adv_geo ŽILS VERNS Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

ŽILS VERNS

LATVIJAS VALSTS IZDevNIeciBA RĪĢĀ 1959

TULKOJIS ANDREJS UPĪTS

lv fr ANDREJS UPĪTS
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 14 September 2010 92626576-FD9C-422C-9DBE-42E2F8D5D40C 1.0 Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi LATVIJAS VALSTS IZDevNIeciBA RĪĢĀ 1959 RĪĢĀ 1959

Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi

ŽILS VERNS

.

Pirmā nodaļa.

Fileass Fogs un Āķis vienojas, ka viens bus kungs un otrs sulainis

Berlingtona dārza rajonā Sevijieļas namā Nr. 7, kur 1814. gadā nomira Šeridaīis, 1872. gadā dzīvoja Fileass Fogs, viens no Londonas Refor­matoru khiba oriģinālākajiem un. ievērojamā­kiem biedriem,, lai gan viņš acīm redzami nopūlējās ne­vērst uz sevi uzmanību.

Pēc izcilākā angļu iecienītā runātāja pirmo vietu ieņēma šis Fileass Fogs, noslēpumains cilvēks, par kuru neviens nekā īsti nezināja, atskaitot to, ka viņš bij viens no galantākajiem un skaistākajiem angļu aug­stāko aprindu džentlmeņiem.

Runāja, ka viņš izskatoties pēc Bairona — protams, tikai ar savu galvu, jo kājas viņam bij pilnīgi veselas. Šī līdzība ar Baironu bij viņa ūsas un vaigu bārda. Tas bij vienaldzigais Bairons, kās, šķiet, varētu nodzīvot tūkstoš gadu un tomēr nepaliktu vecāks.

Lai gan īsts anglis, Fileass Fogs totnēr laikam ne- bij londonietis. Nekad viņš netika redzēts ne biržā, ne bankā, ne kādā Siti kantorī. Londonas dokos un ostā nekad nemanīja kādu kuģi, kas piederētu Fileasam Fo- gam. Šis džentlmenis nepiedalījās nevienā pārvaldes ko- tfnisijā. Viņa vārds nebij dzirdams nevienā advokātu ko­lēģijā, ne juristu korporācijās: Tempie, Linkolns, Greijs. Nekad viņš neuzstājās ne Kancelejas, ne Karalienes, ne Baznīcas tiesā. Viņš nebij ne fabrikants, ne veikalnieks, ■ne tirgotavas īpašnieks, ne zemturis. Viņš neskaitījās par locekli ne «Karaliskajā Lielbretaņas institūtā», ne «Londonas institūtā», ne «Mākslinieku institūtā», ne «Riseļa institūtā», ne «Rietumu literatūras institūtā», ne «Tiesību institūtā», ne «Apvienoto mākslu un zinātņu institūtā», kas atrodas tieši viņas žēlīgās Majestātes aizgādniecībā. Viņš nepiederēja ne pie vienas no dau­dzajām angļu galvaspilsētas biedrībām, sākot ar «Mū­zikas biedrību» un beidzot ar «Entomoloģijas biedrību», kas dibināta kaitīgu kukaiņu apkarošanas nolūkā.

Fileass Fogs bij Reformatoru kluba biedrs u.n vairāk nekas.

Ja kāds brīnījās, kā tik noslēpumains džentlmenis iekļuvis tādā cienījamā sabiedrībā, tam atbildēja, ka to ieteikuši misteri brāļi Beringi, pie kuriem viņam bij ne­aprobežots kredīts. Ar to arī izskaidrojama vispārēja cieņa, jo viņa izrakstītos čekus allaž kārtīgi samaksāja no neizsmeļamā tekošā rēķina.

Vai šis Fileass Fogs bij bagāts? Bez šaubām. Bet neviens nevarēja pateikt, kādā ceļā viņš ticis pie bagātī­bas, un pats Fileass Fogs bij pēdējais, kuram par to varētu iedrošināties apjautāties. Vispār, viņš nebij iz­šķērdīgs, bet arī ne skopulis, jo visur, kur vajadzēja pa­balstīt kādu derīgu un cēlu pasākumu, viņš klusi un dažkārt pat anonīmi bij ar savu palīdzību klāt.

Vispār nebij nesabiedriskāka cilvēka par šo džentl­meni. Viņš nemēdza daudz runāt un taisni klusuciešot j likās vēl jo noslēpumaināks. Tomēr viņa dzīve bij vi­siem pārredzama, ar matemātisku noteiktību viņš allaž darīja vienu un to pašu, tā ka neapmierinātai iedomai bij jāmeklē viela ārpus viņa redzamās dzīves.

Vai viņš bij ceļojis? Laikam gan, jo neviens zemes­lodes karti nepārzināja labāk par viņu. Nebij tādas at­tālas un nomaļas vietas, ko viņš sīki nepazītu. Dažreiz ar pāris vārdiem viņš klubā izšķīra strīdus par pazu­dušiem vai noklīdušiem ceļotājiem. Viņš aprādīja patie­sās iespējamības, un viņa spriedumi likās kādas augstā­kas nojautas radīti, jo tie katrreiz patiešām piepildījās. Šķita, ka šis cilvēks apceļojis visu pasauli — mazākais iztēlē.

Skaidri zināms tikai tas, ka Fileass Fogs jau ilgus gadus nebij atstājis Londonu. Tie, kam bij gods pazīt viņu mazliet tuvāk, apgalvoja, ka citur viņš nekad ne­esot redzams, kā tikai tiešā ceļā no savas mājas uz klubu. Viņa vienīgā nodarbošanās bij laikrakstu lasī­šana un vista spēle. Klusēdams spēlējot viņš vinnēja vienmēr, taču šie vinnesti nekad neieslīdēja viņa naudas makā, bet lika atlikti labdarības mērķiem, un šī summa bij visai ievērojama.

Jāpiemin, ka Fileass Fogs spēlēja tikai aiz patikas, nevis vinnesta dēļ. Spēle viņam bij cīņa ar pretišķībām, bet bez uztraukuma, nožēlas un noguruma — tas saskaneja ar viņa raksturu.

Fileasam Fogarn nebij ne sievas, ne bērnu, kas atga­dās pat visgodīgākajiem džentlmeņiem; neviens nepazina viņa radus un draugus —- kas tiešām visai neparasti. Fileass Fogs dzīvoja viens pats savā namā Sevi [ielā, kur nevienam nebij iespējams iekļūt. Par mājas iekārtu ari nekas nebij zināms. Viņam bij viens pats apkalpotājs. Hronometriski noteiktā laikā viņš ieturēja brokastis un pusdienas klubā, vienmēr tajā pašā istaba, pie tā paša galda, netērzēdams ar saviem kolēģiem, nepieaicinā­dams neviena sveša, bet noteiktā stundā atgriezās mā­jās, lai dotos pie miera, ne reizes neielietojis kluba bied­riem pieejamās Reformatoru kluba greznās telpas. No divdesmit četrām stundām desmit viņš pavadīja mājās, vai nu atdusēdamies, vai nodarbodamies ar savu tualeti. Allaž vieniem un tiem pašiem vienmērīgiem soļiem viņš ienāca zālē ar mozaīkas parketu vai galerijā ar zila stikla velvi, ko balstīja divdesmit joniskas sarkana porlira kolonas. Pusdienas un brokastis viņam piegādāja no bagātīgajiem kluba bufetes un gaļas, zivju un piena pro­duktu krājumiem. Melnos svārkos tērpti svinīgi sulaiņi, kuru kājās bij kurpes ar mīkstām pazolēm, pasniedza viņam ēdienus uz sevišķi izmeklētiem porcelāna trau­kiem, pie kam galds bij klāts ar brīnišķu Saksijas audekla galdautu, apbrīnojami veidotās kristālā glāzēs viņam ielēja šeriju, porto vai klaretu — korintu un krustnagliņu liķiera maisījumu. Beidzot auksts ledus, piegādāts ar lieliem izdevumiem tieši no Amerikas eze­riem, viņa dzērienus allaž uzturēja patīkami svaigus.

Ja tādu dzīves veidu sauc par ekscentrisku, tad jāat­zīst, ka ekscentricitātei ir savas labās puses!

Nams Seviļielā nebij pārmērīgi grezns, tomēr ierī­kots ar lielām ērtībām. Pēc iemītnieka negrozāmās pa­rašas apkalpošana tur bij visai niecīga. Taču Fileass Fogs no sava vienīgā apkalpotāja prasīja ārkārtīgu aku­rātību. Tāpēc šodien, otrajā oktobrī, viņš bij atlaidis savu sulaini Džemu Forsteru, kas viņam atnesis noteikto astoņdesmit sešu Farenheita grādu vietā tikai astoņ­desmit četrus grādus siltu ūdeni bārdas skūšanai, un pašlaik gaidīja tā vietnieku, kam bij jāierodas starp pulksten vienpadsmitiem un pusdivpadsmitiem.

Klubkrēslā apsēdies, kājas kā kareivis parādē cieši saspiedis, rokas atbalstījis uz ceļgaliem, taisni izstiepies, galvu pacēlis, Fileass Fogs lūkojās uz slīdošo pulksteņa rādītāju. Šis pulkstenis bija komplicēts aparāts, tas rā­dīja stundas, minūtes, sekundes, dienas, datumus un gadu. Pusdivpadsmitos misters Fogs piecēlās, lai pēc ikdienas parašas dotos uz Reformatoru klubu.

Tajā acumirklī pie mazā salona durvīm, aiz kurām sēdēja Fileass Fogs, pieklauvēja.

Parādījās atlaistais Džems Forsters.

—   Jaunais sulainis, — viņš sacīja.

Salonā ienāca gadus trīsdesmit vecs cilvēks un svei­cināja.

—  Jūs esat francūzis, un jūs sauc par Džonu? — Fileass Fogs vaicāja.

—   Žanis — lai kungsneņeii ļaunā, — jaunais ienā­cējs atbildēja, — Žanis Āķis. Tas ir mans pievārds, to esmu dabūjis tāpēc, ka esmu āķīgs un protu izsprukt no visām kļūmēm. Es domāju, ka esmu godīgs puisis, bet lai izkultos cauri dažādos apstākļos, protu vairākus amatus. Esmu bijis ceļojošs dziedātājs, cirka zirgu pui­sis, Leotaram līdzīgs akrobāts un virves dejotājs, gluži kā Blondens, vēlāk vingrošanas skolotājs, lai lietderīgāk izlietotu savas spējas, beidzot ugunsdzēsēju seržants Parīzē. Manā dienesta apliecībā atzīmēti pat vairāki ievērojami apdzēsti ugunsgrēki. Bet nu jau pieci gadi, kopš esmu pametis Franciju un, lai baudītu ģimenes dzīvi, kalpoju par sulaini Anglijā. Tagad, būdams bez vietas un uzzinājis, ka misters Fileass Fogs ir pats kār­tīgākais un nekustīgākais cilvēks visā Anglijā, esmu atnācis pieteikties, cerībā atrast šeit mierīgu dzīvi un aizmirst savu iesauku …

—   Man šis vārds patīk, — džentlmenis atbildēja. — Jūs man ieteica. Man ir labas ziņas par jums. Vai jums mani noteikumi ir zināmi?

—   Jā, cienījamais kungs.

—   Labi. Cik rāda jūsu pulkstenis?

—  Vienpadsmit un divdesmit divas minūtes, — Āķis atbildēja, izvilcis no savas ārkārtīgi dziļās kabatas milzīgu sudraba pulksteni.

—  Jūsu pulkstenis ir vēlāks, — misters Fogs aiz­rādīja.

—   Lai kungs mani atvaino, tas nevar būt.

—  Par četrām minūtēm vēlāks. Bet tas nav no svara. Iegaumējiet tikai starpību. Tātad no pulksten vienpa­dsmitiem divdesmit deviņām minūtēm priekšpusdienā 1872. gadā ceturtajā oktobrī jūs skaitāties manā die­nestā.

To teicis, Fileass Fogs paņēma savu cepuri, ar kreiso roku kā automāts uzlika to galvā un izgāja, nebildis vairāk ne vārda.

Āķis dzirdēja ielas durvis aizveramies pirmo reizi: tur izgāja viņa jaunais kungs. Tad viņas vērās otro reizi — aizgāja viņa priekštecis Džems Forsters.

Āķis palika viens pats Seviļielas namā.

Otrā nodala

Āķis pārliecināts, ka beidzot viņš atradis Ideālu kungu

«Nu,» sākumā mazliet pārsteigtais Āķis nodomāja, «šitādus «žirgtus» kungus esmu jau redzējis Tiso kun­dzes salonā.» /

Te jāpiebilst, ka Tiso kundzes džentlmeņi bij vaska figūras, kuras londonieši labprāt gāja aplūkot un kurām trūka vienīgi valodas.

Tajā īsajā brīdī, kamēr Fileass Fogs bij te, Āķis pa­guva gan aši, bet tomēr diezgan vērīgi aplūkot savu nākamo kungu.

Tam varēja būt ap četrdesmit gadu, viņš bij slaida auguma, bez mazākās aptaukojuma pazīmes, gaišiem matiem un vaigu bārdu, gludu pieri bez vismazākām krunciņām deniņos; viņa seja bij drizāk bāla nekā sārta, zobi veselīgi un balti. Likās, ka viņam vislielākā mērā piemīt tā īpašība, ko fizionomisti sauc par «mieru dar­bībā» un ko var novērot pie visiem tiem, kas mazāk runā, bet vairāk dara. Mierīgs, flegmātisks, spodrām acīm ar nekustīgiem plakstiņiem, tas bija pilnīgi aukst­asinīga angļu tipa cilvēks, kādi diezgan bieži sastopami šajā zemē u,n kurus tik lieliski attēlojusi Andželika Kaufmane, piešķirdama tiem mazliet akadēmisku iz­skatu. Novērots dažādos dzīves gadījumos, šis džentl­menis visā savā rīcībā šķita īsti līdzsvarots, gluži kā Leruā vai Ernšoā hronometrs. Jau Fileasa Foga roku un kāju izteiksme rādīja, ka viņš ir pati personificētā pre- cizitā'te, jo tiklab dzīvnieku kā cilvēku locekļi ir viņu iekšējo īpašību izpausmes orgāni.

Fileass Fogs bij pieskaitāms tiem matemātiski no­skaņotiem cilvēkiem, kuri nekad nesteidzas, bet vienmēr ir spējīgi darboties, taupot savus soļus un kustības. Ne­kad viņš nemeta lieku līkumu, allaž izvēlēdamies īsāko ceļu. Pat veltu skatienu viņš nekad nepameta uz gries­tiem. Neviena nevajadzīga žesta viņš sev neatļāvās. Neviens to nebij redzēus uztrauktu vai apmulsušu. Viņš bij pats gausākais cilvēks pasaulē un tomēr allaž no­nāca īstā laikā. Tātad saprotams, ka viņš dzīvoja viens pats, tā sakot, ārpus visām sociālajām attiecībām. Viņš zināja, ka dzīvē nevar iztikt bez saskares, bet tā kā sa­skare aizkavē, tad izsargājās citiem piedurties.

Žanis, saukts Āķis, bij īsts parīzietis, piecus gadus nodzīvojis Anglijā un nokalpojis par sulaini, bet velti izmeklējies kungu, kuram varētu īsti pieķerties.

Āķis nepiederēja populāro, uzpūtīgo sulaiņu tipam, kuri ar savu iedomīgo stāju, pašpārliecināto salto ska­tienu ir vienkārši bezkaunīgi muļķi. Nē. Āķis bij brašs puisis ar patīkamu seju, mazliet pilnīgām lūpām, kas katru mirkli ir gatavas kaut ko nobaudīt vai skūpstīt, maiga un pakalpīga būtne ar labsirdīgu apaļu galvu, kādu tīkami redzēt uz drauga pleciem. Viņam bij zilas acis svaiga ādas krāsa, diezgan patukls augums, tā ka viņš pats varēja saredzēt savu Vaigu apaļumus, platas krūtis, spēcīgs rumpis, stipri muskuļi un Herkula spēks, ko brīnišķi bij attīstījuši vingrinājumi jaunībā. Viņa brūnie mati bij mazliet izspūruši. Ja antīkie tēlnieki zi­nāja astoņpadsmit veidus, kā sakārtot Mincrvas matus, tad-Āķim bij tikai viens veids: trīs reizes pārlaist tiem pāri suku, un frizūra bij kārtībā.

Viselementārākā piesardzība neļauj teikt, ka šī puiša straujais raksturs saskaņotos ar viņa kunga dabu. Vai Āķis bij tas sulainis, kādu tieši vajadzētu viņa kungam? Par to tikai vēlāk varēs spriest. Viņš vienīgi vēlējās atpūsties pēc diezgan klaidonīgi pavadītās jaunības, kā tas mums jau zināms. Dzirdējis slavējam angļu meto­dismu un vispār pazīstamo šo džentlmeņu aukstasinību, viņš bij ieradies Anglijā meklēt laimi. Bet līdz šim lik­tenis viņam nebij bijis novēlīgs. Viņš nekur nebij varējis iedzīvoties. Bij jau kalpojis desmit vietās. Visās šajās mājās cilvēki bij fantasti, nepastāvīgi, piedzīvojumu meklētāji un svešu zemju apceļotāji, tie nebij Āķa gaumē. Viņa pēdējais kungs, parlamenta loceklis jau­nais lords Longsferijs, pēc Heimarketa austeru krodzi­ņos pavadītas nakts visai bieži pārradās māiās uz poli­cistu pleciem. Āķis, par visu vairāk gribēdams cienīt savu kungu, iedrošinājās tam pateikt dažus pieklājīgus aizrādījumus, bet tika strupi noraidīts un tad uzteica vietu. Viņš uzzināja, ka Fileass Fogs meklē sulaini un ievāca ziņas par šo džentlmeni. Cilvēks ar tik kārtīgu dzīves veidu, kas negulēja ārpus mājas, neceļoja,nevienu pašu dienu nepalika prom, viņam bij īsti pa prātam. Viņš pieteicās un tika pieņemts ar mums jau zi­nāmiem noteikumiem.

Pēc pulksten pusdivpadsmitiem.' Āķis tātad bij viens pats Seviļielas namā. Viņš tūliņ iesāka pārlūkot savu jauno mājokli; izstaigāja to no pagraba līdz pat bēni­ņiem. Viņam iepatikās šis vienkāršais, tīrais, puritāniski nopietnais, bet labi iekārtotais nams. Tas viņam likās gluži kā skaists gliemežvāks, bet ar gāzi apgaismots un apsildīts gliemežvāks, jo oglekļa ūdeņradis piegādāja kā gaismu, tā siltumu. Otrajā stāvā Āķis viegli atrada viņam nodomāto istabu. Arī tā bij patīkama. Elektriskie zvani un dzirdes caurules to savienoja ar apakšstāva telpām. Pulkstenis uz kamīna bij saskaņots ar Fileasa Foga guļamistabas pulksteni, abi aparāti sita vienā un tai pašā sekundē.

«Taisni tā, kā es vēlējos,» Āķis pats sev teica.

Viņš ievēroja arī virs pulksteņa piespraustu kādu zī­mīti. Tā bij sulaiņa dienas uzdevumu programa. Tajā bij atzīmēts it viss, sākot no pulksten astoņiem rītā, kad Fileass Fogs mēdza celties, līdz pusdivpadsmitiem, kad viņš izgāja no mājas, lai Reformatoru klubā ieturētu brokastis. Vissīkākie uzdevumi — tēja ar cepeti asto­ņos un divdesmit trijās minūtēs., ūdens bārdas skūšanai deviņos trīsdesmit septiņās, frizūra bez divdesmit minū­tēm desmitos utt. No pusdivpadsmitiem priekšpusdienā līdz pusnaktij, kad kārtīgais džentlmenis gāja gulēt, viss bij paredzēts, atzīmēts, iekārtots. Āķis ar lielu lab­patiku izstudēja šo programu un iekala atmiņā tās da­žādos paragrafus.

Kunga garderobe bij labi saglabāta un brīnišķā kārtībā. Katrām biksēm, svārkiem vai vestei bij savs numurs, pēc kura sarakstā atkal atzīme, kad apģērba gabals izņemts un kad novietots atpakaļ, uzrādīts da­tums, kādā kārtībā tas un kad velkams mugurā. Tādi paši norādījumi bij arī apaviem.

Vispār, šajā Seviļielas krāšņi mēbelētā namā, kur slavenā, bet izklaidīgā Seridana laikā gan laikam val­dīja pilnīga nekārtība, likās sagaidāma ērta un omulīga dzīve. Nebij ne bibliotēkas, ne grāmatu, kas misteram Fogam bij liekas, jo Reformatoru klubā atradās divas bibliotēkas: viena literatūrai, otra tiesību zinātnei un politikai. Guļamistabā stāvēja vidēja lieluma soma, kuras konstrukcija nodrošināja kā pret ugunsgrēku, tā ari pret zagļiem. Visā mājā nebij neviena medību, ne kara ieroča. Viss norādīja uz vismiermīlīgākā cilvēka parašām.

Sīki pārlūkojis visu mājokli, Āķis izstiepās visā savā slaidajā augumā un, rokas berzēdams, priecīgi teica:

«Tas man ir pa prātam! Taisni tā, kā es vēlējos! Mēs saprotamies pilnīgi, misters Fogs un es! Tas ir mājīgs un kārtīgs cilvēks! īsts automāts! Lai arī, man nav nekas pretī kalpot automātam!»

Trešā nodaļa Saruna, kas Fileasam Fogam var dārgi maksāt

Fileass Fogs bij atstājis savu namu Seviļielā pulk­sten pusdivpadsmitos un tad, labo kāju pieci simti sep­tiņdesmit piecas reizes aizspēris priekšā kreisajai, bet kreiso pieci simti septiņdesmit četras reizes — labajai, nokļuva Reformatoru kluba plašajā namā Pelmelā; šīs mājas būve bij izmaksājusi vismaz trīs miljonus.

Fileass Fogs devās tieši ēdamistabā, kuras deviņi logi bij atvērti uz skaistu parku ar rudens zeltotiem ko­kiem. Tur viņš mēdza nosēsties pie sava parastā galda, kur viņam brokastīs jau bij nolikts sevišķs uzkožamais: vārīta zivs speciālā izsmalcinata mērcē, sārts bifšteks ar sēņu rotājumu, rabarberu un jāņogu kūkas, gabaliņš siera, to visu apslacīja dažas lieliskas tējas tases — Re­formatoru kluba specialitāte.

Četrdesmit septiņas minūtes pēc divpadsmitiem šis džentlmenis piecēlās un iegāja lielajā, grezni iekārtotā salonā, kura sienas rotāja gleznas dārgos ietvaros. Tur sulainis viņam pasniedza vēl neaiztiktu avīzes «Times» numuru, un Fileass Fogs ar veikli ievingrinātu roku sāka visai grūto atlocīšanas procedūru. So avīzi Fileass Fogs lasīja līdz pulksten trim un četrdesmit piecām minūtēm, bet «Standard» līdz pusdienām.

Divdesmit minūtes pirms sešiem džentlmenis atgrie­zās lielajā salonā un nodziļinājās avīzē «Morning Chro- nicle».

Pusstundu vēlāk ieradās vairāki citi Reformatoru kluba locekļi, sapulcēdamies ap kamīnu, kurā kvēloja ogles. Tie bij Fileasa Foga parastie partneri, tādi paši kaislīgi vista spēlētāji kā viņš: inženieris Endrju Stju­arts, baņķieri Džons Silivans un Samuels Faientins, aldaris Toms Flanagans un Gotjē Ralfs, viens no Angli­jas bankas direktoriem, visi bagāti un ievērojami cilvēki pat šajā klubā, kura locekļi bij rūpniecības un finansu pasaules virsotnes.

—   Nu, Ralf, — Toms Flanagans ierunājās, — ka ir ar zādzības lietu?

—   M,vn šķiet, — Endrju Stjuarts iebilda, — ka ban­kai gan būs jāzaudē tās nauda.

—   Nedomāju vis, — Gotjē Ralfs atbildēja. — Esmu pārliecināts, ka mēs zagli noķersim. Veiklākie policijas inspektori ir izsūtīti pa visu Eiropu un Ameriku, uz vi­sām galvenajām iebraucamo un izbiaucamo ostu pilsē­tām; tam kungam grūti nāksies izsprukt no viņu na­giem.

—   Bet kaut kādas ziņas par zagli taču jau ievāk­tas? — Endrju Stjuarts apvaicājās.

—   Vispirms tas nav nekāds zaglis, — Gotjē Ralfs, nopietni atbildēja.

—   Kā? Zaglis nav tas subjekts, kas nočiepis piec­desmit pieci*tūkstoši mārciņu sterliņu banknotēs?

—   Nē, — Gotjē Ralfs atbildēja.

—   Nu, tad jau viņš laikam būs kāds fabrikants? —- Džons Silivans ieteicās.

—  Avīze «Morning Chronicle» apgalvo, ka viņš esot džentlmenis.

To piebilda Fileass Fogs, kura galva patlaban iznira no apkārt sakrautām papīra grēdām. Lidz ar to Fileass Fogs apsveica savus kolēģus, un tie viņa sveicienam at­bildēja.

Atgadījums, ko tagad dedzīgi apsprieda visas angļu avīzes, bij noticis pirms trim dienām, divdesmit devī­tajā septembrī. Angļu bankas galvenajam kasierim no galda bij nozudis banknošu sainis, kurā atradās ārkār­tīgi liela summa — piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu.

Tiem, kas brīnījās, kā tāda zādzība tik viegli izda­rīta, direktora palīgs Gotjē Ralfs tikai atteica, ka kasie­ris tajā acumirklī ierakstījis grāmatā saņemtos trīs šili­ņus sešus pensus un pārējo nav uzmanījis.

Bet notikums būs vieglāk saprotams, ja iegaumēs, ka Anglijas bankas iekārta ārkārtīgi uzticas publikas godīgumam. Tur nav ne sargu, ne uzraugu, ne aizresto- jumu. Zelts, sudrabs un banknotes vienkārši tāpat sa­krautas un kuram katram ienācējam pieejamas. Nevienu pašu apmeklētāju taču nevar turēt aizdomās. Kāds rū­pīgs angļu parašu novērotājs stāsta pat šādu piedzīvo­jumu: kādu dienu viņš bankā redzējis kasierim priekšā uz gaida septiņas vai astoņas mārciņas smagu maisiņu ar zelta naudu. Viņš paņēmis maisiņu, aplūkojis un pa­sniedzis savam kaimiņam, kas to savukārt pasniedzis ci­tam, un tā maisiņš gājis no rokas rokā līdz pat tumšā gaiteņa dibenam un atgriezies atpakaļ savā vietā tikai pēc pusstundas, bet kasieris pa visu to laiku pat galvu ne reizes nav pacēlis.

Taču divdesmit devītajā septembrī noticis citādi. Banknošu sainis vairs neatgriezās, un, kad lieliskais pulkstenis, kas atradās čeku izrakstīšanas telpās, nosita pieci, atgādinādams, ka laiks biroju slēgt, Anglijas ban­kai atlika ierakstīt zaudējumu kontā piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu.

Tūliņ pēc zādzības atklāšanas visveiklākie aģenti un detektīvi tika izsūtīti uz visām galvenākajām ostas pil­sētām — Liverpūli, Glazgovu, Havru, Suecu, Brindizi, Ņujorku u. c. ar solījumu sekmīga meklējuma gadījumā izmaksāt divi tūkstoši mārciņu prētnijas, bez tam vēl piecus procentus no katra atrastās summas simta. No­gaidot tuvākas ziņas, kādas cerēja saņemt no steidzīgās izmeklēšanas, šiem policijas ierēdņiem vajadzēja uzma­nīgi vērot itin visus iebraucējus un aizbraucējus pa­sažierus.

Jo patiešām likās, ka avīzei «Morning Chronicle» bij taisnība un ka šis zaglis nav no parastās angļu kramplaužu kompānijas. Divdesmit devītā septembra dienā bij manīts kāds cienījama izskata džentlmenis ar labām manierēm staigājam iekšā un ārā pa kases tel­pām, kur notika zādzība. Izziņā izdevās ievākt diezgan sīkas ziņas par šī džentlmeņa izskatu, un tās tūliņ tika nosūtītas visiem Anglijas un kontinenta detektīviem. Vairāki saprātīgi cilvēki, to vidū arī Gotjē Ralfs, bij pārliecināti, ka zaglim neizdosies izbēgt.

Viegii saprotams, ka šis notikums patlaban tika pār­runāts Londonā un visā Anglijā. Dedzīgi strīdējās par un pret, vai galvaspilsētas policistiem izdosies zagli sa­gūstīt. Tāpēc nav ko brīnīties, ka arī Reformatoru kluba biedri runāja par to pašu, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu vidū atradās arī viens no bankas direktoriem.

Cienījamais Gotjē Ralfs negribēja šaubīties par mek­lēšanas panākumiem, pēc viņa domām, izsolītā prēmija jo sevišķi pavairošot aģentu uzcītību un izmaņu. Tur- preti viņa kolēģis Endrju Stjuarts bij pavisam pretējos ieskatos. Džentlmeņi turpināja strīdu, arī ap vista galdu sasēdušies: Stjuarts pretim Flanaganam, Falentins — Fileasam Fogam. Spēlēdami viņi nerunāja, bet pa ro- bera laiku pārtrauktā saruna tūliņ atsākās no jauna.

—   Esmu pārliecināts, — Endrju Stjuarts teica, — ka izredzes ir zagļa pusē, un viņš pratīs tās veikli izlietot.

—   Ko tu runā! — Ralfs atsaucās, — Nav taču ne­vienas zemes, kur viņš varētu patverties.

—   Kāpēc tad ne?

—   Kur, pēc jūsu domām?

—   Es nekā noteikta nezinu, — Endrju Stjuarts at­bildēja, — tomēr galu galā pasaule ir diezgan plaša.

—   Tāda viņa kādreiz gan bij, — Fileass Fogs pus­balsī noteica. — Jums jādala, mister, — viņš vēl pie­bilda, pasniegdams kārtis Tomam Flanaganam.

Sarunu pārtrauca līdz nākamam roberam. Bet. tad Endrju Stjuarts to tūliņ atkal uzņēma:

—   Kā tā — kādreiz? Vai viņa piepeši sarāvusies mazāka?

—   Bez šaubām, — Gotjē Ralfs atsaucās. — Es pie­krītu misteram Fogam. Zeme ir kļuvusi mazāka, tāpēc ka tagad viņu apbrauc desmit reiz īsākā laikā nekā pirms simts gadiem. Tāpēc šajā gadījumā iespējams daudz ātrāk izsekot.

— Bet arī zaglim daudz ātrāk aizbēgt.

—   Jūsu izspēle, mister Stjuart, — Fileass Fogs aiz- rādija.

Bet neticīgais Stjuarts nebij pārliecināms, pec no­beigtās partijas viņš ierunājās atkal:

—  Jāatzīst, ka jūsu teiciens pār zemes samazināša­nos ir visai jocīgs. Tāpēc ka tagad viņu var apbraukt 11 ijos mēnešos …

—   Astoņdesmit dienās, — Fileass Fogs piebilda.

—   Jā gan, — Džons Silivans apstiprināja. — Astoņ­desmit dienās kopš tā laika, kad starp Rotaļu un Alaha- badu atklāta Lielā Indijas dzelzceļa līnija, avīze «Mor­ning Chronicle» to aprēķina tā:

No Londonas līdz Suecai cauri Monseni un

Brindizi pa dzelzceļu un ar kuģi …. 7 dienas No Suecas līdz Bombejai ar*kuģi …. 13 No Bombejas līdz Kalkutai pa dzelzceļu . . 3 „ No Kalkutas līdz Honkongai (Ķīna) ar kuģi 13 No Honkongas līdz Jokohamai (Japāna) ar

kuģi………………………………………………. 6

No Jokohamas līdz Sanfrancisko ar kuģi . 22 No Sanfrancisko līdz Ņujorkai pa dzelzceļu. 7 No Ņujorkas lidz Londonai ar kuģi un pa

dzelzceļu ………………………………………. 9

Kopā 80-dienas

—   Jā gan! — Endrju Stjuarts atsaucās, aiz izklaidī­bas atmetis trumpi. — Astoņdesmit dienas, nerēķinoties ar sliktu laiku, pretvējiem, avārijām, dzelzceļa bojāju­miem utt.

—   Tas viss ir ierēķināts, — Fileass Fogs atbildēja tāpat spēlēdams, jo šoreiz saruna bij svarīgāka nekā spēle.

—   Arī gadījumā, ja indieši vai indiāņi atskrūvē slie­des! — Endrju Stjuarts sauca. — Ja viņi aptur vilcienu, izlaupa pasta ratus, noskalpē ceļotājus!

—   Viss ir ierēķināts, — Fileass Fogs noteica, beig­dams spēlēt kārti. — Divas trumpas.

Endrju Stjuartam bij jādala, un, savākdams kārtis, viņš teica:

—  Teorētiski jums taisnība, mister Fog, bet praksē . . .

—  Ari praksē, mister Stjuart.

—   Labprāt gribētu redzēt, kā jūs to izdarītu.

—   Tas ir atkarīgs tikai no jums. Brauksim abi.

—   Lai dievs mani pasargā! — Stjuarts iesaucās.

—   Bet es labprāt deru uz četri tūkstoši mārciņām, ka šādos apstākļos tāds ceļojums nav iespējams.

—  Pavisam otrādi, tas ir gluži viegli iespējams, — misters Fogs atbildēja.

—   Nu tad labi, pamēģiniet!

—   Ceļojumu ap zemeslodi astoņdesmit dienās?

—  Jā.

—   Esmu ar mieru.

—   Kad?

—   Kaut vai tūlīt.

—  Tas ir neprāts! — Endrju Stjuarts sauca, kuru partnera ietiepība sāka kaitināt. — Saņemiet! Labāk tur­pināsim spēli!

Endrju Stjuarts ar nervozu roku paņēma kārtis, bet tad spēji nometa tās atpakaļ uz galda. '

—  Labi, mister Fog, — viņš teica. — Es deru uz četri tūkstoši mārciņām! …

—  Apmierinieties, mīļo Stjuart, — Falentins viņu mierināja. — Tas nav domāts nopietni.

—   Ja es saku: deru, — Endrju Stjuarts atbildēja,

—  tad tas allaž ir nopietni domāts.

—  Lai notiek!— misters Fogs izlēma. Tad, pret ko­lēģiem pagriezies, piebilda:

—  Man ir divdesmit tūkstoš mārciņu tekošā rēķina pie brāļiem Beringiem. Es labprāt riskēju ar tām.

—   Divdesmit tūkstoš mārciņu! — Falentins iesaucās.

—   Divdesmit tūkstoš mārciņu, kuras jūs kāda nepare­dzēta aizkavējuma dēļ varat zaudēt!

—   Neparedzētā nemaz nav, — Fileass Fogs vien­kārši atteica.

—  Bet, mister Fog, šīs astoņdesmit dienas ir aprē­ķinātas vienkārši kā laika minimums!

—   Ar labi izlietotu minimumu allaž pietiek.

—   Bet, lai neaizkavētos, tad matemātiski noteiktā

brīdī jālec tieši no vilciena kuģi un no kuģa atkal vil-

ci enā .

es tā arī rīkošos — matemātiski precīzi.

—    - Tas ir vienkārši joks!

 Īsts anglis nekad nejoko, ja runa ir par tik no­pietnu lielu kā derības, — Fileass Fogs atbildēja.

es deru uz divdesmit tūkstoš mārciņām ar katru, kas vēlas, ka apce|ošu zemeslodi astoņdesmit dienās, tas ir, tūkstoš deviņi simti divdesmit stundās vai simts piec­padsmit tūkstoši divi simti minūtēs. Vai pieņemat?

—  Mēs pieņemam, — apspriedušies atbildēja misteri Stjuarts, Falentins, Silivans, Flanagans un Ralfs.

—  Labi, — misters Fogs atbildēja. — Duvras vil­ciens atiet astoņos un četrdesmit piecās minūtēs. Ar to es izbraukšu.

—   Jau šovakar? — Stjuarts vaicāja.

—  Jau šovakar, — Fileass Fogs atbildēja. Tad, pa­lūkojies savā kabatas kalendārā, piebilda: — Tā kā šo­dien mums ir trešdiena otrajā oktobrī, tad es ieradīšos Londonā šajā pašā Reformatoru kluba salonā sestdien, divdesmit pirmajā decembrī pulksten astoņos četr­desmit piecās minūtēs vakarā. Pretējā gadījumā jums pieder tiesība uz divdesmit tūkstoš mārciņām sterliņu, kas noguldītas uz mana tekošā rēķina Beringu bankā. Te būs čeks par šo summu.

Tūliņ tika sastādīts un sešu kontrahentu parakstīts līgums. Fileass Fogs bij tikpat mierīgs kā vienmēr. Acīm redzami viņš nebij slēdzis šīs derības aiz peļņas kāres, bet riskēja pazaudēt divdesmit tūkstoš mārciņas sterliņu, pusi no visas savas naudas, tikai tādēļ, lai iztērētu otro pusi šajā grūtajā, lai neteiktu nepaveica* majā pasākumā. Viņa pretderētāji likās mazliet uz­traukti ne tāpēc, ka baidītos pazaudēt, bet gan tāpēc, ka juta sirdsapziņas pārmetumus šādā nevienādā cīņā.

Pulkstenis jau nosita septiņi. Misteram Fogam ieteica nebeigt vista partiju, lai viņš pagūtu sagatavo­ties ceļojumam.

—  Es vienmēr esmu gatavs, — šis neuztraucamais džentlmenis atbildēja un, izdalījis kārtis, piebilda:

—   Jums jāizspēlē, mister Stjuart.

Ceturtā nodala Fileass Fogs apmulsina savu sulaini Aķi

Novinnējis vista spēlē kādas divdesmit ginejas, Fi­leass Fogs pulksten septiņos un divdesmit piecās minū­tēs šķīrās no saviem cienījamiem kolēģiem un pameta Reformatoru klubu. Bez desmit minūtēm astoņos viņš atvēra sava nama durvis un iegāja dzīvoklī.

Pamatīgi izstudējis savu programu, Āķis bija gluži pārsteigts, redzēdams, ka kungs grēko pret saviem prin­cipiem un pavisam neparastā laikā pārnāk mājās. Pēc noteikuma viņam vajadzēja atgriezties taisni divpa­dsmitos.

Fileass Fogs iegāja savā istabā, tad sauca:

— Āķi!

Āķis neatbildēja. Šis sauciens nevarēja būt viņam domāts. Tagad nebij īstais laiks.

—   Āķi! — Fileass Fogs atkārtoja, balsi nepaaugsti- n-ādams.

Āķis ienāca.

— Es jūs saucu jau otro reizi, — misters Fogs pie­zīmēja.

—   Bet vēl taču nav divpadsmit, — Āķis atbildēja, pulksteni rokā turēdams.

—   To es zinu, — Fileass Fogs atteica, — un tāpēc jums nekā nepārmetu. Pēc desmit minūtēm mēs izbrauk­sim uz Duvru un Kalē.

Francūža apaļā seja tā kā saviebās. Laikam viņš nebij lāgā sadzirdējis.

—  Vai misters pārceļas uz citurieni? — viņš vaicāja.

—   Jā, — Fileass Fogs atbildēja. — Mēs dodamies ceļojumā ap zemeslodi.

Āķis, izbrīnā gandrīz vai apstulbis, stāvēja ar vaļēju muti, sarauktiem plakstiem un uzacīm, paplestām ro­kām, sagumušu augumu, pauzdams tādu izbrīnu, kas jau šķita kā stulbums.

—  Ap zemeslodi! — viņš murmināja.

—   Astoņdesmit dienās, — misters Fogs piebilda. — Tātad mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti.

—   Bet mūsu ceļasomas?… — Āķis ieminējās, galvu instinktīvi grozīdams no vienas puses uz otru.

2G

Mums nevajag nekādu ceļasomu. Paņemsim tikai vienu. Ielieciet tajā divus vilnas kreklus un trīs pārus zeķu Tikpat daudz arī jums. Pārējo nopirksim ceļā. Nonesiet manu lietusmēteli un pledu. Apauniet labi izturīgus zābakus. Vispār kājām mēs iesim maz. Ejiet!

āķis gribēja vēl ko iebilst, bet nevarēja. Viņš izgāja no mistera Foga istabas, uzkāpa savējā, atkrita krēslā un izdvesa:

Te nu bij! IJn es vēlējos dzīvot mierīgi!

Bet tad viņš mehāniski sāka taisīties ceļā. Ceļojums ap zemeslodi astoņdesmit dienās! Vai viņam nebij da~ i īsana ar traku cilvēku? Nē … Varbūt tas bij tikai joks? Viņi aizbrauks Duvra. Labi. Tad Kalē. Arī nekas. Pret to brašajam puisim nekas nevarēja būt pretī, viņš taču jau piecus gadus nebij redzējis savu tēvzemi. Varbūt viņi aizkuļas pat uz Parīzi, šo lielo pilsētu viņš labprāt re­dzētu. Protams, viņa kungs' iegriezīsies arī tur . .. Bet tāpat nebij šaubu, ka līdz šim pastāvīgi mājās sēdošais džentlmenis tagad dodas ceļojumā!

Pulksten astoņos Āķis bij jau sakravājis somā savus un kunga apģērba piederumus. Tad, arvien vēl samul­sis, viņš atstāja savu istabu, rūpīgi noslēdza durvis un nogāja lejā pie mistera Foga.

Misters . Fogs bij jau sakārtojies. Rokā viņš turēja kontinenta dzelzceļu sarakstu ar visām ceļojumam ne­pieciešamām ziņām. Viņš paņēma no sulaiņa somu, at­vēra to un ieguldīja vēl prāv.u saini banknošu, kas noder visās zemēs.

—   Vai jūs neesat ko piemirsis? — viņš vaicāja.

—   Nē, kungs.

—   Manu lietusmēteli un pledu?

—   Tie ir še.

—   Labi. Ņemiet somu.

Misters Fogs sniedza somu Āķim.

—   Un uzmaniet to labi. Tur ir divdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu.

Soma tikko neizkrita Āķim no rokām, it kā tās div­desmit tūkstoš mārciņas būtu zelta un krietni smagas.

Kungs un sulainis izgāja laukā, durvis tika aizslēg­tas ar divkāršām atslēgām.

Ormaņu piestātne bij turpat Seviļielas galā. Fileass

Fogs un viņa sulainis iesēdās ratos un pavēlēja ātri braukt uz Ceringkrosa staciju, no kuras sākās viens no dienvidaustrumu dzelzceļa līnijas nozarojumiem.

Divdesmit minūtēs uz astoņiem ormanis apturēja pie stacijas sētas. Āķis izlēca laukā. Viņa kungs,tam sekoja un samaksāja par braucienu.

Sajā brīdi kāda nožēlojama ubadze dubļainām, ba­sām kājām, galvā nobružātu cepuri ar noplukušu spalvu, savas skrandas pārsegus! ar caurumainu lakatu un bērnu pie rokas vezdama, tuvojās misteram Fogam un lūdza kādu dāvanu.

Misters Fogs izvilka no kabatas divdesmit ginejas, kuras bija vinnējis vista spēlē, un pasniedza ubadzei.

—   Saņemiet, mīļā sieviņ, — viņš teica, — labi, ka es jūs satiku.

Tad viņš steidzās tālāk.

Āķa acīs iezagās it kā valgums. Kungs bij kļuvis mazliet tuvāks viņa sirdij.

Līdz ar misteru Fogu viņš iegāja stacijas lielajā uz­gaidāmā zālē. Tur Fileass Fogs pavēlēja Āķim apgādāt divas pirmās klases biļetes līdz Parīzei. Tad pagriezies viņš ieraudzīja savus piecus Reformatoru kluba kolēģus.

—   Kungi, — viņš teica, — es aizbraucu, un pēc'dažādo valstu vīzām uz manas pases jūs varēsiet kontro­lēt mana ceļojuma gaitu.

—   Ak mister Fog, — Gotjē Ralfs pieklājīgi atbil­dēja, — tas nemaz nav vajadzīgs. Mēs paļaujamies uz jūsu džentlmeņa goda vārdu.

—   Tomēr tā būs labāk, — misters Fogs atbildēja.

—   Vai neesat aizmirsuši, kad jums jāatgriežas? — Endrju Stjuarts apvaicājās.

—   Pēc astoņdesmit dienām, — misters Fogs atbil­dēja, — sestdien, 1872. gada divdesmit pirmajā de­cembrī, astoņos četrdesmit piecās minūtēs vakarā. Uz redzēšanos, kungi!

Pulksten astoņos un četrdesmit minūtēs Fileass Fogs un viņa sulainis ieņēma savas vietas vienā un tai pašā kupejā. Astoņos četrdesmit piecās minūtēs atskanēja lo­komotīves svilpiens, un vilciens sāka kustēties.

Nakts bij ļoti tumša. Lija smalks lietus. Savā sē­dekļa stūrī atzvēlies, Fileass Fogs nerunāja ne vārda.

Āķis, vēl vienmēr apmulsis, mehāniski spieda sev klāt somu ar banknotēm. Bet vilciens vēl nebi] pabraucis ga­rām Sedenhemmai, kad Āķis piepeši izmisis iekliedzās.

—   Kas jums kaiš? — misters Fogs vaicāja.

—  Tas tikai… aiz steigas … aiz apmulsuma . .. aizmirsu . ..

—   Ko tad?

—   Izdzēst gāzes radziņu sava istaba.

—   Kas par to, mīļo zēn, — misters Fogs salti at­teica. — Tas degs uz jūsu rēķina.

Piektā nodaļa Londonas biržā parādās jauna vērtība

No Londonas aizbraukdams, Fileass Fogs droši vien arī pats bij pārliecināts, ka viņa ceļojums modinās lielu satraukumu. Ziņa par tikko notikušajām derībām vis­pirms izplatījās Reformatoru klubā un radīja ārkārtīgu saviļņojumu šajā augstmaņu sabiedrībā. Bet tad no kluba šis saviļņojums pa reportāžas ceļu pārviesās avī­zēs, no avīzēm Londonas publikā un tālāk izplatījās pa visu Angliju.

Sacēlas tik kaislīgi strīdi par šo zemeslodes apceļo­jumu, it kā runa būtu par kādu jaunu Alabamas afēru. Daži bij pārliecināti, ka Fileass Fogs derības vinnēs, citi — un to bij nesalīdzināmi vairāk — apgalvoja pre­tējo. Paveikt šo ceļojuma plānu nevis teorijā un'uz pa­pīra, bet patiesībā tik īsā laikā, ar tādiem satiksmes lī­dzekļiem, kādi patlaban atradās lietošanā — nebij iespējams, tas bij neprāts!

«iimes», «Standard», «Evening Stard», «Morning Chronicle» un vēl divdesmit citas plaši izplatītas avīzes nostājās pret misteru Fogu. Vienīgi tikai avīze «Dailv Telegraph» to zināmā mērā atbalstīja. Fileasu Fogu iz­tēloja par maniaku un neprāti, bet viņa Reformatoru kluba kolēģus izsmēja par derībām, kuras liecināja, ka viņu dalībnieku prata spējas nestāv visai augstu.

Parādīļās neskaitāmi kaislīgi, bet loģiski raksti par šo jautājumu. Vispār zināms, cik ļoti Anglijā interesē­jās par visu, kam sakars ar ģeogrāfiju. Tāpēc visā valstī nebij neviena avīžu lasītāja, vienalga, kādās ap­rindās, kas ar lielāko dedzību neiedziļinātos tajās ne­skaitāmās slejās, kuras tika veltītas Fileasam Fogam.

Pirmajās dienās vairāki drosmīgi domātāji, galvenā kārtā sievietes, nostājās Fileasa Foga pusē, sevišķi pēc tam, kad žurnāls «Illustrated London News» bij snie­dzis viņa portretu pēc Reformatoru kluba arhivā nodo­tās ģīmetnes. Daži džentlmeņi bij teikuši: «Aha! Kāpēc gan ne? Ir jau pieredzētas vēl brīnišķīgākas lietas!» Tie lielāko tiesu bij avīzes «Dailv Telegraph» lasītāji. Bet drīz vien varēja manīt, ka arī šī avīze pati sāk jau at­kāpties no saviem pirmajiem ieskatiem.

Septītajā oktobrī Karaliskās ģeografijas biedrības bi­ļetenā parādījās garš raksts. Tur jautājums bij aplūkots no visiem viedokļiem un skaidri pierādīta pasākuma ne­prātība. Pēc šī raksta secinājumiem viss bij nelabvēlīgs ceļotājam: tiklab cilvēciskie, kā arī dabas apstākļi. Lai ceļojuma projekts izdotos, bij nepieciešams ideāls iera­šanās un aizbraukšanas stundu saskaņojums, kāds, pro­tams, nebij iespējams. Eiropā, pa kuru nācās nobraukt samērā nelielu gabalu, vēl kaut cik varēja palaisties, ka vilcieni pienāks noteiktā laikā, bet pa Indiju bij jā­brauc trīs dienas un pa Savienotajām Valstīm — septi­ņas — vai tur iespējams rēķināties ar tādu pašu noteik­tību? Un tad mašīnu lūzumi, sliežu bojājumi, vilcienu sadursmes, bez tam vel sliktais gadalaiks un sniegpu­teņi — vai viss tas nebij pret Fileasu Fogu? Un vai kuģiem ziemas laikā nebij bez mitēšanās jācīnās ar jū­ras vējiem un miglu? Vai retumis gadījies, ka pat lie­lākie transokeāna kuģi nokavējās par divām trim die­nām? Jo vajadzēja tikai atgadīties vienam, vienam pašam traucējumam, lai visa aprēķinātā satiksmes posmu virkne tiktu neglābjami un nelabojami izjaukta. Ja Fileass Fogs tikai par dažām stundām nokavētu no­domāto kuģi, vai viņam nebūtu jāgaida nākošais un vai tādējādi viss ceļojums neizjuktu?

Sis raksts sacēla lielu traci. Gandrīz visas avīzes to pārdrukāja, un Fileasa Foga akcijas krietni slīdēja lejup.

Pirmajas dienās pēc šī džentlmeņa aizbraukšanas sakarā ar viņa ceļojumu notika derības uz augstām summām. Vispār zināms, ka Anglijā ir liels skaits derīb- nieku, vēl inteliģentāku un kaislīgāku nekā karšu spēl­maņi. Ne tikai Reformatoru kluba biedri savā starpā noslēdza derības uz ievērojamām summām par un pret Fileasu Fogu, arī plaša publika piedalījās šajā pasā­kumā. Fileass Fogs bij ticis gluži kā par tīrasmu zirgu skriešanās sacīkstēs, tāpat arī par jaunu vērtību Londo­nas biržā, kuru birža tūliņ kotēja un ap kuru notika milzīgi darījumi. Bet piecas dienas pēc viņa aizbrauk­šanas un zināmā raksta Ģeografijas biedrības biļetenā piedāvājumi sāka atslābt. Fileass Fogs spēji krita cenā. Nu jau viņa akcijas piedāvāja vairumā: vispirms pa piecām, vēlāk pa divdesmit, piecdesmit — līdz simtam!

Viņam palika vēl tikai viens piekritējs. Tas bij ve­cais paralitiskais lords Olbermeils. Sis pie krēsla sais­tītais cienījamais džentlmenis būtu atdevis visu mantu, ja tikai varējis apceļot zemeslodi kaut vai desmit gados. Viņš saderēja uz pieci tūkstoši mārciņām sterliņu Fi­leasa Foga labā. Un, kad viņam mēģināja pierādīt pa­sākuma muļķību vai nederību, viņš atbildēja:

— Ja šis pasākums iespējams, tad labi, ka anglis ir pirmais, kas to mēģina!

Tā Fileasa Foga piekritēju skaits palika arvien ma­zāks un mazaks. Viss vairums nostājās pret viņu un ne bez pamata. Tagad viņa akcijas kotēja vienu par simtu piecdesmit un pat diviem simtiem. Beidzot septītā dienā pēc Fileasa Foga aizceļošanas kāds notikums viņu ga­līgi pazudināja londoniešu acīs.

Tajā dienā pulksten deviņos vakarā galvaspilsētas policijas direktors bij saņēmis telegramu ar šādu sa­turu: «No Suecas uz Londonu.

Rovenatn, policijas direktoram, galvenajā pārvaldē, Skotijas laukumā.

Es sekoju Bankas zaglim Fileasam Fogam. Bez ka­vēšanās sūtiet orderi, lai viņu varētu apcietināt. Bombejā (angļu Indijā). Fikss> detektīvs>>

Šīs telegramas iespaids nav aprakstāms. Cienījamais džentlmenis pazuda, un tā vietā nostājās banknošu zag­lis. Pārbaudīja viņa ģīmetni, kas glabājās Reformatoru klubā kopā ar viņa kolēģu ģīmetnēm. Ģīmetne pilnīgi atbilda tā cilvēka pazīmēm, kādas bij uzdotas izziņā. Nu atcerējās, ka Fileass Fogs vienmēr dzīvojis noslēpu­maini, atcerējās viņa vientulību, viņa piepešo aizceļo­šanu un likās pilnīgi skaidri, ka šis subjekts, slēpda­mies aiz zemeslodes apceļojuma plāna un balstīdamies uz neprātīgu derību, domājis tikai par to, kā maldināt angļu policijas aģentus.

Sestā nodala Aģents Fikss gluži pamatoti kļūst nepacietīgs

Lūk, kādos apstākļos tika nosūtīta telegrama, kurā bij runa par misteru Fileasu Fogu.

Trešdien, devītā oktobrī, pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā Suecā gaidīja pienākam Pussalu un Austrumu sabiedrības, kuģi «Mongolija». Tas bij tvai­konis ar dzelzs skrūvēm un augšējo klāju, pieci simti zirgspēka stiprām mašīnām un divi tūkstoši astoņi simti tonnu lielu tilpumu. «Mongolija» pa Sliecas ka­nālu uzturēja kārtēju satiksmi starp Brindizi un Bom- beju. Tas bij viens no sabiedrības ātrākajiem tvaiko­ņiem, parasti pārspēdams noteikto ātrumu, proti, desmit jūdzes stundā starp Brindizi un Suecu un deviņas ar pus jūdzi starp Suecu un Bombeju.

«Mongoliju» gaidīdami, divi cilvēki pastaigājās pa ostmalu vietējo iedzīvotāju un iebraucēju drūzmā, kura pieplūda šajā pilsētā, kas vēl nesen bij neliels miests, bet tagad, pateicoties Lesepsa izcilajam darbam, kļuva par ievērojamu centru.

Viens no šiem abiem cilvēkiem bij Anglijas konsuls Suecā, kas par spīti Britānijas valdības drūmajiem mi­nējumiem un inženiera Stefensona nelaimi vēstošiem pa­reģojumiem tomēr ik dienas kanālā redzēja angļu kuģus, kuri tādējādi uz pusi saīsināja ceļu no Anglijas uz In­diju, kurš agrāk gāja garām Labās Cerības ragam.

Otrs, neliela kalsnēja auguma, diezgan inteliģentu seju, nervozs, bet tomēr spēcīgiem muskuļiem un dedzī­gām acīm, kurām tomēr pēc vēlēšanās prata piešķirt vienaldzību, nepacietīgi staigāja uz priekšu un atpakaļ.

So cilvēku sauca par Fiksu, viņš bij viens no tiem detektīviem, ko angļu policija pēc zādzības Anglijas bankā izsūtīja uz dažādām ostas pilsētām. Fiksa uzde­vums bij ar vislielāko vērību aplūkot visus ceļotājus, kas brauca pa Suecas kanālu, un, ja kāds no viņiem lik­tos aizdomīgs, sekot tam, kamēr pienāk pavēle to ap­cietināt.

Taisni pirms divām dienām Fikss bij saņēmis no gal­vaspilsētas policijas direktora varbūtējā zagļa pazīmju aprakstu. Tas attiecās uz šo cienīgo un labi ģērbto džentlmeni, ko bij novērojuši bankas kases telpā.

Izsolītas prēmijas vilināts, detektīvs ar viegli sapro­tamu nepacietību gaidīja «Mongolijas» pienākšanu.

—   Un jūs esat pārliecināts, konsula kungs, ka šis kuģis nevar nokavēties? — viņš pārprasīja jau desmito reizi.

—   Jā, Fiksa kungs, — konsuls atbildēja. — Vakar viņš ir pabraucis garām Portsaīdai, un tie simts seš­desmit kilometri tādam kuģim ir tīrais nieks. Es jums jau teicu, ka «Mongolija» allaž ieguvusi divdesmit pieci mārciņu lielo prēmiju, ko valdība izmaksā par katrām divdesmit četrām stundām, kuras kuģis nobrauc ātrāk par parasto laiku.

—   Vai šis kuģis nāk tieši no Brindizi? — Fikss vaicāja.

—  Tieši no Brindizi, kur viņš uzņem Indijas kravu un no kurienes izbraucis sestdien pulksten piecos pēc­pusdienā. Jūs varat būt gluži mierīgs, kuģis pienāks no­teiktā laikā. Es tikai nesaprotu, kā jūs pēc tām pazīmēm vien, ko esat saņēmis, domājat pazit to cilvēku, ja ari viņš tiešām atrodas uz «Mongolijas».

—   Konsula kungs, — Fikss atbildēja, — šādus sub­jektus vairāk nojauš nekā pazīst. Tā ir it kā nojausma, pārāka par dzirdi, redzi un smaržas sajūtu. Es savā mūžā esmu apcietinājis dažu labu no šiem džentlme­ņiem, un, ja vien zaglis atrodas uz kuģa, es jums gal­voju, ka viņš neizspruks no maniem nagiem.

—  To es jums labprāt novēlu, Fiksa kungs, jo runa ir par ievērojamu zādzību.

—   Par lielisku zādzību! — aģents jūsmoja. — Piec­desmit tūkstoši mārciņu sterliņu! Katru dienu mums tāds ķēriens negadās. Zagļi kļūst sīkumaini! Tagad viņi ļaujas noķerties pāris šiliņu dēļ!

—   Fiksa kungs, — konsuls atteica, — jūs runājat tā, ka es jums patiešām novēlu sekmes. Tomēr atkār­toju, ka šajos apstākļos tas jums nenāksies viegli. Jūš zināt labi, ka pēc ziņām,, kas jūsu rokās, šis zaglis iz­skatās pilnīgi līdzīgs īstam džentlmenim.

—   Konsula kungs, — policijas inspektors atbildēja ar nelokāmu pārliecību, — lielie zagļi vienmēr izskatās pēc godīgiem cilvēkiem. Jūs saprotat, ka cilvēkiem ar blēžu sejām atliek vienīgi būt godīgiem, jo citādi viņus tūliņ apcietinās. Tāpēc godīgās sejas ir tās, kuras vis- uzmanīgāk jāpētī. Jāatzīstas, ka darbs nav viegls, tas nav nekāds amats, bet māksla.

Viegli noprotams, ka Fikss to runāja ar zināmu paš­lepnumu.

Ostmalā pamazām pieauga rosme. Tur pulcējās da­žādu tautību jūrnieki, komersanti, mākleri, nesēji, fe- lahi. Acīm redzami kuģim drīz jāpienāk.

Laiks bij diezgan jauks, tikai austrumu vēja dēļ vēss. Daži minareti slējās pāri pilsētai pret saules bālgani apspīdētām debesīm. Pret dienvidiem divi tūkstoši metru garš mols kā izstiepta roka ieslēdza Suecas reidu. Pa Sarkanās jūras līmeni slīdēja vairāki zvejas vai kabotā- žas kuģi, starp tiem daži bij saglabājuši eleganto antīko galeru veidu.

Klīzdams pa ļaužu pūli, Fikss pēc sava paraduma aši vēroja garāmgājēju sejas.

Pulkstenis jau bij pusvienpadsmit.

—  Kuģis nemaz nepienāks! — viņš iesaucās, dzirdot ostas pulksteņa sitienus.

—   Viņš vairs nevar būt tālu, — konsuls atbildēja.

—   Cik ilgi viņš paliek Suecā? — Fikss vaicāja.

—   Četras stundas. Tik ilgi, kamēr ieņems ogles. No Suecas līdz Adenai Sarkanās jūras viņējā galā ir tūk­stoš trīs simti desmit jūdzes, tāpēc arī krietni jānodro­šinās ar degvielām.

—   Un vai no Adenas kuģis dodas tieši uz Boni- beju? — Fikss vaicāja.

—   Tieši uz Bombeju, bez apstājas.

—  Ja zaglis ar šo kuģi devies ceļā, — Fikss teica, — tad viņarn katrā ziņā jāizkāpj Suecā, lai pa kādu citu ceļu dotos uz holandiešu vai franču kolonijām Āzijā. Viņam taču labi zināms, ka angļu Indijā viņš nebūs drošībā.

—  Mazākais tādā gadījumā, ja viņš nav visai gudrs cilvēks, — konsuls atteica. — Jūs jau zināt, ka angļu noziedznieks Londonā daudz labāk var noslēpties nekā svešumā.

