adv_geo Raiders Hegards ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Raiders Hegards

Pagājušā gadsimta populārais rakstnieks Raiders Hegards latviešu lasītājam nav svešs — 1967. gadā izdevniecība «Zinātne» laida klajā viņa spraigiem notikumiem bagāto vēsturisko romānu «Montesumas meita».

Sajā izdevumā apvienotos darbus — «Ķēniņa Zālamana raktuves» un «Daiļā Margareta» — ari raksturo veiksmīgi sa­mezglots sižets, negaidīti notikumu pavērsieni.

Pirmā romāna darbība notiek Dienvidāfrikā. Rakstnieka iztēli rosinājis un romānam vielu devis neprātīgais dimantu un zelta drudzis, ko bija izraisījusi dimantu lauku atklāšana Dienvid­āfrikā. «Ķēniņa Zālamana raktuvēs» R. Hegards arī ievijis paša vērojumus Dienvidāfrikā, kur rakstnieks dzīvojis vairākus gadus un iepazinies ar vietējo cilšu paražām un ticējumiem.

romānā — «Daiļā Margareta» — attēlota vēsturiskā situācija Anglijā un Spānijā 15. gs. beigās, kad notika izšķirošā cīņa starp absolūto monarhiju un feodāļu varu, kad Spānijā Ferdi­nanda un Isabellas valdīšanas laikā «neticīgos» un «ķecerus» ne­žēlīgi vajāja inkvizīcija. Autors nosoda tolaik izplatītos rasu un reliģiskos aizspriedumus.

Iepazīstoties ar romāna spilgti ieskicēto varoņu aizraujoša­jiem piedzīvojumiem, lasītājs izjūt tēlotā laikmeta atmosfēru, gūst priekšstatu par sadzīvi un tikumiem viduslaiku Anglijā un Spānijā.

I. Kuskova ilustrācijas

H. P urviņa mākslinieciskā apdare

lv en A. F e l d hū n e
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 20 June 2010 995F5791-523B-4069-9E70-E0A695898A3E 1.0 ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES «Zinātne» Rīga 1970

ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Raiders Hegards

ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Raiders Hegards

No angļu valodas tulkojusi A. F e l d hū n e

Šo patieso, bet nepretenciozo stāstu par kādu ievērības cienīgu piedzīvojumu stāstītājs Alans Kvotermeins ar cieņu velti visiem lielajiem un mazajiem zēniem, kas to lasīs.

IEVADĪJUMAM

Tagad, kad šī grāmata ir iespiesta un drīz izies pasaulē, tās trū­kumi tiklab stilā, kā saturā mani ļoti nomāc. Runājot par pēdējo, varu piebilst vienīgi, ka grāmata nepavisam nepretendē būt mūsu pieredzētā un paveiktā precīzs izklāstījums. Man pārlieku būtu gri­bējies sīkāk pakavēties pie daudzām lietām, kas saistītas ar mūsu ceļojumu uz Kukuāņu zemi, taču es skaru tās tikai garāmejot. Sai sakarā būtu minamas manis savāktās neparastās ziņas par bruņu- krekliem, kas izglāba mūs no nāves lielajā kaujā pie Lū, tāpat arī par «klusētajiem» jeb kolosiem pie ieejas stalaktītu alā. Bez tam, ja es ļautu vaļu savām vēlmēm, es pastāstītu plašāk par atšķirī­bām, kādas vērojamas starp zulusu un kukuāņu dialektiem, tālab ka par dažām no tām, manuprāt, ir diezgan ko padomāt. Vairākas lappuses būtu vērts veltīt Kukuāņu zemes faunas un floras apska­tam. [1] un ir vēl viens ārkārtīgi interesants temats, kas grāmatā tikai šur un tur pieminēts, proti, šīs zemes bruņoto spēku lieliskā organizācija, kas, pēc manām domām, ievērojamā mērā pārspēj karaļa Cakas [2] zulusu zemē ieviesto sistēmu, jo nodrošina ātrāku karaspēka mobilizāciju un nerada nepieciešamību likt lietā pie­spiedu celibāta sistēmu. Un, beidzot, es tikai mazliet skāru ku­kuāņu sadzīves un ģimenes paražas, lai gan daža laba no tām ir visai neparasta, tāpat ari viņu metālkausēšanas un metināšanas prasmi. Pēdējā viņi sasnieguši pilnību. Labu liecību par to dod viņu «tollas» — smagie metamie naži, kuru mugura ir darināta no kal­tas dzelzs, bet skaistā tērauda asmeņi ar naža muguru sametināti ļoti prasmīgi. Taču, pēc manām domām (un tāpat domā arī sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds), vislabāk būtu izlikt uz papīra stāstu vienkārši un atklāti, šos jautājumus atstājot uz priekšdie­nām, lai par tiem pastāstītu, kad tas galu galā būtu vajadzīgs. Es, bez šaubām, ar lielāko prieku sniegšu ziņas, kādas ir manā rīcībā, ikkatram, kas vien par tām interesētos.

Tagad nu man atliek vienīgi atvainoties par neizkopto stilu. Sev par attaisnojumu varu tikai teikt, ka vairāk esmu radis rīkoties ar šauteni nekā ar spalvu, un tālab nevaru pretendēt uz tādiem lite­rāriem lidojumiem un tādu stila krāšņumu, kāds sastopams romā­nos, ko reizumis mīlu palasīt. Droši vien šādi lidojumi un stila krāšņums ir vēlami, un man žēl, ka nespēju lasītājiem tādus sniegt; taču, no otras puses, es nekā nevaru darīt, ja domāju, ka viss vien­kāršais ir visizteiksmīgākais un grāmatas ir vieglāk saprotamas, ja tās rakstītas vienkāršā valodā, lai gan varbūt man nav tiesību izteikt savus uzskatus šādā jautājumā.

«Ass šķēps nav jāspodrina,» saka kukuāņu paruna, un pēc šī paša principa es uzdrošinos cerēt, ka patiess stāsts, lai cik neti­cams tas arī liktos, neprasās pēc izdaiļošanas ar skaistiem vārdiem.

Alans Kvotermeins

1nodala

ES SATIEKU SERU HENRIJU KĒRTISU

Liekas dīvaini, ka es savā vecumā — pēdējā dzimšanas dienā man palika piecdesmit pieci — esmu ķēries pie spalvas, lai uz­rakstītu kādu stāstu. Interesanti, kāds tas izskatīsies, kad būšu to pabeidzis, ja es vispār nonākšu galā.

Savā dzīvē, kas man iznākusi visai gara, tālab ka savas patstā­vīgās gaitas es iesāku tik jauns, esmu daudz ko darījis. Tai ve­cumā, kad citi zēni deldē skolas solu, es jau pelnīju dzīvei nepie­ciešamo kā tirgotājs vecajā kolonijā.* Esmu bijis tirgotājs, med­nieks, karakalps, esmu pat strādājis raktuvēs. Un tomēr pagājuši

tikai astoņi mēneši, kopš iedzīvojos naudā. Tā ir liela nauda, kas man tagad pieder, — vēl īsti nezinu, cik daudz — taču nedomāju, ka šīs naudas dēj es būtu ar mieru vēlreiz pārdzīvot pēdējos piec­padsmit vai sešpadsmit mēnešus; nē, pat tad ne, ja zinātu, ka no visām likstām galu galā iznākšu sveiks un vesels un vēl ar tādu naudu. Esmu lēnas dabas; vardarbība man netīk, un piedzīvojumi man ir galīgi apnikuši. Tīri vai jābrīnās, kāpēc gan sāku rakstīt šo grāmatu: tas nepavisam nav manā garā. Neesmu no izglītota­jiem, lai gan ļoti mīlu Veco derību* un tāpat ari «Ingoldzbija leģendas [3] . Pamēģināšu izklāstīt iemeslusj kas mani pamudi­nāja rakstīt, lai redzētu, vai man tādi maz ir.

Pirmais iemesls: mani to lūdza darīt sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds.

Otrais iemesls: tāpēc ka tagad esmu apmeties Dērbanā un sāpes kreisajā kājā mani pagalam nomoka. Šīs sāpes liek sevi manīt kopš tās reizes, kad nolādētais lauva iecirta man kājā savus zo­bus; šobrīd ir pavisam ļauni un es kliboju vairāk nekā citkārt. Acīmredzot lauvas zobos jābūt kādai indei, jo, kā gan citādi tas nākas, ka jūsu brūces, kas ir aizvilkušās, atkal atveras un pa­rasti — ievērojiet! — ik gadus vienā un tai pašā laikā sākas jūsu mocības? Vai nav skumīgi, ja kādam, kas savā mūžā nošāvis seš­desmit piecus lauvas, kā to esmu darījis es, sešdesmit sestais sa­košļā kāju kā kumšķi tabakas. Tas izjauc lietu ierasto gaitu, un, tā kā bez visa cita es esmu cilvēks, kas mīl kārtību, man tas netīk. Tas tā, starp citu.

Trešais iemesls: tāpēc ka gribu, lai mans dēls Harijs, kas paš­laik strādā Londonas slimnīcā, kur apgūst dziednieka māku, lasī­dams šo stāstu, mazliet izklaidētos un kaut vai uz kādu nedēļu tiktu pasargāts no iespējamām aušībām. Darbam slimnīcā dažkārt jābūt garlaicīgam un diezgan neinteresantam, jo pat mirušu ķer­meņu uzšķēršana reizēm var būt līdz kaklam. Un, tā kā šis stāsts, lai kāds arī tas iznāktu, garlaicīgs būt gan neliekas, tad uz kadu dienu vai divām, kamēr mans dēls to lasīs, stāsts var ienest mazliet dzī­vības viņa darīšanās.

Beidzot, ceturtais iemesls: tāpēc ka taisos pastāstīt visneparas­tāko stāstu, kādu vien zinu. Tas var likties dīvaini, it īpaši ievē­rojot to, ka tanī nav nevienas sievietes, ja neskaita Fulatu. Pag, tomēr! Ir vēl Gegūla, ja vien viņa bija sieviete un nevis satans.

Bet Gegūlai bija vismaz simt gadu, tātad viņa nebija precību ga­dos, un tāpēc es viņu neskaitu. Katrā ziņā droši varu teikt, ka visā stāstā nav neviena sievišķa. Taču vai nebūtu labāk, ja es jūg­tos savos ratos. Augsne te ir smaga, un es jūtos kā līdz pašai asij iestidzis muklājā. Spēcīgs pajūgs galu galā tiks cauri, ja vien vērši nebūs pārāk vārgi. Ar nožēlojamiem vēršiem nekā neizdarīsi. Ta­gad sākšu.

Es, Alens Ķvotermeins no Dērbanas Natalas [4] provincē, džentl­menis, nododu zvērestu un saku — tā es iesāku savu liecību mier­tiesā sakarā ar nabaga Kivas un Vējaputna bēdīgo galu; taču nez kāpēc tas man neliekas īstais veids, kā būtu jāiesāk grāmata. Un bez tam, vai maz esmu džentlmenis? Kas tad ir džentlmenis? Man nav īsti skaidrs. Dzīvē man iznākušas darīšanas ar melnādaina­jiem, nē, izsvītrošu vārdu «melnādainajiem», jo es to nemīlu. Es pazinu iezemiešus, kuri bija džentlmeņi, un tā teiksi ari tu, Harij, pirms būsi līdz galam izlasījis šo stāstu, un es pazinu arī baltos cilvēkus, kam bija milzums naudas un kas tikko bija atbraukuši no dzimtenes, bet kas tādi nebija. Vismaz es esmu dzimis džentl­menis, lai arī dzīvē nekas vairāk neesmu bijis kā vien nabaga ce­ļojošs tirgotājs un mednieks. Nezinu, vai esmu palicis džentlmenis, par to jāspriež tev. Debess vien zina, ka mēģināju tāds būt.

Savā mūžā esmu nogalinājis dažu labu cilvēku, taču nekad ne­esmu nokāvis bez iemesla (neesmu aptraipījis savas rokas ar ne­vainīgām asinīm), bet gan tikai aizstāvoties. Visuvarenais dāvā­jis mums dzīvību, un, manuprāt, viņš grib, lai mēs to aizstāvam; es, mazākais, allaž esmu tā rīkojies un ceru, ka tad, kad mana stunda sitīs, man tas netiks pieminēts. Un tā, lūk, šai cietsirdīgajā un ļaunajā pasaulē tādam rimtam cilvēkam, kāds biju es, vajadzēja piedalīties daudzos asiņainos slaktiņos. Nezinu, vai pareizi spriežu par to, bet es nekad netiku zadzis, lai gan reiz ar viltu izmānīju kādam kaferam [5] ganāmpulku. Viņš pret mani bija izrīkojies ze­miski, un es velti kopš tā laika-jūtu sirdsapziņas pārmetumus.

Un tā nu apmēram pirms astoņpadsmit mēnešiem es pirmoreiz sastapos ar seru Henriju Kērtisu un kapteini Gudu, un tas notika šādā kārtā. Biju devies ziloņu medībās netālu no Bamangvato [6] , bet man nekādi neveicās. Viss gāja šķērsām vien, un kroni visam uzlika tas, ka vēl saķēru ļoti stipru drudzi. Tikko biju kaut cik atkopies, devos uz Dimantu laukiem, pārdevu visu ziloņkaulu, cik vien man bija, līdz ar ratiem un vēršiem, atlaidu savus medniekus un sēdos pasta ratos, kas brauca uz Keiptaunu. Nedēju nodzīvojis tur un atskārtis, ka viesnīcā mani pamatīgi apšmauc, kā arī ap­skatījis visu, kas pilsētā bija ievērības cienīgs, ieskaitot botāniskos dārzus, kuri, manuprāt, valstij dod lielu labumu, un jauno parla­mentu, kas turpretī nedod itin nekādu, es nolēmu atgriezties Natalā ar kuģi «Dunkeld», kas tobrīd atradās dokā, gaidīdams pienākam no Anglijas tvaikoni «Edinburgh Castle». Samaksājis par koju, uzkāpu uz kuģa. Sai pašā pēcpusdienā pārsēdās arī pasažieri no «Edinburgh Castle», kuri gribēja braukt uz Natalu. Pacēlām en­kuru un devāmies jūrā.

Starp pasažieriem, kas uzkāpa uz kuģa, manu uzmanību saistīja divi. Viens no viņiem, ap trīsdesmitiem, bija vislielākā auguma vīrs, kādu man jebkad nācies redzēt, spēcīgām, garām rokām. Viņam bija dzelteni mati, kupla dzeltena bārda, pareizi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas lielas, pelēkas acis. Mūždien nebiju re­dzējis glītāka cilvēka, un nez kāpēc man likās, ka tā vajadzēja iz­skatīties senajiem dāņiem. Tas gan nebūt nenozīmē, ka es daudz ko zinu par tiem; pazinu gan vienu mūsdienīgu dāni, kurš mani aptīrīja par desmit mārciņām. Bet man iekrita prātā, ka reiz es tiku redzējis gleznu, kurā bija attēloti šādi spēkavīri, pēc manām domām, ļoti līdzīgi baltiem zulusiem. Viņi tukšoja no raga darinā­tus kausus, un garie mati viņiem krita pār muguru. Vērojot šo cil­vēku stāvam pie trapa, es nodomāju, ka vajadzētu viņam mazliet ataudzēt matus, uzvilkt uz varenajiem pleciem tērauda bruņu- kreklu, satvert rokās lielo kaujas cirvi un no raga darinātu kausu, un viņš droši varētu noderēt par modeli šai gleznai. Starp citu, dīvaini, kā izcelšanās liek sevi manīt; vēlāk man nāca zināms, ka sera Henrija Kērtisa — tāds bija šā lielā vīra vārds — dzīslās pa­tiešām ritēja dāņu asinis. Viņš man ļoti atgādināja vēl kādu, taču, ko īsti, tobrīd nevarēju atminēt.

Otrs, kas stāvēja, sarunādamies ar seru Henriju, neliela auguma padrukns tumšmatis, bija pavisam cita kaluma vīrs. Man likās, ka tas ir jūras virsnieks. Nezinu, kālab tas ir tā, — bet jūras virs­nieku uzreiz var pazīt. Man iznāca ar viņiem kopā doties medībās, un jāsaka, ka viņi vienādiņ izrādījās neparasti drošsirdīgi un patī­kami cilvēki, kādus reti gadās sastapt, lai gan tie paraduši stipri lamāties.

Pāris lappuses iepriekš es jau tiku jautājis: kas ir džentlmenis? Tagad uz šo jautājumu atbildēšu: tas ir britu karaliskās flotes virsnieks, lai gan, bez šaubām, arī viņu vidū reizēm atgadās pa melnai avij. Es iedomājos, ka nekas cits, kā milzīgie jūras plašumi un svaigie vēji, kas nes dieva elpu, nomazgā viņu sirdis un izpūš visu nejauko no dvēseles, padarot viņus par tādiem, kādiem jābūt cilvēkiem.

Bet nu atpakaļ pie stāsta. Izrādījās, ka man atkal bija taisnība. Sis cilvēks patiesi bija jūras virsnieks, trīsdesmit vienu gadu vecs leitnants. Septiņpadsmit gadus nokalpojis Viņas Majestātes flotē, viņš tika atbrīvots no dienesta trešā ranga kapteiņa necilajā pa­kāpē, jo nebija iespējams, ka viņš varētu tikt paaugstināts. Lūk, kas sagaida cilvēkus, kas kalpo karalienei*. Pašā spēku briedumā, kad viņi sāk patiesi saprast savu darbu, viņus izmet aukstā, nemī­līgā pasaulē bez eksistences līdzekļiem. Iespējams, ka viņi arī sa­mierinās ar to, bet es tomēr dodu priekšroku pelnīt dienišķo maizi medījot. Naudas tāpat ir maz, toties dunku jāsaņem mazāk. Viņa godavārds — sameklēju to pasažieru sarakstā — bija Guds, kap­teinis Džons Guds. Tas bija plecīgs vidēja auguma tumšmatis, spēcīgs un diezgan savdabīga izskata vīrs. Viņš bija ģērbies ap­brīnojami kārtīgi, noskuvies ārkārtīgi rūpīgi un labajā acī allaž nēsāja monokli. Šķita, ka monoklis viņa acī ir ieaudzis, jo viņš nēsāja to bez auklas un izņēma no acs, tikai lai noslaucītu. Sākumā domāju, ka viņš mēdz paturēt monokli acī arī guļot, taču, kā vēlāk uzzināju, biju kļūdījies. Ejot pie miera, viņš monokli kopā ar sa­viem liekajiem zobiem ielika bikšu kabatā. Zobu viņam bija divi lieliski komplekti, un, tā kā manējie nebija no labākajiem, tad es bieži tiku grēkojis pret desmito bausli**. Bet es aizsteidzos notiku­miem priekšā.

Neilgi pēc tam, kad bijām pacēluši enkuru, iestājās vakars, at­nesdams līdz ļoti nejauku laiku. No krasta sāka pūst ass vējš, no­laidās riebīga bieza migla un drīz vien nodzina visus no klāja. Tā kā mūsu tvaikonis bija plakandibena kuģis un veda nelielu kravu, to stipri šūpoja. Gandrīz vai likās, ka mēs teju teju apvelsimies, taču tas nenotika. Staigāt pa klāju nebija iespējams. Es stāvēju pie mašīntelpas, kur bija silts, un vēroju svārstu, kas karājās man iepretim. Svārsta šūpošanās uz priekšu un atpakaļ iezīmēja leņķi, kādu ieņēma viļņu svaidītais kuģis.

— Svārsts nerāda pareizi! Nav kā nākas noregulēts! — man līdzās atskanēja paīgna balss.

Palūkojies atpakaļ, ieraudzīju juras virsnieku, kas jau agrāk, kad pasažieri kāpa uz kuģa, bija saistījis manu uzmanību.

—   Tiešām? Kālab jūs tā domājat?

—   Domāju? Nekā es nedomāju. Kā tad, — viņš turpināja, kad mūsu kuģis pēc kārtējās sānsveres atkal bija atguvis līdzsvaru,

—   ja kuģis tiešām nosvērtos līdz grādam, kādu rāda šis verķis, mēs jau būtu apgāzušies otrādi. Bet tas tieši izskatās pēc tirdznie­cības flotes kapteiņiem. Viņi allaž ir sasodīti pavirši.

Tieši šai acumirklī atskanēja gongs, aicinot pusdienās, un es par to neskumu, jo klausīties, kā karaliskās flotes virsnieks lamā tirdz­niecības flotes kapteiņus, ir briesmīgi. Vēl ļaunāk ir tikai — klau­sīties, kā tirdzniecības flotes kapteinis atklāti izsaka savas domas par karaliskās flotes virsniekiem.

Mēs ar kapteini Gudu kāpām uz ēdamtelpu, kur atradām seru Henriju Kērtisu jau sēžam pie galda. Kapteinis Guds apsēdās vi­ņam līdzās, bet es ieņēmu vietu abiem pretī. Necik ilgi, un mēs ar kapteini bijām aizrunājušies līdz medībām. Viņš uzdeva man mil­zum daudz jautājumu, un es centos atbildēt, cik nu vien labi spēju. Drīz jo drīz runas nonāca līdz ziloņiem.

—   Nu, ser, — kāds, kas sēdēja netālu no manis, ierunājās,

—  jums ir veicies: ja nu kāds var kaut ko jēdzīgu pastāstīt par ziloņiem, tad tas ir vienīgi mednieks Ķvotermeins.

Sers Henrijs, kas visu laiku klusēdams klausījās mūsu sarunā, dzirdot pēdējos vārdus, manāmi sarāvās.

—   Piedodiet man, ser, — viņš, pārliecies pāri galdam, klusu ierunājās dziļā basā, tieši tādā, kādam vajadzēja atskanēt no tik varenām plaušām, — piedodiet man, ser, bet vai jūsu vārds nav Alens Ķvotermeins?

Atbildēju, ka tas ir tā.

Lielais vīrs vairs neko neteica, taču es dzirdēju viņu bārdā no­murminām: «Mums laimējies!»

Pēc pusdienām, iznākot no ēdamtelpas, sers Henrijs uzaicināja mani ieiet pie viņa uzvilkt kādu dūmu. Es uzaicinājumu pieņēmu, un viņš aizveda mani uz klāja kajīti. Tā bija lieliska, plaša kajīte, kas kādreiz bija sastāvējusi no divām, taču reiz, kad sers Gārnets [7] vai cits kāds no lielajiem dūžiem bija uz šā kuģa braucis gar pie­krasti, starpsienu noārdīja un atpakaļ tā arī neuzcēla. Kajītē bija dīvāns, un tā priekšā stāvēja mazs galdiņš. Sers Henrijs aizsūtīja stjuartu pēc pudeles viskija, un mēs trijatā apsēdāmies un aizkū­pinājām pīpes.

—      Mister Kvotermein, — sers Henrijs iesāka, kad stjuarts bija atnesis viskiju un iededzinājis lampu, — aizpērn, apmēram ap šo pašu laiku jūs, ja nemaldos, bijāt ciematā, kuru sauc par Baman­gvato, ziemeļos no Transvālas?

—  Jā, biju, — atbildēju, visai pārsteigts, ka šis džentlmenis tik labi zina par maniem klejojumiem, kuri, kā man likās, īpašu inte­resi gan izraisīt nevarēja.

—   Vai jūs tur tirgojāties? — sarunā iejaucās Guds.

—  Jā, biju paņēmis līdz vezumu preču, apstājos pie apmetnes un paliku tur tik ilgi, līdz visu biju izpārdevis.

Sers Henrijs sēdēja pītā krēslā man pretī, elkoņus atspiedis pret galdu. Tad viņš pacēla savas lielās, pelēkās acis un cieši ieskatī­jās man sejā. Likās, ka tajās bija jaušams kāds dīvains nemiers.

—   Vai jums negadījās satikt tur cilvēku vārdā Nevils?

—   Kā ne, protams, ka satiku! Viņš bija izjūdzis līdzās maniem ratiem un nodzīvoja tur divas nedēļas, lai vērši varētu atpūsties pirms tālākā ceļa. Bet dažus mēnešus atpakaļ saņēmu vēstuli no kāda advokāta, kurš lūdza man paziņot, vai es nezinu, kas noticis ar Neviļu. Toreiz uzrakstīju viņam visu, ko zināju.

—  Jā, — noteica sers Henrijs, — viņš pārsūtīja man jūsu vēstuli. Jūs rakstījāt, ka džentlmenis, kura vārds bijis Nevils, atstājis Ba­mangvato maija sākumā furgonā ar vēršu dzinēju un vietējo med­nieku, Džimu vārdā, un teicis, ka nodomājis aizkļūt, ja tas būs iespējams, līdz Injati — Matabeles zemes [8] tālākajam tirdzniecības punktam. Tur viņš cerēja pārdot savu furgonu un doties tālāk kājām. Tāpat jūs rakstījāt, ka misters Nevils patiesi pārdevis savu furgonu, tālab ka pēc sešiem mēnešiem jūs tikāt redzējuši viņa furgonu kādam portugāļu tirgotājam. Sis cilvēks jums pastāstīja, ka nopircis to Injati no kāda baltā, kura vārds viņam esot izkritis no prāta, un jādomā, ka baltais ar savu iezemiešu kalpu devies dziļāk zemes iekšienē medībās.

—   Jā.

Iestājās klusums.

—   Mister Kvotermein, — sers Henrijs negaidot ierunājās, — manuprāt, jūs vairāk nekā nezināt un arī nevarat iedomāties, kādi iemesli piespieda manu… misteru Neviļu uzsākt ceļojumu uz ziemeļiem, ne arī kāds bija šī ceļojuma mērķis.

—   Kaut kas gan par to man bija nācis ausīs, — atbildēju un aprāvos. Es nepavisam negribēju par to runāt.

Sers Henrijs un Guds saskatījās, un kapteinis pamāja ar galvu.

—      Mister Kvotermein, — sacīja sers Henrijs, — gribu jums pa­stāstīt kādu notikumu un palūgt jums padomu, bet varbūt arī palī­dzību. Pilnvarotais, kas man nodeva jūsu vēstuli, norādīja, ka varu pilnīgi uz to paļauties. Kā viņš stāstīja, jūs esat labi pazīstams Natalā, kur baudāt vispārēju cieņu. Bez tam jūs piederot pie cilvē­kiem, kuri prot glabāt noslēpumu.

Es palocījos un iedzēru malku atšķaidīta viskija, lai slēptu savu apjukumu, tālab ka esmu kautras dabas. Sers Henrijs turpināja.

—   Misters Nevils bija mans brālis.

—   Ak tā, — es noteicu un sarāvos, jo tagad zināju, ko man at­gādināja sers Henrijs Kērtiss, kad viņu ieraudzīju pirmoreiz. Mis­ters Nevils bija daudz mazāka auguma, ar tumšu bārdu, bet tagad, kad es tā padomāju, acis viņam bija tādas pašas caururbjošas un ar tādu pašu pelēku nokrāsu kā seram Henrijam. Arī sejas pantos bija zināma līdzība.

—   Misters Nevils bija mans vienīgais un jaunākais brālis, — turpināja sers Henrijs, — un mēs pirmoreiz šķīrāmies pirms pie­ciem gadiem. Neatceros, ka līdz tam mēs būtu šķīrušies kaut vai uz mēnesi. Bet apmēram pirms pieciem gadiem mūs piemeklēja ne­laime, kā jau tas daždien ģimenēs atgadās: mēs ar brāli stipri sa­ķildojāmies, un es savās dusmās izturējos pret viņu netaisnīgi.

It kā apstiprinot šos vārdus, kapteinis Guds sāka enerģiski māt ar galvu. Sai brīdī mūsu kuģis spēji sašūpojās, tā ka spogulis, kas bija piestiprināts pie labā borta, kādu mirkli atradās turpat virs mūsu galvām, un, kad es tā sēdēju, iebāzis rokas kabatās, un vēros augšup, varēju redzēt viņu kā traku mājam ar galvu.

—   Manuprāt, jūs zināt, — turpināja sers Henrijs, — ja cilvēks mirst, neatstājis testamenta, un viņam nav cita īpašuma kā vien zeme, kuru Anglijā sauc par nekustamu īpašumu, visu manto no­mirušā vecākais dēls. Tā nu notika, ka tieši tai laikā, kad mēs sastrīdējāmies, neatstājis testamenta, nomira mūsu tēvs. Viņš bija vilcinājies ar testamentu tikām, kamēr bija par vēlu. Rezultātā brālis palika bez graša naudas, turklāt viņam nebija nekādas pro­fesijas. Protams, mans pienākums būtu bijis viņu nodrošināt, bet tolaik mūsu attiecības bija tiktāl saasinājušās, ka, man par kaunu (to sakot, viņš smagi nopūtās), es viņa labā nepakustināju ne pirksta. Man nebija žēl viņam ko dot, nebūt nē, — es tikai gaidīju, lai viņš spertu pirmo soli uz izlīgšanu, bet viņš to nedarīja. Pie­dodiet, ka apgrūtinu jūs ar šiem sīkumiem, bet jums jābūt skaidrībā par visu. Vai nav tiesa, Gud?

—   Kā tad, kā tad, — atbildēja kapteinis. — Esmu pārliecināts, ka misters Ķvotermeins par šo lietu nevienam nebildis ne pušplēsta vārda.

—   Protams, — es sacīju, jo varen lepojos ar to, ka protu glabat noslēpumus.

—   Tātad, — atsāka sers Henrijs, — tolaik mana braļa tekošajā rēķinā bija daži simti mārciņu sterliņu. Nesakot man ne vārda, viņš izņēma šo nožēlojamo summu un, pieņēmis Nevila vārdu, devās uz Dienvidāfriku neprātīgā cerībā iegūt bagātību. Es to uz­zināju tikai vēlāk. Pagāja apmēram trīs gadi, un es nebiju saņēmis no brāļa nekādas ziņas, lai gan vairākkārt tiku viņam rakstījis. Droši vien vēstules viņu nesasniedza. Bet, laikam ritot, mans ne­miers par viņu auga augumā. Es sapratu, mister Kvotermein, ko nozīmē dzimtas asinis.

—• Tiesa, kas tiesa, — noteicu un iedomājos savu Hariju.

—   Es būtu atdevis pusi no īpašuma, mister Kvotermein, lai tikai dabūtu zināt, ka mans brālis Džordžs, mans vienīgais radinieks, ir sveiks un vesels un es viņu atkal redzēšu.

—   Bet jūs neko tādu nedarījāt, Kērtis, — izmeta kapteinis Guds, pavēries seram Henrijam sejā.

—   Un tā nu, mister Kvotermein, jo tālāk, jo vairak es uztrau­cos, vai mans brālis maz ir dzīvs, un, ja viņš ir dzīvs, tad kā man panākt, lai viņš atgrieztos mājup. Es uzsāku viņa meklēšanu un rezultātā saņēmu arī jūsu vēstuli. Iegūtās vēstis mani nomierināja, jo tās liecināja, ka vēl nesen Džordžs bija dzīvs, taču tālāku ziņu līdz pat šim laikam nav. Un tā, īsi sakot, nolēmu atbraukt šurp un meklēt viņu pats, bet kapteinis Guds bija tik laipns un piekrita būt man par ceļabiedru.

—   Redziet, — teica kapteinis, — man tik un ta nav ko darīt. Lordi, kas sēž admiralitātē, padzina mani no flotes, lai es, dzīvojot no pusalgas, mirstu kaut badā. Bet tagad, ser, varbūt pastāstiet mums visu, ko zināt vai ko esat dzirdējuši par džentlmeni vārdā Nevils.

II nodala

LEĢENDA PAR ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVĒM

—   Ko īsti jūs esat dzirdējuši par mana brāļa ceļojumu pa Ba­mangvato? — iejautājās sers Henrijs, kad es, bāzdams pīpē ta­baku, vilcinājos ar atbildi kapteinim Gudam.

—   Esmu dzirdējis, — es atbildēju, — un līdz šai baltai dienai

nevienai dzīvai dvēselei par to neesmu bildis ne vārda. Esmu dzir­dējis, ka viņš taisījās doties uz ķēniņa Zālamana raktuvēm.

—  Uz ķēniņa Zālamana raktuvēm!; — mani klausītāji vienā balsī izsaucās. — Kur tad tās atrodas?

—   To es nezinu, — atteicu. — Zinu tikai, ko par tām runā. Tiesa, reiz es redzēju kalnu virsotnes, aiz kurām atrodas Zālamana rak­tuves, taču mani no kalniem šķīra simt trīsdesmit jūdžu tuksneša, un, man liekas, nevienam no baltajiem, izņemot vienu vienīgu, vēl nav izdevies šķērsot šo tuksnesi. Bet varbūt man labāk pastāstīt teiksmu, kādu man gadījās dzirdēt par Zālamana raktuvēm? Tikai dodiet man vārdu, ka bez manas atļaujas neizpaudīsiet ne vārda no tā, ko jums tagad stāstīšu. Vai esat ar mieru? Man ir savi iemesli lūgt jūs klusēt.

Sers Henrijs piekrītoši palocīja galvu, bet kapteinis Guds atbil­dēja:

—   Protams! Protams!

—   Kā jūs varbūt varat iedomāties, — es iesāku, — ziloņu med­nieki ir rupji, neaptēsti cilvēki, kas nemēdz interesēties ne par ko citu kā vien par parastajām sadzīves lietām un kaferu paradu­miem. Tiesa, reizumis arī viņu vidū pagadās kāds, kas ar lielu aiz­rautību vāc iedzimto teikas, lai tādā veidā dotu savu artavu šīs

noslēpumainās zemes vēstures izpratnei. Un tieši no šāda cilvēka es pirmoreiz dzirdēju leģendu par Zālamana raktuvēm. Tas bija gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, kad tikko biju uzsācis ziloņu medības Matabeles zemē. So cilvēku sauca par Ivensu. Nākošajā gadā nabadziņš aizgāja bojā, — viņu nogalināja ievainots bifelis. Apglabāja viņu pie Zambezi ūdenskrituma. Atceros, kādu nakti es pastāstīju īvensam par apbrīnojamām raktuvēm, kādas biju re­dzējis, dzenoties pakaļ kudu* un kanu [9] antilopēm apvidū, kurš tagad-saucas par Transvālas Leidenburgas rajonu. Es dzirdēju, ka nesen atkal uzdūrušies šīm raktuvēm, meklējot zeltu, bet man tās bija zināmas jau pirms daudziem gadiem. Tur cietā klintī izcirsts plats braucamais cejš, kas ved uz ieeju raktuvēs jeb galeriju. Sīs galerijas ieejā ir veseli zelta kvarca kalni, kas sagatavoti sasmal­cināšanai. Tas liecina, ka strādniekiem, lai kas arī viņi būtu bijuši, nācies steigšus pamest raktuves. Kādus soļus divdesmit dziļāk tur ir otra galerija, kas krusto pirmo un ir izklāta ar skaistām akmens plāksnēm.

«Bet es,» teica īvenss, «pastāstīšu kaut ko vēl dīvaināku.»

Un Ivenss sāka man stāstīt, kā kaut kur ļoti tālu, zemes iekšienē, viņš uzgājis pilsētas drupas. Pēc viņa domām, tā bijusi bībelē minētā Ofira, un, starp citu, mācītāki vīri daudz gadu pēc Ivensa nāves apgalvoja to pašu. Atceros, es kā apburts klausījos stāstu par visiem šiem brīnumiem, tālab ka tolaik biju jauns un stāsts par seno civilizāciju un dārgumiem, kurus seno jūdu un fēniķiešu piedzīvojumu meklētāji mēdza izcelt no zemes, kad tā jau sen bija atkal nonākusi visdziļākā barbarisma stāvoklī, iedarbojās uz manu iztēli. Pēkšņi īvenss iejautājās:

«Vai tu, jaunekli, esi kādreiz dzirdējis par Suleimana kalniem, kas atrodas ziemeļrietumos no Mašukulumbves [10] zemes?»

Atbildēju, ka nekā neesmu dzirdējis.

«Bet tieši tur,» viņš teica, «atrodas raktuves, kas piederēja ķēni­ņam Zālamanam — es runāju par dimanta raktuvēm!»

«Kā tad tu to zini?» pajautāju.

«Kā es to zinu! Tāds kā joks! Kas tad ir «Suleimans», ja ne iz­kropļots Zālamana vārds? [11] un bez tam man par to daudz stās­tīja kāda isanusi (burve) Manikas [12] zemē. Viņa teica, ka cilvēkis

kas mītot aiz šiem kalniem, piederot pie viena no zulusu [13] cilts za­riem, tie runājot kādā zulusu izloksnē, bet esot skaistāki un lielāka auguma nekā zulusi. Viņu vidū mituši vareni burvji, kuri savas mākslas mācījušies pie baltajiem tad, kad vēl «visa pasaule bijusi tumša», un viņi zinājuši «mirdzošo akmeņu» brīnumaino raktuvju noslēpumu.

Atzīšos, tobrīd man šis stāsts šķita smieklīgs, lai gan reizē tas mani arī ieinteresēja, jo dimantu lauki tolaik vēl nebija atklāti. Diemžēl nabaga īvenss drīz pēc tam aizbrauca, aizgāja bojā, un veselus divdesmit gadus man dzirdētais bija izkritis no prāta. Un, rau, tieši pēc divdesmit gadiem — bet tas ir ilgs laiks, džentlmeņi, jo retais ziloņu mednieks šais bīstamajās gaitās saglabā dzīvību tik ilgi, — tātad pēc divdesmit gadiem man ausīs nāca kaut kas noteiktāks par Suleimana kalniem un par zemi, kas atrodas viņpus tiem. Tas notika apmetnē, ko sauc par Sitandas krālu [14] un kas at­radās aiz Manikas zemes robežām. Tā ir nožēlojama vieta — tur tu neatradīsi nekā ēdama, medījumu nav gandrīz nekādu. Man bija drudzis, un es jutos ļoti draņķīgi. Kādudien tur ieradās portugā- lietis, vienīgi sava kalpa metisa pavadīts. Jāsaka, es labi pazīstu portugāļus no Delagoas***, — pasaulē nav ļaunāku sātanu, kas aptaukojas uz cilvēku ciešanu un asiņu rēķina.

Taču šis cilvēks stipri atšķīrās no tiem neliešiem, kurus biju pa­radis sastapt. Viņš man drīzāk atgādināja kādu no tiem pieklājī­gajiem spāniešiem, par kuriem biju lasījis grāmatās. Tas bija kārns gara auguma cilvēks tumšām acīm un cirtainām, sirmām ūsām. Mēs mazliet parunājāmies, jo viņš varēja izteikties lauzītā angļu valodā, bet es kaut cik sapratu portugāliski. Portugālietis stādījās man priekšā kā Zozē Silvestra un teica, ka viņam esot māja pie Delagoa līča. Kad nākošajā dienā viņš kopā ar savu metisu devās tālāk, viņš atsveicinājās no manis, noņemdams platmali ar smalku vecmodīgu žestu.

«Uz redzēšanos, senjor,» viņš teica. «Ja mums būs lemts kād­reiz atkal tikties, es jau būšu visbagātākais cilvēks zemes virsū un tad neaizmirsīšu arī jūs!»

Es mazliet pasmējos, jo, lai smietos vairāk, biju pārāk vārgs, un, redzēdams, ka viņš devās rietumu virzienā uz lielo tuksnesi, nodomāju — nez vai viņam visi ir mājā un ko gan viņš cer tur atrast.

Pēc nedēļas ar drudzi biju ticis galā. Kādu vakaru sēdēju mazas telts priekšā, kuru vienādiņ vadāju sev līdz, un skrubināju nožēlo­jama putna pēdējo stilbiņu; putnu biju nopircis no kāda iezemieša par gabalu auduma, kurš bija vērts divdesmit tādu putnu. Vēro­dams nokaitēto, sarkano sauli, kas iegrima bezgalīgajā tuksnesi, pēkšņi uz pakalna nogāzes, kādus trīssimt jardus no manis, pa­manīju cilvēku. Spriežot pēc tā, ka viņam mugurā bija svārki, tas bija eiropietis. Svešais tuvojās četrrāpus, pēc tam piecēlās un grī­ļodamies nogāja dažus jardus, tad atkal nokrita un rāpās tālāk. Redzēdams, ka ar svešinieku nav labi, aizsūtīju viņam palīgos vienu no saviem medniekiem. Drīz viņu atveda, un izrādījās, ka tas ir — nu kā jūs domājat — kas?

—   Protams, ka Zozē Silvestra! — noteica kapteinis Guds.

—  Jā, Zozē Silvestra jeb, pareizāk, viņa ar ādu pārvilktais ģin­denis. Portugāļa seja no drudža bija koši dzeltena un lielās, mel­nās acis gandrīz vai izspiedušās no pieres. Tur nebija nekas vai­rāk kā dzeltena, pergamentam līdzīga āda, balti mati un izdēdējuši kauli, kas spiedās cauri ādai.

«Ūdeni, dieva dēļ ūdeni!» viņš izdvesa. Lūpas viņam bija sa­sprēgājušas, mēle, kas rēgojās starp tām, piepampusi un nomelnē­jusi.

Es iedevu viņam ūdeni, kuram mazliet biju pielējis pienu; viņš izdzēra ne mazāk kā divas kvartas [15] vienā paņēmienā, milzīgiem malkiem. Vairāk es baidījos viņam dot. Pēc tam viņam sākās drudža lēkme, nabadziņš nokrita un sāka murgot par Suleimana kalniem, par dimantiem un tuksnesi. Ievilku viņu teltī un, cik nu tas stāvēja manos spēkos, centos atvieglot viņa ciešanas. Daudz es līdzēt, protams, nevarēju, un man bija skaidrs, ar ko tam neiz­bēgami vajadzēja beigties. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš maz­liet nomierinājās. Es atlaidos atpūsties un aizmigu. Rītausmā pa­modos un puskrēslā ieraudzīju viņa savādo, izģindušo augumu. Viņš sēdēja un stingi raudzījās uz tuksneša pusi. Pēkšņi pirmais saules stars apspīdēja plašo līdzenumu mūsu priekšā un pārslīdēja pāri vienai no Suleimana kalnu augstākajām virsotnēm, kuru no mums šķīra vairāk nekā simt jūdžu.

«Lūk, tur, tur!» mirējs izsaucās portugāliski, izstiepis pret vir­sotni savu garo, vājo roku. «Bet man nav lemts tur kādreiz nokļūt, nav lemts! Un nevienam neizdosies tur nokļūt!» Pēkšņi viņš ap­klusa un likās kaut ko apsveram. «Draugs,» viņš teica, pagriezies pret mani, «jūs esat šeit? Man acis tumst.»

«Jā,» es atsaucos, «esmu šeit. Bet tagad atgulieties un atpū­tieties.»

«Drīz es varēšu pūsties,» viņš čukstēja. «Man būs daudz laika atpūtai — vesela mūžība. Es mirstu! Jūs izturējāties labi pret mani. Atstāšu to dokumentu jums. Varbūt jūs nokļūsiet tur, ja izturēsiet ceļojumu pāri tuksnesim, kas nobendēja ir manu nabaga kalpu, ir mani.»

To izteicis, viņš pagrābājās azotē un izņēma kaut ko, kas man šķita esam tabakmaks, kādu būri mēdz gatavot no melnās anti­lopes ādas. Tas bija cieši sajozts ar mazu ādas siksniņu. Mirējs pūlējās to dabūt vaļā, bet nespēja un pastiepa vīstokli man, lūg­dams atraisīt. Es paklausīju un izvilku kādu nodriskātu dzeltenu audekla skrandu, uz kuras kaut kas bija uzrakstīts rūsas krāsas burtiem. Drānā bija ietīts papīra gabals.

Nabadziņš runāja pavisam vārgā balsī, jo spēki viņu atstāja.

«Uz papīra ir rakstīts tas pats, kas uz drānas gabala. Es ziedoju daudz gadu, lai to izlasītu. Klausieties! Mans sencis, politisks emigrants no Lisabonas, bija viens no pirmajiem portugāļiem, kas izkāpa Šeit malā. Viņš uzrakstīja šo dokumentu savā nāves stundā kalnos, kur ne līdz tam, ne arī pēc tam neviens baltais cilvēks nav spēris kāju. Viņu sauc Zozē da Silvestra, un viņš dzīvoja pirms trīssimt gadiem. Vergs, kas palika viņu gaidām šaipus kalniem, atrada viņa līķi un atnesa papīru uz māju, uz Delagou. Kopš tiem laikiem papīrs glabājas mūsu ģimenē, un neviens nav mēģinājis izlasīt uzrakstīto, līdz beidzot tas izdevās man pašam. Es par to samaksāju ar dzīvību, bet citam varbūt veiksies, un tad viņš kļūs par pašu bagātāko cilvēku pasaulē — jā, par pašu bagātāko pa­saulē! Tikai nedodiet šo papīru nevienam, ejiet uz turieni pats!»

Pēc tam viņš atkal sāka murgot, un stundu vēlāk viss bija galā.

Lai miers viņa pīšļiem! Viņš šķīrās no dzīves mierīgi. Es apraku viņu dziļi un uzvēlu uz kapa lielus akmeņus, tāpēc nedomāju, ka šakāļiem izdevies izkārpīt viņa līķi. Bet pēc tam es no turienes aizbraucu.

—   Nu bet dokuments? — iejautājās sers Henrijs, dziļi ieinte­resēts.

—  Jā, patiesi, ko tad vēstīja šis dokuments? — piebilda kapteinis Guds.

—   Tā, džentlmeņi, ja vēlaties, es pastāstīšu. Neesmu vēl nevie­nam to rādījis kā vien savai dārgajai nelaiķei, un, pēc viņas do­mām, tie ir tīrie nieki, bet piedzērušais vecais portugāļu tirgotājs, kas man šo dokumentu pārtulkoja, tā saturu aizmirsa jau nāko­šajā rītā. īstais audekla gabals man ir mājā, Dērbanā, kopā ar nabaga Žozē tulkojumu, bet piezīmju grāmatiņā man ir tā atstāstī­jums angļu valodā līdz ar kartes kopiju, ja vien to var saukt par karti.

«Es, Žozē da Silvestra, mirstot bada nāvē mazā alā, kur nav sapūsts sniegs, vienā no tiem kalniem, kurus esmu no­saucis par Sābas ķēniņienes [16] krūtīm, proti, vairāk pret dien­vidiem izvirzītā kalna virsotnes paugura ziemeļu pusē, rak­stu šo 1590. gadā ar kaula šķembu, ko iemērcu pats savās asinīs, uz sava apģērba skrandas. Ja mans vergs, kad at­nāks šurp, atradīs šo rakstu un nonesīs to uz Delagou, lai mans draugs (vārds nesalasāms) dara karalim zināmu, ka  viņš var sūtīt šurp savu karaspēku. Ja karaspēks dzīvs šķēr­sos tuksnesi, pāries pāri kalniem un spēs pieveikt drosmī­gos kukuāņus un viņu velnišķīgās burvestības, pie tam šim nolūkam nepieciešams ņemt līdz daudz garīdznieku, tad viņš kļūs par bagātāko valdnieku, kāds vien bijis kopš Zāla­mana. Es pats savām acīm redzēju neizmērojamos dimantu krājumus Zālamana dārgumu glabātavā aiz Baltās nāves, bet Gegūlas, šīs burvju mednieces, nodevības dēļ nekā neva­rēju aiznest un tik tikko izglābu savu dzīvību. Lai tas, kas dosies turp, iet pa ceļu, kurš zīmēts kartē, un kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes kreisās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš, trīs dienu gājiena attālumā atrodas karaļa mītne. Lai viņš nogalina Gegūlu. Lūdziet par manu dvē­seli. Palieciet sveiki.

Žozē da Silvestra.»

Kad biju beidzis lasīt un parādīju kartes kopiju, ko bija zīmējusi vecā portugāļa vārgā roka ar paša asinīm tintes vietā, iestājās dziļš klusums. Mani klausītāji bija pārsteigti.

— Jā, — beidzot ieteicās kapteinis Guds, — divas reizes esmu apbraukājis apkārt pasaulei un iegriezies gandrīz visās ostas,

bet, lai mani pakar, ja kādreiz man nācies dzirdēt vai lasīt, jāsaka, tādu izdomājumu.

—       Jā, dīvains stāsts, mister Kvotermein, — sers Henrijs savu­kārt piebilda. — Ceru, ka nedzenāt ar mums jokus. Zinu, ka daž­reiz tā mēdz apmānīt zaļknābjus.

—       Ja jūs tā domājat, ser Henrij, tad labāk tūlīt izbeigsim visas runas, — es saniknots teicu, bāžot papīru atpakaļ kabatā un slie- damies kājās, lai ietu projām. Man nepatīk, ja mani pielīdzina tiem stulbeņiem, kas uzskata par asprātīgu sameloties un allaž dižojas iebraucēju priekšā ar neparastiem mednieku stāstiem, kuri patie­sībā nekad nav notikuši.

Sers Henrijs uzlika lielo roku man uz pleca.

—        Sēdieties, mister Kvotermein, — viņš ierunājās, — un piedo­diet. Skaidrs, ka jūs negribat mūs mānīt. Taču stāsts bija tik nepa­rasts, ka gandrīz nevarēju tam noticēt.

—        Jūs redzēsiet īsto karti un dokumentu, kad aizbrauksim uz Dērbanu, — es noteicu, mazliet nomierinājies. Patiesi, pārdomājot stāstīto, kas likās tīri vai neticams, sapratu, ka seram Henrijam bija visas tiesības apšaubīt manu godīgumu. — Bet es vēl nekā neesmu teicis par jūsu brāli. Pazinu viņa kalpu Džimu, kas kopā ar viņu devās ceļojumā. Tas bija ļoti prātīgs iezemietis, dzimis bečuānis un labs mednieks. Redzēju Džimu torīt, kad misters Nevils gatavojās braukt projām. Puisis stāvēja pie maniem ratiem un uz dīseles grieza tabaku pīpei.

«Džim,» es teicu, «kurp tad jūs tā taisāties? Uz ziloņu medībām?»

«Nē, bās*,» viņš atbildēja, «mēs gribam meklēt kaut ko daudz vērtīgāku par ziloņkaulu.»

«Kas gan tas varētu būt?» es, ziņkārības mudināts, iejautājos. «Zelts, vai?»

«Nē, bās, vēl kaut kas vērtīgāks par zeltu.» Un viņš pasmīnēja.

Vairāk es nevaicāju, tālab ka negribēju likties ziņkārīgs un līdz ar to zaudēt savu cieņu. Taču viņa vārdi mani samulsināja.

Džims beidza griezt tabaku.

«Bās,» viņš izgrūda.

Es likos viņu nedzirdam.

«Bās,» viņš atkārtoja.

«Nu, puis, kas ir?» es atsaucos.

«Bās, mēs dodamies pēc dimantiem.»

«Pēc dimantiem? Bet tad taču jūs braucat pa nepareizu ceļu, — jums vajadzēja griezties uz Dimantu lauku pusi.» «Bās, vai tev gadījies kādreiz dzirdēt par Suleimana kalniem?»

«Ir gan gadījies.»

«Vai esi dzirdējis stāstām, ka tur esot dimanti?»

«Esmu dzirdējis kaut kādas muļķīgas pļāpas, Džim.»

«Tās nav pļāpas, bās. Reiz es pazinu sievieti, kas kopā ar bērnu bija atnākusi no turienes un aizkūlusies līdz Natalai. Viņa pati man stāstīja par to. Tagad viņa jau mirusi.»

«Tavs kungs kļūs par laupījumu maitas putniem, Džim, ja viņš neatteiksies no nodoma aiziet līdz Suleimana zemei. Jā, un tu arī, ja vien tie atradīs kaut ko knābājamu tavā nevienam nevajadzīgajā vecajā ģindenī.»

Viņš nosmīnēja.

«Var jau būt, bās! Bet cilvēkam taču ir jāmirst. Un man pašam gribētos izmēģināt laimi jaunā vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te drīz būs izmedīti visi ziloņi.»

«Uzklausi mani, puis,» es iekaisu. «Labāk pagaidi, kamēr nāve saķers tevi pie dzeltenās rīkles, paklausīsimies, kādu meldiņu tad tu vilksi.»

Pusstundu vēlāk redzēju, ka Nevila furgons devās ceļā. Pēc īsa brīža Džims skriešus metās atpakaļ un pieskrēja man klāt.

«Bās,» viņš ierunājās, «negribēju aizbraukt, neatvadījies no te­vis, tāpēc ka droši vien tev ir taisnība: mēs nekad neatgriezīsimies.»

«Tātad tavs saimnieks patiesi sataisījies uz Suleimana kalniem, Džim, vai arī tu melo?»

«Nē,» atbildēja Džims, «tas ir tiesa. Saimnieks teica, ka viņam par katru cenu jāiegūst vai vismaz jāmēģina iegūt bagātība, un kāpēc lai viņš nepamēģinātu kļūt bagāts ar dimantu palīdzību.»

«Pagaidi mazliet, Džim,» es lūdzu, «še tev zīmīte, ko nodot saim­niekam, bet apsoli man atdot to viņam tikai tad, kad būsiet sasnie­guši Injati.» (Tas bija apmēram simt jūdžu no šejienes.)

«Labi,» viņš atteica.

Es paņēmu gabaliņu papīra un uzrakstīju: «Lai tas, kas dosies turp … kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes krei­sās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš.»

«Nu tad, Džim,» es teicu, «kad atdosi šo zīmīti saimniekam, pa­saki, ka stingri jāseko šim padomam. Iegaumē, ka tev nevajag tūlīt atdot viņam šo papīriņu, tāpēc ka es negribu, lai viņš grieztos atpakaļ un sāktu man uzdot jautājumus, uz kuriem man nav ne­kādās patikas atbildēt. Bet tagad ej, dīkdieni, rati jau gandrīz izzuduši skatienam.»

Džims paņēma zīmīti un aizmetās pakal furgonam. Tas tad arī būtu viss, ko es zinu par jūsu brāli, ser Henrij. Bet es ļoti bai- dos, ka …

—   Mister Kvotermein, — sers Henrijs mani pārtrauca, — es meklēšu savu brāli. Dzīšu viņa pēdas līdz Suleimana kalniem, bet, ja būs nepieciešams, arī vēl tālāk. Iešu, kamēr atradīšu viņu vai arī līdz būšu pārliecinājies, ka viņš gājis bojā. Vai jūs nāksiet man līdzi?

Ja nemaldos, es jau tiku teicis, ka esmu piesardzīgs un pat kautrs cilvēks, un šis priekšlikums mani sabiedēja. Man šķita, ka doties šādā ceļojumā ir tas pats, kas iet drošā nāvē. Bez tam, nerunājot jau par visu pārējo, man ir jāpabalsta dēls, un tāpēc nedrīkstu atļauties nomirt tieši tagad.

—   Nē, pateicos jums, ser Henrij, domāju, ka būs labāk, ja at­teikšos, — es iesāku. — Esmu pārāk vecs, lai piedalītos šādos bez­cerīgos pasākumos, kuri mums, bez šaubām, beigsies tāpat, kā tie beidzās manam nabaga draugam Silvestram. Man ir dēls, ku­ram esmu nepieciešams, tāpēc nevaru atļauties likt dzīvību uz spēles.

Sers Henrijs un kapteinis Guds izskatījās dziļi vīlušies.

—   Mister Kvotermein, — ierunājās sers Henrijs, — esmu bagāts cilvēks un no sava nodoma neatteikšos. Par saviem pakalpojumiem varat pieprasīt jebkuru atlīdzību. Sī summa jums tiks izmaksāta līdz mūsu aizbraukšanai. Bez tam, ja ar mums vai jums kaut kas atgadīsies, būšu parūpējies, lai jūsu dēls tiktu pienācīgi nodroši­nāts, un pēc tā jūs varat spriest, par cik nepieciešamu es uzskatu jūsu līdzdalību. Ja mums palaimēsies nokļūt līdz tai vietai un atrast dimantus, jūs tos sadalīsiet līdzīgās daļās ar Gudu. Man tie nav vajadzīgi. Protams, cerību tur nokļūt nav gandrīz nekādu, taču var gadīties, ka pa ceļam mēs iegūsim ziloņkaulu, un ar to jūs varē­siet rīkoties tāpat. Jūs varat tikpat labi man diktēt savus noteiku­mus, mister Kvotermein. Un pats par sevi saprotams, ka es segšu visus izdevumus.

—   Ser Henrij, — es sacīju, — man nekad nav nācies dzirdēt augstsirdīgāku piedāvājumu, un nabaga mednieks un tirgotājs ne­var ar to nerēķināties. Bet šis ir vislielākais pasākums, kurā jebkad esmu ticis uzaicināts, un man vajadzīgs laiks, lai to visu apsvērtu. Katrā ziņā došu atbildi, pirms vēl būsim sasnieguši Dērbanu.

—   Lieliski, — atbildēja sers Henrijs.

Tad es viņiem novēlēju labu nakti un devos pie miera. Sapnī es redzēju nabaga sen sen mirušo Silvestru un dimantus.

III nodaļa

AMBOPA KĻŪST PAR MŪSU KALPOTĀJU

No Keiptaunas nokļūt pa jūru līdz Dērbanai var četrās piecās dienās: tas ir atkarīgs no laika apstākļiem un kuģa gaitas. Daž­reiz, ja grūti iebraukt īstlondonā [17] , kur vēl nav tās lieliskās ostas, par ko tik daudz runāts un kur ieguldīts milzums naudas, ir jāka­vējas vesela diennakts, kamēr velkoņi var izbraukt, lai aizvestu no kuģa preces. Mums nebija jāgaida, jo jūras viļņošanās bija pa­visam nenozīmīga, un no krasta tūlīt atgāja velkoņi, vedot līdz virteni neglītu plakandibena laivu, kurās ar lielu troksni sāka sviest preču saiņus, nemaz nepievēršot uzmanības, kas tajos at­radās; saiņi lidoja brākšķēdami, neviens neskatījās, vai tā ir vilna vai porcelāns. Redzēju, kā sašķīda kaste ar četriem dučiem šampa­nieša pudeļu un dzirkstošais vīns izšļācās un putoja pa netīrās kravas laivas dibenu. Tie nu gan bija pavisam nevajadzīgi plūdi! Laivā sēdošie kaferi acīmredzot domāja tāpat, jo, atraduši pāris nesaplīsušu pudeļu, viņi nosita tām kaklus un izdzēra tukšas līdz dibenam. Taču viņi nebija rēķinājušies ar šampanieša tilpuma palielināšanos putu dēļ. Juzdami, ka dzēriens viņus spiež vai nost, tie valstījās pa laivas dibenu, saukdami, ka gardais dzēriens esot «tagati» — noburts. Stāvēdams uz kuģa, es aprunājos ar viņiem un iestāstīju, ka viņi iedzēruši visstiprākās baltā cilvēka zāles un dzīvotāji vairs nebūs. Kaferi aizīrās uz krastu briesmīgi pārbiju­šies, un es domāju, ka šampanietim viņi gan vairs nekad nepieskarsies.

Visu ceļu uz Natalu man no prāta neizgāja sera Henrija Kērtisa piedāvājums. Dienu vai divas mēs pie tā vairs neatgriezāmies, lai gan es stāstīju seram Henrijam un Gudam neskaitāmus medniek- stāstus, turklāt nekā neizdomājot un nepārspīlējot. Nav nekādas vajadzības pūst pīlītes par medīšanu, jo tam, kas nodarbojas ar medībām, tāpat jau gadās daudz neparastu piedzīvojumu. Bet tas uz manu stāstu neattiecas.

Beidzot kādā brīnišķīgā janvāra vakarā — mums taču janvāris ir viskarstākais mēnesis — kuģis tuvojās Natalai, un mēs braucām gar tās krastiem, cerot, ka, saulei rietot, apbrauksim Dērbanas ragu. Krasts no pašas īstlondonas ar saviem sarkanajiem smil­šainajiem pakalniem un plašajiem koši zaļajiem klajumiem, kas šur un tur izraibināti ar kaferu ciematiem, ir apbrīnojami skaists. Viļņi, brāžoties pret piekrastes klintīm, uzšļācas augstu jo augstu un izveido sniegbaltu putu joslu, kas apjož visu krastu. Bet sevišķi krāšņa daba ir pie pašas Dērbanas. Gadsimtu gaitā lietavu strau­mes izskalojušas pakalnos dziļas plaisas, kurās spīguļo upes; cil­vēku roku neskarto krūmāju tumšais zaļums mijas ar maizes koku dārzu un cukurniedru plantāciju zaļumu, kam ir cita nokrāsa, bet šur tur izsvaidītie baltie namiņi, uzsmaidot rāmajai jūrai, rada mājīguma noskaņu.

Manuprāt, lai cik skaista arī būtu ainava, tomēr nepieciešama cilvēka klātiene, lai tā būtu pilnīga. Iespējams, ka tāds priekšstats man izveidojies tāpēc, ka pārāk ilgi esmu nodzīvojis mežonīgās, vientuļās vietās un tālab arī zinu civilizācijas vērtību, lai arī tā aizbaida medību zvērus. Paradīze bija brīnišķīga, protams, arī līdz cilvēka parādīšanās brīdim, bet esmu pārliecināts, ka tā kļuva vēl skaistāka, kad pa to sāka staigāt Ieva.

Savos aprēķinos bijām mazliet kļūdījušies, un saule jau sen bija norietējusi, kad izmetām enkuru netālu no Dērbanas raga un iz­dzirdām šāvienu, kas pavēstīja lāga dērbaniešiem, ka pienācis pasta kuģis no Anglijas. Doties uz krastu pāri sēklim bija par vēlu; mēs vērojām, kā glābšanas laivā iekrāva pastu, un tad kāpām lejā pusdienā.

Kad atkal iznācām uz klāja, mēness bija jau uzlēcis un lēja savu gaismu pār jūru un krastu tik dāsni, ka bākas ātri mirgojošās ugunis likās pavisam bālas. No krasta plūda stipra, salda smarža, kas man allaž atsauc atmiņā baznīcas dziedāšanu un misionārus. Bīrijes [18] namiņu logos mirdzēja simtiem uguņu. No lielās brigas, kas stāvēja tepat līdzās, atplūda jūrnieku dziesmas; puiši strādāja, lai līdz ar vēju varētu pacelt enkuru un doties tālāk. Bija brīniš­ķīga nakts, viena no tām naktīm, kādas mēdz būt vienīgi Dienvid­āfrikā. Visu dzīvo radību tā ietina savā miera autā, tāpat kā mēness savā sidraba segā ietina visu dabu. Pat milzīgais buldogs, kas piederēja vienam no mūsu sportiskajiem pasažieriem, šī maigā klu­suma ietekmēts, aizmirsa savu vēlēšanos uzsākt ķīviņu ar pērtiķi, kas tupēja būrī klāja priekšgalā; suns gulēja pie kajītes durvīm un saldi krāca, droši vien sapņodams, ka pieveicis pērtiķi, un sapnī jutās laimīgs.

Mēs trīs — tas ir, sers Henrijs Kērtiss, kapteinis Guds un es — aizgājām un apsēdāmies stūres tuvumā.

— Mister Kvotermein, — kādu brīdi klusējis, mani uzrunāja sers Henrijs, — vai esat apdomājuši manu priekšlikumu?

— Jā, jā! — piebalsoja kapteinis Guds. —Ko esat nolēmis, mis­ter Kvotermein? Ceru, ka iepriecināsiet mūs un nāksiet ar mums līdz ķēniņa Zālamana raktuvēm vai arī uz jebkuru citu vietu, uz kurieni varētu būt devies jums zināmais džentlmenis, vārdā Nevils.

Es klusējot piecēlos, piegāju pie borta un sāku izdauzīt pīpi. Nezināju, ko atbildēt; man vajadzēja kaut vai vēl mirkli, lai galīgi izšķirtos. Iekams degošie pelni bija iekrituši jūrā, lēmums bija pieņemts; lai izlemtu, bija vajadzīga tikai viena lieka sekunde. Tā bieži mēdz būt dzīvē, kad cilvēks ilgi nav varējis izšķirties par kaut ko.

—   Labi, džentlmeņi, — es teicu, apsēzdamies savā vietā, — esmu ar mieru. Ja atļaujat, izteikšu jums, kāpēc un ar kādiem noteiku­miem pieņemu jūsu priekšlikumu. Sākšu ar noteikumiem.

Pirmais. Jums jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar ceļojumu, visu ziloņkaulu un citas vērtības, kādas mēs varētu iegūt ceļā, līdzī­gās daļās dala kapteinis Guds un es.

Otrais. Iekams dodamies ceļā, jūs samaksāsiet man par pakal­pojumiem ceļojuma laikā piecsimt mārciņu sterliņu. Es, no savas puses, apņemos godīgi kalpot jums tik ilgi, kamēr jūs paši atteik­sieties no sava pasākuma vai kamēr mēs sasniegsim savu mērķi, vai arī mūs piemeklēs nelaime.

Trešais. Iekams mēs dodamies ceļā, jums jāapstiprina ar do­kumentu, ka manas bojā ejas vai smagas sakropļošanas gadījumā jūs apņematies izmaksāt manam dēlam Harijam, kas studē medi­cīnu Londonā Gaja slimnīcā, piecus gadus pa divsimt mārciņām gadā. Ap to laiku viņam jau vajadzētu būt spējīgam pašam nopelnīt sev iztiku. Tas, manuprāt, tad arī būtu viss. Varbūt jums liekas, ka es prasu pārāk daudz?

—   Nē, nē! — steigšus sacīja sers Henrijs. — Ar prieku pieņemu visus jūsu noteikumus. No sava nodoma es neatteikšos, un, ņemot vērā jūsu īpašās zināšanas, man nebūtu nekas pretī maksāt vēl vairāk.

—   Jauki. Bet tagad, kad esmu izklāstījis savus noteikumus, pa­teikšu, kādu iemeslu pēc nolēmu piebiedroties jums. Vispirms, džentlmeņi, man jāatzīstas, ka visas šīs dienas es jūs uzmanīgi vēroju, un neuzskatiet mani par nekaunīgu, ja sacīšu, ka jūs abi man esat ļoti simpātiski. Esmu pārliecināts, ka mēs lieliski rikšo­sim vienā pajūgā. Bet, kad taisies sākt tādu garu ceļojumu, tad, manuprāt, tas jau ir kaut kas.

Runājot par pašu ceļojumu —• es domāju mūsu mēģinājumu šķērsot Suleimana kalnus —, teikšu jums skaidri, ser Henrij un kapteini Gud, diez vai mēs atgriezīsimies no turienes sveiki un veseli. Kāds liktenis piemeklēja veco da Silvestru pirms trīssimt gadiem? Kāds liktenis piemeklēja viņa pēcteci pirms divdesmit gadiem? Un kā bija ar jūsu brāli? Teikšu atklāti, džentlmeņi, manu- prat, mūs gaida tāds pats liktenis.

Es apklusu, lai pavērotu savu vārdu iespaidu. Kapteinis Guds izskatījās drusku samulsis, bet sera Henrija sejā pat nepakustējās ne vaibsts.

—   Mums ir jāizmēģina sava laime, — viņš noteka.

—   Jūs varbūt brīnāties, — es turpināju, — kāpēc es, paredzē­dams mūsu ceļojumam tādu galu, tomēr neatsakos piedalīties tajā, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu bikls cilvēks. Bet tam ir divi iemesli. Pirmkārt, es paļaujos uz likteni un esmu pārliecināts, ka mana nāves stunda ir iepriekš noteikta neatkarīgi no manas rīcības. Un, ja man ir lemts doties uz Suleimana kalniem, lai ietu bojā tur, tad es došos uz turieni un tikšu nogalināts tur. Protams, Visuvarenais zina, ko viņš ir paredzējis iesākt ar mani, tāpēc man pašam nav jāuztraucas par to. Otrkārt, es esmu nabags. Ar medībām un tir­gošanos nodarbojos turpat vai četrdesmit gadus, taču man neko nav izdevies atlicināt, jo nopelnītā ir tikko pieticis Iztikai. Jums, kungi, varbūt nav zināms, ka ziloņu medniekam, kad tas uzsāk medību gaitas, lemts dzīvot vidēji četrus vai piecus gadus. Tātad es esmu pārdzīvojis septiņas ziloņu mednieku paaudzes, un jā­domā, ka mana stunda jau vairs nav tālu. Ja ar mani kaut kas atgadītos, kā tas parasti notiek medībās, tad pēc manu parādu no­maksas mans dēls Harijs paliktu bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, līdz varētu nostāties pats uz savām kājām, bet, ja došos kopā ar jums, viņš uz pieciem gadiem būs nodrošināts. Tie nu īsumā ir mani apsvērumi.

—- Mister Kvotermein, — ieteicās sers Henrijs, noklausījies manī ļoti nopietni un uzmanīgi, — iemesli, kuri pamudinājuši jūs iesais­tīties pasākumā, kas, jūsuprāt, var beigties tikai bēdīgi, dara jums godu. Protams, vienīgi laiks un notikumi rādīs, kam bijusi tais­nība. Bet es, kā jau reiz teicu, esmu nolēmis šo pasākumu novest līdz galam, vienalga kā arī pagrieztos likteņa rats. Ja arī mums galu galā lemts mirt, tad vismaz ceru, ka pirms nāves tomēr varē­sim mazliet pamedīt, vai ne, Gud?

—   Kā tad, — apstiprināja kapteinis. — Mēs visi trīs esam pie­raduši skatīties briesmām acīs un ne vienreiz vien esam riskējuši ar dzīvību. Tāpēc nav ko atkāpties. Bet tagad es ieteiktu noiet salonā un atzīmēt mūsu vienošanos, lai viss tā labi veicas.

Un mēs atzīmējām — izdzerot glāzes līdz dibenam.

Nākošajā dienā izkāpām krastā, un es piedāvāju seram Henrijam un kapteinim Gudam apmesties manā mājelē Bīrijē. Mājā ir tikai trīs istabas un virtuve; tā ir celta no nededzinātiem ķieģeļiem ar cinkota skārda jumtu. Toties dārzs man ir lielisks. Tanī aug vis­labākās japāņu mušmulas koka šķirnes un vairāki skaisti mango kociņi, no kuriem es gaidu krietnu ražu. Kociņus man uzdāvināja Botāniskā dārza pārzinis. Dārzu uzrauga viens no maniem biju­šajiem medniekiem, vārdā Džeks. Medībās Sikukunīsu zemē bifeļu māte tik briesmīgi sadragāja viņam kājas stilbu, ka nabaga Džeks bija spiests uz visu mūžu atteikties no medīšanas. Bet kaut kā pa- klibot un kopt dārzu viņš var, jo ir miermīlīgās grikvas cilts dēls; zulusu jūs nekad nepiespiedīsiet nodarboties ar dārzkopību. Tā ir mierīga nodarbošanās, bet zulusam tādas nav pa prātam.

Tā kā mājiņā bija pašauri, sers Henrijs un Guds pārnakšņoja teltī manā apelsīnu birzītē dārza galā. Koki bija ziedos un patīkami smaržoja, skatu priecēja košais zaļums un zeltainie augļi (tālab, ka pie mums Dērbanā kokos var redzēt vienlaikus gan ziedus, gan lapas, gan augļus). Man jāsaka, ka vieta gulēšanai ir jauka, vēl jo vairāk tāpēc, ka pie mums moskītu gandrīz nav, un, ja arī tie kādreiz parādās, tad tikai pēc stiprām lietavām.

Tomēr jāturpina stāsts, citādi tas tev, dēls, apniks, iekams mēs būsim sasnieguši Suleimana kalnus. Tātad, nolēmis piebiedroties seram Henrijam, es nekavējoties uzsāku nepieciešamos priekš­darbus. Vispirms saņēmu no sera Henrija dokumentu, kas nelai­mes gadījumā nodrošināja mana dēla nākotni. So darījumu liku­mīgi nokārtot bija pagrūti: sers Henrijs nebija vietējais, un nauda, kuru vajadzētu saņemt, atradās aiz okeāna. Bet galu galā visu nokārtojām ar kāda advokāta palīdzību, kurš mums noplēsa nedzir­dētu cenu — veselas divdesmit mārciņas sterliņu.

Ielicis kabatā čeku par piecsimt mārciņām un tādā veidā samak­sājis meslus piesardzībai, es uz sera Henrija rēķina nopirku fur­gonu un lielisku vēršu pajūgu. Furgons bija divdesmit divas pēdas garš, dzelzs asīm, ļoti izturīgs un viegls, taisīts viscaur no smir­došā koka [19] . tas gan nebija pilnīgi jauns, jo reizi ar to jau bija braukts līdz Dimantu laukiem un atpakaļ, bet, manuprāt, tas bija vēl labāk, jo liecināja, ka rati darināti no sausa, labi izkaltēta koka. Ja furgons ir darināts slikti vai no zaļa koka, šie trūkumi liek sevi manīt jau pirmajā braucienā. Mūsu furgons bija tā saucamais pussegtais, proti, ratu aizmugures daļa divpadsmit pēdu garumā bija segta, turpretī priekšējā daļa bija paredzēta līdzņemamajai bagāžai un bija vaļēja. Aizmugures daļa bija iekārtota dzīvoša­nai — tur atradās guļvieta — zvērāda, uz kuras varēja gulēt divi cilvēki, plaukti ieročiem un vēl daudz citu mazu ērtību. Samaksāju par furgonu simt divdesmit piecas mārciņas un uzskatu, ka tas nebija dārgi.

Pēc tam es nopirku pirmklasīgu pajūgu, kas sastāvēja no div­desmit iebrauktiem zulusu vēršiem, ko biju noskatījis jau pirms kādiem pāris gadiem. Parasts aizjūgs sastāv no sešpadsmit vēr­šiem, bet es drošības labad nopirku vēl četrus. Zulusu vērši ir mazi un jestri, gandrīz uz pusi mazāki par afrikanderu [20] vēršiem, kurus mēdz izmantot smagu kravu pārvešanai. Toties viņi spēj dzīvot tādos apstākļos, kur afrikanderu lopi būtu nobeigušies; ar ne visai smagu nastu mugurā tie vieglāk noies piecas jūdzes dienā, jo iet ar naskāku soli nekā afrikanderu vērši, turklāt kājas tiem nav tik vārīgas pret noberzumiem. Bez tam šie lopi bija labi norūdījušies, jo bija pārstaigājuši krustām šķērsām visu Dienvidāfriku, un tālab mūsu aizjūgs zināmā mērā bija nodrošināts pret asinskaiti, kas tik bieži iznīcina veselus vēršu barus, tiem nonākot neparastajās veidu [21] ganībās.

Pret plaušu kaiti — tā ir kāda briesmīga pneimonijas forma —, kas šeit ir ļoti izplatīta, viņi bija saņēmuši poti. Sim nolūkam vērša astē, apmēram vienu pēdu no saknes, izdara iegriezumu; iegriezu­mam uzsien gabaliņu no šai sērgā bojā gājuša dzīvnieka plaušas. Pēc kāda laika vērsis saslimst ar plaušu kaiti vieglā formā, viņa aste atmirst un griezuma vietā nokrīt, bet lopiņš pats kļūst pret šo briesmīgo slimību neuzņēmīgs. Protams, ir cietsirdīgi laupīt dzīvniekam asti, it īpaši zemē, kur tik daudz mušu, bet labāk gan upurēt asti nekā zaudēt ir asti, ir vērsi. Aste bez vērša nav nekur derīga, ja nu vien putekļu slaucīšanai. Taču ir diezgan jocīgi braukt ar vēršiem un astu vietā savā priekšā redzēt divdesmit stum- benīšus. Tā vien liekas, ka daba būs mazliet kaut ko sajaukusi un vēršiem pielikusi godalgotu buldogu pakaļdaļas rotājumus.

Tagad vajadzēja padomāt par pārtiku un zālēm. Sis jautājums bija jāapsver ārkārtīgi rūpīgi. Nedrīkstējām pārslogot furgonu, taču vienlaikus vajadzēja paņemt visu nepieciešamo. Par laimi, iz­rādījās, ka Guds ir tāds kā pusdakteris. Pirms savām jūrnieka gai­tām viņš reiz bija noklausījies medicīnas un ķirurģijas kursu un šīs zināšanas laiku pa laikam bija atsvaidzinājis. Kapteinim, pro­

tams, nebija ārsta grāda, bet, kā mēs vēlāk pārliecinājāmies, viņš dziedniecībā sajēdza krietni vairāk nekā daudzi no tiem, kuri drīkst rakstīt pēc sava uzvārda burtus M. D. [22] viņam bija teicama ceļo­juma aptieciņa un ķirurģisko instrumentu komplekts. Kad mēs vēl bijām Dērbanā, viņš kādam kaferam nogrieza kājas lielo pirkstu tik veikli, ka bija prieks skatīties. Taču kapteinis bija galīgi mēms, kad kafers, kas tik flegmātiski bija vērojis operāciju, palūdza pie­likt viņam jaunu pirkstu, piebilstot, ka ļaunākajā gadījumā viņš esot mierā arī ar baltu.

