science Anatolijs TOMIĻINS INTERESANTI PAR ASTRONOMIJU

STĀSTI PAR DABU

Anatolijs TOMIĻINS

INTERESANTI PAR ASTRONOMIJU

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1973

Ň î ěč ë č í Ŕíŕňîëčé Íčęîëŕĺâč÷ ÇŔÍČĚŔŇĹËÜÍÎ ÎÁ ŔŃŇĐÎÍÎĚČČ Čçäŕňĺëüńňâî «Ěîëîäŕ˙ 1âŕđäč˙» Ěîńęâŕ 1970

Čçäŕňĺëüńňâî «Ëčĺńěŕ» Đčăŕ 1973

Ńĺđč˙ «Đŕńńęŕçű î ďđčđîäĺ» Íŕ ëŕňűřńęîě ˙çűęĺ Ń đóńńęîăî ďĺđĺâĺë Đ. Ăđčíáĺđă Đčńóíęč Ęîâŕíîâŕ Ă. č Ęîâűčĺâŕ Â. Îáëîćęŕ Ŕ. Ëčďííŕ

Mēģiniet šodien atrast kaut ko aizraujošāku par astronomijas atklājumiem. Tie seko cits citam un ir viens par otru sensacionālāki.

Astronomija ir kļuvusi aktuāla. Bet tikai pirms 20 gadiem tā skolās bija fakultatīvs priekšmets.

Toties pirms 300 gadiem, nezinādami astronomiju, jūs riskējāt nesaprast pat parastu labāko aprindu sarunu. Tik |oti šī saruna bija piesātināta ne vien ar senās zinātnes terminiem, bet arī ar tās inte­resēm.

Vel divus gadsimtus agrāk aizraušanās ar zvaig­znēm jums varēja beigties ar … sārtu.

Sī ir grāmata par astronomiju un nedaudz par astronautiku, par labiem astronomiem un dažiem astronomijas instrumentiem un metodēm. Vārdu sa­kot, par nelielu apgabalu gigantiskā zemē, kuras nosaukuma pamatā ir sengrieķu vārds «acrnip» — zvaigzne.

No krievu valodas tulkojis R. Grinbergs Ilustrējuši G. Kovanovs un V. Koviņevs Vāku zīmējis A. Lipins

lv ru R. Grinbergs
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 06 July 2010 282A4C94-A91B-4358-A4D0-8C2CFDF79A15 1.0 INTERESANTI PAR ASTRONOMIJU «LIESMA» RĪGA 1973

STĀSTI PAR DABU

A. TOMIĻINS

INTERESANTI PAR ASTRONOMIJU

IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1973

Ň î ěč ë č í Ŕíŕňîëčé Íčęîëŕĺâč÷ ÇŔÍČĚŔŇĹËÜÍÎ ÎÁ ŔŃŇĐÎÍÎĚČČ Čçäŕňĺëüńňâî «Ěîëîäŕ˙ 1âŕđäč˙» Ěîńęâŕ 1970

Čçäŕňĺëüńňâî «Ëčĺńěŕ» Đčăŕ 1973

Ńĺđč˙ «Đŕńńęŕçű î ďđčđîäĺ» Íŕ ëŕňűřńęîě ˙çűęĺ Ń đóńńęîăî ďĺđĺâĺë Đ. Ăđčíáĺđă Đčńóíęč Ęîâŕíîâŕ Ă. č Ęîâűčĺâŕ Â. Îáëîćęŕ Ŕ. Ëčďííŕ

Mēģiniet šodien atrast kaut ko aizraujošāku par astronomijas atklājumiem. Tie seko cits citam un ir viens par otru sensacionālāki.

Astronomija ir kļuvusi aktuāla. Bet tikai pirms 20 gadiem tā skolās bija fakultatīvs priekšmets.

Toties pirms 300 gadiem, nezinādami astronomiju, jūs riskējāt nesaprast pat parastu labāko aprindu sarunu. Tik |oti šī saruna bija piesātināta ne vien ar senās zinātnes terminiem, bet arī ar tās inte­resēm.

Vel divus gadsimtus agrāk aizraušanās ar zvaig­znēm jums varēja beigties ar … sārtu.

Sī ir grāmata par astronomiju un nedaudz par astronautiku, par labiem astronomiem un dažiem astronomijas instrumentiem un metodēm. Vārdu sa­kot, par nelielu apgabalu gigantiskā zemē, kuras nosaukuma pamatā ir sengrieķu vārds «acrnip» — zvaigzne.

No krievu valodas tulkojis R. Grlnbergs Ilustrējuši G. Kovanovs un V. Koviņevs Vāku zīmējis A. Lipins

IEVADA VIETĀ

Sī grāmata veltīta mūsdienu astronomijas un kosmonautikas problēmām — tieši tām zinātņu nozarēm, kuras pēdējos gados vis­vairāk devušas gan zinātniski tehnisku sensāciju, gan arī sensa­cionālu «pīļu».

Iecerējis rakstit šo darbu, autors vispirms pārlūkoja milzum daudz zinātniskās literatūras. (Tā nav jauna metode, un darba mīlestība, kas, tā rīkojoties, tiek parādīta, izpērk oriģinalitātes trū­kumu.) Lielākā da|a darbu sākas ar vēsturisku ekskursu. Tos pama­zām izpētot, doma pārvērtās pārliecībā, ka tas ir vienīgais pieņe­mamais ceļš. Un tad šīs grāmatas plānā pirmās noda|as tika vel­tītas vēsturei.

Pēc lam vajadzēja izstrādāt pašam savu viedokli par vēsturis­kajiem faktiem. Stingri izanalizējot pārlūkoto literatūru, atklājās trīs parastākie autoru attieksmes veidi pret vēstures notikumiem.

Precīzo zinātņu pārstāvji parasti dod priekšroku Bernarda Sova viedoklim. Viņš rakstīja: «Bet ko teiks vēsture? Vēsture, kā vienmēr, samelosies.» Sekodami tādai devīzei, šie zinātnieki izliekas, ka neviens vēsturisks fakts tos nevar nopietni ieinteresēt.

Humanitāristi gribot negribot aizstāv pretēju viedokli, ko tāpat izteicis anglis, taču nevis literāts, bet zinātnieks Džordžs Sartons. Viņš ir sacījis: «Zinātnes vēsture ir vienīgā vēsture, kura spēj ilus­trēt cilvēces progresu.»

Un, beidzot, trešais viedoklis maksimāli skaidri formulēts peda­goģisko institūtu fizikas un matemātikas fakultāšu astronomijas mācības grāmatas priekšvārdā. «Sākot studēt astronomiju kā mo­dernu zinātni,» tur rakstīts, «lietderīgi iepazīties ar tās daudzus gadsimtus ilgās vēstures dažiem svarīgākajiem momentiem.»

Tā kā sava viedokļa izstrādāšanas process visbiežāk beidzas ar pievienošanos kādam jau pastāvošajam viedoklim, tad šķita, ka turpmāk viss ir ļoti vienkārši. Minētās pozīcijas šajā jomā izsmēla jaunrades iespējas. Un tomēr…

Mācību grāmatas neitrālā pozīcija nav derīga, , jo tā noslēpj autoru patieso attieksmi pret materiālu. Bet grāmata, ko nesasilda tās sarakstītāja simpātijas, iznāk tik sausa, ka to galējas nepiecie­šamības gadījumā var lasīt vienīgi tā, kā lasa šūšanas un pie­griešanas mācību grāmatu.

Krasi negatīvā pozīcija prasa, lai autors vai nu absolūti zinātu priekšmetu, vai arī būtu … Bernards Sovs. Bet šīs prasības auto­ram ir gandrīz neizpildāmas. Atliek vienīgi atzīt, ka triumfē huma- nitāristu viedoklis.

Pacentīsimies novērtēt šo pozīciju. Vispirms dosim definīciju: vēsture ir objektīvs, dokumentāli apstiprināts stāsts par sabiedrības vai parādības attīstības procesu. Obligāti vēsturiski dokumenti var būt

a)   manuskripti (jo senāki, jo labāk);

b)   mākslas darbi, kas līdz mūsu laikiem saglabājuši pagātnes garīgo seju;

c)  hroniku hronoloģijas.

Grūti pārvērtēt ar roku rakstīto dokumentu lomu vēsturē. No kurienrs gan seno laiku objektīvie hronisti smēlās iedvesmu? «Rak­stīt prasme,» saka Džons Bernāls, «šis lielākais cilvēka roku un prāta izgudrojums, pakāpeniski radies no skaitīt prasmes. Vispirms sāka pierakstīt oficiālos paziņojumus, lai tos propagandētu, kara|u slavinājumus, dieviem veltītās himnas, bet par visu vēlāk — zināt­niskos un literāros sacerējumus.» So rindu autora autoritāte ir ārpus aizdomām, bet tāpēc "jo grūtāk no viņa izteicieniem iegūt pārliecību, ka hronisti ir nesavtīgi. Un, kad runā savtīgums, patie­sība klusē.

Vēl vairāk šī piezīme attiecas uz laikabiedru mākslas darbiem. Klibā un vienacainā Tamerlana «patiesība» bija tāda, ka viņam gribējās pēcteču prātos palikt sēžam zirgā ar piemiegtu vienīgo aci. No tādas «patiesības» objektivitāte ar spiešanu jāizspiež.

Un, beidzot, hroniku hronoloģija. Skaitli jau gan neļaus samelo­ties… 1654. gadā Īrijas arhibīskaps Ušers aprēķināja, ka saskaņā ar svētajiem rakstiem pasaule radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras. Aptuveni pēc 100 gadiem bīskaps Laitfūts precizēja: 4004. gada 23. oktobrī pulksten deviņos no rīta.

Ak, skaitļi, skaitļi! Patiesība diemžēl ne vienmēr ir proporcio­nāla precizitātei. Un cik daudz asaru un asiņu izliets precizējumu dēļi

Sī grāmata nepretendē uz zinātnisko pierādījumu precizitāti, tāpat kā uz visu vēstures faktu pārskaitījumu. Autoram gluži vien­kārši gribējās pastāstīt par interesantām hipotēzēm, faktiem un pie­ņēmumiem. Protams, interesantiem no viņa paša viedokļa pat tad (lai piedod bargie kritiķi!), ja daži no šiem faktiem nav objektīvi. Diez vai tā kāda vaina, ja pavārs atceras vispasaules gravitācijas likumu pēc analoģijas ar mazticamo notikumu ar Ņūtona ābolu, bet mediķis Arhimeda likumu saista ar sengrieķu filozofa pirts dienu.

«Se son e vero, e ben trovato,» kā mēdza sacīt senie romieši, «ja tas arī ir aplami, tad labi izdomāts.» So principu autors no­lēma ja ne likt grāmatas pamatā, tad katrā ziņā ieskaitīt savā apbruņojumā.

Godīgi sakot, autoram gribējās, lai jūs grāmatu lasītu ar inte­resi. Tāpēc ka to bija interesanti rakstīt. Kopā ar redaktoru auto­ram būtu patīkami domāt, ka jūs no grāmatas uzzināsiet kaut ko tādu, ko agrāk nezinājāt. Un, ja viņiem kopīgi ar māksliniekiem ir izdevies palīdzēt fantastikas cienītājam, kas ķepurojas moder­najā kosmosā, orientēties un izraudzīties pareizu peilējumu, tad var uzskatīt, ka daudzie cilvēki, kas strādājuši pie šīs grāmatas, ir iz­pildījuši savu uzdevumu.

Pirmā nodaja

ASTRONOMIJA NAV GREZNĪBA

Sajūsmu izraisa nevis zvaigžņu pa­saules milzīgums, bet cilvēks, kas to izmērījis.

Blēzs Paskals

1. Kad un kam

kad radās zinātnes, un kam tās vajadzīgas? Labs jautājums. Atbildēt ir tīrā bauda. Zinātņu avoti taču slēpjas apokrifo laiku dūmakā. Tur notika tieši tas, kas ikvienam autoram šķiet visvairāk iespējams. Tomēr mēs ierobežosimies ar precīzajām zi­nātnēm: fiziku, matemātiku, astronomiju.

Ar fiziku vēl ir tīri labi. Uzskata, ka tā kā eksperi­mentāla zinātne sākas ar Galileju. Bet tas ir tikai pirms kādiem 400 gadiem. Vēsture ir saglabājusi līdz mums ziņas par Pizas universitātes jauno medicīnas studentu Galileo Galileju. Stāsta, ka šis students ne vienu reizi vien aizbēdzis no savas fakultātes obligātajām nodarbī­bām, lai paklausītos matemātikas profesora Riči lekci­jas. Vai varat iedomāties mediķi, kas aizraujas ar ma­temātiku? … Sākums ir daudzsološs. Vai tad jābrīnās, ka jau jaunības gados viņš izdarīja savu pirmo ekspe­rimentālo atklājumu — svārsta svārstību izohronis- kumu, tas ir, atklāja, ka svārstību periods nav atkarīgs

no svārsta atvēziena. Vēs­turnieki apgalvo, ka pirmo reizi Galilejs šai parādī­bai pievērsis uzmanību baznīcā, vērodams, kā dievkalpojuma laikā šūpo­jas lustras. (Pirmais gadī­jums, kad reliģija ir devusi tiešu labumu zinātnei.)

Tas, šķiet, bija arī ap­zinātu eksperimentu sā­kums. Un ar tiem sākās fizika.

Jautājumam, kur ir matemātikas pirmavoti, at­bildi grūtāk atrast. Tās pirmsākumiem ir dziļākas saknes. Babilonas mate­mātikas ķīļu raksta teksti un Ēģiptes papirusi stāsta, ka jau tūkstoš gadus pirms Pitagora Divupē bijusi pa­zīstama ne tikai teorēma, kas tagad nes Dižā Grieķa vārdu, bet ari daudzi citi rēķināšanas paņēmieni, uz kuriem autora tiesības no­teikti piedēvē Pitagoram. Tas ir pirmās vēsturiskās patiesības paraugs. Mate­mātikai vajadzēja sākties ar skaitīšanas izgudroša­nu, bet parasti uzskata, ka tas noticis bronzas laik­metā (apmēram pirms pieciem gadu tūkstošiem). Kad cilvēku apmetnēs pa­rādījās virsprodukts, pries­teri sāka apsvērt, kā at­zīmēt ieņemto un pierakstīt parādniekiem izsniegto. Tā dzima prasme skaitīt.

Daudz sliktāk ir ar astronomiju. Pirmām kārtām tā­pēc, ka uz jautājumu: «Kāpēc priekštečiem ievajadzējās astronomiju?» — atbildēt nepavisam nav vienkārši, un tātad nav viegli izdibināt, kad tā radusies. Vēl jo vai­rāk tas apbēdina tāpēc, ka tieši astronomija ir priekš­mets, par kuru mēs interesējamies.

Un tomēr — kāpēc priekštečiem ievajadzējās novērot naksnīgās debesis? Kādu labumu viņi no tā guva?

Fizikas likumi palīdz būvēt mehānismus. Mehānismi atvieglo darbu. Līdz ar to agrāk fizika palielināja cil­vēku labklājību. (Mēs īpaši uzsveram vārdu «agrāk», jo mūsu dienās visus fizikas sasniegumus ieskaitīt ailē «cilvēces labad» būtu nepiedodami.) Fizikai vienmēr bi­jušas visciešākās saites ar sabiedrības dzīvi. Matemā­tika ir abstraktāka. Taču arī tā ir sākusies ar cilvēka apkalpošanu. (Atkal «agrāk», tāpēc ka pašlaik tā galvenokārt apkalpo zinātni, bet no cilvēka prasa, lai viņš kalpotu matemātikai.) Bet astronomija? Tieši tagad arī ir pienācis laiks apstāties. Autors atļaujas atvilkt elpu, kā to labi oratori dara pirms oriģinālas patiesības paziņošanas, kurai dažkārt gan trūkst dzi­ļuma.

Bez astronomijas cilvēki nevarētu

a)   orientēties apvidū, tātad iegaumēt un vajadzības gadījumā pateikt savu adresi;

b)  noteikt nedēļas dienas*, un līdz ar to viņi palaistu garām sestdienu un svētdienu;

c)   zināt, cik ir pulkstenis.

Iedomājieties, cik drausmīga dzīve būtu cilvēcei, ku­rai nav adreses, cilvēcei, kura pastāvīgi klaiņo bez pierakstīšanās un kurai turklāt nav pulksteņa un kalen­dāra! Pases un robežas zaudētu jēgu. Nebūtu iespējams sastādīt dzelzceļa un aviācijas satiksmes sarakstus, bez kuru pārkāpumiem jebkurš transporta veids zaudē savu pievilcību.

Un beidzot — pati cilvēku dzimta gluži vienkārši pār­trauktu eksistēt. Mēģiniet norunāt satikšanos, nezinā­dami, kurā nedēļas dienā satikties, un izdariet to bez pulksteņa.

Astronomija bija ļoti nepieciešama. Tāpēc to izdo­māja. Kad?

Matemātikas Betlēmes silīti meklēdami, mēs ceļo­jam pa laiku un apstāja­mies bronzas laikmetā. Pa­lūkosimies apkārt. Runa ir aptuveni par 2700. gadu pirms mūsu ēras. Pa ka­nālu, ko ierobežo dambis, slīd buru laivas. Tās nav tik graciozas kā modernās jahtas, toties tās ir pirmās laivas. Un tur arī pirmais ceļš, ko būvējuši cilvēki. Tiesa, tas ir putekļains, taču šos putekļus saceļ pirmo ratu riteņi. Ritenis ir dižs cilvēces izgudro­jums, kuru līdz šim diez kāpēc neviens nav paten­tējis. Ceļš, tāpat kā ka­nāls, ved uz pirmo pilsētu. Uz īstu pilsētu ar pirma­jām daudzstāvu ēkām, kas uzbūvētas no akme­ņiem un ķieģeļiem. Pilsēta ir bagāta, un tās namos sāk parādīties pat tāds greznums kā mēbeles. Lai gan vēsturē par to nav tiešu norādījumu, var pie­ņemt, ka rindas uz pir­majām mēbeļu garnitūrām droši vien bija īsākas nekā tagad, kaut gan diez vai šīs garnitūras bija lētākas par modernajām garnitū­rām.

Tolaik pilsētās — val­stīs galvenās ēkas bija tempļi. Amatu apvienoša­nas kārtībā valdnieki iz­pildīja arī augstāko pries-

teru lomu, parādīdami pēctečiem vienvaldības — lai­cīgās un garīgās varas vienotības piemērus. Starp citu, otrā specialitāte bija diezgan grūta. 2700 gadus pirms mūsu ēras ēģiptiešu priesteri iemanījās ļoti precīzi prog­nozēt ikgadējos Nīlas palus. Lai to paveiktu, jāzina gada garums. Bez ilgstošiem dienas spīdekļa novēroju­miem nav iespējams noteikt, cik daudz laika aizrit starp divām reizēm, kad Saule iet cauri pavasara dienas un nakts vienādības punktam (modernajā astronomijā tā atzīmē tropiskā gada sākšanos).

Tomēr jau četrus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras ēģiptiešu priesteri vispirms noteica, ka šis periods ir vienlīdzīgs 360 diennaktīm, bet pēc tam, novērodami Sīriusu, otrā gadu tūkstotī kalendārā izdarīja labojumus noteica, ka periods ilgst 365 diennaktis.

Starp citu, maiju priesteri, kuriem nebija nedz tele­skopu, nedz citu precīzu astronomijas instrumentu, uz­skatīja, ka šis periods ir vienlīdzīgs 365,242129 diennak­tīm.

Pēc mūsdienu datiem, tropiskais gads vienlīdzīgs 365,242198 diennaktīm.

Tatad eģiptieši, acīm redzot, nebija pirmie. Un astro­nomijas pirmsākumu meklējumi mūs aizved vēl senākos laikos, periodā, kas bija pirms bronzas laikmeta, — neolītā.

Par šo laikposmu ir samērā daudz ziņu. Turklāt tās ir pārliecinošākas par galma hronistu manuskriptiem.

Neolītā rakstīt neprata. Par civilizācijas attīstību varam spriest pēc tā laika materiālajiem pieminekļiem. Un tie ir ļoti interesanti.

Rietumfrancijā un Anglijā, piemēram, sastopamas ap­brīnojamas būves — apaļas vai kvadrātveida sētas no milzīgām akmens plātnēm un stabiem, kurām, kā domā vēsturnieki, ir sakars ar kaut kādu reliģiju. Bet reliģija nekādā ziņā nevarēja iztikt bez debess novērojumiem … Taču par to vēlāk. Pagaidām pabrīnīsimies. Tāpēc, ka pat modernā cilvēka iztēli pārsteidz neolīta noslēpumai­nās būves. Zinātnieki tās sauc par kromlehiem un mengiriem. Cik žēl, ka dot nosaukumu un uzzināt to uz­devumu nav gluži viens un tas pats. Mūsu aktīvā pagai­dām ir vienīgi skaisti nosaukumi. Turpcetim pašu mega- lītisko pieminekļu noslēpums joprojām nav atklāts. Viena no šīm būvēm—Stounhendža — atrodas Anglijā. Seit vertikāli izvietotu klints bluķu rindas veido kon­centriskas aploces, kuru rādiusi ir vairākus kilometrus gari. Briti, kas pazīstami ar savu vēstures mīlestību un tradīcijām, ne vienu reizi vien zinātniekiem jautājuši: «Kas šo dīvaino būvi ir cēlis, kādā nolūkā tas darīts?» Varbūt pēkšņi izdodas pierādīt, ka Britānijas miglai­najos krastos sensenos laikos dzīvojusi augsti attīstīta kulturālu cilvēku cilts. Ak vai, vēsture nesteidzas apmie­rināt Albiona dēlu patmīlību. Joprojām visagrīnākais rakstveida avots, kur pieminētas Britu salas, ir Cēzara izsmeļošais apliecinājums: «Britu salas vienmēr ir ap­dzīvojuši mežoņi.»

Pirms dažiem gadiem jautājumu «Kādi nolūki varēja būt Stounhendžas būvētājiem?» uzdeva elektronu ma­šīnai. Atbilde skanēja, ka visiespējamākais būves uzde­vums ir bijis astronomisks un būvi varēja uzcelt vie­nīgi tie, kuriem Saules un Mēness stāvokļa noteikšana ar precizitāti līdz vienam grādam nebija neatrisināms uzdevums. Nevar sacīt, ka tas kaut nedaudz noskaidroja jautājumu. Tiesa, pēdējā laikā ir parādījušies daži pie­ņēmumi, kas izraisa cerības. Viens no tiem ir tāds, ka šīs būves, kas sastopamas Anglijā un Francijā, Skandi­nāvijā un pie mums — Sibīrijā un Kaukāzā, varēja kalpot laika glabāšanai, bija kaut kas līdzīgs senam kalendāram ar desmitiem tonnu smagām lapām.

Neolīta laikmetam ir raksturīgā pirmo apmetņu pa­

rādīšanās. Apstrādātie zemes gabali kļūst par pastāvīgi izmantotiem laukiem. Cilvēki mācās piejaucēt dzīvnie­kus. Zemkopības periodā sevišķi svarīgi kļūst dabas pa­rādību paredzējumi. Sāk svinēt pirmos auglības un ra­žas svētkus, kuri pēc tam pārvēršas reliģiskos rituālos. Bet pagaidām stingri noteiktās dienās no lietus piesau- cēju būdiņām iznāk procesijas. Cilvēki nes rokās rupjus faila attēlus, lūgdami neizprotamo dievību apaugļot zemi. Lai aina būtu pilnīgāka, lasītājam jāiedomājas bungu dārdoņa un sievietes, kas nekustīgi sēž goda vietās. Par šiem laikiem vīrieši nemīl sevišķi daudz, izteikties, jo toreiz taču uzplauka matriarhāts.

Svētkus vajadzēja svinēt vienā un tajā pašā dienā. Tātad kādam vajadzēja skaitīt laiku. Tā kā kalendāra lomā bija Mēness un Saule, tad bija vajadzīgi arī to no­vērotāji. Vērīgs lasītājs, protams, jau sen nopratis, kurp virzās doma: arī neolīta laikmetā ir pastāvējusi astro­nomija.

Tagad jau dziļāki skaidrojumi kļūst par principa jau­tājumu. Kad un kurš pirmais pievērsa uzmanību debe­sīm un guva no tā kādu praktisku labumu?

Padziļināsim apokrifa pētījumus un izdarīsim tos paleolīta laikmetā.

r

Tas ir vissenākais pirmatnējās kopienas iekārtas at­tīstības periods. Cilvēki tikko kā «izgudrojuši» uguni. Pie tās sildīdamies, viņi sēž uz alu sliekšņiem un gata­vojas kārtējām medībām. Ko lai dara, dzīve ir tāda, ka gandrīz nemitīgi jādomā par ēšanu… Medības,

medības — slēpņi tumsā, kamēr vēl nav uzlēcis Mēness; zvēra vajāšana pa bālās Mēness gaismas pielieto sa­vannu.

Mēness! Pat cilvēks, kas nekad nav šāvis no «kaķe­nes», saprot, cik svarīga medniekam Mēness gaisma. Tagad ir vienkārši: pāršķiriet galda kalendāra lapu — 10. novembris — jauns Mēness. Pēc sešām lappusēm — piecām dienām ir 16. novembris, svētdiena. Mēness pirmais ceturksnis. Vēl pēc nedēļas — 24. novembrī — pilns Mēness. Lēkts 15.31, riets 9.28. Viss skaidrs, viss uzrakstīts. Bet pirms 12—15 tūkstošiem gadu to visu vajadzēja iegaumēt. Bez prasmes skaitīt, bez skaitļiem un rakstības. Vispār Mēnesi vajadzēja novērot dienišķās gaļas dēļ. Vai tā nav astronomija?

Tātad debess novērojumi mūs pavadīja visu laiku, ka­mēr kāpām lejup pa cilvēces evolūcijas kāpnēm. No mūsu apgaismības pilnajām dienām līdz neandertālie­tim, pretim pitekantropam.

Kā būtu, ja, kļuvuši drošāki, mēs pārkāptu robežu, kas cilvēku atdala no dzīvnieka? Tālāk, dziļāk, uz laik­metu, kad radusies pati dzīvība. Ir droši zināms, ka suņi kauc uz Mēnesi. Tiesa, pagaidām nav pilnīgi skaidrs, ko viņi ar to grib sacīt. Bet putni precīzi orien­tējas pēc zvaigznēm, dodamies tālos pārlidojumos. Gan bites, gan skudras bez Saules droši vien apmaldītoš un neatrastu ceļu uz stropu un pūzni.

Var sameklēt bezgala daudz piemēru. Zvaigžņotās de­bess izskats, astronomijas novērojumu izmantošana ir kļuvusi ne tikai par saprāta saturu, bet arī par visa dzīvā instinktu. Bet kad radusies astronomija?

Nekad! Tā ir bijusi vienmēr!

No vēstures viedokļa, tāds secinājums, protams, ir kriminālnoziegums.

Tātad: laiks, kalendārs, atrašanās vietas noteik­šana … Vai tas nav par maz gadu tūkstošiem? Grūti iedomāties, ka tikai šīm ikdienas vajadzībām senajiem šumeriem ļoti ievajadzējās aprēķināt Mēness apriņķo­šanas periodu ar precizitāti līdz 0,4 sekundēm. Protams, ir arī ziņkārība.— īpašība, ko pazīstam kopš bērnības un tik viegli pazaudējam, kļūdami pieauguši.

Izdarīsim, eksperimentu: pastāstīsim septītās klases skolniekam un pusmūža cilvēkam, ka kaimiņu mājas

bēniņos mitinās spoks. Neviens no viņiem jums neticēs. Un tomēr ;— simts pret vienu! — jau nākamajā naktī septītās klases skolnieks sēdēs minētajā vietā, apbru­ņojies ar fotoaparātu, kura filmas jutība ir «700 GOST vienības», ar aparātiem elektriskā un magnētiskā lauka intensitātes mērīšanai un daļiņu skaitītāju (pusaudžiem to sadabūt ir daudz vieglāk nekā zinātniskās pētniecības iestāžu sagādes nodaļai). Kāpēc? Interese! Un ja nu pēkšņi! … Viņš zina, ka pasaulē brīnumi nenotiek, bet tik ļoti gribas ticēt brīnumiem. Visiem gribas. Atavis­tiskās jūtas nav iznīcināmas.

Un, kamēr ziņkārība nav kļuvusi rudimentāra, cilvē­cei ir pilnīgs pamats paļauties uz progresu. Ziņkārība nav pēdējā svira sabiedrības attīstībā. Tā nav pēdējā arī astronomijas attīstībā. Bet ar ziņkārību vien nepie­tiek.

Mēģināsim pieņemt viedokli, kāds bija mūsu cienīja­miem priekštečiem, vienkāršiem un vientiesīgiem, kas atstāti aci pret aci ar dabu.' Viņi vēl nezina, ka māte Zeme griežas, nenojauš, ka ir cēlušies no pērtiķiem, un viņiem ir tāla doma, ka cilvēce ir niecīgs puteklītis pa­saules ēkas plašumos. Gluži otrādi, viņi ir pārliecināti par savas izcelšanās dievišķīgumu. Viņi nešaubās par savu izņēmuma stāvokli. Viņiem cilvēks ir Visuma cen­trālā figūra. Pasaulē viss notiek vai nu viņa labā, vai arī vērsts pret viņu. Ikviena cilvēka liktenis ir fokuss, kurā koncentrējas visu kosmiskā mēroga spēku iedar­bība. Vai tad Saule neapgaismo Zemi un nedāvina

bagātas ražas cilvēku labklājības dēļ? Vai bez Mēness cilvēkbērniem tumšās naktis nebūtu daudz briesmīgā­kas? Abi spīdekļi cilvēkiem ir vienlīdz dārgi. Kad Ja­maikas salas iedzimtie atteicās papildināt Kolumba pārtikas krājumus, jūrasbraucējs ķērās nevis pie iero­čiem, bet gan pie Regiomontāna astronomijas kalendāra. Tieši tovakar, 1504. gada 1. martā, Jamaikas rajonā vajadzēja notikt pilnam Mēness aptumsumam. Kolumbs paziņoja, ka viņš salas iedzīvotājiem atņems Mēnesi, lai viņus sodītu par viesmīlības trūkumu.

Paldies vēsturei, kas saglabājusi ne tikai datus par piegādātajiem produktiem, bet ari dāvinājusi šo sižetu literatūrai.

Cēlonis, kas debess parādības pamudināja saistīt ar sarežģītajiem cilvēku likteņiem, bija klejojošo zvaigžņu- planētu novērojumi. Patiešām, ja nakti pēc nakts atzīmē planētu kustības, tad var ienākt prātā jebkura doma. Marss, iet pāri Jaunavas zvaigznājam, bet Saturns šķērso Vēža un Lauvas zvaigznājus. Abas planētas kustas no rietumiem uz austrumiem. Taču, dienu pēc dienas zvaigžņu kartē atzīmēdami planētu stāvokli, mēs atklājam, ka ikviena planēta vispirms it kā nobremzē savu skrējienu, pēc tam pilnīgi apstājas, pagriežas at­pakaļ un, izzīmējusi cilpu, it kā neredzamu spēku pa­mudināta,. atkal traucas uz priekšu. Apbrīnojami… Turklāt gadu no gada raksti, kurus planēta auž pie

debess, nepaliek tādi paši, kā bijuši. Kā lai debess spī­dekļu sarežģīto gaitu nesaista ar cilvēka likteņa viltī­gajiem sarežģījumiem? Kādam citam nolūkam radītājs klaiņojošajiem debess ķermeņiem būtu devis ar acīm tik labi saskatāmu «gribas brīvību»?

Apmēram tā varēja spriest mūsu priekšteči, kas stingri stāvēja neieņemamajās ģeocentrisma un antro- pocentrisma pozīcijās. Tagad mēs saprotam, ka šķie­tamā planētu turp-atpakaļ kustība ir tikai Zemes kustī­bas sekas. Taču tā mēs domājam pašlaik. Un ari ne visi. Toreiz šķita, ka vajag tikai atminēt sarežģīto pēdu haosu debesīs, un cilvēku zemes liktenis būs atminētāja rokās. Un zināšanām seko arī iespēja kaut ko ietek­mēt: palabot savu likteni, sabojāt kaimiņa likteni.

Tā radās vēl viens iemesls novērot zvaigznes — astro­loģija, mācība par debess ķermeņu ietekmi uz cilvēka likteni.

2. «No diža līdz smieklīgam …»

«Astroloģija vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar astro­nomiju, un, lai gan tai ir būtiskas kļūdas, tā bijusi galvenais cēlonis, kāpēc cilvēki tūkstošiem gadu ilgi novēroja zvaigznes, kuras viņiem būtu šķitušas ļoti tā­las un nevajadzīgas, ja vien viņi nebūtu ticējuši astro­loģijai.»

Sis viedoklis, ko formulējis pazīstamais angļu fiziķis Džons Bernāls, ir samērā populārs starp vēsturniekiem un filozofiem. Tiesa, patiesības labad jāpasaka arī, ka citi zinātnieki dod priekšroku citādam formulējumam: «…astroloģijas kā būtiska virzītāja faktora nozīmi as­tronomijā nav nepieciešamība īpaši uzsvērt. Zinātne par debesīm ir radusies vienīgi uz cilvēces praktisko vaja­dzību pamatiem.» Iespējams, ka pienāks laiks un cil­vēki atradīs paņēmienu, kā samierināt abas puses. Pa­gaidām atcerēsimies, ka, risinot strīdīgus jautājumus, progress iespējams vienīgi tad, ja pastāv atšķirīgi vie­dokļi. Un, lai izraudzītos paši savu pozīciju, iepazīsi­mies ar vissenākās zinātnes definīciju.

«Astroloģija — viltus zinātne, kas bija izplatīta se­najos laikos un viduslaikos, (bet dažās kapitālistiskajās • zemēs arī mūsu dienās) un kas nodarbojas ar cilvēka likteņa pareģošanu pēc zvaigžņu un planētu stā­vokļa …» (Svešvārdu vārdnīca. R., 1954.) Atvērsim enciklopēdijas sējumu: «Astroloģija — viltus mā­cība …» Turpinājumā apmēram tas pats. Tātad ne tikai viduslaikos? Nu bet tagad? Civilizēto zemju laik­rakstu svētdienas izlaidumi: «New York -Times», «Figaro», «Daily Mail» … Astroloģiskie horoskopi nā­kamajai nedēļai. Un tas atoma un kosmisko lidojumu laikmetā! Nav izslēgts, ka šo pareģojumu sastādīšanā piedalījušās 'elektronu skaitļošanas mašīnas. Ko lai dara — progresa prasības! Jā, un par to arī atklāti runāts pašu astrologu reklāmas sludinājumos. Bet bū­tība? Būtība tāda pati kā pirms četriem gadu tūksto­šiem.

«Valdniekam, manam pavēlniekam, es sūtu paskaid­rojumu. Marsa tuvošanās Plejādēm nozīmē, ka Amurrā karš. Viens nonāvē otru. Šonakt ap Mēnesi bija gre­dzens. Jupiters un Skorpions bija tā iekšienē. Kad Jupi­ters atrodas Mēness gredzena iekšienē, valdnieks Akkada tiks aplenkts. Kad Mēness gredzena iekšienē ir Skorpions, lauvas slepkavos un valsts tirdzniecība tiks ierobežota^…»

Grūti lasīt? Kā gan ne, tas ir četrus gadu tūkstošus sens asīriešu paredzējuma pieraksts, kas adaptēts mo­dernajā valodā. Haldiešu astrologi un astronomi Jupi­teru sauca par Marduku, Venēru — par dievieti Ištaru, Marsu par Nergalu, Saturnu par Ninibu — savas reli­ģijas galveno dievu vārdos. Haldiešu astroloģijai vēl nebija «zinātnisko pamatu». Zvaigžņu skaitītāji pare­ģoja paši uz savu galvu, kā katrs prata. Tomēr kaut kādas zināšanas viņiem bija vajadzīgas kaut vai tādēļ, lai atrastu zvaigznājus, planētas un nosauktu iespēja­mos notikumus.

585. gada 25. maijā pirms mūsu ēras kārtējās kaujas laikā starp mīdiešiem un līdiešiem debesis piepeši sa­tumsa: «Pēkšņi dienu nomainīja nakts.» Notika pilns Saules aptumsums, ko bija paredzējis Milētas filozofs Taless, kas amatu apvienošanas kārtībā bija arī astro­logs. «Milētas Taless paredzēja Viņu joniešiem. Un Viņš notika tieši tajā gadā un tajā dienā, kuru bija

norādījis Taless …» Tālāk leģenda vēsta, ka šausmī­gais notikums tik ļoti apstulbinājis kaujas dalībniekus, ka tie nometuši zobenus un vairogus un kauja beigusies. Bet astrologa brīdinātie jonieši sēdējuši mājās.

•Milētas filozofs nodarbojās ne tikai ar pareģošanu vien. Kā teikts leģendās, viņam pieder arī daudzi lieliski darbi, kas atnesuši tam «astronomu valdnieka» slavu. Ne velti uzraksts uz viņa kapenēm skan: «Cik mazas ir * šīs Talesa kapenes, tik liela ir šī astronomu valdnieka slava starp zvaigznēm.»

Senie grieķi ir izsacījuši ne mazumu lielisku astro­nomisku ideju. Tiesa, tajā pašā laikā ikviena no šīm idejām radīja sava veida jucekli novērojamajā pasau­les ainā. Prāta spriedumu laikmets uzplaukumu sasnie­dza Aristoteļa laikā. Aptuveni 360. gadā pirms mūsu ēras iznāca viņa traktāts «Par debesīm», kurš līdz ar faktiem satur tik daudz pretrunu un tiešu izdomājumu, kas maskēti ar neskaidriem izteikumiem, ka, lasot šo darbu, viegli saprast, kāpēc šī filozofa darbi daudzus gadsimtus ilgi deva vielu nebeidzamiem disputiem.

Lai to pamatotu, autors gatavs savus vārdus apstip­rināt ar paša Aristoteļa tekstu:

«… Kustībai jānorisinās pastāvīgi, un tāpēc tai jā­turpinās nepārtraukti vai pakāpeniski. Bet nepārtrauk­tais vairāk atbilst nosaukumam «pastāvīgi» nekā tas, kas norisinās pakāpeniski. Tātad nepārtrauktais ir la­bāks; bet mēs vienmēr pieņemam, ka dabā norisinās tieši labākais, ja vien tas ir iespējams.

…Tāpēc mums tagad ir jāparāda, ka var pastāvēt bezgalīga, vienota, nepārtraukta kustība un ka šī kus­tība ir cirkulāra.» (Aristotelis, «Fizika», VIII sēj.)

Mēģiniet tikt skaidrībā.

Stāsta,- ka Aristoteļa skolnieks un audzēknis Maķe­donijas Aleksandrs, karagājiena laikā uzzinājis, ka vina skolotājs laidis klajā savus darbus, tam uzrakstījis gafu vēstuli:

«Tu nedarīji labi, izdodams šos «Lasījumus», jo kā ganTmēs, tavi skolnieki, tagad varēsim būt pārāki par citiem cilvēkiem, ja tu visiem nodod to, ko mēs no tevis esam iemācījušies.»

Atbildēdams uz sava audzēkņa vēstuli, vecīgais filo­zofs rakstīja:

«Mani «Lasījumi» ir izdoti un nav izdoti. Tie būs saprotami vienīgi tiem, kas tos ir klausījušies, un vai­rāk nevienam citam.»

Līdz ar Aristote|a nāvi beidzas grieķu filozofijas kla­siskais periods un zinātņu uzplaukums. Slaveno Atēnu vietā nāk jaundibinātā Aleksandrija, kas pārņem helēņu zinātnes stafeti. Lieliskā bibliotēka, ko bija dibinājuši ēģiptiešu faraoni, izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis pie­saista jaunajai pilsētai zinātniekus un tirgotājus no vi­sām Vidusjūras zemēm. Tirgotāji līdz ar precēm un nostāstiem par aizjūras zemēm līdzi atved arī savas prasības zinātnei. Protams, nav slikti pirms ceļojuma ieiet pie astrologa, nodrošināties ar dievu atbalstu, bet vēl labāk iegūt sīku karti un precīzāku kuģa atrašanās vietas noteikšanas metodi. Tādas prasības varēja apmie­rināt vienīgi astronomija. Un, neraugoties uz Aristoteļa valdošo doktrīnu, ka «debess ķermeņi un viņu riņķveida kustības ir dievišķīgas, pilnīgas un mūžīgas», Aleksan- drijas skola zinātnē par debesīm ierakstīja daudzas, kaut arī atsevišķas, tomēr svarīgas lappuses.

280. gadā pirms mūsu ēras astronomi Aristils un Ti- mohars pirmo reizi ar leņķu mērīšanas instrumentiem noteica nekustīgo zvaigžņu koordinātes un sāka sastā­dīt zvaigžņu katalogu.

270. gadā pirms mūsu ēras Samas Aristarhs mēģi­nāja noteikt atstatumu līdz Mēnesim un Saulei. Aris- tarhu viņa heliocentrisko uzskatu dēļ mēs saucam par «senās pasaules Koperniku» un cienām viņu par gaiš­redzību. Taču filozofa laikabiedri to nezināja un, apvai­nojuši astronomu bezdievībā, nomētāja ar akmeņiem. Aristarhs bēga no dzimtās pilsētas, klejoja un nomira trimdā.

230. gadā pirms mūsu ēras Eratostens, uzskatīdams Zemi par lodi, izdarīja pirmos grādu mērījumus un no­teica zemeslodes aplocēs garumu — 250 000 ēģiptiešu stadiju (aptuveni 45 000 kilometru). 220. gadā pirms mūsu ēras Sirakūzu Arhimeds uzrakstīja sacerējumu «Par debess sfēras izgatavošanu», kurā aprakstīja mo­dernā planetārija priekšteci, kas bija darbināms ar ūdensratu.

Pēc mūsdienu datiem, zemeslodes aploces garumu viegli aprēķināt no vidējā rādiusa, kas vienlīdzīgs 6370 kilometriem. Tādā gadījumā aploces garums vienlīdzīgs 40 004 kilometriem. Pieļautā kļūda nav pārāk liela aprēķiniem, kas izdarīti pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Laikā no 180. līdz 125. gadam pirms mūsu ēras dzīvoja Hiparhs — senatnes lielākais astronoms. Par Viņa dzīvi mums, tiesa, gandrīz nekas nav zināms. Bet par Hi- parhu stāsta viņa darbi. Daudzu vēlāko autoru darbos Hiparhs figurē kā zinātniskās astronomijas tēvs. Taču diez vai arī viņam bija sveša aizraušanās ar astroloģiju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka astrologus atalgoja daudz bagā­tīgāk nekā vienkāršos zvaigžņu skaitītājus.

Zvaigžņu ietekme uz likteni, vēlēšanās par katru cenu uzzināt savu nākotni — tas viss pamudināja toreizējās pasaules varenos būvēt observatorijas un turēt galmos astronomus un astrologus. Un, kaut gan visos laikos šī profesija ir saistīta ar lielu risku, parasti tās pārstāvju trūkums nebija jūtams. Viegli ēdama maize ir bīstama, taču pievilcīga.

Aptuveni 13. mūsu ēras gadā nākamais Romas im­perators Tibērijs Klaudijs Nerons, kas īsi pirms ievē­lēšanas bija izraidīts uz Rodas salu, katru nakti aici­nāja pie sevis astrologus, lai tie apstiprina viņa cerības uz troni. Pie tam, ja pareģojuma seansa laikā viņam pēkšņi radās šaubas par pareģotāja patiesīgumu, tad

atpakaļceļā Tibērija vergi nelaimīgo zvaigžņu skaitītāju no klints nogrūda aizā.

Ap mūsu ēras II gadsimtu stāvoklis astronomijā at­gādināja pašreizējo stāvokli elementāro daļiņu fizikā. Milzum daudz lielisku ideju, bet trūkst galvenās — ap­kopojošās idejas. Ir novērojumi un fakti, taču zinātnieki nemeklē vis kopēju paņēmienu, kā tos izskaidrot, bet rada katrs pats savu teoriju.

īsāk sakot, astronomijas un astroloģijas laukā mūsu ēras sākumā sakuploja diletantisms: katrs darīja, ko mācēja.

Diletantismam galu darīja'Klaudijs Ptolemajs.

Tā ir plaši pazīstama vēsturiska personība. Tiesa, diez vai kaut viens vēsturnieks var lepoties ar to, ka zina kaut kādus sīkumus par Klaudiju Ptolemaju. Nav zi­nāms pat viņa dzimšanas un miršanas datums. Tomēr īsta zinātne nerēķinās ar tādiem sīkumiem. Ja faktu nav, tā rada tos pati!

Ir saglabājušies vairāki lieliski zinātniski traktāti, kas parakstīti ar vārdu «nToA,sjxcn:os», un tas ir pietie­kami. Tātad dzīvojis cilvēks!

Starp Ptolemaja apbrīnojamiem darbiem mūs pirmām kārtām interesē «Almagests». «Liela matemātiska as­tronomijas konstrukcija 13 grāmatās». Tieši «Liela». Tolaik vienkāršība, ko šodien prasa no autoriem, nebija galvenā īpašība. Starp citu, iespējams, ka tur Ptolemajs nav vainīgs. Jau senatnē viņa sacerējumus sāka saukt

par «Megiste», kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē «Vislielākais», Tolaik, kad antīkā kultūra pagrima un progresa stafeti pārņēma arābi, viņi .šim nosaukumam pievienoja tradicionālo «al», un iznāca «Almagests» — nosaukums, ar kuru Klaudija Ptolemaja traktāts vismaz pusotru gadu tūkstoti palika nepārspēts paraugs, kā iz­klāstāmas visas sava laika astronomijas zināšanas.

Ptolemaja ieteiktā ģeocentriskā pasaules sistēma iz­skatās šāda. Tās pamatā joprojām ir Aristoteļa fizika: Zeme ir lodveidīga un nekustīgi atrodas Visuma centrā. Bet Visums ir ierobežots. To noslēdz debess sfēra, kura kopā ar zvaigznēm, kas tai piestiprinātas, diennaktī ap­griežas apkārt Zemei. Planētām ir pašām savas sfēras. Zeme un Debess ir atšķirīgas pasaules, kam vienai ar otru nav nekā kopēja. Tomēr Aristoteļa sfēras tik acīm redzami neatbilda īstenībai, ka «Almagesta» autors bija spiests izgudrot atjautīgu paņēmienu, lai kustības va­rētu norisēt pa epicikliem. Epiciklisko kustību būtība ir tā, ka visas planētas kustas pa riņķa līnijām — epicik­liem, bet katra epicikla centrs savukārt slīd pa aploci, kuras centrs ir Zeme, tas ir, kustas pa īstu planētas orbītu. Sarežģīti? Protams, ļoti. Toties novērotājam ra­dās iespēja aprēķināt planētas stāvokli pie debess sfē­ras nevis pēc acumēra, bet gan ar zināmu precizitāti jebkuram brīdim. Taču filozofiem tajā pašā laikā nesa­tricināti palika Aristoteļa postulāti, ka cirkulāra kus­tība ir «dievišķīga» un «pilnīga». Tiesa, ar vienkāršiem epicikliem nepietika, lai varētu izskaidrot visas planētu

novērojamo kustību īpatnības. Un Ptolemajs savu shēmu padara aizvien sarežģītāku. Beigu beigās viņš atzīstas: «Šķiet, vieglāk ir bīdīt pašas planētas nekā izprast to sarežģīto kustību.»

Un tomēr lai dzīvo, lai' dzīvo, lai dzīvo Ptolemajs! Pēc viņa aprēķiniem kļuva iespējams noteikt ģeogrāfis­kā garuma grādus, lai arī ne pilnīgi precīzi. Tāpat viņš precizēja skaitļa it vērtību, trīsstūra aprēķināšanai izskaitļoja sinusu tabulu un, paplašinājis Hiparha kata­logu, deva savam laikam pietiekami pilnīgu zvaigžņu katalogu, kas saturēja 1022 zvaigznes. Un arī tas vēl nav viss.

Laiks pastāstīt, ka viņam, Klaudijam Ptolemajam, piedēvē arī «Lielā Almagesta» turpinājumu lieliskā as­troloģiskā traktāta «Tetrabiblions» veidā. Tajā bija čet­ras grāmatas. Turklāt reformas, kuras viņš izdarīja astroloģijā, pēc sava nozīmīguma neatpaliek no astro­nomijas reformām.

Pirmām kārtām Ptolemajs atmeta lielāko daļu no de­bess parādību mītiskajiem izskaidrojumiem un pareģo­šanas praksē ieviesa matemātiku. Tā viņš ar vienu šā­vienu nošāva divus zaķus. Pirmkārt, astroloģija ārēji kļuva līdzīga nopietnai zinātnei. Otrkārt, nedrīkst aizmirst, ka sākās kristiānisma veidošanās un Olimpa apdzīvotāji nebija godā. Ptolemaja darbs daudzējādā ziņā nosacīja astroloģijas triumfu turpmākajā laikmetā. Viņš no «nopietna darba — likteņa pareģošanas» iz­skauda amatierismu, nostādīdams astroloģiju uz «vese­līgām zinātniskām kājām».

Ja rūpīgi iepazīstas ar to, kā notika šī cilvēces maldī­šanās, rodas interesanti secinājumi. Astroloģijai ne tikai ticēja. Kad saka «ticu», tomēr tiek pieļauta neticē­šanas iespēja. Turpretim par astroloģijas patiesīgumu gluži vienkārši nemaz nešaubījās. Un, ja pareģojumi nepiepildījās, tad vainu uzvēla astrologiem — «cildenas zinātnes» necienīgajiem kalpiem. Zvaigznes nemeloja, meli ir cilvēku privilēģija. Un jāpiebilst, ka «debesu orākula priesteri» visiem spēkiem centās uzturēt savas zinātnes autoritāti.

Mišels Nostradamus — dedzīgs astrologs neveiksmi­nieks — paredzēja, ka karaļa karaspēka aplenktajā Pu­sēnas pilsētā izcelsies briesmīgs ugunsgrēks. Tomēr ap-

lenkuma laiks tuvojās bei­gām, bet pilsēta nedega. Tad godprātīgais pareģis nolēma palīdzēt zvaigznēm. Tomēr, modro pilsētnieku notverts nozieguma vietā, viņš tajā pašā dienā beidza dzīvi uz ešafota. Astroloģijai viņš ne­bija nodarījis kaunu.

«Populārais matemātiķis un krāpnieks, filozofs, ārsts un astrologs Džirolamo Kar- dāno sastādīja pats sev ho­roskopu, kurā paredzēja, ka viņš nomirs 75. mūža gadā. Un, kad atnāca šis termiņš, viņš, vēl spēcīgs večuks, iegulās sagatavotajā zārkā un nepiecēlās, līdz nomira, tā uzturēdams savu pareģotāja slavu.»

Tā stāsta leģendas.

Astrologi bija obligāts per­sonāžs jebkurā galmā, un pa­rasti viņi bija nelietīgi cil­vēki. Bet vai par to viņus var vainot? Galu galā, kas maksā par mūziku, tas arī pasūta deju. Valdniekiem tuvu stā­vošajiem vajadzēja būt vai nu vēl lielākiem neliešiem nekā viņu senjori, vai arī ta­lantīgiem diplomātiem.

Lai gan galma astrologiem piederēja liela vara, viņu dzī­ve nebija apskaužama. Visos laikos šiem «zinātniekiem» savos pareģojumos vajadzēja būt sevišķi izmanīgiem. Tādu piemēru ir daudz.

Pjotra Krekšina — Kronštates darbu uzraudzītāja un Pētera I laikmeta rakstnieka memuāros ir interesants ieraksts par cara Pētera dzimšanu.

1671. gada 11. augustā cara Alekseja Mihailoviča bērnu mājskolotājs un audzinātājs Simeons Polockis, kas sastādīja astroloģiskus pareģojumus, saskatīja zvaigznēs, ka carienes Natālijas Kirilovnas klēpī ieņemts dižs valdnieks.

«Marsa tuvumā parādījusies ļoti spoža zvaigzne, un šo parādījušos zvaigzni tās vērotājs ir pazinis … un labi apskatījis, un citu zvaigžņu jūrā tās darbību ap­rakstījis, un mātes klēpī ieņemtais jānosauc Pētera vārdā.»

Tālāk pastāstīts, ka, saskatījis šo zīmi, Polockis jau nākamajā rītā apsveicis caru ar dēla ieņemšanu, kuram vajadzēja dzimt 1672. gada 30. maijā. Tajā pašā laikā viņš pasniedzis caram arī nākamā zīdaiņa horoskopu.

«Visus Krievijā bijušos viņš pārspēs slavā un darbos, un viņam būs lielas uzslavas, un slavu pie slavas viņš krās un apbrīnojamas uzvaras gūs.»

Dabiski, cars ar carieni par pareģojumu bija ļoti prie­cīgi. Tomēr Simeonu uzdeva uzraudzīt četriem uradņi- kiem, kuri astrologu apsargāja, kamēr varēja tieši sa­skatīt, ka cariene ir grūta. Pēc tam orākuls galmā bija lielā godā un viņam tika pavēlēts būt pie cara galda. Un, kad pēc grūtām dzemdībām cariene, kā jau to bija paredzējušas zvaigznes, laimīgi dāvāja dēlu, Simeonu apveltīja ar «samtu un sabuļu ādām un daudz zelta no valsts kases».

3. Praktiskas astroloģijas skola

Tagad naivo karaļu laiki ir aizritējuši, taču tas nepa­visam nenozīmē, ka līdz ar laikmetu ir izzudusi ari interese par pareģojumiem. To, šķiet, kļuvis vēl vairāk: no globāliem cilvēces likteņu paredzējumiem līdz fut­bola čempionātu rezultātu prognozēm. Modernā pare­dzēšana ir tā saukto sabiedrībā akreditēto orākulu privi­lēģija. Taču nav izzudušas arī astroloģijas privātās fir­mas, kas savu biznesu taisa duļķainajā māņticības straumē.

«Kamēr mītu izplatīšana pastāv kā ienesīgs arods, cilvēki, kas ar to nodarbojas, negribēs zaudēt savus ienākumus; ja tomēr kāds no viņiem savas muļķības vai nemākulības dēļ tiks padzīts, viņa vietu ieņems cits nelietis, kurš melos tieši tādā pašā veidā.» Sie progre­sīvā amerikāņu filozofa Berouza Danema vārdi ļoti labi raksturo mūsu apgalvojumu.

Starp citu, ar likteņa pareģojumu var ieinteresēt ne tikai neizglītotu cilvēku. Tas ir apbrīnojami pievilcīgs temats. Vai vēlaties pamēģināt?

Autors apņemas minēt tipisku astroloģiska pareģo­juma paraugu, bet jūs, iepazinuši tā metodiku, izmēģi­niet to pie saviem tuviniekiem. Lieku galvu ķīlā, ka no 'desmit gadījumiem septiņos jūs izdzirdēsiet: «Protams, blēņas, taču daudz kas ir apbrīnojami precīzi.»

Tikai atcerieties, ka spriedumiem jābūt «vispārīgiem», pēc iespējas mazāk konkrēta. Jūsu klienti no neskaid­rajiem mājieniem paši izdarīs sev pareizus secinājumus. Un vēl viens likums — cilvēki vienmēr labprātāk tic maz iespējamam, taču no savas nākotnes viedokļa la­bam notikumam nekā pat acīm redzamam, bet sliktam notikumam.

Tātad neliela pagrīdes astrologu apmācība.

Pareģotāja galvenais uzdevums — sastādīt un iztul­kot horoskopu. Turklāt darba pirmā puse ir pilnīgi zinātniska un, lai to veiktu, labi jāzina astronomija. Otrā …

Starp citu, par to vēlāk.

Pirmām kārtām, kas ir horoskops?

Burtiski tas nozīmē «stundas rādītājs».

«Sastādīt horoskopu» nozīmē vajadzīgajā laika brīdī noteikt zvaigžņotās debess vispārējo ainu. Parasti tāds brīdis ir cilvēka piedzimšana. Iedomājieties, ir uzdevums fiksēt stundās, minūtēs un sekundēs laiku, kad pasaulē nācis zīdainis, un pēc tam aprēķināt debess spīdekļu stāvokli tajā acumirklī. Par bērna parādīšanās brīdi uzskatīja viņa pirmo kliedzienu, un vēsture mums ir at­stājusi liecības par to, cik svarīga ir šī mirkļa fiksē­šana.

«Kad Ludviķa XIII dzīvesbiedre Austrijas Anna gata­vojās dāvināt Francijai visumīļoto karali ar nākamo kārtas numuru, viņas guļamistabā tika paslēpts

0 „ °

astrologs Morēns, lai — nedod dievs! — nepalaistu garām bridi, kad dofins pirmo reizi iekliegsies, un lai nekļūdītos, sastādot horoskopu …»

Tagad horoskopa sastādīšanu krietni atvieglo efeme- rīdas — krājumi, kas satur planētu, mākslīgo Zemes pavadoņu, kā arī dažādu zvaigžņu koordinātes, kuras dažādiem laika brīžiem aprēķinātas, pamatojoties uz debess ķermeņu kustības matemātisko teoriju.

Ikvienam astrologam, kas sevi ciena, jāpārvalda ne tikai amata specifika, bet jāzina arī praktiskā astrono­mija.

Horoskopu sastādīšana ir necilvēcisks darbs. Reiz autors sadūšojās to veikt, stingri nolēmis visu izdarīt saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem. Apmēram mē­nesi viņš brīvajā laikā gāja uz Saltikova-Sčedrina pub lisko bibliotēku un tur sēdēja pie vecām grāmatām, ar savu nodarbošanos izraisīdams bibliogrāfos dzīvu, kaut arī ne sevišķi pagodinošu diskusiju. Kad beidzot uz pa­pīra lapas, kas bija sasvītrota kā preferansa spēles laikā, bija visas horoskopa pazīšanas zīmes, izrādījās, ka viss darbs nebija plika graša vērts, tāpēc ka māte nevarēja atcerēties ģeogrāfiskās joslas laika korekciju.

Galu galā pretrunīgās pamācības (astroloģijā nav kopēju noteikumu) izraisīja glābēju domu, ka horoskopa sastādīšana nav pats svarīgākais. Daudz interesantāka ir darba otra daļa — horoskopa iztulkošana.

Lai cik tas ari būtu dīvaini, šim darbam atradās vie­

noti noteikumi. Izrādījās, ka visu nosaka mēnesis, kurā pasaulē parādījies subjekts, kas jūs interesē.

Lai noskaidrotu horoskopa iztulkošanas principus, autors ir gatavs minēt šādu piemēru. Paredzēsim likteni cilvēkam, kas dzimis, piemēram, martā.

Marts ir mēnesis, kad Saule atrodas Auna zvaigznājā, un cilvēks visu mūžu atradīsies tā aizbildniecībā. Martā dzimst cilvēki ar noteiktu raksturu un noteiktu ārējo izskatu. Tas ir astroloģijas likums. Tēvam, mātei un ģenētikai šeit nav nekādas darīšanas.

Tātad jūs esat dzimis martā?

Vai vēlaties, lai aprakstām jūsu izskatu?

Jūs esat kalsns, ar garu kaklu. Jūsu sejā ir uzkrī­toši plati vaigu kauli. Zem jūsu cietajiem, taisnajiem, bet varbūt arī sprogainajiem, rūsganajiem vai arī tumši brūnajiem matiem nav viegli saskatīt jūsu acu pelēko krāsu. Jums ir neliela mute, bet priekšzobi ir lieli un izvirzīti uz priekšu.

Nu vai ir līdzīgs? Ja ne, tad uzskatiet, ka bērnībā jūs esat cietsirdīgi apmānīts. Jūs nebūt neesat dzimis tajā mēnesī, kādu nosaukuši vecāki.

Jūsu dzīvi vairāk iespaidos Marss. Bet tas daudz ko nozīmē. Pirmkārt, par raksturu. Jums ir dedzīga un ne­apvaldīta daba. Jums patīk neatkarība, un pret citu cilvēku viedokli jūs jūtat nicināšanu. Jūs neciešat pa­kļaušanos. Nerimtīgs gars, bezgalīgas kaislības un griba ir jūsu rakstura īpašības. Jums ir darbīga daba, kas mērķa sasniegšanai neatzīst nekādus šķēršļus. Jūs esat godkārīgs un tiepīgs un savā stūrgalvībā aizejat līdz despotismam.

Tomēr visas šīs īpašības var izpausties pilnīgi vai arī tikt mīkstinātas atkarībā no marta dekādes, kurā jūs esat ieradies šajā pasaulē. Piemēram, viss, ko sacījām, ir pareizs, ja jūs esat dzimis pirmajā dekādē, tāpēc ka to vada Marss. Tādā gadījumā jums vislabāk ir mēģi­nāt spēkus militārā darba laukā. Tur jūs gaida droši panākumi.

Mazliet citāda ir aina, ja esat dzimis otrajā dekādē. Tādā gadījumā jūsu likteni stipri ietekmē Saule. Tā jūsu raksturu padarīs cildenu un cēlsirdīgu, bet jūs pašu iemācīs dzīvē būt diplomātiskam.

Pavisam citādi ir cilvēkiem, kas dzimuši trešajā dekādē. Viņu šefs ir Venēra. Un, lai gan nemierpilnā rakstura galvenās īpašības saglabājas, tajā papildus vi­sam pārējam izceļas arī prāts, maigums un liela baud­kāre.

Tagad paklausieties, kas jūs sagaida nākotnē.

Nepastāvīgums, kaislības un temperaments, kas dā­vināti, jums dzimstot, visā mūžā izraisīs daudz kon­fliktu. Gatavojieties tiem. Sevišķi smagi jums būs 7., 19., 30., 43. gads, skaitot no dzimšanas. Vispār jūs sagaida nemierīga dzīve. Tajā būs daudz pārmaiņu un raižu. Jūs nevarat paļauties pat uz savu ģimeni, jo draud briesmas, ka jūsu mātes radinieki ir slepeni ienaidnieki, bet paša ģimene gluži vienkārši ir nelabvēlīga un jūs nesaprot. To stāsta zvaigznes.

Jums uzglūn šarlaks un acu slimības. Bīstamas ir bakas, galvas sāpes un drudzis. Nav izslēgts, ka jūs tiksiet apzīmēti ar ieroču cirstām brūcēm.

Lai izvairītos no nepatikšanu lielākās daļas, jums vienmēr sev līdzi jānēsā magnētisks talismans. Tiem, kas dzimuši zem Auna zīmes, talismans ir safīrs.

Un, beidzot, īpaši ieinteresētajiem: paradīzē jūsu eņ­ģeļa dienesta pakāpe ir zēravs. Vieta ir vakanta, un vienīgi grēki uz laiku var attālināt jūsu stāšanos šajā amatā.

Jūs teiksiet — kaut kas nesakarīgs! Nē, patiešām nē. Viss ļoti rūpīgi norakstīts no mūsu gadsimta sākuma astroloģijas rokasgrāmatas, kuru Ļeņingradā Saltikova- Sčedrina publiskajā bibliotēkā izsniedz «tikai zinātnis­kajam darbam». Tātad nejokojiet!

Līdz ar astroloģiju, ar horoskopiem, kas izraisīja inte­resi par zvaigznēm, arī īstā zinātne virzījās uz priekšu, sagatavodama bojā eju maldiem, kas to baroja.

Otrā noda|a

«…UN TĀ BALSTĀS UZ TRIM VAĻIEM»

Ticība ir patiesības ekstrapolēšana ar autoritātes palīdzību, vārdos izteik­tas informācijas pieņemšana par patie­sību bez pierādījumiem.

N. Amosovs

1. Ticība, cerība, mīlestība

T

ūkstoš divi simti piecdesmitajā gadā Toledas as­tronomu kongresā, ko bija sasaucis astronomijas aizbildnis karalis Kastīlijas Alfonss X, pats kara­lis, nebūdams apmierināts ar to, kā sapulcējušies astronomi interpretēja Ptolemaja sistēmu, sacīja:

«Ja, radot pasauli, radītājs būtu prasījis man padomu, es viņam būtu ieteicis vienkāršāku Visuma uzbūves plānu.»

Aizritēja pavisam īss laika sprīdis, un karalis (pats karalis!) sakarā ar visusvētā fiskala denunciāciju^ tika apvainots ķecerībā. Galu galā izglītotais monarhs" par savu neapdomību samaksāja ar kroni. (Protams, nav nekas briesmīgs, ja arī šī galvassega neturas sevišķi stingri galvā.)

1600. gada 17. februārī Romā, Puķu laukumā, uz­liesmoja sārts, kurā uzkāpa ķecerībā apvainotais

kādi cizējais franciskāņu mūks Džordāno Bruno. Viņa darbs «Par Visuma un pasauļu bezgalību» vēstīja, ka zvaigznes ir tālas saules, ka Saules sistēmas planētas ir apdzīvojamas un ka bezgalīgā Visuma neskaitāma­jām zvaigznēm pastāv planētu sistēmas.

Bet trīsdesmit piecus gadus pēc tam, kad Džordāno Bruno sārtā bija izplēnējusi pēdējā ogle, tai pašā Romā atskanēja: «Atsakos!» Noslīdzis ceļos, Galilejs atsacījās no Kopernika mācības.

Kāpēc? Kas bija mainījies kopš helēnisma laikiem, kad cita citai blakus varēja pastāvēt dažādas hipotēzes, atšķirīgi viedokļi? Lai arī notika cīņa, taču strīdi reti kad beidzās ar slepkavību. Kas pasaulē bija noticis? Kas bija atvēris durvis un ielaidis pasaulē cietsirdību?

Pāršķirstām vēsturi. Tie paši karaļi, kari, sacelšanās, īsi uzplaukuma brīži un ilgstošs pagrimums… Izpla­tās kristiānisms. Mūsu ēras sākumā Eiropas tautas mai­nīja reliģiju. Mums, paaudzei, kas izaudzināta brīva no reliģiska pasaules uzskata un tāpēc, šķiet, ir tik neiz­glītota un bezpalīdzīga antireliģiskās propagandas jau­tājumos, grūti iedomāties un saprast, ko tā laika civili­zētajai pasaulei nozīmēja ticības mainīšana. Tas bija kaut kas līdzīgs plūdiem, nē, sliktāks par plūdiem. Tā­pēc ka kristiānisma leģendā teikts: «… kad beidzās simtu piecdesmitā diena, ūdens sāka kristies.» Turpre­tim kristiānisma atnākšana uz veseliem piecpadsmit gadsimtiem pārklāja zemei izglītības trūkuma tumsu, un tā ilgi «nekritās».

Patlaban šķiet neticami, ka sabiedrības attīstībā reli­ģijai var būt tik ļoti svarīga loma.-

Kristiānisms, acīm redzot, radies mūsu ēras pirmā gadsimta beigās kā vergu reliģija. Un sākumā tam drī­zāk gan bija progresīvs raksturs. Tajos laikos tielā Ro­mas impērija bija sapulcinājusi dažādām ciltīm piederī­gas tautas. Milzīga vergu masa, kas bija sapulcināta pusē> no aizsniedzamās pasaules, vergturu valsts režīma dēļ bija nostādīta vienādi necilvēciskos apstākļos. Ne­kādas sacelšanās nemainīja pastāvošo sociālo iekārtu, bet dzimtas dievi nedeva mierinājuma. Kristiānisms iz­rādījās vienīgā reliģija, kas par savu principu prokla­mēja cilvēku «vispārēju vienlīdzību» dieva priekšā. Visi ticīgie — vergi un brīvie ļaudis jaunās reliģijas ietvaros augstākā soģa priekšā ieguva vienādas tiesības. Tur­klāt par nopelnu neuzskatīja nedz bagātību, nedz diž­ciltīgu izcelšanos, nedz varu. Jaunā reliģija, noteik­dama aizkapa eksistenci, cienīja vienīgi dvēseles īpa­šības: taisnīgumu un taisnprātīgu dzīvi. Šie abstraktie mierinājuma principi tagadnē un cerības uz taisnības uzvaru nākotnē kristiānismam piesaistīja milzīgas grūtdieņu masas.

Izgājusi cauri Romas imperatoru Dēcija un Diokle- ciāna laiku vajāšanām un pieredzējusi .asiņainu izrēķi­nāšanos, jaunā reliģija norūdījās un izstrādāja vēl ciet­sirdīgākas cīņas metodes. Jo grūtāk jaunais iegūst varu, jo neiecietīgāks tas ir pret visu citu, kas neiet ar to vienā virzienā.

315. gadā Milānas edikts kristiānismu proklamēja par oficiāli atļautu reliģiju, un tūlīt arī tas pārgāja uzbrukumā. Ugunī gāja bojā «pagānu» manuskripti, tika sagrauti mākslas tempļi. Liesmoja Aleksandrijas bibliotēka. Kristīgo fanātiķu pūļi iznīcināja visus tos, kas kaut drusku atšķīrās no viņiem. No zobenu cirtie­niem krīt zinātnieki. Plašu filozofisko domu, dažādo skolu pretrunas aizstāj vergu apustuļu naivā mācība. Tai bija viena vienīga neapstrīdama priekšrocība — totalitārisms. Tā bija vienīgā mācība. Cik daudz reižu vēl cilvēku sabiedrības vēsturē totalitārisms kalpos par nedrošas ideoloģijas atbalstu, reducēdams ideoloģijas vispārīgumu līdz reliģijas formu šaurībai ar visiem re­liģijas atribūtiem, piemēram, ar prasību akli ticēt slu­dinātajai patiesībai, ar dogmatismu, ar mākslīgu re­dzesloka ierobežošanu utt.

Nākot pie varas jaunai reliģijai, notika milzu lēciens* no viena kvalitatīva stāvokļa otrā.

Kristiānisms noraidīja visu pieredzi, ko bija uzkrā­juši «pagānu» domātāji, atteicās no ideju loģikas un neizbēgami pazaudēja zināšanas. Jauni mīti, ko bija sacerējuši pusanalfabētiski apustuļi, aizstāja vecos mī­tus, kas bija izkristalizējušies gadsimtos un saturēja arī patiesības graudiņus. Dogma kā nesagraujama siena nošķīra cilvēci no izzināšanas. Bet katram Hronam būs sieva Reja. Tā paslēps savu bērnu no visu redzošā vīra. Un šis bērns būs Zevs. Lielisks sengrieķu mīts par attīstības dialektiku.

Radīdama savu filozofiju, kristietība pakāpeniski pār­ņēma daudzus pagātnes uzskatus, bet līdz ar tiem arī nākamo sprādzienu perēkļus. Pienāca arī brīdis, kad bija jākrīt Ptolemaja autoritātei, ko kristīgā baznīca bija pasludinājusi par neapšaubāmu. Tas notika laikā, kad svētā baznīca vēl pat neiedomājās par to, ka vaja­dzētu atteikties no savām tiesībām. Cēlonis slēpjas tai pašā dialektikā.

2. Varmas kanoniķis Toruņas Nikolajs

1515. gadā 37 gadus vecais Fromborkas kapitula ka­noniķis Toruņas Nikolajs Koperniks, liels astronomijas cienītājs un zinātājs, izsūtīja draugiem nelielu sacerē­jumu, kas bija nosaukts par «Komentāru» vai «īsu pa­skaidrojumu». Traktātā patiešām ļoti īsi, kaut arī sa­mērā radikāli bija izklāstīti godājamā baznīcas kalpa uzskati par pasaules uzbūvi. Viņš rakstīja:

«1. Nepastāv vienots centrs visām debesu orbītām un sfērām.

2.  Zemes centrs nav pasaules centrs, bet tikai sma­guma un Mēness orbītas centrs.

3.  Visas orbītas apliec Sauli, tāpēc tā atrodas visu orbītu vidū, tātad pasaules centrs ir Saules tuvumā.

4.  Zemes un Saules atstatuma attiecība pret debess velves augstumu ir mazāka nekā Zemes rādiusa attie­cība pret tās attālumu no Saules, jo, salīdzinot to ar debess velves augstumu, tā nemaz nav sajūtama.

5.  Tas, kas mums šķiet kā kustība pie debess velves, rodas nevis tāpēc, ka kustas pati debess velve, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad Zeme kopā ar saviem tu­vākajiem elementiem riņķo diennakts kustībā starp po­liem, kuri telpā saglabā nemainīgu virzienu, turpretim debess velve un debess aiz tās ir nekustīgi.

6. To, kas mums šķiet kustība attiecībā pret Sauli, no­saka nevis pašas Saules, bet gan Zemes un tās sfēras kustība, ar kuru mēs riņķojam ap Sauli tieši tāpat kā jebkura cita planēta; tādējādi Zeme veic vairākas kus­tības.

7.  Tas, kas izpaužas kā tieša planētu kustība atpakaļ- virzienā, norisinās nevis tāpēc, ka kustas pašas planē­

tas, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad vienīgi Ze­mes kustība ļauj novērtēt daudzas dažādas parādī­bas.»

Kas bija tas cilvēks, kurš inkvizīcijas sārtu dūmaina­jos gados iedrošinājās izklāstīt jaunas pasaules sistē­mas pamatus, kuri nebija līdzīgi par svētiem pataisīta­jiem Ptolemaja kanoniem? Diemžēl vēsture nav pieskaitāma pie precīzajām zinātnēm. Holandiešu astro­noms Antonijs Pannekuks raksta, ka Nikolajs Koper­niks ir cēlies no vācu kolonistiem, kas XIV gadsimtā apmetušies Vislas krastos un nodibinājuši Tornas pil­sētu. Tomēr viņa grāmatas poļu recenzenti apgalvo, ka tā ir aplamība. Nebija nekādu kolonistu, nebija pilsē­tas, ko būtu dibinājuši vācieši. Torņa ir sensenā poļu pilsēta Toruņa, bet Koperniks ir poļu zinātnieks, un par to ir pat smieklīgi strīdēties. Diez vai ir vērts iedziļinā­ties šajās pretrunās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pastāv arī šāds pieraksts:

«Viņa vectēvs dzīvoja Čehijā un bija pārticis cilvēks, taču viņu bija iekārdinājis labums, ko tolaik deva dzīve poļu pilsētās, viņš pameta dzimteni un pārcēlās uz Kra­kovu, kur ierakstījās pilsoņos.»

Ko darīt, ja, pamatodamies uz šīm rindām, arī čehi sāks rakstīt Kopernika vārdu starp diviem Jāniem (Husu un Zelijevski) un Pēteri Helčicki? Mierināsim sevi ar to, ka galu galā mums visiem ir bijusi viena vecvecmāmiņa Ieva, un interesēsimies par mazāk strī­dīgiem faktiem.

Tātad 1473. gada 19. februārī Tornas pilsētā (To- ruņā) vairāku tautu apstrīdēto Koperniku ģimenē pie­dzimst dēls, ko nosauc par Nikolaju. Pēc nepilnīgām ziņām, viņa tēvs ir maiznieks, kas guvis labus panāku­mus. Māte piederējusi senai poļu ģimenei un bijusi Er- melandes bīskapa — veselas kņazistes garīgā priekš­nieka māsa. Nav zināms, kā Koperniks audzis un attīs­tījies. Diez vai viņa bērnība daudz atšķīrusies no citu zēnu bērnības. Bet viņa uzcītību un saprātu, par kuru raksta vēsturnieki, droši var pieskaitīt pie tām rakstura īpašībām, kuras vienmēr piedēvē slaveniem cilvēkiem. Desmit gadu vecumā Nikolajs zaudē tēvu, un viņu no­dod audzināt bīskapa pilī. Pēc septiņiem gadiem, kad viņš pabeidzis pamata izglītību, to ar Toruņas Nikolaja

vārdu pieraksta Krakovas universitātē par studentu. Pabeidzis universitāti, jaunais medicīnas doktors aiz­brauc uz Itāliju, kur klausās izcilu profesoru lekcijas. Un 1499. gadā iegūst divus lauru vainagus: filozofijā un medicīnā. Jau Krakovā Koperniks ļoti ieinteresējas par matemātiku un jo sevišķi par astronomiju. Skolas gados viņš abās disciplīnās gūst tik lielus panākumus, ka tajā pašā 1499. gadā divdesmit sešu gadu vecumā ieņem matemātikas katedru Romas universitātē. Milzum daudz laika jaunais profesors veltī, lai izstudētu sen­grieķu uzskatus par pasaules uzbūvi. Un dienu no die­nas viņā aug neapmierinātība par vispārpieņemto ār­kārtīgi sarežģīto un neprecīzo sistēmu, kas izklāstīta «Almagestā».