Pēc šī iebilduma, kas Fiksu padarīja stipri domīgu, konsuls atgriezās savā birojā turpat netālu no ostas. Po­licijas inspektors palika viens, nervozs un nepacietīgs, ar stipru nojautu, ka zaglis katrā ziņā atrodas uz «Mon­golijas». Patiešām, ja šis blēdis pametis Angliju ar no­lūku aizsniegt Jauno Pasauli, tad ceļš pāri Indijai, ma­zāk apsargāts vai grūtāk apsargājams nekā pāri Atlantijas okeānam, viņam, dabiski, izdevīgāks.

Ilgi prātot Fikss nedabūja. Spalgi svilpieni vēstīja, ka kuģis tuvojas. Viss nesēju un felahu bars drāzās uz krastmalu, burzmā nerēķinādamies ar pārējo gaidītāju locekļiem un drēbēm. Kāds ducis laiviņu no malas devās «Mongolijai» pretim.

Tūliņ arī starp abiem kanāla krastiem parādījās «Mongolijas» milzīgais rumpis. Pulkstenim sitot vien­padsmit, tvaikonis piestāja pie reida, kamēr tvaiks ar spēcīgu šņākoņu plūda laukā pa caurulēm.

Pasažieru uz kuģa bij diezgan daudz. Daži no tiem palika uz klāja nolūkoties pilsētas krāšņajā ainā, bet lielākā daļa laivās, kas bija izbraukušas «.Mongolijai» pretim, izcēlās malā.

Fikss uzmanīgi vēroja katru, kas izkāpa.

Tajā acumirklī viens no tiem, ar varu atkratījies no felahiem, kas uzmācās ar saviem pakalpojumiem, pie­nāca klāt un visai pieklājīgi apvaicājās, vai viņš nezinot, kur te atrodoties angļu konsulāts. Pie tam viņš sniedza pasi, kurā, bez šaubām, vēlējās atzīmēt angļu vīzu. Fikss instinktīvi paņēma pasi un aši tajā iemeta acis.

Negribot viņš sakustējās. Papīra lapa notrīcēja viņa rokā. Atzīmes pasē sakrita ar tām, kādas viņam bij ziņojis galvaspilsētas policijas direktors.

—  Si pase laikam nav jūsu? — viņš apvaicājās pasažierim.

—   Nē, — tas atbildēja, — tā ir mana kunga pase.

—   Un jūsu kungs?

—   Viņš palika uz kuģa.

—   Bet, — aģents paskaidroja, — viņam jāierodas konsulātā pašam, lai varētu salīdzināt, vai pasē teiktais saskan ar viņa personību.

—   Vai tas ir nepieciešams?

—   Absolūti nepieciešams.

—   Un kur ir konsulātā birojs?

—  Tur tajā laukuma stūrī, — inspektors atbildēja, norādīdams kādu māju simts soļu no šejienes.

—  Tad man jāiet uzmeklēt mans kungs, lai gan vi­ņam šis traucējums nebūs pa prātam!

Pasažieris atsveicinājās no Fiksa un atgriezās uz tvaikoņa.

Septītā nodaļa Ar pasi vien policijas izziņai nepietiek

Policijas inspektors steigšus devās uz konsulātu. Pēc viņa neatlaidīgas uzstāšanās to bez kavēšanās ielaida pie konsula.

—   Konsula kungs, — viņš bez kāda ievada teica, — man ir pamatots iemesls domāt, ka meklējamais cil­vēks tiešām atrodas starp «Mongolijas» pasažieriem.

Un Fikss pastāstīja, kas noticis starp viņu un svešo kalpotāju sakarā .ar pasi.

—  Labi, Fiksa kungs, — konsuls atbildēja, — man nav nekas pretī redzēt šī blēža seju. Tikai liekas, tas, ko jūs gaidāt, nenāktu pieteikties manā birojā. Zagļi nemēdz atstāt aiz sevis pēdas. Turklāt pasu uzrādīšana nav vairs obligāti vajadzīga.

—   Konsula kungs, — aģents atbildēja, — ja tas ir gudrs cilvēks, un tā liekas, viņš tomēr ieradīsies šeit.

—   Lai vizētu savu pasi?

—  Jā gan. Pases šiem blēžiem noder tikai godīgu ļaužu apmānīšanai un bēgšanas atvieglošanai. Galvoju, ka viņa pase būs kārtībā, bet es tomēr ceru, ka jūs vi­ņam to nevizēsiet.

—  Kāpēc gan ne? — konsuls attrauca. — Ja viņa pase ir kārtībā, man nav tiesību liegt viņam vīzu.

—  Tomēr, konsula kungs, būtu labi, ja šo cilvēku aizturētu te, kamēr es dabūju no Londonas rīkojumu viņu apcietināt.

—  Tā ir jūsu darīšana, — konsuls atteica, — es jums šajā ziņā nevaru …

Konsuls nepabeidza teikumu. Tajā mirklī pieklauvēja pie durvīm, un biroja zēns ielaida kabinetā divus sve­šiniekus, no kuriem viens katrā ziņā bij tas pats kalpo­tājs, kas pirmīt sarunājās ar detektīvu.

Izrādījās, ka tie patiešām ir kungs un sulainis. Kungs pasniedza konsulam savu pasi, lakoniski lūg­dams to vizēt.

Konsuls paņēma pasi un sāka to uzmanīgi lasīt, ka­mēr Fikss no slepena kabineta kakta vēroja, vai, kā saka, acīm apēda svešinieku.

Pasi izlasījis, konsuls vaicāja:

—  Jūs esat Fileass Fogs — lauku muižnieks?

—   Jā, konsula kungs, — džentlmenis atbildēja.

—   Un tas cilvēks ir jūsu sulainis?

—   Jā. Francūzis, vārdā Āķis.

—   Jūs braucat no Londonas?

—   Jā.

—   Un uz kurieni?

—   Uz Bombeju.

—  Labi, kungs. Jūs zināt, ka šīs formalitātes ir lie­kas, ka mēs vairs neprasām uzrādīt pases un nevizē- jam tās.

—  Zinu, — Fileass Fogs atbildēja, — tomēr es ve­lētos, lai jūs ar savu vīzu atzīmētu, ka esmu braucis caur Suecu.

—   Kā vēlaties, kungs.

Konsuls atzīmēja vajadzīgo un uzspieda pasei zī­mogu. Misters Fogs vēsi atvadījās un izgāja ārā līdz ar savu sulaini.

—   Nu? — inspektors apvaicājās.

—  Viņš izskatās pēc pilnīgi godīga cilvēka, — kon­suls atbildēja.

—   Iespējams, — Fikss atbildēja, — bet še tas nav no svara. Vai jūs neievērojāt, ka šī flegmātiskā džentl­meņa izskats uz mata sakrīt ar tām pazīmēm, par kā­dām man ziņots?

—   To es ievēroju, bet jūs zināt, ka visas pazīmes …

—  Vairāk man nekā nevajag, — Fikss viņu pār­trauca. — Sulainis man liekas vieglāk pieejams nekā kungs. Turklāt viņš ir francūzis, tie nemaz neprot klusēt. Uz redzēšanos, konsula kungs!

To teicis, aģents aizsteidzās uzmeklēt Āķi.

Pa to laiku misters Fogs, pametis konsula māju, jau bija atgriezies krastmalā. Viņš deva sulainim dažus rī­kojumus, iekāpa laiviņā un, uz «Mongolijas» nokļuvis, tūliņ iegāja savā kajītē. Tur viņš paņēma piezīmju grā­matu ar šādām atzīmēm:

«Izbraucu no Londonas trešdien, otrā oktobrī, pulk­sten astoņos un četrdesmit piecās minūtēs vakarā.»

«Ierados Parīzē ceturtdien pulksten septiņos un četr­desmit minūtēs rītā,»

«Izbraucu no Parīzes ceturtdien pulksten astoņos un čelrdesmit minūtēs.»

«Ierados Turinā Diektdīen, ceturtā oktobrī, pulksten sešos un četrdesmit piecās minūtēs rītā.»

«Izbraucu no Turinas piektdien pulksten septiņos un divdesmit minūtēs rītā.»

«Ierados Brindizi sestdien, piektā oktobri, pulksten četros vakarā.»

«Uzkāpu uz «Mongolijas» sestdien pulksten piecos vakarā.»

«Ierados Suecā trešdien, devītā oktobrī, pulksten vienpadsmitos rītā.»

«Kopsummā izlietotās stundas: 158 V2 vai sešarpus dienas.»

Misters Fogs visu to bij ierakstījis kolonās sadalītā, no otrā oktobra līdz divdesmit pirmajam decembrim sa- grafēta loksnē, atzīmējot tajā mēnesi, datumu un nedē­ļas dienu, kad kuģim vai vilcienam vajadzētu pienākt un atiet un faktisko pienākšanu un atiešanu visās lielāka­jās piestātnēs: Parīzē, Brindizi, Suecā, Bombejā, Kalkutā, Singapūrā, Honkongā, Jokohamā, Ņujorkā; Liver­pūlē, Londonā, tādējādi viņš skaidri varēja aprēķināt, cik laika kurā ceļa gabalā iegūts vai arī zaudēts.

Šīs dienas, devītā oktobra trešdienas, ieraksts par atbraukšanu Suecā sakrita ar apzīmēto, tātad līdz šim viņš vēl nebij ne ieguvis, ne arī zaudējis.

Tad- viņš lika pasniegt sev brokastis turpat kajītē. Pilsētas aplūkošana viņa-m nemaz nebij prātā. Viņš piederēja pie tās angļu rases, kas atļauj savam sulainim aplūkot zemes, kurām brauc cauri.

Astotā nodaļa Āķis runā mazliet vairāk nekā pienāktos

Fikss drīz vien bij panācis Āķi, kas klaiņoja pa krastmalu, visu aplūkodams, nepavisam nedomādams, ka ari viņam te nekas nav jāredz.

—   Nu, mīļais draugs, — Fikss apvaicājās, viņam blakus pieiedams, — vai jūsu pase ir vizēta?

—   Ak, tas esat jūs, cienījamais kungs, — francūzis iesaucās. — Viss ir pilnīgā kārtībā.

—   Un jūs aplūkojat svešas zemes?

—  Jā, bet mēs braucam tik ātri, ka man šis ceļojums liekas it kā sapnis. Tagad mēs taču esam Suecā, vai ne?

—   Suecā.

—   Ēģiptē?

—   Protams, Ēģiptē.

—  Āfrikā?

—  Āfrikā.

—  Āfrikā! — Āķis iesaucās. — Es pat ticēt nevaru. Iedomājieties tikai, ka es nemaz nedomāju braukt tālāk kā līdz Parīzei. Un šo brīnišķo lielpilsētu es tiešām arī dabūju redzēt no pulksten septiņiem divdesmit minūtēm rītā līdz astoņiem četrdesmit pa fiakra logu ceļā no Ziemeļu stacijas līdz Lionas stacijai, kamēr lietus gāzās kā ar spaiņiem. Man ļoti žēl! Es labprāt būtu aizgājis uz Perlašezas kapsētu un Elizejas lauku cirku.

—   Jums laikam gan ļoti jāsteidzas? — policijas in­spektors taujāja.

—   Man nemaz ne, bet gan manam kungam. Ak, man jānopērk krekli un zeķes. Mēs esam izbraukuši pavisam bez mantām, mums līdzi tikai viena pati ceļasoma.

—   Es jūs aizvedīšu uz tirgu, tur jūs dabūsiet visu, ko vien vēlaties.

—   Cienījamais kungs! — Āķis sajūsmināts izsaucās.

—  Jūs esat tik laipns!

Un abi devās ceļā. Āķis pļāpāja bez apstājas.

—   Man tomēr jāuzmana, ka nenokavēju kuģi.

—   Jums laika diezgan, —-Fikss viņu mierināja.

—  Ir vēl tikai pusdiena!

Āķis izvilka savu lielo pulksteni.

—   Divpadsmit? — viņš izsaucās. — Nemaz ne! Ta­gad ir deviņi un piecdesmit divas minūtes.

—   Jūsu pulkstenis novēlojas, — Fikss paskaidroja.

—   Mans pulkstenis! Ģimenes pulkstenis, ko esmu mantojis no sava tēva vectēva! Tas nenovēlojas pat par piecām minūtēm gadā. Tas taču ir īsts hronometrs!

—   Es saprotu, kāpēc tas tā, —: Fikss paskaidroja.

—  Jūsu pulkstenis ir noregulēts pēc Londonas laika, kas apmēram divas stundas vēlāks par Suecas laiku. Jums to katrā zemē vajadzēs saskaņot ar vietējo laiku.

—   Man! Aiztikt manu pulksteni! — Āķis iekliedzās.

—   Nemūžam!

—   Nu, bet tad tas vairs neies pēc saules.

—   Jo ļaunāk saulei, cienījamais kungs! Tātad viņa maldās!

Un brašais jauneklis svinīgi novietoja pulksteni at­pakaļ kabatā.

Pēc brīža Fikss atkal ievaicājās:

—   Jūs laikam ļoti steidzīgi aizbraucāt no Londonas?

—   Un kā vēl! Pagājušo trešdien pulksten astoņos vakarā pretēji visām parašām misters Fogs pārnāca no kluba un pēc trīsceturtdaļstiuidas mēs jau bijām ceļā.

—   Bet uz kurieni tad jūsu kungs brauc?

—   Allaž tikai uz priekšu. Viņš brauc ap zemeslodi!

—   Ap zemeslodi! — Fikss iesaucās.

—     Jā, astoņdesmit dienās. Esot saderējis, tā viņš

teic, bet, starp mums runājot, es tam neticu. Tā jau tīrā aplamība. Tur būs kas cits.

—   Ak, šis misters Fogs ir gan savādnieks.

—   Domāju gan.

<— Vai viņš ir bagāts?

—   Liekas. Arī līdzi viņam branga naudas summa gluži jaunās banknotēs! Un ceļā viņš naudu netaupa. Iedomājieties, viņš apsolījis «Mongolijas» mehāniķim prāvu gratifikāciju, ja nobraucam Bombejā ātrāk par noteikto laiku.

—   Vai jūsjau sen pazīstat savu kungu?

—   Es! — Āķis izsaucās. — Es iestājos viņa dienestā tajā pašā diena, kad izbraucām.

Viegli iedomāties, cik ļoti šī atbilde ietekmēja jau tā sakarsēto policijas inspektora iztēli.

Ašā aizbraukšana no Londonas drīz pēc notikušās zādzības, lielā līdzpaņemtā naudas summa, steiga pēc iespējas ātrāk nekļūt tālās zemēs, minot par iemeslu neparastās derības, — tas viss apstiprināja un visam tam bij jāapstiprina Fiksa aizdomas. Viņš pavedināja francūzi stāstīt vēl vairāk un uzzināja, ka viņa kungs dzīvojis Londonā vientulīgi, ka viņu uzskatījuši par ba­gātu, bet neviens nav zinājis, no kurienes viņam šī ba­gātība, ka tas bijis noslēpumains cilvēks — un tā tālāk. Toties Fikss nu droši zināja, ka Fileass Fogs neizkāps Suecā, bet tiešām dosies uz Bombeju.

—   Vai Bombeļa ir tālu? — Āķis apvaicājās.

— Diezgan tālu, — aģents atbildēja. — Dienas div­padsmit jums būs jābrauc ar kuģi.

—   Un kur viņa atrodas?

—   Indijā.

—   Āzijā?

—   Saprotams.

—   Sasodīts! Redziet. .. mani kaut kas nomoca . . . tas ir mans radziņš!

—   Kas par radziņu?

—   Mans gāzes radziņš, ko es aizmirsu nodzēst un kurš nu visu laiku deg uz mana rēķina. Esmu izrēķi­nājis,, ka tas izmaksā divus šiliņus divdesmit četrās stundās, tātad taisni par seši pensi vairāk, nekā es pelnu, un jūs sapratīsiet, jo ilgāk ceļojums velkas …

Maz gan ticams, ka Fikss saprata stāstu par gāzes radziņu. Viņš vispār vairs neklausījās, bet izdomāja kādu plānu. Abi ar francūzi viņi bij nonākuši tirgū. Fikss pameta tur Aķi iepirkties, piekodināja neno­kavēt «Mongolijas» atiešanu, bet pats steidzās uz konsulātu.

Tagad, taisījis lēmumu, Fikss atkal bij atdabūjis savu aukstasinību.

—   Konsula kungs, — viņš teica, — man vairs nav ne mazāko šaubu. Nu viņš man rokā. Viņš izliekas par ekscentriķi un sakās ceļojam ap zemesiodi, ko veikšot astoņdesmit dienās.

—   Tad tas ir veikls blēdis, — konsuls atbildēja, — ja viņš domātu samulsināt abu kontinentu policistus un tad atgriezties Londonā.

—   Bez šaubām, — Fikss piekrita.

—   Bet vai jūs tikai nemaldāties? — konsuls vēlreiz noprasīja.

—   Es nemaldos.

—   Bet kādēļ šim zaglim vajadzēja vizēt savu pasi, lai pierādītu, ka viņš braucis caur Suecu?

— Kādēļ? … es nekā nezinu, konsula kungs,'— de­tektīvs atbildēja, — bet uzklausiet mani.

Viņš īsumā pārstāstīja galveno, ko bij uzzinājis no sarunas ar Foga sulaini.

— Patiešām, visi pierādījumi ir pret šo cilvēku. Bet ko jūs domājat darīt?

—   Vispirms nosūtīt uz Londonu telegramu ar no­teiktu pieprasījumu izsūtīt atļauju viņa arestēšanai Bombejā, tad kāpt uz «Mongolijas», sekot zaglim līdz Indijai, tur viņu apcietināt laipnā kārtā, turot viena rokā atļauju un otru uzliekot viņam uz pleca.

Ar šiem aukstasinīgā balsī teiktiem vārdiem aģents atvadījās no konsula un traucās uz telegrāfā biroju. No turienes viņš galvaspilsētas policijas direktoram aizsūtīja mums jau zināmo telegramu.

Ceturtdaļstundu vēlāk Fikss, nesdams rokā vieglu bagāžu, bet ar prāvu naudas summu kabatā uzkāpa uz «Mongolijas» klāja un tūliņ arī ātrais tvaikonis ar pilnu sparu devās Sarkanās jūras ūdeņos.

Devītā nodala

Sarkanā un Indijas jūra ir labvēlīgas Fileasa Foga nodomiem

No Suecas līdz Adenai ir tūkstoš trīs simti desmit jūdžu garš ceļa gabals, kas Austrumu sabiedrības ku­ģiem pēc priekšraksta jānobrauc simts trīsdesmit asto­ņās stundās. «Mongolijas» mašīnas strādāja ar tādu spēku, ka bij cerams nokļūt pie mērķa pirms noteiktā laika.

Gandrīz visi tie pasažieri, kas Brindizi pilsētā uz­kāpa uz kuģa, devās uz Indiju. Daži brauca uz Bom- beju, citi uz Kalkutu, bet arī caur Bombeju, jo kopš tā laika, kamēr uzbūvēts dzelzceļš pāri visai Indijas pus­salai, nav vairs nekādas vajadzības mērot divreiz ga­rāko jūras ceļu pāri Ceilonai.

Starp «Mongolijas» pasažieriem bij dažādu profesiju civili cilvēki un dažādu rangu virsnieki. Daži no tiem kalpoja tieši britu armijā, citi komandēja vietējo — si- paju karaspēku. Kā vieni, tā otri saņēma lielu atalgo­jumu pat vēl tagad, kad Austrumindijas sabiedrības tie­sības un pienākumus bij pārņēmusi valdība. Jaunākie leitnanti saņēma 7000 frankus, brigadieri — 60 000, bet ģenerāļi — 100 000.

Starp citu, dzīve uz «Mongolijas» bij patīkama; ierēdņu sabiedrībai pievienojās daži jauni angļi — mil­jonāri, kas tālumā no dzimtenes bij nodomājuši dibināt tirdzniecības uzņēmumus.

Kuģa mantzinis, sabiedrības uzticības persona, kura stāvoklis uz kuģa bij gandrīz tikpat nozīmīgs kā kap­teinim, centās, lai viss būtu izkārtots lieliski. Brokastīs, azaidā, pusdienās un vakariņās galds vai lūza no gaļas ēdieniem un uzkožamiem, ko pagatavoja kuģa virtuvē. Nedaudzās dāmas, kas atradās uz kuģa, divi reizes dienā mainīja tērpus. Pasažieri muzicēja un dejoja, ja jūra bij rāma.

Bet Sarkanā jūra ir ļoti kaprīza un bieži vien vēt­raina kā visi šaurie un garie jūras līči. Kad vējš pūta ņo Āzijas vai no Āfrikas puses, «Mongolija», kas bij līdzīga garai vārpstai ar skrūvēm, spēcīgi zvalstījās.

Dāmas tūliņ nozuda, klavieres apklusa, dziesmas un de­jas izbeidzās. Un tomēr par spīti vēja brāzmām un viļņu vāliem, spēcīgu mašīnu dzīta, «Mongolija» neatturami traucās uz priekšu, uz Babelmandēbas šaurumu.

Ko gan šajā laikā darīja Fileass Fogs? Varētu do­māt, ka, vienmēr norūpējies un nemierīgs, viņš vērīgi seko brauciena labvēlīgā vēja grozībām, viļņu nekārtī­gai plūsmai, kas var sabojāt arī mašīnas, un beidzot uzmana, vai tikai kuģim neatgadās kāda klizma, kuras dēļ «Mongolija» būs spiesta iebraukt tuvākā ostā un tādējādi aizkavēs viņa ceļojumu.

Nekā tamlīdzīga. Ja arī šis džentlmenis domāja par šādām varbūtībām, tad prata to pārāk labi noslēpt. Viņš joprojām bij Reformatoru kluba vienaldzīgais biedrs, ko nekādi notikumi vai nelaimes gadījumi nespēja pār­steigt. No ārienes viņš šķita tikpat mierīgs kā kuģa hro­nometrs. Uz klāja viņš rādījās maz. Viņš neinteresējās par vēsturiskās pagātnes notikumiem bagāto Sarkano jūru. Viņš nevēroja krastmalā izkaisītās, ievērības cie­nīgās pilsētas, kuru gleznainie silueti reizēm bij redzami pie apvāršņa. Viņš nedomāja pat par briesmām Arābijas jūras līcī, kuras aprakstījuši jau vecie vēsturnieki — Strabons, Ariens, Artemidons un Edrisi; nevēroja jūru, kurā senie kuģinieki uzdrošinājās doties tikai tad, kad bij upurējuši dieviem.

Bet ko tad īsti darīja šis savādnieks, braukdams ar «Mongoliju»? Vispirms viņš kārtīgi četrreiz dienā ietu­rēja parasto mielastu, pie kam ne kuģa šūpošanās, ne zvalstīšanās netraucēja viņa izturīgo organismu. Un bez tam viņš spēlēja vistu.

Jā. Viņš bij sameklējis sev partnerus, tikpat kaislī­gus spēlmaņus kā pats: kādu nodokļu iekasētāju, kas atgriezās savā darba vietā Goā, kādu garīdznieku De- cimu Smitu, kas brauca uz Bombeju, un kādu angļu ar­mijas brigādes ģenerāli, kurš brauca uz savu darba vietu Benaresā. Sie trīs tikpat dedzīgi kā Fileass Fogs aizrāvās ar vista spēli un nodevās tai stundām ilgi, ne­runādami ne vārda.

Uz Āķi vētrainā jūra neatstāja nekādu iespaidu. Viņš bij iekārtojies kādā kajītē kuģa priekšgalā un ēda tikpat kārtīgi. Jāsaka, ka ceļojums šādos apstākļos vi­ņam it nemaz nebij nepatīkams. Viņš to sāka tā īsti iz­baudīt. Labi paēdis un izgulējies, viņš vēroja zemes, ku­rām brauca garām, un sevī nodomāja, ka viss šis pa­sākums Bombejā izbeigsies.

Otrā dienā pēc izbraukšanas no Suecas, proti, desmitā oktobrī, viņš satika to pašu patīkamo, pa­kalpīgo kungu, pie kura bij griezies, kad izkāpa Ēģiptes krastā.

—  Ja nemaldos, — viņš teica, savilcis seju visjau­kākajā smaidā, — jūs esat tas pats kungs, kas mani tik laipni izvadāja pa Suecu?.

—  Tiešām! — detektīvs atsaucās. — Arī es jūs atce­ros. Jūs esat tā savādnieka angļa sulainis…

—  Taisni tā, cienījamais kungs …

—   Fikss.

—   Fiksa kungs, — Āķis papildināja. — Es esmu gaužām laimīgs, sastapdams arī jūs uz kuģa. Uz ku­rieni jūs braucat?

—   Tieši uz turieni, uz kurieni jūs, uz Bombeju.

—   Tas ir jauki! Vai jūs kādreiz esat tur bijuši?

—  Vairāk reižu, — Fikss atbildēja. — Esmu Indijas kuģu sabiedrības aģents.

•— Tad jūs labi pazīstat Indiju?

—  Jā … tas ir … — Fikss sastostījās.

—   Vai tur daudz ko redzēt, tajā Indijā?

—  Ļoti daudz. Mošejas, minareti, tempļi, faķīri, pa- godas, tīģeri, čūskas, bajaderas! Bet jācer, ka jums arī iznāks laiks labi apska-tīt to zemi.

—   Es arī ceru, Fiksa kungs. Jūs sapratīsiet, ka prā­tīgam cilvēkam nav nekādas jēgas palaist savu dzīvi, metoties no kuģa dzelzceļa vilcienā un no vilciena atkal kuģī, tāpēc vien, ka astoņdesmit dienās jāapbrauc ap zemeslodi. Nav ne mazāko šaubu, ka šī skriešanās iz­beigsies Bombejā.

—   Un misteram Fogam klājas labi? — Fikss ievai­cājās visnevainīgākajā balsī.

—   Ļoti labi, Fiksa kungs. Jāteic, ka arī man. Es ēdu kā vilks — tur vainīgs jūras gaiss.

—   Bet jūsu kungu es nekad neredzu uz klāja.

—   Nekad. Viņš nav ziņkārīgs.

—  Vai zināt ko, Āķa kungs, šis ceļojums astoņ­desmit dienās ap zemeslodi var slēpt sevī kādu slepenu uzdevumu … piemēram, diplomātiska misija.

—  Kad es jums saku, Fiksa kungs, es nekā nezinu. Un galu galā, man tas arī nav jāzina!

Pēc šīs sastapšanās Āķis un Fikss bieži vien satikās un tērzēja. Policijas inspektors lūkoja labi sadraudzē­ties ar Foga sulaini. Tas viņam gadījumā varēja labi noderēt. Šad un tad viņš tam «Mongolijas» bārā izmak­sāja pāra glāzes viskija vai gaišā alus, ko brašais pui­sis pieņēma bez kādām ceremonijām, tāpat izsaukdams arī no savas puses, lai nepaliktu parādā, un vispār ieskatīdams šo Fiksu par ļoti godīgu un patīkamu džentlmeni.

Kuģis tikmēr ātrā gaitā devās uz priekšu. Trīspa­dsmitajā oktobrī tālumā bij redzama Moka, savu sa­grauto mūru apjosta; uz mūriem zaļoja retas dateļu pal­mas. Tālāk, kalnu nogāzēs, pletās plaši kafijas lauki. Āķis ārkārtīgi jūsmoja par šo slaveno pilsētu un apgal­voja, ka ar saviem lokveidīgajiem vaļņiem un osveidīgo, noārdīto cietoksni tā izskatoties pēc milzīgas kafijas apakštases.

Nākamajā naktī «Mongolija» izbrauca pa Babelman- debas šaurumu, ka~s arābu valodā nozīmē «Asaru vārti», un otrā rītā piestāja Adenas reida ziemeļrietumu ostā Stimerpointā. Tur kuģim bij jāuzņem ogles.

Līdz Bombejai «Mongolijai» bij jānobrauc tūkstoš seši simti piecdesmit jūdžu, četras stundas vajadzēja palikt Stīmerpointā, kamēr sagādāja vajadzīgo ku­rināmo.

Bet šis aizkavējums nekādi neizjauca Fileasa Foga plānu. Viņš to jau bij paredzējis. Un tāpēc «Mongolija» nebij vis pienākusi Adenā piecpadsmitā oktobra rītā, bet jau četrpadsmitā vakarā, tātad bij jau iegūts piec­padsmit stundu liels avanss.

Misters Fogs ar savu sulaini izkāpa malā. Džentl­menis gribēja vizēt savu pasi. Fikss nepamanīts vi­ņiem sekoja. Vizēšanas ceremoniju pabeidzis, Fileass Fogs atgriezās uz kuģa atsākt pārtraukto kāršu partiju.

Āķis pēc paraduma klaiņoja pa šo somaju, banianu, parsu, žīdu, arābu un eiropiešu pūli. No šīm dažādām tautībām sastāvēja Adenas divdesmit pieci tūkstoši iedzīvotāju. Viņš apbrīnoja nocietinājumus, kas Adenu vērta par Indijas jūras Gibraltāru, aplūkoja lieliskās ūdens cisternas, pie kurām angļu inženieri strādāja vēl tagad, divi tūkstoši gadu pēc ķēniņa Zālamana in­ženieriem.

— Interesanti, ļoti interesanti, — Āķis teica, atgriez­damies uz kuģa. — Es sāku samanīt, ka ceļot ir visai noderīgi, ja cilvēks vēlas ko jaunu redzēt.

Ap sešiem vakarā «Mongolija», kuldama ar skrūves spārniem Adenas reida ūdeņus, izbrauca Indijas jūrā. Viņas rīcībā bij simts sešdesmit astoņas stundas, lai no­brauktu ceļa gabalu starp Adenu un Bombeju. Indijas jūra šoreiz viņai bij labvēlīga. Vējš pūta no ziemeļ­rietumiem. Darbā tika laistas kā buras, tā tvaiks.

Spēcīgāk balstīts, kuģis šūpojās pavisam maz. Uz­posušies pasažieri sanāca uz klāja. Atsākās dejas un dziesmas.

Ceļojums sākās, ka labāk nevarēja vēlēties! Āķis bij ārkārtīgi sajūsmināts par laipno ceļa biedru, ko liktenis viņam pagādājis Fiksa kunga personā.

Svētdien divdesmitajā oktobrī no kuģa jau bij sa­skatāmi Indijas krasti. Pēc divām stundām uz «Mon­golijas» ieradās locis. Tālē pie apvāršņa pret debess pamali pacēlās kalni vienādām grēdām. Un drīz pēc tarn iznira palmas, kurās grima pilsēta. Kuģis iegriezās reidā, ko izveidoja Salsetas, Kolabas, Ziloņu un Bat- čera salas, un pulksten puspiecos piestājās Bombejas krastmalā.

Fileass Fogs pabeidza trīsdesmit trešo roberu šajā dienā, pārdrošā riskā viņiem laimējās ņemt trīspadsmit stiķus, un viņi noslēdza šo skaisto braucienu ar «lielo šlemu».

Pēc priekšraksta «Mongolijai» bij jāpienāk Bombejā divdesmit otrajā oktobrī, bet viņa pienāca divdesmi­tajā. Visā līdzšinējā ceļojumā tas jau bij divu dienu ieguvums. Fileass Fogs to ari rūpīgi ierakstīja savu atzīmju vinnestu rubrikā.

Desmitā nodaļa

Āķis jutas laimīgs, ka ticis cauri, tikai pazaudēdams zābakus

Visiem zināms, ka Indija — šis milzīgais trīsstūris, kura augšgals pavērsts uz dienvidiem, bet pamats uz ziemeļiem — apņem septiņi simti tūkstoš kvadrātjūdžu lielu teritoriju, ko apdzīvo simts astoņdesmit miljonu cilvēku. Britānija pārvalda tikai nelielu šīs plašās ze­mes daļu. Ģenerālgubernators dzīvo Kalkutā, bet gu­bernatori Madrasā, Bombejā un Bengālijā un vicegu­bernators — Agrā.

īstā Anglijas Indija aizņem septiņi simti tūkstoši kvadrātjūdžu lielu platību ar pieci simti miljoniem iedzī­votāju. Tātad skaidrs, ka ievērojama teritorijas daļa nav padota Anglijas karalistes pārvaldei un zemes iek­šienē pilnīga vara pieder nežēlīgiem un mežonīgiem radžām.

Kopš 1756. gada, kad tika nodibināta pirmā angļu apmetne tajā vietā, kur tagad atrodas Madrasas pilsēta, līdz pat tam laikam, kad notika ievērojamā sipaju sacel­šanās, visu varu bij sagrābusi slavenā Austrumindijas sabiedrība. Pamazām tā pievāca daudzas provinces, at- pirkdama tās no radžām ar noteikumu maksāt gada nomu, ko kārtoja nenoteikti, bet bieži vispār nemaz. Sa­biedrība iecēla ģenerālgubernatoru un visus citus mili­tāros vai civilos ierēdņus. Taču tagad šī sabiedrība vairs nepastāv un visi īpašumi Anglijas Indijā padoti tieši valsts varai.

Tāpat diendienā mainās šīs pussalas parašas un etnogrāfiskās atšķirības. Agrāk šajā zemē ceļoja, iz­mantojot vissenākos satiksmes līdzekļus — kājām, jā­šus, ar divričiem, ratiņiem, nestuvēm, uz cilvēka mugu­ras utt. Tagad kuģi lielā ātrumā peld paTndu un Gangu un pa dzelzceļu, kas šķērso visu Indiju, trijās dienās var nobraukt no Bombcjas līdz Kalkutai.

Dzelzceļu līnija, kas krusto Indiju, nav gluži taisna. Tiešā līnijā šis atstatums ir aptuveni simts tūkstoš jū­džu, un, braucot ar vidēja ātruma vilcienu, vajadzīgas tikai dienas trīs; taču patiesībā šis attālums palielinās vismaz par vienu trešdaļu, jo dzelzceļa līnija met lielus līkumus, virzīdamās augšup pret pussalas ziemeļiem līdz pat Alahabadai.

Tādi ir Indijas Lielās dzelzceļu līnijas galvenie punkti. Pamezdama Bombejas pussalu, šī līnija virzās uz Salsetu, pārsviežas uz kontinentu iepretī Tannai, šķērso Ghatu kalnu rietumu grēdu, pagriežas uz Bur- hampuru, vijas pa puslīdz patstāvīgo kņazisti Bundēl- kundu, paceļas līdz Alahabadas augstienēm, tad pagrie­žas uz austrumiem, pie Benaresas iet gar Gangu, atkal mazliet pagriežas prom no upes krasta, dienvidaustru­mos slīd lejup pret Burdivanu un franču pilsētu San- dernagoru, nobeidzoties pie Kalkutas.

Pulksten puspiecos «Mongolijas» pasažieri izkāpa malā Bombejā, un Kalkutas vilciens atgāja taisni pulk­sten astoņos.

Misters Fogs atvadījās no saviem partneriem, pa­vēlēja sulainim izdarīt pilsētā dažus iepirkumus, cieši piekodināja pulksten astoņos ierasties dzelzceļa stacijā, tad, nokāpis no kuģa, astronomiska pulksteņa vēzekļa kustībām līdzīgiem vienmērīgiem soļiem devās uz pasu vizējamo biroju.

Viņu nepavisam neinteresēja Bombejas ievērojamās vietas — rātsnami, lieliskās bibliotēkas, nocietinājumi, doki, kokvilnas pārdotavas, tirgi, mošejas, sinagogas, armēņu baznīcas, krāšņā indiešu pagoda Maiebar-Hila ar diviem daudzšķautņainiem torņiem. Viņš neaplūkoja ne brīnišķīgos mākslas darbus Ziloņu svētnīca, ne no­slēpumainās alas Salsetas salā, visas šīs veco budistu celtņu ievērojamās paliekas.

Nē, viņu nevaldzināja itin nekas! Nokārtojis pases vizēšanu, Fileass Fogs mierīgi devās uz staciju un lika pasniegt sev pusdienas. Starp citiem ēdieniem bufetes saimnieks slavēja viņam brīnišķu «vietējā truša» frikasē.

Fileass Fogs to vērīgi nobaudīja, bet pat savircotā mērcē tā viņam likās riebīga.

Viņš pazvanīja pēc saimnieka.

—  Mans kungs, — viņš teica, cieši tajā nolūkoda­mies, — vai šis ir truša cepetis?

—  Jā gan, milord, — saimnieks nekautri atbildēja, — džungļu trusis.

—   Un šis trusis neņaudēja, kad viņu kāva?

—   Ņaudēt! O milord! Trusis! Es jums zvēru ….

—  Saimnieka kungs, — misters Fogs vēsi atbildēja, — nezveriet, bet tikai iegaumējiet, ka kaķi Indijā reiz bij svēti kustoņi. Tie bij labi laiki.

—   Vai kaķiem, milord?

—   Varbūt arī ceļotājiem!

To teicis, Fileass Fogs mierīgi ēda tālāk.

Laiciņu pēc Fileasa Foga aģents Fikss tāpat bij no­kāpis no «Mongolijas» un steidzies pie Bombejas poli­cijas direktora. Tam viņš stādījās priekšā kā detektīvs, paziņoja par savu uzdevumu un tagadējo situāciju šķietamā zagļa tuvumā. Vai no Londonas esot saņemta atļauja tā arestēšanai? … Tā vēl nebij saņemta. Un pa­tiešām, izsūtita pēc Fileasa Foga aizbraukšanas, tā ne­varēja būt pienākusi.

Fikss jutās ļoti neapmierināts. Viņš mēģināja apcie­tināšanas atļauju izdabūt no policijas direktora. Tas atteicās. Šī lieta bij galvaspilsētas administrācijas pār­ziņā, tikai tai ir tiesības izsniegt vajadzīgo atļauju. Šī stingrā principu un likumības ievērošana pilnīgi iz­skaidrojama ar angļu parašām, pēc kurām individuālo brīvību nedrīkst ierobežot ne ar kādām patvarībārm

Fikss vairs neuzstājās, labi saprazdams, ka atļauja jāgaida. Tomēr viņš apņēmās neizlaist no acīm šo no­slēpumaino blēdi, kamēr tas uzturēsies Bombejā. Tāpat, kā Āķis, viņš zināja, ka līdz šim Fileass Fogs nekur vēl nebij uzkavējies, un cerēja, ka te varbūt viņš paliks ilgāk un pa to laiku pienāks arestēšanas atļauja.

Bet no pēdējiem rīkojumiem, «Mongoliju» atstājot, Āķis noprata, ka Bombejā notiks tas pats, kas Suecā un Parīzē, ka ceļojums nenobeigsies še, bet turpināsies līdz Kalkutai un varbūt vēl tālāk. Un viņš sāka domāt, vai galu galā patiešām mistera Foga derības nav bijušas nopietnas, vai viņš patlaban nebij likteņa varā un vai viņam, kas tā vēlējās dzīvot mierā un klusībā, tomēr nebūs jātur līdzi šajā ceļojumā ap zemeslodi astoņ­desmit dienās!

Iepircies kreklus un zeķes, viņš nogaidīdams pastai­gājās pa Bombejas ielām. Ielas bij ļaužu pilnas, dažadu tautību eiropieši jaucās juku jukām ar persiem smailām cepurēm galvās, banianiem ar apaļiem turbāniem, šin­eļiem ar četrstūrainām cepurēm, garos svārkos tērptiem armēņiem un parsiem augstām, melnām cepurēm gal­vās. Tieši šajā dienā parsi vai gebri, kas sevi uzskata par Zaratustras pēcnācējiem, svinēja ievērojamus svēt­kus. Viņi ir bagātākie, ievērojamākie un fanātiskākie no visām indiešu nošķirām. Sie svētki bij it kā reliģisks karnevāls ar procesijām un izpriecām, kurās piedalījās bajaderas zeltu un sudrabu rotātos, sārtos, gaisīgos tēr­pos, viņas vijoļu un tam-tamu mūzikas pavadībā dejoja brīnišķi cēli.

Āķis visu to aplūkoja platām acīm un vaļēju muti, viņš izskatījās pēc maza zēna, kas sajūsmā noskatās šādā izrādē.

Par nelaimi viņam pašam un viņa kungam viņš aiz ziņkāres aizgāja tālāk, nekā tas bij atļauts, un tā varēja traucēt Fileasa Foga ceļojumu.

Nolūkojies parsu karnevālā, Āķis devās uz staciju. Bet, ejot garām brīnišķai Malebara-Hila pagodai, vi­ņam ienāca prātā palūkoties arī tās iekšienē.

Viņš nezināja divus noteikumus: vispirms, ka ieeja dažās indiešu pagodās kristīgiem pilnīgi aizliegta un tad, ka arī paši ticīgie drīkst tur ieiet, tikai atstājot apa­vus ārpusē. Jāpiezīmē, ka arī pati angļu valdība pēc sa­prātīgas politikas principa respektēja zemes vissīkākās reliģiskās savādības un bargi sodīja to pārkāpējus.

Iegājis iekšā, nekā ļauna nedomādams, Āķis kā jau katrs tūrists ziņkāri aplūkoja Malebara-FIila templi ar viņa braminu stila ornamentu krāšņumu. Piepeši viņš manīja, ka viņu sagrābj un nosviež uz svētā klona. Trīs briesmīgi saniknoti priesteri uzklupa viņam, norāva viņa zābakus un zeķes un, mežonīgi bļaudami, sāka viņu sist.

Stiprs un veikls francūzis žigli uzlēca kājās. Ar vienu dūres un otru kājas spērienu notrieca zemē abus uzbrucējus, kuri sapinās savos garajos svārkos. Cik kā­jas nesa, viņš devās projām no šīs pagodas, tālu pamez­dams aiz sevis trešo indieti, kas tam sekoja, kūdī­dams pūli.

Piecas minūtes pirms astoņiem — brīdī pirms vil­ciena atiešanas — bez cepures, kailām kājām, burzmā pazaudējis iepirkumu saini, Āķis nonāca dzelzceļa stacijā.

Fikss jau viņu gaidīja uz perona. Sekodams misteram Fogam, viņš bij pārliecinājies, ka tas Bombejā nepaliks. Un tūliņ noņēmies sekot tam līdz pašai Kalkutai un, ja vajadzīgs, vēl tālāk. Āķis neredzēja Fiksu, tas manīgi turējās ēnā, bet dzirdēja itin visu, ko sulainis par sa­viem piedzīvojumiem stāstīja Fileasam Fogam.

—   Es ceru, ka turpmāk ar jums nekas tamlīdzīgs neatgadisies, — Fileass Fogs noteica, iekāpdams vagonā.

Nabaga puisis basām kājām, pilnīgi apmulsis un ne vārda vairāk neteikdams, sekoja savam kungam.

Fikss patlaban taisījās iekāpt atsevišķā vagonā, kad kāda piepeša iedoma mainīja viņa brauciena plānu.

—   Nē, es palieku tepat! Te atkal jauns noziegums, izdarīts tieši Indijas valstī… Tagad viņš man neiz­spruks.

Tajā acumirklī, lokomotīve skaļi nosvilpās, vilciens sāka kustēties un pazuda naktī.

Vienpadsmitā nodaļa Fileass Fogs par pasakainu cenu nopērk ziloni

Vilciens atgāja noteiktā laikā. Tajā brauca vairāki virsnieki, civili ierēdņi un opija un indigo tirgotāji, kuri darīšanu dēļ devās uz pasaules austrumu daļu.

Āķis sēdēja tajā pašā kupejā, kur viņa kungs. Kāds trešais pasažieris bij novietojies pretēja stūrī.

Tas bij brigādes ģenerālis Frenss Kromarti, viens no mistera Foga spēles biedriem ceļā no Suecas uz Bom- beju; viņš devās pie sava pulka Benaresas tuvumā.

Sers Frenss Kromarti, slaida auguma, gaišiem ma­tiem, apmēram piecdesmit gadus vecs, ieguvis sevišķu popularitāti pēdējā sipaju dumpja laikā, ar pilnu tiesību varēja saukties par vietējo iedzīvotāju. Kopš bērnu die­nām viņš dzīvoja Indijā un tikai retumis izbrauca uz savu tēvzemi. Izglītots cilvēks, viņš varētu daudz ko pa­stāstīt par Indijas parašām, vēsturi un iekārtu, ja tikai

Fileasam Fogam ienācis prātā kaut ko apvaicāties. Bet šis džentlmenis nevaicāja itin nekā. Viņš neceļoja, viņš taisīja apli. Tas bij it kā smags ķermenis, kas pēc mehā­nikas likuma riņķoja ap zemeslodi. Patlaban viņš galvā aprēķināja, cik daudz stundas aizritējušas, kopš viņš izbrauca no Londonas, un berzēja rokas, jo pēc parašas viņam bij nepieciešama kaut kāda nevajadzīga kustība.

Frenss Kromarti bij labi ievērojis sava ceļa biedra savādības, lai gan iepazinis to tikai ar kārtīm rokās un īsajos spēles starpbrīžos. Tagad viņš domāja par to, vai aiz šīs aukstās ārienes slēpjas arī pret dabas jaukumiem un morāles jautājumiem jūtīga dvēsele. Tas tik vien­kārši nebij nosakāms. No visiem daudzajiem mūžā sa­staptajiem cilvēkiem šis te brigādes ģenerālim likās īsts precizitātes iemiesojums,

Fileass Fogs nebūt nebij slēpis Frensam Kromarti savu pasaules apbraukšanas nolūku un apstākļus, kā­dos tas notika. Brigādes.ģenerālis te redzēja tikai vien­kāršu ietiepību bez kaut kāda saprātīga attaisnojoša nolūka, no kāda vadās ikviens domājošs cilvēks. Arī vilcienā šis ērmīgais džentlmenis sēdēja acīm redzami neinteresēdamies ne par sevi, ne citiem.

Stundu pēc izbraukšanas no Bombejas, izspraucies cauri viaduktiem, pārskrējis Salsetas salai, vilciens vir­zījās pa kontinenta klajumu. Pabraucis garām Kaljana stacijai, tas pameta pa labi dzelzceļa līniju, kas caur Kandalahu un Punu virzās uz dienvidaustrumu Indiju, un devās uz Pauelas staciju, tad iegriezās Rietumghatu bazaltu kalnu grēdās, kuru augstienes apaugušas a? mežiem.

Laiku pa laikam sers Frenss Kromarti un Fileass Fogs apmainījās pa vārdam, un patlaban, atsākdams pārtraukto sarunu, brigādes ģenerālis teica:

—  Foga kungs, pirms dažiem gadiem jums šajā ap­vidū būtu nācis mazliet uzkavēties, kas droši vien nesa­skanētu ar jūsu ceļojuma plāniem.

—   Kāpēc tā, ser Frens?

—   Tāpēc, ka dzelzceļš tad izbeidzās pie šīm kalnu grēdām, bet pāri tām līdz Kandalahas stacijai viņējā piegāzē bij jādodas nestuvēs vai arī jāšus ar poniju.

—    Tāds aizkavējums ne mazākā mērā netraucētu manu programu, — misters Fileass Fogs atbildēja. — Es jau iepriekš esmu paredzējis ari nejaušus kavē­jumus,

—  Tomēr, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — šī puiša nedarba pēc jums draud lielas nepatikšanas.

Āķis, kājas apsega ietinis, gulēja cieši aizmidzis, vi­ņam nebij ne jausmas, ka runā par viņu.

—   Angļu valdība šādās lietās ir ļoti stingra, un tas arī pareizi, — Frenss Kromarti turpināja. — Viņa iztu­ras ar lielāko uzmanību un cieņu pret indiešu reliģiska­jām parašām un ja jūsu sulainis būtu sagūstīts…

—   Nu jā, ja viņš būtu sagūstīts, ser Frens, — mis­ters Fogs atbildēja, — to notiesātu, viņš izciestu savu sodu un atkal mierīgi atgrieztos Eiropā. Es nesaprotu, kādā ziņā šis gadījums varētu aizkavēt viņa kungu.

Ar to saruna arī izbeidzās. Divdesmit pirmā oktobra naktī vilciens pārbrauca pāri Ghata kalnajam, pabrauca garām Nasikai un no rīta nokļuva samērā līdzenajā Khandeiša apvidū. Labi iekoptu lauku vidū bij redzami ciemati, kur slējās augšup vai nu minarets vai pagoda Eiropā parasta baznīcas torņa vietā.

Pamodies Āķis negribēja ticēt savām acīm, ka viņš dzelzceļa vilcienā brauc pa Indijas klajumiem. Tas vi­ņam likās pavisam neticami, un tomēr tā bij īstenība. Angļu mašīnista vadīta, angļu oglēm kurināta lokomo­tīve meta savus dūmu mutuļus pār kokvilnas, kafijas, muskatu, krustnagliņu un sarkano piparu koka plantā­cijām. Tvaika strūklas spirālveidīgi tinās ap palmu gru­pām, starp kurām bij redzami gleznaini bungalo, «viari» — pamesli klosteri un brīnišķiem indiešu arhi­tektūras rotājumiem greznoti tempļi. Nepārredzami pla­šajā klajumā netrūka džungļu ar vilciena šņākoņas iz­biedētām čūskām un tīģeriem un lielu mežu ar izcirstām ceļu stigām, pa kurām čāpoja ziloņi, domigi noskatīda­mies joņojošā vilcienā.

Tajā pašā rītā, pametuši iesāņus staciju Malegaomu, viņi pārbrauca pāri arī taru drūmajam klajumam, kas tik bieži ticis slacināts ar dievietei Kali ziedoto upuru asinīm. Turpat netālu pacēlās Ellora ar savām brīnišķī­gajām pagodām, tad slavenā Aurungabada, briesmīgā Aurunga-Zebas galvaspilsēta, tagad vienkāršs Nizarna

štatam atdalīts provinces centrs. 5ajā apvidū reiz val­dīja Feringhejs, Tugu virsaitis, Žņaudzēju ķēniņš. Ne­notveramā sabiedrība apvienojušies, šie slepkavas Nāves dievietei par godu nožņaudza pieaugušos un bērnus, ne- izliedami ne pilienu asiņu, un bij laiks, kad šajā apvidū nevarēja paspert soli, neatdurottes uz kādu līķi. Angļu valdība lielā mērā bij ierobežojusi šīs slepkavības, tomēr šausmīgā sabiedrība pastāvēja un slepeni darbojās vēl joprojām.

Pusvienos vilciens piestāja Burhampuras stacijā. Āķis tur par dārgu naudu nopirka pāri iezemiešu tupeļu, izrotātas ar neīstām pērlēm, un apāva tās ar acīm re­dzamu lepnumu.

Ceļotāji steigā paēda un tad gar nelielas upītes krastu brauca tālāk līdz Asurguras stacijai. Ceļš kādu laiciņu vijās gar Tapti, nelielu upīti, kas ietek Kambai- j.es līcī pie Suratas.

Būs vietā pastāstīt, kādas domas nodarbināja Aķi. Ceļā uz Bombeju viņš bij pilnīgi pārliecināts, ka tur ce­ļojums arī nobeigsies. Bet tagad, lielā ātrumā braucot Cauri Indijai, viņā notika spēja pārvērtība. Atkal pamo­dās vecā daba. Viņš atcerējās savas jaunības fantāzijas un sāka lūkoties nopietni uz sava kunga plāniem, ticēja, ka derības patiešām notikušas un ka jāapceļo zemeslode noteiktā laika sprīdī. Un tāpēc viņš sāka uztraukties par iespējamiem kavējumiem, par traucējumiem, kas varēja gadīties ceļā. Viņš jutās it kā pats ieinteresēts šajā lai­mestā un notrīsēja, it kā pats tam būtu kaitējis ar savu vakarējo pārgalvību. Mazāk flegmātisks nek^' misters Fogs, viņš bij daudz nemierīgāks. Viņš rēķināja un vēl­reiz pārrēķinaja aiztecējušo laiku, lādējās par vilciena uzkavēšanos stacijās un pie sevis klusumā lamāja mis­teru Fogu, tā pēc ka tas ari mašīnistam nebij apsolījis atlīdzību. Lāga puisis jau nezināja, ka tas, kas iespē­jams uz kuģa, nav iespējams vilcienā, jo tā ātrums ir cieši noteikts.

Pret vakaru viņi iebrauca Sutpuras kalnāju aizā, kura šķir Kandeišas zemi no Bundelkundas.

Otrā rītā, divdesmit otrajā oktobrī, uz Frensa Kro­marti vaicājumu, pulkstenī paskatījies, Āķis atbildēja, ka patlaban esot trīs. Patiešām, šis brīnišķais pulkstenis, nostādīts pēc Griničas meridiāna septiņdesmit septiņus grādus vairāk uz rietumiem, bij novēlojies par četrām stundām.

Sers Frenss pēc Āķa teikuma aprēķināja pareizo laiku un deva tam tādu pašu aizrādījumu kā Fikss. Mē­ģināja izskaidrot, ka pulkstenis jāpārbīda par četrām minūtēm, pārbraucot austrumu virzienā ik meridiānu. Tomēr tas neka nelīdzēja. Sapratis vai ne, ko ģenerālis skaidroja, ietiepīgais francūzis atstāja savu pulksteni noregulētu pēc Londonas laika.

Pulksten astoņos rītā un piecpadsmit jūdzes aiz Rothalas stacijas vilciens piepeši apstājās plašā kla­jumā, kur atradās vairāki bungalo un strādnieku būdas. Konduktors gāja gar vagonu rindu un sauca:

—   Pasažieriem še jāizkāpj!

Fileass Fogs paskatījās Frensā Kromarti, kas nekādi nesaprata, kāpēc vilciens apstājies šajā tamarīnu un vīģu mežā. f ,

Tikpat pārsteigts, Āķis metās laukā un, tūliņ atkal atgriezies, sauca:

—   Kungs! Dzelzceļa te tālāk vairs nav!

—   Ko jūs sakāt? — Frenss Kromarti vaicāja.

—   Es saku, ka vilciens tālāk vairs neiet.

Brigādes ģenerālis nekavēdamies izkāpa no vagona.

Fileass Fogs nesteigdamies viņam sekoja. Abi viņi grie­zās pie konduktora.

—   Kur mēs atrodamies? — Frenss Kromarti vaicā ja.

—   Pie Kolbi ciemata, — konduktors atbildēja.

—   Un te mums jāapstājas?

—   Bez šaubām. Dzelzceļš tālāk nav pabeigts . . .

—   Kā tā — nav pabeigts?

—   Nav! No šejienes ir piecdesmit jūdzes līdz Alaha- badai, kur viņš atkal sākas.

—   Avīzēs taču bij rakstīts, ka dzelzceļš atklāts visā garumā. •

—   Tad avīzes vienkārši būs maldījušās, ģenerāļa kungs.

—   Un tomēr jūs pārdodat biļetes no Bombejas līdz Kalkutai! — sers Frenss iekaisdams izsaucās.

—     Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet mūsu pasažieriem labi zināms, ka no Kolbi līdz Alahabadai viņiem jānokļūst pašiem.

Sers Frenss Kromarti bij pārskaities. Āķis labprāt būtu nožņaudzis šo nevainīgo konduktoru. Uz savu kungu viņš pat paskatīties nedrīkstēja.

—  Ser Frens, — misters Fogs vienkārši teica, — iesim palūkot, kā nokļūt Alahabadā.

—   Bet, Foga kungs, še taču ir kavēklis, kas pilnīgi izjauc jūsu ceļojuma aprēķinus.

—   Nepavisam ne, ser Frens. Tas bij jau paredzēts.

—   Kā? Jūs zinājāt, ka ceļš …

—   To ne. Bet gan to, ka agri vai vēlu kaut kāds traucējums gadīsies ceļā. Tāpēc šis mani nepārsteidz. Divas dienas man jau aizgūtas, tās es varu upurēt. Tvaikonis no Kalkutas uz Honkongu noiet divdesmit piektajā ap pusdienu. Šodien mums ir divdesmit otrais — mēs vēl īstā laikā nonāksim Kalkutā.

Pret tādu ar pilnu pārliecību teiktu apgalvojumu nekā nevarēja iebilst.

Izrādījās, ka dzelzceļa būves darbi patiešām pār­traukti šajā vietā. Avīzes līdzinās tiem pulksteņiem, kas allaž iet ātrāk, tāpēc tās arī bij jau pasteigušās ziņot par dzelzceļa nobeigšanu. Lielākā daļa pasažieru zināja par šo pārtraukumu, tāpēc, no vilciena izlēkuši, tūliņ steidzās sameklēt ciematā kādu braucamo: četrriteņu ra­tus, ar zebu vēršiem aizjūgtus divričus, ceļojošām pago- dām līdzīgas karietes, nestuves, jājamos ponijus un tam­līdzīgi. Visu ciematu velti pārmeklējuši, misters Fogs ar seru Frensu Kromarti atgriezās atpakaļ, nekā nedabūjuši.

—   Es iešu kājām, — Fileass Fogs teica.

Āķis zīmīgi noradīja uz savām greznajām, bet ieša­nai pavisam nederīgām čībām un tad, kaut ko iedomā­jies, teica:

—  Cienījamais, es tomēr vēl ceru sadabūt braucamu vai jājamu .kustoni.

—' Kādu?

—   Ziloni, kas pieder indietim tikai simts soļu tālu no šejienes.

—   Nu, tad iesim palūkot to ziloni, — misters Fogs atteica.

Pēc piecām minūtēm Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis jau klauvēja pie kādas būdas līdzās augstas sētas iežogam. Būdā bij indietis, bet iežogā zilonis. Indietis ieveda misteru Fogu un viņa abus pa­vadoņus aplokā.

Tur atradās dzīvnieks, pa daļai mājas kustonis, ko viņa īpašnieks nebij audzinājis darbam, bet cīņai. Šajā nolūkā viņš bij sācis bojāt dzīvnieka dabiski maigo raksturu, kaitinot to līdz ārkārtīgam niknumam, ko in­diešu valodā sauc par «mucu». Viņš to panāca trīs mē­nešu laikā, barojot ziloni tikai ar cukuru un sviestu. Šķiet, šāds režīms nevarētu dot vēlamos rezultātus, un tomēr to lieto ziloņu dresētāji. Misteram Fogam par laimi audzināšana bij palikusi pusceļā, un tāpēc zilonis bij vēl lietojams arī jāšanai.

Viņu sauca par Kiuni, tāpat kā visi viņa sugas brāļi, viņš ilgu laiku varēja iet ātros soļos. Tā kā citas izejas nebij, Fileass Fogs nolēma izlietot šo ziloni savam ce­ļojumam.

Ziloņu Indijā paliek arvien mazāk, tāpēc tie tiek dārgi vērtēti — it sevišķi tēviņi, kurus lieto cirka cīņām. Kad Fileass Fogs apvaicājās indietim, vai tas ne­izīrētu savu ziloni, indietis kategoriski atteicās.

Fogs neatlaidās, piesolīdams visaugstāko maksu, desmit mārciņas stundā. Indietis nebij ar mieru. Div­desmit mārciņas? Nē. Četrdesmit mārciņas? Arī nē. Āķis fēca gaisā pie katra pārsolījuma, bet indietis nebij pie­runājams.

Tomēr sasolītā summa bij pietiekoši liela. Ja zilonis piecpadsmit stundās noietu līdz Alahabadai, viņš savam īpašniekam nopelnītu seši simti mārciņu.

Nepavisam neuztraukdamies, Fileass Fogs piesolīja indietim nopirkt viņa ziloni par tūkstoš mārciņām sterliņu.

Indietis atteicās pārdot. Likās, viņš nojauta, ka te iespējams sevišķi labs veikals.

Sers Frenss Kromarti ieteica misteram Fogam ap­domāt un nepārsolīt. Fileass Fogs atbildēja, ka viņš vis­pār nekā nedarot bez apdoma. Runa galu galā esot par dfvdesmit tūkstoš mārciņu lielu vinnestu, šis zilonis esot nepieciešams, un viņš iegūšot to, lai arī divdesmitkārt būtu jāpārmaksā.

Misters Fileass Fogs pievērsās no jauna indietim, kura šaurās ačeles spīdēja mantkārē. Skaidri bij re­dzams, ka viss atkarīgs no summas. Fileass Fogs turpi­nāja vairāksolīšanu: tūkstoš divi simti mārciņu, tūkstoš pieci simti — beidzot divi tūkstoši. Parasti sārtais Āķis bij gluži nobālis.

Ar divi tūkstoši mārciņām indietis bij mierā.

— Zvēru pie manām čībām! — Āķis iesaucās. — Tā ir branga cena par ziloņa gaļu.

Jājamais dzīvnieks nu bij rokā, tikai vēl vajadzēja pavadoņa. Kāds jauns, inteliģenta izskata parss piedā­vāja savus pakalpojumus. Misters Fogs piesolīja tam tādu atalgojumu, kas viņa inteliģenci vēl divkāršoja.

Ziloni izveda un sarīkoja ceļam. Parss savu lietu prata labi, viņš ziloņa muguru pārklāja ar kādu segu, abos sānos iekārtoja diezgan ērtu sēžamo grozu.

Fileass Fogs izvilka no sava slavenā maisa banknošu saini un samaksāja indietim. Āķim bij tāda sajūta, it kā tās vilktu lauka no viņa iekšām. Tad Fileass Fogs pie­solījās arī seru Frensu Kromarti aizgādāt līdz Alahaba- das stacijai. Brigādes ģenerālis piesolījumu pieņēma. Milzīgajam dzīvniekam bij vienalga — viens jājējs vai­rāk vai mazāk.