Kad šie jautājumi bija veiksmīgi nokārtoti, tālāk bija jādomā par tādām svarīgām lietām kā par ieročiem un kalpotājiem. Lai uz­skaitītu ieročus, es labāk pievienošu ieroču sarakstu. Tajā atzīmēts, kādus ieročus pēdīgi izvēlējāmies no bagātā krājuma, kuru sers Henrijs bija atvedis līdz no Anglijas, kā arī no maniem ieročiem. Es ņemu to no savas piezīmju grāmatiņas, kur toreiz visu pie­rakstīju.

«Trīs no resgaļa lādējamas 8. kalibra divstobrenes, katra ap­mēram piecpadsmit mārciņu smaga, vienpadsmit drahmu [23] melnā pulvera lādiņam, paredzētas ziloņu medībām.» Divas no tām — sera Henrija un kapteiņa Guda — bija izgatavojusi kāda pazīs­tama sevišķi laba Londonas firma, bet, kādas firmas bija manējā, es nezinu; tā, tiesa, nebija tik pirmklasīgi nostrādāta, bet es to tiku lietojis vairākos ceļojumos un esmu nošāvis ar to krietni daudz ziloņu; šautene vienādiņ izrādījās īsti augstvērtīgs ierocis, uz kuru pilnīgi var paļauties.

«Trīs «Express 500» sistēmas divstobrenes, domātas sešu drahmu smagam lādiņam» — ieroči kā konfektes, brīnum labi vidēju dzīv­nieku (piemēram, līkragu vai melnās antilopes) medībām un aiz­sardzībai pret ienaidniekiem, it īpaši atklātā vietā.

«Viena Kīpera divpadsmitā kalibra centrā tēmējama skrošu divstobrene, ar čoku abos stobros.»

Vēlāk šī šautene bija mums neatsverams palīgs, medījot zvērus un putnus uzturam.

«Trīs Vinčestras sistēmas magazīnšautenes (ne karabīnes)» — rezerves ieroči.

«Trīs kolti ar liela kalibra patronām.»

Tāds bija mūsu apbruņojums, un lasītājs, bez šaubām, būs pa­manījis, ka ikvienas klases ieroči bija vienas sistēmas un kalibra,

un tāpēc mēs varējām mainīt patronas. Tas ir Joti svarīgi. Es ne­lūdzu piedošanu par to, ka varbūt esmu lasītāju nogurdinājis, uz­skaitot tādus sīkumus, jo ikviens pieredzējis mednieks zina, cik būtiska nozīme ekspedīcijas panākumos ir ieroču un munīcijas krājumiem.

Tagad par cilvēkiem, kuriem vajadzēja doties mums līdz.

Pēc ilgas apspriešanās nolēmām, ka pilnīgi pietiks ar pieciem vīriem: vēršu dzinēju, vedēju un trim kalpotājiem. Kā vēršu dzi­nēju, tā arī vedēju sameklēju bez sevišķām pūlēm. Tie bija divi zulusi, vārdā Goza un Toms. Turpretī sadabūt kalpotājus jau bija daudz sarežģītāk. Mums bija vajadzīgi drošsirdīgi cilvēki, uz ku­riem varētu pilnīgi paļauties, jo no viņu rīcības šajā pasākumā varēja būt atkarīgas mūsu dzīvības. Galu galā man izdevās atrast divus — vienu hotentotu, ko vietējo valodā sauca par «Vējaputnu», un mazu zulusu Kivu, kuram bija tā priekšrocība, ka viņš teicami runāja angliski. Vējaputnu es pazinu jau agrāk. Man nekad nebija gadījies sastapt labāku pēddzini mednieku; viņš bija lokans un sīksts kā pātagas aukla un, likās, nezināja, kas ir nogurums. Taču Vējaputnam piemita viens trūkums, kas vispār bija raksturīgs viņa

cilts piederīgajiem, proti, puisis mīlēja iedzert. Vajadzēja tikai vi­ņam ieraudzīt pudeli groka, un viņš jau aizmirsa visu uz pasaules. Bet, tā kā mūsu cejš veda uz vietām, kur vairs nebija dzertuvju viņa mazajai vājībai nebija pārāk lielas nozīmes.

Trešo kalpotāju es nekādi nevarēju sameklēt, un mēs jau no­lēmām apmierināties ar diviem, cerot, ka ceļā palaimēsies atrast piemērotu cilvēku. Bet ceļojuma dienas priekšvakarā zuluss Kiva paziņoja, ka mani gribot satikt kāds vīrs. Kad bijām beiguši mal­tīti, jo mēs tobrīd pusdienojām, es liku svešo ievest. Istabā ienāca ļoti stalts, skaists cilvēks, apmēram trīsdesmit gadu vecs, ar zulu- sam neparasti gaišu ādu. Sveiciena vietā viņš pacēla savu zaraino nūju, tad notupās sakrustotām kājām istabas kaktā un tupēja klu­sēdams. Brīdi izlikos viņu nemanām, jo būtu liela kļūda, ja es iz­turētos citādi: ja jūs uzreiz ielaižaties ar zulusu sarunās, viņš var sākt domāt, ka esat cilvēks, kas nepelna sevišķu cieņu un nav diez ko vērā ņemams. Tomēr es paspēju pamanīt, ka viņš bija «kešla», tas nozīmē «vīrs ar stīpu», jo viņa matos bija iepīts plats melns gredzens, darināts no īpaša veida kaučuka, kas spožumam bija ieziests ar taukiem. Parasti tādas stīpas nēsā zulusi, kas sasnieguši

zināmu vecumu vai augstu stāvokli. Biju pārsteigts, ka viņa seja man šķita pazīstama.

—   Nu, — es beidzot iesāku, — kā tad tevi sauc?

—   Ambopa, — nesteidzīgi atbildēja atnācējs tīkamā zemā balsī.

—  Esmu tevi jau kaut kur redzējis.

—   Jā, inkosi [24] redzēja mani Litlhendas (Isandhluanas) [25] kau­jas priekšvakarā.

Un tad es visu atcerējos. Nelaimīgajā karā ar zulusiem biju viens no lorda Celmsforda [26] pavadoņiem. Man palaimējās dienu pirms kaujas ar uzticētajiem furgoniem atstāt nometni. Gai­dot, kamēr iejūdz vēršus, biju sācis runāties ar šo cilvēku. Viņš komandēja nelielu iezemiešu palīgvienfbu, kas cīnījās mūsu pusē. Sarunā viņš apšaubīja mūsu nometnes drošību. Toreiz es viņam ieteicu pievaldīt mēli un atstāt šādas rūpes gudrāku galvu ziņā, bet vēlāk ne vienu reizi vien iedomāju viņa vārdus.

—  Atceros, — es apstiprināju. — Ko tev no manis vajag?

—   Rau ko, Makumazān (tā mani sauc kaferu valodā, un tas no­zīmē «cilvēks, kas ceļas pusnaktī», bet mūsu valodā tas gluži vien­kārši nozīmētu «cilvēks, kas allaž ir modrs»). Es dzirdēju, ka tu taisies uz garu ceļu tālu uz ziemeļiem ar baltajiem vadoņiem, kuri atnākuši pāri lielajai jūrai. Vai tas ir tā?

—   Tā gan.

—   Dzirdēju, ka jūs iesiet līdz pašai Lukangas upei, kas no Ma- nikas zemes atrodas viena mēness ceļa attālumā. Vai tas arī ir tā, Makumazān?

—   Kālab tu jautā, kurp mēs iesim? Kāda tev tur daļa? — es at­bildēju, vērdamies viņā neuzticības pilnu skatienu, jo ceļojuma mērķi turējām dziļā slepenībā.

—   Tāda daļa, ai, baltie cilvēki! — viņš iesaucās, — ka es gribu iet kopā ar jums, ja jūs patiesi dosieties tik tālu.

Sī cilvēka runas veidā bija saklausāma zināma cieņa, it īpaši mani pārsteidza viņa vārdi «ai, baltie cilvēki», ko viņš lietoja pa­rastā «o, inkosi», tas ir, «ai, vadoņi», vietā.

—   Tu mazliet aizmirsties! — es teicu. — Tavi vārdi ir nepār­domāti. Vai nezini, kā pieklājas runāt? Kas tu tāds esi un kur at­rodas tavs krāls? Atbildi, lai mēs zinātu, ar ko mums ir darīšana.

—   Mans vārds ir Ambopa. Esmu no zulusu cilts un tomēr ne­esmu zuluss. Mana cilts mīt tālu ziemeļos un palika tur, kad citi zulusi atnāca uz šejieni pirms tūkstoš gadiem, ilgi vēl pirms zu­lusu zemes valdnieka Cakas valdīšanas. Man nav krāla. Es klai­ņoju no vietas uz vietu jau daudzus gadus un atnācu uz zulusu zemi no ziemeļiem, kad biju vēl bērns. Pēc tam kalpoju valdnie­kam Kečvaio [27] Nkomabakosijas pulkā. No zulusu zemes es atbēgu uz Natalu, tālab ka man gribējās uzzināt, kā dzīvo baltie cilvēki. Pēc tam karoju pret Kečvaio. Kopš tiem laikiem dzīvoju un strā­dāju Natalā. Esmu apnicis šejienes dzīvi un gribu atkal doties uz ziemeļiem. Sī nav mana zeme. Naudu es negribu, bet esmu dros­mīgs un uzturu un savu vietu pie ugunskura nopelnīšu. Esmu runājis.

Sis vīrs un viņa runas veids-mani samulsināja. Bija skaidrs, ka viņš vispār runā patiesību. Taču iezemietis kaut kādi atšķīrās no parastajiem zulusiem, un viņa piedāvājums piebiedroties mums bez atlīdzības man šķita aizdomīgs. Nezinādams, ko viņam atbildēt, pārtulkoju seram Henrijam un Gudam mūsu sarunu un lūdzu vi­ņus izteikt savas domas. Atbildes vietā sers Henrijs lūdza pateikt Ambopam, lai viņš pieceļas. Nomezdams no pleciem garo karavīra apmetni, zuluss izslējās visā savā milzīgajā augumā un nostājās mūsu priekšā pilnīgi kails, ja vien neskaita muču [28] un lauvas nagu kaklarotu. Viņš patiesi izskatījās lielisks. Nekad nebiju redzējis tik skaista iezemieša. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, platiem pleciem un apbrīnojami samērīgi veidots. Vakara gaismā viņa āda gandrīz nelikās tumšāka, vienīgi vecās asegaju [29] cirstās rētas šur un tur uz viņa ķermeņa iezīmējās kā tumši plankumi. Sers Henrijs piegāja pie zulusa un cieši ielūkojās viņa lepnajā, skaistajā sejā.

-— Kas par lielisku pāri, vai ne? — teica Guds. — Viņi ir pilnīgi vienāda auguma.

—  Man jūs patīkat, mister Ambopa, — angliski teica sers Hen­rijs, — un es ņemu jūs par kalpu.

Acīmredzot Ambopa viņu saprata, jo viņš atbildēja zulusu va­lodā «labi» un, paskatījies uz baltā cilvēka vareno stāvu, pie­bilda:

—   Mēs esam īsti vīri — tu un es.

IV nodala

ZILOŅU MEDĪBAS

Es nedomāju sīki stāstīt par visiem notikumiem mūsu garajā ceļojumā līdz Sitandas krālam, kas atrodas vairāk nekā tūkstoš jūdžu no Dērbanas, netālu no Lukangas un Kalukves satekas. Pē­dējās trīssimt jūdzes vai vairāk mums nācās iet kājām, jo visai bieži sāka parādīties briesmīgās cece mušas, kuru kodiens ir nāvīgs visiem dzīvniekiem, izņemot ēzeļus un arī cilvēkus.

Dērbanu mēs atstājām janvāra beigās, un bija jau maija otrā nedēļa, kad ierīkojām savu nometni pie Sitandas krāla. Ceļā mums atgadījās daudz dažādu piedzīvojumu, bet, tā kā no tādiem nav pa­sargāts neviens mednieks Āfrikā, tad, lai savu stāstījumu nepa­darītu garlaicīgu, es tos šeit neizklāstīšu, ja nu varbūt tikai vienu vienīgu tūdaļ aprakstīšu sīkāk.

Injati — tas ir nomaļš tirdzniecības centrs Matabeles zemē, kurā valda Lobengula (starp citu — pēdējais nelietis), — mums ar mil­zīgu nožēlu vajadzēja šķirties no sava ērtā furgona. No lieliskajiem divdesmit vēršiem, kurus biju nopircis Dērbanā, bija palikuši tikai divpadsmit. Viens aizgāja bojā no kobras kodiena, trīs — no bada un ūdens trūkuma, viens nomaldījās un pazuda, un vēl trīs no­beidzās, saēdušies indīgus augus, ko dēvē par tulpēm. Sī paša iemesla pēc saslima vēl pieci, bet mums izdevās tos izārstēt ar tulpju lapu uzlējumu. Tā ir ļoti spēcīga pretinde, ja slimais to sa­ņem savlaicīgi. Furgonu un vēršus mēs atstājām Gozas un Toma, vēršu dzinēja un vedēja, ziņā. Tie ir uzticami puiši, bez tam palū­dzām godājamu skotu misionāru, kas dzīvoja šajā mežonīgajā vietā, uzmest aci mūsu īpašumam. Un tad Ambopas, Kivas, Vēja- putna un pusduča uz vietas salīgtu nesēju pavadībā devāmies kā­jām piepildīt mūsu neprātīgo ieceri.

Atceros, ka, šķiroties no šīs vietas, bijām visai mazrunīgi. Lie­kas, ikviens no mums domāja, vai viņam būs lemts vēlreiz redzēt šo furgonu. Es, jāsaka gan, pavisam to necerēju.

Kādu laiku soļojām klusēdami. Pēkšņi Ambopa, kas gāja pir­mais, iesāka zulusu dziesmu par to, kā daži drošsirži, kam apnikusi ikdienas dzīves un ierasto lietu vienmuļība, devušies tuksnesī, lai atrastu tur kaut ko jaunu vai arī mirtu, un kā pēkšņi — tavu brīnumu! —, iegājuši dziļi tuksnesī, viņi ieraudzījuši, ka tas ne­pavisam nav tuksnesis, bet skaists apvidus, kur ir daudz jaunu sievu un treknu lopu, medību zvēru un ienaidnieku, kurus var no- galēt.

Tad visiem bija jāsmejas, un mēs uzskatījām to par labu zīmi. Ambopa tiešām bija jautrs iezemietis, nekad nezaudēja savas vēr­tības apziņu, un, izņemot drūmu pārdomu brīžus, kādi viņam šad tad uznāca, viņam piemita apbrīnojama spēja uzturēt cilvēkos mo­žumu. Mēs visi Ambopu ļoti iemīlējām.

Tagad, sev par prieku, atļaušos pastāstīt kādu atgadījumu, jo es tiešām ārkārtīgi mīlu medniekstāstus.

Apmēram divu nedēļu gājienā no Injati nonācām pie brīnum jaukas mežainas vietiņas. Augsne tur bija valga. Pakalnu aizās kuploja biezi krūmi, ko iezemieši sauc par aidoro, vietumis slējās ērkšķainais «wacht-een-beche» (pagaidi mazuliet) krūms, bez tam tur auga daudz skaisto mačabeles koku; to zarus bija noliekuši atspirdzinošie dzeltenie augļi ar milzīgiem kauliņiem vidū. Sis koks ir iemīļota ziloņu barība; un liecību, ka milzīgie dzīvnieki nav tālu, netrūka, jo tur bija ne tikai daudz viņu kāju milzīgo pēdu nospie­dumu, bet vairākās vietās bija redzami nolauzti un ar saknēm iz­rauti koki. Zilonis ēzdams visapkārt visu noposta.

Kādu vakaru pēc ilgstoša gājiena iznācām neredzēti skaistā vietā. Krūmiem apaugušā pakalna piekājē aizvijās izžuvušas upes gultne, kurā tomēr šur tur bija redzamas kristāldzidra ūdens lāmas ar meža zvēru nagu nospiedumiem visapkārt. Pakalna priekšā ple­tās parkam līdzīgs līdzenums; mimozu puduri ar noplacinātām virsotnēm tur mijās ar spožlapainajiem mačabeles kokiem. Milzīgo mēmo krūmāju jūru nešķērsoja neviena taka.

Izgājuši uz ceļa, ko veidoja upes gultne, izbiedējām veselu pulku garkaklainu žirafu, kuras aizlēca vai, pareizāk, aizpeldēja savā dīvainajā gaitā, astes izslējušas stāvus un klikšķinot ar nagiem ķā ar kastaņetēm. Tās bija apmēram trīssimt jardu no mums, tas ir, šāvienam praktiski nesasniedzamā attālumā, taču Guds, iedams pa priekšu, nevarēja atturēties no kārdinājuma, pacēla šauteni, kas bija lādēta ar liela kalibra lodi, un izšāva uz jaunu žirafes mātīti, kura skrēja pēdējā. Tīri vai neticamas sagadīšanās dēļ lode trāpīja lopiņu tieši kaklā, ievainojot mugurkaulu, un žirafe apmeta kūleni kā trusis. Man nekad nebija nācies redzēt tādus brīnumus.

—   Velns viņu rāvis! — noteica Guds. (Diemžēl man jāsaka, ka uztraucies viņš mēdza lietot spēcīgus izteicienus, kurus viņš, bez šaubām, bija piesavinājies savas jūrnieka karjeras laikā.) — Velns viņu rāvis! Es taču viņu nogalināju.

—   Ou, Bugvan! — gavilēja kaferi. — Ou, ou!

Viņi sauca Gudu par Bugvanu («Stikla acs») viņa monokļa dēļ.

- O, Bugvan! — kā atbalss atsaucāmies mēs ar seru Henriju, un kopš šīs dienas Guds, vismaz kaferu vidū, iemantoja lieliska šāvēja slavu. Patiesībā viņš šāva pavisam vāji, taču ikreiz, kad kapteinis netrāpīja, mēs, atceroties šo viņa ievērojamo šāvienu, likāmies to nemanām.

Pavēlējuši dažiem no mūsu kalpiem izgriezt labākos žirafes ga­balus, sākām celt nožogojumu apmēram simt jardu pa labi no kādas ūdens lāmas. Šādam nožogojumam nogriež labi daudz dze- loņkrūmu zaru un krauj tos aplī. Laukumu apļa iekšpusē nolīdzina un centrā iekārto guļvietu no sausas tambuki zāles, ja vien tā aug turpat tuvumā, un iededzina vienu vai vairākus ugunskurus.

Kad nožogojums bija pabeigts, uzlēca mēness, un mūsu pus­diena, kas sastāvēja no žirafes gaļas stēkiem un apceptiem sma­dzeņu kauliem, bija gatava. Ar kādu baudu mēs našķojāmies ar šiem smadzeņu kauliem, lai gan to sasmalcināšana nebija nekāds vieglais darbs!

Es nezinu lielāka garduma kā žirafes kaulu smadzenes, — pro­tams, izņemot ziloņa sirdi, un to mums iznāca nobaudīt nākošajā dienā.

Pilna mēness gaismā sēdējām pie savas vienkāršās maltītes, laiku pa laikam to pārtraukdami, lai pateiktos Gudam par viņa lielisko šāvienu. Tad aizkūpinājām pīpes un sākām stāstīt dažneda­žādus atgadījumus. Droši vien bija ļoti interesants skats, kad mēs tur tā tupējām apkārt ugunskuram.

Es ar saviem īsi apcirptajiem iesirmajiem matiem, kas auga stā­vus kā suka, un sers Henrijs ar dzeltenajām cirtām, kas bija atau­gušas visai garas, bijām sevišķi atšķirīgs pāris, vēl jo vairāk tā­pēc, ka es esmu kalsns, neliela auguma, āda man ir tumša un sveru deviņarpus stounus [30] , turpretī sers Henrijs ir liela auguma, platiem pleciem un sver piecpadsmit. Taču, ievērojot visus apstākļus, liekas, ka visdīvaināk no mums trijiem izskatījās karaliskās flotes atvaļinātais virsnieks kapteinis Džons Guds. Viņš sēdēja uz ādas maisa, it kā tikko atgriezies no tīkami pavadītas dienas medī­bās civilizētajā pasaulē — nevainojami tīrs, kārtīgs un labi ģērbies. Mugurā viņam bija brūna tvīda [31] mednieka tērps, galvā pieskaņo­tas krāsas platmale un glītas getras. Kapteinis kā daždien bija lieliski noskuvies, monoklis un liekie zobi likās esam vislabākajā kārtībā, un tādējādi viņš bija elegantākais vīrietis, kādu man jeb­kad iznācis sastapt tuksnesī. Kapteinis pat bija uzlicis baltas guta- perčas apkaklīti, kuras viņam bija krājumā.

— Tās taču sver tik maz, — viņš atrunājās, kad es šai sakarā

izteicu savu izbrīnu. — Man patīk allaž izskatīties kā džentlmenim.

Un tā nu mēs sēdējām un tērzējām burvīgajā mēness gaismā, lūkodamies, kā kaferi kādus jardus nostāk sūc reibinošo daku no pīpes, kuras iemutis bija darināts no Dienvidāfrikas antilopes raga.

Beidzot viņi cits pēc cita ietinās segās un pie ugunskura aiz­miga, vienīgi Ambopa palika sēžam mazliet nomaļus (es ievēroju, ka viņš nekad nebiedrojās ar kaferiem). Atbalstījis zodu rokā,'viņš, likās, bija nogrimis dziļās domās.

Pēkšņi no krūmu biezokņa mums aizmugurē atskanēja skaļš «vuuf», «vuuf».

—   Tas ir lauva, — es sacīju.

Mēs visi pielēcām kājās un klausījāmies.

Tūlīt pat no tās puses, kur simt jardu attālumā atradās lāma, spalgi ieskanējās ziloņa auri.

—   Unkungunklovo! Unkungunklovo! (Zilonis! Zilonis!) — čuk­stēja kaferi.

Un pēc brītiņa ieraudzījām veselu rindu lielu, tumšu stāvu gausi soļojam no lāmas puses un ejam krūmāju virzienā. Guds uzrausās kājās, pilns nokaušanas alku, acīmredzot domādams, ka nogalināt ziloni ir tikpat viegli kā žirafi, ar kuru viņam tā bija laimējies, bet es saķēru viņu pie rokas un piespiedu apsēsties.

—   Nevajag, — es teicu, — lai viņi iet.

—   Izrādās, ka te ir īsta paradīze medniekam. Es ieteiktu kādas dienas palikt šeit un pamedīt, — pēkšņi ierunājās sers Henrijs. _

Tas mani mazliet pārsteidza, jo sers Henrijs allaž bija uzstājis, lai mēs dotos uz priekšu pēc iespējas ātrāk, īpaši vēl, kad Injati bijām pārliecinājušies, ka apmēram pirms diviem gadiem kāds anglis, vārdā Nevils, patiešām tur bija pārdevis savu furgonu un devies dziļāk zemes iekšienē. Domāju, ka šai gadījumā sera Hen­rija mednieka instinkts būs ņēmis virsroku.

Guds par šo domu bija sajūsmā, jo viņš ilgojās izmēģināt roku ziloņu medībās. Taisnību sakot, arī es to vēlējos, jo mana sirds­apziņa neatļāva palaist garām tādu ziloņu baru un ne reizes ne­izšaut.

—   Labi, draugi, — es teicu, — domāju, ka maza izklaidēšanās mums nenāks par ļaunu. Bet tagad dosimies pie miera, jo mums jābūt kājās līdz ar saules lēktu. Tad varbūt izdosies pārsteigt zilo­ņus, kad tie ganīsies pirms dienas gājiena.

Pārējie neko neiebilda, un mēs taisījāmies uz gulēšanu. Guds novilka uzvalku, izpurināja to, noslēpa monokli un mākslīgos zo­bus bikšu kabatā. Savus kārtīgi salocītos apģērba gabalus viņš nolika tādā vietā, kur tos nevarēja samērcēt rīta rasa, un apsedza ar sava ūdensnecaurlaidīgā mēteļa stūri. Mēs ar seru Henriju ap­mierinājāmies ar daudz pieticīgāku sagatavošanos, tā ka drīz vien jau gulējām, ievīstījušies segās, un iegrimām bezsapņu miegā, kāds atalgo ceļinieku.

Un miegā mums šķita, ka mēs arvien vēl ejam, ejam, ejam … Bet kas tad tas?

Pēkšņi līdz mūsu ausīm nonāca niknas cīņas troksnis, ko nāko­šajā mirklī nomainīja drausmīga rēkoņa. Bija skaidrāks par skaidru: tādu troksni var radīt vienīgi lauva. Visi pielēcām kājās un skatījāmies uz lāmas pusi, no kurienes nāca troksnis. Ieraudzījām dzelteni melnu murskuli, kas cīnīdamies streipuļoja mūsu virzienā. Paķērām šautenes un, pa ceļam velkot kājā nemiecētas ādas zāba­kus — veldskunus —, izskrējām no nožogojuma. Nāvīgajā cīņā saķērušies dzīvnieki tagad bija pakrituši un vēlās pa zemi šurp un turp. Kad pieskrējām pie dīvainā murskuļa, cīniņš jau bija galā un viss bija kluss.

Un ko mēs tur ieraudzījām: zālē gulēja beigts Āfrikas visskaistā­kās antilopes — melnās antilopes — tēviņš, bet turpat līdzās — varens lauva ar melnām krēpēm, antilopes milzīgo izliekto ragu caurdurts, arī beigts. Acīmredzot būs noticis tā. Antilope būs nā­kusi padzerties pie lāmas, kur, gaidot uz laupījumu, bija apmeties lauva, droši vien tas pats, kura rēkšanu mēs dzirdējām vakarā. Kamēr antilope dzēra, lauva būs lēcis tai virsū, taču nokļuva tieši uz asajiem izliektajiem ragiem, kas izdūrās tam cauri. Reiz es jau redzēju šādu ainu. Lauva, kas nekādi nevarēja atbrīvoties, koda un plosīja antilopes muguru un kaklu, bet antilope baiļu un sāpju bezprātā drāzās uz priekšu, līdz nokrita zemē bez dzīvības.

Pamatīgi nopētījuši dzīvniekus, pasaucām kaferus un kopējiem spēkiem aizvilkām tos līdz nožogojumam. Pēc tam apgūlāmies un vairs nepamodāmies līdz ausmai.

Līdz ar pirmajiem saules stariem bijām augšā un sākām gatavo­ties medībām. Paņēmām līdz trīs 8. kalibra šautenes, ļoti daudz patronu un savas lielās pudeles ar aukstu, vāju tēju, kas, pēc ma­nām domām, allaž ir labākais padzēriens medībās. Steigšus kaut ko iekoduši, devāmies ceļā. Mums līdz nāca Ambopa, Kiva un Vējaputns. Kaferus atstājām nometnē un pavēlējām novilkt lauvam un antilopei ādu un sacirst antilopi gabalos.

Ziloņu plato taku atradām viegli. Papētījis to, Vējaputns pazi­ņoja, ka to ieminuši kādi divdesmit vai trīsdesmit ziloņi, pie tam lielākā daļa no tiem ir pieauguši tēviņi. Naktī ziloņu bars bija pa­spējis noiet kādu gabalu, un tikai ap deviņiem, kad jau bija ļoti sutlgs, pec nolauztajiem kokiem, nobraztajam lapam un mizas, ka arī pēc kūpošajiem mēsliem zinājām, ka ziloņi nevar būt tālu.

Un tad ieraudzījām ziloņu baru. Kā jau Vējaputns bija teicis, tur tiešām bija divdesmit trīsdesmit ziloņu. Pabeiguši rīta maltīti, tie stāvēja ieplakā, cilādami milzīgās ausis. Tas bija lielisks skats.

Ziloņi atradās apmēram divsimt jardu no mums. Paņēmis kum­šķi sausas zāles, es pasviedu to gaisā, lai noteiktu vēja virzienu, jo zināju, ka tad, ja ziloņi mūs pa vējam saodīs, tie pazudīs, pirms vēl būsim paguvuši izšaut. Pārliecinājušies, ka nelielais vējiņš pūš mūsu virzienā, sākām zagšus līst uz priekšu. Tā slēpjoties, mums izdevās nokļūt apmēram četrdesmit jardu attālumā no milzīgajiem dzīvniekiem. Tieši mums priekšā, pagriezušies sāniski, stāvēja trīs vareni ziloņu tēviņi, viens no tiem ar milzīgiem ilkņiem. Es pačuk­stēju saviem ceļabiedriem, ka tēmēšu uz vidējo, sers Henrijs mēr­ķēja uz to, kas stāvēja pa kreisi, bet Guds — uz tēviņu ar liela­jiem ilkņiem.-

— Nu, — es nočukstēju.

Bum! Bum! Bum! — nodārdēja trīs šautenes, un sera Henrija zilonis nokrita. Lode bija trāpījusi tieši sirdī. Manējais nokrita uz ceļiem. Es domāju, ka dzīvnieks ir nāvīgi ievainots, bet pēc mirkļa tas piecēlās kājās un metās bēgt, bezmaz mani neskāris. Sai mirklī izšāvu otru stobru viņam tieši ribās, un nu zilonis nogāzās jau pa īstam. Steigšus ielicis divas jaunas patronas, pieskrēju viņam cieši klāt un ar trešo šāvienu smadzenēs izbeidzu nabaga dzīvnieka cie­šanas. Pēc tam pagriezos, lai paskatītos, kā Guds ticis galā ar mil­zīgo tēviņu, kuru dzirdēju rēcam no niknuma un sāpēm, kad pie­veicu savu ziloni. Pieskrējis pie kapteiņa, redzēju, ka viņš ir ārkār­tīgi uztraucies. Izrādījās, ka, ievainots ar pirmo šāvienu, zilonis apgriezies un drāzies tieši virsū savam pāridarītājam un Guds tik tikko paspējis izvairīties. Pēc tam zilonis meties bēgt, nemeklējot ceļa, tieši uz mūsu nometni. Turpretī pārējais bars mežonīgā iz­bīlī drāzās pretējā virzienā.

Brīdi apspriedāmies, vai mums sekot ievainotajam tēviņam vai arī doties pakaļ baram, un galu galā izšķīrāmies par pēdējo. Gā­jām, domādami, ka vairs nekad neredzēsim šos lielos ilkņus. Vēlāk es vēlējos, kaut tā būtu bijis. Sekot ziloņiem nebija grūti, jo viņi atstāja aiz sevis taku apmēram braucama ceļa platumā, turklāt, panikā bēgdami, nomīdīja biezos krūmus, it kā tie būtu tambuki zāle.

Taču panākt ziloņus nemaz nebija tik vienkārši, un mēs kveldi­nošajā saulē bijām nomocījušies vairāk nekā divas stundas, kad beidzot ieraudzījām tos atkal. Visi dzīvnieki, izņemot vienu tēviņu, stāvēja cieši saspiedušies, un pēc nemierīgajām kustībām, kā ari pēc nemitīgās snuķu cilāšanas, ostot gaisu, sapratu, ka tiem prātā kaut kas nelabs. Vientuļais tēviņš acīmredzot stāvēja sardzē kādus piecdesmit jardus šaipus bara un sešdesmit — no mums. Domā­dami, ka tad, ja mēs mēģināsim pieiet tuvāk, viņš mūs var pamanīt vai saost un ka tādā gadījumā bars atkal metīsies bēgt, īpaši tāpēc, ka vieta bija diezgan klaja, mēs visi nomērķējām uz šo tēviņu un pēc manas čukstus dotās komandas reizē izšāvām. Visi trīs šā­vieni trāpīja, un zilonis nokrita beigts. Bars atkal metās uz priekšu, bet, dzīvniekiem par nelaimi, apmēram pēc simt jardiem ceļā gadī­jās nulla — izžuvusi upes gultne ar stāviem krastiem. Sī vieta bija ļoti līdzīga tai, kur kādreiz zulusu zemē galu dabūja karaliskais princis [32] . te tad arī iedrāzās ziloņi. Kad sasniedzām malu, ierau­dzījām, ka viņi mežonīgā panikā izmisuši pūlas izkļūt otrā krastā. Spalgi taurēdami, dzīvnieki, savtīga pašaizsargāšanās in­stinkta dzīti,» grūda cits citu nost, gluži tāpat kā šādā gadījumā rīkotos lielākā daļa cilvēku.

Šis brīdis nu bija mums izdevīgs; mēs šāvām tik ātri, cik ātri vien spējām pielādēt šautenes, un nobeidzām piecus nabaga dzīv­niekus. Bez šaubām, mēs būtu pieveikuši visu baru, ja vien ziloņi nebūtu izbeiguši mēģinājumu tikt krastā un nebūtu sākuši skriet cik tik jaudas uz priekšu pa nullu. Bijām pārāk noguruši, lai dzītos tiem pakaļ, bet, iespējams, mums jau mazliet bija apni­cis nogalināt, jo astoņi ziloņi nav vis nekāds mazais medījums vienai dienai.

Kad kaferi bija izgriezuši diviem ziloņiem sirdis, lai pagatavotu vakariņas, mēs, mazliet atpūtušies un ļoti apmierināti ar guvumu, griezāmies atpakaļ uz nometni, nolēmuši nākošajā rītā atsūtīt ne­sējus, kas beigtajiem ziloņiem nocirstu ilkņus.

Drīz pēc tam, kad bijām pagājuši garām tai vietai, kur Guds bija ievainojis tēviņu-patriarhu, uzdūrāmies antilopu baram, bet nešā­vām, jo gaļas mums bija atliku likām. Antilopes aizrikšoja mums garām, pēc tam aiz kāda neliela krūmu pudura apmēram simt jardu tālāk apstājās un pagriezās uz mūsu pusi, lai pavērotu mūs. Guds nevarēja nociesties, neaplūkojis tās labāk, jo viņš nekad nebija

redzējis Dienvidāfrikas antilopi tik tuvu. Tāpēc, atdevis šauteni Ambopam, viņš, Kivas pavadīts, sāka iet uz krūmāju pusi. Mēs ap­sēdāmies, lai pagaidītu viņu, nežēlodamies par to, ka radies iegansts mazliet atvilkt elpu.

Saule rietēja savā purpursārtajā varenībā, un mēs ar seru Hen­riju tīksminājāmies par skaisto ainavu, kad pēkšņi izdzirdām ziloņa spalgo taurēšanu un ieraudzījām dzīvnieka milzīgo stāvu. Tas drāzās uzbrukumā ar paceltu asti un snuķi, krasi iezīmēdamies pret sarkano saules disku. Nākošajā mirklī redzējām, ka Guds un Kiva joza ko kājas nesa atpakaļ pie mums, un ievainotais zilonis (jo tas bija viņš) tiem pakaļ. Kādu brīdi mēs neriskējām šaut, lai netrāpītu skrējējiem — lai gan, taisnību sakot, šaušanai no tāda attāluma nebija diezkādas jēgas, — un tad notika kaut kas bries­mīgs — Guds krita par upuri savai kaislībai uz civilizēta cilvēka apģērbu. Ja viņš līdzīgi mums būtu bijis ar mieru šķirties no savām biksēm un getrām un būtu devies medībās flaneļa kreklā un veld- skunos, viss būtu bijis labi. Taču tagad šai izmisīgajā skrējienā bikses viņam bija par traucēkli, un pēkšņi, kad Guds bija no mums kādus sešdesmit jardus, skriešanā pa zāli nopulētie zābaki slīdēja un viņš nokrita uz mutes tieši ziloņa priekšā.

Šausmās mums aizrāvās elpa, jo zinājām, ka Guda bojā eja ir neizbēgama, un, cik ātri spēdami, metāmies pie viņa.

Pēc trim sekundēm viss bija galā, taču ne tā, kā bijām gaidījuši. Zuluss Kiva ieraudzīja, ka viņa kungs pakritis, un, būdams droš­sirdīgs, pagriezās un grūda zilonim tieši purnā savu asegaju, kas iestrēdza tā snuķī. Sāpēs iekaukdamies, dzīvnieks saķēra nabaga zulusu un nosvieda zemē. Uzlicis savu milzīgo kāju tam virsū, zi­lonis apvija snuķi ap viņa ķermeņa augšdaļu un pārrāva zulusu uz pusēm.

Šausmās vai prātu zaudējuši, mēs brāzāmies uz priekšu, nepār­traukti šaudami, līdz beidzot zilonis nokrita uz sakropļotā zulusa.

Guds piecēlās, izmisis lauzīdams rokas par drošsirdīgo glābēju, kurš bija ziedojis savu dzīvību, lai glābtu viņējo. Un es, lai gan, man dzīvē bija nācies daudz pieredzēt, arī es jutu kaklā sakāpjam kamolu. Ambopa stāvēja, vērodams milzīgo beigto ziloni un na­baga zulusa sakropļotās mirstīgās atliekas.

— Nu ko, — viņš pēc brīža ierunājās. — Kiva ir miris, bet viņš mira kā īsts vīrs.

V nodala MūSU GĀJIENS PA TUKSNESI

Bijām nogalinājuši deviņus ziloņus, un, kamēr izgriezām ilkņus, pārvilkām tos nometnē un rūpīgi aprakām smiltīs zem milzīga koka, kas bija redzams no vairāku jūdžu attāluma visapkārt, pa­gāja divas dienas. Ziloņkauls bija lielisks — labāka es nebiju re­dzējis: ikviens ilknis vidēji svēra no četrdesmit līdz piecdesmit mārciņām. Milzīgā ziloņa ilkņi, kurš bija saplosījis nabaga Kivu, pēc mūsu aptuvenā aprēķina, svēra simt septiņdesmit mārciņu.

Kivu vai, pareizāk sakot, to, kas bija palicis no viņa, mēs ierakām skudrulāča alā, kapā ielikām līdz arī asegaju, ko aizstāvēties ceļā uz viņsauli.

Trešajā dienā devāmies ceļā, cerēdami, ka varēsim kādreiz at­griezties un izrakt noslēpto ziloņkaulu. Pēc ilga un nogurdinoša gājiena un daudziem piedzīvojumiem, kurus sīkāk pārstāstīt man te neatliek vietas, sasniedzām Sitandas krālu pie Lukangas upes — mūsu ceļojuma īsteno sākuma punktu.

Es ļoti labi atminos mūsu ierašanos šai vietā. Pa labi bija ciems ar izkaisītām iezemiešu būdām un dažas no akmens celtas lopu mītnes. Mazliet zemāk pie pašas upes bija redzami apstrādāti ze­mes gabaliņi, kur iezemieši izaudzēja savus trūcīgos labības krāju­mus. Aiz tiem viļņojās nepārredzamas veldas — augstas zāles pļa­vas, kur klejoja sīkāku dzīvnieku bari. Kreisajā pusē pletās tuk­snesis.

Likās, ka Sitandas krāls atrodas šī auglīgā apvidus pašā malā. Grūti pateikt, ar ko izskaidrojama tik negaidīti krasa augsnes maiņa. Taču tā bija acīm redzama.

Tieši lejpus mūsu nometnei urdzēja maza upīte. Tās pretējā krastā bija akmeņaina nogāze, tā pati, pa kuru pirms divdesmit gadiem es redzēju nabaga Silvestru rāpus atgriežamies pēc mēģi­nājuma aizkļūt līdz Zālamana raktuvēm. Aiz šīs nogāzes sākās tuksnesis, kur auga zemi dzeloņkrūmi.

Bija vakars, kad mēs beidzām ierīkot nometni. Milzīgā ugunīgā saules lode lēnām iegrima tuksnesī, lejot pāri visam nepārskatā­majam plašumam savus pēdējos mirdzošos daudzkrāsainos starus.

Atstājis Gudu par mūsu mazās nometnes iekārtošanas uzraugu, es uzaicināju seru Henriju pastaigāties. Uzkāpām pretējā nogāzē, lai no turienes pavērotu tuksnesi. Gaiss bija ļoti tīrs, un tālumā es varēju atšķirt lielā Suleimana kalna sniegoto virsotņu neskaid­ros zilganos apveidus.

—  Paraugieties, — es ieteicos, — lūk, siena, kas apjož Zālamana raktuves. Dievs vien tik zina, vai mēs kādreiz tās sasniegsim.

—   Tur jābūt manam brālim, un, ja viņš ir tur, lai notiek kas no­tikdams, es nokļūšu pie viņa, — teica sers Henrijs ar to mierīgo pārliecību, kas šim vīram bija tik ļoti raksturīga.

—   Cerēsim, ka mums tas izdosies! — es atteicu un pagriezos, lai ietu atpakaļ uz nometni, kad pēkšņi pamanīju, ka nebijām vieni.  Aiz mums, tāpat nopietnu seju vērdamies uz tālajiem kalniem, stā­vēja lielais zuluss Ambopa. Redzot, ka es skatos uz viņu, zuluss ierunājās, taču vērsās pie sera Henrija, kuram viņš jau bija pa­spējis pieķerties.

—   Vai tā ir tā zeme, uz kurieni tu domā iet, Inkubu (šis vārds vietējo ļaužu valodā nozīmē «zilonis», un kaferi tā bija iesaukuši seru Henriju)? — Ambopa norādīja ar savu plato asegaju uz kalniem.

Es sašutis jautāju, ko gan viņš domā, tik familiāri uzrunājot savu kungu. Lai iezemieši savā starpā sauc mūs, kādos vārdos viņi tikai iedomājas, bet nav pieklājīgi, ka viņi savus pagāniskos vārdus lieto, uzrunājot balto cilvēku. Zuluss klusu iesmējās, un šie smiekli mani pagalam saniknoja.

—   Kā tu zini, ka es neesmu līdzinieks tam inkosi, kuram kal­poju? Raugi, mans kungs ir karaļa dzimuma, tas redzams pēc viņa auguma un acīm, bet vai nevar būt, ka arī es esmu tāda dzimuma, jo vai es neesmu tikpat liels. Ai, Makumazān! Esi mana mēle un pastāsti manus vārdus Inkubu, manam kungam un vadonim, jo es gribu runāt ar viņu un ar tevi arī.

Biju dusmīgs uz Ambopu, jo neesmu pieradis, ka kaferi tā runā ar mani, taču viņš kaut kādā veidā mani ietekmēja. Bez tam gri­bēju uzzināt, kas viņam sakāms. Un tā es pārtulkoju viņa vārdus seram Henrijam, piebildis, ka, pēc manām domām, viņš ir bez­kauņa un viņa plātīšanās ir nedzirdēta.

—  Jā, Ambopa, — apstiprināja sers Henrijs, — esmu nodomājis doties uz šo zemi.

—  Tuksnesis ir plašs, un tanī nav ūdens, bet kalni ir augsti un klāti ar sniegu, un cilvēks nevar pateikt, kas atrodas aiz kalniem, kur savu paslēptuvi radusi saule. Kā tu aiziesi uz turieni, Inkubu, un kālab gan tu gribi to darīt?

Es pārtulkoju.

—   Pasakiet viņam, — atbildēja sers Henrijs, — es iešu tālab, ka, pēc manām domām, cilvēks, kura dzīslās rit tās pašas asinis, kas manējās, proti, mans brālis, jau sen devies uz turieni, un es eju viņu meklēt.

—  Tas ir tiesa, Inkubu. Ceļā es sastapu kādu vīru, un viņš man pastāstīja, ka pirms diviem gadiem baltais cilvēks devies tuksnesī to kalnu virzienā un viņam līdzi gājis kalps mednieks. Viņi no turienes nav atgriezušies.

—Kā tu zini, ka tas bija mans brālis? — vaicāja sers Henrijs.

—  Es to nezinu. Bet, kad jautāju vīram, kāds izskatījās tas bal­tais cilvēks, viņš man teica, ka tam bijušas tavas acis un melna bārda. Viņš arī zināja stāstīt, ka mednieka vārds bijis Džims, ka viņš bijis bečuāņu mednieks un viņa augumu sedzis apģērbs.

—  Nav nekādu šaubu par to! — es iesaucos. — Es labi pazinu Džimu.

Sers Henrijs piekrītoši pamāja.

—   Es biju par to pārliecināts, — viņš noteica. — Ja Džordžs kaut ko ieņēmis galvā, tad parasti to arī izdarīs. Tāds viņš bija jau kopš bērnības. Ja viņš bija nolēmis iet pāri Suleimana kalniem, viņš ir tiem pārgājis, protams, ja vien ceļā nav atgadījies kaut kas ļauns. Un mums viņš jāmeklē viņpus kalniem.

Ambopa saprata angliski, lai arī reti runāja šai valodā.

—  Tas ir tāls ceļš, Inkubu, — viņš piemetināja, un es pārtulkoju viņa vārdus.

—  Jā, — atbildēja sers Henrijs, — tas ir tāls. Bet pasaulē nav tāda ceļa, kuru cilvēks nevarētu pārvarēt, ja viņš ko cieši nodo­mājis. Pasaulē nav nekā tāda, Ambopa, ko viņš nespētu izdarīt, nav tādu kalnu, kuros viņš nevarētu uzkāpt, un nav tādu tuksnešu, ko viņš nevarētu šķērsot, izņemot tādus kalnus un tuksnešus, ku­rus nevienam nav lemts zināt, ja vien viņu vada mīlestība un viņš riskē ar savu dzīvību, to augsti nevērtējot, gatavs mirt vai dzīvot, kā būs lēmis liktenis.

Es pārtulkoju.

—  Tu teici varenus vārdus, mans tēvs! — atbildēja zuluss (es allaž tā mēdzu saukt Ambopu, lai gan viņš īsteni nebija zuluss), — vārdus, kādus īstam vīram klājas runāt. Tev ir taisnība, mans tēvs Inkubu. Klausies! Kas ir dzīve? Tā ir kā viegla pūka, kā zāles sēkla vēja varā. Dažureiz tā vairojas, lai tūlīt aizietu bojā, dažu- reiz aizlido debesīs. Bet, ja sēkla ir laba un smaga, tā kādu gabalu varbūt var doties uz priekšu pa savu izvēlēto ceļu. Ir labi iet savu ceļu un pacīnīties ar vēju. Cilvēkam ir jāmirst. Ļaunākajā gadījumā viņš var vienīgi nomirt mazliet ātrāk. Es iešu kopā ar tevi, mans tēvs, cauri tuksnesim un pāri kalniem, ja vien man nebūs lemts palikt ceļā!

Viņš apklusa, lai tūlīt atkal turpinātu dedzīgā daiļrunības uz­plūdā, kāds dažreiz pārņem zulusus un, par spīti pastāvīgiem un

nevajadzīgiem atkārtojumiem, manuprāt, liecina, ka šai ciltij piemīt poētisks talants un intelekts.

—   Kas gan ir dzīve? Sakiet man, jūs, baltie cilvēki, kuri esat gudri un zināt pasaules noslēpumus un zvaigžņu pasaules noslē­pumus, jūs, kuriem ir zināms, kas atrodas aiz zvaigznēm un ap tām! Ai, baltie cilvēki, kuri raidāt vārdus no tāluma bez balss, atklājiet man mūsu dzīves noslēpumu: kur tā aiziet un no kurienes tā atnāk?

Jūs nevarat atbildēt, jo paši tā nezināt. Tad uzklausiet mani: es atbildēšu jums. No tumsas esam nākuši un tumsā aizejam. Kā vēt­ras dzīts putns naktī mēs izlidojam no Nekurienes. Vienu vienīgu mirkli mūsu spārni pamirdz ugunskura gaismā, un, rau! mēs atkal lidojam uz Nekurieni. Dzīve nav nekas, un dzīve ir viss. Tā ir tā roka, ar kuru atvairām nāvi. Tas ir spīgulis, kas mirgo nakts tumsā un no rīta izskatās melns. Tā ir vēršu elpas baltie tvaiki ziemā, tā ir tikko manāmā ēna, kas gulst pār zāli un izzūd, saulei rietot.

—  Dīvains cilvēks jūs esat, Ambopa, — teica sers Henrijs, kad zuluss apklusa.

Ambopa iesmējās.

—  Man liekas, ka mēs abi esam ļoti līdzīgi, Inkubu. Varbūt arī es meklēju brāli viņpus kalniem.

Aizdomu pilns pavēros viņā.

—   Ko tu ar to gribi teikt? — es viņam jautāju. — Ko tu zini par šiem kalniem?

—  Maz, pavisam maz. Stāsta, ka aiz tiem atrodas dīvaina zeme, brīnumu un burvību zeme, zeme ar drošsirdīgiem karavīriem, ar kokiem un upēm, ar sniegotiem kalniem un lielu, baltu ceļu. Es esmu dzirdējis par to. Bet vai ir kāda jēga runāt? Jau tumst. Kas dzīvo, lai redzētu, tie redzēs.

Es atkal bažīgi pavēros viņā. Sis cilvēks zināja pārāk daudz.

—  Nebīsties manis, Makumazān, — Ambopa teica, sapratis manu skatienu. — Es neroku bedri, lai jūs iekristu. Neturu prātā ļau­numu. Ja mums kādreiz būs lemts pāriet pāri šiem kalniem, kuri atrodas aiz saules, es pateikšu visu, ko zinu. Bet šajos kalnos sēž Nāve. Esiet prātīgi un griezieties atpakaļ. Ejiet medīt ziloņus. Esmu runājis.

Un, nesakot vairs ne vārda, viņš atvadu sveicienam pacēla šķēpu un aizgāja uz nometni, kur pēc īsa brīža mēs redzējām viņu, tāpat kā pārējos kaferus, tīrām šauteni.

—   Savāds cilvēks! — teica sers Henrijs.

—      Vairāk nekā savāds, — es apstiprināju. — Viņa izturēšanās

man neiedveš uzticību. Viņš kaut ko zina, bet negrib to stāstīt. Es domāju, ka ar viņu nav vērts strīdēties. Mums priekšā ir neparasts ceļojums, un noslēpumainam zulusam tajā nav lielas nozīmes.

Nākošajā dienā gatavojāmies gājienam. Protams, nebija ko do­māt stiept pāri tuksnesim mūsu smagās ziloņu šautenes un citas mantas. Tāpēc, norēķinājušies ar nesējiem, mēs sarunājām ar kādu vecu iezemieti no tuvējā krāla, ka viņš parūpēsies par mūsu lietām, kamēr atgriezīsimies. Man nudien sāpēja sirds, ka jāatstāj tik lie­liski ieroči veca zagļa maigajā gādībā, jo iezemieša acis alkatīgi iekvēlojās, tos ieraugot vien. Bet es veicu dažus aizsardzības pa­sākumus.

Vispirms es pielādēju visas šautenes un paziņoju vecajam, ka tās tūlīt ies vaļā, ja viņš tām tikai piedursies. Viņš nekavējoties to izmēģināja ar manu divstobreni, un tik tiešām atskanēja šāviens. Lode trāpīja vienu no viņa vēršiem, kurus tieši tobrīd dzina mājā, bet pats viņš no šautenes atsitiena atkrita augšpēdus. Pamatīgās izbailēs vecais pierausās kājās un, nepavisam nebūdams ieprieci­nāts par vērša zaudēšanu, bija tik nekaunīgs, ka pieprasīja atlī­dzināt tā vērtību. Viņu vairs nekādi nevarēja pierunāt pielikt pirkstu ieročiem.

— Noslēp šos dzīvos sātanus šeit salmos, — viņš rūca, — lai ne­mētājas, citādi tie nositīs mūs visus.

Tad es pieteicu viņam, ka ar burvestībām atņemšu dzīvību viņam pašam un visiem viņa radiem, ja, mums atgriežoties, kāda no at­stātajām mantām būs pazudusi, bet, ja mēs nepārradīsimies un viņš iedrošināsies nozagt mūsu šautejies, mans rēgs vajās viņu dienu un nakti; es apvārdošu visus viņa lopus, un tie sāks trakot, un piens viņa govju tesmeņos saskābs, bet viņu pašu novedīšu tik­tāl, ka viņš vairs negribēs dzīvot. Apsolīju uzlaist viņam velnus, kas iesprostoti šautenēs, lai tie aprunātos ar viņu, kā viņš to būs pelnījis. Vārdu sakot, es liku viņam pietiekami skaidri saprast, kāds sods viņu sagaida. Un tad viņš nozvērējās, ka glabās mūsu lietas tā, it kā tās būtu viņa nelaiķa tēva gars. Sis māņticīgais ka- feru vecis bija liels nelietis.

Atbrīvojušies no liekajām mantām, atlasījām nesamo, ko mums pieciem — seram Henrijam, Gudam, man, Ambopam un hotentotam Vējaputnam — vajadzēja ņemt līdz ceļojumā.^Mantu jau tā bija maz, bet, lai kā mēs arī izmēģinājāmies, neiznāca mazāk par četr­desmit mārciņām uz vīru. Mēs paņēmām: trīs «Ekspress» sistēmas šautenes līdz ar divsimt patronam, divas Vinčestras sistēmas magazīnšautenes (Ambopam un Vēja­putnam), arī ar divsimt patronām,

trīs koltus un sešdesmit patronas,

piecas lauka blašķes, katru četras pintas [33] tilpumā,

piecas segas,

divdesmit piecas mārciņas biltonga — saulē kaltētas medījuma gaļas,

desmit mārciņas vislabāko kreļļu dāvanām, nelielu aptieciņu ar visnepieciešamākajām zālēm, ieskaitot unci [34] hinīna un pāris sīkāku ķirurģisku instrumentu,

nažus, dažus sīkumus, kā kompasu, sērkociņus, kabatas filtru', tabaku, mazu lāpstiņu, pudeli brendija un beidzot apģērbu, kas bija mums mugurā.

Tā bija visa mūsu bagāža, tādam riskantam pasākumam patie­šām neliela, bet mēs neuzdrošinājāmies ņemt vairāk. Tas jau tāpat bija vairāk nekā pietiekami uz cilvēka, jo iet pa svelošu tuksnesi un stiept līdz smagu kravu nav viegli: tādās reizēs nozīme ir kat­rai liekai uncei. Par spīti visām pūlēm, mēs bagāžu nekādi neva­rējām samazināt. Ņēmām līdz tikai pašu nepieciešamāko.

Ar lielām grūtībām un apsolot katram pa labam medību duncim, es pierunāju trīs nožēlojamus iezemiešus, ciema iemītniekus, nākt mums līdz divdesmit jūdzes — tas bija mūsu ceļojuma pirmais posms — un katram nest lielu izdobtu ķirbi, kurā ielējām pa galo- nam [35] ūdens. Cerēju papildināt mūsu ūdens rezerves pēc pirmā nakts pārgājiena, jo nolēmām uzsākt ceļojumu naktī, kad bija vēss. Iezemiešiem es pateicu, ka dodamies strausu medībās, kuri lieliem bariem klīda tuksnesī. Viņi kaut ko gvelza, raustīja plecus, cenzdamies mums iegalvot, ka esam jukuši un neizbēgami nobeigsi­mies no slāpēm, un tas, starp citu, patiesi bija ļoti ticams. Bet, tā kā iezemieši par varītēm gribēja dabūt nažus, kas šeit bija gandrīz neredzēts dārgums, viņi bija ar mieru nākt mums līdz pirmās div­desmit jūdzes, acīmredzot nodomājuši, ka tā galu galā nav viņu darīšana, vai mēs no slāpēm atstiepsim kājas.

Visu nākošo dienu to tik vien darījām, kā gulējām un pūtāmies. Saulei rietot, kārtīgi paēduši svaigu vērša gaļu, padzērām tēju, pie tam Guds skumīgi piebilda, ka diezin kad mēs dzersim to nā­košo reizi. Tad, pabeiguši pēdējos priekšdarbus, atkal apgūlāmies un sākām gaidīt uzlecam mēnesi. Beidzot ap pulksten deviņiem tas parādījās visā savā rāmajā krāšņumā, pārplūdinādams mežonīgo zemi ar sudrabainu gaismu un liedams dīvainu mirgu pār milzīgi plašo tuksnesi, kas bija tikpat svētsvinīgi kluss un cilvēkam tik tāls kā zvaigznēm nobārstītā debesu velve virs mums.

Piecēlāmies un dažās minūtēs bijām gatavi gājēji, taču vēl maz­liet vilcinājāmies, kā jau cilvēks aizvien mēdz darīt, iekams sper izšķirīgu soli. Mēs — trīs baltie — stāvējām savrup, Ambopa ar šauteni plecos un asegaju rokā dažus soļus mums priekšā; viņš cieši raudzījās tuksneša tālē; trīs nolīgtie iezemieši ar ķirbju pude­lēm rokās un Vējaputns bija saspiedušies pulciņā aizmugurē.

—   Džentlmeņi, — pēc maza klusuma brīža iesāka sers Henrijs savā dziļajā, zemajā balsī, — mēs sākam tik neparastu ceļojumu, kādu vien cilvēks šai pasaulē var veikt. Maz cerību, ka tas beig­sies laimīgi. Bet mēs esam trīs vīri un, lai kas ar mums notiktu, aizstāvēsim cits citu līdz pēdējam elpas vilcienam. Un tagad, iekams dodamies ceļā, vienosimies īsā lūgšanā Visuvarenajam, kas vada cilvēku likteņus un kopš pirmās dienas lēmis mūsu gaitas, lūgsim, lai viņš vadītu mūsu soļus pēc sava prāta.

Viņš noņēma platmali un uz mirkli aizklāja seju ar rokām. Mēs ar Gudu sekojām viņa piemēram.

Neteikšu, ka es būtu no lielajiem dievlūdzējiem, tāpat kā prāvais vairums mednieku. Man liekas, ka sers Henrijs dvēseles dziļumos ir ļoti reliģiozs cilvēks, lai arī man vairs negadījās no viņa dzirdēt šādas runas, izņemot vēl vienu vienīgu reizi. Arī Guds ir visar dievbijīgs, taču labprāt mīl lādēties. Lai nu tas būtu kā būdams, es nedomāju, ka kādreiz, izņemot vēl kādu gadījumu, būtu tik kaisli lūdzies, kā tajā brīdī. Pēc lūgšanas man kļuva vieglāk ap sirdi. Mūsu nākotne bija tumsā tīta, taču, manuprāt, viss nezināmais un briesmīgais allaž tuvina cilvēku viņa radītājam.

—   Nu, — sacīja sers Henrijs, — ejam.

Un mēs uzsākām savu gājienu.

Bez tālumā redzamajiem kalniem un Zozē da Silvestras kartes, ko pirms trīssimt gadiem uz audekla skrandas bija zīmējis pusne- prātīgs mirstošs sirmgalvis un kas tātad nebija diezko vērta, mums nebija citu ceļa rādītāju. Un tomēr ar šo audekla gabaliņu saistījās mūsu vienīgās cerības uz panākumiem. Ja mums neizdosies atrast to netīrā ūdens bedri, kas, spriežot pēc vecā portugālieša kartes, atradās tuksneša vidū, tas ir, sešdesmit jūdzes no ceļojuma sākuma punkta un tikpat tālu no kalniem, mūs droši vien gaidīja mokpilna nāve no slāpēm. Pēc manām domām, nebija gandrīz nekādu iz­redžu atrast šo ūdeni milzīgajā smilšu jūrā un dzeloņkrūmu bie­zokņos. Pat ja pieņemtu, ka da Silvestra ūdens atrašanās vietu norādījis pareizi, vai tad pa šiem trīssimt gadiem zem tuksneša dedzinošas saules tas nevareja izžūt? Vai tad zvēri to nevareja aiz- bradāt? Un beidzot vai to nav piepildījušas smiltis?

Klusu kā ēnas mēs soļojām uz priekšu melnajā naktī, kājām grimstot dziļajās smiltīs. Dzeloņkrūmi skrāpēja mums kājas un traucēja iet. Smiltis iekļuva mūsu veldskunos un Guda medību zā­bakos, tā ka ik pēc dažām jūdzēm vajadzēja apstāties un izkratīt apavus. Lai gan elpot bija smagi un gaiss likās gluži biezs, mēs diezgan ātri virzījāmies uz priekšu, jo nakts vēsums patīkami vel­dzēja. Tuksneša klusums un vientulība bija nomācoša. Guds to juta un pēkšņi sāka svilpot «Meiteni, kuru es atstāju mājā», taču šis motīvs bezgalīgajos plašumos skanēja sērīgi, un viņš ap­klusa.

Drīz mums atgadījās jocīgs piedzīvojums, kas sākumā mūs stipri nobiedēja, bet pēc tam uzjautrināja. Guds, kompasu rokās, ar kuru tas kā jau jūrnieks, bez šaubām, prata lieliski apieties, gāja pa priekšu, bet mēs rindā bridām aiz viņa. Pēkšņi kapteinis skaļi iekliedzās un pazuda. Nākošajā mirklī mums apkārt atskanēja neizprotamu skaņu jūklis, krākšana, vaidi un steidzīgi bēgošu kāju trakā dipoņa. Vājajā gaismā mēs sacelto smilšu virpuļos ar pūlēm saskatījām kādu skrejošu būtņu neskaidrus apveidus.

Iezemieši, nosvieduši savus nesamos, taisījās dot kājām vaļu, taču, atcerējušies, ka nav, kur bēgt, nokrita zemē un sāka vaima­nāt, ka tas esot pats nelabais. Mēs ar seru Henriju pārsteigti ap­stājāmies, taču pārsteigums nekļuva mazāks, kad pamanījām Gudu nesamies cik jaudas kalnu virzienā. Likās, ka kapteinis, mežonīgi kliegdams, sēž zirga mugurā. Pēkšņi viņš pašāva gaisā rokas un mēs dzirdējām viņu ar dobju būkšķi noveļamies zemē.

Tad es sapratu, kas noticis: tumsā bijām uzdūrušies gulošu kvagu* pulkam, un Guds bija nejauši uzkritis kādam dzīvniekam mugurā; dzīvnieks izbailēs bija pielēcis kājās un aizjoņojis līdz ar jājēju. Es uzsaucu saviem ceļabiedriem, ka nekas ļauns nav noticis, un metos pie Guda, bīdamies, ka viņš varētu būt ievainots. Sev par lielu atvieglinājumu, atradu viņu sēžam smiltīs, joprojām ar monokli acī, pamatīgi sakratītu un izbijušos, taču sveiku un veselu.

Tālāk turpinājām ceļu bez jebkādiem nepatīkamiem starpgadīju­miem. Apmēram vienos naktī apstājāmies, iedzērām nedaudz ūdens, pavisam nedaudz, jo ūdens bija mums dārga manta, un, pusstundu atpūtušies, devāmies tālāk.

Mēs bridām un bridām, līdz beidzot austrumi sāka sārtoties kā jaunas meitenes vaigs. Tad atplaiksnīja bāldzeltenas gaismas mai­gās strēles, kas drīz pārvērtās zeltainos staros, ar kuriem tuksnesī ieslīdēja rītausma. Zvaigznes pamazām nobālēja, līdz beidzot iz­zuda. Zeltainais mēness kļuva blāvs, un kalnu grēdas tā slimīgi bā­lajā vaigā iezīmējās kā kauli mirēja sejā. Spilgtas gaismas stari, līdzīgi šķēpiem, iezaigojās kaut kur ļoti tālu un apmirdzēja bez­galīgo tuksnesi, pārdurot un aizdedzinot miglas plīvurus, līdz viss tuksnesis ietērpās virmojošā zeltā. Diena bija sākusies.

Tomēr mēs neapstājāmies, lai gan mums tobrīd par varītēm gri­bējās atpūsties; zinājām, ka, saulei kāpjot augstāk, iestāsies tāds karstums, ka turpināt ceļu būs gandrīz neiespējami. Beidzot ap­mēram ap sešiem tālumā pamanījām nelielu klinšu grēdu, kas pa­cēlās līdzenuma vidū. Nogurumā tikko vilkdami kājas, klunkurējām tās virzienā. Par laimi, atradām pārkārušos klints radzi. Zem ra­dzes bija līdzenas smiltis, un tā deva labu patvērumu no svelmes. Palīdām zem radzes, iedzērām mazliet ūdens, noēdām pa gabali­ņam biltonga un tūlīt aizmigām dziļā miegā.

Pamodāmies trijos pēc pusdienas. Mūsu trīs nesēji jau gatavojās atpakaļceļam. Viņiem bija diezgan no tuksneša, un pat visas pa­saules naži nepiespiestu viņus iet tālāk. Ar baudu izdzērām ūdeni, kas vēl bija palicis blašķēs, un, no jauna piepildījuši tās no nesēju ķirbju pudelēm, vērojām, kā viņi uzsāka divdesmit jūdžu garo ceļu mājup.

Pusē piecos arī mēs devāmies tālāk. Jutāmies vientuļi un pa­mesti. Cik tālu sniedzās skatiens, visā smilšainajā klajumā ne­bija manāma neviena dzīva radība, ja neskaita dažus strausus. Acīmredzot zvēriem te bija pārāk sauss, un, izņemot vienu vai divas indīgās kobras, neredzējām nevienu rāpuli. Taču viens kukainis, proti, parastā istabas muša, mūs pavadīja pastāvīgi. Mušas lidoja «ne pa vienai, bet pulku pulkiem», kā tas laikam teikts kaut kur Vecajā derībā. Istabas muša patiesi ir neparasts kukainis. Lai kur arī jūs ietu, visur atradīsiet to priekšā, un tā tas ir bijis allaž: Reiz es redzēju šo kukaini dzintara gabalā, kuram, kā man tika stāstīts, bija ne mazāk par piecsimt tūkstošiem gadu, un muša dzintara izskatījās tieši tāpat, kā tās pēctece šodien. Es gandrīz vai nešau­bos, ka tad, kad zemes virsū pēdējais cilvēks gulēs uz nāves gul­tas, muša — protams, ja tas iekritīs vasarā — dīks un riņķos ap to un gaidīs izdevīgu brīdi, lai apmestos tam uz deguna.

Saulei rietot, apstājāmies un sākām gaidīt uzlēcam mēnesi. Des­mitos tas parādījās pie debess, skaists ifts gauss, kā vienmēr, un mēs atkal vilkāmies tālāk, atpūtušies tikai reizi apmēram ap diviem naktī. Bridām visu nakti bez apstājas, līdz uzausa ilgi gaidītā saule un pārtrauca mūsu grūto gājienu. Iedzēruši dažus malkus ūdens, galīgi novārguši, mēs nogāzāmies smiltīs un drīz vien aiz- migam. Atstāt kādu sardzē nebija ne mazākās vajadzības, jo šajā bezgalīgajā neapdzīvotajā līdzenumā nebija nevienas dzīvas dvē­seles, no kā būtu jābaidās. Mūsu vienīgie ienaidnieki bija svelme, slāpes un" mušas. Bet es drīzāk būtu ar mieru stāties pretī briesmām, kas man draudētu no cilvēka vai plēsīga zvēra, nekā ielaisties da­rīšanās ar šo briesmīgo trijotni. Diemžēl šoreiz mums nepalaimējās noslepties no saules svelmes kādas viesmīlīgas klints paēnā. Un tā pulksten septiņos pamodāmies no neizturama karstuma ar tādu sajūtu, it kā līdzīgi bifštekam tiktu turēti virs kvēlojošām oglēm. Saule vārda visīstākajā nozīmē bija mūs izcepinājusi. Likās, ka tās svelošie stari izsūkuši mums visas asinis no dzīslām. Apsēdāmies un elsām.

—   Projām! — es saucu, gurdi atgaiņādams mušu mākoni, kas •dzīvespriecīgi dūca man virs galvas. Tās nejuta karstuma.

—   Goda vārds … — noteica sers Henrijs.

—   Jā, ir karsti! — piekrita Guds.

Karstums patiesi nebija izturams, un nebija kur patverties no šīs pekles. Kur vien metām acis, neredzējām ne akmeni, ne koku, itin nekā, tikai nebeidzamu spilgtu gaismu; tā apžilbināja acis, jo karstais gaiss virmoja virs tuksneša kā virs nokaitētas plīts.

—   Ko iesākt? — ievaicājās sers Henrijs. — Ilgi mēs to neiz­turēsim.

Bezpalīdzīgi vērāmies cits citā.

—   Zināt ko? — Guds teica. — Jāizrok bedre, jāierāpjas tur iekšā un jāapsedzas ar dzeloņkrūmiem.

Ierosinājums nelikās sevišķi daudzsološs, tomēr tas bija labāk nekā nekas. Ķērāmies tūdaļ pie darba un, liekot lietā rokas un lāpstiņu, kuru bijām paķēruši līdz, pēc stundas mums izdevās iz­rakt apmēram desmit pēdas garu, divpadsmit pēdas platu un divas pēdas dziļu bedri. Pēc tam ar mednieku nažiem sagriezām zemos krūmus, ielīdām bedrē un apsedzāmies ar tiem. Vienīgi Vējaputns nesekoja mūsu piemēram, jo viņš kā jau hotentots bija pieradis pie svelmes.

Sis patvērums mazliet pasargāja mūs no dedzinošajiem saules stariem. Bet karstumu, kāds bija šajā pašu raktajā kapā, ir vieglāk iedomāties nekā aprakstīt. Droši vien Melnā ala Kalkutā ir nieks pret mūsu bedri. Man līdz šim vēl nav skaidrs, kā mēs pārdzīvojām to dienu. Gulējām, elsdami un laiku pa laikam samitrinādami lū­pas ar ūdeni no mūsu trūcīgā krājuma. Ja mēs ļautu sev vaļu, ūdens tiktu izdzerts pirmajās divās stundās, taču bijām spiesti ievērot visstingrāko taupību, jo pārāk labi sapratām, ka bez ūdens mēs drīz vien aiziesim bojā nožēlojamā nāvē.

Taču viss reiz beidzas — ja vien cilvēks nodzīvo tik ilgi, lai šīs beigas piedzīvotu, — un arī šī briesmīgā diena sāka sliekties uz vakarpusi. Ap pulksten trim pēc pusdienas mēs nolēmām, ka ciest šīs mokas vairs nav iespējams. Labāk nomirt ejot, nekā ļaut sevi lēnām pieveikt slāpēm un karstumam šai pretīgajā bedrē. Pa­dzēruši dažus malkus no mūsu ātri sarūkošā ūdens krājuma, kas bija sasilis līdz cilvēka asiņu temperatūrai, mēs klumburojām tālāk,.

Bijām pa tuksnesi nogājuši jau apmēram piecdesmit jūdzes. Vecā da Silvestras kartē tuksnesis atzīmēts kā 40 ljē [36] plats, un «netīrā ūdens iedobe» ir novietota apmēram tā vidū. Četrdesmit ljē līdzinās simt divdesmit jūdzēm, tātad mums vajadzēja atrasties augstākais divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes no ūdens, ja tāds patiesi kaut kur atrodams.

Visu pēcpusdienu mēs, tikko vilkdami kājas, lēnām un ar mokām kustējāmies uz priekšu, stundā noejot ne vairāk kā pusotras jūdzes. Kad saule bija norietējusi, atkal apstājāmies, lai sagaidītu uzlēcam mēnesi; iedzērām pāris malku ūdens, un mums izdevās iesnausties.

Pirms apgulšanās Ambopa norādīja mums uz nelielu pauguru,, kura apveidi neskaidri izcēlās uz smilšainā līdzenuma gludās vir­smas, apmēram astoņas jūdzes no mūsu apmešanās vietas. No, tālienes tas izskatījās pēc skudru pūžņa, un aizmigdams es vēl. domāju, kas tas gan varētu būt.

Līdz ar mēness parādīšanos mēs, galīgi novārguši no svelošā karstuma un mokošajām slāpēm, turpinājām ceļu. Kas nav izjutis šīs mokas pats, tas nevar iedomāties, ko todien izcietām. Mēs jau vairs negājām, bet streipuļojām, laiku pa laikam bezspēkā kriz­dami un turpat vai ik stundu apstādamies, lai atvilktu elpu. Mums. nebija spēka pat sarunāties. Guds līdz šim visu laiku bija pļāpājis un jokojies, jo viņš ir ļoti jautrs puisis, bet arī viņa jautrība kaut kur bija pagaisusi.

Beidzot ap diviem naktī, galīgi paguruši gan miesīgi, gan garīgi, sasniedzām dīvainā mazā smilšu paugura pakāji, kas no pirmā acu, uzmetiena mums tiešām atgādināja milzīgu skudru pūzni; tas bija apmēram simt pēdu augsts un aizņēma gandrīz vai vienu mor- genu [37] (divus akrus) lielu platību.

Seit mēs apstājāmies un, neizturamu slāpju mocīti, izdzērām līdz pēdējam pilienam visu palikušo ūdeni. Iznāca pa puspintai uz cil­vēka, lai gan ikviens no mums varētu izdzert pa veselam galonam.

Tad mēs atkal apgūlāmies. Es jau laidos miegā, kad izdzirdu, ka Ambopa pie sevis ierunājās zulusu valodā:

— Ja rīt neatradīsim ūdeni, mēs visi būsim miruši, iekams būs uzlēcis mēness.

Par spīti karstumam, es nodrebinājos. Nevar sacīt, ka drīzas iz­redzes uz tik šausmīgu nāvi būtu patīkamas, bet pat domas par to mani nekavēja aizmigt.

VI nodala ŪDENS! ŪDENS!

Pēc divām stundām, apmēram tā ap četriem, es pamodos. Kad fiziskā noguruma radītā nepieciešamība pēc miega bija apmieri­nāta, es atkal izjutu mokošās slāpes. Es vairs nevarēju gulēt. Sapnī redzēju, ka peldos tekošā strautā, kura zaļie krasti bija apauguši kokiem, bet pamostoties man vajadzēja atgriezties tai pašā neaug­līgajā tuksnesī, un man ienāca prātā Ambopas vārdi, ka mums draud briesmīga nāve, ja šodien neatradīsim ūdeni. Neviena cilvē­ciska būtne nevar ilgi dzīvot bez ūdens šādā svelmē. Es apsēdos un ar sausām, sarepējušām rokām sāku berzēt netīro seju. Lūpas un plaksti bija aizlipuši, un tikai pēc paberzēšanas man ar pūlēm izdevās tos atvērt. Līdz ausmai nebija tālu, taču gaisā nebija jū­tama ne miņa no rīta dzestruma, bija tik tumšs un karsti smacīgs, ka es to nekādi nespēju aprakstīt. Pārējie vēl gulēja. Beidzot bija jau tik gaišs, ka varēja lasīt. Tad es izvilku kabatas formāta In- goldzbija leģendas, kuras biju paņēmis līdz, un izlasīju «Reim- sas kovārni». Nonācis līdz vietai, kur teikts, ka

Jauks puisēns turēja rokās zeltā rotātu krūzi, Kur laistījās ūdens spirdzīgais malks, Starp Reimsu un Namuru straumē kas smelts,[38]

patiešām sāku čāpstināt sasprēgājušās lūpas vai, pareizāk sakot, mēģināju to darīt. Jau doma vien par šo dzidro ūdeni padarīja mani vai traku. Ja šeit parādītos kardināls ar savu zvaniņu, svēto grāmatu un sveci, es būtu licies pie viņa un izdzertu visu ūdeni, kas paredzēts roku mazgāšanai, pat ja tas būtu pilns ar pāvesta rokas mazgāt cienīgu ziepju putām un pat ja es zinātu, ka par tādu grēka darbu pār manu galvu nāks katoļu baznīcas vissmagā­kie lāsti. Man pat liekas, ka man toreiz no slāpēm, noguruma un bada galvā kaut kas mazliet bija sagriezies, jo es sāku pārdomāt, cik pārsteigts izskatītos kardināls, mazais, jaukais puisēns un ko­vārnis, ieraudzījuši pamazu, brūnacainu un briesmīgi iedegušu ziloņu mednieku, sirmiem matiem, pēkšņi metamies pie trauka un izdzeram dārgo ūdeni līdz pēdējai lāsei. Sī doma man likās tik jocīga, ka es iesmējos vai, drīzāk gan, skaļi ieķērcos un līdz ar to pamodināju ceļabiedrus, kas arī sāka berzēt savas netīrās sejas, un pūlējās atvērt savas satūkušās lūpas un plakstus.

Tiklīdz visi bijām pilnīgi pamodušies, sākām apspriest stāvokli, kas bija pietiekami nopietns. Vairs nebija palicis ne piliena ūdens. Mēs apgriezām pudeles otrādi un mēģinājām izlaizīt to kaklus, bet nekas nesanāca — pudeles bija tukšas kā izslaucītas. Guds izvilka viņa pārziņā nodoto brendija pudeli un paskatījās uz to ar ilgu pilnām acīm, taču sers Henrijs viņam pudeli žigli atņēma, tālab ka mūsu stāvoklī dzert neatšķaidītu spirtu nozīmētu vienīgi tuvināt savu galu.