Tomēr situācija Romā maz veicina dziļas studijas. Pāvests Aleksandrs VI tikko kā sadedzinājis sārtā Sa- vonarolas mirstīgās atliekas un tagad ļoti aktīvi ap­spiež brīvdomību. Nospriedis, ka dzimtenē ir vieglāk iegūt līdzekļus mierīgai eksistencei, Koperniks atgriežas Varšavā. Viņš ar panākumiem var nodoties medicīnai: viduslaikos ārstiem bija apmēram tādi paši panākumi kā mūsu laikos. Viņš var iegūt arī Krakovas universi­tātes matemātikas katedru, tomēr Koperniks atsakās kā no viena, tā arī no otra darba. Viņš dod priekšroku mieram un vientulībai. Tēvocis bīskaps, gribēdams pa­turēt savā tuvumā ne tikai ārstu, bet arī radinieku, sa­gādā viņam kanoniķa vietu mazajā Frauenburgas pilsē-

linā, kura ietilpst bīskapa valdījumos. Tajos laikos par kanoniķa vietu sapņo ikviens cilvēks, kas grib sevi vel­tīt zinātnei. Sī ir kātoju mācītāja kārta, kas parasti kalpo lielās katedrālēs, dod augstu stāvokli sabiedrībā, pieklājīgus eksistences līdzekļus un… daudz brīva laika.

Kas attiecas uz Frauenburgu, tad tagad to sauc par Fromborku; tie, kuri tur ir bijuši, stāsta, ka saglabāju­šās senās cietokšņa sienas, kas kādreiz apjozušas Frauenburgas katedrāli, tornis, kurā Nikolajs Koperniks no- dizīvojis 30 gadus. Tur bija gan viņa dzīvojamās telpas, gan observatorija. Tūristi, kas apmeklē vēsturisko vietu, svētlaimē nopūšas, sirds dziļumos pateikdamies debe­sīm par to, ka viņi piedzimuši četrus gadsimtus vēlāk. Tas ir bijis velnišķīgi neomulīgs laiks!

Tātad trīsdesmit gadu vecumā Nikolajs Koperniks kļuva par Ermelandes (Varmas) kapitula sešpadsmito kanoniķi. Taču liktenis cietsirdīgi pasmējās par jauno zinātnieku, kas alka miera un vientulības. Viņam nācās karot un nodarboties ar politiku, būvēt nocietinājumus un domāt par reformām.

Uzmanīgs Kopernika dzīves pētnieks piecus gadsim­tus vecajās Frauenburgas hronikās atradīs daudz inte­resantu vietu. Viņš atradīs stāstus par prasmīgo ārstu Toruņas Nikolaju, trūcīgo ļaužu nenogurdināmo dzie­dinātāju, par spožo kapitula administratoru — tēvu Nikolaju, kas uzvarējis tiesas prāvā pret teitoņu laupī­tāju ordeni. Beidzot mūsu iedomātais pētnieks atradīs

daudzus materiālus,-kas stāsta par Koperniku kā par gudru politiķi, Grudzas seima izdarītās naudas reformas autoru, par Koperniku — Frauenburgas aizsardzības or­ganizētāju pret kārtējām teitoņu ordeņa brāļu viltībām. Dižais heliocēntriskās sistēmas radītājs visu mūžu nemi­tīgi cīnījās ar ordeņa pusmūkiem — puslaupītājiem. Bruņinieki, ko bija nokaitinājusi kanoniķa nepiekāpība, izplatīja par viņu visdažādākās tenkas, noalgoja klai­ņojošus komediantus un lika viņiem savos farsos iz­smiet Koperniku. Un, jo vairāk komediants māžojās savā astronoma sapņotāja lomā, jo stiprāk smējās un skaļāk aplaudēja pūlis. Kanoniķa draugi ieteica rīkoties pret paskvilantiem ļoti asi, bet Koperniks atbildēja: «Es nekad neesmu meklējis pūļa aplausus, es pētu to, ko pūlis nekad necienīs un neatzīs, un es nekad neesmu nodarbojies ar lietām, ko tas atzīst.»

Viņš nodevās ne tikai novērojumiem un ar tiem sais­tītajām pārdomām, bet prata arī iegūt cildinošas laika­biedru atsauksmes kā bizantieša Teofilakta Simokata pamācošo darbu krājuma tulkotājs latīņu valodā.

Koperniks bija apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks, aug­sti izglītots, izpalīdzīgs un… ļoti uzmanīgs. Viņa «Komentārs», kuru, kā viņš pats ne vienu reizi vien apgalvojis, apdveš antīko autoru viedokļi, neatnesa vi­ņam īpašu slavu, bet arī nesagādāja nopēlumus un apvainojumu?. Koperniks izsūtīja ļoti nelielu eksem­plāru skaitu pazīstamiem astronomiem, ļoti rūpīgi iz­raudzīdamies tādus, par kuriem bija drošs, ka viņi šo darbu neizlietos, lai kaitētu autoram. Būdams cieši pār­liecināts par heliocentrisma pareizību, viņš visu tur­pmāko laiku veltīja, lai, pamatojoties uz novērojumiem, aprēķinātu un sastādītu tabulas. Sasniegt lielāku preci­zitāti nekā Ptolemajs — lūk, kur bija meklējama jaunās sistēmas uzvara.

1542. gadā, vai nu juzdams neizbēgamās nāves tu­vumu (godājamam kanoniķim bija jau 69 gadi), vai arī pakļaudamies uzslavām, ko šķieda visi, kas pazina viņa darbus (vecumdienās kļūst mazāk kritiski ne tikai attieksmē pret apkārtējiem ļaudīm), Koperniks uzdod savam gandrīz vai vienīgajam skolniekam, kas bija iesaukts par Retiku, izdot jau sen sagatavoto manu­skriptu. Satrauktā sirmgalvja roka titullapā ieraksta virsrakstu «Sešas grāmatas par apriņķošanu». 1543. gada maijā grāmatas pirmie eksemplāri ar vara gravī­rām jau iespiesti (var tikai pabrīnīties par viduslaiku izdevēju operativitāti).

Rokraksts tika izdots Nirnbergā, viduslaiku Eiropas grāmatu drukāšanas centrā, un drīz to nogādāja no­maļajā" Frauenburgā. «Drīz», bet diemžēl par vēlu. Er- melandes bīskapijas kanoniķis Tornas Nikolajs Koper­niks gulēja nāves gultā …

Starp citu, vai tas ir tik slikti? Savas dzīves laikā visu slavēts, viņš nomira, nepaspējis piedzīvot nedz vienaldzību, ar kādu sākumā uzņēma viņa darbu, nedz vajāšanas, kas sākās pēc pusgadsimta.

Kopernika teorija nokautēja Ptolemaja ģeocentrisko sistēmu. Tā nevis notrieca no kājām šo sistēmu, bet gan iznīdēja no zemes virsas, atstādama to vienīgi kā vēs­tures piederumu. Kaut gan, iespējams, tas notika pret paša autora gribu. Koperniks, nezaudēdams cieņu pret «diženajiem», prata uzsūkt jaunās metodes garu, kad teorijas burts jau bija novecojis. Vai daudzi no tiem, kas sevi dēvē par domātājiem un filozofiem, var lepoties ar tādām spējām?

Tomēr pilnīgi dabiski, ka mūsu lasītājiem, kas prot iedziļināties, jau sen mēles galā ir jautājums. Kā varēja gadīties, ka svētā baznīca, trīsdesmit gadus ilgi zinā­dama sava kanoniķa ķecerīgos uzskatus, nepamanīja, cik tie ir bīstami? Kā ievērojami baznīcas kalpotāji — kardināli un bīskapi varēja Koperniku pamudināt pub­licēt savu darbu? Beidzot, kā pats pāvests Pāvils III, kuram Koperniks goddevīgi veltīja savu darbu, varēja to labvēlīgi pieņemt? Protams, tam ir daudzi un dažādi cēloņi, un mēs varēsim nosaukt tikai dažus.

Pirmām kārtām Kopernikam laimējās. Viņš dzīvoja un nomira, pirms bija beigusies Renesanse. Sis apbrī­nojamais laikmets divarpus gadsimtos cilvēcei deva vairāk nekā desmit iepriekšējie gadsimti. (Ikvienā, pat visdrūmākajā laikā ir gaiši logi, pa kuriem progresa stari apgaismo cilvēces vēsturi.)

No XIV līdz XV gadsimtam Eiropā valdošajam pa­saules uzskatam pamatos bija askētisks, drūmi reliģisks raksturs; tas pasauli uzskatīja par raudu un bēdu ieleju, bet Renesanses laikmetā šie uzskati bija sveši jaunajai

uzplaukstošās buržuāzijas šķirai, kas bija demokrātis­kāka par aristokrātiju. Parādījās tendence likvidēt ga­rīgo apspiestību un baznīcas kontroli pār cilvēku. Zināt­nieki un filozofi sāka kritizēt autoritātes, graut dogmas, kuras bija nodibinājusi viduslaiku sholastika. Tagad pat negribas ticēt, ka tikai tajā laikā parādījušies pir­mie sacerējumi, kurus caurstrāvo humānisms, dzejoļi, kas apdzied cilvēka garīgo spēku skaistumu un bagā­tību. Nostiprinās doma, ka dzīves mērķis ir laime, kuru var sasniegt, nevis truli ievērojot satrunējušus noteiku­mus, ko nosaka viduslaiku morāle, nevis aristokrātiska izcelšanās, bet nodošanos zinātnei apvienojot ar pilso­nisku darbību, ar personiskiem nopelniem, drosmi un dzīvu domu. Šis vispārējās humanizēšanas process skāra arī daudzus katoļu baznīcas darbiniekus. Reliģijā brieda šķelšanās.

Citu cēloni, kāpēc sākumā baznīca izturējās liberāli pret Kopernika uzskatiem, var atrast pašā Kopernika sacerējuma raksturā. Koperniks bija sava laikmeta dēls. Tas izpaudās ne tikai traktāta veltīšanā pāvestam. Tek­stā viņš ne vienu reizi vien uzsver, ka viņa darbs ir tikai Ptolemaja «Dižās konstrukcijas» precizējums, vien­kārša matemātiska pamācība, kā atrisināt astronomijas praktiskos uzdevumus un sastādīt tabulas. «Tie, kas nezina matemātiku, lai nenāk iekšā,» viņš raksta. Jau­nās sistēmas autors ļoti labi saprata, kādas grūtības sagaida viņa mācību, kad ar to iepazīsies plašākas ap-

rindas. Un tāpēc viņš daždažādi centās mīkstināt trie­cienu, apelēdams pie labi pazīstamām senajām autori­tātēm.

Patiešām vajadzēja daudz laika un asiņu, lai helio- centriskā sistēma ar kustīgo Zemi iegūtu vispārēju at­zinību. Galvenie iebildumi iedalāmi divās kategorijās: teoloģiskajos un fizikālajos iebildumos. Pirmajiem bija pamatā jauno uzskatu pretrunīgums bībeles burtam, un tie nav sevišķas uzmanības vērti. Fizikālie iebildumi balstījās uz Aristoteļa autoritāti un nespēju ikdienas pieredzi sasaistīt ar Zemes kustību. Sākumā pat jaunās mācības piekritēji Zemes kustībā nesaskatīja neko vai­rāk par asprātīgu pieņēmumu, kas nemaz neatbilst pa­tiesībai. «Atcerieties,» viņi sacīja, «Ptolemaja darbā spīdekļu diennakts kustību var izskaidrot kā visas pa­saules griešanos attiecībā pret nekustīgo Zemi, gan arī kā Zemes griešanos nekustīgās zvaigžņu sfēras centrā. Abi viedokļi ģeometriski ir ekvivalenti. Vai tad to pašu nesaka arī Koperniks? Viņš gluži vienkārši pastāvošo pasauli aplūko no citām … ģeometriski ekvivalentām… pozīcijām.» So maldīšanos stipri veicināja arī tas, ka Kopernika darba pirmajam izdevumam bija pievienots anonīms priekšvārds: «Lasītājam par hipotēzēm šajā sacerējumā.» Priekšvārdā bija sacīts, ka teorija, kas iztirzāta darbā, gluži vienkārši palīdz veikt precīzākus aprēķinus un to nevar pieņemt par patiesu. Tikai pēc vairāk nekā 60 gadiem cits astronoms, Johans Keplers, konstatēja, ka priekšvārds ir tikai lāča pakalpojums, ko autoram izdarījis luterāņu mācītājs Osiandrs, kurš pēc Retika lūguma uzraudzīja traktāta drukāšanu.

Neraugoties uz visām kļūdām un uz to, ka Kopernika aprēķinātajām tabulām bija maz priekšrocību, salīdzi­not ar tabulām, kas aprēķinātas ar veco Ptolemaja me­todi, viņa sacerējuma izdošana kļuva par izcilu noti­kumu zinātnes vēsturē. F. Engelss raksta: «Koperniks… kaut arī nedroši… un, tā sakot, nāves gultā gulēdams, meta izaicinājumu baznīcas māņticībai. Kopš tā laika dabas pētniecība būtībā ir atbrīvojusies no reliģijas.»

Kopernika sistēma arī astroloģijai sagādāja nelabo­jamu zaudējumu. Ja planētas un pati Zeme ar labi no­regulēta pulksteņa mehānisma precizitāti nemitīgi riņķo ap Sauli, — tad kāds labums no tā var būt cil­vēkiem? Starp citu, uz tādām domām vēl vajadzēja nākt. Vēsturē nevar atrast ziņas par paša Kopernika attieksmi pret astroloģiju, tomēr grūti pieņemt, ka, Itā­lijā studēdams astronomiju, nākamais kanoniķis nebūtu iepazinies ar «zinātni», kas no tās radusies. Bet vai viņš tai ticēja? Atsacīties no ticības likteņa pareģojumiem nozīmēja atsacīties no pastāvošā pasaules uzskata. Bet Koperniks palika sava laikmeta dēls.

3. Muižnieka Tiho Brahes sudraba deguns

Ja mums XVI gadsimta vidū izdotos pēkšņi ielūkoties kādas bagātas Kopenhāgenas savrupmājas logā, tad mēs, iespējams, ieraudzītu šādu ainu: padrūmā zālē, ko apgaismo kamīns un sveces liesma, strīdas divi brāļi, divi dāņu muižnieki. Domstarpību objekts — sārtvaidzis puisēns ar gaišiem, viegli rūsganiem matiem un vērīgu skatienu — ziņkārīgi gaida strīda beigas. Viņa tēvs Oto Brahe nav apmierināts ar audzināšanu, ko viņa dēlam devis tēvocis Georgs.

— Kāpēc tādi izdevumi? Tu noalgoji Tiho labākos skolotājus, es to zinu; bet vai tu negatavojies viņu pa­darīt par skolotu triku taisītāju, kas spējīgs apkaunot Brahes dzimtu? Nē, Georg, vienīgā nodarbošanās, kas ir muižnieka cienīga, — karadienests par godu karalim.

Iespējams, ka saruna nebija tieši tāda. Autors centās

attēlot vienīgi tās jēgu. Mācīšanās maksāja dārgi. Un nevajag aizmirst, ka Brahes tētiņam tolaik jau bija vesels mazu aristokrātiņu metiens. Turpretim viņa brā­lis Georgs bija vientuļš un bagāts.

Iespējams, ka tieši tāpēc strīdā uzvarēja nākamā sla­venā astronoma tēvocis. Jaunais Tiho Brahe turpināja mācīties latīņu valodu, retoriku un filozofiju. Viņš droši vien būtu kļuvis par valstsvīru un kopā ar citiem pēc nāves būtu aizmirsts, kā parasti notiek ar politiķiem, ja vien nebūtu kaut kas atgadījies.

1560. gada 21. augustā dāņi novēroja kārtējo Saules aptumsumu. «Draudīgā» dabas parādība precīzi sākās paredzētajā laikā un beidzās bez sekām, neraugoties uz astrologu drūmajiem pareģojumiem. Starp citu, sekas bija. Muižnieka dēls Tiho no Brahes dzimtas bija pār­steigts līdz sirds dziļumiem. Viņu padarīja nemierīgu ne tik daudz pati debess parādība, cik prognozes precizi­tāte. Cilvēka spēja iedziļināties dievišķīgajos noslēpu­mos šķita neticama. Aizritēs vēl daži gadi, un Tiho pie­ņems par savu devīzi slaveno Ptolemaja izteicienu: «Es zinu, ka esmu mirstīgs un radīts neilgam laikam. Bet, kad es pētu zvaigžņu kopas, manas kājas vairs nebal­stās uz Zemes, es stāvu blakus Zevam, iebaudu dievu barību un jūtos kā dievs.» Bet tas tikai vēl notiks, pa­gaidām jaunais Tiho «izslimo» astronomiju.

Tagad, lasīdami par tā laika astronomisko novēro­jumu metodēm, mēs bieži brīnāmies par to, cik liels

iztēles spēks bija vajadzīgs, lai bez instrumentiem un teleskopiem aizrautīgi pētītu Visumu. .Tiho Brahem bija viens vienīgs instruments — cirkulis. Sī vienkāršā in­strumenta kājas jaunais zinātnieks pavērsa pret zvaig­znēm, bet šarnīru turēja pie acs. Tā tika mērīts atsta­tums starp spīdošajiem punktiem, kuru viņš pēc tam salīdzināja ar tabulās minēto atstatumu. Un tad, savu novērojumu rezultātus salīdzinādams ar tabulu datiem, viņš atklāja lielas atšķirības. Nevar droši apgalvot, to­mēr domājams, ka tieši tā sākās viņa mīlestība uz pe­dantiski precīziem novērojumiem.

Tabulu korekcijas bija nepieciešamas visiem, sākot ar jūrniekiem un beidzot ar horoskopu sastādītājiem.

Divdesmit gadu vecumā Tiho Brahe dodas ceļojumā, astronomijas dēļ sastrīdējies ar visiem saviem uzpūtī­gajiem radiniekiem. Sajā jaukajā vecumā nekāda nodar­bošanās ar zinātni nespēja apslāpēt jaunā cilvēka tem­peramentu. Un mācītais aristokrāts nenovēršas no sa­biedrības. Bet.. .

Reiz Rostokā, kāršu spēlē sastrīdējies ar tādu pašu jaunu dīkdieni, Tiho izaicina pretinieku uz divkauju.

Tumšā naktī šaurā šķērsielā sāka šķindēt zobeni. Pal­dies dievam, ka mācību laikā Tiho Brahe nebija piemir­sis paukošanos. Tomēr Temīdai acis ir aizsietas. Paslī­dējis Tiho mirkli nolaiž ieroci. Pretinieks taisa izklu- pienu un… nocērt jaunajam astronomam degunu. Ak, nelaime! Divkārt briesmīga divdesmitgadīgam dīkdie­nim, kura sirds ir atvērta mīlestībai. Prasmīgie Rosto­kas juvelieri izgatavoja viņam sudraba degunu, no kura viņš vairs nešķīrās līdz pat mūža galam. Kaut arī sudrabs ir cēls metāls, tomēr deguna veidā tas ne se­višķi piesaista aristokrātiskās daiļavas. Un jaunais Tiho pārstāj iet sabiedrībā, nolēmis sevi pilnīgi ve-ltīt zinātnei.

Nav ļaunuma bez labuma. Protams, autors nevar ieteikt deguna zaudējumu kā recepti, ar kuru var kļūt slavens astronomijā. Tomēr ikviens, kurš nospraudis sev mērķi kaut ko sasniegt zinātnē, jau laikus ir spiests sagatavoties zaudējumiem.

Tiho Brahe papildina savas zināšanas astroloģijā. Ta­jos gados zinātne un maģija savā starpā tik cieši savi­jušās, ka grūti noteikt, kur alķīmija atdod vietu ķīmijai

un kur beidzas astroloģija un sakas patiesa zinātne par zvaigznēm.

1563. gadā, novērodams debesis, Tiho atklāja, ka di­vas planētas — Jupiters un Saturns — ir savienojušās Lauvas zvaigznāja pirmajā daļā un nokļuvušas bīs­tami tuvu Vēža zvaigznāja «Miglainajai zvaigznei». Tai pašai zvaigznei, kuru dižais Ptolemajs savā «Cetrsē- jumniekā» sauc par dūmakainu un infekciozu. Viss lie­cināja par to, ka cilvēci sagaida neizbēgama nelaime. Un patiešām — pāri Eiropai brāzās epidēmija, kas iedvesa šausmas. Nāve pļāva cilvēkus un atstāja tuk­šas veselas pilsētas …

Tas ļoti nostiprināja Tiho Brahes ticību astroloģijai. «Noliegt spīdekļu ietekmi uz cilvēku likteni ir tas pats, kas noliegt dieva gudrību,» vēlāk viņš bieži mēdza teikt.

Ko lai dara, neraugoties uz šķietamo patstāvību, ik­viens cilvēks ir tikai sava laikmeta produkts. Bet XVI gadsimta «zinātniski maģiskais» duālisms izskaidro­jams pirmām kārtām ar krīzi laikmeta ideoloģijā. Dom­starpības un iekšējās ķildas bija novājinājušas katoļu baznīcas pozīcijas; tā pārdzīvoja reformācijas periodu. Ticība sāka grīļoties, izraisīdama vētrainu seno aiz­spriedumu uzplaukumu. «Dieva vietā stājās velns», ticība dēmoniem, burvestībām, raganu vajāšanas —

tādas ir šī laikmeta drūmās iezīmes. No otras puses, Ptolemaja sistēmas (tolaik, pateicoties Ptolemaja seko­tājiem, ap Zemi jau riņķoja apmēram 78 planētu sfēras) lielais juceklīgums un sarežģītība, kā arī revolucionā­rās Kopernika idejas vispār lika šaubīties, vai hipo­tēzes ir derīgas. Sī apstākļa dēļ XVI gadsimta sākumā zinātnieku pasaulē radās prasība pēc «astronomijas bez hipotēzēm». Tādā pretrunīgā situācijā veidojās Tiho Brahes raksturs. Par viņa principu kļuva maksimāli precīzi novērojumi. Astronoma sastādītais septiņsimt septiņdesmit septiņu zvaigžņu katalogs liecina par milzu darbu, neiedomājamo pacietību un zinātnisko godprātību. Vēl jo apbrīnojamāk tas tāpēc, ka, pēc bio­grāfu ziņām, personiskajā dzīvē viņš ir uzpūtīgs un ietiepīgs, kašķīgs un rupjš, pārmērīgi augstprātīgs un nemaz necieš citu viedokli.

1574. gadā Tiho Brahe jau bija tik pazīstams astro­noms, ka pats Dānijas karalis un Kopenhāgenas aka­dēmijas jaunie galma audzēkņi lūdza viņu nolasīt lek­ciju kursu. Un, kaut gan Tiho bija ļoti nobažījies, ka, parādīdams, cik viņš mācīts, pazemos savu muižnieka cieņu, tomēr atsacīties neiedrošinājās. Turpmāk citētais viņa ievadrunas sākums šo cilvēku raksturo vislabāk. Uzkāpis katedrā, viņš sacīja: «Augsti godājamie kungi! Un jūs, jaunie studenti! Mani lūdza ne tikai daži no jums, bet arī visugaišākais karalis, lai publiskās sapul­cēs es izklāstu atsevišķas matemātisko zinātņu daļas. Tāds darbs man nav pierasts. Tas neatbilst nedz ma­nam nosaukumam, nedz manai kārtai un ir atkarīgs no manas vājības pret zinātnēm. Taču nav pieļaujams pre­toties gribai, ko ir izteikusi karaliskā majestāte, un es negribu atteikties izpildīt jūsu vēlēšanos .. .»

Sajūsminājies par Tiho zināšanām, Fridrihs II uzdā­vināja astronomam mūža valdījumā nelielu salu Hvenu Zunda jūras šaurumā un piedāvāja uzbūvēt tur obser­vatoriju, uzņemdamies visus ar būvdarbiem saistītos izdevumus. Tas bija Eiropā vēl nedzirdēts dāsnums. (Jāsaka, Eiropas karaļi parasti bija diezgan sīkstu- ligi.)

Tiho savu pili nosauca par Uraniborgu — astrono­mijas labvēles Urānijas vārdā, kura ir viena no devi­ņām grieķu mūzām.

Tas bija lielisks viduslaiku zinātniskās pētniecības institūts, kuram salīdzinājumā ar priekštečiem piemita priekšrocība, ka tas bija uzbūvēts pēc ieinteresētās per­sonas plāna un ieceres. Persona bija viena pati un līdzekļus nežēloja. Nauda piederēja karalim. Divdesmit gadi, ko Tiho Brahe nodzīvoja Hvenas salā, astrono­mam bija vislaimīgākais laiks.

Seit viņš sāka sistemātiskus novērojumus, sapulci­nāja ap sevi prasmīgus palīgus un saprātīgus skolnie­kus, kuriem salā uzcēla otru observatoriju «Stjerne- borgu» («Zvaigžņu pili»).

Jaunu — precīzāku instrumentu izgudrošanai un konstruēšanai Tiho Brahe netaupīja nedz laiku, nedz pūles, nedz naudu. Viņa darbu rezultātā praktiskajā astronomijā notika īsta atjaunošanās: metodes kļuva vienkāršākas un precīzākas.

Tomēr par savu galveno uzdevumu Uraniborgas saimnieks joprojām uzskatīja planētu kustību novēro­šanu. Tiho Brahe kaislīgi aizrāvās ar astroloģiju, un tāpēc viņa observatorijā pats steidzamākais uzdevums bija planētu orbītu noteikšana. Visi pārējie darbi bija palīglīdzeklis galvenā mērķa sasniegšanai. Kā redzē­sim turpmāk, šoreiz astroloģija izdarīja labu pakalpo­jumu īstajai zinātnei.

Lai precīzāk aprēķinātu planētu orbītas, Tiho Brahe nolēma pārbaudīt dažas konstantes, ko pirms viņa bija izmērījuši un aplēsuši vairāku paaudžu astronomi. Tās pašas konstantes, kuru skaitliskās vērtības dāņu astro­noma laikabiedri izmantoja kā «neapšaubāmi precīzas». Un kas notika? Viņš par trim loka minūtēm (!) pārla­boja ekliptikas slīpuma leņķi, precizēja Saules orbītas ekscentricitāti. Plānveidīgi novērodams Mēnesi, Tiho Brahe guva lielus panākumus tā kustības pētījumos. Tā kā šajos pētījumos vajadzēja precīzāk zināt zvaig­žņu stāvokli, viņš aizsāka milzu darbu — ar lielu kvadrantu metodiski izmērīt zvaigžņu augstumu meri­diānā un noteikt to deklinācijas. No savu mērījumu rezultātiem Tiho Brahe sastādīja zvaigžņu katalogu. Tolaik tas bija pirmais pilnīgais katalogs un aizstāja pirms vairāk nekā pusotra gadu tūkstoša sastādītos Hiparha un Ptolemaja katalogus.

Daudz laika astronoms veltīja ari komētu novēroša­nai. Vienai no šīm «nelaimju vēstnesēm» pacenties no­teikt paralaksi, Tiho Brahe secināja, ka komētas ir no Saules daudz tālāk par Mēnesi… Šis secinājums pil­nīgi apgāza Aristoteļa mācību, kas apgalvoja, ka ko­mētas ir zem Mēness esošās pasaules (t. i., atmosfēras augšējo slāņu) parādības. Tiho Brahe pirmais komētām piešķīra debess ķermeņu rangu.

Laiks Hvenas salā Tiho Brahem patiešām bija aug­līgs un laimes pilns.

Sava sudraba deguna dēļ cietis sakāvi pie jaunajām aristokrātēm, viņš apprecēja daiļu Knudstropas zem­nieci, kura viņam dāvāja sešus bērnus. Neraugoties uz savu radinieku neapmierinātību, Tiho ar viņu laimīgi nodzīvoja līdz mūža beigām.

Brahe dievināja maģiju un visdažādāko kabalistiku. Pilī bija daudz «garu izsaukšanai» un spoku demon­strēšanai pielāgotu automātu, aparātu un ietaišu. Ne vienu reizi vien godājamais astronoms uzjautrinājās, māņticīgajiem viesiem laizdams virsū maģisku spoku barus ar istabā paslēptā burvju luktura palīdzību. Tiho Brahem bija neparasti laba slava kā pareģotājam, un viņš pats svēti ticēja savām astrologa spējām.

Tikai pats savu horoskopu viņš nespēja sastādīt. Ka­ralis Fridrihs II nomira, un tronī uzkāpa viņa mazga­dīgais dēls Kristiāns IX, ko pavadīja četri reģenti. Tad arī daudzi saskatīja reālu iespēju izrēķināties ar iedo-

rnīgo astronomu. Nelabvēļi neko nebija aizmirsuši.. 5 un 1597. gadā tie Tiho Brahi «noēda».

Zaudējis lielāko daļu ienākumu, izlietojis gandrīz visu savu īpašumu Uraniborgas greznības uzturēšanai, aizvainojies par jaunā karaļa nevērību, Tiho Brahe no­lemj pamest Dānijas karalisti. Viņš pavēl iekraut kuģos visu, kas ir kustināms, atstādams salā savas bijušās mītnes kailās sienas.

Klejojošā observatorija patvērās pie Vācijas impera­tora Rūdolfa II. Kā liecina vēsturnieki, Rūdolfs II bija īsts zinātnes mecenāts. Kā jau katrs «īsts» mecenāts, viņš bez tam vēl bija .. . nabadzīgs. Un tāpēc, atjauno­jis Prāgā savu Uraniborgas observatoriju, Tiho Brahe nevarēja vairs rīkoties tikpat vērienīgi kā iepriekš. Viņš uzaicināja jaunus palīgus, starp kuriem bija arī katoļu vajātais Keplers. Bet darbs neveicās.

Kādā no savām vēstulēm draugiem Keplers situāciju Prāgā raksturo šādi: «Te viss ir aplami; Tiho ir cilvēks, ar kuru nav iespējams sadzīvot, nepārtraukti nedzir­dot cietsirdīgus aizvainojumus. Atalgojums ir lielisks, bet kase tukša, un naudu nemaksā. Keplera kundze ir spiesta naudu pa vienam florīnam saņemt no paša Tiho …»

1601. gadā, saslimis ar drudzi, Tiho Brahe nomirst piecdesmit četru gadu vecumā.

Sī zinātnieka darbi astronomijā nav vienlīdz vērtīgi. Viņš nespēja pieņemt Kopernika sistēmu, kaut gan dziļi

cienīja tās autoru. Stāsta, ka tad, kad viņam atsūtījuši rupju koka lineālu, uz kura iedaļas ar roku bijušas atzī­mētas ar vienkāršu tinti un kuru izmantojis dižais he- liocentriskās sistēmas radītājs, lepnais Tiho apraudā- jies un par godu jaunās astronomijas tēvam uzrakstījis veselu slavas dziesmu latīņu valodā. Tomēr viņš radīja pats savu teoriju, kurā eklektiski bija apvienoti gan Ptolemaja, gan arī Kopernika sistēmu trūkumi. Tiho Brahe, kam trūka spēju sistematizēt un vispārināt, sa­vas darba mīlestības dēļ kļuva slavens ar pedantiski precīziem novērojumiem. Viņš lieliski izstrādāja""atse- višķus jautājumus, bet nekad nespēja pacelties augstāk par atsevišķo.

Pēc viņa nāves Keplers mantoja visus sava šefa no­vērojumu rezultātus un senajā zinātnē atklāja jaunu posmu.

4. Vallenšteina horoskops

Ja vēlaties, jūs labā bibliotēkā varat saņemt grāmatu ar horoskopu, ko impērijas augstākajam virspavēlnie­kam Albrehtam Vallenšteinam sastādījis Johans Kep­lers.

Jūs esat izbrīnījušies? Vai tiešām to darījis tas pats Keplers, kura secinājumi palīdzēja Ņūtonam dot pasau­lei vispasaules gravitācijas likumu? Keplers, kuram pa-

teicoties kuģu stūrmaņu darbs no brīvas mākslas pār­vērtās zinātnē? Beidzot, vai Keplers, pēc kura likumiem ap Sauli riņķo planētas, ap planētām to pavadoņi, bet ap planētām un pavadoņiem — kosmiskie kuģi, kurus tagad palaiduši cilvēki? Diemžēl jā! Keplers — zināt­nieks! Keplers — dižais astronoms! Keplers — blēdī­gais astrologs, kas neticēja nevienam savu pareģojumu burtam. Ieskatīsimies viņa apbrīnojamā mūžā, kas pār­pilns pretrunām un likteņa triecieniem!

1571. gada 27. decembrī trūcīgā protestantu Kepleru ģimenē Velderštatē (tagad Virtemberga) priekšlaicīgi piedzima bērns. Mīlošie vecāki mazo Johanu steidza iekārtot vectēva un vecāsmātes apgādībā. Tētis stei­dzami ļāva sevi savervēt hercoga Albas armijā, lai, piekopjot godīgo karavīra amatu, sagādātu sev īpa­šumu vienalga uz kāda pretinieka rēķina. Uzticamā laulātā draudzene sekoja armijai uz Beļģiju. Grūti pa­teikt, vai Keplers, vecākais, bija sajūsmināts par tādu uzticības izpausmi. Vēsture nav saglabājusi sīkākas zi­ņas par viņa kampaņu zem Albas karogiem. Drīzāk gan ticams, ka viņa cerības neattaisnojās. Tādēļ pēc četriem gadiem, kad vecāki atgriezās, pamestā bērna stāvoklis maz mainījās. «Mīlošais» tēvs vispār aizbēga no mājas, izplatīdams baumas, ka viņa sieva ir ragana. Pēdējā detaļa ne sevišķi grezno Kepleru, vecāko, bet, kā re­dzēsim turpmāk, liecina par viņa tālredzību.

Kad mazulis paaugās un pabeidza klostera skolu, viņu nosūtīja uz Tībingenas universitāti, kur viņš 22 gadu vecumā, vienādi sekmīgs visās zinātnēs, pabeidza galveno teoloģijas kursu un aizbrauca par pasniedzēju uz Stīrijas galvaspilsētu Gracu.

«Nekāda sevišķa tieksme uz astronomiju nebija,» rak­stīja Keplers par mācību gadiem. «Izaudzināts par Vir- tembergas hercoga līdzekļiem, es nolēmu doties turp, kurp mani sūtīs, turpretim citi dzimtenes mīlestības dēļ kavējās to darīt. Pats pirmais atbrīvojās astronoma amats, kuru ieņemt mani pamudināja cieņa pret skolo­tājiem. Mani nebaidīja attālā vieta, nemulsināja priekš­likuma negaidītais raksturs, ne sevišķi pagodinošais priekšlikums un manas vājās zināšanas šajā filozofijas daļā.»

Gracā Keplers pastiprināti nodarbojās ar astronomiju.

XVI gadsimtā pasniedzēja darbu plānoja tā, lai viņš ne tikai gribētu, bet arī varētu nodarboties ar zinātnis­kiem pētījumiem.

Zinātniskā darba rezultātā radās viņa pirmais sace­rējums «Visuma noslēpumi», kam bija garš latīnisks, laika garam atbilstošs nosaukums — «Prodromus dis- sertationum cosmographicarum contihens misterium Cosmographicum».

Tajā Keplers sev nosprauda uzdevumu «atklāt Sau­les sistēmas uzbūves dievišķīgās arhitektūras noslē­pumu», pie tam «apsargāt Kopernika slavas tempļa ieeju, kurš nesis upurus uz augstā altāra».

Gadu pēc grāmatas iznākšanas jaunais astronoms veiksmīgi apprecas ar bagātu atraitni un, šķiet, tur­pmāk var cerēt uz nodrošinātu eksistenci. Ak vai! Viņa dzīves vieta un luterāņu ticība bija maz piemērota viena otrai. Gracas valdnieks hercogs Ferdinands, je­zuītu audzēknis, Loretā dievkalpojuma laikā deva zvē­restu savos valdījumos iznīcināt protestantismu. Bet «curus regio, eius religio» — kāda vara, tāda ari ticība.

Sākās vajāšanas. Pēc kāzām nepagāja ne gads, kad Keplers iepazinās ar pavēli, kura, piedraudot ar nāves sodu, pavēlēja visiem luterāņu mācītājiem un skolotā­jiem nekavējoši atstāt hercoga zemes. Draudus va­jadzēja ņemt vērā, un Keplers, pametis laulāto drau­dzeni katolieti, aizbrauc uz Ungāriju. Tomēr drīz viņš kopā ar Ferdinanda aizsardzības vēstuli saņem priekš­likumu atgriezties. Kepleru cienīja kā zinātnieku. Bez tam jezuīti cerēja pārmānīt viņu pie katoļiem. Bet jau­nais zinātnieks paziņo, ka viņš ir nelokāms augsbur- giešu ticības piekritējs. Un tad viņš aizsardzības vēstu­les vietā atkal saņem priekšrakstu pusotra mēneša laikā uz visiem laikiem atstāt valsti. Keplera izdzīšana sa­krita ar Tiho Brahes pārcelšanos uz Prāgu. Pazīdams vācu astronomu pēc viņa traktāta, Tiho piedāvāja vi­ņam līdzstrādnieka vietu jaunajā observatorijā. Tā Kep­lers nokļuva palīga lomā Prāgas impērijas observato­rijā. Abu astronomu kopējais darbs ilga tikai vienu gadu. Pēc Tiho Brahes nāves Keplers ieņēma viņa vi«tu par galma astronomu, taču ar pusalgu. Ja vēl ņem vērā kārtību, kāda valdīja paputējušā imperatora kasē,

tad kļūst saprotama Keplera gaušanās par naudas trūkumu.

«Atalgojums ir liels, bet ar grūtībām var izspiest pusi. Domāju pāriet uz medicīnu; varbūt tad jūs mani kaut kā iekārtosiet!» Sīs Tībingenas universitātes ma­temātikas un astronomijas profesoram M. Mestlinam adresētās vēstules rindas labāk par visu citu stāsta, cik bēdīgs ir astronoma stāvoklis. Visu mūžu Kepleram trūka naudas. Tā bija arī Prāgā. Tomēr vienpadsmit Prāgas observatorijā pavadītie gadi bija visauglīgākie. Jau sen Keplers gribēja precizēt planētu heliocentris- kās orbītas, taču, kamēr dzīvoja Tiho Brahe, par to nebija ko domāt. Tagad viņam rokas kļuva brīvas. Viņš sāka izskaitļot orbītu Marsam, kura kustību ļoti rūpīgi bija novērojis viņa nelaiķis šefs.

Prāgā Keplers atklāja ne tikai planētu orbītu elip- tiskumu, bet arī izsecināja savus slavenos likumus. Jāatzīst arī viņa priekšgājēja nopelni. Ja nebūtu pe­dantiskā Tiho Brahes sastādītās tabulas, tad Keplera likumi, iespējams, aizkavētos par vairākiem gadu des­mitiem. Bet tas savukārt atvirzītu uz vēlāku laiku Ņū­tona gravitācijas likuma rašanos. īsta zinātrfe nekad nesāk veidot jaunu teoriju tukšā vietā. Protams, cilvē­ces saprāta kopējo virzīšanos uz priekšu nav iespējams apturēt. Tomēr grūti pasacīt, kad rastos ģēniji, kas aizbāztu spraugas jaunbūvējamā pasaules uzskatu ēkā. Ģēnijs ir cilvēces kvintesence, lai gan parasti viņš kļūst slavens pēc nāves.

Par Johanu Kepleru varētu vairāk nerunāt, ja vien nebūtu nelaimīgais horoskops, ar kuru mēs sākām šo stāstījumu. Kā Keplers, neticēdams nevienam astrolo­ģisko izdomājumu burtam, varēja nonākt tik tālu?

«Protams, šī astroloģija ir dumjā meita; bet, pasarg dievs, kur paliktu tās māte — augsti gudrā astrono­mija, ja viņai nebūtu dumjās meitas? Pasaule taču ir vēl daudz dumjāka, tik dumja, ka šīs vecās, gudrās mātes labad dumjajai meitai jāpļāpā un jāmelo. Mate­mātiķu atalgojums ir tik niecīgs, ka māte droši vien ba­dotos, ja meita nekā nenopelnītu.» Tādi ir paša zināt­nieka vārdi, kas raksturo viņa attieksmi pret astrolo­ģiju. Bet trūkums ir vislabākais skolotājs. Astronomu

vajāja neveiksmes. Pat ģeniāls zinātnieks ir cilvēks. Viņam ir vecāki, sieva, bērni. Ik dienas viņiem visiem jāpusdieno, vajadzīgs apģērbs. Bet Rūdolfa valsts kase aizvien biežāk nevarēja karaliskajam astronomam iz­maksāt atalgojumu naudā. Paša karaļa — Keplera aiz­bildņa stāvoklis dienu no dienas kļuva aizvien nedro­šāks. Kārtējais Habsburgu imperators, ko šī laupītkārā un daudzskaitlīgā ģimene atzina par karaļnama galvu, atņēma Rūdolfam Bohēmiju, atstādams mecenātu bez graša kabatā. Beidzot nabaga Rūdolfs nomira … Im­perators atstāja Kepleru karaļa astronoma amatā, bet vispār pārstāja viņam maksāt naudu. Keplers kļuva ļoti trūcīgs. Viņa sieva sajuka prātā un 1611. gadā nomira. Tajā pašā laika posmā viņš zaudēja ari savus trīs bērnus. Beidzot, nespēdams vairs ilgāk ciest trū­kumu, astronoms pārcēlās uz Linču, kur pieņēma priekšlikumu kļūt par vienkāršu ģimnāzijas pasnie­dzēju. Tajā pašā laikā viņš otrreiz apprecējās, lai uzla­botu savu materiālo stāvokli. Bet tagad viņam rodas nepatikšanas dzimtās protestantu ticības dēļ. Vietējais luterāņu mācītājs Giclers apvaino viņu domstarpībās ar reliģiju un liedz tam dievgaldu. Sūdzēšanās Stutgar- tes konsistorijā nepalīdz. Līdzās visām citām nelaimēm viņa māte (vai atceraties viņas jaunības flirtu ar ne­labo, par ko sūdzējās Keplera papiņš?) galu galā «pa­nāk», ka viņu publiski apvaino buršanā. Keplera kun-

dže sāka figurēt modē nākušā raganu procesā. Lai pa­sargātu večiņu no spīdzināšanas un notiesāšanas uz sārta, dēlam vajadzēja izlietot ne mazumu pūļu un… naudas. Svētie tēvi ņēma kukuļus, atsaukdamies uz visuaugstāko. Tas galīgi sagrāva Keplera labklājību, kura jau bija sākusi nostiprināties. Un, lūk, tad impe­rators nevis izmaksāja Kepleram algu, kas tam pienā­cās, bet nosūtīja savu bijušo astronomu pie Val- lenšteina, iegalvojis, ka karavadonis ir dedzīgs astroloģijas cienītājs un zinātniekam tūlīt samaksās ka­raļa parādu 12 tūkstošu guldeņu apmērā. Vallenšteins Kepleru pieņēma, labprāt ar viņu tērzēja, pat uzdeva sa­stādīt savu horoskopu. Taču par karaļa parādiem viņš ne dzirdēt negribēja. Jā, arī astronoma sastādītais horo­skops kaprīzajam karavadonim ne sevišķi patika. Viņa galma astrologs Senī to pašu darīja daudz veiklāk.

Galīgi izmisušais Keplers brauca uz Rēgensburgu iesniegt sūdzību reihstāgam. Liktenis nelaimīgo pasar­gāja no jauniem pazemojumiem. Ceļā viņš saslima ar tīfu. Un dažas dienas pēc iebraukšanas pilsētā Dižais Astronoms nomira. Viņš nomira pavisam klusi, visu aiz­mirsts. Tikai pēc simt astoņdesmit gadiem uz viņa kapa parādījās ķieģeļu piemineklis, kas bija uzcelts par saziedotu naudu.

5. Keplera likumi

Tagad par to, ko paveicis Keplers. Ko īsti viņš ir ieguldījis pasaules zinātnes dārgumu krātuvē?

1601. gada ziemā, pētīdams Zemes orbītu, Keplers atklāja, ka divos orbītas punktos (afēlijā un perihēlijā) mūsu planētas ātrums ir apgriezti proporcionāls attā­lumam no Saules. Bet, ja šī proporcionalitāte pastāv divos orbītas punktos, kāpēc gan nepieņemt, ka tā ir pareiza arī visos pārējos punktos?… Un uz papīra lapas rindojas formulas, kas ļauj izskaitļot, kur uz savas orbītas jebkurā brīdī atrodas Zeme. Aprēķinu rezultātus Keplers salīdzina ar novērojumiem — sa­skaņa nav peļama!

Turpmāk viņš pāriet uz laika aprēķināšanu. Kam vienlīdzīgs laiks, kas nepieciešams, lai planēta noietu daļu savas orbītas? Acīm redzot, šim laikam jābūt tieši proporcionālam planētas atstatumam no Saules un apgriezti proporcionālam kustības ātrumam. Bet, lai aprēķinātu, cik daudz laika vajadzīgs garāka ceļa veik­šanai, jāsasummē visi ceļa starpposmi… Un šeit astro­nomu sagaidīja pārsteigums. Izrādījās, ka planētas ceļa starpposmu summa nav atkarīga no tā, kāds orbītas gabals ir izraudzīts, ka summa ir atkarīga vienīgi no laika starpbrīža… Keplers raksta: «Kad es aptvēru, ka pastāv bezgalīgi daudz orbītas punktu un atbilstoši bezgalīgi daudz atstatumu (līdz Saulei), man atausa doma, ka šo attālumu summa ietilpst orbītas laukumā. Es atcerējos, ka tieši tāpat arī Arhimeds riņķa laukumu sadalīja bezgalīgi daudzos trijstūros.» Un Keplera ap­ziņā nobriest likums: ar laukumu, ko apraksta nogriez­nis, kas planētu savieno ar Sauli, var mērīt, cik daudz laika vajadzīgs, lai planēta noietu laukumam atbilstošo orbītas loku. Tāda jēga ir brīnišķīgajam likumam, ko tagad saucam par «Keplera otro likumu»._

Pa sarežģītu līčloču ceļu pārvarēdams lielas matemā­tiskas grūtības, zinātnieks ne tikai formulēja jaunu astronomijas likumu, bet arī paveica pirmo soli jaunā matemātikas nozarē, kura vēlāk tika nosaukta par skaitlisko integrēšanu.

Tagad līknei, pa kuru kustējās planētas, vajadzēja atrast matemātisko izteiksmi. Atrast orbītu matemā­tisko izteiksmi! Sis uzdevums izrādījās ārkārtīgi darb­ietilpīgs. Senie grieķi bija pārliecināti, ka orbītas ir pareizas aploces. Sī doma iesakņojusies cilvēku apziņā, kļuvusi par patiesību, kas nav jāpierāda. Bet Keplers redz, ka šī doma nav pareiza. Viņš neatlaidīgi meklē jaunas līknes, izvirza jaunas hipotēzes, tās pārbauda un atmet. Katra jauna pieņēmuma pārbaudīšanai zi­nātniekam vajadzēja paveikt kolosālu skaitļošanas darbu, tāpēc par ģēnija darba spējām patiešām var sajūsmināties. No šejienes, šķiet, nav tālu līdz recep­tei, kā kļūt par ģeniālu cilvēku. Talants un dzelžai­nas … darba spējas!

Tikai tad, kad Keplers pārbaudīja elipses hipotēzi, viņam izdevās formulēt jaunu dabas likumu, ko mēs tagad saucam par «Keplera pirmo likumu». «Marss kustas pa elipsi, kuras vienā fokusā ir Saule,» savā dienasgrāmatā ierakstīja astronoms. Viņš nešaubījās, ka ari pārējām planētām tāpat jāpakļaujas šai pra­sībai.

Tā 1605. gadā Keplers ar vienu triecienu sagrāva vecos uzskatus par riņķveida orbītām, kuri bija pamatā visai agrākajai astronomijai.

Pēc četriem gadiem nāk klajā Keplera grāmata «Jaunā astronomija», kas satur abus jaunos likumus. Tās autoru jau nodarbina citas problēmas. Uzzinājis par atklājumiem, ko Galilejs izdarījis ar teleskopu, Keplers aizraujas ar optiskiem pētījumiem un izstrādā jaunu teleskopa sistēmu. Viņš izdomā jaunas metodes rotācijas ķermeņu tilpumu aprēķināšanai un pārbauda, vai Venēra un Merkurs izpilda viņa atklātos planētu kustības likumus. Viņš raksta jaunas grāmatas.

1618. gadā nāk klajā «Saīsinātās Kopernika astrono­mijas» pirmais laidiens. Aizrit tikai gads, un Vatikāns šo Kopernika darbu ieraksta aizliegto grāmatu indeksā.

Lai ko arī darīja Keplers, lai kādu praktisku darbu viņš veica, nekad viņu nepameta galvenā un vienīgā vēlēšanās — atklāt pasaules uzbūves noslēpumu.

1619.              gadā iznāk viņa grāmata «Pasaules harmonija», kuru viņš ar pārtraukumiem rakstījis kopš 1599. gada. Šajā darbā Keplers meklē planētu kustības saites gan ar ģeometrijas figūrām, gan ar mūzikas teoriju un skaitļu teoriju… Lielāko daļu no šiem neatlaidīga­jiem pētījumiem modernā zinātne ir noraidījusi. Bet starp milzum daudzajām visfantastiskākajām sakarī­bām bija arī «zelta» grauds — sakarība, kuru vēlāk nosauca par «Keplera trešo likumu» un kura apgalvoja, ka visu planētu apriņķošanas periodu kvadrātu attie­cība ir vienlīdzīga šo planētu orbītu lielo pusasu kubu attiecībai. Un šī viena lappuse, kas satur trešā likuma aprakstu, ir vērtīgāka par visu traktātu kopumā.

Formulējis šos likumus, Keplers uzdod sev uzde­vumu noskaidrot, kādiem jābūt vispārīgākiem dabas likumiem. Likumiem, kuri izraisa debess ķermeņu kus­tību.

So uzdevumu atrisināja Ņūtons, kad viņš formulēja savu vispasaules gravitācijas likumu.

Progresu uz priekšu vienmēr virzījuši savādnieki. Kā kļūt par «savādnieku»? Gribētājiem varam dot gatavu recepti. Vienkārši jāievēro gudrais noteikums, ko for­mulējis Renē Dekarts. Šodien tas varētu skanēt šādi: «Pirms kaut kam notic, tas vienu reizi ir jāapšauba.» Pārbaudīdami lietas, kas bieži vien šķiet acīm redza­mas, zinātnieki atrod paši savus ceļus zinātnē, atklāj jaunus likumus.

Trešā nodaļa

ASTRONOMIJA ASTRONOMIJĀ

Astronomija ir zinātne par debess ķermeņu un Visuma uzbūvi un attīs­tību.

1. Urānijas templis un mūzas

Ar šo nodaļu īstenībā tad arī sākas mūsu saruna par izraudzīto priekšmetu. Definīcija, kas dota epigrāfā, skan mazliet akadēmiski. Tam var pie­krist. Bet toties cik īsi, cik izsmeļoši! Un īsums ir tās īpašības brālis, kuru ikviens viegli atrod pats pie sevis un ļoti negribīgi atzīst pie citiem.

Tātad astronomija. Nenoteiktajā savas pastāvēšanas laikā vienkāršo zvaigžņu skaitītāju mājokļa vieta ir izaugusi par milzīgu ēku ar ļoti dīvainu arhitektūru. Diemžēl, lai kā arī centās autors, viņš nevarēja atrast šīs ēkas izsmeļošu aprakstu kādā literatūras avotā. No turienes šo aprakstu varētu pārnest šīs grāmatas lap­pusēs, apgādājot ar skaistu apakšvirsrakstu.

Acīm redzot, cilvēkiem, kuri labi pazīst šo ēku, viss ir skaidrs arī bez prospekta, bet tiem, kuri nepazīst… Seit iespējami vairāki varianti. Bet, tā kā saskaņā ar ieceri šai grāmatai jānoder par ceļvedi izraudzītajā ap­gabalā, tad autora pirmais pienākums tomēr ir sarīkot nelielu ekskursiju pa fantastiskās ēkas torņiem un

zālēm, pa šodienas Urānijas mūzas templi. Mēs neesam tik drosmīgi, lai uzņemtos lasītāju pamatīgi iepazīsti­nāt ar šo templi. Tā ir zinātnes prerogatīva. Izskriesim cauri zālēm «tūristu rikšos», lai mums gluži vienkārši rastos kaut kāds priekšstats par senās zinātnes dau­dzajām nozarēm. To taču ir vērts darīt. Galu galā tāda ekskursija palielinās mūsu erudīciju. Iespējams, ka la­sītājam pēc tādas ekskursijas būs vieglāk ar tiem atse­višķiem jautājumiem, kuri autoram šķituši interesan­tāki un kurus viņš aplūkojis sīkāk.

Iepazīšanos mēs sāksim ar astronomijas nodaļu, kas visvairāk saistīta ar Zemi un ir gandrīz vai pati se­nākā. To sauc par Astrometriju.

Tā nodarbojas ar pavisam praktiskiem jautājumiem, kuri ir saistīti ar spīdekļu atrašanās virzieniem. Zināt īsto virzienu un tātad nekad nepazaudēt ceļu — tā ir sena problēma. Iespējams, ka tieši tāpēc astrometrijas teorijai pamatā ir jēdziens par debess sfēru, tas ir, par milzīgu patvaļīga rādiusa bumbu vai čaulu, kuras cen­trā vienmēr novieto novērotāju. (No šejienes izriet zi­nāma astrometristu augstprātība — viņi vienmēr uz­skata sevi par pasaules ēkas centru.)

Uz «debess sfēras» iekšējās virsmas izvietotas zvaig­znes. Un visa šī ļoti smagnējā sistēma griežas uz pa­saules iedomātās ass. Turklāt ass galvenie lodīšu gultņi — poli — atrodas: viens blakus Polārzvaig­znei — tas ir pasaules Ziemeļu pols, otrs … starp citu, Dienvidu pola koordinātes diemžēl nav atzīmētas ar tikpat uzskatāmu orientieri. Tāpēc, lai to sameklētu, visvienkāršāk aizbraukt uz Antarktīdu un tur — ar svērteni, ar svērteni …

Lai precizētu, kādas problēmas izvirza astrometrija, iejutīsimies telpās, ko ieņem šī godājamā zinātne. Pir­majā vietā šeit ir Sfēriskā astronomija — šis astromet­rijas matemātiskais smadzeņu centrs. Tā ņem vērā de­bess ķermeņu koordinātu pārmaiņas un izstrādā meto­des kļūdu izlabošanai. Turklāt izstrādā ļoti veiksmīgi. Atcerieties: «… Padomju valdība lūdz visus kuģus, kas veic reisus Klusajā okeānā, laikā no tāda līdz tādam datumam neieiet rajonā, kas apzīmēts ar koordinā­tēm …» Un, ziniet, neviens neieiet. Raķetes, kas palais­tas otrā puslodē, lido apbrīnojami precīzi. Līdzās citām nozarēm te ir nopelni arī sfē­riskajai astronomijai. Sīs as­tronomijas nozares mākoņai­najās pļavās ganās mate­mātiķu bari. Matemātiskais aparāts ir kaprīzs. Tam vē­rīgi jāseko. Tas kļūst vecāks, pārstāj augt, attīstīties, piln­veidoties. Uzdevumi dienu no dienas taču kļūst aizvien sa­režģītāki.

Nākamais apakšnodalījums ir Fundamentālā astromet- rija. Tās pamatuzdevums — precīzi noteikt zvaigžņu koor­dinātes, sameklēt pie debess sfēras noteiktus atbalsta pun­ktus, kaut ko līdzīgu kaktam, no kura sākas visas dejas. Fundamentālistu lielākā ba­gātība ir milzum daudz kas­tu ar nakts debess negatī­viem. Fotouzņēmumi, kas iz­darīti pirms pieciem, desmit, piecdesmit gadiem. Ja kādu minūti pafantazētu, tad jau­no, dedzīgo fundamentālās astrometrijas priesteru ilgo­tais sapnis droši vien ir sa­meklēt negatīvus, ko ieguvis Tiho Brahe vai, vēl la­bāk, Hiparhs. Salīdzinādami zvaigžņu stāvokļus fotogrāfi­jās, kuras laikā atdala gadu desmiti, astronomi formulē spīdekļu kustības likumus, sastāda zvaigžņu fundamen­tālos katalogus, izveido uz debess sfēras koordinātu pa­matsistēmu.

Fundamentālistu darbs robežojas ar fantastiku. Kurš gan var palielīties, ka viņš zina, kāda izskatījusies zvaigžņota debess pirms… piecdesmit gadu tūkstošiem? Vai arī — kāda tā izska­tīsies pēc tikpat ilga laika nākotnē? Neviens! Bet fun­damentālisti var palielīties!

Paskatieties, 59. lappusē iespiestās ilustrācijas pir­majā zīmējumā ir Lielā Lāča kauss pirms piecdesmit tūkstošiem gadu.

Otrajā zīmējumā ir šī kausa tagadējā fotogrāfija, bet trešajā zīmējumā šis kauss tikpat tālā nākotnē. Kas netic, lai pagaida. Apskatīsiet pēc piecsimt gadsimtiem Lielo Lāci, tad arī parunāsim.

Tālāk novietoti Praktiskās astrometrijas malkas āži. «Beidzot!» iesauksies iepriecinātais pragmātiķis un tūlīt pat sāks domāt: ar ko var nodarboties praktiskā astro- metrija mūsu dienās? Bet tā, starp citu, joprojām ri­sina ļoti praktiskas problēmas: palīdz noteikt novēro­tāja atrašanās vietu uz Zemes virsmas, orientēties ap­vidū, noteikt laiku un vispār veic daudzus ļoti derīgus darbus. Jūras, aviācijas un ģeodēzistu astronomijas — tās visas ir putnēni no praktiskās astrometrijas ligzdas.

Protams, astrometrijā visi novērojumi kaut kā jādo­kumentē, lai precīzi izmērītu zvaigžņu relatīvos atsta­tumus un stāvokļus. Tas kļuva iespējams, sākot ar brīdi, kad astronomijā pirmo reizi izmantoja fotogrā­fiju. (Šeit vēsture atkal ir kļūdījusies, un fotogrāfiskās metodes īstais autors nav saglabājies vēstures annā- lēs.) Jau sen fotogrāfija no vienkārša palīglīdzekļa izvērtusies patstāvīgā apakšnozarē — Fotogrāfiskajā astrometrijā. Kopš tā laika astronomi novērotāji ir gandrīz pilnīgi aizmirsuši, kā debess izskatās teleskopa okulārā, toties viņi vissīkākajās detaļās zina debess fotoportretus. Skaidrās naktīs uz nelieliem debess iecirkņiem notēmē teleskopus, kas domāti zvaigžņu fo­tografēšanai. Tos sauc par astrogrāfiem. Precīzs mehā­nisms uzmanīgi griež milzu iekārtu, kompensēdams Zemes kustību. Iedomājieties uzdevumu neizsmērēt spī­doša punkta attēlu, ja ekspozīcijas laiks mērāms nevis sekundēs, bet stundās. Pēc tam astronegatīvus izmēra ar īpašiem aparātiem.

Astrometrijā ietilpst arī Laika dienests, kura uzde­vums no zvaigžņu novērojumiem periodiski aprēķināt precīzu laiku. Laika dienesta pienākums ir glabāt šo precīzo laiku un izsniegt to visām zinātniskajām un praktiskajām iestādēm, kam tas nepieciešams.

Un, beidzot, vēl viens apakšnodalījums — Platuma dienests. Tas pastāv tāpēc, ka mūsu planēta, riņķodama ap savu asi, nemitīgi «dīdās». Sīs dīdīšanās dēļ planē­tas ziemeļpols slīd no viena punkta uz otru, ceļodams pa ļoti sarežģītu ceļu. Bet tas nozīmē, ka kopā ar polu pārbīdās arī grādu tīkls, kurā ietīta Zeme. Precīzajiem

ģeodēziskajiem darbiem tas ir ļoti nopietns šķērslis.

* *

*

Nākamā lielā modernās astronomijas nozare ir De­bess mehānika. Jau no paša nosaukuma ir skaidrs, ka tās pienākums ir pētīt debess ķermeņu kustības liku­mus savstarpējās pievilkšanās spēku iedarbībā. Tai jr divi altāri, divi dievi — Keplers un Ņūtons. Debess mehānika interesējas par debess ķermeņu figūrām un to rotāciju. Tiesa, pēdējā laikā tās miermīlīgais rak­sturs ir mazliet samaitājies, tāpēc ka jebkuru raķešu un reaktīvo lādiņu orbītu un trajektoriju aprēķini nav iedo­mājami bez debess mehānikas likumiem.

Un tagad modernās astronomijas centrālā nodaļa — Astrofizika. Tās uzdevumi skan pilnīgi negaidīti: de­bess ķermeņu un starpzvaigžņu vielas fizikālo rakstur­lielumu un ķīmiskā sastāva pētīšana! Lai izdarītu tāda veida analīzes un eksperimentus, objektu būtu labi tu­rēt rokās. Šķiet, ka eksperimentam nepieciešams klāt­būtnes efekts. Starp citu, sīkāk iepazīsimies ar pašu šo zinātnes nozari. Pirmām kārtām astrofiziku tāpat dala vairākās apakšnozarēs.

Pirmā no tām ir Praktiskā astrofizika. Lai saprastu sarežģītos procesus, kas norisinās zvaigznēs, par tiem jāuzkrāj dati, jāsastāda dosjē. Bet vai var daudz ko uzzināt, pat ja ļoti cītīgi dienu no dienas, pareizāk sa­kot, nakti pēc nakts sāktu vienkārši skatīties spīdošā punktā? Tāpēc arī nākas izdomāt tūkstošiem atjautīgu paņēmienu, ar kuriem nepieejami tālo spīdekli piespiest pastāstīt par sevi. Kā? Vispirms gaismas valodā.

Cilvēki ne jau vienkārši fotografē zvaigznes. Pēc fotogrāfijām pētī izstarojuma spektrālo sastāvu, izmēri spožumu. Sakarā ar to ir radušās trīs konkurējošas praktiskās astrofizikas nozares: Astrofotogrāfija, Astro- spektroskopija un Astrofotometrija. Ikviena no šīm no­zarēm mūsu dienās ir veseJa zinātne ar saviem liku­miem, instrumentiem un speciālistiem.

Astrofotogrāfija deva iespēju atklāt milzum daudz jaunu debess ķermeņu: gan vāji spīdošas zvaigznes, gan komētas, gan mazās planētas, kuras vispār ar aci nevar saskatīt. Zinātnieki iemācījušies iegūt zvaigžņu portretus caur gaismas filtriem, tātad arī kvalitatīvi novērtēt zvaigžņu krāsu. Beidzot, mūsu dzimtais spī­deklis Saule jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus ir kinozvaigznes lomā un visiem gribētājiem demonstrē savu protuberanču aizraujošo deju. Visus astrofotogrā- fijas nopelnus nav iespējams minēt.

XIX. gadsimta otrajā pusē cilvēce guva jaunu pētīša­nas metodi — spektrālanalīzi. Dzima astrospektrosko- pija, kas mums droši vien ir devusi vislielāko daļu as- trofizikālo zināšanu. Ne velti spektrus sauc par «zvaigžņu pasēm». īsajās krāsainajās josliņās ir šifrē­tas gan Visuma kvēlojošo kurtuvju iezīmes, gan to raksturlielumi.

Trešā konkurente ir astrofotometrija. Sī nozare iein­teresēta tādās lietās kā debess ķermeņu kopējā spo­žuma un virsmas spilgtuma mērīšana, debess ķermeņu izstarojuma teorētiskā pētīšana. Sākumā tādus pētīju­mus izdarīja vizuāli, tas ir, novērotājs tieši apskatīja debess ķermeņus. Galvenais instruments bija acs. Pēc tam palīgā nāca fotogrāfija un beidzot — sarežģīti, ļoti jutīgi fotoelektriskie aparāti. Tieši astrofotometrijas me­todes visas zvaigznes ļauj iedalīt grupās pēc to šķie­tamā spožuma (tagad šīs grupas sauc par zvaigžņu lielumiem) un debess haosā radīt kaut kādu kārtību, izdarīt pirmo klasificēšanu.

Astrofizikas vismodernākā apakšnozare ir tās teorē­tiskā daļa.

Teorētiķi pētī zvaigžņu uzbūvi, zvaigžņu atmosfēru un pat fizikālos procesus, kas norisinās kvēlojošo gi­gantu dzīlēs. Viņi pēta pašus svarīgākos, dziļākos pro-

cesus, kas ir visas pasaules uzbūves pamatos. Bet ej nu pārbaudi viņu secinājumus! Izmēri zvaigznei tem­peratūru vai paskaties, kas tajā iekšā. Astrofiziķus grauž melna skaudība, kad viņi apgalvo, ka teorētiķi ar kaut ko atgādina šarlatānus. Apvainotie par to neaiz- vainojas. Viņiem ir tik daudz panākumu, ka astrofizikā iezīmējas jauna nozare, kas draud atšķelties kā pat­stāvīga zinātne. So nozari sauc par Kosmisko fiziku. Tā ir jau pavisam fantastiska zinātne. Nekāda fizika taču nav iespējama bez eksperimenta. Bet tur … Labo­ratorija — viss Visums, bet eksperimentu objekti — zvaigznes. Lai cik dīvaini tas arī būtu, taču viss ir tieši tā. Un, kā autors cer parādīt turpmāk, teorētiķu vis­fantastiskākās hipotēzes apstiprina kosmisko fiziķu darbi. Interesanti.

Radioastronomiju sākās ar troksni. Protams, ar ra- diotroksni, kurš vēlāk pārauga vispārējā troksnī.

Aptuveni 1928. gadā amerikāņu firmas «Bell» direk­cija, kuru darīja nemierīgu negaisa traucējumi transat­lantiskajā radiotelefona līnijā, uzdeva jaunajam, tikko kā universitāti beigušajam inženierim Kārlim Janskim izpētīt šos traucējumus. Enerģiskais puisis dedzīgi ķē­rās pie darba. Vispirms vajadzēja atrast, kādā virzienā slēpjas traucējumu avots, kas kaitina klientus un paze­mina akcionāru dividendes.

Smagnēja koka konstrukcija, kas rotēja uz automo­biļa riteņiem, — Janska pirmā virziena antena, ener­ģiski kaut ko meklēja pie debess. Un, kaut gan visu eksperimenta laiku jaunajam inženierim to vajadzēja pašam stumt, 1932. gada beigās viņš firmas direktoru padomei iesniedza ziņojumu, kurā ne tikai bija norādīts traucējumu avots, bet dots ari pirmais parādības me­hānisma izskaidrojums.

Atklājumu noformēja tīri amerikāniskā garā. Par to kā par sensāciju ziņoja laikraksti. Trokšņus un sprak- šķus pārraidīja radiofons. Un cilvēki tos klausījās tik­pat nopietni, kā klausās mūziku.

Kā izskaidrojama tik liela uzmanība pret atklājumu laikmetā, kad pasaules sabiedriskās domas uzmanības centram jebkuras zinātniskās intereses bija ļoti tālas? Pirmām kārtām tāpēc, ka pirmais maksimālo traucē­jumu avots izrādījās novietots … Galaktikas centra virzienā, bet otrais — tieši pretēja virziena debess ap­gabalā. Izrādījās, ka šņākoņa un sprakšķi ir kosmiskas izcelsmes. Bet plašajā publikā ārpuszemes jaunumi vienmēr ir bijuši populāri.

Taču publika paliek publika. Zinātni tā uz priekšu ne­virza. Parunāja, pabrīnījās un aizmirsa. Bet astronomi vispār izturējās dīvaini. Viņi par šo tematu pat runāt nesāka. Vienkārši nepievērsa uzmanību amerikāņu in­ženiera atklājumam. Daži no viņiem nepazina radio­tehniku un tāpēc tai neuzticējās, citi jaunumam nevel­tīja nekādu uzmanību iedzimta konservatīvisma dēļ. Arī firmas direktori nomierinājās. Ja jau traucējumus rada kosmoss, tad cilvēki neko nevar darīt. Tur nekas nav labojams.

Tikai viens vienīgs cilvēks pasaulē aizrāvās ar svil­pieniem un šņākoņu, kas nāca no Visuma plašumiem. Tas bija Grouts Rībers — kaislīgs īsviļņu radioama- tieris. Piecus gadus pēc Janska darbu rezultātu publi­cēšanas Rībers pēc saviem rasējumiem un par perso­niskajiem līdzekļiem uzbūvēja antenu — 9,5 metru parabolisku skārda spoguli — un vairākus ļoti jutīgus uztvērējus.

1939. gada pavasarī Grouts Rībers kosmisko radio-

izstarojumu uz 167 centi­metru viļņa sāka novērot savas mājas tuvumā Vito- nā, Ilinoisas štatā. Līdz 1944. gadam viņš sastādī­ja vēsturē pirmo radio- debess karti apgabalam, kurā atradās Piena Ceļš. Tā dzima radioastrono- mija.

Otrā pasaules kara lai­kā kosmiskais radioizsta- rojums pats «saņēma zi­nātniekus aiz apkakles». Valstīs, kas cīnījās pret fašismu, kā līdzeklis preti­nieka aviācijas apkaroša­nai sāka izplatīties radaru iekārtas. Radiouztvērēji kļuva jutīgāki. Un tad te no viena, te no otra pret­gaisa aizsardzības apga­bala sāka pienākt slepeni ziņojumi par spēcīgiem periodiskiem traucēju­miem, kas neļauj darbināt radarus. Sākumā tos pie­rakstīja ienaidnieka noslē­pumainajai «pretlokāci- jai» … Taču drīz noskaid­rojās, ka traucējumu avots ir … Saule, kura sevišķi traucējoša kļūst laikā, kad uz tās rodas plankumi.

Parasti kara laikā no­tiek maz jaunu teorētisku atklājumu. Karš drīzāk ir laiks, kad maksimāli spraigi tiek izmantotas cil­vēku praktiskās spējas. Bet dažkārt atgadās ari citādi. 1944. gadā okupētajā Holandē vācieši, gluži dabiski, atņēma astronomiem lie­lāko daļu viņu iekārtu un līdz ar to nolēma astronomus sausai teoretizēšanai. Reiz pavasarī Leidenes observa­torijas direktors profesors Oorts ieteica jaunajam astro­nomam Van de Hilstam sarīkot kolokviju par nesen publicēto Rībera rakstu.

Van de Hilsts pētīja Visumā plaši izplatītā elementa ūdeņraža atomu struktūru un nāca pie slēdziena, ka zināmos apstākļos šie atomi var izstarot 21 centimetru garus radioviļņus.

Pēc četriem gadiem Van de Hilsta ideju pamatoja un teorētiski tālāk attīstīja padomju radioastronoms Igors Sklovskis, bet 1951. gadā iepriekš paredzēto ūdeņraža radioizstarojumu gandrīz vienlaikus atklāja Amerikā, Holandē un Austrālijā. Radioastronomija kļuva par mo­dernās zinātnes vadošo nozari.

* *

*

Līdz šim uzskata, ka cilvēkam, kam ir normāla re­dze, ar neapbruņotu aci pie abu pusložu debesīm jāsa­skata līdz sešiem tūkstošiem zvaigžņu. Bet paņemiet kaut vai teātra binokli — un spīdošo punktu skaits krasi pieaugs. Turklāt kosmosā ir maz vientuļu zvaig­žņu. Parasti lielākā daļa zvaigžņu ietilpst sistēmās, kas pakļaujas vispārējiem likumiem. Salīdzinādami atse­višķu zvaigžņu un sistēmu īpašības, astronomi atrod šos vispārējos likumus. Bet priekšmetu, kas apvieno nopietno, ar vispārināšanu aizņemto cilvēku klanu, sauc par Zvaigžņu astronomiju. Tā ir atsevišķa nozare, un cauri tai ved ceļš uz Kosmogonijas un Kosmoloģijas nodaļām.

* * *

Jūs droši vien esat dzirdējuši izteicienus «veca zvaigzne», «jauna zvaigzne». Zvaigznēm ir vecums, tātad tās nav mūžīgas. Zvaigznes dzimst, nodzīvo garu mūžu un, iztērējušas enerģiju, nomirst. Kosmogonija tad arī pēta debess ķermeņu izcelšanās un attīstības problēmas. Cilvēka un zvaigznes mūžu nesamēroja- mību kosmogonisti veikli apiet ar sarežģītu matemātisku pierādījumu palīdzību, un, protams, tā nepavisam nav viņu vaina, ka tieši šajā senās zinātnes nozarē ir sa­krājies visplašākais dažādāko spekulāciju arhīvs —

no bībeles līdz Hoila-Faulera hipotēzei.

* *

*

Vēl abstraktāka ir kosmoloģija — zinātne par Vi­sumu kā par vienotu veselu. Tā ir tik majestātiska, ka to ir pat neērti nosaukt par astronomijas nozari. Tās bezgalīgajos plašumos pūš «mūžības vējš», un mēs vel ne vienu reizi vien turpmākajās nodaļās sastapsimies ar to aci pret aci.

2. Astronomijas arsenāls

Aptuveni līdz mūsu gadsimta četrdesmito gadu vi­dum astronomijā vienīgais informācijas avots bija gaisma. Tālu zvaigžņu pašu izstarotā gaisma, planētu un komētu atstarotā gaisma satur visas ziņas par sve­šām pasaulēm. Un cilvēki iemācījās samērā labi izman­tot šo bezmaksas informācijas nesēju, kaut arī viņi nebija droši pārliecināti par to, kāda īsti ir gaismas daba.

Gaismas īstās dabas nezināšana cilvēcei netraucēja uzbūvēt daudzus optiskus instrumentus. Daļa no tiem veido astronomijas arsenālu, ar kuru autors grib iepa­zīstināt savu lasītāju.

Refraktors ir optiskā teleskopa vissenākā konstruk­cija. Vēsturnieki vēl nav izrakušies līdz tiem slāņiem, kas sniegtu ziņas par pirmajiem izgudrotājiem, tāpēc atbildei uz jautājumu: «Kurš bija pats pirmais?» — ir ļoti daudz variantu.

Piezīmi, ka palielināšanai iespējams izmantot lēcu kopumu, var atrast jau angļu filozofa Rodžersa Bēkona darbos, kurš dzīvojis XIII gadsimtā. Tomēr viņam pat prātā neienāca pielikt acij plakani izliektu lēcu. Viņš vienīgi ieteic priekšmetu apsegt ar lēcu, lai to labīk varētu saskatīt. Svētā vientiesība!

Propagandēdams savos darbos eksperimentālo me­todi, Bēkons sevišķi nerūpējās par pieredzē pārbaudī­tas patiesības atdalīšanu no hipotēzēm un fantastis­kiem plāniem. Viņš raksta: «Tādējādi, palielinājuši re­dzes leņķi, mēs no milzu atstatuma spēsim lasīt ļoti sīkus burtus un saskaitīt smilšu graudiņus…»

Diemžēl pēc daudzsološā XIII gadsimta atnāca ar savu tukšumu un domas paralīzi baismīgais XIV gad­simts. Sī laikmeta izcilākie uzlabojumi attiecas vienīgi uz spīdzināšanas rīkiem un inkvizīcijas pratināšanas metodēm. Brāļi mūki, dažādi gādādami par savu avju dvēselēm, guva lielus panākumus.

Tikai pēc trim gadsimtiem novērošana no atstatuma tiek atgādināta no jauna. Vispirms itāliešu ārsta Vero­nas Frakastro darbā kā principiāli iespējama darbība. Pēc tam aprakstīti rezultāti, kas iegūti, izmantojot vai­rākas lēcas tālu priekšmetu aplūkošanai. Sis apraksts pirmo reizi parādījās «visneprātīgākajā no grāma­tām» — 1558. gadā iznākušajā Džambatistas della Porta «Naturālajā maģijā».

Vēsturnieki šo cilvēku raksturo ļoti trāpīgi: «Pusdi- letants, puszinātnieks un krietnā mērā šarlatāns.»

Piecpadsmit gadu vecumā Porta izdod šo plašo darbu, kurā ir gan patiesi notikumi, gan arī pilnīgi neiedomā­jamas lietas, māņticība un aplamības. Un, neraugoties uz tādu patiesības un izdomas sajaukumu, viņa grāma­tai ir Joti liela un progresīva loma. To lasīja alkatīgāk, nekā tagad lasa sensacionālu romānu.

Un tomēr tad vēl nebija īsta teleskopa/ Skatāmā caurule, ja Portam tāda arī bija, tomēr palielināja pā­rāk maz, jo «Maģijas» autora raksturā nebija noklusēt atklājumus, kurus viņš varēja izdarīt pie zvaigžņotās debess.

1608.  gadā Holandes Ģenerālajiem Statiem optiķi vienlaikus iesniedza vairākas prasības izsniegt patentu par skatāmo cauruli. Tomēr neviena no prasībām ne­tika apmierināta.

Valdība patenta vietā piedāvāja honorāru par izga­tavotajiem instrumentiem.

Valodas, ka iespējams izgatavot labas skatāmās cau­rules, strauji izplatījās Eiropā un nokļuva arī Itālijā. Cilvēki sāka aizrauties ar lēcu slīpēšanu. Beidzot Gali- lejs paša pagatavoto teleskopu pavērš pret debesīm. Refraktors bija izgudrots!

Kopš neatminamiem laikiem astronomiskos novēro­jumus cilvēki izdarīja ar neapbruņotu aci. Instrumenti bija domāti galvenokārt leņķu mērīšanai. 1609. gadā sākās jauns posms.