Turpat Kolbi ciematā iepirka arī pārtiku. Sers Frenss Kromarti novietojās vienā grozā, Fileass Fogs otrā. Āķis uzrāpās jāšus zilonim mugurā starp savu kungu un ģenerāli. Parss notupas dzīvniekam uz kakla, un pulk­sten deviņos zilonis pa taisnāko ceļu devās iekšā lata- niju meža biezoknī.

Divpadsmitā nodaļa

Fileass Fogs ar saviem biedriem ceļo pa Indijas mežiem, un kas no tā Izriet

Lai saīsinātu ceļu, ziloņa vadītājs nogriezās pa kreisi no jaunbūvēiamam dzelzceļam izcirstās stigas. Vindijas kaprīzo kalnu atzaru daudzkārt aizšķēršļota, šī stiga nebūt nebij īsākais ceļš, kādu Fileass Fogs vēlējās. Parss labi pazina ik ceļu un taciņu savā dzimtenē un cerēja aīzgūt ap divdesmit jūdžu, ceļojot mežam tieši cauri. Misters Fogs viņam piekrita.

Fileass Fogs un Frenss Kromarti, iegrimuši līdz kak­lam savos grozos, stipri tika kratīti, jo zilonis, nepacie­tīgā pavadoņa skubināts, rikšoja jo strauji. Bet viņi ar īstu angļu ilegmu pacieta šo neērtību, runāja maz, tikko viens otru saskatīdami.

Āķis, tāpat ne vārda nerunādams, turējās ziloņa mu­gurā, kur viņu tricināja vēl vairāk. Filesss Fogs viņam bij aizrādījis, ka runājot mēle viegli var nokļūt starp zo­biem, un viņš klusēja. Lāga puisis gluži kā cirka klauns lēkāja no ziloņa kakla uz muguru un atpakaļ. Bet viņš tikai smējās par šo vingrošanu un lāgu lāgiem vilka no savas somas cukura gabaliņu, ko gudrais Kiuns tūliņ sataustīja ar snuķa galu, ne mirkli neapstādamies.

Pēc divu stundu jājiena pavadonis apturēja ziloni un ļāva tam stundu atpūtas. Tuvējā dīķī padzēries, dzīv­nieks paēda koku zarus un krūmājus. Seram Frensam Kromarti šī atpūta bij visai patīkama, jo viņš jutās pa­visam salauzts, turpretī misters Fogs izskatījās kā tikko no sava paša gultas piecēlies.

—   Viņš jau ir gluži kā no dzelzs, — ģenerālis teica, viņu izbrīnā aplūkodams.

—   No kaļamās dzelzs, — Āķis atbildēja, gatavo­dams kārtīgas brokastis.

Ap divpadsmitiem pavadonis deva zīmi doties atkal ceļā. Apkārtne kļuva gaužām tuksnesīga. Augstās pal­mas nomainīja tamarīnu un sīku palmu brikšņi, tad atkal plaši klajumi ar kusliem krūmājiem un lieliem zienita bluķiem. Visu šo Bundelkundas augstieni ap­dzīvo fanātiska, bargas indiešu reliģijas pārņemta tauta. Angļu valdība vel nebij paspējusi īsti nostiprinā­ties šajā radžu pārvaldītajā zemē, kuri mita nepieejamos Vindijas kalnu mājokļos.

Vairāk reižu ceļotājiem gadījās redzēt mežonīgu in­diešu pūļus, kuri izskatījās ārkārtīgi saniknoti par ātri rikšojošo četrkāji. Parss vispār lūkoja labāk pagriezt tiem ceļu, uzskatīdams tos par bīstamiem. Dzīvniekus tajā dienā viņi sastapa maz, gadījās tikai daži pērtiķi, kas aizmuka lēkādami un vaibstuļodarnies, par ko Āķis sevišķi priecājās.

Viena cloma īpaši nodarbināja šo puisi. Ko gan mis­ters Fogs iesāks ar šo ziloni, kad viņi būs nokļuvuši

Alahabadā? Varbūt ņems to līdzi? Tas nebij iespējams Pārvadāšanas maksa kopā ar pirkuma cenu bij_ pārāk liela. Varbūt viņš to pārdos vai palaidis brīvē? Sis cie­nījamais dzīvnieks patiešam pelnīja pienācīgu atalgo­jumu. Ja misters Fogs iedomātos ziloni uzdāvināt vi­ņam, Āķim, viņš justos visai neveikli. Ko lai viņš ar to iesāk?

Ap pulksten astoņiem viņi bij pārgājuši Vindijas galveno grēdu un apmetās ziemeļu piegāzē, kādā pus­sagruvušā bungalo.

Šodien viņi bij nojājuši aptuveni divdesmit piecas jūdzes, tikpat daudz vēl atlika līdz Alahabadas stacijai.

Nakts bij vēsa. Parss bungalo sakūra uguni, kas vi­siem bij īsti pa prātam. Vakariņas eda no Kolbi ciematā iepirktā krājuma. Nogurušie un izsalkušie ceļinieki kāri ēda. Sarunas neveicās, un atsevišķas frāzes drīz nomai­nīja skaļi krācieni. Pavadonis palika pie ziloņa, kas iesnaudās tāpat stāvus, pieslējies pie kada resna koka stumbra.

Sajā naktī neatgadījās nekas sevišķs. Klusumu trau­cēja vienīgi gepargu un panteru rēcieni un pērtiķu smiekli. Bet plēsoņām pietika tikai ar brēcieniem, bun­galo negaidītiem viesiem viņi nemēģināja uzbrukt. Frenss _Kromarti gulēļa cieši kā jau stipri noguris ka­ravīrs. Āķis caurā miegā vēlreiz pārdzīvoja visus dienas satricinājumus. A4isters Fogs aizmiga tikpat rāmi kā savā dzīvoklī Seviļielā.

Pulksten sešos otra rītā ceļojums atsākās. Pavadonis bij rēķinājies tajā pašā vakarā nokļūt Alahabadā. Tā­dējādi misters Fogs būtu zaudējis tikai daļu no ceļo­juma sākumā ietaupītām četrdesmit astoņām stundām.

Ceļotāji nojāja lejup pa Vindijas pēdējam nogāzēm. Kiuni no jauna sāka rikšot. Ap pusdienas laiku pavado­nis meta likumu ap Kalengeras ciematu Garīgas piete­kas Keni krastā. Redzams, viņš pēc iespējas vairījās no apdzīvotām vietām un jutās drošāk lielās upes baseina tuksnesīgajos klaļumos. Alahabadas stacija bij vairs tikai divpadsmit jūdžu attālu uz ziemeļaustrumiem. Ce­ļotāji atpūtas bananu pudura paēna. Šī koka augļi ir tikpat veselīgi un barojoši kā maize un tikpat gardi kā krējums, un ceļotāji tos pienācīgi novērtēja.

Ap pulksten diviem pavadonis iegriezās vairāk jūdžu plašā meža biezoknī. Viņam likās drošāk jāt koku aiz­sardzībā. Līdz šim vēl nebij gadījies nekāds kavēklis, ceļojums, šķita, norisināsies bez jebkādiem traucēju­miem. Bet tad zilonis piepeši kļuva nemierīgs un ap- stajas.

Bij ap četriem pēcpusdienā.

—  Kas viņam kaiš? — sers Frenss Kromarti ievai­cājās, paceldams galvu pār sava groza malu.

—  Es nezinu, virsnieka kungs, — parss atbildēja, klausīdamies dūkoņu, kas bija sadzirdama biezoknī.

Pec dažiem mirkļiem dūkoņa bij kļuvusi manāmi stiprāka. Šķita, it kā dzirdētu cilvēku balsu un vara in­strumentu skaņas.

Āķis skatījās un klausījās. Misters Fogs gaidīja/ne­sacīdams ne vārda.

Parss nolēca zemē, piesēja ziloni pie kāda koka un aizsteidzās biezoknī. Pēc brīža viņš atnāca un sacīja:

—  Tuvojas kāds braminu gājiens. Mēģina šim pa­slēpties.

Viņš atraisīja ziloni un ieveda tālāk mežā, ieteik­dams ceļotājiem nenokāpt zemē. Pats viņš palika stāvam, gatavs ik mirkli uzlēkt kustonim mugurā, ja būtu nepie­ciešams bēgt. Tomēr viņam šķita, ka gājiens paies ga­rām, viņus biezajā lapotnē nepamanījis.

Cilvēku balsu un instrumentu troksnis tuvojās arvien vairāk. Vienmuļā dziedāšana jaucās ar bungu rīboņu un eimboļu trinkšķiem. Un tad soļus piecdesmit no mistera Foga un viņa biedriem parādījās gājiena priekšgals. Pa koku starpām bij labi saskatāmi šīs reliģiskās procesi­jas dalībnieki.

Pašā priekšgalā gāja priesteri zelta izšūtos mēteļos un augstām cepurēm galvā. Aiz tiem pūlī nāca vīrieši, sievas un bērni, dziedādami tādu kā bēru meldiju, kurai piejaucās tam-tamu un eimboļu skaņas. Tālāk divu krāšņi aizjūgtu cebru vilktos ratos ar čūskveidīgi izliek­tiem riteņu spieķiem un loku kļuva redzama riebīga sta­tuja. Tā bij tumšbrūni krāsota, ar četrām rokām, nik­nām acīm, spurainiem matiem, izkārtu mēli un ar hennu un betelu nokrāsotām lūpām. Ap kaklu tai bij miroņ- galvu virkne, bet ap vidukli nocirstu roku josta. Viņa stāvēja uz bezgalvaina milža torsa.

Frenss Kromarti tūliņ pazina šo statuju un pačuk­stēja ceļa biedriem:

—   Dieviete Kali, mīlas un nāves dieviete.

—   Nāves — jā, tam es piekritu, — Āķis atsaucās, — bet mīlas — nekādi ne! Tik riebīga sieviete!

Parss ar zīmēm viņu apklusināja.

Ap statuju kūleņojās bars vecu faķīru, izkrāsoti dzel­tenām svītrām, ievainoti krusteniskiem griezumiem, no kuriem asinis nemitīgi lāsoja zemē. Sie satrakotie fanā­tiķi lielajos indiešu svētkos dažreiz pat metas zem die­vietes Džagernantas ratu riteņiem.

Aiz tiem pūlis braminu, ģērbušies krāšņos austrum­nieku, tērpos, vilka kādu sievieti, kas tikko turējās uz kājām.

Šī sieviete bij jauna un balta kā eiropiete. Galva, kakls, pleci, ausis, rokas un kāju pirksti viņai bij grez­noti ar dārgakmeņiem, kakla rotām, aprocēm, saktām un gredzeniem. Cauri zeltsvītrotai tunikai un viegla mus- Hna svārkiem bij labi saskatāmas viņas auguma līnijas.

Aiz šās skaistās sievietes kareivji kailiem, aiz jostām aizspraustiem zobeniem un garām, zeltu izrotātām pistolēm apbruņojušies nestuvēs nesa mironi.

Tas bij kāda veča līķis bagātīgā radžas apģērbā ar visu, ko dzīvē nēsājis: pērlēm izšūtu turbānu galvā, svārkiem no zīda un zelta auduma, kašemira jostu ar briljantiem un indiešu valdnieka greznajiem ieročiem.

Gājienu noslēdza muzikanti un liels fanātiķu pūlis, kas ar saviem kliedzieniem dažkārt pārmāca pat instru­mentu apdullinošo troksni.

Sers Frenss Kromarti skumji nolūkojās šajā trok­šņainajā gājienā, tad griezās pie pavadoņa.

—   Siuti! — viņš teica.

Parss apstiprinādams pamāja ar galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Garā procesija lēnām aizvirzījās pa koku apakšu, patlaban tās pēdējās rindas pazuda meža biezoknī.

Dziesma pamazām attālinājās. Vēl bij sadzirdams kāds atsevišķs kliedziens, tad lielās kņadas vietā iestā­jās dziļš klusums.

Fileass Fogs bij dzirdējis Frensa Kromarti teikto vārdu, un, tiklīdz gājiens bij nozudis, viņš vaicāja:

—   Kas tas ir «siuti»?

—   Siuti, Foga kungs, — ģenerālis atbildēja, — ir cilvēka upurēšana, bet tikai labprātīga. To sievieti, ko jūs redzējāt, sadedzinās rīt, saulei lecot.

—  Ak, nelieši! — Āķis iesaucās, nevarēdams aizturēt dusmu kliedzienu.

—   Un kas tas par mironi? — Fileass Fogs taujāja.

—   Tas ir valdnieks, viņas vīrs, — pavadonis at­bildēja. — Bundelkundas neatkarīgs radža.

—   Kā tas iespējams, — Fileass Fogs vaicāja gluži mierīgā balsī, — ka šīs mežoņu parašas vēl arvien pa­stāv Indijā un angļi necenšas viņas iznīcināt?

—   Indijas lielākajā daļā, — Frenss Kromarti atbil­dēja, — šādas upurēšanas vairs nenotiek, bet mežonī­gajos apvidos mums vēl nav nekāda iespaida, galvenā kārtā šajos Bundelkundas apvidos. Visā Vindijas kalnu ziemeļu piegāzes apgabalā notiek nemitīgas slepkavības un laupīšanas.

—  Nelaimīgā! — Āķis nomurmināja. — Viņi to dzīvu sadedzinās!

—  Jā gan, — ģenerālis atbildēja, — sadedzinās. Un jūs nevarat iedomāties, kā tuvinieki apietos ar viņu, ja viņa to negribētu darīt. Viņai nogrieztu matus, tikai pāris sauju rīsu dotu uzturam, viņu izstumtu no sabied­rības, uzlūkotu kā kādu nešķīstu kustoni, un viņa no­beigtos kādā kaktā kā kraupains suns. Drausmīgās nā­kotnes izredzes tad arī daudz biežāk nekā mīla vai re­liģisks fanātisms piespiež šīs nelaimīgās doties moku pilnā nāvē. Dažreiz tomēr upurēšanās patiešām ir labprātīga un valdībai jāiejaucas enerģiski, lai to aizka­vētu. Tā pirms dažiem gadiem, kad es vēl dzīvoju Bom­bejā, kāda jauna atraitne ieradās lūgt atļauju sadedzi­nāties kopā ar savu mirušo vīru. Jūs jau varat iedomā­ties, ka valdība atļauju liedza. Tad šī atraitne pameta pilsētu, aizbēga pie kāda neatkarīga radžas un tur to­mēr piepildīja vēlēšanos.

Kamēr ģenerālis stāstīja, pavadonis purināja galvu, bet, kad tas bij beidzis, iebilda:

_>— Upurēšana, kas notiks rit, saulei lecot, nav lab­prātīga.

—   Kā jūs to zināt?

—    Tas ir kāds notikums, ko zina visa Bundel- kunda, — pavadonis atbildēja.

—   Tomēr likās, ka nelaimīgā nemaz neturējās pretī, — Frenss Kromarti ieminējās.

—   Tas tāpēc, ka tie viņu apreibinājuši ar kaņepju un opija dūmiem.

—   Bet uz kurieni viņu ved?

—    Uz Peladži pagodu, divas jūdzes no šejienes. Tur viņa pavadīs nakti, gaidīdama upurēšanas stundu.

—   Un upurēšana notiks…

—   Rīt, saulei lecot.

To atbildējis, pavadonis izveda ziloni rio biezokņa un pats uzrāpās tam uz kakla. Bet tajā mrrklī, kad viņš ar parasto svilpienu gribēja pamudināt dzīvnieku doties ceļā, misters Fogs to apturēja un teica Frensam Kromarti:

—   Ja mēs izglābtu šo sievieti?

—   Izglābt šo sievieti, Foga kungs!… — ģenerālis atsaucās.

—   Man vēl ietaupītas divpadsmit stundas. Tās es varu ziedot šim uzdevumam.

—   Lai notiek! — Frenss Kromarti piekrita. — Jūs tomēr esat īsts sirdscilvēks!

—    Dažreiz, — Fileass Fogs vienkārši atbildēja. — Kad man atliek laika.

Trīspadsmitā nodaļa

Āķis lieku reizi dabū pārliecināties, ka laime uzsmaida drosmīgajiem

Uzdevums bij grūts, neskaitāmu kavēkļu pilns, var­būt pat nepaveicams. Misters Fogs riskēja ar savu dzī­vību, vismaz ar savu brīvību, bet katrā ziņā ar ceļojuma nokavēšanu, tomēr viņš nevilcinājās. Frenss Kromarti viņam bij drošs palīgs.

Arī Āķis bij gatavs, ari uz viņu varēja paļauties. Viņa kunga nodoms to sajūsmināja. Tagad viņš pirmo

reizi zem šīs ledainās ārējās čaulas juta arī sirdi un dvēseli. Viņš sāka Fileasu Fogu iemīlēt.

Palika vēl ziloņa pavadonis. Kurā pusē gan tas no­stāsies šajā gadījumā? Viņš taču pats bij induss. Ja viņš negribētu piekrist, vismaz neitrālam viņam vaja­dzētu palikt.

Frenss Kromarti viņam vienkārši to jautāja.

—   Manu virsniek, — pavadonis atteica, — es esmu parss, un tā sieviete ari ir parsiete. Esmu jūsu rīcībā.

—   Labi, pavadoni, — misters Fogs sacīja.

—   Tomēr neaizmirstiet, — parss vēl ieminējās, — ja mūs sagūsta, mums draud ne vien nāve, bet arī šaus­mīgas mocības. To ņemiet vērā.

—  Tas jau ir darīts, — misters Fogs atbildēja. — Es domāju, mums jānogaida nakts, lai sāktu rīkoties.

—   Es domāju tāpat, — pavadonis atbildēja.

Tad brašais indietis pastāstīja mazliet vairāk par šo upurim nolemto sievieti. Tā bij ārkārtīgi skaista indiete no parsu cilts, bagāta Bombejas tirgoņa meita. Sājā pilsētā viņa audzināta pilnīgi angļu garā; pēc izglītības un izturēsanās viņu varētu uzskatīt par dzimušu eiro­pieti. Viņu saucot par Audu.

Bārene, pret savu gribu izprecēta vecajam Bundel­kundas radžam. Pēc trim laulības mēnešiem viņa jau kļuvusi atraitne. Zinādama savu likteni, aizbēgusi, bet atkal sagūstīta. Radžas radiniekiem esot interese tikt no viņas vaļā, tāpēc tie nosprieduši viņai šo mocekles nāvi, no kuras, kā redzams, tai nekādi neesot iespējams izbēgt.

Šis stāsts vēl jo vairāk nostiprināja mistera Foga un viņa biedru augstsirdīgo nodomu. Viņi norunāja jāt uz Piladži pagodu un tuvoties tai, cik vien iespējams.

Pēc. pusstundas jājiena ziloni apturēja kādā biezoknī, pieci simti soļu no pagodas, kura vēl nebij redzama; tomēr fanātiķu aurošanu varēja labi sadzirdēt.

Glābēji nu pārsprieda, kādā kārtā nokļūt pie nelai­mīgā upura. Pavadonis pazina šo pagodu, kurā, pēc viņa apgalvojuma, jaunā sieviete esot iesprostota. Vai mēģināt iekļūt pa vārtiem, pēc tam, kad viss bars būs piedzēries un aizmidzis, vai arī labāk izlauzt caurumu mūrī? Tas bij izšķirams tikai tad, kad nokļūs tur klāt.

Viens bij skaidrs: glābšanai jānotiek vēl šb pašu nakti un nevis rītā, kad atausis diena un upuri vedīs uz moku vietu. Tur vairs nekāda cilvēciska vara nespētu vinu glābt.

Misters Fogs ar saviem biedriem nogaidīja nakti. Ap pulksten sešiem, kad jau iestājās krēsla, viņi norunāja sākt izlūkošanas gājienu ap pagodu. Faķīru pēdējie bļā­vieni apklusa. Pēc savas parašas šie indieši bij galīgi apreibinājušies, dzerdami šķidru opiju ar kaņepju sulas piemaisījumu. Var būt, ka iespējams izspraukties viņiem cauri un tā iekļūt pagodu.

Misters Fogs, Frenss Kromarti un Āķis, parsa vadīti, bez mazākā trokšņa devās pa mežu uz priekšu. Desmit minūtes pa zaru apakšu līduši, viņi iznāca kādas mazas upītes krastā. Tur dzelzs lākturos degošu lāpu gaismā viņi ieraudzīja sakrautu lielu dārgā sandaļu koka mal­kas sārtu, malka pie tam vēl bij smaržīgā eļļā mērcēta. Sārta virsgalā jau bij uzstādīts radžas līķis, ko rīt sade­dzinās kopā ar atraitni. Simts soļu no sārta pacēlās pagoda, kuras minareti tumsā slējās pāri koku ga­lotnēm.

—   Nāciet! — pavadonis klusā balsī sauca.

Un, biedriem sekojot, viņš ar divkāršu uzmanību lē- nītiņām līda pa garo zāli.

Klusumu traucēja tikai vēja Šalkoņa koku zaros.

Klajumiņa malā pavadonis apstājās. Vairākas sveķu lāpas apgaismoja laukumu. Visapkārt gulēja piedzēru­šies indieši. Varēja domāt, ka tas ir līķiem klāts kaujas lauks. Vīrieši, sievietes un bērni — visi bij sakrituši juku jukām. Šur tur daži piedzērušies vēl krāca.

Tālāk starp koku stumbriem krēslā pacēlās Piladži templis. Bet pavadonim par lielu nožēlu radžas kareivji dūmainu lāpu apgaismoti, kailiem zobeniem rokās sar­gādami staigāja gar tempļa durvīm. Domājams, ka iekšā arī priesteri ir nomodā.

Parss negāja vairs tālāk. Atskārtis, ka templī iekļūt nav iespējams, viņš veda savus biedrus atpakaļ.

Fileass Fogs un Frenss Kromarti arī bij sapratuši, ka no šīs puses nav ko mēģināt iekļūt templī.

. Viņi apstājās un sarunājās klusā balsī.

—    Nogaidīsim, — ģenerālis teica. — Tagad pulkste­nis ir iikai vēl astoņi, iespējams, ka arī sargi beidzot aizmieg.

— Tas ir iespējams, — parss atbildēja.

Fileass Fogs ar saviem biedriem nometās kāda koka pakājē uri gaidīja.

Laiks ritēja gaužām lēni! Pavadonis reižu reizēm pa­meta viņus un aizgaja mežmalā izlūkot. Kareivji jopro­jām bij nomodā lāpu gaisma, pa pagodas logiem arī spiedās vājš spīdums.

Tā viņi nogaidīja līdz pusnaktij, bet viss palika tā­pat kā bijis. Sargi ārā arvien vēl bij nomodā. Acim re­dzami uz viņu iemigšanu nebij ko cerēt. Pied?erties tiem laikam nebij atļauts. Tātad jārīkojas citādi un jāmēģina iekļūt pagodā pa kādu caurumu mūrī. Tad vēl tikai at­liktu uzzināt, vai priesteri sava upura tuvumā tāpat nomodā kā kareivji ārpusē pie durvīm.

Pēc īsas apspriedes pavadonis teicās gatavs iet mē­ģināt. Misters Fogs, sers Frenss un Āķis tam sekoja. Viņi apmeta krietnu līkumu, lai piekļūtu pagodai no otras puses.

Ap pusvien-iem viņi bij nonākuši pie mūra pakājes, ceļā nevienu nesastapuši. Šajā pusē nebij nekādas ap­sardzības, bet arī neviena loga, ne durvju te nevarēja ieraudzīt.

Nakts bij tumša. Pēdējā ceturkšņa mēness tikko pa­kāpies pret apvārsni un aizklāts bieziem mākoņiem. Augstie koki tumsu vēl pavairoja.

Nepietika aizsniegt mūri, nepieciešams izlauzt tajā caurumu. Bet šim darbam Fileasam Fogam un viņa biedriem nebij citu ieroču kā vienīgi viņu kabatas naži. Par laimi pagodas siena bij taisīta tikai no ķieģeļiem un koka, ko nebij grūti izlauzt. Ja dabūja laukā pirmo ķie­ģeli, tad citus izlauzt būs itin viegli.

Glābēji ķērās pie darba, cenzdamies strādāt cik iespējams klusi. Parss vienā un Āķis otrā pusē nopūlējās izdrupināt ķieģeļus tā, lai rastos divas pēdas liels caurums.

Darbs veicās sekmīgi, bet tad piepeši tempļa iekšienē atskanēja kliedziens, un tūliņ citi tam atsaucās ārpusē.

Āķis un pavadonis pārtrauca darbu. Vai viņi bij pa­manīti? Vai gulētāji modās? Vienkārši saprāts lika vi­ņiem paslēpties attālāk, to viņi arī darīja, un Fileass Fogs un Frenss Kromarti līdz ar tiem. Visi viņi atkal noslēpās mežā nogaidīt, kad troksnis norims un no jauna varēs ķerties pie darba.

Bet viņiem par lielu nelaimi sargi parādījās arī šajā pusē pagodai, it kā ar nolūku nelaist nevienu tuvumā.

Grūti aprakstīt šo četru vīru izmisumu, kurus tā aiz­kavēja viņu darbā. Kā lai viņi izglābj nelaimīgo upuri, ja pat piekļūt tam nevarēja? Sers Frenss Kromarti lau­zīja rokas. Āķis kļuva gluži neprātīgs, un pavadonim bij pūles to apvaldīt. Tikai aukstasinīgais Fileass Fogs gaidīja, neizrādīdams nekādu uztraukumu.

—  Vai tad mums cits nekas neatliek, kā iet pro­jām? — brigādes ģenerālis vaicāja.

—   Cits mums neatliek, — pavadonis atteica.

—   Pagaidiet, — Fileass Fogs iebilda. — Pietiek, ja es rīt pirms pusdienas nokļūstu Alahabadā.

—   Bet uz ko tad jūs vēl cerat? — sers Frenss Kro­marti teica. — Pēc dažām stundām atausis gaisma un …

—   Izdevīgs gadījums var rasties pašā pēdējā acu­mirklī.

Brigādes ģenerālis būtu vēlējies Fileasa Foga acīs nolasīt, ko tas īsti domā.

Ko gan vēl cerēja šis aukstasinīgais anglis? Varbūt viņš domā nāves soda brīdi piesteigties un izraut jauno sievieti no bendes rokām?

Tas būtu tīrais neprāts, un nav domājams, ka šis cilvēks būtu spējīgs tā rīkoties. Frenss Kromarti tomēr izšķīrās nogaidīt, kamēr beigsies šis drausmīgais skats. Pavadonis neatstāja savus biedrus tajā vietā, kur tie bij paslēpušies, bet aizveda klajumiņa malā. Aiz kāda koku pudura noslēpušies, viņi varēja vērot gulošos ļaudis.

Āķis bij uzrāpies kokā, bet tad kāda iedoma pēkšņi kā zibens uzliesmoja viņa galvā un pēc tam sāka arvien vairāk un stiprāk iegult smadzenēs.

Sākumā viņš sev teica: «Kas par neprātu!», bet jau acumirkli vēlāk: «Kāpēc gan ne? Tā varbūt ir vienīgā iespēja, un ar tik stulbiem radījumiem! .. .»

Līdz galam Āķis tornēr neizdomāja savu domu;

nekavēdamies, ar čūskas lunkanību viņš norāpās no koka, kam apakšējie zari nokārās līdz pat zemei…

Stundas aizritēja. Drīz vien gaišāks spīduma pa koku starpām vēstīja dienas ausmu. Tomēr mežā vēl bij diez­gan tumšs.

Tuvojās upurēšanas brīdis. Gulošais pūlis sāka mos­ties un kustēties. Bij dzirdami tam-tama sitieni. No jauna atskanēja dziesmas un kliedzieni. Bij pienācis brīdis, kad nelaimīgai jāmirst.

Patiešām, pagodas durvis atvērās. Pa tām no iekšie­nes izplūda spilgtāka gaisma. Misters Fogs un sers Frenss Kromarti varēja saskatīt spoži apgaismoto upu­rējamo, ko divi priesteri patlaban vilka laukā. Šķita, ka nelaimīgā ar spēcīgu dzīvības instinktu turējās pretī apreibinājuma nogurumam un mēģināja izrauties no sa­viem bendēm. Sera Frensa Kromarti sirds sita strauji, viņš konvulsīvi satvēra Fileasa Foga roku un manīja, ka tā tur atvāztu nazi.

Tajā acumirklī pūlis saviļņojās. Jauno sievieti bij pārmākusi kaņepāju dūmu reiboņa nesamaņa. Viņa gāja starp faķīru rindām, kuri to pavadīja ar reliģiskiem saucieniem.

Iejaukusies pūļa pēdējās rindās, Fileass Fogs ar sa­viem biedriem viņai sekoja.

Pēc desmit minūtēm viņi jau bij upītes krastā un ap­stājās soļus piecdesmit no sārta, uz kura gulēja radžas līķis. Puskrēslā viņi redzēja, ka upuris pilnīgi nevarīgs guļ līdzās savam vīram.

Tad atnesa kādu lāpu, un eļļā samērcētā malka tūliņ uzliesmoja.

Sers Frenss Kromarti un pavadonis ar varu atturēja Fileasu Fogu, kas augstsirdīgās, neprātīgās dusmās grasījās mesties uz sārtu …

Bet tikko Fileass Fogs bij viņus atgrūdis, visa aina piepeši mainījās. Atskanēja šausmu un izbaiļu bļāviens. Viss pūlis baismās metās zemē.

Vecais radža taču nebij miris. Visi savām acīm re­dzēja, ka viņš paceļas gluži kā spoks, paņem jauno sie­vieti uz rokām un it kā kāda viņpasaules parādība no­kāpj no sārta, dūmu strūklu apvirpuļots.

Faķīri, kareivji, priesteri šausmu pārņemti gulēja sejas pie zemes piespieduši, nedrīkstēdami pacelt acis uz tādu brīnumu.

Nekustīgais upuris kā spalviņa gulēja spēcīgajās rokās, kas viņu nesa laikam ne mazākā smaguma nejuz- damas. Misters Fogs un Frenss Kromarti stāvēja kā sa­stinguši. Parss bij noliecis galvu, un Āķis, kas arī droši vien nebij mazāk apstulbis! . ,.

Augšām cēlies radža nāca taisni uz to vietu, kur stā­vēja misters Fogs un Frenss Kromarti, un strupi uz­sauca:

— Bēgsim! …

Bet tas taču bij Āķis, kas nemanīts pa dūmiem aiz- slapstījies uz sārtu! Tas bij Āķis, kas, izmantodams vēl vienmēr dziļo tumsu, jauno sievu bij izglābis no nāves! Tas bij Āķis, kas, pārdroši tēlodams savu lomu, bij izkļu­vis sveiks no izbija pārņemtā pūļa!

Acumirkli vēlāk visi četri jau bij pazuduši mežā, un zilonis ātros rikšos nesa viņus prom. Bet drīz vien klie­dzieni, vaimanas un pat kāda lode, kas izurba Fileasa Foga cepuri, liecināja, ka viņu viltība atklāta.

Un patiešām, vecā radžas ķermenis vēl tāpat jopro­jām bij redzams uz sārta. No izbailēm atjēgusies, pries­teri saprata, ka upuris viņiem nolaupīts.

Bez kavēšanās tie metās mežā. Kareivji viņiem se­koja. Atskanēja šāvienu zalve, bet bēgļi jāja ātri un pēc dažiem acumirkļiem bij tik tālu, ka lodes un bultas tos vairs nevarēja aizsniegt.

Četrpadsmitā nodaļa

Fileass Fogs ieceļo brīnišķīgajā Gangas ielejā, nemaz nevēlēdamies to aplūkot

Pārdrošā glābšana bij izdevusies. Stundu vēlāk Āķis pats smējās par labo veiksmi. Sers Frenss Kromarti bij spiedis roku bezbailīgajam puisim. Pat viņa kungs bij teicis: «Labi!», un tas no šī džentlmeņa mutes nozīmēja augstu uzslavu. Uz to Āķis bij atbildējis, ka viss nopelns šajā lietā piekrītot viņa kungam. Viņam tikai šī pārgal­vīgā doma bij iešāvusies prātā, viņam nāca smiekli par to, ka viņš, Āķis, vecs akrobāts un bijušais ugunsdzēsēju priekšnieks, bijis tik skaistas sievas atraitnis, vecs iebal­zamēts radža.

Jaunā indiete nemanīja nekā, kas ar viņu notiek. Ap­segā ievīstīta, viņa gulēja dziļā miegā ziloņa ceļa grozā.

Parsa droši vadīts, zilonis skrēja ātri pa vēl vienmēr tumšo mežu. Stundu pēc aizjāšanas no Piladži pagodas viņš devās pāri nepārredzamam plašam līdzenumam. Ap septiņiem jājēji apstājās. Jaunā sieviete vēl vienmēr gu­lēja dziļā nemaņā. Pavadonis ielēja viņai mutē dažus pilienus ūdens, kam piemaisīja liķieri, taču vēl bij jāno­gaida kāds laiciņš, kamēr reibums pāries.

Sers Frenss Kromarti .pazina kaņepju garaiņu iespaidu un tāpēc šajā ziņā par izglābto nemaz nerai­zējās.

Turpretī rūpes bij gan par viņas nākotni. Viņš neka­vējās paskaidrot Fileasam Fogam, ka gadījumā, ja misis Auda paliks Indijā, viņa neglābjami atkal kritīs savas bendes rokās. Šie fanātiķi atrodami visā Indijā un, ne­skatoties uz angļu policijas pūlēm, sagūstīs savu upuri, lai tas būtu Madrasā, Bombejā vai Kalkutā. Lai savus apgalvojumus pamatotu, sers Frenss Kromarti atsaucās uz kādu nesen notikušu līdzīgu gadījumu. Pēc viņa do­mām, jaunā sieviete varēja justies droša tikai ārpus Indijas robežām.

Fileass Fogs atteica, kā viņš paturēšot prātā šos aiz­rādījumus un redzēšot, kas te darāms.

Ap pulksten desmitiem pavadonis ziņoja, ka Alaha- badas stacija jau esot redzama. No šejienes atkal atsā­kās pārtrauktais dzelzceļš, pa to vilciens nepilnā dien­naktī nobrauca ceļa gabalu starp Alahabadu un Kalkutu.

Fileasam Fogam tātad bij tur jānokļūst laikus, lai uzkāptu uz kuģa, kurš divdesmit piektā oktobra pus­dienā atgāja uz Honkongu.

Jauno sievieti novietoja kādā stacijas istabā. Āķis aizsteidzās iepirkt viņai visus nepieciešamos apģērba piederumus: svārkus, šalles, ādas — vārdu sakot, visu, kas te būs dabūjams. Viņa kungs tam atvēlēja neapro­bežotu kredītu.

Āķis izskraidīja visas pilsētas ielas. Alahabada ir dievu pilsēta, jo uzcelta pie divu svēto upju, Gangas un

Džumnas, satekas, uz kuru ūdeņiem devās svētceļnieki no visām Indijas malām. No Ramajana teikas jau zi­nāms, ka Gangas iztekas avots ir debesīs, no kurienes tā pēc Bramas pavēles nokāpusi zemē.

Kārtodams savus iepirkumus, Āķis aplūkoja pilsētu ar tās agrāko lielisko cietoksni, ko tagad izlietoja kā valsts cietumu. Šajā kādreiz ziedošajā rūpniecības un tirdzniecības pilsētā nekā vairs nemanīja ne no vienas, ne otras. Āķis veltīgi izmeklējās kādu modernu veikalu, it ka viņš būtu Redženta ielā, tikai dažus soļus attālu no firmas «Fermers un sabiedrība». Beidzot kāda neru­nīga ebreja veikalā viņš atrada vajadzīgos priekšmetus: Skotijas auduma kleitu, platu mēteli un lielisku ūdru ādas kažoku, par kuru tūliņ samaksāja septiņdesmit piecas mārciņas sterliņu. Pēc tam viņš triumfēdams de­vās uz staciju.

Misis Auda pamazām atguva samaņu. Piladži pries­teru inde sāka zaudēt savu iespaidu, viņas skaistajās acis atkal atspuldza indiskais maigums.

Kad karalis dzejnieks Usafs Udauls daudzināja ka­ralienes Amenagras daiļumu, viņš izteicās šādi:

«Viņas spīdošie mati, pāršķirti taisnā celiņā, apņem maigos, baltos, harmoniski veidotos vaigus, kas vizmo dzidrā svaigumā. Viņas melnās uzacis ir līdzīgas mīles­tības dieva Kama lokam, bet zem viņas garajiem, zīžai- najiem plakstiņiem slēpjas lielās, dzidrās, melnās acis, kurās gluži kā svētajos Himalaja ezeros atspoguļojas tīrā debesu gaisma. Smalkie, vienādie uri baltie zobi mirdz starp smaidošajām lūpām kā rasas lāses pusplau- kušos granatu ziedos. Viņas mazās ausis ir jauki vei­dotas, sārtās rociņas un apaļās kājiņas gluži kā lotosa pumpuri žilbina spējāk par Ceilonas pērlēm uti Golkon- das dimantiem. Viņas tievais un lokanais viducis, ko var apņemt ar vienu roku, pasvītro viņas gūžu un krūšu apaļumu, un šķiet, ka viņas augumu, ko slēpj zīžainā tunika, ir veidojis dievišķīgais Vikvakarma, nemirstīgais tēlnieks.»

Bet arī bez šiem dzejiskiem pārspīlējumiem var teikt, ka misis Auda, Bundelkundas radžas atraitne, bij ap­buroša sieviete šī vārda pilnā eiropiskā nozīmē. Angliski viņa runāja gluži skaidri, un pavadonis nebij nenieka pārspīlējis, apgalvodams, ka audzināšana šo sievieti pa­visam pārveidojusi.

Vilciens jau taisījās atstāt Alahabadas staciju. Parss gaidīja. Misters Fogs viņam noskaitīja visu norunāto summu, nevienu šiliņu nepārmaksādams. Aķi tas maz­liet pārsteidza, jo viņš taču zināja labi, kādu pakalpo­jumu pavadonis izdarījis viņa kungam. Parss bij riskē­jis ar savu dzīvību Piladži notikumā, un, ja indieši to vēlāk dabūtu zināt, viņam grūti nāksies izbēgt atriebībai.

Neizšķirts vēl palika Kiuni jautājums. Kas gan gri­bēs pirkt tik dārgu ziloni?

Bet Fileasam Fogam pašam jau bij savs nodoms šajā ziņā.

—  Pars, — viņš teica pavadonim, — tu esi bijis pa­kalpīgs un uzticams. Es esmu samaksājis tavu pakal­pojumu, bet ne tavu uzticību. Vai tu vēlies šo ziloni? Viņš ir tavs.

Pavadoņa acis aizliesmojās.

—  Tā jau ir vesela bagātība, ko jūsu augstība man dod! — viņš iesaucās.

—  Ņem vien, — misters Fogs atteica, — es tik un tā vēl palieku tavs parādnieks1

—  Nav ko tielēties! — Āķis iesaucās. — Ņem vien, draugs! Kiuni ir brašs un dūšīgs dzīvnieks.

Viņš aizgāja pie ziloņa un sniedza tam dažus gabali­ņus cukura.

—   Ņem, Kiuni, ņem, ņem!

Zilonis apmierināts norēcās. Tad, aplicis savu snuķi Āķim ap viduci, pacēla to sev līdz pat pakausim. Ne­pavisam nenobijies, Āķis paglāstīja dzīvnieku, kas to atkal uzmanīgi nocēla zemē. Godīgā Kiuni snuķa spie­dienam tāpat atbildēja godīgā puiša rokas spiediens.

Pēc kāda brīža Fileass Fogs, sers Frenss Kromarti un Āķis, novietojušies ērtā vagonā, kur misis Auda ieņēma labāko vietu, ar pilnu tvaiku brauca uz Benaresu.

Vairāk nekā astoņdesmit jūdzes šķīra šo pilsētu ņo Alahabadas, un tās bij nobraucamas divās stundās.

šajā ceļa gabalā jaunā sieviete pilnīgi atjēdzās. In­dīgo garaiņu iespaids bij pavisam izzudis.

Kāds bij viņas izbrīns, kad ieraudzīja sevi vilcienā šajā kupejā eiropiešu apģērbā un pilnīgi svešu brau­cēju vidū!

Vispirms viņas ceļa biedri tai pasniedza stiprināju­mam dažus pilienus liķiera, pēc tam brigādes ģenerālis izstāstīja visu, kas bij noticis. Pieminēja Fileasa Foga gatavību riskēt ar savu dzīvību, lai tikai izglābtu viņu, tāpat uzsvēra, ka par laimīgo iznākumu jāpateicas Āķa fantāzijai un drosmei.

Misters Fogs neviena vārda neiebilda pie viņa stāsta. Turpretī Āķis nokaunējies nomurmināja, ka par to nemaz neesot vērts runāt.

Misis Auda vairāk ar asarām nekā ar vārdiem pa­teicās saviem glābējiem. Skaistās acis izteica viņas jū­tas skaidrāk nekā lūpas. Bet tad viņas iedoma pavērsās atpakaļ uz tikko pārdzīvoto, viņas skatieni pārslīda šai zemei, kur viņai arī turpmāk draudēja tik daudz briesmu, un viņa šausmās nodrebēja.

Fileass Fogs nojauta, kas notiek misis Audas dvēselē un, lai viņu nomierinātu, gluži vienkārši piesolījās aiz­vest uz Honkongu, kur viņa varētu nogaidīt, līdz šis notikums ir aizmirsts.

Misis Auda ar pateicību pieņēma šo priekšlikumu. Honkongā dzīvoja kāds viņas radinieks, arī parss, viens no lielākajiem pilsētas tirgotājiem, kas viens pats pār­valdīja veselu apgabalu Ķjnas krastmalā.

Pulksten pusvienos vilciens apstājās Benaresas sta­cijā. Bramaņu leģenda apgalvo, ka šī pilsēta atrodoties senās Kazi pilsētas vietā, kas kādreiz karājusies gaisā starp zenītu un nadīru, gluži tāpat kā Muhameda kaps. Bet mūsu reālajā laikmetā Benaresa — Indijas Atēnas pēc orientālistu apzīmējuma — pavisam prozaiski atro­das uz zemes, un Āķis ieraudzīja ķieģeļu ēkas, pītas būdiņas, kas pilsētai piešķīra gluži bēdīgu izskatu, bez jebkādas eksotikas.

Seram Frensam Kromarti te bij jāizkāpj. Viņa ko­mandējamie pulki atradās nometnē dažas jūdzes uz zie­meļiem no pilsētas. Brigādes ģenerālis atvadījās ro Fi­leasa Foga, novēlēdams tam vislabākās sekmes un iz­teikdams pārliecību, ka ceļojums turpināsies ar mazāk saistošiem piedzīvojumiem, bet toties jo ātrāk. Misters Fogs viegli paspieda roku savs m ceļa biedram. Misis

Auda atvadījās daudz sirsnīgāk. Nekad viņa neaizmir- sīšot, ko paliekot parādā seram Frensam Kromarti. Arī Āķim ģenerālis spēcīgi spieda roku. Dziļi aizkustināts, tas nodomaja pie sevis, kur un kā viņš šim kungam varētu pakalpot. Pēc tam viņi šķīrās.

No svētās pilsētas Benaresas viņi brauca pa Gangas ieleju.

Tā kā laiks bij skaidrs, tad pa vagona logiem varēja vērot Biharas daudzveidīgo ainavu, zaļiem mežiem klā­tos kalnus, miežu, maisa un kviešu druvas, ūdens tver­tnes un dīķus, pilnus ar zaļiem aligatoriem, labi koptus ciemus un vēl zaļos mežus. Svētajos ūdeņos peldējās daži ziloņi un kuprainas.zebras, turpat blakus mazgājās arī abēja dzimuma indusi, lai gan laiks bij rudenīgs un diezgan vēss. Šie ticīgie ir nikni budjsma ienaidnieki un dedzīgi Brama reliģijas piekritēji. Šo reliģiju pauž trīs dievības: Višņa — saules dievs, Šiva — dabas spēku dievišķa personifikācija un Brama — priesteru un li­kumdevēju augstākais meistars. Bet ar kādām acīm gan tagad Brama, Šiva un Višņa noskatās šajā «britanizē- tajā» Indijā, kur Gangas svētos ūdeņus duļķo rēcoši tvaikoņi, biedēdami kaijas, kas lidinās virs tās līmeņa, rupučus, kuri mudž tās krastmalā, un dievlūdzējus, kas nometušies ceļos pie upes!

Dabas panorama kā zibens uzliesmojumā atklājās ceļotāju acīm, bet tad balts tvaiku mākonis to atkal aizsedza. Tik tikko viņi varēja saskatīt Hunara fortu divdesmit jūdžu attālu dienvidaustrumos no Benaresas, Beharas radžu pils vecos apcietinājumus, Gacepuru ar slavenajām rožūdens fabrikām, lorda Kornvalisa kapu Gangas kreisajā krastā, nocietināto Buksaru un Patru, lielo rūpniecības un tirdzniecības centru — Indijas opija tirdzniecības galveno punktu Mongažiru, kura ir eiro­piskāka nekā Mančestra vai Birmingema, slavena ar sa­vām dzelzs kausētavām un ieroču fabrikām, kuru aug­stie skursteņi melniem dūmu mutuļiem apkvēpināja Bramas zilās debesis, gluži kā pliķis šai teiksmu zemei!

Tad uznāca nakts, tīģeri, lāči un vilki rūkdami un gaudodami bēga no lokomotīves, vilciens ar pilnu tvaiku drāzās uz priekšu, ceļotāji pa logu neredzēja vairs Bengales brīnišķās ainas: ne Golkondu, nē Guras drupas, ne kādreizējo galvaspilsētu Muršedabadu, ne Šandernagotu, šo franču nometni Indijas teritorijā, kur Āķis redzēja plīvojam Francijas karogu.

Beidzot septiņos rītā Kalkuta bij aizsniegta. Kuģis uz Honkongu nogāja tikai pusdienā. Fileasam Fogam atlika piecas stundas laika.

Pēc saraksta viņam bij jānokļūst Indijas galvaspil­sētā divdesmit piektajā oktobrī, divdesmit trīs stundas pēc izbiaukšanas no Londonas — un nozīmētā laikā viņš arī bij klāt. Bez nokavējuma un bez ieguvuma. Par nožēlošanu pazaudētas bij tās divas dienas, ko uzdzina ceļā no Londonas līdz Bombejai. Mēs jau zinām, kas atgadījās ceļā pāri Indijas pussalai, bet mums iemesls domāt, ka Fileass Fogs to nenožēloja.

Piecpadsmitā nodala

Banknošu soma atkal par dažiem tūkstošiem mārciņu kļūst vieglāka

Vilciens piestājās stacijā. Āķis pirmais izkāpa no vagona, kamēr misters Fogs vadīja savu jauno ceļa biedru uz ostmalu. Viņš bij nodomājis misis Audu vest tieši uz Honkongas kuģi un tur viņu ērti novietot, ne­gribēdams to atstāt vienu, jo šaja zemē jauno sievieti apdraudēja visādas briesmas.

Tajā acumirklī, kad misters Fogs taisījās atstāt sta­ciju, viņam pienāca klāt kads polismens un apvaicājās:

—   Fileasa Foga kungs?

—   Tas es esmu.

—  Un tas cilvēks ir jūsu sulainis? — polismens pie­bilda, norādīdams uz Aki.

—   Jā.

—   Nāciet abi man lidzi.

Mistera Foga sejā ne vaibsts nepakustējās. Šis ierēd­nis te bij likuma sargs, un katram anglim i i kūms ir svēts. Āķis pēc savas franču parašas gribēja pretoties, bet Fileass Fogs deva viņam zīmi paklausīt.

—   Vai šī jaunā dāma var nākt mums līdzi? — mis­ters Fogs vaicāja.

—   Lai viņa nāk, — polismens atbildēja.

Polismens aizveda misteru Fogu, misis Audu un Āķi pie četrriteņu un četrvietu karietes, kam priekšā bij divi zirgi, un lika iekāpt. Sāka braukt. Brauciens ilga div­desmit minūtes, un neviens no braucējiem nerunāja ne vārda.

Sākumā kariete brauca pa tā saucamo «melno pil­sētu» ar šaurām ieliņām un maziem narneļiem, kuros bij redzami dažādu tautību iemītnieki, netīri un skrandaini. Pēc tam braucēji iekļuva eiropiešu pilsētas daļā, kur bij ķieģeļu nami un kokosa palmu apstādījumi, kam cauri vīdēja kuģu masti. Lai gan bij diezgan agrs, te pa­staigājās eleganti kungi un braukāja lepni pajūgi.

Kariete apstājās pie kāda no ārienes vienkārša nama, kas tomēr nelikās iekārtots ģimenes dzīvei. Po­lismens lika saviem gūstekņiem izkāpt — tā viņus va­rēja saukt ar pilnām tiesībām — ieveda kādā istabā ar aizrestotiem logiem un teica:

—   Pusastoņos jūs stāsieties soģa Obadija priekšā.

Tad viņš aizgāja un aizslēdza durvis.

—   Paskat tik! — Āķis iesaucās, atstiepdamies kādā krēslā. — Nu mēs esam apcietināti!

Misis Auda pagriezās pret Fileasu Fogu un teica uztrauktā balsī:

—   Pametiet mani, cienījamais kungs! Jums jācieš manis dēļ. Tas tāpēc, ka mani izglābāt.

Fileass Fogs tikai atbildēja, ka tas neesot iespējams. Vainīgie neiedrošinātos nākt žēloties. Saukt pie atbil­dības «siuti» lietās. Neiedomājami! Te būšot kāds pār­pratums. Misters Fogs vēl piebilda, ka viņš jauno sie­vieti nepametišot nekādā gadījumā un nogādāšot to Honkongā.

—   Bet kuģis noiet pusdienas laikā! — Āķis iebilda.

—  Pirms pusdienas mēs jau būsim uz kuģa,— ne­satricināmais džentlmenis atbildēja.

Tas bij teikts tik pārliecinoši, ka Āķis nodomāja pie sevis:

«Sasper jods, pirms pusdienas mēs būsim uz kuģa . . .» Bet pats viņš par to vēl šaubījās.

Pusdeviņos durvis atvērās. Ienāca polismens un aiz­veda apcietinātos blakus istabā. Tā bij tiesas zale. Pub­likas vietas jau eiropiešu un iezemiešu pilnas.

Misters Fogs, misis Auda un Āķis nosēdās uz tukšā sola pretim tiesneša un sekretāra sēdekļiem.

Tūliņ pēc tam ieradās ari tiesnesis Obadijs ar savu sekretāru. Tas bij liela auguma vīrs, apaļš kā bumba. Viņš noņēma turpat naglā uzkārto parūku un lēnām uz­lika to sev galvā.

—   Pirmā lieta! —viņš izsauca.

Bet tad piepeši pielika roku pie galvas.

—   Ak! Tā taču nav rnana parūka!

—   Gluži pareizi, Obadija kungs, tā ir mana, — sek­retārs paskaidroja.

—   Bet, mīļais Oizterpufa kungs, kā jūs gribat, lai soģis taisa gudru spriedumu ar sekretāra parūku galvā!

Kamēr notika parūku apmaiņas ceremonija, Āķis sē­dēja kā uz adatam, jo viņam likās, ka rādītājs bīstami ātri slīd pa pulksteņa plāksni uz priekšu.

—   Pirmā lieta! — tiesnesis Obadijs izsauca vēlreiz.

—   Fileass Fogs? — sekretārs Oizterpufs vaicāja.

—   Se es esmu, — misters Fogs atsaucās.

—   Āķis?

 — Šeit! — Āķis atbildēja.

—   I.abi, — tiesnesis Obadijs noteica. — Nu jau trešā diena, kopš jūs, abus apsūdzētos, gaidījām ieroda­mies ar Bombejas vilcienu.

—   Bet par ko mēs tiekam apsūdzēti? — Āķis nepa­cietīgi iekrita starpa.

—   To jūs drīz vien dabūsiet dzirdēt, — tiesnesis at­bildēja.

—   Tiesneša kungs, — misters Fogs ieminējās, — es esmu Anglijas pilsonis, man ir tiesības . . .

—   Vai jūsu tiesības kāds nav ievērojis? — misters Obadijs vaicāja.

—   Nē, to nevaru teikt.

—   Labi. Lai ienāk sūdzētāji.

Uz tiesneša mājienu atvērās kādas durvis, un tiesas kalpotājs ieveda trīs indiešu priesterus.

—   Nu kā tad, — Āķis noņurdēja, — tie būs tie paši nelieši, kas gribēja sadedzināt mūsu jauno dāmu.

Priesteri palika stāvam tiesneša priekšā, sekretārs skaļā balsī nolasīja apsūdzību pret Fileasu Fogu un viņa sulaini par to, ka tie ielauzušies svētā, pēc braminu reliģijas aizliegtā vietā.

—  Jūs dzirdējāt? — tiesnesis vaicāja Fileasam Fogam.

—  Jā, — Fileass Fogs atteica, pulksteni lūkodamies. — Es atzīstos …

—  A! Jūs atzīstaties? ..,

—  Es atzīstos, bet gaidu, ka arī šie trīs priesteri pa­stāstīs, ko viņi gribēja darīt Piladži pagodā.

Priesteri saskatījās. Likās, viņi nesaprata nekā no tā, ko apsūdzētais runāja.

—   Nu saprotams, ka Piladži pagodā! — Āķis iesau­cās pārskaities. — Tur viņi gribēja sadedzināt savu upuri!

Priesteri apstulba vēl vairāk, tiesnesis Obadijs bij pagalam pārsteigts.

—  Kas par upuri, — viņš vaicāja. — Ko sadedzināt? Pašā Bombejas pilsētas vidū?

—- Bombejā? — Āķis iekliedzās.

—   Bez šaubām. Te nav runa par Piladži pagodu, bet par Malebara-Hila pagoclu Bombejā.

—  Un kā pierādījums še ir vainīgā noziedznieka kur­pes, — sekretārs piebilda, nolikdams uz galda zābaku pāri.

—   Manas kurpes! — iekliedzās Āķis, apvainojuma pārsteigts un nejaudājis aizturēt šo nejaušo izsaucienu. Var iedomāties kunga un sulaiņa apmulsumu. Par no­tikumu Bombejā viņi sen bij aizmirsuši, un nu tas Kal- kutā viņus atvedis tiesas priekšā.

Lieta tā, ka aģents Fikss tūliņ bij nopratis, ka šis atgadījums viņa nodomam visai izdevīgs. Uz divpa­dsmit stundām atlicis savu ceļojumu, viņš bij apsprie­dies ar Malebara-Hila priesteriem, iekārdinājis tos ar prāvu soda maksu, labi zinādams, ka angļu valdība iz­turas ļoti stingri pret šādiem noziegumiem, un pēc tam ar nākošo vilcienu licis tiem sekot svētuma apgānītā­jiem. Bet, kamēr pēdējie aizkavējās ceļā, atsvabinādami jauno atraitni, Fikss ar indiešiem nonāca Kalkutā vi­ņiem pa priekšu un pēc telegrāfiskā ziņojuma policija varēja apcietināt Fileasu Fogu un viņa sulaini, tiklīdz tie izkāps no vilciena. Fikss stipri uztraucās, uzzinājis, ka Fileasa Foga vēl nav Indijas galvaspilsētā. Viņš bai­dījās, vai tikai zaglis nav izkāpis kādā starpstacijā un aizmucis uz Indijas ziemeļu provincēm. Ārkārtīgā uz­budinājumā Fiksēs divdesmit četras stundas glūnēja Kal- kutas stacijā. Kas aprakstīs viņa prieku, kad šorīt viņš ieraudzīja meklējamo izkāpjam no vagona — gan kā­das jaunas, svešas dāmas pavadībā, kuras klātieni viņš nespēja izskaidrot. Tūliņ viņš uzlaida tiem virsū savu polismenu — un, lūk, tādējādi misters Fogs, Āķis un Bundelkundas radžas atraitne nu atradās še, tiesneša Obadija priekšā.

Ja Āķis bijis savas prāvas mazāk aizņemts, viņš katrā ziņā pamanītu kādā zāles stūrī detektīvu, kas se­koja lietas gaitai ar visai saprotamu uzmanību, jo Kal- kutā, tāpat kā Bombejā un Suecā, apcietināšanas at­ļaujas viņam vēl vienmēr nebij rokā.

Pa to laiku tiesnesis Obadijs bij licis ierakstīt pro­tokolā Aķa izsaucienu, ar kuru pietika vainas pierādī­jumam.

—   Tātad noziegums ir pierādīts? — tiesnesis teica.

—   Pierādīts, — misters Fogs vēsi atbildēja.

—   Un, — tiesnesis turpināja, — ņemot vērā, ka Ang­lijas likums vienādā mērā un stingri apsargā_ visu In­dijas tautību reliģijas, un arī to, ka sers Āķis pats atzinies noziegumā, kas noticis oktobra mēneša divdes­mitajā dienā, viņam sperot nesvētītu kāju uz Male­bara-Hila pagodas klona Bombejā, es sodu apsūdzēto Aķi ar piecpadsmit dienām cietumā un trīs simti mārci­ņām soda naudas.

—   Trīs simti mārciņas! — iekliedzās Āķis, kam vie­nīgi nauda darīja rūpes.

—   Klusu! — sekretārs rupji apsauca.

—   Un tālāk, — tiesnesis turpināja, • ievērojot to, ka ne ar ko nav pierādīts, ka kungs nebūtu zinājis par sulaiņa nedarbiem, un vēl to, ka viņš katrā ziņa atbil­dīgs par visu, ko dara viņa algotais cilvēks, sodu viņu ar astoņām dienām cietumā un trīs simti piecdesmit mārciņām soda naudas. Sekretār, nākošo lietu!

Fikss savā kaktā jutās lieliski apmierināts. Fileass Fogs uz astoņām dienām aizturēts Kalkutā — laika vai­rāk kā pietiekoši, lai atļauja te pienāktu.

Āķis bij gluži apstulbis. Šis spriedums galīgi iznī­cināja viņa kunga plānus. Misters Fogs pazaudēja de­rībās divdesmit tūkstošus mārciņu un tikai tāpēc, ka Āķis aiz tīras nolaidības bij ieklīdis tajā sasoditā pagodā.

Fileass Fogs tikpat mierīgs kā arvien, it kā sprie­dums nemaz nezīmētos uz viņu, ne uzacis nesarauca. Bet tajā acumirklī, kad sekretārs taisījās izsaukt nā­košo lietu, viņš piecēlās un teica:

—   Es piesolu drošibas naudu.

—   Uz to jums ir tiesības, — tiesnesis atteica.

Fiksam auksti šermuļi pārskrēja pār muguru, bet

viņš apmierinājās, dzirdēdams, ka tiesnesis, ņemdams vērā ārzemnieka Fileasa Foga un viņa sulaiņa Indijas nepazīšanu, minēja milzigu summu — tūkstoš mārciņu sterliņu katram.

—  Tātad pavisam divi tūkstoši mārciņu — ja mis­ters Fogs nevēlas atsēdēt astoņas dienas!

—   Es maksāju, — džentlmenis teica.

Paņēmis no Akā somu, viņš izvilka banknošu saini un nolika sekretāram priekšā uz galda.

—  Šo naudu jūs dabūsiet atpakaļ, kad būsiet no­sēdējuši nospriesto laiku. Pagaidām jūs pret drošības iemaksu esat brīvi.

—   Nāciet! — Fileass Fogs uzsauca savam sulainim.

—   Tad vismaz lai atdod manus zābakus! — Āķis uzlēkdams nikni iebrēcās.

Tos viņam atdeva.

—   Padārgi gan tie mums iznāk, — viņš noņurdēja. — Vairāk neka tūkstoš mārciņu katrs. Un kur vēl tās nepatikšanas!

Pavisam sašļucis Āķis sekoja savam kungam, kas bij pasniedzis roku jaunajai damai. Fikss vēl tomēr ce­rēja, ka viņa zaglis nepametīs divi tūkstoši mārciņas un katrā ziņā labāk atsēdēs astoņas dienas. Paslepšus viņš žagas Fileasam Fogam iepakaļ.

Misters Fogs pasauca ormani un ar misis Audu un Aķi nekavējoties iekapa karietē. Fikss skrēja iepakaļ, kamēr kariete apstājās ostmalā.

Pusjūdzi no krasta reidā stāvēja tvaikonis «Ran- guna» ar mastā uzvilktu karogu. Pulkstenis nosita.vien­padsmit. Misteram Fogam bij vēl vesela stunda laika. Kopā ar misis Audu un Āķi viņš iekāpa laivā. Neval­dāmās dusmās detektīvs piecirta kāju.

— Nelietis, viņš tomēr aizbrauc! — viņš iekliedzās. — Divi tūkstoši mārciņu kā zemē nosviež! Izšķērdīgs kā jau zaglis! Nu, bet es viņam sekošu kaut vai līdz pa­saules galam. Bet, ja viņš arī turpmāk tāpat šķiedīs, visa nozagtā nauda aizies vējā!