—   Ja neuziesim ūdeni, mēs esam pagalam, — viņš teica.

—   Ja vecā portugālieša kartei var ticēt, tad te kaut kur netālu ir jābūt ūdenim, — es ierunājos, bet šī piezīme nevienam nesagā­dāja nekāda mierinājuma. Bija skaidrāks par skaidru, ka uz karti nav ko likt diez kādas lielās cerības. Kļuva aizvien gaišāks. Sēdē­jām, vienaldzīgi blenzdami cits citā. Te es pamanīju, ka hotentots Vējaputns piecēlies kājās un staigā apkārt, skatienu pievērsis ze­mei. Pēkšņi viņš apstājās un, izgrūdis kādu rīkles skaņu, norādīja uz zemi.

—   Kas tur ir? — mēs iekliedzāmies, visi reizē pielēkdami kājās un mezdamies pie viņa.

—   Ko tu neteiksi, — es novilku, — gazeles pēdas un vēl pavi­sam svaigas, bet kas tad ir?

—  Gazeles nemēdz iet tālu projām no ūdens, — Vējaputns at­bildēja holandiešu valodā.

—   Pareizi, — es atteicu. — Es biju aizmirsis to; paldies dievam, ka atradām.

Sis niecīgais atklājums iedvesa mums jaunus spēkus. Apbrīno­jami, kā cilvēks izmisumā pieķeras visniecīgākajai cerībai un jūtas gandrīz vai laimīgs! Tumšā naktī viena vienīga zvaigzne tomēr ir labāka nekā nekas.

Pa tam Vējaputns, izslējis savu strupo degunu, ostīja karsto gaisu tieši tāpat, kā to dara vecs kalnu auns, jauzdams briesmas. Un tad viņš atkal ierunājās.

— Es saožu ūdeni, — Vējaputns teica.

Mūs pārņēma prieks, jo zinājām, cik brīnišķīgs instinkts ir šiem tuksneša dēliem.

Tieši šai brīdī uzlēca saule, un mūsu pārsteigto acu priekšā at­klājās tik lielisks skats, ka mēs uz mirkli pat aizmirsām slāpes.

Ne vairāk kā četrdesmit vai piecdesmit jūdžu no mums, rīta saules pirmajos staros mirdzēdamas kā sudrabs, slējās Sābas ķēni­ņienes krūtis; uz abām pusēm no tām simtiem jūdžu stiepās vare­nie Suleimana kalni. Tagad, kad sēžu, mēģinādams aprakstīt šī skata ārkārtīgo varenumu un skaistumu, es neatrodu vajadzīgos vārdus. Pat atmiņas par to nav viegli izteikt vārdos. Tieši mums priekšā vismaz piecpadsmit tūkstoš pēdu augsti un vairāku jūdžu atstatumā viens no otra pacēlās divi milzīgi kalni, kuriem līdzīgu, manuprāt, nav visā Āfrikā, jā, varbūt pat visā pasaulē. Savienoti ar krauju klinšu grēdu, šie baltie kalni slienas pret debesīm svinīgi un reizē baismi. Tie stāv kā divi milzīgi vārtu stabi un ar savu apveidu tiešām atgādina sievietes krūtis. Kalni pacēlās no līdze­numa ar vieglu izliekumu un no tās vietas, kur stāvējām mēs, izskatījās apaļi un gludi. Abu kalnu galos atradās milzīgs, apaļš, sniegiem klāts izcilnis, kas pēc formas bija līdzīgs sievietes krūts galam. Klinšu grēda, kas savienoja abus kalnus, likās, bija dažus tūkstošus pēdu augsta un ļoti stāva. Abās pusēs kalniem, cik tālu vien sniedza acs, stiepās tādas pašas atradzes, kuru līniju tikai retumis pārtrauca kalni ar plakanām virsotnēm, kas mazliet at­sauca prātā ievērojamo virsotni Keiptaunas tuvumā. Tas, starp citu, ir Āfrikā visai parasts ģeoloģisks veidojums.

Nespēju aprakstīt brīnumaino skatu. Sie milzu vulkāni — jo kalni neapšaubāmi bija apdzisuši vulkāni — bija tik neizsakāmi iespaidīgi, ka mums vai elpa aizrāvās. Kādu brīdi ausma rotājās, apmirdzot sniegu un noslīdot zemāk uz apaļīgajiem un brūnajiem kalnu stāviem. Pēc tam, it kā gribēdami lielisko ainu apslēpt mūsu skatieniem, dīvaini miglas vāli, pamazām sabiezēdami, ietina kal­nus, līdz galu galā mēs tikko spējām izšķirt to noteiktos un majes­tātiskos apveidus, kas rēgaini iezīmējās cauri mākoņu autam. Kā vēlāk atklājām, kalni parasti bija tinušies šai dīvainajā vieglajā miglā; bez šaubām, tāpēc arī nevienam no mums agrāk nebija iz­devies skaidri tos ieraudzīt.

Tikko kalni bija pazuduši savā mākoņu slēptuvē, mūs atkal sāka mocīt slāpes — tā bija vārdpilnā nozīmē degoša problēma.

Vējaputnam bija viegli stāstīt, ka viņš saožot ūdeni, taču, lai kur ari mēs skatījāmies, nemanījām ne niecīgākās ūdens pazīmes. Cik tālu sniedza acs, visur bija tikai neauglīgas, saulē sakaitētas smiltis un dzeloņkrūmi. Apgājām apkārt pakalnam un bažīgi pētī­jām apkārtni cerībā atrast ūdeni kalna viņā pusē, bet arī tur bija tas pats: nekur nebija redzama ne pile ūdens, nebija nekā tāda, kas liecinātu par ūdeni — peļķi vai strautu.

—   Ak tu muļķi! — es dusmīgi teicu Vējaputnam. — Seit nav ūdens!

Taču viņš, izslējis savu neglīto strupo degunu, joprojām vilka nāsīs gaisu.

—   Es saožu to, bās, — viņš atbildēja, — es to jūtu kaut kur gaisā.

—   Jā, — es iesmējos, — bez šaubām, mākoņos ir ūdens, un pēc pāris mēnešiem tas nolīs kā lietus un apskalos mūsu kaulus.

Sers Henrijs domīgi glaudīja savu gaišo bārdu.

—   Varbūt mēs atradīsim to kalna virsotnē, — viņš teica.

—   Kas par niekiem! — Guds izsaucās. — Vai kāds kaut reizi dzirdējis, ka kalnā galā atrodams ūdens!

—   Iesim un paskatīsimies, — es ierosināju.

Un, nelolodami nekādas lielās cerības, mēs sākām rāpties pa pakalna smilšaino nogāzi. Necik ilgi, un Ambopa, kas gāja visiem pa priekšu, apstājās, kā zemē iemiets.

—   Nanzia manzie! (Te ir ūdens!) — viņš skaļi iekliedzās.

Mēs metāmies pie viņa, un, patiesi, pašā smilšainā kalna virsotnē bļodai līdzīgā dziļā ierobā neapšaubāmi bija ūdens lāma.

Nepūlējāmies noskaidrot, kādā veidā tik nepiemērotā vietā varēja rasties ūdens; tāpat mūs neatbaidīja ne ūdens tumšā krāsa, ne arī visai nepatīkamais izskats. Mums pietika, ka šis te ir ūdens vai kaut kas tam ārkārtīgi līdzīgs. Pa galvu pa kaklu mēs drāzāmies pie tā un pēc acumirkļa, gulēdami uz vēdera, dzērām šo nepatī­kamo šķidrumu ar tādu baudu, it kā tas būtu pats dievu dzēriens.

Ak tu žēlīgais, kā mēs dzērām! Kad bijām remdējuši slāpes, nometām apģērbu un apsēdāmies ūdenī, lai mūsu saules izžaudētā āda varētu iesūkt valgmi.

Tu, manu lasītāj, kam jāatgriež tikai pāris krānu, lai no nere­dzama ietilpīga katla sāktu tecēt karstais un aukstais ūdens, tu nesapratīsi svētlaimi, kādu mums sagādāja šī vāļāšanās netīrajā un pasāļajā remdenajā peļķē.

Atsvaidzinājušies mēs izkāpām no ūdens un ar lielisku ēstgribu uzklupām mūsu biltongam, kam pēdējā diennaktī neviens no mums gandrīz nebija pieskāries, un pieēdām pilnu vēderu. Tad uzvilkām pa dūmam, apgūlāmies līdzās šai svētītajai peļķei tās krasta pār- kares ēnā un nogulējām līdz pusdienai.

Visu šo dienu atpūtāmies pie ūdens, tencinot likteni, ka mums palaimējies to atrast, lai kāds tas arī būtu. Neaizmirsām ar pie­nācīgu pateicību pieminēt sen mirušo da Silvestru, kas šo ūdens­krātuvi bija tik precīzi atzīmējis uz sava krekla stērbeles. Nevarē­jām vien nobrīnīties, kādā veidā tā tik ilgi varēja saglabāties. Manuprāt, to varēja izskaidrot vienīgi ar pieņēmumu, ka ūdens nāk no kāda avota kaut kur dziļi smiltīs.

Kad pie debess parādījās mēness, mēs daudz labākā omā nekā iepriekš atkal devāmies ceļā, piepildījuši savas blašķes un vēderus, cik pilnus vien iespējams. Tonakt nosoļojām gandrīz vai divdesmit piecas jūdzes, bet lieki teikt, ka ūdeni vairs neuzgājām, lai gan nākošajā dienā mums paveicās, jo atradām mazliet paēnas aiz dažiem skudru pūžņiem. Kad uzlēca saule un uz brīdi izkliedēja noslēpumaino miglas aizkaru, redzējām, ka Suleimana kalni un abas majestātiskās Sābas ķēniņienes krūtis tagad atrodas no mums ne vairāk kā divdesmit jūdzes. Likās, ka kalni pacēlās tieši pār mums un izskatījās vēl varenāki nekā citkārt.

Tuvojoties vakaram, turpinājām ceļu, un, lai visu gari nestās­tītu, teikšu, ka, austot nākošajam rītam, atradāmies Sābas ķēni­ņienes kreisās krūts zemākajā nogāzē, jo uz šo kalnu mēs turējām kursu visā mūsu ceļojumā. Ap šo laiku atkal izbeidzās mūsu ūdens rezerves, un mēs cietām stipras slāpes, pie tam bija skaidrs, ka tagad mums nav nekādu cerību tās remdēt, iekams nebūsim sa­snieguši sniega joslu, kas atradās augstu augstu virs mums. Kādu stundu vai divas atvilkuši elpu, gājām tālāk, mokošu slāpju dzīti. Svelošajā saulē ar lielām grūtībām rāpāmies pa kalna nogāzi, ko sedza sastingusi lava, jo izrādījās, ka viss milzīgais kalna pamats sastāvēja no lavas slāņiem, kas bija izvirdusi pirms daudziem gadsimtiem.

Ap vienpadsmitiem mūsu spēki bija galā un īsteni mēs tikko turējāmies kājās. Lai gan atdzisusi lava, pa kuru mums vajadzēja virzīties uz priekšu, bija samērā gluda salīdzinājumā ar tiem vei­diem, par kuriem man bija nācies dzirdēt, piemēram, ar to, kāda sastopama Debesbraukšanas salā, tomēr tā bija tik grumbuļaina, ka savainoja kājas. Kad pie visām mūsu nelaimēm pievienojās vēl šī, jutām, ka drīz būsim pieveikti. Dažus simtus jardu augstāk bija izslējušies vairāki lieli lavas bluķi; uz tiem nu mēs gājām, jo to ēnā gribējām atpūsties.

Aizkļuvuši līdz lavas bluķiem, mēs, par lielu izbrīnu, — cik nu mums vēl bija saglabājusies spēja brīnīties — ieraudzījām, ka lavu uz neliela līdzenuma, kas atradās tepat blakus, klāja biezs zāliens. Acīmredzot šeit no lavas sairuma produktiem bija izveidojies augsnes slānis, uz kura laika gaitā bija nokļuvušas putnu atnestās sēklas. Taču zaļais zāliens mūsu uzmanību nesaistīja ilgi, jo cil­vēks nevar dzīvot no zāles, kā to darīja Nebukadnecars [39] . sim no­lūkam nepieciešams īpašs likteņa lēmums, kā arī īpatnēji gremo­šanas orgāfii. Un tā nu mēs sēdējām klinšu aizsegā un smagi pū­tām. Es personiski gan no sirds vēlējos, kaut mēs nekad nebūtu ielaidušies šai bezjēdzīgajā pasākumā.

Te es ieraudzīju, ka Ambopa pieceļas un sāk iet uz zāliena pusi. Pēc dažām minūtēm, sev par lielu izbrīnu, pamanīju, ka šis allaž neparastas pašcieņas pilnais cilvēks lēkā un kliedz kā jucis, vicinot gaisā kaut ko zaļu.

Cerēdami, ka viņš atradis ūdeni, mēs, cik vien nogurušās kājas ļāva, klunkurējām pie viņa.

—   Kas noticis, Ambopa, tu muļķa dēls? — es uzsaucu zulusu valodā.

—   Te mums ir ēdiens un ūdens, Makumazān! — Un viņš atkal pavicināja zaļumu, ko turēja rokā.

Tad es ieraudzīju, ko viņš bija sadabūjis. Melone! Bijām uz­gājuši ar savvaļas melonēm, ar tūkstošiem meloņu apaugušu lau­kumiņu, un tās visas bija pilnīgi ienākušās.

—   Melones! — es saucu Gudam, kas nāca tūlīt aiz manis, un pēc mirkļa kapteinis jau bija iecirtis savus mākslīgos zobus melonē.

Ātrāk nemetām mieru, kamēr katrs nebijām notiesājuši, manu­prāt, vismaz sešas melones, un, lai gan tās bija diezgan nožēlo­jamas, man likās, ka nekad dzīvē nebiju baudījis kaut ko tik gardu.

Taču melones nav no sātīgajiem paēdieniem, un, kad bijām rem­dējuši slāpes ar augļu sulīgo mīkstumu un nolikuši vairākas melo­nes atdzesēt, šim nolūkam tās vienkārši pārgriežot uz pusēm un novietojot stāvus saulē, lai, iztvaikojot ūdenim, tās atvēstu, — mēs sākām just briesmīgu izsalkumu. Vēl bija palicis kāds nieks bil- tonga, taču, par to domājot vien, mums sagriezās dūša, un bez tam biltongu vajadzēja taupīt, jo neviens nevarēja pateikt, kad mums izdosies sadabūt kaut ko ēdamu. Tieši šai brīdī uzsmaidīja laime. Pametis skatienu atpakaļ tuksnesī, es ieraudzīju lidojam tieši uz mums putnu baru — kādus desmit lielus putnus.

—   Skit, bās, skit! (Sauj, kungs, šauj!), — Vējaputns man čuk­stēja, metoties garšļaukus zemē, un mēs sekojām viņa piemēram.

Tagad es varēju saredzēt, ka tas bija lielo sīgu pulks un ka putni tūlīt lidos piecdesmit jardus virs manas galvas. Paņēmis vienu no šautenēm, es pagaidīju, kad putni bija gandrīz tieši virs mums, tad piepeši uzlēcu kājās. Ieraudzījuši mani, putni, kā jau biju gaidījis, metās kopā. Izšāvu divreiz pašā bara vidū, un man palaimējās trāpīt vienam. Tas bija lielisks eksemplārs, apmēram divdesmit mārciņu smags. Pēc pusstundas putns jau čurkstēja virs ugunskura, ko bijām sakūruši no sausajiem meloņu stublājiem. Pirmo reizi visas nedēļas laikā mums bija tāds mielasts. No putna nepalika pāri nekas, izņemot kaulus un knābi. Pēc maltītes jutā­mies krietni vien labāk.

Naktī, kad parādījās mēness, atkal turpinājām ceļu, paņēmuši līdz tik daudz meloņu, cik spējām panest. Jo augstāk mēs kāpām, jo gaiss kļuva aizvien dzestrāks, un tas mums sagādāja lielu at­vieglinājumu. Gaismai austot, cik varējām spriest, atradāmies ne vairāk kā divpadsmit jūdžu no sniega robežas. Tur mēs atkal uz­gājām melones, un doma par ūdeni mūs vairs nebiedēja, jo zinā­jām, ka drīz dabūsim sniegu, cik sirds kāro. Bet ceļš pret kalnu tagad bija kļuvis ļoti stāvs, tāpēc virzījāmies uz priekšu ārkārtīgi lēnām: stundā nogājām ne vairāk par jūdzi. Bez tam šai naktī notiesājām pēdējo kumosu biltonga. Pa visu laiku kalnos neredzē­jām nevienas dzīvas būtnes, izņemot lielās sīgas, ne ari mums ceļā gadījās kāds strauts vai avots. Tas likās ļoti dīvaini — tur augšā taču gulēja milzīgas masas sniega, kam, pēc mūsu domām, laiku pa laikam vajadzēja kust. Taču, kā mēs tālāk ejot atklājām, kāda neizskaidrojama iemesla pēc visi strauti tecēja uz leju pa kalnu ziemeļu nogāzi.

Nu mūs sāka mocīt doma par uzturu. Bijām izglābušies no nāves, kas mums draudēja ūdens trūkuma dēļ, šķiet, tikai tālab, lai ietu bojā bada nāvē. Par nākošo triju dienu bēdīgajiem notikumiem vislabāk pastāstīs to dienu ieraksti manā piezīmju grāmatiņā.

21. maijs. — Devāmies ceļā pulksten 11 no rīta, jo gaiss bija pietiekami dzestrs, lai varētu iet dienā. Līdz paņēmām dažas melo­nes. Ar pūlēm vilkāmies uz priekšu visu dienu, taču melones vairs nemanījām — acīmredzot to augšanas josla bija beigusies. Ne­redzējām nekā medījama. Saulrietā apstājāmies naktsguļai. Vairā­kas stundas neesam nekā ēduši. Naktī stipri salām.

22. maijs. — Atkal līdz ar ausmu turpinājām ceļu, jutāmies ļoti vārgi un noguruši. Pa visu dienu nogājām tikai piecas jūdzes. Ceļā pagadījās sniegoti laukumiņi, ēdām sniegu, nekā cita ēdama ne­bija. Naktsguļai apmetāmies zem liela plato pārkares. Nežēlīgi auksts. Iedzērām pa malkam brendija, satināmies segās un cieši

piespiedamies cits citam, lai nenosaltu. Bads un nogurums nav izturams. Domājam, ka Vējaputns līdz rītam nenodzīvos.

23. — Mēģinājām iet, līdzko saule bija pietiekami augstu un mazliet sasildīja mūsu sastingušos locekļus. Mūsu stāvoklis ir briesmīgs: baidos, šī diena būs pēdējā mūsu ceļojumā, ja vien mēs nesadabūsim kaut ko ēdamu. Palicis vairs tikai mazliet brendija. Guds, sers Henrijs un Ambopa turas lieliski, bet ar Vējaputnu ir pārlieku slikti. Līdzīgi vairumam Hotentotu viņš nepanes aukstumu. Es jau vairs nejūtu agrākās asās sāpes kuņģī, tas it kā notirpis. Pārējie saka to pašu. Tagad esam vienā līmenī ar stāvo klinšu grēdu, kas savieno abus kalnus un veidota no lavas. Skats no šejienes ir lielisks. Mums aiz muguras līdz pašam apvārsnim ple­šas milzīgais saules nokveldētais tuksnesis, bet priekšā — jūdžu jūdzēm līdzens, ciets sniega klajš, kas gandrīz nemanāmi ved kal­nup un kam pašā vidū apmēram četrtūkstoš pēdu augstumā debesīs paceļas noapaļotais kalna gals, droši vien vairāku jūdžu apkārt­mērā. Nav redzama neviena dzīva būtne. Stāvi klāt mums, kungs! Baidos, ka pienākusi mūsu pēdējā stundiņa.

Bet tagad es atlikšu pie malas savas piezīmes, gan tāpēc, ka tās nav nekāda interesantā lasāmviela, gan arī tāpēc, ka to, kas notika tālāk, ir vērts pastāstīt sīkāk.

Visu šo dienu (23. maiju) mēs lēnītēm cīnījāmies pa sniegoto slīpumu, laiku pa laikam apguļoties zemē, lai uzkrātu spēkus. Lai­kam izskatījāmies varen dīvaini, kad apkrāvušies un nomocījušies ar pūlēm vilkām savas nogurušās kājas pa žilbinošo līdzenumu un izsalkušām acīm raudzījāmies apkārt. No apkārtskatīšanās jēgas, protams, nebija nekādas, jo, skaties, cik gribi, tik un tā apkārtnē nekā ēdama nebija. Todien mēs nogājām ne vairāk kā septiņas jūdzes. Tieši pirms saulrieta bijām sasnieguši Sābas ķēniņienes kreisās krūts virsotni, kas kā milzīgs, gluds sasaluša sniega izcilnis slējās gaisā vairākus tūkstošus pēdu virs mums. Lai cik nejauki arī jutāmies, nespējām nejūsmot par brīnum jauko ainavu, kuru vēl skaistāku padarīja rietošās saules stari. Vietumis tie nokrāsoja sniegu asinssarkanu un uzmeta sniegotajai virsotnei virs mūsu gal­vām krāšņu diadēmu.

—   Paklausieties, — pēkšņi izdvesa Guds, — mums taču tagad jābūt netālu no alas, par kuru rakstīja vecais džentlmenis.

—   Jā, — es atsaucos, — ja vien tā pastāv.

—  Kvotermein, — nopūtas sers Henrijs, — nevajag tā runāt. Es pilnīgi uzticos vecajam portugālietim, — atcerieties par ūdeni. Mēs drīz jo drīz uziesim arī alu.

—       Ja neuziesim to līdz tumsai, varam sevi uzskatīt par līķiem, — tāda bija mana mierinošā atbilde.

Jau desmit minūtes soļo­jām klusēdami. Ambopa gāja man līdzās, ievīstījies segā un cieši savilcis ap vēderu ādas jostu, lai, kā viņš teica, «pie­spiestu izsalkumu sačokuro­ties», tā ka viņa viduklis iz­skatījās pavisam līdzīgs jau­navas viduklim. Pēkšņi viņš saķēra manu roku.

—        Paskat! — viņš teica, norādīdams uz kūkumaino kalna virsotnes nogāzi.

Es palūkojos tai virzienā un apmēram divsimt jardu attālumā pamanīju sniegā kaut ko līdzīgu spraugai.

—       Tā ir ala, — teica Am­bopa.

Sasprindzinot pēdējos spē­kus, mēs steidzāmies uz šo vietu un ieraudzījām, ka sprauga patiesi ir ieeja alā un nepārprotami tai alā, par kuru bija rakstījis da Silvestra. Paspējām pienākt tieši laikā,

tālab ka, tikko bijām pie šī patvēruma, saule pārsteidzoši ātri norietēja un visapkārt kļuva gandrīz tumšs. Sājos platuma grādos gandrīz vai nav krēslas, lelīdām alā, kas nelikās visai liela, un, saspiedušies cieši kopā, lai sasildītos, iztukšojām pār­palikušo brendiju — katram tik tikko iznāca pa malkam. Pēc tam centāmies savas nedienas aizmirst miegā, taču aukstums bija tik stindzinošs, ka neļāva mums aizmigt.

Esmu pārliecināts, ka šai milzīgajā augstumā termometrs rādīja ne mazāk kā četrpadsmit vai piecpadsmit grādu zem nulles. Ko tas nozīmēja mums, ceļa grūtību, nepietiekamā uztura un neciešamā tuksneša karstuma novārdzinātiem, manam lasītājam vieglāk iedo­māties nekā man aprakstīt. Pietiek, ja teikšu, ka man vēl nekad nebija nācies just nāvi no aukstuma tik tuvu. Stundu pēc stundas vilkās šī briesmīgā nakts. Sēdējām alā un jutām, kā sals klejo apkārt un kniebj mums gan pirkstos, gan kājās, gan sejā. Veltīgi spiedāmies arvien ciešāk un ciešāk, — mūsu nožēlojamos, bada novārdzinātajos ķermeņos vairs nebija siltuma. Reizēm kāds uz dažām minūtēm iegrima tramīgā snaudā, taču ilgi gulēt neva­rējām, — un varbūt tas bija labi, jo nedomāju, ka, aizmiguši, mēs

kādreiz vel pamostos. Manuprat, tikai gribasspēks palīdzēja mums saglabāt dzīvību.

Neilgi pirms ausmas es izdzirdu, ka hotentots Vējaputns, kura zobi visu nakti klabēja kā kastaņetes, smagi nopūtās un pēkšņi beidza klabināt zobus. Es tobrīd nepievērsu tam sevišķas uzmanī­bas, jo nodomāju, ka viņš iemidzis. Vējaputns sēdēja, atspiedies pret mani ar muguru, un man likās, ka tā kļūst aizvien saltāka un saltāka, līdz kļuva auksta kā ledus.

Beidzot tumsu nomainīja rīta krēsla, pēc tam uz sniega uzlies­moja zeltainas gaismas šautras, un apžilbinošā saule palūkojās pāri lavas sienai, apspīdēdama mūsu pusnosalušos ķermeņus un Vējaputnu, kas sēdēja mūsu vidū miris. Nav nekāds brīnums, ka nabadziņa mugura man bija likusies salta. Viņš bija izlaidis garu, kad dzirdēju viņa nopūtu, un tagad bija sasalis gandrīz stīvs. Dziļi satriekti, virzījāmies tālāk no līķa (dīvaini, kādas šausmas mūs pārņem, atrodoties kopā ar mironi) un atstājām viņu tur sēžam, rokām ceļus apkampušu.

Ap to laiku saltie saules stari (tie patiesi bija salti) iespiedās tieši alā. Pēkšņi, izdzirdis baiļpilnu saucienu, es pagriezos, lai ielū­kotos alas dziļumā.

Un, lūk, ko es ieraudzīju. Alas viņā galā — ala nebija garāka par divdesmit pēdām — čurnēja otra figūra. Galva tai bija nolaista uz krūtīm un garās rokas karājās gar sāniem. Es ieskatījos ciešāk un ieraudzīju, ka arī tas ir miris cilvēks, turklāt baltais.

Mani ceļabiedri tāpat ieraudzīja mirušo, un mūsu satrauktie nervi nespēja izturēt šādu skatu. Cik ātri vien ļāva mūsu pusnosa- lušie locekļi, mēs visi kā viens rāpāmies ārā no alas.

VII nodaļa ZĀLAMANA CEĻŠ

Izkļuvuši no alas, apstājāmies, juzdamies visai muļķīgi.

—   Es eju atpakaļ, — sers Henrijs teica.

—   Kālab? — Guds jautāja.

—  Man iešāvās prātā doma, ka … tas, ko redzējām, var būt mans brālis.

Sis pieņēmums bija kaut kas jauns, un mēs devāmies atpakaļ, lai to pārbaudītu. Kādu brīdi mūsu acis, ko bija aklinājusi spožā saule un zvīļojošais baltais sniegs, alas pustumsā nekā nevarēja atšķirt. Taču tas nevilkās ilgi. Drīz apradām ar tumsu un tuvojā­mies mirušajam.

Sers Henrijs nolaidās uz ceļa un sāka uzmanīgi pētīt tā seju.

—   Paldies dievam, tas nav mans brālis, — viņš atvieglots teica.

Tad es piegāju paskatīties pie mirušā. Tas bija liela auguma

cilvēks, vidējos gados, asiem sejas pantiem un ērgļa degunu; viņam bija garas, melnas ūsas un ar sidrabainiem pavedieniem caurausti mati. Āda bija galīgi dzeltena un cieši pārvilkta kauliem. Viņa apģērbs, ja neskaita kaut ko, kas likās esam vilnas bikšu atliekas, bija novilkts, tā ka ģindenim līdzīgā figūra bija kaila. Sī caur­caurēm sasalušā līķa kaklā karājās ziloņkaula krucifikss.

—   Kas gan tas varētu būt? — es izsaucos.

—   Vai patiesi jūs nevarat iedomāties? — Guds iejautājās.

Es noliegdams pakratīju galvu.

—   Kas gan cits, ja ne vecais Zozē da Silvestra!

—   Nevar būt! — man no pārsteiguma aizrāvās elpa. — Viņš taču nomira pirms trīssimt gadiem!

—   Tādā aukstumā viņš tikpat labi var nosēdēt visus trīstūkstoš gadus, — Guds mierīgi atbildēja. — Ja vien temperatūra ir pie­tiekami zema, asinis un miesa saglabājas svaigi uz mūžiem, nu kaut vai tāpat kā sasaldēta Jaunzēlandes jērgaļa, un šai alā, debess vien zina, ir pietiekami auksts. Saule te nekad neiekļūst, un zvēru, kas varētu ieklīst un saplosīt mirušo, šeit nav. Bez jebkādas šaubī­šanās var teikt, ka vergs, kuru da Silvestra piemin savā kartē, no­vilka viņam apģērbu un atstāja šeit viņa līķi. Viņam vienam nebija pa spēkam to apbedīt. Palūkojieties! —Guds turpināja, noliekdamies un paceldams no zemes dīvainas formas kaula lausku ar nosmai­linātu galu. — Te ir kaula šķemba, ar kuru da Silvestra tad arī uzzīmēja savu karti.

Kādu brīdi pārsteigti blenzām, aizmirsuši paši savas nelaimes. Tas viss bija dīvaini, gandrīz pārdabiski.

—   Raugieties, — sers Henrijs sacīja, norādīdams uz nelielu brū- cīti mirušā cilvēka kreisajā rokā, — te viņš ņēma asinis rakstīša­nai. Vai kādam gadījies redzēt dzīvē kaut ko līdzīgu?

Vairs nebija nekādu šaubu, ka tas ir da Silvestra, un, jāatzīstas, man kļuva baismi.

Te nu viņš sēdēja, mirušais vīrs, kura norādījumi, zīmēti turpat vai pirms desmit paaudzēm, bija atveduši mūs uz šo vietu. Savā rokā es turēju to pašu rupjo rakstāmrīku, ar kuru viņš bija rakstī­jis savas pirmsnāves rindas, un viņa kaklā redzēju krucifiksu, kuru viņš bija spiedis pie stingstošajām lūpām.

Es lūkojos mirušajā, un mana iztēle uzbūra visu ainu: ceļinieks mirst no aukstuma un bada un pirms nāves vēl mēģina paziņot pasaulei lielo noslēpumu, ko atklājis. Iedomājos viņa nāves stun­das šausmīgo vientulību, kuras pierādījums sēdēja mūsu priekšā. Man pat likās, ka mirušā asajos vaibstos es saskatīju zināmu līdzību ar viņa pēcnācēju, manu nabaga draņgu Silvestru, kas pirms divdesmit gadiem nomira uz manām rokām, bet iespējams, ka tās bija tikai iedomas. Lai nu būtu kā būdams, te nu viņš sēdēja mūsu priekšā kā skumjš atgādinājums par likteni, kāds piemeklē tos, kuri cenšas izdibināt nezināmo. Nāks un paies gadsimti, un varbūt viņš joprojām sēdēs tepat baismīgajā nāves majestātiskumā un iedzīs šausmas nejaušajos ceļiniekos, kas, tāpat kā mēs, var iemaldīties šai alā un iztraucēt viņa vientulību. Lai gan mēs vai beidzāmies nost no bada un aukstuma, šis skats satrieca mūs.

— Iesim projām, — sers Henrijs klusu teica. — Nē! Atstā­sim viņam nelaimes biedru. — Un, pacēlis hotentota Vējaputna sastingušo ķermeni, viņš nosēdināja to līdzās vecajam da Sil­vestram. Pēc tam sers Henrijs noliecās un ar strauju kustību pār­rāva satrunējušo aukliņu, kurā karājās krucifikss vecā portugālieša kaklā. Viņš pat nemēģināja to atsiet, jo stingie pirksti nelocījās. Man šķiet, ka sers Henrijs to glabā vēl šodien. Es paņēmu no kaula šķembas darināto spalvu. Pašreiz tā guļ man priekšā uz galda. Dažkārt es ar to mēdzu parakstīties.

Atstājuši viņus abus — pagājušo gadsimtu lepno balto cilvēku un nabaga hotentotu — mūžīgajā sardzē mūžīgajos sniegos, mēs izrāpāmies no alas jaukajā saules gaismā un atsākām savu ceļu, sirds dziļumos domādami par to, ka varbūt nav tālu tā stunda,, kad arī mūs piemeklēs tāds pats liktenis.

Nogājuši apmēram pusjūdzi, pienācām pie līdzenuma malas, tā­lab ka izcilnis kalna galā neatradās tieši kalna vidū, kā tas mums bija licies, skatoties no tuksneša puses. Mēs nevarējām redzēt to, kas bija zem mums, jo pār ainavu klājās biezā rīta migla. Taču drīz vien miglas virsējie slāņi sāka lēnām gaist un piecsimt jardu ze­māk pie garās sniegotās nogāzes malas ieraudzījām ar zaļu zāli klātu laukumu, pa kuru tecēja strauts. Bet tas vēl nebija viss: strauta malā, saulē gozēdamās, stāvēja un gulēja kādas desmit piecpadsmit lielas antilopes. Tā kā dzīvnieki bija tik tālu no mums, mēs nevarējām atšķirt, pie kādas antilopu~~sugas tās pieder.

Nav iespējams aprakstīt līksmi, kāda mūs pārņēma, ieraugot šos dzīvniekus. Tur taču bija barība, turklāt atliku likām, lai gan, tiesa, tai vajadzēja vēl tikt klāt. Kā to izdarīt? Dzīvnieki atradās vismaz sešsimt jardu no mums, tātad šāvienam pārāk tālu, bet no šī šāviena bija atkarīgas mūsu dzīvības.

Steigšus apspriedāmies, vai būtu vērts mēģināt nedzirdami pie­lavīties pie dzīvniekiem, bet beidzot ar nožēlu atmetām šo plānu. Vispirms jau vējš nebija mums labvēlīgs, bez tam, lai cik uzmanīgi mēs arī rīkotos, uz žilbinoši baltās sniega joslas, ko nāksies šķēr­sot, mūs nevarēja nepamanīt.

—   Nu, nekā darīt, vajadzēs vien lūkot no šīs vietas, — sers Henrijs teica. — Vai ņemt magazīnšauteni vai ekspresu? Kā jūs domājat, Kvotermein?

Jautājums bija nopietns. Vinčestras sistēmas magazīnšautene (mums tās bija divas; Ambopa nesa savējo un nabaga Vējaputna šauteni) trāpīja mērķi uz tūkstoš, bet divstobrene — tikai uz trīs­simt piecdesmit jardiem. Saut no tās tālāk par šo attālumu bija zināmā mērā laimes spēle. No otras puses, ja šāviens tiešām trā­pītu, izredzes nogalināt dzīvnieku mums būtu lielākas, jo divstob­rene-šāva ar sprāgstošām lodēm. Jautājums bija sarežģīts, un to­mēr es nolēmu, ka mums jāriskē un jāliek lietā divstobrene.

—   Katrs lai tēmē uz to antilopi, kas atrodas tam tieši pretī, — es izrīkoju. — Tēmējiet tieši plecā vai arī drusku augstāk. Bet tu, Ambopa, dod signālu, lai mēs visi izšautu reizē.

Iestājās klusums. Ikviens no mums cītīgi tēmēja, kā tēmē cilvēks, kas zina — no šī šāviena ir atkarīga viņa dzīvība.

—   Uguni! — komandēja Ambopa zulusu valodā, un gandrīz vai tajā pašā mirklī atskanēja trīs spalgi šāvieni.

Kādu brīdi mūsu acu priekšā gaisā karājās trīs dūmu mākonīši, un sniega klaja klusumā ilgi neizgaisa spēcīgā atbalss. Drīz dūmi izklīda un — tavu prieku! — mēs redzējām varenu tēviņu guļam uz muguras un neganti raustāmies agonijā. No prieka kliedzām — bijām glābti, mums vairs nedraudēja bada nāve. Par spīti nespē­kam, sajūsmā metāmies lejā pār sniegiem klāto nogāzi, un desmit minūtes pēc šāviena mūsu priekšā gulēja nogalinātā dzīvnieka kūpošā sirds un aknas. Bet nu uzradās jaunas grūtības: nebija kurināmā ugunskuram, kur izcept mūsu guvumu. Samulsusi ska­tījāmies cits citā.

—  Kad cilvēks mirst badu, viņš nedrīkst būt izvēlīgs, — Guds teica. — Ēdīsim gaļu jēlu.

Stāvoklī, kādā mēs atradāmies, citas izejas nebija. Bads mocīja mūs tik stipri, ka šis priekšlikums neizraisīja sevišķi lielu pretī­gumu, kāds neizbēgami būtu radies citos apstākļos.

Lai atdzesētu antilopes sirdi un aknas, mēs uz dažām minūtēm ierakām tās sniegā, pēc tam nomazgājām strauta ledainajā ūdeni un tad ar lielu kāri notiesājām.

Tas izklausās diezgan briesmīgi, bet man godīgi jāatzīstas, ka dzīvē man nav iznācis ēst nekā garšīgāka par šo jēio gaļu. Pēc stundas ceturkšņa bijām pilnīgi citi cilvēki. Mūsu miesās atgriezās dzīvība, bija radušies spēki, vājais pulss atkal sāka darboties un asinis traukties pa dzīslām. Paturot prātā, kāds ļaunums var celties no pārēšanās pēc ilgas badošanās, bijām visai uzmanīgi, lai ne- ieēstu par daudz, un maltīti pārtraucām, vēl neremdinājuši savu izsalkumu.

— Lai slavēts dievs! — sers Henrijs izsaucās. — Sis dzīvnieks izglāba mūs no nāves. Starp citu, Kvotermein, kas tas ir par zvēru?

Es piecēlos un piegāju pie beigtā dzīvnieka, lai to pienācīgi ap­skatītu, jo nebiju pārliecināts, ka tā bija antilope.

Dzīvnieks nebija prāvāks par ēzeli, ar lieliem, līkiem ragiem. Es nebiju šādus dzīvniekus redzējis — šī suga man bija pilnīgi sveša. Tā spalva bija bieza, brūna, ar tikko samanāmām sarkanām svītrām. Vēlāk uzzināju, ka šīs brīnumainās zemes iedzīvotāji sauc šos dzīvniekus par «inko». Tie sastopami reti, tikai ļoti augstu kalnos, kur nemīt nekādi citi zvēri. Dzīvnieks bija nogalināts ar vienu šāvienu tieši plecā. Protams, nevarējām pateikt, kura lode to bija nogalinājusi, bet man šķiet, ka Guds, iedomādams savu apbrīnojamo šāvienu, kas bija nogāzis žirafi, dvēseles dziļumos šo šāvienu uzskatīja par savu veiksmij un mēs ar viņu par to ne­strīdējāmies.

Bijām tā nodevušies ēšanai, ka mums pat neatlika laika palūko­ties apkārt. Bet nu, pavēlējuši Ambopam izgriezt labākos gaļas gabalus tik," cik varētu panest, sākām pētīt apkārtni. Saule bija izkliedējusi miglu, jo pulkstenis rādīja jau astoņi, un apkārtne tagad bija skaidri pārredzama. Nezinu, kur ņemt vārdus, lai ap­rakstītu to lielisko ainavu, kas pavērās mūsu sajūsminātajiem ska­tieniem. Nekad nebiju skatījis un, liekas, arī neredzēšu kaut ko līdzīgu.

Mums aiz muguras un virs galvas pacēlās Sābas ķēniņienes sniegotās krūtis, bet lejā, apmēram pieci tūkstoši pēdu zem mums, jūdžu jūdzēm pletās brīnum jauka lauku ainava. Tur bija biezas augstu mežu audzes, bet tālē atkal aizvijās plata sudrabota upe; pa kreisi viļņojās neizmērojamas zālāju platības — veldas, kuru leknajā zālē mēs iztālēm redzējām lielus lopu barus; vai tie bija meža dzīvnieki vai mājlopi — to nevarējām saskatīt. So plašumu tālumā, likās, apjoza kalnu grēda. Pa labi zeme bija vairāk vai mazāk kalnaina, — vientuļi pakalni tur mijās ar apstrādātu lauku joslām, kuru vidū bija redzami kupolveida būdu puduri. Visa ainava atradās mūsu priekšā kā karte, uz kuras sudrabainām čūskām līdzī­gas mirdzēja upes, un kalnu smailes, greznojušās ar mežonīgi sa­vītiem sniega vainagiem, bija sastingušas svinīgā lieliskumā un atsauca atmiņā Alpus, bet pāri visam savus starus līksmi lēja saule un bija jūtama dabas dzīvespriecīgā elpa.

Divas savādas lietas mūs, tā skatoties, pārsteidza. Pirmkārt, tas, ka zeme mūsu priekšā atradās vismaz pieci tūkstoši pēdu augstāk par tuksnesi, kuru mēs nule bijām šķērsojuši, un, otrkārt, tas, ka visas upes plūda no dienvidiem uz ziemeļiem. Kā jau bijām spiesti pārliecināties, visā plašajā kalnu grēdas dienvidu pusē, kur mēs stāvējām, nebija sastopams nekāds ūdens, kamēr ziemeļu nogāzē plūda daudz upju, kuru lielākā daļa savienojās ar to lielo upi, kas savus ūdeņus vēla kaut kur tālāk.

Kādu brīdi sēdējām un klusēdami vērojām šo brīnišķīgo skatu. Pēkšņi sers Henrijs ierunājās:

—   Sakiet, Kvotermein, — viņš iesāka, — vai da Silvestras karte ir kaut cik parādīts ķēniņa Zālamana Lielais ceļš?

Es apstiprinādams pamāju ar galvu, joprojām nevarēdams at­raut acis no tālēm.

—  Tad paskatieties šurp, — un sers Henrijs norādīja mazliet pa labi, — rau, kur tas ir.

Abi ar Gudu pagriezām galvas norādītajā virzienā un ieraudzī­jām, ka netālu no mums uz līdzenumu veda tāds kā plats brauca­mais ceļš, kuru mēs pirmāk nepamanījām, jo, nonācis līdz līdze­numam, tas nogriezās un pazuda starp pauguriem. Neteicām nekā, vismaz neizplūdām vārdos, jo pamazām sākām zaudēt spēju brī­nīties. Mums pat nelikās nedabiski, ka šai dīvainajā zemē ieraudzī­jām šoseju, kas atgādināja seno romiešu būvētos ceļus: tas vien­kārši jau šķita kā kaut kas pats par sevi saprotams.

—   Pēc manām domām, — Guds sacīja, — ceļam jābūt pavisam tuvu, — kaut kur pa labi no mums. Vai nevajadzētu tūlīt doties turp?

Padoms bija visai prātīgs, un drīz vien, nomazgājuši strautā seju un rokas, sākām iet. Kādu jūdzi gājām pa laukakmeņiem un sniega klajumiņiem, līdz piepeši no kāda neliela paaugstinājuma virsotnes ieraudzījām tieši sev pie kājām ceļu. Tas bija pirmklasīgs ceļš, izcirsts visblīvākā klintī, vismaz piecdesmit pēdu plats; ceļu acīmredzot pastāvīgi uzraudzīja, jo tas bija lieliskā stāvoklī. Dī­vainākais bija tas, ka likās — ceļš tepat arī sākas. Nokāpām lejā, nostājāmies uz ceļa un redzējām, ka apmēram simt soļu aiz mums, Sābas ķēniņienes kalnu virzienā, tas pēkšņi izbeidzās. Tālāk visu kalnu nogāzi klāja tie paši laukakmeņi, starp kuriem vīdēja sniega klajumiņi.

—   Ko jūs par to sakāt, Kvotermein? — sers Henrijs man jau­tāja.

Es galīgā neziņā pakratīju galvu.

—  Viss ir skaidrs! — Guds teica. — Nav šaubu, ka kādreiz šis ceļš vedis pāri kalnu grēdai un tālāk cauri tuksnesim, kur to ir apputinājušas tuksneša smiltis, bet augstāk kalnā applūdinājusi karsta lava no kāda vulkāna izvirduma.

Sis pieņēmums bija visai ticams; vismaz mēs bijām vienis prātis ar to un sākām kāpt no kalna lejā. Bija liela starpība starp šo no­kāpšanu pa lielisko ceļu labi paēdušiem un mūsu uzkāpšanu snie­giem klātajos kalnos, kad bijām tuvu bada nāvei, gandrīz vai nosaluši.

Ja mūs nemocītu skumjās atmiņas par nabaga Vējaputna bēdīgo likteni un drūmo alu, kurā atstājām viņu kopā ar veco da Silvestru, mēs justos vienkārši lieliski, lai gan mūs vēl gaidīja nezināmas briesmas.

Ar katru noieto jūdzi gaiss kļuva maigāks un smaržīgāks, bet ainava, kas pavērās mūsu acīm, ar savu skaidro krāšņumu mūs sajūsmināja arvien vairāk. Par pašu ceļu man jāsaka, ka es nekad nebiju redzējis šādu inženierbūvi, lai gan sers Henrijs apgalvoja, ka lielais ceļš Sengotarda pārejā Šveicē esot šim te ļoti līdzīgs. Senās pasaules inženieris, kas šo ceļu iecerējis, nebija apstājies ne­kādu grūtību priekšā. Kādā vietā mēs pienācām pie trīssimt pēdu platas un ne mazāk kā simt pēdu dziļas aizas. Un šis platais bez­dibenis bija piegāzts ar milzīgiem cirstiem akmens bluķiem; aizas dibenā bija izveidotas arkas ūdens caurtecei, bet augšā lepni aiz­vijās ceļš. Citā vietā ceļš līču ločiem bija izcirsts piecsimt pēdu dziļas aizas malā, bet vēl citā vietā tas kā vismaz trīsdesmit jardu garš tunelis bija izrakts kalna grēdā cauri kalna pamatam.

Ievērojām, ka tuneļa sienas no vienas vietas rotāja dīvaini barel­jefi, kas atveidoja galvenokārt bruņukreklos tērpušos karavīrus kararatos. Viens no bareljefiem, kas bija sevišķi skaists, attēloja veselu kaujas skatu, bet aizmugurē bija redzami uzvarētie, kurus veda gūstā.

—   Protams, — sers Henrijs teica, aplūkodams šos sirmās senat­nes mākslas darbus, — ceļu var saukt par ķēniņa Zālamana ceļu, taču es uzdrīkstos apgalvot, ka ēģiptieši šeit bijuši agrāk, pirms ķēniņa Zālamana tauta te bija spērusi kāju. Ja tas nav ēģiptiešu mākslas darbs, tad varu teikt, ka tas vismaz daudz neko neatšķiras no tāda.

Ap dienas vidu, nogājuši krietnu gabalu pa kalnu uz leju, sa­sniedzām apvidu, kur sākās mežs. Vispirms mums šad un tad ceļā patrāpījās pa krūmiņam, bet, jo tālāk, jo krūmu bija vairāk un vairāk, līdz beidzot ceļš ieveda mūs plašā birzē, kur auga koki ar sudrabotām lapām, ļoti līdzīgi tiem, kādi redzami Galda kalna [40] nogāzēs pie Keiptaunas. Tas mani pārlieku izbrīnīja, jo visu savu klejojumu laikā es tādus nekur, izņemot Keiptaunu, netiku redzējis.

— O! — Guds iesaucās, acīmredzamā sajūsmā aplūkodams ko­kus ar spožajām lapām. — Te taču malkas, cik uziet! Apmetīsimies un pagatavosim pusdienas. Mans vēders jau gandrīz vai ticis galā ar jēlo gaļu.

Pret šo priekšlikumu neviens neiebilda. Pagājām mazliet nostāk no ceļa, tuvāk strautam, kas urdzēja tepat līdzās, un drīz vien jau liesmoja krietns sausu zaru ugunskurs. Nogriezuši no līdzpaņemtās inko gaļas vairākus prāvus gabalus, izcepām tos uz koka iesmiem, kā to mēdz darīt kaferi, un noēdām ar gardu muti. Kad bijām pa­ēduši, cik vēders ņēma pretī, aizpīpējām pīpes un iegrimām svēt­laimē, kas pēc visām mūsu nesenajām likstām šķita , gandrīz vai dievišķīga.

Strauta malas bija biezi noaugušas ar milzu pasugas papardēm, starp kurām šur tur bija izkaisītas meža sparģeļu vieglās slotiņas. Strautiņš mums līdzās jautri urdzā, maigs vējiņš zuzēja koku sudrabainajās lapās, apkārt dūdoja baloži, un putni raibraibām spalvām spurdza no zara uz zaru, vizuļodami ka dzīvi dārgakmeņi. Bija kā paradīzē.

Dabas burvība kopā ar apziņu, ka ceļā pārdzīvotās briesmas ir garām un mēs beidzot esam sasnieguši apsolīto zemi, mūs tik ļoti valdzināja, ka neviļus pieklusām. Sers Henrijs un Ambopa sēdēja un klusu, bet nopietni sarunājās lauzītā angļu un ne mazāk lauzītā zulusu valodā. Es biju atlaidies no smaržīgajām papardēm klātajā guļvietā un puspievērtām acīm vēroju viņus. Pamanījis, ka Guds kaut kur pazudis, sāku lūkoties apkārt un ieraudzīju viņu sēžam pie strauta, kur viņš jau bija paspējis nomazgāties, Guds bija vienā flaneļa kreklā, viņam raksturīgā prasība pēc ārkārtīgas tīrības bija bijusi tik spēcīga, ka viņš nevis atpūtās, bet ļoti aizrautīgi nodevās savai tualetei.

Viņš jau bija paguvis izmazgāt savu gutaperčas apkaklīti, kār­tīgi izpurināt bikses, svārkus un vesti un tagad glīti locīja savus apģērba gabalus, lai varētu tos atkal uzvilkt, skumīgi grozīdams galvu par daudzajiem plīsumiem un caurumiem, kas bija radušies briesmīgajā ceļojumā. Tad viņš paņēma zābakus, ar paparžu

kumšķi noberzēja tos un beidzot iezieda ar tauku gabalu, kuru ar gudru ziņu bija nogriezis no nošautā inko gaļas un paglabājis, līdz zābaki, nosacīti runājot, izskatījās ļoti pieklājīgi. Pēc tam, caur monokli uzmanīgi nopētījis zābakus, viņš uzvilka tos kājās un sāka jaunu operāciju. Izņēmis no mazās ceļojuma somas, no kuras viņš nekad nešķīrās, ķemmīti ar tanī iestiprinātu niecīgu spogulīti, kapteinis sāka rūpīgi aplūkot sevi. Acīmredzot viņš ne­bija apmierināts ar izskatu, jo sāka kārtīgi sukāt un pieglaust ma­tus. Tad, atkal ielūkojies spogulī, vēroja rezultātu un, liekas, atkal nebija mierā ar sevi. Viņš sāka taustīt zodu, kuru rotāja desmit dienu veci rugāji.

«Nevar būt,» es nodomāju, «viņš taču netaisās skūties.»

Es nebiju kļūdījies. Paņēmis tauku gabalu, ar kuru nule bija ziedis zābakus, Guds rūpīgi to noskaloja strautā. Pēc tam, atkal parakājies maisā, viņš izņēma mazu bārdas skujamo, kādus mēdz lietot tie, kas skujoties baidās sagriezties vai arī gatavojas doties jūras ceļojumā. Enerģiski ieberzis zodu un vaigus ar taukiem, Guds

sāka skūties. Laikam gan tā bija sāpīga procedūra, jo kapteinis vaidēja un stenēja, bet es, vērodams, kā viņš cīnās ar bārdas rugā­jiem, tik tikko valdīju smieklus. Likās ārkārtīgi dīvaini, ka cilvēks šādā vietā un šādos apstākļos var noņemties, lai nodzītu bārdu ar tauku gabala palīdzību.

Beidzot viņš bija pieveicis rugājus sejas labajā pusē un uz zoda, un tad, viņu vērodams, es pēkšņi tieši virs viņa galvas pamanīju nozibsnījam kādu staru.

Izgrūzdams briesmīgu lāstu, Guds pielēca kājās (ja viņš būtu lietojis parasto bārdas nazi, viņš noteikti būtu pārgriezis rīkli). Es arī uzlēcu kājās, taču bez lāstiem, un paskat, ko es ieraudzīju. Apmēram divdesmit soļu no manis un desmit no Guda stāvēja pul­ciņš vīru. Viņi bija ļoti liĢla auguma, ar kaparkrāsas ādu. Dažiem galvas rotāja kupli, melni spalvu pušķi, bet plecus sedza īsi leo­parda ādas apmetņi — tas ir viss, ko es tobrīd redzēju.

Priekšā stāvēja gadus septiņpadsmit vecs jauneklis ar vēl pa­celtu roku, sengrieķu šķēpa metēja statujai līdzīgi saliektu ķermeni.

Acīmredzot viņa mestais ierocis bija noplaiksnījis virs kapteiņa galvas.

Kamēr es viņus pētīju, no iezemiešu grupas uz priekšu panācās vecs vīrs, kas izskatījās pēc karavīra, un, saķēris jaunekli pie rokas, tam kaut ko pateica. Tad viņi visi tuvojās mums.

Pa tam sers Henrijs, Guds un Ambopa bija saķēruši šautenes un draudoši pacēluši tās. Taču iezemieši nāca vien mums tuvāk. Es uzreiz nopratu, ka viņiem nav ne jausmas par šaujamiem iero­čiem, jo citādi viņi neizturētos pret tiem ar tādu nicināšanu.

—   Nosviediet ieročus! — uzkliedzu biedriem, jo redzēju, ka vie­nīgā iespēja saglabāt dzīvību ir noskaņot iezemiešus mums lab­vēlīgi. Viņi tūlīt pat paklausīja, bet es pagājos uz priekšu un uzrunāju veco karavīru, kas nule bija atturējis jaunekli no tālāka uzbrukuma.

—   Sveicināti! — es teicu zulusu valodā, lai gan man nebija skaidrs, kādā valodā lai runāju.

Biju pagalam izbrīnījies, ka viņš mani saprata.

—   Sveicināts! — vecais vīrs atbildēja, tiesa, ne īsti zulusu va­lodā, bet izloksnē, kas bija pēdējai tik tuva, ka mēs ar Ambopu to bez grūtībām sapratām.

Kā vēlāk uzzinājām, šie cilvēki runāja senā zulusu valodā, kas mūsdienu zulusu valodai ir tikpat līdzīga kā Cosera [41] valoda 191 . gadsimta angļu valodai.

—   No kurienes nākdami? — vecais karavīrs turpināja. — Kas jūs tādi esat? Un kālab trijiem no jums sejas ir baltas, bet ceturta­jam tāda pati kā mūsu māšu dēliem? — un viņš norādīja uz Am­bopu.

Viņam sakot šos vārdus, es paskatījos uz Ambopu un pēkšņi at­skārtu, ka vecajam taisnība. Ambopas seja un arīdzan viņa milzī­gais augums bija tādi paši kā šiem vīriem manā priekšā. Taču tobrīd man nebija laika pārdomāt par šādu līdzību.

—  Mēs esam svešzemnieki un nākam miermīlīgos nolūkos, — es atbildēju, runādams pēc iespējas lēnāk, lai viņš mani saprastu. — Bet šis cilvēks, — piemetināju, norādīdams uz Ambopu, — ir mūsu kalps.

—   Tu melo, — iebilda večais karavīrs, — neviens svešinieks nevar tikt pāri kalniem, kur ikviena dzīva radība aiziet bojā. Tu velti pūlies, niekus stāstīdams, — ja jūs esat svešzemnieki, jums ir jāmirst, jo Kukuāņu zemē svešzemniekiem nav atļauts dzīvot. Tāds ir valdnieka likums. Gatavojieties nāvei!

Atzīšos, šie vārdi mani mazliet apstulbināja, sevišķi vēl, kad ieraudzīju, ka dažiem iezemiešiem rokas zogas pie sāniem, kur viņiem karājās, kā man likās, kaut kas līdzīgs smagam, lielam nazim.

—   Ko šis vecis tur tērgā? — Guds man jautāja.

—       Viņš stāsta, ka viņi taisās mūs nožmiegt, — atbildēju drūmā balsī.

—       Ak tu žēlīgais! — Guds nostenēja. Kā vienmēr, kad bija ap­jucis, viņš pielika roku pie saviem liekajiem zobiem un pavilka ārā augšzobus, ar klikšķi ļaudams tiem atkrist atpakaļ žoklī.

Tā bija neparasti veiksmīga rīcība, jo nākošajā mirklī no lepno kukuāņu krūtīm izlauzās šausmu kliedziens un viņi visi kā viens atsprāga pāris jardu atpakaļ.

—   Kas tad nu lēcies? — es neizpratnē jautāju.

—       Tie ir Guda zobi, — uztraukti čukstēja sers Henrijs. — Viņš tos pakustināja. Izņemiet tos, Gud, izņemiet tos!

Kapteinis nekavējoties paklausīja un pamanījās iebāzt zobus flaneļa krekla piedurknē.

Pēc mirkļa ziņkāre bija pieveikusi bailes un iezemieši lēnām virzījās atkal uz priekšu. Šķiet, viņi jau bija piemirsuši savu laipno apņemšanos npgalēt mūs.

—        Sakiet mums, svešinieki, — vecais vīrs izsaucās, rādīdams uz Gudu, kas stāvēja tikai kreklā ar vienu noskūtu vaigu, — kā tas var būt, ka šis cilvēks, kura augumu sedz drānas, bet kājas ir kailas, kuram ar matiem apaugusi tikai bālās sejas viena puse, bet otra ne un kuram ir viena spoža un caurspīdīga acs, — kā tas var būt, ka viņa zobi spēj iznākt no žokļiem un atkal atgriezties vecajā vietā?

—  Veriet muti vaļā! — es klusītēm teicu Gudam.

Kapteinis tūdaļ savilka lūpas un atņirdzās pret veco džentlmeni kā saniknots suns, atsegdams pārsteigtajiem skatieniem sarkanās smaganas, kurās, tāpat kā tikko dzimuša ziloņa mazuļa mutē, ne­bija ne pēdu no ziloņkaula.

Skatītājiem aizrāvās elpa.

—   Kur ir viņa zobi? — tie sauca. — Mēs nupat tos redzējām.

It kā neizsakāmā nicināšanā novērsies, Guds pavilka ar roku gar

muti. Tad, pagriezies atpakaļ, atkal atņirdzās, un — ak tavu brī­numu! — iezemieši ieraudzīja divas rindas lielisku zobu.

Jauneklis, kas bija sviedis uz viņu nazi, metās zemē un šausmās skaļi un gari iekaucās. Vecajam džentlmenim bailēs trīcēja ceļi.

—   Es redzu, jūs esat gari, — viņš nomurmināja stostīda­mies, — jo nevienam sievietes dzemdētam cilvēkam mati neaug tikai sejas vienā pusē, nevienam nav tik apaļas un caurspīdīgas acs un zobu, kas paši spēj kustēties, pazust un atkal izaugt. Pie­dodiet mums, ak, mani pavēlnieki!

Tā patiesi bija laime, un lieki teikt, ka es nekavējoties izmantoju šo izdevību.

—   Mēs dāvājam jums piedošanu, — augstprātīgi smaidīdams, noteicu. — Tagad jums jāuzzina patiesība: mēs atnācām no citas pasaules, lai gan izskatāmies tādi paši cilvēki kā jūs. Mēs nolaidā­mies no vislielākās zvaigznes, kas spīd pie debess naktī.

—   O! O! — korī novaidējās izbrīnījušies iezemieši.

—   Jā, patiesi, tas ir tā, — es turpināju un atkal žēlīgi smaidīju,' izteikdams šos apbrīnojamos melus. — Mēs atnācām pasērst maz­liet pie jums un aplaimot jūs, uzkavējoties jūsu zemē. Jūs redzat, draugi, ka, gatavojoties jūs apciemot, es pat esmu izmācījies jūsu valodu.

—   Jā, tas ir tā, tas ir tā, — iezemieši atbildēja vienā balsī.

—   Taču, mans pavēlniek, — vecais džentlmenis mani pār­trauca, — tu esi to izmācījies gaužām slikti.

Nikni pavēros vecajā, un viņš bailēs nodrebēja.

—   Tagad, mani draugi, — es runāju tālāk, — jūs varat gan iedomāties, ka pēc tik gara ceļojuma mēs par šādu sagaidīšanu vēlēsimies jums atriebties un varbūt sodīt ar nāvi šo svētuma zai­motāja roku, kas meta nazi pret tā cilvēka galvu, kura zobi var iznākt no žokļiem un atgriezties tur atpakaļ.

—   Saudzējiet viņu, mani pavēlnieki! — vecais sacīja lūdzošā balsī. Viņš ir mūsu valdnieka dēls, bet es esmu viņa tēvocis. Ja ar viņu kaut kas atgadīsies, viņa asinis nāks pār manu galvu.

—   Jā, par to tu vari nešaubīties, — zīmīgi noteica jauneklis.

—   Varbūt domājat, ka nespējam jums atriebties? — es turpināju, neveltīdams viņu vārdiem ne mazākās vērības. — Pagaidiet, jūs tūlīt redzēsiet. Ei tu, vergs un suns, — es uzsaucu Ambopam bargā balsī, — padod man burvju stobru, kas prot runāt! — Un es pa- slepus pamirkšķināju viņam, norādot uz savu divstobreni.

Ambopa, kura lepnajā sejā es pirmoreiz ieraudzīju tādu kā smaida atblāzmu, uzreiz noskārta, ko esmu nodomājis, un iedeva man šauteni.

—   Te tā ir, ak, pavēlnieku pavēlniek! — viņš teica, dziļi jo dziļi klanīdamies.

Jau pirms tam es biju pamanījis stāvam uz klints kādu septiņ­

desmit jardu attālumā maziņu antiloplti un tagad nolēmu riskēt un nošaut to.

—       Vai jūs redzat šo dzīvnieku? — es griezos pie iezemiešiem, norādot uz antilopi. — Sakiet man, vai sievietes dzemdēts cilvēks spēj nogalināt to no tik liela attāluma tikai ar troksni vien?

—   Tas nav iespējams, pavēlniek, — vecais vīrs atbildēja.

—   Un tomēr es to izdarīšu, — mierīgi noteicu.

Vecais karavīrs pasmaidīja.

—       To tu, pavēlniek, nevarēsi vis izdarīt, — viņš pastāvēja pie sava.

Pacēlu šauteni un notēmēju uz antilopi. Dzīvnieks bija mazs un, ja kāds nošautu garām, tad viņu par to vainot vis nevarētu, taču es zināju, ka nedrīkstu netrāpīt.

Ievilku dziļi elpu un lēnītēm nospiedu mēlīti. Dzīvnieks stāvēja kā sastindzis.

Bum! Bum! — atskanēja spalgs šāviens, un antilope, palēkusies gaisā, nokrita zemē beigta.

No mūsu priekšā stāvošo cilvēku krūtīm izlauzās šausmu vaids.

—       Ja jūs vēlaties gaļu, — es vēsi piebildu, — aizejiet un atne­siet to šurp.

Vecais karavīrs pamāja, viens no iezemiešiem metās uz klinti un drīz vien atgriezās, nesot antilopi. Ar lielu gandarījumu ierau­dzīju, ka biju trāpījis mazliet virs lāpstiņas. Iezemieši sapulcējās ap nabaga nogalināto dzīvnieku un izbīlī pētīja lodes izrauto caurumu.

—   Jūs redzat, — es viņiem teicu, — ka nerunāju tukšus vārdus.

Atbildes nebija.

—        Bet, ja jūs joprojām apšaubāt mūsu spēku, — es turpināju, — tad lai kāds no jums nostājas uz tās pašas klints, un es ar viņu izdarīšu tāpat kā ar antilopi.

Taču gribētāju neatradās, neviens no viņiem nebija noskaņots sekot uzaicinājumam, līdz beidzot ierunājās valdnieka dēls.

—        Labi teikts. Paklausies, tēvoc, — viņš teica, — aizej un no­stājies uz klints. Burvestība var gan nogalināt dzīvnieku, bet cil­vēkam, protams, tā nespēj kaitēt.

Taču vecajam džentlmenim brāļadēla priekšlikums nepavisam nebija pa prātam. Viņš likās patiesi aizvainots.

—        Nē, nē! — viņš aizgūtnēm izgrūda. — Manas vecās acis redzējušas diezgan. Nav šaubu, viņi ir burvji. Vedīsim viņus pie valdnieka. Bet, ja kāds no jums vēl grib pārbaudīt šo svešinieku burvestības, tad tas var iet un nostāties uz klints, lai burvju stobrs varētu ar viņu aprunāties.

Atskanēja ļoti steidzīgs un vispārējs protests.

—   Kālab gan velti šķiest labo burvju spēku uz mūsu nabaga ķermeņiem? — ieteicās viens no iezemiešiem. — Mums pietiek. Ne­viens no mūsu tautas burvjiem nevar parādīt nekā tamlīdzīga.

Tu runā taisnību, — piezīmēja vecais džentlmenis, it kā viņam akmens būtu novēlies no krūtīm, — tas patiešām ir tā! Klausieties jūs, zvaigžņu bērni, spožās acs un kustīgo zobu bērni, jūs, kas rūcat kā pērkons un spējat nogalināt no tālienes! Es esmu Infa- dūss, bijušā kukuāņu valdnieka Kafas dēls. Bet šī jaunekļa vārds ir Skrega.

—   Šis Skrega [42] man gandrīz sprandu aplauza, -— Guds no­murmināja.

—   Skrega, — turpināja Infadūss, — ir Tvālas, varenā valdnieka Tvālas, tūkstoš sievu vīra, kukuāņu galvas un augstākā pavēl­nieka, Lielā ceļa sargātāja, savu ienaidnieku šausmu, visu burves­tību noslēpumu zinātāja, simttūkstoš karavīru vadoņa, Tvālas Vienača, Tvālas Melnā, Tvālas Bargā dēls!

—  Tādā gadījumā, — es atbildēju vīzīgi, — ved mūs pie Tvā­las. Mēs nevēlamies runāt ar apakšniekiem un kalpiem.

— Jūsu vēlēšanās tiks izpildīta, mans pavēlniek! Mēs aizvedī­sim jūs pie valdnieka, bet ceļš ir garš. Atnācām šurp medībās, un mūs no karaļa mītnes šķir trīs dienu gājiens. Esiet pacietīgi, mani pavēlnieki, mēs jūs aizvedīsim.

—   Lai notiek, — es teicu bezrūpīgi. — Mēs, kas esam nemirstīgi, laiku neskaitām. Esam gatavi. Ved mūs. Bet sargies, Infadūs, un tu, Skrega! Nelūkojiet mūs apmānīt, nedomājiet sarīkot mums la­matas! Iekams vēl jūsu muļķa galvas būs sadomājušas to darīt, mēs jau visu zināsim un atriebsimies jums. Gaisma, kas plūst no caurspīdīgās acs tā pierē, kura kājas ir kailas un kuram ar matiem apaudzis tikai viens vaigs, nogalinās jūs uz vietas un atsauks postu pār jūsu zemi. Viņa kustīgie zobi iecirtīsies jūsu miesā un apēdīs ne tikai jūs, bet arī jūsu sievas un bērnus; burvju stobri sāks skaļi sarunāties ar jums un sacaurumos jūsu ķermeņus kā sietus. Pie­lūkojiet!

Sīs lieliskās runas iespaids nelika uz sevi gaidīt; īsteni tā nemaz nebija vajadzīga, jo mūsu draugus jau tā bija satriekušas sveši­nieku spējas.

Vecais karavīrs zemu klanījās un nomurmināja: «Kuum, kuum.»

Pēcāk es uzzināju, ka ar šo vārdu kukuāņi sveicina valdnieku, tāpat kā to dara zulusi ar vārdu «baijēte». Pēc tam viņš pagriezās pret saviem ļaudīm un kaut ko pateica. Gribēdami palīdzēt nest, tie tūlīt paķēra mūsu mantību, izņemot ieročus, kuriem baidījās likt pirkstu klāt; viņi paņēma pat Guda drēbes, kuras, ja lasītājs atceras, kārtīgi salocītas gulēja viņam līdzās.

Kapteinis tūlīt pat metās pie savām drēbēm, un izcēlās skaļš ķīviņš.

—   Lai mans pavēlnieks ar caurspīdīgo aci un kustīgajiem zo­biem neaiztiek savas mantas. Nest tās ir viņa vergu pienākums, — teica vecais iezemietis.

—   Bet es gribu tās uzvilkt! — Guds satraukts rēca angliski.

Ambopa pārtulkoja viņa vārdus.

—   Ai, mans pavēlniek! — izsaucās Infadūss. — Vai patiesi tu gribi apslēpt savas daiļās, baltās kājas savu kalpu skatieniem? (Lai gan Guds bija tumšmatis, viņa āda bija neparasti balta.) Ar ko esam apvainojuši tevi, mans pavēlniek, ka tu gribi tā rīkoties?

Es burtiski vai plīšu no smiekliem. Pa to laiku viens no iezemie­šiem jau devās projām ar kapteiņa drēbēm.

—   Nolādēts! — brēca Guds. — Sis melnais nelietis aizstiepj manas bikses.

—   Klausieties, Gud! — sers Henrijs teica, — jūs šai zemē esat parādījies noteiktā loma, un šī loma jums jātēlo līdz galam. Kamēr jūs uzturēsieties šeit, bikses jums vairs neuzvilkt. No šī brīža jums jādzīvo vienā flaneļa kreklā, zābakos un ar monokli acī.

— Jā, — es apstiprināju, — un ar vaigu bārdu sejas vienā pusē. Ja jūs kukuāņiem parādīsieties citā izskatā, viņi uzskatīs mūs par krāpniekiem. Man ļoti žēl, bet, nopietni, jums būs jāpaklausa. Ja viņiem radīsies kaut mazākās aizdomas, mūsu dzīvības vairs nebūs ne plika fārtinga [43] vērtas.

—   Jūs patiesi tā domājat? — Guds drūmi noprasīja.

—   Kā tad! Jūsu «daiļās, baltās kājas» un monoklis tagad ir mūsu visu iezīme. Seram Henrijam ir pilnīga taisnība, — jums sava loma jātēlo līdz galam. Pateicieties dievam, ka jums kājās zābaki un ka šeit ir silti.

Guds smagi nopūtās un neteica vairs ne vārda. Tikai pēc paris nedēļām viņš kaut cik bija apradis ar savu ietērpu.

VIII nodala

MĒS IENĀKAM KUKUĀŅU ZEMĒ

Visu pēcpusdienu gājām pa lielisku ceļu, kas veda nemainīgi uz ziemeļrietumiem. Infadūss un Skrega soļoja kopā ar mums, bet viņu pavadoņi — kādus simts soļus priekšā.

—   Infadūs, — es beideot jautāju, — kas būvēja šo ceļu?

—  Tas tapis sensenos laikos, mans pavēlniek. Un nevienam nav zināms, kā un kad tas noticis. To nezina pat visgudrā Gegūla, kas pārdzīvojusi vairākas paaudzes. Mēs neesam tik veci, lai varētu atcerēties, kad tas ticis ierīkots. Tagad neviens neprot būvēt šādus ceļus, un valdnieks nepieļauj, lai tas aizaugtu ar zāli.

—   Un kas izrakstījis sienas alās, cauri kurām veda ceļš? — es vaicāju, domādams par ēģiptiešu stilā veidotajām skulptūrām, ko bijām redzējuši.

—  Tās pašas rokas, kas cēla ceļu, veidoja arī brīnumainos tēlus, pavēlniek. Mēs nezinām, kas tos darinājis.

—   Bet kad kukuāņu tauta ienāca šai zemē?

—   Pavēlniek, kopš mūsu tauta, kā vētras nesta, atnākusi šurp no plašajām zemēm, kas atrodas tur, — un viņš norādīja uz zie­meļiem, — mēness pie debess velves ir mainījies desmit tūkstoš un vēlreiz tūkstoš reižu. Kā runā mūsu senču senās balsis, kas atskanējušas līdz mums, bērniem, un kā saka Gegūla, gudrā sie­viete, burvju uzošņātāja, kukuāņi nevarēja aiziet tālāk — milzīgi kalni, kas līdzīgi gredzenam apjož šo zemi, aizšķērsoja viņiem ceļu, — un viņš norādīja uz sniegotajām smailēm. — Zeme bija laba, un viņi apmetās šeit, kļuva spēcīgi un vareni, un tagad mū­sējo ir tik daudz kā smilšu graudu jūrmalā. Kad Tvāla, mūsu vald­nieks, sasauc kopā savus karapulkus, spalvas, kas rotā viņa kara­vīrus, klāj visu līdzenumu, ciktāl vien sniedz cilvēka acs.

—   Bet, ja zemi sarga kalnu siena, ar ko tad šiem karapulkiem jācīnās?

—   Nē, kungs, tur zemei ir vārti, — un viņš atkal parādīja uz ziemeļiem, — un reizi pa reizei svešas zemes karavīri bariem brā­žas mums virsū, bet mēs viņus nogalinām. Kopš tiem laikiem, kad karojām pēdējo reizi, pagājusi trešā daļa no cilvēka dzīves. Daudzi tūkstoši ir gājuši bojā šai karā, bet mēs nokāvām tos, kas bija nākuši, lai mūs apēstu. Un kopš tās reizes kara nav bijis.

—   Jūsu karavīriem acīmredzot apnicis snaust uz šķēpiem.

—      Nē, pavēlniek, tieši pēc tam, kad bijām iznīcinājuši cilvēkus, kas bija mums uzbrukuši, bija vēl viens karš. Bet tas bija karš pašu starpā, aci pret aci.

—   Kā tad tas notika?

—   Mūsu valdniekam, manam pusbrālim, bija īstais brālis, kas piedzima tai pašā dienā, kad viņš, un no tās pašas sievietes. Pēc mūsu paražas, abus dvīņus nevar atstāt dzīvus, — vārgākajam no tiem allaž ir jāmirst. Bet karaļa māte vārgāko bērniņu, kurš pie­dzima kā otrais, paslēpa, jo viņš tās sirdij bija pārlieku dārgs. Sis bērns tad nu ir Tvāla, mūsu valdnieks. Es esmu viņa jaunākais brālis un esmu dzimis no citas sievas.

—   Un tālāk?

—   Kafa, musu tevs, nomira, kad sasniedzām vīra gadus, un mans brālis Imotu nāca valdnieka godā viņa vietā. Kādu laiku Imotu valdīja pār zemi, un viņam no mīļotās sievas piedzima dēls. Kad bērniņam palika trīs gadi — tas bija tieši pēc lielā kara, bet kara laikā neviens nevarēja ne sēt, ne pļaut —, pār zemi nāca bads. Un ļaudis sāka kurnēt un glūnēt uz visām pusēm kā lauva, kad tas, mirstot badu, meklē laupījumu, ko varētu saplosīt. Tad Gegūla, gudrā un briesmīgā sieviete, kura ne mūžam nemirst, teica uz tautu: «Valdnieks Imotu nav nekāds valdnieks!» Imotu tolaik cieta lielas sāpes no cīņā cirsta ievainojuma un gulēja savā būdā, nespēdams ne pakustēties. Pēc tam Gegūla iegāja kādā būdā un izveda Tvālu, manu pusbrāli un valdnieka Imotu dvīņu brāli. Kopš Tvālas dzimšanas Gegūla bija slēpusi viņu klintīs un alās un tagad, norāvusi viņam gurnu apsēju, parādīja kukuāņu tautai svētās čūs­kas zīmi, kas bija apvijusies ap viņa vidukli, — tā ir zīme, ar kuru piedzimstot iezīmē karaļa vecāko dēlu, -— un skaļi iesaucās: «Ska­tieties — lūk, jūsu valdnieks, kuru es glabāju un sargāju jums līdz šai baltai dienai!» Un ļaudis, aiz bada vai prātu zaudējuši un aizmirsuši, kas ir taisnīgums, sāka kliegt: «Valdnieks! Valdnieks!» Bet es zināju, ka tas nebūt nav tā, jo mans brālis Imotu bija vecā­kais no dvīņiem un tātad likumīgais valdnieks. Kad nu troksnis un kliedzieni bija kļuvuši tik stipri, ka stiprāki kļūt vairs nevarēja, no savas būdas, tikko kājas vilkdams, iznāca valdnieks Imotu, vez­dams pie rokas sievu. Viņiem sekoja mazais dēls Ignosi (tas no­zīmē «zibens»).

«Kas tas , par troksni?» iejautājās Imotu. «Kālab jūs kliedzat «Valdnieks! Valdnieks!»?»