Aptuveni tolaik Galilejs rakstīja «Zvaigžņu Vēst­nesī»:

«Pirms apmēram desmit mēnešiem mūs sasniedza baumas, ka kāds holandietis uzbūvējis instrumentu, ku­ram pateicoties priekšmeti, kas ir lielā attālumā, šķiet it kā mums tuvu novietoti, un tos var skaidri aplūkot. Sī apbrīnojamā rīka darbība tika pakļauta daudziem eksperimentiem, kuriem citi ticēja, bet citi neticēja. Par to pašu pēc pāris dienām man ar vēstuli ziņoja cildenais galls Jēkabs Badovers no Lutēcijas. Tas viss tik ļoti ieinteresēja mani, ka es visus savus darbus veltīju zinātnisko pamatu un līdzekļu meklēšanai, kuri padarītu iespējamu tamlīdzīga veida instrumenta būvi, un drīz, pamatodamies uz gaismas laušanas likumiem, atradu gribēto.»

1609. gada augustā Galilejs Venēcijas dodžam uzdā­vināja savu pirmo teleskopu «kā instrumentu, kas de­rīgs lietošanai uz sauszemes un jūrā». Ar šo brīdi sā­kas optiskās astronomijas jaunā ēra.

Interesanti atzīmēt, ka teleskopi strauji izplatījās visā pasaulē. Krievijas cara Mihaila Fjodoroviča 1614.—1615. gada «Valsts naudas kases izdevumu grā­matā», kas saglabājusies līdz mūsu dienām, ir ieraksts, ka Maskavas tirgotājs Mihailo Smivalovs caram no ār­zemēm atvedis «caurulīti, kurā skatoties tālais šķiet tuvs».

Mūsu zemes muzejos joprojām glabājas daudzas ska­tāmās caurules, kuras ražotas ne tikai ārzemēs, bet arī pašu zemē un uz kurām ir tādu meistaru kā Nar- tova, Kuļibina un Beļajeva vārdi. Ar tamlīdzīgu instru­mentu izgatavošanu aizrāvās gan Pēteris I, gan Brjuss, gan Lomonosovs. Optisko instrumentu būvē krieviem ir vairākus gadsimtus senas tradīcijas. Ne jau tukšā vietā radās pasaules lielākā teleskopa projekts, ko ļe- ņingradieši padomju valstij uzdāvināja tās piecdesmi­tajā gadadienā.

Bet par to parunāsim turpmāk.

3. Pasaules lielakais teleskops-refraktors

Pasaulē lielākais teleskops-refraktors 1897. gadā uz­stādīts Čikāgas universitātes Jerksas observatorijā (ASV). Tā diametrs D=102 centimetri, bet fokusa at­tālums 19,5 metri. Iedomājieties, cik daudz vietas tas aizņem tornī!

Refraktoru galvenokārt raksturo šādi lielumi.

1. Gaismas spēja — spēja atklāt vājus gaismas avo­tus. Cilvēks tumsā 30 kilometru attālumā var pamanīt sērkociņa liesmiņu. Tā kā cilvēka acs zīlītes diametrs ir 0,5 cm un refraktora diametrs — 102 cm, tad viegli ap­rēķināt, cik reižu 102 centimetru refraktora gaismas jutība ir lielāka par acs gaismas jutību.

ītD2

4 D2 1022 ,,C1C .

—-jļ = -TĶ- — = 41 616 reizes.

jtd2 d2 0,52

Tātad jebkura zvaigzne, uz kuru pavērsts 102 centi­metru refraktors, šķitīs vairāk nekā 40 000 reižu spo­žākā nekā tad, ja to novērotu bez jebkādiem instru­mentiem.

2.   Nākamais raksturlielums ir teleskopa izšķiršanas spēja — instrumenta īpašība uztvert atsevišķi divus tuvu novietotus novērojamos objektus. Bet, tā kā atsta­tumu starp zvaigznēm pie debess sfēras nosaka leņķa lielumos (grādos, minūtēs, sekundēs), tad arī teleskopa izšķiršanas spējas izsaka leņķa sekundēs. Tā, piemē­ram, Jerksas refraktora izšķiršanas spēja aptuveni vien­līdzīga 0,137 sekundēm.

Tātad tūkstoš kilometru attālumā ar to var viegli izšķirt divas spīdošas kaķa acis.

3.  Un pēdējais raksturlielums — palielinājums. Esam pieraduši, ka pastāv mikroskopi, kas palielina priekš­metus daudzus tūkstošus reižu. Ar teleskopiem tas ir sarežģītāk. Palielināto debess ķermeņa attēlu izkropļo Zemēs atmosfēras gaisa virpuļi, zvaigžņu gaismas di­frakcija un optikas defekti. So ierobežojošo faktoru dēļ optiķu pūles ir veltīgas. Attēls izsmērējas. Tāpēc, lai gan varētu iegūt arī lielāku palielinājumu, parasti tas nepārsniedz 1000. (Starp citu, gaismas difrakcija ir parādība, kas saistīta ar gaismas viļņu dabu. Spīdošais punkts — zvaigzne ir novērojams kā plankums, ap kuru redzams spožu gredzenu oreols. Sī parādība iero­bežo jebkura optiskā instrumenta izšķiršanas spēju.)

Teleskops-refraktors ir ārkārtīgi sarežģīta un dārga ietaise. Pastāv pat uzskats, ka ļoti lieli refraktori vis­pār nav praktiski, jo tie ļoti grūti izgatavojami. Kas tam netic, lai pamēģina aprēķināt, cik sver Jerksas teleskopa objektīva lēca, un padomā, kā to nostiprināt, lai stikls neliektos pats sava smaguma dēļ.

4. Teleskops-reflektors

Refraktoru galvenais trūkums vienmēr ir bijuši krop­ļojumi, kas rodas lēcā. Grūti iegūt lielu, pilnīgi vien­dabīgu stikla lējumu, kurā nav neviena pūslīša un do­buma. Ne no kā tamlīdzīga nav jābaidās teleskopiem- reflektoriem — instrumentiem, kam pamatā ir gaismas atstarošanas princips. Ieliektam spogulim ir lieliskas palielinātāja īpašības, un izgatavot vienu ideāli gludu virsmu ir daudz vienkāršāk nekā nopulēt visu lēcu.

Optiķus jau sen ir saistījis gaismas atstarošanas princips. Taču Galileja laikā neprata izgatavot labus spoguļus; bez tam ieliektu virsmu ir grūti noslīpēt. Un tāpēc atstarotāji instrumenti deva neskaidrus, izplūdu­šus attēlus.

«Es domāju,» 1632. gadā rakstīja viens no Galileja skolniekiem — matemātiķis Bonaventure Kavaljēri, «ka tie (spoguļu teleskopi-reflektori) nekad nesasniegs tādu pilnību kā caurules ar stikliem.» Un optiķi turpināja izgatavot garas, ar lēcām apgādātas caurules.

Taču atgriezīsimies vecajā Anglijā. 1667. gads. Lon­donā tikko kā beigusies mēra epidēmija. Ņūtonu, kas atgriezies Triniti koledžā, ievēlē par koledžas jaunāko locekli. Bet pēc gada jaunais maģistrs un ne sevišķi veiksmīgais profesors (Ņūtons tik slikti lasīja lekcijas, ka studenti uz tām labāk negāja) būvē savu pirmo tele­skopa modeli, kas tomēr ir reflektors ar 2 collu spoguli. Teleskops ir liliputs, bet izrādās, ka ar to var redzēt Jupitera pavadoņus, kas saskatāmi vienīgi solīdos re- fraktoros. Panākumu spārnots un tajā pašā laikā nebū­dams apmierināts ar pirmajiem rezultātiem, Ņūtons būvē otru — lielāku instrumentu. (Starp citu, to arī tagad var aplūkot Londonas Karaliskās biedrības ko­lekcijā. Noteikti apskatiet!)

Savu jauno instrumentu zinātnieks 1671. gadā nosūta karalim. Savlaicīga un ļoti saprātīga rīcība. Pretēji no­stāstiem īzaks Ņūtons nepavisam nebija zinātnieks vientuļnieks, kam nav patmīlības. Nepavisam ne! Visu mūžu viņš rosīgi piedalījās daudzās komisijās, bija naudas kaltuves «saimnieks». Nokļuva līdz parlamen­tam. Tiesa, tie paši vēsturnieki apgalvo, ka šīs pēdē­jās iestādes annālēs saglabājusies atzīme tikai par vienu vienīgu gadījumu, kad zinātnieks lūdzis vārdu. Saņēmis atļauju, Ņūtons teicis: «Es lūdzu aizvērt logu, jo šeit ir stiprs caurvējš.» Pēc tam viņš apsēdies savā vietā un atkal apklusis. Sim faktam diez vai var vairāk ticēt nekā notikumam ar ābolu. Taču nav nekādu šaubu, ka karalim Kārlim II dāvana nebija vienaldzīga. Nepa­gāja ne četri mēneši kopš teleskopa nosūtīšanas, kad Ņūtonu ievēlēja par Londonas Karaliskās biedrības lo­cekli. Jūs sacīsiet: «Un tikai par teleskopu?» Par to nav ko brīnīties. Tajos laikos teleskopi laikam gan bija dažadu šķiru cilvēku izplatītākā aizraušanās; tāpat kā astronomijas zināšanas bija nepieciešams nosacījums, lai varētu būt ne tikai kulturāls cilvēks, bet arī piede­rēt pie labākās sabiedrības. Mitoloģija, astronomijas termini un astroloģija bija tik dziļi iespiedušies XVII gadsimta sabiedrības valodā, ka cilvēks, nepazīdams šos priekšmetus, varēja gluži vienkārši nesaprast saru­nas jēgu. Modes salonos astronomijas problēmas, šķiet, apsprieda daudz biežāk nekā mūsu dienās astronomi­jas biedrību sēdēs.

Bet tagad no pirmā un paša mazākā reflektora pār­iesim uz pēdējo un vislielāko.

LOMO—1967—BTA. Ko šie šifri nozīmē?

Mēs esam Ļeņingradaš optikas mehaniskajā apvie­nībā. Seit montēšanas cehos padomju varas piecdesmi­tās jubilejas gadā dzima gigants: pasaulē vislielākais teleskops-refleldors. Tā rūpnīcas marka «BTA» no­zīmē — «Lielais teleskops ar azimutālu montējumu». Tas ir, instrumenta galvenā ass ir nevis paralēli Ze­mes asij, kā parasti lielajiem instrumentiem, bet gan notēmēta precīzi zenītā.

Nedaudz konkrētu datu, lai palepotos. Kam gan tāda vājība nepiemīt! Teleskopa galvenā spoguļa diametrs ir 600 centimetru! Tas ir gandrīz par metru vairāk nekā amerikāņu Mountpalomaras milzenim, kas uzstā­dīts 1949. gadā (tā brīvā atvēruma diametrs ir 508 cen­timetri).

BTA galvenais spogulis sver 42 tonnas, bet visa se­šus metrus garā teleskopa caurule aptuveni 280 ton­nas! Ja pievieno platformas, klāju laukumus un tādus sīkumus kā liftus, elektronu smadzenes, kuras vada šo milzeni, laboratoriju un palīgmehānismus, tad tele­skopa svars pieaug līdz 850 tonnām. īstenībā tas ir vesels zinātniskās pētniecības kombināts. Tajā ir foto- aparatūra debess objektu uzņemšanai un aparāti kalo- rimetriskiem mērījumiem, infrasarkanā izstarojuma uztvērēji un gigantisks spektrogrāfs ar divmetrīgu pa­pildu spoguli. Aparatūra sarežģītiem zvaigžņu polari- metriskiem pētījumiem un televīzijas iekārta, kas novē­rojamā objekta attēlu aizvada līdz centrālās vadības pults ekrānam. Visas lieliskā instrumenta brīnumierī- ces nemaz nav iespējams uzskaitīt. Noslēgumā var minēt vēl vienu raksturlielumu: konstruktori apgalvo, ka ar BTA viegli varēs saskatīt sērkociņu, kas aizde­dzināts … tūkstoš kilometru attālumā. Ja šo popula­rizāciju pārtulko astronomisko mērogu valodā, tad sa­gaidāms, ka mūsu teleskopa «darbības rādiuss» būs vienlīdzīgs daudziem simtiem tūkstošiem miljardu kilo­metriem. Runa taču ir par sērkociņa salīdzinājumu ar Sauli. Zinātnieki atklās zvaigznes, par kuru pastāvē­šanu pagaidām nevienam nav ne jausmas.

Reflektoram principā nevar būt kropļojumi, kas ra­dušies gaismas laušanas dēļ. (Tiesa, to vietā parabo­liskiem reflektoriem ir pašiem sava aberācija, kura ir visu citu aberāciju vērta. Runa ir par komu. Ja para­lēlu gaismas staru kūlis uz reflektora ieliektā spoguļa krīt nevis perpendikulāri, bet zem kāda leņķa, tad spo­gulis to nevar fokusēt precīzi vienā punktā. Punkta vietā attēls atgādina nelielu komētas asi. No tās arī radies nosaukums — koma. Sī aberācija ierobežo re­flektora redzes lauka leņķi. Tā, piemēram, pieci simti astoņu centimetru reflektoram redzes lauks ir tikai des­mit leņķa minūtes.)

Tomēr reflektora konstrukcija ir vienkāršāka un dro­šāka. Uz balsta taču daudz drošāk noguldīt reflektora spoguli nekā nostiprināt refraktora lēcu. Tiesa, stikla termiskās izplešanās dēļ spoguļa virsmas deformācijas var radīt pat lielākus kropļojumus nekā iekārtās lēcas izliekums. Nav patīkama arī spoguļa atjaunošanas pro­blēma. Alumīnija vai sudraba klājums ir ļoti maigs. Pēc pieciem sešiem gadiem tas atjaunojams, bet tas nozīmē, ka iekārta pilnīgf demontējama. Spogulis jāno­ņem, jāatjauno un ar juveliera precizitāti jānovieto agrākajā vietā, pretējā gadījumā no jauna iegūtie ne­gatīvi neatbildīs agrāk iegūtajiem. Un tomēr tieši t'ele- skopi-rcflektori ir optiskās astronomijas šodiena. Tie mēdz būt visdažādākās sistēmas un tipu.

5. Šmita kamera

Arī Smita kamera ir teleskops-reflektors, bet bez reflektora galvenā trūkuma — komas. Izgudrotājs Ber­nards Smits teleskopa fokālās plaknes priekšā novietoja plānu sarežģītas formas koriģējošu plāksnīti. Paralēlā kūļa ārējos starus plāksnīte nedaudz izkliedē. Tas iz­slēdz aberācijas iespēju. Tiesa, diafragma, kas atbalsta koriģējošo plāksnīti, ierobežo teleskopa uztverto gais­mas plūsmu. Un tas krietni ierobežo teleskopa darbības rādiusu.

Pie Smita kameras trūkumiem pieskaitāma arī nepie­ciešamība izgatavot divreiz garāku cauruli nekā pa­rastajiem reflektoriem. (Koriģē divkāršā fokusa attā­lumā.) Nepatikšanas rodas arī teleskopa būvētājiem. Un tomēr Smita sistēmas instrumenti uzstādīti dau­dzās pasaules observatorijās.

Vislielākais tāda tipa teleskops, kura spogu]a dia­metrs ir 203 centimetri, 1960. gadā uzstādīts Tauten- burgas observatorijā Vācijas Demokrātiskajā Repub­likā.

6. D. Maksutova sistēmas meniska teleskops

Ap mūsu gadsimta četrdesmitajiem gadiem senās zi­nātnes arsenālu papildināja vēl viena jauna tipa tele­skopi. Padomju optiķis — PSRS Zinātņu akadēmijas ko­respondētājloceklis D. Maksutovs ieteica Smita lēcu, kam ir sarežģītas formas virsma, aizstāt ar menisku, kam ir divas sfēriskas virsmas. Pārsteidzošs efekts! Nepasliktinoties attēla kvalitātei, teleskopa garums at­kal samazinājās. Tagad Maksutova sistēmas reflektori uzstādīti mūsu valsts lielākajās observatorijās.

Bet vispār ikvienam jebkura tipa instrumentam ir savas priekšrocības un savi trūkumi.

7. Metodes, kuras jau ir un kuras vel bus

Bagāts ir modernās zvaigžņu zinātnes aparatūras arsenāls. Un tomēr astronomi nav apmierināti. Kāpēc? Vai tad viņiem nepieder labākā mūsu laiku tehnika, un vai par astronomiju neinteresējas mūsu planētas gaišā­kie prāti? Vai tad viņiem nav vecas un jaunas obser­vatorijas, turklāt vēl kalnos, nepieejamās vientuļās vie-

tās, uz kurieni dārgi izmaksā jau tikai brauciens vien … Taču — stop! — vispirms noklausīsimies pretenzijas.

Pirmā sūdzība — trūkst informācijas.

Nu, dārgie … Optiskā astronomija, radioastrono- mija. Ko vēl vajag? Izrādās, ka neapmierina — Zeme! Dzimtā planēta, šūpulis! Viņiem sagribējies nokļūt uz Mēness. Bet kāpēc? Zemes nemierīgās atmosfēras dēļ astronomiem tiekot tikai drupatas. (Vai dzirdat? Viņi iedrošinās nosaukt par drupatām to, no kā gadu tūk­stošiem ir pārtikuši ģēniji!) Varbūt vaina nav atmo­sfērā? Starp citu, šķiet, sāk skanēt pārliecinošāki iebil­dumi.

Fiziķi sūdzas: gāzu apvalks ap Zemi ir ļoti maz caur­spīdīgs. Cauri atmosfērai uz Zemes nokļūst niecīga daļa no Kosmosa izstarojumiem. Ne velti populārais amerikāņu astronoms G. Resels sapņoja: «Pēc nāves visi labie astronomi nokļūs uz Mēness.» Ko te lai saka? Uz Mēness ir ideāli apstākļi novērošanai. Starp citu, vai izsmeltas visas Zemes iespējas?

Atkal vēsture mūs aizved uz XVIII gadsimta beigām un XIX gadsimta sākumu. Tas bija apbrīnojams laiks, kad dzīvoja ģeniāli vientuļi, smalki un asprātīgi cilvēki ar dzelžainām darba spējām. Viņiem viss — darbs, at­pūta, prieks, pati dzīve — sastāvēja no uzticības zināt­nei. Nevienā laikmetā nav iespējams atrast cilvēku, kuram būtu izdevies izdarīt atklājumu it kā starp citu. Slava apbalvo, bet par to pieprasa cilvēkam viņu pašu

visā pilnībā, bez pārpalikuma, kaut arī viņš būtu trīs­kārtējs ģēnijs.

Tātad atkal Anglija. Mazais Slou ciematiņš Vindzo- ras tuvumā. Tur kopš 1783. gada dzīvo galma instru­mentu meistars Viljams Heršels — cilvēks ar apbrīno­jamu likteni. Dzimis Hanoverā, kara orķestra muzikanta ģimenē, Viljams mantoja tēva profesiju un septiņpadsmit gadu vecumā kļuva par Hanoveras gvar­des obojistu. Pēc dažiem gadiem Heršels dezertēja un, pārcēlies uz Angliju, vispirms sāka pasniegt mūzikas privātstundas, bet pēc tam ieņēma ērģelnieka amatu Halifaksā un Batā.

Tā laika puritāniskās Anglijas mūzikas pasaulē jau­nais ērģelnieks bija diezgan ievērojams cilvēks. Taču viņa domas nepiederēja mūzikai: pēc muzikanta darba dienas, kas bieži ilga četrpadsmit stundas, viņš visus savus vakarus veltīja matemātikas, valodu, optikas un astronomijas studijām. Viņa vēlēšanās pašam sa­vām acīm redzēt zvaigznes bija tik stipra, ka viņš no­vērojumiem izmantoja pat koncertu starpbrīžus. Grūti iedomāties, kad viņš atpūtās. Pēc tēva nāves Viljams pie sevis paņēma māsu Karolīnu un jaunāko brāli Alek­sandru, kuri drīz vien tāpat aizrāvās ar astronomiju. Brālis kopā ar viņu slīpēja teleskopa spoguli, bet Karo- līna tanī laikā skaļi lasīja, lai prātam velti nezustu laiks. Nakts debess novērojumos māsa kļuva par viņa tuvāko palīgu, bet pēc tam veica novērojumus patstā­vīgi, izdarot vairākus interesantus atklājumus.

1774. gadā apbrīnojamā ģimene izgatavoja savu pirmo spoguļteleskopu. Vairākus gadus neatlaidīgi strā­dādams, Viljams Heršels ne tikai ieguva pieredzi, bet arī pašpārliecību. 1781. gada 13. martā Dvīņu zvaig­znājā viņš negaidot atklāja zvaigzni ar redzamu disku. Vispirms viņš to noturēja par komētu, taču drīz vien, aprēķinājis, ka orbīta ir gandrīz riņķveidīga, pārlieci­nājās, ka atklāta jauna planēta. Karalim par godu viņš to nosauca par «Džordža zvaigzni», taču šis nosau­kums neieviesās, un planētu sāka saukt par Urānu. Sis atklājums «pagrīdes astronomu» tūlīt izvirzīja slave­nību rindās. Karalis un viss galms pārliecinājās, ka «muzikanta» teleskops ne tikai nav sliktāks, bet gan krietni pārspēj instrumentus, kas izgatavoti Griničas observatorijā un Vindzorā. Tad ari Heršels saņēma pa­godinošo priekšlikumu ieņemt karaliskā instrumentu meistara posteni. Iecelšanas brīdī tika aizmirsts tīrais sīkums — alga. Tā izrādījās tik niecīga, ka «meista­ram» joprojām lielāko laika daļu vajadzēja veltīt apni­kušajai mūzikai. Tiesa, galu galā Heršela trūcīgais stāvoklis kļuva zināms karalim, kas to uzlaboja. Astro­nomijā sākās «zelta laikmets».

Ar Heršela atklājumiem un darbiem astronomijā vēl sastapsimies. Pagaidām neliela atkāpe no zvaigznēm.

Novērodams Sauli caur dažādiem filtriem, Heršels gribēja izmērīt temperatūru dažādos Saules spektra punktos. Sajā nolūkā viņš caur prizmu laida Saules staru un parasto dzīvsudraba termometru, kam lodīte bija nokvēpināta, pārvietoja no vienas krāsas apgabala uz citas krāsas apgabalu. Un, lūk, pirmais atklājums — sarkanā gaisma izrādījās daudz siltāka par gaišzilo. Brīnumi! Un otrs — vēl dīvaināks atklājums: termo­metrs turpina sasilt pat tad, kad tas pārvietots tumsā ārpus sarkanās joslas.

Skaidrs, ka šeit darīšana ar jauna veida — infrasar­kano starojumu, kurš, palikdams neredzams, pakļaujas tiem pašiem likumiem, kuriem pakļaujas redzamā gaisma. Un viņš, Heršels, to atklājis!

Jaunie stari ir vēl viena valoda, kurā Visums sarunā­jas ar cilvēku. Tagad tikai jāiemācās šo valodu saprast. Vajadzēja vairāk nekā simt gadus, lai infrasarkanajos staros iegūtu pirmās īstās debess ķermeņu fotogrāfijas. Panākumi bija pārsteidzoši. Uz Venēras atklāja ogļ­skābo gāzi, bet uz Jupitera — ūdeņradi.

Infrasarkanais izstarojums astronomiem kļuva par drošu informācijas avotu. Tas stāstīja par planētu at­mosfēru dabu un temperatūru uz planētu virsmām. Sajā nozarē sevišķi straujš progress sākās pēc otrā pasaules kara. Tiesa, autors neiedrošinās apgalvot, ka par šo progresu jāpateicas tīrai un neapšaubāmi mier­mīlīgai zinātnei — astronomijai. XX gadsimta zinātne ir pārāk stipri pieradusi uzlasīt druskas no Marsa galda. Infrasarkanā lokācija, paštēmējošo raķešu infra­sarkanās kaujas galviņas…

Izauga arī pirmās barjeras: pašas Zemes infrasar­kanais izstarojums, bet galvenais — mūsu planētas at­mosfēra, kas absorbē lielāko daļu no pienākušajiem in­frasarkanajiem stariem. Ja varētu tikt ārpus atmosfē­ras robežām!

Tā arī šeit darba kārtībā iekļuva ārpusatmosfēras astronomijas problēma.

Infrasarkanā astronomija neapmierināja zinātnieku apetīti. Cilvēks alkst pēc zināšanām. Un šī alkatība pra­sīja jaunus informācijas avotus.

Dzirdamas optiskās astronomijas pārstāvju balsis. Vai arī viņi nav apmierināti? Cilvēkam uz Zemes ir pāri par miljonu gadu, un visu šo laiku viņš debesīs ir skatījies pats savām acīm. Priecājies par Saules lēk­tiem un skumis par rietiem. Sajūsminājies par zvaigžņu briljantu mirdzumu. Bet viņi?!

Zemes atmosfēra nekad nav nekustīga un absolūti caurspīdīga. Tajā nemitīgi notiek kustība. Siltie slāņi sajaucas ar aukstajiem, rada virpuļus, liek mirgot zvaigznēm. Vai ir vērts būvēt milzīgus, gigantiskus te­leskopus, ja caur drebošo atmosfēru var ieraudzīt nevis svešas planētas skaidru ainu, bet gan tikai neskaidru, vairāk vai mazāk spožu plankumu ar izplūdušām kon­tūrām? Uz Marsa nevar saskatīt Skiaparelli atklātos kanālus. Un tāpēc vēl jo vairāk nevienā gigantiskā tele­skopā, kas novietots uz Zemes virsmas, neizdosies sa­skatīt raķeti, kura nolaidusies pie kāda no mūsu nakts pavadoņa krāteriem …

Kļūst saprotamas astronomu tieksmes nokļūt augstos kalnu rajonos. Tur gaiss ir tīrāks, mierīgāks. (Vēl labāk saprotamas degošās pretrunas, kas plosa tos zinātnis­kos darbiniekus, kuri pret moderno pilsētu komfortu nebūt neizturas naidīgi.)

Labi, ja kalni, tad kalni. Ko vēl? Paldies kaut par to, ka bija ar mieru kā nelielu dāvanu pieņemt Ļeņin- gradas BTA; bija ar mieru, bet tūlīt arī pasacīja, ka priekšmetam, kuru šis unikālais aparāts saskatījis uz Mēness virsmas, izmēri būs ne mazāki par 60 metriem. Varbūt vispār nevajag būvēt tik gigantiskus telesko­pus? Lūdzu, viena BTA vietā visus astronomus, ieskai­tot arī amatierus, var apgādāt ar personāliem Ņūtona reflektora tipa portatīviem instrumentiem. Ak nē! Izrā­

dās, lielie teleskopi tomēr vajadzīgi. Jo lielāks spogu­lis, jo vairāk gaismas tas sakopo. Jo spožākas kļūst vājās zvaigznes, jo lielāks ir izdaudzinātais instru­menta darbības rādiuss. Bet te jauns ierobežojums. Kā izrādās, diez vai kādreiz izdosies vispār uzbūvēt instru­mentu, kas ir lielāks par teleskopu BTA. Tam par iemeslu … Zemes pievilkšana. Sešmetrīgais spogulis sver 42 tonnas. Bet tā ieliekums nedrīkst pārsniegt gais­mas viļņa garuma desmito tiesu, tas ir, piecas simttūk- stošdaļas milimetra. Bet spogulim taču ir jāpārvietojas.

Jā, problēma … Protams, smaguma spēku var uz­skatīt par neizbēgamu ļaunumu. Bet var …

Protams, uzmanīgs lasītājs jau sen nojauš, kurp vir­zās saruna. Astronomijai uz Zemes ir par šauru. Ne­pārtraukti dzīdamās pēc informācijas, cilvēce ar ilgām skatās uz raķetēm. Un pielāgo astronomijas instrumen­tus Kosmosam. Ar aerostatiem paceļ tos 20 kilometru augstumā.

Starp citu, mūsu astronomiskie instrumenti ne vienu reizi vien jau pacēlušies gaisā, lai tiktos ar Sauli, un katru reizi ar izpletni laimīgi atgriezušies mājās. Aug­stums tikai 20 kilometri, bet aina ir pilnīgi citāda. Attālinoties no Zemes jvirsmas, mainās ne tikai debess ķermeņu izskats, bet aizvien bagātāks un bagā- taks kļūst arī uztverto elektromagnētisko svārstību spektrs.

Raķešu astronomija droši vien būtu laba izeja. Pirm­kārt, netraucē atmosfēra. Otrkārt, netraucē smaguma spēks. Bet. galvenais — daudzie jaunie informācijas avoti: ultravioletie stari, rentgenstari, gammastari. Kā ir ar šo ģeniālo ideju?

Diez vai vajag runāt par moderno raķešu dar­bības principu. Vispārējos vilcienos tas ir pārāk vienkāršs, bet detaļās tik slepens, ka naivi būtu ce­rēt ieraudzīt uz veikalu letēm grāmatu, kurā tas sīki aprakstīts.

Sacīsim labāk tā: līdz ar pirmā padomju mākslīgā pavadoņa palaišanu, kas no telpas ārpus atmosfēras sauca «bip-bip», sākusies Kosmosa pētīšanas ēra Kos­mosā (tiesa, vēl vairāk Zemes pētīšanas ēra no Kos­mosa, turklāt mērķi ir atšķirīgi, taču mūs interesē vie­nīgi Kosmoss).

Visus zinātniskos uzdevumus, kas ir ikvienam māk­slīgajam Zemes pavadonim, patiešām nav iespējams minēt. Visu profesiju zinātnieki plēsonīgi metas virsū kārtējam pavadoņa palaišanas plānam, cenzdamies gan ar labu, gan ar viltu iedabūt pavadonī pēc iespējas vairāk savu aparātu. Mākslīgajiem Zemes pavadoņiem pagaidām diemžēl nepiemīt kuģu ietilpība. Bet arī uz šo transporta veidu taču ne vienmēr izdodas dabūt biļe­tes. Aiz borta palikušajiem jāgaida nākamais kuģis, pēc tam vēlreiz nākamais. Kosmoss ir modē. Un tāpēc tas tūlīt ir ievajadzējies bez izņēmuma visiem. Tāpēc arī izplatījumā tiek palaisti aizvien jauni un jauni pava­doņi.

Dažos gados ap mūsu planētu jau izsviests tik daudz dzelzs, ka, savācot to visu kopā, iznāktu tīri laba kos­miskā stacija ar observatoriju un visām ērtībām apkal­pei, kas sastāvētu no visiem kosmonautiem, kuri līdz šim bijuši ārpus atmosfēras. Pēc 1969. gada augusta datiem, "tikai Padomju Savienība vien telpā ap Zemi bija palaidusi vairāk nekā 290 «Kosmosa» sērijas pa­vadoņus, neskaitot citas sērijas, piemēram, «Poļet», «Elektrons», «Protons», «Molņija», automātiskas starpplanētu stacijas un dažādu tipu kosmiskos ku­ģus. Diez vai mūsu konkurenti amerikāņi šajā ziņā at­paliek.

Tomēr ievadīt orbītā astronomijas observatoriju, kas apgādāta ar teleskopu, un organizēt informācijas iegū­šanu un noraidīšanu uz Zemi pat modernajai tehnikai ir ļoti sarežģīts uzdevums. Kā zināms, amerikāņu 1966. gada aprīļa mēģinājums palaist pirmo orbitālo astro­nomijas observatoriju bija neveiksmīgs. Četri astoņ- collu un viens sešpadsmit collu reflektors nogāzās zemē un pārvērtās metāla lūžņos.

Grūtību ir daudz. Kā, piemēram, nodrošināt, lai seko­šanas mehānisms darbotos precīzi. Tā galvenais uzde­vums ir nemainīgi turēt teleskopu pavērstu uz izrau­dzīto objektu. Nevajag aizmirst, ka pat ārpus atmosfē­ras lielākajai daļai fotouzņēmumu vajadzīga ilgstoša ekspozīcija. Jo vājāka zvaigzne, jo ilgāk jāeksponē. Un, ja eksponēšanas laikā mūsu observatorija sāks svaidī­ties dažādos virzienos, tad rezultāts būs aptuveni tāds pats, kāds būtu, ja jūs Jaungada ballē fotografētu tvis- totājus.

Bez tam raķešu astronomija sevi neierobežo ar to informācijas apjomu, kas iegūstams ar mums jau zināmiem paņēmieniem, tas ir, ar informāciju, ko iegūst redzamo gaismas staru, infrasarkano staru un radioviļņu diapazonos. Izeja atmosfērā padara pieejamu elektromagnētisko svārstību spektra otru pusi — ultra­violetos starus, rentgenstarus, beidzot, gammastarus.

1962. gadā Kosmosā tika atklāts pirmais noslēpumai­nais rentgenstaru avots: ne zvaigzne un ne miglājs. Avots nebija līdzīgs nevienam no pazīstamajiem objek­tiem. Bet šodien jau atklāts pāri par desmit tādu avotu.

Nesen tika gūta pirmā uzvara — 1966. gada jūnijā visspēcīgāko no šiem noslēpumainajiem «nezināmajiem» Skorpiona zvaigznājā izdevās identificēt ar strauji mai­nīgu trīspadsmitā lieluma zvaigzni. Nav izslēgts, ka tas ir nezināmas uzliesmojušas zvaigznes — «novas», kā parasti mēdz sacīt, pārpalikums. Apgalvojums nav pavisam drošs, tomēr tas ļauj secināt, ka attīstās pavi­sam jauna senās zinātnes nozare — Rentgenstaru as­tronomija.

No Kosmosa mums pienāk divu tipu izstarojums: nei­trālās daļiņas — fotoni un neitrīno un elektriski lādē­tās daļiņas — elektroni, protoni utt. Lādēto daļiņu ceļi

ir sarežģīti, tās kustas pa spirālēm, tinas ap galaktisko magnētisko lauku spēka līnijām, tāpēc ir ļoti grūti no­teikt šo daļiņu avotus. Cita lieta — neitrīno, kam ir kolosāla caurspiešanās spēja. Pēc kustības trajektori­jām varēs atrast vietu, kur tie radušies, — tā sacīt, atrast matērijas «dzemdību namu». Un tas nozīmē sa­meklēt Visuma galveno mehānismu.

Neitrīno avots ir zvaigznes blīvais, verdošais kodols. Zvaigznes kodolā ļoti enerģisku rentgenstaru kvantu veidā rodas arī gaisma. Bet, kamēr gaisma tiek cauri neiedomājami biezajai spīdekļa masai, tā ne tikai zaudē daļu savas enerģijas, bet, galvenais, aizrit miljoniem gadu. Turpretim ņiprie neitrīno, tiklīdz radušies, tūlīt izskrien cauri visai zvaigznei, it kā tā būtu tuksnesīgs trakts. Neitrīno spektri astronomiem tieši no pirmavo­tiem dotu ziņas par pašā Saules centrā noritošām reak­cijām. Astronomi eksperimentatori gūtu iespēju iespies­ties zvaigžņu dzīlēs.

Tā būtu interesanta aina. Novērotāji varētu lūkoties Saulē ne tikai tad, kad tā ir zenītā, bet arī tad, kad starp spīdekli un novērotāju ir viss Zemes ķermenis. Tas zinātniekus atbrīvotu no traucējumiem, jo, no nei­trīno «viedokļa», Zeme ir tukšums.

Laikam gan pagaidām vēl neviena cita zinātne jau­nības ziņā nav pārspējusi Neitrīno astrofiziku. Mūsu valstī pirmo reizi par to sāka runāt 1960. gada 10. maijā, kad PSRS Zinātņu akadēmijas Astronomijas padomes sēdē referātu nolasīja divi vadoši zinātnieki — B. Pontekorvo un D. Franks-Kameņeckis. Tiesa, lai ra­dītu neitrīno astronomiju, vispirms jāiemācās notvert pašas daļiņas.

Diemžēl pagaidām gandrīz nemaz neizdodas notvert neitrīno. Gan alkatīgajiem fiziķiem, gan astronomiem atliek tikai sapņot. Bet viņi ir tiepīgi — šie fiziķi un astronomi. Un, kamēr darbs nevirzās uz priekšu, viņi nopratina fotonus, izokšķerēdami Visuma senos noslē­pumus. Un kas no tā iznāk? Tomēr vispirms norunāsim, ko uzskatīt par fotonu.

Aptuveni kopš desmitās klases mēs zinām, ka elemen­tārās daļiņas ir duālistiskas — tās mums var parādī­ties te kā daļiņas — korpuskulas, te kā viļņi. Ceļā uz

šī fenomena izskaidrošanu no veselā saprāta viedokļa ir prāvs daudzums kurmju rakumu. Tāpēc vienkārši pieņemsim zināšanai, ka «daļiņas ir viļņi». Sevišķi skaidrs tas kļūst pēc tam, kad jūs esat stingri apgu­vuši, ka «viļņi ir daļiņas».

Tagad, sapratuši galveno, elektromagnētisko svār­stību spektra viļņu garumus pārrēķināsim kvantu enerģijā (fotonu enerģijā). Tā mēs iegūsim veselu da­ļiņu zvērnīcu.

Par ļoti enerģiskiem fotoniem (piemēram, gamma- staru kvanti, kas atbilst 1012 elektronvoltu enerģijai un vairāk) mums vispār nevajadzētu interesēties. Tie ir pārāk enerģiski.

Pēc astrofiziķu aprēķiniem, ja klaiņojošo gamma- kvantu enerģija ir 1012 elektronvolti, tad to ceļš nepār­sniedz … vienu miljardu gaismas gadu. Zvaigžņu pa­saules mērogos tā ir pastaiga pilsētas apkaimē.

Turpretim mazāk enerģiski gammastari bez sevišķām grūtībām nolido visus trīspadsmit miljardus gaismas gadu, kas Saules sistēmu atdala no Visuma «redzamās malas». Un katrs klaiņojošs fotons ir gudrību krātuve. Jāprot tikai to iztaujāt.

Vai jums nešķiet, ka mēs stāvam pie vēl viena astro­nomijas «bērna» — Gammaastronomijas — šūpuļa? Ļoti žēl, ja jums tā neliekas, tāpēc, ka tā tas ir īste­nībā. Un šī bērnā pirmos panākumus nevajadzēja ilgi gaidīt.

Tātad mēs kopīgi aplūkojām ne tikai dažus jautāju­mus zvaigžņu zinātnes vēsturē, bet arī pašā astrono­mijā. Iepazināmies (garām ejot, tikai garām ejot, kā jau autors brīdināja) ar tās galvenajām nozarēm,.in­strumentiem un pat ar dažām metodēm, jo dažkārt tieši metode bija vainojama, ka radusies jauna nozare, un tieši metode neatlaidīgi prasīja īpašus instru­mentus.

„ Bet, tā kā mums visiem vēl svaigi atmiņā ir ziņo­jumi par automātisko kosmisko starpplanētu staciju lidojumiem uz Mēnesi, uz Veneru un uz Marsu, tad', atceroties, ka «labāk vienu reizi redzēt nekā simt reizes dzirdēt», mēs varam izdarīt secinājumu.

Kopš 1957. gada astronomija ir kļuvusi bagātāka ar jauniem spēcīgiem izziņas līdzekļiem, tā apgādāta ar raķetēm. Tātad, lai uzzinātu, kā cilvēks apgūst Kos­mosu, abas zinātnes — astronomija un astronautika — jāaplūko kopā.

Ceturtā nodaļa

PAR TO, KO MĒS DROŠI ZINĀM PAR ZEMI

Var noģiest,

ka Zeme

slīpa ripa, —

Sēdies

uz dibena

un sāc ripot! [1] V. Majakovskis

1. Vispirms par formu

Simtiem tūkstošu gadu atdala mūs no neandertālie­šiem. Simtiem tūkstošus gadu mēs sevi pārlieci­nām, ka esam saprātīgi — HOMO SAPIENS — visi kā viens. Bet palūkosimies atpakaļ, — ar ko esam nodarbojušies visu šo laiku? Kā esam asinājuši savu saprātu?

Pēc vēsturnieku ziņām, 85 procentus no vēsturei zi­nāmā laika cilvēki bijuši aizņemti ar tīri cilvēcisku lietu kārtošanu — viņi karojuši. Pāri palikušais laika sīkumiņš pirmām kārtām atvēlēts nopostītā atjaunoša­nai (citādi nebūtu jēgas sākt jaunu karu), bez tam — lai palūkotos apkārt (vai kaimiņam nav kas slikti pie­siets), un, beidzot, zinātnei (par to, kā zinātni saistīt

ar «pamatdarbu», mēs neru­nāsim, tas nav mūsu te­mats). Tātad iznākusi diez­gan drūma aina, un kopējais cilvēces raksturs ir maz pie­vilcīgs. Neko darīt.

Taču lai nākamais ekskurss statistikā uzmundrina tos, kas zaudējuši dūšu.

Pieņemsim, ka cilvēce zi­nātnei atvēl ne vairāk par pieciem procentiem no savas kopējās vēstures laika. Ko tas dod? Pieci procenti no simts tūkstošiem ir pieci gadu tūkstoši vai piecdesmit gad­simti. Runādami par savām spējām, mēs nerīkosimies ap­lam, pieņemot, ka simts ga­dos izaug četras domājošas paaudzes. (Pēc statistikas zi­ņām, lielākā daļa no diža­jiem atklājumiem izdarīti tie­ši tādā vecumā, kas iekļaujas mūsu noteiktajās robežās.) Iznāk divi simti paaudžu, ku­ras nodarbojušās tikai ar cildeno zinātni. Nav karoju­šas, nav zagušas, nav .. . Klausieties, divi simti paau­džu — tas taču nav nemaz tik slikti: šajā laikā var ari paspēt kaut ko izdarīt. Ta­gad, nosacījuši homo sapiens kopējo aspirantūras laiku, var mēģināt ieskicēt iegūto zināšanu robežas.

Kopš seniem laikiem par zinātnieka kautrīguma kaln­galu uzskata paziņojumu: «Es zinu tikai to; ka neko nezinu.» Pieņemsim to par

izejas punktu — nulles informācija par visu, izņemot nosacījuma refleksus.

Šodien par pašpārliecinātības kalngalu uzskata citu apgalvojumu: «Es zinu, ko es nezinu.» Vai tā nav ro­beža, uz kuru vajadzētu tiekties? Un tagad, kad hori­zonti ir skaidri, — dosimies ceļā!

Lūk, «Zondes 5» uzņemtās fotogrāfijas zīmējums. Ieskatieties tajā vai arī, vēl labāk, pielieciet pie hori­zonta lineālu. Nu, vai vēl šaubāties, ka planēta ir iz­liekta?

«Padoma tik,» sacīs skeptisks lasītajs, «to zinaja jau senie grieķi.» Viņam ir taisnība, mūsu skeptiskajam la­sītājam. Par to patiešām daudzi runāja, droši vien Aris­totelis pirmais to sāka nevis tukšvārdīgi apgalvot, bet ņēma pamatā pierādījumus. Starp citu, nav pilnīgi skaidrs, kāpēc dižais filozofs atteicās no viņa laikam ērtās un pavisam modernās abstrakto prātojumu meto­des. Iespējams, tas notika tāpēc, ka viņš bija Maķedo­nijas Aleksandra audzinātājs un mājskolotājs. Bet bērni, kā zināms, ir neatlaidīgi. Un, ja tas tā, vai tad nav saprātīgi atjaunot labas tradīcijas un filozofus vis­pirms nosūtīt par audzinātājiem uz bērnudārziem un par skolotājiem" uz skolām?

Taču atgriezīsimies pie Aristoteļa pierādījumiem. Pirmkārt, Mēness aptumsuma laikā Zemes -ēnas mala vienmēr ir apaļa. Un, otrkārt, kas gan, ceļodams no dienvidiem uz ziemeļiem, nav redzējis, kā mainās zvaig­žņotās debess izskats? Dažas zvaigznes vairs nav

redzamas, turpretim citas parādās. Tas liecina ne tikai par to, ka planēta ir lodveidīga, bet arī par to, ka tā ir neliela apjoma. Pārliecinoši, ļoti pārliecinoši. To sa­protam ne tikai mēs vien. Pēc Aristoteļa līdz tam pašam kristietības sākumam neviens nešaubījās par Zemes formu. Turpretim kristiešiem loģika un pierādījumi bija pilnīgi vienaldzīgi. Aprobežotie, neizglītotie apustuļi par Aristoteli nekā nezināja.

Par «zinātni» kļuva bībeles neskaidro vietu interpre­tēšana. Paldies dievam, tādu vietu netrūka. Izrādījās, viens no «cietajiem riekstiem» ir Zemes forma. Svētās grāmatas dažādās vietās apustuļi šajā jautājumā izsa­kās dažādi. Kopēja viedokļa trūkums izraisīja strīdus. Starp citu, paldies apustuļiem. Tieši viņu domstarpī­bas neļāva cilvēcei sastinguma periodā pilnīgi degra­dēties. Baismīgi pat iedomāties, kas būtu noticis, ja svētie raksti nebūtu devuši domai kaut visniecīgāko iespēju. Uzspiesta vienprātība ir izziņas un progresa visbriesmīgākais ienaidnieks.

Ceturtajā gadsimtā tipisks baznīcas dogmatisma pār­stāvis bija Bizantijas tirgotājs un mūks Kosma Indi- kopleists. Par savu vārdu godājamam mūkam jāpatei­cas ceļojumam uz Indiju, jo grieķu valodā Indikopleists nozīmē «Kuģotājs uz Indiju». Protams, viņš kuģoja ordeņa uzdevumā, taču arī viņam pašam tas nebija ne­izdevīgi. Atgriezies mājās, šis svētajai baznīcai piede­rīgais tirgonis sāka apdraudēt Ptolemaja sistēmu. Kaut arī Herostrata slava, tomēr tā ir slava … Kosma Indi­kopleists uzrakstīja traktātu, kurā mūsu pasauli iztē­loja kā ēku, kas līdzīga «Vecās derības saiešanas tel­tij». Bībele apgalvo, ka šo telti pravietis Mozus pēc dieva gribas uzcēlis Sinaja kalnā. Mūks — ceļotājs centās pārliecināt, ka Zeme ir iegarena attiecībā 2:1. Ap to ir okeāns, aiz kura slejas augšup sienas, kas veido debess velvi. Turpretim uz cietajām debesīm atro­das okeāns, kas ēkas augšstāvu — svēto mitekli atdala no apakšstāva. Apakšstāvā dzīvojam mēs — grēcinieki. Tur kustas arī Saule, Mēness un zvaigznes. Zemes ne­pieejamos ziemeļos izslējās augsts kalns. Aiz tā naktī paslēpjas Saule. Ziemā Saule ir zemāk nekā vasarā, bet jebkura kalna piekāje ir platāka par virsotni. Tātad ziemas Saulei ceļš aiz kalna ir garāks nekā vasaras Saulei. Tāpēc arī ziemā naktis ir garākas, bet va­sarā — īsākas.

Šķiet, pietiks. Indikopleista uzskatus autors minēja tāpēc, ka tie labi atspoguļo, viduslaiku zinātnes līmeni, un arī tāpēc, ka bizantiešu tirgotāja grāmata bija gan­drīz vai pirmais zinātniska rakstura sacerējums, kas nokļuva senajā Krievijā un tika tur atzīts. Vissenākais no mums zināmajiem šīs grāmatas manuskriptiem no­saukts «Grāmata par Kristu, kura aptver visu pasauli», un tas uzrakstīts 1495. gadā. Tātad manuskripts parā­dījies jau piecpadsmit gadus pēc tam, kad Krievija at­brīvojās no tatāru-mongoļu jūga.

Piecpadsmit gadsimtus pēc Kristus dzimšanas svētie tēvi pielūdza un glāba svēto rakstu «burtu». Bet tas nevarēja turpināties bezgalīgi ilgi. Pasaules apceļojumi un jaunu zemju atklāšana, Kopernika un Dekarta darbi mūsu planētai atkal atdeva tās lodveidīgo formu.

Zeme ir ideāla lode! Galu galā tā izpaužas ne tikai fizikas likumu harmonija, bet arī «dievišķā radīšanas akta gudrība un pilnība». «Kas var būt ideālāks par lodi?» disputos jautāja jau senie grieķi. Un noplātīja rokas: «Nekas!»

Mēs soļojam cauri laikmetiem …

Attīstās ģeodēzija. Pilnveidojas Zemes virsmas mē­rīšanas metodes. Un atkal rodas nepatikšanas. Izrādās, planētas polārais diametrs ir par 42 kilometriem 764 metriem īsāks nekā ekvatoriālais diametrs. Lode ir

saspiesta … Padomju Savie­nībā Zemes ģeometriskais ķermenis par godu padomju ģeodēzistam Feodosijam Kra- sovskim nosaukts par «Kra- sovska elipsoīdu».

Tā būtu arī šodien. Bet…

1957. gada 4. oktobrī Pa­domju Savienībā sekmīgi tika palaists pasaulē pirmais mākslīgais Zemes pavado­nis — 83,6 kilogramus sma­ga lode ar 58,3 centimetru diametru. Uz Zemes sākās Kosmosa praktiskās apgūša­nas ēra. Pēc pirmā izmēģinā­juma nesējraķetes Padomju Savienībā sāka startēt cita pēc citas. Zinātniskie dati straumēm plūda uz elektronu skaitļošanas mašīnu ievad- iekārtām.

Amerikāņi kosmisko ēru aizsāka vēlāk par mums. Tajā laikā, kad mēs sagata­vojām palaišanai trešo māk­slīgo Zemes pavadoni — 1327 kilogramus smagu kos­misko laboratoriju ar pirma­jām pusvadītāju Saules bate­rijām, no amerikāņu kosmo­droma, kas ierīkots Kanave- ralas zemesragā, 1958. gada 17. martā startēja «Avan- gard 1». Tas bija otrais ASV mākslīgais Zemes pavado­nis — 1,8 kg smaga lodīte ar 16 centimetru diametru. Pa­saules prese to nosauca par «tenisa bumbiņu». Taču ame­rikāņu zinātniekiem tas bija veiksmīgs «sets».

Sākumā «Avangard 1» kustējās pa eliptisku orbītu ar apogeju 3968 kilometru augstumā un perigeju — līdz 659 kilometru augstumam. (Apogejs nozīmē «tālu no Zemes» — orbītas tālākais punkts, perigejs — «Ze­mes tuvumā» — orbītas tuvākais punkts.) «Avangard 1» rūpīgi novēroja un pēkšņi atklāja, ka pavadoņa atsta­tums perigejā, kas atradās virs ziemeļu puslodes, sa­mazinājies līdz 650 kilometriem, turpretim virs dien­vidu puslodes pavadoņa atstatums nav mainījies. Zināt­nieki kļuva grūtsirdīgi. Tas bija pretrunā ar debess mehānikas likumiem. Pavadoņa orbitālā kustība ap Zemi varēja mainīties vienīgi gravitācijas spēku iedar­bībā, bet tas, ka Zemes pievilkšanas spēks nav vienmē­rīgs, nozīmē, ka Zemes forma nav simetriska. Darba kārtībā atkal iekļuva Zemes formas jautājums.

«Avangard 1» orbītas traucējumus rūpīgi fiksēja un nodeva apstrādāt elektronu skaitļošanas mašīnām. Un, kamēr tās skaitļoja un salīdzināja, pavadoņi no abiem kontinentiem uzlidoja melnajās debesīs, dodami aiz­vien jaunas un jaunas ziņas.

Ap 1961. gadu secinājumi bija gatavi un jau publi­cēti. Bet, tā kā neviens vēl nav pierādījis, ka matu daudzums uz galvas ir apgriezti proporcionāls sma­dzeņu kroku daudzumam, mums ir tiesības pieņemt, ka zinātniekiem visos kontinentos mati saslējās stāvus gaisā. Zemes pretējās pusēs pavadoņi atklāja divas mil­zīgas «gravitācijas bedres». Vienu — blakus Indijai,

otru — netālu no Ziemeļamerikas rietumu piekrastes. Šajos apgabalos kosmiskie kuģi «nira lejup», sabojā­dami savu orbītu izskatu. Orbītas pazeminājās arī virs ziemeļu puslodes, kas nozīmēja, ka tur ir lielas masas. Ja arī Zeme ir ideāla lode, tad ziemeļos šai lodei ir iz­augums. Bet, tā kā polārais diametrs tomēr ir mazāks par ekvatoriālo diametru, tad dienvidu puslodē vajag būt papildu saplakumam. Pēc ilgstošiem aprēķiniem mūsu daudz cietusī planēta"ieguva lormu, kas atgādina bu mbieri, tacu nevis skaisto un gludo Pyrus communis bet drizāk gan krokaino, neizskatīgo bergamoti.

Tūlīt radās grūtības neizskatīgās figūras nosaukuma dēļ. Planētu nevar saukt par bumbieri — tas nav pie­klājīgi. Un tad radās ģeniāls atrisinājums — geoīds. Tas ir, Zemes forma, tās figūra nekam nav līdzīga. . Zeme ir zemesveidīga.

Skan mazliet dīvaini, toties vienmēr noderēs, lai kādi precizējumi arī nākotnē rastos.

2. Pec tam par «saturu» …

1967. gada vasarā autors bija Taškentā. Pēc zemes­trīces iedzīvotāji bija satraukti. Grūdieni turpinājās, un pakāpeniski pie tiem pierada. Seismoloģijas jautājumi kļuva tikpat populāri kā augļu un tibeteiku cenas.

Reiz autors, ko bija ielūguši viesos ļoti sirsnīgi cil­vēki, mierīgi ēda plovu, klāt piedzerdams … piemēram, tēju. Negaidot pagalmā sāka kaukt suns. Saimnieki sa­skatījās. Bet, kad kaimiņu kūtī nelaikā iedziedājās gai­lis, viņi veikli paņēma čemodānus un uzaicināja viesī pastaigāties. «Būs zemestrīce,» viņi autoritatīvi pazi­ņoja: «Uz ielas drošāk.» Tos, kuri tagad gaida aculie­cinieka sniegtu murgainu dabas parādības aprakstu, sa­gaida tāda pati vilšanās, kādu pārdzīvoja arī autors. Nē, zem viņa kājām zeme nekustējās (iespējams, tāpēc, ka viņš ne visai ilgi bija sēdējis pie galda), mājas nesa- gruva, koki ar visām saknēm negāzās. Kad pēc 40 mi­nūtēm saimnieki kopā ar viesi atgriezās, arī istabā bija viss tāpat kā agrāk. Un tomēr zemestrīce notika. Un pat saņēma savu novērtējumu. Kad autors no plova

izvilka apmetuma gabaliņu, namatēvs dziļdomīgi pie­bilda: «Trīs balles. Varēja ari nekur neiet…»

Seismologu vidū izplatījusies šāda tabula.

Ik gadus uz Zemes notiekošo zemestrīču vidējais skaits:

1)   katastrofālas — ne vairāk par 1;

2)  zemestrīces, kas nodara lielus postījumus, — ap 10;

3)   graujoši grūdieni — 100.

Tālāk, līdz 111 000 reižu gadā notiek sīkumi, dabas joki, kura liecinieks kļuva arī autors. Šo sīkumu uztver seismiskās stacijas. Pēc kaut kādām nezināmām pazī­mēm par to uzzina mājdzīvnieki. Liela katastrofāla ze­mestrīce ir briesmīga. Pieredzējuši karavīri to salīdzina ar bombardēšanu, taču saka, ka zemestrīce esot slik­tāka. Šķiet, ka pret tevi saceļas nepārvarams, truls spēks. Ar to nevar tikt galā, no tā nav kur patverties. Saceļas pati Zeme. Bet kāpēc, par ko? Un šeit mēs jau esam tuvu klāt jautājumam par mūsu planētas «iek­šējo saturu». Autoram jāatzīstas, ka, viņaprāt, nevienā citā zinātnē nepastāv neskaidrākas un abstraktākas teorijas. Diskusija par mūsu planētas uzbūvi joprojām turpinās ar tvaika lokomotīves lietderības koeficientu — vidēji 1—3 procenti. Tā tas ir, lai gan iztirzājamai problēmai ir sena vēsture.

Aristotelis domā, ka Zemes iekšienē ir poras un

tukšumi. Sajās porās no Zemes iztvaikojumiem rodas ūdens, vējš un iekšējā uguns. Sausie tvaiki veido me­tālu, mitrie — akmeņus.

Dekarts domā, ka Zeme kādreiz bijusi kvēlojošu da­ļiņu virpulis. Daļiņas pakāpeniski sablīvējušās un izvei­dojušas vairākas dažāda sastāva sfēras, kas kā slā­ņaina čaula pārklāj ugunīgo kodolu. Pirmā sfēra C sastāv no metāliem un ir ļoti blīva. Tai seko ūdens čaula D, pēc tam slānis F, kas pildīts ar gaisu, un, beidzot, ārējā čaula E, kas sastāv no akmeņiem, smil­tīm, māla un kaļķiem. Ap Zemi ir gaisa okeāns. Sā­kumā ārējā čaula bija ļoti nestabila un galu galā sa­lūza. Tās gabali nokrita uz metāla pamata. Bet, tā kā šis otrās virsmas laukums bija daudz mazāks par pir­mās virsmas laukumu, tad daži čaulas gabali nokrita sāniski, izveidojot kalnus un kalnu grēdas.

Saskaņā ar angļu dabas pētnieka Džona Vudsvorta (XVIII gadsimts) teoriju mūsu planēta ir šāda. Pla­nētas centru aizņem milzīga ūdens josla, ko kanāli saista ar jūrām un okeāniem. Tā ir acīm redzama cen­šanās «patiesību» pielāgot svētajiem rakstiem. Vēl viens mēģinājums bībeles leģendu padarīt zinātnisku. Viņš ļoti nopietni domāja, ka kādreiz bargas zemestrīces rezultātā Zemes čaula ir ielūzuši un notikuši grēku plūdi.

XX gadsimta sākumā lielākā daļa dabas pētnieku pievienojās uzskatam, ka Zemi veido trīs pamatkom- ponenti: ne visai bieza cieta garoza, pēc tam izkausēta magma, kuras temperatūra un spiediens paaugstinās dziļuma virzienā, un iekšējais kodols, kas ir sakarsis un sastāv no vissmagākajiem metāliem. Cik daudz ce­rību bija saistīts ar to, ka no Zemes dzīlēm trauksies augšup izkausēts zelts un platīns, ja garozā izurbs dziļāku urbumu.

Kopš Aristoteļa laikiem aizritējis vairāk par diviem gadu tūkstošiem. Cilvēki ir izkāpuši uz Mēness, bet viņu radītie aparāti aizlidojuši uz citām planētām. Taču pašu Zemes dzīles mēs joprojām izzinām ar «izklauvē- šanas» metodi. It kā zinātnes arsenālā nebūtu citu līdzekļu. Pat neērti stāstīt, kā iegūst secinājumus par Zemes uzbūvi, tik primitīvi šķiet šie pētījumi.

Zemestrīču vai sprādzienu laikā Zemē izplatās elas-

tīgi viļņi. Tie it kā caurgaismo Zemi. Seismologi uztver svārstības un pēc tā, kā šīs svārstības izplatījušās (taisnā virzienā vai pa liektu ceļu), spriež par viļņu ceļā sagulušos slāņu blīvumu.

Bet, ja.jau caur planētu izplatās elastīgas svārstī­bas, tad mūsu Zeme visur ir cieta un patiešām mono­līta, kā domāja arī agrāk. Kāpēc tad pēkšņi par šo hipotēzi sāka šaubīties? Jūs droši vien esat dzirdējuši par Zemes polu pārvietošanos. Un zināt, ka pirms ne­pilniem piecsimt tūkstoš gadiem, tur, kur ļoti mērena klimata joslā atrodas jūsu pilsēta, ir lēkājuši pērtiķi un augušas palmas. Autors par to tik droši runā tāpēc, ka diez vai šīs grāmatas lasītājs ir tik vienaldzīgs cil­vēks, kuru neinteresē, vai viņa vecmāmiņa (vecvec …) un vectētiņš (vecvec. ..) ir staigājuši kaili vai arī aukstuma dēļ bijuši spiesti ietīties dinozauru ādās.

Bet vai tādas klimata pārmaiņas ir iespējamas, ja Zeme ir monolīta? Diez vai. Haruns Tazijevs — zināt­nieks vulkanologs, kuru žurnālisti labprātāk gan sauc par «elles detektīvu», uzskata, ka Zeme ar savu iekšējo uzbūvi atgādina … olu, turklāt olu, kas izvārīta «mai­siņā». Ārpusē ir plāna un ne sevišķi izturīga čauliņa — Zemes garoza, zem tās magma — izkusis akmens — «olbaltums». Centrā ir blīvs kodols — «olas dzelte­nums». Magma nemitīgi pārvietojas, kustas čaulas iek­šienē. Dažkārt tās spiediens kļūst tik liels, ka čaula ne­iztur un plānākās vietās pārplīst. Notiek izvirdums.

Draudīga un noslēpumaina parādība, kuras dabu cil­vēki līdz šim nav izpratuši. Nepastāv spēki, kas spētu aizkavēt izvirdumu. Salīdzinājumu cienītāji var pierak­stīt, ka viena otra izvirduma jauda ir salīdzināma ar tāda sprādziena jaudu, kurā vienlaikus sprāgst… tūk­stošiem ūdeņraža bumbu!

Starp citu, Tazijevs savā intervijā itāliešu žurnālis­tam mūs burtiski «apstulbina», prognozēdams cilvēces nākotni:

«Jau divdesmit gadus pētu vulkānus un atšķirībā no nekompetentiem cilvēkiem, kā arī diemžēl atšķirībā no daudziem ģeologiem un vulkanologiem esmu pārlieci­nāts, ka cilvēcei līdz šim vienkārši palaimējies. Negribu pareģot nelaimes, taču paredzu drausmīgas katastro­fas, kuras laupīs dzīvību simtiem tūkstošu cilvēku. No ģeologa viedokļa, manuprāt, tas ir absolūti acīm redzami. Es esmu pārliecināts, ka agri vai vēlu milzī­gās modernās pilsētas, kas izvietotas izdzisušo vulkānu zonā, piemēram, Bandungu, Mehiko, Romu, iznīcinās vulkāni.» —"

Ļoti pesimistiska prognoze. Nomierina tas, ka jau kopš bērnības dzirdam bezgala daudz pasaules tuvās bojā ejas pareģojumu. Bez tam zinātnieki šāda veida reklāmu dažkārt izmanto tāpēc, lai pamodinātu interesi par savu zinātni. Laikmetā, kad zinātniskie darbinieki masveidā kolektivizējas, kā arī zinātnes rezultāti kļūst ārkārtīgi sarežģīti un tās secinājumi plašai publikai nav saprotami, tādi «populārzinātniski atklājumi» ir gandrīz vai vienīgais paņēmiens, kā zinātniekiem spe­ciālistiem sazināties ar nezinātniekiem un nespeciālis­tiem.

Vēl vienu pierādījumu, ka mantijai noteikti jābūt šķidrai, jūs iegūsiet, palūkodamies uz Zemes pusložu karti. Skatieties, skatieties! Vai jums kontinentu kon­tūras neliekas dīvainas? Ievērojāt! Nu, vai nekas ner nāk prātā? Tad lasiet tālāk.

1914. gada rudens. «Vācu pulks, kas atrodas aizsar­dzībā, cietis ievērojamus zaudējumus,» — parasts tei­kums vāciešu izraisīto karu vēsturē. Lai cik to arī bijis, Vācijai tie vienmēr ir beigušies ar «ievērojamiem zau­dējumiem». Laiks vienam otram kaut tagad apgūt šo vienkāršo domu.

Todien līdz ar citiem ievainotajiem sanitāri no iera­kumiem iznesa arī rezerves kapteini Alfrēdu Vegeneru. «Caurejoši ložu ievainojumi kaklā un rokā,» konsta­tēja lauku hospitāļa ķirurgs. «Uz galda!» Izrādījās, ka ievainojums ir smags. Kad ievainojumi bija iztīrīti un pārsieti, kapteini nosūtīja uz aizmuguri, un pēc dažām dienām viņš pieņēma pirmo apmeklētāju. Protams, tā bija sieva Elza, krievu zinātnieka klimatologa Vladi­mira Kepena meita. Ievainotiem un slimiem pienākas kaut ko aiznest. Jau otrā dienā pie hospitāļa apstājās ormanis, kas izkrāva milzīgu grāmatu grēdu: «Kap­teinim Vegenera kungam!»

Kas viņš tāds bija, šis ievainotais vācu armijas kap­teinis? Pēc izglītības — astronoms. 1905. gadā viņš sāka strādāt Lindenbergas aeroloģijas observatorijā, bet ilgi tur nepalika un drīz ar dāņa Ēriksena ekspedīciju aizbrauca uz Grenlandi. Viena ekspedīcija, otra … Grūti pasacīt, kad Alfrēdam Vegeneram pirmo reizi iešāvās prātā ideja par kopēju Zemes pirmkontinentu, ko viņš nosaucis par Pangeju. Viņš to līdz galam izdo­māja un noformulēja 1914. gadā pēc iznākšanas no hospitāļa. Pirmkontinents ir milzīgs, pamatīgs klints bluķis Pasaules okeāna vidū. Tādu Vegeners iedomājās planētu tās veidošanās laikā.

Zemes griešanās, paisuma spēki, ko izraisīja Mēness, nepārtraukti raustīja Pangeju, Neizturīgā Zemes

garoza nebija nekāds drošais pamats. Un varenais kon­tinents sāka plaisāt un sadalīties. Drīz vien atšķēlušās daļas kļūst patstāvīgas un, to pašu vareno spēku stum­tas, sāk savu peldējumu pa planētas virsmu. Vegeners uzskatīja, ka kontinenti peld arī mūsu dienās. Aizritēs vēl gadu miljoni, un starp Āfriku un Āziju viļņos okeāns, ko šodien iezīmē vienīgi plaisas Nāves jūras un Sarkanās jūras veidā.

Kopš Vegenera hipotēzes parādīšanās aizritējis vai­rāk nekā pusgadsimta, taču strīdi par šo hipotēzi nav norimuši. Kā jau tas nākas, ir Vegenera izteikto uz­skatu piekritēji, ir arī pretinieki. Sajā laikā zinātne par Zemi ieguvusi daudz jaunu datu, taču… diemžēl ne tik daudz, cik gribētos.

1962. gadā PSRS Zinātņu akadēmija saņēma nepa­rastu dāvanu. Amerikāņu kolēģi no ASV Nacionālās akadēmijas bija atsūtījuši uz Maskavu urbuma kodolu no bazalta, kas 196U gada 2. aprīlī iegūts 3570 metru dziļumā.

Jūs jautāsiet — kas tur sevišķs? Tāpēc nedaudz vēs­tures.

1960. gada 25. augustā PSRS Ģeoloģijas un zemes dzīļu aizsardzības ministrijā paplašinātā sēdē apsprieda priekšlikumu: dažādos mūsu zemes rajonos izdarīt pie­cus 10—15 kilometrus dziļus urbumus. Superdziļās urb­šanas mērķis — tikt cauri planētas ārējam apvalkam, sasniegt iekšējos slāņus un, galvenais, augšējo man­tiju, lai beidzot pareizi atbildētu uz gadu tūkstošiem veciem jautājumiem. No kā sastāv Zeme? Mantija, tieši mantija cilvēkiem pastāstīs gan par planētas izcelša­nos, gan par tās vecumu, palīdzēs atminēt daudzas mīklas.

Pirmajam urbumam jādod kodols no ļoti liela dzi­ļuma vissenāko granīta iegulu rajonā. Vistuvāk Zemes virspusei šie granīti pienāk Kolas pussalā. Pēc ģeoķī­mijas datiem, šī čaula nav jaunāka par trīsarpus mil­jardiem gadu. Zemes garozas granīta pamats cilvēkiem pastāstīs par granīta slāņu veidošanās procesiem, par mūsu planētas bērnību.

Otrs urbums tiek plānots Azerbaidžānā, republikas naftas rajonos, nogulumiežu slānī. Tā dziļums noteikts 14 kilometri. Ģeologi grib konstatēt, kāda ir naftu

saturošo nogulumiežu zemākā robeža. Tieši šis urbums palīdzēs pārtraukt divu hipotēžu gadsimtiem ilgo strīdu par naftas izcelšanos: vēl Mihaila Lomonosova izvirzī­tās organiskās hipotēzes un Dmitrija Mendeļejeva ne­organiskās hipotēzes strīdu. Lomonosovs uzskatīja, ka nafta izveidojusies no organisko vielu — augu un or­ganismu paliekām, kuras ir sakrājušās jūru un ezeru dibenā. Mendeļejeva piekritēji iebilst, apgalvodami, ka organiskās vielas augstās temperatūras un baismīgā spiediena ietekmē Zemes dzīlēs var sintezēties no neor­ganiskām vielām. Ņemot vērā, ka augšējos slāņos naf­tas krājumi kļuvuši trūcīgāki, jau no mūsu paaudzes viedokļa šim strīdam ir ļoti liela nozīme.

Trešo urbumu, pēc ģeologu domām, būtu interesanti izurbt rūdu iegulu rajonā. Varbūt Urālos? Tas atklās metālu izcelšanās noslēpumu, iespiedīsies izkusušās magmas perēkļos un palīdzēs noskaidrot, kādu cēloņu dēļ radušās metālu rūdas.

Ceturtais urbums būs bazalta platformā, uz kuras balstās mūsu kontinents.

Un, beidzot, piektais urbums izies cauri bazaltam, pārvarēs noslēpumaino robežu, ko atklājis serbu zināt­nieks A. Mohorovičičs, un iedziļināsies planētas vissvē­tākajā vietā. Piektajam urbumam mantijas viela jāuz­nes Zemes virsū!

Vairāk nekā sešdesmit valstis iesaistījās Zemes dzīļu sturmēšanas izšķirošajā eksperimentā. Projekts «Aug­šējā mantija» ieguva patiešām globālu raksturu. To­mēr zinātniekiem nav nekādu ilūziju. Kā trāpīgi teicis PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis V. Be- lousovs, diez vai šos uzdevumus izpildīt būs vienkāršāk nekā, piemēram, aizlidot uz Venēru un atgriezties at­pakaļ.

Amerikāņu kolēģi nolēma mēģināt apiet grūtības, kas -saistītas ar superdziļo urbšanu. Zemes dzīļu izlū­košana parādīja, ka visplānākais garozas slānis ir zem okeāna zaļajiem ūdeņiem. Un tad radās projekts «Mo- hol», kura nolūks ir sasniegt Mohorovičiča slāni, sākot urbt jūras dibenā.

Peldošais urbšanas tornis KYCC-1 Meksikas rietum- piekrastes tuvumā iegāja jūras līcī. Četri lieljaudas dī­zeļmotori ar sarežģītu automātisko vadību gādāja, lai iekārta ūdenī atrastos vienā vietā: kuģi nevarēja noen­kurot. Urbums sākās vairāk nekā trīs kilometrus zem urbšanas iekārtas dibena. Ja urbi kaut uz minūti iz­ņemtu, tad urbumu gluži vienkārši vairs nevarētu at­rast. Un tomēr urbšana sākās. Pēc 186 metriem sākās bazalti! Prognozes attaisnojās. Tad notiek katastrofa: salūst urbis. Darba rīks, kas domāts visblīvāko zemes iežu urbšanai, nespēja pievārēt Zemes garozas pamatu. Vajadzīgs jauns urbis. Un to projektē. Mūsu Dzimtenes, Francijas, ASV vadošie konstruktoru biroji un firmas sacenšas, radīdami unikālu instrumentu.

Plastiskās mantijas vielas mazs kodols — tas ir viss, par ko sapņo zinātnieki, uzņemdamies titāniskas pūles. Bet pagaidām pirmo no planētas pamata iegūto kodolu amerikāņi nosūta padomju kolēģiem. Un mēs priecāja­mies līdz ar viņiem, kaut gan dziļums, no kura tas iegūts, nepārsniedz Zemes rādiusa tūkstošo daļu.

3. Un beidzot — riņķī..,

«Uzmanību, runā Maskava! Darbojas visas Padomju Savienības radiostacijas! Šodien, 1957. gada 3. no­vembrī, Padomju Savienībā sekmīgi palaists otrais māk­slīgais Zemes pavadonis …»

Uz uztveršanas punktiem nepārtrauktā straumē plūst informācija. Ziņojumus, kas šifrēti kā īsi radiosignāli, apstrādā elektronu skaitļošanas mašīnas. Taču mašīnas ir tikai tulki. Tās neko nevar izskaidrot. Pavadoņu apa­rāti neatlaidīgi apgalvo, ka bezgaisa telpā atklāts spē­cīgs rentgenstarojums. Kā tas radies? Parasti tas ro­das, kosmiskajiem stariem saduroties ar gaisa atomiem un molekulām. Bet pavadoņa orbīta ir ārpus atmo­sfēras.

Un zinātnieki prāto, mēģinādami iedomāties, kā uz­būvēti sarežģītie elektromagnētiskie lauki, kas ir ap Zemi. Padomju otrais mākslīgais Zemes pavadonis pa­stāvēja līdz 1958. gada 15. aprīlim. Noteiktā stundā, pakļaudamies debess mehānikas likumiem, tas ieiet at­mosfēras blīvajos slāņos un par slavu zinātnei sadeg ar visu savu 508,3 kilogramus smago iekārtu.

Bet tā paša gada 26. martā no Kanaveralas zemes­raga poligona Floridā (tagad Kenedija zemesraga, kas tā nosaukts par godu mīļotajam un ar snaipera šauteni nošautajam prezidentam) startē starpkontinentālā ra­ķete «Jupiter-S». (Kamēr tika rakstīta šī grāmata, «brī­vajā Amerikā» kāds nelietis nošāva arī bijušā prezi­denta brāli senatoru Robertu Kenediju. Viņam bija vislielākās cerības uzvarēt tuvajās prezidenta vēlēša­nās. Un, kaut arī noslepkavotā senatora vārdam nav tieša sakara ar astronomiju, autors nevar atturēties neiesaucies: «Kauns, Amerika, ko gan tu dari!») Raķete «Jupiter» ir pielāgota mākslīgo pavadoņu ievadīšanai orbītā ap Zemi. No orbītas, kuras perigejs ir 195 kilo­metri, bet apogejs 2810 kilometru augstumā, sāk sprak- šķināt «Explorer-III» — Amerikas Savienoto Valstu tre­šais pavadonis.

Profesoru Allenu interesēja problēma, no kurie­nes virs planētas polārajiem apgabaliem rodas lēnie «nekosmiskie» elektroni. Un viņš dabūja atļauju uzstā­dīt pavadonī savus aparātus. Nebija pagājušas ne des­mit dienas, kad okeānā iekrita tāds pats «Jupiter-S-> ar «Explorer-II». Bet tagad, šķiet, viss ir kārtībā. 14,2 kilogrami iekārtas ir orbītā. Van Allena skaitītāji, tāpat kā padomju aparāti, kārtīgi sāka skaitīt daļiņas tur, kur tām vispār nevajadzēja būt. «Explorer-III» orbīta bija vairāk izstiepta, un, tiklīdz pavadonis no Zemes attālinājās tūkstoš kilometrus, skaitītājs apklusa. «Ko tas nozīmē?» uztraucās Džems van Allens. «Aparatūra nedarbojas?» Pavadonis, aprakstījis loku, atkal sāk tu­voties Zemei. Vēlreiz pārieta tūkstoš kilometru robeža, un, it kā nekas nebūtu bijis, aparāts atkal sāk skaitīt notvertās kosmiskās daļiņas. Brīnumi! Taču XX gad­simtā brīnumi palikuši vienīgi zinātniski fantastiska­jos romānos, ko raksta kādreizējie fiziķi. Van Allens romānus pagaidām nerakstīja. Viņš sāka domāt. Vai tas var būt, ka tūkstoš kilometrus no Zemes pēkšņi pazūd kosmiskie stari? Diez vai. Ja jau tie pastāv, tad kāpēc tiem pazust? Un amerikāņu zinātnieks, kā mēdz teikt, sāka spriest, izejot «no pretējā». Tādu pašu skai­tītāju, kāds darbojās pavadonī «Explorer», viņš ievie­toja radioaktīvā starojuma plūsmā, kura bija tūkstoš­reiz spēcīgāka par starojumu, ko var radīt kosmiskie stari. Un skaitītājs apklusa! Apklusa!!! Urrā!…

Vēl daži eksperimenti, un hipotēze gatava. Visu cieņu amerikāņu operativitātei. 26. martā pavadonis iegāja orbītā, bet jau 1. maijā Džems van Allens iesniedza ziņojumu par pētījuma rezultātiem. Ziņojumā fiziķis izteica hipotēzi, ka ap Zemi pastāv ļoti intensīvas ra­diācijas zona.