Policijas inspektoram bij tiesības tā spriest. Patie­šām, ceļā no Londonas līdz šejienei ar visām dzeram- naudām, ziloņa pirkšanu, soda naudu un drošības iemaksu Fileass Fogs bij jau izkaisījis vairāk nekā pieci tūkstoši mārciņu. Un tā summa, no kuras detektīvam nācās sava daļa, kļuva arvien mazāka.

Sešpadsmitā nodaļa

Fikss izliekas nekā nesaprotam no tā, par ko ar viņu runā .

«Ranguna», viens no tiem kuģiem, ko Austrumiņdi- jas sabiedrība lietoja satiksmei pa Ķīnas un Japānas jūrām, bij dzenrata dzelzs tvaikonis tūkstoš septiņi simti tonnu tilpuma un četri simti zirgu spēka jaudas. «Mongolijai» līdzīgs tas bij gan ātruma, bet ne ērtības ziņā. Tāpēc arī misis Audu nebij iespējams tik labi iekārtot, kā Fileass Fogs to būtu vēlējies. Bet galu galā jābrauc jau bij arī tikai trīs tūkstoši pieci simti jūdžu, un jaunā sieviete, likās, nav nekāda untumaina pa­sažiere.

Brauciena pirmajās dienās misis Auda iepazinās tu­vāk ar Fiieasu Fogu un izrādīja tam vissirsnīgo patei­cību. Flegmātiskais džentlmenis klausījās vai, mazākais, izlikās klausāmies viņā ar lielāko vienaldzību, ne vienā vārdā, ne vaibstā neizrādīdams pat vismazāko saviļņo­jumu. Viņš rūpējās, lai jaunajai atraitnei it nekā ne­trūktu. Zināmā stundā viņš atnāca, ja arī ne tērzēt, tad vismaz paklausīties. Viņš izturējās pret jauno sie­vieti pēc visstingrākiem pieklājības likumiem, bet ar dī­vainu automāta piemīlību. Misis Auda nebūtu zinājusi, ko lai domā, bet Āķis bij paguvis viņai kaut cik paskaid­rot sava kunga savādo raksturu. Pastāstījis arī, aiz kāda iemesla tas cejo ap zemeslodi. Misis Auda bij pa­smaidījusi, bet galu galā viņš tomēr bij izglābis tās dzīvību, un tāpēc viņa izturējās pret Fogu ar lie­lāko cieņu.

Misis Auda apstiprināja to, ko ziloņa vadītājs bij stāstījis par viņas aizkustinošo likteni. Viņa patiešām bij no parsu augstākās kārtas. Vairāki parsu tirgotāji bij ieguvuši lielu bagātību, tirgodamies ar kokvilnu. Viens no tiem, Džems Džežebojs Bombejā, bij viņas ra­dinieks, un tā brālēnu, cienījamo Džidži, viņa gribēja uzmeklēt Honkongā. Vai pie tā būs iespējams atrast patvērumu, to viņa nezināja pateikt. Uz to misters Fogs atteica, lai viņa neraizējoties, viss notikšot uz mata tā, kā tam jānotiek. Tādi bij viņa vārdi.

Nav zināms, vai jaunā sieviete saprata, ko šie vārdi nozīmē. Viņa tikai lūkojās Fileasā Fogā ar lielajām acīm, kuras bij tik dzidras kā Himalaja svētie ezeri. To­mēr nepiekāpīgais Fogs, gaužām pietvīcis, neizrādīja ne mazāko vēlēšanos mesties iekšā šajā ezerā.

«Rangunas» pirmo dienu brauciens bij visai izde­vīgs. Laiks pieturējās jauks. Viss milzīgais ūdens pla­šums, ko jūrnieki mēdz saukt par Bengales baseinu, bij rāms. Drīz vien parādījās Lielā Andarnanas sala ar gleznaino Sedlpika kalnu, divi tūkstoši četri simti pēdu augstu, braucējiem jau no liela attāluma ieraugāmu.

Tvaikonis gluži tuvu nobrauca salai garām, bet vi­ņas apdzīvotāji, mežonīgie papuasi, nerādījās. Šie ļau­tiņi atrodas uz loti zemas attīstības pakāpes, taču viņus bez pamata pieskaita cilvēkēdājiem.

So salu panorama bij brīnišķīga. Priekšplānā stiepās bezgalīgi lataniju, palmu, bambusu, muskatu, teku, milzu mimozu un kokveidīgo paparžu meži, bet tālāk vīdēja kalnu jaukie apveidi. Krastos mudžēja miljoniem salahganu, kuru ligzdas ir loti iecienīts ēdiens debesu impērijā. Bet visas šīs daudzveidīgās Andamanti salas ātri aizslīdēja garām, un «Ranguna» strauji tuvojās Malakas šaurumam, kas noder par vārtiem Ķīnas jūrai.

Bet ko pa to laiku gan darīja inspektors Fikss, tik nelaimīgā kārtā un negribot piespiests veikt līdzi ceļo­jumu ap zemeslodi? Kalkutā viņš bij devis rīkojumu ap­cietināšanas atļauju, ja tā beidzot pienāktu, nosūtīt vi­ņam uz Honkongu, pēc tam devies uz «Rangunu», nokļuvis tur, Āķa nepamanīts un noņēmies nerādīties, iekams kuģis nebūs nonācis Honkongā. Tiešām, viņam grūti nāktos, nepamodinot aizdomas, ieskaidrot Āķim, kāpēc viņš ieradies uz kuģa, jo sulainis taču bij pārlie­cināts, ka viņš palicis Bombejā. Tomēr notikumu gaita pati ievirzījās tā, ka gribot negribot viņam bij jāat­jauno pazīšanas ar godīgo puisi. Kādā ziņā? To tūliņ re­dzēsim.

Visas policijas inspektora cerības, visas vēlmes ta­gad bij vērstas uz vienu vienīgu vietu pasaulē — Hon­kongu, jo Singapūrā kuģis uzturējās pārāk īsu laiku, lai viņš tur varētu sākt rīkoties. Tātad Honkongā viņam zaglis jāapcietina, jo citādi tas aizslīdēs no viņa, varētu teikt, uz visiem laikiem.

Honkongā bij pēdējā piestātne angļu teritorijā, kur zagļa arestēšanai pietika ar vienkāršu atļauju. Tālāk Ķīna, Japāna un Amerika zaglim sniedza drošu patvē­rumu. Honkongā, ja vien tur būs pienākusi apcietināša­nas pilnvara, Fikss Fogu apcietinās un nodos vietējai policijai. Šajā ziņā nebūs nekādu grūtību. Bet aiz Hon- kongas robežām ar vienkāršu apcietināšanas pilnvaru vairs nepietiks. Tur būs vajadzīga speciāla atļauja. Sa­karā ar to — aizkavēšanās, šķēršļi, ko zaglis izmantos, lai galīgi aizbēgtu. Ja Honkongā viņu neizdosies ap­cietināt, tad vēlāk tas būs gaužām grūti, gandrīz vai bez jebkādām izredzēm.

«Tātad,» Fikss sevī atkārtoja, pavadīdams garās stundas savā kabīnē, «vai nu pilnvara būs pienākusi Honkongā, un es šo blēdi apcietināšu, pretējā gadījumā man katrā ziņā jāaizkavē viņa aizbraukšana! Bombejā man neveicās, Kalkutā arī ne! Ja šāda neveiksme notiek arī Honkongā, es zaudēšu savu reputāciju! Man par katru cenu jāsasniedz mans mērķis! Bet kā lai es aizka­vēju šā sasodītā Foga aizbraukšanu, ja tas būtu vaja­dzīgs?» Beidzot viņš nodomāja izstāstīt Foga nozie­gumu Āķim, jo tas acīm redzami nebij līdzdalībnieks zādzībā. To zināt dabūjis un baidīdamies, ka arī viņu var kompromitēt, Āķis, bez šaubām, nostāsies viņa pusē. Tomēr tas bij riskants solis, mēģināms tikai tad, ja citas izejas vairs nebūtu. Ja Āķis tikai vienu vārdu iebilstu savam kungam, tad viss pasākums neglābjami pagalam.

Policijas inspektors bij visai uztraukts, bet misis Audas klātbūtne uz kuģa un Fileasa Foga sabiedribā lika viņam vēl vairāk galvu lauzīt.

Kas gan tā bij par sievieti? Kādu apstākļu dēļ viņa sastapusies ar Fogu? Acīm redzami tas noticis ceļā starp Bombeju un Kalkutu. Bet kura vietā īsti? Un vai tas bij gadījies tīri nejauši? Jeb varbūt šis džentlmenis ar noluku izvēlējies ceļojumu pāri Indijas pussalai, lai uzmeklētu šo apburošo sievieti? Apburoša viņa patiešām bij, to Fikss labi noskatījās Kalkutas tiesas zālē.

Viegli iedomāties, cik lielā mērā visi šie jautājumi ieinteresēja policijas aģentu. Viņam ienāca prātā, vai tikai nav notikusi noziedzīga sievietes aizvešana ar varu. Jā, tas bij iespējams! Šī iedoma iegula dziļi viņa smadzenēs, viņš apsvēra visu, ko no jaunā sarežģījuma varētu iegūt. Vai nu šī jaunā sieviete precēta vai ne, aizvešana paliek aizvešana, un tāpēc Honkongā iespē­jams nolaupītajam aizlikt ceļā tādu šķērsli, kuram pāri ar naudu vien viņš vairs netiks.

Bet tad nevarēja gaidīt līdz «Ranguna» iebrauc Honkongā. Šim Fogam bij nelāga paraša no viena kuģa tieši pārlēkt otrā, un iekams to paspēja aizturēt, viņš jau varēja būt gabala.

Galvenais, jau pirms «Rangunas» pienākšanas Hon­kongā paziņot par visu angļu valdības iestādēm. Tas viegli izdarāms pa to laiku, kamēr kuģis uz isu laiciņu piestās Singapiīrā, jo tur iekārtota telegrāfā satiksme ar Ķīnas krastmalu.

Tomēr, lai varētu rīkoties jo drošāk, Fikss noņēmās vispirms izprašņāt Āķi. Viņš jau zina ja, ka šis puisis viegli pavedinams uz runāšanu, un tāpēc nodomāja at­mest līdz šim izturēto inkognito. Laiku te nedrīkstēja zaudēt. Rij jau trīsdesmit pirmais oktobris, un «Rangu- nai» rit pat jāpiestāj Singapūrā.

Un tā viņš no savas kajītes devās uz kuģa klāja, lai sastaptu Āķi. Tas arī patiešām tur pastaigājās. Inspek­tors, izlikdamies pārsteigts, steidzās viņam klāt.

— Jūs arī uz «Rangunas»?

—   Arī jūs še, Fiksa kungs? — Alds atsaucās vēl vai­rāk pārsteigts, pazīdams savu ceļa biedru no «Mongo- lijas». — Kā tad tas nākas? Es jūs atstāju Bombejā un nu atkal sastopu ceļā uz Honkongu! Vai tad jūs arī ceļojat ap zemeslodi?

—    Nē, nē! — Fikss atbildēja. — Es esmu nodomājis .palikt Honkongā, vismaz uz dažām dienām.

. — Bet kā tas nākas, ka es jūs pēc izbraukšanas no Kalkutas nemaz neesmu redzējis uz kuģa? — Āķis ap­vaicājās, vēl vienmēr mazliet pārsteigts.

—   Taisnību sakot, es nejutos visai labi … maza jū­ras slimība … Visu laiku nogulēju savā kajītē … Ben- .galēs jūras līcis nav tik patīkams kā Indijas jūra. Nu un kā klajas Fileasa Foga kungam?

—   Viņš ir pilnīgi vesels un tikpat akurāts kā viņa ceļojuma saraksts. Nevienu dienu mēs vēl neesam noka­vējuši. Jūs nezināt, Fiksa kungs, ka mums tagad arī kāda jauna dāma līdzi.

—  Jauna dāma? — aģents atsaucās, rādīdams tādu seju, it kā viņš nepavisam nesaprastu, ko viņa sarunas biedrs grib teikt.

Bet Āķis tūliņ ņēmās paskaidrot viņam tuvāk. Iz­stāstīja pēc kārtas visu, kas atgadījies — notikumu Bombejas pagodā, ziloņa pirkšanu par divi tūkstoši mārciņām, sadedzināšanas ceremoniju un misis Audas atsvabināšanu, tiesāšanu Kalkutā un atbrīvošanu pret drošības iemaksu. Pēdējos notikumus Fikss pats zināja labi, bet izlikās visu lo dzirdam pirmo reizi, un tāpēc Āķis centās ieinteresētam klausītājam izstāstīt visu pēc iespējas sīkāk un pamatīgāk.

—   Bet kā tad ir galu galā? — Fikss ievaicājās. — Vai jūsu kungs nav nodomājis jauno sievieti vest sev līdzi uz Eiropu?

—  Nē, Fiksa kungs, nē! Mes lo vienkārši nodosim kāda viņas radinieka, bagāta llonkongas tirgotāja gādībā.

—  Ko tur lai dara! — detektīvs noteica, pūlēdamies apslēpt nepatīkamo vilšanās sajūtu. — Vai neiedzersim glāzi džina, Aka kungs?

—  Labprāt, Fiksa kungs. Uz mūsu satikšanos še uz «Rangunas»!

Septiņpadsmitā nodala Ceļā no Sing-apūras uz Honkongu tiek izšķirti dažādi jautājumi

Kopš tās dienas Āķis un detektīvs satikās bieži, bet aģents bij ļoti atturīgs un nemaz necentās iztaujāt savu ceļa biedru. Tikai pāris reižu viņš arī misteru Fogu da­būja redzēt vai nu misis Audas sabiedrībā, vai kuģa lie­lajā salonā spēlējam vistu.

Āķis tomēr bij sācis nopietni pārdomāt par to noslē­pumaino sagadījumu, kā Fikss atkal nokļuvis viņa kun­gam ceļā. Savādi tomēr likās, kā šis laipnais un patīka­mais kungs, ko viņš pirmo reizi bij saticis Suecā, tomēr ar «Mongoliļu» brauca līdzi uz Bombeju, kur teicās pa­likt dažas dienas, pēc tam atkal nejauši atradās uz «Rangunas» ceļā uz Honkongu, vārdu sakot, soli pa so- lim uz pēdām sekoja misteram Fogam. Ko šim Fiksam īsti vajadzēja? Āķis bij gatavs saderēt, ka no Horikon- gas tas atkal reizē ar viņiem dosies tālāk un varbūt ar to pašu kuģi.

Āķis varētu prātot vai veselu mūžību un tomēr neuz­zinātu kāds ir detektīva uzdevums. Nekad viņam neie­nāktu prātā, ka Fileasu Fogu dzenā ap zemeslodi kā zagli. Bet, tā kā cilvēka saprāts visam rod izskaidro­jumu, tad arī Āķim pēkšņi iešāvās prātā doma un tur­klāt diezgan pieņemama, kas izskaidroja Fiksa atraša­nos uz kuģa. Āķis nu bij pārliecināts, ka Fikss ir aģents, ko Reformatoru kluba locekļi sūtījuši Foga pēdās, lai izsekotu, vai viņš tiešām kārtīgi apbrauc zemeslodi saskaņā ar savām derībām.

— Tas taču skaidrs kā diena! — viņš iesaucās. — Šis Fikss ir spiegs, ko Reformatoru kluba džentlmeņi sūta pa mūsu pēdām! Cik necienīgi! Misters Fogs taču ir tik krietns un godīgs cilvēks! Un viņam seko spiegs! Nu Reformatoru kluba kungi, tas jums var dārgi maksāt!

Sajūsmināts par savu atklājumu, Āķis tomēr nolēma nekā neteikt kungam, lai nesarūgtinātu to ar tādu viņa pretinieku necienīgu izturēšanos. Taču sevī viņš apņē­mās krietni izjokot Fiksu, pats sevi nenododot.

Trešdien, trīsdesmitajā oktobrī, pēc pusdienas «Ran- guria» iebrauca Malakas jūras šaurumā, kas atdala tā­

pat saucamo pussalu no Sumatras. Mazas, ļoti stāvas un ļoti gleznainas saliņas aizslēpa ceļotāju acīm lielo salu.

Pulksten četros otrā rītā «Ranguna», nobraukusi šo ceļa gabalu par pus dienu ātrāk, piestāja Singapūrā, lai papildinātu pārtikas un ogļu krājumus.

Fileass Fogs ierakstīja šo pus dienas ieguvumu rub­rikā un izkāpa maiā kopā ar misis Audu, kura vēlējās paris stundu pastaigāties pa pilsētu.

Fiksam likās aizdomīgs viss, ko Fogs darīja, tāpēc viņš nepamanīts sekoja tiem abiem. Āķis tikai nosmējās pie sevis par aģenta izturēšanos un aizgāja izdarīt pa­rastos iepirkumus.

Singapūras sala nav ne sevišķi liela, ne iespaidīga. Viņai trūkst kalnu, tātad sava profila. Sala tomēr at­gādināja gludiem ceļiem šķērsotu skaistu parku. Krāšņa, skaista kariete, ko vilka lieliskie, no Jaunholan- des 1 ievestie zirgi, aizvizināja Fileasu Fogu un misis Audu pa milzu palmām .un ziedošiem krustnagliņu ko­kiem apaugušu aleju. Eiropas dzīvo ērkšķu žogu vietā te gar ceļmalām auga piparu krūmi, tālāk šo tropisko ainu papildināja sago palmas un milzu papardes, bet muskatu koki, kuru lapas šķita it kā nolakotas, izplatīja gaisā spēcīgu smaržu. Pa kokiem ērmodamies un vaib- stuļodami lēkāja pērtiķi, bet biezokņos droši vien lož­ņāja arī tīģeri. Ja kāds brīnītos, ka šajā samērā mazajā saiā plēsīgie zvēri vēl nav iznicināti, lai neaizmirst, ka tie arvien no jauna ieceļo no Malakas pussalas peldus pāri jūras šaurumam.

Divas stundas pa salu izbraukājusies, misis Auda un viņas ceļa biedrs, kas lūkojās ap sevi, maz ko saska­tīdams, atgriezās pilsētā, šajā smagnējo un zemo nīaju jūklī, kur katru māju apņēma jauki dārzi, kuros auga mangustu, ananasu un citi lieliski augļu koki.

Ap pulksten desmitiem viņi jau atkal bij atpakaļ uz kuģa — protams, policijas inspektora pavadīti, kuram ari gribot negribot vajadzēja samaksāt ormanim.

Āķis viņus sagaidīja uz «Rangunas» klāja. Viņš bij nopircis dažus dučus mangustu augļu vidēju ābolu

» Tā agrāk sauca Austrāliju Red.

lielumā. Šie augļi ir brūni ārpusē un spilgti sarkani iekšpusē, ar baltu kodolu, kas kūstin kūst mutē. Zinātāji tos uzskata par lielu gardumu. Misis Auda par tiem sulainim laipni pateicās.

Ap vienpadsmitiem ogļu iekraušana bij pabeigta, «Ranguna» pacēla enkuru un devās jūrā. Drīz vien ce­ļotāju acīm pazuda Malakas kalnāji, kuru nogāzēs mājo viskrāšņākie tīģeri pasaulē.

Tūkstoš trīs simti jūdzes šķir Singapūras salu no Honkongas — nelielas angļu teritorijas netālu no Ķīnas krasta. Fileasam Fogam bij no svara nobraukt šo atsta­tumu sešās dienās, lai nokļūtu uz kuģa, kas sestajā no­vembrī devās uz Jokohamu, vienu no Japānas galvena­jām ostas pilsētām.

«Ranguna» bij smagi piekrauta. Singapūrā bij uz­kāpuši daudzi jauni pasažieri: indieši, ceilonieši, ķīnieši, malajieši, portugalieši, kuri pa lielākai daļai blīvējās ot­rās klases vietās.

Laiks, kas līdz šim bij pieturējies labs, mēneša pē­dējā ceturksnī kļuva sliktāks. Jūra viļņojās spēcīgāk. Pūta stiprs vējš, par laimi tomēr no dienvidaustrumiem, tātad tvaikonim pa ceļam. Tiklīdz bij iespējams, kap­teinis lika uzvilkt buras, un tā kuģis, tvaika un vēja dzīts, skrēja ātrāk nekā parasts. Pārspēdams īsos, bet diezgan nepatīkamos viļņus, kuģis pabrauca garām Anamas un Kohinhinas krastiem.

Bet šūpošanā drīzāk bij vainojams kuģis, nevis jūra, un vairumam saslimušo pasažieru vajadzētu apsū­dzēt pašu kuģi.

Tiešām sabiedrības «Pcninsulaire» kuģi, kas šķērso Ķīnas jūras, ir diezgan sliktas konstrukcijas. Nepareizi aprēķināta kuģa iegrime attiecībā pret klāju, un tāpēc šie kuģi viegli padoti viļņu šūpām. Viņu peldspējas ir aprobežotas, un, pēc jūrnieku izteicieniem, tie «viegli no­gremdējami», pietiek jūrai sabangoties, lai uzreiz sa­mazinātu kuģa gaitu. Šie kuģi kā ar saviem dzinējiem, tāpat ar tvaika mašīnām tātad nevar sacensties ar tā­diem franču sabiedrības «Mesažeras» kuģiem kā «Imperatrise» un «Kambodža». Šie kuģi pēc attiecīgajiem teh­niskajiem aprēķiniem var izturēt ūdens spiedienu līdzīgu sava paša svaram, kamēr sabiedrības «Peninsulaire» kuģi «Golgonda», «Koreja» un ari «Ranguna» draud nogrimt, ja ūdens spiediens ir tikai viena sestā daļa no viņu pašu svara.

Sliktos laika apstākļos tātad vajadzēja būt sevišķi uzmanīgiem. Dažkārt kuģis bij spiests dreifēt ar nelielu tvaiku.

Tas bij laika zaudējums, bet Fileass Fogs par to neko nebēdāja, toties uztraucās Āķis. Viņš lādēja kapteini, mehāniķus un visu kuģa sabiedrību, kas uzņēma tik daudz pasažieru. Var jau būt, ka viņu uztrauca arī do­mas par gāzes radziņu, kas pēc viņa aprēķina dega visu laiku Seviļielas namā.

—   Liekas, jūs gribētu pēc iespējas ātrāk nokļūt Hon­kongā, — detektīvs viņam kādu dienu ieminējās.

—   Pēc iespējas ātrāk! — Āķis atbildēja.

—   Vai jūs domājat, ka arī misters Fogs steidzas, lai nenokavētu kuģi uz Jokohamu?

—   Ārkārtīgi steidzas.

—   Jūs vēl tagad ticat šim dīvainajam ceļojumam ap zemeslodi?

—   Pilnīgi. Un jūs, Fiksa kungs?

—   Es? Nepavisam ne!

—   Jokdaris! — Āķis izsaucās dzirkstošām acīm.

Šis apzīmējums aģentu padarīja domīgu un nemie­rīgu, lai gan pats nezināja, kāpēc. Vai francūzis uzmi­nējis viņa nodomu? Viņš nesaprata, ko lai domā. Bet kā gan Āķis varētu atklāt viņa detektīva noslēpumu? Tomēr no Aķa vārdiem nepārprotami jaušams, ka tam kāda slepena doma.

Citreiz lāga zēns gāja vēl tālāk, viņš nevarēja saval­dīt mēli. Kādā dienā viņš ironiski ieminējās:

—   Vai patiešām Honkongā jūs parnetīsiet mūs vienus?

—   To es nezinu! … — Fikss apmulsis atmurmināja. — Varbūt, ka …

—   Ak Fiksa kungs! — Āķis iesaucās. — Man būtu tik patīkami, ja jūs pavadītu mūs arī vēl tālāk! Kuģu sabiedrības aģents taču nedrīkst palikt pusceļā. Tikai līdz Bombejai jūs gribējāt pavadīt mūs, bet nu pašlaik jau esam Ķīnā. Amerika arī vairs nav tālu. No Ameri­kas līdz Eiropai ir tikai viens solis!

Fikss palūkojās vērīgāk savā ceļa biedrā, kas rādīja vislaipnāko seju, un tad viņi abi sāka smieties. Āķis bij sevišķi labā noskaņā un apvaicājās Fiksam, vai viņa amats esot arī ienesīgs.

—  Jā un nē, — Fikss atbildēja, pat uzacis nesarauk- dams. — Gadās visādi. Bet jūs jau gan sapratīsiet, ka es nebraucu pats uz sava rēķina.

—  Nu, to es saprotu gluži labi! —Āķis iesaucās, skaļi smiedamies.

Pēc šīs sarunas Fikss iegāja atpakaļ savā kajītē un sāka pārdomāt. Šā vai tā, bet francūzis bij uzzinājis viņa lomu. Vai viņš to pastāstījis arī savam kungam? Vai viņš pats arī zādzībā līdzdalībnieks vai ne? Aģents palaida vairākas grūtas stundas, brīžiem pilnīgi pār­liecināts, ka visi viņa plāni izjaukti, brīžiem cerēdams, ka Fogs nekā nenojauš. Beidzot pats vairs nezināja, ko tagad īsti iesākt.

Parnazām viņš apmierinājās un noņēmās nekā ne­slēpt Āķim. Ja Honkongā neizdotos arestēt Fogu un ja tas taisītos galīgi atstāt angļu teritoriju, viņš Āķim visu vaļsirdīgi izstāstīs. Ja sulainis ir sava kunga līdzdalīb­nieks, tad viss pagalam, bet, ja ne, pats savu interešu labā tas būs spiests pārnest zagli viņa liktenim. .

Tādas bij šo abu cilvēku attiecības, bet pāri viņiem pacēlās Fileass Fogs ar savu majestātisko vienaldzību. Viņš racionāli realizēja savu braucienu ap zemeslodi, nelikdamies ne zinis par pavadoņiem, kas grupējās ap viņu.

Un tomēr viņa tuvumā, runājot astronomu vārdiem, atradās zvaigzne, kam savā ziņā gan vajadzēja ieviest nemieru šā džentlmeņa sirdī. Taču ne! Misis Audas bur­vība par lielu izbrīnu Āķim neiedarbojās un neradīja nekādu nemieru un, ja tāds arī būtu, tad to bij grūtāk atklāt nekā tos Urana saviļņojumus, pateicoties kuriem tika atklāts Neptuns.

Jā, Āķis diendienā vairāk brīnījās, jo sevišķi tāpēc, ka jaunās sievietes acīs lasīja dziļu pateicību pret savu kungu! Nudien Fileasa Foga sirds gan bij spējīga uz varoņdarbiem, bet tikai ne uz mīlestību. Viņā nebij no­manāmas arī nekādas raizes, ko šāds ceļojums varētu radīt. Toties Āķis visu laiku jutās satraukts. Kādā dienā, atspiedies uz margām, kas norobežoja ieeju kuģa mā­siņu telpa, viņš vēroja vareno mašīnu, kura dažreiz visa nodrebēja, kad, kuģim stipri zvalstoties, virs viļņiem parādijas kuģa skrūve. No vārstuļiem krietnajam puisim par lielām dusmām tad izšāvās tvaiki.

— Sie vārstuļi nav pietiekami labi iekārtoti! — viņš izsaucās. — Mēs jau nemaz nekustamies! Tādi ir šie angļi! Ak, ja tas būtu amerikāņu kuģis, varbūt mēs tad uzlidotu gaisā, bet braukt viņš brauktu strauji!

Astoņpadsmitā nodaļa Fileass Fogs, Āķis un Fikss noņemas katrs ar savām darīšanām

Brauciena pēdējās dienās laiks kļuva diezgan ne­lāgs. Pūta ārkārtīgi stiprs vējš. Pagriezies pret ziemeļ­austrumiem, viņš spēcīgi zvalstīja kuģi, un pasažieri ar tiesībām izrādīja sašutumu par garajiem viļņiem, no ku­riem kļuva nelabi.

Trešā uri ceturtā novembrī sacēlās īsta vētra un sa­kūla jūru mutuļos. «Ranguna» pusdienu palika dreifā un cīnījās ar viļņiem, skrūve apgriezās tikai desmit rei­zes minūtē. Visas buras bij ievilktas, un vējš auroja kai­lajā takelāžā.

Vispār kuģis tikai lēnām tika uz priekšu, Honkongā viņš varēja nobraukt ar divdesmit stundu nokavējumu, bet, ja vētra nemitējās, tad vēl vēlāk.

Fileass Fogs ar parasto vienaldzību noskatījās tra­kojošā jūrā, kura likās plosāmies tieši kā spītēdama vi­ņam. Viņa vaigs ne uz mirkli nesatumsa un divdesmit stundu nokavējums varēja izjaukt visus viņa plānus, jo viņš tad netiktu uz kuģa, kas noteiktā laikā izbrauc uz Jokohamu. Šis cilvēks bij gluži ka bez nerviem un nepacietības. Laikam arī šāda vētra bij paredzēta viņa plānā. Misis Auda, sarunādamās par šo traucējumu, pārliecinājās, ka viņas ceļa biedrs tikpat mierīgs kā vienmēr.

Turpretim Fiksam šī vētra bij īsti pa prātam. Viņa apmierinājumam nebūtu robežu, ja «Ranguna» būtu spiesta griezties atpakaļ. Viņš apsveiktu katru nokavē­šanos, jo sers Fogs tad uz dažām dieņām aizkavētos Honkongā Negaiss un vētra kā saukti nāca viņam pa­līgā. Viņš mazliet cieta no jūras slimības, bet tam jau nebij nekādas nozīmes. Viļņotā jūra lika ciest viņa mie­sai, bet toties viņa gars jutās ārkārtīgi apmierināts.

Viegli iedomāties, ar kādu niknumu šo negaidīto vēt­ras traucējumu uzņēma Āķis. Līdz šim viss bij gājis tik labi! Zeme un debesis, šķita, kalpoja viņa kungam. Kuģi un dzelzceļi bij itin kā pielāgoti viņu vajadzībai. Vējš un tvaiks apvienojušies sekmēt viņu ceļojumu. Vai tiešām būtu iestājies neveiksmju posms? Āķis bij pavi­sam satriekts, it kā derībās zaudējamās divdesmit tūk­stoš mārciņas sterliņu būtu maksājamas tieši no viņa kabatas. Negaiss bij galīgi satriecis viņu, vēja brāzmas viņu saniknoja, viņš labprāt būtu izpēris šo nepaklau­sīgo jūru! Nabaga puisis! Fikss veikli noslēpa savu prieku,, un labi, ka viņš to iespēja, jo citādi viņam va­rēja klāties pavisam slikti.

Pa visu vētras laiku Āķis palika uz kuģa klāja. Viņš nespēja nokāpt lejā, rāpās mastos un kaut kā gribēja paātrināt kuģa gaitu, ar savu pērtiķa veiklību pārsteig­dams kuģa komandu. Simtiem reižu viņš izvaicāja kap­teini, kuģa virsniekus un matrožus, kuri nevarēja noval­dīt smieklus, redzēdami viņu tik ārkārtīgi nepacietīgu. Āķis visādā ziņā gribēja uzzināt, cik ilgi tad īsti pastā­vēs tāda vētra. Viņu vienkārši noraidīja pie barometra, kas nemaz nedofnāja celties. Āķis kratīja barometru, bet ne viņa uztraukums, ne lamas nevarēja iekustināt šo bezatbildīgo instrumentu.

Beidzot vētra sāka norimt. Ceturtajā novembrī jūra kļuva rāmāka. Vējš pagriezās vairāk uz dienvidiem un sekmēja kuģa gaitu.

Āķis atplauka līdzi laikam. Buras atkal bij uzvilktas mastos, «Ranguna» turpināja ceļu apbrīnojami ātrā gaitā.

Bet visu aizkavēto laiku atgūt nebij vairs iespējams. Ar to nu reiz bij jārēķinās, zeme parādījās tikai sestajā novembrī ap pieciem rītā. Pēc Fileasa Foga saraksta kuģim vajadzēja pienākt piektajā. Bet viņš pienāca tikai sestajā. Nokavētas divdesmit četras stundas un līdz ar to arī kuģis uz Jokohamu.

Pulksten sešos «Rangunas» klājā uzkāpa locis, lai ievadītu kuģi Honkongas ostā.

Āķim pa vari gribējās izvaicāt šo vīru un uzzināt, vai Jokohamas kuģis jau aizgājis no Honkongas. Bet viņš nedrīkstēja, līdz pēdējam acumirklim cerēdams, ka tas tomēr vēl būs tepat. Par savām bažām viņš pastās­tīja arī Fiksam, bet šis viltīgais lapsa viņu mierināja, teikdams, ka gan jau misters Fogs aizbraukšot ar nā­košo kuģi. Āķis par to briesmīgi pārskaitās.

Viņš neuzdrošinājās izvaicāt loci, turpretī Fileass Fogs, savu sarakstu pārlūkojis, vienkārši apvaicājās, vai viņš nezinot, kad aties kuģis no Honkongas uz Jokohamu.

—   Rīt, līdz ar atplūdu sākumu, — locis atbildēja.

—   Ak tā! — misters Fogs atbildēja bez kaut kāda iz­brīna.

Āķis, to dzirdēdams, bij ar mieru noskūpstīt loci, tur­pretī Fikss varētu pārkost tam rīkli.

—   Kā to tvaikoni sauc? — misters Fogs vaicāja.

—   «Karnatiks», — locis atbildēja.

—   Vai viņam jau vakar nebij jāizbrauc?

—   Jā gan, kungs, bet viņam vajadzēja izlabot ma­šīnas, un tāpēc viņš izbrauks tikai rīt.

—    Pateicos, — misters Fogs noteica un nesteigda­mies atgriezās atkal «Rangunas» kajītē.

Āķis bij saķēris loča roku un spēcigi to kratīja, teik­dams:

—   Jūs, loci, esat lielisks cilvēks!

Droši vien locis nevarēja uzminēt, kāpēc viņa vien­kāršā atbilde izpelnījās tik sirsnīgu pateicību. Atska­nēja svilpiens, un viņš, uzkāpis uz tiltiņa, vadīja kuģi cauri džonku, laivu un dažnedažādu ūdens satiksmes līdzekļu jūklim, kuri drūzmējās Honkongas reidā.

Pēc stundas «Ranguna» jau bij piestājusi pie krasta un pasažieri kāpa malā.

Nejaušs sagadījums atkal bij krietni palīdzējis Filea­sam Fogam. Ja «Karnatikam» nevajadzējis izlabot ma­šīnas, viņš būtu aizbraucis piektajā novembrī un uz nākošo kuģi nāktos gaidīt veselas astoņas dienas. Tais­nība, Fileass Fogs bij nokavējis divdesmit četras stun- claš, bet visā turpmākā ceļojumā tām nebij nekādas izšķīrējas nozīmes.

Patiešām, tvaikonis, kas uzturēja satiksmi pār Kluso okeānu no Jokohamas līdz Sanfrancisko, atradās ciešos sakaros ar Honkongas kuģi, tāpēc tas nebrauca prom, pirms šis nebij pienācis. Skaidrs, ka arī Jokohamā tam jānokavējas par divdesmit četrām stundām, bet divdes­mit divu dienu ilgā braucienā pāri Klusajam okeānam tās viegli varēja atgūt. Trīsdesmit piecas dienas pēc iz­braukšanas no Londonas Fileass Fogs tikai par div­desmit četrām stundām bij nokavējis savu sarakstu.

Tātad «Karnatiks» izbrauks rīt pulksten piecos. Fi­leasam Fogam atlika sešpadsmit stundas laika savu vai, labāk sakot, misis Audas darīšanu kārtošanai. Viņš pa­ņēma jauno sievieti zem rokas, palīdzēja nokāpt no kuģa un pavadīja līdz nestuvēm. Viņš vaicāja nesējiem norā­dīt labāko viesnīcu, un tie nosauca «Kluba viesnīcu». Āķa pavadīts, palankins devās ceļā un pēc divdesmit minūtēm nonāca pie viesnīcas.

Fileass Fogs iekārtoja jauno sievieti ērtās istabās, parūpējās, lai viņai nekā netrūktu, un tad teica, ka iešot uzmeklēt viņas radiniekus, pie kuriem tā varētu palikt. Āķim viņš pavēlēja palikt turpat viesnīcā pie misis Audas, lai jaunā sieviete nebūtu viena.

Misters Fogs devās tieši uz biržu un sameklēja tur kādu mākleri, kas teicās pazīstam parsu tirgotāju cie­nījamo Džidži, bet tas zināja arī pateikt, ka parss jau divus gadus vairs nedzīvojot Ķīnā. Iekrājis lielu bagā­tību, viņš aizbraucis uz Eiropu un laikam apmeties Holande, jo šajā zemē viņam bijuši plaši tirdznieciski sakari.

Pēc tam Fileass Fogs atgriezās «Kluba viesnīcā» un lūdza, lai misis Auda viņu pieņemtu. Bez lieka ievada viņš pastāstīja misis Audai, ka viņas radinieks cienīja­mais Džidži vairs nedzīvojot Honkongā, bet laikam gan aizbraucis uz Holandi.

Misis Auda sākumā neatbildēja ne vārda. Viņa pār­vilka plaukstu pār pieri un brīdi likās pārdomājam. Pēc tam viņa ierunājās maigā balsī:

— Un ko es tagad lai iesāku, mister Fog?

—   Tas ir gluži vienkārši, — džentlmenis viņai atbil­dēja. — Jums jābrauc uz Eiropu.

—   Es nevaru jūs tā apgrūtināt …

—   Jūs neapgrūtināt ne mani, ne manu ceļojuma programu … Aķi!

—   Ko pavēlat, kungs, — Āķis atsaucās.

—   Ejiet uz «Karnatiku» un pasūtiet mums trīs kajītes.

Visai priecīgs par to, ka laipnā, jaunā dāma arī turp­māk brauks līdzi, Āķis steidzās prom no «Kluba vies­nīcas».

Deviņpadsmitā nodaļa

Āķis pārāk karsti rūpējas par sava kunga interesēm, un kas no tā izriet

Honkongā ir neliela sala, kas pēc karā 1842. gadā saskaņā ar Nankingas līgumu piekrita Anglijai. Pēc dažiem gadiem Lielbritānijas uzņēmīgie kolonizatori šeit bij nodibinājuši ievērojamu pilsētu un ostu, ko no­sauca par Viktoriju. Šī sala atrodas Kantonas upes grīvā, un tikai sešdesmit jūdzes to šķir no Portugāles pilsētas Makao, kas atrodas upes otrā krastā. Protams, ka Honkongā tirdznieciskajā cīņā uzvarēja Makao, un tagad lielākā daļa Ķīnas transporta iet caur šo angļu pilsētu. Redzot šīs pilsētas dokus, kuģu būvētavas, uz­ņēmumus, gotisko katedrāli un valdības pārvaldes māju, bruģētās ielas, liekās, tu it kā atrodies kādā no Kentas vai Serejas grāfistes tirdzniecības pilsētām, kas pāršķē­lušas zemeslodi un iznirušas tās otrā pusē, bet ne­vis Ķīnā.

Rokas bikšu kabatās sabāzis, Āķis gāja uz Viktorijas ostu, noraūdzīdamies palankinos, šajās ar drēbi aizseg­tās nestuves, kas vēl joprojām iecienītās debesu impēri jā, tāpat vērodams lielo ķīniešu, japāņu un eiropiešu pūli, kas drūzmējās ielās. Mūsu krietnais puisis it kā soļoja pa Bombeju, Kalkutu vai Singapūru. Tātad angļu pil­sētu ķēde stiepās ap visu zemeslodi.

Āķis nonāca Viktorijā pie Kantonas upes grīvas. Tur bij neskaitāmi angļu, franču, amerikāņu un holandiešu preču un kara kuģi, japāņu un ķīniešu džonkas, sarnpa- nas un pat veseli peldoši puķu dārzi. Akls ievēroja, ka te staigā ļoti daudzi veci cilvēki, dzeltenas krāsas drē­bēs ģērbušies. Iegājis pie bārddziņa, lai noskūtos pēc ķī­niešu modes, viņš no vietējā Figaro, kas runāja diezgan labi angliski, uzzināja, ka visi tie astoņdesmit gadu veci un tāpēc ieguvuši tiesības nēsāt šīs sevišķi cienīgās drēbes. Āķim nezin kāpēc tas likās visai jocīgi.

Bārdu noskuvis, Āķis devās uz «Karnatika» piestātni un tūliņ ieraudzīja Fiksu tur staigājam no vienas puses' uz otru. Viņam par to nebij nekāds brīnums, turpretim policijas inspektors izskatijās stipri norūpējies.

—   Saprotams, — Āķis nodomāja pie sevis, — Refor­matoru kluba kungiem ir par ko uztraukties.

Priecīgi smaidīdams, viņš sasveicinājās ar savu ceļa biedru, izlikdamies nemanām tā uzbudinājumu.

Policijas aģentam patiešām bij par ko uztraukties. Apcietināšanas atļauja vēl vienmēr nebij pienākusi! Acīm redzot tā sekoja iepakaļ, dabūt to varētu tikai tādā gadījumā, ja viņi dažas dienas uzkavētos šajā pilsētā. Honkongā bij pēdējā pilsēta angļu teritorijā, sers Fogs Fiksam pavisam izslīdētu no rokām, ja viņam izdodas aizbraukt no šejienes.

—   Tātad jūs, Fiksa kungs, esat nodomājuši ceļot mums līdzi uz Ameriku? — Āķis apvaicājās.

—   Ko gan citu, — Fikss nošņāca caur zobiem.

—   Pareizi! — Āķis atsaucās, skali iesmiedamies. — Es jau labi zināju, ka jūs mūs nepametīsiet! Apgādā­jiet tikai kajīti.

Abi viņi iegāja kuģniecības birojā un pasūtīja kajī­tes četriem pasažieriem. Bet ierēdnis paziņoja, ka «Kar­natika» remonts nobeigts, un kuģis dosies ceļā jau šova­kar astoņos, nevis rīt rītā, kā bij domāts agrāk.

—   Ļoti labi, — Āķis atteica. — Gan iau mans kungs zinās iekārtoties. Man tikai tas viņam jāpaziņo.

Tajā acumirklī Fikss iedomāja, ka jāpastāsta Āķim visa patiesība. Vienīgi tā varbūt vēl iespējams Fileasu Fogu uz dažām dienām aizturēt Honkongā.

Kad viņi bij izgājuši no biroja, Fikss uzaicināja savu ceļa biedru restorānā iebaudīt kādu glāzi. Āķim laika diezgan, viņš bij ar mieru.

Viņi iegriezās kādā patīkamā restorānā turpat ost­malā. Tur bij liela zāle ar platu dīvānu dibenā, kur uz spilveniem atdusējās vairāki apmeklētāji.

Aptuveni trīsdesmit viesu sēdēja ap pītiem niedru galdiņiem. Daži no tiem dzēra augu alu vai porteri, citi džinu vai arī citus stiprākus dzērienus. Lielākā daļa no tiem pīpēja garās, sarkanās māla pīpes, pildītas ar rožu smaržām sajauktu opiju. Šur un tur kāds no pīpētājiem noslīda zem galda, tad apkalpotāji saņēma to aiz galvas un kājām un aiznesa noguldīt uz dīvana pie citiem. Ap­mēram, divdesmit šādu galīgi noreibušu jau gulēja rindā.

Fikss un Āķis tūliņ noprata, ka iekļuvuši kādā no tām iestādēm, kur ierodas nožēlojami, izdēdējuši stulbi un truli cilvēki, kas no angļu tirgotājiem katru gadu pērk opiju par divi simti sešdesmit miljoniem franku! Riebīgi miljoni, ko tādējādi iegūst no vispostošākā cil­vēka dabas netikuma!

Ķīnas valdība ar stingriem likumiem ir mēģinājusi cīnīties pret šo netikumu, taču bez panākumiem. Sā­kumā opija smēķēšana bij atļauta bagātajām aprin­dām, bet pamazām šis netikums ieviesās plašās tautas masās, un šo postu vairs nevarēja apturēt. Ķīnā opiju smēķē itin visur, bet jo sevišķi impērijas centrā. Šai no­žēlojamai kaislībai ir padoti ka vīrieši, tā sievietes, un, pieraduši pie šās inhalācijas, viņi vairs nevar bez tās iz­tikt, jo citādi sajūt vēderā briesmīgas sāpes. Kārtīgs pīpmanis dienā izsmēķē astoņas pīpes, bet pēc pieciem gadiem viņš nomirst.

Vienā no šādām smēķētavām, kas ir neskaitāmi daudz arī Flonkongā, bij iekļuvuši Fikss un Āķis, meklē­dami atspirdzinājumu.

Āķim naudas nebij, un viņš labprāt pieņēma sava ceļa biedra laipno piesolījumu pacienāt viņu, apsolīda­mies atlīdzināt pirmā izdevīgā gadījumā.

Viņi pasūtīja divas pudeles portera, ko franči sevišķi cienī. Fikss jūsmoja mazāk un paslepšus uzmanīgi vē­roja Āķi. Abi runāja par šo un to, arī par Fiksa laimīgo iedomu braukt līdzi ar «Karnatiku». Tā kā pudeles drīz bij tukšas un kuģis taisījās doties ceļā agrāk nekā teikts, Āķis piecēlās, lai ietu paziņot to savam kungam.

Fikss viņu aizturēja.

—   Vienu acumirkli, — viņš teica.

—   Ko jūs vēlaties, Fiksa kungs?

—   Man jāparunā ar jums kādā nopietnā lietā.

—   Nopietnā lietā! — Āķis atsaucās, izdzerdams pē­dējos glāzē palikušos pāra pilienus. — Par to varēsim parunāt rīt. Šodien man nav laika.

—   Palieciet! — Fikss uzstājās. — Tas skar jūsu kungu.

Pie šiem vārdiem Āķis uzmanīgi paskatījās runātājā.

Tā seja viņam likās gluži neparasta. Viņš apsēdās.

—   Ko jūs gribat man teikt? — viņš jautāja.

Fikss uzlika savu roku biedrā rokai un klusi teica:

—   Jūs laikam uzminējāt, kas es esmu?

—   Nu, kas par jautājumu! — Āķis atbildēja pasmai­dīdams.

—   Tad man jums jāpastāsta itin viss .. .

—   Bet es taču pats zinu visu! Nav jau nemaz tik grūti uzminēt. Vienalga, klājiet tikai vaļā. Bet atļaujiet man jau iepriekš pateikt, ka tie kungi gluži par velti uz­ņemas liekus izdevumus.

—   Par velti? — Fikss atvaicāja. — Jūs par to sprie­žat visai viegli. Acīm redzami jūs nezināt, par kādu summu ir runa.

—   Bet ja nu es tomēr zinu! — Āķis iesaucās. — Par divdesmit tūkstošiem mārciņu!

—   Par piecdesmit pieciem tūkstošiem!

•— Ko! — Āķis iekliedzās. -— Misters Fogs būtu uz­drošinājies … Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! … Nu, vienalga. T<.d vēl jo vairāk iemesla nenokavēt nevienu acumirkli. — Viņš cēlās kājās.

—   Piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu! — Fikss atkār­toja, pasūtījis vēl pudeli degvīna un piespiedis Āķi at­kal apsēsties. — Un ja man izdosies, es dabūšu divi tūkstoši mārciņu. Vai gribat pieci simti mārciņu, ja apsolaties man palīdzēt?

—   Jums palīdzēt? — Āķis iekliedzās, plati iepletis acis.

—   Jā, palīdzēt man aizturēt seru Fogu uz dažām dienām Honkongā.

—     Ko jūs runājāt! — Āķis atteica. — Jums nepietiek ar to, ka sekojat manam kungam, izspiegojat viņu — nu jūs gribat vēl aizkavēt viņa ceļojumu. Kaunietfes!

—   Ko jūs ar to gribat teikt? — Fikss vaicāja.

—   Es saku, ka tā Ir tīrā nelietība. Jūs gribat izpu­tināt misteru Fogu. Izvilkt viņam naudu no kabatas!

—   Nu jā, taisni to jau mēs gribam!

—  Neko teikt, goda darbs! — Āķis atsaucās, jau labi iereibis no degvīna, ko dzēra, pats nemaz nemanīdams. — Ir gan džentlmeņi un kolēģi!

Fikss vairs nekā nesaprata.

—   Kolēģi! — Āķis joprojām sirdījās. — Un pie tam vēl Reformatoru kluba locekļi! Zināt, Fiksa kungs, ka mans kungs ir godīgs cilvēks, un, ja viņš noslēdzis derī­bas, tad viņam tiesības tās arī vinnēt!

—   Bet par ko tad jūs mani īsti turat? — Fikss vai­cāja, ciešāki ieskatīdamies Āķim acīs.

—   Ak, ko nu vēl vaicājat! Jūs esat Reformatoru kluba aģents, kuram uzdots necienīgā kārtā sekot ma­nam kungam un kontrolēt viņa ceļojumu. Jūsu uzde­vumu es jau labi sen esmu uzminējis un tāpēc sargājos Foga kungam ieminēties par to.

—   Viņš vēl nekā nezina? — Fikss žirgti ievaicājās.

—  It nekā, — Āķis atteica, no jauna tukšodams glāzi.

Policijas inspektors parvilka plaukstu pār pieri. Viņš nevarēja attapties, ko tagad teikt. Kas te nu bij darāms? Āķis droši vien bij pārliecināts par to, ko teica, bet tas viņa uzdevumu vēl vairāk sarežģīja. Acīm redzami šis lāga zēns runāja gluži vaļsirdīgi, Foga blēdību līdz­zinātājs viņš nebij.

«Labi,» Fikss sevī nodomāja. «Ja viņš nav līdzzi­nātājs, tad man palīdzēs.» Pēc īsas pārdomas viņš bei­dzot izšķīrās. Vilcināties vairs nebij laika. Par katru cenu Fogs jāaiztur Honkongā.

—  Klausieties! — Fikss strupi teica. Uzklausiet mani labi. Es neesmu tas, par ko jūs mani turat, tas ir, es neesmu Reformatoru kluba aģents … '

—   Ahal — Āķis atsaucās pasmīnēdams.

—   Es esmu policijas inspektors, man ir rīkojums no galvaspilsētas administrācijas . ..

—   Jūs un policijas inspektors! ..,

—   Jā gan, es to varu pieradīt, — Fikss atbildēja. — Te ir mana apliecība. >. •

Un, izvilcis no portfeļa, aģents parādīja savam bied­ram centrālās policijas direktora parakstītu papīru. Pa­visam apstulbis Āķis skatījās Fiksā, nespēdams ne vārda dabūt pār lūpām.

—   Sera Foga derības ir tikai aizsargs, — Fikss tur­pināja, — lai maldinātu jūs un savus Reformatoru kluba kolēģus.

—   Bet kādēļ? … — Āķis iesaucās.

—   Dzirdiet. Pagājušā divdesmit astotajā sep­tembrī Anglijas bankā kāds novērots subjekts ir noza­dzis piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu. Viņa iezīmes vilcienu pēc vilciena sakrīt ar seru Fogu.

—   Bet klausieties! — Āķis iekliedzās, cirzdams savu smago dūri uz galda. — Mans kungs ir godigākais cil­vēks pasaulē!

—   Kā jūs to varat zināt? — Fikss atteica. — Jūs taču viņu nemaz nepazīstat! Jūs iestājāties viņa die­nestā pašā aizceļošanas dienā, viņš aizbrauca ar izdo­mātu iemeslu, steigā, bez ceļa somām, paņēmis līdzi lielu summu naudas banknotēs. Un jūs vēl iedrošināties apgalvot, ka tas ir godīgs cilvēks!

—   Jā! jā! — nabaga zēns atbildēja mehāniski.

—   Vai gribat, lai jūs apcietinu kā viņa līdzzinātāju?

Āķis saķēra galvu ar abām rokām. Viņu vairs neva­rēja pazīt. Policijas inspektorā viņš neuzdrošinājās pa­skatīties. Fileass Fogs, misis Audas glābējs, augstsirdī­gais uri drošais cilvēks — zaglis! Āķis mēģināja atkra­tīties no aizdomām, kuras modās viņā. Viņš negribēja ticēt, ka viņa kungs ir vainīgs.

—   Un ko jūs galu galā gribat no manis? — saņēmis visus spēkus, viņš beigās iejautājās,

—   Redziet, — Fikss atbildēja, — es esmu sekojis se­ram Fogam līdz pat šejienei, bet vēl neesmu saņēmis no Londonas pieprasīto apcietināšanas atļauju. Jums jāpalīdz man aizturēt viņu Honkongā …

—   Es! Es lai jums …

—   Un es jums došu pusi no tās summas, ko izsolījusi Anglijas banka.

—   Nekad! — Āķis iesaucās, mēģinādams piecelties un atkal atkrita sēdus, juzdams, ka viņam reizē zūd saprāts un spēki.

—   Fiksa kungs, — viņš šļupstēja. — Ja ari tas būtu taisnība, ko jūs stāstījāt… ja arī mans kungs būtu zaglis, kam es neticu un kas jums gūstāms … es esmu, biju … es esmu viņa dienestā … viņš pret mani bijis tik labs… Viņu nodot… nekad… ne par ko pasaulē…

—   Tātad jūs atsakāties?

—   Es atsakos.

—  Tad pieņemsim, ka es jums nekā neesmu sacījis, un iedzersim.

—  Jā, iedzersim!

Āķis manīja, ka noreibst arvien vairāk un vairāk. Fikss, saprazdams, ka Āķis jāaizkavē doties pie sava kunga, lūkoja to piedzirdīt pavisam. Uz galda bij vai­rākas opija pīpes. Vienu no tām Fikss iesprauda Āķim rokā, tas pīpi paņēma, iekāra zobos, aizdedzināja, ievilka pāra dūmu un, no narkotiskā dūma galīgi apreibināts, iekrita nemaņā.

—   Beidzot tomēr! — Fikss noteica, redzēdams Āķi nekustīgi guļam. — Seram Fogam nav paziņots, ka kuģis noiet ātrāk, un, ja viņš arī aizbrauc, tad tomēr bez šī sasodītā francūža!

Pēc tam viņš samaksāja rēķinu un gāja ārā.

Divdesmitā nodaļa Fikss sastopas tieši ar Fileasu Fogu

Kamēr norisinājās šis atgadījums, kas varēja smagi satricināt viņa nākotni, Fileass l ogs ar misis Audu pa­staigājās pa angļu pilsētu. Pēc tam, kad misis Auda bij pieņēmusi viņa priekšlikumu braukt uz Eiropu, viņš sāka pārdomāt sīki visu, kas nepieciešams tik tālam ce­ļojumam. Viņš, būdams anglis, tikai ar somu rokā va­rēja ceļot ap zemeslodi, tomēr sievietei tik garš ceļojums šādos apstākļos nav iespējams. Tāpēc nepieciešams iepirkt drēbes un visu pārējo ceļā vajadzīgo. Misters Fogs šo uzdevumu ņēmās izpildīt ar parasto vienaldzību un uz jaunās atraitnes atvainošanos un protestiem at­bildēja mierīgi:

—   Tas ir mana paša ceļojuma interesēs, tas ietilpst manā programā.

Iepirkumus pabeiguši, misters Fogs un jaunā sieviete atgriezās viesnīcā, kur paēda pusdienu pie bagāti klāta gaida. Pēc tam misis Auda, juzdamās mazliet nogurusi, pēc angļu modes paspieda roku savam nesatraucamam glābējam un uzkāpa savā istabā.

Cienījamais džentlmenis turpretī visu vakaru node­vās laikraksta «Times» un žurnāla «IHustrated London Ncws» lasīšanai.

Ja viņš bijis cilvēks, kas vispār par kaut ko brīnītos, viņam liktos savādi, ka sulainis ap guiētejamo laiku vēl nav pārradies mājās. Bet zinādams, ka kuģis no Hon­kongas aizbrauks tikai rītrītā_, viņš par to nemaz neuz­traucās. Taču arī otrā rītā Āķis neieradās uz mistera Foga zvanu.

Neviens nevarēs pateikt, ko domāja šis cienījamais džentlmenis, dabūjis zināt, ka viņa sulainis nemaz nav pārnācis viesnīcā. Misters Fogs tikai vienkārši paņēma savu ceļa somu, lika brīdināt misis Audu un aizsūtīja pēc palankina.

Pulkstenis bij astoņi, jūrā paisums augstākā pakāpē, «Karnatikām» jāpasteidzas, jo pēc pusstundas sākās atplūdi.

Pēc pusstundas, ostmalā nobraucis, Fileass Fogs da­būja zināt, ka «Karnatiks» aizbraucis jau vakarvakarā.

Misters Fogs bij cerējis atrast kuģi un savu su­laini — nu tiklab viens kā otrs bij projām. Bet. ne ma­zākā vilšanās nebij redzama viņa sejā, un, kad misis Auda izmisusi paskatījās viņā, viņš vienkārši noteica:

—   Tas tikai neparedzēts gadījums, vairāk nekas.

Tajā acumirklī kāds cilvēks, visu laiku viņu cieši no­vērojis, pienāca klāt. Tas bij inspektors Fikss. Viņš sveicināja un teica:

—   Vai jūs, tāpat kā es, vakar neatbraucāt ar «Rangunu»?

—   Jā gan, cienījamais kungs, — misters Fogs vēsi atbildēja, — bet man nav tas gods ..,

—  Atvainojiet, bet es domāju, ka satikšu jūsu su­laini.

—  Vai jūs nezināt, kur viņš tagad atrodas? — jaunā sieviete.žirgti apvaicājās.

—   Kā? — Fikss izsaucās, izlikdamies pārsteigts. — Vai tad viņš nav kopā ar jums?

—   Nē, — misis Auda atbildēja. — No vakarvakara viņš nav rādījies. Vai viņš varētu būt aizbraucis ar «Karnatiku»?

—   Bez jums, kundze? … — aģents atsaucās. — Bet atvainojiet manu jautājumu: jūs laikam gan gribējāt braukt ar to kuģi?

—  Jā, cienījamais kungs.

—   Arī es, cienījamā kundze, un tāpēc esmu pavisam izmisis. «Kārnatiks» nobeidzis savu remontu un aiz­braucis divpadsmit stundas agrāk, nevienam nekā nezi­ņojis.- Un tagad jāgaida astoņas dienas uz nākošo tvaikoni.

Pieminot Šīs astoņas dienas, Fiksam sirds iepukstē- jās no prieka. Astoņas dienas! Veselas astoņas dienas Fogs tiks aizturēts Honkongā. Pa to laiku apcietināša­nas atļauja droši vien pienāks. Beidzot likuma sargam uzsmaidījusi laime.

Viegli iedomāties, ka Filcasa Foga vārdi trāpīja de­tektīvu gluži kā vāles sitiens.

—  Bet man šķiet, Honkongas ostā bez «Karnatika» atradīsies arī vēl citi kuģi.

Misters Fogs pasniedza roku misis Audai un aizgāja ar to meklēt ostā citu kuģi, kas taisītos ceļā.

Gluži apstulbis Fikss tiem sekoja. Varētu domāt, it kā kāds neredzams pavediens viņu velk Fileasam Fo­gam līdzi.

Tomēr likās, ka laime nu pametusi lo, kuram līdz šim bijusi tik uzticīga. Trīs stundas Fileass Fogs izstai­gāja visu ostu krustām šķērsām, gatavs noīrēt kaut ve­selu kuģi, kas būtu ar mieru novest viņu uz Jokoharnu. Bet visi kuģi patlaban vai nu ieņēma, vai izlika kravu, tātad uz ātru roku nebij lietojami. Fikss atkal jau sāka cerēt.

Taču misters Fogs nenokāra galvu, bet turpināja

savus meklējumus, kamēr pie viņa pienāca kāds jūrnieks.

—    Cienījamais kungs laikam meklē kādu kuģi? — viņš teica, cepuri paceldams.

—   Vai jums ir kuģis, kas būtu gatavs tūliņ braukt? — Fileass Fogs vaicāja.

—   Jā gan, cienījamais. Neliels loču kuģis Nr. 43, pats lielākais visā flotilē.

—   Un viņš iet ātri?

—       Astoņas vai deviņas jūdzes stundā. Vai vēlaties pskatīt?

— Jā.

—   Cienījamais kungs bus apmierināts. Vai tas būs izpriecas brauciens pa jūru?

—   Nē. Ceļojums.

—   Ceļojums?

—   Vai jūs uzņematies aizvest mani uz Jokohamu?

Jūrnieks palika vaļēju muti un ieplestām acīm.

—   Cienījamais kungs laikam joko? — viņš teica.

—   Nebūt ne. Es esmu nokavējis «Karnatiku», bet ne vēlāk kā četrpadsmitajā man jābūt Jokohamā, lai no­kļūtu uz kuģi, kas iet uz Sanfrancisko.

—    Ļoti nožēloju, — locis atbildēja, — bet tas nav iespējams.

—    Es jums maksāšu simts mārciņu sterliņu dienā un vēl divi simti mārciņu prēmiju, ja nokļūstu laikā.

—   Jūs runājat nopietni? — locis jautāja.

—   Pavisam nopietni, — misters Fogs atbildēja.