Tad Tvāla, viņa miesīgais brālis, ko bija dzemdējusi viena mate, turklāt tai pašā stundā, pieskrēja pie Imotu, saķēra viņu aiz matiem un ietrieca savu nazi viņam tieši sirdī. Bet cilvēki nav pastavīgi un allaž ir gatavi locīt ceļus uzlecošas saules priekšā, tāpēc visi saka sist plaukstas un kliegt: «Tvāla ir valdnieks! Tagad mēs zi­nām, ka Tvāla ir valdnieks!»

—  Un kas tad notika ar Imotu sievu un viņa dēlu Ignosi? Vai Tvāla nokāva arī viņus?

—   Nē, pavēlniek, kad sieva ieraudzīja, ka viņas kungs un vald­nieks miris, viņa iekliedzās, sagrāba bērniņu un aizskrēja. Pēc divām dienām bads Imotu sievu iedzina kādā krālā, bet neviens negribēja pasniegt viņai piena lāsi vai kaut ko citu ēdamu, jo viņas kungs un valdnieks bija miris un cilvēki neierauga nelaimīgos. Tomēr, kad iestājās nakts, kāds bērns, meitene, izzagās pie viņas un atnesa ēdienu, un viņa svētīja bērnu un tad, negaidījusi sauli uzlecam, kopā ar dēlu devās kalnos, kur viņa droši vien aizgājusi bojā. Kopš tās reizes neviena acs nav redzējusi ne viņu, ne arī viņas dēlu Ignosi.

—   Tātad, ja šis bērns Ignosi būtu palicis dzīvajos, viņš būtu īstais kukuāņu valdnieks?

—   Kā tad, pavēlniek. Svētās čūskas zīme apvij viņa vidukli. Ja Ignosi ir dzīvs, viņš ir valdnieks. Bet ko nu vairs! — nabags sen jau miris.

—    Paraugies, pavēlniek, — un Infadūss rādīja lejup uz līdze­numu, kur stāvēja daudz būdu. Tās apjoza žogs, aiz kura savukārt stiepās dziļš grāvis. — Tas, lūk, ir krāls, kur pēdējo reizi tika redzēta Imotu sieva ar dēlu Ignosi. Mēs šonakt tur pārnakšņosim, ja vien, — viņš piebilda ar zināmām šaubām, — mani pavēlnieki vispār guļ šai zemē.

—   Kad atrodamies kukuāņu vidū, mans labais draugs Infadūs, mēs rīkojamies tāpat, kā rīkojas kukuāņi, — es kundziski noteicu un pagriezos, lai kaut ko pasacītu Gudam, kas drūmi klunkurēja nopakaļis, pilnīgi nodevies veltīgiem mēģinājumiem saturēt savu flaneļa kreklu, kas vakara vējiņā plandīt plandījās.

Bet pagriezies, sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko neuzgrūdos Ambopam, kas nāca tieši man pa pēdām un pilnīgi acīmredzami ar milzīgu interesi bija klausījies manā sarunā ar Infadūsu. Ambopas sejas izteiksme bija ļoti dīvaina. Viņš atgādināja cilvēku, kas par katru cenu mēģina atminēties kaut ko sen aizmirstu un kam tas izdodas tikai daļēji.

Visu šo laiku gājām raitā solī uz pauguraino līdzenumu, kas pletās lejā. Kalni, kurus bijām šķērsojuši, tagad rēgojās augstu virs mums; Sābas ķēniņienes krūtis kautrīgi tinās caurspīdīgos miglas vālos. Jo gājām tālāk, jo apvidus kļuva aizvien jaukāks. Augu valsts bija apbrīnojami krāšņa, lai arī nebūt ne tropiska, saules stari spoži un silti, taču ne sveloši. Liega vēsma maigi plūda pāri smaržīgajām kalnu nogāzēm. Sī svešā zeme patiesi bija para­dīze zemes virsū. Nekad neesmu redzējis zemi, kas tai līdzinātos gan skaistumā, gan pēc dabas bagātībām un klimata. Transvāla ir brīnišķīga zeme, taču Kukuāņu zemei tā netiek līdz.

Jau tad, kad devāmies ceļā, Infadūss bija aizsūtījis ziņnesi, lai tas par mūsu ierašanos brīdinātu krāla iedzīvotājus; šis krāls, starp citu, bija viņam pakļauts militāri. Ziņnesis aizskrēja neiedomājamā ātrumā. Ja var ticēt Infadūsam, tad skrējējs var saglabāt šādu ātrumu visu ceļu, jo kukuāņi ieraduši daudz skriet.

Drīz pašu acīm varējām pārliecināties, ka ziņa ir saņemta. Kad bijām apmēram divas jūdzes no krāla, redzējām, ka karavīri, vie­nība pēc vienības, iznāk pa krāla vārtiem un soļo mums pretī.

Sers Henrijs uzlika roku man uz pleca, piemetinādams, ka tas viss, šķiet, sola mums siltu uzņemšanu. Tonis, kādā tas bija teikts, nez kāpēc saistīja Infadūsa uzmanību.

— Lai tas neuztrauc manus pavēlniekus, — viņš steigšus ieru­nājās, — jo manā sirdī nav nodevības. Es esmu šā karapulka vado­nis, un pulks iznāk mums pretī, paklausot manai pavēlei, lai jūs apsveicinātu.

Es mierīgi palocīju galvu, lai gan ap sirdi man nebūt nebija tik mierīgi.

Apmēram pusjūdzi no krāla vārtiem ar lēzeno nogāzi pret ceļu atradās garš pakalns. Un karaspēka vienības kārtojās uz šī pa­kalna. Tas patiesi bija grandiozs skats. Vienības — ikvienā bija pa trīssimt staltiem vīriem —, šķēpiem saulē mirdzot un spalvu pušķiem uz karavīru galvām plīvojot, ātri uzskrēja pa nogāzi un nostājās paredzētajā vietā. Kad sasniedzām pakalnu^ bija ieradu­šās un nostājušās gar ceļu divpadsmit šādas vienības, tas ir, trīs tūkstoši sešsimt karavīru.

Pienākuši pie tuvākās vienības, pārsteigti ieraudzījām, kas tie bija par spēcīgiem un staltiem karavīriem; tādus man vēl nebija gadījies redzēt. Visi bija vīri spēka gados, galvenokārt — veterāni apmēram četrdesmit gadu vecumā. Viņu vidū nebija neviena, kas augumā būtu mazāks par sešām pēdām, bet daudzi bija vēl kādas trīs četras collas garāki. Karavīru galvas rotāja no sakabula spal­vām darināti smagi, melni pušķi, tādi paši, kādi bija mūsu pava­doņiem, bet ap vidukli un zem labās kājas ceļgala tiem bija ap­sietas no baltu vēršu astēm darinātas jostas. Kreisajā rokā ikviens turēja apaļu vairogu, apmēram divdesmit collu šķērsgriezumā.

Vairogi bija ļoti neparasti. To karkass bija darināts no plāni izkaltas dzelzs plāksnes, kas bija pārvilkta ar vēršādu piena baltā krāsā. Karavīru apbruņojums bija vienkāršs, taču visai iespai­dīgs. Tas sastāvēja no īsa un ļoti smaga abpusēji griezīga šķēpa ar koka rokturi; šķēpa asmens visplatākajā vietā sasniedza apmēram sešas collas. Šķēpi nebija domāti mešanai, bet līdzīgi zulusu bang- vaniem jeb zobenveidīgajiem duramajiem asegajiem tika lietoti vie­nīgi tuvcīņā, pie kam to cirstās brūces bija drausmīgas. Bez šiem bangvaniem katrs karavīrs bija bruņojies arī ar trim lieliem, sma­giem nažiem, no kuriem ikviens svēra apmēram divas mārciņas. Viens nazis bija piestiprināts pie vērša astes jostas, bet abi pā­rējie — apaļā vairoga iekšpusē. Sie naži, kurus kukuāņi sauc par tollām, tiem kalpo tāpat kā zulusiem metamie asegaji. Kukuāņu karavīrs sviež tollas ļoti precīzi līdz piecdesmit jardu attālumā un, uzbrūkot triecienā, parasti raida pret ienaidnieku veselu nažu krusu.

Karavīri stāvēja nekustīgi kā bronzas statuju grupas, bet ikreiz, kad pienācām pie jaunas vienības, dažus soļus tās priekšā stāvo­šais komandieris ar leoparda ādas apmetni plecos deva zīmi, šķēpi pacēlās gaisā un no trīssimt rīklēm pēkšņi izlauzās rēkoņai līdzīgs sveiciens valdniekam: «Kuum!» Kad bijām garām, vienība pievie­nojās gājienam un sekoja mums līdz uz krālu, tā ka beidzot viss «Pelēko» pulks (kas tā bija nosaukts savu gaišo vairogu dēļ), ku­kuāņu armijas izlases vienība, militārā solī, tricinādams zemi, soļoja aiz mums.

Beidzot, novirzījušies no Zālamana Lielā ceļa, pienācām pie plata grāvja, kas apjoza krālu. Krāla apkārtmērs nebija mazāks par jūdzi, un tam visapkārt stiepās stiprs, no koku stumbriem celts pāļu žogs. Pie vārtiem grāvim bija pārmests primitīvs paceļamais tilts, kuru sardze nolaida, lai mēs varētu ieiet. Krāls bija izplānots apbrīno­jami labi. Cauri centram veda plats ceļš, kuru taisnā leņķī šķēr­soja citi, šaurāki, tādā veidā sadalot būdu grupas kvartālos, pie tam katrā kvartālā bija nometināta viena karaspēka vienība.

Būdas bija kupolveidīgas; tāpat kā zulusu būdām, to stāvs bija veidots no klūgām, bet klūgu starpas bija glīti aizpītas ar zālēm; taču atšķirībā no zulusu būdām šīm te bija durvis, pa kurām va­rēja ieiet stāvus. Bez tam šīs būdas bija daudz prāvākas, un tām apkārt bija apmēram sešas pēdas plata veranda ar skaistu grīdu no cieti blietēta sasmalcināta kaļķakmens.

Abās pusēs platajam ceļam, kas šķērsoja krālu, stāvēja sim­tiem sieviešu, kuras šurp bija atvedusi ziņkāre. Sievietes likās visai izskatīgas. Viņas bija staltas, graciozas, apbrīnojami skaisti vei­dotiem augumiem. Lai arī viņu mati bija īsi, tie bija cirtaini un nevis sīksprogaini. Vajrumam sejas vaibsti bija cēli un lūpas ne­bija tik neglīti biezas kā lielākajai daļai Āfrikas tautiņu. Bet par visu vairāk mūs izbrīnīja vērotāju ārkārtīgi mierpilnā sejas iz­teiksme, kas pauda vērtības apziņu. Savā ziņā viņas likās labi audzinātas un neatpalika no augstākās sabiedrības grezno salonu pastāvīgajām apmeklētājām, līdz ar to patīkami atšķiroties no zulusu sievietēm un viņu radiniecēm — aiz Zanzibaras dzīvojošās masaji tautiņas sievietēm. Lai gan viņas šurp bija atvedusi ziņ­kāre, taču, kad mēs noguruši soļojām tām garām, neviena neat­ļāvās izteikt klaju izbrīnu vai neapvaldītu piezīmi. Pat kad vecais Infadūss slepus ar rokas kustību centās pievērst vērotāju uzma­nību visbrīnumainākajam no visiem brīnumiem — nabaga Guda «daiļajām, baltajām kājām» —, sievietes neatļāvās skaļi izrādīt milzīgo apbrīnu, kādu viņās acīmredzot izraisīja šis skats. Viņas vienīgi nenovērsa savu tumšo acu skatienu no sniegbaltā daiļuma (Guda āda ir ārkārtīgi balta), — un tas bija viss. Bet Gudam, šim kautrajam cilvēkam, jau arī tā bija gana.

Kad sasniedzām krāla centru, Infadūss apstājās pie lielas bū­das, ap kuru gabalu nostāk lokā bija novietojušās mazākas.

—  Ienāciet, zvaigžņu dēli, — viņš noteica plātīgi, — un lai jums labpatīk atpūsties kādu brīdi mūsu vienkāršajā mājvietā. Surp atnesīs mazuliet ēdiena, lai jums nebūtu jāsavelk josta aiz izsal­kuma, drusku medus un piena, vienu vai divus vērsēnus un pāris aitas. Neiznāk jau nekāds lielais mielasts, ak, pavēlniek, taču kāds mazumiņš būs.

—   Labi, — es atbildēju. — Infadūs, mēs esam noguruši pēc ceļo­juma pa gaisu gaisiem. Tagad ļaujiet mums atpūsties.

Iegājām būdā, kas bija lieliski sagatavota mūsu atpūtai. Tur bija uzklātas guļvietas no miecētām ādām un atnests ūdens, ko nomazgāties.

Pēkšņi ārpusē atskanēja saucieni. Piegājuši pie durvīm, ierau­dzījām jaunavas nesam pienu, ceptus kukurūzas plāceņus un podu medus. Meitenēm sekoja vairāki jaunekļi, dzīdami treknu, jaunu vērsēnu. Mēs pieņēmām dāvanas, un tūdaļ pat viens no jaunek­ļiem izvilka aiz jostas aizbāzto nazi, lai veikli pārgrieztu vērsē­nam rīkli. Desmit minūtēs lopiņš bija nodīrāts un sagriezts gaba­los. Labākie gaļas gabali tika nogriezti mums, bet pārējo es mūsu visu vārdā pasniedzu karavīriem, kas stāvēja apkārt. Aiznesuši gaļu, viņi sadalīja savā starpā šo «balto cilvēku dāvanu».

Ambopa kopā ar visai pievilcīga izskata jaunavu ķērās pie darba. Mūsu daļu viņi izvārīja lielā māla podā uz uguns, kas bija saku­rināta turpat būdas priekšā. Kad gaļa bija gandrīz vai mīksta, aiz­sūtījām ziņu Infadūsam, lai uzlūgtu viņu un valdnieka dēlu Skregu iebaudīt maltīti kopā ar mums.

Abi tūlīt bija klāt. Apsēdušies uz zemajiem soliņiem, kādi būdā bija vairāki (kukuāņi parasti nemēdz tupēt kā zulusi), viņi palī­dzēja mums tikt galā ar pusdienām. Vecais džentlmenis bija ārkār­tīgi pieklājīgs un pakalpīgs, turpretī jaunais nez kāpēc vērās mū­sos aizdomu pilns. Tāpat kā visi pārējie, arī viņš juta svētas šausmas pret mūsu balto ādu un brīnumainajām spējām. Taču man likās, ka, redzot mūs ēdam, dzeram un guļam kā parastos mirstī­gos, viņa bijību nomainīja īgnas aizdomas, kas lika mums justies diezgan nelāgi.

Maltītes laikā sers Henrijs ierunājās, ka nebūtu par ļaunu papē­tīt, vai mūsu saimniekiem nav kaut kas zināms par viņa brāļa likteni, varbūt viņi kādreiz to būs redzējuši vai kaut ko dzirdējuši par viņu. Taču man likās, ka būtu prātīgāk pagaidām šo jautājumu nemaz necilāt.

Paēduši piebāzām pīpes un uzvilkām pa dūmam, Infadūsam un Skregam par lielum lieliem brīnumiem. Acīmredzot kukuāņi nepa­zina tabakas dūmu dievišķās īpašības. So zāli viņi gan audzēja papilnam, bet līdzīgi zulusiem tabaku tikai šņauca un jaunajā izmantošanas veidā nemaz nepazina, ka tā ir tabaka.

Es pajautāju Infadūsam, kad mēs turpināsim ceļu, un ar prieku izdzirdu, ka tiek veikti sagatavošanās darbi, lai dotos tālāk nāko­šajā rītā. Esot jau aizsūtīti ziņneši, kas darīs zināmu valdniekam Tvalam mūsu ierašanos. Izrādījās, ka Tvāla atrodas savā galve­najā mītnē, ko sauca par Lū, un pošas gadskārtējiem svētkiem, kas tiek svinēti jūnija pirmajā nedēļā. Sājos svētkos sapulcējas un svi­nīgā gājienā valdnieka priekšā nosoļo visas karaspēka vienības, izņemot dažus pulkus, kam jāpaliek garnizona dienestā. Tad pa­rasti notiek arī lielas burvju medības, par kurām runa būs tālāk.

Mums bija jādodas ceļā mazā gaismiņā. Infadūss, kam vajadzēja mūs pavadīt, bija aprēķinājis, ka sasniegsim Lū otrās dienas vēlā vakarā, ja vien mūs ceļā nejauši neaizkavēs kāds negadījums vai pārplūdušas upes.

Kad tas viss bija paziņots, viesi novēlēja mums labu nakti. No­lēmām pa kārtai būt nomodā, tāpēc trīs no mums likās gulēt un ieslīga nogurušu ceļinieku saldajā miegā, bet ceturtais palika augšā, lai iespējamā nodevība nepārsteigtu mūs nesagatavotus.

IX noda[a

TVĀLA — KUKUĀŅU VALDNIEKS

Domāju, ka nav nekādas vajadzības sevišķi sīki stāstīt par at­gadījumiem ceļā uz Lū. Gājām veselas divas dienas pa ķēniņa Zā­lamana Lielo ceļu, kas veda uz pašu Kukuāņu zemes sirdi. Teikšu tikai, ka, mums tālāk ejot, zeme kļuva aizvien krāšņāka, bet iekoptu lauku apjozti krāli ceļā parādījās aizvien biežāk un biežāk. Tie visi kā viens bija celti pēc tā paša principa kā pirmējais, kurā bi­jām apmetušies iepriekšējā vakarā, un tos apsargāja plašs garni­zona karaspēks. Kukuāņi, tāpat kā to dara vācieši, zulusi un ma- saji, ikvienu karaspēkam derīgu cilvēku ieskaita karavīros, tā ka uzbrukuma un arī aizstāvēšanās karos var cīnīties it visa tauta. Ceļā mūs panāca tūkstoši karavīru — viņi steidzās uz Lū, lai pie­dalītos lielajā gadskārtējā skatē un svinībās. Jāsaka, nekad vēl nebiju redzējis iespaidīgāku karaspēku.

Gājiena otrajā dienā, saulei rietot, apmetāmies īsai atpūtai kādas augstienes virsotnē, pār kuru veda ceļš, un šeit no pakalna skaistā un auglīgā līdzenumā bija redzama Lū. Kā iezemiešu pilsēta tā bija milzīga: es teiktu, ka kopā ar priekšpilsētas krāliem, kur lielo svinību reizēs novietojās no zemes tālākajiem novadiem ieradies karaspēks, tās apkārtmērs bija vismaz piecas jūdzes. Apmēram divas jūdzes uz ziemeļiem no pilsētas pacēlās dīvains pakavveida pakalns, ar kuru vēlāk mums iznāca iepazīties tā tuvāk. Pilsēta atradās jaukā vietā. Cauri krālam, dalot to divās daļās, plūda plata upe, pār kuru, liekas, veda vairāki tilti, varbūt tā pati, kuru redzējām no Sābas ķēniņienes kalnu nogāzes. Apmēram sešdesmit vai septiņdesmit jūdžu attālumā, pilnīgi līdzenā vietā, pacēlās trīs vareni trīsstūrī izvietojušies kalni sniega cepurēm galvā. Pēc sava apveida tie, būdami stāvi un krauji, stipri atšķīrās no Sābas ķēni­ņienes kalniem, kuru nogāzes bija līdzenas un nolaidenas.

Redzēdams mūs vērojam kalnus, Infadūss atļāvās piebilst:

—  Tur, pie tiem kalniem, kurus kukuāņi dēvē par «Trim bur­vjiem», beidzas Lielais ceļš.

—   Kālab tieši tur? — es vaicāju.

—   Kas to lai zina? — atbildēja vecais karavīrs, paraustīdams kamiešus. — Kalni, — viņš turpināja, — ir neskaitāmu alu pilni^ tiem vidū izrakta dziļa bedre. Tur nu ir tā vieta, uz kurieni devās seno laiku gudrie cilvēki, lai atrastu to, pēc kā viņi bija nākuši uz šo zemi, un bez tam tur, Nāves mājoklī, mēs apbedām savus valdniekus.

—   Bet kālab uz turieni mēdza doties gudrie cilvēki? — man par varēm gribējās izdibināt.

—   To nu gan es nezinu. Tas jāzina jums, mani pavēlnieki, kas esat nokāpuši no zvaigznēm, — Infadūss atteica, uzmezdams mums žiglu skatienu. Acīmredzot viņš zināja vairāk, nekā vēlējās mums stāstīt.

—   Tev taisnība, — es attraucu. — Mītot uz zvaigznēm, mēs zi­nām daudz ko. Rau, man, piemēram, ir zināms, ka seno laiku gudrie cilvēki devās uz šiem kalniem pēc spožiem akmeņiem, šiem skaista­jiem niekiem, un dzeltenās dzelzs.

—   Mans pavēlnieks ir gudrs, — viņš vēsi noteica. — Es viņa priekšā esmu tikai nepraša bērns un tāpēc nevaru runāt ar viņu par tādām lietām. Manam pavēlniekam par visu to jāaprunājas ar veco Gegūlu valdnieka mītnē, jo viņa arī ir gudra, tāpat kā mans pavēlnieks.

To pateicis, Infadūss aizgāja. Tikko palikām vieni, es pagriezos pret pārējiem un, norādīdams uz tālajiem kalniem, sacīju:

—   Lūk, kur atrodas ķēniņa Zālamana dimantu raktuves!

Ambopa stāvēja turpat, liekas, iegrimis pārdomās, kā jau tas ar

viņu dažreiz mēdza notikt, un uztvēra manus vārdus.

—   Jā, Makumazān, — viņš uzrunāja mani zulusu valodā, — di­manti noteikti atrodas tur, un jūs, protams, tos dabūsiet, tālab ka jūs, baltie cilvēki, pārlieku mīlat naudu un spožos niekus.

-- Kā tu to zini, Ambopa? — es asi iejautājos, jo man nepavi­sam nebija pa prātam viņa noslēpumainie mājieni.

Ambopa iesmējās.

—   Es to šonakt nosapņoju, baltie cilvēki, — viņš atbildēja un, spēji pagriezies uz papēža, aizgāja.

—   Kas mūsu melnajam draugam padomā? — sers Henrijs ievai­cājās. — Viņš zina vairāk, nekā vēlas mums teikt, tas ir skaidrs. Starp citu, Kvotermein, vai viņš nav kaut ko dzirdējis par… par manu brāli?

—   Nav gan. Viņš iztaujājis visus, ar ko vien pa šo laiku paguvis kaut cik sadraudzēties, bet allaž saņēmis atbildi, ka šinī zemē ne­kad nav redzēts baltais cilvēks.

—   Vai jūs patiesi domājat, ka jūsu brālis varēja nokļūt šeit? — •Guds jautāja. — Tas, ka mēs esam nonākuši šai vietā, arī ir tīrais brīnums. Vai gan viņš būtu atradis ceļu bez kartes?

—   Nezinu, — sers Henrijs noteica drūmi. — Tomēr man liekas, ka es viņu sastapšu.

Saule lēnām slīdēja lejup, un zemes virsū pēkšņi nolaidās tumsa, kas likās tīri vai taustāma. Starp nakti un dienu nebija maigas pārejas, nebija pat tik lielas atstarpes, lai elpu ievilktu, jo šajos platuma grādos krēslas nav. Dienas vietā stājas nakts tikpat pēk­šņi un pilnīgi, cik pēkšņi apraujas dzīve, iestājoties nāvei. Saule norietēja, un visa pasaule iegrima tumsā. Taču ne uz ilgu laiku, jo, rau, austrumos parādījās vāja gaisma, pēc tam līka sudrabaina gaismas strēlīte, un beidzot viss augošā mēness sirpis raidīja pāri līdzenumam savu mirdzošo staru šautras, pieliedams zemi ar maigu, starojošu blāzmu. Tāpat laba cilvēka darbi atblāzmo viņa mazo pasaulīti vēl kādu laiku pēc tam, kad viņa saule jau norietē­jusi, lai dotu gaismu nedrošajiem ceļiniekiem, kas iet pretī gaišā­kam saullēktam.

Mēs stāvējām un vērojām brīnum jauko skatu, kamēr zvaigznes izbālēja mierīgajā, varenajā gaismas plūsmā, un jutāmies saviļ­ņoti tāda skaistuma priekšā, kuru nespējām ne izprast, ne, vēl jo vairāk, aprakstīt.

Mana dzīve, lasītāj, bijusi pilna grūtību un rūpju, bet ir dažas lietas, kas manī izraisījušas pateicības jūtas par to, ka man bijis lemts dzīvot. Viena no tādām ir atmiņas par mēness nakti Kukuāņu zemē.

Šīs pārdomas pārtrauca mūsu pieklājīgais draugs Infadūss:

— Ja mani pavēlnieki ir atpūtušies, varam turpināt ceļu uz Lū, kur manus pavēlniekus jau gaida mājvieta. Mēness spīd spoži, tā ka ceļš būs labi redzams.

Mēs piekritām un pēc stundas jau bijām sasnieguši priekšpilsētu. Pilsētas teritorija, ko iezīmēja tūkstošiem ugunskuru, likās nepār­redzama. Guds, kam pie rokas allaž bija kāds ne visai izdevies joks, nosauca to par «Bezgalīgo Lū». Nonācām pie grāvja, pār kuru bija pārmests paceļamais tilts, izdzirdām ieroču žvadzoņu un sar­dzes vīru aizsmakušos izkliedzienus. Infadūss pateica paroli, kuru es nevarēju sadzirdēt; sardze atdeva godu, un mēs pa galveno ielu iegājām lielajā pilsētā.

Kādu pusstundu soļojām garām neskaitāmu būdu rindām, līdz Infadūss apstājās pie neliela būdu pudura, kas iekļāva ar sasmal­cinātu kaļķakmeni klātu mazu pagalmiņu, un paziņoja, ka šīs te esot mūsu «nožēlojamās» mītnes. Ikvienam bija sagatavota atse­višķa būda. Tās bija daudz labākas par jau redzētajām. Būdās bija iekārtotas ļoti ērtas guļvietas — ar miecētām ādām segti smaržīgu zāļu matrači. Arī maltīte mums jau bija sagatavota, jo, tikko bijām paguvuši noskalot ceļa putekļus ar ūdeni, kas atradās turpat māla krūzēs, kad vairākas daiļas meitenes atnesa mums ceptu gaļu un kukurūzas plāceņus, ko, dziļi paklanīdamās, pa­sniedza glīti sakārtotus uz lēzeniem koka šķīvjiem.

Remdinājuši izsalkumu un slāpes un palūguši sanest visus mat­račus vienā būdā, pie tam šī piesardzība izraisīja smaidu piemī­līgo jaunavu sejās, mēs, garajā ceļā pamatīgi noguruši, atkritām guļvietās.

Kad pamodāmies, saule bija gabalā. Mūsu apkalpotājas, kam svešas bija liekulīgas kauna jūtas, jau atradās būdās, jo viņām bija pavēlēts palīdzēt mums apģērbties.

Apģērbties! — rūca Guds. — Lai uzvilktu flaneļa kreklu un zābaku pāri, nav vajadzīgs nekāds lielais laiks. Esiet nu tik labs un palūdziet viņām, lai atnes manas bikses.

Es izpildīju viņa lūgumu, bet saņēmu atbildi, ka šīs svētās lie­tas jau aiznestas valdniekam un ka viņš gaida mūs ierodamies priekšpusdienā. Jaunavām par zināmu izbrīnu un vilšanos, palū­dzām viņas atstāt būdu un tad sākām posties tik rūpīgi, cik nu tas šādos apstākļos iespējams.

Guds, protams, papūlējās pat atkal noskūt labo vaigu, nodomā­jis noskūt arī kreiso, kuru rotāja biezi noauguši sari, taču mums izdevās viņu pierunāt atstāt to neskartu. Mēs ar seru Henriju tikai kārtīgi nomazgājāmies un izsukājām matus. Sera Henrija zeltainās cirtas bija izaugušas gandrīz vai līdz pleciem, un tas viņa līdzību ar senu dāni padarīja vēl pārliecinošāku. Bet mani sirmie sari bija vismaz veselu collu gari, lai gan es par maksimāli pieļaujamo ga­rumu parasti uzskatu tikai puscollu.

Kad bijām pabrokastojuši un izpīpējuši pa pīpei, ieradās pats Infadūss un pavēstīja, ka valdnieks Tvāla ir gatavs mūs pieņemt, ja mums labpatiktu ierasties pie viņa. Atbildē paziņojām, ka mēs labāk pagaidītu, kamēr saule būs pacēlusies mazliet augstāk, jo vēl jūtamies noguruši pēc tik gara ceļa un tā tālāk un tā tālāk. Tā jārīkojas vienmēr, ja ir darīšana ar mežoņiem: nav jāsteidzas pa­klausīt viņu aicinājumam, jo viņi pieklājību var uzskatīt par bai­lēm vai verdzisku padevību. Tāpēc, lai arī mums gribējās redzēt Tvālu ne mazāk kā viņam mūs, mēs tomēr nesteidzāmies un nosē­dējām būdā vēl veselu stundu. Izmantodami laiku, no saviem nie­cīgajiem krājumiem atlasījām dāvanas, proti, nabaga Vējaputna divstobreni un kādu drusku kreļļu. Šauteni ar patronām nolēmām dāvināt viņa karaliskajai augstībai, bet krelles — viņa sievām un galminiekiem. Infadūss un Skrega jau bija saņēmuši no mums krelles un bija varen iepriecināti, jo vēl nekad nebija redzējuši kaut ko līdzīgu. Beidzot devām ziņu, ka esam gatavi, un Infadūsa va­dībā devāmies uz pieņemšanu, pie tam Ambopa nesa šauteni un krelles.

Nogājuši dažus simtus jardu, nonācām pie apmēram tāda paša iežogojuma, kāds apjoza mūsu būdas, vienīgi šis te bija vismaz piecdesmit reižu garāks, jo apņēma ne mazāk par sešiem vai septi­ņiem akriem zemes. Nožogojuma ārpusē rindojās būdas, kurās dzī­voja karaļa sievas. Tieši pretī vārtiem brīvā laukuma viņā malā vientuļa stāvēja milzīgi liela būda — viņa majestātes mītne. Viss pārējais laukums bija tukšs, pareizāk teikt, būtu bijis tukšs, ja vien tanī cita līdzās citai nebūtu nostādītas karavīru vienības. Laukumā bija sapulcināts ne mazāk par septiņiem astoņiem tūkstošiem kara­vīru. Kad gājām cauri to rindām, vīri stāvēja sastinguši kā statu­jas, un nav iespējams attēlot, kas tas bija par varenu skatu — šis karaspēks ar viļņojošiem spalvu pušķiem, saulē zibošiem šķēpiem un ar vērša ādu apvilktiem dzelzs vairogiem.

Lielās būdas priekšā laukums bija tukšs, ja neskaita dažus tur novietotus sēdekļus. Uz trim no tiem pēc Infadūsa mājiena apsē­dāmies mēs, Ambopa nostājās mums aizmugurē, bet pats Infadūss palika stāvam pie būdas durvīm. Tā mēs nāves klusumā gaidījām kādas desmit minūtes vai ilgāk un visu šo laiku manījām, ka mūs ziņkārīgi pētī apmēram astoņi tūkstoši acu pāru. Jutāmies kā grūta pārbaudījuma reizē, taču izlikāmies, ka tas mūs neuztrauc-ne ma­zākā mērā. Beidzot būdas durvis atdarījās, un pa tām iznāca mil­zīga auguma cilvēks, kam plecos bija uzmests lielisks tīģerādas apmetnis. Viņam uz pēdām sekoja Skrega un izkaltušam, zvērādu segā tītam pērtiķim līdzīgs radījums. Milzenis apsēdās uz sola, viņam aiz muguras nostājās Skrega, bet sarukušais pērtiķis aizrā- poja uz visām četrām un notupās būdas ēnā.

Joprojām viss bija klusu.

Piepeši milzenis nosvieda no pleciem zvērādas apmetni un izslē­jās mūsu priekšā visā augumā. Tas bija patiesi baismīgs skats. Viņš bija tik liels un ar tādu atbaidošu sejas izteiksmi, kādu nekad nebijām redzējuši. Milzenim bija nēģera biezās lūpas, saplacināts deguns un tikai viena vienīga dusmās zvērojoša melna acs, jo otrās acs vietā rēgojās caurums. No viņa dvesa cietsirdība un arī jutekliskums. Uz galvas tam plīvoja brīnišķīgu baltu strausa spalvu pušķis; varenās krūtis sedza spožs bruņukrekls, jostas vietā un zem labā ceļa kā parasti rotājās jau redzētās baltās vēršu astes. Labajā rokā viņš turēja šķēpu. Ap kaklu viņam bija zelta kakla- riņķis, bet uz pieres mirgoja viens vienīgs milzīgs neslīpēts di­mants.

Joprojām valdīja klusums, taču ne ilgi. Pēkšņi milzenis, kuru mēs itin pareizi uzskatījām par valdnieku, pacēla vareno šķēpu. Tūlīt pat atbildei astoņi tūkstoši roku arī pacēla šķēpus un astoņi tūkstoši rīkļu trīskārt izkliedza sveicienu valdniekam: «Kuum!»

Likās, ka no šīs rēkoņas, kuru varētu salīdzināt vienīgi ar apdulli­nošu pērkona grāvienu, trīskārt nodrebēja zeme.

—        Esiet pazemīgi, ak, ļaudisl — nopīkstēja spalga, sīka balstiņa no ēnas, kur tupēja pērtiķis. — Tas ir valdnieks!

—          Tas ir valdnieks! — kā atbalss atbildei nodārdināja astoņi tūkstoši rīkļu. — Esiet pazemīgi, ak, (audis, — tas ir valdnieks!

Un atkal laukumā iestājās klusums, nāves klusums.

Pēkšņi dziļo klusumu pārtrauca troksnis. Vienam no karavīriem, kas stāvēja no mums pa kreisi, nejauši bija nokritis vairogs, ska­nīgi norībot uz blietētā kaļķakmens seguma.

Tvāla ar savu vienīgo aci bargi paskatījās uz to pusi, no kuras bija atskanējis troksnis.

—   Ei tu, panāc šurp! — viņš iekliedzās pērkondimdošā balsī.

No karavīru rindām iznāca skaists jauneklis un nostājās vald­nieka priekšā.

—       Vai tas bija tavs vairogs, kas tur nokrita, tu lempīgais suns? Vai tu gribi apkaunot mani no zvaigznēm nokāpušo svešinieku acīs? Ko tu vari atbildēt?

Un tad, lai arī cik tumša bija nabaga jaunekļa āda, mēs redzē­jām, ka viņš nobālēja.

—       Ak, Melnās govs teļš, — murmināja jaunais karavīrs. — Tas notika nejauši.

—       Nu tad par šo nejaušību tev ir jāsamaksā. Tu esi nostādījis mani muļķa lomā. Gatavojies nāvei.

—   Es esmu karaļa vērsis! — atskanēja klusa atbilde.

—       Skrega! — rēca valdnieks, — parādi man, kā tu proti rīko­ties ar šķēpu. Nogalini šo neveiklo suni.

Ar ļaunu smīnu Skrega panācās priekšā un pacēla savu šķēpu. Nabaga upuris stāvēja nekustīgi, aizklājis acis ar rokām. Mēs sastingām šausmās.

Skrega pavicināja šķēpu vienreiz, otrreiz un — ak dievs! — trieca to jaunekļa krūtīs tik spēcīgi, ka šķēps, izgājis cauri ķerme­nim, iznāca veselu pēdu laukā mugurpusē. Pasitis rokas uz augšu, nelaimīgais upuris nokrita miris. Pāri pūlim nošalca murdoņa, no­šalca un izgaisa. Traģēdija bija galā; zemē gulēja līķis, taču mēs vēl nespējām aptvert notikušo. Neganti lādēdamies, sers Henrijs pielēca kājās, bet, vispārējā klusuma nospiests, apsēdās atkal savā vietā.

—   Dūriens bija labs, — karalis noteica. — Aizvāciet viņu!

Četri vīri, iznākuši no karavīru rindām, pacēla un aiznesa noga­linātā jaunekļa ķermeni.

—   Apberiet asins plankumus, apberiet tos! — nočiepstēja pērtiķ- veidīgā būtne sīkā balstiņā. — Valdnieks teica savu vārdu, un valdnieka lēmums ir izpildīts!

Tūlīt no būdas iznāca meitene, nesdama trauku ar sasmalcinā­tiem kaļķiem un uzkaisīja tos biezā kārtā uz asins plankuma tā, ka tas vairs nebija redzams.

Sers Henrijs bija ārkārtīgi saniknots par notikušo, un mēs tikai ar lielām pūlēm varējām viņu nomierināt.

—   Dieva dēļ, sēdiet mierīgi! — es viņam pačukstēju. — No tā ir atkarīgas mūsu dzīvības.

Sers Henrijs to saprata un savaldījās.

Kamēr tika iznīcinātas nupat notikušās traģēdijas pēdas, Tvāla sēdēja klusēdams. Pēc tam viņš mūs uzrunāja.

—  Sveicināti, baltie cilvēki, kas esat atnākuši šurp, nezinu, no kurienes, un nezinu, kālab.

—   Sveicināts, Tvāla, kukuāņu valdniek! — es atbildēju.

—   Baltie cilvēki, no kurienes jūs esat atnākuši ūn ko jūs te meklējat?

—  Mēs esam nonākuši no zvaigznēm, bet nejautā, kā. Atnācām apskatīt šo zemi.

—  Jūs esat paveikuši garu ceļojumu, lai paskatītos uz tik nie­cīgu zemi. Bet vai šis cilvēks, — viņš teica, norādīdams uz Am­bopu, — vai šis cilvēks arī nokāpis kopā ar jums no zvaigznēm?

—   Kā tad, viņš arī, — es atbildēju. — Debesīs tev virs galvas mīt arī tavas krāsas cilvēki. Bet netaujā' mums par lietām, ko tu nespēj apjēgt, Tvāla, kukuāņu valdniek!

—   Jūs, zvaigžņu cilvēki, pārlieku droši sarunājaties ar mani, — Tvāla atbildēja tonī, kas man ne visai patika. — Neaizmirstiet, ka zvaigznes ir tālu, bet jūs esat šeit. Kas būs tad, ja es ar jums iz­darīšu tāpat, kā izdarīju ar to, kuru nupat aiznesa?

Es skaļi iesmējos, lai gan man nepavisam nenāca smiekli.

—   Ak, valdniek, — es teicu, — esi uzmanīgs un staigā piesar­dzīgi pa nokaitētiem akmeņiem, citādi apdedzināsi pēdas, turi zo­benu aiz roktura, citādi sagriezīsi rokas. Ja no manas vai manu draugu galvas nokritīs kaut viens mats, tev draud gals. Vai tad tavi ļaudis, — es turpināju, norādīdams uz Infadūsu un neģēli * Skregu, kurš tobrīd no sava šķēpa slaucīja nelaimīgā karavīra asi­nis, — tev nepastāstīja, kas mēs īsti esam par vīriem? Un vai tev kādreiz nācies redzēt cilvēku, kurš būtu līdzīgs mums? — Te es norādīju uz Gudu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka viņš nekad nav redzējis cilvēku, kas kaut cik līdzinātos Gudam viņa pašreizējā izskatā.

—   Tiesa gan, neesmu redzējis, — atbildēja valdnieks.

—       Vai tad viņi tev nepastāstīja, ka mēs protam nonāvēt no tā­lienes?

—        Teica gan, bet es viņiem neticu. Ļauj man paskatīties, kā jūs nogalināt. Nogalini vienu no kareivjiem, kas stāv, lūk, tur, — un viņš norādīja uz krāla viņu malu, — un es tev ticēšu.

—        Nē, — es atcirtu, — mēs neizlejam cilvēku asinis, ja vien ne­gribam to sodīt. Bet, ja tu gribi pārliecināties par mūsu varenību, pavēli saviem kalpiem iedzīt pa krāla vārtiem vērsi, un viņš nokri­tīs beigts, iekams būs paguvis noskriet divdesmit soļu.

—   Nē, — Tvāla iesmējās, — nogalini cilvēku, un es tev ticēšu.

—        Labi, valdniek, lai notiek, — es sacīju mierīgi. — Ej pāri tuk­šajam laukumam, un, iekams tavas kājas būs sasniegušas vārtus, tu būsi miris. Ja nevēlies iet pats, sūti savu dēlu Skregu (kuru man tobrīd būtu bijis liels prieks nošaut).

Izdzirdis šos vārdus, Skrega izgrūda tādu kā kaucienu un metās būdā iekšā.

Tvāla sarauca pieri, — skaidrs, ka mans priekšlikums nebija vi­ņam pa prātam.

—   Lai atdzen jaunu vērsi, — viņš pavēlēja.

Divi vīri ko kājas nesa aizdiedza izpildīt viņa pavēli.

—       Tagad, ser Henrij, — es teicu, — šaujiet jūs. Gribu parādīt šim bandītam, ka neesmu vienīgais burvis no mums.

Sers Henrijs nekavējoties paņēma divstobreni un gatavojās šau­šanai.

—   Ceru, ka nenošaušu garām, — viņš smagi nopūtas.

—        Jums jātrāpa, — es atbildēju, — ja netrāpīsiet ar pirmo šā­vienu, šaujiet otrreiz. Tēmējiet uz simt piecdesmit jardiem un gai­diet, kamēr lopiņš pagriezīs pret jums sānus.

Atkal iestājās klusums.

Pēc īsa brīža mēs ieraudzījām vērsi, kas nesas tieši uz krala vārtiem. Ieskrējis pa tiem un ieraudzījis tādu ļaužu pūli, tas neiz­pratnē apstājās, tad pagriezās un iebaurojās.

—   Nu ir laiks! — es nočukstēju.

Sers Henrijs pacēla šauteni..

Bums! Bums! — un vērsis, ievainots ribās, gulēja uz muguras spārdīdamies. Lode bija savu paveikusi. Tūkstošgalvainais pūlis apbrīnā noelsās.

Nesatricināmā mierā es pagriezos pret Tvālu.

—   Nu, vai es esmu tev melojis, ak, valdniek?

—       Nē, baltais cilvēk, tu runāji taisnību, — Tvāla atbildēja gan­drīz vai godbijīgi.

—   Paklau, Tvāla, — es turpināju, — tu visu redzēji. Tad nu zini, mēs esam nākuši šurp ar mieru un nevis ar karu. Paska- tiesļ — un es augstu pacēlu divstobreni. — Ar šo te cauro nūju tu varēsi nogalināt tāpat kā mēs. Tikai iegaumē, es to nobūru. Ja tu pacelsi šo burvju nūju pret cilvēku, tā nogalinās nevis viņu, bet tevi. Pagaidi, es tev parādīšu. Liec vienam no saviem karavīriem noiet četrdesmit soļus un iedurt zemē šķēpa kātu tā, lai tā asmens būtu vērsts pret mums ar plato pusi.

Acumirklī tas bija izpildīts.

—   Tagad es šķēpu salauzīšu, skaties!

Rūpīgi notēmējis, es izšāvu, un lode, trāpījusi plakano asmeni, sašķaidīja to drumslās.

Pār laukumu atkal aizšalca izbrīna pilna nopūta.

—   Tad nu, Tvāla, mēs dāvinām tev šo burvju stobru, un pa­mazām es iemācīšu tevi ar to rīkoties. Bet sargies vērst zvaigžņu burvestību pret zemes cilvēku! — Un, to sakot, es pasniedzu viņam šauteni. Tvāla saņēma dāvanu visai piesardzīgi un nolika to zemē sev pie kājām. Sai mirklī es pamanīju, ka sažuvusi pērtiķveidīgā būtne, kas bija tupējusi būdas ēnā, sāka rāpot. Viņa rāpoja uz visām četrām, bet, kad tuvojās tai vietai, kur sēdēja valdnieks, pie­cēlās kājās un atbīdīja no sejas zvērādu apsegu, atklājot visnepa­rastākā un pārdabiskākā izskata radījumu. Likās, ka tā bija sie­viete, sačokurojusies kā sakārnis, viņas dziļu, dzeltenu grumbu izvagotā seja bija no vecuma tā sarukusi, ka nebija lielāka par gadu veca bērna sejiņu. Grumbās paslēpusies sprauga iezīmēja muti, bet tālu uz priekšu izvirzītais zods bija ass un līks. Deguna nebija nemaz, un šo būtni patiesi varēja noturēt par saulē izkaltētu līķi, ja vien tās sejā zem pilnīgi baltām uzacīm, virs kurām slējās kā pergaments dzeltena piere, līdzīgi dārgakmeņiem kapenēs kā spoža liesma nemirdzētu lielas, melnas acis, pilnas kvēles un sa­prāta. Pats galvaskauss bija pilnīgi kails, bez matiem, bet dzel­tenā un krunkainā āda galvvidū kustējās un savilkās kā āda uz kobras galvas.

Radījums, kuram piederēja šī briesmīgā seja un kuru uzskatot mēs nevilšus sarāvāmies, kādu brītiņu stāvēja nekustēdamies, pēc tam pēkšņi izstiepa savu kaulaino roku, kas atgādināja plēsīga putna ķetnu, ar veselu sprīdi gariem nagiem, uzlika to uz vald­nieka Tvālas pleca un ierunājās smalkā, spiedzīgā balsī:

—  Valdniek, uzklausi mani! Klausieties mani, ak, ļaudis! Dzir­diet, kalni, lejas un upes, kukuāņu tautas mājvieta! Dzirdiet, debe­sis un saule, lietus un vētras, un miglas! Lai klausās manī viss, kas dzīvo un kam lemts ir mirt! Lai klausās viss, kas miris un kam atkal jāatdzimst, lai atkal nomirtu! Klausieties! Dzīvības gars ienācis manī, un es pareģoju. Es pareģoju! Es pareģoju!

Viņas pēdējie vārdi izgaisa vārgā brēcienā, un šausmas pār­ņēma visus, kas tos dzirdēja, arī mūs. Vecene patiesi bija bais­mīga.

—  Asinis! Asinis! Asinis! Asiņu straumes, asinis visur! Es redzu tās, saožu asiņu smaku, jūtu asiņu sāļo garšu! Kā sarkana straume asinis plūst pa zemi un nolīst no debess kā asiņu lietus.

Soļi! Soļi! Soļi! Tie ir baltā cilvēka soļi! Viņš nāk no tālienes. Zeme dreb zem viņa soļiem, tā trīc un dreb sava kunga priekšā.

Cik skaistas ir asinis, sarkanās, košās asinis! Nav nekā labāka par svaigu asiņu smaku! Lauvas rūkdami laks tās, plēsīgie putni noskalos savus spārnus tanīs un spalgi kliegs priekā!

Es esmu veca! Veca! Esmu redzējusi daudz asiņu. Ha! Ha! Bet, iekams miršu, es vēl redzēšu tās un līksmošu. Cik man gadu, kā jūs domājat? Jūsu tēvi mani pazina un viņu tēvi mani pazina, un viņu tēvu tēvi arī. Manas acis ir redzējušas balto cilvēku, un es zinu, pēc kā viņš tīko. Es esmu veca, bet kalni ir vecāki par mani. Sakiet man, kas taisīja Lielo ceļu? Kas tā bija par roku, kas atstāja zīmējumus uz klints sienām? Un sakiet man, kas uzslēja tos trīs klusētājus, kuri sēž tur viņā pusē lielajai bedrei? (Un viņa norā­dīja uz trim stāvajiem klinšainajiem kalniem, kuri bija saistījuši mūsu uzmanību jau iepriekšējā vakarā.) Jūs to nezināt, bet es zinu. Tie bija baltie cilvēki, un viņi dzīvoja jau pirms jums un dzīvos, kad jūsu vairs nebūs, un apēdīs, un iznīcinās jūs! Jā! Jā! Jā!

Un kālab viņi nāca šurp, šie baltie, briesmīgie, burvju mākslās un zinībās tik gudrie, stiprie un nelokāmie cilvēki?

No kurienes nācis, valdniek, šis mirdzošais akmens, kas rotā tavu pieri? Kas tās par rokām, kas darinājušas dzelžu tērpu, kurš sedz tavas krūtis, valdniek? Tu to nezini, bet es gan. Es, vecā, es, gudrā, es, Isanusi (lielā burve)!

Pēc tam viņa pagrieza savu pliko plēsīgā putna galvu uz mūsu pusi.

—   Ko jūs meklējat pie mums, baltie cilvēki, nokāpuši no zvaig­znēm … jā, jā, no zvaigznēm? Jūs meklējat pazudušo? Seit jums viņa neatrast. Mūsu zemē viņa nav. Jau kopš senlaikiem neviens baltais cilvēks nav spēris kāju šai zemē, ja nu tikai viens, bet viņš atstāja to, lai nomirtu. Jūs esat nākuši pēc mirdzošajiem akmeņiem. Es to zinu, es zinu. Jūs atradīsiet tos, kad asinis būs nožuvušas. Bet vai jūs atgriezīsieties atpakaļ, no kurienes esat nākuši, vai arī paliksiet kopā ar mani? Ha! Ha! Ha!

Un tu, tu, lepnais ar tumšo ādu, — un vecā savu kaulaino pirkstu

grūda uz Ambopas pusi, — kas tu tāds esi un ko tu meklē? Ne jau nu mirdzošos akmeņus, ne dzelteno spožo dzelzi — to tu atstāj «baltajiem zvaigžņu cilvēkiem». Tu man rādies pazīstams. Man liekas, es sajūtu, pēc kā ož asinis tavās dzīslās. Nomet savu jostu …

Pēkšņi šī pretīgā radījuma seja sāka raustīties, no mutes šļāca putas, un krampju lēkmē tas sāka vārtīties pa zemi. Viņu pacēla un ienesa būdā.

Valdnieks drebēdams piecēlās un pamāja ar roku. Acumirklī karavīri ierindā sāka soļot uz vārtiem, tā ka pēc desmit minūtēm plašais laukums bija tukšs un mēs palikām vieni ar valdnieku un viņa nedaudzajiem kalpotājiem.

—        Baltie cilvēki, — Tvāla iesāka, — es domāju, ka jūs visi esat sodāmi ar nāvi. Gegūla teica dīvainus vārdus. Ko teiksiet jūs?

Es iesmējos.

—        Ak, valdniek, esi uzmanīgsl Mēs neesam tik viegli nonāvē­jami. Tu redzi, ko mēs izdarījām ar vērsi. Vai tiešām tu vēlies, lai tevi piemeklē tāds pats liktenis?

Valdnieks sarauca pieri.

—   Neklājas draudēt valdniekam.

—       Mēs nebūt nedraudam, bet runājam taisnību. Pamēģini mūs nogalināt, valdniek, tad tu redzēsi.

Milzenis pielika roku pie pieres.

—        Staigājiet mierā, — viņš beidzot noteica. — Šovakar būs lie­lās dejas. Jūs varēsiet noskatīties tās. Nebīstieties, es negatavoju jums lamatas. Bet rīt es padomāšu.

—   Lai būtu tā, valdniek, — es atbildēju vienaldzīgi.

Mēs piecēlāmies un, Infadūsa pavadīti, devāmies atpakaļ uz savu krālu.

X nodaļa

BURVJU MEDĪBAS

Kad bijām nonākuši pie savas būdas, es pamāju, lai Infadūss ienāk mums līdz.

—   Paklau, Infadūs, — es sacīju, — mēs vēlamies ar tevi parunāt.

—   Lai mani pavēlnieki runā.

—       Mums liekas, Infadūs, ka valdnieks Tvāla ir cietsirdīgs cil­vēks.

—   Tas ir tā, mans pavēlniek. Ak vai! Zeme vaimanā, viņa nežē-

Hbas mākta. Šonakt jūs paši savām acīm redzēsiet. Notiks lielās burvju medības, daudzi tiks izošņāti, apvainoti burvībās un noga­lināti. Neviens nevar būt drošs par savu dzīvību. Ja valdnieks iekā­rojis kāda sava pavalstnieka lopus, viņa dzīvību vai arī ja viņam ir pamodušās aizdomas, ka kāds var sacelt dumpi pret viņu, tad Gegūla, kuru jūs jau redzējāt, vai arī kāda cita no burvju mednie- cēm, ko Gegūla apmācījusi, izošņā, it kā šis cilvēks esot bur­vis, un viņam gals klāt. Daudzi mirs šonakt, iekams vēl mēness pie debess būs nobālis. Tā tas ir allaž. Varbūt arī man draud nāve. Līdz šim vēl esmu ticis saudzēts, jo esmu labs kara lietu pratējs un mani karavīri mani mīl, bet, cik ilgi man izdosies saglabāt dzī­vību, es nezinu. Zeme vaid Tvālas cietsirdības jūgā. Viņa asiņainie darbi nomocījuši tautu.

—   Bet kālab, Infadūs, tauta nesaceļas pret valdnieku?

—  Nu nē, pavēlniek, viņš taču kā nekā ir valdnieks, un, pat ja viņu nogalinātu, Skrega sāktu valdīt viņa vietā, bet Skregas sirds ir vēl melnāka nekā viņa tēva, Tvālas, sirds. Ja Skrega kļūtu par valdnieku, tad jūgs, kādu viņš uzliktu mūsu kamiešiem, būtu vēl smagāks par Tvālas jūgu. Būtu Imotu dzīvs vai arī nebūtu viņa dēls Ignosi gājis bojā, viss būtu bijis citādi. Bet viņu abu vairs nav starp dzīvajiem.

—  Kā tu zini, ka Ignosi ir miris? — iejautājās kāda balss mums aiz muguras.

Mēs izbrīnījušies atskatījāmies, lai palūkotos, kas tur runā. Tas bija Ambopa.

—  Ko tu gribi teikt, jaunekli? — jautāja Infadūss. — Un kas tev atļāva runāt?

—  Paklausies, Infadūs, — teica Ambopa, — manu stāstu. Pirms vairākiem gadiem šai zemē tika nogalināts valdnieks Imotu, bet viņa sieva kopā ar dēlu, kuram bija Ignosi vārdā, meklēja glābiņu bēgot. Vai tas ir tiesa?

—   Tā ir.

—  Ļaudis stāstīja, ka sieviete un bērns kalnos gājuši bojā. Vai tas ir tiesa?

—   Tiesa gan.

—  Taču notikās citādi — ne māte, ne dēls Ignosi neaizgāja bojā. Viņi pieveica kalnus, un viena no tuksneša klejotājciltīm pārveda viņus pāri smiltājiem, līdz galu galā viņi nonāca zemē, kur atkal bija ūdens, auga zāle un koki.

—   Kā tu to zini?

—  Klausies. Viņi gāja aizvien tālāk un tālāk daudzus mēnešus no vietas, līdz nokļuva zemē, kur dzīvo kareivīga, kukuāņiem rad­niecīga amazulu tauta. Sīs tautas vidū viņi mita daudz gadu, ka- mermāte nomira. Tad viņas dēls, Ignosi, atkal tvēra ceļa spieķi un devās uz brīnumiem pilno zemi, kur mājo baltie cilvēki, un tur'viņš vēl ilgus gadus mācījās balto cilvēku gudrībā.

—   Tas ir jauks( stāsts, — pilns neticības ieteicās Infadūss.

—   Ignosi nodzīvoja tur ilgus gadus, bija gan kalps, gan kara­vīrs, bet savā sirdī glabāja visu, ko māte bija stāstījusi par viņa dzimteni. Viņš lauzīja galvu, kā varētu atgriezties, lai redzētu savu tautu un sava tēva namu, pirms pašam ir lemts atstāt šo pasauli. Daudzus gadus viņš gaidīja, un beidzot pienāca laiks, kad likte­nis saveda viņu kopā ar baltajiem cilvēkiem, kas gribēja uzmeklēt šo nezināmo zemi, un viņš pievienojās tiem. Baltie cilvēki devās ceļā un gāja tikai uz priekšu un uz priekšu, meklēdami kādu, kas ir pazudis. Viņi šķērsoja svelošo tuksnesi, pārgāja pāri kalniem, kuru virsotnes sedz sniegi, un sasniedza Kukuāņu zemi, un šeit viņi satika tevi, ak, Infadūs!

—   Skaidrs, ka tu esi pavisam bez prāta, citādi tu tā vis neru­nātu, — vecais karavīrs atbildēja, dzirdētā pārsteigts.

—   Tu tā domā? Paskaties, ko es tev parādīšu, ak, mana tēva brāli! Es esmu Ignosi, kukuāņu īstenais valdnieks.

Sakot šos vārdus, viņš ar vienu tvērienu norāva sev gurnu jostu un stāvēja mūsu priekšā pilnīgi kails.

—   Paraugies, — viņš sauca, — vai tu zini, kas tas ir? — un viņš rādīja uz lielās čūskas zīmi, kas zila bija ietetovēta viņa miesā. Čūskas aste pazuda tās atvērtajā mutē tieši tai vietā, kur beidzas augšstilbs. Infadūss blenza, un viņa acis, likās, aiz brīnumiem teju teju izlēks no pieres. Un tad viņš nokrita ceļos.

—   Kuum! Kuum! — viņš izsaucās. — Tas ir mana brāļa dēls, tas ir valdnieks.

—   Vai tad es tev neteicu to pašu, tēvabrāl? Piecelies — es vēl neesmu valdnieks, bet, ja tu un mani draugi, drosmīgie baltie cil­vēki, man palīdzēs, es kļūšu par tādu. Vecajai Gegūlai ir tais­nība — vispirms zemi krāsos asinis, un tur būs arī viņas asinis, jo viņa ar saviem vārdiem nogalināja manu tēvu, bet māti aiz­dzina. Un tagad, Infadūs, izvēlies. Vai gribi sniegt man roku un stāvēt manā pusē? Vai gribēsi dalīties ar mani briesmās, kuras man draud, un palīdzēt man gāzt varmāku un slepkavu, vai arī negribēsi? Izvēlies.

Vecais pielika roku pie pieres un iegrima domās. Pēc tam viņš piecēlās, tuvojās tai vietai, kur stāvēja Ambopa jeb, pareizāk, Ignosi, nometās viņa priekšā ceļos un pieskārās viņa rokai.

—       Ignosi, īstenais kukuāņu valdniek, esmu ar mieru sniegt tev roku un kalpošu tev līdz pašai nāves stundai. Kad tu biji bērns, es tevi šūpoju uz ceļa, bet tagad mana vecā roka tvers pēc ieroča, lai cīnītos par tevi un par brīvību.

—   To tu labi pateici, Infadūs! Ja es uzvarēšu, tu būsi valstī pēc valdnieka pirmais cilvēks. Ja mani gaida sakāve, tev draud tikai nāve, bet tava nāve jau tik un tā nav aiz kalniem. Piecelies, manu tēvabrāl!

Un jūs, baltie cilvēki, vai jūs man palīdzēsiet? Ko es varu jums solīt? Ja gūšu uzvaru un atradīšu mirdzošos akmeņus, jūs dabūsiet tos tik daudz, cik spēsiet aiznest. Bet vai ar to pietiks?

Es pārtulkoju viņa vārdus.

—   Pasakiet viņam, — sers Henrijs atbildēja, — ka viņš ir ne­pareizās domās par angļiem. Bagātība ir laba, un, ja tā gadīsies mums ceļā, mēs no tās neatteiksimies, bet džentlmenis par bagātību nepārdod sevi. Tomēr savā vārdā es varu pateikt sekojošo: man Ambopa allaž ir paticis, un šai pasākumā es stāvēšu plecu pie pleca ar viņu. Man būs liels prieks norēķināties ar šo nežēlīgo sā­tanu Tvālu. Bet ko teiksiet jūs, Gud, un jūs, Kvotermein?

—   Varat viņam pateikt, — kapteinis attrauca, piemērojoties pu­ķainajai hiperbolu valodai, kas, liekas, ļoti sajūsmina visus šos ļautiņus, — ka kautiņš ir laba lieta un priecē īsta vīra sirdi. Tāpēc, ja jau runa ir par mani, esmu viņa pusē. Es prasu tikai vienu: lai man atļauj staigāt biksēs.

Es pārtulkoju abas atbildes.

—   Pateicos, mani draugi, — Ignosi, nesenais Ambopa, teica. — Bet ko teiksi tu, Makumazān? Vai arī tu būsi kopā ar mani, vecais medniek, kas esi gudrāks par ievainotu bifeli?

Es, mazliet apdomādamies, pakasīju pakausi.

—   Ambopa jeb Ignosi, — es beidzot sacīju, — man nepatīk ne­mieri. Esmu mierīgs cilvēks un pat mazliet tā kā bailīgs (te Am­bopa pasmaidīja), bet, no otras puses, esmu saviem draugiem uzticīgs. Tu, Ignosi, biji uzticīgs mums un rīkojies kā īsts vīrs, un es nepametīšu tevi. Bet iegaumē, es esmu tirgotājs un man jāno­pelna sev iztika, tāpēc pieņemu tavu piedāvājumu attiecībā uz di­mantiem, ja mums kādreiz izdosies iegūt tos savā īpašumā. Un vēl kas: mēs atnācām šurp — un tu to zini — lai meklētu Inkubu (sera Henrija) pazudušo brāli. Tev jāpalīdz mums viņu atrast.

—   Es to darīšu, — Ignosi atbildēja. — Paklausies, Infadūs, — viņš turpināja, uzrunādams veco karavīru. — Pie šīs svētās čūskas zīmes, kas vijas man ap vidu, es tevi lūdzu, saki man taisnību: vai tev ir zināms, ka. kāds baltais cilvēks būtu spēris kāju šai zemē?

—   Nē, nav zināms, Ignosi.

—   Ja balto cilvēku būtu redzējuši šeit vai ari par viņu būtu stāstīts, tu būtu zinājis par to?

—   Protams, ka būtu.

—   Tu dzirdi, Inkubu? — Ignosi teica seram Henrijam. — Viņš šeit nav bijis.

—   Jā, jā, — sers Henrijs nopūtās, — tā ir. Manuprāt, viņam nav izdevies nokļūt šurp. Nabaga zēns, nabaga zēns! Tātad visi mūsu pūliņi ir velti. Lai notiek tā kunga prāts.

—   Bet tagad pie lietas, — es viņu pārtraucu, gribēdams izvai­rīties no tālākajām sarunām par šo bēdpilno notikumu. — Pro­tams, ļoti labi ir būt par valdnieku pēc dievu lēmuma, Ignosi, bet kādā veidā tu esi nodomājis tikt par valdnieku īstenībā?

—   Nezinu. Vai tev ir kāds plāns padomā, Infadūs?

—   Ignosi, zibens dēls, — viņa tēvocis atbildēja, — nākošajās naktīs notiks burvju medības un lielā dejošana. Daudzi tiks izoš­ņāti un ies bojā, un daudzu citu sirdīs iemājos bēdas, sāpes un naids uz valdnieku Tvālu. Kad dejošana būs galā, es aprunāšos ar dažiem lielajiem virsaišiem, kuri savukārt, ja man izdosies pārvilkt tos mūsu pusē, runās ar saviem pulkiem. Vispirms es runāšu ar virsaišiem slepus un atvedīšu viņus šurp, lai viņi paši savām acīm pārliecinās, ka tu patiesi esi valdnieks. Manuprāt, pret nākošās dienas rītu tavā pavēlniecībā būs divdesmit tūkstoši šķēpu. Bet ta­gad man jāiet, lai visu pārdomātu, apklausītos un gatavotos. Es satikšos ar tevi šeit, kad beigsies dejošana, ja vien es un mēs visi būsim palikuši dzīvajos, un tad mēs aprunāsimies. Labākajā gadī­jumā mums stāv priekšā karš.

 Šai mirklī mūsu apspriedi pārtrauca skaļš sauciens, kas vēstīja par valdnieka sūtņu ierašanos. Piegājuši pie būdas durvīm, mēs pavēlējām ielaist sūtņus, un tūlīt pat ienāca trīs vīri. Katram rokā bija spožs bruņukrekls un lielisks kaujas cirvis.

—   Mana pavēlnieka dāvanas baltajiem zvaigžņu cilvēkiem! — paziņoja saucējs, kas pavadīja vēstnešus.

—  Mēs pateicamies valdniekam, — es atbildēju. — Ejiet.

Vīri aizgāja, un mēs ar dzīvu interesi sākām pētīt bruņas. Tik brīnišķīgu no važiņām darinātu bruņukreklu mēs savu mūžu nebi­jām redzējuši. To bija iespējams salocīt tik maziņu, ka izveidoju­šos važiņu masu varēja apsegt gandrīz vai ar abām plaukstām.

—  Vai patiesi šādas skaistas mantas pagatavo jūsu zemē, Infa­dūs? — es jautāju.

—   Nē, mans pavēlniek, mēs bruņukreklus esam saņēmuši no sa­viem senčiem un nezinām to darinātājus. Tagad to palicis pavisam maz, un tiesības tos nēsāt ir tikai valdnieku dzimtas vīriem. Tas ir apburts apģērba gabals, jo neviens šķēps tam nespēj iziet cauri. Tie, kam bruņukrekls ir mugurā, kaujā var justies droši. Valdnieks ir vai nu ar kaut ko ārkārtīgi apmierināts, vai arī pārlieku nobijies, citādi viņš nebūtu jums tos atsūtījis. Uzvelciet bruņukreklus šova­kar, pavēlnieki.

Atlikušo dienas da|u pavadījām, mierīgi atpūšoties un apsprie­žot savu stāvokli, kas, jāsaka, darīja mūs nemierīgus. Beidzot saule norietēja, uzliesmoja simtiem sardzes ugunskuru, un tumsā mēs izdzirdām neskaitāmu soļu dunu un simtiem šķēpu šķindu — tur soļoja karapulki, lai ieņemtu paredzētās vietas un sagatavotos lielajiem svētkiem. Ap desmitiem pie debess velves parādījās spožs, pilns mēness. Mums stāvot un vērojot mēness uzlēkšanu, ieradās Infadūss pilnā kaujas ietērpā. Viņam līdz bija divdesmit cilvēku sardze, kam vajadzēja pavadīt mūs uz dejošanu. Paklausot Infa- dūsa padomam, jau bijām uzģērbuši valdnieka atsūtītos bruņu­kreklus, bet tiem virsū uzvilkām savu parasto apģērbu. Sev par lielu izbrīnu, bruņukreklos jutāmies viegli un ērti. Tērauda krekli, kas kādreiz bija darināti acīmredzot milzīga auguma cilvēkiem, sva­badi karājās uz Guda un mana auguma, turpretī sera Henrija vare­najam augumam bruņukrekls derēja kā uzliets. Piesprādzējām pie jostām revolverus, paņēmām kaujas cirvjus, kurus valdnieks bija atsūtījis reizē ar bruņām, un bijām gatavi gājēji.

Lielais krāls, kur šorīt bijām tikušies ar Tvālu, izrādījās ļaužu pilns. Apmēram divdesmit tūkstoš karavīru bija nostādīti pulkos ciešā aplī. Pulki savukārt bija sadalīti vienībās, kuras šķīra šauras ejas, lai burvju mednieces pa tām varētu staigāt šurp un turp.

Nav iespējams iedomāties varenāku ainu par šo milzīgo apbru­ņoto vīru pulku, kas stāvēja nevainojamā ierindā. Viņi stāvēja klusu, klusu, kamēr mēness lēja savu gaismu pāri pacelto šķēpu mežam, pāri viņu staltajiem augumiem, plīvojošiem spalvu pušķiem un daudzkrāsainajiem, saskanīgu krāsu vairogiem. Vienalga, kur metām skatienu, visur bija redzamas nekustīgu, sastingušu seju un mirdzošu šķēpu bezgalīgās rindas.

—   Acīmredzot šeit ir visa armija? — es pajautāju Infadūsam.

—   Nē, Makumazān, — viņš atbildēja, — tikai trešā daļa. Ik gadus šais svētkos piedalās viena trešdaļa armijas, otra trešdaļa ir sapulcināta ārpusē, apkārt krālam, aizsardzībai tam gadījumam, ja, sākoties apkaušanai, notiktu nekārtības, vēl desmit tūkstoši atrodas garnizona dienestā priekšposteņos visapkārt Lū, bet pā­rējie stāv gatavībā krālos visā zemē. Tu redzi, tā ir ļoti liela tauta.

—   Viņi ir ļoti klusi, — piezīmēja Guds.

Un patiesi, sasprindzinātais klusums, lai gan bija sapulcējušies tāds milzums dzīvu cilvēku, bija gandrīz vai nomācošs.

—   Ko saka Bugvans? — jautāja Infadūss.

Es pārtulkoju.

—       Tie, pār kuriem lidinās nāves ēna, allaž ir klusi, — viņš drūmi atbildēja.

—   Vai daudzi no viņiem tiks nogalināti?

—   Ļoti daudzi.

—        Liekas, — es teicu saviem ceļabiedriem, — mums ir lemts piedalīties gladiatoru cīņās, kuru sarīkošanai netiek žēloti līdzekļi.

Sers Henrijs nodrebinājās, bet Guds paziņoja, ka viņam gan būtu gribējies, lai mēs varētu izvairīties no šīs izpriecas.

—        Pasaki man, — es griezos pie Infadūsa, — vai mums nedraud briesmas?

—        Nezinu, mani pavēlnieki. Domāju, ka ne. Bet nekādā ziņā neizrādiet bailes. Ja jūs pārdzīvosiet šo nakti, vēl viss var beigties labi. Karavīri kurn pret karali.

Visu šo laiku mēs virzījāmies uz brīvā laukuma vidu, kur bija novietoti vairāki sēdekļi. Ejot ieraudzījām tuvojamies no valdnieka būdas puses otru nelielu ļaužu pulciņu.

—        Rau, kur valdnieks Tvāla, viņa dēls Skrega un vecais sakār­nis Gegūla; viņiem līdz nāk slepkavotāji. — Un Infadūss norādīja uz apmēram divpadsmit milzīga auguma un mežonīga izskata tēvai­ņiem, kas soļoja, vienā rokā turēdami šķēpu, otrā — smagu vāli.

Tvāla apsēdās uz sola, kas stāvēja pašā centrā. Gegūla pieplaka zemē pie viņa kājām, bet pārējie palika stāvam valdniekam aiz­mugurē.

—        Sveicināti, baltie pavēlnieki! — izsaucās Tvāla, mums pie­nākot. — Sēdieties, nešķiediet velti dārgo laiku, jo nakts ir pārāk īsa tiem darbiem, kas darāmi. Jūs esat ieradušies īstā reizē un redzēsiet lielisku skatu. Palūkojieties apkārt, baltie pavēlnieki, pa­lūkojieties apkārt! — un viņš savas niknās vienīgās acs skatienam ļāva slīdēt no pulka uz pulku. — Vai zvaigznes spēj jums parādīt kaut ko līdzīgu? Paskatieties, kā viņi dreb un trīc savā zemiskumā, visi tie, kas sirdīs glabā ļaunumu un bīstas debesu taisnās tiesas!

—       Sāciet! Sāciet! — iekliedzās Gegūla savā sīkajā, spalgajā balsī. — Hiēnas ir izsalkušas, viņas kauc pēc ēsmas. Sāciet! Sāciet!

Pēc tam uz acumirkli iestājās sasprindzināts klusums, ko draus­mīgu padarīja priekšnojauta par to, kam vajadzēja notikt.

Valdnieks pacēla šķēpu, un pēkšņi divdesmit tūkstoš kāju pa­cēlās, it kā tās piederētu vienam cilvēkam, un atkal dobji atsitās pret zemi. Tas atkārtojās tā trīs reizes, likdams zemei nodrebēt.

Pēc tam apļa viņā pusē vientuļa balss sāka vilkt žēlabainu dziesmu. Tās piedziedājums skanēja apmēram tā:

—   Kāds ir sievietes dzemdēta cilvēka liktenis?

Un no ikviena šī milzīgā ļaužu pulka dalībnieka krūtīm izlauzās atbilde:

—   Nāve!

Pakāpeniski vienības cita pēc citas iesaistījās dziedāšanā, līdz beidzot dziedāja viss apbruņoto vīru milzīgais pulks. Es vairs ne­varēju izsekot dziesmas vārdiem, bet tik daudz sapratu, ka tā stās­tīja par cilvēka kaislībām, rūpēm un priekiem dažādos vecumos. Reizēm likās, ka tā ir mīlas dziesma, tad atkal tā skanēja kā arvien pieaugoša varena kaujas himna un beidzot kā bēru dziesma, lai pēkšņi pāraugtu vienā vienīgā sirdi plosošā žēlabainā skaņā, kas atbalsojās un izgaisa, stindzinot asinis dzīslās. Pēc tam atkal iestā­jās klusums, bet valdnieks pacēla roku, un tas atkal tika pārtraukts. Tūdaļ atskanēja kāju dipoņa, un no karavīru rindām izšāvās dīvai­nas un šausmīgas būtnes.

Kad šie radījumi bija pieskrējuši tuvāk, ieraudzījām, ka tās bija sievietes, gandrīz visas jau labi gados. Viņu sirmās pinkast izrotā­tas ar maziem zivju pūšļiem, skrējienā plandījās pa gaisu. Sejas tām bija izkrāsotas dzeltenām un baltām svītrām, mugurpusē uz pleciem karājās čūsku ādas, ap vidu grabēja no cilvēku kauliem darinātas jostas. Grumbainajās rokās tās turēja mazus zarotus zižļus. Sieviešu bija vesels desmits. Pieskrējušas pie mums, tās apstājās, un viena no viņām, izstiepusi savu zizli pret Gegūlas zemei pieplakušo augumu, iesaucās:

—   Māt! Vecā māti Mēs esam klāt.

—   Labi! Labi! Labi! — nočiepstēja nekrietnības vecvecais iemie­sojums. — Vai jūsu acis ir tik gaišas, isanusi, ka spējat pareģot tumsā?

—   Mūsu acis ir gaišas, māt.

—  Labi! Labi! Labi! Vai jūsu ausis ir tik dzirdīgas, isanusi, ka dzird no mēles vēl neatraisījušos vārdus?

—   Mūsu ausis ir dzirdīgas, māt!

—   Labi! Labi! Labi! Vai jūsu jutekļi ir nomodā, isanusi, vai jūs spējat saost asiņu smaku, vai jūs spējat iztīrīt zemi no nešķīste­ņiem, kas sirdī perina ļaunumu pret valdnieku un pret saviem kaimi­ņiem? Vai jūs esat gatavas spriest debesu tiesu, jūs, kuras es esmu apmācījusi un kuras ir kodušas manas gudrības maizē un veldzē­jušas slāpes manas burvības avotā?

—   Mēs esam gatavas, māt.

—      Tad ejiet! Nevilcinieties, jūs, plēsoņas. Paskatieties uz slepka­vām, — un viņa norādīja uz bendēm, kas stāvēja draudošā pulciņā aizmugurē. — Asiniet viņu šķēpus. Baltie cilvēki, kas atnākuši pie mums no tālienes, alkst redzēt. Ejiet!

Kā saplīsušas gliemežnīcas drumslas izbirst uz visām pusēm, tā pārdabiskās būtnes, mežonīgi iekaukdamās un pie jostas piekārta­jiem sausajiem kauliem grabot, aizdrāzās uz blīvā cilvēku apļa visām pusēm. Mēs nevarējām izsekot viņām visām, tāpēc lūkojā­mies uz to isanusi, kas bija mums vistuvāk. Dažus soļus no kara­vīriem tā apstājās un iesāka mežonīgu deju, griezdamās gandrīz vai neiedomājamā ātrumā un izkliedzot kaut ko līdzīgu vārdiem: «Es saožu viņu, ļaundari.» «Viņš, savas mātes nozāļotājs, ir tuvu!» «Es dzirdu> ko domā tas, kurš tur ļaunu prātu uz valdnieku!»

Viņa dejoja arvien ātrāk un ātrāk, līdz bija nonākusi tādā ne­prātīgā uzbudinājumā, ka grieza zobus un putas lielām lēšķēm tai lija no mutes. Vecenes acis, likās, tūlīt izlēks no pieres, bet viss augums raustījās. Piepeši- burve apstājās un sastinga uz vietas kā mednieka suns, jaušot medījumu. Tad, izstiepusi uz priekšu savu zizli, viņa sāka zagšus līst uz kareivju pusi.

Mums likās, ka, vecajai lienot uz priekšu, karavīru savaldība zuda un viņi sāka kāpties atpakaļ. Šausmās vai stingdami, seko­jām vecās kustībām. Un tā, līzdama uz priekšu, pieplakusi pie zemes kā suns, burve bija sasniegusi karavīrus. Tad viņa apstā­jās, izstiepa zizli un atkal palīda uz priekšu pāris soļu.

Beigas bija klāt pēkšņi. Izgrūdusi spalgu kliedzienu, vecā lēca un ar savu zaroto zizli pieskārās liela auguma kareivim. Tūlīt divi viņa biedri, kas stāvēja tam tieši līdzās, saķēra nāvei lemto cilvēku aiz rokām un kopā ar viņu tuvojās valdniekam.