Tā paša gada 15. maijā Kosmosā izgāja jauna pa­domju raķete. Pasaule noelsās! «Krievi izmanījušies ievadīt orbītā 1327 kilogramus iekārtas — veselu labo­ratoriju!!!» Tādā kuģī varēja uzstādīt ne vienu Džema van Allena skaitītāju vien. Rezultātā piektajā Starptau­tiskā ģeofiziskā gada asamblejā padomju zinātnieki ne tikai apstiprināja, ka pastāv Džema van Allena atklātā iekšējā radiācijas josla, bet arī ziņoja par jaunas — ārējās radiācijas joslas atklāšanu. Abas joslas viena no otras atšķiras, kaut gan starp tām ir grūti novilkt stingru robežu. Iekšējā josla galvenokārt sastāv no ne visai enerģiskām daļiņām, bet ārējā joslā dominē daļiņas, kuru enerģijas ir vairāki simti tūkstoši elek- tronvoltu. Abas radiācijas joslas, protams, ir ļoti bīs­tamas kosmonautiem, un pacelšanās un nolaišanās or­bītas tiek projektētas caur poliem tuviem apgabaliem, kur nav radiācijas joslu.

Kāpēc šīs joslas atklātas tieši Zemes apkaimē? Sprie­žot pēc automātisko starpplanētu staciju datiem, tādas taču nav atklātas nedz Mēness, nedz Marsa, nedz Ve­nēras tuvumā. Pastāv uzskats, ka šīs parādības cēlonis ir mūsu planētas magnētiskais lauks. Kosmiskajā telpā lidojošām lādētajām daļiņām, kad tās iekļūst Zemes magnētiskā lauka ietekmes sfērā, trajektorijas izliecas, un daļiņas sāk kustēties pa magnētiskajām spēka līni­jām, it kā tīties tām virsū. Tuvojoties planētas magnē­tiskajam polam, daļiņu ātrums samazinās, bet kustības virziens mainās uz pretējo. Daļiņas pa magnētisko spēka līniju sāk paātrināties atpakaļvirzienā, maksimālo ātrumu sasniegdamas virs ekvatora. Turpmāk process atkārtojas. Daļiņas ir it kā iekļuvušas «magnētiskās lamatās».

Mēness tuvumā radiācijas joslas nav atklātas, tātad var pieņemt, ka tam nav arī magnētiskā lauka. Sis pie­ņēmums apstiprinājās, kad palaida nākamās automā­tiskās padomju starpplanētu stacijas «Luna». Bet vai tas nozīmē, ka magnētiskais lauks ir vienīgi mūsu pla­nētas īpatnība? Vienīgi Zemes īpatnība? Nekādā gadī­jumā! Saskaņā ar pēdējiem astronomijas datiem arī Jupiteram, kas strauji griežas ap savu asi, ir magnē­tiskais lauks. Vērā ņemams magnētiskais lauks ir Sau­lei. Bet starpzvaigžņu pavedienveida miglāju kustību, pēc akadēmiķa G. Saiņa domām, nemaz nav iespējams izskaidrot bez magnētiskajiem spēkiem. Nav izslēgts, ka pat galaktiku spirāliskā forma ir magnētisko lauku mijiedarbības rezultāts.

Taču atgriezīsimies uz Zemes. Joprojām turpinās strīds par to, kādu cēloņu dēļ radies Zemes magnētisms. Daļa zinātnieku uzskata — ja jau Zemes iekšējā zona ir šķidra viela, tad tajā rodas spēcīgas elektriskās strā­vas, kas arī rada Zemes magnētisko lauku. Viņu preti­nieki ir pārliecināti, ka Zemes magnētiskā lauka gal­venais cēlonis ir planētas kalnu iežu un garozas mag­nētisms. Starp citu, pastāv arī uzskats, ka Zemi it kā magnetizējuši ārējie kosmiskie magnētiskie lauki.

Hipotēžu ir daudz, un vienu no tām gribētos aplūkot sīkāk.

Jūs droši vien ievērojāt, ka, runādami par magnētisko lauku, vienmēr, kaut arī apslēpti, pieminējām kustību. Palūkojieties: Jupiters strauji griežas, un tam ir mag­nētiskais lauks. Saule (un kas gan nezina, ka mūsu spīdeklis, tāpat kā lielākā daļa zvaigžņu, ņipri griežas ap savu asi) — un atkal magnētiskais lauks. Kustošas starpzvaigžņu gāzes strūklas — lauks. Elektroni un joni — lauks. Šķiet, ka ir vērts pajautāt: vai magnētisko lauku vispār nevar uzskatīt par vienu no neizbēgama­jām kustošās matērijas izpausmēm?

Sī interesantā doma pieder anglim Susteram. Mūsu zinātnieks un spīdošais eksperimentators Pjotrs Ļebe- devs to mēģināja pārbaudīt eksperimentā. Gredzenu, kura diametrs bija 6 centimetri, viņš grieza ar ātrumu 35 000 apgriezienu minūtē. Neviens, tolaik pat visjutī­gākais magnetometrs diemžēl neatklāja magnētiskā lauka rašanos. Un tad hipotēzi, ka ikviens ķermenis, kas griežas, ir magnēts, aizmirsa. Pēc pusgadsimta to atcerējās angļu fiziķis, Londonas Karaliskās biedrības loceklis un Nobeļa prēmijas laureāts Patriks Meinards

Stjuarts Blekets (visi četri vārdi, protams, attiecas uz vienu un to pašu personu). Savā 1947. gadā publicētajā rakstā zinātnieks izsaka sensacionālu hipotēzi, ka mag­nētiskā lau'ka rašanās ap rotējošu ķermeni gluži vien­kārši ir jauns dabas likums. No vienas puses, tā ir at­teikšanās kaut ko izskaidrot, no otras puses . .. hm, ja Bleketa hipotēze apstiprinātos, tā būtu pirmais nopiet­nais akmens vienotā lauka teorijas ēkas pamatos.

Sākumā viss ritēja labi. Zinātnieks izrisināja apbrī­nojami skaistu vienādojumu, kas noteica sakarību starp magnētiskā lauka lielumu un ķermeņa griešanās āt­rumu. Tā formulā ietilpa tik solīdi komponenti kā gra­vitācijas konstante un gaismas ātrums. Varēja cerēt, ka patiešām uztaustīts gravitācijas teorijas saskares punkts ar elektriskā lauka teoriju.

Taču, tiklīdz izdarīja eksperimentu, žilbinošo perspek­tīvu apvārsni aizsedza realitātes mākoņi. Blekets pats nolēma pārbaudīt izrisināto vienādojumu. Un, lūk, labo­ratorija sagatavota. Liels koka šķūnis samontēts pilnīgi bez naglām. Pārbaudes poligons ir tālu no rūpniecības objektiem un vispār no jebkurām telpām. Stāsta, ka eksperimentos nav ticis atļauts piedalīties pat tiem dar­biniekiem, kam bijuši tērauda zobi. Metāla bikšu pogu vietā viss personāls piešuva plastmasas pogas. Pats objekts izraudzīts no nemagnētiska materiāla. Tas bija divdesmit kilogramus smags tīra zelta cilindrs. Arī tā ir ļoti svarīga detaļa. «Zelta dievietes» nolaupītāju un «zelta ekspreša» apturētāju dzimtenē tamlīdzīgu ekspe­rimentu iekārtot nomaļā valsts rajonā — piesardzība tur nebūt nav lieka.

Ja Bleketa pieņēmumi ir pareizi, tad cilindram, kas griežas kopā ar Zemi, jārada kaut kāds magnētiskais lauks. Kaut arī tas būtu ļoti vājš, tomēr to izmērītu magnetometrs, kas spēj mērīt 10~14 gausus.

Ak vai, lai gan eksperimentēšanas tehnika kopš Pjotra Ļebedeva laikiem ir aizgājusi tālu uz priekšu, rezultāta nekāda! 1947. gadā Blekets padevās. Oriģi­nālā hipotēze apsūbēja, kaut arī pavisam nenodzisa. Daži fiziķi uzskata, ka Bleketam vajadzējis likt cilin­dram griezties ap vienu no savām asīm. Bet… zelts no­dots Anglijas nacionālajā bankā. Un, kaut gan Blekets gatavojās izdarīt otru eksperimentu, pagaidām par to nekas nav dzirdams.

Tajā pašā laikā cilvēki dienu no dienas vairāk pār­liecinās, cik liela nozīme ir Zemes magnētiskajam lau­kam.

Mēs, tāpat kā visas citas dzīvas būtnes, kas apdzīvo mūsu planētu, esam attīstījušies pastāvīgi darbojošos fizisko lauku — gravitācijas un ģeomagnētiskā lauka iedarbībā. Kosmosā ir krasi atšķirīgi apstākļi. Mēs šo to zinām par to, kā uz cilvēku iedarbojas bezsvara stā­voklis. Turklāt daudz kas no šīm «ziņām» izrādījās īsts pārsteigums. Bet priekšā — magnētisma problēma. Pagaidām kosmonauti tikai īsu laiku pametuši ģeo- magnētisko lauku. Bet ja tic, ka iespējami tāli brau­cieni …

Pavisam nesen PSRS Zinātņu akadēmijas titulsarak- stā parādījies jauns nosaukums — Magnetobioloģija. Jaunā zinātne nav pat vēl ieguvusi oficiālu atzinību. Tomēr ziņas, kas ir tās rīcībā, liecina, ka tai būs liela nākotne.

Aptuveni pirms četrdesmit gadiem vācu psihoneiro- logi pievērsa uzmanību apstāklim, ka laika posmos, kad uz Zemes plosās neredzamās magnētiskās vētras, strauji pieaug nervu slimnieku skaits. Pēc šo vētru pirmcēloņiem — sprādzieniem uz Saules notiek gandrīz četras reizes vairāk automobiļu katastrofu nekā dienās, kad Saule ir mierīga. Amerikāņu zinātnieki apgalvo, ka pieaug arī pašnāvību skaits. Slimnīcās cilvēki, kam ir vāja nervu sistēma, un hroniskie alkoholiķi pilnīgi viennozīmīgi reaģē uz notikumiem, kas saistīti ar ģeo­magnētiskā lauka mainīšanos. Viņiem ir loti nospiests garastāvoklis. Pagaidām par šīs parādības cēloņiem un mehānismu nav kopēja viedokļa.

Zemes magnētiskais lauks, kā zināms, pulsē ar frek­venci no astoņām līdz sešpadsmit svārstībām sekundē. Galvas smadzeņu biopotenciālu alfa ritmam ir tāds pats periods. Grūti atteikties no kārdinājuma abas pa­rādības sasaistīt kopā un secināt, ka magnētisko vētru laikā ģeorriagnētiskā lauka svārstību frekvences trau­cējumi tieši izraisa novājinātas nervu sistēmas traucē­jumus, perturbējot «bioloģiskā pulksteņa» gaitu.

Bet ko darīt starpplanētu lidojumā? Ļoti iespējams,

ka Kosmosā sastopami iecirkņi, kuros ir spēcīgi mag­nētiskie lauki ar pilnīgi citādiem, uz Zemes nezināmiem ritmiem. Vai arī otra galējība — daļai planētu, kuru iekarošana jau sen aprakstīta fantastiskajos romānos, vispār nepiemīt vērā ņemami magnētiskie lauki. Kā tas viss ietekmēs cilvēka psihofizioloģiskos procesus? Iespējams, ka tas būs vēl viens šķērslis, apgūstot sve­šas pasaules.

Mediķi jau sen interesējušies par magnētiskā lauka ietekmi uz cilvēku. Jau senajos laikos indiešu bramini, kad viņiem sāka sāpēt galva, uzmauca magnētisku ro­kas sprādzi. Ēģiptiešu priesteri un arābi magnētu iz­mantoja kā amuletu un drošu līdzekli jaunības sagla­bāšanai. Ebreju kabalisti stipri ticēja, ka magnēts pa­līdz dzemdību laikā un nomierina nervus.

Sājos apgalvojumos visapbrīnojamākais ir tas, ka ikviens no tiem vairāk vai mazāk ir zinātniski apstip­rinājies. Visi, līdz pat jaunības saglabāšanai. Amerikāņu biologs Džino Barioti, novecojušas peles kādu laiku turot magnētiskajā laukā, ievēroja, ka pēc tādas ope­rācijas pelēm sāk spīdēt spalva, ādas krokas izgludi­nās un ādiņa kļūst maiga un elastīga.

Neraugoties uz progresu zinātnē un tehnikā, zināša­nas par magnētu bioloģisko iedarbību tomēr ļoti maz atšķiras no viduslaiku priekšstatiem. Seit ir plašs dar­balauks jauniem spēkiem. Tiesa, šo lauku diezgan biezi klāj akmeņi, kaut arī magnētiski, tomēr akmeņi.

4. … un apkart

Reiz dzīvoja karalis — vislabsirdīgākais no labsirdī­gākajiem. Savā mūžā ne mušai nebija pāri darījis. Un reiz… nosita ministru. Ar svečturi. Karalis nomira. Viņa dvēsele ieradās pastarajā tiesā.

—   Kāpēc nositi ministru?

—  Anekdotes dēļ par ābolu un Ņūtonu.

Un bijušā karaļa dvēseli attaisnoja. Attaisnoja un ielaida paradīzē.

Un tomēr autors riskēs atgādināt veco anek­doti.

Sers Izaks visu mūžu nēsāja pirkstā gredzenu ar magnētu. Taču elektromagnētisko indukciju atklāja nevis viņš, bet Faradejs. Tomēr pietika vienu vienīgu reizi nokrist ābolam, lai zem puna Ņū­tona galvā nobriestu vispasaules gravitācijas li­kums.

Vai patiešām magnētiskā gredzena ilgstošā iedar­bība izrādījās vājāka par krītoša ābola īslaicīgo gra­vitācijas impulsu? Vai tas nenorāda, ka salīdzinājumā ar gravitācijas spēkiem elektromagnētiskie spēki ir vāji? Tamlīdzīgu spriedumu senatnē sauca par reductio ad absurdam, tas ir, reducēšanu uz absurdu. Kāpēc uz absurdu? Spriediet paši.

Ja pieņem, ka kodola mijiedarbības spēki atomā ir viena vienība, tad elektromagnētisko spēku ietekme uz elementāro daļiņa, ap kuru ir citas daļiņas, ir simt reizes vājāka. Bet gravitācijas spēki ir 10~36 reižu vājāki par elektromag­nētiskajiem spēkiem. Iedomājieties šo skaitli: 10~36 = = 0,000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 001. Pamanīt divu ķermeņu gravitacijas sadarbību aptu­veni nozīmē to pašu, ko pamanīt un fiksēt okeāna līmeņa pazemināšanos, kad no tā izsmelta viena tējka­rote ūdens.

Bet kāpēc tad cilvēki nenokrīt no savas planētas? Vēl vairāk, ideja atbrīvoties no planētas pievilkšanas spēka izmaksā ļoti dārgi.

Kā Mēness nepamet orbītu, kas tam apnikusi? Un beidzot — ka Saule satur kopa visu savu planētu baru?

Protams, šaubu mākto pārliecinās skaitļi, vienīgi skaitļi. Bet, pirms pārejam pie skaitļiem, autoram, at­vainojoties un sirds dziļumos nosarkstot, vēlreiz jāat­gādina, ka divu ķermeņu savstarpējās pievilkšanas spēks saskaņā ar sera īzaka apgalvojumiem ir pro­porcionāls šo ķermeņu masām. Masām! Un apgriezti proporcionāls attāluma kvadrātam starp šiem ķerme­ņiem. Bet Saules masa M = 1,985 • 1033 grami, un Ze­mes masa M = 5,976 • 1027 grami, turpretim abu ķer­meņu vidējais atstatums ir 149,5 miljoni kilometru. Tagad katrs var pats šos datus ievietot vispasaules gra­vitācijas likuma formulā un justies kā Ņūtons. Vai, ja patīk, kā Einšteins. Tas ir modernāks.

Starp citu, par Einšteinu. Vispasaules gravitācijas likumu atklāja Ņūtons. Bet par pašas parādības dabu, par to, kā un kāpēc divi ķermeņi, kam ir masa, viens otru pievelk, sers Izaks klusēja. Vēl vairāk, savā darbā viņš pat brīdināja nesteigties noskaidrot šo jautājumu. Ņūtona autoritāte bija tik liela, ka cilvēki arī nestei­dzās.

Aizritēja divi simti gadu, pirms parādījās pirmais darbs, kas nedaudz noskaidroja (hm!) savstarpējās pie­vilkšanas mehānisma problēmu. Tā bija Einšteina vis­pārējās relativitātes teorija, kas matēriju sasaistīja kopā ar laiku un telpu.

Abu zinātnieku nozīme un loma izziņas procesā lie­liski parādīta populārā dzejoļa rindās. Vispirms Alek­sandra Popa četrrindenis:

Kad planētām vien tumsu jaust Vēl nācās, ejot ceļu grūto, Dievs iesaucās: «Lai gaisma austi» Un tūlīt zemē radās Ņūtons.

Turpmākās rindas uzrakstītas vēlāk un nemaz neat­bilst klasiskās odas svinīgajam stilam:

Bet Sātans revanšu drīz viegli guva, Jo nāca Einšteins, viss kā agrāk kļuva.

A. Pops

Relativitātes teorija patiešām apgāza daudzus iesak­ņojušos, pierastos uzskatus. Einšteinu bieži lūdza po­pulāri izskaidrot savu uzskatu būtību. Viņš to darīja šādi:

«Agrāk uzskatīja, ka telpa un laiks paliks arī tad, ja matērija izzudīs. Turpretim es uzskatu, ka matērijas izzušana vienlaikus nozīmē arī telpas un laika izzu­šanu. Tas arī ir viss …»

Ņujorkas žurnālisti, kas uzdeva šo jautājumu, bija vīlušies. Iespējams, ka, tieši simpatizējot žurnālistiem, mums der atteikties no kārtulas, kas apgalvo, ka lako- nisms ir ģenialitātes brālis, un mazliet paplašināt Ein- šteina populāro paskaidrojumu. (Lai īstās zinātnes īste­nie priesteri mums piedod šo grēku!)

Tātad, pēc Ņūtona domām, telpa ir lāde, kurā var pēc patikas ilgu laiku glabāt vecus krāmus, ko sauc par «matēriju». Turpretim, pēc Einšteina domām, telpa pati ir krāmi, kas nokrauti laika grēdā pēc Ņūtona lā­des formas. Aizvāciet projām krāmus, un lādes, tasjr, grēdas vairs nebūs: kopā ar tiem pazudīs arī to pastā­vēšanas laiks. Tas arī nozīmē, ka laiktelpa ir saistīta ar matēriju. Ķermeņi, kam ir masa, izliec laiktelpu, un šo izliekumu mēs pamanām un fiksējam gravitācijas veidā. (Redziet, cik viss ir vienkārši.) Saules izliektajā telpā Zeme un citas planētas ir spiestas kustēties, ne­vis ievērojot vecās labās Eiklīda ģeometrijas likumus, bet gan citus — «izliektus» likumus. Zemes darbības sfērā telpas izliekums liek Mēnesim joņot pa aploci, bet ābolam krist uz pakausi, kas nejauši gadījies zem ābeles.

Starp citu, ilgi pirms tam, kad parādījās relativitātes teorija, izliektās telpas ģeometrijas likumus izsecināja Kazaņas universitātes matemātikas profesors Nikolajs Lobačevskis— 1826. gadā.

Tagad tikai jānoskaidro, kā gravitācijas spēks tiek pārvadīts no viena ķermeņa uz otru. Pirms divsimt ga­diem viss notika ar šķidrumu palīdzību, bet tagad visa cēlonis ir lauki un viļņi. Patiešām, A. Einšteins un P. Diraks, V. Foks un Dž. Villers, D. Ivaņenko un Dž. Vēbers bija noskaņoti par labu gravitācijas viļ­ņiem. Bet kāpēc «noskaņoti»? Tāpēc, ka dabā šos viļņus pagaidām vēl neviens nav atradis. Vienīgi teorētiķiem uz papīra šalc un viļņojas gravitācijas okeāni.

Bet uz papīra jau ir bijuši gan ēters, gan Dekarta virpuļi, gan siltumradis ar flogistonu.

Tagad gravitācijas viļņa notveršana ir ikviena fiziķa ilgotais sapnis. Ir uzskats, ka to paveikt palīdzēs jaunā neitrīno astronomija. Daudzos miljardos gadu, kopš pastāv mūsu Visums, uzkrājies milzum daudz gravi­tācijas viļņu, kurus izstaro visu veidu ^izkliedētā un sakoncentrētā matērija. Neitrīno astronomija tos no­tvers un no atziņas koka novāks visdāsnāko ražu. Bet, lai iegūtu informāciju par gravitācijas viļņiem, vis­pirms jārada neitrīno astronomija. Starp citu, tā ir problēma, kā notvert daļiņas, kam nav nedz miera ma­sas, nedz lādiņa, nedz magnētiskā momenta, un šī problēma ir vēl mazāk perspektīva nekā indīgo čūsku medības, piemēram … uz Ņevas prospekta. (Uzdevums notvert neitrīno patiešām ir sarežģītāks tāpēc, ka 1966. gadā, laikā, kad restaurēja Kazaņas katedrāles jumtu, tur tomēr notvēra odzi. Kazaņas katedrāle, kā zināms, atrodas uz Ņevas prospekta, un odzes noslēpums jo­projām nav atklāts.)

Pagaidām uzdevums ir tikai formulēts. Tiesa, sa­skaņā ar mūsu tēzēm tas nozīmē, ka uzdevums noteikti tiks atrisināts. Tātad pasteidzieties, ja gribat piedalī­ties šais medībās.

Sī grāmata jau bija salikta, kad kādā Tokijas avīzē parādījās ziņojums, ka amerikāņu fiziķu grupai dok­tora Džozefa Vēbera vadībā Merileridas universitātes fizikas nodaļā izdevies atklāt gravitācijas viļņus. Zi­nātnieki domā, ka tie nāk no Piena Ceļa zvaigznēm, kas attīstās un atrodas ļoti tālu no mūsu Saules. Rak­stā nav pastāstīts nedz par gravitācijas aparāta dar­bības principu, nedz par konstruktīvajām detaļām. To­ties atklājuma autori un komentatori neskopojas ar prognozēm. Tomēr pats doktors Vēbers ir ļoti uzma­nīgs. Viņš neatlaidīgi apgalvo, ka nepieciešama tur­pmākā pārbaude, kas apstiprinātu eksperimentu.

Protams, nav solīdi minēt avīžu rakstu par pierā­dījumu, ka pastāv jauns zinātnisks atklājums. Autors to ļoti labi saprot, bet viņš gluži vienkārši nevar attu­rēties, lieku reizi neuzsvēris, cik aktuālas ir iztirzātās problēmas un cik «sprādzienveidīgs raksturs» ir mo­dernajai zinātnei, it īpaši astronomijai. Nebija apritējis pat gads kopš brīža, kad uz manuskripta lappusēm sāka apžūt tinte un jau bija nepieciešami grozījumi un pa­pildinājumi. Patiešām, mūsu laikā pat visdziļāko zināt­nes ideju realizēšanas ātrums ir neiedomājami liels.

Piektā nodaļa

PAR TO, KO MĒS NOTEIKTI NEZINĀM PAR ZEMI

Vai tad ir palicis kaut kas, ko atklāt?

G. K i r h o f s

Sī nodaļa būs ļoti īsa. Pirmkārt, tāpēc, ka mēs vēl neesam sasnieguši to augstāko zināšanu pakāpi, no kuras mēs varētu paziņot, ka «zinām, ko mēs nezinām». Otrkārt, iedzimtas kautrības dēļ: kurš gan būs ar mieru savu nezināšanu izstādīt vispārējai apskatī­šanai?

I. Vispirms par formu

Tātad pēc diezgan ilgas spriešanas mēs ieguvām se­cinājumu, ka Zeme noteikti ir asimetriska. (Atceraties bergamotes šķirnes bumbieri?)

Nākamajā apakšnodaļā mēs tikpat veiksmīgi nonā­cām līdz mūsu planētas «šķidrajam iekšējam saturam».

Tagad mēģiniet, apvienot abas šīs īpašības un atbil­dēt: kā rotējošam šķidrajam ķermenim izdodas saglabāt simetrisku formu un nepārvērsties vienā no ideālajiem rotācijas ķermeņiem?

Autors jau iepriekš no visas sirds apsveic tos, kas spēs

atbildēt uz šo jautājumu, jo līdz šim tas nevienam nav iz­devies.

2. Pēc tam par saturu

Arī par to esam runājuši pietiekami. Iedomājamies, ka preparējam planētu, stā­dīdamies to priekšā dažādos veidos atkarībā no laikmeta gaumes. Nākotnē ieplānojām grandiozus superdziļus urbu­mus. Un rezultātā uzrakstī­jām, ka pagaidām jautājums par Zemes iekšējo uzbūvi pa­liek atklāts. Mēs nezinām, kas mums zem kājām. Viens no tādas atpalicības cēlo­ņiem, ka domā PSRS Zināt­ņu akadēmijas korespondē­tājloceklis V. Belousovs, ir tas, ka zinātnes, kas pētī Zemi, savā starpā ir ļoti maz saistītas.

Agrāk ar visām problēmām nodarbojās ģeoloģija. Tomēr ar tās metodēm cilvēki Ze­mes ķermenī nevar iegrauz­ties dziļāk par dažiem kilo­metriem. Mūsu gadsimtā ir radušās ģeofizika un ģeoķī­mija. So zinātņu interešu ap­gabals sākas tieši tur, kur beidzas ģeologu valdījumi. Šķiet, labi būtu apvienoties. Nē! Starp vienas zinātnes vi­sām trim nozarēm ir nepār­ejami bezdibeņi, ko izrakuši cilvēki.

Zinātne par Zemi gandrīz nemaz nepazīst ari modernos matemātiskās modelēšanas un analizēšanas paņēmienus. Nav neviena, kas ar to varē­tu nodarboties. īsāk runājot, mums ir ļoti neskaidrs priekšstats par to, kādas ir mūsu planētas dzīles.

3. Visai aptuveni

Kāpēc magnēts pievelk? Pagaidām tas nevienam nav skaidrs. Kā rodas tā spēks? Un ne tikai «kā?», bet arī «kur?» lielajam magnētam, kā, sekojot Gilberta viegli do­tajam nosaukumam, jau vai­rāk nekā trīsarpus gadsim­tus dēvē Zemi, sākas magnē­tisms?

Jautājumi bez atbildēm. Par pievilkšanu pat runāt nav vērts. Tipisks «kaķis maisā». Tur nav zināma ne tikai pa­rādības daba jeb iedarbības pārvadīšanas mehānisms no viena ķermeņa uz otru ķer­meni. Līdz šim zinātnieki ne­var izstrādāt kopēju viedokli pat strīdā, vai gravitācijas spēks laikā nemainās. Ja pievienojas Einšteina uzska­tam par laiktelpu un matēri­ju, tad gravitācija nevar būt atkarīga vienīgi no masas, arī tai jāpakļaujas laiktelpas ietekmei. Un laiks taču rit uz priekšu. Bet mūsu Visuma

telpa izplešas. Vai tas nenozīmē, ka gravitācija gadu no gada noveco un kļūst vājāka?

Beidzot — atmosfēras mīkla, kuru šeit pat neskārām.

Lasītājam nevajadzētu šaubīties, ka Zemes atmosfēra ir ļoti mīklains apgabals. Mūsu grāmatā mēs tai ne­iedrošinājāmies pat pieskarties. Neatbilst tematam. Bet cik kārdinoši ir runāt par sudrabotajiem un perlamutra mākoņiem un pavadoņiem, kas «medī viesuļvētras». Par nakts debess mirdzumu un «lidojošajiem šķīvīšiem». Par mākslīgo Zemes pavadoņu reģistrēto mīklaino at­mosfēras blīvuma maiņu vienā un tajā pašā augstumā. Kas tā ir? Aparātu kļūda vai Zemes «elpa», gaisa masu savdabīgi paisumi un bēgumi? Var uzdot daudzus jau­tājumus, no kuriem ikviens pats par sevi ir kārdinošs.

Pandoras lādītē sagatavoti daudzi pārsteigumi, un par katru no tiem nav žēl atdot veselu mūžu. Kas gan ir cilvēka mūžs, salīdzinot ar planētas mūžu? Un tomēr tieši cilvēks iedrošinās iztaujāt Bezgalību.

Slava drosmīgajam!

Sestā noda]a

«NOLĀDĒTIE» JAUTĀJUMI

Ja Brāma, Zaratustra, Pitagors, Ta­less un arī daudzi citi grieķi, franči un vācieši izveidojuši paši savas sistē­mas, tad kāpēc ari man tādu neizvei­dot? Ikvienam ir tiesības atminēt no­slēpumus.

Voltērs

1. Planētas ģenealoģija

Tagad atgriezīsimies pie pamatjautājuma. Jūs, pro­tams, uzminējāt, ka runāsim par Zemes dzimšanu. Autors šo jautājumu speciāli atlika uz vēlāku laiku, jo no visa, ar ko mēs tikko kā iepazināmies, jautājumam par mūsu pasaules izcelšanos ir visgarākā un visne­skaidrākā vēsture. Tas ir temats, kuru risinot krusto­jušās cilvēces pamatintereses. Un šis jautājums ne vienu reizi vien risināts dramatiski un asiņaini.

Katrai zinātnei ir savi «nolādētie» jautājumi. Ja tādu nav, tad zinātne nav zinātne. Ja jau viss ir skaidrs un nav vairs ko pētīt, tad zinātni var likvidēt. Par astro­nomiju to nevar sacīt. Nekādi superaparāti, nekādas ultraprecīzas matemātiskās metodes nedod atbildi uz galveno, «nolādēto» jautājumu — kā .izcēlusies mūsu Zeme.

Sīs problēmas vēsture sākta tajā dienā, kad viens no mūsu priekštečiem pēk­šņi sāka domāt, ka Zeme droši vien vēl nav visa pa­saule. Un kaut tā ir liela un plaša, tai tomēr ir gals. Bet viss izmēros galīgais nevar būt laikā bezga­līgs … Aiz cieņas pamir- stiet! Tas, kurš pirmo reizi par to sāka domāt, bija Do­mātājs! Bet, tā kā Zeme nav mūžīga, tad kādam to vajadzēja radīt. Tā radās Radītāja problēma. Un sā­kās hipotēžu ēras.

Pirmā bija hipotēze, ka Zemi izgatavojuši dievi. Turklāt pagatavojuši to plakanu. Virs Zemes ap­gāzuši kristāla bļodu un nosaukuši šo bļodu par debesīm. Palaiduši divas ugunis, nosaucot tās par Mēnesi un Sauli, un ierau­dzījuši, ka tā ir labi. Dievi priecājušies. Viņi izrakuši jūras un okeānus, ierīko­juši upes, iestādījuši me­žus un nometinājuši tur putnus un zvērus. Un bei­dzot radīts cilvēks. Tajos laikos dievi bijuši spēcīgi, labsirdīgi un strādīgi. Kad visi darbi lielos vilcienos bijuši apdarīti, būvētāju brigāde nolēmusi atpūs­ties. Sagādājuši nektāru, uzkāpuši Olimpa kalnā (vai kaut kur vēl augstāk), tālāk no trokšņa, un Zemes lietas atstājuši paš- plūsmei. Bet nevajadzēja vis tā darīt.

Pa to laiku cilvēki arī nav zaudējuši galvu — viņi savairojušies. Viņu kļuvis aizvien vairāk un vairāk. Parādījušās dažādas tautas. Vadoņi izdomājuši karus. Kauju troksnis sācis pacelties līdz Olimpam. Radītāji apķērušies un paskatījušies lejup: lai dievs pasarg, kas notiek uz mūsu Zemes! Nu, iesim tiesāt un ieviest kār­tību .. . Taču nokavējuši. Uz Zemes savairojies tik daudz cilvēku, ka viņi paši norādījuši dieviem vietu. Vienam uzdevuši veicināt tirdzniecību, otram — zemkopību, tre­šajam — lopkopību, bet ceturtajam — karošanu!

Debesu iemītniekiem cilvēku darbi ir par sīkiem. Viņi taču tikko kā veselu pasauli ierīkojuši. Piespiedu bez­darbības dēļ dievi sākuši savā starpā strīdēties, no­skaidrot, kurš ir galvenais dievs. Spēcīgākie dievi sākuši cilvēkus vervēt savā pusē, sarīkot papildu reliģis­kus kautiņus. Cilvēki sākuši šaubīties. Kāpēc tāda neat­bilstība: no vienas puses — blēdīgu dievu nejēdzīga kompānija, no otras — majestātiski stalta pasaules uz­būves sistēma ar tās neparasto kārtību. Cilvēki jau bija uzkrājuši šādu tādu pieredzi. Viņi redzēja, ka visā savā pastāvēšanas laikā nedz Saule, nedz Mēness ne reizi nav nokavējušies. Planētas rūpīgi izzīmēja līčlo- čus Zodiaka joslas robežās. Pat zvaigznes nakti pēc nakts kā pulksteņa rādītāji riņķoja ap Zemi, nedz at­

paliekot, nedz aizsteidzoties priekšā. Sākās nesaskaņas. «Vai tad šie blēdīgie dievi varēja uzbūvēt pasauli?»

«Protams, ne!» izsaucās Pirmais Filozofs. «Pasaule pati no sevis radusies no putekļiem un virpuļiem. Bet nemirstība … Tādas nemaz nav.»

Cilvēkiem kļuva žēl savu dievu. Viņi bija ļoti pie­rasti. Pirmo Filozofu nomētāja ar akmeņiem. Sis noti­kums filozofus mazliet atvēsināja. Viens otrs steidzās piekrist: labi, lai būtu dievi. Bet kādi? Dažiem — šādi, citiem — tādi? Bet kuri ir īstie dievi? Tāda nenoteik­tība cilvēkiem bija vēl mazāk pa prātam. Sos filozofus viņi iepēra ar nūjām. Divi viedokļi vienā jautājumā vienmēr dod iemeslu strīdiņam. Un tūlīt radās strīd­nieki. Bet, tā kā vienkārši nepiekrist ir vieglāk nekā izdomāt kaut ko jaunu, tad kārtība nekļuva labāka. Sā­kās tāds sajukums, ka cilvēks tik tikko spēja pagriez­ties: kuru lai ieper? Vispirms tos, kuri nepiekrita veca­jai kārtībai, pēc tam tos, kas nebija vienis prātis ar neapmierinātajiem. Bet pēc tam vispār visus, kas kaut kam nepiekrita vai arī sauca sevi par filozofiem.

Un tad atnāca Cilvēks. Un sacīja, ka ir viens vienīgs dievs un uz Zemes jāvalda vienai vienīgai kārtībai. Cilvēki izbrīnījās par tik vienkāršu domu un sākumam Cilvēku piesita ar naglām pie krusta. Bet pēc tam sāka domāt…

Izdomāja vienu dievu, kurš esot sešās dienās radījis Zemi. Dievs nometinājis uz Zemes zvērus un putnus, no māliem izvaidojis vienu vienīgu cilvēku — Ādamu, iepūtis viņam dvēseli un pavēlējis: «Vairojies! Tu esi pasaules kungs, un viss ir priekš tevis!» Ādams tūlīt pieprasījis Ievu un ķēries pie programmas izpildes.

Bet, ja cilvēks ir pasaules valdnieks, tad arī Zemei jākļūst par centru. Un Zeme apstājās-Visuma vidū, bet Mēness, planētas, Saule un zvaigznes ap to sāka riņ­ķot garā virknē. Tā pavēlēja dievs. Ptolemaja sistēma bija sākusi griezties uz gadu gadiem. Debesīs sistēmu sargāja eņģeļi, bet uz Zemes — mūki. Starp citu, eņ­ģeļi nav mūki un mūki nav eņģeļi. Debesu brālība visur iejaucās Zemes lietās, bet mūķenes… ko no viņām var prasīt? Tumšas un neizglītotas. Pat mazgājas reti. Ziepes tolaik bija liela greznība. Dzīvoja garlaicīgi. Tik vien tās izklaidēšanās kā medīt raganas, it īpaši tās

jaunākās, vai arī «paknaibīt» ķecerus. Mūkiem galve­nais uzdevums bija nepieļaut šaubas. Tiklīdz kaut kur pamana kādu, kas šaubās, turbānu viņam galvā un uz sārtu prom: lai attīrās! Arī tā cilvēciņiem bija izklaidē­šanās — autodafē ir skaists, kaut kas uguņošanai līdzīgs.

Pēc kāda laika svētie tēvi apķērās, ka visi, kas šau­bās, ir «attīrīti», visi iznīcināti. Un pēc tam paši sāka šaubīties. Pirmkārt, tāds ir dabas likums. Otrkārt, bija par ko šaubīties. Izrādījās, ka Ptolemaja sistēma prak­tiskajām vajadzībām ir ļoti neērta. Astronomi nekādi nevarēja atrast tās likumus, bet ceļotāji vienmēr no­maldījās no ceļa. Tiesa, pēdējais apstāklis nāca par labu sabiedrībai. Tas tāpēc, ka ikreiz te viens, te otrs jūras­braucējs, nomaldījies no kursa, negribēdams atklāja jaunas zemes un valstis. Pašiem ceļotājiem, tirgotājiem un korsāriem tas gan nekādu prieku nesagādāja. Kat­ram, kas atstāja ostu, gribējās būt drošam par priekšā stāvošo ceļu.

Un tā pienāca vispārējas šaubīšanās laiks. Un pir­mais piemēru parādīja Fromborkas kanoniķis. Atsauk­damies uz autoritātēm, viņš diezgan noteikti paziņoja, ka sistēmas centrā ir nevis Zeme, bet Saule, un minēja pierādījumus. Pēc tam kanoniķis tūlīt nomira — iespē­jams, no bailēm, bet varbūt bija pienācis viņa laiks. Ilgi bija domājis.

Svētie tēvi sarosījās: «Kā, nomira? Kāpēc pats no­mira?» Sāka vilkt uz sārtiem jaunās mācības skolnie­kus un sekotājus. Taču bija nokavējuši. Uz Zemes visas valstis bija atklātas. Un ceļotājiem par visu vairāk gri­bējās nokļūt tieši nodomātajā vietā. Navigācijas tabu­las, kas bija izrēķinātas, ievērojot jaunās sistēmas liku­mus, izrādījās daudz precīzākas par vecajām tabulām. Arī astronomi cieši pieķērās jaunajai mācībai. Un pati svētā Romas baznīca, izstrādādama jaunu kalendāru, klusībā izmantoja dievam pretīgo teoriju.

Drīz vien Saule galīgi nostiprinājās pasaules centrā. Palika neskaidrs, kas pasauli radījis. Dievs?

«Lai tā būtu. Pieņemsim, ka dievs patiešām radījis matēriju. Radījis no nekā un devis tai pirmo grūdienu,» sprieda Dekarts. «Bet tā bija tikai pašā sākumā. Pēc radīšanas nekādu iejaukšanos vairs nevajadzēja. Dievs varēja arī atpūsties.» Pēdējos vārdus filozofs izteica tik tikko dzirdami. Viņa plānās nāsis sajuta inkvizīci­jas sārtu dūmu smārdu.

«Nu, nē,» iebilda Dekarta angļu kolēģis Ņūtons. Kaut arī anglis neizcēlās ar runīgumu, viņš tomēr negribēja paciest francisko brīvdomību. «Debess mehānikas kār­tībā un stingrībā no sākuma līdz beigām saskatāma dieva roka!» paziņoja sers īzaks un tūlīt izrisināja vis­pasaules gravitācijas likumu.

«Interesanti, kur šeit ir dievs?» lauzīja galvu Ņūtona darba tulkotājs, franču dabaszinātnieks Zoržs Bifons.

Viņš no visām pusēm apskatīja Ņūtona likuma formulu, bet nekur nevarēja atrast dievu un drīz vien… pats to pažaudēja.

Reiz Bifons izlasīja par komētu, kura pirms pusgad­simta gandrīz vai sadūrusies ar Sauli. 1680. gada 18. decembrī tā aizgājusi garām mūsu spīdeklim tikai 230 000 kilometru attālumā, tas ir, attālumā, kurš aptu­veni vienlīdzīgs Saules rādiusa trešdaļai.

No Zemes astainais debess ķermenis skaidri saska­tīts pat dienā. Bet naktī, ar savu asti aizsegusi pusi debess, komēta lējusi pār Zemi zaļganu spīdumu, pil­nīgi nomākdama Mēness gaismu. Apraksts bija iespai­dīgs, un francūzis nodomāja: «Bet kas iznāktu, ja «gan­drīz vai» būtu noticis …»

Bifons bija apbrīnojami labs tulkotājs. Pirmkārt, viņš patiešām zināja angļu valodu, un, otrkārt, viņam bija spoža iztēle. Tā viņam arī radīja baismīgas katastro­fas ainu: «Ja «gandrīz vai» būtu noticis . ..»

Saules vielas šļakatas lidotu uz visām pusēm un saskaņā ar Ņūtona likumu sāktu riņķot ap centrālo spī­dekli. Vai tādā veidā pirms daudziem gadu tūkstošiem nav izveidojusies Saules sistēma?

Pēc laikabiedru liecībām, grāfs Zoržs Bifons bija ļoti bagāts. Tas deva viņam zināmu iespēju izteikt neatka­rīgus spriedumus, kā arī tiesības pašam uz savu vie­dokli. Viņš bija ļoti skaists, kas savukārt atņēma viņam pārāk daudz laika un traucēja eksperimentēt. Bifons par daudz cītīgi sargāja savas mežģīņu aproces un kamzoļa zīdu un tāpēc labprātāk teorētiski apstrādāja svešus praktiskos sasniegumus, pielāgojot tos savam viedoklim.

Nespēdams atturēties, viņš 1745. gadā publicēja savu hipotēzi. Tad tik viņš dabūja! Svētā baznīca sāka sanēt kā lapseņu pūznis: «Ķeceris! Bezdievis!» Vairāk nekā piecpadsmit gadsimtus neviens nebija apdraudējis die­višķīgo «pirmā grūdiena» privilēģiju, bet te viņa-gai­šība Bifons, grāfs! Prom uz sārtu! … Eh, palaiduši garām īsto laiku! Svētie tēvi aptaukojušies, pieraduši mierīgi dzīvot…

Tiesa, pēc sešus gadus ilgas aktīvas vajāšanas ne­kaunīgo francūzi tomēr piespieda parakstīt atteikšanos no dieviem pretīgās teorijas.

. «Komēta nevar atraut Sau­lei malu, bet tā nokritīs uz spīdekļa un nogrims tā ugu­nīgajā bezdibenī,» rakstīja viens no Bifona kritiķiem, ap ­brīnojamais krievu kosmogo- nists autodidakts Ivans Jer- tovs.

Kas ir Ivans Jertovs — pir­mais krievu kosmogonists? Ziņas par viņa dzīvi ir nepa­rasti skopas. Nav zināms pat viņa miršanas gads. Mēs zi­nām tikai to, ka viņš, pirmā krievu kosmogoniskā sacerē­juma autors, ir dzimis 1777. gadā, bet, kad paaudzies, kalpojis Pēterburgas viesnī­cas — pils veikaliņā par pār­devēju. Pašmācības ceļā iegu­vis prāvas zināšanas astro­nomijā un filozofijā un divdesmit gadu vecumā, Lo- monosova panākumu iedves­mots, aiznesis savu sacerēju mu uz Zinātņu akadēmiju. Sajā rakstā Ivans Jertovs iz­virzījis pats savus spriedu­mus par pasauļu veidošanos un daudz rakstījis par to, ka viņš nepiekrīt grāfam Bifo- nam.

Zinātņu akadēmijā šo sa­cerējumu neatzina par labu, un autors riskēja to izdot patstāvīgi. Pasākums beidzās veiksmīgi. Divdesmit gados viņa grāmata iznāca četros izdevumos. Un, iespējams, tā būtu iznākusi vēl un vēl, ja cara valdība neizdotu īpašu

lēmumu, kas pat universitāšu profesoriem aizliedza iz­sacīties publiski gan par Zemes «nedievišķīgo izcelsmi», gan arī par tās vecumu. Aizliedza — un viss! Un brī­vību mīlošie brīvdomīgie profesori rātni paklausīja. Lie­lākā daļa paklausīja.

Jertova «Visuma izcelšanās dabisko likumu ieskicē- jums» savā laikā bija ļoti populāra astronomijas encik­lopēdija. Jertovs uzskatīja, ka gan Saule, gan planē­tas radušās no «pirmatnējiem elementiem», kuru vienīgās īpašības ir tilpums, niecīgums, pievilkšanās un atgrūšanās spēki un necaurlaidīgums.

Pirmās krievu hipotēzes pamatos bija Lomonosova uzskati un Ņūtona gravitācijas teorija.

Jertovs uzskatīja, ka «pievilkšanās spēks» ne tikai liek planētām riņķot ap Sauli, bet veicina arī telpā izkliedētās vielas sakopošanos, planētu veidošanos. Ne- rauciet pieri tāpēc, ka XX gadsimta zināšanas jūs ir padarījušas gudrus. Patiesības grauds bija un ir ik­vienā hipotēzē, atskaitot klaji reakcionārās hipotēzes. Ivana Jertova darbam autors pievērš īpašu uzmanību ne tāpēc, ka tam būtu vērā ņemama loma pasaules progresā, bet tikai tāpēc, lai uzsvērtu, cik vēlu mūsu dzimtenē sāka attīstīties patstāvīga zinātniskā doma. Mēs droši vien esam Eiropā visjaunākā nācija, un tā­tad mums piemīt vislielākās potenciālās iespējas.

2. Zinātniskās kosmogonijas sākums

XVIII gadsimta vidus iezīmējas ar diviem notiku­miem. Pirmais: krievu zinātnieks Mihails Lomonosovs formulēja vielas nezūdamības likumu un vienlaikus no­nāca līdz secinājumam, ka pasaule nav nekas nemai­nīgs, ko reizi par visām reizēm radījis dievs, bet gan, gluži otrādi, pasaule ir sistēma, kas nepārtraukti mai­nās spēku iedarbībā un attīstās pēc dabas likumiem. Un otrais: jaunais vācu filozofs Imanuels Kants izvirzīja jaunu hipotēzi, ka debess ķermeņi izveidojušies no daļi­ņām, kuru mākonis riņķojis ap spīdekli. Kants uzska­tīja, ka daļiņu haotiskā kustība ar laiku kļuvusi regu­lāra, un tad pievilkšanas spēku iedarbībā viss šis karu­selis sācis griezties kā ritenis. No rotējošā miglāja vēlāk pakāpeniski izveidojušās planētas.

Kas šai hipotēzē ir svarīgs, un kāpēc mēs to liekam blakus Lomonosova secinājumiem?

Lomonosovs un Kants pirmie atteicās no vecā meta- fiziskā pasaules uzskata, kurā visas parādības aplūkoja atrauti citu no citas, sastingušas, bez vēsturiskas pie­ejas. Lomonosovs un Kants zinātnei uzdāvināja vēs­turi. No šī viedokļa — abu zinātnieku uzskati zinātnei aizsāka jaunu laikmetu, lai gan Lomonosova un Kanta idejas, kas apsteidza savu laiku, uz veselu gadsimtu iegūla arhīvu plauktos.

Starp citu, pēc piecdesmit gadiem Napoleons Bona- parts, izdarījis 18. brimērā apvērsumu un kļuvis par Francijas pirmo konsulu, saņēma no kāda Laplasa grā­matu «Pasaules sistēmas izklāsts». Stāsta, ka konsuls esot ieinteresējies par tās saturu. Nebrīnieties, tajos tālajos laikos politiķiem, pat tad, ja viņi valstī ieņēma visaugstāko stāvokli, atlika laiks lasīt zinātniskās grā­matas. (Droši vien šo grāmatu bija pamaz.) Napo­leons pie sevis uz Elizejas laukiem ataicināja autoru — Parīzes karaskolas jauno profesoru Pjēru Laplasu un sacīja:

«Ņūtons savā grāmatā runā par dievu. Es jau pār­lūkoju jūsu grāmatu, bet ne reizes nesastapu viņa vārdu.»

«Pilsoni Pirmais konsul,» atbildēja Laplass, «man šī hipotēze nebija vajadzīga.»

Principiāla cilvēka skaista atbilde. Cik žēl, ka šos vārdus sacījis tieši Laplass! Tieši tāpēc, ka franču astronoms, matemātiķis un fiziķis, Parīzes Zinātņu aka­dēmijas loceklis un pārliecināts materiālists, kas nekad nav kļuvis neuzticīgs zinātnes principiem, politikā bija bezprincipialitātes paraugs. Iespējams, ka tā bija au­dzināšanas ietekme. Laplass bija mācījies benediktī- niešu ordeņa mūku skolā un pabeidzis to kā ateists. Viņš dzīvoja vētrainā laikā. Un ikreiz, notiekot politis­kam apvērsumam, izmanījās pāriet uzvarētāju pusē, visu

laiku paliekot Francijas politiskās dzīves viļņa virsotnē. Dedzīgs republikānis direktorijas laikā — Laplass pēc tam, kad pie varas nāca Napoleons Bonaparts, kļuva par tikpat nesamierināmu diktatūras piekritēju un sa­ņēma iekšlietu ministra posteni. Bet 1804. gada 18. maijā, kad Napoleonu Pirmo proklamēja par impera­toru, Laplass steidzās apsveikt bijušo Bonapartu un, saņēmis no imperatora grāfa titulu, kļuva par senāta vicepriekšsēdētāju. Tiesa, 1814. gadā viņš tikpat stei­dzīgi nodeva balsi par Napoleona gāšanu. Pēc Burbonu nama restaurēšanas viņam radās rojālisma jūtu pai­sums, un Laplass saņēma pēra vietu un marķīza titulu. Apbrīnojams liktenis!

Nepārtraukdams vētraino politisko darbību, Laplass uzrakstīja daudzus lieliskus zinātniskos darbus. Tur­klāt debess mehānikā, lai noskaidrotu Saules sistēmas planētu kustību, viņš prata paveikt gandrīz visu, ko viņa priekšgājējiem nebija izdevies izdarīt. Viņa pla­nētu izcelšanās hipotēze ir līdzīga Kanta hipotēzei, bet Laplass jau pašā sākumā aksiomātiski pieņēma, ka mig­lājs griežas. Atdzisdams miglājs saplaka, bet saplak- dams sāka griezties straujāk. Centrbēdzes spēka ietekmē miglājs kļuva diskveidīgs. Galu galā gravitācijas spēks miglāja malā kļuva vienāds ar centrbēdzes, spēku. Un

milzīgajā mākonī izveidojās pirmais gredzens. Pēc tam izveidojās otrais, trešais… gredzens. Un tā tālāk — atbilstoši mūsu sistēmas planētu skaitam.

Hipotēze noturējās līdz deviņsimto gadu sākumam. Pēc tam radās pirmās šaubas. Galvenais bija tas, ka Saule nevarēja strauji griezties. Bet, ja griešanās ir lēna, tad gredzeni nekondensētos planētās. Bez tam matemātiķi atzina, ka, pat pieņemot Laplasa viedokli, miglājam — «planētu iedīgļiem» jāgriežas pretējā vir­zienā.

Laplasa hipotēzi sāka pielabot, mainīt, un šī mainī­šana turpinājās tikmēr, līdz visiem kļuva skaidrs, ka vispār vajag atteikties no gāzes gredzenu sabiezēšanas teorijas. Laikam gan XIX gadsimts ir visbagātākais ar jaunām un drosmīgām pasauļu izcelšanās hipotēzēm. Mēs tās neaplūkosim. Visas šīs hipotēzes ir atstātas zinātnes arhīvā.

Nākamā hipotēze, kas stipri ietekmēja kosmogonisko uzskatu attīstību, ir angļu astronomu Džīnsa un Džef- risa 1916. gadā izvirzītā shēma. Saskaņā ar šo hipotēzi zvaigzne, divu līdz trīs Saules rādiusu atstatumā iedama garām mūsu spīdeklim, ar savu gravitācijas lauku izrāvusi no Saules dzīlēm lielu cigārveidīgu vie­las sabiezējumu. No šī «Džīnsa cigāra» tad arī izvei­dojušās mūsu planētas. No «cigāra» galiem, kas ir tie­vāki, izveidojušies mazie debess ķermeņi, bet no vidus daļas — lielie: Jupiters un Saturns.

Piecpadsmit gadus Džīnsa un Džefrisa hipotēzei ne­apšaubāmi bija panākumi. Pēc tam sākās nepatikša­nas.

Vispirms šaubas izraisīja pamatpieņēmums, ka sati­kušās divas zvaigznes. Sī notikuma varbūtība ir tik maza, ka piecos miljardos gadu visā mūsu Galaktikā zvaigznes varēja satikties ne vairāk par vienu vai di­vām reizēm. Bet, ja pieņem, ka tāds gadījums noticis tieši ar mūsu Sauli, tad planētu sistēmai jābūt unikā­lai parādībai. Starp citu, astronomi neatlaidīgi apgalvo, ka apmēram 20 procenti zvaigžņu ir planētu bari.

Nākamās grūtības radās pēc tam, kad tika publicēts pierādījums, ka no Saules dzīlēm izsviestajai vielai ne­

vis jākondensējas planētās, bet jāizklīst, izveidojot ap spīdekli gāzes miglāju.

Un, beidzot, pēdējās grūtības izrādījās saistītas ar Saules un planētu kustības daudzuma momentu sada­lījumu.

Planētas kustības daudzuma moments ir vienlīdzīgs šī ķermeņa masas reizinājumam ar kustības ātrumu orbītā un ar orbītas rādiusu. Kustības daudzuma mo­ments nezūd. Katrā sistēmā atsevišķi tas nedz palieli­nās, nedz samazinās, nedz pārveidojas citos enerģijas veidos. Tas var vienīgi pāriet no ķermeņa uz ķermeni, pārdalīties starp ķermeņiem, kas veido izolētu sistēmu. Ja planētas izveidojušās no Saules, tad tām, dabiski, vajadzēja mantot arī daļu no Saules kustības daudzuma momenta. Daļu! ievērojāt?

Tajā pašā laikā mērījumi rādīja, ka planētu saimei, kuras masa salīdzinājumā ar Saules masu ir niecīga, piemīt… 98 procenti no visas sistēmas kopējā kustī­bas daudzuma momenta. Kā tas varēja notikt, ka mūsu spīdeklis gandrīz visu kustības daudzumu atdevis vie­las sabiezējumiem, kas no tā izcēlušies?

Visu šo iebildumu dēļ arī sastapšanās vai sadursmes (sauciet to, kā jums labpatīk) hipotēze cieta pilnīgu krahu.

Tagad lielākā daļa no astronomiem atgriezušies pie idejas, ka zvaigznes rodas tad, kad gravitācijas spēki saspiež lielus starpzvaigžņu gāzes un putekļu mākoņus (atceraties Kanta un Laplasa hipotēzi?). Tāda mākoņa rādiuss aptuveni vienlīdzīgs četriem gaismas gadiem. Bet tajā esošo putekļu un gāzu masai aptuveni jāat1 bilst Saules masai. Zinātnieki domā, ka gravitācijas spēku iedarbībā tādā mākonī var izveidoties stabili gā­zes sabiezējumi. Nav izslēgts, ka teleskopos tos var sa­skatīt kā melnas globulas uz spožo miglāju fona. Bet kā no tādas globulas dzimst Saule ar visu savu svītu? Lai to izskaidrotu, vajadzīga vēl ne viena hipotēze vien.

Daži astronomi domā, ka zvaigžņu un planētu sis­tēmu veidošanā piedalās ne tikai gravitācijas spēki, bet arī Galaktikas spēcīgie magnētiskie lauki. Jau mūsu laikos angļu zinātnieks F. Hoils parādīja, ka pirmatnējā miglājā kustības daudzuma moments starp cen­trālo zvaigzni un tās pavadoņiem var pārdalīties mag­nētisko spēku iedarbībā. Pašlaik uzskata, ka viņa hipotēze ir visvarbūtīgākā planētu sistēmas veidošanās sākotnējā posma izskaidrošanai.

Planētu sistēmas veidošanās vēlīnā posma ainu labi izskaidro mūsu tautieša akadēmiķa Oto Smita hipotēze. Ārēji tā līdzīga Kanta vai Laplasa hipotēzei, bet tās pamatideja, ar kuru var izskaidrot daudzas līdz šim nesaprastas īpašības, ir šāda: planētas ir izveidojušās nevis no kvēlojošas gāzveida vielas, kā domāja agrāk, bet gan no aukstiem meteoru putekļiem un dažādām vielas drumslām, ko Saule ir paņēmusi līdzi, gadu tūk­stošiem vientulīgi ceļodama pa Kosmosu.

Satikšanās ar putekļu un gāzu mākoni ir daudz iespējamāka nekā satikšanās ar citu zvaigzni. Taču mo­dernā zinātne arī šai teorijai, ko izstrādājuši daudzi padomju zinātnieki, sāk izteikt pretenzijas. Acīm re­dzot, tuvojas nākamais posms. Nākamā hipotēze ir nā­kamais solis augšup pa progresa bezgalīgajām kāp­nēm.

Interesanti, kāds tas būs?

3. Zemes horoskops

Vai jūs vēl neesat aizmirsuši, kas ir horoskops? At­gādinu — skaisti noformēta papīra lapa ar likteņa pareģojumu. Autors cer, ka lasītājs pats atradīs papīra lapu, bet šī ārkārtīgi svarīgā dokumenta sastādīšanas sākotnējo fāzi, tā sacīt, horoskopa melnraksta,sastādī­šanu, viņš aicina veikt kopīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka to nebūs grūti izdarīt pēc tam, kad rūpīgi noskaidrots, kādos apstākļos dzimusi mūsu planēta un kad tas no­ticis.

Tātad aptuveni pirms 4—5 miljardiem gadu jauna­jam spīdeklim Saulei piedzima Zeme. Zvaigznes stā­voklis dzemdību laikā nebija pastāvīgs, tāpēc to nevar |>nvr/.i fiksēt. Skaidrs tikai tas, ka debesis apsolīja Zemei samēra ilgu un laimīgu mūžu. No sākuma, kā

apgalvo autoritātes, mūsu planēta bija «neiztaisīta un tukša, un tumsa valdīja pār to, un dieva gars lidinājās virs ūdens». Tas liecina, ka sākumā ir bijis diezgan neomulīgs skats: haoss, ārkārtīgi šķēršļots reljefs, nav bijusi nekāda augu un dzīvnieku pasaule, un valdījusi mūžīga krēsla, jo no dzīlēm bagātīgi izdalījušās gāzes un ūdens tvaiks. Kopš tiem laikiem daudz kas ir pār­mainījies. Izveidojusies stabila hidrosfēra un atmosfēra, attīstījusies dzīvība, kas galu galā Zemei devusi cil­vēku. Par to, kā tas noticis, uzrakstītas daudzas labas grāmatas. Bet kas mūsu planētu sagaida nākotnē? Ko par to stāsta zvaigznes?

Pati svarīgākā zvaigzne, no kuras ir atkarīga šī nā­kotne, protams, ir Saule. Tā nav jauna zvaigzne. Seši vai aptuveni desmit miljardi gadu mūsu zvaigznei (ku­ras masa ir 1,99  1033 gramu) nav liels vecums, taču tā ir pilnīgi nobriedusi. Sākas mūža otrā puse — ceļš «mājup no tirgus». Laiks domāt par veselību. Arī cil­vēks mūža otrajā pusē var sagaidīt nepatikšanas: rei­matismu, infarktus … Tāpat ir arī ar Sauli.

Daži astronomi domā, ka Saule var arī pēkšņi uz­liesmot. Kāpēc uzliesmot? Kas viņu zina, taču zināt­nieki neizslēdz tādu iespēju. Uzliesmojums var arī nebūt sevišķi ilgs, taču cilvēcei ar to pilnīgi pietiks. Zeme atkal kļūs «neiztaisīta un tukša», tikai dieva gars diez vai turpinās lidināties virs ūdeņiem. Ūdens uz planētas nepaliks, un arī dieva garam nebūs no kurienes rasties, jo Zemes garozas veidošanās process ir beidzies un uz planētas virsmas nav palicis sevišķi daudz vulkānu. Bet tā ir tikai daļēja bojā eja. Tā vairāk uztrauc Zemes iedzīvotājus, nevis pašu planētu. Starp citu, arī bez jebkādām nejaušībām, no dzīvības viedokļa, prognozes nav sevišķi mierinošas. Pat tad, ja mūsu spīdeklis at­tīstīsies mierīgi, pēc trim četriem miljardiem gadu tas uzpūtīsies aptuveni līdz Merkura orbītai un kļūs des­mit reizes spožāks. Izstarojums pieaugs simtkārt. Okeānu ūdeņi uzvārīsies un iztvaikos. Sakrājušies mā­koņos, tie aplaistīs Zemi ar verdošu ūdeni un ietīs to tvaikā. Tāda pirts situācija ilgs aptuveni vienu miljardu gadu. Pēc tam Saule atkal sāks sarukt, līdz pārvēr­tīsies baltā pundurī. Tā nodzisīs. No poliem Zemi sāks pārklāt ledus cepures, kuras saklausies kopā uz ekva­

tora. Nejaušam apmeklētājam, kas ieklīdis šajā arhais­kajā Galaktikas nostūrī, pavērsies miris ledus tuksnesis.

Taču iespējams, ka pirms savām dabiskajām beigām Zeme kopā ar visu Saules saimi sastaps blīvu kosmisko putekļu mākoni. Atkal slikti. Saules gaisma kļūs tum­šāka, dzīvnieku un augu valsts uz mūsu planētas nosals.

Ja jau esam sākuši runāt par satikšanos, tad nevar aizmirst to, kura notika pirms nedaudz gadiem. Cik daudz drūmu prognožu tika izteikts sakarā ar untu­mainā asteroīda Ikara satikšanu. 1968. gada jūnijā Ikara orbīta draudīgi tuvojās Zemei. Korektos matemā­tiskos aprēķinus astronomi interpretēja atbilstoši savai gaumei. Daži apgalvoja, ka Ikars ietrieksies Zemē, un, kaut arī mūsu planēta diez vai sašķelsies, sprādziena saceltie putekļi un gadsimtiem ilgi krājušies netīrumi uz daudziem gadiem aizsegs Sauli. Citi gaišreģi zvē­rēja, ka asteroīds aizlidos garām.

Vai nu tā, vai citādi, bet 1968. gada jūnija otrajā pusē gaidīja pasaules galu. Pienāca jūnijs. Asteroīds bija minimālā atstatumā. To varēja saskatīt pat nelielā tele­skopā. Visi aizturēja elpu, bet Ikars, stādījies priekšā astronomiem, aizlidoja tālāk. Pastarā tiesa nenotika.

Beidzot, nedrīkst aizmirst arī pašu «Zemes bērnu» pieaugošās iespējas. Daudz reālāki draudi par kosmiska rakstura nejaušībām ir iespēja ar tagad uzkrātajiem kodollādiņiem citam citu iznīcināt vai arī izpostīt pla­nētu.

Bet mēs esam optimisti! Un cilvēki ir saprātīgi! Ne­jaušības nenotiks! Kāds liktenis gaida Zemi, ja to at­stās mierā?

Mantijas augšējā slānī pamazām izbeigsies radioak­tīvās sabrukšanas procesi. Līdz ar to sastings vulkāni, izbeigsies kalnu veidošanās. Erozija pakāpeniski noglu­dinās kalnus, samazinās kontinentu augstumu, pasau­les okeāns sāks savu pēdējo uzbrukumu sauszemei. Beigu beigās, ja nekas šo procesu netraucēs, ūdens pār­klās visu zemeslodi, pārvēršot to par kaut ko'purvam līdzīgu. Cik daudz laika šim procesam vajadzēs? Pastāv pieņēmums, ka šim laikam vairākas reizes jāpārsniedz svarīgāko radioaktīvo elementu pussabrukšanas pe­riods, un tas nevar būt mazāks par desmit miljardiem

gadu. Tas ir termiņš, ko diez vai var atzīt par reālu. Ilgi pirms tā beigām neatgriezeniskas pārmaiņas no­risināsies uz Saules.

Šķiet, pietiek prognozēt. Visas prognozes paredz vie­nas un tās pašas beigas, kaut gan šis datums svārstās no 1968. gada jūnija līdz brīdim, ko no mums šķir desmit miljardi gadu.

Flamarionam, kas apgalvo, ka nav precīzākas zināt­nes par astronomiju, patiešām ir taisnība.

4. Zemes anketa

Lai pabeigtu mūsu šūpulim veltīto pārrunu un no­skaidrotu, cik labi šo šūpuli esam izpētījuši, autors lasītājam piedāvā ne sevišķi jaunu, toties pārbaudītu paņēmienu: atsaukšanos uz autoritāti.

Pieņemsim, ka esat komandēts apbraukāt Galaktiku. Nav pamata šaubīties par šāda literārā ceļojuma iespē­jamību, jo autors to nav izdomājis pats, bet gan godīgi norakstījis no ievērojamās kosmisko ceļojumu autori­tātes Staņislava Lema («Johana Klusā zvaigžņu dienas­grāmatas» četrpadsmitais ceļojums).

Pēc atgriešanās jūs, gluži dabiski, rakstāt atskaiti: «7/X. Pusdivpadsmitos sasniedzu Interopijas iebrauk-

šanas staciju. Bremzējot raķete stipri sakarsa. Piestāju pie mākslīgā mēness (tajā izvietota stacija) augšējās platformas un nokāpu lejup, lai nokārtotu formalitā­tes. Spirāliskajā koridorā pūlis; būtnes, kas ieradušās no attālām Galaktikas vietām, staigāja, plūda un lē­kāja no lodziņa pie lodziņa. Es nostājos rindā aiz gaiši zila agolanieša, kurš ar pieklājīgu žestu mani brīdi­nāja, lai es nepieeju pārāk tuvu viņa pakaļējam elek­triskajam orgānam. Tūlīt aiz manis nostājās kāds jauns saturnietis bēškrāsas šlaulonā. Ar trim piesūcekņiem viņš turēja koferus, bet ar ceturto apslaucīja sviedrus. Patiešām bija ļoti karsts. Kad pienāca mana rinda, ierēdnis ardrīts, caurspīdīgs kā kristāls, uzmanīgi mani aplūkoja, kļuva zaļš (ardrīti savas jūtas izpauž, mainot krāsu; zaļa krāsa atbilst smaidam) un jautāja:

—  Jūs esat mugurkaulnieks?

—   Ja.

—   Divējādi elpojošs?

—   Nē, tikai ar gaisu.

—   Pateicos. Lieliski. Visēdājs?

—   Jā.

—   Vai drīkst zināt, no kadas planētas?

—. No Zemes.

—   Tad lūdzu pie blakus lodziņa.

Es piegāju pie nākamā lodziņa un, tajā ieskatījies, pārliecinājos, ka manā priekšā ir tas pats ierēdnis, pa-

reizāk sakot, cita viņa daļa. Viņš šķirstīja lielu grā­matu.»

Ar to mēs nobeidzam Lema citātu un atgriežamies paši pie savas atskaites.

Protams, nomaļās Galaktikas provinces, kurā atrodas mūsu Saule, rokasgrāmatā nebija. Un mums vajadzēja izpildīt anketu.

Visgalaktiskā veidlapa 49846513/065389217548.

Anketa

(Jāraksta tās planētas dati, no kurienes esat atbrau­kuši.)

1.  Uzvārds |

2.  Vārds > Zeme

3.  Tēvavārds ļ

4.  Dzimums — sieviešu.

5.  Dzimšanas gads un vieta — nav zināms.

6.  Izcelšanās — nav zināma.

7.  Izglītība — nepabeigta.

8.  Adrese — nenoteikta.

9.  Darba vieta — Saules sistēma.

10. Ieņemamais amats — trešā planēta no Saules.

11. Vecāki — nav zināmi.

12.  Ģimenes stāvoklis — viens pastāvīgs pavadonis un vairāk par pieciem simtiem pagaidu — mākslīgo pavadoņu (Padomju, amerikāņu, franču, ang(u, itā­liešu).

13. Bērni — cilvēki (pēc pēdējiem datiem, 1973. gadā sagaidāms, ka dzims mazulis ar kārtas numuru 4 000,000000).

14. Tuvākie radinieki — Saule un astoņas planētas.

' Brāļi:

Merkurs,

Marss,

Jupiters,

Saturns,

Neptūns,

Urāns, Plutons.

Māsas — tikai Venēra.

(Radniecības pakāpe ar Sauli nav noskaidrota.)

15. Vai ir radinieki ārpus Saules sistēmas? — Nav zināms.

Ja jūs domājat, ka, iesniedzot šo anketu, kurā ir tik daudz nezināmo, tiks nokārtotas «visas formalitātes», tad jūs esat vai nu ļoti naivs cilvēks, vai ari jums nekad nav bijusi darīšana ar ierēdņiem, kas kārto anke­tēšanu …

Rezumējot mūsu visautoritatīvāko viedokļu un dzim­tās planētas datu apskatu, autors cer, ka ikvienu lasī­tāju, tāpat kā viņu pašu, pārņem divējādas jūtas. No vienas puses — viegla vilšanās: mēs taču dzīvojam jau tik ilgi, bet rezultātā esam viesi, nevis saimnieki. No otras puses — negaidīts prieks un izbrīna: cik daudz uz vecas labās Zemes vēl ir darāms un atklā­jams. Cik daudz iespēju ikvienam kaut ko paveikt!

Un, ja mūsu jaunajam, gudrajam lasītājam rodas tāda doma, tad autors no visas sirds pats sevi apsveic ar neapšaubāmiem panākumiem.

Septītā nodaļa

TĀDS MĒNESS, KĀDS MUMS TAS ŠĶIET

Es esmu sašutis par filozofu ne­beidzamo un nesaprātīgo pļāpāšanu, jo viņiem nav citu rūpju kā iejaukties manās lietās, spriest par to, kas es tāds esmu, kādi ir mani apjomi, kāpēc es dažkārt esmu pusmēness, bet citreiz izskatos pēc sirpja. Daži filozofi domā, ka esmu apdzīvojams, citi — ka ne­esmu nekas cits kā spogulis, kas pa­kārts virs jūras; vārdu sakot, katrs runā par mani to, kas tam iešaujas prātā. Beidzot, citi stāsta, ka mana gaisma esot nozagta un nelikumīga, jo tā pie manis atnākot no augšas, no Saules…

Lnkians (120-185)

1. Kam vajadzīgs Mēness?

Diez vai Saules saimē atradīsies kāds cits debess ķermenis, kas popularitātes ziņā varētu pārspēt Mēnesi. Tam ir daudz cēloņu. Pats pirmais un vissvarīgākais (jūs, protams, jau nojaušat) — mīlestība. Ko darītu iemīlējušies, ja pie debesīm nebūtu pats pacietīgākais viņu izskaidroša­nās klausītājs? Bet kurš no mums nav iemīlējies? … Vai jūs neesat bijis iemīlējies, mans lasītāj? Vai iemīlē-

jies jus neskatījāties uz Mēnesi? Neuztraucieties — tas viss vēl notiks. Dabu nevar apkrāpt.

Tomēr bez mīlestības ir arī citi cēloņi, kuru dēļ cil­vēku skatieni piekalti nakts spīdeklim. Ja vēlaties, in­tervēsim dažus cilvēkus, lūgsim viņus.šajā jautājumā izteikties. Lūk, nāk pirmais . . .

—   Lūdzu, atvainojiet, vai jūs nevarētu pateikt, kāda ir jūsu attieksme pret Mēnesi? Vai tas jūs interesē? Un, ja interesē, tad kāpēc?

—   Jums laimējies. Esmu radioinženieris, un mums Zemes pavadonis jau sen sācis pārvērsties par paras­tās radioreleju līnijas antenu. Caur Mēnesi ērti uzturēt sakarus ar ultraīsajiem viļņiem.- Tiesa, gribētos, lai šī antena būtu labākas kvalitātes, jo tai ir pārāk nelī­dzena virsma. Daudz refleksu . ..

—  Paldies. Tas pats jautājums jums, dārgais garām- gājēj.

—   Mēness? Kā gan ne, es taču esmu dzejnieks!…

—   Liels paldies, mēs esam pilnīgi apmierināti. Nā­kamais. Lūdzu, jūsu specialitāte? …

—   Fiziķis! Uz Mēnesi skatāmies ar neslēptu iekāri. Kur vēl citur atrast tik ideālus eksperimentēšanas ap­stākļus? Vakuums jebkurā tilpumā. Cietais izstarojums, superzemas temperatūras, un viss pilnīgi bez maksas, bez neviena erga enerģijas. Starp citu, par enerģiju: Mēness virsmu ir vērts nobruģēt ar pusvadītāju

plāksnītēm — fotoelemen­tiem, un mūsu rīcībā būs des­mitiem triljoni kilovatu …

—   Vai varēs eksportēt uz Zemi?

—   Jūs smejaties! Mums taču uz Mēness, zināt…

Tipisks fiziķis: sapņotājs un ierāvējs, tiklīdz ir runa par enerģiju. Bet te nāk pa­tīkams cilvēks. Uzrunāsim viņu.

—   Lūdzu, piedodiet, kāda jūsu profesija?

—  Vienīgi ar Zemi saistīta. Esmu ģeofiziķis.

—   Tad mēs, acīm redzot, esam kļūdījušies. Jums droši vien Mēness nav vajadzīgs?

—    Kļūdāties. Mēs ceram, ka Mēness tiešie pētījumi bei­dzot padarīs skaidrāku Sau­les sistēmas planētu un pir­mām kārtām Zemes izveido­šanās vēsturi. Mūsu pavado­ņa virsma taču ir grāmata, kurā ierakstīti visi notikumi, kas norisinājušies kopš Sau­les saimes dzimšanas. Un nedz lietus, nedz vējš šos ierakstus nav skāris. Uz Mē­ness taču nav nedz hidrosfē­ras, nedz atmosfēras.

Neticīgs lasītājs var būt neapmierināts. Sak, šīs tikša­nās ir acīm redzami inscenē­tas! Labi. Izraudzīsimies cil­vēku, kura profesionālās inte­reses ar precīzajām zinātnēm nemaz nav saistītas un mek­lējamas vienīgi uz Zemes: vēsturnieku, arheologu …

— Nu, nu, kolēģi, bez jokiem. Lai nu kam, bet mums Mēness nepieciešams pirmām kārtām. Jūs piemirsāt domu, ko izteicis M. Agrests: ja mūsu planētu sirmā senatnē apmeklējuši citu planētu civilizāciju pārstāvji, tad ir pilnīgi loģiski pieņemt, ka atmiņai par šo ap­meklējumu viņi ir kaut ko atstājuši… Mēness otrā pusē. Kāpēc? … Bet tas taču ir tik vienkārši. Vēl pirms diviem gadu tūkstošiem situācija uz Zemes, no civilizēta cilvēka viedokļa bija pietiekami nepievilcīga. Par atom­enerģiju pat runāt nav vērts. Nebija elektrības, nebija primitīvo tvaika dzinēju … Toties plauka verdzība. Epi­dēmijas, huņņu iebrukumi, barbari, nepārtraukti kari… Jebkuru pieminekli, ko uzceltu šajā ne visai simpātis­kajā sabiedrībā, neizbēgami sagrautu kārtējā kautiņa laikā. Cita lieta, ja to uzbūvē Mēness otrajā pusē. Līdz tam laikam, kamēr cilvēki tur nokļūs, viņiem jākļūst gudrākiem.

1969. gada jūlija notikumu gaismā šī hipotēze ir panaiva. Bet vēsturniekam tā ir piedodama…

2. Uz atklajuma robežas

Tātad par Mēnesi interesējas visi! Tā iekarošana sākās 1959. gadā, kad visa pasaule dzirdēja TASS ziņo­jumu, ka «2. janvārī PSRS sekmīgi palaista pirmā kosmiskā raķete «Luna 1» («Mečta»), kas pavērsta uz Mēness pusi un kļuvusi par pirmo mākslīgo Saules sis­tēmas planētu». Kopš tā laika mūsu pavadoņi paspējuši jau aplidot ap Mēnesi, nofotografēt to no samērā ne­liela atstatuma, vispirms nokrist, bet pēc tam mīksti nosēsties uz Mēness virsmas, pārraidīt uz Zemi tā vir­smas televīzijas attēlus un pat paņemt grunts parau­gus. Ikvienam ir skaidrs, ka nākamais solis — cil­vēks.

Un šis solis tika sperts. 1969. gada 21. jūlijā ame­rikāņu kosmiskā kuģa «Apollo 11» apkalpe nosēdās uz Zemes nakts pavadoņa virsmas. Plašā programma, kas amerikāņu nodokļu maksātājiem izmaksāja 24 miljar­dus dolāru, tika izpildīta. Neils Armstrongs ir pirmais cilvēks, kas sava smagā kosmiskā zābaka rievoto zoli ir uzlicis uz svešas pasaules iežiem. Cilvēki augstu novērtē amerikāņu speciālistu sasniegumu. Padomju cil­vēki no visas sirds apsveic astronautus, strādniekus un inženierus un novēl viņiem turpmākos panākumus kos­misko pētījumu attīstīšanā mierlaika vajadzībām.