Locis bij pagājis gabaliņu tālāk. Viņš lūkojās jūrā,

acīm redzami cīnīdamies ar vēlēšanos nopelnīt tādu milzīgu summu un bailēm no tik tāla brauciena. Fikss jutās ārkārtīgi uztraukts.

Pa to laiku misters Fogs bij pievērsies misis Audai.

—   Vai jūs nebaidāties, kundze? — viņš vaicāja.

—   Ar jums, Foga kungs, ne, — jaunā sieviete atbil­dēja.

Locis atkal pienāca klāt, grozīdams rokās cepuri.

—   Nu? — Fileass Fogs vaicāja.

—   Nē, kungs, — locis atbildēja, — es nevaru riskēt ne ar savu, ne savu ļaužu, ne jūsu pašu dzīvību tikko divdesmit tonnu tilpuma kuģītī un vēl šajā gada laikā.

Bez tam mēs arī tik un tā nenokļūsim laikā, jo no Honkongas līdz Jokohamai ir tūkstoš seši simti piec­desmit jūdžu.

—  Tikai tūkstoš seši simti, — . misters Fogs pār­laboja.

—   Tur nav nekādas starpības.

Fikss atvieglots uzelpoja.

—   Bet, — locis vēl piebilda, — varbūt ir iespējams iekārtot citādi.

Fiksam aizrāvās elpa.

—   Kā? — Fileass Fogs vaicāja.

—   Ja mēs braucam uz Nagasaki Japānas dienvid­galā, tūkstoš simts jūdžu no šejienes, vai arī uz Šan- haju, astoņi simti jūdžu no Honkongas. Sajā pēdējā braucienā nav jāattālinās no Ķīnas krasta, un bez tam jūras straumes te plūst taisni uz ziemeļiem.

—   Loci, — Fileass Fogs atbildēja, — mans Ameri­kas tvaikonis gaida Jokohamā, nevis Nagasaki vai Šanhajā.

—  Nemaz- ar ne! — locis atsaucās, — Sanfrancisko tvaikonis tikai piestāj Jokohamā un Nagasaki, bet no­iet no Šanhajas.

—   Vai jūs to droši zināt?

—   Pilnīgi droši.

—   Un kad viņš noiet no Šanhajas?

—  Vienpadsmitajā novembrī pulksten septiņos va­karā. Mūsu rīcībā tātad ir četras dienas. Četras dienas nozīmē deviņdesmit sešas stundas. Ja laiks izdevīgs, jūra rāma un vējš no dienvidaustrumiem, nobraucot caurmērā astoņas jūdzes stundā, pēc četrām dienām jeb deviņdesmit sešām stundām mēs varam nokļūt Šanhajā.

—   Un jūs varētu braukt?

—   Pēc stundas — tikai jāiepērk pārtika un jāsarīko

kuģis.

—   Pieņemts… Vai jūs esat kuģa īpašnieks?

—   Jā, Džons Bensbi, «Tankaderas» īpašnieks.

—   Vai vēlaties rokasnaudu?

—  Ja cienījamam kungam nav par apgrūtinājumu.

—  Te jums pagaidām būs divi simti mārciņu … Cienījamais kungs, — Fileass Fogs griezās pie Fiksa, —- ja jūs vēlaties izlietot gadījumu …

—  Cienījamais, — Fikss noteikti atsaucās, — es tikko gribēju lūgt jums atļauju.

—   Labi. Pēc pusstundas mēs būsim uz kuģa.

—   Bet tas nabaga puisis… — ieminējās misis Auda, stipri noraizējusies par Āķa likteni.

—  Es darīšu viņa labā, ko spēšu, — Fileass Fogs atbildēja.

Un, kamēr Fikss, nervozs, uztraukts un pārskaities gāja uzmeklēt loča kuģi, misters Fogs un misis Auda devās tieši uz Flonkongas policijas biroju. Tur Fileass Fogs norādīja uz visām Āķa pazīmēm un iemaksāja pienācīgo summu viņa uzmeklēšanai. Arī pie franču kon­sula viņi iegriezās vizēt pasi, pēc tam palankins piestāja pie viesnīcas paņemt bagāžu un tad devās tieši ūz piestātni.

Pulkstenis nosita trīs. Jūrnieki bij savās vietās, pār­tika iekrauta, loču kuģis Nr. 43 gatavs doties ceļā.

«Tankadera» bij skaists neliels šoneris ar šauru priekš- un platāku pakaļgalu, divdesmit tonnu til­puma ar ļoti vieglu virsdaļu un slaidām apakšējām līni­jām. Šonerim bij liela līdzība ar jahtu. Viņa niķelētie metala apkalumi spīdēja, dzelzs daļas bij niķelētas, klājs balts kā ziloņkauls. Viss norādīja, ka Džons Bensbi šo­neri turēja lieliskā kārtībā. Abi masti bij noliekti mazliet atpakaļ. Tas bij apgādāts ar klīveru, foku, grotu un marselēm; labam ceļa vējam pūšot, varēja uzvilkt pa- pildburas. Šoneris varēja braukt ļoti ātri un sacensībās bij jau ieguvis vairākas godalgas.

Viņa komanda sastāvēja no kapteiņa Džona Bensbi un četriem matrožiem. Tie bij norūdīti jūrnieki, raduši visādos laikos braukt un uzmeklēt kuģus, visi viņi sīki pazina jūru. Džons Bensbi, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs, spēcīga auguma, brūni nodegušu, enerģisku seju, žirgtām acīm un pašapzinīgu gaitu, jau pašam bailīgākajam iedvesa uzticību.

Fileass Fogs ar misis Andu uzkāpa uz kuģa. Fikss jau bij tur priekšā. Pa pakaļējo lūku viņi rrokāpa mazā četrstūrainā kajītē ar dīvānu visapkārt sienai un galdu vidū, virs kuras karājās griestu lampa. Kajīte bij maza, bet tīra.

—    Es nožēloju, ka nevaru jums piesolīt nekā la­bāka, — misters Fogs teica Fiksam, kas, ne vārda ne­atbildējis, palocījās.

Policijas inspektoram bij neveikli tā izmantot sera Foga laipnību.

«Bez vārda runas,» viņš nodomāja, «tas ir visai laipns blēdis — bet blēdis tomēr.»

Trijos un desmit minūtēs kuģis uzvilka buras. Angli­jas karogs plīvoja masta galā. Pasažieri bij sasēdušies uz klāja. Misters Fogs un misis Auda vēlreiz pārlaida acis krastmalai, vai neieraudzīs nākam Aķi.

Fikss pārdzīvoja uztraukuma pilnu brīdi, jo sasodī­tais francūzis varēja kuru katru acumirkli ierasties un atklāt visu, ko zināja, kas viņam nebūtu vis diez cik iz­devīgi. Bet Āķis nenāca, droši vien viņš vēl vienmēr ne­bij atjēdzies no narkotiskās vielas reibuma.

Beidzot «Tankadera» izkļuva atklātā jūrā, vējš pie­pūta visas buras., un šoneris, viļņos šūpodamies, strauji devās uz priekšu.

Divdesmit pirmā nodaļa

«Tankaderas» īpašnieks riskē pazaudēt divi simti mārciņu lielo prēmiju

Tas bij pārdrošs brauciens astoņi simti jūdžu tālajā ceļā ar divdesmit tonnu tilpuma lielu kuģi un šajā gada laikā. Dienvidķīnas jūrā allaž plosās šausmīgas vētras, it sevišķi ap dienas un nakts viengaruma laiku, un tagad bij vēl tikai novembra sākums.

Protams, jahtas īpašniekam būtu izdevīgāk savus pasažierus vest tieši uz Jokohamu, tāpēc ka maksu viņš saņēma par dienam. Bel brauciens šādos apstākļos būtu neprātīgs, un mēģinājums nokļūt līdz Šanhajai arī bij gauži riskants. Tomēr Džons Bensbi varbūt ne bez ie­mesla paļāvās uz savu «Tankaderu», kurš kā kaija li­doja pāri viļņiem.

Šīs dienas pēdējās stundas «Tankadera» brauca gar līkumotiem Honkongas krastiem un, izmantojot labos vēja apstākļus, strauji turpināja ceļu.

— Es domāju, loci, — Fileass Fogs teica, — kad kuģis patlaban izgāja atklātā jūrā, — man nebūs jums vēl jāsaka, lai braucat cik ātri vien iespējams.

—  Jūs, cienījamais, varat paļauties uz mani, — Džons Bensbi atbildēja, — esam uzvilkusi visas vaja­dzīgās buras. Marseles nekā liela nedos un tikai traucēs kuģa gaitu.

—  Tā ir jūsu darīšana, loci, ne mana. Es paļaujos uz jums.

Taisni izslējies, kājas pa jūrnieku parašai iepletis, Fileass Fogs mierīgi vēroja bangojošo jūru. Jaunā sie­viete, kuģa pakaļgalā apsēdusies, ar bailēm raudzījās krēslā satumsušajā drūmā okeānā, pa kuru viņa brauca vieglā kuģītī. Pār galvu plīvoja baltās buras, kas viņu kā ar lieliem spārniem nesa nepārredzamā klajumā. Spēcīga vēja trenkts, šoneris likās lidojam pa gaisu..

Uznāca nakts. Mēness bij vēl tikai pirmajā ce­turksnī, viņa vājā gaisma drīz apdzisa aiz melnā aiz­klāja apvārsnī. Skrejoši mākoņi no austrumiem jau bija pārseguši vienu debesu daļu.

Locis pavēlēja aizdegt signālugunis, tā bij nepie­ciešama uzmanība šajā jūrā, kur bij ļoti dzīva satiksme, allaž notika kuģu sadursmes. Tik ātrā skrējienā šoneri pats vieglākais trieciens salauztu gabalos.

Fikss, stāvēdams kuģa priekšgalā, nodevās pārdo­mām. Zinādams, ka Fogs nemīl pļāpāt, viņš labāk tu­rējās nomaļus. Turklāt viņam bij nepatīkami sarunāties ar cilvēku, kura laipnību viņš izmantoja. Viņš pārdo­māja arī savus nākotnes plānus. Likās skaidrs, ka sers Fogs nepaliks Jokohamā, bet tūliņ ar kuģi dosies uz Sanfrancisko, lai nokļūtu Amerikā, kuras lielajos plašu­mos vieglāk noslēpties un palikt nesodītam. Fileasa Foga aprēķins viņam šķita vienkāršs un viegli sa­protams.

Šis Fogs nebrauca vis tieši no Anglijas uz Ameriku, kā to darītu parasts blēdis, bet taisīja lielu līkumu un šķērsoja trīs ceturtdaļas zemeslodes, lai beidzot drošāk nokļūtu Amerikā, kur tad, sajaucis policijai pēdas, pavi­sam mierīgi varētu tērēt bankai nozagto miljonu. Bet ko iesāks Fikss, nonācis Amerikā? Vai viņš pametīs šo cilvēku? Nē, tūkstoš reiz nē! Kamēr viņš nebūs saņēmis apcietināšanas atļauju, viņš šo cilvēku neatstās! Tas ir viņa pienākumsL un viņš to paveiks. Katrā gadījumā vi­ņam laimējies: Āķis vairs nebij pie sava kunga, un pēc tam, kad Fikss viņam tā bij uzticējies, ir svarīgi, lai sulainis kungu vairs nekad nesatiktu.

Arī Fileass Fogs domāja par savu sulaini, kas tik dīvainā veidā bij pazudis. Visu apsvēris, viņš secināja, ka x^ķis, iespējams, pašā pēdējā brīdī nokļuvis uz «Kar- natiku». Tādas bij arī misis Audas domas, kas dziļi no­žēloja šo godīgo cilvēku, kurš viņas labā bij darījis tik daudz. Tātad iespējams, ka viņu atradīs Jokohamā, un, ja «Karnatiks» viņu būs tur aizvedis, tad sulaini viegli varēs atrast.

Ap pulksten desmitiem vējš pieņēmās. Varbūt būtu bijis prātīgi samazināt buras, bet locis, rūpīgi pavērojis debesis, nolēma braukt ar pilnām burām. Starp citu «Tankadera», kurai bij krietna iegrime, turējās apbrīno­jami stingri, un vajadzības gadījumā buras ātri varēja nolaist.

Pusnaktī Fileass Fogs un misis Auda nokāpa kajītē. Fikss bij jau tur priekšā un gulēja izstiepies uz vienas lāviņas. Locis ar saviem matrožiem visu nakti palika uz klāja.

Otrā rītā, astotajā novembrī, saulei lecot, šoneris bij nobraucis jau vairāk nekā simts jūdzes. Mērīklis, ko bieži meta jūrā, rādīja caurmēra ātrumu starp astoņām un deviņām jūdzēm stundā. Visas buras lika uzvilktas, un «Tankadora» brauca ar vislielāko ātrumu. Ja vējš joprojām palika tāds pats, «Tankaderai» bij drošas iz­redzes noteiktā laikā nokļūt pie mērķa.

Visu dienu «Tānkadera» neattālinājās no krasta, kur jūras straume sekmēja braucienu. Kad vējš izkliedēja mākoņus, krasts bij redzams kreisajā pusē, kādas pie­cas jūdzes atstatu. Vējš pūta no zemes un nebij pārāk stiprs, kas sevišķi labi mazākiem kuģiem, jo spēcīgi viļņi palaikam traucē viņu gaitu vai lo «nonāvē», kā mēdz sacīt jūrnieki.

Ap pusdienas laiku vējš drusku aprima un pagriezās no dienvidaustrumiem. Locis lika uzvilkt marseles, bet pēc divām stundām nācās tās atkal satīt, jo vējš pie­ņēmās no jauna.

Misters Fogs un jaunā sieviete laimīgā kārtā necieta no jūras slimības un tāpēc ar lielu patiku iebau­dīja kuģa konservus un biskvītus. Arī Fiksu uzaicināja ēst, un viņš paklausīja, zinādams, ka vēderam, tāpat kā kuģim, nepieciešams balasts, taču viņš sajutās neveikli. Nepatīkami braukt ar šā cilvēka līdzekļiem un mieloties pie viņa galda. Viņš ēda gan maz, bet tomēr ēda.

Ieturējis brokastis, viņš gribēja izrunāties ar seru Fogu un tāpēc iesāka:

—   Cienījamais kungs .. .

Sis apzīmējums negribēja nākt viņam pār lūpām, un viņam bij jāsavaldās, lai negrābtu šo «kungu» aiz ap­kakles.

—   Kungs, man jums ļoti jāpateicas, ka paņēmāt mani līdzi uz sava kuģa. Bet, lai nu gan mani līdzekļi man neatļauj tik plaši rīkoties kā jums, es tomēr gribu maksāt savu daļu .. .

—   Nerunāsim par to, — misters Fogs atbildēja.

—   Bet es gribētu …

— Nē, cienījamais, — Fogs atteica tādā tonī, kas nepielaida pretrunas. — Tas iederas manā vispārējā ap­rēķinā.

Fikss palocījās, aiz dusmām tikko atvilkdams elpu, aizgāja atkal kuģa priekšgalā un visu dienu vairs ne­teica ne vārda.

Kuģis brauca ātri, Džonam Bensbi bij labas izre­dzes. Vairāk reižu viņš apgalvoja misteram Fogam, ka laikā nobraukšot Šanhajā. Misters Fogs atbildēja vien­kārši, ka viņš ar to rēķinājies. Mazā šonera komanda centās pēc labākās iespējas. Apsolītā prēmija visus kār­dināja. Tāpēc nevienas tauvas, kas nebūtu krietni sa­vilkta! Nevienas pavirši uzvilktas buras! Neviena ne­pareiza pagrieziena, kur varētu vainot stūrmani! Šķita, it kā šoneris piedalītos karaliskajā jahtkluba regati.

Vakarā locis pēc mērīk]a pārliecinājās, ka no Hon­kongas nobraukts jau divi simti divdesmit jūdžu, Fileass Fogs varēja cerēt, ka, Jokohamā nobraukušam, viņam nebūs nekāds nokavējums jāatzīmē savā ceļojuma prog- ramā. Tātad arī pirmais negadījums pēc izbraukšanas no Londonas laikam neizjauks viņa plānu.

Naktī, vairāk uz rīta pusi, «Tankadera» ātri iebrauca Fo-Kjena jūras šaurumā, kas lielo Formozas salu at­dala no Ķīnas krasta, un pārkļuva pāri Vēža tropikam. Jūras šaurums bij ārkārtīgi bangains, pretišķām strau­mēm saduroties, ūdens tur griezās vālu mutuļiem. Šo­nera gaita kļuva lēnāka, strupie viļņi to stipri traucēja. Uz klāja grūti nācās nostāvēt kājās.

Gaismai austot, vējš pieņēmās vēl stiprāks. Pēc mā­koņiem bij sazīmējama viesuļa brāzmas tuvošanās. Arī barometrs vēstīja atmosfēras maiņu, viņa dienas gaita bij nekārtīga, un dzīvsudrabs niķīgi šaudījās. Dienvid- . austrumos jūrā jau slējās augsti viļņu vāli. Vakarva­karā rieta saule bij iebridusi sarkanā dūmakā, bet okeāns mirgoja fosforiskā spīdumā.

Locis ilgi vēroja draudošās debesis un caur zobiem ņurdēja kaut ko nesaprotamu. Un tad, piegājis tuvāk savam pasažierim, viņš teica:

— Vai jums, cienījamais, var teikt visu?

—  Visu, — Fileass Fogs atbildēja.

—   Mums tuvojas viesulis.

—   Vai viņš nāk no ziemeļiem vai dienvidiem? — Fi­leass Fogs tikai apvaicājās.

—   No dienvidiem. Vai jūs redzat? Tas ir taifūns.

—   Nu, ja viņš nāk no dienvidiem, tad mums taisni pa ceļam, — misters Fogs atbildēja.

—   Ja jūs uz to skatāties tā, — locis atbildēja, — tad man nav vairāk ko teikt.

Džona Bensbi pareģojums piepildījās. Agrīnākā gada laikā taifūns, pēc kāda slavena meteorologa izteiciena, aiztrauktos garām kā mirdzoša elektrizēta liesmu kas­kāde, bet tik vēlā laikā bij jābīstas, ka sāksies spēcīga vētra.

Locis jau laikus lika satīt buras un rājas nolaist uz klāja. Tāpat nolaida steņģes. Tika darīts viss iespēja­mais. Visas lūkas rūpīgi noslēdza, lai ne lāse ūdens ne­iespiestos iekštelpā. Tikai viena trijstūraina, bieza audekla bura palika.uzvilkla, lai vēja trenkto šoneri va­rētu noturēt vajadzīgā virzienā. Tad viņi gaidīja viesuli.

Džons Bensbi gribēja pierunāt savus pasažierus no­kāpt kajītē. Bet šaurā, nejauki šūpotā telpā bez svaiga gaisa viņi nejustos vis diez cik labi. Tāpēc ne misters Fogs, ne misis Auda, ne Fikss neatstāja kuģa klāju.

Ap pulksten astoņiem lietus gāze un ūdens vāli sāka

apšļākt klāju. Vētra, kuras spēku grūti iedomāties, nesa «Tankaderu» kā spalviņu pa viļņiem. Vētras ātrumu va­rētu varbūt salīdzināt ar četrkārt pavairotu lokomotīves skrējiena ātrumu.

Visu dienu šoneris, milzīgu viļņu nests, traucās pret ziemeļiem, saglabādams par laimi tādu pat ātrumu kā viļņi. Divdesmit reižu milzīgs ūdens kalns, veldamies iepakaļ, draudēja viņu aprakt, bet locis ar veiklu pagrie­zienu izvairījās no katastrofas. Reizēm ūdens pasažie­rus apšļāca no galvas līdz kājām, taču viņi to izturēja pacietīgi. Fikss, protams, ņurdēja, bet misis Auda, acis nenovērsdama no sava apbrīnojami aukstasinīgā ceļa biedra, cienīgi turējās viņam blakus, nepievērsdama uz­manību vētrai. Fileass Fogs domāja tikai par to, ka tai­fūns visai sekmē viņa ceļojumu.

Līdz šim «Tankadera» visu laiku bij devusies uz zie­meļiem, bet pret vakaru, kā jau paredzams, vējš sāka pūst par trim ceturtdaļām no ziemeļrietumiem. Viļņi brāzās šonerim virsū no sāniem un mētāja to šausmīgi. Bangas triecās pret to ar tādu sparu, ka vieglais kuģis tiktu sadragāts drupās, ja visas tā daļas nebūtu sevišķi cieši sasaistītas.

Naktij uznākot, vētra vēl pieņēmās. Vērodams tumsu un vētras pieaugumu, Džons Bensbi sāka uztraukties. Viņš apspriedās ar saviem matrožiem, vai labāk nebūtu griezt kuģi uz krastmalu.

Pēc tam viņš pienāca pie Fileasa Foga.

—   Cienījamais, man šķiet, ka labāk būs, ja lūkojam patverties kadā krastmalas ostā.

—   Ari man tā liekas, — Fileass Fogs atbildēja.

—   Ak tāl — locis iesaucās. — Bet kadā?

—   Es zinu tikai vienu ostu, — Fileass Fogs mierīgi atbildēja.

—   Un tā būtu? ., -

—   Sanhaja.

Sājā atbildē bij tik daudz neatlaidības un stūrgalvī­bas, ka locis pirmajā acumirklī neattapās, ko atbildēt. Bet atguvies viņš atsaucās:

—   Pareizi! Jums taisnība! Tikai Sanhaja!

Un «Tankadera» turpināja cehi tieši pret ziemeļiem.

Tā bij šausmīga nakts! Taisni brīnums, ka mazais kuģis netika sadragāts. Divas reizes viņš pilnīgi no­grima ūdenī, un viss no klāja tiktu aizskalots prom, ja nebijis labi piesaistīts. Misis Auda jutās kā salauzta, bet nežēlojās. Bieži vien misteram Fogam bij jāsteidzas palīdzēt viņai atturēties preti straujai viļņu brāzmai.

Atausa rīts. Vētra plosījās joprojām. Tomēr vējš pa­griezās pret dienvidaustrumiem, un tas bij viņiem vairāk pa ceļam. «Tankadera» atkal straujā gaitā pa sabangoto jūru šāvās uz priekšu. Ceļā gadījās milzigas bangas, un, tikai pateicoties solīdajai būvei, šoneris izturēja.

Laiku pa laikam pašķīrās miklais aizkars un parādī­jās krasts, bet jūrā neredzēja neviena cita kuģa. «Tan­kadera» vienīgā brauca savu ceļu.

Ap pusdienas laiku viesulis sāka it kā aprimt, bet pret vakaru apstājās nepārprotami. Vētra aprima tikpat strauji kā sākās. Nomocītie pasažieri nu varēja mazliet iekost.

Nakts bij samērā rāma. Kapteinis lika uzvilkt buras. Kuģis vēl vienmēr skrēja ātri. Otrā rītā, vienpadsmitajā novembrī, gaismai austot, Džons Bensbi, novērojis krastu, varēja konstatēt, ka viņi atrodas simts jūdžu attālu no Šanhajas.

Vēl simts jūdžu, un viņiem tikai viena diena laika! Šovakar pat misteram Fogam jānokļūst Šanhajā, ja ne­gribēja nokavēt kuģi uz Jokoharnu. Ja neuznākusi vētra, kuras dēļ viņi zaudēja vairākas stundas, tad tagad būtu tikai jūdzes trīsdesmit no ostas.

Vējš jūtami norima un par laimi arī jūra līdz ar viņu. Mastos uzvilka visas buras. Marseles, klīvers un kontrfoks — viss dzina šoneri uz priekšu, kamēr priekš- vadnis kūla ūdeni.

Pusdienā «Tankadera» bij vairs tikai četrdesmit jū­dzes no Šanhajas. Bet sešās stundās jāaizsniedz osta, lai nokļūtu uz Jokohamas kuģi!

Šonera komanda bij stipri uztraukta, katrā ziņā viņa gribēja noteiktā laikā tikt Šanhajā. Atskaitot Fileasu Fogu, visiem sirdis aiz nepacietības pukstēja strauji. Mazajam šonerim stundā jānobrauc vismaz deviņas jū­dzes, bet vējš norima arvien vairāk! Brīžiem gan uz­pūta spēcīgāk, taču kaut kur no sāniem, jūra pēc šīm pūsmām tūliņ atkal kļuva gluda.

Tomēr kuģītis bij tik viegli būvēts, tā buras tik aug­stas un tik labi uzņēma pūsmu, turklāt ar vilnu palī­dzību tā traucās uz priekšu, ka ap pulksten sešiem pa­lika vairs tikai kādas desmit jūdzes līdz Šanhajas upes krastam; pati pilsēta atrodas aptuveni augšpus upes grīvas.

Ap pulksten septiņiem atlika vēl trīs jūdzes līdz San- hajai. Nejauks lāsts izlauzās locim pār lūpām. Divi simti mārciņu prēmijas acim redzami bij zaudētas. Viņš pa­skatījās uz misteru Fogu. Misters Fogs bij auksts un vienaldzīgs, lai gan šajā acumirklī izšķīrās viss viņa pasākuma liktenis .. .

Tajā brīdī virs ūdens līmeņa parādījās garš, melns dūmenis ar mutuļojošu mākoni galā. Brauca amerikāņu tvaikonis, kas noteiktā stundā bij atstājis ostu.

—   Noiādēts! — Džons Bensbi iekliedzās un izmisis palaida stūri vaļā.

—   Dodiet signālu! — Fileass Fogs mierīgi teica.

«Tankaderas» priekšgalā bij nostādīts mazs bronzas

lielgabals signalizēšanai miglā. To pielādēja līdz pat galam pilnu, bet tajā acumirklī, kad locis patlaban tai­sījās pielaist uguni, Fileass Fogs viņu vēl aizturēja.

—   Nolaidiet karogu! — viņš uzsauca.

Karogu nolaida pusmastā. Tas bij briesmu signāls, un tāpēc varēja cerēt, ka, to ieraudzījis, amerikāņu ku­ģis uz brīdi palēninās gaitu, kamēr šoneris pie­brauc klāt.

—   Uguni! — Fileass Fogs komandēja.

Mazā bronzas lielgabala šāviens norībēja gaisā.

Divdesmit otrā nodala

Āķis pārliecinās, ka pat zemeslodes otrā pusē nepieciešama nauda

Honkongu septītajā novembrī pusseptiņos vakarā atstājis, «Karnatiks» ar pilnu tvaiku brauca uz Japānas krastiem. Viņam bij pilna preču un pasažieru krava, ti­kai divas kajītes pakaļgalā palika neieņemtas. Tās bij rezervētas misteram Fogam un viņa pavadoņiem.

Otrā rītā kuģa pasažieri mazliet pārsteigti ieraudzīja kādu ceļotāju šaurām acīm un izspūrušiem matiem ne­drošiem soļiem iznākam uz klāja un smagi atkrītam uz sakrauto koku kaudzi.

Tas bij Āķis. Lūk, kas ar viņu bij noticis.

Bridu pēc Fiksa aiziešanas, divi sulaiņi pacēla no opija galīgi noreibušo Aķi un noguldīja to uz smēķētāju dīvana. Bet, savu uzdevumu apzinādamies un nemierīgs, viņš pēc trim stundām tomēr uzmodās. Neizpildītais pie­nākums nelika viņam miera. Streipuļodams un gar sie­nām turēdamies, viņš iztrausās no dzertuves un pus­miegā nemitīgi murmināja: «Karnatiks», «Karnatiks» …

Kuģis stāvēja gatavs doties ceļā. Āķim bija jānoiet tikai daži soļi. Viņš uzrāpās pa tiltu un, «Karnatikam» aizbraucot, kā pamiris nokrita uz klāja.

Pie tādiem skatiem pieraduši, matroži nonesa viņu otrās klases kajītē. Viņš pamodās tikai vēlā rītā piec­desmit jūdzes tālu no Ķīnas krasta. Tāpēc šajā rītā Āķis atradās uz «Karnatika» klāja un ar pilnu krūti ieelpoja svaigo jūras gaisu. Ar pūlēm viņš sakārtoja savas domas. Beidzot atminējās, vakarējo notikumu, Fiksa atzīšanos, opija smēķētavu un tā joprojām.

—   Bez šaubām, vakar es esmu bijis galīgi noreibis. Ko teiks misters Fogs? Labi, ka neesmu nokavējis kuģi, un tas ir galvenais.

Pēc tām viņš atminējās arī Fiksu.

—   Liekas, pēc sava priekšlikuma viņš vairs neuzdro­šināsies sekot mums uz «Karnatika». Mans kungs esot apzadzis Anglijas banku un patlaban detektīvs viņam seko! Smieklīgi! Misters Fogs ir tāds pats zaglis kā es slepkava!

Vai atstāstīt savam kungam visu to, ko viņš tagad zināja? Atklāt viņam lomu, kāda te piekrita Fiksa rn? Vai labāk nebij nogaidīt, kamēr nobrauks Londonā, tad pastāstīt, ka policijas aģents sekojis viņiem līdzi ceļo­jumā ap zemeslodi, un ar savu kungu pasmieties par viņu? Bez šaubām, tā būs labāk. Par šo jautājumu pa­domāt laika vēl diezgan. Vispirms jāuzmeklē misters Fogs un jāatvainojas par nepieklājīgo uzvešanos.

Āķis tātad piecēlās. Jūra bij nemierīga, un kuģis krietni zvalstījās. Krietnais puisis diezgan ļodzīgiem so­liem nokļuva līdz kuģa pakaļgalam.

Izgājis uz klāja, viņš nemanīja neviena cilvēka, ne sava kunga, ne misis Audu.

—   Saprotama lieta, — viņš nodomāja. — Misis Auda ap šo laiku vēl gulēs. Bet misters Fogs droši vien sameklējis partnerus un pēc savas parašas …

Tad Āķis nokāpa salonā. Mistera Foga tur nebij. At­lika tikai apvaicāties kuģa mantzinim, kurā kajītē no­vietojies viņa kungs. Bet mantzinis atbildēja, ka tāda pasažiera te nemaz neesot.

—    Atvainojiet, — Āķis teica iekaisdamies. — Es ru­nāju par slaida auguma kungu, aukstasinīgu, mazru­nīgu, jaunas dāmas pavadībā …

—   Mums uz kuģa nav nevienas dāmas, — mantzinis atbiļdēja. — Bet te ir pasažieru saraksts, palūkojiet pats.

Āķis pārlūkoja sarakstu … Viņa kunga vārda tajā nebij.

Viņa acis satumsa. Tad viņam iešāvās galvā kāda doma.

—   Ak! — viņš iesaucās. — Vai es patiesi esmu uz «Karnatika»!

—   Jā gan! — mantzinis atbildēja.

—   Un mēs esam ceļā uz Jokohamu?

—   Tiešām tā.

Vienu mirkli Āķis bij baiļojies, ka būs samainījis kuģi! Bet tas bij «Karnatiks», tomēr viņa kunga še nebij.

Kā zibeņa trāpīts Āķis atkrita sēdeklī. Un tad viņš piepeši saprata visu. Viņš atminējās, ka «Karnatiks» nobrauca ātrāk, nekā nodomāts un ka viņš par to nebij paziņojis savam kungam. Tā taču viņa vaina, ja misters Fogs un misis Auda tagad neatradās uz kuģa!

Viņa, bet galvenā kārtā tā nodevēja vaina, kas viņu apdzirdīja, lai misteru Fogu aizturētu Honkongā. Nu viņš pilnīgi saprata policijas inspektora nodomus. Var­būt misters Fogs jau pazaudējis savas derības, izpu­tināts, apcietināts un ieslodzīts cietumā … To iedomā­jis, Āķis plēsa sev matus. Ja kādreiz Fikss trāpīsies vi­ņam vēl rokās — viņš zinās, kā izrēķināties ar to!

Beidzot pēc pirmā uztraukuma Āķis atguva atkal pašsavaldīšanos un sāka apsvērt tagadējo situāciju. Tā nu nebij visai apskaužama. Francūzis patlaban atradās

ceļā uz Japānu. Bet kā viņš tiks atpakaļ no turienes? Kabatā viņam nebij neviena šiliņa, pat neviena pensa. Laime vēl, ka par braucienu un uzturu kuģī jau iepriekš samaksāts. Piecas vai sešas dienas viņam bij laiks ap­domāt, ko pēc tam iesākt. Nav iespējams aprakstīt, cik daudz viņš ceļā apēda un izdzēra. Eda viņš pats par sevi un tad vēl piedevām arī par savu kungu un misis Audu — vārdu sakot, tā, it kā Japānā, kur viņam jāiz­kāpj malā. pilnīgi trūktu pārtikas.

Trīspadsmitā novembrī agri no rīta «Karnatiks» iebrauca Jokohamas ostā.

Jokohama ir nozīmīga satiksmes osta Klusajā okeānā; šajā ostā iebrauc visi kuģi: gan pasta, gan pa­sažieru, uzturēdami sakarus starp Ziemeļameriku, Ķīnu, Japānu un Malaju salām. Jokohama atrodas Jedo līcī, netālu no milzīgās Jedo pilsētas, Japānas impērijas otrās galvaspilsētas, kādreizējās taikounu reziderces, tajos laikos, kad vēl valdīja šis civilais imperators. Jedo ir arī Kioto pilsētas sāncense, kurā dzīvo mikādo, dieviš­ķīgais karalis, dievu pēctecis.

«Karnatiks» pietauvojās pie Jokohamas krasta, ne­tālu no muitas noliktavām, starp daudziem citiem daž­nedažādu nāciju kuģiem.

Āķis bez kādas lielas sajūsmas izkāpa šajā valdzi­nošajā Saules Dēlu zemē. Viņam neatlika nekas cits, kā paļauties gadījumam un uz labu laimi doties pilsētā.

Pilsēta ar saviem pazemajiem namiem un verandām iz-skatijās pilnīgi eiropiska. Šīs mājiņas ar elegantajām, segtajām galerijām stiepās gar ielām, laukumiem, no­liktavām līdz pašai krastmalai. Tāpat kā Honkongā un Kaikutā pa ielām drūzmējās dažādu rasu ļaudis: ame­rikāņi, angļi, ķīnieši, holandieši; tirgotāji, kas pirka un pārdeva itin visu, un francūzis viņu starpā jutas tik svešs, it kā atrastos kādā hotcntotu zemē.

Āķis saprata, ka vislabākais tagad būtu griezties pie franču vai angļu konsula Jokohamā, bet tad vajadzētu pastastīt par visiem saviem piedzīvojumiem un pieminēt arī mistera Foga vārdu, tāpēc viņš nodomāja iet turpu

1 Sens Tokijas nosaukums. Red.

tikai vispēdējā gadījumā, bet iepriekš izmēģināt visas citas iespējas.

Izklaiņojis visu eiropisko pilsētas dalu un nekā pie­mērota neatradis, viņš devās uz japāņu kvartālu, va­jadzības gadījumā nolēmis iet pat līdz Jedo.

Šo pilsētas kvartālu sauc par Bentenu — par godu kādai jūras dievietei, ko pielūdz tuvējās salās. Še bij redzamas lieliskas egļu un ciedru koku alejas, savda­bīgā arhitektūrā veidoti svētie vārti, gaisa tiltiņi starp niedrēm un bambusiem, tempļi, kas slēpās melanholisku milzu ciedru paēnā, svētnīcas, kuras mierīgi mājoja budisma un Konfucija priesteri, nebeidzamas ielas, ku­rās mudžēja bērni apaļiem, sārtiem vaigiem, gluži kā nokāpuši no kāda japāņu aizslietņa; viņi rotaļājās ar īskājainiem pūdeļiem un rūsganiem kaķiem bez astēm, šie kaķi bij ļoti laiski un ļoti piemīlīgi.

Ielā bij tāds jūklis kā skudru pūznī: tur gāja bonzas, vienmuļi sizdami savus tamburīnus, soļoja muitas un policijas virsnieki augstām, smailām, lakotām cepurēm galvā un diviem zobeniem pie sāniem; kareivji, ģērbu­šies zilos, balti svītrotos svārkos, apbruņoti ar pistonu Šautenēm; mikādo miesas sargi, tērpušies zīda apmetņos un bruņu kreklos; tāpat dažnedažādi citi militārie, jo Japānā karavīru profesiju tikpat dziļi cienī, kā Ķīnā nicina. It visur spiedās mūki un svētceļnieki, tērpušies garos svārkos, vai arī vienkārši civilas personas mel­niem spīdošiem matiem, lielām galvām, šaurām krūtīm, tievām kājām; viņu sejas krāsa bij dažādās niansēs, sā­kot ar vara briinumu līdz bālgani baltai, taču nekad nav dzeltena kā ķiniešiem, no kuriem viņi visai atšķiras. Starp pajūgiem, palankinicm, rikšam un nestuvēm, īs­tām bambusa gultām tipināja sievietes; viņu kājiņas bij ieautas sandalēs, drēbju vai vienkārši koka tupelītēs; skaistas šīs sievietes nebij, acis bij iekrāsotas, krūtis saspiestas, zobi pēc pašreizējās modes nokrāsoti melni, taču nacionālo apģērbu «kirnono», sava veida mājas- tērpu, sasietu ar platu lentu, ko uz muguras izveidoja dabisks mezgls, viņas nesa ar zināmu eleganci — re­dzams, ka Parīzes modes dāmas savu tērpu modeļus aizņēmušās no japānietēm.

Vairākas stundas Āķis klaiņoja pa Jokohamas raibo drūzmu, aplūkodams dīvainās un precēm pārpilnās tir­gotavas ar daždažādiem japāņu izstrādājumiem un ka­rogiem, un izkārtnēm izrotātos tējas namus, kur mazās tasītēs pasniedza silto, smaržīgo rīsa dzērienu «saki», restorānus un krāšņās smēķētavas, kur smēķē ļoti smalku tabaku, bet nevis opiju, ko Japānā gandrīz ne­maz nepazīst, taču ieiet tajās viņš nevarēja.

Tad viņš aizklīda ārpus pilsētas plašajos rīsa laukos, kur pēdējo krāsu mirdzumā un smaržu piīvā ziedēja kok- veidīgas, lieliskas kamēlijas; aiz bambusa aizžogiem auga ķirši, plūmes un ābeles, ko japāņi audzina drīzāk ziedu nekā augļu dēļ un ar ķēmīgiem baidekļiem un tarkšiem sargā no zvirbuļiem, baložiem, vārnām un ci­tiem rijīgiem putniem. Šeit neredzēja lieliskos ciedru kokus, kuros mājo ērgļi, ne sēru vītolus, zem kuru za­riem melanholiski stāv dzēse uz vienas kājas; šeit vis­apkārt laidelējās vārnas, pīles, vanagi, meža putni un neskaitāmas dzērves, kuras japāņi ieskata par ilga mūža un labklājības simbolu.

Tā klaiņodams, Āķis zālē bij pamanījis dažas vijolītes.

—   Jauki, — viņš teica, — tās būs manas vakariņas.

Taču puķes nesmaržoja.

—   Man nav laimes, — viņš nodomāja.

It kā paredzēdams Āķis jau uz kuģa, iekams izkāpa malā, bij ieturējis pamatīgas brokaslis, bet, veselu dienu nostaigājušam, vēders viņam sāka ņaudēt. Viņš bij novē­rojis, ka aitu, kazu un cūku šajā zemē nemaz nav, vērši redzami gaužām reti, bet tos lieto tikai zemkopības dar­bos un nokaut tos uzskata par grēka darbu, pēc tā viņš sprieda, ka gaļas"ēdiens Japānā vispār reti sastopams. Un tajā ziņā viņš arī nemaldījās. Bet vērša gaļas vieta viņa vēders labprāt būtu apmierinājies arī ar meža cū­kas, stirnas, irbes, paipalas vai zivs cepoli, no ka ja­pāņi galvenā kārtā pārtiek. Tomēr patlaban bij tikai jānorij siekalas un jāatliek uz rītdienu rūpes par ēšanu.

Uznāca nakts. Āķis atgriezās japāņu pilsētas daļā un klīda pa krāsainiem lukturiem apgaismotām ielām, noskatīdamies, kā akrobāti rāda savu mākslu un ļau­dis pūļiem salasās ap turpat klajā laukā nostādītiem astrologa tālskatiem. Tad viņš ieraudzīja reidu ar mir­gojošām zvejnieku ugunim, kas pievilināja zivis.

Beidzot ielas sāka palikt klajas. Tajās ieradas poli­cija. Policijas virsnieki ģērbušies krāšņos uzvalkos un ar pavadoņu svītu izskatījās ļoti līdzīgi ārzemju vēstniekiem. Katru reizi kādu saticis, Āķis ar labpatiku nodomāja:

— Palūk, atkal viens japāņu vēstnieks, kas dodas uz Eiropul

Divdesmit treša nodaļa Āķa deguns pieņem miizigus apmērus

Otrā rītā Āķis uzmodās novārdzis, izsalcis un no­lēma, ka katrā ziņā jāpaēd un, jo ātrāk, jo labāk. Viņš gan varēja pārdot vēl savu pulksteni, bet tad labak no­mirt badā nekā šķirties no tā. Šim krietnajam puisim atlika vienīgais — laist darbā savu balsi, kura gan ne­bij pārāk melodiska, bet toties spēcīga.

Viņš zināja dažas franču un angļu dziesmas un nu domāja izmēģināt laimi ar tām. Japāņi laikam gan bij lieli mūzikas cienītāji, jo visu viņi dara cimbolu, tam­tama un bungu skaņu pavadībā, un tāpēc katrā ziņā pratīs novērtēt izveicīga eiropieša dziedātāja spējas.

Bet koncertam varbūt vēl mazliet par agru? Kas zin, vai negaidot atmodinātie klausītāji būs ar mieru sa­maksai dziedātājam ar naudu, uz kuras iegravēts mi- kādo attēls.

Āķis nolēma nogaidīt vēl pāra stundu. Bet, tā klai­ņojot, viņam ienāca prātā, ka ceļojošam dziesminiekam viņa uzvalks par labu, tāpēc tas izmaināms pret citu, vairāk piemērotu viņa stāvoklim. Sī apmaiņa arī varēja sniegt kādu mazumiņu, kas tūliņ būtu izlietojams ēst­gribas apmierināšanai.

Atlika tikai izpildīt šo lēmumu. Pēc ilgas meklēša­nas Āķis uzgāja vecu drēbju tirgotāju un izstāstīja tam savu vajadzību. Un jau pēc brīža viņš bij ietērpies vecā japāņu svārkā ar saules izbalinātu turbānu galvā, bet toties kabatā viņam žvadzēja daži metala naudas; gabali.

—  Labi, — viņš noteica pats pie sevis, — tagad iedo­māsimies, ka esam karnevālā.

Aķa pirmais japāniskais solis bij ieiet kādā vienkār­šākā tējnīcā un notiesāt gabalu putna cepeša un pāra sauju rīsa, lai gan viņš lāgā nezināja, kā īsti to te dara.

—  Tagad, — viņš teica, pamatīgi iespēcinājies, — ti­kai nezaudēt dūšu. Par šīm skrandām kaut ko vēl ja- pāniskaku es diezin vai dabūšu. Jālūko pēc iespējas ātrāk tikt prom no šīs Uzlēcošās Saules zemes, no ku­ras man paliks pavisam nelabas atmiņas!

Āķis nodomāja aplūkot kuģus, kas iet uz Ameriku, piesolīties par pavāru vai apkalpotāju, neprasot nekā vairāk kā brīvu ceļu un uzturu. Laimējies tikai no­kļūt Sanfrancisko, gan viņš zinātu, ko tur iesākt. Galve­nais, tikt pāri šīm četri tūkstoši septiņi simti Klusā okeāna jūdzēm, kas Jauno Pasauli šķir no Japānas.

Āķis nebij no tiem, kas labu iedomu ilgi glabā pie , sevis, un tāpēc devās uz Jokohamas ostas pusi. Bet jo tuvāk viņš nāca kuģu piestātnei, jo grūtāk paveicams vi­ņam likās pirmajā acumirklī šķietami vienkāršais plāns. Kāpēc gan kādam amerikāņu tvaikonim lai trūktu pa­vāra vai apkalpotāja, un kādu uzticību viņš varēja iegūt ar tāda veida piedāvājumu? Kur lai viņš ņem ieteikumu? Kādu apliecību lai uzrāda?

Tādās pārdomās viņš piepeši ieraudzīja milzīgu afišu, ko klaunam līdzīgs subjekts nēsāja pa Jokoha­mas ielām. Tajā bij rakstīts sekojošais:

JAPANU AKROBĀTU TRUPA IECIENĪTA VILJAMA BATULKARA

vadība

PĒDĒJĀS IZRĀDES pirms aizceļošanas uz Savienotajām Valstīm.

Uzstāsies G A R D E G U Ņ I, DIEVA I INGU AIZGĀDNIECĪBĀ! LIELISKA IZKLAIDESA N A S 1

—   Uz Amerikas Savienotajām Valstīm! — Āķis iesaucās. — Tieši tas man noder.

Viņš sekoja vīram ar afišu un tā drīz vien nokļuva japāņu pilsētas daļā. Tur viņš apstājās pie kādas bala­gānu būdas, greznotas ar dažām papīra lentām, uz būdas .sienām nemākulīgi, bet spilgtām krāsām bij uz­gleznota visu žonglieru trupa.

Tā bij iecienītā Batulkara, sava veida amerikāņu Barnuma, virves dejotāju, žonglieru, klaunu, akrobātu, ekvilibristu un vingrotāju trupas direktora mākslas ie­stāde, kas sniedza savas pēdējās izrādes pirms aiz­braukšanas no Uzlēcošās Saules zemes uz Savienotajām Valstīm.

Āķis iegāja pajumē pie būdas durvīm un apvaicājās pēc mistera Batulkara. Misters Batulkars ieradās pats personīgi.

—   Ko jūs vēlaties? — viņš vaicāja Āķim, sākumā noturēdams to par japāni.

—   Vai jums nevajag kalpotāja? — Āķis jautāja sa­vukārt.

—   Kalpotāja! — direktors iesaucās, glaudīdams biezo sirmo bārdu, kas auga viņam zem zoda. — Man ir divi gabali, paklausīgi un uzticami, neviens no tiem nedomā atstāt mani un pie tam kalpo tikai par vē­deru . .. Redziet, te viņi ir! — viņš piebilda, pastiepdams abas savas spēcīgās rokas ar zilām, kontrbases stīgām līdzīgām dzīslām.

—   Tātad mani jūs nekur nevarat lietot?

—   Nekur.

—   Velns lai parauj! Man būtu ļoti izdevīgi aizbraukt kopā ar jums!

—   Ak tā! — cienījamais Batulkars iesaucās. — Nu es redzu, ka jūs esat tāds pats japānis kā es pērtiķis! Kāpēc jūs esat tā izģērbušies?

—   Katrs ģērbjas tā, kā viņš var.

—   Tas taisnība. Jūs laikam esat francūzis?

—   Jā gan, parīzietis no pašas Parīzes.

—   Bet tad jau jūs mākat šķobīt ģīmi?

—   Protams, — Āķis atsaucās, savā nacionālajā lep­numā aizskarts — Mēs, francūži, protam taisīt grima­ses, bet ne tuvu tā kā amerikāņi!

—   Pareizi. Kā kalpotājs jūs man neesat vajadzīgs, bet es jūs varu pieņemt par klaunu. Saprotat, manu zēn? Francijā cicnī ārzemnieku jokdarus, ārzemēs frančus.

—   Ak tā!

—   Vai jus esat arī stiprs?

—   Jā gan, it sevišķi tad, ja esmu pienācīgi paēdis.

—   Un dziedāt ari protat?

—  Jā, — Āķis atbildēja atminēdamies, ka savā laikā patiešām dažkārt piedalījies ielu koncertos.

—  Bet vai jūs varat dziedāt ar galvu uz leju un ripojošu vilciņu uz kreisās un stāvus uzstādītu zobenu uz labās .kājas pēdas?

—  Kas tur ko nevarēt! — Āķis atsaucās, atkal atce­rēdamies savus vingrinājumus puikas gados.

—  Tad tā lieta ir nodarīta! — cienījamais Batulkars noteica.

Tā nu Āķis beidzot atkal bij ticis vietā, pieņemts vi­sādām lomām slavenajā japāņu trupā. Diezin cik glai­mojoši tas nebij, bet toties viņš pēc nedēļas varēs doties ceļā uz Sanfrancisko.

Lieliski izreklamētai izrādei vajadzēja sākties pulk­sten trijos, bet šausmīgais japāņu instrumentu or­ķestris — bungas un tam-tam — jau tarkšēja ārā pie durvīm. Viegli saprotams, ka Āķim nebij laika sagatavot kādu lomu, bet viņa pleciem jābūt gataviem noturēt visu to «cilvēku ķekaru», ko veidos dieva Tingu Gardeguņi. Ar šo numuru mēdza nobeigties izrāde.

Jau pirms trijiem balagāns bij skatītāju pilns: eiro­pieši un iedzimtie, ķinieši un japāņi, vīrieši, sievietes un bērni, sasēdušies šaurajos solos un ložās iepretim ska­tuvei. Orķestris bij pārvietojies būdas iekšienē, visi šie gongi, tam-tami, klaburi, flautas, tarkšķi un bungas strādāja pilnā spēkā.

Izrāde bij parastā akrobātu uzstāšanās. Bet te jā­piezīmē, ka japāņi ir pirmie ekvilibristi pasaulē. Viens no tiem ar vēdekli un maziem papīra gabaliņiem ārkār­tīgi* veikli attēloja tauriņu deju ar puķēm Otrs no sa­vas pīpes tik mākslīgi pūta dūmus, ka no tiem izveidojās burti un beigās sastādījās teikums apm<> k'ētaju slavi­nāšanai. Trešais žonglēja ar d e go s a m, g n ī s a mestām svecēm, ko izdzēsa, kad tās lidoja garām viņa mutei, un tūliņ atkal citu pēc citas aizdedzināja, ne mirkli ne­pārtraukdams savu žonglēšanu. Cits atkal taisīja neie­domājamus trikus ar griezošiem vilciņiem; šķita, ka viņa rokās šie šņācošie mehānismi dzīvoja savu īpašu dzīvi: nemitīgi griezdamies, tie skraidelēja pa pīpes kātiem, pa zobena asmeņiem, pa dzelzs stieplītēm, kas likās tik smalciņas kā mati, uzlēca uz lielām kristālā vāzēm, traucās pa bambusa kāpnītēm, izklīzdami pa visiem kak­tiem, šie vilciņi radīja dīvaini harmoniskas dažnedažā­das skaņas. Žonglieri noņēmās ar tiem, un vilciņi lidoja gaisā kā koka balles, visu laiku griezdamies, viņi tos paslēpa savā kabatā, bet, kad izņēma ārā, tie joprojām griezās — griezās tik ilgi, kamēr iedegās kā bengāliskas ugunis.

Velti būtu mēģināt aprakstīt visus trupas vingrotāju un akrobātu trikus. Vingrojumi ar kāpnēm, kārti, bumbu, mucu un citiem priekšmetiem norisinājās apbrī­nojami veikli. Bet izrādes galvenais numurs bij Garde- guņu māksla, apbrīnojamu ckvilibristu, kādus Eiropa tos laikus vēl nepazina.

Gardeguņi bij atsevišķa sabiedrība, tieši dieva Tingu aizgādniecībā. Viduslaiku varoņu apģērbā ietērptiem vi­ņiem pie pleciem bij piestiprināti lieliski spārni. Bet vis­ievērojamākā atšķirība tomēr bij viņu ārkārtīgi garais deguns un tas, kā viņi ar to rīkojās. Sos bambusa nied- ras pieci seši un desmit pēdu garos, taisnos un līkos, gludos vai kārpainos degunus viņi izlietoja visdažādā­kajiem akrobātu paņēmieniem. Deguni bij pamatīgi pie­stiprināti, un ar to palīdzību artisti izdarīja savus vin­grojumus. Piemēram, kāds ducis Tingu dieva pielūdzēju nogulstas uz muguras, bet citi, pakāpdamies tiem uz deguniem un lēkādami no viena uz otra, rāda visbrī­nišķīgākos jokus.

Izrādes beigās bij nolikta cilvēku piramīda, kur kādi piecdesmit Gardeguņi attēloja publikai Džagernauta ra­tus. Tikai iecienītā Batulkara artisti neatbalstījās cits uz cita ar pleciem, bet gan ar deguniem. Pašam apak­šējam vajadzēja būt sevišķi stipram un veiklam, līdzši­nējais atiets bij aizgājis no trupas, tāpēc Āķim vaja­dzēja ieņemt viņa vietu.

Protams, savu jaunību atcerēdamies, brašais puisis nejutās vis diez cik apmierināts, kad viņam uzģērba vi­duslaiku uzvalku, greznotu ar krāsainiem spārniem, un pie sejas piestiprināja sešas pēdas garo degunu! Bet šimbrīžam tas bij vienkārši maizes jautājums, tāpēc viņš pacietīgi padevās savam liktenim.

Āķis izgāja arēnā kopā ar pārējiem biedriem, kuri bij nozīmēti Džagarnauta ratu pamatam. Visi viņi no­stiepās uz muguras zemē, degunus gaisā pagriezuši. Uz viņiem novietojās otrā rinda, tālāk trešā un ceturtā ar smaili kopā saliktiem deguniem, tā ka dzīva piramīda sniedzās līdz pašiem balagāna griestiem.

Cirkū skanēja sajūsma» aplausi, orķestris dārdēja pērkona grāvieniem, bet tad viens no žonglieriem bij izdarijis kādu neveiklību, un cilvēku piramida piepeši izjuka kā vienkārši salikts kāršu namiņš …

Vainīgais bij Āķis. Viņš pēkšņi piecēlās no savas vie­tas, bez spārnu palīdzības parlēca pāri rampai, parāpās labajā pusē augšā un paklupa kādam skatītājam pie kā-jām.

—   Ak mister Fog! mister Fog!

—   Tas esat jūs?

—   Nu kā tad! Es pats!

—   Tad bez kavēšanās uz kuģi!

Misters Fogs un misis Auda, kas viņu pavadīja, līdz ar Āķi steidzās laukā no balagana. Bet pie izejas viņam ceļā stājās iecienītais Batulkars, pārskaities pieprasī­dams atmaksu par līguma laušanu un zaudējumiem. Fileass Fogs vienkārši pameta tam sauju banknošu. Un pusseptiņos, noteiktā laikā, misters Fogs un misis Auda uzkāpa uz amerikāņu tvaikoņa, kopā ar viņiem Āķis, kas vēl nebij paguvis atraisīt no pleciem spārnus, ne ari noņemt garo degunu!

Divdesmit ceturtā nodaļa Brauciens pa Klusu okeānu

Nav grūti iedomāties, kas bij noticis Šanhajā. Jo­kohamas kuģis vēl laikā pamanīja «Tankaderas» sig­nālus. Pusmastā nolaisto llagu ieraudzījis, kapteinis pa­grieza tvaikoni pretim mazajam kuģītim. Bridi vēlāk Fileass Fogs, samaksājis locim Džonam Bensbi pieci simti piecdesmit mārciņas, līdz ar misis Audu un Fiksu uzkāpa tvaikonī, kas bij ce|ā tieši uz Nagasaki un Jokohamu.

Četrpadsmitā novembra rītā un noteiktā stundā tur nokļuvis, Fileass Fogs atļāva Fiksam iet savās darīša­nās, bet, sameklējis «Karnatiku», misis Audai un varbūt arī sev par lielu prieku uzzināja, ka francūzis jau va­karvakarā atbraucis Jokohamā.

Tā kā tai pašā vakarā bij jāizbrauc uz Sanfrancisko, Fileass Fogs tūliņ devās uzmeklēt savu sulaini. Velti iztaujājies franču un angļu konsulātā un izstaigājies_ pa Jokohamas ielām, viņš bij zaudējis cerību atrast Āķi, kad nejauši vai aiz kādas instinktīvas nojautas iegrie­zās cienījamā Batulkara balagānā. Protams, viņš ne­būtu sazīmējis Āķi tādā dīvainā apģērbā, bet tas, uz muguras gulēdams, pats bij saskatījis Fogu augšā ska­tītāju vietās. No uztraukuma sakustējies, viņš bij izār­dījis visu Gardeguņu piramīdu un izjaucis izrādi.

Visu to Āķis pats attēloja misis Audai, kad tā bij pārstāstījusi, kā viņi sera Fiksa pavadībā ar «Tanka- deru» atbraukuši no Honkongas uz Jokohamu.

Fiksa vārdu dzirdēdams, Āķis ne acu nepamirkšķi­nāja. Viņam šķita, ka vēl nav pienācis īstais laiks pa­stāstīt savam kungam, kas noticis starp viņu un poli­cijas inspektoru. Pie visa notikušā vienīgais vainīgais un arī vienīgais atvainojums bij viņa opija reibonis Honkongas smēķētavā.

Misters Fogs vēsi noklausījās šo stāstu un neatbil­dēja nekā. Pēc tam viņš iedeva sulainim pietiekoši daudz naudas, lai tas varētu iegādāties braucienam nepiecie­šamās drēbes. Un, patiešām, pēc kādas stundas brašais puisis jau bij atbrīvojies no saviem spārniem, garā de­guna un visa pārējā, kas liecinātu, ka viņš nupat vēl bijis dieva Tingu pielūdzējs.

Kuģis, kas brauca no Jokohamas uz Sanfrancisko, piederēja Klusā okeāna pasta tvaikoņu sabiedrībai un saucas «Ģenerālis Grants». Tas bij divi tūkstoši pieci simti tonnu tilpuma, ar ratu dzenams tvaikonis, labi iekārtots un ātru gaiiu. Milzīgs balansieris nemitīgi pa­cēlās un nolaidās pār kuģa klāju; viens tā gals bij sa­vienots ar virzuļa kātu, bet otrs ar klani, kas taisnās kustības vērta riņķveidīgās, virzīdams tās iieši uz rata asi. «Ģenerālis Grants» bij tri'smastu šoneris ar plašām burām, kas ievērojami paaugstināja kuģa ātrumu. Div­padsmit jūdzes stundā nobraukdams, viņš trijās nedējās spēja tikt pāri Klusajam okeānam. Fileass Fogs varēja cerēt, ka otrajā decembrī nokļuvis Sanfrancisko, vien­padsmitajā viņš būs jau Ņujorkā un divdesmitajā Lon­donā, tātad dažas stundas pirms noteiktā liktenīgā div­desmit pirmā datuma.

Uz kuģa bija diezgan daudz pasažieru angļu un ame­rikāņu, tāpat liels skaits Ķīnas kūliju, kas izceļoja uz Ameriku, un prāvs skaits Indijas armijas virsnieku, kuri izlietoja savu atvaļinājumu ceļojumam ap zemeslodi.

Šajā braucienā neatgadījās, neviens nopietnāks trau­cējums. Spēcīgo ratu un plato buru dzīts, tvaikonis tikai viegliņām šūpojās. Klusais okeāns attaisnoja savu no­saukumu. Misters Fogs bij tikpat mierīgs un nerunīgs kā parasti. Viņa jaunā pavadone arvien vairāk un vai­rāk jutās saistīta pie viņa citām, ne tikai pateicības sai­tēm. Sis klusais, bet patiesībā dziļi augstsirdīgais cil­vēks nedomādams un negribēdams sabangoja jaunajā sievietē spēcīgas jūtas, lai gan tas šķietami nemaz ne­ietekmēja šo noslēpumaino misteru Fogu.

Misis Auda dzīvi interesējās arī par šī džentlmeņa pasākumu. Bažījās par iespējamiem kavēkļiem, kas va­rētu traucēt ceļojumu. Bieži viņa runāja ar Āķi, kas sa­prata diezgan labi, kas notiek misis Audas sirdī, un ne­beidza vien slavēt Fileasa Foga augstsirdību, godīgumu un pašuzupurēšanos. Attiecībā uz ceļojumu viņš lū­koja pārliecināt misis Audu, ka pats grūtākais jau ga­rām, ka, pārbraukuši fantastisko Ķīnu un Japānu, viņi iekļuvuši civilizētā pasaulē un ka pa dzelzceļu no San­francisko uz Ņujorku un no turienes ar iransatlantijas tvaikoni viņi noteiktā laikā nokļūs Londonā, tā veik­dami šo neaptveramo ceļojumu ap zemeslodi.

Devītā dienā pēc izbraukšanas no Jokohamas Fileass Fogs bij jau ticis pāri taisni pusei zemeslodes.

Patiešām, divdesmit trešajā novembrī «Ģenerālis Grants» pārbrauca pāri simts astoņdesmitajam meri­diānam, kas atrodas taisni pretim Grinvičas meridiānam otrā zemes puslodē. Taisnība gan, no ceļojumam nolem­tām astoņdesmit dienām misters Fogs bij jau izlietojis piecdesmit divas, tā ka atlika vēl tikai divdesmit asto­ņas. Tomēr jāņem vērā — ja arī pēc meridiāniem, ma­temātiski rēķinot, bij nobraukts tikai pusceļš, tad tomēr patiesībā tas iztaisīja vairāk nekā divas trešdaļas. Kādi līkumi taču bij jāmet no Londonas līdz Adenai, no Adenas līdz Bombejai, Kalkutai un Singapūrāi un no turienes līdz Jokohamai! Braucot tieši pa piecdesmito Londonas paralēli, visa ceļa garums būtu tikai apmē­ram divpadsmit tūkstoš jūdžu, kamēr, ņemot vērā sa­tiksmes līdzekļu kaprīzes, Fileasam Fogam vajadzēja nobraukt pavisam divdesmit sešus tūkstošus jūdžu, no kurām divdesmit trešajā novembrī aiz muguras bij jau septiņpadsmit tūkstoši pieci simti. Bet turpmākais ceļš bij taisns, un, pēc Āķa domām, Fiksa arī vairs nebij, kas atkal mēģinātu aizkavēt!