Cilvēks nepretojās, bet mēs manījām, ka viņš ar mokām cēla kājas, it kā tās būtu sastingušas, un viņa pirksti, no kuriem izkrita šķēps, bija bez dzīvības kā nupat mirušam cilvēkam. Kamēr viņu veda, divi no pretīgajiem slepkavniekiem pagājās viņam pretī. Pienākuši pie upura, tie pagriezās pret valdnieku, it kā gaidot pavēli.

—   Nogalināt! — teica valdnieks.

—   Nogalināt! — spiedza Gegūla.

—  Nogalināt! — kā atbalss atsaucās Skrega, izgrūzdams dobju smieklu.

Vārdi vēl nebija paspējuši noskanēt, kad briesmīgais jau bija noticis. Viens no bendēm ietrieca savu šķēpu upura sirdī, bet otrs, drošs paliek drošs, ar savu milzīgo vāli pārsita tam galvu.

—   Viens, — valdnieks Tvāla «atvēra rēķinu».

Nedzīvo ķermeni pavilka dažus soļus sāņus un pameta tur.

Tikko tas bija padarīts, kad it kā vērsi uz kaušanu atveda jaunu nelaimīgo. Šoreiz pēc leoparda ādas apmetņa mēs vērojām, ka tas ir augstas kārtas. Atkal noskanēja šausmīgie vārdi, un upuris nokrita zemē beigts.

—   Divi, — skaitīja karalis.

Tā šī šausmīgā rotaļa turpinājās, līdz mums aiz muguras rindās bija sakrauts apmēram simts mirušu ķermeņu. Es esmu dzirdējis par gladiatoru cīņām senajā Romā un par vēršu cīņām Spānijā, bet tomēr uzdrošinos apšaubīt, vai tās būtu bijušas kaut vai uz pusi tik briesmīgas, kā šīs kukuāņu burvju medības. Gladiatoru un spāņu vēršu cīņas to skatītājiem sagādāja vismaz izklaidēšanos,1 bet šeit no tā, protams, nebija ne miņas. Viszvērinātākais sensacio­nālu skatu kārotājs būtu centies atteikties no sensācijas, ja zinātu, ka tieši viņš un nevis cits var būt nākošā programmas nagla.

Reiz pat piecēlāmies un mēģinājām iebilst, bet Tvāla mūs stingri atturēja.

—   Lai tiesa iet savu gaitu, baltie cilvēki. Sie suņi ir burvji un ļaundari, un tas ir labi, ka viņiem jāmirst. — Tāda bija vienīgā atbilde, ar ko viņš mūs pagodināja.

Ap pusnakti bija pārtraukums. Burvju mednieces, acīmredzot sava asiņainā darba nogurdinātas, sapulcējās vienkop, un mēs do­mājām, ka izrāde ir galā. Bet nekā. Mums par brīnumu, vecā Ge- gūla tūdaļ uztrausās no savas vietas, kur viņa visu laiku bija kluknējusi, čokurā sarāvusies. Atspiedusies uz spieķa, viņa aizkli­boja uz brīvo laukumu.

Briesmīgā vecā ragana ar maitasputna galvu, neskaitāmo gadu nastas saliekta gandrīz vai divos līkumos, pamazām saņēma spē­kus, līdz beidzot sāka svaidīties uz visām pusēm gandrīz tik­pat veikli kā viņas draudīgās skolnieces. Viņa skrēja šurp un turp, vienmuļi kaut ko dūcot sev zem deguna, tad pēkšņi metās pie liela auguma cilvēka, kas stāvēja kāda pulka priekšgalā, un piedūrās tam. Tūlīt pat no tās puses, kur bija izvietots pulks, kas acīmredzot atradās nelaimīgā upura pavēlniecībā, atskanēja kaut kas līdzīgs vaidam. Un tomēr divi šī pulka karavīri sagrāba viņu un aizveda uz soda vietu. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šim cilvēkam, kas bija viens no valdnieka brālēniem, piederēja milzīgas bagātī­bas un bija liela ietekme.

Viņu nogalināja, un Tvāla jau bija saskaitījis simt trīs upurus. Pa tam Gegūla atkal tenterēja uz priekšu un atpakaļ, pamazām pie­nākot mums aizvien tuvāk.

—   Lai mani uzkar, ja man neliekas, ka viņa taisās izmēģināt savus jokus ar mums, — šausmās iesaucās Guds.

—   Muļķības, — sers Henrijs attrauca.

Jāsaka, ka man, redzot, kā šī vecā vellata, turpinādama savu danci, nāk arvien tuvāk un tuvāk, dūša sašļuka papēžos. Es uzmetu acis garajām līķu kaudzēm, un pār muguru man noskrēja šermuļi.

Gegūla valsēja aizvien tuvāk un tuvāk, izskatīdamās mats matā kā pēkšņi atdzīvojusies līka nūja. Viņas baismīgajās acīs spīgu­ļoja un kvēloja velnišķīga uguns.

Vecā nāca arvien tuvāk un tuvāk. Ikviens acu pāris šai milzī­gajā sanāksmē ar stipru satraukumu sekoja viņas kustībām. Bei­dzot Gegūla apstājās un pacēla roku.

—   Kurš tas būs? — sers Henrijs noteica pie sevis.

Pēc mirkļa viss bija skaidrs, jo vecene paskrēja uz priekšu un pieskārās Ambopas jeb Ignosi plecam.

—        Es saožu viņu! — viņa spalgi iekliedzās. — Nogaliniet viņu, nogaliniet viņu2 viņš ir ļaunuma pilns! Nobeidziet viņu, šo sveši­nieku, iekams viņa dēļ sāks līt asinis! Nobeidz viņu, ai, valdniek!

Iestājās klusuma brīdis, kuru es nekavējoties izmantoju.

—       Valdniek! — es iesaucos, pieceldamies no sava sēdekļa, — šis cilvēks ir tavu viesu kalps, viņš ir tavu viesu suns. Tas, kas izlies mūsu suņa asinis, līdz ar to izlies arī mūsu asinis. Svētā viesmī­lības likuma vārdā es prasu viņam tavu aizstāvību.

—       Gegūla, burvju māte, ir saošņājusi viņu. Viņam ir jāmirst, baltie cilvēki, — īgni izgrūda Tvāla.

—        Nē, viņš nemirs vis, — es atbildēju, — mirs tas, kas mēģinās viņam pieskarties.

—        Ķeriet ciet šo cilvēku! — dārdošā balsī uzbrēca Tvāla slep- kavniekiem, kas stāvēja apkārt, līdz acīm notašķījušies savu upuru asinīm.

Viņi jau tuvojās mums, bet pēkšņi sāka šaubīties.

Tad Ignosi, acīmredzot nolēmis pārdot savu dzīvību par dārgu cenu, pacēla šķēpu.

—        Atpakaļ, suņi, — es uzkliedzu, — ja gribat vēl ieraudzīt nā­košo dienu! Ja piedursieties kaut vienam matam uz viņa galvas, arī jūsu valdnieka stunda būs situsi, — un es pagriezu pret Tvalu revolvera stobru.

Arī sers Henrijs un Guds izvilka pistoles. Sers Henrijs savējo vērsa pret galveno bendi, kas bija paspēris soli uz priekšu, lai izpildītu spriedumu, bet Guds nesteidzīgi tēmēja uz Gegūlu.

Kad mana revolvera stobrs apstājās Tvalas plato krušu aug­stumā, viņš manāmi sarāvās.

—   Nu, — es sacīju, — kas būs tālāk, Tvāla?

Tad viņš sāka runāt.

—   Lieciet pie malas savus burvju stobrus, — viņš iesāka. — Jūs mani lūdzāt viesmīlības vārdā, un šī iemesla dēļ, bet nevis aiz bai­lēm no jums es ^saudzēšu viņu. Staigājiet mierā.

—   Labi, — es vienaldzīgi atteicu. — Mēs esam noguruši no šiem asinsplūdiem un labprāt ietu pie miera. Vai dejas ir beigušās?

—   Beigušās, — drūmi atrūca Tvāla. — Lai šos suņus, — viņš teica, norādīdams uz garajām līķu rindām, — izmet par barību hiēnām un maitasputniem. — Un viņš pacēla savu šķēpu.

Valdot dziļam klusumam, pulki cits pēc cita sāka soļot laukā pa krāla vārtiem. Palika tikai daži paguruši vīri, kam vajadzēja aizvākt upuru līķus.

Pēc tam arī mēs piecēlāmies, pateicām viņa majestātei atvadu sveicienus, kurus viņam tik tikko labpatika uzklausīt, un devāmies uz savu mājvietu.

—   Vai jūs zināt, — iesāka sers Henrijs, kad bijām apsēdušies, iepriekš iedegusi kukuāņu lampu, kuras deglis pagatavots no kāda palmai līdzīga koka lapu šķiedrām un peld kausētos hipopotama taukos, — ka man ir ārkārtīgi slikti ap dūšu.

—   Ja man arī bija kaut mazākās šaubas par to, vai palīdzēt Ambopam sacelt dumpi pret šo sātanam līdzīgo neģēli, — piezī­mēja Guds,— tad tagad tās ir izklīdušas. Es pa slepkavošanas laiku tikai ar grūtībām varēju nosēdēt savā vietā. Mēģināju turēt acis ciet, bet tās, kā par spīti, vērās vaļā visnepiemērotākajā brīdī. Inte­resanti, kur tagad varētu būt Infadūss. Ambopa, mans draugs, tev jābūt mums pateicīgam, vēl mirklis, un tavā ādā gandrīz būtu izdurts ventilācijas caurums.

—   Pateicos jums, Bugvan, — atteica Ambopa, kad es viņam pār­tulkoju Guda vārdus, — es to nekad neaizmirsīšu. Bet Infadūss drīz būs klāt. Mums jāpagaida.

Mēs aizkūpinājām pīpes un sākām gaidīt.

XI nodaļa

MĒS DODAM ZĪMI

Ilgu laiku — es teiktu, kādas divas stundas — sēdējām klusē­dami, jo atmiņas par tām šausmām, kuras mēs tikko kā bijām redzējuši, bija pārāk smagas, lai sarunātos.

Pēdīgi, kad jau domājām iet pie miera, jo debesu austrumu pa­malē parādījās gaismas atblāzma, izdzirdām soļus. Atskanēja pie mūsu krāla vārtiem stāvošā sarga uzsauciens. Tā kā soļi joprojām tuvojās, sargs acīmredzot saņēma atbildi, taču tik klusu, ka tā ne­bija dzirdama. Nākošajā mirklī durvis atvērās un ienāca Infadūss. Viņam sekoja kāds pusducis staltu virsaišu.

—   Mani pavēlnieki un tu, Ignosi, kukuāņu īstenais valdniek, — viņš mūs uzrunāja, — es atnācu, kā biju solījies, un atvedu līdz šos vīrus. — Un Infadūss norādīja uz virsaišiem, kas bija nostā­jušies rindā. — Tie ir mūsu zemes cienījamākie cilvēki. Ikviena šī virsaiša pavēlniecībā ir trīs tūkstoši karavīru, kas pēc valdnieka norādījuma bez ierunām pilda viņu pavēles. Es viņiem pasacīju, ko redzēja manas acis un dzirdēja manas ausis. Ļauj arī šiem vīriem apskatīt svētās čūskas zīmi, kas vijas tev ap vidu, Ignosi, un uzklausīt tavu dzīves gājumu, lai virsaiši varētu pateikt, vai viņi pārnāks un cīnīsies tavā pusē un nostāsies pret Tvālu, mūsu valdnieku.

Par atbildi Ignosi atkal noraisīja gurnu jostu un atsedza iet.eto- vēto čūsku. Ikviens no virsaišiem pēc kārtas piegāja pie Ignosi, lampas blāvajā gaismā vērīgi apskatīja zīmi un, nesakot ne vārda, nostājās otrajā pusē.

Pēc tam Ignosi atkal apsēja jostu un pastāstīja virsaišiem savu dzīves stāstu, kuru mēs bijām noklausījušies šorīt.

—   Nu jūs esat dzirdējuši, virsaiši, — teica Infadūss, tikko Ig­nosi bija galā ar savu stāstu. —"Ko jūs teiksiet? Vai jūs nostāsie­ties Ignosi pusē un palīdzēsiet viņam iegūt tēva troni vai to ne­darīsiet? Zeme raud Tvālas jūgā, un mūsu tautas asinis plūst pār šo zemi kā pavasara ūdeņi. Šonakt jūs to redzējāt. Bija vēl divi virsaiši, ar kuriem es biju domājis runāt, bet kur viņi ir? Hiēnas kauc pie viņu līķiem. Ja jūs nevērsīsieties pret Tvālu, jūs drīz vien būsiet turpat, kur ir viņi. Izvēlieties, mani brāļi!

Vecākais no sešiem vīriem, plecīgs neliela auguma karavīrs sirmu galvu, panācās priekšā un atbildēja:

—  Tu teici pareizus vārdus, Infadūs: zeme patiešām vaid. Mans miesīgs brālis bija viens no tiem, kas šodien tika nogalināti. Tu esi iecerējis lielas lietas, bet vai mēs varam ticēt tam, ko šeit dzirdējām. Kā lai mēs zinām, vai nepaceļam šķēpus par viltvārdi? Pasākums ir liels, es. saku, un neviens nevar paredzet,_ ka tas beigsies. Protams, asinis tecēs straumēm, iekams viss būs gala.. Daudzi paliks uzticīgi valdniekam, jo ļaudis paraduši pielūgt sauli, kas spoži spīd pie debess, un nevis to, kas vēl nav uzlēkusi. Baltie

cilvēki atnakuši no zvaigznēm, viņu burvju spēks ir varens, urt Ignosi atrodas viņu paspārnē. Ja viņš patiesi ir mūsu zemes īste­nais valdnieks, lai baltie cilvēki dod kādu zīmi, kuru varētu redzēt musu ļaudis. Tad cilvēki pārnāks mūsu pusē, jo būs pārliecināju­šies, ka balto cilvēku burvība ir ar viņiem.

—   Bet jūs taču paši redzējāt čūskas zīmi! — es teicu.

—   Tā vēl ir par maz, mans pavēlniek. Varbūt čūskas attēls ir uzzīmēts uz viņa ķermeņa daudz vēlāk pēc viņa dzimšanas. Rādiet mums zīmi. Neredzējuši zīmi, paliksim, kur esam.

To pašu noteikti atkārtoja pārējie, un galīgi apjucis es paskaid­roju seram Henrijam un Gudam, kāds ir stāvoklis.

—   Es zinu, kas mums jādara! — priecīgs iesaucās Guds. — Pa­lūdziet, lai viņi ļauj mums dažas minūtes apdomāties.

Es pateicu to virsaišiem, un viņi izgāja. Tiklīdz viņi bija projām, Guds steigšus pieskrēja pie mazās lādītes, kur glabāja zāles, at­slēdza to un izņēma piezīmju grāmatiņu, kuras pirmajās lappusēs bija kalendārs.

—   Paskatieties, draugi, — viņš iejautājās, — rīt taču ir ceturtais jūnijs?

Tā kā mēs rūpīgi bijām atzīmējuši dienas, tad varējām apstip­rināt, ka tā ir.

—   Skaisti! Tad nu klausieties: «Ceturtajā jūnijā vienpadsmitos un piecpadsmit minūtēs pēc Grīničas laika sākas pilns saules ap­tumsums. Tas ir novērojams šajās salās — Āfrikā, nu un citās vietās …» Te jums ir zīme! Kvotermein, pasakiet vadoņiem, ka rīt jūs aptumšosiet sauli pie debess.

Ideja bija lieliska, mēs vienīgi bažījāmies, ka Guda kalendārs varētu izrādīties neprecīzs. Ja mēs kļūdītos šādā lietā, mūsu pres­tižs un tāpat arī Ignosi izredzes nosēsties kukuāņu valdnieka tronī uz visiem laikiem būtu pagalam.

—   Bet, ja nu kalendārs ir nepareizs, ko tad? — sers Henrijs jautāja Gudam, kurš tobrīd kaut ko cītīgi rēķināja uz savas grā­matiņas priekšlapas.

—   Tādām šaubām neredzu nekāda pamata, — Guds atbildēja. — Aptumsumi mūžīgi notiek tieši aprēķinātā laikā: par to mani pār­liecinājusi paša pieredze. Bet te īpaši uzsvērts, ka tas būs redzams Āfrikā. Es nule mazliet parēķināju, cik nu precīzi varēju, jo nezinu noteikti mūsu atrašanās vietu. Iznāca, ka aptumsumam jasākas rīt apmēram pulksten vienos, un tas ilgs līdz pustrim, tā ka pus­stundu vai ilgāk šeit būs pilnīgi tumšs.

—   Nu ko tad vairāk, — ieteicās sers Henrijs, — domāju, ka ir jāriskē.

Es biju vienis prātis ar viņu, lai gan sirds dziļumos tomēr šau­bījos, jo, pēc manām domām, aptumsumi ir visai apšaubāmA lieta. Aizsūtīju Ambopu pēc virsaišiem, kuri ieradās tūlīt pat, un es vi­ņiem sacīju šādus vārdus:

—   Kukuāņu zemes varenie cilvēki un tu, Infadūs, klausieties! Mums nepatīk dižoties ar savu spēku, jo tas nozīmē iejaukties lietu dabiskajā gaitā un iegrūst pasauli bailēs un jukās. Bet, tā kā pa­sākums ir cēls un mēs esam nikni uz valdnieku par nule redzēto asiņaino slaktiņu un tāpat uz isanusi Gegūlu, kas gribēja nogalēt mūsu draugu Ignosi, tad esam nolēmuši dot jums zīmi, kuru redzēs visi cilvēki. Panāciet šurp, — es teicu, iedams uz būdas durvīm un norādīdams uz ugunīgo uzlēcošās saules ripu. — Ko jūs redzat?

—   Mēs redzam sauli lecam, — atbildēja viens no viņiem, kas acīmredzot bija izvēlēts par sarunu vedēju ar mums.

—   Tev taisnība. Tagad pasaki man, vai mirstīgs cilvēks spēj nodzēst sauli, tā ka dienas vidū zemes virsū iestājas nakts?

Vadonis mazliet pasmējās.

—   Nē, pavēlniek, tas nestāv cilvēka spēkos. Saule ir stiprāka par cilvēku, kas skatās uz to.

— Tu tā domā? Bet es tev saku, ka rīt, stundu pēc dienasvidus, mēs nodzēsīsim sauli uz veselu stundu un zeme iegrims dziļā tumsā, un tā būs zīme, ka esam cienījami cilvēki un Ignosi ir īste­nais kukuāņu valdnieks. Ja notiks tā, kā teicu, vai tad jūs tam ticēsiet?

—   Jā, mani pavēlnieki, — atņēma vecais virsaitis ar smaidu, kas atspoguļojās arī viņa biedru sejās. — Ja jūs to izdarīsiet, mēs ticēsim.

—   Tas tiks izdarīts. Mēs trīs — Inkubu, zilonis, Bugvans, dzidrā acs, un Makumazāns, kas naktī ir nomodā, ēsam runājuši un iz­darīsim, ko solījām. Vai tu dzirdi, Infadūs?

—   Dzirdu, mans pavēlniek. Tu apsoli brīnumu — izdzēst sauli, visu lietu sākumu, kas ir mūžīga.

—   Un tomēr brīnums notiks, Infadūs.

—   Labi, mani pavēlnieki. Šodien, drīz pēc pusdienas, Tvāla at­sūtīs pēc jums, maniem pavēlniekiem, lai jūs nāktu noskatīties jau­navu dejās. Stundu pēc deju sākuma jaunavu, kuru Tvāla būs uz­skatījis par pašu skaistāko, nogalinās valdnieka dēls Skrega. Mei­tene tiks upurēta akmens klusētājiem, kuri sēž kā sargi tur tajos kalnos. — Un viņš norādīja uz trim dīvainajām klinšu smailēm, pie kurām izbeidzoties ķēniņa Zālamana ceļš.

—   Lai mani pavēlnieki aptumšo sauli un izglābj meitenes dzī­vību. Tad mūsu tauta viņiem patiesi ticēs.

—   Jā, — apstiprināja vecais virsaitis, joprojām viegli smaidī­dams, — tad mūsu tauta jums patiesi ticēs.

—   Divas jūdzes no Lū, — Infadūss turpināja, — paceļas pa­kalns, kas izliekts līdzīgi jauna mēness sirpim. Sajā nocietinātajā vietā stāv mans pulks un vēl trīs citi pulki, kuri ir, lūk, šo vīru pavēlniecībā. Vēlāk mēs padomāsim, kā pārsviest uz turieni vēl divus vai trīs pulkus. Ja mani pavēlnieki patiesi nodzēsīs sauli, es tumsā paņemšu viņus pie rokas un aizvedīšu no Lū uz šo vietu, kur viņi būs drošībā. Un tad mēs varam sākt karu pret valdnieku Tvālu.

—   Labi! — atbildēju. — Bet tagad atstājiet mūs, jo gribam maz­liet atpūsties un sagatavot visu, kas nepieciešams mūsu burves­tībām.

Infadūss piecēlās, atdeva mums godu un kopā ar virsaišiem iz­gāja no būdas.

—   Draugi, — Ignosi mūs uzrunāja, kad virsaiši bija izgā­juši, — vai jūs patiesi spējat izdarīt tik brīnumainus darbus vai arī tie bija tikai tukši vārdi?

—   Mēs domājam, ka varam to izdarīt, Ambopa … nē, es gribēju teikt Ignosi, — es atbildēju.

—   Tas ir ļoti dīvaini, — viņš teica. — Ja jūs nebūtu angļi, es neparko tam neticētu, bet angļu «džentlmeņi» nerunā melus. Ja mums būs lemts palikt dzīvajos, jūs varat būt pārliecināti, ka es jums atlīdzināšu par visu.

—   Ignosi, — sers Henrijs sacīja, — apsoli man tikai vienu.

—   Es apsolu, Inkubu, mans draugs, pirms vēl esmu tevi uzklau­sījis, — ar smaidu sejā atbildēja milzīgais Ambopa. — Ko tu gribi man lūgt?

—   Redži, ko. Kad būsi kukuāņu valdnieks, tu aizliegsi izošņāt burvjus, lai nenotiktu tas, ko mēs redzējām vakar vakarā, lai šai zemē cilvēkus nenogalinātu bez tiesas.

Kad es biju pārtulkojis šos vārdus, Ignosi mirkli domāja un tad atbildēja:

—   Melnajiem cilvēkiem ir citādas paražas nekā jums, baltajiem, Inkubu, un mēs nevērtējam savu dzīvību tik augstu kā jūs savējo. Un tomēr es solu: ja vien manos spēkos stāvēs iznīdēt vecās pa­ražas, burvju mednieces vairs nevajās cilvēkus un neviens netiks nogalināts bez tiesas sprieduma.

—   Nu tad norunāts, — sers Henrijs teica, — bet tagad iesim mazliet atpūsties.

Tā kā bijām līdz nāvei noguruši, tūlīt pat cieši aizmigam un nogulējām līdz pulksten vienpadsmitiem, kad mūs pamodināja Ig­nosi. Piecēlāmies, nomazgājāmies un ieturējām pamatīgas bro­kastis, jo nezinājām, kad atkal dabūsim paēst. Pēc tam izgājām no būdas un sākām pētīt sauli. Mums par apbēdinājumu, saule bija sevišķi spoža un nekas neliecināja, ka tuvojas aptumsums.

—   Es ceru, ka aptumsums tomēr būs, — sers Henrijs ierunājās šaubīdamies. — Viltus pravieši bieži piedzīvo nepatikšanas.

—   Ja tas nenotiks, tad mums visiem drīz gals klāt, — es drūmi atbildēju. — Lieku savu galvu ķīlā, ka kāds no virsaišiem noteikti pastāstīs valdniekam visu, ko mēs ar viņiem runājām, un Tvāla sarīkos mums tādu aptumsumu, ka mēs par to nepriecāsimies.

Atgriezušies būdā, uzvilkām Tvālas atsūtītos bruņukreklus. Tikko paspējām saģērbties, kad ieradās valdnieka ziņnesis, lai ielūgtu mūs uz gadskārtējām «jaunavu dejām», ko nupat gatavojās svinēt.

Paņēmuši ieročus un patronas, lai tas viss mums būtu pa rokai gadījumā, ja mums nāktos bēgt, kā bija ieteicis Infadūss, mēs diez­gan braši devāmies ceļā, kaut gan iekšēji bailēs trīcējām. Lielais laukums valdnieka mītnes priekšā izskatījās pavisam citāds nekā iepriekšējā vakarā. Drūmo, slēgtās rindās stāvošo karavīru vietā tagad te pulcējās kukuāņu meitenes. Apģērba tām nebija gandrīz nekāda, toties galvā katrai bija ziedu vainags; vienā rokā meite­nes turēja palmas zaru, bet otrā — garkātainu baltu liliju.

Laukuma centrā sēdēja Tvāla, viņam pie kājām tupēja Gegūla. Valdniekam aiz muguras stāvēja Infadūss, Skrega un kāds ducis miesassargu. Turpat atradās ari pāris desmit virsaišu; viņu vidū es saskatīju lielāko daļu no mūsu draugiem, kas bija mūs apcie­mojuši izgājušo nakti.

Tvāla apsveica mūs, likās, ļoti sirsnīgi, lai gan es pamanīju, ka viņš ar savu vienīgo aci nikni glūnēja uz Ambopu.

—   Esiet sveicināti, baltie zvaigžņu cilvēki! — viņš teica. — Šo­dien jūs redzēsiet pavisam citādu skatu nekā to, kādu skatījāt pa­gājušās nakts mēness gaismā. Taču šis te nebūs tik skaists kā vakarējais. Meitenes ir jaukas, un, ja nebūtu tādu kā viņu, — un viņš norādīja ar roku sev apkārt, — tad arī neviens no mums ne­būtu šodien šeit; tomēr vīri ir labāki. Saldi ir sieviešu skūpsti un maigie vārdi, taču šķēpu šķinda un cilvēku asiņu smaka ir daudz saldāka. Vai jūs gribat sev sievas no mūsu tautas, baltie cilvēki? Ja gribat, tad izvēlieties pašas daiļākās, cik vien sirds kāro. Tās visas būs jūsējās. — Un viņš apklusa, gaidot atbildi.

Sāds piedāvājums, likās, nebija vienaldzīgs Gudam, kam, kā jau lielākajai daļai jūrnieku, ir vājība uz sieviešu dzimumu. Bet es, kā cilvēks gados un pieredzes mācīts, jau iepriekš paredzēju, ka tam sekotu tikai neskaitāmi sarežģījumi (sievietes allažiņ nes ne­patikšanas, — tas ir tikpat droši kā tas, ka pēc dienas seko nakts). Tāpēc es pasteidzos atbildēt:

—      Pateicos tev, valdniek, bet mēs, baltie cilvēki, ņemam par sievām tikai sev līdzīgas baltas sievietes. Jūsu sievietes ir daiļas, taču viņas nav domātas mums!

Valdnieks iesmējās:

—   Labi, — viņš teica, — lai būtu tā. Mūsu tautai ir sakām­vārds «Sieviešu acis allaž mirdz spoži, vienalga kādā krāsā tās arī būtu» vai arī šāds: «Mīli to, kas stāv tev līdzās, jo zini, tālu kas no tevis, tā tevi aizmirst». Bet varbūt, ka uz zvaigznēm tas ir citādi. Zemē, kur dzīvo balti cilvēki, viss ir iespējams. Bet lai būtu pēc jūsu prāta, mūsu jaunavas nelūgsies. Vēlreiz esiet sveicināti, un arī tu, melnādainais, esi sveicināts. Ja vakar Gegūla būtu pa­nākusi savu, tu tagad būtu auksts un stīvs! Tava laime, ka arī tu esi nokāpis no zvaigznēm! Ha! Ha!

—   Ak, valdniek! Es varu tevi nogalināt ātrāk nekā tu mani, — mierīgi atbildēja Ignosi, — un tu būsi sastindzis, pirms vēl mani locekļi zaudēs savu lokanību.

Tvāla sarāvās.

—   Tu, jaunekli, runā pārdrošus vārdus! — viņš nikni izgrūda. — Neaizej par tālu!

—   Tas, kura mute runā patiesību, drīkst būt pārdrošs. Patiesība ir asa kā šķēps, kas ķer mērķi un neaiziet garām tam. Sādu ziņu tev, valdniek, sūta zvaigznes!

Tvāla saviebās, un viņa vienīgā acs ļauni iedzalkstījās, taču viņš nebilda ne vārda.

—   Lai sāk deju! — viņš iesaucās. Nākošajā mirklī priekšā iz­skrēja ar ziediem rotājušās meitenes. Dziedādamas jauku dziesmu un vēdīdamas maigās palmu lapas un baltos liliju ziedus, meite­nes bez mitas griezās apkārt, reizēm sanāca kopā, tēlodamas kauju, šūpojās un virpuļoja, tuvojās mums un atkal atkāpās šķietamā ne­kārtībā, tā ka bija prieks skatīties. Kad deja bija galā, no dejotāju pulka iznira daiļa, jauna meitene, kas, nostājusies mūsu priekšā, sāka griezties tik nenogurstoši un viegli, ka varētu atstāt kaunā lielāko daļu balerīnu.

Kad pagurusi viņa atkāpās, tās vietā nāca nākošā, kuru atkal nomainīja cita, un tā joprojām, taču neviena nespēja mēroties pie­vilcībā, dejošanas prasmē un daiļumā ar pirmo.

Beidzot Tvāla pacēla roku.

—   Kura no šīm meitenēm ir visdaiļākā, baltie cilvēki? — viņš jautāja.

—   Protams, ka pirmā, — es neapdomīgi izteicu, taču nākošaja mirklī aprāvos, jo atcerējos Infadūsa vārdus, ka visskaistākajai meitenei jākļūst par upuri.

—   Tad manas domas ir jūsējās, un manas acis ir jūsējās. Šī ir daiļākā no visām, bet viņai no tā ir tikai bēdas, jo viņai jāmirst!

—   Jā, jāmirst! — nočīkstēja Gegūla, uzmezdama savu žiglo acu skatienu nelaimīgajai meitenei, kas, nenojauzdama savu briesmīgo likteni, stāvēja apmēram divdesmit jardus nostāk kādas dejotāju grupas priekšā un satraukti plucināja sava vainaga ziedu, zied­lapiņu pēc ziedlapiņas.

—   Kālab, ak, valdniek, viņai jāmirst? — es iesaucos, ar pūlēm valdīdams sašutumu. — Meitene tik skaisti dejoja un iepriecināja mūs. Un viņa ir tik daiļa. Atmaksāt viņai par to ar nāvi būtu ne­žēlīgi.

Tvāla smiedamies atbildēja:

—   Tāda ir mūsu paraža. Un tiem akmens tēliem, kuri sēž tur (viņš norādīja uz trim tālajām klinšu smailēm), ir jāsaņem, kas viņiem pienākas. Ja es šodien neaizraidīšu nāvē skaistāko no jau­navām, pār mani un manu namu nāks nelaime. Manas tautas pra­vietojums skan: «Ja jaunavu deju dienā valdnieks neupurēs vis­skaistāko jaunavu klusētājiem, kas stāv sardzē kalnos, tad viņa un viņa nama dienas ir skaitītas:» Paklausieties, baltie cilvēki! Mans brālis, kas valdīja pirms manis, sievietes asaru dēļ neupurēja mei­teni, un viņš krita, tāpat kā krita viņa nams, un es tagad valdu viņa vietā. Bet diezgan par to! Viņai ir jāmirst! — Un, pagriezies pret sardzi, valdnieks uzsauca:—Vediet viņu šurp; Skrega, uzasini savu šķēpu!

Divi vīri devās pie meitenes. Un tikai tagad, sapratusi, kāds liktenis viņai draud, nabadzīte skaļi iekliedzās un metās bēgt. Taču stipras rokas cieši sagrāba meiteni un, lai kā viņa pretojās un raudāja, atveda pie mums.

—• Kā tevi sauc? — iepīkstējās Gegūla. — Ko? Tu nevēlies atbildēt? Jeb vai tu gribi, lai valdnieka dēls nogalina tevi tū­līt pat?

To izdzirdis, Skrega, kas izskatījās vēl ļaunāks nekā citkārt, paspēra soli uz priekšu un pacēla savu milzīgo šķēpu. Sai mirklī es ieraudzīju, ka Guda roka zagās pie revolvera. Lai gan nabaga meitenes acis bija asaru pilnas, taču, pamanījusi tērauda auksto spīdumu, viņa it kā atskurba no bailēm un pārstāja pretoties, bet stāvēja mūsu priekšā, visa drebēdama un krampjaini lauzīdama rokas.

—   Skatieties, — iekliedzās Skrega sajūsmā, — viņa dreb, tikai ieraudzījusi vien šo nieciņu, kas vēl nemaz nav viņai pieskāries! — Un viņš uzsita pa sava šķēpa plato asmeni.

—   Pirmajā izdevīgajā gadījumā tu, kucēn, man samaksāsi par to! — es izdzirdu Gudu norūcam.

—   Bet tagad, kad esi nomierinājusies, pasaki, kā tevi sauc, mīļā, — ņirgājās Gegūla. — Saki vien, nebīsties.

—  Ak, māt, — drebošā balsī atbildēja meitene, — es nāku no Suko dzimtas, un mani sauc par Fulatu. Māt, kālāb man jāmirst? Es neesmu nekā slikta darījusi.

—   Nomierinies, — vecā turpināja ļauni ņirgāties, — jāmirst vien tev būs, jo tu tiksi upurēta tur tiem klusētājiem (un viņa no­rādīja uz klinšu smailēm). Bet labāk ir taču naktī gulēt nekā dienu strādāt vaiga sviedros. Labāk ir mirt nekā dzīvot. Bez tam tu mirsi no paša valdnieka dēla rokas.

Fulata izmisumā lauzīja rokas un skaļi sauca:

—   Ak, jūs, cietsirži! Es taču esmu tik jauna! Ko es esmu no­darījusi, ka vairs nekad neredzēšu sauli parādāmies no nakts tum­sas un zvaigznes sekojam pie debess velves tās pēdās, kad atnāks vakars? Un vai tiešām es vairs nekad neplūkšu smagas rīta rasas pilnos ziedus un nedzirdēšu strauta čalas? Ak, es nelaimīgā, es vairs nekad neskatīšu sava tēva būdu, nejutīšu savas mātes skūpstu, nevarēšu kopt slimu kazlēnu! Ak, es nabadzīte! Mīļotais nekad neapvīs savu roku manam augumam un nelūkosies manās acīs, un nav man lemts kļūt dēlu mātei! Ak, jūs, cietsirži! Ciet­sirži!

Un viņa atkal sāka lauzīt rokas, pavērsusi asarām slacīto seju pret debesīm. Ziediem rotātā jaunava savā izmisumā izskatījās tik daiļa — jo viņa patiesi bija skaista sieviete —, ka cilvēkiem, kas nebūtu tik cietsirdīgi kā šie trīs sātani, kuru priekšā viņa stāvēja, sirdis, bez šaubām, atmaigtu. Manuprāt, prinča Artura lūgšanas, ko viņš raidīja neliešiem, kas bija nākuši izdurt viņam acis [44] , nebija vairāk aizkustinošas kā šīs mežoņu meitenes lūgšanas.

Taču ne Gegūlu, ne arī Gegūlas pavēlnieku meitenes lūgšanas ne­aizkustināja, lai gan es pamanīju līdzjūtības izteiksmi valdniekam aizmugurē stāvošo sargu un virsaišu sejās. Bet Guds sašutumā nošņācās un sakustējās, it kā gribētu doties pie meitenes. Ar no­jautu, kas ir tik raksturīga sievietēm, nāvei lemtā saprata, kas notiek Guda dvēselē, un, pēkšņi pieskrējusi pie viņa, nometās ceļos, apkampdama viņa «daiļās, baltās kājas».

—   Ak, baltais tēvs no zvaigznēm! — viņa izsaucās. — Apsedz mani ar savas aizstāvības autu, ļauj man paslēpties tava spēka ēnā, lai es varētu izglābties. Ak, pasargi mani no šiem cietsiržiem, pasargi no Gegūlas žēlastības!

—   Labi, mana dārgā, es parūpēšos par tevi! — Guds satraukti iedziedājās anglosakšu mēlē. .— Nu piecelies, bērns, piecelies un nomierinies! — Un, noliecies pie meitenes, Guds paņēma viņu pie rokas.

Tvāla pagriezās, un Skrega ar paceltu šķēpu rokās virzījās uz priekšu.

—   Laiks sākt! — sers Henrijs man pačukstēja. — Ko jūs gaidāt?

—   Gaidu aptumsumu, — es atbildēju. — Es jau veselu pus­stundu nenovēršu acis no saules, bet savu mūžu neesmu redzējis to spīdam spožāk!

—   Ir jāriskē, pie tam tūlīt pat, citādi viņi nositīs meiteni. Tvā- lam sāk zust pacietība.

Es nevarēju nepiekrist tam un, vēlreiz uzmetis izmisīgu skatienu spožajam saules diskam, jo vēl nekad neviens visdedzīgākais astro­noms, gribēdams pierādīt jaunu teoriju, nebija gaidījis ar tādu satraukumu debess parādības sākšanos kā mēs tobrīd, panācos soli uz priekšu, savilcis tik cienīgu seju, cik nu vien biju spējīgs, un nostājos starp zemē saknupušo meiteni un Skregas tuvojošos šķēpu.

—   Valdniek, — es teicu, — tas nenotiks! Mēs to necietīsim! Atlaid meiteni!

Nikns un pārsteigts Tvāla piecēlās, izbrīnīti iečukstējās virsaiši un cieši kopā saspiedušās meitenes, kuras, gaidot traģēdijas at­risinājumu, bija nostājušās mums apkārt.

—   Ak nenotiks? Tu baltais suns, kā tu uzdrošinies vaukšķēt uz lauvu, kas atrodas savā alā? Tas nenotiks? Vai tu pie pilna prāta? Sargies, lai šī cālēna liktenis nepiemeklētu arī tevi un tos, ar kuriem kopā tu esi atnācis. Kā tad tu vari to aizkavēt? Kas tu tāds esi, ka uzdrīksties sacelties pret manu valdnieka gribu? Prom, es tev saku! Skrega, sit nost meiteni! Ei, sargi, grābiet ciet šos ļaudis!

Izdzirduši šo saucienu, no būdas aizmugures steigšus izskrēja bruņoti vīri, kur viņi acīmredzot bija jau iepriekš nostādīti.

Sers Henrijs, Guds un Ambopa nostājās man līdzās un pacēla savas šautenes.

—   Apstājieties! — es droši iekliedzos, lai gan, jāatzīstas, dūša tobrīd man bija papēžos. — Apstājieties! Mēs, baltie cilvēki, kas atnākuši no zvaigznēm, sakām, ka tam nenotikt. Ja jūs spersiet vēl kaut vienu soli, mēs izdzēsīsim sauli un iegremdēsim visu zemi tumsā. Jūs dabūsiet izbaudīt mūsu burvības spēku.

Mani draudi līdzēja. Sargi atkāpās, bet Skrega apstājās mūsu priekšā ar paceltu šķēpu.

—   Nu tikai paklausieties, paklausieties šai melī, kas lielas, ka spējot izdzēst sauli pie debess tāpat kā lampu! — pīkstēja Ge­gūla. — Lai viņš izdara to, tad meiteni neaiztiks. Jā, jā, lai viņš to izdara vai arī lai pats mirst kopā ar meiteni, viņš pats un visi, kas atnākuši kopā ar viņu!

Pavēros saulē un, par milzīgu atvieglojumu un prieku, ierau­dzīju, ka tās žilbinošo virsmu vienā malā jau skāra tikko manāma ēna.

Es svinīgi pacēlu roku pret debesīm, pie tam manam piemēram nekavējoties sekoja sers Henrijs un Guds, un, cik nu vien izteik­smīgi spēju, noskaitīju dažas rindas no «Ingoldzbija leģendām». Sers Henrijs iespaidīgi norunāja pantu no Vecās derības, bet Guds veltīja dienas valdniecei klasisko lamuvārdu izlasi, uz kādu vien viņš bija spējīgs.

Tumšā apmale lēnām rāpoja virsū spožajai virsmai, un, to re­dzot, pūlis izdvesa dziļu baiļu nopūtu.

—   Skaties, valdniek! — es iesaucos. — Skaties, Gegūla! Ska­tieties ari jūs, virsaiši, ļaudis, sievietes! Sakiet, vai baltie zvaigžņu cilvēki tur savu vārdu vai arī viņi ir tikai meļi? Saule satumst jūsu acu priekšā; drīz iestāsies nakts, jā, nakts, lai gan tagad ir dienas vidus. Jūs prasījāt zīmi, te tā ir! Satumsti, saule! Izdzēs savu gaismu, tu, spožā! Satriec lepnās sirdis pīšļos, ietin dziļā tumsā visu pasauli!

Šausmu vaids izlauzās no klātesošo krūtīm. Daži stāvēja, bailēs pārakmeņojušies, citi vaimanādami nometās ceļos. Tvāla sēdēja mierīgs, bet es redzēju, ka, par spīti tumšajai ādai, viņš ir nobālē­jis. Vienīgi Gegūla turējās dūšīgi.

—   Ēna aizies! — viņa kliedza. — Es savā dzīvē esmu šādas lie­tas redzējusi. Neviens cilvēks nevar izdzēst sauli. Nezaudējiet dūšul Esiet mierīgi! Ēna pazudīs!

—  Pagaidiet, un jūs redzēsiet ne tikai to vien, — es atkliedzu, satraukumā lēkādams.

—  Skaitiet tālāk, Gud, man nav vairs prātā nekā skaitāma. Esiet nu tik labs un sāciet lamāties!

Uz tādu viņa radošo spēju novērtējumu Guds atbildēja godam. Man līdz tam nebija ne mazākās nojautas par jūras virsnieku la­māšanās mākas apmēriem, dziļumiem un augstumiem. Veselas

desmit minūtes kapteinis, elpu neatvilcis, ņēmās lamāties, turklāt gandrīz ne reizes neatkārtojoties.

Pa tam tumšais gredzens auga augumā. Dīvainas, baismas ēnas uzsūca saules gaismu. Valdīja baigs klusums, putni izbiedēti čirkstēja un tad apklusa, bija dzirdama tikai gaiļu dziedāšana.

Tumsas gredzens joprojām lēni virzījās uz priekšu — tas tagad bija aizklājis jau lielāko daļu asinssarkanā diska. Gaiss kļuva sma­cīgs, un iestājās krēsla. Vēl aizvien tālāk rāpās tumšais gredzens, līdz beidzot mēs knapi varējām atšķirt ap mums stāvošo cilvēku negantās sejas. Pūlis klusēja, un Guds beidza lamāties.

—   Saule mirst, — burvji nogalinājuši sauli, — beidzot skaļi iebrēcās Skrega. — Mums visiem gals klāt.

Un, vaī nu baiļu, vai niknuma, bet varbūt arī kā viena, tā otra pārņemts, viņš pacēla savu šķēpu un no visa spēka trieca sera Henrija platajās krūtīs. Taču viņš bija aizmirsis par bruņukrek- liem, kurus mums bija uzdāvinājis valdnieks un kurus mēs bijām pavilkuši zem apģērba. Šķēps atlēca, nenodarījis ne mazākā ļau­numa, un, iekams Skrega bija paguvis atkārtot triecienu, sers Hen­rijs izrāva viņam ieroci un iegrūda to nelietim krūtīs, Skrega nokrita zemē beigts.

Meitenes, to redzēdamas un sabiezējošās tumsas nobiedētas līdz ārprātam, spalgi kliegdamas, juku jukām metās uz vārtiem. Taču panika bija pārņēmusi ne tikai meitenes vien. Pats valdnieks, savu miesassargu un dažu virsaišu pavadīts, kā arī Gegūla, kas neti­cami veikli kleņģerēja citiem pakaļ, laidās projām uz būdām, tā ka pēc brīža laukumā bijām palikuši tikai mēs, upurim nolemtā Fulata, Infadūss, daži no virsaišiem, kas bija mūs naktī apmeklē­juši, un Skregas mirušais ķermenis.

—  Virsaiši, — es iesaucos, — mēs devām jums zīmi. Ja esat apmierināti, tad steigsimies uz to vietu, par kuru jūs runājāt. Brī­numu tagad nav iespējams pārtraukt, tas ilgs vienu stundu. Iz­mantosim tumsu!

—   Ejam! — teica Infadūss un pagriezās, lai dotos projām. Vi­ņam sekoja virsaiši, bijībā trīsēdami, mēs paši un Fulata, kuru Guds veda pie rokas.

Nebijām vēl paguvuši aiziet līdz krāla vārtiem, kad saule pa­zuda pilnīgi.

Saķērāmies rokās un klupdami nozudām tumsā.

XII nodala PIRMS KAUJAS

Mums par laimi, Infadūss un virsaiši lieliski zināja ikvienu ta­ciņu lielajā pilsētā, tā ka, par spīti dziļajai tumsai, mēs ātri vir­zījāmies uz priekšu.

Bijām jau gājuši vairāk nekā stundu, kad aptumsums beidzot sāka samazināties un tā saules mala, kas bija izzudusi pirmā, kļuva atkal redzama. Nākošajās piecās minūtēs jau bija pietiekami gaišs, lai mēs varētu pateikt savu aptuveno atrašanās vietu.

Izrādījās, ka bijām ārpus Lū pilsētas robežām un tuvojāmies lielam pakalnam ar lēzenu virsotni, kura apkārtmērs bija apmēram divas jūdzes.

Sis pakavveida pakalns, Dienvidāfrikai ļoti parasts dabas veido­jums, nebija visai augsts — ne augstāks par divsimt pēdām vis­augstākajā punktā —, un tā laukakmeņiem klātās nogāzes bija diezgan stāvas. Pakalna līdzenajā, ar zāli klātajā virsotnē bija plašs laukums apmetnei, ko izmantoja kā lielas karaspēka daļas nometni. Parasti tā garnizonu veidoja viens pulks, skaitā trīs tūk­stoši vīru, taču, ar grūtībām pieveikuši stāvo nogāzi, mēs aizvien pieaugošajā dienas gaismā saskatījām, ka tur sapulcējušies daudz vairāk karavīru.

Pakalna virsotnes līdzenumā ieraudzījām cilvēku pūļus, kas, re­dzot neparasto dabas parādību, bija milzīgā apjukumā saspiedu­šies kopā.

Klusēdami izgājuši cauri šiem pūļiem, pienācām pie būdas lau­kuma centrā. Bijām ļoti izbrīnījušies, ka tur mūs gaidīja divi cil­vēki ar mūsu trūcīgo mantību, kuru bēgšanas steigā, protams, bijām spiesti pamest.

—   Es aizsūtīju pēc tās, — Infadūss man paskaidroja, — un tāpat pēc šī te, — un viņš pacēla sen pazudušās Guda bikses.

Ar gaviļu kliedzienu Guds paķēra bikses un tūlīt pat sāka tās vilkt kājā.

—  Vai patiešām mans pavēlnieks grib paslēpt savas daiļās, baltās kājas? — žēlabaini iesaucās Infadūss.

Bet Guds pastāvēja pie sava, un kukuāņiem vēl tikai vienu reizi bija laime skatīt kapteiņa daiļās, baltās kājas. Guds ir ļoti kaut­rīgs cilvēks. Kopš šī brīža kukuāņiem nācās apmierināt savas estē­tiskās prasības, skatot viņa vienpusējo vaigubārdu, caurspīdīgo aci un kustīgos zobus.

Vēl arvien mielojot patīkamu atmiņu pilnās acis ap Guda stil­

biem, Infadūss paziņoja mums, ka viņš pavēlējis savākt pulkus, lai paskaidrotu viņiem, kālab virsaiši nolēmuši sākt sacelšanos, kā arī lai stādītu viņiem priekšā likumīgo troņmantnieku Ignosi.

Pusstundas laikā karaspēks, pavisam turpat vai divdesmit tūk­stoš karavīru, kukuāņu armijas zieds, bija sapulcināti plašajā lau­kumā, kurp devāmies arī mēs. Ciešā karavīru ierinda veidoja kvadrāta trīs malas, un skats bija krāšņs. Palikām stāvam kvad­rāta vaļējā malā, kur mūs steigšus ielenca galvenie virsaiši un virsnieki.

Viņiem savu uzrunu veltīja Infadūss, kad pēc komandas bija iestājies klusums. Līdzīgi lielākajai daļai kukuāņu augstmaņu viņš bija dzimis orators. Iespaidīgiem un skaistiem vārdiem Infa­dūss stāstīja par Ignosi tēvu, par to, ka viņu zemiski nogalinājis tagadējais valdnieks Tvāla un kā viņa sieva un bērns tikuši padzīti un nolemti bada nāvei. Pēc tam viņš runāja par to, ka zeme vaid un cieš Tvālas cietsirdīgajā jūgā un piemēram minēja izgājušās nakts notikumus, kad daudzi labākie'cilvēki varmācīgi tika aizvilkti valdnieka priekšā un zvēriski nogalināti ar ieganstu, ka viņi it kā esot noziedznieki. Viņš pastāstīja, ka baltie cilvēki, no zvaigznēm vērojot zemi, ieraudzījuši šīs bēdas un nolēmuši, lai arī viņiem pašiem tas nav nemaz tik patīkami, atvieglot kukuāņu likteni, kā viņi tāpēc paņēmuši šīs zemes īsteno un svešumā nīkstošo vald­nieku Ignosi pie rokas un pārveduši pār kalniem, kā viņi savām acīm skatījuši Tvālas ļaundarības un, lai pārliecinātu šaubīgos un glābtu meitenes Fulatas dzīvību, ar savas spēcīgās burvības palīdzību izdzēsuši sauli pie debess un nogalinājuši jauno sātanu Skregu. Viņi arī uz priekšu ir ar mieru palikt uzticami kukuāņu draugi, palīdzēt gāzt Tvālu un viņa vietā iecelt tronī īsteno vald­nieku Ignosi.

Kad Infadūss apklusa, nošalca piekrītoši čuksti. Pēc tam uz priekšu panācās un sāka runāt Ignosi. Atkārtojis visu, ko bija teicis viņa tēvocis Infadūss, viņš savu pārliecinošo runu nobeidza šādiem vārdiem:

— Ak, virsaiši, karavadoņi, karavīri un tauta, jūs dzirdējāt manus vārdus. Tagad jums jāizvēlas starp mani un manu tēvoci, kas ir iesēdies manā tronī, nogalinājis savu brāli un aizdzinis sve­šumā sava brāļa dēlu, lai tas nomirtu tumsā un aukstumā. Viņi (Ignosi norādīja uz virsaišiem) var pastāstīt jums, ka es patiešām esmu valdnieks, jo viņi redzēja čūskas zīmi, kas vijas man ap vidu. Ja es nebūtu valdnieks, vai tad šie baltie cilvēki, kuru ziņā ir bur­vestību noslēpumi, būtu manā pusē? Drebiet, virsaiši, karavadoņi, karavīri, drebi, tauta! Vai tad tumsu, kuru baltie cilvēki klāja pār

zemi, lai sūtītu bailes Tvālas sirdī un ļautu mums aizbēgt, vēl neskata jūsu acis? . — Tas ir tā, — karavīri atbildēja.

—   Es esmu valdnieks. Es saku jums, ka esmu valdnieks, — turpināja Ignosi, izsliedamies visā savā milzīgajā augumā un pa­celdams virs galvas platasmens kara cirvi. — Ja jūsu vidū atrodas cilvēks, kas saka, ka tā nav taisnība, lai viņš iznāk priekšā, es pieveikšu viņu, un viņa asinis būs sarkana liecība tam, ka esmu teicis jums taisnību. Lai viņš iznāk priekšā, es saku, — un viņš pakratīja gaisā savu milzīgo cirvi, kas nozibsnīja saulē.

Tā kā acīmredzot neviens neatradās, kas būtu ar mieru atsaukties uz šo dziesmiņas «Dillij, Dillij, panāc šu, Tad es tevi sitīšu» hero­isko variantu, tad mūsu bijušais kalps turpināja savu runu:

—  Es patiesi esmu valdnieks, un, ja jūs kaujā stāvēsiet man līdzās un es izcīnīšu gaismu, es vedīšu jūs pretī uzvarai un slavai. Es jums došu vēršus un sievas, un jūs ieņemsiet pirmo vietu manā karaspēkā. Bet, ja jums lemts krist kaujā, es kritīšu kopā ar jums.

Klausieties solījumu, kādu es jums dodu. Kad uzkāpšu savu senču tronī, es darīšu galu asinsizliešanai mūsu zemē. Jūs vairs neatalgos ar slepkavību, kad sauksiet pēc taisnības, un burvju med- nieces nevajās jūs un nenodos jūs nāvei bez jebkāda iemesla. Ne­viens cilvēks nemirs varmācīgā nāvē, ja vien viņš nebūs pārkāpis likumu. Jūsu krālu laupīšana izbeigsies. Ikviens no jums varēs mierīgi gulēt savā būdā, nebaidoties ne no kā, un taisnība soļos aizsietām acīm pa zemi. Vai jūs esat izšķīrušies, virsaiši, kara­vadoņi, karavīri, vai tu esi izšķīrusies, tauta?

—   Mēs esam izšķīrušies, valdniek! — sekoja atbilde.

—   Labi. Bet tagad palūkojieties atpakaļ, kā Tvālas sūtņi stei­dzas no lielās pilsētas uz austrumiem un rietumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, lai savāktu varenu karaspēku un nogalinātu mani un jūs, un šos manus draugus un aizstāvjus. Rīt vai varbūt parīt Tvāla ar tiem, kas viņam ir uzticīgi, būs klāt. Tad es redzēšu, kurš no jums patiesi ir manā pusē un nebaidās mirt cīņā par mūsu lietu. Un es jums saku, ka šos cilvēkus es neaizmirsīšu, kad būs pienācis laiks dalīt guvumu. Esmu beidzis, virsaiši, karavadoņi, karavīri un tauta. Bet tagad ejiet uz savām būdām un gatavojieties karam.

Iestājās klusums. Pēc tam kāds no virsaišiem pacēla roku un nodārdēja sveiciens valdniekam: «Kuum!» Tā bija zīme, ka pulki atzinuši Ignosi par savu valdnieku. Pēc tam viņi aizsoļoja — vie­nība pēc vienības.

Pusstundu vēlāk noturējām kara padomi, kurā piedalījās visi pulku pavēlnieki. Bija skaidrs, ka drīz vien mums uzbruks skait­

liski daudz pārāki spēki. Patiesi, no mūsu izdevīgā novērošanas punkta uz pakalna varējām redzēt, kā pulcējas karaspēks un kā no Lū uz visām pusēm dodas ziņneši, bez šaubām, lai aicinātu palīgspēkus valdniekam. Mums bija apmēram divdesmit tūkstoš karavīru, septiņi labākie pulki valstī. Pēc Infadūsa un virsaišu aprēķiniem, Tvāla šobrīd bija savācis Lū vismaz trīsdesmit—trīs­desmit piecus tūkstošus karavīru, uz kuriem viņš varēja paļauties, bez tam viņi domāja, ka līdz nākošās dienas vidum valdnieks varēs vēl sadabūt vismaz piecus tūkstošus. Protams, nebija izslēgts, ka daļa viņa karaspēka pārbēgs mūsu pusē, taču ar tādu iespēju ne­varēja droši rēķināties. Pagaidām bija skaidrs viens: notika rosīgi priekšdarbi, lai mūs sakautu. Lielas apbruņotu karavīru vienības jau parādījās pakalna pakājē, un vēl arī citas pazīmes liecināja, ka tiek gatavots uzbrukums.

Tomēr Infadūss un virsaiši bija tanīs domās, ka šonakt uzbru­kums nenotiks, jo nakts būs veltīta sagatavošanas darbiem. Bez tam bija nepieciešams visiem iespējamiem līdzekļiem izgaisināt iespaidu, kādu karavīros bija radījis saules aptumsums, kuru ku- kuāņi uzskatīja par mūsu burvestības apliecinājumu. Karavadoņi apgalvoja, ka uzbrukums notiks no rīta, un izrādījās, ka viņiem bija taisnība.

Ķērāmies pie darba, cenzdamies pēc iespējas labāk nostiprināt savas pozīcijas. Strādāja gandrīz visi karavīri, un divās stundās, kas bija palikušas līdz saules rietam, tika darīti brīnumi. Ceļi uz pakalnu, kuru drīzāk varēja nosaukt par sanatoriju nekā par cie­toksni, jo parasti te nometināja tās karaspēka daļas, kas atgriezās no zemes rajoniem, kur klimats bija neveselīgs, tika rūpīgi no­sprostoti ar lieliem akmeņiem, un visas pārējās iespējamās pieejas padarītas tik nepieejamas, cik nu laiks to atļāva. Dažādās vietās grēdām vien tika savelti laukakmeņi; tos domājām gāzt virsū uz­brūkošajam ienaidniekam. Ikvienam pulkam bija paredzētas no­teiktas pozīcijas. Vārdu sakot, veicām visus sagatavošanas darbus, kādus mums visiem kopā izdevās sadomāt.

īsi pirms saulrieta pamanījām nelielu karavīru pulciņu virzā­mies no Lū uz mūsu pusi. Viens no karavīriem turēja rokā palmas zaru par zīmi, ka ir ziņnesis.

Ignosi, Infadūss, daži no virsaišiem un mēs paši nokāpām lejā uz pakalna pakāji viņiem pretī. Tas bija stalts cilvēks tradicionā­lajā leoparda ādas apmetnī.

— Esiet sveicināti! — viņš izkliedza, kad bija pienācis tuvāk. — Valdnieka sveiciens tiem, kas iesākuši šo nešķīsto karu pret viņu. Lauva sūta sveicienus šakāļiem^ kas nikni rūc pie viņa kājām.

—   Runā! — es teicu.

—   Sādi ir valdnieka vārdi: padodieties viņa žēlastībai vai arī jūs piemeklēs jo ļauns liktenis. Melnajam vērsim jau izrauts plecs, un valdnieks asinīm noplūdušu dzenā to pa nometni. [45]

—   Kādi tad ir Tvālas noteikumi? — es aiz ziņkārības pajautāju.

—   Viņa noteikumi ir žēlsirdīgi, kā jau tas pieklājas diženam valdniekam. Klausieties, ko saka Tvāla vienacis, Tvāla varenais, tūkstoš sievu vīrs, kukuāņu pavēlnieks, Lielā ceļa sargātājs, to savādnieku mīlulis, kuri klusēdami sēž tur aiz viņiem kalniem, melnās govs teļš, zilonis, kura pēda satricina zemi, ļaundaru šaus­mas, strauss, zem kura kājām gaist tuksnesis, Tvāla milzīgais, melnais, gudrais, valdnieks no audžu audzēm. Lūk, ko viņš saka: «Es būšu žēlsirdīgs un būšu mierā ar nedaudz asiņu. Jāmirst būs vienam cilvēkam no desmita, pārējie būs brīvi. Bet baltajam cilvē­kam, kura vārds ir Inkubu un kurš nosita manu dēlu Skregu, viņa melnajam kalpam, kas tīko pēc mana troņa, un Infadūsam, manam brālim, kas kūda uz dumpi pret mani, t- šiem cilvēkiem ir jāmirst mokās: viņi tiks ziedoti klusētājiem.» Tādi ir Tvālas žēlsirdīgie vārdi.

Pēc īsas apspriedes ar pārējiem es atbildēju viņam, runādams ļoti skaļi, lai karavīri mani varētu dzirdēt:

—   Griezies atpakaļ, tu, suns, pie Tvālas, kas tevi atsūtīja šurp, un pasaki viņam, ka mēs — tas ir, Ignosi, īstais kukuāņu vald­nieks, Inkubu, Bugvans un Makumazāns — baltie gudrie cilvēki no zvaigznēm, kuri spēj aptumšot sauli, Infadūss, kas nāk no vald­nieka nama, virsaiši, virsnieki un tauta, kas ir sapulcējusies šeit —, atbildot sakām: «Mēs nepadosimies, un, iekams saule būs divreiz norietējusi, Tvālas līķis gulēs sastindzis pie viņa vārtiem un Ig­nosi, kura tēvu nogalināja Tvāla, valdīs viņa vietā.» Bet tagad ej, kamēr mēs neesam tevi aizdzinuši ar pātagu un sargies pacelt roku pret mums.

Ziņnesis skaļi iesmējās.

—   Vīrus nebiedē lielīgas runas! — viņš iesaucās. — Redzēsim, vai arī rīt jūs, kas aptumšojāt sauli, būsiet tikpat varonīgi. Cīnie­ties vien, esiet drosmīgi un līksmojiet, kamēr vēl maitasputni nav apknābājuši jūsu kaulus un tie nav kļuvuši baltāki par jūsu sejām. Uz redzēšanos! Var gadīties, ka mēs tiekamies kaujā. Lūdzu jūs, baltie cilvēki, sagaidiet mani.

Raidījis pret mums šo sarkasma bultu, viņš aizgāja, un gandrīz tai pašā mirklī norietēja saule.

Tonakt mums bija daudz darba, jo, cik nu tas mēness gaismā bija iespējams, turpinājām gatavoties rītdienas kaujai. Ziņneši stei­dzās projām, lai nodotu mūsu rīkojumus, un atkal atgriezās, kur mēs sēdējām apspriezdamies. Beidzot pirmajā stundā pēc pusnakts bijām izdarījuši visu, ko varējām, un visa nometne iegrima miegā. Klusumu retumis pārtrauca vienīgi sargu saucieni. Sers Henrijs un es, Ignosi un viena virsaiša pavadīti, nokāpām no pakalna un apstaigājām priekšposteņus. Tā ejot, piepeši visneparedzētākajās vietās mūsu priekšā izauga šķēpi, nozibot mēness gaismā, lai tik­pat piepeši pazustu, tikko bijām pateikuši paroli. Bija skaidrs, ka neviens savā postenī neguļ. Tad mēs atgriezāmies, uzmanīgi sprau­coties garām tūkstošiem gulošu kareivju, no kuriem daudzi ze­mes miegu baudīja pēdējo reizi.

Mēness gaisma mirgoja karavīru šķēpu smailēs un rotājās viņu sejās, padarot tās rēgainas. Augstās spalvu rotas vēsajā nakts vējā plandījās kā sēru auti. Karavīri gulēja kur kurais, miegā atmetuši rokas, un viņu spēcīgie, vīrišķīgie stāvi mēness gaismā šķita pār­dabiski un dīvaini.

— Kā jūs domājat, cik daudzi no viņiem būs dzīvi rīt šai laikā? — sers Henrijs iejautājās.

Es par atbildi tikai pašūpoju galvu, joprojām vērdamies gulē­tājos. Par spīti nogurumam, mana iztēle bija satraukta, un man likās, ka šos cilvēkus jau skārusi nāves roka. Gara acīm es skatīju tos, kuri bija nolemti iznīcībai, un pēkšņi dziļi sirdī sajutu cilvēka dzīves lielo noslēpumu un neizmērojamas skumjas par tās veltī- gumu un traģismu. Šonakt šie tūkstoši gulēja veselīgā miegā, bet rīt viņi un vēl daudzi citi kopā ar viņiem, mūs varbūt ieskaitot, būs sastinguši, nāves saltās elpas skarti. Viņu sievas kļūst atrait­nes, viņu bērni — sērdieņi, bet viņu mājvietas vairs nekad nere­dzēs savus saimniekus. Tikai vecais mēness tikpat mierīgi spīdēs un nakts vējš tāpat šalks zālē, un neizmērojamie zemes plašumi baudīs laimīgu atpūtu, tāpat kā darījuši veselu mūžību, pirms šie cilvēki bija ieradušies uz zemes, un darīs to veselu mūžību pēc tam, kad tie būs aizmirsti.

Tomēr, kamēr vien pastāv pasaule — viņa radītāja un reizē viņa piemineklis —, cilvēks neiet bojā. Viņa vārds gan tiek aizmirsts, bet elpa, ko viņš elpojis, joprojām šūpo priežu galotnes kalnos, viņa teikto vārdu atbalss vēl skan izplatījumā, viņa smadzeņu ra­dītās domas mēs esam mantojuši šodien. Viņa centieni kļūst par mūsu mērķi dzīvē, viņa prieki un skumjas jr mums tuvi draugi.

bet gals, no kura viņš šausmas bega, tapat gaida ari ikvienu no mums.

Visums patiesi ir rēgu pilns — tikai tie nav palagos tinušies kapsētas spoki, bet neizdzēšami, mūžīgi dzīves elementi, kas, reiz radušies, nekad nevar mirt, lai gan tie saplūst cits ar citu un ne­mitīgi mainās.

Kamēr es tā stāvēju un vēroju drūmos, fantastiskos kareivju apveidus, kuri, kā saka viņu paruna, gulēja «uz saviem šķēpiem», manu prātu nodarbināja šādas un līdzīgas pārdomas, tālab ka līdz ar vecuma tuvošanos mani, pašam par lielu nepatiku, arvien bie­žāk nomoka nejaukais paradums nodoties prātojumiem.

—   Kērtis, — es uzrunāju seru Henriju, — mani pārņēmušas visnožēlojamākās bailes.

Sers Henrijs noglaudīja savu gaišo bārdu un iesmējās.

—  Man jau ne reizi vien iznācis dzirdēt no jums līdzīgu atzī­šanos, Kvotermein, — viņš teica.

—   Jā, bet tagad es runāju nopietni. Es, zināt, stipri šaubos, vai kādam no mums izdosies sagaidīt nākošo nakti. Mums uzbruks daudzkārt spēcīgāki ienaidnieka spēki, un ir pavisam maz cerību, ka varēsim noturēt savas pozīcijas.

—   Nu, lēti mēs katrā ziņā tās neatdosim. Paklausieties, Kvoter­mein, šī būšana ir pavisam nelāga, un, taisnību sakot, mums neva­jadzēja tajā iepīties, bet, ja jau nu tā ir noticis, mums jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Es gan saku, — ja jau man ir lemta nāve, es dodu priekšroku nāvei kaujā. Bez tam tagad, kad man atlicis tik maz izredžu atrast savu nelaimīgo brāli, ir vieglāk samierināties ar domām par nāvi. Bet laime ir drosmīgo pusē, un varbūt mūs vēl gaida panākumi. Slaktiņš, protams, būs šausmīgs, un, lai mēs saglabātu savu reputāciju, mums vajadzēs atrasties pašā burzmā.

Pēdējo piezīmi sers Henrijs teica sērīgā balsī, bet viņa acis iedzirkstījās, un tas liecināja par pavisam ko citu. Man pat liekas, ka seram Henrijam īstenībā tieši patika kaujas.

Pēc tam devāmies pie miera un kādas pāris stundas nogulējām.

īsi pirms saules lēkta mūs pamodināja Infadūss, kas bija atnācis pateikt, ka Lū pilsētā novērojama liela rosība un mūsu priekšposte­ņiem tuvojas Tvālas karaspēka vienības.

Cēlāmies un ietērpāmies kaujai. Uzvilkām bruņukreklus, par kuriem pašreizējos apstākļos bijām gaužām pateicīgi Tvālam. Sers Henrijs šai lietai nodevās aizrautīgi un ietērpās kā īsts kukuāņu karavīrs.

—      Kamēr esat Kukuāņu zemē, dariet tā, kā dara kukuaņi, — viņš piebilda, vilkdams pāri saviem platajiem pleciem spožo tē­rauda kreklu, kas tam piegulēja kā uzliets.

Bet ar to vien sers Henrijs neapmierinājās. Viņš bija palūdzis Infadūsu pagādāt pilnu kaujas ietērpu, un tagad piestiprināja pie kakla leoparda ādas apmetni, kādu valkāja augstākie virsnieki, galvā uzmauca apsēju ar melnu strausa spalvu pušķi, kas bija augstāko kara virspavēlnieku privilēģija, un apjozās ar krāšņu vidusjostu no baltām vēršu astēm. Sandales, kazu vilnas stulmi, smags kaujas cirvis ar degunradža raga rokturi, apaļš dzelzs vai­rogs, pārvilkts ar baltu vēršādu, un noteikumiem atbilstošs tollu jeb metamo nažu skaits papildināja viņa ekipējumu, kuram viņš tomēr vēl pievienoja savu revolveri. Apģērbs, protams, bija mežo­nīgs, bet jāsaka, ka manas acis nekad nebija redzējušas lieliskāku skatu kā tagad seru Henriju Kērtisu šai tērpā, kas vēl vairāk izcēla viņa vareno augumu. Kad pēc brītiņa ieradās Ignosi, tērpies tieši tāpat, es savā prātā nodomāju, ka pirmo reizi ieraugu tik lieliskus spēkavīrus. Nevar teikt, ka bruņukrekls tikpat labi būtu piestā­vējis Gudam un man. Kapteinis nekādi negribēja šķirties no savām biksēm, un jāatzīst, ka pazems, drukns džentlmenis ar monokli acī un vienu noskūtu vaigu, bruņukreklā, kas rūpīgi sabāzts diezgan stipri nonēsātās velveta biksēs, bez šaubām, rada vairāk graujošu nekā apbrīnojamu iespaidu. Par sevi varu teikt sekojošo: tā kā bru­ņukrekls man bija par lielu, es to uzvilku virs pārējā apģērba, un tāpēc tas augumam piegula visai lempīgi. Atteicos no biksēm, jo biju nolēmis iet kaujā kailiem stilbiem, un paliku vienos veldsku- nos, lai gadījumā, ja vajadzēs steigšus atkāpties, būtu vieglāk skriet. Šķēps un vairogs, kuru es nepavisam nepratu likt lietā, pāris tollu, revolveris un beidzot milzīgs spalvu pušķis, ko piestiprināju pie mednieka cepures, lai savu izskatu padarītu asinskārīgāku, pa­pildināja manu necilo ietērpu un ekipējumu. Protams, bez visa tā mums bija vēl šautenes. Bet, tā kā ar patronām bija ļoti knapi un šautenes uzbrukuma laikā nebija diezcik noderīgas, norīkojām, lai tās mums nestu kareivji.

Apbruņojušies karagājienam, steigšus iekodām un gājām palū­koties, kā veicas. Virsotnes līdzenumā bija kāds neliels brūnakmens pauguriņš, kas vienlaikus bija štābs un novērošanas punkts. Te sava «Pelēko» pulka vidū mēs atradām Infadūsu; šis pulks neap­šaubāmi bija labākais kukuāņu karaspēkā. Tas bija tas pats pulks, kuru mēs pirmoreiz redzējām pierobežas krālā. «Pelēko» pulks, kurā pašreiz bija trīs tūkstoši pieci simti vīru, bija rezervē, un karavīri pūlīšiem gulšņāja zālē, vērodami, kā Tvālas karaspēka garās kolonnas līdzīgi skudru virtenei rāpoja laukā no Lū. Likās, ka šīm kolonnām navgala. To bija trīs, un katrā bija vismaz vien­padsmit divpadsmit tūkstoš vīru.

Iznākušas no pilsētas, kolonnas izkārtojās kaujas ierindā. Tad viena kolonna pagriezās pa labi, otra — pa kreisi, bet trešā lēnām sāka virzīties uz mūsu pusi.

— A-ā! — Infadūss noteica. — Viņi taisās uzbrukt uzreiz no trim pusēm!

Sī bija visai nopietna ziņa: tā kā mūsu pozīcija uz kalna, kura apkārtmērs sasniedza vismaz pusotras jūdzes, bija izstiepta, vaja­dzēja pēc iespējas koncentrēt mūsu samērā mazos aizsargspekus. Bet mēs nevarējām pretiniekam diktēt, kā jāuzbrūk, tālab mums šajā situācijā bija jādara viss, kas stāvēja mūsu spēkos. Tāpēc mēs uz visiem pulkiem izsūtījām pavēles sagatavoties atsevišķu uzbru­kumu atvairīšanai.

XIII nodaļa

UZBRUKUMS

Lēnām, bez mazākajām steigas vai satraukuma pazīmēm, visas trīs kolonnas virzījās uz priekšu. Kad galvenā, vidējā, atradās ap­mēram piecsimt jardu no mums, tā apstājās tur, kur mēlei līdzīga gluda zemes josla nolaidās no kalna līdzenumā. Vidējās kolonnas nostāšanās mērķis bija dot pārējām divām iespēju ielenkt mūsu po­zīcijas, kurām aptuveni bija pakava forma, pie tam šie pakava gali bija vērsti pret Lū pilsētu. Ienaidnieka nolūks, bez šaubām, bija ar visām trim kolonnām uzbrukt mums vienlaikus.

—  Te vajag getlingu [46] ! — ievaidējās Guds, vērojot cieši sakļau­tās rindas lejā. — Es attīrītu visu līdzenumu divdesmit minūtēs.

—   Mums tāda nav, un nav nekādas jēgas par to gausties. Bet man šķiet, Kvotermein, ka jums derētu izmēģināt roku. Palūkojiet tikt pēc iespējas tuvāk tur tam garajam tēvainim," kas, liekas, ir kāds komandieris. Divi pret vienu, ka jūs viņam netrāpīsiet! Esmu ar mieru derēt pat uz veselu sovrinu [47] — tas būs godīgi jāsa­maksā, ja vien kādreiz tiksim ārā no šīs jezgas —, ka jūs netrāpī­siet par desmit jardiem.

Tas aizskāra manu patmīlību. Pielādējis savu šauteni ar pama- tlgu lādiņu, nogaidīju, kamēr mans «draugs», tikai viena ziņneša pavadīts, panācās pāris desmit jardu savam karaspēkam priekšā, lai labāk pārredzētu mūsu pozīcijas. Tad nogūlos, atbalstīju šau­teni pret kādu akmeni, notēmēju. Šautene, kā jau visas šautenes ar īsu šāviena distanci, sniedza tikai līdz trīssimt piecdesmit jardiem. Lai lode trāpītu, neraugoties uz nolieci trajektorijā, tēmēju kakla vidū, domādams, ka tādējādi tā ķers tēvaini krūtīs. Viņš stāvēja pavisam nekustīgi,' dodams man vislabāko iespēju, taču vai nu uztraukuma, vai vēja, vai arī lielā attāluma dēļ — īsti nezinu, kā­pēc, bet notika, lūk, kas. Nevarēdams vien sagaidīt lielisko skatu, nospiedu gaili, un, kad dūmi bija izgaisuši, ar lielu nepatiku ierau­dzīju savu vīru stāvam neskartu, kamēr viņa ziņnesis, kas bija at­radies vismaz trīs soļus atstatu pa kreisi, gulēja izstiepies zemē, droši vien beigts. Virsnieks, uz kuru biju tēmējis, redzami satraukts metās skriešus pie savējiem.

— Bravo, Kvotērmein! — skanīgi uzsauca Guds, — jūs viņu nobiedējāt.

Tas mani pamatīgi sakaitināja. Man briesmīgi nepatīk nošaut garām, citiem redzot, ja vien iespējams no tā izvairīties. Ja cilvēks labi prot tikai vienu lietu, viņam gribas tajā saglabāt savu labo slavu. Pavisam satracināts par savu kļūmi, ātri notēmēju uz skre­jošo komandieri un izšāvu ar otro stobru. Nabadziņš pasvieda gaisā rokas un nokrita uz mutes. Šoreiz nebiju kļūdījies un biju pietiekami nežēlīgs, lai. izjustu gandarījumu, vērojot šo skatu — tas, manuprāt, rāda, cik maz mēs domājam par citiem, ja apdrau­dēts mūsu pašlepnums vai reputācija.

Mūsu pulki, redzēdami šo veiksmi, mežonīgi iegavilējās par baltā vīra burvestības apliecinājumu, ko viņi uzskatīja par iabu zīmi un panākumu priekšvēstnesi, kamēr karaspēks, pie kura bija piederējis kritušais komandieris un kura pavēlnieks, kā vēlāk pārliecinājā­mies, viņš patiešām bija bijis, apjukumā sāka atkāpties. Sers Hen­rijs un Guds tagad ķērās pie savām šautenēm un sāka vālēt. Guds ar vinčestru cītīgi retināja pretinieka ciešās rindas, un arī es izšāvu vēl vienu vai divas reizes. Tādējādi, ciktāl varējām spriest, izsitām no ierindas kādus astoņus vai desmit vīrus, pirms ienaidnieks at­kāpjoties kļuva neaizsniedzams.

Tieši tai mirklī, kad izbeidzām šaušanu, tālu no labās puses at­skanēja briesmas vēstījoša rēkoņa, bet pēc tam tāda pati no kreisās puses. Ienaidnieka divas pārējās nodaļas uzsāka kauju.