Pēc četriem mēnešiem startēja «Apollo 12». Kaut gan pirmajiem Mēness apmeklējumiem drīzāk gan ir sim­bolisks nekā zinātniskās pētniecības raksturs, tomēr var cerēt, ka tagad mūsu pavadoņa noslēpumu atmi­nēšana noritēs daudz straujāk. Noslēpumu un mītu ir sakrājies ne mazums …

3. Kas ir Meness?

Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis un mums tuvākais lielais debess ķermenis.

Lai nonāktu līdz šādam secinājumam, cilvēcei vaja­dzēja ne mazumu gādu. Pirmie pieņēmumi apgalvoja, ka Mēness ir visuredzošā dieva galva. Toreiz vēl ne­pastāvēja teleskopi un cilvēki nedomāja aizšaut uz planētām kosmiskos kuģus un paši nolaisties uz Mē­ness. Pēc tam Mēnesim dieva rangu atņēma. Otrs vie­doklis tieši attiecas uz matriarhāta periodu, jo mūsu pavadoni uzskatīja par «jaunu cilvēku, kurš naktīs at­lido pie vientuļām sievietēm». Horācijs apgalvoja, ka Mēness ir klusuma karaliene, bet Rablē — ko gan var sagaidīt no ironiska francūža! — ka tas ir zaļā siera galva…

4. Attālums līdz Zemei

Vidējais attālums no Mēness līdz Zemei ir 384 400 kilometru. Tas ir vienlīdzīgs 30,14 zemeslodes diametra. Par «vidējo attālumu» runājam tāpēc, ka Mēness or­bīta ir elipse (joprojām Keplera likums) un apogejā mūsu pavadonis attālinās no Zemes līdz 405 500 kilo­metriem, toties perigejā tai tuvinās līdz 363 000 kilo­metriem. Ļoti tuvu!

Jautājums par attālumu ļoti satrauca mūsu priekš­tečus. Piemēram, Samas Aristarhs, pirms to apvai­noja bezdievībā un tas aizbēga no Atēnām, paspēja uzrakstīt traktātu «Par Saules un Mēness lielumiem un atstatumiem». Kaut gan viņš lietoja ļoti asprātīgu ap­rēķina metodi, kļūda iznāca aptuveni divdesmitkārtīga. Neatlaidīgs lasītājs var atrast šīs Samas Aristarha metodes iztirzājumu krievu tulkojumu, ko 1961. gadā laidusi klajā izdevniecība «Nauka».

Pēc simt gadiem (II gadsimtā pirms mūsu ēras) Hiparhs, spriezdams vēl asprātīgāk, novērtēja, ka Ze­mes un Mēness savstarpējais atstatums ir 30 Zemes diametri.

5. Mēness lielums

Mēness diametrs ir 3473,4 kilometri (0,27 Zemes dia­metra), masa — 7,33- 1025 gramu (0,01 Zemes masas), tilpums — 0,02 Zemes tilpuma, blīvums — 0,61 Zemes blīvuma. Smaguma spēka paātrinājums — 1,62 m/sek2 , tas ir, sešas reizes mazāks par Zemes smaguma spēka paātrinājumu. Tātad jebkurš priekšmets uz Mēness sver vienu sestdaļu no sava Zemes svara.

Debess ķermeņu lielums savā laikā izraisīja niknus ieinteresēto personu strīdus. Viens no senās pasaules materiālisma pamatlicējiem godājamais Heraklīts bija dziļi pārliecināts, ka, piemēram, Saules patiesie izmēri nepārsniedz cilvēka pēdas izmērus. Leonardo da Vinči laikā Sauli atļāva palielināt līdz vienai pēdai. Un tikai Galilejs prata pārliecināt cilvēkus par to, ka novērotā­jiem ir darīšana ar milzīgu debess ķermeni.

6. Meness virsma

Uz pavadoņa virsmas pat ar neapbruņotu aci var izšķirt tumšus un gaišus plankumus. Kam varēja ienākt prātā salīdzinājums ar spoguli? … Starp citu, to var darīt, ja uzskata, ka agrāk spoguļu kvalitāte bijusi slikta. Galilejs pirmais Mēnesi aplūkoja teleskopā. Mazā, draņķīgā teleskopiņā, kas atgādināja bērnu ro­taļlietu. Taču tas nekavēja viņu uzrakstīt: «Tāpat kā zemeslodes virsma dalās divās galvenajās daļās — sauszemē un ūdenī, tā arī uz Mēness diska redzam prāvas atšķirības: daži lieli laukumi spīd vairāk, citi mazāk…» Cik uzmanīgi, vai ne? Kur gan ir izsla­vētais itāliešu temperaments? Toties viņa laikabiedrs Johans Keplers šo trūkumu aizpildīja. Viņš ne tikai ap­rakstīja Mēness ainavas, bet arī lika pamatus turpmā­kajiem fantastiskajiem sacerējumiem, sava teleskopa neskaidrajam attēlam piedomādams klāt tādus sīkumus, kādus nespēja saskatīt nedz padomju automātiskās sta­cijas «Luna», nedz amerikāņu astronauti, kas nolaidās uz neviesmīlīgā pavadoņa.

Kopš Galileja darbiem cilvēki zina, ka Mēness virsma ir neiedomājami izrakņāta. Pats mazākais šīs virsmas gabaliņš, burtiski, ir izraibināts ar bedrītēm, vulkānis­kiem krāteriem un kalnu grēdām, kaut kādiem baltiem stariem, kas no krāteriem iet uz visām pusēm, utt. Kā­pēc tā? Varbūt tas tāpēc, ka mūsu pavadonim nav at­mosfēras un krītošie meteorīti tā virsmu ir, burtiski, sa­maluši miltos. Starp citu, meteorīti vai vulkāni — tās ir divas nesamierināmas Mēness krāteru izcelšanās hi­potēzes. Abām ir savi piekritēji un savi pretinieki. Abas gaidīja skafandrā tērptu arbitru. Viņš ieradās. Ko viņš sacīs?

Par Mēness virsmas stāvokli tika izteikts vēl viens pieņēmums. Gadu miljardos meteorītiem Mēness ga­rozu vajadzēja sadauzīt putek]os. Sie putekļi piepilda jūras un okeānus, kurās nav ūdens, un veido kilomet­riem garas kupenas.

Vai jūs ar šo ideju vēlaties iepazīties sīkāk? Tad izlasiet angļu rakstnieka fantasta, bijušā zinātnieka Artura Klārka interesanto stāstu «Mēness putekļi».

Strīdiņi nebeidzās līdz 1966. gadam.

1966. gada 31. janvārī Padomju Savienībā tika sek­mīgi palaista automātiskā stacija «Luna 9». Un tā paša 1966. gada 3. februārī pulksten 21.45 un 30 sekun­dēs pēc Maskavas laika arī automātiskā stacija «Luna 9» veiksmīgi nosēdās uz Mēness virsmas Vētru okeāna rajonā …

Milzu sasniegums. Noslāpēt ātrumu 2600 metri se­kundē un bez izpletņa telpā, kur nav atmosfēras, uz Mēness virsmas nolaist konteineru, kas piebāzts ar aparatūru… Tas ir lieliski! Nosēšanās tika izdarīta tā, ka pēc 7 stundām, izpildot komandu no Zemes, sta-

cija sāka aplūkot panorāmu un pārraidīt uz Zemi gada vissensacionālākās fotogrāfijas. Padomju stacija stabili stāvēja uz Zemes pavadoņa virsmas.

«Lunai 9» tajā pašā gadā sekoja «Luna 10», kas kļuva par Mēness mākslīgo pavadoni, automātiskā zonde «Luna 11», Mēness fotogrāfs «Luna 12», kas no­fotografēja «Klusuma karalieni» no 108 kilometru at­statuma, un, beidzot, «Luna 13», kas nolaidās uz Mē­ness, lai paņemtu grunts paraugus … Uzbrukums Mē­nesim turpinās!

1966. gads patiešām bija «Mēness gads», kā to arī nosauca daudzās konferencēs. Bez Padomju Savienī­bas automātiskajām stacijām Zemes mūžīgo pavadoni sturmēja arī amerikāņi. 1966. gada 2. jūnijā kosmiskais aparāts «Surveyor 1» veiksmīgi nolaidās Vētru okeānā apmēram 40 kilometrus no Flemstīda krātera. Visu Mē­ness dienu «Surveyor 1» veica pētījumus pēc izstrādā­tās programmas. Kad Saule norietēja, aparātu iekon­servēja, bet pēc Mēness nakts beigšanās tas atkal at­jaunoja savas pārraides. Visā savas darbības laikā stacija pārraidīja uz Zemi 11 000 krāsainu Mēness vir­smas attēlu. Izrādījās, ka tur dominē pelēki un brūn­gani toņi. Diezgan garlaicīga ainava. «Surveyor 1» ap­stiprināja padomju stacijas «Luna 9» datus, ka uz Mē­ness virsmas nav putekļu.

Pēc kāda laika amerikāņi palaida «Surveyor 2» ar nolūku ari to nosēdināt uz Mēnesi. Taču, tuvojoties Mēnesim, kaut kādas sistēmas pārtrauca darboties, kos­miskais aparāts sāka kūleņot un tika sadragāts pret Mēness klintīm. Taču šīs pašas sērijas trešo aparātu izdevās nosēdināt. Mazais automātiskais ekskava­tors, ar kuru «Surveyor 3» bija apgādāts Mēness grunts mehāniskās stiprības pētīšanai, uz Mēness izraka seklus grāvīšus. («Apollo 12» astronauti paņēma līdzi dažus «Surveyor 3» aparātus un detaļas.)

Un, beidzot, padomju stacijas «Zonde 5», «Zonde 6», «Zonde 7» … aplidoja apkārt Mēnesim un atgriezās uz Zemes.

7. Meness — mirusi pasaule

Mēness jūrās un okeānos nav ūdens. Mēness dien­nakts ilgst 29,53 Zemes diennaktis. Pusmēnesi atmo­sfēras nenovājinātie Saules stari dedzina nelaimīgās planētas virsmu, sakarsēdami to līdz 100—120° Cel­sija. Uz Mēness gandrīz nemaz nav atmosfēras. Naktī zem aukstajām debesīm Mēness virsmas virskārta at­dziest gandrīz līdz mīnus 160 grādiem … Diennakts temperatūras gradients … 280 grādu! Laikam gan tā­dos apstākļos neizturētu nekāda dzīvība. Patiešām, «pēdējos trīssimt gados Mēness virsmas redzamajā daļā nav norisinājušās gandrīz nekādas pārmaiņas». Mēnesi

C •

10 - 665

uzskata par mirušu, labi izpētītu un ne sevišķi intere­santu debess ķermeni.

Pieņemsim šo uzskatu par izejas punktu un pašķir­stīsim kādu neparastu kalendāru.

1832. gada 4. jūlijs — Vētru okeāna rajonā pama­nīti punkti un plankumi, kas parādās un izzūd.

1866. gads — vasaras novērojumu laikā astronoms Johans Smits atklāj, ka Linneja krāteris pazūd. Skaid­rības jūras dziļais krāteris, kura diametrs ir 9 kilometri, objekts, ko visas pasaules astronomi ir ļoti labi izpētī­juši un atzīmējuši Mēness kartēs, pazūd. Viņa vietā paliek neliels, spožs plankumiņš, kas atgādina Saules apspīdētu kupolu.

1877. gada 4. maijs — negaidot pārmainās Linneja krātera krāsa. No balta tas kļūst melns. Krātera centrā redzami spīdoši punkti, kas atgādina tālu lukturu ugunis.

1887. gada 23. novembris — spīdoši punkti parādās uz visas Mēness virsmas. Tagad tie ir kustīgi. Cits aiz cita un visi kopā tie pārvietojas Platona krātera vir­zienā. Krātera iekšienē izveidojas spīdošs vienādmalu trīsstūris.

1915. gada 13. janvāris — uz Mēness virsmas parā­dās septiņi spoži punkti. Tie izveido grieķu burta «gamma» kontūras.

1915. gada 19. maijs — uz 150 000 metru gara viļņa uztverti nezināmi radiosignāli. Signālus raida stacija

uz Meness. Uztveršana tur­pinās ļoti īsu laiku.

1948. gada 17. aprīlis —

Platona krāterī parādās spil­gti oranžs uzliesmojums, un pēc tam tā vietā atklāti* seši nelieli krāteri, kas izvietoti aplī.

1955. gada 26. novem­bris — Mēness virsmas ap­gaismotajā daļā spāņu astro­noms Garsija atklāj trīs kus­tīgus tumšus punktus, kas pārvietojas ierindā, kura at­gādina vienādmalu trīsstūri. Pēc kāda laika tāda pati punktu ierinda iznirst no Mē­ness neapgaismotās zonas un seko pirmajai punktu grupai.

1958. gada 3. novem­bris — padomju astronoms N. Kozirevs novēro un nofo­tografē Mēness vulkāna Al­fona izvirdumu.

1961. gada novembris — padomju astronoms N. Kozi­revs atklāj, ka Aristarha krātera dibenā un sienās no plaisām un caurumiem iz­plūst ūdeņraža gāzes strūkla.

1963. gada oktobris — amerikāņu astronomi Lovela observatorijā pamana, ka pa­rādās oranži sārta gaisma, kas izplatās Aristarha krāte­rī, kā arī Sretera ielejā, kura piekļaujas krāterim. Tieši tā­da krāsa arī jādod molekulā­rajam ūdeņradim, ko N. Ko­zirevs atklājis pirms diviem gadiem.

Beidzot, 1969. gada jūlijs — «Apollo 10» apkalpe, lidodama ap Zemes pavadoni, vairāku krāteru centrā skaidri saskatīja spīdumu. Kuģa komandieris Tomass Stafords apgalvoja,' ka uz Mēness pats savām acīm re­dzējis vulkāniskas darbības tiešas pēdas.

Protams, diez vai no pirmajiem cilvēkiem, kas ierau­dzījuši Mēness virsmu, ir lietderīgi prasīt, lai viņi at­bild uz jautājumu: «Vai Mēness pasaule ir dzīva vai mirusi?» Sī jautājuma noskaidrošana ir nākotnes darbs. Atbildēs pirmie cilvēki, kas apmetīsies uz Mēness, vai arī automāti, kam piemīt liels darbības rādiuss.

8. Meness — dzīva pasaule

1835. gada 21. augustā laikrakstā «New York Sun» parādījās interesants ziņojums.

Edinburgas laikraksts «Curant» rakstīja: «Astronoma atklājums. Kā mums tikko k|uvis zināms, sers Džons Heršels, kas patlaban atrodas Labās Cerības ragā, ar savu lielo pilnīgi jaunas konstrukcijas teleskopu izda­rījis vairākus pārsteidzošus astronomijas atklājumus…»

Bet pēc četrām dienām, izpildot daudzo abonentu lū­gumus, laikraksta pirmajā lappusē parādījās sīks ziņo­jums par slavenā astronoma atklājumiem.

«Lielie astronomijas atklājumi, ko sers Džons Her­šels nesen izdarījis Labās Cerības ragā» (no «Pielikuma «Edinburgas zinātniskajam apskatam»»).

Sākumā sniegts teleskopa apraksts. Instruments tie­šām bijis unikāls: objektīva stikla lēca 24 pēdas (7,3 metri) diametrā. Tas svēris 14 826 mārciņas (6720 kilo­gramu). Lai no ostas līdz observatorijai pa Āfrikas ceļiem aizvestu teleskopu, vajadzēja divus pajūgus, no kuriem katrā bija iejūgti astoņpadsmit vērši. Bet tā nebija Heršela instrumenta galvenā priekšrocība. Viņš bija tik ģeniāls, ka, apgājis visus fizikas likumus, ar savu teleskopu, kura palielinājums bija 42 000, sasnie­dza tādu attēla skaidrību, ka atšķīra pat Mēness iedzī­votāju acu krāsu …

Ar to sākās sera Džona Heršela «lielie un sensacio­nālie atklājumi uz Mēness»: laikraksta «New York Sun» redakcija ziņoja, ka tās raksti sastādīti, pama-

tojoties uz informāciju, kuru astronoma sekretārs node­vis žurnālam «Edinburgas zinātniskais apskats».

«Sera Džona Heršela Mēness bija pasakaina pasaule. Uz tā bija viss, ko var vēlēties īsts piedzīvojumu mek­lētājs! Balta marmora aizas, kas šķeļ Mēness kalnus. Straujas upes, kas Mēness jūrās un okeānos iepludina putojošas straumes. Vulkāni, kas spļauj uguni. Deviņ­desmit pēdas augsti ametista kristāli. Kvarca kristāli, kuru garums ir 340 jūdzes … Krāšņi meži ar trīsdes­mit astoņām dažādām koku sugām. Klintis, klātas ar tumši sarkanām puķēm. Krūmu biezokņos klaiņoja ra­gaini lāči un gaišzili vienradži āži. Bezastaini bebri no baļķiem būvēja savas būdiņas un, spriežot pēc tā, ka no skursteņiem nāca dūmi, šajās būdiņās izmantoja uguni.» Un, beidzot, kādā no pēdējiem rakstiem parā­dījās «uz Mēness dzīvojošas saprātīgas būtnes ar spār­niem, kas līdzīgi sikspārņu spārniem …».

Raksti bija uzrakstīti sausā zinātniskā valodā un ba­gātināti ar terminoloģiju, un tomēr laikrakstu «New York Sun» izpirka zibens ātrumā. Vēl vairāk, ik dienas pie redakcijas durvīm sapulcējās pūlis, kurā notika strīdi. Tajā drīz vien parādījās aculiecinieki, kas bija redzējuši, kā Londonas ostā kuģī iekrauts gigantisks teleskops. Parādījās laimīgie «Pielikuma pie «Edinbur­gas zinātniskā apskata»» oriģinālu īpašnieki. Pēc tam rakstus no Ņujorkas laikraksta pārdrukāja Eiropas laik-

rakstos, un tie atgriezās Amerika, vel vairak satraucot sabiedrisko domu.

Laikraksts «New York Sun» kļuva neiedomājami po­pulārs. Izdevējs Loks palielināja metienu, pacēla cenu, publicētos rakstus izdeva atsevišķā brošūrā un ķērās pie «liela, skaisti noformēta plakāta ar Mēness dzīv­nieku attēliem» izlaišanas; plakāts bija sastādīts, pa­matojoties uz zīmējumiem «Pielikumā pie «Edinburgas zinātniskā apskata»».

Pasauli pārņēma drudzis. Un, kad tajā pašā laik­rakstā parādījās ziņojums, ka izlaists jauns plakāts ar Mēness tempļu attēliem, Springfīldas sieviešu klubs sāka vākt līdzekļus, lai uz Mēnesi nosūtītu Zemes mi­sionāru.

Tā bija lieliska mistifikācija. Pēc dažiem mēnešiem izdevējs Loks atzinās. Un bija arī laiks atzīties. Laik­raksti ar «sera Džona Heršela» uzskatu izklāstu bija nonākuši līdz Labās Cerības ragam, kur sers Džons pa­tiešām veica astronomiskus novērojumus. Stāsta, ka, lasīdams laikrakstu, Heršels esot ilgi smējies. Pēc tam nomierinājies, izslaucījis acis un sūkstījies, ka viņa novērojumu rezultāti nav tikpat sensacionāli kā «izde­vēja Loka atklājumi».

Ak, dižā humora izjūta! …

9. Meness kustība

Mēness ap Zemi riņķo ar periodu 27 dienas 7 stun­das 43 minūtes un 11,5 sekundes. So periodu sauc par zvaigžņu jeb siderisko mēnesi. Tieši ar tādu pašu pe­riodu Mēness apgriežas pats ap savu asi. Tāpēc ir skaidrs, ka Zemei vienmēr pievērsta tikai viena mūsu nakts spīdekļa puse. _

Mēness spīd atstarotā gaismā, tāpēc atkarībā no triju ķermeņu — Zemes, Mēness un Saules stāvokļa ir redzama lielāka vai mazāka Mēness diska apgais­motā daļa. Tās ir tā sauktās Mēness fāzes. Laika sprīdi starp diviem sekojošiem jauniem mēnešiem sauc par sinodisko jeb Mēness mēnesi. Tas ilgst 29 dienas 12 stundas 44 minūtes 2,78 sekundes, tātad ir garāks

par siderisko mēnesi. Tas tā ir pašas Zemes kustības dēļ, kura, riņķodama ap Sauli, velk līdzi savu pava­doni, un tāpēc tā fāzes aizkavējas vairāk nekā divas diennaktis.

Saules un Zemes pievilkšanas spēki un citu Saules sistēmas planētu ietekme Mēness kustībā izraisa lielus traucējumus. So traucējumu dēļ mūsu pavadoņa orbī­tas elementi nemitīgi mainās un ik mēnesi Mēnesim starp zvaigznēm ir jauns ceļš. Lai lasītājs izjustu, cik sarežģīti iepriekš izskaitļot Mēness koordinātes, pateik­sim, ka pilnīgā Mēness kustības vienādojumā, ko sastā­dījis Leonards Eilers, ir vairāk nekā 700 locekļu!

Vai varat iedomāties tādu uzdevumu …

10. Mēness izcelšanās >

Kura no hipotēzēm būs pareizā?

Šķiet, pati pirmā zinātniski pamatotā hipotēze bija Džordža Darvina ideja. (Cik nelaimīgs ir slavenu ve­cāku pēcteču liktenis! Lai kas arī būtu pats cilvēks, neviens autors nepalaiž garām iespēju pieminēt tēvu. Džordža tēvs bija Čārlzs Darvins, visiem labi pazīsta­mais evolūcijas teorijas autors. Lai nevajadzētu spīdēt atstarotā gaismā, viņa dēls izraudzījās nozari, kas ir pretēja tēva nozarei. Džordžs Darvins ir matemātiķis un astronoms.)

Ieinteresējies par dubultzvaigžņu izcelšanās pro­blēmu, viņš pagājušā gadsimta beigās ieteica hipotēzi, ka rotējošs šķidras masas piliens izstiepjas un pār­trūkst, sadalīdamies divās daļās. So hipotēzi viņš pie­mēroja sistēmai Zeme — Mēness, pieņemdams, ka kād­reiz šķidrais Protozemes piliens ir pārtrūcis, dodams iedīgli topošajam pavadonim — Protomēnesim. Sī ideja ir svarīga, jo tā apgalvo, ka abas planētas izcēlušās vienlaikus un ka to kopējā vecvecmāte ir Saule.

Mēness un Zemes vienlaicīgas iecelšanās piekritējs bija arī padomju zinātnieks Oto Smits, piecdesmito, gadu lieliskās kosmogoniskās hipotēzes autors. Taču viņš vairs nerunāja par šķidro Protozemi. Kopš Džor­dža Darvina laikiem protoplanētas sākumā bija atdzi­sušas un sakarsa (protams, hipotēzēs) tikai pēc tam, kad tās bija salipušas pikās un sākās smago elementu radioaktīvā sabrukšana.

Henrija Bellami un Hansa Hirbigera hipotēzēm ir pavisam citādi pamati. Viņi abi uzskata, ka Zeme pati sev apgādājusi pavadoni. Tālā senatnē, kā domā šie zinātnieki, starp Zemes orbītu un Marsa orbītu ap Sauli kustējusies patstāvīga planēta — Mēness. Laiku pa laikam, kā tas izriet no debess mehānikas likumiem, planētas Zeme un Mēness satikās. Smagā Zeme katru reizi mazo Mēnesi aizvien vairāk vilka uz savu pusi. Mēness zaudēja ātrumu. Un, lūk, pirms 10 000—15 000 gadu notika kosmiska katāstrofa. Mēnesim nepietika

ātruma, lai izrautos no Zemes gūsta, un tas uz visiem laikiem kļuva par mūsu pavadoni.

Sī satveršana dārgi izmaksāja abām planētām. Ne velti daudzas leģendas un miti stāsta, ka tieši tajā laikā, pirms 10 000—15 000 gadu uz Zemes norisinā­jušies briesmīgi notikumi: zemestrīces un plūdi.

Aptuveni tajā pašā laikā gājusi bojā arī noslēpu­mainā Atlantīda — zeme, kuras meklējumi joprojām satrauc dgudzus cilvēkus un par kuru joprojām strīdas.

Leģendas stāsta, ka aptuveni tajā pašā laikā bijuši ārī vispasaules plūdi…

Protams, diez vai mītu fantastiskos sižetus var uz­skatīt par zinātniska pierādījuma pamatiem, bet… zi­nātne attīstās. Paklausīsimies, ko tā teiks turpmāk.

Katrā ziņā, ja tāda satveršana notikusi, tad sevišķi smagi, protams, vajadzēja ciest Mēnesim.

Viens otrs kosmogonists pieļauj, ka agrāk uz Mēness kā uz patstāvīgas planētas, iespējams, jūrās bijis ūdens un virs tā virsmas bijusi atmosfēra. Taču katastrofā, kas izcēlusies sakarā ar Mēness satveršanu, uz mazā debess ķermeņa, kam ir niecīgs pievilkšanas spēks, ne­varēja noturēties nedz atmosfēra, nedz hidrosfēra.

Beidzot, ir vēl viena hipotēze. Tajā Zemes pavadoņa parādīšanās pirmcēlonis ir pati Zeme un . .. Un vēl kāda noslēpumaina, pagaidām nezināma kosmiska pa­rādība, kuras dēļ kādubrīd Zemes griešanās ātrums krasi samazinājies un viens no tās kontinentiem, sauk­sim to par Mēness kontinentu, atrauts no kontinentu kopējā pamata un aizlidojis projām Zemes griešanās virzienā.

Tā radies Mēness.

Sīs hipotēzes autori ir atraduši pat vietu, no kuras izsviests hipotētiskais kontinents. Paskatieties pasaules kartē. Atlantijas okeāna centrālajā daļā ir uz Zemes vienīgā jūra bez krastiem. Jūra, kuras robežas mainās atkarībā no gadalaika, bet ūdens ir tik caurspīdīgs, ka pat no sešdesmit metru liela dziļuma akvalangisti redz pāri peldošā kuģa dibenu. Jūs, protams, uzminējāt, ka runa ir par Sargasu jūru, kas tā nosaukta tāpēc, ka tajā ir milzum daudz gaišzilā ūdenī peldošo aļģu.

So rajonu joprojām uzskata par mūsu planētas nesta­bilāko daļu. Zemestrīces un vulkānu izvirdumi ir bie- žas parādības «zilā kontinenta» dažādās daļās.

No rietumiem Sargasu jūru apņem Amerikas konti­nenta pusgredzens. Austrumos ir Āfrika un Eiropa. Si vieta ir pilnīgi piemērota, lai tieši no tās kā lielgabala lode izlidotu Mēness. Vieta gan. Tiesa, šī hipotēze ne sevišķi labi saskan ar matemātiku. Mūsu laikā ir par maz tikai izsacīt interesantu priekšlikumu. Nepiecie­šams, lai tas atbilstu arī matemātikas likumiem, lai nerunātu pretim jau pastāvošajām patiesībām.

Tomēr hipotēze pastāv un to nevajag noklusēt.

Tātad arī Zemes mūžīgā pavadoņa izcelšanās noslē­pums vēl gaida savu atminējumu.

11. Astronomiskās konstantes un mervienības

Likums ir likums, ja tas nemainās atkarībā no atra­šanās vietas. Bet likums nav nekas, ja cilvēki nav vie­nojušies par etaloniem un paraugiem, kas derīgi atda­rināšanai.

Ja jums būs izdevība padzīvot Anglijā, pievērsiet uz- manibu tam, ka tur nevar atrast nevienu plikpaurainu aptieķnieku. Nedrīkstētu būt! (So uzmanīgo teikumu autors uzrakstīja tāpēc, ka viņš pats Anglijā nav bi­jis.) Bet kāpēc nedrīkstētu būt?

Iztirzādams angļu impērijas mēru un svaru sistēmu, itāliešu zinātnieks Rosi visvairāk brīnās par to, ka An­glijas aptieķnieki nenoindē savus slimniekus, jo «vecajā labajā Anglijā» pastāv 46 svara mērvienību nosaukumi. Turklāt pieciem nosaukumiem atbilst katram trīs da­žādas mērvienības. Britu provizors vienmēr patur prātā trīs svara mērvienību sistēmas. Tirdzniecības sistēmu viņš izmanto, pārdodams daudzumus, kas lielāki par V2 unci un V2 pintu. Metrisko sistēmu lieto visām moder­najām zālēm un medikamentiem. Un aptieku sistēmu — visam pārējam. Turklāt, ja jūs no Anglijas aizbrauk­siet uz Ameriku, kur mēru nosaukumi ir tādi paši, tad nebrīnieties, ja jūsu bagāža kļūst katastrofiski smaga. Angļu tonna gluži vienkārši ir par 10 procentiem sma­gāka nekā amerikāņu tonna, bet šķidruma mērs — angļu galons — par 20 procentiem lielāks nekā ameri­kāņu galons. Bez tam neiedomājieties sajaukt drahmas un dramas. Neraugoties uz to, ka angļu valodā abi nosaukumi skan pilnīgi vienādi, tomēr viena drama tirdzniecības mērvienību sistēmā vienlīdzīga 27,34375 graniem, turpretim viena drahma šķidruma sver 54,6875 granus. Bez tam vēl neaizmirstiet, ka aptieku sibtēmas svara vienība grans pats ir vienlīdzīgs 62,209 miligramiem.

«Ir ļoti daudz iespēju sajaukt mērus,» raksta itāliešu zinātnieks, aicinādams angļus pievienoties metriskajai sistēmai. «Acīm redzot, tāpēc angļu aptieķniekiem izvei­dojies paradums kasīt pakausi. Bet, tā kā galvas ma­sāža var noderēt par lielisku līdzekli pret plikpaurību, tad, šķiet, var izdarīt secinājumu, ka angļu aptieķnieku matu sakuplošana ir britu impērijas mēru un svaru sistēmas negaidītas un patīkamas sekas.» Neraugoties uz cieņu, ko jūtam pret Ņūtona un Heršela dzimteni, kā arī neņemot vērā rūpes par frizūru saglabāšanu, tomēr izmantosim metrisko sistēmu, pie kuras esam piera­duši.

Lai mūsu lasītājs neiedomājas, ka angļi, kļuvuši ko­miski ar savu svēršanu, pilnveido garuma mērus. Si­tuācija kļūs skaidra, ja minēsim garuma mērvienību nosaukumus: jūdze, līnija, pēda, jards, palms, spens, neils, hends, fesoms, -armijas solis, ģeometriskais solis, pols (arī peršs, rods, laga), meža pols, ekonomiskais pols, farlongs, links (posms), čeins, kabeļtauva, legālā jūdze, angļu jūdze, jūras jūdze, liga, admiralitātes jū­dze… Turklāt vienību savstarpējā sakarība nepiera­dušu cilvēku var saniknot. 1 legālā jūdze = 8 farlon- giem = 320 rodiem = 1760 jardiem = 5280 pēdām = = 63 360 collām …

Tomēr nedomājiet, ka, pieņēmuši vienotu metrisko sistēmu, astronomi jau ir laimīgi. Izdarīdami astrono­miskos aprēķinus, viņi negaidot saduras ar skaitļošanas rakstura grūtībām. Pieņemsim, ka jāuzraksta Saules masa. CGS (centimetra, grama, sekundeš) sistēmā pie­prasīts, lai operējam ar gramiem, taču tad iegūstam skaitli: 1 990 000 000 000 000 000 000 000 000 000 000 gramu. Bet Galaktikā ir zvaigznes, kuru masa daudz­kārt pārsniedz mūsu spīdekļa masu. Kā rīkoties? Un tad astronomi pieņēma, ka Saules masa ir viena no zvaig­

žņu pasaules konstantēm. Zemes masu pieņēma par konstanti planētu pasaulei, bet Mēness masu — pava­doņiem. Pēc tam ķērās pie atstatumiem. Centimetrs Visumam nav sevišķi ērta mēra vienība; to aizstāja ar gaismas gadu un arī ar parseku. Lai atcerētos, cik lielas ir šīs konstantes un mērvienības, tās sakopotas ta­bulā:

Gaismas ātrums =2,988- 10'° cm/sek

Zemes masa Mēness masa Saules masa

1 astronomiskā vienība l gaismas gads

1 parseks

Galaktikas rādiuss

Gravitācijas konstante =6,67- 10-® din • cm2 /g2

= 5,98- 1027 g =7,35-1025 g = 1,99- 1033 g

= 1,496- 1013 cm =9,463- 1017 cm= =6,3204- 104 a. v. = 3,084-1018 cm= = 2,0626- 105 a. v.

=3,259 gaismas gadi = 15 000 — 20 000 parseki

Galaktikas biezums centrālajā daļā =5000 parseki Saules atstatums no Galaktikas

centra

Saules ātrums orbītā ap Galaktikas centru

= 10 kiloparseki = 10 000 parseki = 230 km/sek.

Astotā nodaja planĒtu dosjĒ

Ak, nelaime! Aklais spēks, kas vada spīdekļus un atomus, no mūsu dzīves likstām veido Visuma kārtību.

Anatols Franss

1. Merkurs

Šī planēta savu vārdu dabūjusi no blēdīgā seno romiešu dieva, tirgotāju un krāpnieku aizbildņa. Acīm redzot, tāpēc arī Merkurs riņķo Saulei tu­vāk par visām citām planētām (vidēji 58 miljonu kilometru attālumā).

Itāliešu astronoma Skiaparelli dēļ līdz pat pēdējam laikam uzskatīja, ka Merkura apgriešanās periods ap savu asi vienāds ar apriņķošanas periodu ap Sauli — 88 diennaktis, tas ir, planēta izmanās apskriet apkārt spīdeklim, visu laiku tam pievēršot vienu pusi — «seju». Tomēr pavisam nesen radioastronomi atklāja, ka Mer­kurs griežas ātrāk un tā periods ir nevis 88, bet tikai 59 diennaktis. Tātad Merkura Saules diennakts ilgst apmēram 180 Zemes diennaktis un ir 2 reizes garāka par Merkura gadu. Ko lai dara, paldies kaut par to, ka vispār pastāv dienas un nakts maiņa, kā tam jābūt uz godājamām planētām. Citādi vienam otram jau ra­dās aizdomas, ka Merkurs ir nevis patstāvīga planēta,

bet izbijis pavadonis, kas kaut kādu iemeslu dēļ aiz­bēdzis no Venēras. Taču šo hipotēzi fakti pagaidām neapstiprina, un tāpēc tā ir viegli ievainojama. Mer­kurs vislabāk novērojams elongācijās, tas ir, tad, kad leņķis starp virzie­niem no Merkura uz Zemi un uz Sauli ir 90° liels. Tad rīta un vakara blāzmu gaismā Merkurs ar neap­bruņotu aci redzams kā spoža dzintarkrāsas zvaig­zne.

Par Merkura reputāciju daudz stāsta tā virsmas melnie plankumi, kā arī paradums pūst putekļus acīs novērotājiem no Ze­mes. Franču astronoms Antoniadi apgalvo, ka viņš daudzas reizes redzējis, kā samazinās detaļu kon­trasts uz planētas diska. Bet to var izraisīt vienīgi putekļu daļiņas tās atmo­sfērā, kuru izcelšanās nav zināma. Merkura atmosfē­ras blīvums nav lielāks par 0,003 Zemes atmosfē­ras blīvuma. Tāpēc tā vir­smas tuvumā spiediens ne­pārsniedz 1 milimetru dzīvsudraba staba. Pie mums uz Zemes tādu blī­vumu var novērot vienīgi tad, ja paceļas 50 kilo­metru augstumā.

Temperatūras mērījumi

liek domāt, ka uz Merkura ir «silts». Tā apgaismotajā daļā termometrs var parādīt līdz 400 grādiem Celsija. Tāpēc personām, kas tur gatavojas pavadīt atvaļinā­jumu, ieteicams paņemt līdzi azbesta laivas un kar­stumizturīgus zābakus. Jūs gaida izkausētas alvas ezeri un svina dubļu purvi. Netraucēs arī bruņu lietussargs, lai aizsargātos pret meteorītiem. Uz Merkura modernā­kais pludmales tērpu piegriezums ir smagās skafan- dras, kas aizsargā no tuvās Saules caurspiedīgā izsta­rojuma.

Noslēgumā var sacīt, ka Merkurs nav interesanta planēta un tuvākajā laikā astronautiem tur nav ko darīt.

2. Venēra

Sī planēta ir Zemes māsa. Bez Zemes tā ir vienīgā planēta, kura gandrīz visās valodās nes sievietes vārdu. Pats spožākais nakts debess spīdeklis. Pastāv uzskats, ka tieši spožuma dēļ tai dots skaistuma dievietes vārds. Un tomēr tai ņav neviena pavadoņa. Starp citu, Zemes vīrieši šai lietā jau ir kaut ko darījuši. Padomju auto­mātiskās izlūkstacijas jau ir ieminušas taciņu uz mū­žīgās sievišķības simbolu. Vēl vairāk, 1967. gada 18. oktobrī padomju starpplanētu stacija «Venēra 4» iegāja planētas atmosfērā, no stacijas atdalījās nolai­šanās aparāts — zinātniskā laboratorija, kura pusotru stundu ilgi kārtīgi pārraidīja apkārtējās pasaules pa­rametrus.

1969. gada 16. un 17. maijā divas automātiskās starp­planētu stacijas, kas bija startējušas no padomju kos­modroma, nolaidās uz Venēras virsmas. Tās bija «Ve­nēra 5» un «Venēra 6» — divas dvīņu māsas, ar kurām pirmo reizi gandrīz vienlaikus dažādos rajonos varēja iztaustīt kaimiņu planētas biezo atmosfēru. Stacijas apmēram 40 kilometrus laidās lejup ar izpletņu sistē­mām, nepārtraukti dodamas informāciju. Pēc tam rai­dītāji apklusa. Kāpēc? Kas bija radioaparatūras darbī­bas pārtrūkšanas cēlonis? Nav zināms. Šķiet, visu va­rētu atdot, lai kaut ar vienu aci ielūkotos šajā «tālajā, tālajā, tālajā pasaulē»! …

Pa mūsu «Venēru» pēdām steidzās arī amerikāņu

«Marineri». Tiesa, pagaidām planēta uz jūtām neatbild. Pielidojuši kaimiņienei ar vislabākajiem nolūkiem, Ze­mes radioraidītāji diez kāpēc apklust. Tā notika ar «Ve­nēras 1» un «Venēras 4» radiostacijām, tāds pats likte­nis bija arī amerikāņu «Mariner 2». Raidījumu pārtrūk- šanas cēlonis nav zināms.

Ne velti Venēru sauc par «Zemes māsu». Abām pla­nētām ir ļoti līdzīgi astronomiskie raksturlielumi. Bez tam Venēra mums ir tuvākā planēta. Un tomēr tā ir «noslēpumu planēta», vismazāk izpētītais Saules sistē­mas ķermenis. Pareizāk sakot, debess ķermenis, kas ar noslēpumainu klusēšanu atbild uz lielāko daļu jautā­jumu.

Venērai ir atmosfēra. Pirmais to atklāja M. Lomono- sovs 1761. gadā. Ar to arī sākās nepatikšanas. Izrādī­jās, ka gāzu apvalks ir tik blīvs, pārpilns ar māko­ņiem, ka caur to ne tikai nav iespējams saskatīt detaļas uz planētas virsmas, bet pat nevar noteikt ap­griešanās periodu. Viedokļi dalījās: daži uzskatīja, ka apgriešanās periods aptuveni vienāds ar Zemes apgrieša­nās periodu, citi domāja, ka pret Sauli planēta vienmēr pavērsta ar vienu un to pašu pusi. Cauri krita kā vieni, tā otri. Mūsu gadsimta sešdesmitajos gados radiolokā­cija deva sensacionālu jaunumu: Venēra griežas pre­tējā virzienā nekā visas pārējās planētas. Apgriešanās periods izrādījās vienlīdzīgs gandrīz 250 Zemes

diennaktīm. Tātad arī uz Venēras diena ir garāka par gadu. (Ap Sauli Venēra apriņķo 225 diennaktīs.)

Venēras atmosfēras noslēpums sagādājis daudz rūpju astronomiem. Kopš Flamariona laikiem uzskatīja, ka Venēras atmosfēra maz atšķiras no Zemes atmosfē­ras, bet jau pēc 40 gadiem, 1932. gadā, pirmās spektro- grammas parādīja, ka planētas atmosfērā ir ārkārtīgi daudz ogļskābās gāzes. 1954. gadā N. Kozirevs Venē­ras atmosfēras spektros atklāja slāpekļa emisijas jos­las. 1962. gadā Krimas astrofizikas observatorijas līdz­strādnieki V. Prokofjevs un N. Petrova ziņoja, ka at­klāts skābeklis. Amerikānis Strongs, ar gaisa balonu 25 kilometru augstumā pacēlis automātisko aparatūru, atklāja, ka Venēras atmosfērā ir pat ūdens tvaiks…

Aptuveni tajā pašā laikā pazīstamais amerikāņu as­tronoms Kārlis Sagans izvirzīja ideju, kā Venēru pār­kārtot. Viņš ierosināja nosūtīt turp automātiskās raķe­tes ar tvertnēm, kurās ir Zemes zaļās aļģes. Izsmidzi- nātas Venēras blīvajā atmosfērā, aļģes nenokritīs uz planētas virsmas, bet gan paliks suspendētā stāvoklī. Turklāt tās attīstīsies siltumnīcas klimata apstākļos, savairosies, absorbēs lieko ogļskābo gāzi un tajā pašā laikā bagātinās Venēras gaisu ar skābekli. Aizritēs 100—200 gadu, un cilvēks, izkāpdams no tiešās satik­smes raķetes «Zeme—Venēra», varēs ieelpot pilnu krūti un pasūdzēties par smacīgu gaisu lidojuma laikā.

Skaistules Venēras mīklas nebeidzas ar atmosfēru. Jau pirms piecpadsmit gadiem visi bija pārliecināti, ka uz planētas virsmas ir smacīgi karsts klimats un liels mitruma daudzums, pieļāva, ka pat visa Venēras vir­sma ir viens vienīgs okeāns.

1956. gadā astronomi sāka pētīt Venēras radioizsta- rojumu. Radioastronomija deva sensāciju pēc sensāci­jas. Vispirms izrādījās, ka temperatūra ir aptuveni vien­līdzīga 300 grādiem! Tātad nekāda okeāna, nekāda ūdens? Kvēlojošs tuksnesis, kurā absolūti nav ūdens? Viens otrs negribēja piekrist. Diskusiju izbeidza pa­domju «Venēras 4» lidojums. Stacija apstiprināja ame­rikāņu «Marinera 2» ziņojumu, ka Venērai nav magnē­tiskā lauka un tātad nav arī radiācijas joslu. Izrādījās, ka temperatūra pie virsmas patiešām ir tuvu 280 grā­diem.

Vēl interesantākas ziņas sagādāja «dvīņu māsas» — «Venēra 5» un «Venēra 6». Saskaņā ar datiem, kas saņemti no automātiskajām stacijām, var izdarīt pie­ņēmumu, ka mūsu kaimiņienei ir ļoti nelīdzens reljefs. Radiolokācijas augstuma mērītāji parādīja, ka 14 kilo­metrus (!) augsti kalni uz Venēras nepavisam nav retums. Iedomājieties, cik liels šis skaitlis, un atcerie­ties, ka pie mums uz Zemes, izdzirdot vārdu «Džomo- lungma» (Everests), visiem kārtīgiem alpīnistiem «ce­pures tūlīt nokrīt no galvas». Bet tas taču ir tikai 8,848 kilometri. Tāpēc, draugi, asiniet ledus cērtes… Ja jūs neesat «sniega tīģeris», tad Džomolungmas vir­sotnē jums ievajadzēsies skābekļa aparāta un kārtīga kažoka. Tādā augstumā atmosfēras spiediens ir trīs reizes mazāks nekā jūras līmenī (tikai 0,31 atmosfēra), bet salst tā, ka mūžīgie sniegi sprakšķ un kā smiltis sairst zem kājām …

Uz Venēras aina ir mazliet citāda. Kalna virsotnē, kur gribēja nolaisties stacija «Venēra 6», spiediens ir tik liels kā autoklāvā — 60 atmosfēras un arī tempera­tūra ir atbilstoša — aptuveni 400° Celsija. Tātad uz Venēras papikoties neizdosies. Starp citu, tam ir vēl citi cēloņi. Pēc abu staciju datiem, Venēras nokaitētajā atmosfērā pat lielākā augstumā nav piesātinātu ūdens tvaiku. Un skābekļa aparāts jums būs daudz nepiecie­šamāks par kažoku. Venēras «gaisā» ir tikai 0,4 pro­centi skābekļa. Slāpekļa un inerto gāzu tajā ir aplu- veni 2—5 procenti, bet viss pārējais — ogļskābā gāze: 93—97 procenti! Tātad nekāda laba elpošana neiznāk.

Vēl «siltāks» ir kalnu piekājēs. Tur aizlidoja stacija «Venēra 5». Uz planētas virsmas šī vārda tiešajā no­zīmē temperatūra var sasniegt 530° Celsija, bet spie­diens tur ir kā zem preses — 140 atmosfēru! īsāk runājot, ja velnam ievajadzētos piemērotu vietu kvalifi­cētiem grēciniekiem, tad neko labāku viņš neatrastu.

Vispār Dantes elles septiņi loki ar saviem apstāk­ļiem pagaidām ļoti atgādina Saules sistēmas planētas. Bet vai nevajadzētu izvirzīt hipotēzi, ka itāliešu dzej­nieks, ko sagūstījuši atnācēji no citām planētām, kopā ar viņiem veicis starpplanētu ceļojumu, kuru pēc fam aprakstījis savā nemirstīgajā darbā? Kas vainas šai hipotēzei? Vēl jo vairāk tāpēc, ka toreiz cilvēki bija

pārliecināti, ka pastāv tieši septiņas planētas. Lūk, piemērs, kā rodas tipiska spekulācija. Bet cik daudz to nav bijis? Un cik daudz vēl būs… Kaut gan situācija mums liekas neviesmīlīga, cilvēki jau aprēķinājuši un uzzīmējuši kosmonautu nākotnes lidojumu trajektori­jas. Un jādomā, ka pēc Mēness tieši Venēra kļūs par nākamo lidojumu mērķi.

3. Marss

Par Marsu ir uzrakstīts vairāk nekā par visām citām Saules sistēmas planētām kopā. Grūti pasacīt, kāpēc cilvēki to nosaukuši asinskārā kara dieva vārdā. Iespē­jams, drūmi sarkanīgās krāsas dēļ? Ilgus gadus uz­skatīja, ka Marss ir vecs. Uz tā virsmas nav nedz aug­stu kalnu, nedz dziļu ieleju. Gluda seja, bez grumbām, ir planētas liela vecuma pazīme. (Tā ir vēl viena bū­tiska debess ķermeņu atšķirība no cilvēka.)

Marsā noslēpumi sākās ar Skiaparelli sensacionālo atklājumu. Neraugoties uz vecuma nevarību, Marss ik pēc piecpadsmit līdz septiņpadsmit gadiem piebrauc tuvāk savai kaimiņienei Zemei. Nē — aizdomām nav pamata. Vienkārša nevainīga tikšanās 55 miljonu kilo­metru-atstatumā. Vienas tādas lielās opozīcijas laikā tad arī itāliešu astronoms uz planētas virsmas pama­nīja veselu tīklu taisnu līniju. Tajos gados uz Zemes vislielākais jaunums bija lielo kanālu — Suecas, Ķīles, Panamas… būvdarbi. Un Skiaparelli atklājums tiek pasludināts par marsiešu «kanāliem», t. i., par saprā­tīgu būtņu darbības tiešu rezultātu.

Rakstniece V. Zuravļova ir sastādījusi ļoti intere­santu uz Zemes noritošo notikumu salīdzinājumu ar sensacionāliem atklājumiem uz Marsa. Viņa raksta: «… vēlāk tika noskaidrots, ka gandrīz simt gados līdz Skiaparelli dažādi novērotāji Marsa kartē atzīmējuši aptuveni 60 «kanālu». Tomēr neviens neizteica pašu vārdu «kanāli» un hipotēzi, ka to izcelšanās būtu māk­slīga. Vajadzēja gaidīt, kamēr uz Zemes sāksies lielo kanālu būvēšanas laikmets. Tikai tad tumšajās, taisna­jās līnijās, kas šķērsoja Marsa kontinentus, zinātnieki saskatīja kanālus!»

Vēlāk, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, tika izgudroti spēcīgi prožektori. Plaši izplatās gais­mas signalizācija. Un pēc dažiem gadiem astronomi Marsa terminatora tuvumā pamana spožus, baltus pun­ktus. Visas pasaules laikrakstus aplido ziņojums par marsiešu gaismas signāliem.

XX gadsimta divdesmitie gadi uz Zemes iezīmējās ar radiosakaru attīstību. Radioamatieri ir apguvuši īs­viļņu diapazonu un milzīgos atstatumos uztver nelie­las jaudas raidītāju vājos signālus. Un 1924. gadā — jauna sensācija. Vairākas pasaules radiostacijas uztvē­rušas noslēpumainus radiosignālus no Marsa! Pēc kāda laika izrādījās, ka tā ir uzņēmīgu radioamatieru misti­fikācija, joks.

1945. gadā virs Hirosimas un Nagasaki «spožāk par tūkstoš Saulēm» uzliesmoja amerikāņu atombumbu sprādzieni. Bet 1951. un 1954. gadā japāņu novērotāji atklāj uzliesmojumus uz Marsa un izsaka pieņēmumu, ka tie ir atomsprādzieni. Un, beidzot, mūsu dienu pē­dējā hipotēze.

Marsam ir divi apbrīnojami pavadoņi — Foboss un Dēmoss. Tulkojumā tas nozīmē «bailes» un «šausmas». Kāpēc gan ne, ja ņem vērā, ka Marss ir kara dievs, tad viņa pavadoņiem tādi vārdi labi piederas.

Pavadoņus izdevās atklāt amerikāņu astronomam Hollam tikai 1877. gadā. Pavēlu, vai ne? Tolaik cilvēki jau samērā labi pazina Saules sistēmu. Un tomēr Marsa pavadoņi izraisīja izbrīnu. Foboss kustas pa ap­tuvenu riņķveida orbītu tikai 6000 kilometru atstatumā no Marsa virsmas. Salīdzinādami pavadoņa atstaroto gaismu ar planētas atstaroto gaismu, zinātnieki ar lie­lām grūtībām aprēķināja, ka Marsa pirmā mēness dia­metrs ir tikai… 16 kilometru. Otrs pavadonis — Dē­moss ap savu planētu riņķo 23 500 kilometru atstatumā. Un tā apriņķošanas laiks ir apmēram 6 stundas ilgāks par Marsa diennakti. Tātad no Marsa virsmas tas pie debess redzams gandrīz pilnīgi nekustīgs. Dēmosa dia­metrs ir vēl mazāks — tas aptuveni vienlīdzīgs 8 kilo­metriem.

Tas ir mīklaini: pirmkārt, nevienai planētai nav tik mazu dabisko pavadoņu. Otrkārt, Saules sistēmā nevar ari atrast pavadoņus, kas būtu tik tuvu planētai. Un,

treškārt, Foboss apskrien ap Marsu 7 stundās 37 minū­tēs. Tas ir, Fobosa apriņķošanas periods ir mazāks par pašas planētas apgriešanās periodu. Bet Saules saimē ari tā ir unikāla īpašība.

Tagad pienācis laiks pašam apbrīnojamākajam. Mūsu gadsimta sākumā krievu astronoms Hermanis Strūve noteica Marsa pavadoņu visus raksturlielumus un ap­rēķināja pavadoņu stāvokļus orbītā jebkuram nākama­jam laika brīdim. Aizritēja apmēram puse gadsimta, un amerikāņu astronoms Sarpluss veica tādu pašu no­vērojumu sēriju. Dabiski, viņš savus datus nolēma salī­dzināt ar krievu kolēģa rezultātiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Strūves novērojumi vienmēr bija izcēlušies ar ārkār­tīgu precizitāti. Cik ļoti izbrīnījies bija amerikānis, kad viņš atklāja veselus 2,5 grādus lielu atšķirību!

Divarpus grādu! Tie var likties tīrais sīkums. Tomēr astronomiem tā ir katastrofa, nedzirdēts skandāls de­bess mehānikā. Un jūs tūlīt sapratīsiet, kāpēc tā.

Mākslīgie Zemes pavadoņi kustas pa spirāli. Ikvienu pavadoni pakāpeniski bremzē atmosfēra, tas krīt lejup un līdz ar to palielina sava lidojuma ātrumu. Tā tas turpinās tikmēr, kamēr pavadonis nav iegājis atmosfē­ras blīvajos slāņos. Tur tas vai nu sadeg, vai arī, ap­rakstījis dažus lokus, nogāžas uz Zemes.

Tagad atgriezīsimies pie Fobosa. Vai mūsu priekšā nav tāda pati aina? Ja 50 gados pavadonis aprēķināta­jai atrašanās vietai aizsteidzies priekšā par 2,5 grādiem, tad aizritēs tikai 15 miljoni gadu, un Foboss no­kritīs uz Marsa!

Bet kā izskaidrot Fobosa slīdēšanu lejup un paāt- rināšanos? Zinātnieki aplūkojuši daudzas hipotēzes un pieņēmumus. Un citu pēc cita noraidījuši. Matemātika ir kontrolieris, kuram nevar tikt garām, ja teorijā viss nav kārtībā.

1959. gadā, apsvērdams iespējamos cēloņus, padomju astronoms I. Sklovskis nonācis pie atzinuma, ka tādi debess mehānikas likumu pārkāpumi iespējami vienīgi tajā gadījumā, ja Foboss nav ciets viendabīgs ķermenis un tā blīvums aptuveni vienlīdzīgs gāzes mākonīša lielumam.

Bet gāzes mākonītim jau sen, sen vajadzēja izklīst. Taču pavadonis pastāv jau aptuveni 500 miljonus gadu. Ja tā, tad Marsa pavadonim iekšiene ir tukša kā kon­servu kārbai, un diez vai kāds varēs pieņemt, ka akla­jiem dabas spēkiem izdevies radīt dobu salu un palaist to lidojumā Kosmosā. Nē, drīzāk gan tas ir saprātīgu būtņu roku darbs.

Marsa pavadoņiem ir 500 miljoni gadu. Jāpiekrīt, ka tas ir ļoti godājams vecums. It īpaši, ja salīdzina ar cilvēci, kurai kopš dzimšanas ir 150 reižu mazāks gadu skaits. Pašlaik Marsa dabas apstākļi nav labvēlīgi dzī­vības vētrainam uzplaukumam. Visvairāk ticams, ka planētas virsma ir auksts, miris tuksnesis ar retiem ne sevišķi prasīgas floras — sūnu un ķērpju pārstāv­jiem. Bet kādreiz …

Kādreiz Marsu varēja apdzīvot augsti attīstītas, sa­prātīgas un labsirdīgas būtnes. Tās būvēja pilsētas, cī­nījās ar dabu, pakļāva to sev. Iespējams, ka tās, tāpat kā mēs, cilvēki, apguva Kosmosu. Uzbūvēja kosmiskās stacijas — divas lidojošas salas, kuras šodien sauca'm par Fobosu un Dēmosu. Varbūt, cenzdamās aizbraukt no mirstošās planētas, viņas ir uzturējušās arī pie mums, uz Zemes. Nelaime, ka tajā tālajā laikmetā uz mūsu planētas dzīvība bija maz pievilcīga. Un gudrās un varenās tautas pārpalikums aizceļoja projām, var­būt uz visiem laikiem aizbrauca uz citu zvaigznes sis­tēmu. Bet kosmiskās stacijas — divus Marsa pavado­ņus — atstāja kā pieminekļus aizgājušajai civilizācijai

tapat kā piramīdas Āfrikas tuksnesī, kā Saules tautas tempļus atmiņai par tautu, kas izzudusi uz Zemes.

1971. gadā notika Marsa lielā opozīcija. Dažus mē­nešus pirms tās no Zemes startēja automātiskās starp­planētu stacijas. Cilvēki steidza izmantot divu planētu satikšanos. Padomju «Marši» un amerikāņu «Marineri» iegāja riņķveida orbītās un kļuva par sarkanās planē­tas mākslīgajiem pavadoņiem. Tika gūti pirmie panā­kumi: visā pasaulē izplatījās starpplanētu stacijas «Ma- riner 9» pārraidītie Marsa pavadoņa Fobosa attēli. Tas, izrādās, ir stūrains klints bluķis ar pamatīgai melonei līdzīgu konfigurāciju. Tādu galu ņēma skaistās hipotē­zes par cildenajiem marsiešiem. Aelita dzīvo uz Zemes! Saules sistēmā nav nozīmes meklēt saprātīgus iemīt­niekus.

Un tad sekoja vēl viena sensācija… Marsa virsmas fotogrāfija. Kā stāsta, kad šis attēls pirmo reizi parā­dījies laikrakstos, daudzi speciālisti domājuši, ka tas ir joks. Sak, kāds nopublicējis Mēness virsmas gabala fotogrāfiju, to nosaukdams par «Marsa virsmu». Tie paši gredzenveida krāteri, nelīdzenā, «bakurētainā» vir­sma … Padomju stacijas izmērīja virsotņu augstumu, kuras sasniedz trīspadsmit tūkstošus metru. Te nu bija «večuka» Marsa gludā seja … Sakrunkodams «seju», mūsu kaimiņš iesniedzis steidzamu pieprasījumu atzīt viņa jaunību. Bet tas nozīmē, ka kosmogonijā izvirzās

jaunas, ar Marsa izcelšanos saistītas problēmas. Jau­nas hipotēzes, jauni pieņēmumi. Patiešām, garlaicība te nevar uzmākties …

4. Jupiters

Jupiteru izsenis uzskata par aizbildni veiksmīgiem cilvēkiem, kuri sasnieguši slavas un laimes vislielākos augstumus. «Zodiaka pirmajā zīmē Jupiters rada bīska­pus, gubernatorus, cildenus un stingrus tiesnešus, filo­zofus, gudros, tirgotājus un baņķierus …» Tā šī pla­nēta raksturota kādā no Ludviķa XIII laiku astroloģi­jas rokasgrāmatām. Saules sistēmā Jupiters ir vairāku «Jupitera grupas» planētu pārstāvis. Pie šīs grupas pieskaita gigantiskās planētas: Jupiteru, Saturnu, Urānu un Neptūnu. Savu vārdu Jupiters dabūjis no zi­bens metēja Zeva, olimpiskās dievu kompānijas vadī­tāja.

Ko gan vēl vairāk, šķiet, var gribēt? Un tomēr Jupi­teram nav laba slava.

Pirmām kārtām viņš ir nesolīds. Tik liela planēta, bet griežas neprātīgā ātrumā. Viens apgrieziens 9 stundās 56 minūtēs. Kas tā par diennakti? Savulaik Austrijas karaliskās observatorijas direktors astronoms Litrofs bija ļoti satriekts par dzīves tempu uz Jupitera: «… Se­višķas grūtības tas sagādā gurmaniem, kuriem 5 stundu laikā jāpaspēj apsēsties pie galda 3—4 reizes. Bet cik ļoti neapmierinātas būtu mūsu dāmas par tik īsām naktīm un vēl īsākām ballēm! …»

Pēc tam — pavadoņi. Ļoti pieklājīga svīta — 12 ga­bali. To skaitā Ganimeds, kura apjoms pārsniedz pla­nētu Merkuru, un vēl divi citi, kas lielāki par mūsu Mēnesi. Taču pastāv aizdomas, ka daļa no šiem pava­doņiem ir iegūti nelikumīgi. Kā futbolisti no svešas komandas tie aizmānīti prom no Saules. Beidzot, dau­dzi astronomi tieši Jupiteru apvaino Faetona — mūsu sistēmas desmitās planētas bojā ejā, jo to sarāvis ga­balos Jupitera pievilkšanas spēks. Kas tas par dievu? Grautiņu rīkotājs. Un arī viņa āriene … paskatieties te­leskopā: milzīgs, polos saplacināts, svītrains kā dzeršanā palaidies matrozis, kurš nodzēries līdz cauram kreklam. Nē, viņa izskats nav dievišķīgs, un viņa joki nav saprotami.

Pirms dažiem gadiem divi amerikāņu astronomi, Berks un Franklins no Karnēdžija institūta Vašingtonā, izmēģināja jaunu radioteleskopu. Starp daudzajiem jaunā instrumenta uztvertajiem signāliem viņi atrada vienu, kas bija pilnīgi citāds nekā pārējie. Pirmkārt, šī signāla avotam vajadzēja būt punktveidīgam. Otr­kārt, radioviļņu avots pārvietojās pie debess, un sig­nāls bija tāds, it kā kāds drudžainā steigā spaidītu telegrāfa atslēgu, raidīdams Visumā Morzes signālus ar 20 megahercu frekvenci. Signāli nāca no Jupitera. Vēl vairāk, no viena un tā paša Jupitera virsmas pun­kta. Taču joprojām ir noslēpums, kas tie tādi par sig­nāliem un kā tie izcēlušies! Jāgaida jaunas Kosmoša trases, jaunas automātiskās starpplanētu stacijas. Bet pagaidām gigantisko Jupiteru pētī radioastronomija. Un šī «vecāsmātes astronomijas mazmeitiņa» palīdzē­jusi cilvēkiem mainīt viedokli, ka Jupiters ir auksta un «mierīga» planēta.

Radioastronomija, kā vienmēr, dāsnām saujām iz­sēja noslēpumus. Līdz šim rakstnieki nav izpratuši, kādu cēloņu dēļ Jupitera ekvatoriālajā zonā plosās trakas vētras. Vai, piemēram, kā jums patīk šāds fakts: ēnā, kas no otrā un trešā pavadoņa krīt uz planētu, virsmas temperatūra ir par 30 grādiem augstāka nekā apkārtējā vidē. Kāpēc? Un slavenais «sarkanais plan­kums» — caurums Jupitera matroža kreklā? Cik daudz hipotēžu izteikts par tā* izveidošanos. Bet, ja hipotēžu ir daudz, tas nozīmē, ka jautājums nevienam nav pil­nīgi skaidrs. Pēdējais atklājums — ļoti spēcīga radiā­cijas josla, kura starojuma intensitāte ir simts triljonu reižu lielāka nekā Zemes radiācijas joslā. Tas nozīmē, ka Jupiteram ir arī spēcīgs magnētiskais lauks. Pirmais magnētiskais lauks pēc Zemes, kas atklāts Saules sis­tēmā. Un joprojām «kāpēc?», «kāpēc?». Pazīstama aina: jo vairāk detaļu mēs uzzinām, jo vairāk rodas arī jautājumu. Labi būtu noteikt brīdi, kad jautājumu kvantitāte sāks pārvērsties kvalitātē, un atrast vienu kopēju cēloni visām mīklām un noslēpumiem!

Tiesa, pastāv zināmas aizdomas. Proti, visas pretru-

nas un Jupitera dauzonīgais, nesaticīgais raksturs ir neapmierinātas godkāres rezultāts. Gigantiskajam Jupi­teram ir pietrūcis tikai nedaudz masas, lai savās dzī­lēs varētu iedegt kodoltermisko ugunsgrēku, kļūt par otru sauli.

Jupiters ir neizdevusies Saule, no tā arī izriet visi lielās planētas sarūgtinājumi.

5. Saturns

Tā, bez šaubām, ir mūsu sistēmas visskaistākā pla­nēta. Žēl, ka Saturns patālu no Zemes. Kad 1610. gadā Galilejs to ieraudzīja savā teleskopā, tad tūlīt pastei­dzās savu atklājumu pierakstīt kā šifrētu logogrifu: «Smaisnermielmbpobtalevmibanuvdttamiras.» Ērts pa­ņēmiens. Ja atklājums neapstiprināsies, varēs sacīt, ka pajokots. Bet, ja apstiprināsies, tad prioritāte nodroši­nāta. Tajos laikos atklājumus un izgudrojumus zaga bez sirdsapziņas pārmetumiem! Neviens to neuzskatīja par noziegumu: pieskati pats savu mantu!

Kas tik nemēģināja atšifrēt Galileja logogrifu^ Pat Keplers šim darbam izlietoja ne mazumu laika. Taču autors nesteidzās. Viņš atkal un atkal kaut ko novēroja savā teleskopā un tikai pēc ilgāka laika atklāja pierak­sta noslēpumu: «Visaugstāko planētu novēroju trij- kāršu.»

Visi atviegloti uzelpoja. Taču šodien šī interpretā­cija, šķiet, ir nedaudz paskaidrojama. Kāpēc «visaug­stāko»? Ļoti vienkārši. Izrādās, ka līdz XVII gadsimta beigām caur Saturnu gāja Saules valsts robeža. Astro­nomi bija pārliecināti, ka tā ir debess saimes pēdējā planēta. Bet Saturna attēls trīskāršojās tāpēc, ka Gali­leja teleskops bija sliktas kvalitātes. Itāliešu zinātnieks Saturna gredzena vietā redzēja divus izaugumus pla­nētas sānos.

Gredzens ir ļoti interesants veidojums. Tas sastāv no miljardiem visdažādākās formas un lieluma akmeņu. Pareizāk — nevis gredzens, bet gredzeni, jo tādu Sa- turnam ir vairāki, un tie ievietoti cits citā. Kas tie ir? Celtniecības gruži, kas palikuši pāri no planētas būv­darbiem, vai arī gabali, kas palikuši no nelaimīgā pa­vadoņa, kad tas pārgājis Roša robežu?

Starp citu, par pavadoņiem: Saturnam tādu ir des­mit. Turklāt pēdējais — desmitais — tika atklāts tikai 1966. gada decembrī. Pavadoņi ir kā jau pavadoņi, bet, atgriežoties pie gredzena, jāatzīmē, ka tā biezums, kā domā Maskavas astronoms M. Bobrovs, kas ir lielākais Saturna problēmu speciālists, nepārsniedz pat 20 kilo­metru, kaut gan gredzena platums ir 50 000 kilometru.

Neraugoties uz šķietamo solīdumu — pēc lieluma tā tomēr ir otrā Saules sistēmas planēta —, Saturnam ir ļoti vieglprātīgs raksturs. Par to varēsiet paši pārlie­cināties. Kad jūsu rokās nokļūs šī debess ķermeņa

gabaliņš, iemetiet to pat ne ūdenī, bet petrolejā, -un tas uzpeldēs kā korķis. Saturna blīvums ir 7,5 reizes mazāks par Zemes blīvumu.

Kopš seniem laikiem Saturns ir populārs ar to, ka padara nelaimīgus cilvēkus, kuri dzimuši zem tā zī­mes. Un nav arī par ko brīnīties: laika un likteņa die­vam Saturnam savulaik atņemts tronis un viņš padzīts no Olimpa. Tāda situācijā var sabojāties raksturs.

6. Urāns

Par Urānu sauc vienu no vissenākajiem dieviem — Saturna tēvu.

Planētai šo vārdu deva pēc zināmām svārstībām. Taču vispirms mazliet vēstures.

Urāns ir Saules sistēmas astotais debess ķermenis, un to nebija viegli atzīt. Pirmkārt, cilvēki bija piera­duši par robežsargu uzskatīt Saturnu. Otrkārt, zināma ietekme bija skaitļa «septiņi» tradīcijām. Septiņas die­nas nedēļā, septiņi atvērumi galvā — tātad arī planē­tām kopā ar Sauli jābūt tikai septiņām. Taču 1781. gada 13. martā nepazīstams vācu muzikants un kaislīgs astronomijas amatieris Viljams Heršels, pavērsis paš­darināto teleskopu uz Dvīņu zvaigznāja zvaigžņu

grupu, pamanīja debess ķermeni, kas nemaz nebija lī­dzīgs zvaigznei. Sākumā viņš kautrīgi nodomāja, ka tā ir komēta, pēc tam noturēja to par zvaigzni. Taču pakāpeniski, pārvarēdami domāšanas inerci, ļaudis aiz­vien vairāk pārliecinājās, ka atklāta jauna planēta. Mu­zikanta un astronoma vārds aplidoja Eiropu, radīdams skaudību un neizpratni. «Kas viņš tāds?» taujāja žur­nāli un zinātniskie krājumi. «Astronoms, kura vārds ir Mertels,» ziņoja viņa tautieši vācieši. «Zvaigžņu ama­tieris Gorošels,» apgalvoja franči. Starp citu, nerau­goties uz šīm domstarpībām, slava atrada īsto vaini­nieku. Bet astronoms Lalands pat ierosināja jauno debess ķermeni nosaukt par Heršela planētu. Sis nosau­kums tika lietots diezgan ilgi, līdz to izspieda tradicio­nālais mitoloģiskais Urāns.

Urāns ir «Jupitera grupas» planēta. Arī tas ir pa­viegls gigants, ar biezu amonjaka un metāna atmo­sfēru. Ap Urānu riņķo pieci pavadoņi — mēneši. Pati planēta ir tik tālu no centrālā spīdekļa, ka Saule no tās virsmas izskatās kā kniepadatas galviņa. Uz Urāna ir tumšs un auksts. Vispār, sākot ar Urānu, visas pā­rējās planētas pagaidām ir ārpus Zemes astronomu interešu loka.

7. Neptuns

Neptūns ir vēl tālāk par Urānu. Par to varētu nemaz nerunāt vai arī aprobežoties ar atgādinājumu, ka tas ir vēl viena «Jupitera grupas» planēta, ja vien nebūtu tā atklāšanas vēstures, kas ir ne tikai lielisks zinātniskās prognozes, bet arī… piemērs, kā cīnās par prioritāti.

Tabulu sastādīšana visiem astronomiem ir parasts darbs. Tabulas norāda planētu stāvokli jebkurā laika brīdī, un, izmantojot tabulu datus, nevajag meklēties pie debess, lai atrastu novērošanas objektu, kas jūs ieinteresējis. 1820. gadā Parīzes astronoms Aleksejs Buvārs, aprēķinājis tādas tabulas Jupiteram, Saturnam un Urānam un pēc tam pārbaudījis tās, ļoti izbrīnījās. Tabulu dati lieliski saskanēja ar abu pirmo planētu no­vērojumiem un neatbilda trešās planētas novērojumiem. Kas par lietu?

Taru laiks ritēja uz priekšu, bet aprēķināto un no­vēroto planētas stāvokļu starpība aizvien pieauga. 1830. gadā tā bija 20 leņķa sekundes, pēc 10 gadiem palielinājās līdz 90 sekundēm, bet 1846. gadā jau bija vienlīdzīga 128 sekundēm.

Tas nebija panesams. Teorijas nesaskaņa ar praksi kļuva par astronomijas aktuālāko sensāciju. Ievēroja­mākie astronomi un matemātiķi lauzīja galvas, kā to var atrisināt. Pie rēķināšanas ķērās pats Besels. Taču diemžēl, pēkšņas slimības dēļ nepaveicis savu plānu, drīz vien pārstāja «elpot un skaitļot». Un tad uz ska­tuves uzkāpj «drošsirdīgais likteņa luteklis», kā Gauss bija iesaucis franču matemātiķi Urbēnu Žanu Zozefu Leverjē.

1845. gadā Arago pievērsa jaunā matemātiķa uzma­nību jautājumam par Urāna kustību, un jau tā paša gada 10. novembrī Parīzes Zinātņu akadēmija saņēma jaunā autora pirmo memuāru, kurā viņš parāda, ka neviens no tajā laikā zināmajiem traucējumu cēloņiem nav pietiekams, lai izskaidrotu kaprīzās planētas novir­zīšanos. 1846. g. jūnijā 2. memuārā Leverjē raksta, ka vienīgi ārējs ķermenis var izraisīt planētas novērojamās novirzes. Bet trešajā memuārā … Starp citu, tā Nep- tūna atklāšanas vēsturi raksta franči — viegli un vien­kārši. Tagad ieskatīsimies angļu avotos.

1841. gadā par Urāna kustības neregularitātes

problēmu ieinteresējās Džons Kaučs Adamss, Kembri­džas universitātes Sentdžonsa kolēģijas students, kam vēl nebija augstu zinātnisko grādu. Nolicis eksāmenus, protams, vislabāk par visiem sava izlaiduma studen­tiem, viņš 1845. gada janvārī sāka aprēķinus un tā paša gada 21. oktobrī paziņoja Griničas observatorijas direktoram Džordžam Bidelam Eri nezināmās, Urāna kustību traucējošās planētas orbītas elementu skaitlis­kās vērtības un masas novērtējumu. Taču … viņam nenoticēja. Pirmkārt, tas bija pirmais gadījums, kad atrisihāts «apgrieztais uzdevums», proti, kad planēta atrasta pēc traucējumiem, kurus tā izraisījusi. Bet grū­tības, kas saistītas ar šīs problēmas atrisināšanu, ir diža matemātiska prāta, nevis bijuša studenta cienīgas, kurš izraudzījies tematu pirmajam patstāvīgajam dar­bam. Otrkārt, Griničas observatorijas rutīna pārāk krasi atšķīrās no vispusīgā atbalsta, ko sniedza franču akadēmija, kas nepacietīgi gaidīja, kad Leverjē pabeigs aprēķinus, un šis apstāklis gandrīz vai ir galvenais. Runājot īsāk, Adamsa darbu atbīdīja sānis.

Tādējādi, kā apgalvo angļi, Neptūna atklāšana tikai nejauši nav angļu zinātnieku nopelns. Atturīgajiem Al- biona iemītniekiem vajadzēja būt ļoti sarūgtinātiem, lai sniegtu tādu paziņojumu.

Taču atgriezīsimies atkal uz kontinenta. Francija.

1846. gada 31. augustā savā trešajā memuārā Leverjē dod nezināmas planētas orbītas aprēķinu un paziņo, ka tai jāizskatās kā astotā lieluma zvaigznītei ar re­dzamu planētas disku. Pēc trim nedēļām, 1846. gada 23. septembrī, Berlīnes observatorijas astronoms profe­sors Gaile saņem Leverjē vēstuli, kurā ir lūgums ar teleskopu norādītajā vietā pameklēt planētu. Tajā pašā naktī Gaile pavērš refraktoru uz norādīto adresi un mazāk par 1 grādu sānis no šī punkta saskata «kaut ko», kas nav norādīts nevienā no zvaigžņotās debess kartēm. «Kaut ko», kam ir labi saskatāms planētas disks.

Var iedomāties, cik vīlušies bija angļi! Atklājuma prioritāte, ja tā var sacīt, bija izgaisusi no deguna priekšas. Saskaņā ar angļu avotiem 1846. gada jūlija Eri, ko bija padarījuši nemierīgu francūža panākumi, nosūtīja vēstuli Kembridžas observatorijas direktoram Callisam, dodams padomu tomēr pameklēt Adamsa prognozēto planētu. Darbā aizņemtais Calliss meklēju­miem veltīja četrus vakarus, bet novērojumu rezultātu apstrādāšanu atlika līdz tam laikam, kamēr būs sastā­dīts viņa 3150 zvaigžņu atlants. Uzzinājis, ka minēta planēta atklāta Berlīnē, izmantojot Leverjē datus, viņš mainīja savus plānus. Tad viņš pārbaudīja savus novē­rojumus un konstatēja, ka trīs reizes ir atzīmējis ne­pazīstamo planētu, un tikai tāpēc, ka rezultāti netika salīdzināti, Leverjē aprēķinātās planētas Neptūna atklā­jēja gods pieder Galiem. Angļiem nācās sevi mierināt ar jaunās planētas pirmā pavadoņa atklāšanu. Taču arī šoreiz oficiālajai angļu zinātnei nebija nekāda sa­kara ar šo notikumu. Pavadoni atklāja Viljams La- sels — pēc profesijas aldaris, bet astronoms vienīgi pēc aicinājuma, amatieris.

Tāda ir visa šīs no nevaļīga cilvēka viedokļa ne vi­sai interesantās priekšpēdējās, jūras dieva Neptūna vārdā nosauktās planētas vēsture.

8. Plutons

«Pēdējā pašlaik zināmā Saules sistēmas planēta.» Vai ievērojāt, cik uzmanīgi skan teikums? Tas tāpēc, ka aiz Plutona orbītas, iespējams, ir vēl citu planētu ceļi. Un mūsu Zemei vēl ir «vienaudži», kas līdz šim nav zināmi.

Plutonu atklāja amerikāņu astronoms Tombo. Turklāt atklājums izdarīts, nesen, aptuveni pirms pusotra Plu- tona mēneša jeb 1930. gada 18. februārī pēc Zemes kalendāra. Kas vēlas, var šīs planētas apriņķošanas laiku ap Sauli precizēt jebkurā tabulā. Plutons nav se­višķi līdzīgs planētām gigantiem. Tas ir vai nu ne­daudz mazāks, vai arī nedaudz lielāks par Zemi. Un vispār pēdējā laikā radušās aizdomas, ka Plutons, tāpat kā Saules pirmdzimtais Merkurs, nav patstāvīga planēta. Drīzāk gan tas ir pavadonis, kuru pazaudējis Neptūns. Sī hipotēze ir vēl jo vilinošāka tāpēc, ka Plu- tonam ir ļoti dīvaina orbīta. Brīžiem Plutons Saulei pieiet tuvāk par Neptūnu.