Notika arī, ka divdesmit trešajā novembrī Āķis pie­dzīvoja lielu prieku. Lasītāji vēl atcerēsies, ka viņš stūr­galvīgi liedzās grozīt savu pēc Londonas laika nostā­dīto ievērojamo ģimenes pulksteni un ieskatīja par nepareiziem visus to zemju pulksteņus, kurām brauca cauri. Tajā dienā, ne uz priekšu, ne atpakaļ negriezts, viņa pulkstenis uz mata saskanēja ar kuģa hronometru.

Viegli iedomāties, kā jūsmoja Āķis. Viņš labprāt būtu vēlējies dzirdēt, ko nu teiktu Fikss, ja bijis te klāt.

«Tas nelietis man piestāstīja pilnu galvu par me­ridiāniem, sauli un mēnesi!» Āķis sevī atkārtoja. «Tie ir gan cilvēki! Ātri saboiātu pulksteņus, ja klausītos viņu pļāpās! Es jau sen biju pārliecināts, ka agri vai vēlu saule tomēr reiz piemērosies manam pulkstenim.»

Āķis nesaprata, ka gadījumā, ja viņa pulksteņa ci­parnīca būtu sadalīta divdesmit četrās stundās tāpat kā itāļu baznīcas pulksteņi, tad viņam nebūtu ne ma­zākā iemesla triumfēt, jo tad tajā laikā, kad kuģa pulk­stenis rādītu deviņi rītā, viņa paša rādītu deviņi vakarā, tātad divdesmit vienu iepriekšējās nakts stundu, un laika starpība būtu tieši tāda, kāda pastāv starp Lon­donas un simts astoņdesmito meridiānu.

Bet, ja Fikss ari būtu varējis izskaidrot šo tīri fi­zisko parādību, tad Āķis nespētu to saprast un vēl jo mazāk pieņemt. Tomēr, ja policijas inspektors parādītos uz klāja, kas gan nebij domājams, tad droši vien, ne bez iemesla uz viņu noskaities, parunātu ar viņu pavi­sam par citām lietām un gluži citādā tonī.

Bet kur gan patlaban atradās Fikss? …

Kur citur, kā turpat uz «Ģenerāļa Granta»!

Jokohamā atbraucis, policijas aģents pameta mis­teru Fogu cerībā to tai pašā dienā atkal satikt un devās tieši pie angļu konsula. Tur viņš beidzot atrada gaidīto apcietināšanas atļauju, kura bij izrakstīta jau_ pirms četrdesmit dienām, no Boinbejas pa ceļam sekojusi vi­ņam un no Honkongas sūtita ar to pašu «Karnatiku», ar kuru arī viņš gribēja braukt. Var iedomāties detek­tīva dusmas! Apcietināšanas atļaujai nu vairs nebij ne­kādas nozīmes. Sers Fogs atradās ārpus angļu teritori­jas! Tagad, lai Fogu apcietinātu, bij nepieciešams speciāls lēmums par viņa izdošanu.

«Labi!» Fikss nodomāja, kad pirmās dusmas bij pār­skrējušas. «Še atļauja man neder, bet es viņu izlietošu Anglijā. Liekas, šis nelietis patiešām taisās atgriezties Anglijā, cerēdams, ka policiju nomaldinājis no savām pēdām. Labi. Es viņam sekošu līdzi uz turieni. Lai tikai dievs dod, ka viņam arī nauda vēl paliktu pāri! Ceļo­jumā viņš prēmijām, prāvām, soda naudām, par ziloni un dažādiem iepirkumiem iztērējis jau vairāk par pieci tūkstoši mārciņām. Bet galu galā Anglijas banka ir pietiekoši bagāta!»

Taisījis tādu secinājumu, viņš tūliņ devās uz «Ģe­nerāli Grantu». Viņš bij jau priekšā, kad tur ieradās misters Fogs ar misis Audu. Nejauki pārsteigts, viņš pa­zina arī Āķi heralda uzvalkā. Žigli viņš paslēpās savā kajītē, vairīdamies no sarunas, kas varētu visu sabojāt. Viņš cerēja, ka pasažieru drūzmā ienaidnieks viņu ne­pamanīs — līdz tam acumirklim, kamēr to pilnīgi ne­jauši sastapa kuģa priekšgalā.

Bez kāda ievada Āķis pielēca Fiksam klāt, sagrāba to aiz rīkles un par lielu prieku amerikāņiem saka to ap­strādāt dūrēm, it kā pierādīdams, cik daudzkārt franču boksa māksla pārāka par angļu.

Beidzis sist, Āķis jutās krietni mierīgāks un it kā atvieglots. Fikss piecēlās diezgan nožēlojamā izskatā un, savam pretiniekam acīs lūkodamies, auksti vaicāja:

—   Jūs beidzāt?

—   Pagaidām jā.

—   Tad mēs v.aram parunāties.

—   Es lai ar jums . ..

—   Jūsu kunga labā.

Policijas inspektora mierīguma ietekmēts, Āķis se­koja tam, un viņi abi apsēdās kuģa priekšgalā.

—   Jūs mani pamatīgi apstrādājat, — Fikss teica. — Labi. Bet tagad klausieties. Līdz šim es biju Foga kunga pretinieks, ta_gad esmu viņa pusē.

—   Beidzot! — Āķis iesaucās. — Nu jūs ticat, ka viņš ir goda vīrs!

—   Nē, — Fikss atbildēja, — es ticu, ka viņš ir blē­dis … Mierā! Nekustieties un ļaujiet man izrunāt. Ka­mēr Foga kungs atradās angļu teritorijā, manas intere­sēs bij viņu apcietināt, tiklīdz saņemtu atļauju. Es da­rīju visu, lai tas tā notiktu. Bombejā es uzkūdīju viņam priesterus, Honkongā jūs apreibināju, es jūs atturēju no jūsu kunga, un tāpēc viņš nokavēja kuģi uz Jokohamu …

Āķis klausījās, savilcis dūres.

—   Tagad, — Fikss atsāka, — Foga kungs, šķiet, nodomājis doties atpakaļ uz Angliju. Labi, es sekošu viņam. IJn nu es lūkošu tikpat dedzīgi sekmēt viņa ce­ļojumu, cik to līdz šim kavēju. Jūs redzat, mana taktika ir pilnīgi mainījusies un mainījusies tāpēc, ka to prasa manas intereses. Es gribu teikt, ka arī jums gluži tādas pašas intereses, jo tikai Anglijā jūs varēsiet pārliecinā­ties, vai esat kalpojis zaglim vai godīgam cilvēkam.

Āķis ļoti uzmanīgi klausījās Fiksa un bij pārlieci­nāts, ka tas runā ar vislabākajiem nodomiem.

—   Vai mēs paliksim draugi? — Fikss jautāja.

—   Draugi gan ne, — Āķis atbildēja. — Sabied­rotie — jā, bet arī tikai ar vienu noteikumu: pie mazāka nodevības mēģinājuma es jums apgriezīšu kaklu.

—   Lai notiek! — policijas inspektors piekrita.

Pēc vienpadsmit dienām, trešajā decembrī, «Ģene­rālis Grants» iebrauca Zelta Vārtu ostā un piestāja Sanfrancisko krastā.

Misters Fogs nebij ne vinnējis, ne zaudējis nevienas pašas dienas.

Divdesmit piektā nodaļa

Paviršs Sanfrancisko pārskats kāda mītiņu dienā

Pulkstenis bij septiņi rītā, kad Fileass Fogs, misis Auda un Āķis pirmo reizi spēra kāju uz amerikāņu ze­mes — ja tā var_ nosaukt peldošo piestātni krastmalā, kur viņi izkāpa. Sī piestātne, celdamās līdzi jūras pai­sumam un nosligdama atplūdu laikā, stipri atvieglo kuģu piekraušanu un izkraušanu. Se piestāj visāda lie­luma buru kuģi un visu valstu tvaikoņi, kas brauc pa Sakramento upi un viņas pietekām. Turpat atrodas arī dažādu preču noliktavas tirdzniecībai ar Meksiku, Peru, Čili, Brazīliju, Eiropu, Āziju un visām Klusā okeāna salām.

Āķis gribēja savu pirmo soli uz amerikāņu zemes atzīmēt ar īsti akrobātisku lēcienu. Bet tūliņ viņš izstie­pās garšļaukus uz eļļotās gridas. Pārskaities par tādu neveiksmi, viņš iekliedzās tik stipri, ka gaisā pacēlās vesels mākonis izbiedētu kormorānu un pelikānu, peldo­šās piestātnes pastāvīgo iemītnieku.

No kuģa nokāpis, misters Fogs vispirms uzzināja, kad noiet pirmais vilciens uz Ņujorku. Izrādījās, ka pulksten sešos vakarā. Tātad mistera Foga rīcībā bij vesela diena, ko pavadīt Kalifornijas galvaspilsētā. Viņš pasauca ormani s.ev un misis Audai, Āķis novie­tojās uz bukas blakus kučierim, un ekipāžā, kas maksāja trīs dolārus par braucienu, pagriezās uz «Internacio­nāles» viesnīcas pusi.

No sava augstā sēdekļa Āķis ar ziņkāri aplūkoja lielo amerikāņu pilsētu: platās ielas, zemos namus taisnā rindā, baznīcas un tempļus angļu-sakšu gotikas stilā, bezgalīgos dokus, pilīm līdzīgās koka un mūra tirgotavas; pa ielām braucošās karietes, omnibusus, tramvajus un ietves, pa kuram staigaja ne vien ameri­kāņi un eiropieši, bet arī ķinieši un indieši — visas pa­saules tautības bij sastopamas šajā divu simtu tūkstošu lielajā pilsētā.

Āķi pārsteidza viss, ko viņš še redzēja. Vēl necik sen, ap 1849. g., Sanfrancisko bij leģendāra mītne ban­dītiem, dedzinātājiem un slepkavām, kas saplūda šeit kā apsolītajā zemē; bezgalīga visādu deklasētu laimes meklētāju patversme, kur spēlēja uz zelta smiltīm ar revolveri vienā un dunci otrā rokā. Bet tie «labie laiki» bij pagājuši. Sanfrancisko tagad bij izvērtusies par lielu tirdzniecības pilsētu. Pilsētas valdes nama tornis, uz kura stāvēja sargi, slējās augsti pāri taisnā leņķī šķēr­sotam ielām un avēnijām, starp kurām spilgti zaļoja laukumi; tālāk pletās ķiniešu pilsēta, kura likās gluži kā kādā rotaļlietu kārbā pārnesta tieši šurp no debesu valsts. Nekur vairs neredzēja ne platos sombrero, ne sarkanos kreklus, ko kādreiz valkāja zelta meklētāji; ne indiešu spalvu rotas, bet tikai steidzoši ejošus džentl­meņus, ģērbušos melnos svārkos un zīda gardibenēm galvās. Daudzās ielās, kā, piemēram, Montgomeristritā, kas atbilda Londonas Redženstritai, Parīzes Itālijas bulvārim un Ņujorkas Brodveja i, bij lieliskas tirgota­vas, piekrautas ar visas pasaules labākajām precēm.

«Internacionāles» viesnīcā nobraucis, Āķis nemaz ne­manīja, ka atrastos ārpus Anglijas robežām.

Visu viesnīcas apakšstāvu aizņēma milzīgs bārs, sava veida bufetes telpas, kur ikviens apmeklētājs uz­kožamos dabUja par brīvu: varēja ēst cepeti, austeru zupu, biskvītus un čestera sierus, bet jāmaksā bij tikai par alu un vīnu, un berešu, ja kāds iedomājās ar tiem atspirdzināties. Tas Āķim likās loti «amerikāniski».

Viesnīcas restorāns bij loti grezns. Misters Fogs un misis Alīda apsēdās pie galda, koši, melni nēģeri pa­sniedza viņiem bagātīgus ēdienus gaužām maziņās bļodiņas.

Pēc brokastīm Fileass Fogs misis Andas pavadībā devās uz angļu konsulātu vizēt savu pasi. Ārā viņš sastapa savu sulaini, kas apvaicājās, vai ceļam pa Klusā okeāna dzelzceļu nenopirkt kādu duci Enfelda ka- rabīnu vai Kolta revolveru. Āķis bij dzirdējis, ka Siu un Poni indiāņu ciltis, tāpat kā spāniešu laupītaji, bieži apturot vilcienus. Misters Fogs atbildēja, ka tas neesot vajadzīgs, tomēr atļāva viņam rīkoties pēc sava ieskata. Pēc tam viņš devās tieši uz konsulāta biroju.

Viņš nebij pagājis vēl divi simti soļu, kad «pavisam nejauši» sastapa Fiksu. Detektīvs izlikās ārkārtīgi pār­steigts. Kāl Viņi abi ar misteru Fogu reizē braukuši

pār Kluso okeānu un tomēr nav sastapušies uz klāja! Bet lai nu kā, Fiksam esot liels prieks satikt džentlmeni, kuram viņš tik daudz pateicības parādā. Ari viņu ne­atliekamās darīšanas saucot atpakaļ uz Eiropu, un jauki būšot ceļot tik patīkamā sabiedrībā.

Misters Fogs atbildēja, ka arī viņam esot patīkami. Fikss negribēja viņu izlaist no acīm, tāpēc lūdza at­ļauju pavadīt un kopā ar to aplūkot interesanto San­francisko pilsētu. Fileass Fogs bij ar mieru.

Tā misis Auda, Fileass Fogs un Fikss klaiņoja pa ielām. Drīz vien viņi bij uz Montgomeri ielas, kur drūz­mējās neskaitāms ļaužu pulks. Ietvēs, ielas, vidū, uz tramvaju sliedēm, neraugoties uz pastāvīgo ekipāžu un omnibusu kustību, uz veikalu sliekšņiem, namu logiem un kāpnēm līdz pat jumtam drūzmējās cilvēki. Afišu iznēsātāji maisījās pa pūli. Karogi un vimpeļi plīvoja gaisā. No visām pusēm skanēja saucieni:

—   Lai dzīvo Kemerfilds!

—   Lai dzīvo Mendibojs!

Te laikam notika kāds mītiņš. Vismaz Fikss bij tajā pārliecībā un pasacīja savas domas arī misteram Fo­gam, pie tam vēl piebilzdams:

—  Labāk nelīdīsim tajā pūlī, cienījamais. Dunku sā­nos tur var dabūt, citu neko.

—  Patiešām, — Fileass Fogs piekrita, — un arī po­litiska dunka tomēr ir un paliek tāpat dunka.

Fikss ieskatīja par vajadzīgu pasmaidīt, dzirdot šo piezīmi. Visi Iris viņi izspraucās no drūzmas un novie­tojās uz kādu trepju augšējās pakāpes pie terases, no kuras varēja pārskatīt visu Montgomeri ielu. Taisni pretī, ielas otrā pusē, starp ogļu pārdotavu un petrolejas noliktavu, pašā ietves vidū, bij ierīkota plaša tribīne, uz kuru acīm redzami spraucās ļaužu pūlis.

Kas tas gan varēja būl par niilūiu? Ar kādu nolūku tas te sarīkots? Fileass Fogs nekā par to nezināja. Vai tas bij sakarā ar kāda augstāka kara vai civila ierēdņa vēlēšanām, varbūt valsts gubernatora vai kongresa de­putāta? Tā gandrīz varēja domāt, nolūkojoties milzī­gajā, ārkārtīgi uztraukto ļaužu drūzmā.

Sajā acumirklī pūlis spēcīgi saviļņojās. Visas ro­kas pacēlās gaisā. Daudzas, dūrēs savilktas, likās ātri paceļamies un atkal krītam lejup — bez vārda runas, tas bij visiespaidīgākais vēlēšanu arguments. Pūlis mutuļot mutuļoja. Plīvojošie karogi acumirklī tika norauti urn saplosīti skrandās.. Drūzma atplūda līdz pat kāpnēm, kamēr galvas kustējās kā jūras gāzrnas. ■

—  Acīm redzami tas ir mītiņš, — Fikss noteica, — un jautājums, ko tur apspriež, laikam ir visai aizraujošs.

—  Tas var būt, — misters Fogs vienkārši atteica.

—  Katrā ziņā, — Fikss turpināja, — arī abi galvenie sāncenši, cienījamais Kemerfilds un cienījamais Mendi- bojs, ir tur klāt.

Misis Auda,.uz Fileasa Foga rokas atbalstījusies, ar izbrīnu noraudzījās šajā dīvainajā drūzmā. Fikss pie­gāja kādam kaimiņam pavaicāt, ko tas viss nozīmē, bet tad piepeši izcēlās vēl lielāks saviļņojums. Urā saucieni un lāsti atskanēja divkārt skaļak. Karogu kati acu­mirklī pārvērtās par uzbrukuma ieročiem. Nu itin visas rokas bij sarauktas dūrēs. Karietes un omnibusi tika ap­turēti, no to jumtiem sākās nikna apmētāšanās. Viss noderēja par ieroci. Zābaki un tupeles lidoja pa gaisu, likās pat, ka daži revolvera šāvieni atskan šajā trokšņu juceklī.

Drūzma tuvojās un sāka jau plūst pa pirmajiem trepju pakāpieniem. Acīm.redzot viena partija cīņu bij zaudējusi, tikai nebij noskārstams, vai Kemerfilda vai Mendiboja.

—  Fs domāju, labāk manīsimies prom, — Fikss teica rūpēs, ka «viņa kungs» ari nedabū kādu belzienu vai neiekļūst ķibelē. Ja šis strīds skar Angliju un rnūs uz­zīmē par angļiem, tad mums var klāties plāni.

—  Angļu pilsonis … — Fileass Fogs ieminējās.

Bet viņš nedabūja nobeigt teikumu. Aiz viņa uz te­rases pēkšņi sacēlās šausmīga kņada. «Urā! Hip! Par Mcndiboiu!» Šis kliedzēju pūlis no sāniem bruka virsū Kemerfilda piekritējiem.

Misters Fogs, misis Auda un Fikss nu bij starp di­vām ugunim. Bēgt tagad bij par vēlu. Svinu apkaltām nūjām un sitamajiem bruņojies pūlis nebij atturams. Fileass Fogs un Fikss pūlējās aizsargāt misis Audu un tika nežēlīgi grūstīti. Aukstasinīgs kā arvien Fileass

Fogs mēģināja cīnīties pretim ar savām dabas dotajām divām rokām, bet velti. Milzīga auguma vīrs spēcīgiem pleciem, sarkanu bārdu un nodegušu seju, kā likās, vi­sas tās bandas vadonis, pacēla savU drausmīgo dūri misteram Fogam pār galvu, bez šaubām, viņš būtu da­būjis krietnu belzienu, ja Fikss uzupurēdamies ncmeties starpā un nesaņēmis to viņa vietā. Acumirklī milzīgs puns pacēlās uz detektīva galvas zem plakanā plācenī sakļautās gardibenes.

—  Jeņķi! — misters Fogs uzsauca uzbrucējam, ni­cinoši noskatīdamies tajā.

—   Angļi! — tas atsaucās.

—   Mēs vēl tiksimies!

—   Kur un kad tikai jums tīk.

—   Jūsu vārds?

—   Fileass Fogs. Un jūsu?

—   Pulkvedis Stemps Proktors.

Pūlis aizvēlās tālāk. Fikss bij nogrūsts zemē un pie­cēlās ar saplosītu uzvalku, bet bez nopietna ievainojuma. Viņa ceļa mētelis bij pārplēsts divās nevienādās daļās, bet bikses atgādināja indiešu apģērba fasonu, kurām dažs labs modes švīts noplēš dibenu. Tomēr galu galā misis Auda bij pasargāta, un vienīgi Fikss dabūja dūres triecienu pa galvu.

—   Pateicos, — Fileass Fogs teica, kad viņi bij iz­kļuvuši no drūzmas laukā.

—   Ne par ko, - Fikss atbildēja. — Bet nāciet man līdz.

—   Uz kurieni?

—   Pie gatavu drēbju tirgotāja.

Patiešām, tas bij nepieciešams. Fileasa Foga apģērbs tāpat bij saplēsts skrandās, it kā abi džentlmeņi arī būtu gājuši cīņā par cienījamo Kemerfildu vai Mendiboju.

Pēc kādas stundas, atkal pienācīgi apģērbušies un sasukājušies, viņi atgriežas «Internacionāles» viesnīcā.

Tur viņus jau gaidīja Āķis ar kādu pusduci sešu patronu revolveriem. Ieraudzījis misteru Fogu Fiksa pa- vadonībā, viņš sadrūma. Bet misis Auda īsos vārdos pa­stāstīja, kas atgadījies, un viņš atkal apmierinājās. Acīm redzami Fikss vairs nebij ienaidnieks, bet sabied­rotais. Tātad viņš turēja vārdu.

Pēc pusdienas viņi lika pasaukt ormani, lai ar visām mantām brauktu uz staciju. Ratos kāpdams, misters Fogs apvaicājās:

—   Vai jūs neesat satikuši pulkvedi Proktoru?

—   Nē, — Fikss atbildēja.

—   Es vēlreiz atbraukšu uz Ameriku, — Fileass Fogs mierīgi teica. — Angļu pilsonis nevar pielaist, ka viņu apstrādā tādā kārtā.

Poiicijas inspektors pasmaidīja, bet nekā neatbildēja. Taču to viņš redzēja labi, ka misters Fogs pieder pie tās rases angļiem, kuri neatzīst divkauju pašu valstī, bet svešā zemē gatavi kauties, lai aizstāvētu savu godu.

Bez ceturkšņa sešos ceļotāji bij stacijā, kur vilciens jau stāvēja gatavs aizbraukt.

Taisīdamies iekāpt vagonā, misters Fileass Fogs ieraudzīja kādu ierēdni un piegāja tam klāt.

—   Sakiet, draugs, — viņš to uzrunāja, — vai San­francisko patlaban nav kāds dumpis?

—   Nē, tikai mitiņš, — tas atbildēja.

—   Tomēr es novēroju lielu drūzmēšanos pa ielām.

— Tas tikai bij vienkāršs mītiņš sakarā ar vēlē­šanām.

—   Katrā ziņā ar kāda augstāka ģenerāļa vēlēšanām?

—   Nē, cienījamais kungs, ar miertiesneša vēlēšanu.

Tādu atbildi dabūjis, Fileass Fogs iekapa vagonā,

un vilciens ar pilnu tvaiku devās ceļā.

Divdesmit sestā nodaļa Brauciens ātrvilcienā pa Klusā okeāna dzelzceļu

«No okeāna līdz okeānam,» saka amerikāņi, un ar šiem četriem vārdiem patiešām vislabāk apzīmējams dzelzceļš, kas šķērso Amerikas Savienotās Valstis vis­platākajā vietā. Bet īstenībā Klusā okeāna dzelzceļš sadalās divās daļās: Centrālajā Klusā okeāna līnijā starp Sanfrancisko un Ogdenu un Apvienotajā Klusā okeāna līnijā starp Ogdenu un Omahu. Tur saplūst pie­cas galvenās līnijas, kas savieno Omahu ar Ņujorku.

Ņujorku un Sanfrancisko tādējādi vieno trīs tūkstoši septiņi simti astoņdesmit sešas jūdzes nepārtraukta metala lenta. Starp Omahu un Kluso okeānu dzelzceļš šķērso apgabalu, kur bieži klejo indiāņi un plēsīgi zvēri, milzīgu teritoriju, kur ap 1845. gadu sāka nomesties mormoni pēc tam, kad viņus izdzina no Ilinoisas.

Agrāk, ja apstākļi bij sevišķi izdevīgi, tikai sešos mēnešos varēja no Ņujorkas nokļūt Sanfrancisko. Ta­gad tas iespējams septiņās dienās.

1862. gadā par spīti dienvidu štatu deputātu iebil­dumiem, jo viņi vēlējās dzelzceļu vairāk uz dienvidiem, līnija tika nosprausta starp četrdesmit pirmo un četr­desmit otro paralēli. Nelaiķis prezidents Linkolns pats nozīmēja Omahas pilsētu Nebraskas valstī par mezgla centru jaunajam dzelzceļa tīklam. Būves darbi tika uz­sākti bez kavēšanās, ar pazīstamo amerikānisko strau­jumu, bez lieka birokrātismā un papīra tērēšanas. Straujie darbi ne mazākā mērā nedrīkstēja sliktāk ietek­mēt pasākumu. Dzelzceļa stigu prērijā izvilka caurmērā pusotras jūdzes dienā. Pa vakardien uzliktām sliedēm tūliņ jau brauca vilciens ar materiāliem rītdienas dar­biem, tā virzīdamies aizvien tālāk pa pabeigto dzelz­ceļa stigu.

Klusā okeāna dzelzceļš savā garumā met vairākas sāņu atzares Aiovas, Kanzas, Kolorādo un Oregona šta­tos. Tūliņ no Omahas viņš stiepjas pa I.aplatas upes kreiso krastu, vīdamies uz dienvidiem, šķērso Lararna zemi un Uosaču kaluaju, apliec likumu Sāls ezeram, aiz­sniedz mormoņu galvaspilsētu Soltleiksiti, nosliecas uz Tuiias ieleju pāri Amerikas stepei, taisa līkumu ap Se- dara un Humbolta kalnu, šķērso Humbolta upi un Sjera- nevadas kalnu grēdu, tad pa Sakramento upes ieleju aiz­sniedz Kluso okeānu. Visa šajā garumā ceļa kritums pat kalnainos apgabalos nepārsniedz simts divpadsmit pē­das jūdzē.

Tāda ir šī Savienoto Valstu dzīvības artērija, pa kuru vilcieni noskrien septiņās dienās un ar kuras palī­dzību Fileass Fogs varēja cerēt vienpadsmitajā decembri nokļūt Ņujorkā un uz Liverpūles tvaikoņa.

Vagons, kurā bij ievietojies Fileass Fogs, bij līdzīgs garam omnibusam, kas atrodas uz divām platformām ar četriem riteņiem, kuru kustīgums atļāva viegli pārvarēt neliela rādiusa līknes. Vagonā nebij nekādu atsevišķu kupeju, tikai soli gar sienām ar šauru eju vidū, pa kuru varēja nokļūt tualetes istabā, kāda atradās katrā va­gonā. Visi vagoni savstarpēji bij savienoti ar tiltiņiem, tā ka pasažieri varēja vilcienu pārstaigāt no viena gala līdz otram, nokļūt salona vagonā, terases vagonā, res­torāna un kafejnīcas, vagonā. Trūka vēl tikai teātra va­gona, bet gan jau ar laiku ierīkos arī to.

Vagonu pārejās platformiņās allaž drūzmējās grā­matu, avīžu, liķieru, saldumu un cigāru pārdevēji, pie­solīdami savas preces, un pircēju viņiem netrūka.

No Oklendas staciļas ceļotāji izbrauca pulksten se­šos vakarā. Bij jau nakts, auksta un tumša, biezi mākoņi sedza debesis, taisījās snigt. Vilciens nebrauca visai ātri. Rēķinādamies ar neparedzētiem kavēkļiem ceļā, viņš ieturēja jūdzes divdesmit stundā, bet arī tā varēja noteiktā laikā parbraukt pāri Savienoto Valstu teri­torijai

Vagonā sarunājās maz, tāpēc drīz vien miegs sāka mākt pasažierus. Āķis gan bij novietojies blakus poli­cijas inspektoram, bet nerunāja ar to. Pēc beidzamiem notikumiem viņu attiecības bij kļuvušas stipri vēsākas. Ne simpātijās, ne draudzības vairs nebii viņu starpā. Fikss gan izturējās tāpat kā līdz šim, bet Āķis bij loti atturīgs, gatavs vismazāko aizdomu gadījumā grābt savu bijušo draugu aiz rīkles.

Stundu pēc vilciena izbraukšanas sāka snigt. Par laimi sniedziņš bij sīks un nekavēja braucienu. Pa lo­giem bij redzams tikai balts aizklājs, gar kuru vēlās lo­komotīves dūmu pelēkie mutuli.

Pulksten astoņos vagonā ienāca ierēdnis un pazi­ņoja, ka laiks likties gulēt. Šis vagons pāra minūtēs bij pārvēršams par guļamo. Sēdekļu atzveltnes nolaida, rūpīgi salocītos matračus izklāja, un katram pasažierim bij gatava ērta gulta, ko biezs aizkars paslēpa no ziņ­kārām acīm. Palags bij sniega baltumā, spilveni mīksti. Atlika tikai doties pie miera, un pasažieriem šķita, it kā viņi atrastos greznā tvaikoņa kajītē, kamēr vilciens ar pilnu tvaiku devās cauri Kaiifornijas štatam.

Šajā apgabalā starp Sanfrancisko un Sakramento zeme ir puslīdz līdzena. 5o dzelzceļa dalu sauc par Cen­trālo Klusa okeāna ceļu, viņa sakas no Sakrarnento upes un stiepjas uz austrumiem lidz līnijai, kas nāk no Omahas. No Sanfrancisko līdz Kalifornijas galvaspilsē­tai dzelzceļš stiepjas tieši pret ziemeļaustrumiem gar Amerikāņu upi, kas ietek Sanpalo jūras līcī. Simts div­desmit jūdzes starp šim divām lielajām pilsētām vilciens nobrauca sešās stundās, un ap pusnakti aizmigušie pa­sažieri iebrauca Sakrarnento un nedabūja aplūkot šo ievērojamo Kalifornijas galvaspilsētu ar viņas skaisto krastmalu, platajām ielām, greznajām viesnīcām, tem­pļiem un skveriem.

Izbraucis no Sakrarnento un pabraucis garām Džankšenai, Roklinai, Obernai un Kolfaksai, vilciens iegriezās Sjeranevadas kalnu masīvā. Pulksten sep­tiņos pabrauca garām Sisko stacijai. Pēc stundas gu­ļamais vagons atkal bij kļuvis par parastu vagonu un pa tā logiem pasažieri varēja aplūkot šo gleznaino, kal­naino zemi. Dzelzceļš, padodamies Sjeras kalnu untu­miem, brīžiem līda pa nogāzēm, brīžiem it kā karājās pār bezdibeņiem, izvairīdamies no spējiem pagriezieniem, brīžiem traucās pa šauram, šķietami bezgalīgām aizām. Lokomotīve, mezdama dzirksteļu grīstes, ar savu lielo lukturi, kas izplatīja iedzeltenu gaismu, un apsudraboto zvanu kā arī aizsargizcilni, kurš rēgojās tās priekšā gluži kā viļņu šķēlējs, jauca savus svilpienus un šņā­cienus ar ūdenskritumu un strautu šalkšanu, bet melnie dūmi vijās egļu tumšajos zaros.

Ceļā tikpat ka negadījās rie tiltu, ne tuneļu. Dzelz­ceļa līnija stiepās gar kalnu nogāzi, nemeklēdama īsāku ceļu un necīnīdamās ar dabas pretestību.

Ap pulksten deviņiem vilciens pa Kersona ieleju iebrauca Nevadas štata, vienmēr vēl turēdamies ziemeļ­austrumu virzienā. Pusdienas laikā pieturēja Reno sta­cijā, kur pasažieriem bij divdesmit minūtes laika ietu­rēt brokastis.

No šā punkta dzelzceļa līnija, vīdamās gar Humbol- tas krastu, pagriežas dažas jūdzes uz ziemeļiem. Tad pavēršas uz austrumiem, nepamezdama upes krastu līdz Humbolta kalniem, kas atrodas gandrīz pašos Nevadas štata austrumos; šeit kalnos arī ir upes izteka.

Paēdis brokastis, Fileass Fogs, misis Auda un viņu ceļa biedri ieņēma atkal savas vietas vagona. Misters Fogs, jaunā sieviete, Fikss un Āķis, ērtos sēdekļos at­laidusies, aplūkoja garāmskrejošās apkārtnes ainavas: plašās prērijas, kalnu izlokus pie apvāršņa un straujos, baltās putās sakuitos kalnu strautus. Reižu reizēm tā­lumā bij redzami lieli, dzīvā kustošā masā sablīvētu bifeļu bari. Sie gremotāji neskaitāmos pulkos dažkārt nopietni apdraud vilcienu un viņa pasažierus. Ir piedzī­vots, ka viņi tūkstošiem garās, ciešās rindās vairāk stundu no vietas dodas pāri dzelzceļam un piespiež lokomotīvi apstāties un nogaidīt, kamēr ceļš atkal tiek brivs.

Un ias pats atgadījās arī šoreiz. Ap pulksten trijiem pēcpusdienā desmit vai divpadsmit tūkstošu liels ra­gaiņu bars aizšķērsoja dzelzceļu. Lokomotīve vispirms samazināja ātrumu, tad mēģināja ar savu «šķēlēju» pār­šķirt šo bezgalīgo, dzīvo sienu, bet velti.

Bifeļi, ko amerikāņi nepareizi sauc par buivoliem, gāja lēniem soļiem, reižu reizēm satricinādami gaisu saviem drausmīgajiem māvieniem. Tie bij augumā-lie­lāki nekā Eiropas vērši, īsām kājām un astēm, lielu kupri uzkaklē, sāniski izliektiem ragiem, ar garu spalvu apaugušu kaklu un pleciem. Nebij ko domāt apturēt šo milzigo ceļotāju baru. Ja bifeļi uzsākuši gājienu nodo­mātā virzienā, it nekas viņus nevar izkliest, ne novērst. Nekāds dambis nevar aizturēt šo dzīvās gaļas straumi.

Vagonu pārejās sablīvējušies, pasažieri nolūkojās šajā dīvainajā skatā Bet tas, kam visvairāk būtu jāuz­traucas, Fileass Fogs, bij palicis sēžam savā vietā un fi­lozofiskā mierā nogaidīja, kad bifeļiem labpatiksies pa­ļaut vilcienam ceļu. Āķis sprāga no ādas aiz dusmām par šo traucējumu un bij ar mieru pret šiem dzīvniekiem izlietot visu savu šaujamo arsenālu.

— Kas tā par sasodītu zemi! — viņš iekliedzās. — Vienkārši vērši te aptur vilcienu, velkas tik lēnam un mierīgi, it kā viņiem nebūtu nekādas daļas gar tiem, kam jāsteidzas. Pie joda, es gribētu zināt, vai misters Fogs šādu traucējumu paredzējis savā ceļojuma plānā! Velns lai parauj tādu mašīnistu, kas neiedrošinās laist savu mašīnu taisni virsū šim dzīvnieku aizsprostam!

Mašīnists nemaz nedomāja izbraukt cauri bifeļu baram, un labi bij, ka viņš to nemēģināja. Pirmos viņš, bez šaubām, sadragātu ar savas lokomotīves durkli, bet, lai cik stipra arī bij viņa mašīna, to tūliņ apstādinātu, vilciens neglabjami izlektu no sliedēm un notiktu ka­tastrofa.

Prātīgāk bij patlaban nogaidīt un tad tālākā ceļā lūkot atgūt nokavējumu. Bifeļu gājiens ilga vairāk nekā trīs stundas, tikai, tumsai metoties, ceļš atkal kļuva brīvs. Pēdējās bifeļu rindas pārvilkās dzelzceļam pāri, kamēr pirmās jau pazuda aiz apvārkšņa pret dienvidiem.

Ap astoņiem vilciens izbrauca cauri Huniboltu kalnu aizai un ap pusdesmitiem iebrauca Utahas štata terito­rijā ap Lielo Sāls ezeru, pievilcigajā mormoņu zemē.

Divdesmit septītā nodaļa

Āķis, nobraukdams stundā divdesmit jūdzes, pētī mormoņu vēsturi

Naktī no piektā uz sesto decembri vilciens nobrauca aptuveni piecdesmit jūdzes pret dienvidaustrumiem, tad pagriezās apmēram tādā pat attālumā pret ziemeļaus­trumiem un tuvojās Lielajam Sāls ezeram.

Ap pulksten deviņiem Āķis izgāja uz platformas ieelpot svaigu gaisu. Laiks bij auksts, debess nomāku- sies, lai gan sniegs vairs nesniga.

Miglas paplašinātais saules disks izskatījās kā mil­zīgs zelta naudas gabals, un Āķis nopūlējās aprēķināt, cik mārciņu sterliņu vērtības tajā varētu būt. Pēkšņi viņu rio šās nevajadzīgās nodarbības atrāva kāds visai dīvains subjekts.

Šis cilvēks bij iekāpis vilcienā Elko stacijā. Tas bij liela auguma vīrs, ļoti melnīgsnējs, melnām ūsām; kājās viņam bij melnas zeķes, galvā melna samta cepure, ap kaklu balta kaklasaite; viņa bikses bij melnas un rokās glazē cimdi. Viņš izskatījās pēc mācītāja. Viņš gāja no vagona uz vagonu un pie katrām durvīm pielīmēja ar roku rakstītās lapiņas.

Āķis piegāja pie vienām durvīm un izlasīja, ka cienī­jamais «oldermanis» Viljams Hičs, mormoņu misionārs, izmantodams gadījumu, ka atrodas četrdesmit astotajā vilcienā, pulksten vienpadsmitos simts septiņpadsmitajā vagonā nolasīs lekciju par mormonismu un ielūdz tos džentlmeņus, kas vēlētos iepazīties ar «Pēdējo dienu svēto» reliģijas noslēpumiem, noklausīties šo lekciju.

«Protams, ka es ieradīšos,» Āķis sevī nolēma, jo par mormoņiem zināja tikai to, ka viņu dzīves pamatā ir daudzsievība.

Jaunā ziņa ātri aplidoja vagonu, kurā atradās kāds simts pasažieru. No tiem kādi trīsdesmit cilvēki, šās lekcijas ieinteresēti, pulksten vienpadsmitos apsēdās uz soliem simts septiņpadsmitajā vagonā. Āķis sēdēja pašā priekšā. Ne viņa kungs, ne Fikss nebij domājuši apmek­lē! priekšlasījumu.

Pulksten vienpadsmitos oldermanis Viljams Fīičs piecēlās un niknā balsī, it kā kāds jau iepriekš būtu runājis viņam pretī, iekliedzās:

— Es jums saku, ka Džo Smits ir moceklis, ka viņa brālis Heirems ir moceklis un ka federatīvās valdības vajāšanas, kas vērstas pret praviešiem, padarīs par mocekli arī Braiamu Jungu! Kas uzdrošināsies celt iebildumus?

Neviens neuzdrošinājās runāt pretī misionāram, kura eksaltācija dīvaini kontrastēja ar viņa dabiski mierīgo sejas izteiksmi. Viņa dusmas, bez šaubām, modināja tas apstāklis, ka pašreiz mormonisms^tika vajāts. Un tie­šām Savienotajām Valstīm bij diezgan grūti apvaldīt šos neatkarīgos fanātiķus. Tā Savienoto Valstu liku­miem tika pakļauts Jutas štats, pēc tam, kad par daudz­sievību un dumpošanos apcietināja Braiamu Jungu. Kopš šā laika pravieša mācekli pūlējās jo cītīgāk un, neuzsākdami aktīvu sacelšanos, ar mutvārdiem cīnījās pret kongresa lēmumiem.

Tāpēc arī oldermanis Viljams Hičs meklēja piekri­tējus pat vilcienā.

Dedzīgi žestikulēdams, kvēlā balsī viņš pastāstīja mormonisma vēsturi, sākot no bībeles laikiem: kā Izra­ēlā mormoņu pravietis, cēlies no Jāzepa ceļa kaula, pub-

Iicējis jaunus reliģijas nolikumus un nodevis tos savam dēlam Mormoņam; ka pec gadu simteņiem šo ievēroja­mās ēģiptiešu valodā uzrakstītās grāmatas tulkojumu izdarījis Vermontas štata fermeris Jāzeps Smits jaunā­kais, 1825. gadā pasludinādams sevi par pravieti; ka debesu sūtnis viņam parādījies mirdzošā mežā un node­vis visaugstākā vēstījumu.

Šajā brīdī daži pasažieri, ko šis misionāra stāsts par senu pagātni garlaikoja, pameta vagonu, bet Viljams Hičs turpināja stāstīt, kā Smits jaunākais, sava tēva, divu brāļu un dažu mācekļu atbalstīts, nodibinājis «Pēdējo dienu svēto» reliģiju, kura izplatījusies ne tikai Amerikā, bet arī Anglijā, Skandināvijā un Vācijā, un viņas locekļi esot ne vien amatnieki, bet arī brīvās pro­fesijas cilvēki; kā viena kolonija nodibināta Ohio; kā viņu nodibinātā pilsētā uzcelts templis divu simtu tūk­stoš dolāru vērtībā; kā Smits kļuvis par uzņēmīgu baņ­ķieri un no kāda vienkārša mūmiju parādītāja saņēmis papirusu, rakstītu ar Ābrama un citu ievērojamu ēģip­tiešu roku.

Stāsts ieilga, un klausītāji samazinājās. Vagonā bij palikuši tikai kādi pāris desmit cilvēku.

Bet oldermani šī dezertēšana nesamulsināja, un viņš stāstīja tālāk, ieslīgdams sīkumos: kā Džo Smits 1837. gadā bankrotējis, kā daži bankrotējušie akcionāri viņu notriepuši ar darvu un iemetuši spalvās; kā pēc dažiem gadiem viņš no jauna izniris Misiiri štatā, Indepan- dansā, vēl jo vairāk cienīts un daudzināts, kur bijis zie­došas apvienības priekšnieks; šai apvienībai bijuši trīs tūkstoš locekļu, bet Smits, pagānu vajāts, bijis spiests bēgt uz tālajiem rietumiem.

Vagonā bij palikuši tikai desmit cilvēki un viņu vidū godīgais Āķis, kas uzmanīgi klausījās. Tā viņš uzzināja, kā pēc ilgām vajāšanām Sinits nonācis llinoisā un 1839. gadā Misisipi krastā nodibinājis Nuvolabcllu, kuras iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz divdesmit pieciem tūkstošiem; kā Smits kļuvis šīs pilsētas mers, augstā­kais tiesnesis un virspavēlnieks; kā 1843. gadā viņš iz­virzījis savu kandidatūru uz Savienoto Valstu prezi­denta posteni un kā beidzot viņu aizvilinājuši uz

Kartāgu, kur viņš ticis iemests cietumā un maskējusies banda viņu noslepkavojusi.

Šajā brīdī vagonā bij palicis vienīgi Āķis, un older­manis, lūkodamies viņa sejā, hipnotizēdams viņu ar savu runu un atgādinādams, ka divus gadus pēc Smita noslepkavošanas viņa pēctecis pravietis Braiams Jungs atstājis pilsētu Nuvo un nometies Sāls ezera krastā. Šajā brīnišķīgajā teritorijā starp auglīgām ielejām, ku­ras šķērso pārceļotājī no Jutas uz Kaliforniju, viņš no­dibinājis jaunu koloniju, kas, pateicoties mormoņu daudzsievībai, ārkārtīgi pieaugusi.

—   Lūk, — Viljams Hičs piebilda, — tāpēc kongresa skaudība vēršas pret mums! Tāpēc Savienoto Valstu ka­reivji mīda Jutas zemi! Tāpēc mūsu priekšnieks Brai­ams Jungs ir netaisni iemests cietumā! Vai lai mēs pa­dodamies varai? Nemūžam! Padzīti no Vermontas, pa­dzīti no Ilinoisas, padzīti no Oho, padzīti no Misūri, padzīti no Jutas, mēs tomēr atradīsim kādu neatkarīgu zemēs stūrīti, kur uzcelsim savas teltis … Un jūs, mans uzticamais mācekli, — oldermanis pievērsās savam vie­nīgajam klausītajam, uzlūkodams viņu nikniem skatie­niem, — vai jūs celsiet savu telti zem mūsu karoga ēnas?

—  Nē, — drosmīgi atbildēja Āķis un arī aizlavījās prom, jaudams lai šis apsēstais sprediķo tuksnesī.

Bet vilciens pa to laiku ātri devās uz priekšu un pus­vienos aizsniedza Lielā Sāls ezera ziemeļrietumu galu.

No šejienes varēja pārredzēt visu milzīgo ūdens klajumu, ko sauc par Nāves jūru un kurā ietek ameri­kāņu Jordana. Ezers ir loti skaists. Viņa tumšzilo lī­meni ieslēdz kraujainu klinšu grēdas ar platiem baltu sāls kristālu pārklātiem pamata slāņiem. Agrāk ezers bij vēl lielāks, bet ar laiku noslāņojumi to sašaurinā­juši, toties pats ezers padziļinājies.

Sals ezers ir apmēram sešdesmit kilometrus garš un trīsdesmit piecus plats un atrodas ap trīs tūkstoši astoņi simti metru virs jūras līmeņa. Atšķirībā no Asfalta ezera, kura dziļums ir vairāk nekā tūkstoš divi simti pēdu, tā ūdens ir ievērojamāki sāļāks un satur aptu­veni Viena ceturtdaļa cietu vielu kausējuma. Protams, ka zivis še nevar dzīvot un tās, kuras iepeld pa Jordanu^

Veberu un citām upēm, tūliņ nobeidzas. Taču nav tiesa, ka šā ezera ūdens tik blīvs, ka cilvēks tajā nevar ienirt.

Zeme ap ezeru ir rūpigi apstrādāta, tāpēc ka mor­moņi ir labi zemkopji. It visur atrodas rančo, ganām­pulku aploki, labības druvas, maisa un sorgo lauki. Pļa­vas ir krāšņas, visur zied un smaržo meža rožu dzīv­žogi, redzami akāciju un dievkociņu puduri. Bet tāda šī zeme bij pirms sešiem mēnešiem; tagad visu pārklā­jusi balta srnega sega.

Pulksten divos ceļotāji iebrauca Ogdenas stacijā. Tā kā vilciens tikai pulksten sešos vakarā dosies tālāk, tad viņiem atlika daudz brīva laika, un tāpēc Fileass Fogs, misis Auda un viņu divi ceļa biedri pa nelielu dzelzceļa atzarojumu varēja nobraukt Ogdenā, «Pēdējo dienu svēto» pilsētā. Ar divām stundām pietika, lai ap­skatītu šo parasto amerikāņu pilsētu, kas celta pēc Sa­vienoto Valstu pilsētu standarta kā plašs šaha galdiņš «ar skumjiem, taisniem četrstūriem», pēc Viktora Igo izteiciena. Svētās pilsētas dibinātājs nav varējis izvai­rīties no angļu-sakšu raksturīgās simetrijas. Šajā dīvai­najā zemē, kuras iedzīvotāji, protams, neatrodas tās no­likumu augstumos, viss ir tik «vienāds» — pilsētas, mājas un arī muļķības.

Trīs stundas ceļotāji pastaigājās pa pilsētu, kas at­rodas starp Jordanas upes krastu un Masačas kalnu apakšējo nogāzi. Baznīcu te tikpat kā neredzēja, ievēro­jamākās celtnes bij pravieša māja, arsenāls un valdī­bas nams. Visas ēkas bij celtas no zilganiem ķieģeļiem, ar verandām un galerijām, akāciju un palmu dārzu vidū. Pilsētai apkārt 1853. gadā bij uzcelts mūris no ak­meņiem un māla. Galvenajā ielā, kur atradās tirgus, slē­jās vairākas karogiem rotātas viesnīcas, starp tām ari «Sāls ezera viesnīca». Misters Fogs un viņa ceļa biedri ievēroja, ka pilsētā nemanīja daudz cilvēku. Ielas bi"f gandrīz tukšas, izņemot to pilsētas daļu, kur atradās templis; viņi šajā daļā nonāca tikai, izejot cauri vairā­kiem kvartāliem, kur mājas bij apjostas ar dzīvžogiem. Pa ielām staigāja ārkārtīgi daudz sieviešu, tāpēc ka mormoņi piekopj daudzsievību. Tomēr nevajag domāt, ka katram mormonim vairāk sievu — tas ir atkarīgs no katra paša gribas. Bet mormonietes pašas cenšas par katru cenu dabūt viru, jo pēc viņu reliģiskajiem ieska­tiem neprecētas sievietes netiks debesīs. Šie nabaga ra­dījumi neizskatījās ne apmierinātas, ne laimīgas. Da­žas no tām, bez šaubām, bagātākās, bij ģērbušās melnās zīda jaciņās, galvā viņām bij vai nu kapuces vai vien­kāršas šalles. Pārējās bij ģērbušās katūna kleitās.

Āķis, kā pārliecināts vecpuisis, ar zināmām baismām aplūkoja šīs mormonietes, kas vairākas kopīgi ieprie­cināja vienu mormoņu. Viņš ar savu veselīgo saprātu nožēloja vīru. Viņam šķita, ka tas ir briesmīgi izvadīt vairākas sievietes cauri visai kjūmīgajai dzīvei līdz pa­šai paradīzei, zinot, ka arī mūžībā būs kopā ar viņām un slaveno Smitu, kas ar savu klātbūtni rotās šo vietu. Sāda perspektīva viņu itin nemaz nevaldzināja, un vi­ņam likās — iespējams, ka viņš alojās, — ka Lielā Sāls ezera pilsētas iemītnieces uzlūkoja viņu satrauktiem skatieniem.

Par laimi viņa uzturēšanās svētajā pilsētā nebij ilga. Pulksten četros, bez dažām minūtēm, viņi atgriezās sta­cijā un ieņēma vagonā savas vietas.

Atskanēja lokomotīves svilpiens, bet tajā brīdī, kad lokomotīves riteņi sāka griezties un vilciens taisījās uz­ņemt ātrumu, atskanēja kliedzieni: «Apturiet! Apturiet!»

Ejošu vilcienu nemēdz apturēt. Džentlmenis, kas kliedza, acīm redzami bij kāds nokavējies mormonis. Viņš skrēja, ko kājas nes. Viņam par laimi stacijai nebij ne durvju, ne aizšķēršļu. Viņš pārskrēja pāri ceļam, uz­lēca uz pēdējā vagona kāpšļa un aizelsies nokrita uz sola.

Āķis, kas ar uztraukumu bij vērojis šos vingrināju­mus, ar lielu interesi aplūkoja šo Jutas pilsoni, jo sa­prata, ka viņš aizbēdzis no mājas pēc kāda ģimenes trača.

Kad mormonis mazliet bij atvilcis elpu, Āķis pa­steidzās pieklājīgi apvaicāties, cik viņam esot sievu, jo, spriežot pēc straujās bēgšanas, viņš pieņemot, ka to būšot vismaz divdesmit.

— Viena, cienījamais kungs, — mormonis atbildēja, paceldams rokas pret debesim, — viena, bet ar to pietiek!

Divdesmit astotā nodaļa Āķi nekādi nevar pārliecināt paklausīt saprātam

Pametis Lielo Sāls ezeru un Ogdenas staciju, vil­ciens veselu stundu devās pret ziemeļiem līdz pat Ve- bera upei, nobraucis apmēram deviņi simti jūdžu no Sanfrancisko. No šejienes viņš pavērsās pret austru­miem, šķērsodams Hosači kalnu masīvu. Linijas ievilkšana šajā teritorijā tieši starp šiem un klinšainiem kalniem, amerikāņu inženieriem prasīja milzīgas pūles. Še ceļa būve Savienoto Valstu valdībai izmaksāja ap četrdesmit astoņi tūkstoši dolāru jūdzē, kamēr līdze­numā tā maksāja tikai sešpadsmit tūkstošus. Tomēr in­ženieri nebij uzņēmušies tiešu cīņu ar dabu, bet, cik vien iespējams, mēģinājuši apiet grūtākos šķēršļus un tā­dējādi izrakuši vienu pašu četrpadsmit pēdu garu tu­neli visā šajā garajā ceļā.

Pie Sāls ezera dzelzceļa līnija aizsniedza visaug­stāko vietu virs jūras līmeņa. No šejienes slaida loka virzienā viņa nolaidās līdz Rūgtās upes ielejai, lai pēc tam atkal paceltos līdz paaugstinājumam, kas šķir At­lantijas un Klusā okeāna upes. Šajā kalnainajā apga­balā upīšu bij ārkārtīgi daudz. Vajadzēja braukt pari Madi, Grīnupes un citiem tiltiem. Jo vairāk viņi tuvojās mērķim, jo nemierīgāks kļuva Āķis. Arī Fikss vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt ārā no šā apgrūtinošā apvidus. Viņš baidījās nokavēšanos, jaunus kavēkļus un vairāk nekā pats Fileass Fogs vēlējās nokļūt atpakaļ Anglijā.

Pulksten 'desmitos vakarā vilciens apstājās Fortbri- džera stacijā, bet tūliņ devās tālāk un, divdesmit jūdžu nobraucis, nokļuva Vaiominga štatā, bijušā Dakotā, un brauca pa Rūgtās upes ieleju, no kurienes iztek daļa ūdens, kas veido Kolorādo baseina upes.

Nākošajā rītā, septītajā decembrī, viņi atkal uz ce­turtdaļstundu piestāja Zaļās upes stacijā. Sniegs bij snidzis visu nakti, bet ar lietu sajaukts, pa pusei izkusis un neko daudz netraucēja braukšanu. Nelāgais laiks to­mēr uztrauca Āķi, jo sniega kupenas varēja kavēt braucienu.

«Bet kas tā tomēr par savādu iedomu,» viņš runāja pats pie sevis, «manam kungam jāceļo taisni ziemas laikā. Vai tad viņš nevarēja pagaidīt vasaru, kad lie­lākas izredzes paveikt braucienu?»

Bet misis Audu tajā pašā laikā bij pārņēmušas bai­les, kas nestāvēja nekādā sakarā ar apmākušajām de­besim un temperatūras krišanos.

Daži no viņu vagona pasažieriem bij izkāpuši no vagona un pastaigāļās Da Zaļās upes krastu, nogaidī­dami vilciena atiešanu. Misis Auda pa logu bij ieraudzī­jusi oulkvedi Stempu Proktoru, kas, pēc Fileasa Foga domām, tik bramanīgi uzstājās Sanfrancisko mītiņā. Nevēlēdamies, ka viņu pamana, misis Auda ierāvās dzi­ļāk vagonā.

Šis apstāklis viņu stipri uztrauca. Jaunā sieviete galu gala bij.ārkārtīgi pieķērusies šim aukstajam cil­vēkam, kas .ar katru dienu jo vairāk paradīja savu ga­tavību darīt visu viņas labā. Bez šaubām, viņa vēl ne­saprata tās dziļās jūtas, kas bij modušās viņā pret tās glābēju, bet domāja, ka tā ir tikai vienkārša pateicība, lai gan šis jūtas pauda kaut ko vairāk. Tāpēc arī sa­protams uztraukums, kad viņa pamanīja cilvēku, no kura Fileass Fogs agri vai vēlu prasīs atbildi par viņa rupjo uzstāšanos. Acīm redzami tā bij tikai nejaušība, ka pulkvedis Proktors atradās šajā vagonā, tāpēc tagad jādara viss, lai Fileass Fogs nepamanītu savu pre­tinieku.

Kad vilciens atkal bij sācis kustēties un Fileass Fogs iesnaudies, misis Auda pastāstīja Āķim un Fiksam, ko bij novērojusi.

—   Un šis Proktors ir tepat vilcienā! — Fikss iesau­cās. — Bet apmierinieties, kundze, jo vispirms viņam būs darīšana ar mani . . . Man liekas, ka visā tajā at­gadījuma visvairāk apvainoja mani.

—   Un turklāt, — Āķis piebilda, — arī es uzņemos izrēķināties ar viņu,' kaut gan viņš ir pulkvedis.

—   Fiksa kungs, — misis Auda iebilda, — misters Fogs nekad nevienam neatļaus atriebties savā vietā. Viņš taču solījās tāpēc vien vēlreiz atbraukt uz Ame­riku, lai sastaptos ar šo apvainotāju. Ja viņš pamanīs pulkvedi Proktoru, tad mēs nespēsim izjaukt tikšanos, kuras rezultāti var būt bēdīgi. Tāpēc mums jārūpējas, lai viņš to nedabū manīt.

—  Jums taisnība, cienījamā kundze, — Fikss atbil­dēja, — tāda sastapšanās mums var sabojāt visus plānus. Uzvarēts vai uzvarētājs, misters Fogs tiks aiz­kavēts un …

—   Uri, — Āķis pabeidza, — vinnējuši būs Reforma­toru kluba biedri. Pēc četrām dienām mums jābūt Ņu­jorkā. Ja šo četru dienu laikā mans kungs neatstāj vagonu, varam cerēt, ka viņš nesastaps nolādēto ameri­kānieti, kuru dievs lai sargā! Un mēs parūpēsimies …

Saruna tika pārtraukta. Alisters Fogs bij pamodies un pa aizsnigušo logu lūkojās laukā. Bet pēc brīža, kad ne misis Auda, ne viņa kungs nedzirdēja, Āķis ievaicā­jās policijas inspektoram:

—   Un jūs nopietni domājat kauties viņa vietā?

— Es darīšu visu, lai viņu dzīvu aizvadītu uz Ei­ropu, — Fikss atbildēja vienkārši, bet viņa balsī bij dzirdama nelokāma apņemšanās.

Trīsas pārskrēja Āķa augumam, taču viņa pārlie­cība par sava kunga nepiekāpību tomēr palika ne­satricināma.

Bet kā noturēt misteru Fogu viņa kupejā un izsargāt no satikšanās ar pulkvedi? Likās, ka tas nebūs grūti, jo šis džentlmenis jau pēc dabas nemīlēja daudz kustē­ties un pavisam nebij ziņkārīgs. Katrā gadījumā poli­cijas inspektors laikam bij atradis vajadzīgo līdzekli, jo pēc kāda brīža viņš teica Fileasam Fogam:

—  Tāds brauciens pa dzelzceļu gan ir gauss un gar­laicīgs.

—  Jā gan, — Fogs atbildēja, — bet laiks tomēr paiet.

—  L^z kuģa, — inspektors turpināja, •— jūs parasti spēlējāt vistu.

—  Tā ir, — Fileass Fogs atbildēja, — bet še tas grūti iespējams. Man nav ne kāršu, ne partneru.

—   O! Kārtis mēs varam nopirkt! Šajos amerikāņu vagonos dabūjams viss. Un, uz partneri zīmējoties, ja varbūt kundze …

—  Saprotams, cienījamais kungs! — jaunā sieviete žirgti atsaucās. — Es protu spēlēt vistu. Tas arī pieder pie angliskās audzināšanas.

—   Un es domāju, — Fikss atbildēja, — ka esmu īsti labs spēlmanis. Un tā kā mēs esam trīs, tad varam spē­lēt ar ceturto iedomāto.

—  Ja jums patīk, labprāt, — Fileass Fogs atbildēja, laimīgs, ka var atsākt savu iemīļoto spēli arī vagonā.

Āķis tūliņ steidzās uzmeklēt vagona kalpotāju. Pēc neliela brīža viņš atgriezās ar diviem kāršu komplektiem, spēles markām un apsegtu galdiņu. Viss bij kārtībā, spēle sākās. Misis Auda pietiekoši labi spēlēja vistu, tā ka pat stingrais Fileass Fogs viņu uzslavēja. Policijas inspektors izrādījās ļoti labs spēlētājs, un tātad bij Fo­gam cienīgs pretinieks.

—  Tagad viņš mums ir rokā, — Āķis nodomāja. — Nu viņš vairs nepakustēsies no vietas.

Pulksten vienpadsmitos rītā vilciens bij aizsniedzis divu okeānu ūdens šķirtni, tā saucamo Pasbridžeru, sep­tiņi tūkstoši pieci simti divdesmit četras angļu pēdas virs jūras līmeņa, pašu augstāko vietu Klinšainos kal­nos, kur stiepās dzelzceļa līnija. Vēl pēc aptuveni divi simti jūdzēm ceļotāji iebrauca plašajā līdzenumā, kas plešas līdz pašam Atlantijas okeānam un ļoti noderīgs dzelzceļa būvei.

Pa kalnu nogāzi plūda daudzas upītes — Norplatas upes pietekas un to pieteku pietekas. Ziemeļu un aus­trumu pusē apvārsni noslēdza Klinšaino kalnu grēdas pusloks ar Laramas virsotni. Starp to un dzelzceļa lī­niju viss apgabals bij ļoti bagāts ūdeņiem. Labajā pusē ceļam tāpat stiepās masīvs kalnāju loks, kas aizsniedzās līdz pat Arkansas upei, vienai no Misuri galvenajām pietekām.

Ap pusvieniem ceļotāji uz īsu brīdi ieraudzīja Hale- kas fortu, kas pārvalda šo apgabalu. Pēc dažām stun­dām Klinšaino kalnu apvidam būs cauri, tad, cerams, nekāds traucējums vairs negadīsies ceļā. Sniegs vairs nesniga. Laiks bij atmeties sauss un auksts. Vilciena izbiedēti, lieli putni aizlaidās tālumā. Neviena plēsīga zvēra, lāča vai vilka nemanīja līdzenumā. Cik tālu acs sniedza, visapkārt pletās kails stepju līdzenums.