To dzirdot, cilvēku masa mūsu priekšā mazliet izvērsās un lēnā gaitā, dobjā balsī dziedādami dziesmu, nāca uz pakalna pusi pa klajo, zālaino zemes joslu. Viņiem tuvojoties, mēs uzturējām pastā- vļgu šauteņu uguni, kurai šad tad pievienojās Ignosi, un iznicinā­jām vairākus vīrus. Taču tas, protams, šai apbruņoto vīru lavīnai bija tas pats, kas cilvēka rokas sviesti oji uzbangojošā .vilnī.

Viņi nāca virsū, kliedzot un šķindinot šķēpus; tagad viņi at­spieda priekšposteņus, ko bijām novietojuši starp klintīm pakalna pakājē. Tad pretinieka virzīšanās uz priekšu mazliet palēninājās, jo, kaut arī mēs līdz šim nebijām izrādījuši nekādu nopietnāku pre­testību, uzbrūkošajam karaspēkam tagad vajadzēja doties kalnup, un tāpēc tas virzījās lēnā solī, lai nenokustu. Mūsu pirmā aizsar­dzības līnija atradās apmēram pakalna pusceļā, otrā — piecdesmit jardus tālāk, kamēr trešā bija ieņēmusi pozīcijas līdzenuma malā.

Viņi nāca virsū, izkliedzot savu kara saucienu: «Tvāla! TvālaT Celē! Celē!» (Tvāla! Tvāla! Sit! Sit!) «Ignosi! Ignosi! Celē! Celē!» atbildēja mūsējie. Tagad viņi jau bija pavisam tuvu, tollas jeb me­tamie naži sāka zibēt gaisā, un tad, atskanot drausmīgiem kliedzie­niem, sākās kauja.

Uz priekšu un atpakaļ viļņoja cīnītāju masa, vīriem krītot kā lapām rudens vējā. Taču drīz vien uzbrucēju pārsvars deva savus augļus un mūsu pirmā aizsardzības līnija tika lēnām atspiesta, līdz tā sajaucās ar otro. Seit cīņa bija ļoti sīva, bet atkal mūsējie bija spiesti atkāpties uz virsotni, līdz beidzot divdesmit minūtes pēc kaujas sākuma kaujā iesaistījās mūsu trešā līnija.

Uzbrucēji tagad jau bija stipri nokausēti. Turklāt viņi bija zau­dējuši daudz vīru — gan nogalinātu, gan ievainotu, un izlauzties cauri trešajam necaurejamam šķēpu mežam viņiem nebija pa spē­kam. Kādu brīdi blīvā karotāju masa niknā cīņas paisumā un bē­gumā vēlās gan uz priekšu, gan atpakaļ, un kaujas iznākums bija visai neskaidrs. Sers Henrijs vēroja izmisīgo cīņu liesmainiem ska­tieniem un pēkšņi, nebilstot ne vārda, kopā ar Gudu drāzās vis­karstākajā kaujas mutulī. Es paliku tur, kur atrados.

Karavīri ievēroja sera Henrija milzīgo augumu, tiklīdz viņš me­tās cīņā, un iekliedzās: «Nanzia Inkubu!» (Zilonis ir šeit!) «Celēf Celē!»

Ar šo brīdi kaujas iznākums vairs šaubas neradīja. Kaut arī uz­brucēji cīnījās ar neprātīgu varonību, tie soli pa solim tika spiesti pa nogāzi lejup, līdz beidzot it kā apjukuši atkāpās līdz savām rezervēm. Sai mirklī ieradās arī ziņnesis un pavēstīja, ka uzbru­kums kreisajā spārnā atvairīts. Es jau priecājos, ka šimbrīžam briesmas garām, kad šausmās ieraudzījām mūsējos, kas cīnījās labajā spārnā, bēgam šķērsām pāri līdzenumam virzienā uz mums. Tos vajāja ienaidnieku bari, kas šajā vietā acīm redzami bija gu­vuši panākumus.

Ignosi, kas stāvēja man līdzās, vienā mirklī aptvēra stāvokli un tūdaļ deva kādu pavēli. Zibenīgi izvērsās rezerves pulks («Pelē­kie»), kas stāvēja ap mums.

Ignosi deva vēl vienu pavēli, ko uztvēra un atkārtoja komandieri, un vēl pēc mirkļa piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu, jo tiku ierauts negantā pretuzbrukumā ienaidniekam. Es nezaudēju dūšu un, turēdamies, cik vien iespējams, aiz Ignosi milzīgā stāva, ten- terēju uz priekšu, nāvei pretī, it kā tas man sagādātu kādu prieku. Vienā vai divās minūtēs — laiks man likās visai īss — izlauzāmies cauri mūsu karavīru bēgošajām grupām, kas mums aizmugurē tū­daļ sāka atkal kārtoties. Un tad es tiešām nezinu, kas notika tālāk. Atpiinos vienīgi briesmīgo dārdošo troksni, kas radās, vairogiem saduroties, un milzīga tēvaiņa parādīšanos, kuram acis burtiski vai no pieres sprāga laukā un kurš ar savu asiņaino šķēpu nesās tieši man virsū. Bet — to saku ar lepnumu — es rīkojos atbilstoši apstākļiem. Tā bija tāda situācija, kādā vairums cilvēku būtu zau­dējuši galvu. Aptvēris, ka, paliekot stāvam tur, kur atrodos, ne­glābjami tikšu nogalināts, pretīgajam milzenim tuvojoties, nome­tos viņa priekšā zemē tik veikli, ka viņš, nespēdams apstāties, no­gāzās pār manu izstiepušos augumu. Pirms viņš atkal paspēja pie­celties, es jau biju augšā un no mugurpuses ielaidu tam revolvera lodi. Tūdaļ pēc tam kāds mani notrieca zemē, un ar šo brīdi nekā vairs par kauju neatceros.

Kad atguvu samaņu, atrados atkal uz smilšu uzkalniņa; turē­dams rokā ķirbja pudeli ar mazliet ūdens, pār mani bija noliecies Guds.

—   Kā jūtaties, veco zēn? — viņš nobažījies vaicāja.

Piecēlos un, iekams atbildēju, noskufinājos.

—   Paldies, tīri labi, — atbildēju.

—  Paldies dievam! Kad redzēju, kā viņi jūs atnesa, man kļuva pavisam nelāgi, jo domāju, ka esat pagalam.

—   Šoreiz vēl ne, manu zēn. Liekas, ka dabūju vienīgi belzienu pa galvu, un tas mani izsita no ierindas. Kā viss beidzies?

—   Pagaidām viņi atsisti visos punktos. Zaudējumi ir drausmīgi. Mēs esam zaudējuši veselus divus tūkstošus kritušo un ievainoto, bet viņi — droši vien trīs tūkstošus. Lūk, kāds skats! -— un viņš rādīja uz garām, pa četri soļojošu karavīru rindām. Katrs četri­nieks nesa kaut ko līdzīgu ādas nestuvēm,^ kādas kukuāņu kara­spēkam vienmēr ir līdz lielā skaitā un kurām visos četros stūros piestiprinātas cilpas nešanai. Uz šīm nestuvēm — to skaits šķita bezgalīgs — gulēja ievainoti karavīri, kurus tūdaļ pēc atnešanas steidzami izmeklēja dziednieki; ikvienam pulkam bija desmit šādu dziednieku. Ja ievainojums nebija nāvīgs, cietušo aiznesa projāms un kopa tik rūpīgi, cik vien to atjāva apstākļi. Bet, ja ievainotā karavīra stāvoklis_bija bezcerīgs, tad sekoja kaut kas drausmīgs, kaut arī, bez šaubām, tā bija visīstākā žēlsirdība. Kāds no ārstiem,, izlikdamies, ka viņš ievainoto izmeklē, ar asu nazi zibenīgi atvēra vienu no artērijām, un pēc minūtes vai divām cietējs bez jebkādām sāpēm izlaida garu. Todien šādu gadījumu bija daudz. Tas notika gandrīz vienmēr, kad brūce bija vēderā vai krūtīs, jo kukuāņu mil­zīgo plato šķēpu radītās brūces bija tik dziļas, ka nebija nekādu cerību uz atveseļošanos. Gandrīz vienmēr nabaga cietēji jau bija nemaņā, un pārējos gadījumos artērijas liktenīgā atvēršana notika tik zibenīgi un nesāpīgi, ka viņi, likās, to nemaz nemanīja. Un to­mēr tas bija drausmīgs skats. Mēs bijām priecīgi, ka varējām aiziet un mums tas vairs nebija jāredz. Es patiesi, nevaru atcerē­ties skatu, kas uz mani būtu atstājis tādu iespaidu kā šis, kad va­ronīgos karotājus dziednieki asiņainām rokām šādā veidā atbrīvoja no sāpēm, izņemot gan gadījumu, kad pēc kāda uzbrukuma redzēju,, kā svazi [48] karaspēks bezcerīgi ievainotos apbedīja dzīvus.

Steigdamies projām no šī briesmīgā skata uz uzkalniņa otru malu, mēs sastapām seru Henriju (kas joprojām turēja rokā asi­ņainu kara cirvi), Ignosi, Infadūsu, kā arī vienu vai divus virsaišus nopietni apspriežamies.

—   Paldies dievam, te jūs esat, Kvotermein! Nevaru īsti saprast,, ko Ignosi grib darīt. Liekas, ka tagad, kaut gan esam atvairījuši uzbrukumu, Tvāla saņem lielus papildspēkus un grasās mūs- ielenkt, lai mūs nobeigtu ar badu.

—   Tas ir nelāgi.

—  Jā gan, it īpaši tāpēc, ka apsīkst ūdens krājumi, kā ziņo In­fadūss.

—   Tas tā ir, pavēlniek, — sacīja Infadūss, — avots nevar ap­gādāt tik lielu cilvēku skaitu un strauji izsīkst. Pirms vēl iestāsies nakts, mēs visi cietīsim slāpes. Klausies, Makumazān! Tu esi gudrs- un noteikti esi redzējis daudz karu tajās zemēs, no kurienes tu nāc, tas ir, ja viņi tiešām tur, uz zvaigznēm, karo. Saki tagad, ko mums darīt? Tvāla sagādājis daudz jaunu karotāju, kas stāsies kritušo vietā. Bet viņš ir dabūjis mācību. Vanags nebija domājis sastapt gārni sagatavojušos, bet mūsu knābis iecirties viņa krūtīs. Otrreiz viņš- vairs nemēģinās dot mums triecienu. Taču arī mēs esam ievainoti, un viņš gaidīs mūsu nāvi. Viņš apvīsies ap mums. kā čūska ap briedi un piespiedīs mūs iet bojā ielenkumā.

—   Saprotu, — es noteicu.

—   Makumazān, tu redzi, ka šeit nav ūdens un ir tikai nedaudz barības. Tāpēc mums jāizvēlas starp trim iespējām — vai nu nīku­ļot līdzīgi kā izbadējies lauva migā, vai censties izlauzties uz ziemeļiem, vai arī — un šeit viņš cēlās kājās un norādīja uz mūsu ienaidnieku blīvo masu — ķerties tieši Tvālam pie rīkles. Inkubu, dižais karotājs — šodien viņš cīnījās kā tīklā sagūstīts bifelis, un Tvālas karavīri zem viņa cirvja krita kā krusas nokapāta labība, es to redzēju pats savām acīm — Inkubu saka «uzbrukti», bet zilo­nis vienmēr grib uzbrukt. Un ko saka Makumazāns, viltīgā vecā lapsa, kas daudz pieredzējusi un labprāt mīl ienaidniekam kost no mugurpuses? Gala vārds pieder Ignosi, valdniekam, jo lemt par karu ir valdnieka tiesība. Taču ļauj mums dzirdēt tavu balsi, ai, Makumazān, kas esi nomodā naktī, un arī viņa, caurspīdīgās acs, balsi.

—   Ko tu saki, Ignosi? — es vaicāju.

—   Nē, mans tēvs, — atbildēja mūsu kādreizējais kalps, kas ta­gad pilnā mežoņu kara ietērpā bija karotājs valdnieks no galvas līdz kājām, — runā tu un ļauj man, kas līdzās tev gudrībā ir tikai bērns, klausīties tavos vārdos.

Pēc Ignosi atteikšanās izsacīt savas domas es, steigā apsprie­dies ar Gudu un seru Henriju, savējās īsi izteicu šādi: tā kā esam slazdā, un īpaši tāpēc, ka ūdens krājumi apsīkuši, mēs vislabākās izredzes gūtu, uzsākot uzbrukumu Tvālas karaspēkam. Ieteicu uz­brukumu uzsākt nekavējoties, pirms mūsu brūces vēl nav apkaltu­šas un arī pirms mūsu kareivju sirdis, redzot Tvālas pārspēku, neizkūst kā tauki liesmā. Citādi, es aizrādīju, daži no virsaišiem varētu kļūt svārstīgi, izlīgt ar Tvālu un pārbēgt pie viņa vai pat nodot mūs viņa rokās.

Sis priekšlikums, likās, visumā tika uzņemts labvēlīgi. Kukuaņi manus vārdus tiešām uzklausīja ar tādu cieņu, kāda tiem nekad agrāk vai vēlāk nav tikusi veltīta. Taču galīgais lēmums par mūsu tālāko rīcību bija atkarīgs no Ignosi. Kopš tā brīža, kad Ignosi tika atzīts par pilntiesīgu valdnieku, viņam bija gandrīz neierobežota vara, ieskaitot, protams, tiesības pieņemt galīgos lēmumus kara jautājumos, un tāpēc viņš tagad bija tas, kam pievērsās visu skatieni.

Beidzot, pēc klusuma brīža, kuru viņš šķita izmantojam sprai­gām pārdomām, Ignosi sacīja:

—   Inkubu, Makumazān un Bugvan, drošsirdīgie baltie vīri un mani draugi, Infadūs, mans tēvoci, un virsaiši: mana sirds ir iz­šķīrusies. Es šodien došos triecienā pret Tvālu un tajā likšu visu uz spēles, ari savu dzīvību; savējo un ari jūsu dzīvības. Klausie­ties, kā es gribu uzbrukt. Jūs redzat, šis pakalns ir līdzīgs pus­mēnesim un līdzenums kā zaļa mēle stiepjas mums pretī, snie­dzoties iekšā puslokā?

—   Redzam, — atbildēju.

—   Labi! Tagad ir dienas vidus, ļaudis ēd un atpūšas pēc smagās kaujas. Kad saule ies uz rietu un būs jau nogājusi nelielu ceļa gabalu pretī tumsai, lai tavs pulks, tēvoc, kopā ar vēl vienu pulku dodas uz zaļo mēli. Tiklīdz Tvāla to ieraudzīs, viņš ar savu kara­spēku metīsies mūsējiem virsū, lai tos sakautu. Bet šī josla ir šaura, un Tvālas pulki varēs doties pret tevi tikai pa vienam. Tā šie pulki pa kārtai tiks iznīcināti, un visa Tvālas karaspēka ska­tieni būs pievērsti kaujai, kādu vēl neviena cilvēka acs nav ska­tījusi. Un kopā ar tevi, tēvoc, ies Inkubu, mans draugs, lai, ierau­got viņa kara cirvi zibam pirmajās «Pelēko» rindās, pamirst Tvā­las sirds. Es došos cīņā ar otro pulku, kas sekos tavējam, tā ka, ja tavs pulks, kā var gadīties, būs pieveikts, vēl būs palicis vald­nieks, par kuru cīnīties. Un kopā ar mani nāks gudrais Makuma- zāns.

—   Labi, mans valdniek, — sacīja Infadūss, acīmredzot pilnīgā mierā apcerēdams sava pulka galīgās iznīcināšanas drošās izre­dzes. Sie kukuāņi patiešām ir brīnišķīga tauta. Nāve viņu acīs nav nekas briesmīgs, ja tā atnāk, viņiem pildot savu pienākumu.

—   Un, kamēr Tvālas pulku vairākums vēros kauju, — turpināja Ignosi, — tad, lūk, trešā daļa no mūsu dzīvi palikušajiem vīriem (t. i., ap 6000) līdīs gar pakalna labo ragu un uzbruks Tvālas karaspēka kreisajam spārnam, un trešā daļa līdīs gar kreiso ragu un uzbruks Tvālas labajam spārnam. Kad redzēšu, ka ragi ir sa­gatavojušies iebadīt Tvālam, es ar vīriem, kas man būs atlikuši, došu triecienu Tvālam tieši. Ja laime būs mūsu pusē, diena piederēs mums, un, pirms vēl nakts dzīs savus zirgus no kalniem uz kal­niem, mēs mierīgi sēdēsim Lū. Tagad paēdīsim un sagatavosimies. Tu, Infadūs, dari visu, lai plāns tiktu izpildīts. Un vēl — lai mans baltais tēvs Bugvans iet kopā ar labo spārnu, lai viņa spožā acs iedrošina ļaudis.

Šādos skopos vārdos dotie norādījumi uzbrukuma sagatavoša­nai tika pildīti ar ātrumu, kas sniedza labu liecību par kukuāņu lielisko militāro sistēmu. Nepilnas stundas laikā kareivjiem tika izsniegts ēdiens, ko viņi steigā notiesāja, tika saformētas visas trīs nodaļas, kā arī komandieriem izklāstīts uzbrukuma plāns, un, iz­ņemot pie ievainotajiem atstājamu apsardzi, viss karaspēks, tagad ap astoņpadsmit tūkstoš cilvēku kopskaitā, bija kaujas gatavībā.

Pēc kāda brītiņa pienāca Guds un sarokojās ar seru Henriju un mani.

—   Uz redzēšanos, puiši, — viņš teica, — es dodos projām ar labo spārnu saskaņā ar pavēli. Tāpēc esmu atnācis jums paspiest roku — zināt, gadījumam, ja mēs vairs nesatiktos, — viņš zīmīgi piebilda.

Mēs klusējot paspiedām cits citam roku, izrādot turklāt tik daudz jūtu, cik nu anglis ir paradis izrādīt.

—   Tas ir šaubīgs pasākums, — sacīja sers Henrijs, dobjajai bal­sij mazliet trīcot, — un, jāatzīstas, es nedomāju, ka skatīšu rīt­dienas sauli. Cik saprotu, «Pelēkajiem», ar kuriem kopā man jāiet, ir jācīnās, kamēr viņi būs iznīcināti, lai dotu spārniem iespēju nemanot no sāniem apiet Tvālu. Labi, lai notiek. Katrā gadījumā tā būs īsta vīra nāve! Palieciet sveiks, veco zēn. Lai dievs jūs svētī! Ceru, ka jūs izdzīvosiet, lai dabūtu rokā dimantus. Un, ja jums tas izdodas, uzklausiet manu padomu un neielaidieties vairs nekādās darīšanās ar tīkotājiem!

Pēc mirkļa Guds mums abiem bija paspiedis roku un aizgāja. Tad ieradās Infadūss un aizveda seru Henriju uz viņa vietu, «Pe­lēko» priekšējā līnijā, kamēr es, daudzu nejauku priekšnojautu mākts, devos projām ar Ignosi uz savu vietu otrajā uzbrūkošajā pulkā.

XIV noda[a «PELĒKO» PĒDĒJĀ POZĪCIJA

Pulki, kas bija paredzēti apiešanas manevram spārnos, klusu aizsoļoja projām, piesardzīgi turoties pakalna aizsegā, lai pār­vietošanās paliktu slēpta Tvālas izlūku vērīgajiem skatieniem.

Pusstunda vai mazliet vairāk laika bija dots starp karaspēka «ragu» jeb spārnu izvēršanos un mirkli, kad drīkstēja uzsākt kādu kustību «Pelēkie» un to atbalstītājs pulks, tā dēvētie «Bifeļi». Sis bija karaspēka mugurkauls, kam bija lemts izturēt ienaidnieka galveno triecienu.

Abi šie pulki bija gandrīz pavisam svaigi un spēka pilni. «Pe­lēkie» rīta kaujā bija atradušies rezervē un zaudējuši vienīgi ne­daudz vīru, padzenot to uzbrūkošo ienaidnieku daļu, kam bija iz­devies pārraut mūsu aizsardzības līniju, proti, kad devos kopā ar «Pelēkajiem» pretuzbrukumā, kurā muļķīgā kārtā dabūju pamatīgu belzienu par savām pūlēm. «Bifeļi» bija atradušies trešajā aizsar- dzlbas līnijā kreisajā spārnā, un, tā kā uzbrūkošajam ienaidniekam šai punktā neizdevās izlauzties cauri otrajai līnijai, viņi kaujā tik­pat kā nemaz nebija piedalījušies.

Infadūss, būdams piesardzīgs, vecs karavadonis, zināja, cik ār­kārtīgi svarīgi pirms šādas izmisīgas kaujas uzturēt karaspēka noskaņoļumu. Tāpēc viņš izmantoja atlikušo laiku, lai dzejiskā valodā uzrunātu savu pulku — «Pelēkos». Infadūss tiem izskaid­roja, cik liels pagodinājums ir tas, ka viņi tiek norīkoti kaujas priekšējā līnijā un ka viņu rindās cīnīsies dižais baltais karotājs, kas ieradies no zvaigznēm. Visiem, kas paliks dzīvi, viņš Ignosi karaspēka uzvaras gadījumā apsolīja bagātīgu atalgojumu — lo­pus un paaugstināšanu dienesta pakāpē.

Es pārlaidu skatienu garajām plandošo melno spalvu rindām un bargajām karavīru sejām zem tām. Smagi nopūtos, iedomājoties, ka pēc īsas stundas lielākā daļa, ja ne visi šie lieliskie vecie karo­tāji, no kuriem neviens nebija jaunāks par četrdesmit gadiem, gulēs nogalināti vai mirstot putekļos. Tas citādi nevarēja būt. Gudrā nevērība pret cilvēku dzīvībām, kura raksturo lielu karavadoni, bieži palīdz glābt karaspēku un sasniegt mērķi, bija viņus nolēmusi nāvei, lai visai cīņai un karaspēka paliekām pavērtu izredzes uz panākumiem. Viņiem bija jāmirst, un viņi to zināja. Viņu uzdevums bija šaurajā zaļajā zemes' joslā zem mums iesaistīt kaujā citu pēc cita Tvālas karaspēka pulkus, kamēr tie būs iznīcināti vai ka­mēr spārni sagaidīs izdevīgu brīdi savam uzbrukumam. Un tomēr viņi ne mirkli nevilcinājās, neviena karavīra sejā nespēju saskatīt bailes. Tādi viņi bija — dodoties drošā nāvē, gatavojoties uz mūžu šķirties no dienas svētītās gaismas, viņi tomēr spēja apcerēt savu likteni, nepamirkšķinot ne acu. Pat šādā brīdī man nevilšus bija jāsalīdzina šo karavīru noskaņojums ar manējo, kas ne tuvu nebija mierīgs, un jānopūšas aiz skaudības un apbrīna. Nekad vēl nebiju redzējis šādu aklu pakļaušanos pienākumam un tik pilnīgu vienal­dzību pret tās rūgtajiem augļiem.

— Lūk, jūsu valdnieks! — beidza savu runu Infadūss, rādot uz Ignosi. — Ejiet, lai cīnītos un kristu par viņu, kā to prasa drosmīgu, vīru pienākums. Lai nolādēts un mūžīgam negodam lemts tā cil- ) vēka vārds, kas vairās atdot dzīvību par savu.valdnieku vai kas ienaidniekam pagriež muguru. Lūk, jūsu valdnieks, virsaiši, pavēl­nieki un kareivji! Tagad parādiet godu svētajai čūskai un tad seko­jiet, lai Inkubu un es varam jums parādīt ceļu uz Tvālas kara­spēka sirdi. ^

Mirkli valdīja pilnīgs klusums, tad pēkšņi no ciešajām rindām mūsu priekšā līdzīgi tāl^m jūras viļņu čalām cēlās kluss troksnis,

kas radās, sešiem tūkstošiem šķēpu viegli atsitoties pret vairogiem. Troksnis pamazām pieņēmās, kamēr pārvērtās dobjā dārdoņā, kas kā pērkons atbalsojās kalnos un pildīja gaisu ar smagiem skaņu viļņiem. Pēc tam tas atkal kļuva klusāks un klusāks, līdz lēnām izgaisa pavisam, un tad pēkšņi nograndēja suminājums vald­niekam.

Es iedomājos, ka Ignosi todien varēja būt lepns, jo neviens Ro­mas ķeizars nekad nebija dzirdējis no saviem gladiatoriem, kas «bija gatavi mirt», šādu suminājumu.

Ignosi pateicās par lielisko goda parādīšanu, paceļot savu kara cirvi. Tad «Pelēkie» aizsoļoja trijās rindās, katrā pa tūkstoš karo­tāju, neskaitot virsniekus. Kad pēdējā rinda jau bija attālinājusies kādus piecsimt jardus, Ignosi nostājās savu «Bifeļu» priekšā, kas bija sakārtoti līdzīgā veidā trijās rindās, un pēc viņa pavēles mēs aizsoļojām. Lieki piebilst, ka no sirds lūdzu dievu, lai man būtu lemts tikt cauri ar veselu ādu. Daudzreiz biju atradies kritis­kos apstākļos, taču nekad vēl nebiju bijis tādā nejaukā situācijā kā šoreiz, kad izredzes izkļūt sveikam bija tik niecīgas.

Kad sasniedzām līdzenās augstienes malu, «Pelēkie» jau bija pusē slīpumam, kas robežojās ar zaļo zemes joslu, kura iestiepās pakalnā apmēram tāpat kā zirga nags pakavā. Satraukums Tvālas nometnē attālajā līdzenumā bija milzīgs. Pulki cits pēc cita ga­riem, līganiem soļiem devās uz priekšu, lai sasniegtu zaļās zemes joslas sākumu, pirms uzbrūkošais karaspēks paspētu ieplūst Lū līdzenumā.

Sī zemes josla, kuras kritums bija ap trīssimt jardu, pat savā platākajā vietā, lejas galā, nepārsniedza trīssimt piecdesmit soļu, bet augšējā galā tikko bija deviņdesmit. «Pelēkie», kas, iedami no pakalna lejup un tālāk uz priekšu, uz zemes joslas šauro vietu, bija pārkārtojušies kolonnā, punktā, kur josla kļuva platāka, atkal nostājās trijās rindās un tad nekustīgi palika uz vietas.

Tad mēs, tas, ir, «Bifeļi», virzījāmies lejup pa šaurumu un no­vietojāmies rezērvē ap simt jardu aiz «Pelēko» pēdējās līnijas, maz­liet augstāk par viņiem. Tikmēr mums bija laiks pavērot visu Tvā­las karaspēku, kas kopš rīta uzbrukuma acīm redzami bija saņēmis pastiprinājumu, tā ka tagad tajā, par spīti zaudējumiem, bija ne mazāk par četrdesmit tūkstoš vīru, kas ātri nāca mums pretī. Taču, kad ienaidnieks tuvojās zemes mēles platajam galam, tas saka vilcināties, jo bija atklājis, ka vienlaikus šaurumā var doties_ iekša tikai viens pulks un ka tur kādus septiņdesmit jardus no tā sakuma vietas atrodas slavenais «Pelēko» pulks, kukuāņu armijas lepnums un rota, kuram abās pusēs no laukakmeņiem izveidoto augsto var uzbrukt tikai frontāli un kurš sagatavojies nosargāt ceļu pret ienaidnieku, tāpat kā kādreiz trīs romieši no­sargāja tiltu pret tūkstošiem. Uzbrucēji vilcinājās un beidzot ap­turēja savu virzīšanos uz priekšu pavisam, jo viņiem nebija patikas krustot šķēpus ar šīm trim bargo karotāju līnijām, kas tur stāvēja tik nelokāmā gatavībā. Taču tūdaļ, virsaišu un ziņnešu grupas pavadīts, atskrēja gara auguma komandieris ar parasto plandošo strausa spalvu galvas rotu, kā man likās, pats Tvāla, un deva kādu pavēli. Pirmais pulks ar kaujas kliedzieniem devās uzbrukumā pret «Pelēkajiem», kas palika pilnīgi nekustīgi un klusējot uz vietas, kamēr uzbrucēji bija pienākuši līdz četrdesmit jardiem un pār to rindām ^brāzās šķindošu tollu, metamo nažu, krusa.

Tad piepeši ar spēju rāvienu, paceltiem šķēpiem un rēcot «Pe­lēkie» drāzās triecienā, un abi pulki sastapās nežēlīgā cīņā. Nāko­šajā mirklī sadūrās pretinieku vairogi un to radītais troksnis at­skanēja līdz mums kā pērkona rūkoņa. Viss līdzenums šķita at-

dzīvojies no gaismas zibšņiem, ko atstaroja darbā laistie šķēpi. Viļņojošā cērtošo un durošo cilvēku masa īsu brīdi_ līgojās uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi uzbrucēju rindas likās kļūstam retā­kās, un tad «Pelēkie» lēnā, garā vilnī vēlās viņiem pāri, gluži tāpat, kā milzīga banga brāžas un šļācas pāri zemūdens klintij. Tas nu bija paveikts. Sis pulks bija pilnīgi iznīcināts, bet «Pelē­kajiem» bija palikušas vairs tikai divas līnijas — treša daļa no tiem bija krituši.

Vēlreiz cieši sastājoties plecu pie pleca, viņi klusējot sagaidīja uzbrukumu. Mani pārņēma prieks, ieraugot sera Henrija dzelteno bārdu. Viņš staigāja šurp un turp, kārtojot rindas. Tatad viņš vēl bija dzīvs!

Tikmēr mēs aizgājām uz sadursmes vietu, kas bija nosprostota ar apmēram četriem tūkstošiem zemē gulošu — kritušu, mirstošu, ievainotu — cilvēku, kas burtiski mirka asinīs. Ignosi pavēlēja nenogalināt nevienu ievainoto ienaidnieku. Pavēli ātri nodeva pa rindu tālāk, uh, cik vien mēs varējām redzēt, šī pavēle tika apzinīgi izpildīta. Kaujas lauks uz mums būtu atstājis satriecošu iespaidu, ja vien mums būtu bijis laiks tam pievērst vairāk uzmanības.

Bet nu cits pulks ar baltiem spalvu pušķiem, svārciņiem un vai­rogiem devās triecienā pret atlikušajiem diviem tūkstošiem «Pe­lēko», kas, joprojām draudīgi klusējot, gaidīja, kamēr ienaidnieks pienāca līdz kādiem četrdesmit jardiem, un tad ar neatvairāmu spēku .metās tiem virsū. Atkal atskanēja drausmīga vairogu dārdoņa, un rnūsu acu priekšā baismā traģēdija atkārtojās. Taču šoreiz iznā­kums ilgāku laiku radīja šaubas. Kādu brīdi šķita gandrīz vai neiespējami, ka «Pelēkie» varētu vēlreiz gūt virsroku. Uzbrūkošais pulks, kura sastāvā bija jauni vīri, cīnījās izmisīgi nikni, un sā­kumā radās iespaids, ka viņi ar savu masu vien atspiedīs veterā­nus. Slaktiņš bija briesmīgs — ik minūti krita simtiem. Starp kaujas kliedzieniem un mirstošo vaidiem, piedevām atskanot šķēpu žvadzoņas mūzikai, nepārtraukti bija dzirdama klusināta šņācoša «sdžī, sdžī» skaņa, ko triumfējot ikreiz izgrūda katrs uzvarētājs divcīņā, vēl un vēlreiz ietriecot savu šķēpu pakritušā pretinieka ķermenī.

Taču nevainojama disciplīna un nelokāma varonība dara brīnu­mus, un, kā drīz vien šai gadījumā kļuva redzams, viens pieredzējis karavīrs ir divu jaunu karotāju vērts. Tieši tad, kad mēs jau do­mājām, ka «Pelēkie» ir pagalam, un gatavojāmies stāties viņu vietā, tiklīdz viņi būs iznīcināti, es dzirdēju sera Henrija zemo balsi iz­laužamies no apkārtējā trokšņa un ieraudzīju pazibam viņa kara cirvi, kuru viņš grieza apkārt augstu virs sava spalvu pušķa. Tad iestājās lūzums. «Pelēkie» vairs neatkāpās. Viņi stāvēja nelokāmi kā klints, pret kuru atkal un atkal atsitās ar šķēpiem bruņota ienaidnieka trakojošie viļņi, lai atplūstu atpakaļ. Drīz vien viņi vēlreiz sāka kustēties, bet šoreiz jau uz priekšu. Tā kā tiem nebija šaujamieroču un līdz ar to nebija dūmu, mēs visu varējām labi redzēt. Vēl pēc mirkļa pretinieka uzbrukums jau bija atslābis.

— Tie patiesi ir virū Viņi atkal gūs virsroku, — iesaucās Ignosi, kas man līdzās aiz uztraukuma grieza zobus. — Nu, lūk, jau darīts!

Līdzīgi dūmiem no lielgabala stobra uzbrucēju pulks pēkšņi iz­klīda, bariņos mezdamies bēgt, tā ka baltās galvas rotas plandīja vējā, un atstāja savus pretiniekus kaujas laukā kā uzvarētājus, taču tas diemžēl vairs nebija pulks. No trim drošsiržu līnijām, kas pirms četrdesmit minūtēm bija devušās cīņā trīstūkstoš vīru sa­stāvā, bija palikuši, augstākais, vairs kādi seši simti asinīm no- šķiestu vīrUj bet pārējie gulēja zemē, gājuši bojā. Palikušie uzvaras jūsmā gavilēja, kratīdami šķēpus, un tad viņi neatkāpās vis pie mums, kā gaidījām, bet skriešus devās uz priekšu apmēram simt jardu, sekojot bēgošajām ienaidnieka grupām, ieņēma kādu lēzenu pauguru un, sakārtojoties atkal trijās līnijās, izveidoja ap to trīs­kāršu loku. Nostājies uz kādu brīdi paugura virsotnē, ieraudzīju, paldies dievam, seru Henriju, acīm redzami sveiku un veselu, un kopā ar viņu mūsu veco draugu Infadūsu. Tad Tvālas pulki vēlās pretī iznīcībai nolemtajiem, un atkal tuvojās kaujas brīdis.

Kā šā stāsta lasītājs laikam jau sen būs sapratis, es, vaļsirdīgi runājot, esmu pabailīgs cilvēks un katrā ziņā neesmu dzimis cīnī­tājs, kaut arī man nez kālab bieži bija lemts nokļūt nepatīkamās situācijās un, apstākļu spiestam, izliet cilvēku asinis. Bet man tas allaž ir derdzies, un esmu centies saglabāt savas asinis pēc iespējas nesamazinātā daudzumā, dažkārt saprātīgi likdams lietā kājas. Taču šobrīd pirmoreiz mūžā jutu sirdi degam cīņas alkās. Smadze­nēs kā sēnes pēc lietus atausa atmiņas par kara epizodēm «In- goldzbija leģendās» kopā ar neskaitāmiem asiņainiem Vecās derī­bas pantiem. Manas asinis, ko līdz šim bija stindzinājušas šaus­mas, pulsējot plūda pa dzīslām, un mani pārņēma mežonīga vē­lēšanās nogalināt, nevienu netaupot. Es palūkojos visapkārt uz ciešajām karotāju rindām aiz mums un pēkšņi ne no šā, ne no tā sāku domāt — tas viss notika vienā mirklī —, vai mana seja līdzi­nās viņu sejām. Tur viņi stāvēja, pārliekuši galvas pār vairogiem, viņu rokas nemierā raustījās, lūpas bija pavērtas, bargajos vaib­stos bija lasāma neremdēta cīņas kāre, bet acis viņiem zvēroja kā asinssunim, kas ieraudzījis savu upuri.

Vienīgi Ignosi sirds zem leoparda ādas apmetņa, spriežot pēc viņa ārējās savaldības, šķita pukstam tikpat mierīgi kā vienmēr, kaut arī pat viņš joprojām grieza zobus. Nevarēju to vairs ilgāk izturēt.

—   Vai mums te būs jāstāv, līdz ieaugsim zemē, Ambopa, es gribēju teikt, Ignosi, kamēr Tvāla tur aprīs mūsu brāļus? — es vaicāju.

—   Nē, Makumazān, — skanēja atbilde. — Lūk, tagad raža ir ienākusies, novāksim to.

Viņam tā runājot, svaigs cīnītāju pulks, aizgājis aizmugurē mūsu kareivju lokam, kas atradās nelielajā uzkalniņā, spēji pa­griezās un metās virsū mūsējiem no mugurpuses.

Tad Ignosi, paceļot kara cirvi, deva zīmi uzbrukumam, un ar ku­kuāņu kaujas saucienu «Bifeļi» kā paisuma vilnis brāzās uz savu mērķi.

To, kas notika tūdaļ pēc tam, aprakstīt nekādi nespēju. Vienī­gais, ko atceros, bija straujš, mežonīgs, taču pārdomāts uzbru­kums, kas šķita satricinām zemi; pēkšņa frontes maiņa un pārkār­tošanās tai pulka daļā, pret kuru bija vērsts uzbrukums, tad draus­mīgs trieciens, neskaidra balsu rūkoņa un caur sarkanu asins miglu saskatāma nemitīga šķēpu ziba.

Kad atjēdzos, stāvēju starp «Pelēko» atliekām gandrīz paugura virsotnē un man tieši priekšā bija neviens cits kā pats sers Henrijs. Kā tur biju nokļuvis, par to man tobrīd nebija ne mazākās jausmas, bet sers Henrijs vēlāk stāstīja, ka mani gandrīz pie viņa kājām uznesis pirmais negantais «Bifeļu» trieciens, un tur es arī esot palicis, kad viņi atkal tikuši atspiesti. Pēc tam viņš izdrāzies no loka un ievilcis mani tajā.

Kas gan spētu aprakstīt tālāko cīņu? Atkal un atkal pret musu nemitīgi kūstošo pulciņu vēlās ienaidnieka masas, un atkal un at­kal mēs tās atsitām.

Manuprāt, «Ingoldzbija leģendās» t.as skaisti pateikts:

«Kā siena vēl spītīgie šķēpneši stāv, To šķēpi — meža biezoknis melnais; Un vietā, kur robu izsita nāve, Jau nostājas biedrs ar ieroci delnā.»[49]

Tas bija varens skats, kā šie" drosmīgie bataljoni atkārtoti at­griezās pār savu kritušp biedru līķu grēdām, dažkārt turot tos sev priekšā, lai uztvertu mūsu šķēpu dūrienus, un tomēr tikai ar pašu ķermeņiem veidoja līķu kaudzes augstākas un augstākas. Lielisku skatu sniedza Infadūss, spēcīgais, vecais karotājs. Tikpat mierīgi it kā parādē viņš izkliedza pavēles, zobgalības un pat jokus, lai uzturētu savu nedaudzo atlikušo vīru garu možu. Ikreiz, sā­koties kārtējam uzbrukumam, viņš devās uz turieni, kur cīņa ritēja vissīvāk, lai trieciena atvairīšanai pieliktu savu roku. Vēl staltāks izskatījās sers Henrijs, kura strausa spalvas bija nocirpis pre­tinieka šķēps, tā ka tagad viņa garie, dzeltenie mati plan­dījās vējā. Tur nu viņš stāvēja, lielais dānis — jo tāds viņš bija —, viņa rokas, viņa cirvis un viņa bruņas mirka asinīs, un neviens nevarēja glābties no viņa cirtiena. Atkal un atkal es redzēju viņa cirvi šņācot brāžamies lejup — ikreiz, kad kāds dižens karotājs uzdrošinājās stāties viņam pretī. «O-hoi! O-hoi!» viņš kliedza cērtot, tāpat kā viņa senči berserkeri [50] . Viņa cirtieni pār­šķēla vairogus un šķēpus, galvas rotas un galvaskausus, kamēr beidzot neviens vairs labprātīgi netuvojās lielajam baltajam «ta- gati» (burvim), kas nogalināja nekļūdīgi.

Pēkšņi atskanēja kliedzieni «Tvāla, Tvāla», un no drūzmas izlēca- priekšā pats milzis vienacis, tāpat apbruņots ar kara cirvi un vai­rogu un tērpies bruņukreklā.

—   Kur tu esi, Inkubu, baltais vīrs, kas noslepkavoja Skregu, manu dēlu? Palūko, vai tu vari arī mani nogalināt! — viņš auroja un reizē svieda tollu tieši uz seru Henriju, kas laimīgā kārtā sa­skatīja tā lidojumu un uztvēra nazi ar vairogu. Metamais nazis izurbās cauri vairoga ādas kārtai un iestrēdza dzelzs plāksnē.

Tad Tvāla, skaļi iekliedzies, lēca viņam virsū un ar kara cirvi tik spēcīgi iezvēla pa vairogu, ka trieciena spēks vien seru Henriju, lai cik stiprs viņš arī bija, nospieda ceļos.

Taču tas pagaidām bija arī viss, jo šai brīdī no pulku drūzmas- ap mums pacēlās it kā izbaiļu kliedziens, un, palūkojies, ieraudzīju,, kas tam bija par cēloni.

Līdzenumā pa labi un pa kreisi viļņoja uzbrūkošo karavīru spalvu rotas. Nodaļas, kam bija jāapiet ienaidnieks, bija klāt, lai mums palīdzētu. Piemērotāku mirkli būtu bijis grūti izvēlēties. Kā jau Ignosi bija paredzējis, viss Tvālas karaspēks bija pievērsis uzmanību asiņainajai kaujai, kas mutuļoja ap «Pelēko» un «Bi­feļu» atliekāmt Sie pulki bija veidojuši mūsu armijas mugurkaulu un tagad tepat netālu turpināja cīņu vieni paši. Tikai tad, kad apejošā karaspēka ragi jau gandrīz bija saskārušies, Tvālas pulki apjauta tā tuvošanos. Un tagad, vēl iekams tie varēja pārkārto­ties aizsardzībai, ielencēji kā kurti uzklupa viņu spārniem.

Kaujas liktenis izšķīrās piecās minūtēs. Tvālas pulki, kam tagad uzbruka abos spārnos un kas jau bija izbiedēti no briesmīgā «Pe­lēko» un «Bifeļu» sarīkotā slaktiņa, deva kājām ziņu, un drīz viss- līdzenums starp mums un Lū bija kā nosēts ar bēgošo kārotāju grupām, kas centās izglābties ar veselu ādu. Karaspēks, kas nu­pat apjoza mūs un «Bifeļus», kusa kā pēc burvja mājienā, un pēc īsa brīža mēs tur stāvējām līdzīgi klintij, no kuras atkāpusies jūra. Kas tas bija par skatu! Mums visapkārt milzīgās grēdas gu­lēja kritušie un mirstošie, un no varonīgajiem «Pelēkajiem» bija palikuši dzīvajos vairs tikai deviņdesmit pieci vīri. Vairak neka 2900 karotāju šai vienā pulkā bija krituši, un lielākā daļa no tiem vairs nekad necēlās.

—  Vīri, — mierīgi sacīja Infadūss, kad viņš, pa starpām pārsie­not brūci rokā, pārbaudīja, kas palicis pāri no viņa vienības, — jūs pulka slavu esat glabājuši spodru, un par šīsdienas kauju runās vēl jūsu bērnubērni. — Tad viņš pagriezās un kratīja roku seram Henrijam Kērtisam.

—    Tu esi dižens vīrs, Inkubu, — viņš vienkārši sacīja. — Es esmu nodzīvojis ilgu mūžu starp karavīriem un esmu pazinis daudz drosminieku, taču tādu vīru kā tevi vēl neesmu redzējis.

Tobrīd «Bifeļi» sāka soļot garām mūsu pozīcijām pa ceļu uz Lū, un te mēs saņēmām ziņu no Ignosi, kas lūdza Infadūsu, seru Henriju un mani pievienoties viņam. Kad atlikušie deviņdesmit «Pelēkie» bija saņēmuši norādījumu savākt ievainotos, mēs devā­mies pie Ignosi. Viņš mums pavēstīja, ka steidzoties uz Lū, lai vainagotu savu uzvaru ar Tvālas sagūstīšanu, ja tas būšot iespē­jams. Nebijām necik tālu tikuši, kad piepeši ieraudzījām Gudu, kas sēdēja kādus simt soļus atstatu uz skudru pūžņa. Viņam līdzās gulēja kāds kukuānis.

—   Viņš noteikti ir ievainots, — norūpējies sacīja sers Henrijs. Tiklīdz viņš bija izteicis šo piezīmi, notika kaut kas briesmīgs. Kukuāņa līķis — pareizāk, tas, ko mēs par tādu noturējām, — ne­gaidot pielēca kājās, nogāza Gudu augšpēdu no skudru pūžņa un sāka viņam durt ar šķēpu. Šausmu pārņemti, drāzāmies pie viņiem un, nokļūstot tuvāk, redzējām, ka muskuļainais kareivis nemitīgi dūra gulošajam Gudam, kas ikreiz, saņemot dūrienu, meta uz augšu kājas un rokas. Kad kukuānis pamanīja mūs skrienam, viņš Gudam iebelza pēdējo reizi, visniknāk, un ar kliedzienu «še tev, burvi» laidās lapās. Guds vairs nekustējās, un mēs nospriedām, ka mūsu nabaga biedrs ir pagalam. Nobēdājušies tuvojāmies viņam un bijām vairāk nekā pārsteigti, redzēdami to gan bālu un vārgu, bet ar mierīgu smaidu sejā; viņa monoklis joprojām turējās acī.

—   Bruņas uz goda, — Guds nomurmināja, ieraugot mūsu iz­biedētās sejas. — Es viņu pamatīgi piešmaucu! — un tad kapteinis zaudēja samaņu. Tuvāk papētot, atklājām, ka viņš cīņas gaitā ar tollu smagi ievainots kājā, bet, pateicoties bruņukreklam, pēdējā uzbrucēja šķēps viņu bija tikai pamatīgi sadauzījis. Viņš vēl sa­mērā viegli bija ticis cauri. Tā kā pagaidām Guda labā nekā darīt nevarējām, viņš tika novietots uz kāda no pītajiem vairogiem, ko izmantoja ievainoto pārnešanai, un nests mums līdz.

Sasnieguši tuvākos Lū pilsētas vārtus, mēs sastapām tur kādu no mūsu pulkiem tos sargājam pēc Ignosi pavēles. Citi pulki tāpat sargāja pilsētas pārējās izejas. Pulka komandieris, pienācis klāt, sveica Ignosi kā valdnieku un paziņoja, ka Tvālas karaspēks patvē- ries pilsētā, uz kurieni aizbēdzis arī pats Tvāla. Pēc komandiera domām, ienaidnieki esot pilnīgi sašļukuši un padošoties. Tad Ignosi, apspriedies ar mums, aizsūtīja ziņnešus uz visiem vārtiem.

Viņš pavēlēja pilsētas aizstāvētājiem atvērt vārtus un apsolīja ar savu valdnieka vārdu dzīvību un piedošanu katram, kas noliks ieročus. Vēstījums sasniedza savu mērķi. «Bifeļiem» kliedzot un gavilējot, aizsarggrāvja tilts nolaidās un vārti otrajā pusē plaši atvērās.

Veikuši pienācīgos piesardzības soļus pret nodevību, iesoļojām pilsētā. Gar visiem ceļiem nomākti, nodurtām galvām, šķēpus un vairogus pie kājām nolikuši, stāvēja karavīri, kas sveica .Ignosi kā valdnieku, kad viņš gāja tiem garām. Devāmies tieši uz Tvālas krālu. Sasnieguši lielo laukumu, kur vienu vai divas dienas iepriekš bijām vērojuši parādi un'burvju medības, atradām to kā izmirušu. Nē, ne gluži izmirušu — otrpus laukumam sava mājokļa priekšā sēdēja pats Tvāla ar vienu vienīgu pavadoni — Gegūlu.

Tas bija skumīgs skats, redzot viņu tur tā sēžam ar kara cirvi un šķēpu pie sāniem. Galvu viņš bija noliecis uz bruņās tērptajām krūtīm, un viņa vienīgais biedrs bija vairs tikai sarukusi vecene. Par spīti Tvālas nežēlībai un ļaundarībai sirds man, ieraugot viņu tik zemu kritušu, uz mirkli iesmeldzās līdzjūtībā. No visa karaspēka viņam nebija palicis neviena kareivja, neviena galminieka no dau­dzajiem simtiem, kas viņam bija verdziski zemojušies, pat nevienas sievas, kas dalītos viņa liktenī vai remdētu viņa krišanas rūg­tumu. Nabaga mežonis! Viņš tagad saņēma to mācību, ko liktenis sniedz gandrīz visiem, kuri nodzīvo pietiekami ilgi, proti, ka cil­vēki novēršas no neveiksminiekiem un bezpalīdzīgais un kritušais rod maz draugu un žēlastības. Sai gadījumā viņš tos tik tiešām arī nebija pelnījis.

Iesoļojuši pa krāla vārtiem, mēs šķērsām pāri visam laukumam devāmies pie kādreizējā valdnieka, kas tur sēdēja. Kad-pulku no Tvālas šķīra kādi piecdesmit jardi, mēs likām pulkam apstāties un, Gegūlai izgrūžot negantus lāstus, gājām pie Tvālas tikai ar ne­lielu apsardzi. Mums pienākot tuvāk, Tvāla pirmoreiz pacēla savu spalvu pušķiem rotāto galvu un ar vienīgo aci, kas aiz apspiesta niknuma likās liesmojam gandrīz tikpat spoži kā lielais dimants pie pieres lentas, ieurbās savā veiksmīgajā sāncensī — Ignosi.

—   Esi sveicināts, valdniek! — viņš sacīja ar rūgtu izsmieklu, — tu, kas ēdi manu maizi un tagad ar balto vīru 'burvestības pa­līdzību pavedināji manus pulkus un sakāvi manu karaspēku, esi sveicināts! Kādam liktenim tu esi lēmis mani, valdniek?

—   Liktenim, kādam tu nolēmi manu tēvu, kura tronī tu sēdēji visus šos gadus! — bija barga atbilde.

—  Labi. Es tev tagad parādīšu, kā jāmirst, lai tu to varētu atce­rēties, kad pienāks tava reize. Lūk, saule riet asins sārtumā, —,un viņš. ar savu sarkano kara cirvi rādīja uz rietošo ugunīgo saules lodi. — Ir labi, ka mana saule norietēs reizē ar to. Un tagad, valdniek, esmu gatavs mirt, bet es pieprasu, lai man netiktu liegtas kukuāņu valdnieku nama tiesības* mirt cīnoties. Tu man nevari to atteikt. Citādi pat šie gļēvuļi, kas šodien metās bēgt, tevi kauninās.

—  Tas tev ir ļauts. Izvēlies, ar ko tu gribi cīnīties? Es pats ar tevi cīnīties nevaru, jo valdnieks cīnās tikai karā.

Tvālas tumšā acs šaudījās šurp turp, slīdot pa mūsu rindām, un, viņa skatienam vienu mirkli kavējoties pie manis, es jutu, ka stā­voklis atkal kļuvis draudīgs. Kas notiks, ja viņš izvēlēsies par pirmo pretinieku mani? Kādas izredzes man varētu būt pret bries­mīgu sešas pēdas un piecas collas garu un attiecīgi plecīgu me­žoni? Tikpat labi es varētu tūdaļ beigt savu dzīvi pašnāvībā. Nekavējoties nolēmu atteikties no divkaujas, kaut arī mani par io ar kaunu padzītu no Kukuāņu zemes. Labāk, es nospriedu, tikt .ar kaunu padzītam nekā ar kara cirvi tikt sacirstam gabalos.

Tad viņš ierunājās:

—   Inkubu, ko tu saki, vai mums nepabeigt to, ko šodien iesākām? Vai arī man tevi saukt par pēdējo gļēvuli, baltais?

—   Nē, — steidzīgi iejaucās Ignosi, — tev nebūs cīnīties ar Inkubu.

—   Protams, ka ne, ja viņam bail, — sacīja Tvāla.

Nelaimīgā kārtā sers Henrijs saprata šo piezīmi, un viņam asinis

«iesitās vaigos.

—   Es cīnīšos ar viņu, — viņš teica. — Tvāla redzēs, vai man ir bail.

—   Dieva dēļ, — es lūgšus lūdzps, — nelieciet uz spēles savu -dzīvību pret šo briesmoni! Ikviens, kas jūs šodien redzējis, zinās, ka jūs neesat gļēvulis.

—   Es cīnīšos ar viņu, — bija drūma atbilde. — Neviens c/lvēks zemes virsū lai nesauc mani par gļēvuli! Esmu gatavs! — Viņš pagājās uz priekšu un pacēla savu cirvi.

Es biju izmisumā par šādu bezjēdzīgu donkihotismu, bet, ja viņš i)ija nolēmis cīnīties, es viņu, protams, nevarēju atturēt.

—   Necīnies, mans baltais brāli, — sirsnīgi teica Ignosi, uzlik­dams roku uz sera Henrija pleca. — Tu esi diezgan izcīnījies, un, ja tev būs jākrīt no viņa cirvja, tas lauztu manu sirdi.

"Kukuāņiem ir likums, ka nevienu valdnieku dzimtas locekli nevar notiesāt uz navi bez viņa piekrišanas, kas gan vienmēr tiek saņemta. Viņš drīkst izvēlēties veselu rindu pretinieku, ja vien valdniekam nav iebildumu pret tiem. Ar šiem pre­ciniekiem viņš tad cīnās, līdz kāds no tiem viņu nogalina. — Autora piezīme.

—   Es cinīšos, Ignosi, — skanēja sera Henrija atbilde.

—   Labi, Inkubu. Tu esi drosmīgs vīrs. Cīņa būs pamatīga. Redzi, Tvāla, Zilonis ir gatavs cīnīties ar tevi.

Kādreizējais valdnieks nikni iesmējās, panāca uz priekšu un no­stājās pretī Kērtisam. Vienu īsu mirkli viņi tā stāvēja, un rietošā saule, apspīdot atlētiskos stāvus, ietērpa tos ugunī. Tas bija sade­rīgs pāris.

Tad viņi ar paceltiem kara cirvjiem sāka riņķot viens ap otru.

Pēkšņi sers Henrijs palēca uz priekšu un ar drausmīgu spēku cirta Tvālam. Taču Tvāla paspēra soli sānis. Cirtiens bija tik smags, ka cirtējs daļēji zaudēja līdzsvaru. So apstākli tūdaļ izman­toja pretinieks. Griezdams smago kara cirvi ap galvu, viņš ar milzu spēku trieca ieroci lejup. Man sirds vai kāpa pa muti laukā — do­māju, ka nu visam beigas. Taču nē — ar zibenīgu kreisās rokas kustību sers Henrijs pagrūda cirvim pretim vairogu. Cirvis no­šķēla vairoga malu un ķēra kreiso plecu, taču ne tik smagi, lai kaut cik nopietni ievainotu seru Henriju. Nākamajā mirklī viņš paspēja izdarīt otru cirtienu, bet Tvāla arī uztvēra to ar vairogu. Cirtieni tad sekoja cits pēc cita, bet pretinieki vai nu atsita tos ar vairogu, vai arī no tiem izvairījās. Satraukums auga augumā. Pulks, kas it kā aizmirsies vēroja divcīņu, pienāca tuvāk un katru triecienu pavadīja ar saucieniem vai smagām nopūtām. Tieši šai brīdī arī Guds, ko biju noguldījis zemē, nāca pie samaņas un, uz- trausies sēdus, aptvēra, kas īsti notiek. Vienā mirklī viņš bija augšā un, balstīdamies uz manas rokas, lēkāja uz vienas kājas šurp un turp, vilkdams mani sev līdz un skaļiem kliedzieniem uzmun­drinādams seru Henriju.

—  Sadod viņam, veco zēn! —viņš auroja. — Tas bija vareni! Sito te gāz pa klāja vidu! — un tā tālāk.

Drīz vien sers Henrijs, saņēmis kārtējo cirtienu pa vairogu, savukārt deva triecienu ar visu spēku. Cirtiens pāršķēla ne vien Tvālas vairogu, bet arī izturīgo bruņukreklu un dziļi ievainoja viņu plecā. Aiz sāpēm un niknuma spalgi iekliedzies, Tvāla atbildēja ar vēl smagāku triecienu un — tik milzīgs bija Tvālas spēks — pār­cirta sava pretinieka kara cirvja degunradža raga rokturi, kaut arī tas bija pastiprināts ar tērauda stīpām, un ievainoja Kērtisu sejā.

Mūsu varoņa cirvja platajam asmenim nokrītot zemē, «Bifeļi» izbīlī iekliedzās. Tvāla vēlreiz cēla savu ieroci un iebrēcoties me­tās virsū Kērtisam. Es aizvēru acis. Tās atkal atvēris, redzēju, ka sera Henrija vairogs gulēja zemē un viņš pats ar savām garajām rokām apvijis Tvālas vidukli. Apķērusies viens otram kā lāči un sasprindzinājuši savus spēcīgos muskuļus, viņi līgojās uz priekšu un atpakaļ cīņā par dārgo dzīvību un vēl dārgāko godu. Saņēmis visus spēkus, Tvāla angli nogāza no kājām. Viņi nokrita abi un sāka velties pa blietētā kaļķakmens klāju, Tvālam ar kara cirvi atvēzējoties pret Kērtisa galvu, bet seram Henrijam cenšoties no jostas izvilkto tollu ietriekt pretiniekam caur bruņām.

Tā bija varena cīņa un drausmīgs skats.

—   Paķer viņa cirvi! — spalgi iekliedzās Guds, un mūsu varonis, iespējams, to dzirdēja.

Katrā gadījumā sers Henrijs nosvieda tollu un tvēra pēc cirvja, kas ar bifeļādas sloksni bija piestiptināts pie Tvālas plaukstas locī­tavas. Joprojām veldamies pa zemi, viņi cīnījās par cirvi kā meža kaķi, smagās elsās kampjot gaisu. Pēkšņi ādas siksna pārtrūka un sers Henrijs ar milzīgu piepūli atbrīvojās, paturot ieroci savā rokā. Vēl mirklis, un viņš, pārplūdis asinīm, kas tecēja no ievaino­tās sejas, jau bija kājās, bet arī Tvāla pielēca kājās. Viņš izvilka no jostas smago tollu un streipuļodams grūda to Kērtisam krūtis. Dūriens bija spēcīgs un labi tēmēts, bet tas, kas bija izgatavojis šos bruņukreklus, savu amatu bija labi pratis, jo bruņas tērauda triecienu izturēja. Ar mežonīgu kliedzienu Tvāla grūda tollu atkal, un atkal smagais nazis atlēca atpakaļ, bet sers Henrijs grīļodamies atkāpās. Vēlreiz Tvāla nāca viņam virsū. Mūsu lielais anglis sa­sparojās un. griezdams smago cirvi ap galvu, cirta pretiniekam ar visu spēku. Satraukts kliedziens izlauzās no tūkstoš rīklēm un, lūk — Tvālas galva šķita nolecam no plecieņi, tad tā nokrita un palēkdamās vēlās pa zemi uz Ignosi pusi, līdz apstājās tieši pie viņa kājām. Vienu mirkli Tvālas stāvs turējās taisni, asinīm kā strūklakai šļācoties no pārcirstajām artērijām, tad tas ar dobju troksni sabruka. Zelta kaklariņķis nokrita zemē un aizripoja pa bruģi. Tai pašā mirklī sers Henrijs, zaudējis tik daudz asiņu un spēka, smagi uzgāzās tam virsū.

Viņu nekavējoties pacēla, un steidzīgas rokas uz sejas lēja ūdeni. Pēc brīža lielās, pelēkās acis plati atvērās.

Viņš nebija miris.

Saulei šai brīdī tieši norietot, es piegāju pie putekļos gulošas Tvālas galvas, noraisīju dimantu no nedzīvās pieres un pasniedzu Ignosi.

—   Ņem to, kukuāņu likumīgais valdniek!

Ignosi apsēja diadēmu ap pieri, panāca uz priekšu un, uzlicis kāju uz bezgalvainā ienaidnieka platajām krūtīm, uzsāka dziesmu, pa­reizāk, uzvaras himnu, kas bija tik skaista un tomēr tik ļoti svešādi pirmatnēja, ka diemžēl neuzskatu sevi par spējīgu sniegt at­bilstošu priekšstatu par to.

Reiz biju dzirdējis kādu mācītu vīru izteiksmīgi skandējam grieķu dzejnieku Homēru, un atceros, ka vienmērīgi plūstošās vār­smas lika manām asinīm vai stāties. Ignosi dziesma, ko viņš dzie­dāja valodā, kas bija tikpat skaista un skanīga kā seno grieķu valoda, uz mani atstāja tieši tādu pašu iespaidu, kaut arī pārpūle un daudzie pārdzīvojumi bija manus spēkus izsmēluši.

«Tagad,» viņš iesāka, «mūsu dumpi vainagojusi uzvara un stip­rums vērtis taisnīgus mūsu ļaunos darbus.

Rita agrumā apspiedēji cēlās augšā un nopurinājās, viņi apsēja savus spalvu pušķus un sagatavojās karam.

Viņi cēlās un satvēra savus šķēpus. Kareivji sauca saviem pa­vēlniekiem: «Nāciet, vadiet mūs!» — un pavēlnieki sauca valdnie­kam: «Vadi tu kauju!»

Viņi cēlās savā lepnumā, divdesmit tūkstošu viru un vēlreiz divdesmit tūkstošu viru.

Viņu spalvu pušķi noklāja zemi, tāpat kā putna spalvas noklāj ligzdu; viņi kratīja savus šķēpus un kliedza; jā gan, viņi svieda savus šķēpus pretī saules gaismai; viņi alka kaujas un bija līksmi.

Viņi nāca pret mani; viņu spēkavīri skrēja ātri, lai mani sa­triektu; viņi kliedza: «Ha! Ha! viņš līdzinās tādam, kas jau miris!»

Tad es uzpūtu tiem dvašu, un mana dvaša bija kā vētra, un, raugi, viņu nebija vairs.

Mani zibeņi izurbās viņiem cauri; es uzsūcu viņu spēkus ar savu šķēpu zibšņiem; es notriecu viņus zemē ar savu saucienu pērkonu.

Viņi tika salauzti, izklīdināti un izgaisa kā rīta migla.

Viņi ir barība vārnām un lapsām, un kaujas lauks ir lekns no viņu asinīm.

Kur ir šie varenie, kas cēlās augšā rīta agrumā?

Kur ir šie lepnie, kas pacēla pušķiem rotātās galvas un kliedza: «Viņš līdzinās tādam, kas jau miris»?

Viņi ir noliekuši savas galvas, taču ne miegā; viņi ir izstiepusies, taču ne miegā.

Viņi ir aizmirsti; viņi aizgājuši tumsā un neatgriezīsies; jā gan, citi vedīs prom viņu sievas, un viņu bērni tos vairs neatcerēsies.

Un es — es, valdnieks, — līdzīgi ērglim esmu atradis savu ligzdu kalnos.

Raugi! Tālu biju aizklīdis nakti, taču rītausmā atgriezos pie sa­viem bērniem.

Ai, mana tauta, patveries manu spārnu ēnā, un es tevi mierināšu, un tev nebūs bīties.

Nu ir klāt labā diena, ražas ievākšanas diena.

Lopi ielejās ir mani, un jaunavas krālos arīdzan ir manas.

Ziema ir pagājusi, un vasara tuvu.

Tagad Ļaunums lai aizklāj savu vaigu un lai Laime plaukst manā zemē līdzīgi lilijai.

Līksmo, līksmo, mana tauta! Lai līksmo visa zeme, jo varmācība ir samīta un es esmu valdnieks.»

Viņš apklusa, un no tumsas, kas slīga pār zemi, dobji atska­nēja atbilde:

«Tu esi valdnieks.»

Tā notika, ka mans ziņnesim izteiktais pareģojums piepildījās. Pēc četrdesmit astoņām stundām Tvālas līķis bez galvas stinga pie Tvālas vārtiem.

XV nodaļa GUDS SASLIMST

Kad kauja bija beigusies, seru Henriju un Gudu ienesa Tvālas mājoklī, un arī es aizgāju uz turieni. Viņi abi bija ārkārtīgi pār­guruši no pārpūles un asiņu zuduma, un ari mans stāvoklis nebija neko labāks. Es esmu ļoti sīksts un varu izturēt vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, laikam mana vieglā svara un ilggadīgā treniņa dēļ, taču tonakt es biju pavisam slābs, un, kā tas vienmēr ar mani notiek, kad esmu pārpūlējies, atkal sāka sāpēt lauvas atstātā vecā rēta. No sitiena, kuru biju saņēmis rīta pusē un pēc kura biju zau­dējis samaņu, briēsmīgi sāpēja arī galva. Un tā, visu saņemot _ kopā, nožēlojamāku trijotni par mums tai vakarā būtu bijis grūti atrast. Vienīgo mierinājumu mēs radām pārdomās par to, ka mums bija trakoti laimējies, tālab ka varējām būt šeit un spējām vēl justies draņķīgi, bet negulējām tonakt bez dzīvības līdzenumā, kā tik daudzi tūkstoši drosmīgu vīru, kuri no rīta bija piecēlušies spirgti un veseli. Daiļā Fulata, kas kopš tā brīža, kad izglābām tai dzīvību, bija nodevusi sevi mūsu, īpaši Guda kalpībā, palīdzēja mums novilkt bruņukreklus, kas neapšaubāmi divus no mums to­dien bija pasargājuši no nāves. Ieraudzījām, ka miesa zem tiem bija vienos zilumos. Tērauda važiņas gan nebija ļāvušas ieročiem izspiesties cauri, bet nebija pasargājušas no sasitumiem. Seram Henrijam un Gudam to bija milzums, taču ari es nebiju bešā. Fulata atnesa dažas saberztas smaržīgas zaļas lapas, kas, uzliktas līdzīgi plāksterim, krietni vien remdināja sāpes. Taču, kaut arī

sasitumi bija sāpīgi, tie mums neradīja tādas bažas kā sera Hen­rija un Guda ievainojumi. Guda «daiļās, baltās kājas» mīkstajā daļā bija īsts caurums, un zaudēts bija daudz asiņu. Seram Henri­jam bija dziļa Tvālas kara cirvja cirsta brūce virs žokļa. Laimīgā kārtā Guds bija visai pieklājīgs ķirurgs. Tiklīdz parādījās viņa zāļu lādīte, kapteinis, rūpīgi iztīrījis brūces, pavisam apmierinoši — ievērojot nepietiekamo apgaismojumu, ko mājoklim deva primitīvā kukuāņu lampa, — sašuva vispirms sera Henrija un tad paša brūci. Tad viņš ar antiseptisku ziedi no kāda trauciņa, kas atradās lādītē, bagātīgi iezieda brūces, kurām mēs uzlikām vēl saglabājušās ka­batlakatiņa atliekas.

Pa tam Fulata mums bija pagatavojusi spēcīgu viru, jo bijām pārāk vārgi, lai ieēstu ko citu. To mēs izdzērām un tad krišus nokritām uz lielisku karošu — zvērādu paklāju — kaudzēm. Sādi paklāji mirušā valdnieka lielajā mājoklī atradās visur. Tā bija visai dīvaina likteņa ironija, ka paša Tvālas guļvietā un ietinies paša Tvālas karošā tonakt gulēja sers Henrijs — cilvēks, kas viņu bija nogalinājis.

Es gan sacīju «gulēja», bet pēc šīs dienas notikumiem gulēt bija patiešām grūti, jo gaiss bija pilns

«Ar atvadu vārdiem mirstošajiem

un sērām gaužām par mirušajiem.»

Visās malās vaimanāja sievietes, kuru vīri, dēli, brāļi bija gājuši bojā kaujā. Nebija jābrīnās par šīm raudām, jo šai drausmīgajā kaujā bija iz-nīcināti vairāk nekā divdesmit tūkstoši vīru, tas ir, gandrīz trešā daļa kukuāņu armijas. Tur guļot un klausoties sie­viešu vaimanās pēc tiem, kas nekad vairs neatgriezīsies, sirds vai lūza. Tas lika pilnā mērā izprast šodienas briesmu darbu, kas bija veikts cilvēka godkāres dēļ. Taču ap pusnakti sieviešu nemitīgās raudas kļuva retākas, līdz beidzot klusumu pārtrauca vairs tikai ik pēc nedaudzām minūtēm stieptas, spalgas gaudas, kas atskanēja no kādas būdas tepat tuvumā. Kā vēlāk uzzināju, tā bija Gegūla, kas apraudāja mirušo valdnieku Tvālu.

Tad es iegrimu caurā, nemierīgā miegā. Bieži uztrūkos, atkal un atkal iedomādamies, ka esmu pēdējo divdesmit četru stundu bries­mīgo notikumu dalībnieks. Te man šķita, ka redzu kareivi, ko paš­rocīgi aizraidīju uz viņu sauli, uzbrūkam man kalna virsotnē; te es atkal atrados slavas pilnajā «Pelēko» lokā, kuri uzkalniņā sāka savu nemirstīgo uzbrukumu pret Tvālas pulkiem; te atkal ieraudzīju Tvālas asiņaino, ar spalvu pušķiem rotāto galvu atņirgtiem zobiem un zvērojošu aci ripojam gar manām kājām. Galu galā nakts kaut kā pagāja, bet, rītam austot, uzzināju, ka mani biedri nav gulējuši labāk par mani. Gudam bija stiprs drudzis, drīz viņš sāka murgot un — tas mani sevišķi uztrauca — spļaut asinis. Tās neapšaubāmi nāca no kāda iekšēja ievainojuma, ko iepriekšējā dienā bija radī­juši kukuāņu kareivja izmisīgie mēģinājumi izgrūst savu lielo šķēpu cauri Guda bruņukreklam. Sers Henrijs turpretim, lai gan viņam sāpēja visas malas un viņš bija tik stīvs, ka tik tikko varēja pakustēties, šķita tīri svaigs, par spīti ievainojumam sejā, kas vi­ņam apgrūtināja ēšanu un nemaz neļāva smieties.

Ap pulksten astoņiem mūs apciemoja Infadūss, kas, būdams vecs, sīksts karotājs, pēc.iepriekšējās dienas cīniņa šķita tikai maz­liet saguris, kaut arī viņš mums pastāstīja, ka bijis augšā visu nakti. Infadūss nopriecājās, mūs redzot, lai gan bija ļoti apbēdināts par Guda stāvokli, un sirsnīgi mums spieda rokas. Bet es ievēroju, ka seru Henriju viņš uzrunāja ar tādu bijību, it kā viņš būtu kaut kas vairāk par cilvēku. Un patiešām — kā mēs vēlāk uzzinājām, visi kukuāņi lielo angli uzskatīja par pārdabisku būtni. Neviens cil­vēks, runāja karavīri, nebūtu varējis cīnīties tā, kā cīnījās viņš, neviens arī nebūtu varējis pēc tik smagas un asiņainas dienas div­cīņā nobeigt Tvālu, ar vienu cirtienu pārcērtot tā vērša kaklu. Tvāla bija ne vien valdnieks, bet tika uzskatīts arī par stiprāko kukuāņu karotāju. Sis cirtiens Kukuāņu zemē kļuva par parunu, un ikvienu neparasti spēcīgu cirtienu vai neikdienišķu spēka iz­pausmi no šā brīža dēvēja par «Inkubu cirtienu».

Infadūss mums arī pavēstīja, ka visi Tvālas pulki padevušies Ignosi un ka arī no pārējiem virsaišiem sākuši pienākt pakļaušanās apliecinājumi. Tvālas nāve no sera Henrija rokas bija izbeiguši jebkuras turpmāku nemieru iespējas, jo Skrega bija viņam bijis vienīgais dēls un citu dzīvu tīkotāju pēc valdnieka goda nebija.

Piezīmēju, ka Ignosi aizbridis līdz valdnieka tronim pa asinīm. Vecais virsaitis paraustīja plecus.

—  Tā tas ir, — viņš atbildēja, — bet kukuāņu tautu var noturēt kaut cik mierīgu, tikai šad tad nolaižot asinis. Tiesa, nogalināto ir daudz, bet sievietes palikušas dzīvas, un drīz izaugs citi vīri, kas ieņems kritušo vietu. Pēc visa tā zemē kādu laiku valdīs miers.

Tai pašā rītā mūs uz īsu bridi apciemoja Ignosi, kura pieri tagad rotāja valdnieka diadēma. Vērojot viņa karaliski stalto gaitu un viņam padevīgi sekojošo sardzi, es nevarēju neatsaukt atmiņā garo zulusu, kas pirms pāris mēnešiem bija atnācis pie mums Dērbanā un lūdzis pieņemt viņu par kalpu, un nenodoties pārdomām par to, cik dīvaini ir laimes rata pagriezieni.

—   Sveiks, valdniek! — es teicu pieceldamies.

—  Jā, Makumazān, beidzot esmu valdnieks, pateicoties jūsu trim labajām rokām, — skanēja aša atbilde.

Ignosi sacīja, ka viss iet labi un viņš cerot pēc divām nedēļām sarīkot lieliskus svētkus, lai parādītos tautai.

Es viņam vaicāju, ko viņš nodomājis darīt ar Gegūlu.

—  Viņa ir mūsu zemes ļaunais gars, — Ignosi atbildēja, — es likšu Gegūlu nogalināt un kopā ar viņu visas viņas burves. Vecā dzīvojusi tik ilgi, ka neviens cilvēks nevar viņu atcerēties citādu kā vien vecu. Gegūla taču ir tā, kas apmācījusi visas burvju med- nieces un, augstajām debesīm redzot, nodarījusi zemei daudz ļauna.

—  Tomēr viņa daudz zina, — es atbildēju. — Ir vieglāk zināša­nas iznīcināt, Ignosi, nekā tās uzkrāt.

—  Tā tas ir, — viņš domīgs noteica. — Viņa un vienīgi viņa zina «triju burvju» noslēpumu, kuri atrodas tur, uz kurieni ved Lielais ceļš un kur tiek apbedīti mūsu valdnieki un sēž klusētāji.

—   Jā, un kur atrodas dimanti. Neaizmirsti, Ignosi, savu solī­jumu. Tev jāaizved mūs uz raktuvēm pat tad, ja tev būs jātaupa Gegūlas dzīvība, lai viņa mums varētu parādīt ceļu.

—   Es to neaizmirsīšu, Makumazān, un padomāšu par to, ko tu saki.

Pēc Ignosi apciemojuma es apraudzīju Gudu un atradu viņu stipri murgojam. Likās, ka visu organismu pārņēmis brūces radī­tais drudzis, ko vēl paasināja kāds iekšējs ievainojums. Četras vai piecas dienas viņa stāvoklis bija ārkārtīgi smags. Esmu pil­nīgi pārliecināts, ka viņš nebūtu izdzīvojis, ja Fulata viņu nebūtu nenogurstoši kopusi.

Sievietes visā pasaulē paliek sievietes, lai kāda arī būtu viņu ' ādas krāsa. Un tomēr bija savādi redzēt šo tumšo daiļavu dienu un nakti liecamies pār drudzī kaistošā vīrieša guļvietu un visus žēlsirdīgos slimnieka istabā veicamos pienākumus pildām tik veikli, laipni un ar tik smalku nojausmu, it kā viņa būtu mācīta kopēja. Pirmajās pāris naktīs es mēģināju viņai palīdzēt, tāpat sers Henrijs, tiklīdz viņa stīvums ļāva tam atkal kustēties, bet Fu­lata mūsu iejaukšanos pacieta tikai negribīgi un beidzot prasīja, lai mēs Gudu atstājam viņas ziņā, sacīdama, ka mūsu rosīšanās viņu uztraucot, un tas, manuprāt, tiešām tā ari bija.

Dienu un nakti Fulata bija nomodā un kopa Gudu, dodot viņam savas vienīgās zāles — no piena pagatavotu veldzējošu dzērienu, kuram bija piejaukta kādas tulpju sugas sīpola sula, un atgaiņājot no viņa mušas. Vēl šodien atceros ainu, kādu toreiz vēroju vairākas naktis mūsu primitīvās lampas gaismā: Gudu — svaidāmies pa gultu un murgojam bez sava gala, viņa izvārdzināto seju, plaši atvērtās spožās acis un samtacaino, samērīgi veidoto kukuāņu dai­ļavu, kuras seju, lai cik tā bija nogurusi, apgaroja neizsakāma līdzcietība (vai varbūt tas bija kaut kas vairāk par līdzcietību?), sēžam zemē pie viņa sāniem, atspiežoties ar muguru pret būdas sienu.

Divas dienas mēs domājām, ka viņam jāmirst, un klimtām ap­kārt smagu sirdi. Vienīgi Fulata tam negribēja ticēt.

—   Viņš dzīvos, — viņa sacīja.