No tā virsmas Saule izskatās ne lielāka par spožu zvaigzni. Arī pati planēta ir slavena galvenokārt ar to, ka mēs par to zinām tik maz, ka nerodas pat kārtīgi jautājumi. Cilvēku vairāk interesē transplutona pla­nēta. Pastāv pat pieņēmums, ka tā ir daudz lielāka par Plutonu un no Saules to šķir 77 astronomiskas vienī­bas, tās gads ilgst apmēram 675 Zemes gadus. Bet vai tā ari īstenībā pastāv?

Bet, kamēr šis jautājums tiks atrisināts, mums, lai nokļūtu līdz tuvākajai zvaigznei, jāveic ceļš, kas 7000 reižu pārsniedz atstatumu no Saules līdz Plutonam.

Devītā nodaļa

DEBESS VIRS GALVAS

Cilvēks ar to arī atšķiras no pazīs­tamā dzīvnieka, ka dažkārt paceļ aug­šup galvu.

0- K e s e l s

1. Ir vērts pacelt galvu

«Kas var būt skaistāks par zvaigžņoto debesi!» pirms 70 gadiem iesaucies Kamils Flamarions. Taču viņš ne­kad nebija redzējis pilsētas elektrisko uguņu jūru, nakts reisā tuvojoties aerodromam. Nebija redzējis namu lo­gus, vitrīnas, daudzkrāsaino reklāmu zibšņus un auto­mobiļu rubīna jāņtārpiņus. Vai nekustīgā, krāsām na­badzīgā debess var sacensties ar šo dinamisko skais­tumu? ļ

«Ceļa zvaigznes palīdzēja vikingiem vadīt kuģus. Piejūras iedzīvotāji, atgriezdamies no. atklātā okeāna, pēc zvaigznēm atrada ceļu uz krastu.»

Blēņas! Jebkurš tālbraucējs stūrmanis, kajīti neat­stādams, pēc radiopeilējumiem var noteikt kuģa atra­šanās vietu jūrā un nospraust maršrutu.

«Zvaigznes vajadzīgas lidotājiem un jūrniekiem, kos­monautiem un astronomiem.»

Protams, vajadzīgas. Tā ir viņu profesija. Tāpat kā ķī- ļlļ

miskie elementi nepieciešami ķīmiķim, bet grāmatvedības

pamati — rēķinvedim. Bet es neesmu nedz as­tronoms, nedz lidotājs, nedz kosmonauts. Esmu pa­rastas, prozaiskas profesijas cilvēks, — kam man zvaigznes?

Lasītājs, kuru grūti apmānīt, gaida, ka tagad autors metīsies virsū iedomātajam sarunu biedram un, kā div­reiz divi ir četri, pierādīs, ka viņam nav taisnība.

Nekā tamlīdzīga. Vispār šim sarunu biedram, kurš nav nedz kosmonauts, nedz astronoms, nedz lidotājs, nedz jūrnieks, ir taisnība. Modernajam cilvēkam, kuram ielu lākturi spīd spožāk par Sīriusu un Aldebaranu, kurš tūristu pārgājienā, atrāvis skatienu no ģitāras, palūkojas augšup tikai tāpēc, lai noskaidrotu, vai ne­tuvojas lietus, ir taisnība. Un nebūt ne tāpēc, ka viņš, šis modernais cilvēks, ir, «ak vai, cik slikts!», «pelēks, ne par ko neinteresējas» … Tā nav viņa vaina. Tā nav jūsu vaina, puiši un meičas ar ģitārām. Tā ir nelaime!

Jūs daudz zināt, ik minūti, ik stundu uztverat mil­joniem bitu informācijas: televīzija, radio, kino… «Re­lativitātes teorija miljoniem», «Kvantu mehānika attē­los», «Pasaules uzbūves sistēma» tiek mācīta skolā … Nav sarežģītu jautājumu, par kuriem būtu vērts lauzīt galvu. Viss izskaidrots populāri, sakošļāts un ielikts mutē. Rij, bet nedoma! Taupi garīgo enerģiju! Bet kam lai taupa?

Autoram ir paziņa, kurš mīl… grāmatvedību. Sa­vādnieks, vai ne? Kas var būt vēl sausāks, garlaicī­gāks? Bet viņš par grāmatvedību zina tik daudz, ka šo zināšanu pietiktu veselai finansu un ekonomikas in­stitūta katedrai. Un, jo vairāk uzzina, jo interesantāk viņam kļūst. Nē, viņš neraksta nevienam nevajadzīgas disertācijas. Viņu jau divas reizes atlaiduši no darba par kādu uzskaites metodi, kura nav guvusi atsaucību uzņēmuma galvenā grāmatveža raupjajā dvēselē. Bet viņš nezaudē možumu. Viņš noteikti atradīs kā savu vietu, tā arī pielietojumu zināšanām un spējām. Ne jau par to ir runa. Tas ir piemērs, kurš rāda, ka līdz ar zināšanām rodas interese par visu ko, rodas problēmas un centieni saprast apkārtējo pasauli. Ar īstām zināša­nām, nevis ar uztvertās informācijas daudzumu. Patiesi vērtīga jūs, puiši, zināt maz. Bieži jūs neprotat patie­šām interesanto atšķirt no šķietami interesantā. Tas ir

grūti, bet, ja to neiemācās, tad zināšanas var krāt visu mūžu, bet vecumdienās nonākt līdz neiepriecinošajam secinājumam: «Mūžu dzīvo, mūžu mācies …» Ja tu esi par kaut ko ieinteresējies, tad centies par šo priekšmetu uzzināt pēc iespējas vairāk, nebaidies izsmelt tematu. Jo vairāk uzzinām, jo vairāk jautājumu rodas. Pēc au­tora ieceres, pēdējam teikumam vajadzēja skanēt kā refrēnam visās šīs grāmatas nodaļās. Un, ja autors šo teikumu kaut kur nav uzrakstījis, tad, lūdzu, uzrakstiet to jūs: var ar zīmuli lappuses malā, bet var arī ar tinti.

Negribētos, kā to dara daudzi citi, nodaļu par zvaig­znēm sākt ar apliecinājumu, ka propagandējamās zinā­šanas visiem ir pilnīgi nepieciešamas. Nē, lielākā daļa no tām zināšanām, ko jūs iegūsiet, ikdienas dzīvē praktiski nedod nekādu labumu. Taču tās ir velnišķīgi interesantas. Goda vārds! Dabā nav nekā interesantāka par zvaigžņu dzīvi un par to apbrīnojamo ceļu, kuru nogājusi cilvēce, pirms tā iemācījusies orientēties ap­kārtējā pasaulē. Neticiet vārdiem, sāciet lasīt un … jūs paši pārliecināsieties.

Par ķīlu noder visa cilvēces vēsture — «no Ādama» līdz mums un no mums līdz pēdējam divkājainajam. Es deru, ka viņš būs astronoms!

Nezinātājs, nejauši pavēries nakts zvaigžņotajās de­besīs, bieži notver sevi domājam: «Ak vai, cik to daudz! Vai to visu var iemācīties?» Patiešām, cik zvaigžņu ir

pie debess? Pirmajā acumirkli šķiet, ka to ir bezgala daudz. Kopš bērnības esam pieraduši vārdus «mūžī­gais» un «bezgalīgais» saistīt ar Visumu. Bet vai tā tas ir?

Cilvēki jau sen saskaitījuši; ar normālu redzi un ne­apbruņotu aci virs galvas var atšķirt tikai nedaudz vairāk par diviem tūkstošiem zvaigžņu. Tik daudz to saskaitīs ļeņingradietis. Aptuveni tikpat daudz arī Sid­nejas puisis, kaut gan viņš attiecībā pret ļeņingradieti stāv ar kājām gaisā. Tātad pavisam redzams no pieci līdz seši tūkstoši zvaigžņu. Piekrītat — nedaudz. Laba mājas bibliotēka. Protāms, tajā ir iemīļotas grāmatas, ir arī tādas, kuras var lasīt, un ir velns zina no kurie­nes bibliotēkā iekļuvušas grāmatas. Taču lieku galvu ķīlā, ka ikviens savā dārgumu krātuvē spēj sameklēt sirdij tuvu sējumu.

Zvaigznes arī ir kā grāmatas. Tās vienmēr ir savā vietā. Taču zvaigžņu sameklēšana ir sarežģītāka. Pēc kāda principa meklēt? Kā pie debess iegaumēt atse­višķu zvaigžņu stāvokli? Sie jautājumi jau sen intere­sējuši cilvēkus. Un, lūk, kā viņi centās izzināt dabu.

2. Vispirms par to, ko gluži vienkārši interesanti zināt

Nav zināms, kas pirmais zvaigznes sadalījis zvaig­znājos un kad tas noticis. Mēs zinām vienīgi to, ka tas bijis ļoti sen un ka šie pirmie haosa sakārtošanas prin­cipi līdz pat šim laikam nav atminēti. Palūkojieties uz debess karti, kurā atzīmēti zvaigznāji: dīvainas lauztas līnijas savieno zvaigznes absolūti nejaušā kārtībā. Tur­klāt vienu zigzagu diezin kāpēc sauc par Lielo Lāci, otru — par Herkulesu, trešo — par Aerostatu, bet ce­turto — par Galdu. V°i nebūtu vienkāršāk to darīt no veselā saprāta viedokļa?… Starp citu, tā jau ir da­rīts.

1922. gadā Starptautiskajā astronomu kongresā izcē­lās diskusija: vai nevajadzētu «atcelt» zvaigznājus, tos aizstājot ar debess sfēras virsmas standarta četrstūrai­niem laukumiņiem?

Par laimi, astronomu vidū «veselā saprāta» cienītāji

nav pārsvarā. Kongress saglabāja senos zvaigznāju nosaukumus, ierobežodamies ar to, ka atteicās no 29 liekiem nosaukumiem, kas pie debesim bija parādījušies vai nu šo nosaukumu autoru atklātas pieglaimošanās dēļ, vai arī tāpēc, ka viņus patiešām nomākusi garlai­cība.

Par tāda nosaukuma piemēru var noderēt Kaķa zvaigznājs, no kura tagad astronomi atsacījušies. Kad franču astronomam Lalandam, šī nosaukuma autoram, pajautāja, kāpēc viņš tieši tā nosaucis nelielo paša at­klāto zvaigžņu grupu, viņš atbildēja: «Es mīlu kaķus, es tos dievinu. Un ceru, ka man piedos, ja es pēc- seš­desmit gadu ilga nemitīga darba vienu kaķi novie­tošu debesīs.»

Tagad visa debess sadalīta 88 zvaigznājos, starp kuriem novilktas stingras robežas. Modernajā zvaigžņo­tās debess kartē katrs zvaigznājs ir savas «muižas» robežās. Un tomēr nosaukumi daudz reižu izraisa iz­brīnu. Tas kļūst vēl lielāks, kad jūs aplūkojat zvaigžņu karti senā atlantā, ko 1603. gadā izdevis vācu astro­noms Johans Baijers. Senie atlanti glabājas Ļeņin- gradā Saltikova-Sčedrina Valsts publiskās bibliotēkas Rosikas nodaļā. Tos var skatīties stundām ilgi. Uz no­dzeltējušajām lappusēm fiksēta visa mitoloģija, visa cilvēces progresa vēsture. Ielūkojoties nosaukumos, top skaidrs, ka debess nav kļuvusi apdzīvota vienā mirkli

un ka sadomātajos nosaukumos ir to laikmetu pēdas, kuros šie nosaukumi radušies.

Visvecākie zvaigznāji ir Orions, Lielais un Mazais Lācis… Daži no tiem sastopami jau VIII gadsimtā pirms mūsu ēras dzīvojušā Homēra «Iliādā». Vairogu, ko Hefests izkala Ahilejam, dzejnieks apdzied šādi:

Vairogam loksnes tad piecas viņš ņēma un sakala kopā.

Plašajā lokā daudz dīva dievs veidoja cildenā garā.

Veidoja zemi un jūru, un debesu klajumus plašos,

Sauli, kas nenogurst ceļā, un sudraba mēnesi pilno,

Visas skaistākās zvaigznes, kas, debesis greznojot, laistās,

Redzamas Plejādes bija tur, Hiādes, Orions dižais.

Vēlāk pie debess parādījās mitoloģiskie varoņi. Tur nokļuva visa sengrieķu bērnu iemīļotā varoņa Perseja ģimene: pats varonis, viņa sieva — Etiopijas valdniece Andromeda (nebrīnieties par viņas balto ādas krāsu un blondajiem matiem, tā ir tradīcija), pēc tam Perseja sievastēvs Cefejs, Etiopijas valdnieks, un sievasmāte Kasiopeja. Taisnības labad senie grieķi tur novietoja arī Valzivi, kas gandrīz bija aprijusi Andromedu, un pat spārnoto zirgu Pegazu. Autors gluži vienkārši ne­var atteikties no prieka atgādināt lasītājam lielisko mītu, kas sešus leģendāros varoņus sasaista vienā no­tikumā. Tātad — mīts!

Etiopijā dzīvoja valdnieks, ko sauca par Cefeju. Valdnieks kā jau valdnieks. Varbūt viņš nemaz nebūtu kļuvis slavens, ja viņam nebūtu skaista sieva — Ka­siopeja, kas, tiesa, mazliet neprata pievaldīt mēli. Reiz, ielūkojusies spogulī, valdniece lielījās, ka viņa droši vien esot skaistāka par nereīdām, kaut gan jūras nimfu ādas krāsa var sacensties ar jūras putu baltumu. Ne- reīdas aizvainojās. Nosūtīja delegāciju pie Neptūna. Bagātais un bargais jūras dievs uzsūtīja Etiopijas krastiem briesmoni Valzivi, kura Cefeja pavalstniekus sāka rīt citu pēc cita. Nekas nepalīdzēja! Valsts kļuva tukša. Vienīgā izeja — pēc dievu padoma atdot apēša­nai meitu Andromedu. Žēl… Vienīgā meita, turklāt skaista — atsitusies mātē. Bet Valzivs rija pārpaliku­šos iedzīvotājus. Un kāda bez pavalstniekiem var būt valsts un kāds var būt valdnieks?

Andromedu piekala pie klints. Iznira Valzivs. At­plēta muti. Metās virsū skaistulei Andromedai. Un —

var taču atgadīties — no kārtējās operācijas jāšus uz Pegaza garām lidoja varonis Persejs. Rokā tas turēja Medūzas Gorgonas galvu. To pašu, uz kuru paskatīju­šies, visi no šausmām pārvērtās akmeņos. Persejs bija nocirtis Medūzai galvu un paņēmis to par suvenīru. Viņš visu laiku kādu izglāba. Vai nu lūdza, vai nelū­dza, tomēr izglāba. Tāds bija viņa starptautiskais uz­devums. Ari šeit viņš paskatījās lejup: ak vai, dara pāri vājām tautām! Dabiski, vispirms Valzivij zem deguna pabāza Medūzas galvu. Valzivs pārvērtās ak­menī. Persejam vajadzēja lidot tālāk, bet viņš apstājās. Sāka Andromedu atbrīvot no ķēdēm un mierināt. At­skrēja pāri palikušie etiopi ar Cefeju priekšgalā. Ap­svēra, kas noticis, uzsauca «urrā!» un … apprecināja Perseju ar savu karaļmeitu. Starp citu, divos zīmēju­mos, kas ņemti no Johana Baijera atlanta un vēlī­nākā — Dancigas astronoma Hevelija sastādītā at­lanta, varoņi atšķiras ne tikai ar ārējo izskatu, bet arī ar stāvokļiem. Baijeram tie draudzīgi skatās mums pre­tim, turpretim Hevelija atlantā tie pagriezuši mums muguras sabojāto raksturu dēļ. Kāpēc tā? Izrādās, ka šeit vainīga debess globusa uzbūve. Baijers zīmējis skatu no globusa iekšienes, Hevelijs — no ārienes.

Ar šo pretrunu sākās daudzas diskusijas un pārpra­tumi. Agrāk notika arī tā, ka sastādītāji aizmirsa zvaig­znes un vairāk strīdējās par mitoloģiskajām personām, kuras viņi identificēja ar zvaigznājiem. Turklāt šo

personu attēli tika mainīti atbilstoši laika prasībām. Daudzi uzstāja, lai figūras zīmē tā, kā uzzīmēts Heve­lija atlantā — ar muguru pret skatītāju. Sak, uz vīrie­šiem un sievietēm, kas mitinās debesīs, daudz pieklājī- gāk ir lūkoties tad, ja tie skatītājam pagriezuši pakaļ­pusi, nevis priekšpusi. Tāpat liekuļi piespieda zīmētājus ietērpt figūras nejēdzīgā apģērbā, kas aizsedza to tiku­misko helēnisko kailumu.

Par to, kā mainījušās gaumes, var spriest pēc vairā­kiem viena un tā paša Andromedas zvaigznāja zīmē­jumiem.

Arābu astronoma Al-Sufi sacerējumā, kurš rakstīts aptuveni desmitajā gadsimtā, Andromeda attēlota arābu gaumē, bez jebkādām humora pazīmēm.

Turpretim uz arābu debess globusa, kas glabājas Bordžiju muzejā un izgatavots XII gadsimtā, Andro­meda uzzīmēta atbilstoši mūsdienu modernistu labāka­jām tradīcijām. (Apbrīnojami, vai ne? Ņemiet to vērā, ultramodernās glezniecības pielūdzēji! Tā zīmēja jau XII gadsimtā.)

XII gadsimtā nabaga karalis un astronoms Alfonss X noteikti iedomājās, ka Andromeda ir spāniete.

XVII gadsimta sākums. Johans Baijers maksā mes­lus Renesansei.

Astoņdesmit septiņus gadus (1690. g.) pēc Baijera atlanta laišanas klajā Hevelijs piespiež Andromedu pagriezt cilvēkiem muguru.

Beidzot gravieri to atkal pagrieza apkārt un pat pie­spieda pasmaidīt. Tādā izskatā Andromeda iekļuvusi pēdējos zīmētos zvaigžņotās debess atlantos.

Tagad Andromedas miglājs attēlots citādi. Ir viss. Viss ir precīzi. Pazudusi vienīgi pati Andromeda.

Vēl lielākas nepatikšanas bija ar zvaigznāju nosau­kumiem. Šodien visās pasaules valodās katrs zvaig­znājs nozīmē aptuveni vienu un to pašu. Agrāk bija citādi. Sajā ziņā rekordists ir Lielais Lācis. Jūs droši vien pazīstat septiņas spožās zvaigznes, kas spīd virs galvas. Ja tic grieķiem, tad tas nav nekas cits kā nelai­mīgā nimfa Kalisto, ko Zevs pavedis, bet dieva greiz­sirdīgā dzīvesbiedre pārvērtusi lācenē. Starp citu, senie ķīnieši tās pašas septiņas zvaigznes sauc par Pe-Teu —

«Maizes Mērs» (sieks), bet dažkārt par Ti-Ce — «Vald­nieka Divriči».

Ēģiptieši šajās zvaigznēs saskatīja hipopotamu.

"Arābi — zārku ar apraudātājām.

Romiešiem tie bija septiņi vērši.

Gaiļiem — auns.

Senajām slāvu ciltīm — vienkārši kausiņš.

Viktors Igo uzskatīja, ka Lielā Lāča septiņas spožās zvaigznes ir septiņi burti, no kuriem sastāv dieva vārds. Franciski to raksta šādi: «Iehovah».

Taču mēs novirzījāmies sānis. Tātad mīti un mitolo­ģiskie varoņi bija pirmie, kas nok|uva uz debess sfē­ras un ieņēma tur valdošās pozīcijas. Taču zem Mēness nekas nav mūžīgs. Pēc mītiem pienāca laiks reformām, pienāca vērtību pārvērtēšanas laiks. Katoļu baznīcas r reformatori ieteica pagānu nosaukumus pilnīgi aizstāt ar kristietiskajiem. Saulei vajadzēja pārvērsties par Jēzu Kristu, Mēnesim — par Jaunavu Mariju, bet pla­nētām — atbilstoši par tā cilvēka apustuļiem, kurš tika pasludināts par dievu.

Priekšlikums neieviesās, kaut arī tika laisti klajā jauni zvaigžņotās debess atlanti. Tos neviens neizman­toja. Cītīgos muļķus neatbalstīja pat visreakcionārāk noskaņotie mūku ordeņi. So notikumu dēļ astronomijas vēsturē kādu laiku, saglabājās divu zvaigznāju nosau­kumi: «Noasa Balodis» un «Jēkaba Zizlis». Taču ari tos 1922. gadā likvidēja astronomu kongress.

Johana Baijera atlantā 1603. gadā parādījās jaunu zvaigznāju nosaukumi, kuru galvenais cēlonis ir to laiku svarīgākais sasniegums — jūras ceļojumi un jaunu zemju atklāšana: Lidojošā Zivs, Hameleons, Pa­radīzes Putns, Indiānis, Pāvs, Tukans. Vai jūtat, kāds klejojumu vējš šalc šajos nosaukumos? Kompass, Bu- sole, Sekstants… " /-

Garajam jau pastāvošo zvaigznāju sarakstam XVIII gadsimta vidū astronoms Lakails pievieno jaunus nosau­kumus: Tēlnieka Darbnīca, Ķīmiskā Krāsns, Pneima­tiskā Mašīna, Pulkstenis, Cirkulis, Mikroskops.

XIX gadsimtā Bodes atlantā tehnikas progress sevi pieteic ar zvaigznājiem: Tipogrāfa Darbnīca, Aerostats, Elektriskā Mašīna un Heršela Teleskops.

Pagājušā gadsimta grāmatās minēti aptuveni 140

zvaigznaji. Turklāt jaunievedumu autori nemaz nekau­nējās dažkārt pārkāpt robežas, kuras pie debess bija pastāvējušas daudzus gadus. Piemēram, vācu astro­noms Bode, kurš nespēja apvaldīt uzticama pavalst­nieka niezi, «pavirzīja sānis» Andromedas roku un no­vietoja pie debess zvaigznāju «Fridriha II Regālijas». Tiesa, arī dižais Heršels, atklājis Urānu, tāpat steigā to nosauca vispirms par Džordža zvaigzni. Bet Hallejs, nekaunēdamies no atklātiem glaimiem, izveidoja pie debess zvaigznāju «Kārļa II Ozols». Pat Galilejs Jupi­tera pavadoņus nosauca par Mediči spīdekļiem. Kurš ir bez vainas? Visi šie nosaukumi nepastāvēja ilgāk par cilvēka īso mūžu, paveica savu darbu un tika aiz­mirsti.

Un tomēr, kāpēc priekštečiem ievajadzējās ne vien zvaigznes apvienot zvaigznājos, bet arī šos zvaigznā­jus identificēt ar dažādām mitoloģiskām personām, tur­klāt vēl padarot šīs personas ļoti nozīmīgas?

Lai atbildētu uz šo apakšnodaļas beidzamo jautā­jumu, padomāsim kopīgi, ko senajam astronomam un astrologam vajadzēja zināt pirmām kārtām.

Zvaigžņu atrašanās vietu!

Bet kā to norādīt pareģojumos un visdažādākajās receptēs?

Modernā astronomija izmanto koordinātu sistēmu, kas ir ļoti līdzīga ģeogrāfijā pieņemtajai sistēmai. Se­najiem astronomiem tāda abstrakta metode nebija zi-

nāma, un viņiem to ari ne sevišķi vajadzēja. Vissvarī­gākajām zvaigznēm (to nebija daudz) bija pašām savi vārdi, bet, lai norādītu atrašanās vietu, — lūdzu: «Re- guls ir Lauvas sirds». Vai arī: «Aldebarans ir Teļa acs», bet «Rigels ir Skorpiona kāja».

Un tagad secinājums: mitoloģiskās figūras pie de­bess sfēras veica svarīgo pirmās koordinātu sistēmas lomu.

3. Tagad par to, kas tomēr jāzina

Protams, radiobākas ļoti palīdz stūrmaņiem. Taču tām nepieciešama aparatūra, īpašas zināšanas, daudz kas cits «īpašs». Bet zvaigznes vienmēr ir pieejamas, ja neskaita apmākušās naktis. Droši vien tāpēc stūr­maņiem arī tagad ir pilnīgi jāpārvalda debess ābece. Tā nemaz nav tik sarežģīta. Navigācijas vajadzībām izmanto visspožākos debess spīdekļus. Pirmām kārtām, protams, Sauli, pēc tam Mēnesi, spožo Venēru, sarkano Marsu, Jupiteru ar Saturnu. Pēc tam nāk spožās zvaig­znes — tās, kuras pie debess visvieglāk atrast. Tā arī tās sauc — par «navigācijas zvaigznēm». Visām šīm bākām sastādītas īpašas astronomiskas tabulas. Dodo­ties pārgājienā, tās der iebāzt mugursomas kabatā. Vis­pirms, protams, nepieciešams iemācīties orientēties mir­dzošajās zvaigznēs.

Lai atvieglotu iegaumēšanu, stūrmaņi ziemeļu debe­sis sadalījuši trijos lielos apgabalos.

Vispirms, kā pienākas, jauno paziņu saraksts.

Ziemeļu debesu pirmā apgabala navigācijas zvaigznes

1.  Aliots — Lielā Lāča Epsilons.

2.   Polārzvaigzne — Mazā Lāča Alfa.

3.  Arkturs — Vēršu Dzinēja Alfa.

4.  Spika — Jaunavas Alfa.

5.  Antaress — Skorpiona Alfa.

6.  Reguls — Lauvas Alfa.

Ziemeļu debesu otrā apgabala navigācijas zvaigznes

7.  Betelgeize — Oriona Alfa.

8.   Rigels — Oriona Beta.

9. Aldebarans — Vērša Alfa.

10. Kapella — Vedēja Alfa.

11.  Pollukss — Dvīņu Beta.

12.  Procions — Mazā Suņa Alfa.

13.  Sīriuss — Lielā Suņa Alfa.

Ziemeļu debesu trešā apgabala navigācijas zvaigznes

14. Vega — Liras Alfa.

15. Denebs — Gulbja Alfa.

16. Altairs — Ērgļa Alfa.

17. Alferacs — Andromedas Alfa.

18. Famalgauts — Dienvidu Zivs Alfa.

19. Hamals — Auna Alfa.

Tagad paskatieties zīmējumā, kur un kādās kopās visas šīs zvaigznes atrodas. Salīdzinādami zīmējumu ar nakts debess rakstiem, tikai neaizmirstiet shēmu vispirms orientēt. Sajā nolūkā iedomājieties, ka caur kausa «priekšējo sienu» vilkta taisne, un atrodiet Po­lārzvaigzni. Tagad var sākt meklējumus. Kausa rokturi trešā zvaigzne ir Aliots. Ja ar acīm turpina kausa rok­tura loku, tad noteikti sastopas ar spožo Arkturu un Spiku. Aptuveni tādā pašā augstumā virs horizonta uz taisnes, kas no kausa roktura pamatnes vilkta garām pie debess viegli pamanāmā Ziemeļu Vainaga sirpītim, jūs ieraudzīsiet rubīna krāsā drūmi mirdzošo supergi- gantu Antaresu.

Pirmā apgabala pēdējo navigācijas zvaigzni Regulu viegli sameklēt, ja caur kausa «pakaļējās sienas» di­vām zvaigznēm velk taisni uz Polārzvaigznei pretējo pusi. Meklētā zvaigzne ir pusotras reizes tālāk no Lielā Lāča nekā pati Polārzvaigzne.

Otrā apgabala atbalsta punkts ir Oriona zvaigznājs. Atrodiet to'pie debess. Pēc ārējā izskata Orions atgā­dina lielu četrstūri, kas sažņaugts ar jostu. Oranžā Betelgeize un balti zilais Rigels novietoti šī četrstūra pretējos stūros. Bet tagad sāciet tīt vaļā spirāli, kas iet caur šī debess apgabala navigācijas zvaigznēm. No Betelgeizes līdz Sīriusam. Visas zvaigznes uz vienas spirāles.

Debess trešajā apgabalā zvaigznes ir visvairāk iz­svaidītas un tāpēc grūtāk atrodamas. Sī apgabala

apskatīšana jāsāk ar Vegu — šīs debess daļas visspo­žāko zvaigzni. Veģu viegli atrast, jo mazā Liras zvaig­znāja pārējās zvaigznes kopā ar Veģu veido šauru rombu.

Blakus Lirai viegli pamanīt Gulbja zvaigznāja krustu. Sim Gulbim nav nekāda sakara ar dzīvnieku pasauli. Tas ir mitoloģisks — tas pats Gulbis, kuram kādreiz bijis sakars ar vieglprātīgo Ledu, — līdz pat mūsu laikam mākslinieku iemīļots motīvs. Gulbja acs ir zvaigzne Denebs. Tuvāk horizontam, starp Veģu un Denebu vienādsānu trīsstūra virsotnē spīd Saulei līdzī­gais punduris Altairs. Tiesa, tas ir apmēram pusotras reizes karstāks par mūsu Sauli un tāpēc spīd astoņas reizes spožāk. Trīs pēdējās šī apgabala navigācijas zvaigznes — Alferacs, Famalgauts un Hamals atrodas labi saskatāmā un burtam M līdzīgā Kasiopejas zvaig­znāja virzienā.

Tas arī ir viss. Bet tagad neaizmirstiet, ka tad, ja kuģa katastrofas dēļ jūs nokļūsiet dienvidu puslodē, necentieties pie debess sameklēt pazīstamas zvaigznes. Tur ir pavisam citas zvaigznes. Tiem, kas dodas uz dienvidu puslodi, jāņem līdzi citu zvaigžņu shēma. Bet noteikt navigācijas zvaigžņu stāvokli ikviens var iemā­cīties patstāvīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēkam, kurš izsviests neapdzīvotā salā, galvenā (labi, ja ne vienīgā) bagātība ir laiks.

4. Debess atbalsta punkti

Franču filozofs Dekarts jeb, kā viņš pats sevi mīlēja saukt pa latīņu modei, Kartēzijs domāja, ka visa debess ir viens labi noregulēts mehānisms. Ja naktī vairākas reizes paskatās augšup, tad viegli pamanīt, ka visas zvaigznes kopā riņķo ap vienu punktu, kas nav tālu no Polārzvaigznes. Tas ir pasaules Pols. Pasaules Pols atrodas uz Zemes griešanās ass turpinājuma. Tātad var uzskatīt, ka taisne, kas savieno Zemes polus ar pasaules poliem, nav nekas cits kā pasaules griešanās ass.

Tā šķiet mums, cilvēkiem. Mums ir tieksme domāt, ka Zeme atrodas bezgala lielā lodē, kuras iekšpusē pie­sprausti mirdzoši punkti — zvaigznes. Tad ir viegli izdomāt, kā noteikt katras zvaigznes stāvokli, kā pie­rakstīt tās «adresi».

Ja esat cietis kuģa katastrofā, tad jūsu vēlēšanās noteikt savas koordinātes un paziņot tās pārējai pasau­lei ir saprotama un dabiska. Otrā problēma atrisināma vienkārši: paziņot var pa radio, ja pakalpīgie viļņi kopā ar jums tuksnesīgajā krastā izskalojuši radioraidītāju ar barošanas komplektu, bet var arī ar zīmīti aizzīmo­gotā pudelē, kas iemesta ūdenī. Citādi ir ar koordinātu noteikšanas tehniku.

Paplašināsim Zemes ekvatoru, līdz tas krustojas ar debess sfēru. Iznāks debess ekvators. Skaidrs, ka tā plakne ir perpendikulāra pasaules asij. Taču ar to vien nepietiek. Jāizlemj, no kurienes uz ekvatora sākt nola­sījumus. Seit palīgā nāk Zemes orbīta. Ja tās plakni turpina, līdz tā šķeļ debess sfēru, tad iegūstam vēl vienu aploci, kuru sauc par ekliptiku. Ekliptika ir no­liekta pret debess ekvatoru tieši tāpat, kā Zemes orbī­tas plakne ir noliekta pret Zemes ekvatora plakni. Un tā krustojas ar šo plakni divos punktos — pavasara un rudens ekvinokciju punktos. Ja tagad caur šiem punktiem un pasaules poliem velk lielo riņķi, tad iegūst tieši to līniju, no kuras jāsāk skaitīt leņķi.

Tātad viens leņķis jāskaita no pavasara ekvinokcijas punkta debess ekvatora virzienā, otrs — no debess ekvatora uz poliem, pa zvaigžņu deklināciju riņķi. Ta­gad pietiek ar nelielu teleskopu vai arī leņķu mērīša­nas instrumentu, lai, Klusā okeāna vidū nokļūstot uz neapdzīvotas salas, viegli un nepiespiesti varētu no­teikt pats savu atrašanās vietu vai vismaz tās ģeogrā­fisko platumu.

Desmitā nodaļa ZVAIGZNES

Klasifikācija ir tikai viena no meto­dēm (droši vien visvienkāršākā) kārtī­bas sameklēšanai pasaulē.

A. v u 1 s

1. Kā atšķir zvaigznes

Daba ir tik daudzveidīga, ka cilvēks, ja tam nebūtu selekcijas spējas un tieksme vispārināt, nekad ne­izzinātu apkārtējo pasauli. Uzkrājoties zināšanām, mēs dažādās parādībās cenšamies sazīmēt līdzī­gas īpatnības. Tas ļauj ieskaitīt šīs parādības vienā klasē vai tipā. Kļūst vieglāk. Tā mēs haotiskajās dabas parādībās ievedām kaut kādu kārtību un sākam justies omulīgāk. Cilvēks ir pedants. Bet daba? Daba ļoti labi var iztikt bez klasifikācijas. Tāpēc var uzskatīt, ka šī nodaļa veltīta tīri cilvēciskai nodarbībai.

Astronomija ir bīstama lieta. Mēģiniet novērot mir­dzošos zvaigžņu barus teleskopā, kas izgatavots paša rokām. Viena nakts, otra, trešā … Sākumā tā ir rotaļa, pēc tam kļūst interesanti, pēc tam.., pēc tam jums ienāk prātā šķietamajā haosā ieviest kaut kādu kārtību. Un, kad viss tā noticis, tad jūs esat pazudis! Jūs esat saslimis. Uz visu mūžu jūs esat saindējies ar debesīm.

Un jūs dzerat no Sokrāta kausa, slavēdami un nolā­dēdami to mirkli, kad pirmo reizi pacēlāt augšup galvu. Bet jūs esat cilvēks!

Pirms divtūkstoš ga­diem Hiparhs, sastādī­dams zvaigžņu katalogu, iedalīja spožos debess ķer­meņus sešās grupās — se­šos zvaigžņu lielumos. Pir­majā grupā viņš ieskaitīja spožās zvaigznes, otrajā grupā tās, kuras spīd div­arpus reizes vājāk par pir­mā lieluma zvaigznēm. Trešajā lielumā — zvaig­znes, kas ir divarpus rei­zes vājākas par otrā lielu­ma zvaigznēm, un tā tā­lāk — līdz pat sestajam lielumam. Izrādījās, ka sestā lieluma zvaigznes ir simt reizes vājākas par visspožākajām zvaigznēm. Tas ir tas minimums, ko vēl var redzēt ar neapbru­ņotu aci.

Pašlaik ar moderno te­leskopu spēcīgajām optis­kajām sistēmām var nofo­tografēt zvaigznes, kuru spožums ir tik daudz reižu vājāks par Saules spožu­mu, ka šīs «reizes» pierak­sta ar skaitli, kuram ir 40 nulles. Tā, piemēram, 23. zvaigžņu lieluma zvaigzne spīd 8,71 • 1040 reizes vā­jāk par Sauli.

Pie Zemes debess vis­spožākās zvaigznes ir Sī-

riuss un Kanopuss. To lielumus astronomi apzīmē ar negatīviem skaitļiem. Pēc tam nāk zvaigznes no nulles līdz vieninieka lielumam. Tādu ir tikai desmit. Tās ir starp jau pazīstamajām Zemes stūrmaņu navigācijas bākām.

Mazāk spožās zvaigznes, līdz otrajam lielumam, skai­tāmas jau desmitos — to ir 41. No otrā līdz trešajam lielumam ir 138 zvaigznes, no trešā līdz ceturtajam lielumam — 357, līdz piektajam lielumam — 1030 zvaigznes! Sestā lieluma zvaigznes ne visi var saska­tīt, un tāpēc par šo zvaigžņu skaitu strīdas. Vispār abās debess puslodēs pavisam ir apmēram pieci seši tūkstoši zvaigžņu. Ne visai daudz. Taču, tiklīdz pie­liek pie acīm kaut binokli, zvaigžņu skaits pieaug des­mitiem reižu. Turpretim vidēja stipruma teleskops liek jums zvaigznes skaitīt miljonos.

Grūti pateikt, cik Visumā pavisam zvaigžņu. Tikai Piena Ceļā — gaišajā joslā, kas šķērso nakts debesis, to ir ap 100 miljardu. Protams, šis skaitlis ir ļoti aptu­vens, tas norāda tikai lieluma kārtu. Pat desmit mil­jardu zvaigžņu robežās nevar galvot par šī skaitļa pre­cizitāti. Piena Ceļš ir mūsu zvaigžņu sistēma, mūsu Galaktika. Ja uzmanīgi palūkojas debesīs, tad var at­klāt arī citas galaktikas, kas ne ar ko neatpaliek no mūsu Galaktikas. Tagad galaktiku skaitu novērtē aptu­veni simtos miljonos. Pareiziniet simt miljonus ar simt miljardiem. Kļūst baismīgi?

Taču atgriezīsimies pie Hiparha un viņa zvaigžņu lielumiem. Redzamie zvaigžņu lielumi ir labi tikmēr, kamēr astronomija nav pārkāpusi zvaigžņu skaitīšanas slieksni. Tālāk ir sliktāk. Pienāk laiks, kad zinātne prasa, lai zvaigznes savā starpā salīdzina. Leģenda par kristāla sfēru izrādījusies aplama, un zvaigznes iz­klīdušas dažādos atstatumos. Tāpēc, pirms runājam par salīdzināšanu, būtu labi tās nostādīt vienā ierindā, pārnest vienādā attālumā no Saules un tad novērtēt šo zvaigžņu patieso vai, kā mēdz sacīt astronomi, abso­lūto lielumu. Absolūtais zvaigžņu lielums ir zvaigznes spožums standartattālumā — desmit parsekus no Sau­les sistēmas. Jāatzīst, ka tādā attālumā pati Saule izskatītos ļoti nožēlojama — kā piektā lieluma zvaigzne.

Tā izrādījās, ka uzdevums noteikt zvaigžņu atsta­tumu ir astronomijas vissvarīgākā problēma. Izsako­ties augstā stilā, ka's lahi piederas grāmatām, kurās stāstīts par zinātni, varētu sacīt šādi: «Pēc taustes klaiņojot pa tumšo Urānijas pili, ļaudis nokļuva līdz durvīm, aiz kurām spīdēja patiesības gaisma.»

Sīs durvis vajadzēja atvērt vienalga ar kādu paņē­mienu, kaut vai uzlauzt.

2. Pirmie, kas «ielauzās» Urānijas pilī

A.  Metode

Jau Ēģiptes mērnieki, pēc Nīlas paliem iemērīdami zemes gabalus, atcerējās teorēmu — «Pamatne un divi tai pieguļošie leņķi ļauj konstruēt visu trīsstūri». Bet vai šī teorēma nav noderīga arī «zvaigžņu mērnie­kiem»? Par trīsstūra pamatu, piemēram, var ņemt Ze­mes orbītas diametru. Izmērīt leņķus starp diametru un virzieniem uz zvaigzni. Tad trešais leņķis — kas nosaukts par zvaigznes paralaksi — pats kā ienācies auglis iekrīt rokās. Jebkura trīsstūra leņķu summa taču ir vienlīdzīga 180 grādiem. Bet, zinot paralaksi, noteikt trīsstūra augstumu, tas ir, attālumu līdz zvaigznei, ir tīrais sīkums!

B.  Instrumenti

Sākumā teleskopu nebija, leņķus mērīja ar trikve- triumu — vairākiem koka lineāliem, kas savienoti ar šarnīriem. Visu konstrukciju pielika pie acs un arī

196 mērījumus izdarīja pēc acumēra. Vēlāk kā leņķu mērīša­nas instrumentu sāka lietot kvadrantu. Turklāt, jo lie­lāka un smagāka bija pati koka konstrukcija, jo precī­zāki iznāca novērojumi. Un tikai daudz vēlāk parādī­jās teleskops ar diviem krusteniski nostieptiem diegiem un ar mikrornetrisko skrūvi.

C. Cilvēki

Pirmais, kam ienāca prātā doma, ka zvaigžņu atsta­tumus vajag un var izmērīt, bija Koperniks. Diemžēl Kopernika vienīgais instruments bija tieši trikvetriums, uz kura lineāliem iedaļas bija atzīmētas ar roku. Bet precizitātei vajadzēja sniegties līdz sekundes daļām. Lai iespaids būtu spēcīgāks, atgādināsim, ka leņķa se­kunde ir 1/324 000 (viena trīssimt divdesmitčetrtūkstošā daļa) taisnā leņķa. Mēģiniet noteikt…

Pēc daudziem mēģinājumiem tomēr nonācis līdz se­cinājumam, ka atstatums līdz zvaigznēm ir vismaz tūkstoš reižu lielāks nekā līdz Saulei, godājamais ka­noniķis atteicās no uzdevuma, kas tam nebija pa spē­kam.

Stafeti pārņēma Tiho Brahe. Vai atceraties, ar kādu svētlaimi uzpūtīgais aristokrāts pieņēma viņam uzdā­vināto rupjo Kopernika lineālu? Cik viņš bija laimīgs, neraugoties uz savu neciešamo raksturu un pārmērīgo pašapzinīgumu. Dāņu astronoma instrumentus no ozol­koka bija izgatavojuši labākie Eiropas meistari. Kad Tiho Brahe kopā ar daudzgalvaino ģimeni pameta Ura- niborgu, viņa sienas kvadrants aizņēma veselu ve­zumu.

Ozolkoka instrumenti deva «rupjus» rezultātus. Ko­pernika noteikto attālumu līdz zvaigznēm trīskāršojis, arī Tiho Brahe, atsacīdamies no mērījumiem, padevās.

Bija arī citi tikpat neveiksmīgi mēģinājumi. Viens otrs sāka turēt aizdomās pašu metodi. Sak, zemes mēr­niekus tā, protams, apmierina, taču attālumi uz Zemes nav debesu attālumi. Jo tālāk ir zvaigzne, jo mazāka tās paralakse. Ak, ja viņi, šie mūsu strādīgie priekš­teči, būtu zinājuši, ka pat tuvākajai zvaigznei — Cen­taura Alfai paralakse ir tikai trīs ceturtdaļas loka se­kundes, bet atstatums līdz tai ir 270 000 reižu lielāks nekā no Zemes līdz Saulei! Nē, labi, ka viņi to nezi­nāja.

Risinādami uzdevumus, kas tiem nav pa spēkam, cilvēki mācās.

Un zināms, ka arī kļūdas dod jaunas zināšanas.

1725. gadā angļu astronoms Džeims Bradlejs sāka mērīt Drakona Gammas paralaksi. Darbu, ko citi bija paveikuši pirms viņa, Bradlejs zināja labi un Drakona Gammu izraudzījās tieši tāpēc, lai izvairītos no pagāt­nes kļūdām. Anglijā šī zvaigzne iet caur meridiānu precīzi zenītā (virs galvas), tātad, to novērojot, atmo­sfēras traucējumi ir minimāli. Bez tam Bradlejs nolēma brīdī, kad zvaigzne ies cauri meridiānam, teleskopa cauruli pienaglot pie sienas. To nebija grūti izdarīt, jo tajos laikos teleskopa caurules izgatavoja no dēļiem. Ar šādu rīcību sasniegtie rezultāti ir acīm redzami — instruments paliks nekustīgs, bet zvaigznes stāvoklis tā redzes laukā Zemes kustības dēļ visu laiku mainī­sies. Gada laikā tā aprakstīs mazu elipsi, kuru izmērī­jis viņš, sers Bradlejs, izskaitļos zvaigznes paralaksi, bet pēc tam arī atstatumu līdz zvaigznei.

1725. gada 14. decembra naktī astronoms nostipri­nāja teleskopu un visiem stingri aizliedza pat tuvoties tam. Pagāja ziemsvētki, pienāca jaungads. Sers Brad­lejs izturēja raksturu, demonstrēdams anglisku aukst­asinību. Tiesa, ļaunas mēles melsa, ka 1725. gada pē­dējās dienās Londonā bijis ļoti nepatīkams laiks, debe­sis seguši mākoņi un Bradlejs staigājis nikns kā velns.

1. janvārī mākoņi izklīduši. Un Bradlejs pieplacis okulāram. Divarpus nedēļās Drakona Gammai jau va­jadzēja kaut nedaudz novirzīties no sava iepriekšējā stāvokļa. Ak, laime, ak, prieks! Zvaigzne patiešām bija pārvietojusies. Tiesa, mazliet uz citu pusi, nekā bija gaidīts. «Tūkstoš velnu!» Jo ilgāk astronoms pētīja zvaigznes stāvokli, jo vairāk viņš zaudēja pašsavaldī­šanos. Nolādētais spīdeklis slīdēja uz pilnīgi nepareizu pusi. Tas nevis pārvietojās pa kreisi, lai sāktu izzīmēt gaidīto elipsi, bet gan tiepīgi slīdēja pa labi. Te nepie­tika pat ar britu aukstasinību.

Veselu gadu zvaigzne kustējās pa savu noslēpumaino ceļu. Un 1726. gada 14. decembrī, aprakstījusi elipsei līdzīgu līkni, atgriezās vecajā vietā. Bet tā nebija īstā

elipse! Bradlejs pavēroja citu zvaigžņu stāvokļus un nobīdes. Un varat iedomāties, kādas šausmas pārņēma astronomu, kad noskaidrojās, ka visi spīdekļi, lai cik tālu tie arī būtu no Zemes, zīmē pilnīgi vienādus ovā­lus. Te jau mati var sacelties stāvus! Mistika! Brīnumi! Divi gadi ļoti neatlaidīgu novērojumu — un rezultātā nulle!

Bradlejs domāja. Domāja nepārtraukti, mājās un ob­servatorijā. Domāja, pat pastaigādamies pa lietu, lietus­sargu noliecis pretim aukstajām ūdens strūklām. Starp citu, stop! Vai lietus viņu neuzvedināja uz pareizām domām? Vai jūs neesat ievērojuši, ka, stāvot lietū, lie­tussargu virs galvas vislabāk turēt taisni, tāpat kā Bradleja pret zenītu pavērsto teleskopu? Bet, tiklīdz sākat kustēties, jūs, ja gribat palikt sausi, lietussargu nolieciet uz priekšu. Un, jo ātrāk jūs soļojat, jo lielā­kam jābūt nolieces leņķim.

Nu, uzmanīgais lasītāj, kas no tā izriet? Vai jums nešķiet, ka, zinot krītošā piliena ātrumu un lietussarga nolieces leņķi, jūs droši vien varēsiet noteikt savu āt­rumu. Autors aicina lasītāju patstāvīgi sastādīt pro­porciju. Bet, kam tas nav pa spēkam, — lūdzu gatava proporcija.

Pieņemsim, ka lietus pilieni lido ar ātrumu 3 metri sekundē. Jūsu lietussarga optimālais stāvoklis — zem 30 grādu leņķa. Kā atrast jūsu ātrumu?

Vispirms uzzīmēsim ātrumu trīsstūri. Tajā V1 — lietus piliena patiesā ātruma vektors, V2 — šķietamā āt­ruma vektors. To starpība, acīm redzot, ir vienlīdzīga cilvēka ātrumam V. Tagad proporcija:

30° = V 360° 2jiVI '

No šejienes V=2itV, -0,0835= 1,57 m/sek.

(Jūs taču steidzaties, godatais lasītaj.)

Šādā veidā izprātojies, Bradlejs pēkšņi saskatīja ga­tavu problēmas atrisinājumu. Atgādinām, ka sers Džeims Bradlejs bija simtprocentīgs anglis un pēc ka­raļa un karalienes par visiem vairāk godāja Ņūtonu. Bet Ņūtons gaismu uzskatīja par daļiņu plūsmu. No tā arī analoģija ar lietus pilieniem. Tātad, kaut zvaig­znes Drakona Gamma gaisma lido vertikāli lejup, arī Zeme nevis gaida, bet joņo pa orbītu. Un, kamēr gais­mas daļiņas nolido ceļu no objektīva līdz okulāram, te­leskops kopā ar Zemi paspēj nedaudz pārvietoties. Tā­tad novērotājam Drakona Gammas stari šķitīs slīpi. Bet, tā kā mūsu planēta, lidodama ap Sauli, vispirms kustas vienā, bet pēc tam otrā virzienā, tad jebkuras zvaigznes gaismas stars teleskopa redzes laukā aprak­stīs mazu Zemes orbītu. Vienādu visām zvaigznēm.

«Velns parāvis!» atkal vajadzēja nodomāt Bradlejam, ja viņš bija simtprocentīgs anglis. «Šķiet, es esmu at­klājis kaut ko jaunu. Vai man šo parādību nevajadzētu nosaukt par gaismas aberāciju?» Tā viņš arī rīkojās.

Zinātnieku pasaulei tas bija ļoti liels atklājums. Teo­logiem — tikpat lielas nepatikšanas. Neaizmirstiet, ka ritēja tikai XVIII gadsimta pats sākums un Zemes kustība ap Sauli nebūt visiem vēl nebija nepārkāpjama patiesība. Bet gaismas aberācija vairs neatstāja nekā­das šaubas.

Bradlejs saņēma pelnīto slavu, bet neapmierinātības tārps to grauza līdz pat nāvei — viņš taču bija meklē­jis paralaksi. Anglis vēl divdesmit gadus lūkojās sava teleskopa okulārā, mērīja, mērīja zvaigžņu gada pār­vietošanos un galu galā atklāja… nutāciju, tas ir, Zemes ass svārstības Mēness pievilkšanas spēka iedar­bībā.

Bet paralakse?

Tā diemžēl palika nenotverta.

3. Atkal metodes, instrumenti, cilvēki — viss kopā

Pirmais teleskops, kā zināms, bija Galilejam. Tiesa, viens otrs svētais tēvs nekaitīgo instrumentu uzskatīja «par velnišķīgu ierīci» un pierādījumam minēja, ka dievs sirmo zinātnieku sodījis ar aklumu. Taču, arī būdams akls, Galilejs redzēja tālāk par redzīgajiem kar­dināliem. Savā laikā viņš izstrādāja jaunu metodi at­statuma mērīšanai līdz tāliem priekšmetiem. Metode bija ģeniāla un tāpēc ļoti vienkārša.

Izstiepiet roku ar paceltu rādītājpirkstu. Notēmējiet uz kādu patālu priekšmetu, aizmiedziet kreiso aci. Ga­tavs? Tagad atveriet kreiso aci, bet aizveriet labo aci. Pamanījāt? Paliek iespaids, ka pirksts palēcies pa labi no tālā priekšmeta. Ceru, ka roku jūs neizkustinājāt. Bet tagad, zinot attālumu starp acīm, pirksta šķietama pārvietojuma lielumu un rokas garumu, viegli noteikt attālumu starp priekšmetiem.

Sis uzdevums nav sarežģītāks par septītās klases skolēniem dotajiem uzdevumiem, un autoram gluži vien­kārši ir neērti piedāvāt lasītājam to atrisināt.

Tagad ir grūti droši apgalvot, ka Galilejs izmantojis rādītājpirkstu. Taču viņš atstatumu starp acīm ieteica aizstāt ar Zemes orbītas diametru, bet par tālo priekš­metu ņemt mazu zvaigznīti, kas pie debess optiski at­rodas blakus zvaigznei, par kuras attālumu mēs intere­sējamies.

Metode bija gatava. Zēl, ka pats Galilejs to nepa­spēja izmantot. Laiks, ko daba piešķir ģēnijiem, nemaz neatšķiras no visu atzītu stulbeņu garā mūža.

1775. gadā zvaigžņu paralakses noteikšanas pro­blēmu sāka risināt Viljams Heršels. Karalistes pirmā astronoma un pasaules labākā teleskopu būvētāja slava noveda viņu līdz šai tolaik visaktuālākajai problēmai. Heršēls deva priekšroku Galileja metodei, tāpēc viņam vispirms bija vajadzīgas divas kaimiņu zvaigznes. Lai nu kas, bet zvaigznes pie debess nav jātapina. Astronoms izraudzījās vairākus pārus un sāka novēro­jumus.

Aizritēja pusgads. Zvaigznes astronomijas zinātnes slavas dēļ pat nedomāja tuvoties viena otrai vai arī attālināties viena no otras. Kā par nelaimi, Heršelam bija gadījušās īstas dubultzvaigznes, kas veidoja vie­notu sistēmu, kuru kopā sasaistīja savstarpējās pievilk­šanas spēki. Tas bija interesanti: dubultzvaigznes — XVIII gadsimta jaunums. Bijušais muzikants sāka mek­lēt un novērot citus zvaigžņu pārus. Drīz viņa dubult­zvaigžņu katalogs saturēja jau 703 pāru aprakstus, Aizrāvies ar dubultzvaigžņu meklējumiem, Heršels pie viena atklāja arī trīskāršas un vispār vairākkāršas sis­tēmas, kas pakļaujas Ņūtona likumam tāpat kā Zeme ar Mēnesi vai Saule ar visu savu metienu.

Taču mēs, šķiet, sākām runāt par paralaksi. Ko lai dara, kopš seniem laikiem ir zināms, ka neaptveramo nevar aptvert. Droši vien tāpēc paralakse joprojām ne­vienam nedevās rokās.

1833. gadā imperators Nikolajs I parakstīja aicinā­jumu Tērbatas astronomam Fridriham Georgam Vil­helmam Strūvem, turpmākajā dzīvē un vēsturē sauktam par Vasiliju Jakovļeviču, uzņemties Pēterburgas tu­vumā Pulkovā jaunas observatorijas būvdarbu vadību.

Strūve dzimis Vācijā, Altonas pilsētā, un pabeidzis Tērbatas (Tartu) universitāti ar filologa diplomu. Taču dieva ceļi ir neizdibināmi. Būdams students, viņš ne­jauši iekļuva kāda paziņas mājas observatorijā un .. , «gāja bojā». Zvaigznes izrādījās stiprākas par filolo- ģiju.

Pabeidzis universitāti un ieguvis tiesības mācīt valodu un literatūru, jaunais cilvēks tūlīt nosēdās pie teleskopa. Uz viņa galda atkal parādījās grāmatas. Ak vai, tā taču nebija filoloģija, bet matemātika! Un pēc trim gadiem «eksfilologs» aizstāvēja disertāciju par te­matu — «Par Tērbatas observatorijas ģeogrāfisko stā­vokli».

Naivie laiki! Valodnieks ne tikai pašmācības ceļā ap­gūst matemātiku, bet kļūst arī par precīzo zinātņu ma­ģistru. Ko darīja priekšniecība? Starp citu, ja pāršķir­sta vēstures zinātnes lappuses, redzams, cik daudz izcilu darbinieku izveidojušies no tiem, kas pratuši pār­varēt inerci, sapratuši, ka ir kļūdījušies, un no kaut arī iestaigātā, taču svešā ceļa laikus nogriezušies paši uz sava ceļa! Rīkoties tā, nevis visu mūžu nest apnikušā dienesta nastu un gausties par likteni! Dzīvē galvena­jām interesēm noteikti jābūt saistītām ar darbu. Tad tas sagādā apmierinājumu un dod panākumus. Tad cil­vēks ir laimīgs.

Strūve bija laimīgs. Viņš kļuva par Heršela cienīgu pēcteci dubultzvaigžņu meklējumos un pētījumos. Par cilvēkiem, kas daudz sasnieguši ar savu darbu, pie­ņemts sacīt, ka tiem bijusi dzelžaina griba. Uz Strūvi tas attiecas visaugstākajā mērā. Filologs un astronoms reizi par visām reizēm bija pats sev noteicis dzīves likumu: vispirms pārdomāt priekšā stāvošo darbu, sa­stādīt plānu, bet, kad darbs sākts, tad nekādā ziņā neapstāties. Nav izslēgts, ka tieši neatlaidība un pedan­tisms viņu 29 gadu vecumā padarīja par Krievijas Zi­nātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Lai kā tas arī būtu, 1835. gada 3. jūlija pusdienā tieši viņš, topošās «Zvaigžņu galvaspilsētas» direktors, pacēla virs galvas lakatiņu, dodams zīmi, ka jāsāk Pulkovas observatori­jas pamatakmens ieguldīšanas ceremonija.

Celtniecībai līdzekļus netaupīja. Un jaunais direktors observatorijai drīz vien iegādājās 15 collu (38 centi­metru) refraktoru. Tas bija pasaulē labākais instru­ments. Refraktoram bija pievienoti 27 okulāri. Tie deva līdz divtūkstoškārtīgu palielinājumu. Strūve izraudzījās spožo Veģu un nolēma izmērīt tās paralaksi.

Darbs astronomijā prasīja daudz laika. Lai gan bija ļoti aizņemts ar observatorijas būvdarbiem, pedantis­kais Pulkovas direktors tomēr neatstāja novārtā savus novērojumus. Un 1838. gada vidū zinātnieku pasaule sajūsmināta uzzināja, ka pirmais darbs, ko Strūve pa­veicis jaunajā krievu observatorijā, astronomijai devis pirmo paralaksi. Attālums līdz nakts debess pērlei Ve- gai bija atrasts. Tiesa, Strūve kļūdījās divreiz: pēc vairākiem precizējumiem un korekcijām izrādījās, ka šis attālums vienlīdzīgs 255 000 000 000 000 kilometriem (jeb 8,26 parsekiem). Tā bija kolosāla uzvara!

Var uzskatīt, ka tieši ar šo uzvaru astronomijai Krie­vijā sākās «zelta laikmets». Krievu astronomi izgāja pasaules arēnā, visus pārsteigdami ar saviem darbiem.

Aptuveni tajā pašā laikā Kēnigsbergas observatori­jas direktors Fridrihs Besels ieguva instrumentu, ko īsi pirms savas nāves bija izgatavojis Fraunhofers. Tas bija lielisks heliometrs ar dalītu objektīvu.

Instruments darbojās pēc principa: viena un tā paša priekšmeta attēlu var iegūt atsevišķi ar divām objek­tīva pusītēm. Pēc tam, sabīdot pusītes kopā, līdz attēli sakrīt, var precīzi izmērīt nobīdi un tātad … Aparāts jau arī bija izgatavots tieši tam, lai atrisinātu gadsimtu uzdevumu — beidzot notvertu paralaksi. Besels to uz­reiz saprata. Tomēr, izraudzīdamies novērošanas ob­jektu, viņš pieņēma citu kritēriju zvaigznes attālumam no Saules. Besels sprieda tā: jo tuvāks mums svešais spīdeklis, jo vairāk tam jāpārvietojas pie debess vel­ves. Un viņš izraudzījās Gulbja zvaigznāja 61. zvaig­znīti — mazu, tik tikko pamanāmu piektā lieluma du­bultzvaigznei.

Besels uz to notēmēja teleskopu, pagrieza objektīvu tā, lai griezuma līnija sakristu ar līniju, kas savieno zvaigžņu pāri, un sāka lēnām virzīt lēcas pusi, līdz pirmās zvaigznes attēls labajā pusē sakrita ar otrās zvaigznes attēlu kreisajā pusē. Tagad vajadzēja veikt aprēķinus.

Tā paša gada decembrī viņš noteica paralaksi un iz­rēķināja atstatumu līdz Gulbja 61. zvaigznei, kas izrā­dījās aptuveni vienlīdzīgs 600 000 Zemes orbītas rā­diusu.

.. . Zvaigžņu paralakšu noteikšana ir katorgas darbs. Noņemsim cepures, lai paklanītos strādīgajiem astro- metristiem, kuri līdz mūsu dienām izmērījuši tūkstošiem zvaigžņu paralakšu. Zvaigžņu atstatumi padevās. At­vērās Urānijas noslēpumu glabātavas durvis. Astro­nomi ieguva iespēju ne tikai salīdzināt zvaigznes pēc to spožuma, tas ir, nosacīt absolūto zvaigžņu lielumu, bet arī izmērīt zvaigžņu rādiusus un pat «nosvērt» tā­los spīdekļus.

Vienpadsmitā nodaļa

ZVAIGZNES NOLŪKOJAS UZ MUMS

Riets kvēloja

Kā Sau|u simts …

V.Majakovskis

1. Saule — zvaigžņu mērs

Zvaigznes ir saules. Saule ir zvaigzne. Saule ir mil­zīga. Bet zvaigznes? Kā izmērīt zvaigznes? Kādus atsvarus ņemt svēršanai, ar kādiem mēriem mērīt diametrus? Vai šim nolūkam nederētu pati Saule — zvaigzne, par kuru zinām vairāk nekā par visiem citiem Visuma spīdekļiem kopā?

Mūsu Saule ir kvēlojoša gāzu lode, kuras diametrs aptuveni vienlīdzīgs 1 391 000 kilometru. Tās diametrs vairāk nekā 109 reizes pārsniedz Zemes diametru: Sau­les disks ir pusotras reizes lielāks par Mēness orbītu.

Jūs interesē, kāpēc mēs diametru nosacījām aptu­veni? Tāpēc, ka mūsu spīdeklis telpā nav iezīmēts visai precīzi. Saules vielas blīvums sākas ar tādu retinā- jumu, ka nebūtu grūti to sajaukt ar tīru vakuumu. Un, tikai iedziļinoties Saulē, blīvums pakāpeniski palielinās un palielinās. To, šķiet, vajadzētu saprast: līdz ar dzi­ļumu aug spiediens. Centrā tas sasniedz baismīgu lie­lumu — 150—200 miljardu atmosfēru. Tik augsts spie­diens īsu mirkli rodas ūdeņraža bumbas čaulā tās

sprādziena laikā. Saule, tāpat kā jebkura cita zvaigzne, ir ūdeņraža bumba, kas atrodas nepārtraukta sprādziena stāvoklī. Sis salīdzinājums, protams, ir parupjš un do­māts vienīgi tam, lai zvaigžņu procesus salīdzinātu ar Zemes mērauklām.

Jebkuras zvaigznes vissvarīgākais raksturlielums ir masa. Uz Zemes vairāk esam pieraduši pie svara jē­dziena. Lai līdzsvarotu Sauli, uz svaru kausa vajadzētu nolikt 332 440 zemeslodes.

Sevišķi iespaidīgi ir tas, ka, izstarodams gaismu, mūsu spīdeklis ik sekundi zaudē apmēram 4 miljonus tonnu vielas. Tik daudz sver tūkstoš vilcienu sastāvu. Un tā turpinās jau vismaz 10 miljardus gadu ilgi. Paši varat aprēķināt, kāds mūsu spīdeklis bijis jaunībā un kāds tas būs … sava mūža galā. Saulē ar tās pašrei­zējo masu un spiedienu gāze ir saspiesta tiktāl, ka viens tās kubikcentimetrs (aptuvens uzpirksteņa til­pums) sver aptuveni 100 gramu. Tādu svaru apskaudīs jebkurš metāls. Tas, protams, ir pašā Saules centrā. Vispār mūsu spīdekļa vidējais blīvums, izrādās, ir par 40 procentiem lielāks nekā… ūdens blīvums. Kāpēc tad mēs Sauli saucam par «gāzu lodi»? Tradīciju dēļ?

Kaut gan Saule ir ļoti liela, tā nav nekas vairāk kā vidēja ikdienišķa zvaigzne. Ar tādām zvaigznēm kā Saule kaut ielu bruģē. Tieši tāpēc Sauli viegli izmantot par mērauklu, aprakstot citas zvaigznes. Tā arī rīko­simies. Zvaigžņu masas izteiksim Saules masās, bet

zvaigžņu diametrus — Saules diametros, tas ir, visus zvaigžņu parametrus pārtulkosim Saules valodā, uz­skatot, ka paši savu spīdekli pazīstam ļoti labi. Tradi­cionāls paņēmiens. Kaut gan pēdējā laikā Visums mums sagādā arī tādus pārsteigumus, kuru dēļ Saule kā eta­lons sāk zaudēt savu nozīmi. Bet par to turpmāk. Pa­gaidām iepazīsimies ar Visuma zvaigžņu iedzīvotāju dažiem pārstāvjiem. Sāksim ar vispopulārāko ziemeļu debess zvaigzni.

2. Vispopulārākā

Tā, protams, ir Mazā Lāča astes pēdējā zvaigzne — Polārzvaigzne. Ja šo zvaigznāju novēro visu nakti līdz pat rītam, tad var redzēt, ka tas līdzīgi pulksteņa rā­dītājam griežas ap pasaules ziemeļpolu, kas atrodas blakus Polārzvaigznei. Pirms 2700 gadiem šim nere­dzamajam debess punktam bija cits orientieris. Tā tu­vumā atradās Drakona Alfa. Tie Zemes astronomi, kuri dzīvos pēc 12 000 gadu, klaidonīgo pasaules polu atra­dīs netālu no spožās Vegas.

Mūsu pētījumu priekšmets ir Polārzvaigzne.

Vai jūs zināt, kurš pirmais pamanīja, ka Polārzvaig­zne ir relatīvi nekustīga? Feniķiešu jūras braucēji. Un tūlīt no šī novērojuma guva praktisku labumu. Polār­zvaigzni viņi sāka izmantot par ceļa zvaigzni, kad ar savām triērām devās atklātā jūrā. Ilgu laiku ziemeļu debess nekustīgo zvaigzni sauca par Feniķiešu zvaigzni vai vienkārši par Feniķieti.

1779. gadā Viljams Heršels, pagriezis uz Polārzvaig­zni savu teleskopu, pamanīja, ka tai ir pavadone — sīka aptuveni devītā lieluma zvaigznīte.

Bet tagad aprēķiniet, cik reižu Heršela atklātais va­salis dod mazāk gaismas nekā tā seniors. Tajā paša laikā šī sīkā pavadone ir lielāka par Sauli, Te gan jā­piebilst: jautājums par to, vai mazā zvaigznīte patie­šām ir Polārzvaigznes pavadone, pagaidām palicis bez atbildes. Mulsina sīkās zvaigznītes apriņķošanas pe­riods ap galveno zvaigzni — pēc dažiem aprēķiniem, šis periods vienlīdzīgs aptuveni 7200 Zemes gadiem,

tapu to ir grūti droši ap­galvot, jo teleskopu ve­cums uz Zemes ir mazāks par četriem gadsimtiem.

Polārzvaigznes gaisma ir liela ceļotāja. Tā lido 472 gadus, līdz sasniedz Zemi. Tātad, šodien tele­skopā novērodami zvaig­zni, mēs īstenībā to re­dzam tādu, kāda tā bija aptuveni Kolumba laikos. Bet ko gan zvaigznei no­zīmē cilvēciskie laika sprīži…

Kāda ir Polārzvaigzne? Pārmilzis, kas pieder spek- trālajai klasei F7, tātad tā ir nedaudz karstāka par Sauli. Zvaigznes virsmas temperatūra ir ap 7000 grādu, izstarojumu krā­sa — dzeltena. Labāk ne­likt Polārzvaigzni blakus Saulei. Tās diametrs ir 120 reižu lielāks par Sau­les diametru. Tiesa, zvaig­znes blīvums tajā pašā lai­kā ir 3000 reižu mazāks par ūdens blīvumu. Tas nozīmē, ka zvaigznes ārē­jie slāņi sastāv no gandrīz netveramas gāzes. Pat ne no gāzes, bet drīzāk gan no «nesajūtama ētera».

Vēl vairāk, Polārzvaig­zne ir maiņzvaigzne. Mil­zīgais kvēlojošais ķerme­nis nemitīgi pulsē. Tieši četras Zemes diennaktis tās dzīlēs ilgst noslēpu-

mainais cikls, kas zvaigznei liek te sarauties, te uzpūs- ties, mainot temperatūru, spektru un spožumu. Ar hro­nometra precizitāti tās spožums mainās no 1,96. abso­lūtā zvaigžņu lieluma līdz 2,05. zvaigžņu lielumam. Un nav zināms — kāpēc.

Lai jebkuru atšķirību padarītu sevišķi uzskatāmu, par piemēriem pieņemts izmantot galējības.

Arī mēs neatteiksimies no šī likuma.

3. Vislielākā no zināmajām

Zvaigzne Cefeja VV pēc tilpuma ir 20 miljonu reižu lielāka par Sauli! Bet arī tā nav pati lielākā zvaigzne. Vedēja Epsilona dubultzvaigžņu sistēmas dzeltenajam pārmilzim «Epsilons V» tilpums ir 17 700 miljonu reižu lielāks par mūsu sistēmas spīdekļa tilpumu, tas ir, ja Sauli uzskatām par blusu, tad «Epsilons V» ir divu ziloņu lielumā!!! Bet tikai pēc tilpuma. Tiklīdz zvaig­znes noliek uz svariem, atklājas visapbrīnojamākā kār­tula. Lai līdzsvarotu pārmilzi, vajadzētu tikai… 25 Saules. Masu starpība nav tik kolosāla kā tilpumu star­pība. Vispār pagaidām nevienam nav izdevies atrast zvaigzni, kuras masa simtiem reižu pārsniegtu Saules masu. Bet apjomi? Kas ir apjomi? Jo tie lielāki, jo zvaigznes viela ir neblīvāka. Pārmilži sastāv no vie­las, kuras retinājums ir miljardiem reižu lielāks nekā gaisam, ko mēs elpojam.

Bet tagad no vienas galējības otrā.

4. Vismazāka no zinamajām

Van Manena zvaigzne spīd 5000 reižu biāvāk par Sauli. Tās tilpums ir 3 miljonus reižu mazāks par Sau­les tilpumu. Bet tās masa? Un atkal paradokss. Star­pība nav lielāka par desmit. Viens uzpirkstenis Van Manena zvaigznes vielas uz Zemes svērtu … ceturt­daļu tonnas. Bet tā nav pati smagākā viela.

Vismazākā no zināmajām zvaigznēm ir Volfa 457. Pēc lieluma tā ir gandrīz tāda pati kā Mēness. Bet tās masa vienāda ar Saules masu.

Ir tāds noteikums: ja debess ķermeņa masa par vienu simtdaļu mazāka par Saules masu, tad spiediens tās centrā temperatūru vairs nepaaugstina tiktāl, lai sāk­tos kodoltermiskie procesi. Tādam debess ķermenim ne­kļūt par zvaigzni. Atcerieties Jupitera likteni. Zvaig­znes nosaukums uzliek lielus pienākumus. Tāpēc varbūt tik grūti uzvarēt skaistuma konkursā uz Zemes? Vai cilvēks, kas uz mūsu planētas pirmais ierosinājis sarī­kot skaistuma konkursu, nav bijis neizdevies astro­noms?

5. Galvenais — spektru klasifikācijā

Zvaigznes ir neiedomājami dažādas. Bet nevar taču zvaigžņu bezgalīgo kopumu izpētīt pa vienai zvaigznei. Kas tā par zinātni? Zinātne pirmām kārtām ir vispā­rējās likumsakarības. Meklēdami likumsakarības, cil­vēki tad arī pievērsa uzmanību zvaigžņu spektriem.

Pētījumus sāka ar Sauli. Uz Saules spektra novēro­jumu pamata radās arī tālo spīdekļu spektrālanalīze. Jau Fraunhofers mēģināja veikt tādus pētījumus. To­mēr lielajam optiķim nekad nebija pietiekami daudz laika nopietnam teorētiskam darbam. Un arī viņa zinā­šanas varēja būt labākas.

īsti zvaigžņu spektru pētījumi sākās pēc tam, kad bija publicēti divu Heidelbergas universitātes profe­soru — G. Kirhofa un R. Bunzena darbi. Tā bija lie­liska sadraudzība. Kirhofs ir lielisks teorētiķis ar labu zinātnisko intuīciju, bet Bunzens — viens no' sava laika visspidošākajiem eksperimentētājiem. Viņi lika pamatus

zinātniskajai spektrālanalīzei un pirmie to izmantoja stingri zinātniskiem Saules atmosfēras pētījumiem.

Spektroskopisti izšķir trīs dažāda veida izstarojuma spektrus: nepārtrauktos spektrus, kuri ir visu krāsu varavīkšņaina josliņa, kā arī līniju un joslu spektrus, kas sastāv no spožām krāsainām līnijām vai joslām uz tumša fona. Bez tam pastāv arī absorbcijas spektri, ku­ros aina ir pretēja — tumšas līnijas vai joslas uz ne­pārtrauktā spektra fona.

Spektrālanalīzes likumus Kirhofs formulēja šādi: ne­pārtrauktu spektru dod vienīgi kvēlojoši cieti vai šķidri ķermeņi. Izstarojuma līniju un joslu spektrus dod spī­doša gāze vai tvaiks, ja to spiediens ir zems un tem­peratūra augsta. Absorbcijas spektrs rodas tad, ja gaismas avotu, kas dod nepārtrauktu spektru, aizsedz aukstāku gāzu vai tvaiku slānis, kas absorbē tieši tos starus, kurus pats spēj izstarot kvēlojošā stāvoklī. Tur­klāt ikviena ķīmiskā elementa līnija spektrā ieņem stin­gri noteiktu stāvokli.

Simt savas pastāvēšanas gados spektrālanalīze ir pārvērtusies par spēcīgu ieroci ne tikai kvēlojošo ķer­meņu ķīmiskā sastāva, bet arī fizikālā stāvokļa pētīju­mos. Tas tāpēc, ka neitrālie atomi un molekulas dod spektrus, kuri atšķiras no to pašu atomu un molekulu jonu spektriem.

Jau pašā sākumā spektri it kā aicināja astronomus

nodarboties ar to salīdzināšanu. «Vai zvaigžņu sastāvs patiešām ir tik daudzveidīgs, cik daudz ir pašu zvaig­žņu?» 1886. gadā rakstīja itāliešu astronoms Andželo Seki.

Kirhofa un Bunzena darbi tūlīt piesaistīja sev visas pasaules zinātnieku uzmanību. Visiem ievērojamiem astronomiem šķita, ka jaunās metodes iespējas patie­šām ir neierobežotas.

īsti panākumi zvaigžņu spektru pētījumos kļuva iespējami krietni vēlāk, pēc Nila Bora izstrādātās atomteorijas un Maksa Planka izvirzītās kvantu teori­jas. Tikai pēc tam spektri kļuva par īstām «zvaigžņu pasēm».

Līdz 1924. gadam bija izveidojusies spektru klasifi­kācija, kuru astronomi izmanto arī mūsu dienās. Zvaig­znes iedalītas desmit klasēs. Turklāt lielākas precizitā­tes labad katrai klasei ir desmit apakšklases. Klasi ap­zīmē ar burtu, apakšklasi — ar ciparu no 0 līdz 9. Iznāk kāpnes, kurām ir simt pakāpienu.

O, B, A, F, G, K, M ir pamatklases, klases R, N un S ir papildklases, kas apvieno samērā nelielu skaitu auk­sto zvaigžņu. To spektros ir redzamas spožas mono- hromatiskas gaismas joslas, ko izstaro metālu oksīdu, oglekļa un ciāna molekulas. Tās ir mirstošu spīdekļu klases. Sie spīdekļi spīd vāji. Varbūt starp tiem ir tādi, kas nespīd nemaz — melni, optiskajos teleskopos ne­saskatāmi. Pastāv pieņēmums, ka tādu nespīdošu zvaig-

žņu Visumā ir ļoti daudz, kaut gan pagaidām nevienam nav izdevies tās atklāt un līdz ar to apstiprināt šo hi­potēzi.

Spektrālās klases deva iespēju klasificēt zvaigznes atkarībā no to temperatūras. Sarkanā krāsā spīd vis­aukstākās zvaigznes. Jo temperatūra augstāka, jo zvaigzne ir vētraināka, baltāka. Kaut gan tas neizraisa šaubas, autors tomēr gribētu atgādināt, ka arī pie mums, uz Zemes, balti nokaitēta nagla ir karstāka par naglu, kas nokaitēta līdz sarkankvēlei.

6. Astronom, netici savām acīm!

Reiz policists apturēja visā pasaulē pazīstamu fiziķi, jo viņš aizbrauca garām luksoforam, kad tajā dega sarkanā gaisma. Raksturīgi, kā notvertie noteikumu pārkāpēji taisnojas.

—  Redzat, seržant, es braucu tik strauji, ka sarkanā gaisma man likās zaļa.

Zinātnieka autoritāte neļāva šaubīties par viņa vārdu patiesīgumu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka policists fiziku nezināja.

—  Tādā gadījumā, ser, es jūs sodu par ātruma pār­sniegšanu. — Un policists izrakstīja kvīti.

Anekdote? Protams! Bet laba anekdote.