Turpat vagonā ieturējuši diezgan izmeklētu brokastu, ceļotāji atsāka atkal savu nebeidzamo spēli. Bet tad lo­komotīve piepeši sāka gari svilpt, un vilciens apstājās.

Āķis izbāza galvu ārā pa logu, bet nevarēja saskatīt iemeslu, kapēe vilciens apstājies. Tuvumā nebij nevienas stacijas.'

Misis Auda un Fikss sāka jau baiļoties, ka misters Fogs neiedomājas izkāpt no vagona. Bet viņš tikai pa­teica savam sulainim:

—- Ejiet palūkot, kas tur notiek.

Āķis izsteidzās laukā. Kādi četrdesmit pasažieri jau bij izkāpuši no vagoniem, arī pulkvedis Stemps Prok­tors bij tur.

Vilciens'bij apstājies pie sarkanas signāluguns, kas noslēdza ceļu. Mašīnists un konduktors dedzīgi strīdē­jās ar dzelzceļa sargu, ko tuvējās Medicenbevas stacijas priekšnieks bij atsūtijis vilcienam pretī. Pasažieri bij pienākuši klāt un ari iejaucās strīdā, it sevišķi pulkvedis Proktors ar savu dārdošo balsi un kareiviskajiem žestiem.

Āķis bij piegājis pie pūļa un dzirdēja sargu sakām:

—  Nē, nekādi nav iespējams braukt tālāk! Tilts pār upi ir iedragāts un neizturēs vilciena svaru.

Tas bij gaisa tilts, par ko viņš runāja, pārmests pāri strautam, apmēram jūdzi no tās vietas, kur vilciens ap­stājies. Pēc sarga vārdiem dažas tilta ķēcles pārtrūku­šas un tāpēc ārkārtīgi riskanti braukt pa to. Sargs ne­maz nepārspīlēja, teikdams, ka braukt pa tiltu nav iespējams. Amerikāņi vispār ir ārkārtīgi bezrūpīgi, bet, ja viņi reiz brīdina, tad vajag būt neprātim, kas viņus neievēro.

Āķis klausījās sakostiem zobiem, nekustīgs kā sta­tuja, nedrīkstēdams iet atpakaļ vagonā un pavēstīt dzirdēto savam kungam.

—   Ko jūs gan domājat! — kliedza pulkvedis Prok­tors. — Mums laikam būs jāpaliek še, kamēr sniegs mūs ieputinās kupenā?

—   Pulkveža kungs, — konduktors atbildēja, - ir telegrafēts uz Omahas staciju, lai atsūta pretim citu vil­cienu, bet pirms sešām stundām tas nevar būt klāt.

—   Sešas stundas! — Āķis iesaucās.

—   Bez šaubām, — konduktors atbildēja. — Bet tik daudz laika mums arī vajadzīgs, kamēr kājām nokļūsim no šejienes līdz stacijai.

—   Kājām! — visi pasažieri iekliedzās kori,

—  Cik tālu stacija ir no šejienes? — kāds no viņiem ievaicājās konduktoram.

—  Vienu jūdzi, bet viņpus upes.

—  Bet vai upei nevar pārbraukt pāri ar laivu? — pulkvedis jautāja.

—  Tas nav iespējams. Upe ir pārplūdusi, un, lai atrastu sēkli, mums būs jānoiet kādas desmit jūdzes uz ziemeļiem.

Pulkvedis lādējās, vērsdamies gan pret konduktoru, gan pret pūli, un Āķis pārskaities tikko nesāka piebalsot viņam. Te nu bij tāds kavēklis, pret kuru pat viņa kunga banknošu soma nekā neiespēja.

Pasažieru izmisums bij jo lielāks tāpēc, ka viņiem ne tikai jākavē brauciens, bet vēl jānoiet piecpadsmit jū­dzes pa sniega klāto klajumu. Kņada, saucieni un la­māšanās, bez šaubām, pievilktu arī Fileasa Foga uz­manību, ja šis džentlmenis nebūtu pilnīgi iegrimis savā spēlē. _

Tomēr Āķis atzina par nepieciešamu viņu brīdināt un, nodūris galvu, devās atpakaļ uz vagonu, kad vil­ciena mašīnists Forsters, īsts jeņķis, iesaucās skaļā balsī:

—   Kungi, ir tomēr vēl viena iespēja tikt upei pāri!

—   Pa tiltu? — pasažieri apvaicājās.

—   Pa tiltu.

—  Ar šo pašu musu vilcienu? — pulkvedis prasīja.

—  Ar šo pašu.

Āķis bij apstājies un uztvēra katru mašīnista vārdu.

—   Bet tilts taču var iebrukt! — iesaucās konduktors.

—   Nieki, — Forsters atbildēja. — Es esmu pārlie­cināts, ka, ar maksimālo ātrumu braukdami, mēs tomēr tiekam pāri.

—  Velns lai parauj! — Āķis nodomāja.

Bet daļa pasažieru tūliņ piekrita šim projektam. It sevišķi Forsteram tas bij pa prātam. Viņa sakarsētām smadzenēm tas likās pilnīgi realizējams. Viņš atcerē­jās, ka daži inženieri pat gudrojuši laist vilcienus draus­mīgā ātrumā tāpat ftluži bez tilta pāri upei. Un tā galu galā visi šajā jautājumā ieinteresētie nostājās mašī­nista pusē.

—   Mums ir piecdesmit pret piecdesmit par to, ka tik­sim pāri, — viens teica.

—   Sešdesmit, — otrs piebilda.

—   Astoņdesmit! … Deviņdesmit, pat simts!

Āķis apstulba, kaut gan pats būtu ar mieru uz visu, lai tikai tiktu upei pari, tomēr tāds brauciena veids vi­ņam likās mazliet amerikānisks. Bet bij taču vēl viens veids, kā tikt pāri, tikai te neviens to neiedomāja . . .

—   Cienījamais kungs, — viņš griezās pie kāda pa­sažiera, — mašīnista priekšlikums liekas mazliet ris­kants, bet …

—   Astoņdesmit! — tas strupi atteica un pagrieza viņam muguru.

—   To es zinu gluži labi, — Āķis pievērsās kādam ci­tam, — bet ja drusku padomā .. .

—  Nav nekāda domāšana! — amerikānis paraustīja plecus, — ja kāds vēl šaubās par to, ko mašinists at­rod par iespējamu.

—   Tā jau nu ir, — Āķis prātoja tālāk, — bet tomēr mazliet riskanti…

—   Kā! Riskanti! — Proktors iekliedzās palēkdamies. — Ar vislielāko ātrumu, jums saka! Vai jūs saprotat? Ar maksimālo ātrumu!

—   Es zinu … es saprotu … — Āķis stostījās, kuram neviens nejāva nobeigt teikumu. — Bet mazāk riskanti un dabiskāk būtu, ja …

—   Ko? kur? kā? Ko tas tur muld par dabiskumu? — atskanēja no visām pusēm.

Nabaga zēns nezināja, kā tiem pateikt.

—   Vai jums bail? — pulkvedis Proktors jautāja.

—   Man, bail? — Āķis iesaucās. — Nu, labi! Es pa­rādīšu šiem cilvēkiem, ka francūzis var būt tikpat ame­rikānisks kā viņi paši …

—   Iekāpt! Iekāpt! — konduktors kliedza.

—   Jā gan, iekāpt! — Āķis noņurdēja. — Iekāpt un laist vaļā! Bet nekaitēja taču padomat par to, ka daudz vienkāršāk bij pārlaist pasažierus kājām pār tiltu un tad ar vilcienu braukt iepakaļ.

Bet neviens viņa prātojumus neklausījās, neviens ne­gribēja iegaumēt tik vienkāršu patiesību.

Pasažieri atkal bij novietojušies vagonos. Āķis nosē­dās savā vietā, ne vārda nepastāstījis par notikušo. Spē­lētāji bij pilnīgi aizņemti savā darbā.

Lokomotīvē spēcīgi nosvilpās. Mašīnists pabrauca vilcienu kādu jūdzi atpakaļ — kā lēcējs, kam vispirms jā ieskrienas.

Bet tad, pēc otrā svilpiena, vilciens sāka doties uz priekšu, arvien straujāk, kamēr sasniedza drausmīgu ātrumu. Lokomotīve it kā stenēja nepārtrauktā laidā, virzuļi apgriezās divdesmit reižu sekundē, ap riteņu ass galiem kūpēja dūmi. Nojaušams bij, ka, ar simts jūdžu ātrumu stundā skriedams, vilciens nemaz vairs nespier žas uz sliedēm — ātrums iznīcināja viņa svaru.

Un pāri viņš bij! Gluži kā zibens uzliesmojums. Tilta nemaz nemanīja. Vilciens itin kā pārlēca no viena krasta uz otru. Mašīnists paspēja apturēt lokomotīvi tikai piecas jūdzes viņpus stacijas.

Bet, tikko vilciens bij pāri upei, tilts brīkšķēdams no­gāzās straujajā Medicenbevas upē.

Divdesmit devītā nodaļa

Dažādi piedzīvojumi, kādi iespējami tikai uz Amerikas Savienoto Valstu dzelzceļiem

Tajā pašā vakarā vilciens bez kavēkļiem pabrauca garām «Soūdersa fortam, cauri Ceienas aizai un nokļuva pie Evansa pārejas. Tā bij visaugstākā vieta ceļā, astoņi tūkstoši deviņdesmit vienu pēdu virs jūras līmeņa. No turienes ceļš pamazām tieši nolaidās Atlantijas okeāna piekrastes bezgala plašajā līdzenumā.

Te no galvenās maģistrāles sākās dzelzceļa atzaro­jums uz Kolorādo valsts galvaspilsētu Denveru. Šajā apvidū atrodas bagātīgas zelta un sudraba raktuves, un pilsētai ir vairāk nekā piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju.

Līdz šim brīdim trijās dienās un trijās naktīs no Sanfrancisko bij nobraukts tūkstoš trīs simti astoņ­desmit divas jūdzes. Vēl četrās dienās un četrās naktīs pēc aprēķina viņiem vajadzēja būt Ņujorkā. Fileasa Foga brauciens līdz šim norisinājies kārtīgi.

Nakti viņiem pa kreisi palika Ialbahas nometne. Lodžpolas upīte tecēja līdztekus dzelzceļam, izveido­dama robežu starp Vaiomingas un Kolorādo štatu. Ap vienpadsmitiem vilciens iebrauca Nebraskas štatā un tad garām Džulsbergai, kas atradās pie Platas upes dienvidus atzarojuma.

Tieši šeit 1867. gada 23. oktobri notika Klusā okeāna dzelzceļa līnijas atklāšana. Līnijas būves galvenais in­ženieris bij Dž. M. Dodžs. Te apstājās divas spēcīgas lokomotīves, kas bij atvedušas deviņus vagonus ar ielūgtiem viesiem, kuru vidū bij. viceprezidents Tomass K. Dirants; atskanēja apsveikuma saucieni; šeit siu un poani ciltis nospēlēja indiāņu kauju; šeit uzliesmoja uguņošana; šeit beidzot ar portatīvo tipogrāfiju iespieda pirmo laikraksta «Dzelzceļa pionieris» numuru. Tā no­svinēja šā lielā dzelzceļa atklāšanu, dzelzceļa, kas bij uzbūvēts tuksnesī kā progresa un civilizācijas izpau­dums, lai savienotu pilsētas un ciematus, kas vēl neek­sistēja. Lokomotīves svilpiens, spēcīgāks nekā Amfiona lira, drīz vien izsauks tos no Amerikas zemes dzīlēm.

Astoņos rītā viņi aizbrauca gar Makfersona fortu. No šejienes līdz Omahai atlika trīs simti piecdesmit sep­tiņas jūdzes. Dzelzceļa līnija stiepās pa Platas upes dienvidu attekas līkumaino krastu. Deviņos vilciens iebrauca ievērojamā Norplatas pilsētā, kas uzcelta starp divām attekām, kuras pēc tam savienojas vienā un ietek Misūri upe, mazliet šaipus Omahas.

Simts pirmajam meridiānam nu bij pāri.

Misters Fogs ar saviem partneriem bij atsācis spēli. Neviens no viņiem nežēlojās par garlaicību. Fikss, kas sākumā bij laimējis dažas ginejas, patlaban atkal ris­kēja tās pazaudēt, bet spēlēja tikpat kaislīgi kā Fileass Fogs. Tajā rītā šim džentlmenim sevišķi laimējās. Trum- pas tā vien bira viņam rokās. Izdomājis pārdrošu vil­cienu, viņš patlaban taisījās izspēlēt pīķi, kad piepeši kāds viņam aiz muguras ierunājās:

— Es jūsu vietā gan spēlētu kāravu . . .

Misters Fogs, misis Auda un Fikss pacēla galvas. Pulkvedis Proktors stāvēja viņu priekšā.

Stemps Proktors un Fileass Fogs tūliņ pazina viens otru.

—   Ak, tas esat jūs, angļa kungs! — pulkvedis iesau­cās. — Un jūs patiešām gribat izspēlēt pīķi?

—   Un izspēlēšu arī, — Fileass Fogs auksti'atbildēja, nosviezdams uz galda pīķa desmitnieku.

—   Bet es gribu, lai jūs spēlējat kāravu! — pulkvedis Proktors atsaucās ieskaities.

Un viņš sniedzās paņemt atpakaļ Izspēlēto kārti, pie­bilzdams:

—   Jūs no šīs spēles nekā nesaprotat.

—   Varbūt no kādas citas es sapratīšu vairāk, — Fi­leass Fogs teica pieceldamies.

—   Jums atliek tikai pamēģināt, Džona Bula pēcnā- cēj, — šis rupjais subjekts atbildēja.

Misis Auda bij gluži nobālusi. Visas asinis viņai at- plūda atpakaļ sirdī. Viņa saķēra Fileasa Foga roku, viņš to viegli atbīdīja nost. Āķis bij gatavs mesties virsū amerikānim, kas ar vislielāko nicināšanu nolūkojās savā pretiniekā. Bet arī Fikss bij piecēlies un, pulkvedim Proktoram tuvodamies, teica:

—   Jūs aizmirstat, cienījamais kungs, ka jums da­rīšana ar mani, ko jūs ne vien apvainojāt, bet arī pie­kāvāt.

—   Fiksa kungs, — misters Fogs teica, — atvainojiet, bet tas attiecas tikai uz mani. Apgalvodams, ka es esot aplam darījis, izspēlēdams pīķi, viņš mani vēlreiz ap­vainojis un par to atbildēs.

—    Kad un kur jūs vēlaties, — amerikānis atbildēja* — un turklāt ar kādiem ieročiem jums tīk.

Misis Auda velti mēģināja atturēt misteru Fogu. Tā­pat velti policijas inspektors raudzīja iejaukties stridā. Āķis jau grasījās izmest pulkvedi pa logu lauka, bet viņa kunga rokas mājiens to apturēja. Fileass Fogs iz­gāja no vagona laukā, un amerikānis viņam sekoja uz platformas.

—   Cienījamais kungs, — misters Fogs teica savam pretiniekam, — man ārkārtīgi jāsteidzas atgriezties Ei­ropā, katrs aizkavējums stipri kaitē manām interesēm.

—   Kaut arī tā, — pulkvedis atbildēja, — kāda man tur dala?

—   Cienījamais kungs, — misters Fogs loti pieklājīgi turpināja, — pēc mūsu sastapšanās Sanfrancisko es" esmu noņēmies vēlreiz atgriezties Amerikā, pēc tam, kad būšu nokārtojis savas darīšanas vecajā pasaulē.

—   Patiešām?

—   Vai jūs esat ar mieru satikties ar mani pēc sešiem mēnešiem?

—   Kāpēc gan ne pēc sešiem gadiem?

—   Es teicu pēc, sešiem mēnešiem, — misters Fogs atbildēja, — un noteiktā laikā būšu klāt.

—   Tās ir izrunas! — Stemps Proktors iesaucās. — Vai nu tūliņ vai nekad!

—    Kā jūs vēlaties, — misters Fogs atteica. — Vai jūs braucat līdz Ņujorkai?

—   Nē.

' — Līdz Čikāgai?

—   Nē.

—   Līdz Omahai?

—   Nav jūsu dala. Bet vai jūs pazīstat Plamkriku?

—   Nē, — Fileass Fogs atbildēja.

•— Tā ir tuvākā stacija, tajā mēs piebrauksim pēc stundas. Vilciens tur stāvēs desmit minūtes. Desmit mi­nūtēs var apmainīties dažiem revolvera šāvieniem.

—   Labi, — misters Fogs teica, — es izkāpšu Plamkrikā.

—   Ceru, ka turpat jūs arī paliksiet, — amerikānis piebilda ar nedzirdētu bezkaunību.

—   To vis nevar zināt, — misters Fogs atbildēja un atgriezās vagonā tikpat mierīgi, kā paradis.

Tur viņš apmierināja misis Audu, pārliecinādams, ka tādi balamutes nekad neesot bīstami. Fiksu viņš lūdza par liecinieku nākošā divkaujā. Atteikties Fiksam nebij iespējams, un Fileass Fogs rāmi atsāka pārtraukto partiju, absolūti mierīgi izspēlēdams to pašu nodo­māto pīki.

Vienpadsmitos lokomotīves svilpiens vēstīja, ka Plamkrikas stacija klat. Misters Fogs piecēlās un, Fiksa pavadīts, izgāja uz platformas. Āķis ar diviem revol­veriem viņiem sekoja. Misis Auda, bāla kā mironis, pa­lika turpat vagonā.

Tajā oašā acumirklī atvērās arī otra vagona durvis un pulkvedis Proktors tāpat iznāca uz platformas, sava sekundanta, tādas pašas sugas jeņķa, pavadīts. Bet, tikko abi cfivkaujnieki nokāpa pa trepītēm, konduktors pieskrēja klāt, saukdams:

—   Izkāpt nav atjauts!

—   Kāpēc ne? — pulkvedis vaicāja.

—   Tāpēc, ka vilciens desmit minūtes nokavējies un mēs tūliņ braucam tālāk.

—   Bet man te jāšaujas ar šo kungu.

—   Ļoti žēl, — ierēdnis atbildēja, — tomēr mēs tūliņ braucam tālāk. Paklausieties, jau zvana!

Patiešām noskanēja zvans, vilciens sāka kustēties.

—   Man ir ļoti nepatīkami, — konduktors taisnojās.

—  Citādi es labprāt jums izpalīdzētu. Bet, ja te mums neizdevās, jūs taču varat šauties arī ceļā.

—   Es to varētu, — pulkvedis Proktors ņirgājās,

—   bet nezinu, kā uz to skatās mans pretinieks.

—   Es esmu ar mieru, — Fileass Fogs atbildēja.

—   Nu es saprotu, ko nozīmē Amerika, — nodomāja Āķis. — Tas tomēr ir visideālākais konduktors pasaulē.

Konduktors aizvadīja abus strīdniekus un viņu se­kundantus visam vilcienam cauri līdz pēdējam vago­nam. Tajā bij tikai kāds desmits pasažieru. Konduktors palūdza tos uz dažām minūtēm atstāt vietas, tai abi džentlmeņi varētu nokārtot savu goda lietu.

Pasažieri labprāt bij ar mieru pakalpot šiem kungiem un izgāja laukā uz platformas.

Piecdesmit pēdu garais vagons bij kā izredzēts šā­dam nolūkam. Eja starp sēdekļiem bij pietiekoši plata, duelanti varēja pa to brīvi staigāt un mērķēt pēc pati­kas. Patiesība tā bij vispiemērotākā vieta divkaujai. Misters Fogs un pulkvedis Proktors iegāja vagonā, katrs ar sešpatronu revolveri roka. Viņu sekundanti pa­lika ārpusē uz platformas, un duelantus.ieslēdza. Loko­motīvei iesvilpjoties, vajadzēja atskanēt pirmajiem šā­vieniem . .. Tad pēc desmit minūtēm sekundanti izvāks no vagona to, kas būs vēl palicis pāri no abiem džentlmeņiem.

Tas tiešām bij gaužām vienkārši. Tik vienkārši, ka Fiksam un Āķim- sirds spēcīgi dauzījās krūtīs.

Bet pirms gaidāmā lokomotīves svilpiena piepeši at­skanēja mežonigi bļāvieni. Dzirdami bij arī šāvieni, taču ne 110 duelantiem ierādītā vagona. Tie rībēja ārpusē un gar visu vilcienu, kurā vaimanāja izbiedētie pasažieri.

Pulkvedis Proktors un misters Fogs izsteidzās no va­gona un devās uz vilciena priekšgalu, no kurienes ska­nēja ļoti spēcīgi šāvieni un kliedzieni.

Viņi tūliņ bij nopratuši, ka vilcienam uzbrūk siu in­diāņu banda.

Šie pārdrošie indiāņi jau vairākkārt bij apturējuši un aplaupījuši vilcienus. Nenogaidījuši vilcienu apstā­jamies, viņi simtiem tāpat metās pa vagona kāpšļiem kā izveicīgi klauni auļojošam zirgam mugurā.

Siu bij bruņojušies ar šautenēm, pasažieri, kas gan­drīz visi bij apbruņoti, savukārt šāva ar revolveriem. Indiāņi vispirms bij uzbrukuši lokomotīvei. Mašīnists ar kurinātāju bij pa pusei apdullināti ar sitieniem pa galvu. Indiāņu virsaitis, gribēdams apturēt lokomotīvi, nejauši bij pagriezis kloķi otrādi, un vilciens nu milzīgā ātrumā joņoja uz priekšu.

Arī vagonos indiāņi bij jau ielauzušies, kā pērtiķi sarāpušies pa logiem un nu krūti pret krūti cīnījās ar pasažieriem. No uzlauztā bagāžas vagona čemodāni li­doja zemē uz ceļa. Kliedzieni un šāvieni jaucās nerim­stošā jūklī.

Taču ceļotāji nikni turējās pretī. Daži aizbarikādētie vagoni kā īsti kustoši forti drāzās uz priekšu ar simts jūdžu ātrumu stundā.

No paša uzbrukuma sākuma misis Auda drosmīgi cīnījās. Turēdama revolveri rokā, viņa varonīgi aizstā­vējās, šāva pa izdauzīto logu, tiklīdz kāds mežonis pa­rādījās priekšā. Kāds divdesmits indiāņu bij jau beigti nokrituši uz sliedēm, un vagonu riteņi sašķaidīja tos kā tārpus, kas novēlās zemē no platformas.

Bet arī vairāki pasažieri, ložu trāpīti vai dabūjuši sitienus ar kasetēm pa galvu, bij pakriiuši uz soliem.

Cīņai katrā ziņā bij jāizbeidzas. Tā ilga jau desmit minūtes un beigtos ar indiāņu uzvaru, ja neizdotos ap­turēt vilcienu. Divas jūdzes tālu bij Kirncjas forta sta­cija, ja vilciens pabrauktu tai garām, laupītāji tad va­rētu rīkoties pēc patikas.

Konduktors cīnījās blakus Fileasam Fogam. Bet tad kāda lode nogāza viņu zemē, krizdams viņš vēl paguva iesaukties:

—  Mēs esam pazuduši, ja vilcienu pēc piecām mi­nūtēm neaptur!

—  Mēs viņu apturēsim! — Fileass Fogs atsaucās un taisījās izlēkt no vagona.

—   Palieciet, kungs! — Āķis iesaucās. — Tagad rī­košos es!

Fileass Fogs nepaguva aizturēt drošsirdīgo puisi, kas izlīda pa logu un, indiāņu nemanīts, parāpās zem vagona. Un tur, kamēr virs viņa galvas cīņa turpinājās, viņš ar savu veco klauna veiklību, lodērn ap galvu džink­stot, pie ausīm, atsperēm, kāpšļiem un buferiem turēda­mies, rāpās uz vilciena priekšgalu. Neviens viņu nebij ievērojis un arī nevarēja ievērot.

Bagāžas vagona un tendera spraugā ar vienu roku pakāries, ar otru viņš sniedzās pēc drošības ķēdes un atkabināja to vaļā, bet vilciena kustības dēļ nekādi ne­varēja atskrūvēt aizsargāķi, tad kāds spējš trieciens, vilcienam sakustoties, to izdarīja viņa vietā. Vilciens pamazām stājās, kamēr lokomotive vēl ātrākā gaitā aiz­joņoja tālāk.

Inerces ietekmē vilciens vēl laiciņu slīdēja pa slie­dēm, bet pasažieri ķērās pie bremzēm vagonu iekšpusē un apturēja to tikai simts soļu atstatu no Kirnejas stacijas.

Šāvienus izdzirduši, kareivji no forta steidzās šurp. To laupītāji nebij gaidījuši un, pirms vēl vilciens bij pilnīgi apstājies, metās prom un pazuda stepē.

Kad pasažieri sāka sasaukties, izrādījās, ka vairāki trūkst, un starp tiem arī drosmīgais francūzis, kuram vi­ņiem bij jāpateicas par izglābšanu.

Trīsdesmitā nodaļa Fileass Fogs vienkārši dara savu pienākumu

Āķi ieskaitot, bij pazuduši pavisam trīs pasažieri. Vai viņi bij krituši cīņā? Vai indiāņu laupītāji tos aiz­veduši gūstā? Tas pagaidām palika nezināms.

Ievainotu bij diezgan daudz, tikai par laimi ne nā- vigi. Vissmagāk cietis bij pulkvedis Proktors. Viņš cī­nījās drošsirdīgi, kamēr kāda lode to bij ķērusi sānos. Līdz ar citiem pasažieriem to nogādāja stacijā un snie­dza nepieciešamo palīdzību.

Misis Auda bij izglābusies. Fileass Fogs, kas cīņā nemaz nesargājās, palicis pilnīgi neievainots. Fiksam tikai roka mazdrusciņ ieskrāpēta. Bet Āķis bij pazudis, un tāpēc jaunai sievietei par vaigiem ritēja asaras.

Pa to laiku visi pasažieri bij atstājuši vagonus. Ri­teņi bij notašķīti asinīm. Uz riteņu tapām un spieķiem karājās bezveidīgi gaļas kumšķi. Baltajā sniega kla­jumā varēja saskatīt asins plankumus. Pēdējie indiāņi patlaban nozuda aiz apvāršņa dienvidos uz Republikas upes pusi.

Rokas uz krūtīm sakrustojis, Fileass Fogs stāvēja nekustēdamies. Viņam bij jātiek galā ar svarīgu apņem­šanos. Misis Auda, turpat līdzās stāvēdama un ne vārda neteikdama, vēroja viņu … Viņš saprata šo skatienu. Ja sulainis kritis indiāņu gūstā, vai viņa pienākums ne­bij lūkot to atsvabināt? …

—   Es viņu atradīšu, dzīvu vai mirušu, — viņš vien­kārši pateica misis Audai.

—  Ak Foga kungs! — jaunā sieviete iesaucās, saķē­rusi viņa rokas un asarām tās slacinādama.

—   Dzīvu, — Fileass Fogs piebilda, — ja mēs ne­zaudējam ne minūtes laika.

Ar šādu apņemšanos Fileass Fogs visu lika uz spē­les. Tikai vienu pašu dienu nokavējis, viņš vairs nespēs nokļūt, uz Ņujorkas kuģa un derības būs neglābjami pa­zaudētas. Bet, pateicis sev: «Tas ir mans pienākums,» — viņš vairāk nevilcinājās.

Kirnejas forta komandants kapteinis bij turpat. Viņa karaspēks, ap simts kareivju, nostādīti gadījumam, ja indiāņi mēģinātu uzbrukt stacijai.

—   Cienījamais kungs, — Fileass Fogs viņam teica, —• trīs pasažieri ir pazuduši.

—   Nogalināti? — kapteinis vaicāja.

—   Nogalināti vai sagūstīti, — Fileass Fogs atbil­dēja. — Par to mums jātiek skaidrībā. Vai jūs nedomā­jat dzīties pakaļ indiāņiem?

—   Tas grūti izdarāms, — kapteinis atbildēja.

—   Indiāņi var bēgt līdz pašai Arkanzai. Es nevaru pa­mest man uzticēto fortu.

—   Tomēr, cienījamais kungs, — Fileass Fogs ne­atlaidās, — runa ir par triju cilvēku dzīvībām.

—   Bez šaubām. Bet vai es varu riskēt ar piecdesmi­tām, la? glābtu trijās?

—   Es nezinu, mans kungs, vai jūs to varat, bet tas ir jūsu pienākums.

— Cienījamais kungs, — kapteinis atcirta, — še neviens man nevar mācīt pienākumu.

—  Labi, — Fileass Fogs vēsi atbildēja, — tad es eju viens pats.

— Jūs! — Fikss, pienācis klāt, iesaucās. — Viens pats jūs gribat dzīties pakal indiāņiem!

—   Vai tad lai Jauju aiziet bojā tam nelaimīgajam, kuram mums visiem jāpateicas par savām dzīvībām? Es iešu.

—   Nē! — iesaucās kapteinis dziļi aizkustināts.

—   Viens pats jūs neiesiet! Jums ir krietna sirds! … Trīsdesmit viru, kas vēlas līdzi iet! — viņš piebilda, pa­griezies pret saviem kareivjiem.

Tie visi bij gatavi gājēji, tā ka kapteinim pašam nā­cās izvēlēt sūtāmos. Viņš atskaitīja trīsdesmit vīrus un kādu vecāku seržantu nozīmēja tiem par vadoni.

—   Pateicos, kapteiņa kungs! — misters Fogs sacīja.

—  Vai atļauts arī man piebiedroties? — Fikss vaicāja.

—   Dariet, kā paši zināt, — Fileass Fogs atbildēja.

—   Bet, ja vēlaties man pakalpot, tad palieciet pie misis Audas. Gadījumā, ja man notiktu kāda nelaime…

Policijas inspektors piepeši nobāla. Tagad pamest vienu to cilvēku, kuram visu laiku neatlaidīgi un soli pa solim bij sekojis! taut lai viņš dodas prom šajā tuks­nesī! Fikss cieši paskatījās džentlmenī, bet tomēr viņam tūlīt bij jānolaiž acis šā atklātā un mierīgā skatiena priekšā.

—   Es palikšu, — viņš teica.

Pēc dažām minūtēm misters Fogs, cieši paspiedis roku misis Audai un atstājis viņas ziņā vērtīgo ceļa­somu, aizgaja kopā ar seržantu un mazo kareivju pulciņu.

Kareivjiem viņš bij teicis:

— Mani draugi, es jums apsolu tūkstoš mārciņu sterliņu, ja mēs izglābsim gūstekņus.

Pulkstenis bij dažas minūtes pēc divpadsmitiem.

Misis Auda bij palikusi kādā stacijas istaba un do­māja par Fileasu Fogu, par viņa vienkāršo cēlo augst­sirdību un mierīgo drosmi. Misters Fogs bij ziedojis savu mantu un nu ari savu dzīvību lika uz spēli — bez vilcināšanās, bez skaļām frāzēm, vienkārši aiz pienā­kuma. Fileass Fogs viņas acīs bij varonis.

Inspektors Fikss gan tā nedomāja un nevarēja saval­dīt savu uztraukumu. Nervozi viņš staigāja pa stacijas peronu. Pirmīt padevies, viņš tagad atkal ar skaidru galvu pārlika visu. Saprata, kādu muļķību izdarījis, ļau­dams Fogam aiziet vienam pašam. Bij taču noņēmies sekot tam ceļojumā ap visu zemeslodi un tomēr tik viegl­prātīgi palaidis no rokām! Viņš sirdījās un sodīja pats sevi, — ak, kā galvaspilsētas policijas direktors būtu rājis savu aģentu, notvertu tik naivā muļķībā!

«Dulns es esmu bijis!» viņš domāja. «Tas otrais taču viņam būs pateicis, kas es esmu, aizmucis pats pa priekšu un neatgriezīsies. Kā lai es viņu tagad vairs notveru? Kā es varēju ļauties tā apmuļķoties, kur man taču kabatā orderis viņa arestēšanai! Nē, patiešām es esmu gatavais ēzelis!»

Tā domāja policijas inspektors, kamēr stundas pēc viņa atziņas aizritēja tik lēnām. Viņš nezināja, ko iesākt. Brīžiem viņam radās vēlēšanās visu pastāstīt misis Audai. Taču pats saprata, kā viņa atzīšanos uz­ņems jaunā sieviete. Ko lai dara? Viņā modās vēlēšanās doties sniegā klajumā pa Fileasa Foga pēdām. Gan jau viņu atradīs. Sniegā bij redzamas kareivju pēdas! . . . Bet, tiklīdz no jauna sāks snigt, pēdas izzudis.

Fiksu pārņēma izmisums. Viņš pat juta stipru dziņu atmest šim pasākumam ar roku. Un tiešām drīz vien ra­dās iemesls pamest Kirnejas staciju un turpināt ceļo­jumu, kas viņam bijis tik neveiksmīgs.

Ap pulksten diviem pēcpusdienā, kad sniegs sniga lielām pārslām, piepeši atskanēja gari svilpieni no aus­trumu puses. Milzīga ēna ar palsu gaismas plankumu priekšā lēnām tuvojās, tumsā tā izskatījās visai fantas- liska. Bet no austrumiem vilcienu negaidīja. Pa tālruni pieprasitā palidzība vel nevarēja būt pienākusi, bet vil­ciens, kas no Omahas devās uz Sanfrancisko, pienāks tikai rit. Beidzot viss noskaidrojās.

Izrādījās, ka tā ir tā pati lokomotīve, kas, pirmīt no vilciena atsvabināta, aizjoņoja drausmīgā ātruma, aizvezdama līdzi nemaņā gulošo mašīnistu un kurinā­tāju. Ta viņa bij noskrējusi vairak jūdžu; bet uguns krāsnī izdega, tvaiks aprāvās, un, pamazam palēninā­dama gaitu, viņa beidzot bij pavisam apstajusies div­desmit jūdzes aiz Kirnejas stacijas.

Mašīnists un kurinātājs bij tikai apdulluši, pēc il­gāka laika viņi atjēdzās.

Mašīnists apturēja lokomotīvi. Ieraudzījis, ka tā viena pati bez vagoniem klajuma vidū, viņš saprata, kas noticis. Kādā kārtā viņa atkabinājusies no vilciena, to viņš nezināja, bet nebij šaubu, ka vilciens palicis at­pakaļ un tagad atrodas bezizejas stāvoklī.

Mašīnists nekavējās darīt savu pienākumu. Ērtāk jau būtu turpināt ceu uz Omahu, griezties atpakaļ uz viicienu daudz bistamāk, jo varbūt indiāņi tur vēl tur­pināja laupīšanu. Tomēr tas viņu nekavēja. Uguns atkal tika uzkurināta, tvaiks piegādāts, lokomotīve devas at­pakaļ un ap pulksten diviem pienāca Kirnejas stacijā. Svilpēja miglā bij lokomotīve.

Pasažieri bij ārkārtīgi priecīgi, redzēdami, ka loko­motīve atkal stājas vilciena priekšgalā. Tagad iespē­jams turpināt tik nelaimīgā kārtā partraukto ceļojumu.

Kad lokomotīve bij piebraukusi, misis Auda griezās pie konduktora.

—   Vai jūs taisāties braukt? — viņa tam jautāja.

—   Tūliņ, kundze.

—   Bet gūstekņi… mūsu nelaimīgie biedri…

—   Es nevaru kavēt braucienu, — konduktors atbil­dēja. — Jau tā mēs par trim stundām esam novēlojušies.

—   Un kad iet nākamais vilciens uz Ņujorku?

—   Rītvakar, kundze.

—   Rītvakar! Tas ir par vēlu! Vajadzētu uzgaidīt!

—  Tas nav iespējams, — konduktors atbildēja. — Ja gribat braukt, kāpiet vagonā.

— Es nebraukšu, — jaunā sieviete atbildēja.

Fikss bij noklausījies šo sarunu. Pirms dažām mi­nūtēm, kad lokomotīves vēl nebij, viņš cieši noņēmās braukt prom no Kirnejas, bet tagad, kad vilciens stāvēja gatavs uz braukšanu, kājas viņam bij itin kā pielipušas pie zemes. Šis stacijas perons dedzināja viņam pēdas, bet viņš nevarēja tās pacelt. Viņš cīnījās pats ar sevi. Dusmas par neizdevību aizžņaudza viņam kaklu. Viņš tomēr gribēja izturēt līdz galam.

Citi pasažieri, ari ievainotie un starp tiem pulkvedis Proktors bij jau sakāpuši vagonos. Lokomotīve bij uz­kurinātā spēcigi, tvaiks šņākdams plūda pa krānu laukā. Mašīnists deva svilpienu, vilciens sāka kustēties un drīz vien pazuda acīm, baltus dūmu vālus sajaukdams ar sniega mutuļiem.

Inspektors Fikss bij palicis tepat.

Pagāja dažas stundas. Laiks bij sagriezies nejauks un loti auksts. Fikss nekustēdamies sēdēja stacijā uz kāda sola. Varēja domāt, ka viņš aizmidzis. Neskatoties uz puteni, misis Auda pastāvīgi gāja ārā. Perona galā nostājusies, viņa mēģināja saskatīt puteņa mutuļiem cauri, acīm iespiesties tajā miglā, kas aizslēpa visu ap­vārsni, saklausīt jel kādu skaņu. Taču nekas nebij ne redzams, ne dzirdams. Viņa iegāja,atpakaļ, lai pēc da­žām minūtēm nāktu atkal laukā, bet katru reizi veltīgi.

Uznāca vakars. Meklētāji vēl neradās mājās. Kur gan vini atradās? Diezin vai panāca indiāņus? Kazi vai notika ciņa vai arī kareivji, miglā apmaldījušies, kiīda apkart? Kirnejas komandants bij kļuvis stipri nemierīgs, lai gan centās to slēpt.

Pienāca arī nakts, sniegs mazliet pārstāja, bet toties atkal pieņēmās aukstums. Visdrošākais cilvēks nevarēja bez trīsām lūkoties tumšajā bezgalībā. Klajumā valdīja absplūts klusums. Ne lidojošs putns, ne skrejošs zvērs netraucēja neaptveramo mieru.

Ļaunu paredzēdama, nomākta, baiļu pilnu sirdi mi­sis Auda visu nakti klaiņoja pa prērijas malu. Viņas iedomas klīda nezin kur tālu un tēloja tūkstošejādas briesmas. Nav aprakstāms, ko viņa pārcieta šajās gara­jās stundās.

Fikss, joprojām nekustēdamies, sēdēja savā vietā, to­mēr ari viņš negulēja. Ja kāds tuvojās un viņu uzrunāja, viņš tikai atmeta ar roku.

Tā pagāja nakts. Aizmiglota, nespodra saule uzlēca pār apvārsni. Sadzirdēt tomēr varēja katru mazāko troksni divu jūdžu plašā apkartnē. Fileass Fogs ar sa­viem pavadoņiem bij devies pret dienvidiem … Dienvidu puse bij pilnīgi tukša un klusa. Pulkstenis jau bij septiņi.

Pavisam norūpējies, kapteinis nezināja, ko iesākt. Varbūt sūtīt otru nodaļu pirmajai palīgā? Vai viņš drīkstēja upurēt vēl citus kareivjus gandrīz bez cerībām izglābt tos, kas jau aizgājuši bojā? Tomēr ilgi viņš nevilcinājās, pasauca kādu no saviem leitnantiem un pa­vēlēja pārlūkot apvidu pret dienvidiem. Bet tajā pašā acumirklī atskanēja šāvieni. Vai tas bij signāls? Ka­reivji metās laukā no forta un pusjūdzi atstatu ierau­dzīja pilnīgā kārtībā tuvojamies nelielu pulciņu cilvēku.

Priekšgalā nāca Fileass Fogs, bet blakus viņam Āķis un pārējie divi, indiāņu rokām izrautie.

Kauja bij notikusi desmit jūdzes uz dienvidiem^ no Kirnejas. Jau pirms kareivju nodaļas pienākšanas Āķis ar biedriem cīnījās pret laupītājiem. Trijus viņš jau tā­pat ar dūri bij notriecis zemē, kad piesteidzās viņa kungs un kareivji.

Glābējus un izglābtos saņēma ar gaviļu saucieniem. Fileass Fogs izdalīja kareivjiem solīto naudas summu, bet Āķis pie tam atkal noprātoja:

—   Patiešām jāatzīst gan, ka es savām kungam iz­maksāju dārgi.

Ne vārda nerunādams, Fikss lūkojās misterā Fogā, grūti pateikt, kādas domas cīnījās viņā. Misis Auda bij saņēmusi džentlmeņa roku un spieda to ar rokām, ne skaņas nevarēdama dabūt pār lūpām!

Āķis pārnācis tūliņ bij devies meklēt vilcienu stacijā, gatavu braukšanai uz Omahu, un cerēja, ka zaudēto laiku varēs vēl atgūt.

—   Kur vilciens? — viņš sauca.

—- Aizbrauca, — Fikss atbildēja.

—   Un kad iet nākamais vilciens? — Fileass Fogs vaicāja.

—  Tikai vakarā.

—  Ak tāl — vienkārši atteica šis neuztraucamais džentlmenis.

Trīsdesmit pirmā nodaļa

Policijas inspektors ļoti rūpējas par Fileasa Foga interesēm

Fileass Fogs bij nokavējies par divdesmit stundām. Āķis, ši nokavējuma cēlonis pret savu gribu, bij pavi­sam izmisis. Viņš galīgi izpostīja savu kungu.

Fikss piegaja Fileasam Fogam klāt un, taisni acīs skatīdamies, vaicāja:

—   Vai jums visā nopietnībā ļoti jāsteidzas?

—   Visā nopietnībā, — misters Fogs atbildēja.

—  Tatad, — Fikss turpināja, — jums no liela svara nokļūt Ņujorkā vienpadsmitajā pirms deviņiem vakarā, iekams noiet kuģis uz Liverpūli?

—   Ārkārtīgi svarīgi.

—   Un, ja šo braucienu neaizkavējis indiāņu uzbru­kums, jūs noteiktā laikā būtu nokļuvuši Ņujorkā?

—   Jā, divpadsmit stundas pirms kuģa noiešanas.

—  Labi. Tātad jūs esat nokavējušies par divpadsmit stundām. Starpība starp divdesmit un divpadsmit ir astoņi. Tās nu būtu jāuzdzen. Vai gribat pamēģināt?

—   Kājām? — Fileass Fogs vaicāja.

—   Nē, bet ragavās, — Fikss atbildēja, — ragavās ar burām. Kads virs ieteica man šo braucamo līdzekli.

Tas bij tas pats vīrs, kas naktī bij uzrunājis Fiksu, bet ko viņš strupi noraidījis.

Fileass Fogs neka neatbildēja Fiksam. Bet Fikss pa- aicinaja klāt viru, kas staigāja tepat pa stacijas peronu. Pēc brīža Fileass Fogs un amerikānis, vārdā Madžs, iegāja kadā būdā līdzās īortarn.

Tur Fileass Fogs aplūkoja diezgan savādo braucamo daiktu, kas sastāvēja no platformas un divām resnām sliecēm, uzliektām mazliet augšup tāpat kā ragavām; vietas tur bij pieciem vai sešiem cilvēkiem. Netālu no

priekšgala platformā bij iestiprināts ļoti garš masts ar milzīgu buru. Dzelzs saitēm nostiprinātā mastā bij vēl rāja, kurā varēja uzcelt fokburu. Pakaļgalā pierīkots kaut kas līdzīgs stūrei, ar ko varēja vadīt šo ierīci.

Kā redzams, tās bij jahtai līdzīgi ierīkotas ragavas. Ziemas laikā, kad sniega putenis aizkavē vilcienus, šā­das ragavas parasti lieto braucienam no vienas stacijas uz otru. Viņu burāšanas spējas ir lieliskas, labākas nekā sacīkšu jahtām, kas viegli var apgāzties. Spēcīga vēja trenktas, viņas skrien pār apsnigušu klajumu tikpat ātri kā eksprešvilciens.

Pēc maza brīža Fileass Fogs un ragavu īpašnieks bij jau vienojušies. Vējš bij labs, spēcīgiem brāzieniem viņš pūta no rietumiem. Sniegs arī sērsnas pārvilkts, un Madžs apsolīja Fileasu Fogu dažās stundās nogādāt Omahas stacijā. Tur bieži piestāj vilcieni un vairākas dzelzceļa līnijas iet uz Ņujorku un Čikāgu. Cerams, ka nokavēto izdosies atgūt. Tāpēc lieki kavēties.

Misters Fogs negribēja, ka misis Auda izbauda šāda ce|ojuma neērtības tik lielā aukstumā, kas no ātras skre- jas kļūst vēl stiprāks, un ieteica viņai kopā ar Aķi pa­tikt tepat Kirnejā. Krietnais puisis nogādātu viņu atpa­kaļ Eiropā pa labāku ceļu un vispār ērtākā veidā.

Bet misis Auda kategoriski atteicās šķirties no mis­tera Foga, un Āķis bij visai laimīgs par tādu viņas lēmumu. Ne par kādu naudu viņš negribēja atstāt savu kungu vienu Fiksa pavadībā.

Grūti pateikt, ko par visu to domāja policijas in­spektors. Fileasa Foga atgriešanās bij satricinājusi viņa stipro pārliecību. Vai ari te darīšana ar ārkārtīgi ietie­pīgu blēdi, kas bij pārliecināts, ka, nobeidzis savu ceļo­jumu ap zemeslodi, viņš Anglijā būs pilnīgā drošībā. Varbūt arī, ka Fiksa ieskats par Fileasu Fogu bij ma­nāmi grozījies. Bet tomēr arī viņš gribēja savu pienā­kumu izpildīt līdz galam un tāpēc ar visiem spēkiem pasteidzināt atgriešanos Anglijā.

Pulksten astoņos ragavas bij gatavas doties ceļā. Ceļinieki — grūti viņus varētu saukt par pasažieriem — savās ceļa segās cieši ietinušies, sasēdās iekšā. Divas milzīgas buras tika uzvilktas, un, spēcīga vēja trenktas, ragavas sāka slīdēt pa sērsnu ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Atstatums starp Kirneiu un Omahu pa gaisa vai, kā amerikāņi saka, pa bites lidojuma līniju ir ap divi simti jūdžu. Ja pieturēsies vējš, tad viņi šo atstatumu no­brauks piecās stundās. Ja negadīsies nekāds traucējums, vienos pēc pusdienas viņi nokļūs Omahā.

Kas tas bij par ceļojumu! Cieši kopā sasēdušies, braucēji tomēr vārda nevarēja pārmainīt. Ātrās skrejas vēl pastiprinātais aukstums viņiem laupīja valodu. Ra­gavas pa sniega klajumu slīdēja tikpat viegli kā kuģis pa ūdens līmeni. īsti spēcīga vēja brāzma it kā pacēla ragavas no zemes; un tad tās ar saviem milzīgajiem buru spārniem šķita lidoja pa gaisu. Madžs stāvēja pie stūres un ar drošu roku vadija ragavas taisnā virzienā. Visas buras bij uzvilktas. Foku viņš pārmainīja ar mil­zīgu buru. Uzcēla steņģi un uzvilka vēl topseli, tāpēc brauciena ātrums palielinājās. Matemātiski tas, zināms, nebij aprēķināms, tomēr gan nojaušams, ka viņi no­brauca apmēram četrdesmit jūdzes stundā.

— Ja tikai kaut kas nesalūzt, — Madžs teica, — tad mēs nokļūsim laikā.

Madža paša interesēs bij nokļūt norunātā laikā, jo pēc parašas Fileass Fogs arī viņam bij apsolījis prāvu prēmiju.

Prērija, pār kuru taisnā līnijā brauca ragavas, bij līdzena kā jūra. Labāk sakot, tā bij kā bezgalīgs aizsalis ezers. Dzelzceļš šajā apvidū stiepās no dienvidrietumiem uz ziemeļrietumiem, šķērsoja Graneilandu, Kolum- busu — ievērojamu Nebraskas štata pilsētu, Skuleru, Fremontu un Omahu. Ceļš visu laiku vijās gar Platas upes krastu. Ragavu braucējiem iznāca taisnāks ceļš no loka viena gala tieši uz otru. Platās upes traucējuma Madžam nebij jābaidās, jo nelielajā līkumā, ko tā meta pie Fremontas, upe jau bij aizsalusi. Tātad visā ceļā ne­bij paredzami nekādi šķēršļi, tikai divu kavēkļu Filea­sam Fogam vēl jābaidās: ragavu salūšana un vēja gro­zīšanās vai norimšana.

Bet vējš nemaz nemitējās. Pavisam otrādi — pie­ņēmās tik stiprs, ka pat pielieca stipri atsieto mastu. Cieši' savilktās metala atsējas džinkstēja kā instrumenta stigas. Ātrā skrēja ragavām līdzi džinkstēja sēra muzika

— Šis stigas skan kā kvinta un oktāva, — Fileass Fogs piezīmēja.

Un tie arī bij vienīgie vārdi, ko viņš pateica visā šajā braucienā. Misis Auda pēc iespējas rūpīgi bij ievīs­tīta ceļa kažokos un segās, lai to pasargātu no aukstuma.

Bet Āķis kāri ieelpoja salto gaisu, kamēr viņa seja bij sarkana, līdzīga miglā rietošās saules ripai. Ar savu parasto optimismu viņš atkal bij sācis cerēt. Ņujorkā viņi gan vairs nenonāks rītā, bet tomēr vakarā. Iespē­jams, ka viņi pagūst sasniegt Liverpūles tvaikoni.

Viņam pat bij vēlēšanās savam sabiedrotajam Fik- sam sirsnīgi roku spiest. Viņš nevarēja aizmirst, ka taisni Fikss bij ierosinājis šo braucienu ragavās, vie­nīgo iespēju vēl laikā nokļūt Omahā. Tomēr kaut kāds instinkts viņu atturēja atklāti izrādīt savas jūtas.

Bet viens viņam neizgāja no prāta, ka Fileass Fogs nebij vilcinājies doties viņam palīgā un izpestīt no in­diāņu nagiem. To darīdams, misters Fogs bij riskējis ar savu mantu un pat ar dzīvību… Nē, to viņa su­lainis mūžam neaizmirsīsi

Kamēr braucēji tā nodevās katrs savām domām, ra­gavas nemitīgi slīdēja pa bezgalīgo sniega klajumu. Mazākām upēm un strautiem nemanot pārbrauca pāri. Baltā sega bij apslēpusi tiklab zemi, kā ūdeni. Klajums bij gluži tuksnesīgs. Atrazdamies starp Klusā okeāna dzelzceļa līniju, kas stiepās no Kirnejas stacijas uz San- Džosefu, tas izveidoja .it kā lielu, neapdzīvotu salu. Ne­viena ciemata, nevienas stacijas, pai neviena forta te neredzēja. Laiku pa laikam kā spoks zibens ātrumā pa­šāvās kāda koka balti apsnigušais skelets. Reizēm gaisā parādījās izbiedētu meža putnu bars. Vietām atkal iz­salkušu, kārnu prērijas vilku bars dzinās ragavām pa­kaļ. Āķis ar revolveri rokā vēroja, lai tūliņ šautu, ja kāds no tiem piekļūtu tuvāk. Ja kāds šķērslis aizkavējis ragavas, braucēji nokļūtu lielās briesmās izbadojušos plēsoņu uzbrukuma dēļ. Bet ragavas izturēja un bez ap­stājas devās uz priekšu, gaudojošais zvēru bars drīz vien palika tālu iepakaļ.

Ap pusdienas laiku Madžs pēc dažām zīmēm vēroja, ka brauc pa Platas upes ledu. Viņš neteica nekā, bet bij pārliecināts, ka vēl pēc divdesmit jūdzēm Omahas*sta­cija būs aizsniegta.

Un patiešām, nepagāja vēl ne stunda, kad veiklais vadītājs atstaja stūri un metās pie buru ievelkamām vir­vēm, kamēr ieskrējušās ragavas vēl pusjūdzi lidoja tā­pat pa sērsnu. Beidzot tās apstajas un tad parādījās baiti apsnigušu jumtu kopa, un Madžs iesaucās:

— Mēs esam klāt!

Klāt! Patiešām šī bij tā stacija, no kurienes katru dienu daudzi vilcieni iet uz Savienoto Valstu austru­miem!

Āķis ar Fiksu izlēca no ragavām, izstaipīja savus sastingušos locekļus un tad palīdzēja izkāpt arī miste­ram Fogam un jaunajai sievietei. Fileass Fogs bagātīgi samaksāja Madžam, Āķis tam kā draugam spieda roku, un tad visi devās uz Omahas staciju.

Pie šīs ievērojamās Nebraskas pilsētas izbeidzās Klusā okeāna dzelzceļš, kas Misisipi baseinu savieno ar Kluso okeānu. No šejienes uz Čikāgu iet cita taisna līnija, šķērsodama piecdesmit stacijas.

Tiešas satiksmes vilciens patlaban bija gatavs doties ceļā. Fileasam Fogam ar pavadoņiem tikko atlika laika iekāpt vagonā. No Omahas viņi nekā nedabūja redzēt, bet Āķis apmierinājās ar to, ka tagad jārīkojas nevis jāskatās.

Apbrīnojami ātri vilciens izbrauca cauri Ajovas šta­tam un Kaunsilblefas, Muanas un Ajovas pilsētām. Naktī pie Davenportas pārbrauca pāri Misisipi un tad caur Rokailendu iekļuva Ilinoisas štatā. Otrā dienā, desmi­tajā decembrī, četros vakarā viņi bij jau Čikāgā uz skaistā Mičiganas ezera krasta.

No Čikāgas līdz Ņujorkai ir deviņi simti jūdzes. Či­kāgā vilcienu bij papilnam. Misters Fogs nekavēda­mies tūliņ pārkāpa jaunā. Ātrvilciens Pitsburga— Fortaine—Čikāga, attīstīja vislielāko ātrumu it kā saprazdams, ka šim džentlmenim nav laika kavēties. Kā zibens vilciens izšāvās cauri Indiānai, Ohio, Pensilvā- nijai, Ņudžersejai, cauri pilsētām ar antīkiem nosau­kumiem, no kurām dažam bij gan ielas un tramvaji, bet māju vēl ne. Beidzot parādījās Hudzona, un tad vien­padsmitajā decembri ceturksni uz divpadsmitiem vakarā vilciens pieturēja stacijā, upes labajā krastā, taisni Zie­meļamerikas—Anglijas tvaikoņu līnijas piestātnē.

Liverpūles tvaikonis «Ķīna» bij aizgājis pirms četr­desmit piecām minūtēm!

Trīsdesmit otra nodala Fileass Fogs uzsāk enerģisku cīņu pret neveiksmēm

Aizbraukdama «Ķīna» likās paņēmusi līdzi pēdējo Fileasa Foga cerību.

Patiešām, viņa nolūkiem nederēja neviens no pārējo tvaikoņu sabiedrību kuģiem, kas uztur satiksmi starp Ameriku un Eiropu: ne franču «Transatlantiskie», ne «White-Star-Line», ne sabiedrības «Imman», ne arī Hamburgas līnijas kuģi nevarēja pakalpot šiem džentlmeņiem.

Franču" «Transatlantiskās sabiedrības» tvaikonis «Pereira», kas krāšņuma un ērtības ziņā pārspēj visus pārējos, nobrauca tikai vēl aizparīt, četrpadsmitajā de­cembrī. Turklāt viņš, tāpat kā Hamburgas līnijas kuģi, nebrauca tieši uz Liverpūli vai Londonu, bet uz Havru, un brauciens no Havras uz Sauthemptonu tā aizkavētu Fileasu Fogu, ka visas pūles būtu veltīgas.

Bet kas attiecas uz sabiedrības «Irnman» kuģiem, no kuriem «Parīzes pilsēta» aizbrauks nakatnajā dienā, tad par to nebij ko domāt, šie kuģi galvenokārt paredzēti emigrantu pārvadāšanai, viņi drīzāk brauca ar burām nekā ar tvaiku, un viņu ātrums ir niecīgs. Pārbraucie- nam no Ņujorkas uz Angliju viņiem vajadzīgs vairāk laika, nekā bij palicis Fileasam Fogam.

Visu to mūsu džentlmenis uzzināja no sava ceļveža «Bradshaw», kurā bij sīki norādītas visas okeānu kuģu līnijas.

Aķis bij galīgi satriekts. Kuģis nokavēts viņa vainas dēļ, savu kungu pavadīdams, viņš pastāvīgi bij licis tām' šķēršjus ceļā. Viņš lādējās nejauki, atcerēdamies visus starpgadījumus ceļojumā, saskaitīdams visas 'tās nau: das summas, kas izdotas vienīgi viņa labā, un beigās apsvērdams, ka tas viss kopā ar pazaudētām derībām galigi izpostīs misteru Fogu.

Tomēr misters Fogs viņam nekā nepārmeta. Tikai pamezdams tvaikoņa piestātni, viņš teica:

— Rītu redzēsim, kas darāms. Nāciet!

Misters Fogs, misis Auda, Fikss un Āķis tūlīt ar plostu pārcēlās pāri Hudzonai un fiakrā nobrauca uz Sv. Nikolaja viesnīcu Brodveias ielā. Tur viņiem ierā­dītās istabās pagāja nakts, īsa Filesam Fogam, kas gu­lēja cieši, bet diezgan gara misis Audai un viņas biedriem, kuri aiz uztraukuma nevarēja aizmigt.

Rit bij divpadsmitais decembris. No šīs dienas pulk­sten septiņiem rītā līdz astoņiem četrdesmit piecām mi­nūtēm vakarā divdesmit pirmajā decembrī vēl palika deviņas dienas trīspadsmit stundas un četrdesmit piecas minūtes. Ja Fileass Fogs vakar būtu izbraucis ar «Ķīnu», vienu no labākajiem Kunarda linijas braucē­jiem, viņš nokļūtu Liverpūlē un pēc tam Londonā no­teiktā laikā.

Misters Fogs atstāja viesnīcu viens pats, piekodinājis sulainim pateikt misis Audai, lai tā ir gatava katru acumirkli doties ceā.

Misters Fogs atgriezās Fludzonas krastmalā un tur starp noenkurotiem kuģiem izlūkoja tos, kas taisījās ceļā. Vairākiem no tiem jau mastā plivinājās brauciena karogs, tie dosies ceļā tūliņ, ar šārīta paisumu, jo no šīs brīnišķās un plašās Ņujorkas ostas katru dienu simtiem kuģu devās ceļā uz visam pasaules malām. Bet lielākā daja bij buru kuģi un Fileasa Foga nolūkiem ne­lietojami.

Likās jau, ka pašā pēdējā mēģinājumā viņam jāpa­zaudē, kad dažus mezglus attālu no krasta ieraudzīja slaidu tirdzniecības tvaikoni, no kura skursteņa kūpēja kupli dūmu mutuļi par zīmi, ka kuģis patlaban taisās doties ; ceļā.

Fileass Fogs pasauca laivu, un pēc pāra airu vilcie­niem viņš jau bij pie kuģa «Henrieta», ar dzelzs rumpi un koka augšdaļām.

«Flenrietas» kapteinis bij uz kuģa. Fileass Fogs uz­kāpa uz klāja un lika pasaukt kapteini, kas tūliņ ieradās.

Tas bij gadus piecdesmit vecs, no tā sauktajiem jū­ras vilkiem, likās sabozies un visai nelaipns. Drūmās vara sarkanās acis, rūsganie mati, resnais kakls ne­liecināja, ka viņš būtu sabiedrības cilvēks.

—   Jūs esat kapteinis? — misters Fogs jautāja.

—   Tas es esmu.

—   Es esmu Fileass Fogs no Londonas.

—   Un es — Endrju Spiclijs no Kardifas.

—   Jūs taisāties ceļā?

—   Pēc vienas stundas.

— Un braucat…?

—   Uz Bordo.

—   Un jūsu krava?

—   Bez kravas. Es braucu ar balastu.

—   Vai pasažieri jums ari ir?

—   Nekad man viņu riav. Tā ir krava, kas aizņem daudz vietas un ir loti skala.

—   Vai jūsu kuģis brauc ātri?

—   Vienpadsmit līdz divpadsmit mezglu, «Henrietu» pazīst visi.

—   Vai jūs mani un vēl trīs pasažierus nevēlaties no­vest uz Liverpūli?

—   Uz Liverpūli? Kāpēc ne uz Ķīnu?

—   Es teicu uz Liverpūli.

—   Nē!

—   Nē?

—   Ne. Man jābrauc uz Bordo, un es braukšu uz Bordo.

—   Bet par labu samaksu?

—   Ne par kādu maksu.

Kapteinis to noteica tādā tonī, kam pretī runāt ne­bij iespējams.

—   Bet «Henrietas» īpašnieks… — ieminējās Fi­leass Fogs.

—   īpašnieks esmu es pats, — kapteinis atbildēja. — Kuģis pieder man.

—   Es vinu noīrēšu no jums.

—   Nē.

—   Nopirkšu.

—   Nē.