Trīssimt jardu vai vairāk ap Tvālas galveno mājokli, kur gu­lēja vājnieks, valdīja klusums, jo pēc valdnieka pavēles visi, kas dzīvoja tur esošajās būdās, izņemot seru Henriju un mani, tika izraidīti no turienes, lai ne mazākais troksnītis nenonāktu līdz slimnieka ausīm.

Kādu nakti — tā bija piektā kopš Guda saslimšanas — es, kā biju paradis, iegriezos viņu apraudzīt, pirms devos uz pāris stun­dām pie miera.

Es klusu ienācu. Zemē noliktā lampa apgaismoja Guda stāvu. Viņš vairs nemētājās pa gultu, bet gulēja pavisam mierīgs.

Tātad beidzot tas bija noticis! Un lielās bēdās no manām krū­tīm izlauzās kaut kas līdzīgs šņukstam.

—  Tšš-š-š! — brīdināja tumšais ēnas plankums aiz Guda galvas.

Tad, pienākot tuvāk, redzēju, ka Guds nav miris, bet guļ veselīgā

miegā, Fulatas slaidos pirkstus cieši saņēmis savā vārgajā, baltajā rokā. Krīze bija garām, un viņš dzīvos. Tā viņš gulēja astoņpa­dsmit stundas, un — gandrīz neuzdrošinos to sacīt, jo baidos, ka man neticēs, — visu šo laiku uzticīgā meitene sēdēja pie viņa, bai­dīdamās, ka slimais varētu pamosties, ja viņa pakustēsies un at­vilks tam savu roku. Neviens nekad neuzzinās, kas nabadzītei bija jāizcieš no krampjiem, stīvuma un noguruma, nemaz nerunājot par to, ka viņa nebija ēdusi. Kad Guds beidzot pamodās, Fulatu vaja­dzēja aiznest projām, jo viņas locekļi bija tik stīvi, ka meitene ne­varēja tos kustināt.

Tiklīdz bija iestājies lūzums, Guds atkopās ātri un pilnīgi: Tikai tad, kad slimība jau bija gandrīz pavisam pārvarēta, sers Henrijs Gudam izstāstīja visu, ko Fulata viņa labā bija darījusi. Kad kap­teinis dzirdēja, kā meitene bija sēdējusi pie viņa astoņpadsmit stundas, baidīdamās, ka pakustoties varētu to uzmodināt, krietnā jūrnieka acis pildījās asarām. Viņš pagriezās un taisnā ceļā devās uz būdu, kur Fulata tobrīd gatavoja pusdienas (mēs- bijām atkal atgriezušies savā iepriekšējā miteklī). Mani Guds paņēma līdz par tulku gadījumam, ja pats nevarētu ar meiteni izskaidroties, kaut gan jāsaka, ka Fulata Gudu parasti saprata apbrīnojami labi, se­višķi ja ievērojam, cik ārkārtīgi trūcīgs bija viņa vārdu Krājums svešajā valodā.

—   Pasakiet viņai, — lūdza Guds, — ka esmu viņai pateicīgs par savu dzīvīhu un ka nekad neaizmirsīšu viņas labo sirdi.

Es pārtulkoju, un, likās, meitene patiešām nosarka zem savas tumšās ādas.

Fulata ar vienu no savām straujajām un graciozajām kustībām, kas man vienmēr atgādināja meža putna lidojumu, pagriezās pret Gudu un, vērdamās viņā lielajām, brūnajām acīm, klusi atbildēja:

—  Nē, mans pavēlniek, mans pavēlnieks ir aizmirsis. Vai tad viņš nav izglābis manu dzīvību, un vai tad es neesmu sava pavēlnieka kalpone?

Jāatzīmē, ka meitēns, likās, bija galīgi aizmirsis sera Henrija un manu lomu, glābjot viņu no Tvālas nagiem. Bet tādas jau ir sievietes! Es atceros — arī mana dārgā sieva bija tāda pati. No šīs mazās sarunas es atgriezos noskumis. Man mis Fulatas maigie skatieni nepatika, jo es pazinu jūrnieku un it īpaši Guda kļūmīgās iemīlēšanās tieksmes.

Pasaulē, kā esmu novērojis, ir divas lietas, ko nekādi nevar no­vērst: nevar atturēt zulusu no karošanas un jūrnieku no iemīlēša­nās, ja vien ir vismazākā izdevība.

Dažas dienas pēc šā atgadījuma Ignosi sasauca savu lielo «in- daba» (padomi), kur kukuāņu «induni» (virsaiši) viņu oficiāli at­zina par savu valdnieku. Ceremonija bija visai iespaidīga un ietvēra arī lielu karaspēka skati. Todien tie nedaudzie, kas bija pa­likuši pāri no «Pelēkajiem», oficiāli soļoja parādē, un visa kara­spēka priekšā tiem tika izteikta pateicība par vīrišķību lielajā kaujā. Ikvienu no viņiem valdnieks bagātīgi apdāvināja ar lopiem un visus bez izņēmuma iecēla par virsniekiem jaunajā «Pelēko» pulkā, kas pašlaik tika veidots. Visās Kukuāņu zemes malās bija arī izsludināta pavēle, saskaņā ar kuru mēs trīs, kamēr pagodinā­jām valsti ar savu klātbūtni, bijām sveicami tāpat kā valdnieks; uz mums bija jāattiecina tas pats ceremoniāls un mums jāizrāda tā pati cieņa, kas pēc paražām pienācās valdniekam. Tāpat mums tika publiski piešķirta vara pār dzīvību un nāvi. Ignosi tautas priekšā vēlreiz apstiprināja dotos solījumus, ka neviena cilvēka asinis netikšot izlietas bez tiesas un ka burvju medībām valstī tikšot darīts gals.

Kad ceremonija bija beigusies, mēs sagaidījām Ignosi un pa­ziņojām, ka tagad ļoti vēlamies atklāt raktuvju noslēpumu, uz ku­rām veda Zālamana ceļš, un vaicājām viņam, vai viņš kaut ko par tām izzinājis.

—  Mani draugi, — viņš atbildēja, — lūk, ko esmu noskaidrojis. Tas ir tur, pie trim lielajiem tēliem, kurus šeit sauc par «klusētā­jiem» un kuriem Tvāla gribēja upurēt meiteni — Fulatu. Tur lielā alā dziļi kalnā apglabāti zemes valdnieki; tur jūs atradīsiet arī Tvālas līķi sēžam līdzās tiem, kas miruši pirms viņa. Bez tam tur ir liela bedre. To kādreiz izrakuši cilvēki, kuru sen vairs nav starp dzīvajiem, izrakuši, varbūt meklējot akmeņus, par kādiem jūs runā­jat, akmeņus, kādi, kā dzirdēju runājam nataliešus, esot Kimber- lijā [51] . sai nāves mājoklī atrodas arī slepena telpa, kas zināma tikai valdniekam un Gegūlai. Taču Tvāla, kas to zināja, ir miris, un es nezinu, ne kur tā atrodas, ne arī kas tajā glabājas. Bet mūsu zemē pazīstams ir nostāsts, ka kādreiz pirms daudzām paaudzēm pāri kalniem pārnācis baltais cilvēks, kuru kāda sieviete aizvedusi uz šo slepeno telpu, lai parādītu tur glabātās bagātības. Taču, pirms viņš tās varējis paņemt, sieviete viņu nodevusi un torei­zējais valdnieks viņu atkal padzinis atpakaļ kalnos; kopš tā laika neviens cilvēks vairs nav spēris kāju šai krātuvē.

—  Stāsts noteikti ir patiess, Ignosi, jo balto cilvēku mēs atradām kalnos, — es sacīju.

—  Jā, mēs to atradām. Un tagad esmu jums apsolījis, ja jūs varēsiet atrast šo krātuvi un ja akmeņi būs tur …

—  Akmens, kas rotā tavu pieri, pierāda, ka tie tur ir, — es pār­traucu viņu, rādīdams uz lielo dimantu, ko biju noņēmis no Tvālas nedzīvās pieres.

—  Iespējams. Ja tie tur ir, — Ignosi turpināja, — jūs dabūsiet tik, cik varēsiet no šejienes aiznest — ja jūs, mani brāļi, patiešām gribēsiet mani atstāt.

—   Visupirms mums šī krātuve jāatrod, — es noteicu.

—   Ir tikai viens cilvēks, kas to var parādīt, tā ir Gegūla.

—   Un ja viņa to nedarīs?

—  Tad viņa mirs, — Ignosi bargi noskaldīja. — Es esmu tau­pījis viņas dzīvību tikai šim nolūkam. Pag, lai viņa izvēlas, — un, pasaucis kādu ziņnesi, viņš lika atvest Gegūlu.

Pēc dažām minūtēm Gegūla ieradās, divu sargu skubināta, ku­rus viņa nākdama nemitīgi zākāja.

—  Atstājiet viņu, — sacīja valdnieks sargiem.

Tiklīdz Gegūlu vairs nebalstīja sargi, sakaltušais vecais vīstok­lis — visvairāk viņa atgādināja tādu kā vīstokli — sabruka uz grīdas līdzīgi kādai čupiņai, no kuras raudzījās divas spožas ļau­nas čūskas acis.

—   Ko tu gribi darīt ar mani, Ignosi? — viņa čiepstēja. — Tu nedrīksti mani aiztikt. Ja tu mani aiztiksi, es tevi, kā tu te sēdi, nolādēšu. Sargies no manas burvestības!

—   Tava burvestība nav varējusi izglābt Tvālu, vecā vilcene, tā nevar arī man kaitēt, — skanēja atbilde. — Klausies, es gribu, lai tu atklāj mums, kur atrodas mirdzošo akmeņu glabātava.

—   Ha! Ha! — viņa pīkstēja, — to neviens nezina, izņemot mani, un es tev nekad to neteikšu. Tiem baltajiem sātaniem būs no šejie­nes jāaiziet tukšām rokām.

—   Tu izstāstīsi man. Es tevi piespiedīšu izstāstīt.

—   Kā tu to izdarīsi, valdniek? Tu esi varens, bet vai tava vara spēj no sievietes izspiest patiesību?

—   Tas ir grūti, taču es to izdarīšu.

—   Kā, valdniek?

—   Lūk, tā: ja tu neizstāstīsi, tu mirsi lēnā nāvē.

—   Miršu! — viņa šausmās un niknumā spiedza. — Tu nedrīksti mani aiztikt, cilvēk, tu nezini, kas es esmu. Kā tu domā, cik veca es esmu? Es pazinu jūsu tēvus un jūsu tēvutēvu tēvus. Kad zeme bija jauna, es jau biju šeit; kad zeme taps veca, es vēl būšu šeit. Es varu nomirt tikai tad, ja mani nejauši nogalina, jo neviens neuzdrošinās pacelt roku pret mani.

—   Un tomēr es pacelšu. Rau, Gegūla, ļaunuma māte, tu esi tik veca, ka nespēj vairs mīlēt dzīvību. Ko var dzīvība nozīmēt tādai vecenei kā tu, kam nav nedz stāva, nedz auguma, nedz matu, nedz zobu, kam nav nekā, izņemot ļaunumu un negantās acis? Tevi no­kaut būs žēlsirdība, Gegūla!

—   Nelga, — spiedza vecā ragana, — nolādētais nelga, vai tu domā, ka dzīvība mīļa tikai jaunajiem. Ja tu tā domā, tad tu ne nieka nezini par cilvēka sirdi. Jaunajiem gan dažreiz nāve ir tīkama, jo viņi spēj just. Viņi mīl un cieš, un viņiem ir sāpīgi redzēt, ka viņu mīļie aiziet uz ēnu valsti. Bet vecie nejūt un nemīl, un ha! ha! viņi smejas, redzot kādu aizejam tumsā. Ha! Ha! Viņi smejas, redzot ļauno, kas notiek zem saules. Vienīgais, ko viņi mīl, ir dzīvība, siltsiltā saule un jaukais, labais gaiss. Viņi bīstas aukstuma, bīstas aukstuma un tumsas, ha! ha! ha! — Un vecene kratījās baismā jautrībā.

— Izbeidz savas indīgās runas un'atbildi man, — sacīja Ignosi dusmīgi. — Vai tu parādīsi vietu, kur atrodas akmeņi, vai nepa- radīsi? Ja ne, tu mirsi, tūdaļ pat uz vietas, — un viņš, satvēris šķēpu, turēja to virs Gegūlas.

—   Es to nerādīšu. Tu neuzdrošināsies mani nogalināt, neuzdro­šināsies. Tas, kas mani nokaus, būs nolādēts uz laiku laikiem.

Ignosi lēnām laida šķēpu lejup, kamēr tas atdūrās pret zemē izstiepušos skrandu kaudzi.

Ar mežonīgu brēcienu Gegūla pielēca kājās, tad atkal pakrita un valstījās pa zemi.

—   Nē, es parādīšu. Tikai ļauj man dzīvot, ļauj man sēdēt saulē un zelēt gaļas kumosu, un es tev parādīšu glabātavu.

—   Tas ir labi. Es jau domāju, ka atradīšu veidu, kā saprasties ar tevi. Rīt tev jādodas ar Infadūsu un maniem baltajiem brā­ļiem uz turieni, un sargies mūs pievilt. Ja tu glabātavu neparādīsi, tu mirsi lēnā nāvē. Esmu runājis.

—   Es nepievilšu, Ignosi. Es savu vārdu allaž turu. Ha! Ha! Ha! Reiz sensenis kāda sieviete šo vietu parādīja baltajam cilvēkam, un, raugi, pār šo cilvēku nāca nelaime, — un viņas ļaunās acis iedzalkstījās. — Viņas vārds tāpat bija Gegūla. Varbūt es pati biju šī sieviete.

—   Tu melo, — es sacīju, — tas bija pirms desmit paaudzēm.

—   Iespējams, iespējams. Ja cilvēks ilgi dzīvo, viņš aizmirst. Varbūt tā bijusi manas mātes māte, kas man to pastāstīja, droši vien ari viņas vārds bijis Gegūla. Bet iegaumē — tur, kur atrodas mirdzošie nieki, jūs atradīsiet ādas maisu, pilnu ar akmeņiem. Bal­tais vīrs šo maisu gan piepildīja, bet projām neaiznesa. Pār viņu nāca nelaime, es saku — pār viņu nāca nelaime! Varbūt tā bijusi manas mātes māte, kas man to stāstīja. Tas būs jautrs ceļojums — pa ceļam mēs redzēsim to vīru līķus, kas nogalināti kaujā. Nu jau viņiem acu vairs nebūs un ribas būs kailas — ha! ha! ha!

XVI nodaļa

NĀVES MĀJOKLIS

Bija jau tumšs, kad mēs trešajā dienā pēc notikuma, kādu ap­rakstīju-iepriekšējā nodaļā, gatavojāmies atpūsties vairākās būdās triju burvju pakājē — par trim burvjiem sauca kalnus, kas izvei­doja trīsstūri, uz kurieni veda ķēniņa Zālamana Lielais ceļš. Mūs pavadīja Fulata, kas kalpoja mums — galvenokārt Gudam —, In­fadūss, Gegūla (veco nesa nestuvēs, no kurienes visu dienu bija

dzirdama viņas rūkšana un lamāšanās) un kalpu un sargu vie­nības.

Kalni vai, pareizāk, trīs kalnu smailes, jo visa grēda acīmredzot bija viena un tā paša slāņa pārvietojums, kā jau teicu, veidoja trīsstūri, kura pamatne bija vērsta pret mums. Viena no smailēm atradās pa labi, otra — pa kreisi no mums, bet trešā — tieši priekšā. Nekad neaizmirsīšu skatu, kas pavērās mūsu acīm nākošās dienas rītā, kad ieraudzījām saules apmirdzētās kalnu smailes. Augstu, augstu zilajā gaisā slējās to savītie sniega vainagi. Tur, kur beidzās sniegs, kalni bija purpura krāsā, jo tos klāja viršu sega. Tādi paši bija arī viršiem noaugušie kūdrāji, kas no ielejas cēlās pretim nogāzēm.

Tieši mums priekšā kā balta lenta aizvijās ķēniņa Zālamana Lie­lais ceļš. Tas veda augšup uz centrā stāvošās smailes piekāji, kura atradās no mums apmēram piecu jūdžu attālumā, un tur izbeidzās.

Es labāk nemēģināšu aprakstīt milzīgo satraukumu, ar kādu to- rīt uzsākām ceļu, un atstāšu lasītāja iztēlei iedomāties mūsu iz­jūtas. Beidzot taču mēs tuvojāmies šīm brīnumainajām raktuvēm, kas bija novedušas pie bēdīga gala ne tikai veco portugālieti pirms trīssimt gadiem, bet arī viņa neveiksmīgo pēcteci, manu nabaga draugu, un, mēs baidījāmies, arī &era Henrija brāli Džordžu Kērtisu.

Vai pēc visa tā, ko bijām pārcietuši, mūs gaidīja labāks liktenis?

Viņus bija piemeklējusi nelaime — tā teica šī vecā vellata Gegūla. Vai tāpat nebūs arī ar mums? Lai nu tas būtu kā būdams, bet, ejot šī lieliskā ceļa pēdējo gabalu, es nevarēju atvai­rīt māņticīgu baiļu sajūtu un domāju, ka tāpat klājās arī seram Henrijam un Gudam.

Ne mazāk kā pusotras stundas devāmies uz priekšu pa viršiem ieskauto ceļu. Satraukumā soļojām tik naski, ka vīri, kas nesa Gegūlas nestuves, knapi tika mums līdz un iekšā sē­dētāja pīkstēja, lai mēs ap­stājamies.

— Ejiet lēnāk, baltie cilvēki! — viņa teica, iz­bāzusi baismīgo, sakrun-

koto seju caur aizkariem un neatlaidīgi vērdamās mūsos ar savām spožajām tfcTm. — Kāpēc tā steigties pretī nelaimei, kas jūs gaida, jūs, dārgumu meklētāji! — Un vecā iesmējās savus šausminošos smieklus, kas man allaž uzdzina aukstu tirpoņu pa muguru un uz īsu brīdi atvēsināja mūsu sajūsmu.

Tomēr mēs gājām vien, līdz beidzot sev priekšā ieraudzījām mil­zīgu, apaļu bedri lēzenām malām, ne mazāk par trīssimt pēdām dziļu un apmēram pusjūdzi apkārtmērā.

—   Jūs droši vien varat iedomāties, kas tā par bedri? — es jau­tāju seram Henrijam un Gudam, kas pārsteigti lūkojās šajā šaus­mīgajā bedrē.

Viņi neziņā pakratīja galvas.

—   Tādā gadījumā man ir skaidrs, ka jūs nekad neesat redzē­juši dimantu raktuves Kimberlijā. Varat būt droši, šīs te ir ķēniņa Zālamana dimantu raktuves. Palūkojieties šurp, — es teicu, norā­dīdams uz cietajiem, zilajiem māliem, kas rēgojās šur tur starp zāli un krūmājiem bedres malās. — Tas ir tas pats iezis. Esmu pār­liecināts, — ja mēs nokāptu lejā, mēs uzietu ar breču [52] bagāta slidena akmens ejas. Bet tagad palūkojieties šurp. — Un es pa­māju uz neskaitāmām nodilušām akmens plāksnēm bedres nolaide­najā malā zemāk par dziļā senatnē klintī izcirstas ūdensnotekas līmeni. — Sauciet mani par muļķi, ja šīs plāksnes kādreiz nav noderējušas iežu skalošanai.

Plašās bedres malā, un bedre bija vecā portugālieša kartē atzī­mētās raktuves, Lielais ceļš sazarojās divos un meta līkumu tām apkārt. Vairākās vietās šis apkārtejošais ceļš bija celts no vare­niem akmens bluķiem, kam acīmredzot vajadzēja nostiprināt bedres malas un nepieļaut nobrukumu. Lai ātrāk noskaidrotu, kas īsti ir šie trīs augstie tēli, kurus varējām saskatīt plašās bedres viņā malā, ziņkāres mudināti, steidzāmies uz priekšu. Piegājuši tuvāk, aptvērām, ka tās bija milzu statujas, un pareizi iedomājāmies, ka tie ir trīs klusētāji, pret kuriem tik bijīgi izturējās kukuāņi. Taču tikai nonākuši statujām pavisam tuvu, pilnībā spējām novērtēt klusētāju patieso varenību.

Tur uz augstām, dīvaini veidotām tumša klintsakmens pamat­nēm, divdesmit soļu atstatumā cits no cita, vērodami ceļu, kas šķēr­soja sešdesmit jūdzes plato līdzenumu līdz Lū, slējās trīs milzīgi sēdoši tēli — divi vīriešu un viens sievietes — apmēram div­desmit pēdu augstumā, rēķinot no to galvām līdz pamatnei.

Tēls, kas atveidoja kailu sievieti, bija neparasti skaists, kaut arī šis skaistums bija drūms. Diemžēl tēla seja daudzu gadsimtu gaitā bija stipri cietusi no laika zoba. Galvas abās pusēs "4am slējās mēness sirpja ragi. Turpretī abas vīriešu statujas bija tērpos. Tēlu sejas bija briesmīgas, īpaši pa labi sēdošajam bija īsta sātana seja. Pa kreisi sēdošā tēla seja bija mierpilna, taču šis miers iedvesa šausmas, jo pauda necilvēcisku cietsirdību, to cietsirdību, kādu, kā teica sers Henrijs, seno cilvēku iztēle piedēvēja būtnēm, kuras bija gan spējīgas veikt labus darbus, taču varēja skatīt cilvēces cie­šanas ja ne tīri ar baudu, tad vismaz bez jebkādas līdzjūtības. Sī trijotne sēdēja tur savā vientulībā, mūžam nekustīgi vērdamās līdzenumā, un iedvesa bailes. Mēs vērojām klusētājus, kā viņus bija iesaukuši kukuāņi, un mūs atkal pārņēma neatvairāma vēlēšanās uzzināt, kas tās bija par rokām, kuras bija tos veidojušas, izrakušas milzīgo bedri un uzcēlušas ceļu. Skatoties uz tēliem, man piepeši iekrita prātā (es taču labi zināju Veco derību), ka Zālamans no­maldījās no savas ticības un sāka pielūgt svešzemju dievus. Un es atcerējos arī triju šo dievu vārdus: Aštoreta — sidoniešu dieviete, Kemošs — moabītu dievs un Milkoms — Amona bērnu dievs. Es izteicu ceļabiedriem savas domas, ka mūsu priekšā sēdošās trīs figūras, iespējams, attēlo tieši šīs viltus dievības.

— Var jau būt, ka te ir sava daļa patiesības, — sacīja sers Henrijs, kas bija mācīts cilvēks, jo koledžā bija ieguvis augstu grādu klasiķu studēšanā. — Senebreju Aštoretu, — viņš turpi­nāja, — feniķieši sauca par Astarti, bet feniķieši ķēniņa Zālamana laikā bija lielākie tirgotāji. Astarti, kuru grieķi vēlāk dēvēja par Afrodīti, tēloja ar ragiem, kas atgādināja mēness sirpi, un vai uz šī sievietes tēla galvas nav skaidri saskatāmi mēness sirpja ragi? Iespējams, ka šie milzu tēli bija izcirsti pēc kādas feniķiešu amat­personas zīmējuma, kuras pārziņā atradās raktuves. Jā, kas to var pateikt?.

Vēl nebijām beiguši pētīt sirmās senatnes dīvainos pieminekļus, kad pienāca Infadūss. Pacēlis šķēpu, viņš vispirms atdeva godu klusētājiem, bet pēc tam, pagriezies pret mums, jautāja, vai esam nodomājuši Nāves mājoklī ielūkoties tūlīt, vai arī darīsim to vēlāk, kad būsim ieturējuši pusdienas. Ja esam gatavi doties ceļā tūdaļ pat, tad Gegūla esot izteikusi gatavību būt par mūsu pavadoni. Tā kā vēl nebija pat ne vienpadsmit, mēs degošas ziņkārības mudi­nāti, paziņojām savu nodomu iet nekavējoties. Es ieteicu katram gadījumam, ja mums nāksies aizkavēties alā, paņemt līdz mazliet ēdamā. Atnesa Gegūlas nestuves, un pati lēdija rāpās no tām ārā.

Pa tam Fulata pēc mana lūguma ielika niedru groziņā mazliet bil- tonga jeb kaltētas medījuma gaļas un pāris ķirbja pudeles ar ūdeni.

Tieši mūsu priekšā, kādus piecdesmit soļus aiz milzeņu mugu­rām, slējās stāva, vismaz astoņdesmit pēdu augsta akmens siena, kas, pakāpeniski kļūstot slīpāka, veidoja pakāji ar sniegu vainago­tajai diženajai kalna smailei, kura pacēlās trīs tūkstoš pēdu virs mums. Tikko Gegūla bija laukā no nestuvēm, viņa, ļauni noņirg- dama, paskatījās uz mūsu pusi un, balstīdamās uz spieķa, aizkli­boja stāvās akmens sienas virzienā. Sekojām viņai un drīz vien pienācām pie šaura portāla, ko ietvēra masīva arka un kas atgā­dināja ieeju raktuvju galerijā.

Seit Gegūla mūs gaidīja. Viņas briesmīgajā sejā joprojām plaiksnīja ļauns smīns.

—   Nu, baltie cilvēki no zvaigznēm, — viņa nopīkstēja, — vare­nie karotāji, Inkubu, Bugvan un gudrais Makumazān, vai esat ga­tavi? Es stāvu šeit, lai izpildītu mana pavēlnieka, valdnieka, gribu — parādītu jums mirdzošo akmeņu glabātavu.

—   Mēs esam gatavi, — es teicu.

—   Tad jau labi! Tad jau labi! Nocietiniet savas sirdis, lai spētu izturēt visu to, kas jums būs jāredz. Vai tu nāksi ar mums, Infadūs, tu, sava valdnieka nodevēj?

Infadūss drūmu seju atbildēja:

—   Nē, es neiešu — man nav atļauts tur ieiet, bet tu, Gegūla, pievaldi mēli un sargies darīt ļaunu maniem pavēlniekiem. Tu man atbildēsi par viņiem, un, ja kaut viens mats nokritīs no viņu gal­vām, tad, lai arī tu, Gegūla, piecdesmitreiz būtu burve, tev būs jā­mirst. Vai dzirdi?

—   Dzirdu, Infadūs. Es tevi labi pazīstu — tu allaž esi mīlējis lielīgas valodas. Atceros, kad biji vēl bērns, tu draudēji paša mā­tei. Un tas bija pavisam nesen. Bet nebīsties, nebīsties, es dzīvoju tikai tādēļ, lai izpildītu valdnieka gribu. Esmu pildījusi daudzu valdnieku pavēles, Infadūs, līdz viņi beidzot pildīja manējās. Ha! Ha! Es eju vēlreiz paskatīties uz viņiem un tāpat arī uz Tvālu! Ejam, ejam nu! Te ir lampa. — Un viņa izvilka no sava spalvainā apmetņa lielu izdobtu ķirbi. Tas bija pilns ar eļļu, kurā bija iestip­rināta niedres dakts.

—   Tu nāksi mums līdz, Fulata? — jautāja Guds savā pretīgajā, kroplajā kukuāņu mēlē, kurā viņš bija ielauzījies šīs jaunās lēdijas vadībā.

—   Es baidos, mans pavēlniek, — kautri atbildēja meitene.

—   Tad dod man grozu.

—   Nē, mans pavēlniek. Kur iesi tu, tur iešu arī es.

«Ne velna tu neiesi,» es savā prātā nodomāju, «tas radis pa­matīgus sarežģījumus, ja vien mēs kādreiz no šejienes izkļūsim laukā!»

Un tad Gegūla vienkārši pazuda ejā, kas bija diezgan plata, lai līdzās varētu iet divi cilvēki, un pilnīgi tumša, tā ka mēs maz­liet nobijušies un satraukti gājām turp, no kurienes atskanēja viņas balss, kad vecā nopīkstēja, lai mēs sekojam. Pēkšņa spārnu švī­koņa mūsu uztraukumu, protams, nemazināja.

—   Hallo! Kas tad tas? — iesaucās Guds. — Kāds man iesita pa seju.

—   Sikspārņi, — es atsaucos. — Ejiet tālāk!

Nogājuši, cik varējām spriest, soļus piecdesmit, pamanījām, ka eja kļuvusi mazliet gaišāka. Vēl brīdis, un mēs stāvējām visbrīniš­ķīgākajā vietā, kādu vien cilvēka acs jebkad redzējusi.

Lai lasītājs pamēģina iedomāties, kā izskatās vislielākajā kated­rālē, kādā tam jebkad gadījies būt, kur gan nav logu, bet vāja gaisma plūst no simt pēdu augstiem velvētiem griestiem (acīm­redzot caur jumtā izveidotām ailām, kas savienotas ar ārpasauli), un viņš iegūs aptuvenu priekšstatu par tās milzīgās alas izmēriem, kurā atradāmies mēs. Bet šis dievnams, ko bija cēlusi daba, bija plašāks un augstāks par jebkuru, ko cēlušas cilvēka rokas. Taču alas pārsteidzošie izmēri bija pats neievērojamākais no visiem brī­numiem šeit. Visā alas garumā rindās stāvēja varenas kolonnas, kas izskatījās kā no ledus, bet patiesībā bija milzu stalaktīti. Ne­spēju atstāstīt šo balto špata kolonnu iespaidīgo skaistumu un va­renību, no kurām dažas pie pamatnes bija vismaz divdesmit pēdu apkārtmērā. Kolonnu diženi skaistie un tomēr trauslie stāvi tiecās augšup, tieši uz tālo velvi. Citas kolonnas pašreiz vēl tikai veido­jās un, ja sāka veidoties uz akmens grīdas, pēc sera Henrija vār­diem, atgādināja nolūzušas kolonnas sengrieķu templī, turpretī augšā pie griestiem neskaidri iezīmējās kā milzīgu lāsteku smailes.

Un, pat tā vērojot, mēs varējām dzirdēt, kā notiek kolonnu vei­došanās, tāpēc ka laiku pa laikam no tālas lāstekas, kas karājās augšā pie velves, ar tikko dzirdamu troksni pēkšņi nokrita ūdens piliens uz kolonnas, kas atradās apakšā. Uz dažām kolonnām krita tikai pa vienam pilienam pēc katrām divām trim minūtēm. Intere­santi būtu parēķināt, cik ilgā laikā ar tādu pilēšanas ātrumu varētu izveidoties kolonna, teiksim, astoņdesmit pēdu augsta un desmit pēdu apkārtmērā. Lai parādītu, cik neizmērojami lēna, vismaz šai vienā gadījumā, bija kolonnas veidošanās, pietiks ar sekojošu pie­mēru. Ieraudzījām, ka uz vienas no kolonnām rupji iztēsts kaut kas līdzīgs mūmijai, kuras galvgalī bija redzams,, likās, kāds sē­došs ēģiptiešu dievs, droši vien kāda cilvēka rokudarbs, kurš sirmā senatnē bija strādājis raktuvēs. Šis «mākslas darbs» bija veidots apmēram dabiskā augstumā, tas ir, kādas piecas pēdas no zemes, kā parasts dīkdienis — vai nu tas būtu bijis feniķiešu strādnieks, vai kāds nekauņa anglis — mēģina padarīt sevi nemirstīgu, sabo­jājot skaistu dabas veidojumu. Tomēr tagad, kad mēs to skatījām, tātad turpat vai trīs tūkstošus gadu no tā darināšanas brīža, ko­lonna bija vēl tikai astoņas pēdas augsta un tās veidošanās ne tuvu vēl nebija beigusies, bet no tā izriet, ka augšanas ātrums līdzinās vienai pēdai gadu tūkstotī jeb mazliet vairāk par collu gadsimtā. Mēs to zinājām tāpēc, ka, stāvot pie kolonnas, dzirdējām nokrītam ūdens pilienu.

Dažās vietās stalaktīti bija pavisam dīvainas formas, acīmredzot tur, kur ūdens pilieni krītot ne vienmēr trāpījuši vienā un tai pašā punktā. Piemēram, kāds varens blāķis, pēc visām zīmēm spriežot, ne mazāk par simt tonnu smags, atgādināja baznīcas kanceli. Ār­pusē to greznoja skaisti, it kā mežģīņu rakstā griezti rotājumi. Citi izskatījās pēc fantastiskiem briesmoņiem, bet uz alas sienām bija redzams it kā no ziloņkaula darināts vēdekļveida ornaments, kas atgādināja leduspuķes uz logu rūtīm.

No plašās galvenās ejas veda daudz izeju uz mazākām alām, kā teica sers Henrijs, tieši tādas pašas, kādas lielās katedrālēs ved uz mazajām kapelām. Vairākas no tām bija plašas, bet viena vai divas izrādījās pavisam niecīgas, taču tās visas liecināja, cik ap­brīnojami daba veic savu darbu neatkarīgi no veidojuma lieluma, sekojot tiem pašiem negrozāmiem likumiem. Kāds sīks atzars, pie­mēram, bija neparasti prāva leļļu namiņa lielumā, un tomēr tas varēja noderēt par visas zāles modeli, jo arī tur krita ūdens pilieni, tāpat karājās sīciņas lāstekas un tāpat veidojās špata kolonnas.

Taču mums nebija pietiekami daudz laika, lai papētītu šo skaisto vietu tik uzmanīgi, kā gribētos, tāpēc ka Gegūla diemžēl neiz­rādīja ne mazākās intereses par stalaktītiem un acīmredzot centās izpildīt savu pienākumu pēc iespējas ātrāk. Tas mani pārlieku kai­tināja, it īpaši tāpēc, ka man par varītēm kārojās uzzināt, ja tas būtu iespējams, kādā veidā ala tika apgaismota, vai tur bija pie­likta cilvēka roka, vai to bija darījusi pati daba un vai gaisma tur kaut kādā veidā iekļuva arī senatnē — jo tas likās pilnīgi ticams. Tomēr mēs mierinājām sevi ar domu, ka atpakaļceļā visu apskatī­sim, kā nākas, un sekojām mūsu baismīgajai pavadonei.

Viņa veda mūs tikai uz priekšu vien, tieši uz milzīgās klusās alas tālo galu, kur mēs ieraudzījām otras durvis, nevis velvētas kā pirmējās, bet ar kvadrātveida augšdaļu. Tās atgādināja ieeju ēģiptiešu templī.

—  Vai esat gatavi ieiet Nāves mājoklī? — jautāja Gegūla, acīm­redzot tādēļ, lai mums kļūtu neomulīgi.

—   Ved mūs, Makduf [53] , — svinīgi noteica Guds, mēģinādams rādīt, ka viņš nav satraukts, un tāpat darījām mēs visi, izņemot Fulatu, kas saķēra Gudu pie rokas, it kā meklējot aizsardzību.

—   Kļūst mazliet baismi, — sers Henrijs piezīmēja, ielūkodamies tumšajā durvju ailā. — Ejiet uz priekšu, Kvotermein, seniores priores[54]. nelieciet gaidīt vecajai lēdijai! — Un viņš pieklājīgi pa­laida mani pa priekšu, par ko es sirdī nebūt neteicu viņam paldies.

Tuk-tuk! pa eju aizskanēja vecās Gegūlas spieķis, kad viņa klun­kurēja uz priekšu, pretīgi nosmiedamās. Neizskaidrojamā nelaimes priekšnojautā eš sāku atpalikt.

—  Nu, ejiet taču, veco zēn, — teica Guds, — citādi mēs atpalik- sim no mūsu daiļās pavadones.

Tā mudināts, es sāku soļot ātrāk un pēc kādiem divdesmit soļiem atrados apmēram četrdesmit pēdu garā, trīsdesmit pēdu platā un trīsdesmit pēdu augstā, drūmā telpā. Likās, ka sirmā senatnē to kalnā bija izcirtušas cilvēku rokas. Sī telpa ne tuvu nebija tik labi apgaismota kā iepriekšējā plašā stalaktītu ala. Vienīgais, ko es ar pirmo acu uzmetienu varēju izšķirt, bija masīvs akmens galds visā alas garumā ar milzīgu baltu tēlu tā galā un normāla lieluma bal­tiem tēliem visapkārt. Pēc tam man izdevās saskatīt galda vidū kādu brūnu priekšmetu, bet vēl pēc mirkļa acis bija apradušas ar krēslu. Apjēdzis, kas tās īsti bija par figūrām, es spruku projām ko kājas nesa. Jāsaka, ka vispār neesmu no nervozajiem, bez tam gandrīz nemaz neesmu māņticīgs, jo daudz reižu man bijusi iespēja pārliecināties par māņticības muļķīgumu. Taču jāatzīstas, ka redzē­tais tik ļoti satrieca mani, ka, nebūtu sers Henrijs saķēris mani pie apkakles, manis, atklāti sakot, pēc piecām minūtēm stalaktītu alā vairs nebūtu. Pat visi Kimberlijas dimanti mani nepiespiestu atgriezties uz turieni. Bet sers Henrijs turēja apkakli tik cieši, ka man neatlika nekas cits, kā palikt uz vietas. Taču nākošajā mirklī, kad arī sera Henrija acis bija apradušas ar tumsu, viņš tūlīt pat palaida mani vaļā un sāka slaucīt pieri, ko klāja auksti sviedri. Guds tikai klusu lādējās, bet Fulata metās tam ap kaklu un spalgi kliedza.

Vienīgi Gegūla irgoja skaļi un bez mitas.

Skats patiesi bija briesmīgs. Garā akmens galda viņā galā, turot kaulainajos pirkstos lielu baltu šķēpu, sēdēja pati Nāve, milzīga, pāri par piecpadsmit pēdu augsta cilvēka ģindeņa veidā. Augstu' virs galvas tā turēja šķēpu, it kā gatavodamās ar to durt. Otra kau­lainā roka bija atbalstīta pret akmens galdu kā cilvēkam, kas paš­reiz ceļas augšā no sēdekja; pats stāvs bija saliecies uz priekšu, tā ka kakla skriemeļi un spīdīgais galvaskauss ar atņirgtiem zo­biem bija pagriezti uz mūsu pusi. Ģindeņa tukšie acu dobumi rau­dzījās tieši uz mums, bet žokļi bija mazliet pavērti, it kā tas teju teju sāks runāt.

—   Ak debess! — es beidzot nočukstēju. — Kas tas ir?

—   Un kas tie tādi? — Guds iejautājās, norādot uz balto sabied­rību, kas sēdēja ap galdu.

—   Pie joda, bet kas tad tas? — sers Henrijs ierunājās, pamā­dams uz brūno stāvu, kas sēdēja galda vidū.

—   Hi-hi-hi! — smējās Gegūla. — Vai! tiem, kas ienāk Nāves mājoklī. Hi-hi-hi! Ha-ha! Nāc šu, Inkubu, kas tik drosmīgs esi kaujā, nāc un paraugies uz to, ko esi nogalinājis! — un vecene, ar saviem kaulainajiem pirkstiem saķērusi seru Henriju pie piedur­knes, veda to uz galda pusi.

Mēs gājām līdz.

Pēc brīža viņa apstājās un norādīja uz brūno figūru galda vidū. Sers Henrijs paskatījās turp un iekliegdamies atsprāga atpakaļ. Nekāds brīnums jau arī nebija, ka viņš tā uztraucās, jo tur uz galda pilnīgi kails sēdēja izkāmējis Tvālas, pēdējā kukuāņu vald­nieka, līķis ar sera Henrija kaujas cirvja notriekto galvu klēpī. Tur viņš sēdēja, turēdams galvu uz ceļiem, atbaidoši neglīts. Atkā- rusies kakla āda atsedza veselu collu skriemeļu, un līķi klāja plāna stiklveida plēve, kas to padarīja vēl šausmīgāku. Kādu brīdi ne­kādi ņevarējām saprast, kas tā par plēvi, līdz ievērojām, ka no telpas griestiem nepārtraukti krīt pilieni — pak! pak! pak! — tieši uz līķa kaklu, bet no kakla ūdens notecēja pa visu ķermeņa virsmu, lai beidzot caur niecīgu galda spraugu pazustu klintī. Tad man viss kļuva skaidrs: Tvālas ķermenis tika pārvērsts stalaktītā.

Skatiens, ko uzmetu baltajiem tēliem, kuri sēdēja uz akmens sola ap šo baismo galdu, apstiprināja šī minējuma pareizību. Tie, bez šaubām, bija cilvēku ķermeņi, pareizāk, bija bijuši cilvēku ķermeņi, kas pārvērtušies stalaktītos. Tādā veidā kukuāņi no neminamiem laikiem saglabāja savu mirušo valdnieku ķermeņus — viņi pār­vērta tos par akmeņiem. Tā es ari neuzzināju, kāda tieši ir šī metode, ja tāda vispār pastāvēja, kā vien to, ka mirušos uz daudziem gadiem nosēdināja tādā vietā, kur pilēja ūdens, un tur nu viņi sēdēja, apledojuši un ar silīciju saturošu šķidrumu saglabāti uz mūžiem.

Nav iespējams iedomāties, kas varētu iedvest lielākas šausmas par šo mirušo valdnieku garo rindu, kas bija klāti ar ledum līdzīgu špata līķautu, kuram cauri neskaidri iezīmējās to vaibsti (pavisam viņu bija divdesmit septiņi, un pēdējais bija Ignosi tēvs). Viņi sē­dēja ap šo neviesmīlīgo galdu, kur par mājas māti bija pati Nāve. Par to, ka šādam valdnieku saglabāšanas paņēmienam vajadzēja būt senam, liecināja valdnieku skaits. Pieņemot par vidējo valdī­šanas laiku piecpadsmit gadus un pieļaujot, ka te novietots ikviens valdnieks, kas bijis uz troņa, — tas gan ir maz ticams, jo daži noteikti gājuši bojā kaujās tālu no mājām, — iznāk, ka tas iesākts pirms četrsimt divdesmit pieciem gadiem. Bet milzīgā Nāves figūra galda galā, bez šaubām, bija daudz vecāka, un, ja nemaldos, tai par savu izcelsmi jāpateicas tā paša mākslinieka rokām, kas bija radījis trīs milzīgos tēlus. Figūra bija izcirsta no viena vienīga stalaktīta, un, vērtējot to kā mākslas darbu, jāsaka, ka tā bija iecerēta un izpildīta ar apbrīnojamu meistarību. Guds, kam bija zināšanas anatomijā, paziņoja, ka, ciktāl viņš varot spriest, ana­tomiski šis ģindenis esot nevainojams līdz vissīkākajam kauliņam.

Manuprāt, šis drausmīgais tēls bija kāda sena tēlnieka fantāzijas untums. Sis veidojums laikam bija kukuāņus uzvedinājis uz domām novietot savu valdnieku līķus pie šausmīgā galda, kur galvenā vieta bija ierādīta briesmīgajam Nāves rēgam. Iespējams arī, ka ģindenis kādreiz tika ievietots šeit, lai atbaidītu laupītājus, kuri tīkotu iekļūt dārgumu glabātavā, kas atradās aiz šīs telpas. Ne­zinu, vai tas tiešām tā ir, varu tikai aprakstīt visu, kā tas bija, bet lasītājs lai izdara savus secinājumus.

Tāda tad nu bija Baltā Nāve, un tādi bija Baltie Miroņi!

XVII nodaļa ZĀLAMANA DĀRGUMU GLABĀTAVA

Kamēr mēs, cenzdamies pārvarēt bailes, aplūkojām Nāves mā­jokļa šausminošos brīnumus, Gegūla bija aizņemta ar citu ko. Nez kādā ceļa uzrāpusies uz milzīgā galda (kad vecā gribēja, viņa kļuva brīnum veikla), Gegūla klunkurēja uz to vietu, kur zem krī­tošajiem ūdens pilieniem bija novietots mūsu «draugs» nelaiķis Tvāla, vai nu lai, Guda vārdiem runājot, paskatītos, kā viņš tur

«marinējas», vai ari citos, viņai vien zināmos tumšos nolūkos. Pēc tam vecā sāka steberēt atpakaļ, laiku pa laikam apstādamās un uzrunādama kādu no līķautā tītajiem stāviem (vārdu jēgu es ne­varēju uztvert), tieši tāpat kā tu vai es būtu apsveicinājies ar vecu paziņu. Beigusi šo noslēpumaino un baismo ceremoniju, Gegūla notupās uz galda tieši pie Baltās Nāves un sāka, cik nu es varēju saprast, murmināt lūgsnas. Sis vecais, velnišķīgais radījums, kura lūgsnas, bez šaubām, bija ļaunuma pilnas un bija raidītas cilvēces viltīgajai ienaidniecei, izskatījās tik nejauki, ka mēs pasteidzāmies beigt Nāves mājokļa apskati.

—   Bet tagad, Gegūl, — es teicu ļoti klusu, jo nez kālab šādā vietā neviens neuzdrošināsies runāt citādi kā vien čukstus, — ved mūs uz dārgumu glabātavu.

Vecā veikli norāpās no galda.

—  Vai maniem pavēlniekiem baiļu nav? — viņa jautāja, glūnē­dama uz mani.

—   Ved tālāk.

—   Labi, mani pavēlnieki. — Un viņa aizkliboja apkart galdam lielajai Nāvei aiz muguras. — Te ir glabātava. Lai mani pavēlnieki iededzina lampu un iet iekšā. — Un, nolikusi zemē ar eļļu pildīto izdobto ķirbi, vecā noliecās pie alas sienas.

Es paņēmu sērkociņu (kastītē vēl bija daži palikuši), aizdedzi­nāju niedres degli un ar acīm sāku meklēt ieeju, bet mūsu priekšā bija tikai klinšu siena un nekas vairāk.

Gegūla ņirdza.

—   Ieeja ir šeit, pavēlnieki.

-— Tu nejokojies ar mums! — es bargi noteicu.

—   Es nejokoju, pavēlnieki. Paraugieties šurp! — Un viņa no­rādīja uz sienu.

Pacēlu lampu, un mēs ieraudzījām, ka milzu akmens gabals gausi atraujas no zemes un pazūd augšā klintī, kur noteikti bija jābūt izcirstai attiecīgai spraugai. Klints gabals, kas cēlās uz augšu, bija krietnu durvju platumā, apmēram desmit pēdu augsts un ne mazāk kā piecas pēdas biezs. Tam vajadzēja svērt vismaz divdesmit trīsdesmit tonnu. Skaidrs, ka akmens kustējās pēc kāda vienkārša līdzsvara principa, varbūt pēc tāda paša, pēc kāda at­veras un aizveras parastie mūsdienu logi. Neviens no mums, pro­tams, neredzēja, kā šī ierīce tika iedarbināta, jo Gegūla bija pa­guvusi to izdarīt, mums nemanot. Bet es nešaubos, ka kaut kur atradās pavisam vienkārša svira, kuru viegli varēja iekustināt, uz­spiežot kadā slepenā punktā, lai tādējādi līdzsvara mehānisms sa­ņemtu papildu svaru un visa milzīgā akmens masa paceltos.

Ļoti lēnām un klusu varenais klints bluķis slīdēja uz augšu, līdz izzuda pavisam un tā vietā mūsu acu priekšā atklājās tumša eja.

Mūsu satraukums, kad beidzot ieraudzījām eju uz Zālamana dārgumu glabātavu atvērtu, bija tik spēcīgs, ka personiski es viss sāķu trīcēt un pār muguru man pārskrēja saltas tirpas. Bet, ja nu tas viss galu galā nav nekas cits kā tikai mānīšanās, es domāju, vai arī, otrādi, ja nu vecajam da Silvestram izrādās taisnība? Vai tiešām šai tumšajā vietā noslēpti milzīgi dārgumi? Dārgumi, kas padarītu mūs par visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē! Pēc vienas vai divām minūtēm mēs to uzzināsim.

—   Ienāciet, baltie cilvēki no zvaigznēm! — aicināja Gegūla, iedama iekšā. — Taču vispirms uzklausiet savu kalponi, vecveco Gegūlu. Spožie akmeņi, kurus jūs tūlīt ieraudzīsiet, kādreiz tika izrakti no bedres, kuras malā sēž klusētāji, un sanesti šeit, taču, kas tos sanesis, nemāku teikt. Kopš tā laika, kad akmeņu nogla- bātāji steigā aizgāja, šajā alā cilvēks ienācis tikai vienu reizi. Va­lodas par dārgumiem gāja pa mūsu zemi no mutes mutē, no pa­audzes uz paaudzi, bet neviens nezināja, ne kur atrodas glabātava, ne arī durvju noslēpumu. Taču reiz uz mūsu zemi pāri kalniem atnāca baltais cilvēks — varbūt arī viņš bija «nokāpis no zvaig­znēm» tāpat kā jūs, — un mūsu zemes toreizējais valdnieks uz­ņēma viņu labi. Lūk, tur viņš sēž, — un Gegūla norādīja uz vald­nieku, kas pie mirušo galda sēdēja piektais no malas. — Tad nu notika tā, ka šis baltais cilvēks atnāca šurp kopā ar kādu no mūsu tautas sievietēm, kas nejauši atklāja durvju noslēpumu, lai gan jūs varat meklēt to tūkstoš gadu un tik un tā neatradīsiet. Baltais cilvēks iekļuva šeit kopā ar viņu, atrada akmeņus un piepildīja ar tiem kazādas maisiņu, kur sieviete bija paņēmusi līdz ēdamo. Un, iedams projām no dārgumu glabātavas, baltais cilvēks paņēma vēl vienu akmeni, no pašiem lielajiem, un turēja to rokā. — Te vecene apklusa.

—   Nu, un tad? — es jautāju, uztraukumā aizturējis elpu, tāpat kā mani ceļabiedri. — Kas tad notika ar da Silvestru?

Izdzirdusi šo vārdu, vecā sarāvās.

—   Kā tev nācis zināms mirušā cilvēka vārds? — viņa aprauti iejautājās, bet, nenogaidījusi atbildi, turpināja: — Neviens nezina, kas notika, bet skaidrs, ka baltais cilvēks no kaut kā nobijās, jo viņš kazādu ar akmeņiem nosvieda zemē un izbēga ārā tikai ar vienu vienīgu akmeni rokā. So akmeni paņēma valdnieks, un tas ir tas pats, kuru tu, Makumazān, norāvi no Tvālas pieres.

—   Un kopš tiem laikiem šeit neviens nav bijis? — es vaicāju, atkal ieskatīdamies tumšajā ejā.

—   Neviens, mani pavēlnieki. Durvju noslēpums tika rūpīgi gla­bāts, un valdnieki tās gan atvēra, taču kāju iekšā nespēra, jo runā, ka tie, kas te ienāks, dabūs galu, iekams vēl būs parādījies jauns mēness, tāpat kā galu dabūja tas baltais cilvēks kalnu alā, kur tu viņu atradi, Makumazān. Ha! Ha! Tas viss ir patiesība.

Sai mirklī mūsu skatieni krustojās, un man sagriezās dūša un sametās auksti. Kā vecajai raganai tas viss bija zināms?

—   Ienāciet, mani pavēlnieki. Ja es runāju taisnību, kazādai ar akmeņiem jābūt uz grīdas. Bet vai tas, ka ikvienu, kas šeit sper kāju, gaida nāve, ir taisnība, — to jūs uzzināsiet vēlāk. Ha! Ha! Ha! — Un viņa aizklunkurēja uz priekšu, nesdama līdz lampu, bet es, jāatzīstas, atkal sāku svārstīties, vai man maz sekot viņai.

—  Pie velna! — izgrūda Guds. — Ejam! Sī vecā velnamāte mani neiebiedēs! — Un viņš metās ejā Gegūlai pakaļ.

Aiz Guda gāja Fulata, kurai tomēr viss šis pasākums acīm­redzot diezkā negāja pie sirds, jo nabadzīte bailēs drebēja. Mēs ar seru Henriju veicīgi sekojām.

Pa klintī izcirsto šauro eju nogājusi dažus soļus, Gegūla ap­stājās un gaidīja mūs.

—   Redziet, pavēlnieki, — viņa teica, turēdama lampu sev priekšā, — tie, kas šeit slēpa dārgumus, steigā aizbēga. Viņi gri­bēja dārgumus nosargāt no tiem, kas atrastu durvju noslēpumu, taču nepietika laika, — un vecā norādīja uz lieliem četrstūrainiem akmens gabaliem, kas bija sakrauti divās kārtās (apmēram divu pēdu trīs collu augstumā), lai šķērsām ejai izveidotu sienu. Ejas malās gulēja tādi paši akmens gabali, droši vien paredzēti tālāka­jam darbam, un — tas bija pats interesantākais — kaudze javas un dažas ķelles, kas, cik*nu mēs paguvām apskatīt, likās esam tā­das pašas, kādas strādnieki lieto vēl šobaltdien.

Te Fulata, kas no bailēm un satraukuma visu laiku drebēja, pa­teica, ka viņai kļuvis nelabi un viņa tālāk iet vairs nespējot, bet gaidīšot mūs šai vietā. Apsēdinājām viņu uz nepabeigtās sienas, līdzās nolikām groziņu ar pārtiku un atstājām meiteni, lai at­pūšas.

Nogājuši pa eju vēl kādus piecpadsmit soļus, pēkšņi atradāmies rūpīgi izkrāsotu koka durvju priekšā. Durvis bija plaši atvērtas. Tam, kas šeit bija ienācis pēdējais, vai nu bija pietrūcis laika dur­vis aizvērt, vai arī viņš bija aizmirsis to izdarīt.

Uz sliekšņa gulēja kazādas maisiņš, kas, likās, bija pilns ar oļiem.

—   Hi! Hi! Baltie cilvēki, — ieķiķinājās Gegūla, lampas gaismai krītot uz maisiņa. — Vai es jums neteicu, ka baltais cilvēks, kas bija nācis šurp, steigā pamezdams šo vietu, nosvieda zemē kazādas maisiņu, kas piederēja sievietei. Paskatieties, te tas ir!

Guds noliecās un pacēla maisiņu. Maisiņš bija smags, un tanī kaut kas šķindēja.

—   Pie visiem svētajiem, man šķiet, tas ir pilns ar dimantiem! — viņš bijīgi čukstēja.

Un, patiesi, vajadzēja tikai iedomāties, ka mazais kazādas mai­siņš ir pilns ar dimantiem, lai ikvienu pārņemtu bijība.

—   Ejam tālāk, — sers Henrijs nepacietīgi sacīja. — Nu, cienī­jamā, dodiet man lampu. — Un, paņēmis no Gegūlas rokām lampu, viņš pacēla to augstu virs galvas un iegāja pa durvīm.

Uz brīdi aizmirsuši ar dārgakmeņiem pildīto maisiņu, steidzā­mies viņam pakaļ un atradāmies Zālamana dārgumu glabātavā.

Lampas blāvā gaisma mūsu skatienam vispirms atklāja klints masīvā izcirstu telpu, ne lielāku par desmit kvadrātpēdām.' Pēc tam ieraudzījām lieliskus ziloņu ilkņus, kas cits citam virsū bija sakrauti līdz pašai griestu velvei. Cik īsti ilkņu te bija, nezinājām teikt, jo, protams, nevarējām redzēt, cik lielu telpas daļu tie aiz­ņem līdz aizmugurē esošajai sienai, taču saskatījām noteikti ne mazāk par četriem vai pieciem simtiem atlasītu ilkņu galu. Sā ziloņ­kaula vien pietiktu, lai padarītu cilvēku bagātu līdz viņa dienu galam. «Varbūt,» es nodomāju savā prātā, «ka no šā paša milzīgā krājuma Zālamans ņēmis materiālu savam lielajam ziloņkaula tro­nim, kuram līdzīga nebija nevienam citam valdniekam.»

Telpas pretējā pusē bija saliktas kādas divdesmit kastes, ļoti līdzīgas Martini-Henrija firmas munīcijas kastēm, vienīgi šīs te bija mazliet lielākas un sarkani krāsotas.

—   Te ir dimanti! — es iesaucos. — Nesiet šurp gaismu!

Sers Henrijs piesteidzās ar lampu un centās apgaismot augšējo kasti, kuras vāks, laika gaitā satrunējis, lai gan te bija sauss, iz­rādījās ielauzts. Iespējams, to bija izdarījis pats da Silvestra. Iegrū­dis roku vāka spraugā, es izvilku pilnu riekšavu, tikai ne dimantu, bet neredzētas formas zelta monētu, kurās bija iespiestas senebreju rakstu zīmēm līdzīgas zīmes.

—   Vismaz mēs no šejienes neaiziesim tukšām rokām, — es teicu, likdams monētas atpakaļ. Katrā kastē jābūt ne mazāk par pāris tūkstošiem naudas gabalu, bet šeit ir pavisam astoņpadsmit kastes. Manuprāt, šī ir nauda, ar ko vajadzēja samaksāt strādniekiem un tirgotājiem.

—   Bet man šķiet, — Guds mani pārtrauca, — ka šie te jau ir tie dārgumi. Es tā kā neredzu-dimantus, ja nu vien vecais portugālie- tis tos visus nebūs sabāzis tur tai maisā.

—   Lai mani pavēlnieki iemet acis, kur ir vistumšāks, ja viņi grib atrast akmeņus, — ieteicās Gegūla, nopratusi, par ko mēs runā­jam. — Tur mani pavēlnieki redzēs trīs akmens šķirstus, divi būs aizdarīti, bet viens — vaļā.

Iekams pārtulkoju šos vārdus seram Henrijam, kas turēja lampa, es nevarēju nociesties, nepajautājis Gegūlai, kā viņa to zina, ja jau kopš tiem laikiem, kad pirms tik daudzām paaudzēm dārgumu glabātavā bija ienācis baltais cilvēks, šeit neviens nav spēris kāju.

—   Ak, Makumazān, kas naktīs esi nomodā, — izsmējīgi atbildēja Gegūla, — vai tad jums, kas mītat uz zvaigznēm, nav zināms, ka dažu cilvēku acis redz cauri klintij?

—   Ielūkojieties tur tai kaktā, Kērtis, — es teicu, norādīdams uz vietu, par kuru bija runājusi Gegūla.

—   Hallo, draugi! — viņš iesaucās. — Te ir niša. Ak debess! Skatieties!

Mēs metāmies pie viņa. Iedobumā, kas atgādināja mazu pus- apaļu logu, stāvēja trīs akmens šķirsti, katrs no tiem aizņēma divas kvadrātpēdas. Divus sedza akmens vāki, bet trešais bija vaļā, un tā vāks bija atbalstīts pret šķirsta malu.

—   Skatieties! — sers Henrijs atkārtoja aizsmacis, turot virs va­ļējā šķirsta lampu.

Paskatījāmies lejup un pirmajā mirklī, sudrabainas zaigas ap­žilbināti, nekā nevarējām atšķirt. Kad acis ar to bija apradušas, ieraudzījām, ka šķirsts līdz trim ceturtdaļām bija pilns ar neslīpē­tiem dimantiem, kuru lielākā daļa bija visai prāvi. Noliecos un dažus paņēmu rokā. Nebija šaubu — tie bija dimanti, jo akmeņi slīdēja caur pirkstiem kā ieziepēti.

Ļaudams akmeņiem iekrist šķirstā, es, no uztraukuma vai smak- dams, iesaucos:

—   Esam visbagātākie cilvēki pasaulē! Montē Kristo salīdzinā­jumā ar mums bija nabags!

—   Mēs pārplūdināsim tirgu ar dimantiem! — Guds līksmoja.

—   Vispirms tie uz tirgu ir jānogādā, — iebilda sers Henrijs.

Stāvēdami apkārt lukturim, kas meta gaismu uz zaigojošiem

dārgakmeņiem, mēs nobāluši vērāmies cits citā, it kā būtu sazvēr­nieki, kas gatavojas izdarīt noziegumu, un nevis trīs pasaulē vis­laimīgākie cilvēki, par kādiem sevi uzskatījām.

—   Hi! Hi! Hi! — mums aiz muguras irgoja Gegūla, kā sikspār­nis bez trokšņa šaudīdamās šurp un turp. — Lūk, te tie ir, šie spo­žie akmeņi, kurus jūs mīlat, baltie cilvēki, tik daudz, cik jūs gribat. Ņemiet tos, ļaujiet tiem slīdēt caur pirkstiem. Ēdiet tos! Hi! Hi! Dzeriet tos! Ha! Ha!

Tobrīd man doma par dimantu ēšanu un dzeršanu likās tik jo­cīga, ka es sāku mežonīgi smieties. Manam piemēram sekoja pārē­jie, paši neapjēgdami kālab. No smiekliem vai plīsdami, stāvējām līdzās dārgakmeņiem, kas bija mūsu īpašums un ko pirms tūksto­šiem gadu pacietīgie racēji bija sameklējuši milzīgajā bedrē tur, ārā, mums un ķēniņa Zālamana sen aizsaulē aizgājušais uzraugs, kura vārds, iespējams, bija lasāms uz vēl redzamajām vaska pa­liekām pie šķirsta vāka, bija šeit sanesis mums. Tos nedabūja ne Zālamans, ne Dāvids, ne da Silvestra, ne arī kāds cits. Tos da­būjām mēs. Mūsu acu priekšā zaigoja dimanti, kuru vērtība bija miljoniem mārciņu sterliņu, zelts un ziloņkauls tūkstošiem mār­ciņu vērtībā un tikai gaidīja, lai mēs tos aiznestu.

Mūsu smieklu lēkme beidzās tikpat pēkšņi, kā sākusies.

—   Atveriet pārējos šķirstus, baltie cilvēki, — Gegūla ķērca. — Tajos noteikti ir vēl vairāk akmeņu iekšā. Ņemiet, cik sirds kāro, baltie pavēlnieki!

Tā pamudināti, mēs rāvām nost akmens vākus arī no abiem pā­rējiem šķirstiem, vispirms — un jāsaka, ka jutāmies kā svētuma zaimotāji, — atlauzdami zīmogus, kas tos noslēdza.

Urā! Arī tie bija pilni, pilni līdz malām, vismaz otrais, — jo nekāds nožēlojams da Silvestra nebija pildījis kazādas maisu no tā. Trešais bija pilns tikai līdz ceturtdaļai, toties akmeņi tanī bija atlasīti, ikviens ne mazāk kā divdesmit karātu smags, bet dažs labs baloža olas lielumā. Diemžēl, turot tos pret gaismu, redzējām, ka dažiem no vislielākajiem bija dzeltenīga nokrāsa, kā saka Kimber- lijā, tie bija «ar krāsu».

Bet ko mēs neredzējām, tas bija briesmīgas ļaunprātības pilnais skatiens, kādu mums uzmeta Gegūla, kad līdzīgi čūskai viņa izlīda no dārgumu glabātavas, lai dotos uz priekšu pa eju uz milzīgajām, klints durvīm.

* * *

Klau! Ejas velvēs atbalsojas kliedziens pēc kliedziena. Tā ir Fulatas balss!

—  Ai, Bugvan! Palīgā! Pailgā! Akmens krit!

—   Laid vaļā, skuķe! Tad …

—   Palīdziet! Palīdziet! Viņa sadūra mani!

Mēs jau skrienam pa eju un, lūk, ko redzam lampas gaismā!' Akmens durvis lēnām slīd lejup un ir jau nepilnas trīs pēdas no grīdas. Pie durvīm Fulata cīnās ar Gegūlu. Drosmīgā meitene no­plūdusi asinīm, bet tomēr tur veco burvi, kas aizstāvas kā mežonīga kaķe. Ak! Vecā izraujas! Fulata saļimst, bet Gegūla nometas knū- pus uz grīdas, lai, izlocīdamās kā čūska, izlīstu pa spraugu zem lejupslīdošā akmens. Viņa atrodas zem akmens. Augstais dievs! Par vēlu! Par vēlu! Milzīgais akmens spiež viņu, un viņa spalgi kliedz nāves mokās. Akmens slīd arvien zemāk un zemāk, līdz visas trīsdesmit tonnas burves veco ķermeni lēnām pieplacina pie klints, grīdas. Pēdējie spalgie kliedzieni, tādi, kādus mūsu ausis nekad nebija dzirdējušas, tad ilga čirkstoņa, no kuras kļūst nelabi, un akmens durvis aizveras tieši tai mirklī, kad mēs, steigdamies pa eju, ar visu sparu atduramies pret tām.

Tas viss notika četru sekunžu laikā.

Mēs metāmies pie Fulatas. Gegūlas nazis ieurbies nabaga meite­nes krūtīs, un man tūlīt bija skaidrs, ka viņas nāve ir tuvu.

—  Ak, Bugvan! Es mirstu! — bez elpas nočukstēja skaistā mei­tene. — Viņa, Gegūla, izlīda … es nepamanīju, jutos slikti… akmens sāka slīdēt lejup, tad viņa atgriezās un ielūkojās ejā … redzēju, kā viņa ienāca pa durvīm, tās lēnām slīdēja lejup … sa­ķēru un turēju viņu ciet, un viņa mani sadūra. Es aizeju, Bugvan!

—      Nabaga meitene! Nabaga meitene! — vaimanāja Guds un, pēkšņi, tā kā viņš nabadzītes labā nekā cita nevarēja darīt, sāka to skūpstīt.

—   Bugvan, —' viņa teica, brīdi klusējusi, — vai Makumazāns ir šeit? Man acis tumst, es neredzu.

—   Es esmu šeit, Fulata.

—   Makumazān, es lūdzu tevi, esi uz brīdi mana mēle. Bugvans nesaprot mani, bet, pirms aizeju tumsā, gribu kaut ko teikt.

—   Runā, Fulata, es viņam visu pateikšu.

—   Pasaki Bugvanam, manam pavēlniekam, ka es … viņu mīlu un esmu laimīga, ka mirstu, jo zinu, ka viņš nevar saistīt savu dzīvi ar manējo; tāpat kā saule nevar savienoties ar tumsu, tā baltais cilvēks nevar savienoties ar melno. Pastāsti, ka reizēm man likās — manās krūtīs mīt putns, kas kādu dienu varētu izlidot no tām un gavilēt kaut kur citur. Pat tagad, kad nespēju pacelt roku un manas smadzenes stingst, es nejūtu, ka mana sirds mirst. Mana sirds ir tik pilna mīlas, ka tā joprojām būtu jauna, ja man būtu lemts dzīvot pat tūkstoš gadu. Pasaki viņam, ka es varbūt redzēšu viņu uz zvaigznēm, ja man vēlreiz būs lemts dzīvot, ka… es pār­meklēšu visas zvaigznes, lai gan varbūt arī tad mana āda būs melna, bet viņš … joprojām balts. Pasaki viņam … nē, Maku­mazān, nesaki nekā vairāk kā vien to, cik viņš man ir mīļš … Ak, turi mani ciešāk, Bugvan, es vairs nejūtu tavas rokas … 0! 0!

—  Viņa ir mirusi! Mirusi! — iesaucās Guds, nomākts piecelda­mies kājās. Pār viņa godīgo seju ritēja asaras.

—   Nav vērts krist tādā izmisumā, veco zēn, — sers Henrijs teica.

Guds sarāvās.

—   Kā! Ko tas nozīmē?

—   Gribu teikt, ka drīz jūs varēsiet viņai sekot. Cilvēk, vai tad jūs neredzat, ka esam šeit dzivi aprakti?

Mūs tik ļoti bija satriekusi Fulatas nāve, ka, iekams sers Henrijs nebija izteicis šos vārdus, mēs neapjēdzām draudošās briesmas. Bet tagad nu sapratām visu. Smagais klints bluķis bija noslīdējis lejup, turklāt varbūt uz mūžīgiem laikiem, jo vienīgās smadzenes, kas zināja klints durvju noslēpumu, gulēja sašķaidītas zem šīm durvīm. Nebija ko domāt uzlauzt durvis, ja nu vien ar lielu dau­dzumu dinamīta. Un mēs bijām šīm durvīm nepareizajā pusē!

Šausmu pārņemti, labu brīdi stāvējām pie mirušās Fulatas ķer­meņa. Likās, ka mūs pametušas pēdējās vīrišķības paliekas. Pir­mais trieciens, iedomājoties, ka mūs gaida lēns un mokošs gals, bija briesmīgs. Viss kļuva skaidrs. Sātaniskā Gegūla jau sākumā bija iecerējusi šos slazdus. Tieši par šādu joku viņas ļaunais prāts būtu priecājies — tris baltie, kurus viņa tikai sev zināmu iemeslu dēļ bija allaž nīduši, mirst lēnā nāvē no bada un slāpēm līdzās viņu kārotajai bagātībai. Tagad es sapratu, ko nozīmēja vecās burves ņirgāšanās, piedāvājot mums «ēst un dzert» dimantus. Varbūt kāds tāpat bija mēģinājis izdarīties ar nabaga veco da Silvestru, jo vai tad citādi viņš būtu pametis ādas maisiņu ar dārgakmeņiem?

—  Tā neiet, — sers Henrijs ierunājās aizsmacis. — Gaisma drīz dzisīs. Pameklēsim, vai neatradīsim atsperi, kas darbina klinti.

Ar izmisīgu enerģiju metāmies uz priekšu un, stāvēdami lipīga­jās asinīs, sākām taustīt durvis un ejas sienas no augšas līdz apakšai. Taču neatradām ne atsperi, ne arī izcilni.

—   Jūs varat būt pārliecināti, — es sacīju, — ka no šīs puses durvis attaisīt nav iespējams. Ja tās vērtos no iekšpuses, Gegūla nebūtu riskējusi līst zem lejup slīdošā akmens. Viņa to zināja un tāpēc, nolādētā, par katru cenu centās aizbēgt.

—  Vismaz, — sers Henrijs ieteicās, griezīgi iesmiedamies, — at­maksa atnākusi ļoti ātri. Gegūlas nāve bija gandrīz tikpat bries­mīga, kāda droši vien būs mūsējā. Durvīm nekā nav iespējams izdarīt. Iesim atpakaļ uz dārgumu glabātavu.

Pagriezāmies un gājām. Pēc pāris soļiem es pie nepabeigtās šķērssienas ieraudzīju groziņu ar pārtiku, kuru bija nesusi nabaga Fulata. Pacēlu groziņu un paņēmu to līdz uz nolādēto dārgumu glabātavu, kam bija lemts kļūt par mūsu kapenēm. Pēc tam atkal atgriezāmies, godbijīgi pārnesām Fulatas ķermeni un nolikām to uz grīdas līdzās naudas kastēm. Paši apsēdāmies, atspiedušies pret trim akmens šķirstiem, kas bija pilni ar nenovērtējamiem dār­gumiem.

—   Sadalīsim pārtiku tā, lai tās pietiktu pēc iespējas ilgākam laikam, — sers Henrijs ieteica.

Tā arī izdarījām. Aprēķinājām, ka katram iznāktu četras bezgala mazas devas, ar kurām varētu vilkt dzīvību labi ja divas dienas. Bez biltonga jeb kaltētas medījuma gaļas mums bija divas ķirbju pudeles, katrā apmēram pa kvartai ūdens.

—   Nu, un tagad, — sers Henrijs sacīja, — paēdīsim un padzer­sim, jo rīt mūs gaida nāve.

Noēdām pa mazam gabaliņam kaltētas gaļas un iedzērām pa malkam ūdens. Lieki teikt, ka mums gandrīz nepavisam nebija ēst­gribas. Kaut gan sen nebijām nekā baudījuši, taču paēduši jutā­mies labāk. Tad cēlāmies kājās un sākām plānveidīgi taustīt un izklauvēt mūsu cietuma sienas un grīdu, sirds dziļumos cerēdami atrast kaut kādu izeju. Taču tādas nebija. Un bija jau arī neticami, ka tāda varētu būt šeit, kur glabājās tādi dārgumi.

Lampas gaisma satumsa. Visa eļļa gandrīz jau bija izdegusi.

—   Kvotermein, — sers Henrijs griezās pie manis, — vai jūsu pulkstenis iet? Cik pašreiz rāda?

Es izņēmu pulksteni un paskatījos. Bija seši pēcpusdienā, bet alā ienācām vienpadsmitos.

—   Infadūss iedomāsies par mums, — es ieteicos. — Ja neatgrie- zīsimies šovakar, viņš rīt no rīta sāks mūs meklēt, Kērtis.

—   Un velti meklēs, jo viņš nezina ne durvju noslēpumu, ne arī, kur tās atrodas. Līdz vakardienai to nezināja neviens dzīvs cilvēks, ja neskaita Gegūlu, bet tagad to patiešām nezina neviens. Pat ja Infadūss uzietu durvis, viņš nespētu tās uzlauzt. Visa ku­kuāņu armija nav spējīga uzlauzt piecas pēdas biezu klinti. Draugi, mums nekas cits neatliek, kā pakļauties Visuvarenā gribai. Dzīša­nās pēc dārgumiem daudzus novedusi pie bēdīga gala. Mēs tikai palielināsim viņu skaitu.

Gaisma bija kļuvusi vēl blāvāka.

Pēkšņi lampa uzliesmoja un asi un reljefi izgaismoja visu ainu: balto ilkņu milzīgās grēdas, šķirstus ar zeltu, nabaga Fulatas sa­stingušo ķermeni tiem līdzās, ar dārgakmeņiem pilno kazādas mai­siņu, dimantu mirgojošo zaigu un mūsu, trīs vīru, bezprātīgās, nobālušās sejas, kad mēs tā sēdējām un gaidījām bada nāvi.

Pēkšņi liesma saplaka un nodzisa.

XVIII nodala MES ZAUDĒJAM CERĪBU

Nespēju pienācīgi aprakstīt nākošās nakts šausmas. Tikai žēl­sirdīgais miegs kaut cik palīdzēja mums tās atvieglot, tālab ka no­gurums prasa savu tiesu pat tādā stāvoklī, kādā atradāmies mēs. Tomēr nespēju ilgi gulēt. Pat aizmirstot briesmīgās domas par draudošo likteni, — jo tāda bojā eja, kāda gaidīja mūs, varētu pie­spiest trūkties pat visdrosmīgāko cilvēku pasaulē, bet es nekad ne­esmu prasījis, lai mani uzskatītu par drošsirdīgu, — arī pats klu­sums bija tik dziļš, ka neļāva aizmigt.

Lasītāj! Varbūt tev gadījies gulēt naktī bez miega, kad klusums kļūst mokošs, bet esmu pārliecināts, ka tev nav nekāda priekšstata par to, cik dzīvs un gandrīz vai taustāms var būt pilnīgs klusums. Zemes virsū allaž dzirdamas kaut kādas skaņas vai kustība, kas, pašas būdamas tikko manāmas, tomēr notrulina pilnīgā klusuma griezīgo asmeni. Bet šeit neiespiedās neviena vienīga skaņa. Bijām aprakti milzīgā sniegiem klātā kalna dzīlēs. Tur augstu, tūkstošiem pēdu virs mums, spirgtais vējš brāzās pāri baltajiem sniegiem, bet vēja pūsma nesasniedza mūs. Gara eja un piecu pēdu biezā akmens siena norobežoja mūs pat no šausmīgā Nāves mājokļa, bet miroņi taču netrokšņo. Pat visas zemes un debesu artilērijas dārdi nesa­sniegtu mūsu ausis šajās dzīvajās kapenēs. Mēs bijām nogriezti no visas pasaules atbalsīm — bijām jau tikpat kā miruši.

Pēkšņi es asi apjautu visu mūsu stāvokļa ironiju. Mums līdzās atradās dārgumi, kuru pietiktu, lai samaksātu mērenu valsts pa­rādu vai uzbūvētu bruņukuģu flotili, un tomēr mēs ar priecīgu prātu būtu iemainījuši visu šo bagātību pret visniecīgāko cerību izkļūt no šejienes. Drīz vien mēs, bez šaubām, būsim laimīgi, ja varēsim tos atdot par niecīgu gabaliņu maizes vai ūdens malku, bet pēc tam pat par to, lai mūsu ciešanas drīzāk beigtos. Patiesi, bagātība, ku­ras iegūšanai cilvēki bieži vien veltī visu mūžu, zaudē savu vērtību, kad tuvojas pēdējā stundiņa.

Gausi vilkās nakts.

—   Gud, — pēkšņi ierunājās sers Henrijs, un viņa balss baismi noskanēja dziļajā klusumā, — cik sērkociņu jums palikuši?

—   Astoņi, Kērtis.

—   Uzraujiet vienu. Palūkosimies, cik pulkstenis.

Guds iededza sērkociņu, un pēc necaurredzamās tumsas tā liesma gandrīz vai apžilbināja mūsu acis.

Pulkstenis rādīja piekto rīta stundu. Sai brīdī augstu virs mums pāri sniegotajām kalnu smailēm sārtojās rītausma un viegls vējš sāka kliedēt no ieplakām nakts miglas vālus.

—   Mums vajadzētu paēst, lai uzturētu spēkus, — es sacīju.

—  Kāda jēga ēst? — Guds atsaucās. — Jo ātrāk nomirsim, jo labāk.

—   Kamēr dzīvojam, tikmēr ceram, — noteica sers Henrijs.