Hristiāns Doplers nezināja anekdoti par XX gadsimta pazīstamo fiziķi. Bez tam Dopleram nebija arī automo­biļa. 1842. gadā austriešu zinātnieks strādāja Prāgas universitātē un brauca ekipāžā, kurai bija viena «zirg- spēja». Un tomēr tas viņam netraucēja (ja pat nepalī­dzēja) domāt par jautājumu, vai gaismas krāsa patie­šām nemainās atkarībā no tā, cik ātri kustas gaismas avots vai novērotājs.

Sākumā neliels atgādinājums: vai esat airējuši laivu pret vēju? Ja esat to darījuši, tad droši vien arī pama­nījāt, cik bieži viļņi sitas pret jūsu kuģa priekšgalu. Bet, tiklīdz jūs pagriezāt pa vējam un iegūlāt airos, laivas gaita tūlīt kļuva daudz vienmērīgāka. Pret pa­kaļgalu viļņi sitās daudz retāk.

Nu, paprātojiet. Ko rāda šī analoģija? Gaisma ir elektromagnētiskās svārstības, kas izplatās ar ātrumu 300 000 kilometru sekundē. Tā domājam mēs. Doplers bija pārliecināts, ka gaisma ir mehāniskās ētera svār­stības, kas izplatās tikpat ātri. Dievs ar viņu, ar atšķi­rību patiesībās! Sajā gadījumā tā nav pārāk būtiska. Svarīgāks ir kaut kas cits: katrai krāsai atbilst sava svārstību frekvence. Zaļai krāsai — lielāka, sarkanai — mazāka. Bet mēs trakā ātrumā, kas tuvs gaismas ātru­mam, joņojam pretī, piemēram, sarkanajam staram. Acs, tāpat kā laivas priekšgals, sastop gaismas viļņus, kuru biežums pieaudzis. Un, jo ātrāk kustamies, jo bie­žākas ir sastaptās svārstības. Tātad sarkanajai gaismai jāmaina sava frekvence un arī krāsa. Sarkanās gais­mas stars kļūst zaļš.

Starp citu, mēģiniet paši izrēķināt, cik ātri jums jākustas, lai sarkanās gaismas stars iegūtu skaidri sa­skatāmu zaļu nokrāsu. Rezultāts būs tik interesants, ka nebūs vairs žēl izlietotā darba.

Tieši tāpat, attālinādamies no zaļas gaismas avota, mēs, sasnieguši noteiktu ātrumu, pamanīsim, ka tas kļūst sarkans.

Lieliska hipotēze! Bet cik daudz tajā bija viltības! Doplers bija ne tikai matemātiķis un fiziķis, bet, pro­tams, arī astronoms. Un astronomijai šis efekts varēja sniegt nenovērtējamu pakalpojumu. Padomājiet tikai, pēc kādas zvaigznes spektra nobīdes var gluži vienkārši spriest, vai šī zvaigzne attiecībā pret mums ir nekus­tīga vai lido prom, vai arī cenšas uzlidot mums virsū.

Godātajam skolotājam nelaimējās. Gribēdams ar sa­vas hipotēzes palīdzību izskaidrot, kāpēc dubultzvaig­žņu krāsas ir atšķirīgas, viņš cieta fiasko.

Pēc sešiem gadiem Doplera hipotēzi papildināja fran­cūzis Ipolits Luijs Fižo, divdesmit septiņus gadus vecs fiziķis un astronoms, bet vēlāk Parīzes Zinātņu akadē­mijas loceklis.

«Sarkanie stari,» viņš sprieda, «ja tie bēgs projām, protams, kļūs vēl sarkanāki un pārvērtīsies infrasarka­najā, neredzamajā termiskajā starojumā. Par to nav jāšaubās. Taču sarkanos starus toties aizstās zaļie un gaišzilie stari, kas būs kļuvuši sarkani, bet gaišzilos un violetos starus aizstās kādreizējie ultravioletie, nere­dzamie stari. Iznāk, ka viss nepārtrauktais spektrs it kā paliek nemainījies? Tātad Doplers kļūdās. Bet tajā pašā laikā viņa spriedumi ir nevainojami. Tomēr kā lai atklāj spektra nobīdi? …»

Problēma šķita tik neatrisināma, ka jaunais zināt­nieks pat nobijās, kad viņam iešāvās prātā vienkārša un lieliska ideja. Spektrs, protams, kaut arī nobīdās, to­mēr nemainās, taču līdz ar spektru nobīdās arī tumšās absorbcijas līnijas! To vien vajadzēja! Salīdzinot kus­tīga gaismas avota spektru ar nekustīga avota spektru, pēc tumšo līniju nobīdes var spriest ne tikai par avota lidojuma virzienu, bet arī par tā ātrumu.

1848. gada 23. decembrī Fizo nolasīja savu referātu «nemirstīgajiem» — tā sauc uz mūžīgiem laikiem ievē­lētos Francijas akadēmiķus. Akadēmiķi viņa papildinā­jumu atzina par tik svarīgu, ka kopš tā laika franči Doplera parādību sākuši saukt par «Doplera-Fizo efektu».

Ja Doplers būtu dzīvojis XX gadsimtā, neviens ne­būtu pārmetis, ka viņš ir kļūdījies. Amerikāņu astro­noms Viljams Baums pirmatklājējam atdeva viņa labo vārdu. Mauntvilsona observatorijā Viljams Baums tālu, strauji projām lidojošu galaktiku spektrus salīdzināja ar nekustīgu gaismas avotu spektriem un atklāja, ka tā objekta spektrā, kas attālinās, enerģijas sadalījuma līknes maksimums novirzās uz sarkano galu, kaut arī vizuāli novērojamas starpības starp spektriem nav.

Taču tas ir XX gadsimta pētījums. Pirms simt

gadiem par galaktiku spektriem vēl nedomāja. Bet Piena Ceļa zvaigznes attiecībā pret Sauli kustas samērā ne­lielā ātrumā (ne vairāk par dažiem simtiem kilometru sekundē). Ja tempi ir tik lēni, tad enerģijas sadalījuma līknes nobīdi gluži vienkārši nav iespējams pamanīt. Tāpēc arī zinātnes vēsturē Hristiāna Doplera efekts saistīts ar Ipolita Fizo labojumu. Taču, lai Doplera un Fizo idejas iegūtu pilsoņu tiesības, tās vajadzēja eks­perimentāli apstiprināt. Bet tieši tas nevienam nekādi neizdevās.

XIX gadsimtā starp pasaules astronomijas observa­torijām pirmajā vietā izvirzās Pulkova — Krievijas ob­servatorija. Precizitāte, pedantiski novērojumi, absolūti ticami rezultāti ir īpašības, kas piemīt visiem Pulkovas observatorijā veiktajiem darbiem.

1879. gadā Maskavas universitātes observatorijas di­rektors profesors Fjodors Bredihins loti apmierināts spieda roku savam jaunajam kolēģim. Tas bija divdes­mit trīs gadus vecais universitātes absolvents Aristarhs Belopoļskis. Bredihins jau sen vēroja talantīgo stu­dentu, kura darba mīlestību un prasmīgās rokas apbrī­noja visi apkārtējie. Pēc kursa pabeigšanas jaunais cil­vēks palika universitātē, lai sagatavotos astronomijas profesora nosaukuma iegūšanai. Sākumā viņam piedā­vāja observatorijas subasistenta vietu. Darbā Belopoļ­skis sevi lieliski parādīja. Viņš remontēja un būvēja

jaunus aparātus. Tūlīt pēc sava skolotāja Vitolda Ce- sarska viņš apguva tolaik jauno fotografēšanas metodi Saules astronomiskajos novērojumos. Un drīz aizstā­vēja maģistra disertāciju.

Jaunais astronoms nav apmierināts ar teorētisko pie­rādījumu, ka, novērojot izklīstošo zvaigžņu starus, jāro­das Doplera efektam, un viņu pārņem uzmācīga ideja laboratorijā . eksperimentāli pierādīt Doplera efektu. Tāds eksperiments bija nepieciešams. Jau sen bija pie­nācis laiks to veikt, taču tad vai nu gaismas avotam, vai novērotājam vajadzēja likt uz Zemes kustēties āt­rumā, kas tuvs gaismas ātrumam. Tas ir absolūti neiz­pildāms uzdevums. Tajos gados pat šāviņš no lielga­bala stobra izlidoja ātrumā, kas nepārsniedza pusotra kilometra sekundē, tas ir, divsimt tūkstoš reižu lēnāk, nekā vajadzēja. Bez tam zinātniekus arī nekārdināja uz lielgabala lodes lidojošā Minhauzena lauri. Un tomēr eksperimentu vajadzēja izdarīt.

1888. gadā Aristarhs Belopoļskis saņēma aicinājumu pāriet uz Pulkovas observatoriju adjunkta amatā. Kā stāsta, reiz, ieiedams frizētavā uz Ņevas prospekta, viņš nejauši nostājies starp diviem spoguļiem un redzējis, ka daudzkārtīgās atstarošanās dēļ viņa attēls bezga­līgi attālinās. Diez vai viņš tam būtu pievērsis kādu uzmanību, ja vien viņa smadzenes nebūtu nodarbinātas ar problēmu, kā izmērīt Doplera nobīdi. Un tur viņa domās it kā uzliesmoja atskārsme. Tālu priekšā bija no­jaušama ideja.

Vēsturē nav saglabājušās ziņas, vai zinātniekam izdevies noskūties. Toties precīzi zināms, ka tajā pašā dienā viņš mājā uz galda vienu pret otru nolika divus spoguļus. Starp tiem novietoja aizdedzinātu sveci. Un liesmas attēls saskaldījās, pazuda dziļumā. Belopoļskis pabīdīja spoguļus tālāk vienu no otra; arī liesma attā­linājās. Turklāt tālākie attēli attālinājās straujāk par tuvākajiem. Tā Saules zaķītis, atstarojies no pretējā nama sienas, spēj joņot neaptverami strauji, pakļauda- mies viegliem spoguļa pagriezieniem jūsu rokās.

Bet, ja sveces liesmas attēls pēc vienreizējas atstaro­šanās kustas divas reizes ātrāk, tad pēc desmitkār­tīgas atstarošanās tā ātrums divdesmitkāršosies.

Eksperimenta ir vienalga, kas kustēsies:, pats gaismas avots — svece vai ari tās attēls spogulī…

Un pēc Beiopoļska rasējumiem tiek izgatavots topošā aparāta ķeta statnis. Elektromotorus piestiprina rite­ņiem, kas atgādina tvaikoņu ūdensratus. Vienīgi lāp­stiņu vietā tiem ir šauras spoguļa sloksnītes. Pēc Be­iopoļska idejas, Saules gaismas staram, ko aparātā atstaro liels spogulis — celostats, pa spraugu jākrīt uz rotējošo riteni. Kādā brīdī, kad viena riteņa spogulis ir stingri paralēls otra riteņa spogulim, stars, kas vai­rākas reizes veicis attālumu starp riteņiem, nokļūst spektrogrāfā un fotoplatē atzīmē kustīgā gaismas avota spektra īsu josliņu. Turpat blakus uz plates Belopoļ- skis kontrolei nofotografē nekustīgo spektru.

Vai maz jāstāsta, cik ļoti uztraucās zinātnieks, ka­mēr tumšajā laboratorijā tika attīstīta plate. Viņš pat negaidīja, līdz tā izžūs. Arī mitrajā negatīvā Aristarhs Belopoļskis ieraudzīja tik tikko pamanāmu spektra līniju nobīdi. Bija pierādīts, ka Doplera un Fizo progno­zes ir pareizas.

Astrofiziķi ieguva drošu iespēju izmērīt zvaigžņu kus­tības ātrumu.

7. Džona Gudraika velns

XVIII gadsimta otrajā pusē Anglija dzīvoja apbrīno­jams astronoms. Viņu sauca par Džonu Gudraiku. Jau bērnībā viņš stipri atšķīrās no saviem vienaudžiem. Mazais Džons gandrīz vienmēr bija viens. Viņš rotaļā­jās klusēdams, sakoncentrējies, nepievērsdams uzma­nību notikumiem, kas ap viņu mutuļoja. Zēns bija pie­dzimis kurlmēms.

Un tomēr viņš kļuva par zinātnieku! Un veiksmīgu zinātnieku, kura mūža tiesa bija ļoti interesants atklā­jums. Astoņpadsmit gadu vecumā Džons Gudraiks sāka nopietni un patstāvīgi pētīt debesis. Nakti pēc nakts viņš pavadīja pie teleskopa, šajās stundās aizmirsdams savu iedzimto trūkumu. Zvaigznes ir tikpat mēmas un kurlas kā viņš. Taču tām jābūt kaut kādai valodai, kurā tās savā starpā sarunājas. Lūk, noslēpumainā

zvaigzne Algols. Kopš senseniem laikiem domāja, ka ar šo zvaigzni kaut kas nav kārtībā. Pat tās nosau­kums «El-Gul», kuru tai bija devuši arābi, tulkojumā nenozīmēja neko citu kā «velns». Ar ko tā ievērojama? Pirmajā acumirklī — nekā sevišķa. Zvaigzne kā jau zvaigzne. Bet, ja pavēro ilgāk, tad atklājas dīvaina īpašība: apmēram trīs diennaktis Algols spīd vienmē­rīgi, kā nākas kārtīgai zvaigznei, bet pēc tam sāk mirk­šķināt!

Gudraiks konstatēja, ka šī apbrīnojamā zvaigzne, piecas stundas «mirkšķinādama», zaudē divas trešda­ļas sava spožuma. Bet pēc tam to atkal atjauno. Un tas atkārtojas ik pēc divām diennaktīm un vēl 20 stun­dām 49 minūtēm. Nenokavējot un neapsteidzot grafiku, kā labi noregulēts hronometrs.

Astronoms ilgi domāja, kāpēc spīdeklis tik dīvaini izturas, un izvirzīja šādu hipotēzi: Algolam ir nere­dzams pavadonis, kurš, riņķodams ap galveno zvaigzni, laiku pa laikam aizsedz tās spožo vaigu. Gudraika pie­ņēmums ilgu laiku palika hipotēzes rangā un apstipri­nājās tikai pagājušā gadsimta beigās. Izrādījās, ka Algols patiešām ir aptumsuma dubultzvaigzne. Kopš tā laika atklātas daudzas tādas zvaigznes. Par godu vel­nišķīgajai zvaigznei vairākas no šīm dubultzvaigznēm nosauktas kopējā vārdā — par algoliem.

Šis debess ķermenis mums izdarījis ne vienu

pakalpojumu vien. Precīzs kā hronometrs Algols palī­dzēja pirmo reizi izmērīt pašas zvaigznes griešanās āt­rumu. Tas ir ļoti svarīgi! 1877. gadā angļu astronoms Ebnijs ieteica lielisku ideju, kā noteikt zvaigžņu grieša­nās ātrumus pēc spektra līniju izsmērēšanās Doplera efekta dēļ. Diemžēl viņa ierosinājums apsteidza savu laiku. Ebnijs par to samaksāja tādējādi, ka viņa vārds tagad ir gandrīz pilnīgi aizmirsts. Tikai 1928. gadā ne­aizmirstamā Fridriha Georga Vilhelma Strūves maz- mazdēls amerikāņu astronoms 0. L. Strūve un padomju astronoms G. Sains visā pilnībā realizēja aizmirstā angļa spīdošo ideju.

Algols patiešām ir devis bagātu ražu. Precīzi foto- metriski novērojumi parādīja, ka tam ir vāji spīdošs pavadonis, kas laiku pa laikam aptumšo galveno zvaig­zni. Tas ļāva pavirzīt uz priekšu astronomiju arī div­kāršo sistēmu nozarē.

8. Cefeīdu elpošana

Vēl apbrīnojamākas izrādījās citas «mirkšķinātajās» zvaigznes, kuru tipiskā pārstāve ir Cefeja zvaigznāja Delta. Sie milži periodiski maina savu spožumu, bet diez kāpēc iedegas strauji un apdziest lēni. Turklāt mainās pat zvaigznes spektra klase. Tā Cefeja Delta iedegusies spīd kā zvaigzne, kas pieder klasei F4, bet, kļuvusi mazliet bālāka, — kā klases G6 zvaigzne.

Varbūt arī šo zvaigžņu spožuma svārstību cēlonis ir tumšs pavadonis? Savulaik tādu ideju izteica Aristarhs Belopoļskis. Tomēr Maskavas universitātes profesors fiziķis Nikolajs Umovs ieteica citu hipotēzi — uzskatīt cefeīdas (tā nosauca Cefeja Deltas tipa zvaigznes) par pulsējošām zvaigznēm. Umovs izveidoja arī savas hipo­tēzes matemātisko aparātu. Un tagad cefeīdu pulsāci­jas teorija ir vispār atzīta. Modernajā zinātnē uzskata, ka cefeīdas ir gigantiskas pulsējošas gāzu lodes, kuras saspiezdamās sakarst un sāk spīdēt spožāk. Toties vē­lāk, kad sākas izplešanās periods, zvaigznes tempera­tūra krīt un, neraugoties uz tilpuma palielināšanos, spožums samazinās.

Cefeīdas ir devušas cilvēkiem daudzus atklājumus. 1912. gadā mis Livita, novērodama cefeīdas Mazajā

Magelāna mākonī, konstatēja: jo mazāk cefeīdas pulsē, jo tās spožākas. Sī likumsakarība ļāva noteikt cefeīdu relatīvo atstatumu līdz Saulei. Tiesa, maz ir tādu, kas apmierināti ar relatīvajiem lielumiem. Cilvēkiem vajag absolūtos lielumus: gaismas gadus, parsekus … Bet tādā gadījumā precīzi jāzina kaut viens atstatums. At­statums kaut līdz vienai vienīgai cefeīdai. Amerikāņu astronoms Seplijs to nosacīja. Un mirgojošie giganti sāka kalpot par Visuma jūdžu stabiem.

Trīsdesmit gadus neviens astronoms neatļāvās ap­šaubīt Seplija rezultātus, un pēkšņi mūsu gadsimta četrdesmito gadu beigās atklājās, ka īstenībā cefeīdas ir spožākas, nekā iznāk pēc Seplija grafika. Nācās iz­darīt korekcijas, pēc kurām «jūdžu stabu» vietā pie debess parādījās «kilometru stabi».

Tomēr astronomu pieļautās kļūdas ne tikai nepazemo tos, bet, gluži otrādi, visbiežāk liecina par slavu, par vienreizēju zinātnisku varoņdarbu. Pret kļūdām ir ga­rantēts tikai tas, kas neko nedara.

9. Mirīdu noslēpumi

Ne visas zvaigznes savu spožumu maina vienmērīgi, piemēram, Valzivs zvaigznāja Mira. Tās vārdu ne velti tulko kā «Apbrīnojamā» vai «Dīvainā». Sākumā novē­rotāji domāja, ka Mira uzliesmodama nemaz nepalū- kojas pulkstenī vai kalendārā. Un tikai pakāpeniski tāda tipa zvaigznes izdevās piepulcināt ilgperiodiskām maiņzvaigznēm vai, vienkāršāk izsakoties, Valzivs Mi- ras tipa zvaigznēm. Tās ir sarkanie pārmilži. Procesus, kas novērojami līdzīgās zvaigznēs, grūti izskaidrot ar vienu kādu parādību. Akadēmiķis G. Sains, kas daudz pētījis ilgperioda maiņzvaigžņu periodus, izsacījies, ka spožuma mainīšanās cēlonis tāpat ir pulsācija, kuras laikā no zvaigznes dzīlēm tās atmosfēras aukstākajos slāņos notiek karsto gāzu izvirdums. Nav izslēgts, ka šo samērā auksto zvaigžņu atmosfērā izgulsnējas ciets ogleklis parasto kvēpu veidā, kuri aptumšo zvaigzni.

Kamēr nav stingras matemātiskas teorijas, kas ap­raksta novērojamo parādību, daudz ko var vienīgi minēt.

Mirīdu noslēpumi gaida savu atminējumu.

10. Jauni laiki —- jaunas dziesmas

Astronomi ir nelaimīgi cilvēki. Par to cieši pārlie­cināti fiziķi, kas eksperimentē. Starp citu … astronomi ir laimīgi cilvēki. Tā domā tie paši fiziķi, kad viņu fizikālais eksperiments neizdodas. Bet ko tad īstenībā dara astronomi?

Laikam gan neviens zinātnieks, kas sevi kaut ne­daudz ciena, neprāto dot problēmas atrisinājumu bez rezultātu eksperimentālās pārbaudes. Bet ko lai dara zvaigžņu novērotāji? Neaizmirstiet, patiešām novēro­tāji! Līdz zvaigznei nevar aizgādāt aparatūru, to nevar piespiest mest vēlamos līčločus. Bet vai bez eksperi­menta var būt «īsta» zinātne?

Starp citu, vispirms norunāsim, ko saprast ar vārdu «eksperiments». Vai zinātniski organizētu izmēģinā­jumu? Ko nozīmē vārdi «zinātniski organizēt»? To, ka pētāmā parādība daudzas reizes tiek novērota dažādos apstākļos, kuri ir precīzi fiksēti. Turklāt eksperimenta rezultātu atzīst par drošu vienīgi tajā gadījumā, ja, eksperimentu atkārtojot, rezultāts ir tāds pats kā pirmo reizi. Vai jums ir iebildumi pret šādu formulējumu? Atgriezīsimies pie astronomijas.

Kamēr debess iemītnieces — zvaigznes nebija kaut aptuveni sakārtotas plauktiņos, sanumurētas un sasis- tematizētas, nebija jēgas runāt par kaut kādiem kva-

litatīviem pētījumiem. Astronomija patiešām bija novē­rotāju zinātne, tā uzkrāja faktus un izraisīja izbrīnu.

«Vai, cik interesanti!» piedienēja izsaukties cilvēkam, kas naktis nosēdēja pie teleskopa okulāra. «Un tur arī. Skat, cik negaidīti!…» viņš sacīja, sameklējis starp zvaigznēm kārtējo jaunumu. Zvaigžņu ir daudz, un pastāvēja reālas briesmas, ka pārsteigumiem nebūs gala. Tomēr, sākot ar XX gadsimtu, pret pārsteigumiem sāka izturēties citādi. Katrai zvaigznei ne tik daudz jāpapildina pārsteidzošo parādību reģistrs, cik jātu­vina cilvēki patiesības izziņai. Tai jāapstiprina vai arī jānoliedz teorētiskās konstrukcijas, hipotēzes.

«Karalis ir miris. Lai dzīvo karalis!» — tā kādreiz skanēja varizejisko rojālistu atklātais lozungs. XX gad­simts karaļa vietā ļauj likt Novērojošo astronomiju. Klasifikācija un jaunās novērošanas metodes radīja «jaunu karali» — Eksperimentālo astronomiju. Pieļau­sim, ka tā visā pilnībā nebalstās uz eksperimentu, un piesardzības labad sacīsim: kvazieksperimentālo astro­nomiju.

Klasifikācija daudzas aptuveni vienādas zvaigznes novietoja būtiski atšķirīgos apstākļos. Tātad, izrau­dzīdamies noteiktu zvaigžņu virkni un novērodami zvaigznes citu pēc citas, mēs līdz ar to it kā eksperi­mentējam ar vienu zvaigzni, izdarām kvazieksperi- mentu. Tad, lai novērošanas rezultātus precizitātes ziņā padarītu tuvākus laboratorijās izdarītajiem eksperimen­tiem, arī ievajadzējās jaunas pētīšanas metodes. Viena no metodēm ir fotogrāfija. Astronomisko novērojumu precizitāti tā vienā paņēmienā paaugstināja par veselu lieluma kārtu, tas ir, desmit reizes.

Faktiski fotogrāfija astronomiju no zinātnes mākslas padarīja par stingru zinātni. Un cik paradoksāli skan, ka astrofotogrāfijai, kas nopietni ierobežoja amatieru līdzdalību astronomijas progresā, viens no tēviem ir bijis cilvēks, kam ne tikai nav speciālas izglītības, bet kam vispār nav nekādas sistemātiskas izglītības! Viņa vārds ir Eduards Emersons Barnards.

Viņš dzimis 1857. gadā nelielā ASV Tenesi štata pilsētiņā Našvilā. Barnardu ģimene gluži labi varētu vadīt mūslaiku kustību pret nabadzību. Viņi bija tik nabadzīgi, ka deviņus gadus vecajam Eduardam, kad

viņš bija divus mēnešus apmeklējis skolu, vajadzēja sākt strādāt par apgaismotāju vietējā fotogrāfa ateljē. Līdz pat šai dienai neatzītās mūzas mūža sākumā ap­gaismotājam bija vienkāršs uzdevums: sekot Saulei, pagriežot uz to lielo palielinātāja kameru. Toreiz Saule taču bija vienīgais gaismas avots ateljē.

Tādu darbu neviens nesauks par radošu vai, sliktākā gadījumā, par interesantu. Pietika palaist garām Sauli, lai apsolītā centa vietā zēns dabūtu ar knipi pa pa­kausi. Viņš daudz lasīja. Reiz viņa rokās nonāca Toma Dina grāmata «Astronoms — praktiķis». Vēsturnieki domā, ka tieši šī grāmata vispirms ir izraisījusi Bar- narda aizraušanos ar astronomiju, bet pēc tam arī no­teikusi viņa profesijas izvēli.

Galu galā, kad Barnardam apnika nemitīgi sekot Saulei, viņš, ņemdams par paraugu uzņēmīgākos ame­rikāņus, konstruēja primitīvu ekvatoriālu iekārtu, kam bija mehāniskā piedziņa. Tagad kamera Saulei sekoja automātiski. Un zēnam palika brīvs laiks lasīšanai.

Divdesmit gadu vecumā, sakrājis naudu, viņš nopērk savu pirmo 5 collu teleskopu un drīz saņem pirmo prē­miju par jaunas komētas atklāšanu — 200 dolāru. (Tas nav slikts līdzeklis zinātnes amatieru stimulēšanai!) Pēc tam kad Eduards vairākas reizes pēc kārtas bija saņēmis čekus par summu 200 dolāru, viņu uzaicināja strādāt observatorijā. Amatieris Barnards pārvērtās

profesionālā astronomā. Starp citu, darbs Našvilas pil­sētas fotogrāfa ateljē viņam bija devis zināmu labumu.

XX gadsimta sākumu Eduards Emersons Barnards sagaida, rūpēdamies par Piena Ceļa fotografēšanai do­mātās aparatūras uzlabošanu. Laikam gan šis darbs tad ari ierakstīja viņa vārdu astronomijas vēsturē. Tā kā viņam nebija iespējas iegūt sistemātiskas zināšanas, viņš līdz sava mūža galam palika praktisks novērotājs, kas ir uzlabojis un pielāgojis astronomijas vajadzībām milzīgi daudz fotoaparatūras.

Par piemiņu šim gandrīz vai pēdējam mohikānim starp amatieriem un profesionālam astronomam Jerk- sas observatorijā saglabāta Piena Ceļa fotogrāfiju pa­ciņa. Barnarda uzņēmumu pēdējā sērija izdarīta 1925. un 1926. gadā. Tagad ir labākas kvalitātes fotogrāfijas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka visas pusgadsimta vecās kopijas neglābjami sabojājis apaļš caurums to vidū — lodes pēdas. (Iespējams, ka tieši šis trūkums ir saglabājis fotogrāfijām dzīvību un cieņu observatorijas arhīvā?) Proti, kravas automobilis, kurā nelaimīgās fotogrāfijas veda uz Čikāgas izdevniecību, nokļuva apšaudīšanas vietā. Lasītājs, kas pazīst vēsturi, sacīs: «Piedodiet, bet tajos gados Amerikas teritorijā kara nebija.» Pilnīgi pareizi. Jau sen kara mākslā amerikāņi labprāt pavin­grinās tālu no pašu mājām. Un tomēr Barnarda foto­grāfijas nokļuva kaujas darbības zonā. Kauja notika

nevis starp regulārām armijām, bet gan starp … gang­steru bandām. Pozitīvu paciņu caursita gangsteru lode. Kā lai zina, vai šis fakts nākotnē nepamudināja «godā­jamo gangsteru korporāciju» vadītājus domāt, ka arī zinātne ir pilnīgi piemērots objekts, kam pievērst «veik­smes džentlmeņu» uzmanību?

Nobeidzot nodaļu, vēlreiz uzsvērsim pamatdomu, ka klasifikācija un jaunās novērošanas metodes astrono­miem savos pētījumos ļāva izdarīt kvalitatīvu lēcienu. No nebeidzamajiem jautājumiem «kas tas tāds?» zināt­nieki vispirms pārgāja uz kautrīgiem, bet pēc tam aiz­vien neatlaidīgākiem «kāpēc?». Zem «kāpēc?» zīmes tad ari aizrit mūsu divdesmitais gadsimts.

Divpadsmitā nodala

CENTAURA ALFAS personiskĀ dzĪve

Tieši neatbilstības izraisa zināšanu padziļināšanos.

E. Pikerings

1. Hercšpriinga-Resela diagramma

Lielie atklājumi parasti sākas ar lielām kļūmēm. Gadsimta sākumā spektrālanalīzei viss šķita vien­kāršs un skaidrs. Jo vājāka zvaigzne, jo tā auk­stāka, mazāka, tātad mazāka arī tās masa. Sis atzinums ir loģiski skaidrs un nerunā pretim vesela­jam saprātam. Bet zvaigznes ir tiepīgas. Tās negrib pakļauties Zemes likumiem. Pirmās nepatikšanas izcē­lās ar Siriusa pavadoni.

Jau 1844. gadā dižais Besels pamanīja, ka ziemeļu debess populārākās zvaigznes kustībā novērojama kaut kāda dīvaina līkumošana. It kā suns skrējienā viegl­prātīgi luncinātu asti un tāpēc visu laiku mazliet no­virzītos no ceļa (atgādināsim, ka zvaigznāju, kurā ir Sīriuss, patiešām sauc par Lielo Suni). Starp citu, diez vai šis salīdzinājums bija ienācis prātā Beselam, bet par to, ka trajektorija pati no sevis nevar izkropļo- ties, viņš bija pārliecināts. «Tā var lidot zvaigzne, kuru nemitīgi kaut kas traucē. Riņķo ap to un novirza

no ceļa …» domāja matemā­tiķa kungs, sākdams aprēķi­nus. Un drīz vien aprēķini apstiprināja viņa pieņēmu­mus. No tiem izrietēja, ka blakus Sīriusam ir jālido pie­tiekami smagam pavadonim! Bet to neviens neredzēja.

Aizritēja astoņpadsmit gadi. Izmēģinādams jaunu te­leskopu, amerikāņu optiķis Alvans Klārks blakus Sīriu­sam tomēr ieraudzīja vāju zvaigznīti. Tas bija Kucēns. Pēc aprēķiniem tā masai va­jadzēja būt aptuveni vienā­dai ar Saules masu. Tiesa, nebija sevišķi skaidrs, kāpēc Kucēns tik vāji spīd. Sāku­mā domāja, ka tas ir auksts un tāpēc blāvs, bet 1914. ga­dā astronoms Adamss, pētī­dams Kucēna spektru, pama­nīja, ka tas ir ārkārtīgi lī­dzīgs paša Sīriusa spektram. Tātad pēc šiem parametriem pavadoņa temperatūrai un spožumam nevajadzēja atpa­likt no pamatzvaigznes para­metriem, tas ir, būt lielākiem par Saules temperatūru un spožumu. Un patiešām — drīz noskaidrojās, ka tempe­ratūra uz sasodītā Kucēna virsmas nav mazāka par 8000 grādiem. Kāpēc tad Kucēns tik vāji spīd?

Tā radās nesaskaņas ar vi­ņas majestāti spektrālanalīzi. Astronomi lauzīja galvas par šo mīklu. Londonas Karalis-

kas astronomijas biedrības prezidents Arturs Stenlijs Edingtons šo periodu atceras šādi:

«Sīriusa pavadoņa ziņojums pēc atšifrēšanas ska­nēja: «Es sastāvu no vielas, kuras blīvums ir 3000 reižu lielāks par visu, ar ko jums jebkad ir nācies sa­stapties. Viena tonna manas vielas ir mazs gabaliņš, kuru var novietot sērkociņu kārbiņā.» Ko var atbildēt uz šādu vēstījumu? 1914. gadā lielākā daļa no mums atbildēja šādi: «Pietiek! Nepļāpā muļķības!»»

Vajadzēja desmit gadus, lai astronomi pilnīgi pārlie­cinātos, ka atklāta jauna superblīva zvaigžņu klase — baltie punduri. Sīriusa Kucēns iemācīja cilvēkiem at­rast Visuma ķermeņus, kuri tiešiem novērojumiem nav pieejami. Tas astronomiem atvēra «prāta acis», uzdāvi­nādams cilvēcei Ņūtona «gravitātes astronomijas» tri­umfālos svētkus.

Pēc Sīriusa neredzamu pavadoni atklāja Gulbja zvaigznāja 61. zvaigznei. Šodien arī par šo pavadoni ir daudz kas zināms. Gan masa, gan apriņķošanas pe­riods un atstatums līdz centrālajai zvaigznei. Un tomēr arī šo pavadoni neviens nav redzējis. Domā, ka vienai no Saules tuvākajām zvaigznēm — Barnarda zvaig­znei — ir tumšs pavadonis, kas tikai pusotras reizes masīvāks par Jupiteru.

Bet mēs sākām ar domstarpībām spektroskopistu rin­dās. Tiklīdz baltie punduri vairs nebija sensacionāli, astronomi sāka domāt par to, kuru no zvaigžņu pamata raksturlielumu savstarpējām sakarībām tagad uzskatīt par stingru. Ko likt pamatā, šķirojot spīdekļus?

Vai jūtat, ka autors neatlaidīgi uzspiež savu viedokli, cenzdamies par katru cenu ietilpināt zvaigznes šaura­jos klasifikācijas rāmjos? Un šeit nav runa par iedzimtu pedantismu. Pēc kļūmes ar baltajiem punduriem vairs tikai 'trīs parametri bija stingri sasaistīti kopā: izsta­rojuma krāsa un virsmas temperatūra nosacīja zvaig­znes spektrālo klasi. Bet ko lai dara ar absolūto spo­žumu? Vai zvaigznēm, kas pieder vienai klasei, var būt atšķirīgi absolūtie spožumi? Vai arī absolūtais spo­žums ir tālo spīdekļu stingri noteikts klases raksturlie­lums? Vai tāds jautājums: cik-cieši absolūtais spo­žums ir saistīts ar virsmas temperatūru?

Neatrisinot šos uzdevumus, nav jēgas sākt sarunu par zvaigžņu mūžu. Un …

1905. gadā Potsdamas observatorijā E. Hercšprungs, lielākais zvaigžņu astronomijas speciālists un vairāku pasaules zinātņu akadēmiju loceklis, sarkanās zvaig­znes iedalīja divās grupās — ar lielu absolūto spožumu un mazu absolūto spožumu. Iznāca, ka arī krāsa nav «šķirnības» kritērijs. Lasītājam nevajag izjust vilša­nos: «Iedomājies tikai — sadalījis divās grupās! Kas tur sevišķs?» Sarkano zvaigžņu kopējo kompāniju var iedrošināties sadalīt milžos un punduros vienīgi tad, ja ir noteikts uzskats par zvaigžņu evolūciju, ja skaidri stādās priekšā dzīves ceļu, kuru šie debess ķermeņi noiet savas eksistences gadu miljardos. Tālais milzis teleskopa okulārā var gandrīz ne ar ko neatšķirties no tuvā pundura.

Pēc pieciem gadiem viņpus okeāna jaunais Prinsto- nas universitātes profesors Henrijs Noriss Resels pil­nīgi patstāvīgi ieguva tādu pašu secinājumu: sarkana­jām zvaigznēm jābūt divu tipu — milžiem un pundu­riem.

Pie milžiem pieskaitāmas jaunas zvaigznes, kuras tikko sākušas savu dzīvi. To blīvums ir niecīgs, tem­peratūra augsta, diametrs liels.

Punduri ir zvaigznes, kurām dzīves ceļš jau aiz mu­guras. Tās ir sarukušas, pirms nodzišanas kļuvušas blīvākas.

Resels konstruēja diagrammu, kurā uz abscisu ass atlika zvaigžņu spektru klases, bet uz ordinātu ass — zvaigžņu absolūto spožumu. Izveidojās ļoti interesanta aina. Resela referāts par spektra — absolūtā spožuma diagrammu pirmo reizi tika nolasīts 1913. gada 13. jū­nijā Karaliskās astronomu biedrības sēdē. Divkārt ne­laimīgs datums. Un tomēr ziņojuma panākumi pārspēja visu gaidīto. Astronomi intuitīvi nojauta, ka diagram­mai jābūt kaut kā saistītai ar zvaigžņu evolūciju, un vienprātīgi ķērās pie tās studēšanas un papildināša­nas.

Zīmējums, kas redzams 229. lappusē, ir Hercšprunga- Resela diagramma savā modernajā variantā. Visas pasaules zinātnieki diagrammā ir ieguldījuši daudz ideju un darba, pirms ta ieguvusi tagadējo veidu. Un jūs jau arī paši par to pārliecināsieties.

Lielākā daļa zvaigžņu veido diagonālo zaru, kas dia­grammā iet no kreisā augšējā stūra uz labo apakšējo stūri. Tā ir galvenā secība. Virs diagonālā zara ir joslas, kuras veido pārmilži (la un lb), dzeltenie milži (II un III) un submilži (IV). Kā izriet no paša nosau­kuma, visas trīs grupas satur spīdekļus, kuri spožuma ziņā pārspēj Sauli.

Zem galvenās secības ir zars, ko veido amerikāņa Dž. Koipera un padomju astronoma P. Parenago at­klātie subpunduri. Subpunduri atšķiras no sarkanajiem punduriem, kuri piepilda galvenās secības pa labi esošo daļu. Tie ir blīvāki un spīd spožāk, proti, tās ir pavisam citas «šķirnes» zvaigznes nekā galvenās secības zvaig­znes.

Divi apakšējie zari sastāv no baltajiem punduriem. Izrādās, ka Visumā ir diezgan daudz šo unikālo vei­dojumu. Tagad jau atklāts vairāk nekā sešdesmit balto punduru, bet astronomi domā, ka pat mūsu Galaktikā to ir milzum daudz, taču tie nav tik vienkārši sameklē­jami. Un vēl viena piezīme. Neraugoties uz savu no­saukumu, ne visi baltie punduri ir balti. Aukstākie no tiem ir dzelteni, bet vēl aukstākie — sarkani. Ir hipo­tēze, ka starp tiem ir ne mazums melno «balto pun­duru», kurus vispār nevar saskatīt optiskajos tele­skopos.

Galvenās secības kreisajā pusē esošajā daļā ir zilie, viskarstākie milži. Pēc tam nāk baltie un dzeltenie punduri, starp kuriem iejukusi arī mūsu Saule, un, beidzot, nelielie, vājie sarkanie punduri. Galvenās secī­bas zvaigžņu absolūtais spožums pieaug, ja masa pa­lielinās. Sis noteikums izpildās vienīgi galvenajam za­ram.

Sastopamas zvaigznes, kas neietilpst diagrammas pamatzaros. Diagrammā pa kreisi novietojušās karstās balti zilās zvaigznes, kuras atklājis padomju astro­noms B. Voroncovs-Veljaminovs. To lielākā daļa ir uz vertikālās līnijas 0—0.

Gribot negribot jājautā: kāpēc zvaigznes izvietojas tieši šaurās joslās, nevis vienmērīgi piepilda visu

diagrammas laukumu? Ka izskaidrojamas tukšās vietas starp diagrammas zariem?

Sākumā visas pasaules astronomi domāja, ka zvaig­znes lielākoties attīstās pa galveno secību. Tās pie­dzimst kā sarkanie milži, kuri saplakdami sakarst, līdz pārvēršas zilajos gigantos, kas atrodas diagrammas kreisajā augšējā stūrī. Pēc tam zvaigznes sāk pakāpe­niski atdzist, pa galveno secību slīd uz labo pusi un pārvēršas sarkanajos punduros, bet pēc tam pāriet uz punduru apakšējo secību.

Hercšprunga-Resela diagramma parādījās vienlaikus ar Rezerforda atoma modeli, un bija vajadzīgs laiks, lai cilvēki aprastu ar jauno pieeju pazīstamajām parā­dībām. Kamēr Nils Bors nebija izstrādājis atomteoriju, kamēr vēl nebija Maksa Planka darbu, astronomi ne­varēja pierādīt nevienu, pat visasprātīgāko hipotēzi. So situāciju veiksmīgi formulējis asprātīgais Adamsons: «Vai varējām cerēt, ka sapratīsjm vielas izturēšanos tālajās zvaigznēs, ja mehānisms, kura dē] sveces liesma, dod gaismu, mums vēl nebija zināms?»

2. Dzemdības, kuras neviens nav redzejis

Lai cik arī dīvaini, taču lēmums, ka nepieciešama zvaigžņu kosmogonija, astronomiem nobrieda tikai pēc tam, kad bija cietuši neveiksmi daudzie mēģinājumi izveidot planētu kosmogoniju. Šodien ir grūti pasacīt, kuram pirmajam iešāvās prātā doma, apejot Vistu, at­bildēt uz jautājumu, kā izcēlusies ola.

Un pēc daudzu asprātīgu pieņēmumu apspriešanas zinātnieki atstāja rezervē divas hipotēzes. Pirmā ap­vieno tos, kas piekrīt, ka zvaigznes izveidojušās no starpzvaigžņu gāzes un putekļu vides. Idejai pamatā ir pieņēmums, ka kaut kādu cēloņu dēļ Kosmosa dzīlēs pēkšņi sāk kondensēties starpzvaigžņu matērijas mā­konis. Izdzirduši jautājumu: «Bet kādu cēloņu dēļ?» — hipotēzes piekritēji izliekas, ka viņu nav klāt. Sak, viņiem tas vienalga. Svarīgi vienīgi tas, ka vispasau­les gravitācijas spēku ietekmē tāds mākonis drīz vien pārvēršas necaurspīdīgā gāzu lodē — protozyaigznē,

kura, turpinadama saspiesties, sakarst. Daļa enerģijas, kas šajā procesā atbrīvojas, tiek izstarota telpā.

Hercšprunga-Resela diagrammā tādu protozvaigzni var novietot pa labi no galvenās secības — sar-kano milžu vai punduru apgabalā — atkarībā no protozvaig- znes masas.

Pirmās hipotēzes piekritēji uzskata, ka vienlaikus iz­veidojas nevis viena protozvaigzne, bet vesela saime, turklāt sabiezējumi, kuriem ir mazāka masa, nākotnē var dot planētas. Tādējādi hipotēze pretendē uz univer- salitāti.

Kamēr zvaigzne vēl nav dzimusi, spiediens sabiezē­juma centrā nelīdzsvaro atsevišķu daļu pievilkšanas spēku un protozvaigzne turpina aizvien vairāk saspies­ties, bet temperatūra tās dzīlēs aug un aug. Tas turpi­nās tikmēr, kamēr apstākļi centrā kļūst piemēroti ko­doltermiskās reakcijas izraisīšanai. Ap šo laiku protozvaigzne jau «nolaižas» uz mums pazīstamās dia­grammas galvenās secības. Protozvaigznes iekšējais spiediens līdzsvaro gravitāciju un vispirms palēnina, bet pēc tam pavisam apstādina saspiešanos. Protozvaigzne pārvēršas zvaigznē.

Konkurējošā hipotēze ir radusies samērā nesen. Tās piekritēji ir Birakanas astrofizikas observatorijas līdz­strādnieki ar mūsu laikabiedru akadēmiķi V. Ambar- cumjanu priekšgalā. Viņi domā, ka zvaigznes dzimst nevis no retinātas, bet, gluži otrādi, no superblīvas «pirmszvaigžņu» matērijas. Arī tās ir protozvaigznes, taču tikpat blīvas kā viela, kas sastāv vienīgi no atoma kodoliem. Un, kaut gan šīs hipotēzes pretinieki viltīgu jautājumu veidā grūž tās riteņos pēc iespējas resnākus sprunguļus, 1963. gadā tika atklāti apbrīnojamie kva- zari, kas stipri pacēla birakaniešu akcijas.

Palīdzēja arī kolosāla sprādziena atklāšana Galak­tikā M82. Sprādziens noticis pavisam nesen — aptu­veni pirms pusotra miljona gadu, un tas liecina, ka dažu galaktiku kodolos var pastāvēt īpaša superblīva viela. Sis pieņēmums jau pamudina ļoti nopietni izturē­ties pret birakaniešu hipotēzi. Daudz nopietnāk, nekā to gribētos «gāzes un putekļu» piekritējiem.

3. Zvaigznes mūžs un nave

«Resela darbu un mūsu gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ar zvaigžņu uzbūves un evolūcijas pētījumiem nodarbināto astrofiziku darbu piedauzības akmens bija nezināmais zvaigžņu enerģijas avots,» savā grāmatā «XX gadsimta astronomija» raksta O. Strūve. Neviens nešaubījās, ka kodolprocesos izdalī­jušos enerģiju var aprēķināt ar Einšteina masas un enerģijas ekvivalences formulu: E=MC2 . Bet kā tieši? Ja tic formulai, tad evolūcijas gaitā zvaigznei jāzaudē prāva daļa savas masas, «jānovājē». Bet, kā novērots, tas nenotiek.

Runājot īsāk, jautājums par zvaigžņu enerģijas avotu kā asaka iestrēga zinātnes rīklē. Vajadzēja steidzīgi iejaukties. Un problēmai slēgtās rindās uzbruka teorē­tiķi, astronomijas un fizikas pārstāvji. Droši vien nav neviena izcila zinātnieka, kurš šai problēmai nebūtu maksājis meslus: Landaus un Sains Padomju Savie­nībā, Gamovs un Svarcšilds Amerikas Savienotajās Valstīs, Hoils Anglijā, Candrasekhars Indijā… Lai nesakārdinātu pacietīgo lasītāju, autors sarakstu pār­trauc. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lasītāja erudīcija šajā jautājumā ir ārpus aizdomām.

•Teorētiķi par katru cenu gribēja «atrast ticamus

procesus, kuri zvaigžņu evolūcijas gaitā radītu Herc- šprunga-Resela diagrammā novērojamo zvaigžņu sa­dalījumu» un apmierinoši izskaidrotu, kā bez lieliem masas zudumiem rodas Saules (un tātad vispār zvaig­žņu) enerģija. Teorijas un idejas sekoja cita citai. Līdz 1939. gadam bija uzkrājies tik daudz materiāla, ka Kornelas universitātes (ASV) līdzstrādnieks vācu fizi­ķis Hanss Bēte beidzot varēja dot galīgu atrisinājumu. Viņš noskaidroja visas oglekļa-slāpek]a cikla reakcijas, kurās ellišķīgā temperatūrā savienojas četri ūdeņraža atomi, izveidodami vienu hēlija atomu. Sis process pa­tiešām atbrīvo tik daudz enerģijas, ka tuvākajos desmit miljardos gadu cilvēce var būt pilnīgi mierīga par sava spīdekļa likteni.

Spīdekļa centrālajā daļā «izdegot» ūdeņradim, zvaig­zne sāk pārvietoties pa diagrammu un noiet no galve­nās secības labajā pusē. Visātrāk šo ceļu paveic irdenās zvaigznes, kam ir liela masa un retināta atmosfēra.

Zvaigznēm, punduriem ir krietni ilgāks mūžs. Tāpēc mūsu Saule, neraugoties uz savu cienīgo vecumu, jo­projām atrodas uz galvenās secības un to var uzskatīt par «nobriedušu un spēka pilnu».

Jo mazāk ūdeņraža palicis zvaigznes centrā, jo aug­stāka kļūst tās temperatūra, vairāk pieaug zvaigžņu vielas molekulārsvars un stiprāk plosās kodoltermiskās reakcijas. Zvaigzne kļūst caurspīdīgāka. Un no Zemes mēs pamanām, kā aug zvaigznes spožums. Ja mums iz­dotos sastapt šādu kosmisku Ahasferu, puisi, kuram ir miljards gadu, tas atšķirībā no mums pazīstamiem ve­čukiem droši vien pastāstītu, ka Saule, kļūdama ve­cāka, sākusi spīdēt spožāk. Sis apgalvojums nav pret­runā ar mūsdienu zinātnieku viedokli: pēdējos miljards gados Saules absolūtajam spožumam vajadzēja palie­lināties par 20 procentiem.

Kad zvaigznes kodolā nebūs palicis vairāk par vienu procentu ūdeņraža, hēlija sintēzes kodoltermiskās reak­cijas vairs nevarēs uzturēt temperatūru un tātad arī spiedienu zvaigznes centrā. Tad līdzsvars atkal izjuks un zvaigzne sāks sarukt. Saspiešana sakarsē spēkus zaudējušo spīdekli. Zvaigznes centrālā daļa kļūst blī­vāka. Tās viela pārvēršas «biezputrā», kas sastāv tikai no hēlija kodoliem. Tagad kodoltermiskā reakcija

turpinās zvaigznes ārienei tuvākajos slāņos. Un tāpēc zvaigznes tilpums sāk palielināties. Tās absolūtais spo­žums strauji aug.. Mierīgais spīdeklis uzpūšas, pārvērz- damies sarkanajā milzī.

Turpmāk evolūcijas process joņo kā kurjervilciens. Kad zvaigznes kodola temperatūra paaugstinājusies līdz 100—140 miljoniem grādu, sāk darboties jauns mehānisms: trīskāršais hēlija process, kurā hēlijs pār­vēršas ogleklī. Sī reakcija dod mazāk enerģijas, un sar­kanā milža vai pārmilža stāvoklī zvaigzne atrodas sa­mērā neilgu laiku.

Zvaigznes turpmāko dzīvi vai, pareizāk sakot, nāvi šodien mēs iedomājamies šādā veidā: sarkanā pārmilža ārējā apvalka izplešanās dēļ var gadīties, ka pievilkša­nas spēki to vairs nevar noturēt un tad… Tad iespē­jami vairāki varianti.

Pirmais — gāzu čaula lēni atdalās no superblīvā centrālā kodola, bijušā pārmilža vietā atstājot balto punduri. Pats apvalks turpina izplesties un miglāja veidā izklīst telpā, k|ūdams aizvien retāks un retāks.

Otrais variants ir dramatiskāks. Vecās ķīniešu hro­nikās skrupulozie imperatora astronomi atstājuši inte­resantu ierakstu. 1054. gadā Vērša zvaigznājā pēkšņi uzliesmojusi neparasti spoža zvaigzne. Tā spīdējusi tik spoži, ka naktīs zvaigznes apgaismotie koki metuši

ēnas, bet dienā bijusi redzama pat pie Saules spoži ap­gaismotās debess.

Neredzētais spīdeklis drīz nodzisis. Un, kad astro­nomi, sameklējuši un izlasījuši šo ierakstu (bet tas notika tikai 1942. gadā), uz ķīniešu norādīto vietu pa­vērsa savus teleskopus, viņi slavenā Krabjveidīgā mig­lāja pašā centrā fotogrāfijās ieraudzīja tikai divas vā­jas 16. zvaigžņu lieluma zvaigznītes. Vienai no tām, kā izpētījis Minkovskis, drīzāk gan nav nekāda sakara ar miglāju. Toties otrai! Tās virsmas temperatūras novēr­tējums ir 500 000 grādu! Tātad tā ir karstākā (!) no zināmajām zvaigznēm. Un droši vien tā arī ir viss, kas palicis pāri no ķīniešu aprakstītās pārnovas.

Jāpiebilst, ka vienīgi tad, ja ir dzīva iztēle, bālganas miglas lēverus var pieņemt par krabi. Un tomēr šis kosmiskais krabis ir ļoti ņiprs. Tas lido uz visām pusēm ne lēnāk par 1000 kilometriem sekundē! Turklāt tam ir radiobalss, kas jaudas ziņā atpaliek tikai no diviem mūsu debess radioviļņu avotiem Kasiopejas un Gulbja zvaigznājos.

Pārnovu sprādzienu noslēpums astronomiem ilgi ne­ļāva mierīgi gulēt, tādējādi neapšaubāmi veicinādams zinātnes progresu. Beidzot divi padomju teorētiķi V. Ginzburgs un I. Sklovskis parādībai izdomāja ļoti ticamu izskaidrojumu. Ticamu vismaz tajā situācija, kāda ir šodienas zinātnē.

Sajā izskaidrojumā ir zvaigznes nāves otrā varianta dramatiskā būtība. Kolosāls sprādziens nomet zvaig­znes gāzu apvalku, visā apkārtnē izraisīdams baismī­gus postījumus. Jonizētās gāzes strūklas, lidodamas projām, savijas fantastiskos mirdzoša miglāja rakstos un izveido neiedomājami sarežģītu magnētisko lauku. Tā labirintos gadsimtiem ilgi pa samudžinātām trajek­torijām klejo milzum daudz sprādziena radīto lādēto daļiņu. Citas daļiņas paātrinās, iegūst ātrumus, kas tuvi gaismas ātrumiem, citas nobremzējas. Un tās visas izstaro radioviļņus. Daļu šī izstarojuma mēs redzam, daļu uztveram ar radioteleskopu antenām. Miglainais apvalks, kas izplešas, papildina starpzvaigžņu telpas vielu, bet apvalka pamestais mirušās zvaigznes kodols ir atkritumi, izdedži. Tiesa, kodolam vēl būs ļoti inte­resanta loma, bet par to turpmāk. Pagaidām varam uzskatīt, ka Visuma starpzvaigžņu vielas daudzums visu laiku samazinās, turpretim izdedžu daudzums pie­aug.

Pagaidām neviens nespej precīzi un vispusīgi aprak­stīt zvaigžņu evolūcijas procesu. Turklāt izcilākie teo­rētiķi atzīstas: «Zvaigžņu izcelšanās problēmas atrisi­nājums šodien vēl ir diezgan pretrunīgs un neprecīzs, bet zvaigžņu mūža, to likteņa un evolūcijas problēma ir vēl mazāk noteikta.»

4. Jautrā aizkapa dzīve

Ja jūs vairs nerēķināties ar sadegušo zvaigžņu pa­liekām, tad rīkojaties aplami. Saskaņā ar daudziem visjaunākajiem teorētiskajiem apsvērumiem zvaigznes aizkapa dzīve ir ne mazāk interesants romāns par tās mūžu.

1937. gadā žurnāla «PSRS Zinātņu akadēmijas refe­rāti» 17. sējumā parādījās ļoti īss raksts, ko bija parak­stījis pazīstamais padomju fiziķis teorētiķis Ļevs Lan- daus. Tam bija vienkāršs nosaukums: «Par zvaigžņu enerģijas avotiem». Vai atceraties pašu svarīgāko jau­tājumu, ap kuru nopūlējās visas pasaules fiziķi?

Raksts aizņēma tikai divas lappusītes. Impulsīvais un stūrainais, ironiskais un vienmēr mazliet traģiskais Landaus nevarēja ciest garu rakstīšanu. Ja viņam ne­būtu pie rokas Jevgeņija Livšica (tā apgalvo cilvēki, kas Landauu personiski pazinuši), tad viņš, iespējams, vispār nebūtu uzrakstījis ne rindas. Ģeniālas idejas viņa smadzenēs dzima un attīstījās, nejūtot vajadzību pēc fiksēšanas. Landaus centās saīsināt pat savu vārdu un ļoti labprāt atsaucās, kad draugi viņu sauca vien­kārši par Dauu.

Rakstā, ar kuru mēs sākām sarunu, tā autors izvir­zīja interesantu hipotēzi, ka, iespējams, pastāv viela jaunā supersuperblīvā neitronu stāvoklī. To var at­rast … izdegušu zvaigžņu dzīlēs!

Kopš tā laika aizritējuši vairāk nekā trīsdesmit gadi. Astronomi pie debess nav sameklējuši nevienu neitronu zvaigzni, bet Ļeva Landaua hipotēze turpina pastāvēt un pat tiek attīstīta. Teorētiķi nevis meklē jaunu hipo­tēzi, bet labprātāk sadomā cēloņus, kuru dēļ neitronu zvaigznes novērošana «mūsdienu tehnikas līmenī ir ļoti grūta».

Iepriekš jau runājām par balto punduru blīvumu. Baidījām kautrīgo lasītāju ar briesmīgi smago uzpirk­steni, kas piepildīts ar zvaigžņu pundura vielu, bet tas arī bija viss. Tagad jāaicina palīgā pāri palikusī vīriš­ķība.

Kas notiks, ja, nometis gāzu apvalku, tas ir, nolēmis «šķirties no dzīves», zvaigžņu līķis turpinās sarauties1 Kaut arī aina nav patīkama, tā tomēr ir pilnīgi reāla. Acīm redzot, tad temperatūra turpinās kāpt un baltā pundura sirds, kļūdama aizvien blīvāka un blīvāka, sāks pāriet neitronu stāvoklī.

Neitrons vispār ir samērā nestabila daļiņa. Tā vidē­jais mūža garums nepārsniedz 15 minūtes. Bet zvaig­znes dzīlēs ir mazliet citādi apstākļi nekā laboratorijās. Un tur no nestabilām daļiņām var izveidoties arī pietie­kami stabila viela, kas atrodas izdaudzinātajā piektajā agregātstāvoklī — neitronu stāvoklī. Sīs vielas blīvumu var raksturot ar gramu skaitu kubikcentimetrā, un šim skaitlim ir 14 nulles. Tas ir, mūsu uzpirkstenis, ar kuru no zinātnes okeāna smeļam sensācijas, ja to piepildītu ar neitronu vielu, uz svariem līdzsvarotu … 100 mil­jonus tonnu! Absolūti nesaprātīgs skaitlis. Taču neaiz­mirstiet, ka no reālās Zemes pasaules mēs pārgājām uz hipotētisko apdzisušo zvaigžņu pasauli. Turklāt nosa­cīti, saskaņā ar fiziķu aprēķiniem apdzisušo zvaigžņu pasauli.

Pirms otrā pasaules kara sākuma zvaigžņu likteņu problēmas pētīja arī amerikāņu fiziķis teorētiķis, pir­mās amerikāņu atombumbas «Mazulis» īstais tēvs Ro­berts Openheimers. Viņš noskaidroja, ka tad, ja zvaig­zne, kas ir smagāka par Sauli, izsmeļ visus savus ūdeņraža krājumus un sāk saspiesties, tad šis attīstī­bas posms beidzas ar katastrofu. Dažos acumirkļos zvaigznes kodola ārējie slāņi iegāžas pašā zvaigznes centrā un viela pāriet neitronu stāvoklī. Tāda blīva matērijas sabiezējuma gravitācijas lauks ir tik spēcīgs, ka gaisma vairs nevar atrauties no tā. Un sānis eso­šam novērotājam tāda zvaigzne nodziest.

Sis process nosaukts par zvaigznes gravitācijas

kolapsu jeb gravitācijas nāvi. Neraugoties uz kraso til­puma samazināšanos, kopējā masa un gravitācijas spēks, ar kuru zvaigzne iedarbojas uz apkārtējiem de­bess ķermeņiem, tomēr paliek bez pārmaiņām, un tā, pēc akadēmiķa J. Zeldoviča domām, ir gandrīz vai vie­nīgā iespēja turpmāk pamanīt tādas «nodzisušās» zvaigznes. Termins «nodzisusi» ir tīri ārējs. Mēs nekad neredzēsim tikko aprakstīto katastrofālo procesu. Kata­strofas brīdī iejaucas Einšteina likumi. Neiedomājami spēcīgā gravitācija (citādi izsakoties, telpas stiprā izliekšanās) sāk ietekmēt laika ritmu. Un superspēcīgā teleskopā mums gravitācijas kolapss izskatās kā mierī­gas nodzišanas process palēnināti uzņemtā kinofilmā.

Arī turpmāk tādas «nodzisušās zvaigznes» nepavisam nebūs debess ķermeņu salti kapi. Nē! Zvaigznes turpina evolucionēt, turpina saspiesties. Sajās zvaigžņu matē­rijas pikās, kuru izmēri jau ir kļuvuši pavisam mazi, to superblīvajās dzīlēs turpina trakot gigantiskas tem­peratūras. Daudzkārt pieaugušais gravitācijas lauks telpu izliec tik stipri, ka tagad jau ne vien gaisma, bet pat neitrīno nevar izrauties ārpus šī lauka. Neitronu zvaigznes vielas turpmākajai saplakšanai jānoved līdz jaunai pārejai vēl blīvākā hiperonu stāvoklī, ar kuru sākas supersuperblīvā barionu zvaigzne.

Un beidzot, kad sasniegts blīvums, kuram autora

rīcībā vairs nav palicis piemērots termins, barioni sa­irst kvarkos. Gigantiskā zvaigzne saspiežas gandrīz vai vienā punktā.

Mēs pagājām garām hiperoniem un barioniem, ļau­dami lasītājam pašam noskaidrot to dabu, bet par kvar- kiem vērts pasacīt dažus vārdus.

Pirmām kārtām — tie ir hipotētiskas fundamentālas daļiņas ar daļveida elektrisko lādiņu. Zinātnieki domā, ka no kvarkiem, iespējams, ir uzbūvētas visas galvenās elementārās daļiņas, kas tagad tik ļoti savairojušās. Kvarku hipotēze ir ārkārtīgi vilinoša, taču diemžēl fiziķi līdz šim nedz kosmiskajos staros, nedz gigantis­kajos paātrinātājos nav notvēruši nevienu no tamlīdzī­gām daļiņām. Tās tiepīgi parādās «vienīgi uz vecu ap­lokšņu skrandām» un arī… sapņos. Starp citu, tieši tāda jau ir to daba. Ne velti viens no šīs hipotēzes autoriem — amerikāņu fiziķis Gelmans (otrs kvarku autors ir jaunais šveicietis Cveigs) nosaucis šīs daļiņas par kvarkiem. Jūs jautāsiet — ko tas nozīmē? Neko! Tā nosaukts kaut kas nezināms un nenotverams, ko savās halucinācijās sastapis Dž. Džoisa romāna «Fin- negena bēru mielasts» varonis. Džoisa romāni ir līdzīgi murgiem, un pie mums tos neizdod. Turpretim zināt­nieki apgalvo, ka šie romāni ļoti palīdzot attīstīt mo­dernajiem fiziķiem nepieciešamo iztēli.

Bet kāpēc kvarki, parādījušies uz papīra, cilvēkiem neatklājas savā dabiskajā veidā? Teorētiķi domā, ka cēlonis, pirmkārt, ir kvarku mazais skaits Visumā, otrkārt, to lielā masa, kuras dēļ kvarku iegūšanai va­jadzīga kolosāla enerģija. Uzskata, ka visiem pastāvo­šajiem paātrinātājiem nepietiek enerģijas, lai iegūtu kaut vienu duci kvarku. Bet varbūt fiziķi gluži vien­kārši sadomā visus šos cēloņus un dabā nekādi kvarki nepastāv? Iespējams, ka tā arī ir …

Pagaidām kvarki ierodas pie fiziķiem vienīgi sapņos. Bet, ja nomodā tie nerādīsies, tad vilšanās būs bries- mīga, jo jau patlaban zinātnieki ar kvarku palīdzību teorētiski izskaidrojuši milzum daudz pretrunīgu īpa­šību, kuras piemīt elementārajām daļiņām. Akadēmiķi A. Saharovs un J. Zeldovičs ir prognozējuši pat veselas kvarku saimes pastāvēšanu.

Interesanti atzīmēt, ka padomju fiziķis teorētiķis Dmitrijs Ivaņenko uzskata, ka superblīvā pirmszvaig- žņu ņiatērija, no kuras, kā domā Ambarcumjana grupa, izveidojas zvaigznes (mūsu laika otrā dežūrhipotēze), var būt kaut kādi kvarku veidojumi. Tāpat nav izslēgts, ka kādreiz Visuma mūsu apgabalā visa matērija atra­dusies superblīvā kvarku kodola -stāvoklī, no kura ār­kārtīgi spēcīgs sprādziens izveidojis visu novērošanai pieejamo Metagalaktiku.

Vispār kvarki ir ļoti nepieciešami. Droši vien tieši tāpēc padomju lielākās automātiskās zinātniskās kos­miskās stacijas «Protona 4» zinātniskajā nodalījumā kvarkiem ir uzstādītas lamatas. Ja kvarkus neizdodas iegūt uz Zemes, pameklēsim tos Kosmosā. Varbūt palī­dzēs primārie kosmiskie stari, kas nesasniedz Zemes virsmu?

Ja kādreizējās zvaigznes dzīlēs kopā pastāv barioni un kvarki, tad šai zvaigznei jābūt ļoti nemierīgai. Un process var sākt vētraini norisināties pretējā virzienā. Lai lasītājs pilnīgi izjustu, ko šis «pretējais process» var atnest, minēsim piemēru.

Saskaņā ar jauno teoriju viens protons sastāv no trim kvarkiem. Bet trīs kvarku masa ir trīsdesmit rei­zes lielāka par protona masu. Tātad, no kvarkiem vei­dojoties protonam, 29 masas vienības ir «liekas» un saskaņā ar Einšteina likumu pāriet enerģijā. Iznāk, ka «masas defekts» vienlīdzīgs 97 procentiem!!! Tas ir aptuveni 140 reizes vairāk nekā kodoltermiskajās reak­cijās. Proti, masas pārvēršanās enerģijā tuvojas gan­drīz pilnīgas anihilācijas reakcijai — vielas pārejai izstarojumā.

Kā paši redzat, kvarki, pāriedami atpakaļ barionos, dos tik daudz enerģijas, ka šo procesu pat nevar no­saukt par sprādzienu. Tas ir supersprādziens!

Ne visai sen Šveices astrofiziķis Cviki izteicās, ka dažu zvaigžņu dzīlēs var pastāvēt nelieli, kustīgi matē­rijas sabiezējumi, kas varbūt atrodas neitronu stāvoklī. Cviki tos nosauca par gobliniem, kā sauc leģendārus garus, kuri dzīvo pazemē. Tiklīdz tāds goblīns izkļūst uz zvaigznes virsmas, gravitācijas žņaugi kļūst vājāki un gars sairst, izdalīdams milzum daudz enerģijas.

Varbūt tieši šie «pazemes gari» ir vainīgi pie novu un pārnovu uzliesmojumiem? …

Bet, ja neitronu «gars» dod pārnovas uzliesmojumu, tad ko var dot kvarku «gars»? …

5. Superzvaigznes — sensācija nr. 1

Tas notika pavisam nesen, 1963. gadā. Šķita, ko gan jaunu vēl var atrast pie zvaigžņotās debess pēc tik ilggadējiem novērojumiem? Un tomēr…

Holandiešu astronoms Martens Smits, strādādams amerikāņu observatorijās Mauntvilsonā un Mauntpalo- rnarā, atklāja neizskaidrojamas dabas debess objektu.

Novērotāji jau sen ar radioteleskopiem tēmēja zvaig­znēs, cenzdamies noskaidrot, vai tās dod radiosignālus. Ak vai, vienīgā zvaigzne, kuras radiob'alsi izdevās skaidri saklausīt, bija Saule, un pat tās izstarojums izrādījās tik vājš, ka no atstatuma, kas vienlīdzīgs kaut ceļam līdz Centaura Proksimai — mums tuvākajai zvaigznei —, to neizdotos uztvert ar visjutīgāko apa­ratūru. Glāba Saules tuvums Zemei. Starp tālajiem kosmiskajiem objektiem saklausāmas radiobalsis bija vienīgi gigantiskajiem zvaigžņu «koriem» — galakti­kām un miglājiem, kuri bija izveidojušies vai nu pār­novu uzliesmošanas vietā, vai kādās citās kosmiskās katastrofās, turpretim atsevišķām zvaigznēm radiobalss nebija. Un pēkšņi Smits konstatēja, ka mīklains radio- izstarojuma avots, kas Kembridžas katalogā apzīmēts ar 3c273, precīzi sakrīt ar vāju zvaigznīti, kuras abso­lūtais spožums nav lielāks par trīspadsmito zvaigžņu lielumu.

Tas bija pilnīgi neiedomājami.

Drīz vien antenu milzīgās bļodas sameklēja vēl čet­rus tādus mīklainus debess objektus, kurus agrāk uz­skatīja par «mūsu Galaktikas vājām zvaigznītēm». Tie visi izrādījās īsti radioizstarojuma vulkāni. Grūti iedo­māties, cik spēcīgām elektromagnētiskām vētrām tur jāplosās, lai to atskaņas pārvarētu zvaigžņu attālumus un nokļūtu līdz sīkajai Zemei.

Nākamo pārsteigumu pasaulei sagādāja astronomijas veterāni — optiķi. Viņi apsvēra, cik tālu ir radioobjekti, un paziņoja, ka «mūsu Galaktikas vājās zvaig-

znītes» vispār ir gandrīz vai vistālākie Visuma objekti. To gaisma, pirms tā nonāk Zemes teleskopos, ceļo mil­jardiem gadu. Tādējādi radiobrēkuļiem nevarēja būt nekas kopējs nedz ar mūsu, nedz ar kādu citu attālāku galaktiku. Tie ir patstāvīgi.

Bet, ja tie atrodas tik tālu un mēs tomēr uztveram to gaismu, tad šo objektu spožumam jābūt kolosālam! Vismaz simt reižu lielākam par visu mūsu Galaktikas simt miljardu zvaigžņu spožumu!

Atkal neiedomājami fakti. Varbūt arī tās ir galakti­kas, vienīgi ļoti, ļoti tālas? Bet tās ir pārāk mazas, lai būtu galaktikas. Kamēr neviens nezināja, ko domāt, matemātiķi, kuriem emocijas ir svešas, rēķināja. Un, pieņemot šo objektu pastāvēšanas laiku vienlīdzīgu kaut tikai vienam miljonam gadu, kas zvaigžņu mēro­gos ir niecīgs laika sprīdis, iznāca, ka tomēr šajā laikā izstarojamās enerģijas uzturēšanai katrā no šiem ob­jektiem vajadzēja pilnīgi «sadegt» līdz 100 miljoniem Sauļu! Tas ir, simt mūsu spīdekļu gadā! Vai divarpus Saules diennaktī!

Nē, šie apbrīnojamie objekti nav zvaigznes! Saskaņā ar pastāvošajām teorijām pat vislielākās zvaigznes masa nevar atšķirties no Saules masas vairāk nekā simtkārt. Bet šeit?

Grūti teikt, kā astrofiziķi izmanījās izmērīt tik tālu objektu diametru. Pareizāk sakot, varētu, protams, ap­rakstīt ļoti sarežģītu metodi un skrupulozo, neiedomā­jami smalko darbu, kas saistīts ar fantastiski atjautī­giem aprēķiniem. Taču tas būtu ilgs stāsts un samazi­nātu sensacionalitāti. Tāpēc autors ierobežojas a.r to

ka min viena tāda noslēpumaina objekta šķērsgriezuma aprēķina gala rezultātu. Sešpadsmit tūkstoši gaismas gadu! Vai tas ir daudz vai maz?

Maz, lai objektu uzskatītu par galaktiku, bet daudz zvaigznei! Objektus steidzīgi nosauca par superzvaig­znēm vai kvazariem — radioizstarojuma kvazizvaigžņu avotiem. Bet ne vienu reizi vien esam konstatējuši, ka nosaukt ir vieglāk nekā saprast.

Sensācija ar to vēl nebeidzas. Kvazaru izstarojuma spektros līnijām ir ļoti liela sarkanā nobīde. Ja šiem objektiem ir piemērojams Doplera-Fizo efekts, tad ra- diomonstri bēg projām no mums ātrumos, kas gluži labi salīdzināmi ar gaismas ātrumu. Bet kas tad ir kvazarš?

Pieredzējis lasītājs saprot, ka tad, kad pasaules zi­nātnē rodas ļoti aktuāls jautājums, diez vai ilgi būs jāgaida atbilde. Drīzāk gan jāsteidzas apbruņoties pret nepārdomātām atbildēm.

1964. gadā Padomju Savienībā radās pirmā graujošā hipotēze. Maskavas astronoms N. Kardašovs drosmīgi izvirzīja apgalvojumu, ka tad, ja izdotos atklāt svārstī­bas kvazaru CTA-102 un CTA-21 radioizstarojumu plūsmās, tad tie nebūtu nekas cits kā supertālas super- civilizācijas supergigantiskas radiostacijas. Tās ir tik superattīstītas civilizācijas, ka cilvēks ar savām nožē­lojamām pusreflektorajām relativitātes un kvantu me­hānikas teorijām … ir tikai amēba.

Starp citu, lasītājs pats var viegli pārliecināties par

to, sīkāk iepazīstoties ar Maskavas zinātnieka uzska­tiem. N. Kardašova rakstu var izlasīt 1964.gada «As­tronomijas žurnālā». Tas nosaukts par «Ārpuszemes civilizāciju informācijas pārraidi». Autors sniedz aprēķi­nus, pret kuriem nav iespējams iebilst. Spriediet paši: jau pašlaik cilvēce, kas apdzīvo mūsu planētu, kā zināms, ik sekundes izlieto aptuveni 40 000 000 000 000 000 000 ergu enerģijas. Un gadu no gada tās daudzums aizvien pie­aug. Ja 'pieņemam, ka arī nākotnē pieaugums nesama­zināsies, tad pēc trim gadu tūkstošiem mūsu rīcībā būs jaudas, kas pārsniedz Saules jaudu. Un, ja uzbūvētu radiostaciju, kas Saules jaudu pārsniedz tikai pusotras reizes, tad tās signālus Visumā varētu uztvert praktiski jebkurā attālumā.

Šīs drosmīgās hipotēzes garā autors visus iespēja­mos tehniskās civilizācijas attīstības tipus atkarībā no to apgūtās enerģijas daudzuma ieteic iedalīt trīs gru­pās.

1.  Tehnoloģijas līmenis, kas ir tuvs pašlaik uz Zemes sasniegtajam līmenim, tas ir, aptuveni 4-1019 erg/sek. Tas ir viszemākais civilizācijas līmenis, kas spēj vie­nīgi uztvert svešus signālus un kost pirkstos tāpēc, ka pašiem nav iespējams kaut ko paziņot visam Visumam. Tādā stāvoklī esam arī mēs.

2.  Civilizācija, kas apguvusi visu enerģiju, ko izstaro tās centrālā zvaigzne (Saule). Mums šis posms sāksies tad, kad uzbūvēsim Daisona sfēru. Ap to laiku enerģi­jas izlietojumam jātuvojas skaitlim, kas vienlīdzīgs 4. ļQ33 erg/sek. Tas ir vidējais civilizācijas līmenis.

3.  Civilizācija, kas enerģiju apguvusi savas Galakti­kas mērogā. Tādas civilizācijas rokās ir praktiski neie­robežotas iespējas. Sajā posmā enerģijas izlietojumam japieaug līdz 4- 1044 erg/sek.

Maskavas radioastronoms nešaubās, ka tādas civili­zācijas pastāv, vajag vienīgi rūpīgi meklēt. Turklāt viņš norāda arī šādiem meklējumiem vispiemērotākos virzienus. Pirmām kārtām jāmeklē virzienā uz Galak­tikas centru. Bez tam interesanti papētīt, vai nav civi­lizēts tuvākais miglājs Andromedas zvaigznājā. Patie­šām interesanti, jo pārāk ilgi jāgaida, līdz atgriezīsies rakstnieka I. Jefremova nosūtītā ekspedīcija.

Tas viss ir ļoti intere­santi, lai gan skan ļoti fantastiski. Zinātniekiem fantastika pēdējā laikā ir kļuvusi par atzītu aizrau­šanos. Kaut gan XX gadj simta zinātne pati ir tik fantastiska, ka tai diez vai vajadzīga zinātniskā fan­tastika.

Vai jums nešķiet, ka mi­nētajā hipotēzē ir kaut kas ārkārtīgi vilinošs, kaut kas līdzīgs stāstam par atkal atgūtu gudru un visspēcī­gu tēvu vai arī kaut kas līdzīgs leģendai par labu dievu?

Aizritēja viens gads, kopš bija iznācis mūsu pie­minētais «Astronomijas žurnāls», un 1965. gada 14. aprīlī «Pravdas» lasī­tāji izlasīja interviju, ko bija devis Šternberga Valsts astronomijas insti­tūta radioastronomijas no­daļas vadītājs, toreiz pro­fesors, tagad PSRS Zi­nātņu akadēmijas kores­pondētājloceklis I. Sklov- skis.

Izrādījās, ka pavisam nesen jaunais radioastro- noms G. Solomickis ar biedriem tomēr saskatījis, ka kvazars CTA-102 mirk­šķina! Tā radioizstarojuma plūsma patiešām perio­diski mainās tāpat kā te­legrāfa signāli.

«Bet tas taču nozīme! …» iekliegsies iepriecinātais uti vientiesīgais lasītājs. '

Profesors Sklovskis ir uzmanīgāks. Stāstīdams par savu jauno kolēģu darbiem, viņš pirmām kārtām ieteic pagaidīt, kamēr apstiprināsies, ka kvazaram CTA-102 ir mainīgs raksturs. Labi, ja apstiprināsies, tad tas būs yiens no radioastronomijas vislielākajiem atklājumiem. Zēl, ja neapstiprināsies. Bet ko lai dara! Saprotams, profesors pēc tam, kad viņš laidis klajā lielisku popu­lārzinātnisku grāmatu, kas veltīta nopelniem bagāta­jam, aktualitāti nezaudējušajam jautājumam par to, cik daudz ir apdzīvotu pasauļu, aplūkodams kvazara mīklainās mirkšķināšanas cēloņus, nevarēja izslēgt no izklāsta «N. Kardašova satraucošo hipotēzi».