Fileass Fogs ne acu nepamirkšķināja. Tomēr stā­voklis nu bij grūts. Te bij pavisam kas cits nekā Hon­kongā, un «Henrietas» kapteinis citāds nekā «Tanka- deras» vadītājs. Līdz šim mūsu džentlmenim nauda allaž bij palīdzējusi izkļūt no klizmas. Šoreiz tā izrā­dījās nederīga.

Tomēr pāri okeānam bij jātiek kuģī, lai nebūtu jā­brauc balonā, kas bij bīstami un galu galā pilnīgi ne­iespējami.

Taču likās, ka Fileasam Fogam vēl kaut kas padomā, jo viņš teica kapteinim:

—  Nu, bet tādā gadījumā varbūt aizvedīsiet mani uz Bordo?

—   Nē, pat ja jūs man piesolītu divi simti dolāru.

—   Es jums solu divi tūkstoši.

—   Par katru?

—   Par katru.

—   Un jūs esat četri?

—   Četri.

Kapteinis Spidijs pakasīja pieri tā, it kā gribētu no­berzt ādu. Negrozot ceļu, nopelnīt astoņi tūkstoši do­lāru, to dēļ bij vērts mēģināt apspiest savu nepatiku pret pasažieru kravu. Pasažieris par divi tūkstoši do­lāriem galu galā arī nebij vairs pasažieris, bet diezgan vērtīga prece.

—   Es nobraucu pulksten deviņos, — kapteinis Spi­dijs strupi noteica, — un ja jūs ar tiem citiem esat klāt…

—  Deviņos mēs būsim klāt, — misters Fogs atbil­dēja tikpat strupi.

Patlaban bij pusdeviņi. Tikpat mierīgi kā arvien mūsu džentlmenis aizbrauca no «Henrietas», atgriezās Sv. Nikolaja viesnīcā, pasauca misis Audu un Āķi un arī nešķiramo Fiksu augstsirdīgi uzaicināja līdzi, un to viņš darīja tikpat mierīgi, kā mēdza rīkoties visos gadījumos.

Kad «Henrieta» raisījās no krasta, visi četri jau bij uz klāja._

Kad Āķis dabūja zināt, cik maksā šis pēdējais brau­ciens, no viņa tādās reizēs parastās izsaucienu gammas paspruka tas viszemākais «ai-ai!»,

Policijas inspektors Fikss ar skumjām nodomāja, ka Anglijas bankai atiiks diezgan maz no nozagtās sum­mas. Patiešām, ja arī pieņem, ka sers Fogs vēl pāri sauju neiemetīs jūrā, taču jau tagad vairāk nekā septiņi tūkstoši mārciņu sterliņu trūka viņa banknošu somāl

Trīsdesmit trešā nodala Fileass Fogs cīnās visgrūtākos apstākjos un uzvar

Stundu vēlāk tvaikonis «Henrieta» pabrauca garām peldošai bojai Hudzonas ietekā un izkļuva atklātā jūrā. Dienu brauca gar Longailendu un Fairailendu, bet tad ātrā gaitā sāka doties pret rietumiem.

Rītā, trīspadsmitā decembrī, ap pusdienu kāds cil­vēks pakāpās uz kapteiņa komandas tilta un sāka lū­koties tālē. Varētu domāt, ka tas ir kapteinis Spidijs. Tomēr ne — tas bij Fileass Fogs.

Kapteinis Spidijs vienkārši bij ieslēgts paša kajītē un tur rēca no dusmām. Starp citu, viņa dusmas bij arī saprotamas.

Tas notika gaužām vienkārši. Fileass Fogs vēlējās braukt uz Liverpūli, bet kapteinis negribēja viņu turp vest. Tad tajās trīsdesmit stundās, kopš atradās uz kuģa, Fileass Fogs atkal bij ķēries pie saviem banknošu saiņiem, un drīz vien kuģa ļaudis, kurinātāji un matroži, kas nodarbojās arī ar kontrbandu un lāgā nesatika ar kapteini, bij viņa pusē. Lūk, kāpēc kapteinis Spidijs rēca savā kajītē ieslēgts, bet kuģi komandēja Fileass Fogs un vadija to tieši uz Liverpūli. Tagad, redzot Fileasu Fogu rīkojamies, katram tika saprotams, ka viņš ir jūrnieks.

Kā šī dēka beigsies, lasītājs uzzinās mazliet vēlāk.

Misis Auda bij uztraukta, bet neteica nekā. Fikss no sākuma bij gluži apstulbis. Turpretim Āķim visa tā lieta likās vien <a«j rši lieliska.

— VienparLmi' līdz divpadsmit mezglu, — kapteinis Spidijs bij teicis, un patiešām «Henrieta» brauca ar tādu caurmēra ātrumu.

Ja tikai negadījies vēl kāds «ja»! Ja jūra nepaliktu pārāk viļņota, ja vējš negrozītos austrumos, ja kuģis nedabūtu kādu bojājumu, «Henrieta» deviņās dienās, no divpadsmit līdz divdesmit pirmajam decembrim, paspētu nobraukt trīs tūkstoš jūdzes starp Ņujorku un Liverpūli. Protams, notikums ar kapteini, turklāt vēl bankas nau­das zādzība džentlmenim varēja maksāt dārgāk, nekā viņš to vēlētos.

Pirmajās dienās cejojums ritēja vislabākajos ap­stākļos. Jūrā nebij nekādu lielu viļņu, vējš pūta no zie­meļaustrumiem, arī buras bij uzvilktas, un «Henrieta» skrēja kā īsts transatlantijas braucējs.

Āķis bij bezgala līksms. Viņu ārkārtīgi sajūsmināja mistera Foga beidzamais triks, par kura sekām viņš ne­maz nedomāja. Kuģa ļaudis nekad nebij redzējuši jaut­rāku un izveicīgāku puisi.

Viņš tiem teica laipnākos glaimus, pacienāja ar iz­meklētiem dzērieniem. Pēc viņa domām matroži iztu­rējās kā džentlmeņi, bet kurinātāji varonīgi rūpējās par uguni. Viņa jautrais garastāvoklis un valodīgums ietek­mēja visus. Viņš bij aizmirsis pagātni, nepatikšanas un briesmas. Viņš domāja tikai par tuvo mērķi un kvēloja aiz nepacietības, gluži kā «Henrietas» katlu sasildīts. Bieži krietnais puisis pastaigājās gar Fiksu, izteiksmīgi viņā noraudzīdamies, bet neko neteikdams, jo starp abiem draugiem vairs nebij nekādas tuvības.

Starp citu, Fikss vairs nesaprata it nekā. «Henrietas» sagrābšana, kuģa ļaužu uzpirkšana, Fogs kā pirmās šķi­ras jūrnieks — tas viss viņu pilnīgi apstulbināja. Viņš vairs nesaprata, ko domāt! Bet galu galā džentlmenis, kas iesāka ar piecdesmit pieci tūkstoši mārciņu sterliņu zādzību, varēja nonākt arī līdz vesela kuģa nozagšanai. IJn tā Fikss dabiski secināja, ka Foga vadītā «Henrieta» nepavisam nebrauc uz Liverpūli, bet gan uz kādu ne­pieejamu pasaules malu, kur zaglis vienkārši pārvērtī­sies.par pirātu un būs drošībā! Tāda hipotēzē likās visai ticama, un Fikss sāka nopietni nožēlot, ka vispār iemai­sījies šajā tumšajā lietā.

Kapteinis Spidijs tāpat vien rēca savā kajītē, un Āķis, kuram bij uzdots piegādāt tam pārtiku, ar visu savu lielo stiprumu darīja to sevišķi uzmanīgi. Lūkojo­ties misterā Fogā, nebij ne mazāko šaubu, ka viņš ir vecs kapteinis.

Trīspadsmitajā pabrauca garām Ņūfaundlendas sēk­ļiem. Tas ir visbistarnakais apvidus, it sevišķi ziemas laikā, kad te biežas miglas un spēcīgi vēji. Jau no va­karvakara barometrs spēji nokritās, vēstīdams drīzu laika maiņu. Tiešām, naktī temperatūra pēkšņi krita, un vējš pasitās uz dienvidaustrumiem.

Tas nu bij pirmais traucējums. Lai nebūtu jānovirzās no taisnā ceļa, misters Fogs pavēlēja satīt buras un pa­stiprināt tvaiku. Tomēr augsti viļņu vāli vēlas pret kuģi, valstīja to un traucēja viņa gaitu. Vēja brazma pamazam izvērtās viesulī un bij paredzams, ka «Hen­rieta» drīzā laikā nejaudās vairs cīnīties ar viļņiem. Bet bēgšana no vētras draudēja ar visādām nezināmām briesmām.

Āķa seja samācās līdzi laikam, divas dienas lāga zēns nodzīvoja briesmīgās rūpēs. Bet Fileass Fogs izrā­dījās par norūdītu jūrnieku, viņš prata izvadīt kuģi, pat nesamazinādams tvaiku. Nespēdama pacelties viļņa vir­sotnē, «Henrieta» izlauzās tam cauri, ūdens šļācās pāri klājam, bet tomēr viņa izkļuva. Dažreiz milzu vilnis iz- slēja viņas pakaļgalu augšā, tā ka skrūve griezās gaisā, bet viņa tomēr gaja uz priekšu.

Taču vējš nepieņēmās tik spēcīgs, kā bij jābaidās. Tas nebij no tiem orkāniern, kas skrien ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā. Tas bij svaigs vējš, bet par ne­laimi negrozāmi pūta no dienvidaustrumiem, ta ka bu­ras lietot nebij iespējams. Un tomēr tās tagad būtu tik noderīgas tvaika spēka pastiprinājumam!

Sešpadsmitais decembris bij septiņdesmit piektā diena pēc izbraukšanas no Londonas. Galu galā «Hen­rieta» vēl nebij pārāk daudz nokavējusies. Apmēram pusceļš bij nobraukts un Jaunākie apvidi aiz muguras. Vasarā brauciens būtu viegli izdevies; turpretī ziemā te bij pats sliktakais gadalaiks. Āķis neteica ne vārda. Galu galā viņam vēl bij maza cerība, ja ari vējš kavēja, taču tvaiks darīja savu.

Tajā dienā mašīnists bij uzkāpis uz komandtilta pie Fileasa Foga un dzīvi sarunajās ar to.

Nezin kāpēc, laikam aiz ļaunas nojautas Āķis juta vieglu nemieru. Vienu ausi viņš atdotu, iai tikai ar otru dabūtu dzii dēt, par ko tie runāja. Tomēr viņš paguva uztvert dažus Fileasa Foga vārdus.

—   Vai jūs esat pārliecināts par to, ko runājat?

—   Pilnīgi, kapteiņa kungs, — mašīnists atbildēja.

—   Neaizmirstiet, ka no paša brauciena sākuma mēs kurinām visas krāsnis. Ogu mums pietiktu lēnam brau­cienam no Ņujorkas līdz Bordo, bet viņu nepietiks šā­dam ātrumam līdz Liverpūlei.

—   Es par to padomāšu, — misters Fogs atbildēja.

Nu āķis bij sapratis. Viņu pārņēma nāvīgas izbailes.

Kuģim pietrūks ogļu!

«Bet ja mans kungs tiks galā arī ar to, tad viņš ir apbrīnojams cilvēks,» Āķis domāja.

Un, saticis Fiksu, nenocietās un pastāstīja tam, kas par lietu.

—   Tātad jūs esat pārliecināts, ka mēs tomēr brau­cam uz Liverpūli? — policijas aģents nošņāca caur zobiem.

—   Pie joda! Protams!

—   Vientiesis jūs esat! — inspektors noteica un, ple­cus paraustīdams, aizgāja.

Āķis gribēja tūliņ atmaksāt par šādu raksturojumu, labi saprazdams tā iemeslu. Taču arī atzina, ka Fikss, pa karstām pēdām tik neveiksmīgi sekodams viņa kun­gam ceļojumā ap zemeslodi, laikam jutās savā pašmīlā stipri pazemots.

Ko tagad iesāks Fileass Fogs? To uzminēt bij grūti. Tomēr laikam taču viņš bij izdomājis, ko iesākt, jo tajā pašā vakarā lika pasaukt mašīnistu un teica:

—   Kuriniet, cik iespējams, kamēr vien vēl ir ogles.

Acumirkli vēlāk «Henrietas» skurstenis sāka izmest

veselus dūmu vālus.

Tātad kuģis devas tālāk ar pilnu tvaiku. Bet pēc di­vām dienām, kā jau mašīnists bij brīdinājis, astoņpa­dsmitajā decembrī viņš paziņoja, ka ogļu vairs nepietiks visai šai dienai.

—   Kuriniet joprojām tāpat, misters Fogs atbildēja.

—   Un vēl pastipriniet tvaika spiedienu!

Tajā dienā ap pusdienu, aprēķinājis vietas platumu un kuģa virzienu, Fileass Fogs pavēlēja Āķim atvest kapteini Spīdiju. Tas bij tikpat, it kā viņš būtu licis at­raisīt tīģeri no ķēdes, un, nokāpdams pa trepēm, lāga zēns murmināja:

—   Tas nu gan būs negants!

Tiešām, pēc pāra acumirkļiem, kliedzieniem un lās­tiem atskanot, augšup uz klāju vēlās kāda bumba. Un šī bumba bij kapteinis Spidijs. Nebij ko šaubīties, ka tūliņ viņa plīsīs pušu.

—   Kur mēs esam? — tie bij pirmie vārdi, ko Spidijs līdz ar dusmu šņākoņu izdabūja pār lūpām. Bij jābai­dās, ka krietno viru ķers trieka.

—   Kur mēs esam? — viņš atkārtoja, krampjaini sa­rauktu seju.

—    Septiņi simti septiņdesmit jūdžu attālu no Liver­pūles, — misters Fogs atbildēja nesatricināmi mierīgi.

—   Pirāts! — ieb|āvās Endrju Spidijs.

—   Es liku jūs atsaukt, kapteiņa kungs …

—   Jūras laupītājs!

—   … kapteiņa kungs, — Fileass Fogs turpināja, — lai lūgtu jūs pārdot man savu kuģi.

—   Nē! Par visu elles naudu, nē!

—   Tas tādēļ, ka man viņš jāsadedzina.

—   Mans kuģis jāsadedzina!

—   Jā gan, vismaz viņa augšējā koka daļa, jo mums trūkst ogļu.

—   Sadedzināt manu kuģi! — kapteinis Spidijs .bez spēka ievaidējās. — Kuģi, kas man maksā piecdesmit tūkstoš dolāru!

—  Te jums būs sešdesmit tūkstoši, — Fileass Fogs teica, pasniegdams saini banknošu.

Tas atstāja lielu iespaidu uz Endrju Spidiju. Viņš nebūtu amerikānis, ja sešdesmit tūkstoši dolāru viņu neaizkustinātu. Vienā acumirkli kapteinis aizmirsa sa­vas dusmas, savu apcietinājumu, savu naidu pret šo pasažieri. Viņa kuģis bij divdesmit gadu vecs. Te tagad taču nodarāms lielic ks veikals! .. . Bumba vairs nēsipēja eksplodēt. Fileass Fogs bij apdzēsis viņas degli.

—   Uti dzelzs korpuss paliek man? — kapteinis vai­cāja pavisam ramā balsī.

—   Dzelzs korpuss ar visām mašīnām. Tātad ar mieru?

—   Ar mieru.

Un Endrju Spidijs, pagrābis banknošu saini, pār­skaitīja un noglabāja to savā kabatā.

Kamēr tas viss norisinājās, Āķis bij kļuvis balts kā kaļķis. Bet Fikss gandrīz dabūja trieku. Tepat divdesmit tūkstoši mārciņu jau pagalam, un pie tam šis Fogs at­deva vēl atpakaļ dzelzs korpusu ar visām mašīnām, gandrīz vai visu kuģa vērtību! Nu jā, bankā viņš taču nozadzis veselas piecdesmit pieci tūkstoš mārciņas!

Kad Endrju Spidijs bij novietojis naudu, Fileass Fogs viņam teica:

—   Nebrīnieties par visu. Jums jāzina, ka es pazau­dēju divdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu, ja divdesmit pirmajā decembrī pulksten astoņos četrdesmit piecās minūtēs vakarā nenokļūstu Londonā. Es nokavēju kuģi Ņujorkā, un tā kā jūs atteicāties vest mani uz Liver­pūli .

—   Un esmu prātīgi darījis, velns lai parauj! — iesaucās Endrju Spidijs. — Par to es tagad nopelnu ma­zākais četrdesmit tūkstoš dolāru.

Tad viņš piebilda svinīgāk:

—   Vai zināt ko, kaptein …

—   Fog.

—   .. .kaptein Fog. Ari jūs pa pusei esat amerikanis.

Un, pateicis savam pasažierim to, kas pēc viņa do­mām bij kompliments, viņš taisījās iet projām. Fileass Fogs to vēl aizturēja.

—   Un tagad kuģis pieder man?

—   Saprotama lieta. Viss, kas viņā no koka.

—   Labi. Noplēsiet visu iekšējo iekārtojumu un ar Šo malku kuriniet krāsnis!

Viegli iedomāties, ka ar sausu malku tvaiku varēja uzdzīt tikpat augstu kā ar oglēm. Tajā dienā kubriks, rufi, kabīnes un viss apakšējais klājs tika sadedzināts.

Nākamajā dienā, deviņpadsmitajā decembrī, sāka dedzināt virsējo ierīci. Mastus nozāģēja un sacirta ga­balos. Kuģa ļaudis strādāja neticami čakli. Āķis zāģēja, cirta, skaldīja, vārdu sakot, strādāja viens par desmi­tiem. Tas bij īsts postīšanas trakums.

Citu rīt, divdesmitajā decembrī, sadedzināja mastu paliekas un lielāko daļu no augšējā klāja. «Henrieta», tā apstrādāta, kļuva līdzīga peldošam pontonam.

Bet tajā dienā no kuģa varēja saredzēt Īrijas krastus ar Fasteretas bāku.

Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā kuģis bij vēl tikai iepretim Kvinstaunai, Fileasam atlika vairs div­desmit četras stundas laika, lai nokļūtu Londonā. Bet «Henrieta», pat ar pilnu tvaiku braukdama, tikko varēja aizsniegt Liverpūli. Un drosmīgajam džentlmenim saka pietrūkt kurināmā.

—   Foga kungs, — ierunājās kapteinis Spidijs, no­pietni ieinteresējies par viņa pasākumu, — man patie­šām jūs žēl. Viss ir pret jums! Mēs esam vēl tikai pret Kvinstaunu.

—   A! — misters Fogs iesaucās. — Vai tā ir Kvin- stauna, kuras uguņus mēs patlaban redzam?

—   Jā.

—   Vai mums iespejams iebraukt ostā?

—   Tikai pēc trim stundām, augstākā uzplūdu laikā.

—  Tad nogaidīsim, — Fileass Fogs mierīgi atteica. No viņa sejas nebij redzams, ka viņš vēlreiz taisās cīņā ar nopietnu kavēkli.

Kvinstauna ir osta Īrijas krastā, kur transatlantiskie tvaikoņi, no Savienotām Valstīm braukdami, parasti piestāj, lai nodotu maisus ar vēstulēm. Tad tās nosūta uz Dublinu ar vienmēr gatavībā stāvošu eksprešvilcienu. No Dublinas tās ar ātrbraucēju tvaikoni pārved uz Li­verpūli, un tā vēstules nokļūst galā par divdesmit stun­dām ātrāk nekā visžiglākie jūrasbraucēji tvaikoņi.

Ko tādējādi iegūst Amerikas pasta sūtījumi, tās pa­šas divdesmit stundas bij nodomājis aizgūt arī Fileass Fogs. Ar «Henrietu» viņš tikai rītvakar nokļūtu Liver­pūlē, turpretī šādā ceļā jau ap pusdienu, un tātad no­teiktā vietā viņš varēja būt vēl pirms astoņiem un četr­desmit piecām minūtēm.

Ap pulksten vieniem pēc pusnakts «Henrieta» pai­suma laikā iegriezās Kvinstaunas ostā, un Fileass Fogs, saņēmis kapteiņa Spidija spēcīgu rokas spiedienu, pa­meta to uz nopostītā kuģa, kas tomēr vēl bij vērts pusi no tā, kas par visu samaksāts.

Pasažieri tūliņ izcēlās malā. Fiksam šajā acumirklī

rokas dega arestēt Fogu. Tomēr viņš to nedarīja. Kāpēc? Kāda cīņa viņā gan patlaban norisinājās? Vai viņš sāka saprast, ka maldījies? Tomēr viņš neatstājās no mistera Foga. Kopā ar to, misis Audu un Āķi viņš pus­divos iekāpa vilcienā, gaismai austot, nokļuva Dublinā un tūliņ uzkāpa uz tvaikoņa, īsta dzelzs tarana, kas, viļņus šķeldams, devā*s uz priekšu.

Divdesmit pirmā decembrī pusdienas laikā Fileass Fogs beidzot izkāpa Liverpūles krastmalā. Lidz Londo­nai vēl atlika tikai sešas stundas.

Bet tajā acumirklī pie viņa pienāca Fikss, vienu roku uz pleca likdams un ar otru savu mandātu pastiepdams, vaicāja:

—   Jūs laikam esat sers Fileass Fogs?

—   Jā gan, cienījamais kungs.

—   Karalienes vārdā es jūs apcietinu!

Trīsdesmit ceturtā nodaļa Āķim ir izdevība ļauni pazoboties

Fileass Fogs bij ieslodzīts cietumā. Viņu iemeta poli­cijas karcerī, kas atradās pie Liverpūles muitas, tikai rītu viņu pārvedīs uz Londonu.

Kad Fikss apcietināja misteru Fogu, Āķis gribēja gāzties detektīvam virsū, bet polismeņi to aizturēja. Ne­gaidītā notikuma nobiedētā misis Auda nekā nesaprata un ne vārda nevarēja izrunāt. Āķis viņai visu izstāstīja. Misters Fogs, šis godīgais un drosmīgais džentlmenis, apcietināts kā zaglis! Jaunā sieviete protestēja pret tādu apvainojumu, sirds viņai kūsāja pāri, asaras plūda no acīm, redzot, ka viņa nespēj palīdzēt savam glābējam.

Fikss bij apcietinājis Šo džentlmeni tāpēc, ka viņa pienākums to prasīja, vienalga, vai tas vainīgs vai ne — to izšķirs tiesa.

Tad Āķim ienāca prātā, ka taču vienīgi viņš vainīgs pie visas nelaimes! Kāpēc viņš misteram Fogam bij no­slēpis to, ko zināja par policijas inspektoru Fiksu un tā nolūkiem? Laikā brīdināts, tas, bez šaubām, būtu pie­rādījis Fiksam savu nevainību, viņš būtu pārliecinājis,

ka detektīvs maldās un vismaz nebūtu uz sava rēķina vadājis lidzi šo nolādēto aģentu, kura pirmais darbs bij to apcietināt, tiklīdz viņš spēra kāju uz Apvienotās ka­ralistes zemes. Sirdsapziņas pārmetumi nomocīja Aķi, iedomājot savu kļūdu un muļķību. Viņš raudāja, žēl bij viņā noskatīties. Viņš bij gatavs triekt galvu pret sienu!

Par spīti aukstumam viņi abi ar misis Audu palika turpat piestātnes nojumē, lai vēlreiz dabūtu redzēt mis­teru Fogu.

Bet Fileass Fogs bij neglābjami izpostīts taisni tajā acumirklī, kad viņš jau patlaban bij pie mērķa. Iebrau­cis Liverpūlē divdesmit pirmajā decembrī bez divdesmit minūtēm divpadsmitos, viņš ērti varēja nokļūt Reforma­toru klubā astoņos un četrdesmit piecās minūtēs tāpēc, ka viņam vēl atlika deviņas stundas un piecpadsmit minūtes laika, bet tikai sešas bij vajadzīgas, lai nokļūtu Londonā.

Ja kāds tagad būtu varējis ieiet Liverpūles muitas karcerī, viņš ieraudzītu džentlmeni sēžam uz koka sola, mierīgu, nepārskaitušos un neuztrauktu. Nebūs iespē­jams apgalvot, ka viņš bij apmierinājies ar savu likteni, taču nekāda uzbudinājuma viņš ārēji neizrādīja. Vai viņā pamazām uzkrājās tas niknums, kas beidzamā acu­mirklī izlaužas ar neaizturamu spēku? Kas to lai pasaka. Fileass Fogs sēdēja rāmi, gaidīdams … ko gan viņš vēl varēja gaidīt? Vai viņam vēl bij kāda cerība? Vai, arī cietuma durvīm aizveroties, viņš vēl vienmēr domāja derības vinnēt?

Lai nu kā, bet savu pulksteni Fileass Fogs bij rūpīgi nolicis uz galda un vēroja, ka viņa rādītāji slīd uz priekšu. Neviens vārds nenāca pār viņa lūpām, tikai acis lūkojās ārkārtīgi uzmanīgi.

Viņa stāvoklis bij šausmīgs. Viņa godīga cilvēka vārds aptraipīts, kā kāds nelietis viņš ieslodzīts cietumā.

Vai viņš domāja par bēgšanu? Vai meklēja kādu iespējamu izeju no šā cietuma? Iespējams. Mazākais, patlaban viņš gāja pa istabu apkārt. Bet durvis bij cieši noslēgtas, un logs aizrestots. Viņš apsēdās atkal un iz­vilka savu ceļojuma plānu. Lapā, kur stāvēja ierakstīts:

«Sestdien, divdesmit pirmajā decembrī, Liverpūlē,» — viņš pierakstīja klāt:

«Astoņdesmitā diena, vienpadsmit un četrdesmit minūtes rītā,» un gaidīja atkal.

Arā nosita muitas pulkstenis. Misters Fogs pārlieci­nājās, ka viņa pulkstenis par divām minūtēm ātrāks.

Divi! Iedomādams, ka šajā acumirklī, iekāpdams eksprešvilcienā, vēl laikā varētu nokļūt Reformatoru klubā, Fileass Fogs sarauca pieri…

Divos un trīsdesmit trijās minūtēs pagalmā atska- nēja troksnis un durvju vārstīšana. Bij dzirdamas Aķa un Fiksa balsis.

Fileasa Foga acis uz acumirkli iedzirkstījās.

Karcera durvis atvērās, ienāca misis Auda, Āķis un Fikss, visi steidzās pie viņa.

Fikss bij bez elpas, izspūrušiem matiem, pat parunāt viņš nevarēja!

—   Cienījamais kungs … — viņš murmināja, — cie­nījamais kungs … piedodiet… Nožēlojama pārskatī­šanās … zaglis apcietināts pirms trim dienām … Jūs … esat brīvs …

Fileass Fogs bij brīvs! Viņš piegāja pie detektīva, ieskatījās tam cieši sejā, tad darīja to, ko savu mūžu nebij darījis un laikam arī nekad vairs nedarīs, atvēza rokas un ar automāta precizitāti iekrāva tam divas pļaukas.

—   Lielisks pliķis! — Āķis iesaucās. Un kā īsts fran­cūzis atļāvās ļauni pajokot:

—   Tas ir teicams angļu boksa paraugs!

Zemē pakritis, Fikss neteica ne vārda. Viņš jau sa­ņēma tikai to, ko pelnījis.

Misters Fogs, misis Auda un Āķis steidzās laukā, ielēca, kādos ormaņa ratos un dažās minūtēs jau bij Liverpūles stacijā.

Fileass Fogs apjautājās, vai iet kāds eksprešvilcienā uz Londonu.

Pulkstenis bij četrdesmit minūtes uz trim. Vilciens aizgājis pirms trīsdesmit piecām minūtēm.

Fileass Fogs tūliņ pasūtīja speciālvilcienu.

Stacijā bij vairākas atbraucējas lokomotīves, taču speciālvilciens nevarēja izbraukt pirms trijiem.

5 ulksten trijos, parunājis ar mašīnistu pāra vārdus

par prēmiju, Fileass Fogs ar jauno sievieti un savu uz­ticamo sulaini izbrauca uz Londonu.

Piecarpus stundās viņam jānobrauc atstatums starp Liverpūli un Londonu, tas labi iespējams, ja vien ceļš visā garumā būtu brīvs. Bet vietām negribot nācās ap­stāties un uzgaidīt, un, kad misters Fogs izkāpa Lon­donas stacijā, visi pulksteņi rādīja astoņus un piecdes­mit minūtes.

Fileass Fogs bij nobeidzis ceļojumu ap zemeslodi par piecām minūtēm vēlāk …

Derības bij zaudētas.

Trīsdesmit piektā nodala Āķis neliek sev divreiz atkārtot sava kunga pavēli

Otrā rītā Seviļielas iedzīvotāji būtu bijuši visai pār­steigti, ja kāds apgalvotu, ka misters Fogs ar savu su­laini atgriezies mājās. Durvis un logi tāpat bij aiz­slēgti. No ārpuses nekāda pārmaiņa nebij manāma.

Bet Fileass Fogs ar Āķi patiešām no stacijas bij de­vušies iepirkties nepieciešamo pārtiku un pēc tam pār­braukuši mājās.

Sis džentlmenis ar parasto aukstasinību bij saņēmis likteņa triecienu. Izpostīts! Un šā sasodītā policijas inspektora vainas dēļ! Drošiem soliem nostaigājis mil­zīgus gabalus, pārveicis tūkstoš šķēršļu, tūkstoš bries­mām cauri ticis, dažu labu darbu vēl pa ceļam izdarījis, viņš tomēr bij zaudējis pēdējā acumirklī rupja, nepare­dzēta spēka priekšā, tas bij šausmīgi! No prāvās sum­mas, ko viņš aizbraukdams bij paņēmis līdzi, tagad at­licis tikai tāds nieks. No visas viņa bagātības palikušas pāri vienīgi tās divdesmit tūkstoš mārciņas, kas atrodas Beringa un brāļu bankā, bet šo summu viņam vajadzēs izmaksāt Reformatoru kluba biedriem. Pēc visiem lie­lajiem ceļa izdevumiem viņu nepadarītu bagātu arī summa, ko viņš gadījumā vinnētu, un viņš droši vien šīs derības nenoslēdza vis tādēļ, lai iedzīvotos, bet gan vienīgi pašu derību dēļ, jo piederēja pie tiem cilvēkiem, kam derības ir goda lieta. Taču zaudētās derības viņu galīgi izpostīja. Lai nu kā — viņa lēmums bij skaidrs. Viņš zināja, kas tam darāms.

Misis Audai bij ierādīta atsevišķa istaba Seviļielas namā. Jaunā sieviete bij izmisusi. No dažiem Fileasa Foga vārdiem viņa noprata, ka tam padomā kas ļauns.

Vispār zināms, līdz kādai galējībai dažkārt noiet šie stūrgalvīgie, uzmācīgas idejas apsēstie angļi. Arī Āķis, nelikdams manīt, uzraudzīja savu kungu.

Bet vispirms krietnais zēns bij iesteidzies savā istabā un izdzēsis lampu, kas tur dega jau astoņdesmit dienas. Vēstuļu kastītē viņš bij atradis gāzes sabiedrības pazi­ņojumu un atguvās, ka pats beidzamais laiks izbeigt šos liekos izdevumus.

Pagāja nakts. Misters Fogs gan bij nolicies gulēt, bet vai viņš aizmiga? Misis Auda ne uz mirkli neaizvēra acis. Āķis kā uzticams suns visu laiku pavadīja pie sava kunga sliekšņa.

Nākamajā rītā misters Fogs viņu pasauca un strupi pavēlēja pagādāt misis Audai brokastis. Pats viņš ap­mierinājās ar glāzi tējas un gabaliņu cepeša. Lai misis Auda viņu atvainojot, ka viņš nenāks lejā, jo visu dienu būšot aizņemts, kārtojot savas lietas. Arī uz pusdienu viņš neieradīšoties, tikai vakarā lūgšot misis Audu brī­tiņu parunāties ar viņu.

Āķim atlika vienīgi izpildīt šīs dienas programu. Viņš redzēja savu kungu tikpat mierīgu, kā parasts, bet atstāt istabā to vienu viņam negribējās. Sirds viņam bij sa­traukta, viņš apzinājās esam vainīgs pie visas šīs nelai­mes. Ja viņš būtu brīdinājis misteru Fogu par Fiksa plāniem, tad viņa kungs šo cilvēku nebūtu vadājis sev līdzi pat līdz Liverpūlei un …

Ilgāk viņš nevarēja izturēt.

—   Cienījamais kungs! — viņš iesaucās. — Foga kungs! Es esmu vainīgs pie tā, ka …

—  Es neviena nevainoju, — Fileass Fogs gluži mie­rīgi atbildēja. — Ejiet!

Āķis atstāja istabu un gāja uzmeklēt jauno sievieti, lai paziņotu viņai sava kunga nodomu.

—   Kundze, — viņš žēlojās, — es nekā nespēju! Man nav nekādas ietekmes uz kungu. Varbūt jūs …

—   Kāda ietekme tad man varētu būt, — misis Auda atbildēja, — misters Fogs nepadodas nevienam! Vai viņš jel kaut cik nojautis manu bezgalīgo pateicību? Vai viņš ir lasījis manā sirdī? . . . Mīļais draugs, neat­stājiet viņu ne brīdi vienu! Jūs sakāt, ka viņš vēlējās šovakar runāt ar mani?

—   Jā gan, kundze. Bez šaubām, viņš gribēs nokārtot jūsu stāvokli še Anglijā.

—   Tad nogaidīsim, — misis Auda domīgi noteica.

Tātad šajā svētdienā māja Seviļielā šķita pilnīgi ne­apdzīvota, un Fileass Fogs-pirmo reizi kopš tā laika, kad apmetās šajā mājā, kad Parlamenta torņos pulk­stenis nosita pusdivpadsmit, negāja uz savu klubu.

Un kādēļ gan lai šis džentlmenis ietu uz Reforma­toru klubu? Viņa kolēģi to vairs tur negaida, jo vakar­vakarā, sestdien, liktenīgajā divdesmit pirmajā decem­brī, pulksten astoņos un četrdesnļit piecās minūtēs File­ass Fogs nebij ieradies Reformatoru klubā, viņš* savas derības bij zaudējis. Viņam pat nevajadzēja iet pie sava baņķiera, lai paņemtu divdesmit tūkstoš mārciņas ster­liņu. Viņa pretiniekiem bij Fileasa Foga čeks, un pietika uzrādīt šo čeku, lai divdesmit tūkstoš mārciņas pārskai­tītu viņu rēķinā.

Misteram Fogam tātad nebij vajadzības iziet no mājas, un viņš neizgāja. Viņš palika savā istabā un kārtoja savas darīšanas. Āķis visu laiku vienā laidā skraidīja augšup un lejup pa mājas kāpnēm. Nabaga puisim likās, ka stundas neiet uz priekšu. Viņš klausījās pie sava kunga durvīm, nemaz nedomādams, ka tas būtu negodīgi! Viņš lūkojās pa atslēgas caurumu un domāja, ka viņam tiesības to darīt! Visu laiku viņš baiļojās, ka notiks katastrofa. Lāgiem viņš iedomājās Fiksu, taču viņa uzskats par to bij grozījies. Fikss bij alojies, tāpat kā daudzi citi, un, pavēlēdams Fogu apcietināt, viņš bij darījis savu pienākumu, kamēr pats Āķis … Šīs domas viņu nomāca, un viņš sevi uzskatīja par pēdējo nelieti. Kad beidzot Āķis savā vientulībā jutās pārāk nelaimīgs, viņš pieklauvēja pie misis Audas durvīm, iegāja viņas istabā, apsēdās kādā stūrī un, ņe vārda neteikdams, domīgi raudzījās uz jauno sievieti.

Ap pusastoņiem vakarā misters Fogs beidzot lika pavaicāt misis Audai, vai tā būtu ar mieru pieņemt viņu, un pēc maza brīža viņi jau bij divi vien šajā. istabā.

Fileass Fogs apsēdās krēslā pie kamīna misis Audai iepretī. Ne mazākā uzbudinājuma nemanīja viņa sejā. Mājās pārbraukušais Fogs bij uz mata tāds pats kā aiz­braukušais. Tikpat mierīgs, tikpat neaizkustināms.

Minūtes piecas viņš nosēdēja, ne vārda neteikdams. Tad paskatījās misis Audā.

—   Kundze, — viņš teica, — vai jūs varat piedot man, ka es jūs atvedu uz Angliju?

—   Es, Foga kungs … — misis Auda atsaucās, uti viņas sirds stipri pukstēja.

—   Atļaujiet man nobeigt, — misters Fogs viņu pār­trauca. — Kad man ienāca prātā aizvest jūs no tās zemes, kas jums bij kļuvusi tik bīstama, es biju bagāts un gribēju daļu no savas naudas nodot jūsu rīcībā. Jūs būtu brīva un laimīga. Tagad es esmu galīgi izpostīts.

—   Es to zinu, mister Fog, — jaunā sieviete atbil­dēja, — un lūdzu savukārt: piedodiet man, ka esmu jums sekojusi, varbūt zināmā mērā aizkavējusi un tātad vainīga pie jūsu izpostīšanas.

—   Kundze, jūs nevarējāt palikt Indijā. Jūsu dzīvība bij droša tikai tad, kad es jūs aizvedu tik tālu, ka tie fanātiķi jūs nevarētu dabūt rokā.

—   Tātad, Foga kungs, misis Auda atsāka, — jūs domājat, ka ar to vien vēl nepietiek, ka esat izglābuši mani no briesmīgās nāves un ka jums jānodrošina mans stāvoklis arī še svešumā?

—   Jā gan, kundze, — Fogs atbildēja, …….. bet visi apstākļi nostājušies pret mani. Tomēr es lūdzu atļauju to mazumiņu, kas man vēl atlicies, atdot jūsu rīcībā.

- Bet jūs, Foga kungs, ko jūs pats iesāksiet? — misis Auda vaicāja.

—  Man, kundze, nekā nevajag, — džentlmenis vēsi atbildēja.

—   Bet kā jūs domājat dzīvot?

—   Kā iznāks, — misters Fogs atbildēja.

—    Tornēr, es domāju, no nabadzības tādam cilvēkam 'kā jums nav jābaidās, — misis Auda iebilda. — Jūsu draugi …

—   Man nav neviena drauga, kundze.

—  Tad jūsu radi…

—   Man vairs nav radu.

—  Man jūs žēl, Foga kungs, jo vientulība ir bezgala skumja. Nevienas sirds jums nav, kam uzticēt savas sā­pes! Saka, ka divatā arī nelaime esot vieglāk panesama.

—  Tā saka, kundze.

—  Foga kungs, — misis Auda ierunājās, pieceldamās un sniegdama roku, — vai jūs negribat iegūt reizē draugu un radu? Vai jūs nevēlaties mani par savu sievu?

Pie šiem vārdiem misters Fogs savukārt bij piecēlies kājās. Viņa acīs bij neparasts mirdzums, viņa lūpas it kā trīsēja. Misis Auda nenovērsdamās lūkojās viņā. No­pietnība, atklātība, apņēmība un maigums šīs krietnās sievietes skaistajās acīs, kura bij gatava atdot visu tam, kas viņai visu atdevis, sākumā viņu izbrīnīja, pēc tam saviļņoja. Uz mirkli viņš aizvēra acis it kā vairīdamies, lai šis skats pārāk dziļi neskar viņu, tad atkal atvēra.

—   Es jūs mīlu, — viņš vienkārši teica. — Pie visa, kas svētākais pasaulē, es jūs mīlu un piederu jums!

—  Ai! … — misis Auda izdvesa, piespiezdama roku pie sirds.

Pasauca Āķi. Tas tūliņ ieradās. Misters Fogs vēl tu­rēja misis Audas roku savējā. Āķis saprata visu, un viņa platā seja staroja kā saule zenītā pie tropiskajām debesīm.

Misters Fogs apvaicājās, vai nebūšot par vēlu at­aicināt Marile-Bonas draudzes mācītāju Samuelu Vilsonu.

Āķis smaidīja savu visjaukāko smaidu.

—   Nekad nav par vēlu, — viņš atteica.

Pulkstenis bij tikai piecas minūtes pāri astoņiem.

—   Tātad uz rītdienu, pirmdienā? — viņš vaicāja.

—  Uz rītu, pirmdien? — misters Fogs jautāja, jau­najā sievietē lūkodamies.

—   Uz rītu, pirmdien! — misis Auda atbildēja.

Un Āķis metās prom, cik kājas nesa.

Trīsdesmit sestā nodaļa

Fileasa Foga vērtība atkal ceļas

Laiks pastāstīt, kāda pārvērtība notika sabiedrībā Anglijā pēc tam, kad tika zināms, ka septiņpadsmitajā decembrī Edinburgā apcietināts īstais bankas zaglis Džems Strands.

Pirms trim dienām Fileass Fogs vēl bij noziedznieks, ko policija gūstīja cik spēdama, tagad visgodīgākais džentlmenis, kas ar matemātisku pareizību turpināja savu ceļojumu ap zemeslodi.

Kas tas bij par uztraukumu un traci avīzēs! Kā uz burvja mājienu sacēlās kājās atkal visi derētāji par un pret viņu, ar lielāko skubu slēdza jaunas derības. Fi­leasa Foga vārds atkal nerimstoši skanēja biržā.

Džentlmeņa pieci Reformatoru kluba kolēģi ar sa­protamu nemieru pavadīja šīs trīs dienas. Fileass Fogs, ko viņi tikpat jau kā aizmirsuši, atkal parādījās viņu acīm. Kur gan viņš patlaban atradās? Septiņpadsmitajā decembrī, kad apcietināja Džemu Strandu, bij pagāju­šas septiņdesmit sešas dienas no Foga aizbraukšanas, bet nekādu ziņu par viņu nebij. Vai viņš kur dabūjis galu? Vai viņš atteicies no cīņas jeb vai turpināja to pēc pazīstamā plāna? Un vai sestdien, divdesmit pir­majā decembrī, astoņos un četrdesmit piecās minūtēs viņš kā kāds noteiktības dēmons patiešām parādīsies uz Reformatoru kluba sliekšņa?

Velti mēģināt aprakstīt, kādā uztraukumā angļu sa­biedrība pavadīja šīs pēdējās trīs dienas. Telegramas tika sūtītas uz Ameriku, uz Āziju, lai ievāktu ziņas par Fileasu Fogu. Rītos un vakaros sūtīja uzmanīt namu Seviļielā. Nekā. Policijai pašai nekas nebij zināms par detektīvu Fiksu, kas tik nelaimīgā kārtā nokļuvis uz neīstām pēdām. Tomēr tas nekavēja derības uz arvien augstākām summām. Fileass Fogs kā rikšotājs zirgs taisīja pēdējo pagriezienu.

Sestdienas vakarā Pelmelas un pārējās tuvākās ielas bij ļaužu pilnas. Ap Reformatoru klubu drūzmējās mil­zīgs bars, tā ka visa kustība tur tika pārtraukta. Drūzmā strīdējās, ķīvējās, izsauca Fileasa Foga kursu kā dažkārt biržā parasto Anglijas vērtspapīru kursu. Po­licijai bij lielas pūles apvaldīt pūli, jo tuvāk nāca no­teiktā stunda, jo lielāks pieauga uztraukums.

Tajā vakarā pieci Foga kolēģi'jau ap pulksten devi­ņiem no rīta bij sapulcējušies Reformatoru klubā. Abi baņķieri Džons Sulivans un Samuels Falentins, inže­nieris Endrju Stjuarts, Anglijas bankas direktors Gotjē Ralfs un aldaris Toms Flanagans — visi viņi satraukti gaidīja.

Kad pulkstenis radīja astoņus un divdesmit piecas minūtes, Endrju Stjuarts piecēlās un teica:

—  Kungi, pēc divdesmit minūtēm mūsu un Fileasa Foga derības izšķirsies.

—  Cikos pienāca pēdējais vilciens no Liverpūles? — Toms Flanagans jautāja.

—   Septiņos un divdesmit trijās minūtēs, — Gotjē Ralfs atbildēja. — Nākošais pienāk tikai desmit minū­tes pēc divpadsmitiem.

—  Labi, kungi, — Endrju Stjuarts atteica. — Ja Fi­leass Fogs atbraucis ar šo vilcienu, viņš būtu jau klāt. Mēs varam uzskatīt, ka derības esam vinnējuši.

—   Nepārsteigsimies, bet labāk nogaidīsim, — Sa­muels Falentins iebilda. — Mēs labi zinām viņa noteik­tību visās lietās. Nekad viņš nav atnācis ne par agru, ne par vēlu, un es nemaz nejustos pārsteigts, ja ari šo­vakar viņš parādītos te pašā pēdējā acumirklī.

—  Bet es, — iesaucās parasti nervozais Endrju Stju­arts, — es neticēšu pat tad, ja redzēšu viņu pats savām acīm.

—   Patiešām, — Toms Flanagans iebilda. — Fileasa Foga pasākums ir neprātīgs. Lai arī viņš ārkārtīgi no­teikts, neparedzētiem šķēršļiem viņš nevarēs izvairīties, un pietiek jau tikai divu triju dienu nokavējuma, lai viņš būtu pazaudējis.

—   Ievērojiet, — Džons Sulivans teica, — ka mēs ne­esam saņēmuši no sava kolēģa nekādas ziņas, lai gan telegrāfs viņam visur bij pieejams.

—   Viņš ir zaudējis, kungi! — Endrju Stjuarts iesaucās. — Simtreiz viņš ir zaudējis! Jūs zināt, ka vie­nīgais kuģis «Ķīna», ar kuru viņš būtu varējis atbraukt tieši no Ņujorkas uz Liverpūli, pienācis vakar, te ir laik­raksts «Shipping Gazette» ar pasažieru sarakstu, bet Fileasa Foga vārda tajā nav. Ari visizdevīgākajos ap­stākļos mūsu kolēģis var būt vēl tikai Amerikā. Esmu pārliecināts, ka viņš nokavējies vismaz par divdesmit dienām un vecajam lordam Olbermeilam viņa pieci tūkstoši mārciņas arī būs jāpazaudē.

—  Acīm redzami, — piekrita Gotjē Ralfs, — un rīt mums atliksies tikai iesniegt brāļiem Beringiem Fileasa Foga čeku.

Šajā acumirklī pulkstenis rādīja astoņus un četr­desmit minūtes.

—   Vēl piecas minūtes, — čukstēja Endrju Stjuarts.

Pieci kolēģi skatījās cits citā. Viņu sirdis laikam gan

pukstēja strauji, jo šī spēle arī labiem spēlmaņiem bij augsta. Bet viņi to negribēja izrādīt un uz Samueļa Falentina priekšlikuma apsēdās pie kāršu galda.

Pulkstenis rādīja astoņus četrdesmit trīs minūtes.

Spēlētāji bij paņēmuši kārtis, bet viņu acis nenovēr­sās no pulksteņa rādītāja. Var droši teikt, lai cik pār­liecināti viņi jutās, taču nekad vēl mūžā minūtes viņiem nebij izlikušās tik garas.

—   Astoņi četrdesmit trīs minūtes, — Toms Flana­gans teica, nokaudams Gotjē Ralfa izspēlēto kārti.

Tad atkal uz brīdi kluba plašajā salonā iestājās klu­sums. Bet ārā bij dzirdami uztrauktā pūļa spalgie klie­dzieni. Pulksteņa vēzeklis ar matemātisku uoleiklibu tikšēja sekundi pēc sekundes. Kairs spēlētājs savas ausīs sajuta sešdesmitdaļminūtes sitienu.

—   Astoņi un četrdesmit četras! — teica Džons Suli­vans, un viņa balsī bij dzirdams nenoslēpjams uztrau­kums.

Vēl tikai viena minūte, un viņi būs vinnējuši. Endrju Stjuarts ar saviem kolēģiem vairs nespēlēja. Viņi bij nometuši kārtis uz galda. Viņi skaitīja sekundes.

Četrdesmitajā sekundē vel nebij. Piecdesmitajā vēl ne!

Piecdesmit piektajā ārā piepeši iedārdējās kā pēr- koņa rūkoņa — aplausi, urā saucieni un lāsti saplūda vienā nebeidzamā dārdoņā.

Spēlētāji bij uzlēkuši kājās.

Piecdesmit septītajā sekundē salona durvis piepeši atvērās, pulksteņa vēzeklis nepaspēja notikšēt sešdes­mito, kad parādījās Fileass Fogs, bet līdzi viņam klubā ielauzās sajūsmā prātu zaudējis pūlis.

Misters Fogs vienkārši pateica mierīgā balsī:

—   Kungi, še es esmu.

Trīsdesmit septītā nodaļa

Fileass Fogs ceļojumā ap zemeslodi nav ieguvis vairāk nekā kā tikai laimi

Jā, tas bij Fileass Fogs, neviens cits.

Lasītājs atminēsies, ka astoņos un piecās minūtēs, tas ir, apmēram divdesmit piecas stundas pēc tam, kad ceļotāji bij iebraukuši Londonā, Āķis tika aizsūtīts pie Samueļa Vilsona pieteikt tam rītu gaidāmās laulības.

Āķis izgāja bezgala priecīgs. Ātri viņš steidzās uz Samueļa Vilsona dzīvokli, bet tas nebij vēl pārnācis mājās. Saprotams, Āķis pagaidīja brītiņu, bet ne vairāk kā divdesmit minūtes.

Astoņos trīsdesmit piecās minūtēs viņš jau atkal bij laukā. Bet kāds viņš izskatījās! Bez cepures, izspūru­šiem matiem viņš skrēja, kā cilvēks nekad nav redzēts skrējām, gluži kā viesulis, grūstīdams un gāzdams zemē gājējus.

Trijās minūtēs viņš bij atpakaļ Seviļielas nama un ieklupa Fileasa Foga istabā.

Elpa viņam bij aizrāvusies, viņš nevarēja parunāt.

—- Kas tev kaiš? — Misters Fogs vaicāja.

—   Kungs . .. — Āķis šļupstēja. — Laulības . . . nav iespējamas .. .

—   Nav iespējamas?

—   Nav iespējamas … rītu .. .

—   Kāpēc?

—  Tāpēc, ka rītu … ir svētdiena . . .

—   Pirmdiena, — pārlaboja misters Fogs.

—   Nē … šodien … ir sestdiena . . .

—   Sestdiena? Nevar būt!

—   Jā, jā, jā, jā! — Āķis kliedza. — Jūs par vienu dienu esat pārskatījušies! Mēs esam atbraukuši divdes­mit četras stundas agrāk nekā rēķinājuši. Bet jums pa­liek vairs tikai desmit minūtes …

Āķis bij sagrābis savu kungu aiz apkakles un rāva to augšām.

Tā uzrauts, Fileass Fogs, nepaguvis nekā pārdomāt, izgāja no mājas, ielēca ormanī, apsolīja tam simts mār­ciņas, un tā, divus suņus sabraukuši un piecus ratus ap­gāzuši, viņi nobrauca pie Reformatoru kluba.

Pulkstenis rādīja astoņus un četrdesmit piecas mi­nūtes, kad viņš iegāja lielajā salonā.

Fileass Fogs bij paveicis savu ceļojumu ap zemeslodi astoņdesmit dienās!

Fileass Fogs bij vinnējis divdesmit tūkstoš mārciņas sterliņu!

Bet kā gan viņš, tik akurāts cilvēks, varēja kļūdīties par vienu dienu? Kā viņš varēja iedomāties izkāpis Londonā sestdien, divdesmit pirmajā decembrī, kad īste­nībā bij tikai piektdiena, divdesmitais, un pie tam sep­tiņdesmit devītā diena pēc viņa izbraukšanas?

Kļūda bij sekojošā un pie tam gluži vienkārši iz­skaidrojama!

Fileass Fogs, pašam nezinot, bij ieguvis vienu dien­nakti tāpēc, ka ceļoja pret austrumiem. Ja braucis pret rietumiem, tad tikpat vienkārši būtu vienu diennakti zaudējis.

Patiešām pret austrumiem un saulei pretim brauk­dams, Fileass Fogs uz katra nobrauktā grada ieguva četras minūtes. Un tā kā zemeslodes virspuse sadalīta pavisam trīs simti sešdesmit grādos, tad pavisam viņš ieguvis divdesmit četras stundas, tas ir, taisni vienu diennakti. Citiem vārdiem, braukdams pret austrumiem, Fileass Fogs sauli astoņdesmit reizes bij redzējis virs meridiāna, kamēr viņa kolēģi Londonā to bij redzējuši tikai septiņdesmit deviņas reizes. Tāpēc arī šodien, sest­dienā, un nevis svētdienā, kā Fileass Fogs domāja, ko­lēģi viņu gaidīja Reformatoru klubā.

Un tas vienkārši tāpēc, ka Āķa brīnišķīgais, vienmēr pēc Londonas laika nostādītais pulkstenis bij parādījis pareizo minūti, stundu un dienu!

Fileass Fogs bij vinnējis divdesmit tūkstoš mārciņas. Bet tā kā ceļā viņš arī bij iztērējis apmēram deviņpa­dsmit tūkstošus, tad naudas ieguvuma nebij tikpat kā nekāda. Taču, kā jau teikts, viņš šajās derībās nemeklēja peļņu, bet vienīgi tikai cīņu. Arī atlikušās tūkstoš mār­ciņas viņš izdalīja Aķirn un nelaimīgajam Fiksam, ku­ram visu bij piedevis. Tomēr kārtības labad viņš no sava sulaiņa daļas atvilka samaksu par tūkstoš deviņi simti divdesmit stundām viņa vainas dēļ izdedzinātās gāzes.

Tajā pašā vakarā, tikpat mierīgs un flegmātisks kā arvien, viņš teica misis Audai:

—  Vai jūs, kundze, arvien vēl piekrītat mūsu lau­lībām?

—   Foga kungs, — misis Auda atbildēja, — man pie­nāktos tā jautāt. Pirmīt jūs bijāt izpostīts, tagad esat bagāts.

—   Atvainojiet, kundze, šī bagātība pieder jums. Ja jums nebūtu ienākušas prātā šīs precības, es nesūtītu savu sulaini pie mācītāja Samueļa Vilsona, nepamanītu savu kļūdu un …

—  Mīļais Foga kungs … — jaunā sieviete pārtrauca viņu.

—   Mīļā Auda … — Fileass Fogs atsaucās.

Viegli saprotams, ka laulības notika četrdesmit asto­ņas stundas vēlāk, un Āķis, lepns, priekā starojošs, bij tur klāt kā liecinieks no līgav.as puses. Vai viņš to nebij izglābis, un vai tāpēc viņam pēc taisnības nepienācās šis gods?

Bet otrā rītā, gaismai austot, viņš spēcīgi piedauzīja pie sava kunga durvīm.

Tās atvērās un flegmātiskais džentlmenis iznāca laukā:

—   Ko tu gribi, Āķi?

—   Neko lielu, kungs. Es tikai gribēju jums pateikt vienu lietu.

—   Kādu?

—   Ka mēs varētu saderēt un apceļot zemeslodi arī septiņdesmit astoņās dienās.

—   Bez šaubām, ja mēs nešķērsotu Indiju. Bet, ja nebraukuši caur Indiju, mēs neizglābtu misis Audu un viņa tagad nebūtu mana sieva un …

Misters Fogs atkal mierīgi aizvēra durvis.

Tātad Fileass Fogs bij vinnējis derības. Astoņdesmit dienās viņš bij apbraucis ap zemeslodi! Izlietojis visda­žādākos ceļojuma līdzekļus — kuģus, dzelzceļu, ratus, jahtu, ragavas, ziloni. Un ne acumirkli šis savādnieks nebij zaudējis savu apbrīnojamo akurātību un aukst­asinību.

Bet pēc tam? Ko viņš bij ieguvis šajā ceļojumā?

Varbūt jūs teiksiet — nekā? Protams, nekā, atskai­tot tikai burvīgo sievu, kura, lai cik savādi tas arī iz­klausītos, padarīja viņu par laimīgāko cilvēku pasaulē.

Patiešām, vai tāpēc vien jau nav vērts izdarīt ceļo­jumu ap zemeslodi?

SATURS

Pirmā nodaļa. Fileass Fogs un Āķis vienojas, ka viens būskungs un otrs sulainis

Otrā nodaļa. Āķis pārliecināts, ka beidzot viņš atradis ideālukungu

Trešā nodaļa. Saruna, kas Fileasam Fogam var dārgi maksāt . 13

Ceturtā nodaļa. Fileass Fogs apmulsina savu sulaini Āķi … 20

Piektā nodaļa. Londonas biržā parādās jauna vērtība …. 23

Sestā nodaļa. Aģents Fikss gluži pamatoti k]ūst nepacietīgs . 26

Septītā nodaļa. Ar pasi vien policijas izziņai nepietiek …. 30

Astotā nodaļa. Āķis runā mazliet vairāk nekā pienāktos … 33

 Devītānodaļa.Sarkanā un Indijas jūra ir labvēlīgas Fileasa Foga nodomiem………

Desmitā nodaļa. Āķis jūtas laimīgs, ka ticis cauri, tikaipazaudēdams zābakus

Vienpadsmitā nodaļa. Fileass Fogs par pasakainu cenu nopērkziloni

Divpadsmitā nodaļa. Fileass Fogs ar saviem biedriem ceļo paIndijas mežiem, un kas no tā izriet

Trīspadsmitā nodaļa. Āķis lieku reizi dabū pārliecināties, kalaime uzsmaida drosmīgiem

Četrpadsmitā nodaļa. Fileass Fogs ieceļo brīnišķīgajā Gangasielejā, nemaz nevēlēdamies to aplūkot

Piecpadsmitā nodaļa. Banknošu soma atkal par dažiemtūkstošiem kļūst vieglāka

Sešpadsmitā nodaļa. Fikss izliekas nekā nesaprotam no tā,par ko ar viņu runā

Septiņpadsmitā nodaļa. Ceļā no Singapūras uz Honkongu tiekizšķirti dažādi jautājumi

Astoņpadsmitā nodaļa. Fileass Fogs, Āķis un Fikss noņemaskatrs ar savām darīšanām

Deviņpadsmitā nodala. Āķis pārāk karsti rūpējas par savakunga interesēm, un kas no tā izriet

Divdesmitā nodala. Fikss sastopas tieši ar Fileasu Fogu … 97

Divdesmit pirmā nodala. «Tankaderas» īpašnieks riskēpazaudēt divi simti mārciņu lielo prēmiju

Divdesmit otrā nodala. Āķis pārliecinās, ka pat zemeslodes otrāpusē nepieciešama nauda

Divdesmit trešā nodala. Āķa deguns pieņem milzīgus apmērus . 116

 Divdesmit ceturtā nodala. Brauciens pa Kluso okeānu … 121

Divdesmit piektā nodala. Paviršs Sanfrancisko pārskats kādāmītiņu dienā

Divdesmit sestā nodala. Brauciens ātrvilcienā pa Klusā okeānadzelzceļu 

 Divdesmit septītā nodala. Āķis, nobraukdams stundā divdesmitjūdzes, pētī mormoņu vēsturi

Divdesmit astotā nodaļa. Āķi nekādi nevar pārliecināt paklausītsaprātam

Divdesmit devītā nodala. Dažādi piedzīvojumi, kādi iespējamitikai uz Amerikas Savienoto Valstu dzelzceļiem 

Trīsdesmitā nodala. Fileass Fogs vienkārši dara savupienākumu

Trīsdesmit pirmā nodala. Policijas inspektors ļoti rūpējas parFileasa Foga interesēm

Trīsdesmit otrā nodala. Fileass Fogs uzsāk enerģisku cīņu pretneveiksmēm

Trīsdesmit trešā nodaļa. Fileass Fogs cīnās visgrūtākosapstākjos un uzvar

Trīsdesmit ceturtā nodaļa. Āķim ir izdevība ļauni pazoboties . 179

Trīsdesmit piektā nodaļa. Āķis neliek sev divreiz atkārtot savakunga pavēli

Trīsdesmit sestā nodaļa. Fileasa Foga vērtība atkal ceļas . . 187

Trīsdesmit septītā nodaļa. Fileass Fogs ceļojumā ap zemeslodinav ieguvis vairāk kā tikai laimi

Šai sērijā iznākušās šādas grāmatas:

2. Verns «Mazais kapteinis» V. Kaverins «Divi kapteiņi» M. Šaginjana «Mess-Mend» G. Adatnovs «Divu okeānu noslēpums»

ŽILS VERNS ASTOŅDESMIT DIENAS AP ZEMESLODI

Mākslinieks I. Zvagūzis Redaktore E. Ķliene. Mākslinieciskais redaktors H. Purviņš. Tehniskā redaktore A. Brenšieine.

Korektore R. Dērupe. Nodota salikšanai 1958. g. 25. septembri. Parak­stīta iespiešanai 1958. g. 13. novembrī. Papīra formāts 84X1081 /3 2. 12,25 fiz. iespiedi.; 10,05 uzsk. iespiedi.; 10,64 izd. 1. Metiens 45000 eks.

JT 19213. Maksā 4 rbļ. 20 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 11280/J1I78. Iespiesta Izdevn., poligr. rupn. un grām. tirdzn. galv. pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā Nr. 137/139. Pašūt. Nr. 1242.

[1] tūliņ uz vietas (lat.) Red.