Aptuveni tajā pašā laikā ārzemēs astronomi Sen- deidžs un Metjūzs radioavotu 3c48 (pēc Kembridžas kataloga) izmērīja fotoelektriski. Izrādījās, ka tā op­tiskā izstarojuma intensitāte Zemes gada laikā arī mai­nās apmēram par 30 procentiem. Ja avots 3c48 būtu parasta zvaigzne, tad tādu «vieglprātīgu mirkšķinā­šanu» nebūtu grūti izskaidrot. Bet tas ir tik liels kva- zars, ka pat gaismai vajadzīgi vairāki tūkstoši gadu, lai nokļūtu no tā vienas malas līdz otrai malai. Kas var komandēt tik saskaņotu mirkšķināšanu?

Fenomens pagaidām nav izskaidrojams! Pagaidām vispār daudz ko nevar izskaidrot. Kvazaru pētīšana ir tikko sākusies. Astronomi un fiziķi labprāt izvirza hipo­tēzes, kuru lielākā daļa pilnīgi droši izrādīsies nederīga, bet mazākā daļa noderēs par būvmateriālu nākamās teorijas pamatiem. Ja jau sākums ir tik daudzsološs, tad grūti pat pateikt, kas vēl atklāsies, pētot šos ap­brīnojamos debess objektus.

6. Pulsāri — sensācija nr. 2

Sākums bija parasts. Kembridžas radioastronomu grupa, 81,5 megahercu frekvencē pārmeklēdama debe­sis, 1967. gada jūnijā uzdūrās četriem neparastiem im- pulsveidīgiem kosmiskā radioizstarojuma avotiem. Re­spektablais «Nature» ne-bez labpatikas minēja atklājēju angļu vārdus — A. Hīšs, F. Bels, Dž. Pilkingtons, P. Skots un R. Kolinzs — un paziņoja, ka viens no avotiem, kas atrodas Lapsiņas zvaigznājā, visdrīzāk gan pieder mūsu Galaktikai. Katrā ziņā attālums līdz tam nepārsniedz 65 parsekus.

Jaunā objekta visapbrīnojamākā īpašība ir tā radio- izstarojuma impulsi, kas atkārtojas ik pēc 1,337279 se­kundēm tik stabili, ka pārsniedz kvarca ģeneratora sta­bilitāti. Noslēpumainais raidītājs impulsus izstaro sērijām. Pēc vienas darba minūtes sākas obligāts pār­traukums.

Pulsāra, kā pasteidzās nosaukt jauno objektu, izsta- rojums aptver plašu frekvenču diapazonu no 40 līdz 1670 megaherciem. Drīz pēc publicēšanas Kembridžas atklājumu apstiprināja dažādu valstu radioastronomijas observatorijas. Bet pēc tam pienāca ziņa, ka pulsārs identificēts ar 18. zvaigžņu lieluma zvaigznīti.

Padomju radioastronomi Krimas observatorijā izpē­tīja zvaigznes krāsu, un negaidīti atklājās, ka šī zvaig­zne ir gaišzilāka nekā pārējās tuvumā esošās kaimiņu zvaigznes. Salīdzinādami Lapsiņas zvaigznāja pulsāru ar trim citiem (divi no tiem atrodas Lauvas zvaigznājā un viens — Hidras zvaigznājā), astronomi tiem atrada daudz kopīgu īpašību.

1970. gadā reģistrēts pāri par piecdesmit tādu dī­vainu objektu. Izrādās, ka pulsārs ir arī Krabjveida miglāja centrālā zvaigzne. Tā pati slavenā pārnova (vai, pareizāk, tās atlikums), kuras uzliesmojumu, spriežot pēc hronikām, mūsu priekšteči novērojuši 1054. gadā.

Sīs bijušās pārnovas atlikums ir pulsārs ar visīsāko periodu. Speciālisti to apzīmējuši ar simbolu NP 0532. Tas izstaro ne tikai gaismu, bet arī radioviļņus un pat rentgenstarus. Turklāt izstarojuma intensitāte mainās ar 0,033 sekunžu periodu. Strauji? Ļoti strauji! Pat pārāk strauji! Kas tā par zvaigzni, kas spēj tik neprā­tīgi ātri mirkšķināt, neraugoties uz savu masu un ap­jomu?

Saskaņā ar astrofizikas likumiem pulsēšanas periods ļoti stingri saistīts ar debess ķermeņa blīvumu. Un rodas nesaskaņas. Pulsārs mirgo pārāk strauji, iai tas varētu būt «baltais punduris». Bet tā identificē­šanai ar neitronu zvaigzni pulsāciju periods ir par lielu …

Astronomi un fiziķi nosliecas par labu viedoklim, ka pulsāri droši vien ir neitronu zvaigznes, taču tās nevis pulsē, bet gan ļoti ātri griežas. Zvaigznes griešanās un spēcīgais magnētiskais lauks rada izstarojuma pulsē- šanas efektu.

Tagad ir izveidots pirmais pulsāra «darba modelis». Pulsārs ir zvaigzne, kuras masa nepārsniedz Saules masu un rādiuss vienlīdzīgs trīsdesmit līdz trīssimt kilometru! No centra aptuveni līdz rādiusa pusei zvaig­znē ir blīvi sapakoti neitroni ar nelielu elektronu un protonu piedevu. Tālāk seko superblīvā un supercieta čaula, kas sastāv no atoma kodoliem un elektroniem. Un viss šis matērijas sabiezējums no ārpuses vēl ietīts magnetosfērā.

Pulsārs griežas tik strauji, ka jau vienu līdz divus tūkstošus kilometru no centra tā matērijas lineārais ātrums sasniedz gaismas ātrumu …

Apbrīnojams monstrs. Taču tāds «darba modelis» vislabāk izskaidro pulsāru īpašības un atbilst pastāvo­šajām darba hipotēzēm.

Starp citu, runājot par pulsāriem, nedrīkst aizmirst vēl vienu sensāciju. 1962. gads astronomiem atnesa jaunas vēstis. Ģeofizikālās raķetes, kas nesa Geigera skaitītājus, atklāja, ka kosmiskajā telpā pastāv pulsāru radinieki — ļoti īsu radioviļņu avoti. Citiem vārdiem, tika atklātas rentgenstaru zvaigznes. Tagad jau ir zi­nāmas vairāk nekā trīsdesmit tādas zvaigznes.

Pirmais no šiem avotiem, kas atklāts Skorpiona zvaig­znājā, apzīmēts ar indeksu Sco X—I. Rentgenstaru diapazonā tas izstaro enerģiju, kura pārsniedz Saules enerģiju visos diapazonos. Turpretim optiskajā apga­balā tā starojums ir aptuveni tāds pats kā mūsu vien­kāršajam spīdeklim.

Nevar uzskatīt, ka arī rentgenstaru zvaigznes ir pār- novu atlikumi. Tātad to daba pagaidām vēl ir pilnīgs noslēpums. •>

Pulsāru saimes jaunie locekļi intensīvi maina kā op­tiskā starojuma, tā rentgenstarojuma plūsmu. Tomēr tiem nav atklātas nekādas pulsāciju pazīmes. Tātad ari «mirkšķināšanas mehānisms» pagaidām vēl nav zi­nāms. Dažas rentgenstaru zvaigznes pēkšņi rodas un tikpat pēkšņi pazūd, citas saskatāmas pat uz astoņ­desmit gadus vecām fotoplatēm.

Diemžēl rentgenstaru skaitītāju izšķiršanas spēja pa­gaidām ir tik maza, ka mēs nespējam pat atdalīt punktveida avotus no telpiskiem avotiem. Atkārtojas notikums ar «radiozvaigznēm».

Bet vispār var sacīt, ka katru gadu astronomiem nāk klāt aizvien jauni un jauni darbi. Tiesa, viņi pret Dabu šī iemesla dēļ neizvirza nekādas pretenzijas…

Pasaule savā daudzveidībā patiešām ir bezgalīga. Un, lai cik gadu tūkstošus pastāvēs astronomija, lai cik pilnīgas metodes tā apgūs, astronomiem nav jābaidās, ka izsīks pārsteigumi.

7. Bet tagad — neizpratnes pilns jautājums…

«Piedodiet,» lasītājam tiesības jautāt, «bet kāds tam sakars ar Centaura Alfu, kas minēta nodaļas nosau­kuma? Par to taču nav bijis ne rindiņas. Jā; ar ko tā var būt ievērojama pēc visa, kas iepriekš pasacīts? Pa­rasta zvaigzne, GO klases punduris, kura virsmas tem­peratūra ir 6000 grādi. Spožuma un rādiusa, masas un blīvuma ziņā, tas ir, ar galvenajiem parametriem gan­drīz nemaz neatšķiras no mūsu Saules. Tā ir vistipis­kākā zvaigzne …»

Un šeit autoram jālūdz piedošana. Tieši tāpēc arī Centaura Alfa tika ierakstīta virsrakstā. Tās tipiskuma dēļ. Centaura Alfa ir parasta zvaigzne. Bet vai tad varonim nav jābūt parastam? Tas taču ir dižais reā­lisma princips.

Un tomēr autoram šķita, ka nodaļas nosaukums «Pa­rastas zvaigznes privātā dzīve» neskanēs tik skaisti.

Un tad radās personifikācija. Ja gudrs lasītājs nav ap mierināts ar zvaigznes nosaukumu, autors neiebildīs ja šo zvaigzni aizstās ar jebkuru citu zvaigzni. Jautā juma būtība tāpēc necietīs.

Trīspadsmitā noda|a AIZ VISUMA MALAS

Nevar aptvert neaptveramo.

Kozma Prutkovs

(Taču pēc tā ir jātiecas.)

Autors

1. Bezgalība? — Nevar būt!

Visums?

—   Bezgalīgs!

—   Zvaigžņu skaits Visumā?

—   Nav saskaitāmas!

Triviālas atbildes. Mēs pie tām esam tik ļoti pieraduši, ka esam pat pārliecināti par to, ka Visumu pilnīgi sa­protam un pat uzskatāmi stādāmies priekšā. Daži šajā nolūkā saloka papīra strēmelīti Mēbiusa virsmā, citi izmanto biljarda bumbas gludo virsmu.

«Visums ir bezgalīgs telpā un laikā,» dziļdomīgi sa­cīja grieķu domātājs, tīstīdamies hitonā.

Aizritējuši vairāk nekā divi gadu tūkstoši, bet diez vai mums ir pamats lepoties, ka par pasaules bezga­lību zinām vairāk. Atbildēdams uz jautājumu par bez­galību, modernais filozofs1 atbild tikpat konkrēti, tik­pat labi pārzinādams jautājumu. Starpība ir vienīgi tā, ka viņš nevis tīstās hitonā, bet groza pogu žaketei, kas padusēs noteikti spiež.

Laiku laikos jautājums par bezgalību bijis nolemts tīri abstraktai apsvēršanai. Tā bija pie helēņiem, tā bija arī Ņūtona laikā. Vispār starpība nav liela. Tā pati bezgalība laikā un telpā. Sers Izaks pārāk cienīja senos autorus. Viņš uzskatīja, ka bezgalīgajā Visumā zvaigznes vidēji sadalītas vienmērīgi. Un to arī ir bez­galīgi daudz.

Bet tagad pārspriedīsim, cik pareiza ir Ņūtona pozī­cija. Katra zvaigzne apkārtējā telpā izverd gaismas un siltuma straumes. Turklāt divas zvaigznes dod vai­rāk nekā viena. Un trīs zvaigznes — vairāk nekā di­vas. Bet ja ir bezgalīgi daudz zvaigžņu? Vai jums ne­šķiet, ka šīm zvaigznēm, sadalītām telpā, bezgala ilgā laikā jānokaitē debesis tikpat spožas, cik spožas ir pa­šas zvaigznes?

Tas ir neizbēgami, taču tā nav. Tiklīdz noriet Saule, virs mums parādās tumšas debesis ar aukstiem miglā­jiem, tālām zvaigžņu uguntiņām, kuras nesilda. Para­dokss?

Neuztraucieties, jau 1744. gadā Šveices zinātnieks — astronoms un fiziķis Zans Sezo tā arī to nosauca — par «fotometrisko paradoksu». Mācieties cienīt, viņš, gandrīz dievam līdzīgā Ņūtona laikabiedrs, iedrošinā­jās šaubīties par sera Izaka koncepcijām. Bet vai tā kāda bēda? Kad tikai beigas labas!

1877. gadā vācu fiziķis Neimans, bet 1899. gadā viņa tautietis astronoms Zēligers atklāja vēl vienu

paradoksu — gravitācijas paradoksu. Ja ir vienis prātis ar Ņūtonu, uzmanīgi sacīja pārliecīgi akurātie vācieši, un atzīst, ka Visums ir bezgalīgs, tad taču katrā Visuma punktā jāpastāv arī bezgalīgam smaguma spēkam, ko rada visas bezgalīgi daudzās zvaigznes… Iespējams, ļoti lielos attālumos Ņūtona likums nav spēkā visā pil­nībā, un smaguma spēks samazinās mazliet straujāk nekā apgriezti proporcionāli attāluma kvadrātam?…

Kāds īsti ir Visums?

2. Johans Lamberts, Fridrihs II un Visums

Viņš bija drēbnieka dēls. Un, kā nācās, «Prūsijas mo­narha impērijā, kur valda stingra kārtība», bija spiests iegūt izglītību pašmācības ceļā. Tāda bija kārtība! Kār­tība pāri visam! Tā ikviena vācieša miesā un asinīs iesūkusies tāpat kā mīlestība uz visžēlīgo monarhu. Un tomēr Johans, drēbnieka dēls, nemantoja tēva adatu, varbūt tāpēc, ka viņam bija franciska izcelšanās. Kār­tības pārkāpumi vienmēr dod negaidītus rezultātus. Jo­hans kļuva par zinātnieku. No dzimšanas būdams ma­temātiķis, jaunais Lamberts vispirms fabrikā sāk strā­dāt par grāmatvedi. Pēc tam kļūst par profesora kunga personisko sekretāru Bāzelē un, beidzot, par mājskolo­tāju ģimenē, kas atradās uz hierarhisko kāpņu augstāka pakāpiena. Tomēr kārtība. Augstākā kārtība! Tā ir pa­matā Fridriha II valstij, Fridriha II prūšu armijai, pēc šīs kārtības jādzīvo arī Fridriha II uzticamajam pa­valstniekam.

Johans Henrihs Lamberts mīlēja imperatoru. Frid­rihs II atbalstīja vienkāršo skolotāju Johanu Lambertu.

Ritēja 1761. gads. Zinātnieku pasaule vēl nebija iepa­zinusies ar Heršelu, bet Saules sistēma beidzās pie Saturna orbītas. Un tomēr Johans Lamberts sāka do­māt, kā uzbūvēts Visums. Kādu to radījis dievs? Pro­tams, atbilstoši augstākajai kārtībai. Bet vai tad var izdomāt labāku kārtību, nekā pastāv visu cienītā mo­narha valstī? Un Lamberts izveido savu hierarhijas hipotēzi.

Planētas ar pavadoņiem ir viszemākais — nulles pa­kāpiens. Pēc tam nāk zvaigznes. Sekojot Saules pie-

mēram, ap visām zvaigznēm jāriņķo planētām, veidojot pirmās pakāpes sistēmu.

Visām zvaigznēm jāapvienojas otrās pakāpes sistēmā. (Tagad mēs tādas sistēmas saucam par galaktikām.)

Tālāk kārtas kļūst aizvien augstākas un augstākas līdz bezgalībai, veidojot «sistēmu hierarhiju».

Vai tas liekas naivi? Bet vēl pavisam nesen pastā­vēja atoma planetārais modelis, kas atgādināja Lam- berta sistēmu. Un kosmogonijā Lamberta priekšstatiem bija izcila loma.

Pēc nepilna pusgadsimta Viljams Heršels pierādīja, ka pastāv vienota zvaigžņu sistēma — Galaktika. Bet vēl pēc pusotra gadsimta astronoms Edvīns Pauels Habls ziņoja, ka mazais Andromedas miglāja planku­miņš īstenībā ir tikpat milzīga otrās kārtas sistēma kā mūsu Piena Cejš. Tagad tādu galaktiku pie debesīm sameklēts milzum daudz. Senajai zinātnei radies jauns nozarojums — Ārpusgalaktiskā astronomija. Habls ga­laktikas iedalīja eliptiskajās, spirālveida un neregulā­rajās galaktikās.

Taču pienāca laiks, kad kļuva sajūtama vajadzība pēc otrās kārtas sistēmu stingrākas kvalifikācijas. Un jau pienācis laiks izveidot trešās kārtas sistēmu — Metagalaktiku.

Grūti pateikt, kad šis darbs tiks padarīts. Sakarā ar radioastronomijas attīstību mēs ik gadus aizvien dzi­ļāk iespiežamies Visumā. Tagad radioteleskopi spēj fik­sēt tik mazu radioviļņu devu, kura, ja to pārrēķina optiskajos viļņos, dod 30. zvaigžņu lieluma zvaigzni.

Tajā pašā laikā pat vislielākie pasaules reflektori spēj «saskatīt» tikai divdesmit trešā zvaigžņu lieluma zvaigznes, tas ir, 250 reizes spožākas par savu radio- kolēģu vismazākajiem objektiem. (Sie aprēķini, pro­tams, neattiecas uz mūsu BTA.)

Astronomi neatlaidīgi cenšas atklāt pazīmes, kas vi­sas galaktikas apvienotu kādā trešās kārtas sistēmā.

Padomju Savienībā Metagalaktikas problēmas nodar­bina profesoru Kirilu Ogo'rodņikovu. Viņa darba rezul­tāti ir ārkārtīgi interesanti. Sarežģīti aprēķini parādī­juši, ka Metagalaktika ne tikai pastāv, bet tai ir arī savs centrs, ap kuru riņķo zvaigžņu arhipelāgi.

No Ogorodņikova vienādojumiem izriet, ka pastāv kāds gigantiskās sistēmas centrs. Un viens no atrisi­nājumiem parāda, ka mūsu Galaktika simts miljardos gadu apriņķo ap šo Metagalaktikas kodolu, kas atro­das no mums aptuveni pusotra miljarda gaismas gadu. Tas ir daudz ilgāks laika posms, nekā pastāv Galak­tika. Tātad mūsu pasaule vēl tikai sāk savu ceļu.

«Trešās kārtas sistēmas» pētījumi tikai sākas. Astro­noms Vokulērs, kas nodarbojas ar to pašu problēmu, ieguvis rezultātus, kuri atšķiras no K. Ogorodņikova secinājumiem. Diskusija tomēr nesākās, jo tūlīt pēc tam parādījās vēl citi aprēķini, kuri nebija līdzīgi ne­vienam no iepriekšējiem. Taču arī kļūda ir rezultāts. Svarīgi, ka problēma ieguvusi «pilsoņu tiesības». Ar to sākuši nodarboties zinātnieki. Un Metagalaktikas kontū­ras tomēr ir nojaušamas. Lai arī ne tik strauji, kā mums gribētos, taču pagaidām «trešās kārtas sistēmu» līmenī Johana Lamberta paredzējumi, šķiet, piepildās.

3. Pasaule modelētāju darbnīcās

Mūsu gadsimta sākums astronomijā ir spilgts un dramatisks periods. Tas sākās ar kolosālu, graujošu spēku apveltītas bumbu sērijas sprādzienu teorētiskā žurnāla «Fizikas Annāles» lappusēs. Bumbas bija Ein- šteina raksti, kas veltīti jaunai fizikālai teorijai.

Speciālā un vispārējā relativitātes teorija lika cilvē­kiem saskatīt pasauli jaunā gaismā. Einšteins izlaida no pudeles džinu. Viņa darbi ierosināja veselu lavīnu citu zinātnisku darbu, pār kuriem Einšteins ātri vien pazaudēja kontroli.

1916. gadā publicējis rakstu, kas li-ka pamatus vis­pārējai relativitātes teorijai, Einšteins meklē, kā ekspe­rimentāli pārbaudīt savus secinājumus. Viens no viņa teorijas secinājumiem bija apgalvojums, ka planētu orbītas nav noslēgtas, apgalvojums, kas tieši apdrau­dēja Keplera likumus. Tomēr Merkura astronomiskie novērojumi drīz apstiprināja, ka Einšteina teorija ir pareiza. Tā kā planētas orbītas lielā ass lēni mainās, elipse patiešām nav noslēgta.

Tālāk ceļš veda uz Visumu. Vai vispārējā relativi­tātes teorija nav atslēga pasaules uzbūves atminē­šanai?

Aplūkodams Ņūtona pirmo likumu: «Jebkurš ķerme­nis, uz kuru nedarbojas nekādi spēki, kustas taisnā vir­zienā un vienmērīgi,» — Einšteins sāka domāt: «Kāpēc ikviens ķermenis un kāpēc taisnā virzienā? Un, ja nu mēs dzīvotu pasaulē, kas pakļaujas neeiklīda ģeometri­jas likumiem, kāds tad izskatītos Ņūtona likums? …»

Jebkurā telpā taišņu lomā ir ģeodēziskās līnijas. Vai tas nenozīmē, ka ap smagiem ķermeņiem izliecas pati telpa, bet mēs, redzēdami, kā citi ķermeņi tādā neeik­līda telpā pārvietojas pa ģeodēziskajām līnijām, uz­tveram to kā trajektorijas izliekšanos gravitācijas spēku iedarbībā? Einšteins ieguva «pasaules vienādojumu», kas sasaistīja matēriju, telpu un laiku.

Tā fiziķa nojausma, varbūt pat pret viņa gribu, sa­saistījās ar materiālistiskās filozofijas kardinālo seci­nājumu, kuru V. I. Ļeņins izteica 1909. gadā. Tieši tad nāca klajā Vladimira Iļjiča darbs «Materiālisms un empiriokriticisms», kas izmainīja mūsu uzskatus par matērijas saiti ar laiku un telpu. Pasaule kļuva vie­nota.

Tomēr ari tagad nav iespējams vispārīgā veidā atri­sināt Einšteina sistēmu, kas sastāv no desmit parciā­lajiem diferenciālvienādojumiem. Lai tomēr iegūtu kaut kādu atsevišķu atbildi, pats Einšteins izdarīja vienkār- šojumus. Par galveno viņš izraudzījās aksiomu, ka Visuma struktūra laikā ne­mainās. Pasaule bija un būs mūžīgi mūžos tāda, kāda tā ir. Tātad arī pasaules vienā­dojuma atrisinājumiem neva­jag būt atkarīgiem no laika.

Bet vēlamo rezultātu iegūt neizdevās. Vielas vidējais blīvums Visumā tiepīgi sa­mazinājās, pārvērzdamies par nulli. Visums kļuva «šķid­rāks» … Tad Einšteins gra­vitācijas lauka vienādojumā ierakstīja patvaļīgu kosmolo- ģisku konstanti, kas neļāva izklīst vielai Visuma modelī. Un viss it kā nostājās savā vietā. Taču pats autors nebi­ja apmierināts.

Vispār tas bija pārsteigu­mu pilns laiks. Cilvēki pēk­šņi sadūrās ar nenozīmīgiem, neizskaidrojamiem faktiem, kuri pēc kāda laika draudēja sagraut, bet dažkārt arī sa­grāva visus pierastos priekš­status.

1912. gadā amerikāņu as­tronoms Vesto Melvins Slai- fers izpētīja spektrus vairā­kiem miglājiem, kas, pēc as­tronomu domām, atradās mūsu Galaktikā. Negaidīti viņš atklāja, ka miglāju sa­stāvā ietilpstošo ķīmisko ele­mentu spektrāllīnijas ir stipri nobīdītas uz spektra sarkano galu. Iznāca, ka šiem miglā­jiem lielā ātrumā jālido pro­jām no mums. Bet kurp? Un kāpēc? Teorētiķi diskutēja desmit gadus, nebūdami vienis prātis ne ar vienu no ieteiktajiem atrisinājumiem.

1922. gadā vācu «Fizikas žurnālā» parādījās sīks rakstiņš, kas ne tikai izārdīja teorētiķu celtās pasaules ēkas pamatus, bet ari apšaubīja relativitātes teorijas radītāja kardinālo secinājumu. Raksta autora uz­vārds — Aleksandrs Frīdmans — nebija pazīstams. Bet tas, ka no Krievijas, kur tikko kā bija notikusi re­volūcija, Petrogradas matemātiķa balss sasniedza Eiropu, izraisīja ziņkārību.

Taču galvenais bija lasāms rakstā. Sis Frīdmans to­mēr bija atrisinājis Einšteina pasaules vienādojumu bez ierobežojuma, ka Visums nemainās, iztiekot bez «kosmoloģiskā locekļa», kas visus mulsināja.

Turklāt divi Frīdmana atrisinājumi atbilda pilnīgi jauniem Visuma matemātiskajiem modeļiem.

No pirmā risinājuma izrietēja, ka kādreiz, laika mo­mentā, kuru varam pieņemt par nulli, par sākuma brīdi, visi atstatumi Visumā ir bijuši bezgala mazi. Ir pastā­vējis kaut kas, kas bijis saspiests vienā bezgala blīva pikā. Un brīdī, ar kuru mūsu Visumā sāka skaitīt laiku, noticis sprādziens. Arhisprādziens! Dzimusi matērija, telpa, laiks. Dzimis Visums. Sprādziens Visuma daļas izsvaidījis uz visām pusēm, piešķīris tām ātrumu un notiesājis uz mūžīgu «izklīšanu». Tāds, aptuveni runā­jot, ir Frīdmana «atklātā Visuma» dinamiskais mo­delis.

Arī no otrā atrisinājuma, kurā izmantoti nulles ro- bežnosacījumi, tāpat izriet, ka pastāvējis Protovisuma superblīvais kodols. Un tāpat noticis radīšanas sprā­dziens. Starpība ir tā, ka «slēgtais Visums» nevar mū­žīgi izplesties. Kaut kur priekšā atrodas laiktelpas ro­beža, pēc kuras sasniegšanas visiem procesiem jāsāk ritēt pretējā virzienā. Visums sāks atkal saspiesties.

Pārsteidzoša ideja!

Pasaule sastinga, Paša Galvenā viedokli gaidīdama, lai jauno publikas dievekli vai nu saslavētu līdz debe­sīm, vai atstātu aizmirstībā. Un vārds tika pateikts. Einšteins ļoti ātri publicēja rakstu ar iebildumiem pret krievu, tagad jau padomju matemātiķa atrisinājumiem. Frīdmans bija sarūgtināts. Ne jau tāpēc, ka kosmolo­ģijas jautājumi viņam likās vitāli svarīgi. Vienmēr nodarbināts ar visdažādākām lietām, strauja rakstura cilvēks — viņš tajā pašā laikā bija ļoti pedantisks ma­temātiķis un, bez šaubām, matemātikā spēcīgāks par Einšteinu.

Ieinteresējies par Einšteina vienādojumu sistēmu un atrisinājis to tikai tāpēc vien, ka tā līdzīga dinamiskās meteoroloģijas vienādojumiem, ar kuriem viņš nodar­bojies visu mūžu, Frīdmans nepieļāva domu, ka viņš būtu kļūdījies. Viņš vēlreiz pārbaudīja savu atrisinā­jumu un, kļūdu neatradis, aizrakstīja Einšteinam.

Einšteins diez vai bija sajūsmināts, pēc Frīdmana norādījuma sadūries ar veselu klasi jaunu atrisinājumu, kurus viņš pats bija palaidis garām. Bet Einšteins bija īsts zinātnieks. Un pēc kāda laika tā paša žurnāla «Fi­zikas Annāles» redakcija saņēma vēl vienu viņa «Pie­zīmi par A. Frīdmana darbu «Par telpas lielumu»». Einšteins rūpīgi iztirzāja padomju matemātiķa darbu un atzina: «… Frīdmana kunga rezultātus es uzskatu par pareiziem un izsmeļošiem.»

Bet vēl pēc diviem gadiem Habls apstulbināja pa­sauli ar jaunu ziņojumu: sīksīkie miglāju plankumi, kas, pēc Slaifera novērojumiem, izklīst uz dažādām pu­sēm, īstenībā nav nekas cits kā mūsu Galaktikas tipa zvaigžņu arhipelāgi. Un tie patiešām lido projām no mums, pakļaudamies pirmajā acumirklī dīvainam liku­mam: jo tālāk atrodas tāda galaktika, jo ātrāk tā bēg projām. Cik apbrīnojami savlaicīgs krievu zinātnieka uzskatu apstiprinājums!

Stāsta, ka pats Frīdmans ne sevišķi ticējis savu seci­nājumu fizikālajai interpretācijai un izturējies pret tiem drīzāk kā pret matemātisku kuriozu. Pat nodarboda­mies ar tik praktisku darbu, kāda ir zinātne par laiku, Aleksandrs Frīdmans mīlējis atkārtot, ka viņa darbs risināt uzdevumus, bet tikt skaidrībā par atrisinājumu fizikālo jēgu ir fiziķu pienākums.

Starp citu' Frīdmanu apvainot teoretizēšanā varēja vienīgi… pats Frīdmans. Līdzās citiem darbiem 1924. gadā formulējis jaunu kosmoloģijas teoriju, nerimtīgais profesors 1925. gadā pilnā sparā gatavojās lidojumam ar gaisa balonu. Viņam ļoti gribējās pašam ieraudzīt, «pataustīt» atmosfēru, ar kuras procesiem viņš tik daudz bija nodarbojies.

25. jūlijā sarkanarmiešu komanda, jautri jokodama, izvilka no Ļeņingradas kara gaiskuģniecības skolas elinga noputējušu un vecu aerostata čaulu. Pārbaudīja. Tā kā sūces nebija, to piepildīja ar gāzi un piesēja tai grozu. Grozā iekāpa divi cilvēki — pilots P. Fedo- sejenko un novērotājs A. Frīdmans.

Ikviens var iedomāties, kā šajā godājamā ietaisē va­rēja noritēt lidojums. Tomēr pēc desmitarpus stun­dām aeronauti, pārspējuši Vissavienības augstuma re­kordu — 7400 metrus, laimīgi nolaidās zemē. Bet pēc diviem mēnešiem, saslimis ar vēdera tīfu, Frīdmans nomira.

Un autors savu stāstījumu par Aleksandru Frīdmanu gribētu pabeigt ar akadēmiķa P. Kapicas vārdiem, ku­rus viņš teicis, atklādams PSRS Zinātņu akadēmijas Fizikas un matemātikas nodaļas sesiju, kas bija veltīta A. Frīdmana piemiņai, atzīmējot viņa astoņdesmito dzimšanas dienu.

«. . . Aleksandrs Frīdmans ir viens no mūsu labāka­jiem zinātniekiem. Ja viņš 37 gadu vecumā nebūtu no­miris no vēdera tīfa, viņš arī pašlaik būtu mūsu vidū. Nav šaubu, ka viņš būtu daudz ko paveicis fizikā un matemātikā un ieguvis augstākos akadēmiskos nosau­kumus …

Pat tad, ja Frīdmans nebija pārliecināts par to, ka dabā pastāv Visuma izplešanās, kas izrietēja no viņa matemātiskajiem aprēķiniem, tas nekādi nesamazina viņa zinātniskos nopelnus. Atcerēsimies, piemēram, kā Diraks teorētiski paredzēja pozitronu. Arī Diraks neti­cēja, ka pozitrons reāli pastāv, un uzskatīja savus aprē­ķinus par tīri matemātisku sasniegumu, kas ir ērts dažu procesu aprakstīšanai. Bet pozitrons tika atklāts, un, sev par pārsteigumu, Diraks izrādījās gaišreģis …

Frīdmans nenodzīvoja tik ilgi, līdz viņa aprēķinus apstiprināja tieši novērojumi. Bet tagad mēs zinām, ka viņam ir taisnība. Un mums šī zinātnieka lieliskais rezultāts ir taisnīgi jānovērtē . . .»

Frīdmana atklātās apbrīnojamās parādības sekas Vi­suma mērogā ir milzīgas. Tā Habls, attīstīdams bēgošo galaktiku ideju, aprēķinājis, ka galaktikām, kas atrodas no mums aptuveni 13 miljardu gaismas gadu attālumā,

jāattālinās ar gaismas ātrumu. Bet tas nozīmē, ka Zemi nekad nesasniegs nekādi šo galaktiku signāli.

13 miljardi gaismas gadu ir «novērojamā Visuma» dabiskā robeža.

Tiesa, atgadījās, ka šie paši Einšteina, Frīdmana un Habla progresīvās teorijas secinājumi gandrīz vai pa­līdzēja kungam dievam atgūt savu varenību … Ja jau Visums izklīst, tātad līdz ar to pierādīts, ka kādreiz tas pastāvējis kā superblīvs kodols. Pastāvējis … līdz noticis arhisprādziens. Bet kāds bija cēlonis? Kas deva pirmo grūdienu?

Beļģu astronoms bīskaps Džordžs Eduards Lemetrs, izskaidrodams ekspansīvā Visuma fiziku, sajuta tiešu nepieciešamību pēc dieva, kas izperējis Visuma «pri­māro olu». Starp citu, to pašu pieprasīja arī Lemetra otrā — bīskapa specialitāte. Taču, ja neņem vērā šo bīskapa «nelielo vājībiņu», Lemetra astronoma darbi lēja ūdeni uz progresa rata.

«Lielā sprādziena» teorija nav vienīgā teorija. Līdz pat pēdējam laikam ar to sekmīgi konkurēja teorija, ka galaktikā sistēmas pakāpeniski izplešas un ka matē­rija nepārtraukti tiek «radīta» izklīstošo zvaigžņu salu vietā.

Ar tās autoru — Hoila, Bondi un Golda uzskatiem zinātkārais lasītājs viegli var iepazīties šīs nodaļas nā­kamajā apakšnodaļā.

4. Freda Hoila atteikšanas

Ne visus zinātniekus apmierināja «lielā sprādziena» hipotēze ar tās secinājumu, ka Visuma īpašības nepār­traukti mainās. Pārāk liels bija kārdinājums pieņemt, ka pasaule ir mūžīga un nemainīga. Bet kā šo nemai­nīgumu apvienot ar galaktiku izklīšanu, kas ir pierā­dīta? Un astronomi Hoils, Bondi un Golds izvirza ļoti interesantu ideju.

Viņi pieņem, ka, Visumam paplašinoties, tajā nepār­traukti un visās vietās dzimst jauna matērija. Un tajā laikā, kamēr divu galaktiku savstarpējais attālums divkāršojas, starp tām kā Fenikss rodas trešā galak­tika. Un atkal robežattālumi ir saglabāti, vienā un tajā pašā tilpumā matērijas blīvums nav mainījies.

Pēc hipotēzes autoru domām, šim procesam jānorisi­nās tik lēni, ka to nav iespējams atklāt ar aparātiem, kas ir cilvēces rīcībā. Strīdu starp hipotēzēm var iz­šķirt tikai tad, ja tālu pagātni salīdzina ar tagadni. Vai notikušas pārmaiņas? Ja tādas ir, tad Visums at­tīstās, ja pārmaiņu nav — Visums ir mūžīgs un ne­mainīgs. Nav viegli aizbraukt pagātnē. Un tomēr astro­nomijā tas izrādījās iespējams. Neaizmirstiet, ka astro- noms-astrologs ir gandrīz burvja sinonīms. Ja tam vēl pievieno modernās fizikas iespējas, tad astronomija pa­tiešām pārvēršas par brīnumdarītāju zinātni.

Astronomi redz pagātni. Redz vārda būtiskā nozīmē. No tālajām galaktikām gaismas stari lido pie mums miljardiem gadu ilgi, tas ir, mēs šīs pasaules redzam tādas, kādas tās bija Zemes veidošanās rītausmā. Tad kāpēc gan lai tās nesalīdzina ar tuvāk esošajām? Vai līdzība pastāv? Ja pastāv, tad Visums ir nemainīgs. Ja ne — vērts padomāt.

Jebkuras problēmas risināšana pirmām kārtām ir šīs problēmas formulēšana. Tā ir puse darba. Taču mūsu gadījumā grūtības sagādā tieši otra puse. No miljar­diem parseku tālām galaktikām Zemes teleskopu objek­tīvos nokļūst tik vājas gaismas stariņi, ka, no optis­kās astronomijas viedokļa, ir bezcerīgi mēģināt saska­tīt tālo debess objektu uzbūvi. Vai ievērojāt, cik smalki autors uzsvēra radioastronomijas iespējas? Un tā ne­lika sevi ilgi lūgt. Mēs atkal atgriežamies pie sensacio­nālajiem kvazariem. Pirmām kārtām visus kvazarus raksturo neiedomājami lielas «sarkanās nobīdes» un atstatumi. Lielāko daļu kvazaru mēs redzam tādus, kādi tie bija vēl pirms Zemes un visas Saules sistēmas izvei­došanās.

«Vecā Visuma» bezgalīgajās tālēs ir milzum daudz kvazaru. Mums blakus — neviena! Vai tas neatlaidīgi neliecina par labu pārmaiņām, kuras kosmiskajos laik­metos ir norisinājušās ar mūsu pasauli? Un tātad …

Autors ir pārliecināts, ka tagad vērīgs lasītājs pats bez angļu profesora palīdzības izdarīs vajadzīgo seci­nājumu. Un vienīgi tāpēc, ,lai pabeigtu stāstu un at­taisnotu * apakšnodalījuma nosaukumu, autors gatavs vēl kaut ko piebilst. 1965. gadā izcilais angļu astro­noms Freds Hoils sita sev pie krūtīm un, līdzīgi Tara- sam Buļbam, pār visu pasauli izsaucās: «Es tevi radīju, es tevi arī nositīšu!» Zinātnieks atsacījās no savas «ne­pārtrauktās radīšanas» hipotēzes.

Ieturēsim klusuma brīdi. Lai tā rīkotos, ikvienam vajadzētu ne mazumu vīrišķības …

Četrpadsmitā nodaļa LIDOJUMS UZ ZVAIGZNĒM

Neviens nesāk ceļojumu, ja nav ce­rību atgriezties.

Sena paruna

1. Pirmie soļi

Kosmiskā ēra sākās 1957. gada 4. oktobrī. Diez vai vēl vajag sīki aprakstīt šīs dienas notikumus. Tie ir kļuvuši kanoniski. Svarīgāks ir pats fakts: Pa­domju Savienība palaida kosmiskajā orbītā ap Zemi pirmo mākslīgo pavadoni.

Pakāpsimies uz pirmajiem, pagaidām vēl nedaudza­jiem kosmiskās telpas apgūšanas posmu pakāpieniem. Mums to nav grūti izdarīt, jo daudz ko ir paveikuši mūsu pašu zemes zinātnieki.

1959. gada 2. janvārī pirmā kosmiskā raķete «Mečta» no padomju kosmodroma startēja Mēness virzienā un kļuva par Saules sistēmas pirmo mākslīgo planētu.

1959. gada 12. septembri otrā kosmiskā raķete «Luna 2» uz Zemes pavadoņa virsmas nogādāja pirmo vimpeli ar Padomju Savienības ģerboņa attēlu. Pirmā «īpašuma pieteikuma zīme» kosmosā.

1961. gada 12. februārī daudzpakāpju raķete ievadīja orbītā otro padomju smago Zemes pavadoni, no kura tajā pašā dienā startēja no Zemes vadāma kosmiska raķete. Tā ievadīja trajektorijā uz Venēru automātisko

starpplanētu staciju «Venē­ra 1».

1961. gada 12. aprīlī kos­mosa pacēlās Jurijs Gaga- rins.

1962.gada 1. novembrī pa­domju automātiskā stacija «Marss 1» devās ceļā uz mū­su ārējo kaimiņu — planētu Marss.

1968.  gada 10. novembrī

padomju automātiskā stacija «Zonde 6» pielidoja pie Mē­ness, apriņķoja to un atgrie­zās uz Zemes nevis kā ak­mens, kas krīt no telpas, bet gan izmantojot paša kuģa aerodinamiskās īpašības. Pir­mais planētu kuģis.

1969. gada 23. jūlijā ame­rikāņu kosmiskā kuģa «Apol- lo 11» kabīne nolaidās uz Ze­mes dabiskā pavadoņa vir­smas un uz Mēness pirmo reizi izkāpa cilvēks.'

Pirmais no kabīnes izkāpa astronauts Neils Armstrongs. Viņam sekoja viņa lidojumu biedrs Edvīns Oldrins.

Tādi ir pakāpieni. Aiz kat­ra no viņiem ir gara izstrā­dājumu, pilnveidojumu vir­kne, veselas rezultātu nostip­rināšanas kāpnes. Izmantojot šo pasākumu optimistisku ekstrapolāciju, viegli ļauties kārdinājumam aprēķināt pir­mā starpzvaigžņu kuģa star­ta gadu un dienu; mēģināsim arī mēs sastādīt «astronauti­kas horoskopu»!

2. Attālums, laiks, ātrums, reiativitate

Zeme ir smilšu graudiņš kosmosā: pierasts salīdzi­nājums, lai pazemotu cilvēka dzimumu. Bet kā būtu, ja patiešām iedomātos, ka mūsu planēta ir samazinātā līdz smilšu graudiņa lielumam? Tiesa, var iet citu ceļu. Var iedomāties, ka esam izauguši par «supermikro- megasiem», kuriem Zeme ir tikai smilšu graudiņš. Starp abiem variantiem nav nekādas principiālas starpības — pasaulē viss ir relatīvs, un vienam otram lasītājam, iespējams, vairāk patiks otrais variants.

Sā vai tā — Zeme ir smilšu graudiņš. Mērogs 1:180 miljardiem. Tad Saule pēc lieluma nepārsniegs zirni. Attālums starp smilšu graudiņu un zirni nedrīkst būt lielāks par metru. Turpat, dažu soļu atstatumā, guļ planētu orbītas, kur jau nolaidušies pirmie Zemes pla­nētu kuģi. Bet mūs interesē zvaigznes. Kāds mūsu mē­rogā ir atstatums … nu, kaut vai līdz tuvākajai zvaig­znei Centaura Proksimai?

Nelūkojieties apkārt, nekāpiet kokā, nesēdieties uz velosipēda. Nākošais «zirnis» ir pazudis aptuveni 220 kilometru attālu no mūsu «smilšu graudiņa», — ej nu sameklē! Simtiem kilometru un — smilšu graudiņi ar zirņiem. Bet tā taču ir Proksima! Tuvākā zvaigzne! Astronomi domā, ka līdz tai var tikpat kā ar roku aiz­sniegt, tīrais sīkums, tikai 40 420 000 000 000 000 kilo­metru. Tajā pašā mērogā attālums līdz vispopulārāka­jai kaimiņu galaktikai — Andromedas miglājam — vienlīdzīgs… Zemes orbītas rādiusam! Un tas viss atkal no smilšu graudiņu un zirnīšu aspekta.

Tādi atstatumi liek pārdomāt. Lai modernā raķete veiktu ceļu līdz Centaura Proksimai, tai vajadzētu lidot 76 000 gadu. Tik ilgs ceļojums pa vienmuļo kosmisko tuksnesi patiešām var apnikt.

Vienīgais paņēmiens, kā samazināt attālumu un tā­tad arī lidojumu termiņus — palielināt ātrumu. Bet cik tālu? Acīm redzot, līdz maksimāli iespējamam. Un tāds ir gaismas ātrums!

No Centaura Proksimas gaismas stars joņo līdz Ze­mei 4,29 gadus. Fizikālā robeža — gaismas ātrums ir 300 000 kilometru sekundē. Lielāki ātrumi nepastāv.

Bet, ja brauciena mērķis no Saules atrodas, piemēram,

160 gaismas gadu tālu kā Jaunavas zvaigznāja Spika vai ari 650 gaismas gadus kā Betelgeize, ko tad lai dara? Tik un tā tādam braucienam ar viena cilvēka mūžu nepietiks. Un tātad diez vai tālās zvaigznes tik drīz sagaidīs Zemes tūristus!

Un te mēs ieejam relativitātes valstībā. Tajā Zemes likumi irst pa visām vīlēm, bet pierastās fizikas formu­las iegūst relatīvistiskas korekcijas.

Tagad pienācis laiks aplūkot šīs formulas. Neko da­rīt, zvaigžņu kuģu pasažieriem vajadzēs pie tām pie­rast. Seit tās tiek minētas vēl divu iemeslu dēļ: pirm­kārt, tās ir pamācošas un uzskatāmas un līdz ar to veicina erudīcijas palielināšanu; otrkārt, tagad bez formulām vispār nevar iztikt neviena grāmata, pat ja tajā ir runāts par raibā suņa kucēna audzēšanu. Bei­dzot, svarīga loma ir arī tam, ka šeit minētie vienādo­jumi šodien sastopami ne mazāk bieži kā tautiskās fres­kas sabiedriskajās vietās. Un tāpēc autoram nav grūti šīs formulas minēt grāmatā.

Protams, jāsāk ar to, ka relativitātes teorijas visdra­matiskākais un aizraujošākais apgalvojums ir tā sauk­tais dvīņu paradokss. Sī paradoksa jēga: kad raķetes ātrums tuvojas gaismas ātrumam, lidojuma dalībnieku pulksteņi sāk bezcerīgi atpalikt no Zemes pulksteņa. Tiesa, visi autori kautrīgi apiet jautājumu par šī apgal­vojuma patiesīgumu tad, kad kustība ir paātrināta vai palēnināta, kad lidojumi notiek pa taisni vai pa slēgtu

līkni. Neuzskatīsim, ka esam gudrāki par citiem. Galu galā uz zvaigznēm pagaidām neviens nopietni neposās, bet Einšteins diemžēl ir miris.

Tātad raķetē, kas, startējusi no Zemes, lido gaismas ātrumam tuvā ātrumā, laiks rit saskaņā ar likumu:

Bet uz pamestās Zemeš laiks, tas pats T0 , joņo daudz straujāk. Un, jo vairāk tuvojamies gaismas ātrumam, jo lēnāk rit raķetes laiks, draudēdams galu galā pavi­sam apstāties. Toties, ja zvaigžņu kuģa ātrums ir 0,996 C no gaismas ātruma, tas ir, 298 500 kilometru sekundē, tad astronautiem 10 Zemes gadi pārvēršas vienā gadā!

Tas taču ir lieliskil

Tas mums paver ne tikai mūsu sistēmas zvaigznes, bet ari visu Visumu. Dzen ātrāk zvaigžņu kuģi, — un lai Zemes kalendārs sekundē notikšķina gadsimtu! Va­jag tikai drīzāk uzbūvēt tik strauju kuģi.

3. Kad uzbūvēs zvaigžņu kuģi?

Raķetes kustības ātrumu nosaka sadegušā kurināmā daļiņas, kas lido ārā no sprauslas. Ja no raķešu spraus­lām liktu traukties ārā gaismas kvantiem jeb fotoniem,

tad raķetes ātrums tuvotos fiziskajai ātruma robežai! Tātad jābūvē vienīgi fotonu zvaigžņu kuģis!

Lai neaizņemtu vietu ar zvaigžņu kuģa darbības prin­cipa un konstrukcijas aprakstu, autors ieteic lasītājam to sacerēt patstāvīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nebūs liela nelaime, ja cienījamais lasītājs kaut ko piedomās klāt. Starp citu, mēs aizsteidzāmies priekšā notikumiem.

Lai novērtētu termiņus, kādos būs iespējams pabeigt šādus būvdarbus, vispirms jāaplēš lainera tilpums, tas ir, jāaprēķina zvaigžņu kuģa minimālā lietderīgā masa. Tajā ietilpst viss, ar ko komplektē kosmisko kuģi, tajā skaitā ari apkalpes dzīvsvars. Viss, izņemot degvielu.

Uz Zemes pēdējais «tehnikas kliedziens», šķiet, ir gigantiskie tankkuģi ar 100 000 tonnu lielu to'nnāžu. Zvaigžņu kuģi sagaida tāls un ilgs ceļš, tāpēc nesko­posimies un pieņemsim, ka arī tā apjoms ir 100 000 tonnu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka droši vien vajadzēs diez­gan daudz degvielas. Starp citu, par degvielu. Nav mūsu darīšana rūpēties par degvielu. Uzskatām, ka fiziķi ieguvuši superekstrā degvielu, kura bez pārpa­likuma pāriet izstarojumā, iemācījušies to uzglabāt magnētiskajās vai kādās citās pudelēs un uzbūvējuši šai degvielai dzinēju, kas spēj ik sekundes sagremot enerģiju, kura aptuveni vienlīdzīga viena miljona atom­bumbu enerģijai, un turklāt nesabojāties. Mūsu uzde­vumi — noteikt, «cik daudz degvielas» vajag, un ieliet

Attīstīdama ātrumu, raķete kļūs aizvien smagāka un smagāka. Tātad palielināsies arī degvielas izlietojums. Vispirms to vajadzēs ievadīt kurtuvē 10 reizes vairāk, pēc tam 100 reizes vairāk, pēc tam tūkstošiem reižu vairāk. Bet priekšā taču vēl ir bremzēšana, kad kuģis pienāks galapunktā. Pēc tam atkal ātruma attīstīšana un atkal bremzēšana atpakaļceļā. Runājot īsāk, pēc vispieticīgākiem aprēķiniem, lai simt tūkstoš tonnas smago kosmisko kuģi iekustinātu līdz ātrumam 0,995 C, kurināmā masai aptuveni 1 miljonu reižu (!) jā- pārsniedz konstrukcijas lietderīgā masa, tātad vajag 100 000 000 000 tonnas kurināmā. Vēl nedaudz, un reak­tīvo dzinēju vienkāršāk būs piestiprināt tieši pie zemes­lodes.

Jā, es redzu, ka mūsu raķetes būvētāju pulks ir kļu­vis stipri retāks. Nobijāties no pirmajām grūtībām? Kauns! Vai tā vien vēl ies turpmāk?

Mēs turpinām sapņot. Sapņot ir tik lieliski, tik cil­deni!!! Galu galā, vai nav vienalga, kā tiks apietas kon­struktīvās grūtības? Svarīgi ticēt, ka to izdarīs! Vēl jo vairāk tāpēc, ka ideja ir lieliska! Tāpēc jāšus uz idejas un uz priekšu!

Starts!

4. Kosmosa rifi

Nav neviena īsta kosmiski fantastiska piedzīvojumu romāna, kura varoņi nebūtu aci pret aci sadūrušies ar meteorītu. Citādi tuksnesīgais kosmoss nedotu nevienu asu situāciju un šis literatūras žanrs ietu bojā. (Au­tors to saka, labi pazīdams savu darbu, jo, rakstīdams vairākus fantastiskus epus, viņš ne vienu reizi vien licis saviem varoņiem sastapties ar visdažādākā lieluma

to tvertnēs. Jupis viņu rāvis, atkal iejaucas Einšteins! Raķetes ātrumam tuvojoties gaismas ātrumam, sāk pieaugt masa, kura mainās pēc vienādojuma:

m=

18 - 665 273

meteorītiem.) Un tas nav joks. Daudzi pat nenojauš, cik bīstami ir meteorīti, kas haotiski joņo ārpus atmo­sfēras.

1932. gadā meteorīts caursita atmosfēru un, laimīgi izvairījies no pilnīgas sadegšanas, atlidoja līdz Zemei. Par krišanas vietu meteorīts izraudzījās Tokiju un… sapinās jaunas japānietes kimono. Labi, ka šī pieredze mūsu dienās nav izplatījusies Eiropas valstīs. Moderno meiteņu svārciņi diez vai spētu kosmiskajam viesim sagādāt laimīgu nosēšanos.

Ir zināmi gadījumi, kad meteorīti diez kāpēc krituši lielākoties uz katedrāļu jumtiem. Meteorīti nodarījuši zaudējumus lopkopībai, dažkārt nosizdami mājdzīvnie­kus. Un reiz debess akmens ir iekritis tieši veļas baļļā. Tas noticis vel pirms veļas mazgājamo mašīnu un me­hānisko mazgātavu plašas ieviešanas.

Ik gadus Zemes svars pieaug par 10—100 tūkstošiem tonnu tieši kosmisko atkritumu dēļ, kas nobirst uz mūsu planētas virsmas.

Zemes sastapto meteorītu ātrums ir dažāds. Tas svār­stās no 11 līdz 80 kilometriem sekundē. Ja tāds akmen­tiņš, kura diametrs ir puscentimetrs, trāpīs pavadonī, tad tas izraus caurumu pat apšuvumā, kas izgatavots no< 12 milimetrus bieza tērauda. Tiesa, tādas sastapša­nās varbūtības aprēķini pat pesimistus nevar nepada­rīt drošsirdīgus. Zemei tuvākajā kosmiskajā telpā kuģa sastapšanās ar tādu meteorītu (kura masa ir aptuveni 3,5 grami) var norisināties ne biežāk par vienu reizi 30—40 tūkstošos gadu! Domājams, ka starpzvaigžņu plašumos sastapšanās varbūtība ir vēl mazāka. Tiesa, meteorita izmēriem samazinoties, šī varbūtība aug ap­tuveni proporcionāli izmēru kvadrātam.

Tā, ja vielas daļiņas diametrs ir 1 milimetrs, tad dL vas blakus sadursmes atdala vairs tikai 350—400 gadu. Ja diametrs ir 0,5 milimetri, tad nepatikšanas iespēja­mas jau ik pēc 15 gadiem. Bet satikšanās ar smilšu graudiņiem, kuru diametrs ir 0,25 milimetri, var nori­sināties ik pēc 4 gadiem.

Visi šie prātojumi attiecas uz parastajiem pavado­ņiem vai, labākā gadījumā, uz starpplanētu kuģiem, kas ceļo pa Saules sistēmu. Bet mēs taču lidojām uz

zvaigznēm! Atkal Einšteins, un atkal nepatikšanas. Ķermenim, kas lido gandrīz gaismas ātrumā, kinētiskās enerģijas formula izskatās šāda:

VVk = moC2 (.

kur m0 — miera stāvokļa masa. Ļoti interesantus aprē­ķinus izdarījis padomju fiziķis Sergejs Ritovs. Viņš aplūko, kas notiks, ja zvaigžņu kuģis, kas joņo ar āt­rumu 260 000 kilometru sekundē, satiksies ar mikro­skopisku puteklīti, kura masa ir 1 miligrams. Sadursmē izdalītās enerģijas pietiek, lai, burtiski, iztvaicētu 10 tonnas dzelzs. Bet tas vēl nav visbriesmīgākais. Slikti, ka tādos ātrumos kuģim pretim joņojošo mikrometeo- rītu atomu daļiņu enerģija ir daudz lielāka par kris­tāla režģa atomu saites enerģiju. Tātad kosmiskā kuģa korpusā meteorīts ietrieksies nevis kā vienots, vesels vielas gabaliņš, kas spēj cauršaut zvaigžņu kuģi, bet kā smago kosmisko daļiņu lavīna. Iespiedušās apšuvuma metālā tikai dažu centimetru dziļumā, tās tur atdos visu savu milzīgo enerģiju, izraisot termisku sprā­dzienu.

Tā viena vienīga vielas drupatiņa, kuras masa ir tikai 1 miligrams, uzspridzinās visu milzīgo kuģi.

Taču būsim optimisti. Tikšanās ar tādu daļiņu taču iespējama vienu reizi pusotra simtos gadu. Varbūt aiz- šausimies garām. Tukšums taču lielākoties ir tukšsl Pēc modernajiem datiem, Galaktikā starpzvaigžņu pu­tekļu vielas vidējais blīvums ir niecīgs — ap 10~10 grama kubikkilometrā. Bet, ja ātrums ir 260 000 kilo­metru sekundē, tad zvaigžņu kuģa frontālās virsmas katrs kvadrātmetrs vienā stundā izies cauri aptuveni 1800 kubikkilometriem un pilnīgi droši sadursies ar 0,00018 miligramiem putekļu vielas. Ja mikrometeorīts, kura masa ir 1 miligrams, iztvaicē 10 tonnas dzelzs, tad graudiņš, kura masa ir divas tūkstošdaļas mili­grama, droši «aprīs» divus kilogramus korpusa. Un tā ik stundas. Neredzamie, gandrīz nejūtamie kosmiskie putekļi kā smirģelis berzīs zvaigžņu kuģa korpusu tā­dos tempos, ka no visas simttūkstoš tonnu lielās

derīgās masas pēc nedaudz vairāk kā pieciem gadiem nepaliks pāri ne grama.

Bet mēs taču aizmirsām ari starpzvaigžņu gāzi. Ūdeņraža kosmiskajā telpā ir vairāk par putekļiem. Vi­dēji — viens atoms vienā kubikcentimetrā.

Zvaigžņu kuģim, kas lido gaismas ātrumam tuvā ātrumā, šī retinātā gāze pārvērtīsies strauju, enerģisku daļiņu blīvā plūsmā. Triekdamās pret kuģa korpusu, tās radīs cietu rentgenstaru lavīnu, no kuras varēs paslēp­ties vienīgi aiz biezām betona sienām. Citādi mūsu as­tronauti ies bojā, nepaspējuši papriecāties par neparas­tajiem skatiem, kas tiem pavērsies caur kuģa iluminatoriem. Bet paskatīties būs vērts, par to jūs pārliecināsieties, izlasījuši šīs nodaļas nākamo apakš- nodalījumu.

Taču, lai pabeigtu šo negaidīto notikumu un šķēršļu «dzīvespriecīgo» uzskaitījumu, kurus drosmīgajiem cil­vēkiem vajadzēs pārvarēt, autors aicina mundri iesauk­ties tā, kā to dara Margarita Aligere: «Un tomēr es ticu! …» Tikai žēl, ka ticība zinātnē ir tas pats, kas malka kosmiskās raķetes dzinējā.

Tomēr nav izslēgts, ka pienāks laiks un cilvēks, ja viņam izdosies līdz šim laikam nodzīvot, izrausies līdz zvaigznēm. Taču tas notiks ar tādu paņēmienu, līdz kura izpratnei mums šodien ir tikpat tālu, cik Hiparha laikabiedriem bija līdz mūsu spriedumiem.

5. Relatīvistiskas astronavigacijas problēmas

Kā rāda kinoteātri, viena no vispretīgākajām pārbau­dēm, kas jāiztur lidotājam, bet tagad arī kosmonautam, ir karuselis. Mēs, nesenās pagātnes lidotāji, savulaik to saucām par «separatoru». Tos, kuri neizturēja pār­baudi centrifūgā, atstādināja no lidojumiem. Protams, gudrais lasītājs zina, ka tā tiek trenēts vestibulārais aparāts. Un, kaut gan gaisa specialitāšu pārstāvjiem šis aparāts, bez šaubām, ir labi trenēts, nevienam ne­kādu labsajūtu nesagādā lidošana ar kājām gaisā vai arī kūleņošana. Mēs nemaz nerunājam par to, ka vis­augstākā mērā nedrošs darbs ir precīzi trāpīt mērķī raķeti, kas kūleņo.

Lai novērstu nepatikšanas, gaisa (un bezgaisa) trans­porta līdzekļus apgādā ar kustības brīvības ierobežotā­jiem.

Kuģī «Vostok», kas ārpus 'Zemes gaisa apvalka iz­nesa pirmo cilvēku, bija vesels optiski žiroskopisku orientēšanās sistēmu komplekss. Žiroskops noteica vie­nas ass virzienu; automāti, kas meklēja Sauli, grieza kuģi ap smaguma centru un noturēja to noteiktajā vir­zienā. Jurija Gagarina pirmais lidojums noritēja sekmīgi.

Citādi bija ar automātisko starpplanētu staciju «Ve­nēra 1». Ar Zemi stacija uzturēja sakarus ar šaura vir­ziena antenas palīdzību. Tādas antenas ir dažāda dia­metra rotācijas paraboloīdi, un radioviļņus tās raida šaurā kūlī. Sarežģītā astroorientācijas sistēma palīdzēja ieturēt precīzu virzienu. Taču aptuveni lidojuma vidus­daļā radiosakari ar staciju pārtrūka. Kur vaina?

Cēloni palīdzēja noskaidrot sena draudzība, kas pa­domju astronautus saista ar angļu kolēģiem. Angļi jau sen palīdz mums novērot mūsu kosmiskos lidaparātus, izmantodami unikālo Džodrelbenkas observatorijas aparatūru. Tā notika arī šoreiz. Pēc tam kad mums visiem pacietība gaidīt jau bija zudusi līdz ar cerībām vēlreiz sadzirdēt «Venēras 1» balsi, angļi vēl joprojām ietiepīgi gaidīja. Un viņu nacionālā rakstura iezīme deva uzvaru. Tiesa, līdz ar anglisko pacietību viņiem bija arī pasaulē tolaik vislabākais radioteleskops. Fakts

ir tāds, ka angļu astronomi atkal uztvēra mūsu staciju. Bet uztvēra tik Tsu laiku, ka kļuva skaidrs: no ierindas izgājusi orientēšanās sistēma un stacija kūleņo.

Starpplanētu lidojumos astronavigācijas līdzekļi ir gandrīz vai pats galvenais (līdz ar 300 000 citu ne ma­zāk «galveņu» detaļu, ar kurām piebāzta moderna ra­ķete). Novirzīšanās no kursa par procenta daļu starp­planētu kuģi aizvedīs tālu prom no mērķa. Bet kā jutī­sies zvaigžņu kuģa stūrmanis, kas attīstījis gaismas ātrumam tuvu ātrumu? Kas, atkal Einšteins? Nē, kaut arī šoreiz mēs izmantojam speciālās relativitātes seci­nājumus, taču tie pieder tai teorijas daļai, kuru jau ag­rāk bija sagatavojis Lorencs. Seit ir runa par Lorenča transformācijām, kas nekustīgās sistēmas koordinātes un laiku (x, y, z un t) saista ar atbilstošajiem lidojošā zvaigžņu kuģa lielumiem (x', y', z' un t'). Ja x asi pavērš kuģa kursa virzienā, tad transformācijas formu­las ir šādas:

So transformācija dēļ novērotājam, kas kustas ar gaismas ātrumam tuvu ātrumu, pierastās nekustīgo zvaigžņu koordinātes pārmainās līdz nepazīšanai. Ra­ķetes deguna priekšā zvaigznes it kā saskrien kopa, zvaigžņu kursa virzienā sapulcējas barā, bet aiz raķe­tes pakaļgala, gluži otrādi, aizvirzās tālu projām cita no citas.

Pēc profesora S. Ritova aprēķiniem, ja ātrums ir 260 000 kilometru sekundē, visa priekšējā zvaigžņotās debess pussfēra sabīdās uz priekšu un piepilda konusu, kura leņķis ir tikai 30 grādu. Un, jo tuvāk raķetes āt­rums ir gaismas ātrumam, jo ciešāk zvaigznes sadrūz- mējas kuģa priekšgalā. Tā, sasniedzot ātrumu, kas vienlīdzīgs 0,95 C, zvaigžņotās debess priekšējā pus­sfēra saspiedīsies konusā, kura telpas leņķis ir tikai 18 grādu.

Bet arī tas vēl maz. Mainīsies zvaigžņu izstarojuma spektrālais sastāvs. Vai atceraties Doplera efektu un mūsu eksperimentu ar laivu, kas peldēja pretim viļ­ņiem? Zvaigznes, kas būs kuģa kursa virzienā, kļūs «zilākas», bet zvaigznes, kas paliks aiz kuģa pakaļgala, tā paša iemesla dēļ sāks «sarkt». Turklāt priekšā esošo spīdekļu spožums pieaugs, bet aizmugurē palikušo — samazināsies.

Uz brīdi iedomājieties sevi stūrmaņa vietā. Patie­šām var nosirmot! Bet jau pirms stūrmaņa — kon­struktoram var līdzēt tikai pakāršanās.

Ja ari tagad tiepīgais lasītājs nav izdarījis noteiktus secinājumus, kuriem pretī to saudzīgi vedis autors, tad autoram vienīgi jānoplāta rokas. Viņam, autoram, pa­šam ļoti gribētos lidot. Vēlēšanās viņam ir. Bet kā ar iespējām? … Nē, mūsu pēdējo nodaļu mēs sākām ar daudzsološu virsrakstu «Lidojums uz zvaigznēm …» un pievienojām daudzpunkti. Pienācis laiks noņemt daudzpunkti, uzrakstīt vārdus nav i e s p ē j a m s un aizvērt pēdiņas.

Bet kā ar fantastiku? …

Pirmām kārtām autoram ar pilnu atbildības sajūtu jāpaziņo, ka viņš personiski fantastiku mīl! Ne mazāk viņš mīl arī piedzīvojumu literatūru un pat (kauns atzī­ties) detektīvstāstus. Par to liecina ne tikai viņa paša stāsti, bet pat šī grāmata, kuru viņš ar visiem spēkiem centās uzrakstīt pēc detektīvromānu kanoniem: «Tūlīt, tūlīt atklāsies galīgā patiesība . .. Tomēr ne! Un atkal hipotēzes, dzīšanās pēc pierādījumiem, kļūdas un vir­zīšanās uz priekšu.»

Autors jau daudzas reizes ir taisnojies, ka viņš nepa­visam negrib apšaubīt pamatprincipus un principiālās iespējas. Viņam vienīgi gribējās pasargāt lasītāju no pārāk pārsteidzīgas «inženierpieejas», risinot dažas «fotonraķešu» problēmas, vai, gluži otrādi, no pārmē­rīgi dedzīgas izsaukšanās: «Ticu!» Bet kā tomēr rīko­ties ar literatūru?

Tūkstošiem gadu taču ir pastāvējušas pasakas par pūķiem, kam no mutes izšaujas liesmas, un par lidojo­šiem ratiem. Vai jūs domājat, ka tam visam tik ļoti ticēja? Diez vai. Taču tāpēc pasakas nekļuva mazāk interesantas. Iegaumējiet: pasaka ir meli, taču tajā ir mājiens, kas gudriem drošuļiem noder par pamācību.

Autors tad arī aicina, lasot fantastiskos romānus, sa­meklēt tajos mājienu, nevis nākotnes problēmu tehnisko risinājumu.

Noslēgums

Grāmata tuvojas beigām. Tomēr diez vai_vajag uz­skatīt, ka izsmelts mūsu sarunas temats. Ārpus grā­matas vākiem taču palicis milzum daudz interesantu ziņu, faktu, hipotēžu un pieņēmumu. Cik maz, piemē­ram, izdevās pastāstīt par radioastronomiju, bez kuras mēs neko neuzzinātu nedz par starpzvaigžņu matēriju, nedz par jaunām parādībām Visumā. Neizdevās pa­stāstīt par radioastronomiem — par jauniem, dedzī­giem jaunās zinātnes piekritējiem, kas droši paziņo: «Mēs iegūsim informāciju par Visuma vistālākajiem nostūriem un atrisināsim sasāpējušo jautājumu par Vi­suma izplešanās raksturu. Uzzināsim, vai Visums ir galīgs vai arī bezgalīgs!» Radioastronomijas metožu un sasniegumu pārskaitījums vien aizņemtu biezu grā­matu, kuru varētu lasīt kā piedzīvojumu romānu. Bet aiz radioastronomijas taču nāk raķešu astronomija. Sī zinātnes nozare vēl nav pārsniegusi pat zīdaiņa ve­cumu. Un kas no tā? Kosmisko raķešu sagādātās ziņas ir fantastiskas.

Cik ļoti labprāt autors attēlotu, kā pasaulvecā novē­rotāju zinātne par zvaigznēm pārveidojusies eksperi­mentālā zinātnē. Pastāstītu, kā astronomi no «pirm­avotiem» uzzinājuši par Saules rentgenstariem un ultravioleto izstarojumu, par sajūsmu, kas pārņēmusi pa­sauli, kad kosmosā uzlidojušās padomju raķetes atrisi­nāja aktuālo starpplanētu gāzes problēmu, gāzes, kura sevi nekādi neparādīja nedz optiskajā, nedz arī radio- diapazonā. Vai par magnetometru, kuru mūsu raķete nogādāja uz Zemes dabiskā pavadoņa un kurš salauza daudz siržu un noraidīja daudz hipotēžu, pierādīdams, ka Mēness apkaimē gandrīz nemaz nav magnētiskā lauka.

Bet vēl gaidāma pirmā būve ārpus Zemes. Iegaumē­jiet, ka zinātnieka sapnis — «Pēc nāves visi labie as­tronomi nokļūs uz Mēness» — piepildīsies. Tiesa, pie­pildīsies ar nelielu korekciju. Lai nokļūtu uz Mēness, labam astronomam nemaz nevajadzēs nomirt. Starp citu, diez vai šī detaļa sarūgtinās «mēnessērdzības» kandidātus.

Astronomiju gaida žilbinoša nākotne! Tās panākumi ir visas zinātnes zelta fonds. Var droši sacīt, ka zvaig­žņu zinātne gulda Zemes prakses pamatus. Ir fakti. Vairs necerēdami atrast kvarkus uz Zemes, fiziķi devu­šies tos meklēt Visumā.

Visuma dzīlēs astronomi pirmie saduras ar parādī­bām, kuras neiekļaujas ierasto uzskatu rāmjos. Rodas jaunas hipotēzes. Vispirms darba hipotēzes, kuras pēc tam izstrādā, lai tās ar laiku pārietu augstākā — teo­riju rangā. Un, kad no teorijas izkristalizējas precīzie likumi, sākas jaunu hipotēžu meklēšanas laiks.

Astronomi dzīvo nepārtrauktu meklējumu stāvoklī. Visums ir bezgalīgs un tāpēc vienmēr jauns un neat­kārtojams.

Starp mūsu grāmatas lasītājiem droši vien ir poten­ciāli astronomi, kuri, iespējams, paši to vēl nemaz ne­nojauš. Par seno zinātni mēs gribējām pastāstīt tā, lai šo lasītāju potenciālajām iespējām liktu pāriet dina­miskā stāvoldī. Ikvienam cilvēkam ir talants, svarīgi atrast pieeju un atraisīt šo talantu. Un, ja tas mums kaut nedaudz izdevies, ja esam palīdzējuši kādam at­rast pašam sevi, pamodinājuši viņā interesi par mūsu stāstījuma priekšmetu, iedeguši sajūsmu par tematu, kas ir virzījis un virza progresu, tad visi, kas strādā­juši pie šīs grāmatas, uzskatīs, ka viņu darbs ir gan­darīts. Jo taisnība ir tam, kas sacījis: «Sajūsmu izraisa nevis zvaigžņu pasaules milzīgums, bet cilvēks, kas to izmērījis.»

Ar šo epigrāfu mūsu grāmata sākās, ar to arī mēs grāmatu pabeidzam.

SATURS

 Ievada vietā…………………………….. .ii.* 3

Pirmā nodaļa. Astronomija nav greznība……………….. 5

1. Kad un kam………………………………………. i 5

2.  «No dižā līdz smieklīgam…»………………………. 15

3.  Praktiskās astroloģijas skola……………………. 24

Otrā nodaļa, «… Un tā balstās uz trim vaļiem» . . 29

1. Ticība, cerība, mīlestība……………………………….. 29

2.  Varmas kanoniķis Toruņas Nikolajs…………………… 32

3.  Muižnieka Tiho Brahes sudraba deguns……………. 40

4.  Vallenšteina horoskops…………………………………. 48

5.  Keplera likumi………………………………………….. 53

Trešā nodaļa. Astronomija astronomijā…………………….. 57

1. Urānijas templis un mūzas…………………………. 57

2.  Astronomijas arsenāls………………………………….. 67

3.  Pasaules lielākais teleskops-refraktors…………….. 70

4.  Teleskops-reflektors. ………………………………….. 71

5.  Smita kamera……………………………………………. 74

6.  D. Maksutova sistēmas meniska teleskops. … 75

7.  Metodes, kuras jau ir un kuras vēl būs……………. 75

Ceturtā nodala. Par to, ko mēs droši zinām par

Zemi…………………………………………………….. 86

1. Vispirms par formu…………………………………….. 86

2.  Pēc tam par «saturu»……………………………….. 93

3.  Un beidzot — riņķī……………………………………. 101

4.  … un apkārt…………………………………………… 108

Piektā nodaļa. Par to, ko mēs noteikti nezinām par Zemi. 113

1. Vispirms par formu………………………………. 113

2.  Pēc tam par saturu……………………………….. 114

3. Visai aptuveni……………………………………. 115

Sestā nodaļa. «Nolādētie» jautājumi…………………. 117

1. Planētas ģenealoģija……………………………… i 17

2.  Zinātniskās kosmogonijas sākums………………. 125

3.  Zemes horoskops…………………………………. 130

4.  Zemes anketa……………………………………… 133

Septītā noda(a. Tāds Mēness, kāds mums tas šķiet 137

1. Kam vajadzīgs Mēness?…………………….. .137

2.  Uz atklājuma robežas…………………………….. 140

3.  Kas ir Mēness?…………………………………… 141

4.  Attālums līdz Zemei. ……………………………. '41

5. Mēness lielums……………………………………. '42

6.  Mēness virsma……………………………………. 142

7.  Mēness — mirusi pasaule……………………….. 145

8.  Mēness — dzīva pasaule. ……………………….. 148

9.  Mēness kustība…………………………………… 150

10. Mēness izcelšanās……………………………….. 151

11. Astronomiskās konstantes un mērvienības. . . 154

Astotā nodaļa. Planētu dosjē ……… 157

1. Merkurs……………………………………………. '57

2.  Venēra…………………………………………….. 159

3. Marss……………………………………………… 163

4.  Jupiters…………………………………………… 168

5.  Saturns……………………………………………. 170

6.  Urāns……………………………………………… 172

7.  Neptūns…………………………………………… 173

8.  Plutons……………………………………………. 176

Devītā nodaļa. Debess virs galvas . ………………….. 178

1.  Ir vērts pacelt galvu……………………………… 178

2.  Vispirms par to, ko gluži vienkārši interesanti zināt 181

3.  Tagad par to, kas tomēr jāzina. ……. 188

4.  Debess atbalsta punkti. …………………………. 191

Desmita nodala. Zvaigznes………………………………… 193

Kā atšķir zvaigznes……………………. 193

Pirmie, «kas ielauzās» Urānijas pilī………………… 196

Atkal metodes, instrumenti, cilvēki — viss kopā. 201

Vienpadsmitā nodaļa. Zvaigznes nolūkojas uz mums 206

1. Saule — zvaigžņu mērs………………………………. 206

2.  Vispopulārākā………………………………………… 208

3. Vislielākā no zināmajām. . …………………………. 210

4.  Vismazākā no zināmajām……………………………. 211

5.  Galvenais — spektru klasifikācija. …… 211

6.  Astronom, netici savām acīm! ……. 214

7.  Džona Gudraika velns.. …………………………….. 219

8.  Cefeīdu elpošana…………………… . …. 221

9.  Mirīdu noslēpumi……………………………. 222

10. Jauni laiki — jaunas dziesmas……………………… 223

Divpadsmitā nodala. Centaura Alfas personiskā dzīve 228

1. Hercšprunga-Resela diagramma……………………… 228

2.  Dzemdības, kuras neviens nav redzējis …. 233

3. Zvaigznes mūžs un nāve……………………….. . 235

4. Jautrā aizkapa dzīve…………………………. 239

5.  Superzvaigznes — sensācija nr. 1. . . . . . 244

6.  Pulsāri — sensācija nr. 2……………………………. 249

7.  Bet tagad — neizpratnes pilns jautājums. . . . 252

Trīspadsmitā nodaļa. Aiz Visuma malas . . . . . 254

1. Bezgalība? — Nevar būti……………………………. 254

2. Johans Lamberts, Fridrihs II un Visums. . . . 256

3.  Pasaule modelētāju darbnīcās……………………….. 258

4.  Freda Hoila atteikšanās……………………………… 265

Četrpadsmitā nodala. Lidojums uz zvaigznēm . . . 267

1. Pirmie soļi……………………………………………. 267

2.  Attālums, laiks, ātrums, relativitāte……………….. 269

- 3. Kad uzbūvēs zvaigžņu kuģi?………………………. 271

4.  Kosmosa rifi…………………………………………. 273

5.  Relatīvistiskās astronavigācijas problēmas. . . 277

Noslēgums . f i i …… i , , i . . 282

Tomilins Anatolijs Nikolaja d, INTERESANTI PAR ASTRONOMIJU

Redaktore J. Roze. Māksi, redaktors J, Svenčs, Tehn. redaktore D. Pastare. Korektore I, Kalniņa. Nodota salikšanai 1972, g. I. decembrī, Parakstīta Iespiešanai 1973. g. 17. maijā, Tipogrāfijas papīrs Nr. 3, formāts 84X108'/32. 9,00 fiz. iespiedi.) 15,12 uzsk. iespiedi.; 14,84 izdevn. 1. Metien» 30 000 eks. Maksā 57 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv, 24. Izdevn. Nr. 25603-J2429. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Grāmatu tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139, Pašūt, Nr, 665.

*

[1] 5ajā gramata vārsmas atdzejojis H. Gāliņš.