Paēdām un iedzērām pa malkam ūdens. Pagāja vēl kāds laiciņš,

un tad viens no mums ieteica pieiet cieši klāt durvīm un kliegt vājā cerībā, ka ārpusē kāds izdzirdēs kliedzienus. Tāpēc Guds, kuram ilgajos flotes dienesta gados balss bija kļuvusi īsti griezīga, aiz­taustījās pa eju un iesāka kliegt, un jāsaka, ka viņš taisīja elliš­ķīgu troksni. Man nekad nebija nācies dzirdēt līdzīgus bļāvienus, taču rezultāts bija līdzvērtīgs moskītu sīkšanai.

Pēc brīža Guds pārstāja kliegt un atgriezās, juzdams tik stipras slāpes, ka viņam vajadzēja padzerties. Nospriedām vairāk ne­kliegt, jo kliegšana nodarīja zaudējumus mūsu niecīgajam ūdens krājumam.

Atkal apsēdāmies, atspiedāmies pret šķirstiem, kas bija pilni ar nevienam nevajadzīgiem dimantiem, un sēdējām tā mokošā bez­darbībā. Mūsu stāvoklī tas bija vissmagākais. Atzīšos, es devu vaļu izmisumam — noliecis galvu uz sera Henrija platā pleca, sāku raudāt. Man liekas, ka arī Guds, kas sēdēja otrajā pusē, rija asaras, vienlaikus aizsmakušā balsī lamādams sevi par šādu vā­jību.

Cik gan krietns un drosmīgs bija sers Henrijs! Ja mēs būtu divi pārbiedēti bērni un viņš mūsu aukle, arī tad šis lielais vīrs nevarētu izturēties pret mums maigāk. Aizmirsdams pats sevi, viņš darīja visu, lai kaut mazliet nomierinātu mūsu iedragātos nervus. Viņš stāstīja mums par cilvēkiem, kuri arī bija nonākuši līdzīgos ap­stākļos un brīnumainā kārtā izglābušies no bojā ejas. Tā kā šādi stāsti nespēja mūs uzmundrināt, viņš sāka runāt par to, ka mūsu stāvoklis tikai paātrinās neizbēgamo galu, kas gaida visus cilvē­kus. Viņš mierināja mūs, ka viss ātri beigsies un ka bada nāve ir žēlsirdīga (lai gan tas nav tiesa).

Pēc tam viņš mazliet citādā tonī, kā jau reiz biju no viņa dzir­dējis, ieteica mums paļauties augstākās varas žēlastībai. Es tad arī ar lielu prieku sekoju viņa padomam.

Lielisks ir sera Henrija raksturs — tik mierīgs un stiprs.

Pēc nakts tāpat aizvilkās diena, ja vien iespējams lietot šos vārdus, kad runa ir par vienu vienīgu nepārtrauktu dziļu nakti. Kad uzrāvu sērkociņu, lai palūkotos, cik pulkstenis, izrādījās, ka ir septiņi.

Mēs vēlreiz ieēdām un padzērām, un šai brīdī man iekrita prātā negaidīta doma.

—   Kā tas nākas, — es iesāku, — ka gaiss šeit visu laiku paliek svaigs! Te ir smacīgi un smagi, taču gaiss ir svaigs.

—   Patiešām, — Guds iesaucās, pielēkdams kājās, — man tas nemaz neienāca prātā! Gaiss nevar izspiesties cauri akmens dur­vīm, jo tās ir tik blīvas, cik nu vien blīvas kādas durvis var būt. Gaisam tātad ir no kaut kurienes jāpieplūst. Ja tas šeit neieplūstu, mēs jau būtu nosmakuši, te ienākot. Nāciet pameklēsim!

Sis vājais cerību stars radīja brīnumainu pārmaiņu. Pēc mirkļa, nometušies četrrāpus, mēs visi rūpīgi taustījām klinti, lai atrastu kaut niecīgāko vilkmi. Pēkšņi mans spars apsīka, jo roka bija sataustījusi kaut ko aukstu. Tā bija nabaga "Fulatas sastingusi seja.

Mūsu meklējumi turpinājās vairāk par stundu, līdz beidzot mēs ar seru Henriju pārtraucām tos, galīgi izmisuši un pamatīgi cie­tuši, jo tumsā pastāvīgi atdūrāmies ar pieri te pret ziloņu ilkņiem, te pret šķirstiem, te pret sienām. Turpretī Guds joprojām ņēmās meklēdams un, cenzdamies būt mundrs, apgalvoja, ka meklēt tomēr ir labāk nekā nīkt bezdarbībā.

—   Paklausieties, puiši, — viņš pēkšņi ierunājās tādā kā aiz­žņaugtā balsī, — panāciet šurp!

Mēs, protams, itin veikli aizrāpāmies pie viņa.

—   Kvotermein, pielieciet savu roku tur, kur es turu savējo. Vai jūs jūtat kaut ko?

—   Man liekas, ka no apakšas te plūst gaiss.

—   Un tagad paklausieties. — Viņš piecēlās, piecirta kāju, un cerības liesma uzplauka mūsu sirdīs: apakšā skanēja tukšums.

Trīsošiem pirkstiem uzrāvu sērkociņu. Man to vairs bija atlikuši tikai trīs. Ieraudzījām, ka atrodamies telpas vistālākajā stūrī un acīmredzot tāpēc iepriekšējos mokošajos meklējumos ne reizi ne­bijām uzgājuši šo vietu, kurai apakšā neapšaubāmi bija tukšums. Kamēr dega sērkociņš, uzmanīgi pētījām grīdu. Blīvajā akmenī pamanījām salaidumu un — goda vārds! — tur grīdas virsmas līmenī rēgojās akmens gredzens. Neizdvesām ne vārda, jo bijām pārāk uztraukti un mūsu sirdis, cerību spārnotas, tik mežonīgi dau­zījās, ka nespējām parunāt.

Gudam bija nazis, bet naža mugurā — āķis, ar kuru mēdz izvilkt zirga nagā iestrēgušos akmentiņus. Viņš atvāza nazi un centās aizķert gredzenu. Pēc lielām pūlēm Gudam izdevās pabāzt āķi zem gredzena un viņš cēla, ļoti uzmanīgi, jo baidījās nolauzt āķi. Gre­dzens sakustējās. Tā kā tas bija no akmens, tad, nogulējis neiz­kustināts vairākus gadsimtus, tas tomēr nebija tik cieši iegūlis kā tad, ja būtu bijis no dzelzs. Drīz vien gredzens stāvēja stāvus. Tad Guds iebāza gredzenā rokas un sāka to raustīt no visa spēka. Taču akmens nekustējās.

—   Ļaujiet man pamēģināt, — es nepacietīgi ierunājos, jo ak­mens atradās tieši telpas kaktā un tāpēc diviem vienlaikus pie­ķerties pie gredzena nebija iespējams. Satvēru gredzenu un vilku, bet velti.

Pēc tam tikpat veltīgi izmēģinājās sers Henrijs.

Guds vēlreiz izskrāpēja ar āķi visu plaisu, pa kuru plūda gaiss.

—  Un tagad, Kērtis, — viņš sacīja, — ķerieties pie darba. Vaja­dzēs krietni papūlēties, bet jums ir tik daudž spēka kā diviem. Pagaidiet! — Un Guds, noņēmis savu melna, izturīga zīda auduma lakatiņu, kuru viņš, kā jau cilvēks, kas rūpējas par savu ārieni, joprojām nēsāja apsietu ap kaklu, izvēra to cauri gredzenam. — Kvotermein, ķerieties Kērtisam ap vidu un, kad nokomandēšu, velciet, cik jaudas. Nu!

Sers Henrijs sasprindzināja visus savus milzīgos muskuļus, un ar visu spēku, ko vien daba mums devusi, likāmies klāt ari mēs ar Gudu.

—   Velciet! Velciet! Gredzens padodas! — elsa sers Henrijs, un es dzirdēju, kā nobrikšķ viņa varenās muguras muskuļi.

Atskanēja troksnis, it kā kaut kas atdalītos, tad ieplūda spēcīga gaisa straume — un mēs visi gulējām augšpēdus uz grīdas ar lielu akmens plāksni virsū. To bija paveicis sera Henrija milzu spēks, un, liekas, muskuļu spēks nebija vēl nekad nesis tādu svētību.

—  Uzraujiet sērkociņu, Kvotermein, — sers Henrijs teica, līdzko bijām piecēlušies un atguvuši elpu. — Uzmanīgi!

Sērkociņa gaismā — lai slavēts dievs! — ieraudzījām akmens kāpņu pirmo pakāpienu.

—   Ko tagad darīsim? — Guds iejautājās.

—   Skaidrs taču, kāpsim lejā pa šīm kāpnēm un paļausimies liktenim.

—   Pagaidiet! — sers Henrijs teica. — Kvotermein, paķeriet at­likušo biltongu un ūdeni, — tie var mums noderēt.

Taustīdamies sāku virzīties atpakaļ uz to vietu, kur pirmāk sēdē­jām, atspiedušies pret šķirstiem, un pa ceļam man kaut kas iešāvās prātā. Pēdējās divdesmit četrās stundās mēs par dimantiem bijām gandrīz piemirsuši, jo, patiesi, iedomājoties, kādas nepatikšanas tie mums sagādājuši, kļuva vai nelabi, bet es tomēr nolēmu, ka nekaitētu iebāzt kabatā pāris akmeņu tam gadījumam, ja mums kādreiz izdosies izkļūt no šīs šausmīgās alas. Tāpēc iegrūdu roku pirmajā šķirstā un piepildīju ar dārgakmeņiem visas savu. veco mednieka svārku izmantojamās kabatas, kā pašus beidzamos pa­ķerdams — un tā bija laimīga doma — pāris riekšavu lielo akmeņu no trešā šķirsta.

—   Paklausieties, draugi, — es uzsaucu, — vai jūs nepaņemsiet līdz kādu drusku dimantu? Es piebāzu visas kabatas.

—   Jupis būtu parāvis šos dimantus! — sers Henrijs atsaucās. — Ceru, ka nekad vairs neredzēšu nevienu pašu no tiem.

Guds nemaz neatbildēja. Manuprāt, viņš atvadījās no mirušās meitenes, kas tik ļoti viņu bija mīlējusi.

Tev, manu lasītāj, kad tu mierīgi sēdi mājā un domā par milzīgo, patiesi neizmērojamo bagātību, var likties dīvaini, ka mēs to tā atstājām. Bet esmu pārliecināts, ja tev pašam būtu bijis jāpavada kādas divdesmit astoņas stundas līdzīgā vietā gandrīz bez ēšanas un dzeršanas, arī tev negribētos apgrūtināt sevi ar dimantiem pirms nokāpšanas neizpētītos zemes dziļumos neprātīgā cerībā iz­bēgt no mokošas nāves. Ja man nebūtu kļuvusi par otro dabu ieraža nekad neatstāt to, kas var noderēt, ja ir kaut vismazākā

iespēja aiznest to līdz, esmu pārliecināts, ka nebūtu papūlējies pie­pildīt savas kabatas.

—   Nāciet, Kvotermein, — teica sers Henrijs, jau stāvēdams uz akmens kāpņu pirmā pakāpiena. — Mierīgi! Es eju pa priekšu.

—   Kāpiet uzmanīgi, — tur apakšā var būt briesmīga bedre, — es piemetināju.

—   Drīzāk gan tur varētu būt vēl viena telpa, — sers Henrijs noteica, lēnām kāpdams lejup un kāpjot skaitīdams pakāpienus.

Saskaitījis līdz piecpadsmit, viņš apstājās.

—   Seit kāpnes beidzas, — viņš teica. — Paldies dievam! Man liekas, šeit ir eja. Kāpiet lejā.

Nākošais kāpa Guds, bet pēc viņa es. Kāpņu galā uzrāvu vienu no atlikušajiem diviem sērkociņiem. Tā gaismā redzējām, ka stā­vam šaurā ejā, kas veda pa labi un pa kreisi taisnā leņķī no kāp­nēm, pa kurām tikko bijām nokāpuši. Vairāk mums nekā neizdevās saskatīt, jo sērkociņš, apdedzinājis manus pirkstus, nodzisa. Nu bija jāizšķir grūtais jautājums — uz kuru pusi iet. Protams, nebija iespējams iepriekš paredzēt, ne kas tās bija par ejām, ne arī uz kurieni tās veda, un tomēr pa vienu no tām mēs varējām nonākt drošībā, bet pa otru — aiziet nāvē. Stāvējām gluži apjukuši, līdz beidzot Guds piepeši iedomājās, ka tad, kad es uzrāvu sērkociņu, gaisa vilkme ejā nolieca liesmu pa kreisi.

—   Iesim pretī gaisa straumei, — viņš teica. — Gaiss pieplūst no āra, nevis otrādi.

Mēs piekritām un, ar roku taustīdamies gar sienu, iekams spērām kaut soli, uzmanīgi izmēģinādami pamatu, uzsākām savus bries­mīgos meklējumus, attālinoties no nolādētās dārgumu glabātavas. Ja tur kādreiz nokļūtu dzīvs cilvēks, lai gan es domāju, ka tas nenotiks, tad pierādījumam, ka mēs tur tikām bijuši, viņš atradīs vaļējos šķirstus ar dārgakmeņiem, tukšo lampu un nabaga Fula­tas baltos kaulus.

Kad tā taustīdamies bijām nogājuši apmēram stundas ceturksni, eja pēkšņi asi nogriezās vai ari to šķērsoja otra eja. Gājām tālāk pa to, lai pēc kāda laika nogrieztos trešajā. Tā tas turpinājās vai­rākas stundas. Likās, ka esam iekļuvuši akmens labirintā, no ku­rienes nebija izejas. Protams, neņemos teikt, kas tās bija par ejām, bet mēs nolēmām, ka acīmredzot tās būs senās raktuvju ga­lerijas, jo veda dažādos virzienos, liekas, sekojot rūdai. Tikai tā varējām izskaidrot eju lielo skaitu.

Beidzot apstājāmies, galīgi zaudējuši spēkus, un ar to pašu arī cerība atkāpās, liekot sirdij sažņaugties. Noēdām nožēlojamās bil- tonga atliekas un izdzērām pēdējo ūdens malku, jo mūsu rīkles bija kā kaļķu cepļi. Likās, ka mums izdevies izbēgt no nāves dārgumu glabātavas tumsā tikai tādēļ, lai sastaptu viņu šo eju tumsā.

Kad nu mēs tā stāvējām, atkal dziļi nomākti, man likās, ka mana dzirde uztvēra kādu skaņu, un es mudināju ari pārējos ieklausīties. Tā gan bija ļoti vāja un ļoti tāla, bet tomēr tā bija skaņa, klusa un urdzoša, jo arī sers Henrijs un Guds to sadzirdēja. Trūkst vārdu, lai aprakstītu svētlaimi, kas mūs pārņēma, kad pēc bez­galīgām pilnīgā nāves klusumā pavadītām stundām mūsu ausis saklausīja šo skaņu.

—   Zvēru pie debess, tur tek ūdens! — noteica Guds. — Ejam!

Un mēs atkal sākām iet tanī virzienā, no kurienes bija dzirdama

klusā urdzēšana, tāpat kā iepriekš pieturoties pie klints sienām. Jo tālāk gājām uz priekšu, jo skaņa bija labāk sadzirdama, līdz klusumā tā mums sāka likties ļoti skaļa. Uz priekšu, aizvien uz priekšu, un nu mēs skaidri dzirdējām strauji tekoša ūdens troksni. Un tomēr, kā gan tekošs ūdens varēja gadīties šeit, zemes dzīlēs? Tagad jau mēs bijām pavisam tuvu ūdenim, un Guds, kas gāja pir­mais, dievojās, ka viņš jūtot ūdens smaržu.

—   Ejiet uzmanīgi, Gud, — sers Henrijs teica, — laikam vairs neesam tālu no tā.

Plunkš! atskanēja šļakstiens, un Guds iekliedzās. Viņš bija iekri­tis ūdenī.

—  Gud! Gud! Kur jūs esat? — mēs aurojām, nobijušies līdz nāvei.

Mums par milzīgu atvieglinājumu, atbildei atskanēja Guda sē­cošā balss:

—   Viss kārtībā, es pieķēros pie klints. Iededziet sērkociņu, lai zinu, kur jūs esat.

Es steigšus uzrāvu pēdējo sērkociņu. Tā vājajā mirgā redzējām melnu ūdeni, kas tecēja mums tieši pie pašām kājām. Nevarējām saskatīt, cik plata ir šī upe, bet mazliet tālāk pamanījām tumšu stāvu — tur mūsu biedrs turējās pie klints izciļņa.

—  Sagatavojieties, lai varētu mani izvilkt! Man vajadzēs peldēt pie jums! — sauca Guds.

Pēc tam izdzirdām šļakstienus un varena cīniņa skaņas. Vēl mirklis — un Guds bija sakampis sera Henrija pastiepto roku. Iz­vilkām viņu sausumā.

—  Goda vārds, — viņš izgrūda, kampdams gaisu, — es biju par matu no nāves. Ja es nepagūtu pieķerties pie šīs klints un nemācētu peldēt, būtu pagalam. Straume ir tāda, ka var vai dzirnavu ratus griezt, un es nejutu zem kājām dibenu.

Bija skaidrs, ka šī nav īstā eja, tāpēc, kad Guds bija mazliet

atvilcis elpu, mēs visi padzērāmies, cik sirds kāroja, pazemes upes ūdeni, kas bija svaigs un gards, nomazgājām, kā nu varējām2 netī­rumus no sejām, kuras sen nebija ūdeni redzējušas, un pēc tam atstājām šīs Āfrikas Stiksas [55] krastus, lai atgrieztos pa eju atpakaļ. Guds, no kura slapjā apģērba nepatīkami pilēja ūdens, gāja pa priekšu. Beidzot nonācām līdz vietai, kur pa labi atzarojās otra eja.

—  Nu ko tad vairāk, jānogriežas uz to pusi, — gurdi teica sers Henrijs. — Seit visi ceļi ir vienādi. Varam tikai iet, līdz krītam.

Lēnām un ilgi, ilgi mēs meimurojām pa šo jauno eju, tikko vilk­dami kājas. Tagad pirmais gāja sers Henrijs.

Pēkšņi viņš apstājās, un tumsā mēs uzgrūdāmies viņam virsū.

—  Skatieties! — viņš čukstēja. — Es laikam jūku prātā, vai arī patiešām tur ir gaisma?

Mēs cieši ieskatījāmies tumsā. Jā, tur, tur labi tālu priekšā pa­tiesi rēgojās neskaidrs blāvs gaismas plankums, ne lielāks par lauku mājas loga rūti. Gaisma bija tik vāja, ka vienīgi mūsu acis, ilgu laiku neredzējušas nekā cita kā vien tumsu, spēja to saskatīt.

Cerība lika aizrauties elpai, un mēs steidzāmies uz priekšu. Pēc piecām minūtēm visas mūsu šaubas bija galīgi izkliedētas — pa­tiesi tas bija vājas gaismas plankums. Vēl mirklis, un mums uz­vēdīja īsta svaiga gaisa pūsma. Cīnījāmies uz priekšu. Pēkšņi eja kļuva šaurāka, un sers Henrijs nometās četrrāpus. Eja joprojām turpināja sašaurināties, līdz beidzot līdzinājās prāvai lapsas alai, tikai tagad, ievērojiet, tā bija izrakta zemē, — klints bija beigusies.

Milzīga piepūle, neganta spraukšanās — un sers Henrijs bija laukā no alas, pēc viņa Guds un tad es. Svētītas zvaigznes mir­dzēja virs mūsu galvām, un nāsis sajuta smaržīgo gaisu. Pēc tam augsne mums zem kājām negaidot iegrima, un mēs visi trīs kūleņu kūleņiem sākām ripot lejā pāri zālei un krūmājiem pa mīkstu, mitru zemi.

Man kaut kur izdevās pieķerties, un es apstājos. Apsēdies es jautrā balsī iekliedzos, cik jaudas. Tepat tuvumā, mazliet zemāk, kur nelielā līdzenumiņā bija beigušies sera Henrija mežonīgie auļi, atskanēja viņa atbildes kliedziens. Aizrāpos līdz viņam un redzēju, ka viņš bija neskarts, lai gan knapi spēja elpot. Pēc tam ņēmāmies meklēt Gudu. Turpat netālu viņu ari atradām — kapteinis bija iestrēdzis kādā sakņu staklē. Viņš bija dūšīgi sapluinīts, taču drīz vien atjēdzās.

Apsēdāmies zālē, un lūzums, kāds iestājās pēc visa pārdzīvotā, bija tik spēcīgs, ka, man patiesi liekas, mēs pat apraudājāmies aiz

prieka. Mums bija laimējies izbēgt no šī briesmīgā apakšzemes cie­tuma, kas gandrīz bija kjuvis par mūsu kapu. Jādomā, kāds žēlsir­dīgs augstāks spēks aizvadīja mūsu soļus uz šakāļa alu tur, kur beidzās eja (tāpēc ka acīmredzot tā tiešām bija ala). Un rau, virs kalniem ausma, ko vairs nebijām cerējuši ieraudzīt, sarka rožu sārtumā.

Drīz vien pāri kalnu nogāzēm pārslīdēja pelēkā rīta gaisma. At­klājām, ka atrodamies milzīgās bedres dibenā vai, drīzāk, tuvu tās dibenam pie ieejas alā, kur sākām savu ceļu kopā ar Gegūlu. Jau varējām saskatīt triju bedres malā sēdošo kolosu neskaidros ap­veidus. Skaidrs, ka briesmīgās ejas, pa kurām klejojām naktī, kas mums šķita mūžgara, kaut kādā veidā sākotnēji bijušas savieno­tas ar milzīgajām dimantu raktuvēm. Runājot par pazemes upi tur kalna dziļumā, jāsaka, ka dievs vien zina, kas tā tāda bija un uz kurieni vai no kurienes tā vēla savus ūdeņus. Vismaz man nav nekādas intereses izsekot tās tecējumam.

Kļuva aizvien gaišāks un gaišāks. Tagad jau varējām saredzēt cits citu, un jāatzīstas, ka ne līdz tam, ne arī pēc tam man nav nācies vērot skatu, kādu sniedzām mēs torīt. Vaigi mums bija iekri­tuši, acis dziļi iegrimušas dobumos, paši no galvas līdz kājām bi­jām putekļu, dubļu, zilumu un skrambu klāti. Sejas vēl pauda ilg­stošās šausmas no draudošās nāves. No šāda skata varētu nobīties pati dienas gaisma. Un tomēr Guda monoklis tikpat svinīgi kā aiz­vien turējās acī. Šaubos, vai viņš kaut reizi to tika izņēmis. Ne tumsa, ne izpeldēšanās pazemes upē, ne straujais lejupceļš pa no­gāzi nevarēja kapteini š_ķrrt no monokļa.

Drīz cēlāmies kājās, jo baidījāmies, ka no ilgākas sēdēšanas locekļi kļūs stīvi, un sākām lēnītēm, jo ikviens solis sagādāja mums sāpes, rāpties augšup pa milzīgās bedres slīpajām malām. Vairāk nekā stundu neatlaidīgi rausāmies uz augšu pa zilo mālu, pieķero­ties pie saknēm un zāles, kas to sedza.

Beidzot bijām laukā un stāvējām uz Lielā ceļa pie bedres pretī trim milzu tēliem.

Simt jardu attālumā ceļa malā dažu būdu priekšā dega uguns­kurs, kuram apkārt bija nometušies cilvēki. Devāmies uz to pusi, cits citu balstīdami un ik pēc dažiem soļiem apstādamies. Pēkšņi viens no cilvēkiem pieslējās kājās, bet, pamanījis mūs, metās zemē, bailēs kliegdams.

— Infadūs, Infadūs! Tie esam mēs, tavi draugi, — mēs saucām.

Viņš piecēlās un sāka skriet mums pretī, blenzdams šausmu pil­nām acīm un bailēs trīcēdams.

— Ak, mani pavēlnieki! Mani pavēlnieki! Jūs patiešām esat at­griezušies no miroņiem! Atgriezušies no miroņiem!

Un vecais karavīrs nokrita mūsu priekšā zemēt apkampa sera Henrija ceļus un no prieka sāka skaļi raudāt.

XIX nodaļa PALIEC SVEIKS, IGNOSI

Kopš tā neaizmirstamā rīta bija pagājušas desmit dienas, un mēs atkal bijām savā vecajā mājoklī Lū. Dīvaini, bet jāteic, ka mēs pēc drausmīgā piedzīvojuma bijām gandrīz vai pilnīgi atspirguši, vie­nīgi mani sariem līdzīgie mati, kad es iznācu no alas, bija kļuvuši apmēram par trim toņiem baltāki, nekā man tur ieejot, un Guds pēc Fulatas nāves, kas viņam bija stipri ķērusies pie sirds, likās stipri pārvērties. Es gan, apsverot šo notikumu no gados vecāka, daudz pieredzējuša cilvēka viedokļa, nāku pie pārliecības, ka viss izvērsies par labu, jo citādi noteikti rastos sarežģījumi. Nabadzīte nebija parasta iezemiešu meitene, viņa bija ļoti skaista, es pat teiktu, cēla un ar diezgan asu prātu. Taču nekāds skaistums un ne­kāds prāta asums nespētu viņas saistīšanos ar Gudu padarīt par vēlamu, jo, kā viņa pati teica: «Tāpat kā saule nevar savienoties ar tumsu, tā baltais cilvēks nevar savienoties ar melno.»

Man nemaz nav jāsaka, ka mēs vairs netikām iegājuši ķēniņa Zālamana dārgumu glabātavā. Atguvušies no noguruma, pie tam, lai atgūtos, bija vajadzīgas četrdesmit astoņas stundas, mēs nokā­pām gan milzīgajā bedrē, cerēdami atrast alu, pa kuru bijām iz­kļuvuši ārā no kalna dzīlēm, taču mūsu meklējumi bija nesekmīgi. Pirmkārt, bija lijis lietus un aizskalojis mūsu pēdas, bet bez tam milzīgās bedres nogāzes bija skudrulāču un citu dzīvnieku alu pil­nas. Nebija ko domāt uzminēt, kurai no šīm alām mums jābūt pa­teicīgiem par savu izglābšanos. Iepriekšējā dienā pirms atgriešanās uz Lū vēlreiz apskatījām stalaktītu alas brīnumus un, kāda dīvaina nemiera mudināti, pat iegājām arī Nāves mājoklī. Paejot zem bal­tās Nāves šķēpa, mēs ar sajūtu, kuru es nepavisam nespētu aprak­stīt, ilgi skatījāmies uz klints sienu, kas bija aizsprostojusi mums ceļu uz glābiņu, un domājām par neizmērojamiem dārgumiem aiz šīs sienas, par noslēpumaino veceni, kura gulēja sašķaidīta zem tās, un par daiļo meiteni, kam šī siena bija kļuvusi par kapeņu durvīm. Es saku — skatījāmies uz «klints sienu», jo, lai kā arī meklējām, mums neizdevās atrast ne pēdas no paceļamo durvju savienojuma vietām. Nespējām atklāt ari noslēpumaino mehā­nismu, kas spētu tās iedarbināt, lai gan noņēmāmies kādu stundu, tā ka tagad tas zudis uz mūžiem. Bez šaubām, tas bija kāds apbrī­nojams mehānisms, masīvs un tomēr neizdibināmi vienkāršs, tipisks laikmetam, kas to radījis. Es šaubos, vai otrs tāds ir atro­dams visā pasaulē.

Galu galā sapīkuši atmetām ar roku tālākajiem mēģinājumiem. Pat ja akmens masa piepeši mūsu acu priekšā paceltos, mēs diezvai saņemtu dūšu, pārkāptu pāri sakropļotajām Gegūlas mirstīgajām atliekām un vēlreiz ieietu dārgumu glabātavā, lai arī mums būtu pilnīga un noteikta pārliecība, ka kļūsim par neierobežota dau­dzuma dimantu īpašniekiem. Un tomēr es varēju vai raudāt, iedo­mājoties, ka jāatstāj visi šie dārgumi, droši vien lielākie, kādi pa­saules pastāvēšanas laikā savākti vienuviet. Taču nekas nebija līdzams. Vienīgi dinamīts varēja izlauzt ceļu blīvajā piecas pēdas biezajā klintī. Un tā mēs pametām šo vietu. Iespējams, ka kādā tālā nezināmā gadsimtā laimīgāks pētnieks nejauši atklās šo «Sē­žam, atveries!» [56] un pārplūdinās pasauli ar dārgakmeņiem. Es gan šaubos par to. Man nez kāpēc liekas, ka dārgakmeņiem, kuru vērtība skaitāma daudzos miljonos mārciņu sterliņu un kuri atrodas trīs akmens šķirstos, nekad nebūs lemts rotāt zemes skaistuļu kaklus. Tie paliks tur līdz visu dienu galam Fulatas kaulu sabiedrībā.

Ar vilšanās nopūtu atstājām šo vietu un nākošajā dienā devā­mies atpakaļ uz Lū. Just vilšanos no mūsu puses bija liela nepatei­cība, tālab ka — lasītājs jau droši vien atceras —, pirms atstājām savu cietumu, man iekrita prātā laimīgā doma katram gadījumam piebāzt ar dimantiem savu veco medību svārku kabatas. Daudz dārgakmeņu izbira, kad ripojām lejup pa bedres nogāzi, turklāt pazudušo skaitā bija prāvākā daļa lielo dimantu, kurus biju sastū­ķējis pašā virsū. Bet arī tā dārgakmeņu bija ļoti daudz, ieskaitot astoņpadsmit lielos akmeņus, kuri ikviens svēra apmēram no trīs­desmit līdz simt karatu. Jā, manos vecajos mednieka svārkos vēl bija diezgan dārgumu, lai padarītu mūs visus ja nu ne tīri par mil­jonāriem, tad vismaz par ārkārtīgi bagātiem cilvēkiem un lai kat­ram vēl paliktu tik daudz dārgakmeņu, ka iznāktu trīs labākās ko­lekcijas Eiropā. Tātad nevar teikt, ka mums pavisam nebūtu veicies.

Kad nonācām Lū, mūs ļoti sirsnīgi uzņēma Ignosi, kuru atradām sveiku un veselu. Viņš bija visai aizņemts, nostiprinot savu varu un pārkārtojot pulkus, kuri bija visvairāk cietuši lielajā kaujā ar Tvālu.

Elpu aizturējis, viņš klausījās mūsu brīnumainajā stāstā, bet, izdzirdis par Gegūlas briesmīgo galu, kļuva domīgs.

—        Panāc šurp, — viņš pasauca vecvecu indunu (padomnieku), kas kopā ar citiem sēdēja lokā ap valdnieku, taču tik tālu no mums, ka mūsu saruna viņu ausīm nebija dzirdama.

Vecais vīrs piecēlās, tuvojās mums, sveica valdnieku un apsēdās.

—   Tu esi vecs, — Ignosi teica.

—   Esmu gan, valdniek, mans pavēlnieki

—   Saki, vai bērna gados tu pazini Gegūlu, burvju mednieci?

—   Kā ne, valdniek, mans pavēlniek, pazinu!

—   Kāda viņa bija tolaik, vai jauna, līdzīgi tev?

—        Nebija vis, valdniek, mans pavēlniek! Viņa bija tāda pati kā šodien, — veca, krunkaina, ļoti neglīta un ļaunuma pilna.

—   Viņas vairs nav. Viņa ir mirusi.

—   Tā. Ak, valdniek! Tad mūsu zeme ir atbrīvojusies no lāsta.

—   EJ'

—        Kuum! Es aizeju, ak, melnais kucēn, kas pārkodis veca suņa rīkli! Kuum!

—       Jūs redzat, mani brāļi, — Ignosi teica, — tas bija noslēpu­mains radījums, un es esmu priecīgs, ka viņa ir pagalam. Viņa bija lēmusi jums nāvi šai tumšajā alā, bet pēc tam varbūt būtu atradusi kādu līdzekli, lai nogalinātu mani, tāpat kā kādreiz at­rada līdzekli, kā nogalināt manu tēvu, lai viņa vietā apsēdinātu tronī Tvālu, kas vecās sirdij bija mīļš. Tagad turpiniet savu stāstu, jo tādu vēl nav dzirdējis neviens!

Izstāstījis viņam par mūsu izglābšanos, es, kā jau mēs visi trīs bijām nolēmuši, izmantoju gadījumu, lai pateiktu Ignosi par mūsu nodomu atstāt Kukuāņu zemi.

—        Un tagad, Ignosi, pienācis laiks mums atvadīties no tevis, lai vēlreiz mēģinātu nokļūt savā zemē. Bet iegaumē, Ignosi, tu atnāci šurp kopā ar mums kā kalps, un tagad mēs atstājam tevi kā varenu valdnieku. Ja tavā sirdī mīt pateicības jūtas pret mums, tad nekad neaizmirsti rīkoties tā, kā tu mums solīji. Esi taisnīgs valdnieks, cienī likumu un nelem nevienu nāvei bez iemesla. Tad tu vadīsi savas dienas labklājībā. Vai rīt, kad ausīs gaisma, tu, Ignosi, nedosi mums karavīru vienību, kas palīdzēs mums pāriet pāri kalniem? Vai ne tā, valdniek?

Ignosi aizklāja seju ar rokām un kādu brīdi klusēja.

—        Mana sirds sāp, — viņš beidzot ierunājās. — Jūsu vārdi salauza manu sirdi. Ko esmu jums nodarījis, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ka jūs pametat mani nelaimīgu? Jūs stāvējāt man līdzās nemieru un kaujas laikā, vai patiesi jūs mani pametīsiet

miera un uzvaras dienā? Ko jūs vēlaties? Sievas? Izvēlieties jeb­kuru no manas zemes. Vietu, kur apmesties? Paraugieties — visa zeme, cik tālu sniedz acs, pieder jums. Mājas, kādās dzīvo baltie cilvēki? Jūs iemācīsiet manu tautu, kā tās ceļamas. Lopus, lai jums būtu gaļa un piens? Ikviens precētais vīrs atvedīs jums pa vērsim vai govij. Zvērus medībām? Vai tad pa maniem mežiem nestaigā ziloņi, un vai upeszirgi nesnauž niedrājā? Varbūt jūs alkstat cīņas? Mani pulki gaida jūsu pavēles. Ja es varu jums dot vēl kaut ko, es došu arī to.

—   Nē, Ignosi, mums nekā no tā visa nevajag, — es atbildēju. — Mēs gribam sameklēt savas īstās mājas.

—   Tagad es saprotu, — sarūgtināts sacīja Ignosi, un viņa acis iezibsnījās, — tie ir mirdzošie akmeņi, kurus jūs mīlat vairāk nekā mani, savu draugu. Jums nu ir akmeņi. Tagad jūs gribat atgriez­ties atpakaļ uz Natalu un doties pāri nemierīgajam, tumšajam ūde­nim, lai pārdotu tos un kļūtu bagāti, kā to alkst ikviena baltā cil­vēka sirds. Tad nu lai jūsu dēļ ir nolādēti šie akmeņi un lai no­lādēts ir tas, kas viņus meklē. Lai Nāve nopļauj ikvienu, kura kāja spers soli Nāves mājoklī, meklējot šos akmeņus. Esmu runājis, baltie cilvēki. Jūs varat iet.

Es uzliku savu roku uz viņa rokas.

—   Ignosi, — es teicu, — saki, vai tad, kad tu klejoji pa zulusu zemi, un vēlāk, kad dzīvoji starp baltajiem cilvēkiem Natalā, vai tad tava sirds neilgojās pēc tās zemes, par kuru tev bija stāstījusi māte? Pēc dzimtās zemes, kur tavas acis pirmoreiz skatīja gaismu un kur tu rotaļādamies vadīji savas bērnu dienas, pēc zemes, kas bija tava dzimtene?

—   Jā, tas bija tā, Makumazān.

—   Redzi, tā arī mūsu sirdis ilgojas pēc mūsu dzimtajām vietām.

Iestājās klusums. Kad Ignosi atkal ierunājās, viņa balss ska­nēja citādi.

—   Es saprotu, ko nozīmē tavi vārdi, Makumazān. Kā aizvien tie ir gudri un saprātīgi. Tas, kas radis lidot, nemīl rāpot pa zemi. Baltais cilvēks nespēj dzīvot melnādaino cilvēku dzīvi. Jā, jums jāiet projām un jāatstāj mani ar sāpošu sirdi, jo man jūs būsiet tikpat kā miruši, tāpēc ka no turienes, kur būsiet jūs, mani nevar sasniegt nekādas vēstis.

—   Bet uzklausiet mani, un lai mani vārdi kļūst zināmi visiem baltajiem cilvēkiem. Neviens baltais cilvēks vairs nepārnāks pāri kalniem, pat ja kādam no viņiem izdosies dzīvam nokļūt līdz tiem. Es necietīšu šeit tirgotājus ar viņu šautenēm un rumu. Mana tauta joprojām cīnīsies ar šķēpiem un dzers tikai ūdeni, tāpat kā to da- rija tās senči. Un es nepieļaušu, ka sludinātāji sētu viņu sirdīs bailes no nāves un saceltu manus ciltsbrāļus pret valdnieku, tā sagatavojot ceļu baltajiem cilvēkiem, kas vienmēr seko sludinātā­jiem. Ja kāds baltais cilvēks nonāks pie maniem vārtiem, es sūtīšu to uz turieni, no kurienes tas nācis. Ja viņu atnāks simts, es at­stumšu tos atpakaļ. Ja atnāks karaspēks, es raidīšu pret to visus savus pulkus un tiem neizdosies gūt virsroku pār mani. Neviens cilvēks vairs nenāks šurp pēc mirdzošajiem akmeņiem, nē, — un pat ja tas būs vesels karaspēks, jo, ja viņi nāks, es sūtīšu pulku, kas aizbērs raktuves, nopostīs baltās kolonnas alās un pieblīvēs alas ar akmeņiem tā, lai neviens nevarētu pat tuvoties tām durvīm, par kurām jūs stāstījāt un kuru noslēpums ir zudis. Bet jums trim, Inkubu, Makumazān un Bugvan, ceļš vienmēr būs atvērts, jo, raugi, nav neviena starp dzīvajiem, kas manai sirdij būtu dārgāks par jums.

Un jūs tomēr aiziesiet. Infadūss, mans tēvocis un mans padom­nieks, ņems jūs pie rokas un kopā ar pulku pavadīs jūs. Es uzzi­nāju, ka ir vēl otrs ceļš pāri kalniem, un viņš jums to parādīs. Pa­lieciet sveiki, mani brāļi, drosmīgie baltie cilvēki. Nelūkojiet vairs tikties ar mani, tālab ka tas iet pāri maniem spēkiem. Bet ziniet, es izdošu pavēli, un tā tiks izsludināta no vieniem kalniem līdz ot­riem. Jūsu vārdi, Inkubu, Makumazān un Bugvan, būs līdzīgi mi­rušo valdnieku vārdiem, un, kas tos izrunās, tam jāmirst [57] . tā jūsu piemiņa dzīvos mūsu zemē mūžīgi.

Un nu ejiet, iekams manas acis līdzīgi sievietes acīm nav sāku­šas liet asaras. Kādreiz, kad jūs atskatīsieties uz noieto dzīves ceļu vai arī kad būsiet veci un sapulcēsieties, lai pasēdētu un pasildītos pie uguns, jo saule jums jau vairs neliksies silta, jūs atcerēsieties, kā mēs stāvējām plecu pie pleca lielajā kaujā, kuru jau iepriekš bija paredzējuši tavi gudrie vārdi, Makumazān, kā tu, Bugvan, va­dīji aso ragu, kas triecās pret Tvālas sāniem, kamēr tu, Inkubu, stāvēji «Pelēko» rindās un vīri zem tava cirvja krita kā vārpas zem sirpja, līdz beidzot tu salauzi mežonīgā vērša (Tvālas) spēku un satrieci pīšļos viņa lepnumu. Palieciet sveiki uz mūžu, Inkubu, Makumazān un Bugvan, mani pavēlnieki un draugi!

Ignosi piecēlās. Dažus mirkļus viņš sirsnīgi raudzījās uz mums, tad apklāja galvu ar apmetņa stūri, lai apslēptu savu seju.

Klusēdami mēs aizgājām.

Nākošās dienas rītausmā atstājām LO. Mūs pavadīja vecais draugs Infadūss, kam šķiršanās no mums dziļi ķērās pie sirds, un «Bifeļu» pulks. Lai gan vēl bija ļoti agra rīta stunda, pilsētas galvena iela visā garumā bija ļaužu pilna. Kad pulka priekšgalā gajam garam, ļaudis sveica mūs tāpat kā valdnieku, bet sievietes svētīja mūs, jo bijām atsvabinājuši zemi no Tvālas, un meta mums zem kājām ziedus. t Tas viss bija ārkārtīgi aizkustinoši un nepa­visam nelīdzinājās tam, ko parasti nākas redzēt, dzīvojot starp iezemiešiem.

Taču neizpalika arī visai uzjautrinošs atgadījums, par ko es gana nopriecājos, tālab ka tas noderēja par ieganstu, lai mazliet pasmietos.

īsi pirms tam, kad mums vajadzēja šķērsot pilsētas robežas, no pūļa iztecēja jauka, jauna meitene, turēdama rokā dažas brīniš­ķīgas lilijās, kuras viņa pasniedza Gudam (nez kāpēc kapteinis, liekas, viņām visām patika; manuprāt, monoklis un bārda, kas kup­loja tikai uz viena vaiga, piešķīra tam šķietamu vērtību). Pēc tam meitene teica, ka viņai esot lūgums.

—   Runā.

—   Vai mans pavēlnieks nevarētu parādīt savai verdzenei daiļās, baltās kājas, lai viņa varētu uzmest acis un uz visu mūžu saglabāt atmiņas par daiļajām, baltajām kājām un pastāstīt par tām sa­viem bērniem. Viņa verdzene ir nākusi četras dienas, lai redzētu pavēlnieka kājas, tāpēc ka tās tiek daudzinātas visā zemē.

—   Lai velns mani parauj, ja es to darīšu! — uztraucies iesau­cās Guds.

—  Nu, nu, dārgais draugs! — sacīja sers Henrijs. — Nevar taču atteikt lēdijai.

—  Nerādīšu vis! — Guds ietiepīgi noteica. — Tas ir augstākā mērā nepieklājīgi.

Tomēr galu galā viņš bija ar mieru un, klātesošo sieviešu, it īpaši pateicīgās jaunās lēdijas sajūsmas saucieniem skanot, uzrotīja bik­ses līdz ceļgaliem. Tādā izskatā viņam vajadzēja iet, kamēr tikām ārā no pilsētas.

Baidos, ka Guda kājas jau nekad vairs netiks tā apjūsmotas. Viņa zobi, kas spēja reizēm pazust, un pat «caurspīdīgā acs» pa šo laiku kukuāņiem bija paspējuši jau vairāk vai mazāk apnikt, taču par viņa kājām to nekādā ziņā nevarēja teikt.

Ceļā Infadūss pastāstīja mums, ka ir vēl cita kalnu pāreja, uz ziemeļiem no tās, kuras turpinājums ir ķēniņa Zālamana Lielais ceļš, vai, pareizāk sakot, ka ir vieta, kur var nokāpt pa klinšu sienu, kura atdala Kukuāņu zemi no tuksneša un kurā izslējās Sābas ķēniņienes krūšu apveidi. Izrādījās arī, ka mazliet vairāk nekā pirms diviem gadiem pulciņš kukuāņu mednieku, meklējot strausus, kuru spalvas viņu zemē tiek ļoti augstu vērtētas karavīru galvas rotām, pa šo ceļu nokāpuši tuksnesī. Medīdami viņi aizklī­duši diezgan tālu no kalniem, un viņus sākušas mocīt stipras slā­pes. Ieraudzījuši pie horizonta kokus, viņi devušies uz turieni un uzgājuši lielu, auglīgu un bagātīgi apūdeņotu oāzi, kas stiepusies vairākas jūdzes. Pēc Infadūsa ierosinājuma mums atpakaļceļā va­jadzēja šķērsot šo oāzi. Tā mums likās laba doma, jo tādējādi acīmredzot tikām atbrīvoti no grūtībām, kādas mūs gaidītu kalnu pārejā. Bez tam vairākiem medniekiem, kuri kādreiz bija to at­klājuši, vajadzēja mūs pavadīt līdz oāzei, no kurienes, kā viņi ap­galvoja, varot pamanīt tuksnesī vēl citas auglīgas oāzes. [58]

Gājām nesteigdamies un ceļojuma ceturtās dienas vakarā atkal atradāmies uz kalnu kores, kas atdala Kukuāņu zemi no tuksneša, kurš vēla savus smilšu viļņus pie mūsu kājām, stiepdamies apmē­ram divdesmit piecas jūdzes uz ziemeļiem no Sābas ķēniņienes kalniem.

Nākošajā dienā līdz ar ausmu pavadoņi bija mūs atveduši līdz vietai, kur sākās krauja nogāze; pa to mums vajadzēja nokāpt tuksnesī, kas pletās vairāk nekā divi tūkstoši pēdu zemāk.

Te mēs atvadījāmies no mūsu uzticamā drauga, spēcīgā, vecā karavīra Infadūsa. Viņš svinīgi novēlēja mums visu to labāko, no bēdām gandrīz vai raudādams.

— Nekad vairs, mani pavēlnieki, — viņš teica, — manām ve­cajām acīm nebūs lemts redzēt tādus cilvēkus, kādi esat jūs. Ai, kā Inkubu kaujā zvetēja ienaidniekus! Kas tas bija par varenu skatu, kad viņš ar vienu cirtienu notrieca mana brāļa Tvālas galvu! Tas bija skaisti… skaisti! Neredzēt man vairs tādu cirtienu, ja nu varbūt vēl svētlaimīgos sapņos.

Mums bija ļoti žēl šķirties no viņa. Guds jutās tik aizkustināts, ka pat uzdāvināja viņam par piemiņu — ko domājat? — monokli!

(Vēlāk mēs uzzinājām, ka tas bija rezerves monoklis.) Infadūss bija sajūsmā, jo paredzēja, ka šāds piederums vareni cels viņa prestižu. Pēc vairākiem veltīgiem mēģinājumiem viņam beidzot iz­devās iespraust monokli acī. Nekā dīvaināka par šo veco kara­vīru ar monokli acī es gan vēl nebiju redzējis. Monokļi taču lāga nepiestāv pie leoparda ādas apmetņiem un melniem strausa spalvu pušķiem.

Pēc tam, pārliecinājušies, ka mūsu pavadoņi nodrošinājušies ar pietiekamiem ūdens un pārtikas krājumiem, mēs, noklausījušies «Bifeļu» pērkondimdošo atvadu sveicienu, spēcīgi paspiedām vecā karavīra roku un sākām kāpt lejup. Izrādījās, ka kāpšana ir ļoti grūta, bet, lai nu vai kā, tās pašas dienas vakarā mēs laimīgi sa­sniedzām kalna pakāji.

—   Vai zināt, — sers Henrijs ieteicās, kad tonakt sēdējām pie ugunskura un raudzījāmies uz klintīm, kas bija pārkārušās mums pāri, — manuprāt, pasaulē ir sliktākas vietas par Kukuāņu zem \ un es esmu pieredzējis bēdīgākus laikus nekā pēdējos pāris mēne­šus, lai gan visā mūžā neesmu piedzīvojis tik dīvainas lietas. Vai nav tā, draugi?

—   Es gandrīz vai vēlos atkal būt tur, — Guds nopūtās.

Es savā prātā nodomāju, ka labs ir tas, kas labi beidzas, bet visā savā garajā mūžā, kas bija pilns briesmu, man nekad nebija iznācis tik daudz reižu būt par matu no nāves kā pēdējā laikā. At­minoties vien to kauju, man kļūst auksti no galvas līdz kājām, un kur tad vēl mūsu pārdzīvojumi dārgumu glabātavā!

Nākošajā rītā uzsākām nogurdinošo ceļu cauri tuksnesim. Mūsu pieci pavadoņi nesa lielus ūdens krājumus. Nakti pavadījām zem klajas debess, bet, gaismai austot, atkal devāmies tālāk.

Trešajā dienā, apmēram ap dienas vidu, ieraudzījām tās oāzes kokus, par kuru bija stāstījuši mūsu pavadoņi, un stundu pirms saulrieta jau atkal staigājām pa zāli un dzirdējām ūdens burbu- ļošanu.

XX nodaļa ATRASTS!

Un tagad esmu nonācis varbūt pie visdīvainākā notikuma mūsu neparastajos piedzīvojumos, un tas pierāda, cik brīnumaini dzīvē dažkārt atgadās.

Mazliet aizsteidzies saviem abiem ceļabiedriem priekšā, es mie­rīgi soļoju gar strautu, kurš iztecēja no oāzes, izzuzdams izsalku­šajās tuksneša smiltis, un pēkšņi apstājos, neticēdams vairs savām acīm. Man priekšā, nepilnu divdesmit jardu attālumā, jaukā vie­tiņā, kāda kupla vīģu sugas koka paēnā stāvēja maza, tīkama būdiņa ar izeju uz strautu. Būdiņa bija celta daudzmaz līdzīgi kaferu būdām no zariem un zāles, bet ar parasta lieluma dur­vīm, nevis ar nelielu stropa skrejai līdzīgu spraugu.

«Kāda velna pēc te uzcelta būda?» es pie sevis noteicu.

Tikko biju to izteicis, durvis atvērās un no būdas klibodams izsteberēja baltais cilvēks, noaudzis ar milzīgu, melnu bārdu, tēr­pies zvērādās. Nospriedu, ka mani acīmredzot ķēris saules dū­riens. Tas taču nebija iespējams. Uz šādu vietu mednieki nekad nenāca. Protams, neviens mednieks te arī neapmestos uz dzīvi. Es blenzu un blenzu, un tāpat darīja arī tas otrais. Un tieši šai brīdī klāt bija arī sers Henrijs un Guds.

—  Paklau, draugi, — es sacīju viņiem, — vai nu es jūku prātā, vai arī šis patiesi ir baltais cilvēks?

Sers Henrijs skatījās, un Guds skatījās, un tad pēkšņi klibais baltais cilvēks ar melno bārdu skaļi iekliedzās un sāka klibot uz mūsu pusi, bet, kad bija jau dažus soļus no mums, it kā zaudējis samaņu, nokrita.

Ar vienu lēcienu sers Henrijs atradās tam līdzās.

—  Ak debess! — viņš sauca. — Tas ir mans brālis Džordžs!

Izdzirdis troksni, no būdas iznāca otrs cilvēks, tāpat tērpies

zvērādās, ar šauteni rokās, un pieskrēja pie mums. Ieraudzījis mani, arī viņš skaļi iekliedzās.

—   Makumazān! — cilvēks aurēja, — tu mani nepazīsti, bās? Es esmu Džims, mednieks Džims. Zīmīti, kuru tu man iedevi nodoša­nai bāsam, es pazaudēju, un tā mēs te mītam jau gandrīz divus gadus.

Un, nokritis man pie kājām, viņš sāka kūleņot pa zemi, no prieka raudādams.

—  Ak tu nevīžīgais nelieti! — es sacīju. — Tu gan esi pelnījis pamatīgas sukas.

Pa tam melnbārdainais cilvēks bija atžilbis un piecēlies kājās, un viņi ar seru Henriju, droši vien nevarēdami atrast vārdus, ilgi kratīja viens otra roku. Vienalga kālab viņi kādreiz bija sastrīdē­jušies (man ir tādas aizdomas, ka tas noticis kādas lēdijas dēļ^ lai gan es nekad netiku par to jautājis), tagad viņu strīds acīm­redzot bija pilnīgi aizmirsts.

—  Dārgais! — beidzot seram Henrijam izlauzās. — Es jau no­domāju, ka tevis vairs nav dzīvajos. Meklēju tevi viņpus Zāla­

mana kalniem un pēkšņi sastopu tuksnesi, kur tu tupi kā vecs maitasputns.

—       Gandrīz pirms diviem gadiem es mēģināju pāriet pāri Zāla­mana kalniem, — skanēja atbilde, teikta tāda cilvēka nedrošajā balsī, kam pēdējā laikā bijis maz izdevības runāt dzimtajā va­lodā, — bet, kad nokļuvu šeit, man uz kājas uzkrita liels akmens un sadragāja kaulu. Tālab es nevarēju ne turpināt ceļu, ne arī griezties atpakaļ.

Tad pienācu es.

—  Sveicināts, mister Nevil! — es teicu. — Vai atceraties mani?

—       Ak dievs! — viņš izsaucās. — Vai patiesi tas ir Kvotermeins? Kā! Un Guds arī šeit? Turiet mani, draugi, — man atkal noreiba galva … Cik tas viss ir dīvaini… Kas tā ir par laimi, vēl jo vairak tad, kad cilvēks jau beidzis cerēt!

Vakarā pie ugunskura Džordžs Kērtiss pastāstīja mums savu stāstu, kurš bija gandrīz tikpat bagāts notikumiem kā mūsējais, īsuma tas bija šads.

Pirms nepilniem diviem gadiem viņš bija atstājis Sitandas kralu, lai mēģinātu sasniegt kalnus. Par zīmīti, ko tiku nosūtījis ar Džimu, viņš līdz šai dienai nekā nebija dzirdējis, jo cienīja-

mais Džims bija to nozaudējis. Tāpēc, ņemdams vērā ziņas, ko bija ievācis no iezemiešiem, viņš gāja nevis Sābas ķēniņienes kalnu virzienā, bet gan uz to kāpņveidīgo nogāzi, pa kuru mēs tikko bijām atnākuši. Tas, protams, bija labāks ceļš nekā tas, kas bija atzīmēts vecā da Silvestras kartē. Tuksnesī viņam ar Džimu klā­jās ļoti grūti, taču galu galā viņi sasniedza šo oāzi, kur Džordžu Kērtisu piemeklēja liela nelaime. Atnākšanas dienā viņš sēdējis strauta malā, bet Džims stāvējis augstajā klinšainajā krastā tieši virs viņa un ņēmis no savvaļas bišu ligzdām medu (šādas bites, bez dzeloņa, sastopamas tuksnesī). Rāpdamies pa klintīm, viņš izkustinājis lielu akmeni, kas nogāzies un briesmīgi savainojis Džordža Kērtisa labo kāju. No tā laika viņš sācis tik stipri klibot, ka nav spējis nekur aiziet un nolēmis labāk palikt un no­mirt oāzē nekā droši iet bojā tuksnesī.

Pārtikas trūkumu viņi nav izjutuši, jo viņiem bijuši lieli pat­ronu krājumi, bet uz oāzi, īpaši nakts stundās, pulkiem nākuši dzert dzīvnieki. Viņi šāvuši tos vai arī ķēruši lamatās, gaļu ap­ēduši, bet ādas, kad viņu drānas bija novalkājušās, izmantojuši par apģērbu.

—  Tādā veidā, — Džordžs Kērtiss nobeidza savu stāstu, — mēs dzīvojam šeit gandrīz vai divus gadus kā otrs Robinsons Krūzo ar savu Piektdieni, veltīgi cerēdami, ka pēkšņi oāzē ieklīdīs kādi iezemieši un palīdzēs mums izkļūt no šejienes. Bet neviens nenāca. Beidzot vakar vakarā mēs ar Džimu nolēmām, ka viņš atstās mani un mēģinās sasniegt Sitandas krālu, lai atvestu palīgus. Rīt viņam vajadzēja doties projām, lai gan man bija maz cerību, ka redzēšu viņu atgriežamies. Bet tagad tu — no visiem cilvēkiem pasaulē tieši tu, kurš, kā es domāju, sen mani aizmirsis un vienā mierā dzīvo vecajā Anglijā, negaidot parādies un atrodi mani tur, kur vismazāk cerēji atrast. Tas ir pats dīvainākais notikums, kādu man jebkad nācies dzirdēt, un arī pats laimīgākais!

Tad sers Henrijs savukārt pastāstīja brālim mūsu piedzīvojumu galvenās epizodes, un, tā tērzēdami, mēs nosēdējām līdz vēlai naktij.

—  Nudien labi, — Džordžs Kērtiss sacīja, kad es viņam parādīju dažus dimantus, — jūs vismaz kaut ko esat atraduši par savām pūlēm, ja neskaita manu nevērtīgo personu.

Sers Henrijs iesmējās.

—  Akmeņi pieder Kvotermeinam un Gudam. Līgumā bija pare­dzēts, ka viņi dalīs savā starpā visu guvumu, kāds mums ceļā varētu gadīties.

Sī piezīme lika man padomāt. Aprunājies ar Gudu, es pateicu seram Henrijam, ka mēs abi lūdzam viņu ņemt trešo daļu dimantu, bet, ja viņš to negribētu, tad viņa daļa pārietu Džordža Kērtisa rīcībā, — viņam šo dārgumu dēļ īsteni nācies ciest pat vairāk nekā mums. Ar lielām pūlēm mēs pierunājām viņu piekrist šim priekš­likumam, bet Džordžs Kērtiss par mūsu lēmumu uzzināja daudz vēlāk.

* *

*

Ar to tad es domāju beigt šo stāstu. Mūsu atpakaļceļš caur tuk­snesi uz Sitandas krālu bija ārkārtīgi grūts, it īpaši tāpēc, ka mums vajadzēja balstīt Džordžu Kērtisu, jo viņa labā kāja bija stipri sa­vainota un no tās laiku pa laikam iznāca sadragātā kaula šķembas. Bet tā vai citādi mēs tuksnesi pievarējām, un stāstīt visus šī ceļo­juma sīkumus nozīmētu atkārtot daudz ko no tā, kas mums bija jāpārdzīvo iepriekšējo reizi.

Sešus mēnešus pēc mūsu atgriešanās Sitandas krālā, kur mēs atradām šautenes un pārējās atstātās mantības neskartas, lai gan vecais blēdis, kuram tās bijām uzticējuši, bija ļoti sarūgtināts par to, ka bijām palikuši dzīvi un atnākuši tām pakaļ, mēs visi sveiki un veseli vēlreiz sapulcējāmies manā mazajā namiņā Bīrijē, Dērbanas tuvumā, kur es pašreiz rakstu šīs rindas un kur es at­sveicinājos no tiem, kas bija kopā ar mani šajā visneparastākajā ceļojumā, kāds man visā garajā un piedzīvojumiem bagātajā dzīvē jebkad bijis veicams.

Tikko biju uzrakstījis pēdējo vārdu, kad ieraudzīju kaferu, kas nāca no pasta pa manu apelsīnkoku aleju ar vēstuli iešķeltā nūjā. Sī vēstule bija no sera Henrija, un tālab ka tā runā pati par sevi, es citēju to šeit nesaīsinātu.

Breiliholla, Jorkšīra.

Dārgais Kvotermein!

Ar vienu no pēdējiem pasta tvaikoņiem aizsūtīju Jums dažas rindas, lai pastāstītu, ka mēs trīs — Džordžs, Guds un es — laimīgi sasniedzām Angliju. Izkāpām krastā Sauthemptonā un nekavējoties devāmies uz pilsētu. Jums vajadzēja redzēt, cik švītīgs mūsu Guds staigāja jau nā­košajā dienā! Lieliski noskuvies, vizītsvārkos, kas piegulēja viņam kā cimds delnai, tikko pirktu monokli acī utt., utt. Gājām ar viņu pa parku, kur satikām dažus paziņas, un es

tūlīt pat pastāstīju tiem notikumu ar viņa «daiļajām, balta­jām kājām».

Guds ir saniknots, vēl jo vairāk tāpēc, ka kāds visai indīgs cilvēks dzirdēto nodrukāja vienā no augstākās sa­biedrības avīzēm.

Bet tagad pie lietas. Lai uzzinātu dimantu vērtību, mēs ar Gudu, kā jau vienojāmies, griezāmies pie Strītera juvelierfirmas, un es vienkārši baidos sacīt Jums, cik ļoti aug­stu tie novērtēti. Novērtējums ir zināmā mērā aptuvens, jo viņi teicās nezinām gadījumu, ka jebkad tirgū būtu bijuši tādā daudzumā šādi akmeņi. Izrādās, ka, izņemot vienu vai divus no pašiem lielākajiem, akmeņi ir visdzidrākā mir­dzuma un jebkurā nozīmē līdzvērtīgi vislabākajiem Brazī­lijas dārgakmeņiem, Es pajautāju, vai firma tos pirks; tad viņi paskaidroja, ka šāds pirkums viņiem nav pa spēkam, un ieteica pārdot akmeņus pa daļām, lai nepārplūdinātu ar tiem tirgu. Un tomēr viņi piedāvā simt astoņdesmit tūkstoš mārciņu sterliņu par visai nelielu daļu dārgakmeņu.

Jums jāatbrauc uz Angliju, Kvotermein, un pašiem jāpa­rūpējas par to, vēl jo vairāk tāpēc, ka Jūs joprojām pastā­vat pie sava, proti, ka trešā daļa dimantu, kuri nepieder man, ar devīgu roku tiktu dāvināta manam brālim.

Bet ar Gudu nav vairs īsti labi; gandrīz vai viss viņa laiks paiet, skujoties un veicot citus pasākumus, kas saistīti ar ārišķīgu sava ķermeņa izdaiļošanu. Un tomēr man lie­kas, ka viņš vēl joprojām jūtas nelaimīgs Fulatas dēļ. Viņš man teica, ka pēc atgriešanās mājās neesot redzējis ne­vienu sievieti, kas būtu līdzvērtīga Fulatai gan pēc daiļā auguma, gan arī pēc maigās sejas izteiksmes.

Es vēlos, lai Jūs atgrieztos dzimtenē, mans dārgais, ve­cais draugs, un nopirktu sev māju manā tuvumā. Jūs savā dzīvē esat diezgan pūlējušies, un tagad Jums ir daudz nau­das, bet man kaimiņos ir pārdodams īpašums, kas Jums būtu tieši piemērots. Lūdzu, brauciet, un, jo ātrāk, jo la­bāk! Grāmatu par mūsu piedzīvojumiem Jūs varat pabeigt uz kuģa. Mēs atteicāmies stāstīt savus piedzīvojumus, ka­mēr Jūs to nebūsiet uzrakstījuši, jo baidāmies, ka mums neticēs. Ja dosieties ceļā pēc šīs vēstules saņemšanas, Jūs iebrauksiet uz ziemassvētkiem, un es jau iepriekš lūdzu Jūs apmesties pie manis. Ap to laiku ieradīsies Guds un Džordžs un, starp citu, Jūsu dēls Harijs (tas tāpēc, lai ietekmētu Jūsu lēmumu par braukšanu!). Viņš jau bija atbraucis pie manis uz kadu nedēļu, lai pamedītu, un man viņš patīk. Jusu Harijs ir ārkārtīgi aukstasinīgs jauns cil­vēks: medību laikā viņš sašāva man kāju, pats izgrieza skrotis un pēc tam piezīmēja, cik izdevīgi ir, ja mednieku vidū allaž atrodas medicīnas students.

Uz redzi, veco zēn! Es nevaru teikt nekā vairāk, bet es zinu, ka Jūs atbrauksiet, kaut vai tādēļ, lai iepriecinātu savu patieso draugu

Henriju Ķērtisu.

P. S. Milzīgā ziloņa ilkņi, kurš saplosīja nabaga Kivu, ir piekārti manā vestibilā virs tā bifeļa ragū pāra, ko jūs man uzdāvājāt, un izskatās lieliski, bet cirvis, ar kuru es nocirtu galvu Tvālam, karājas virs mana rakstāmgalda. Zēl, ka mums neizdevās atvest bruņukreklus.

H. Ķ.

Šodien ir otrdiena. Piektdien atiet tvaikonis, un es patiesi do­māju, ka jāizmanto Kērtisa ielūgums un jādodas ar šo kuģi uz Angliju, kaut vai tādēļ, lai redzētos ar savu dēlu Hariju un parūpē­tos par šī stāsta nodrukāšanu, jo šo darbu man negribētos uzticēt nevienam citam.

SATURS

ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES……………………… 5

Ievadījumam ………………………………………………… 7

I    nodaļa. Es satieku seru Henriju Kērtisu … 9

II nodaļa. Leģenda par ķēniņa Zālamana raktuvēm . 17

III  nodaļa. Ambopa kļūst par mūsu kalpotāju … 27

IV  nodaļa. Ziloņu medības……………………………. 38

V nodaļa. Mūsu gājiens pa tuksnesi………………… 47

VI nodaļa. Ūdens! Odens!…………………………….. 58

VII nodaļa. Zālamana ceļš………………………………….. 68

VIII nodaļa. Mēs ienākam Kukuāņu zemē …. 84

IX  nodaļa. Tvāla — kukuāņu valdnieks …. 91

X  nodaļa. Burvju medības……………………………. 102

XI nodaļa. Mēs dodam zīmi…………………………… 114

XII nodaļa. Pirms kaujas………………………………….. 128

XIII  nodaļa. Uzbrukums…………………………………… 136

XIV  nodaļa. «Pelēko» pēdējā pozīcija…………………… 143

XV nodaļa. Guds saslimst………………………………… 159

XVI noda|a. Nāves mājoklis………………………………. 167

XVII nodaļa. Zālamana dārgumu glabātava …. 178

XVIII nodaļa. Mēs zaudējam cerību…………………….. 188

XIX nodaļa. Paliec sveiks, Ignosi……………………….. 197

XX nodaļa. Atrastsl………………………………………… 204


PASKAIDROJUMI

[1] es tiku atklājis astoņas antilopu pasugas, ar kurām līdz tam nekad nebiju sastapies, un daudzas augu sugas, galvenokārt'sīpolaugus. — A. Ķvotermeins.

[2] Čaka — zulusu karalis 19. gs. sākumā. Karalis Caka bija aizliedzis sa­viem karavīriem doties laulībā; vienīgi veterāni varēja ņemt sev sievas, turklāt tik daudzas, cik jebkurš no viņiem kaujās bija nogalinājis ienaidnieku.

[2] Domāta, Kapa kolonija, tag. Labās Cerības Raga province Dienvidāfrikas Republikā.

[2] Vecā derība — bībeles plašākā da]a.

[3] «ingoldzbija leģendas» — ang)u rakstnieka Bargema (1788.—1845.) ai pseidonīmu Tomass Ingoldzbijs sarakstītu balādu krājums.

[4] natala — province dienvidāfrikas Republikā; Dērbana — lielākā pilsēta Natalā.

[5] kafers — dienvidaustrumāfrikas tautu novecojies nosaukums.

[6] bamangvato — apvidus bečuāņu zemē (Botsvanā).

[6] Domāta Anglijas karaliene Viktorija (1819.—1901.).

[7] sers gārnets Volslijs (WolseIey) (1833.—1913.) — ang]u ģenerālis, Nata- las gubernators 19. gs. 70. gadu otrajā pusē. — Tulk.

[8] matabeles zeme — apgabals dienvidrodēzijā (Zimbabvē). — Tulk.

[8] seit rakstnieks, ļaudams vaļu savai fantāzijai, ar ķēniņa Zālamana raktu­vēm apzīmējis to vietu, uz kurieni, kā stāsta Vecā derība, Izraēlas-Judejas vald­nieks Zālamans (1020.—980. g. pr. m. ē.) rīkojis trīs gadus ilgu jūras ekspedīciju. Bez 420 vai 450 talantiem (t. i., 20 t) zelta jūras braucēji atveduši pērtiķus, pāvus, ziloņkaulu un sudrabu. Gadsimtiem ilgi neskaitāmu zinātnisku darbu autori mēģinājuši skaidrot, kur atradusies šī ar zeltu tik bagātā zeme, ko saukuši par Ofiru (skat. 19. Ipp.). Rezultātā Ofira tika meklēta visās pasaules daļās, ieskaitot Okeāniju un Ameriku, un tomēr apmierinoša atbilde uz šo jautājumu līdz šai dienai vēl nav atrasta. Nepamatota ir ari versija, ka Ofira atradusies Dienvid- austrumāfrikā, kur notiek romāna darbība. Interese par Dienvidāfriku radās 1867. gadā, kad pasauli satrauca sensacionāla ziņa — Dienvidāfrikā, Kimberli- jas tuvumā, bija atklāti ārkārtīgi bagāti dimantu lauki. Zemei, kuras teritorijā bija atklātas neizmērojamas dārgakmeņu iegulas, šis atklājums bija liktenīgs. R. Hegards, tolaik dzīvodams Dienvidāfrikā kā Natalas angļu gubernatora sek­retārs vēroja, kā angļu imperiālisms (Sesils Roudss) sagrābj melnā kontinenta bagātības. Nevaldāmais dimantu un zelta drudzis neapšaubāmi deva R. Hegar- dam vielu romānam. Dienas gaismā izceltie dārgakmeņi un zelts rakstnieka iz­tēlē sasaucās ar teiksmainiem senatnes notikumiem. Angļu lasītāju drudžainā interese par Dienvidāfriku un tās dārgumiem Hegarda romānu pāris dienās pa­darīja slavenu. Neskaitāmi naivi lasītāji uztvēra rakstnieka izdomu par patiesību un apbēra autoru ar vēstulēm, lūgdami paziņot ķēniņa Zālamana raktuvju precī­zas koordinātes. «Ķēniņa Zālamana raktuvju» panākumi pamudināja rakstnieku sarakstīt vēl veselu rindu romānu, kuros autors, cenzdamies maksimāli izmantot paša atklāto «zelta dzīslu», turpina smelt sižetus no Dienvidāfrikas dzīves. —• Tulk.

[8] Kudu — vītņragu antilope.

[9] kanu — dienvidāfrikas antilope.

[10] mašukulumbve — apvidus tag. zambijā, rietumos no tās galvaspilsētas Lusakas.

[11] suleimans — vārda zālamans arabu forma.

[12] manika — apvidus tag. zambijā, kur atrodas tās galvaspilsēta Lusaka.

19

[13] zulusi — dienvidaustrumāfrikas nēģeru cilts, kas 19. gs. sākumā bija sasniegusi lielu varenību.

[14] krāls — īpaša tipa ciemats Dienvidāfrikā, ko veido ar vienu kopīgu žogu norobežotas stropiem līdzīgas būdas.

[15] kvarta •— šķidruma mērs = 1,14 1.

[16] sābas ķēniņiene — valdniece zemē (Sābā), kas atradusies Dienvidarābijā (tag. Jemenā) un kur vienmēr esot valdījušas sievietes; viena no ķēniņa Zāla­mana daudzajām mīļākajām.

[16] Bāss — kungs, saimnieks.

[17] osta indijas okeāna krastā.

[18] blriļe — rajons dērbanā (izvietojies pakalnu virknē). — Tulk.

[19] ocotea bullata — dienvidāfrikā (ari Brazīlijā, Argentīnā u. c.) sastopams lauru dzimtas koks ar stipri nepatīkamu smaku, izturīgs, labi pulējams, atgādina valrieksta koku.

[20] afrikanderi — dienvidafrikas pirmo eiropiešu kolonistu pēcnācēji.

[21] veldas — dienvidāfrikas stepe.

[22] m. d. — medicinae Doctor (latīņu vai.) — medicīnas doktors. — Tulk.

[23] drahma — sena svara vienība = 3,732 g.

3 - 466

[24] inkosi — vadonis.

[25] angļu karā ar zulusiem Isandhluanā (1879. g. 22. janvāri) bija iznīcināta 1400 vīru liela angļu vienība.

[26] lords celmsfords — angļu ģenerālis, angļu karā ar zulusiem (1879. g.) angļu karaspēka pavēlnieks Dienvidāfrikā.

[27] kečvaio — zulusu karalis 19. gs. otrajā pusē.

[28] muia — gurnu apsējs.

** asegajs — metamais šķēps.

[30] stouns = 6,35 kg. — tulk.

[31] tvīds — slkrakstains vilnas vai pusvilnas audums.

[32] seit autors acīmredzot domājis franču emigrantu (Anglija) par princi pa­sludināto Napoleona III dēlu Luiju Napoleonu (16. III 1856.—1. VI 1879.) jeb Napoleonu IV. Apnicis nožēlojamo emigranta dzīvi un alkdams militāru slavu, «ķeizariskais princis» Napoleons IV 1879. gadā devās uz Kaplandi, lai piedalītos karā ar zulusiem. Kādā inspekcijas jājienā zulusi pie Itioliosi upes to noga­lināja. — Tulk.

[33] pinta — šķidruma mērs = 0,56 1.

[34] unce = 28,3 g.

[35] galons — šķidruma mērs =4,54 1 (ASV — 3,78 1).

[35] Ķvaga — stepes zebrai līdzīgs dzīvnieks.

[36] ljē — sena franču garuma mēra vienība = 4,5 km.

[37] morgens — sens laukuma mērs; sākotnēji tā pamatā bija platība, kuru. varēja apart vienā rīta cēlienā (vāciski — der Morgen — rīts) ar vēršu, pāri. — Tulk.

[38] atdzejojis v. Ķikāns.

[39] nebukadnecars — babiloniešu valdnieks (604.—562. g. pr. m. ē.).

[40] galda kalns — 1082 m augsts smilšakmens kalns ar galdam līdzīgu no- placinātu virsmu pie Keiptaunas. — Tulk.

[41] džeļrijs Cosers (1340.—1400.) — ievērojams angļu dzejnieks, literārās angļu valodas radītājs.

[42] netulkojama vārdu spēle: to scrag (angļu vai.) nozīmē aplauzt sprandu; valdnieka dēla vārds ir Scragga.

[43] fartings — sīka naudas vienība (ceturtā daļa pensa; penss — V12 šiliņa).

83

[44] princis arturs — anglijas karaļa Džona Bezzemnieka (1199.—1216.) brāļa­dēls, Anglijas troņa pretendents. Džons pavēlēja ieslodzīt princi Arturu cietoksni, un izdurt viņam acis. Jaunā prinča lūgšanas un asaras tā aizkustināja cietokšņa komandantu, ka viņš aizdzina karaļa uzpirktos neliešus.

[45] so nežēlīgo paņēmienu zina ne tikai kukuāņi, to pazīst vairums afrikāņu cilšu, un tas parasti saistīts ar kara pieteikšanu vai ar kādu citu sabiedriskā dzīvē svarīgu notikumu. — A. Ķvotermeins.

[46] getlings — sens šaujamierocis, nosaukts tā izgudrotāja R. Getlinga vārdā.

[47] sovrins ■— angļu zelta monēta, kuras nominālā vērtība ir viena sterliņu mārciņa. — Tulk.

[48] svazi — bantu nēģeru tauta. — tulk.

[49] atdzejojis v. Ķikāns.

[50] berserkeri — ārkārtīgi stipri, mežonīgi karotāji seno ziemeļu tautu sāgās. — Tulk.

[51] kimberlija — pilsēta Dienvidāfrikā, dibināta 1872. gadā, uzplauka, patei­coties dimantu raktuvēm.

[52] breča — kalnu iezis, kas sastāv no sacementetam nogulumu iežu vai vulkā­nisko iežu lauskām.

[53] makdufs — skotu feodālis, viens no galvenajiem vadoņiem, kas vadīja sacelšanos pret karali Makbetu (11. gs.).

[54] vecākiem cilvēkiem dodama priekšroka (tulk. no latiņu vai.).

[55] stiksa — sengrieķu mitoloģijā viena no upēm mirušo pazemes valstī.

195

[56] sezam, atveries! — formula tūkstoš un vienas nakts pasakās, ar kuru at­verama ieeja dārgumu glabātavā kalnos.

[57] sī savādā un negatīvā formā izteiktā lielas cieņas parādīšana ir pazīstama Āfrikas tautu vidū. Tā izpaužas šādi: ja cilvēka vārds ir ievērojamsL tā nozīme ir jāizsaka ar idiomu vai citu vārdu. Tādā veidā piemiņa tiek saglabāta paaudzēm ilgi vai ari līdz jaunais vārds izspiež veco. — Autora piezīme.

[58] mēs bieži nevarējām saprast, kā Ignosi māte ar mazo bērnu uz rokām varēja izciest grūtības ceļojumā pāri kalniem un tuksnesim, jo mums šīs briesmas izrādījās gandrīz vai liktenīgas. Tagad man ienāk prātā — un es gribu šais domās, cik nu tās ir vērtas, dalīties ar lasītāju —, ka viņa būs gājusi pa šo otro ceļu un aizklīdusi kā Hagara [Vecajā derībā Ābrama blakussieva un viņa sievas verdzene. — Tulk.] tuksnesī. Ja tas tiešām bija tā, tad šinī stāstā nav it nekā neizprotama. Pilnīgi iespējams, ka, pirms vēl māte vai bērniņš bija galīgi novār­guši, viņus varēja sastapt un aizvest uz oāzi kādi strausu mednieki, kā jau to stāstīja pats Ignosi. No turienes viņa varēja pāriet pamazām uz auglīgiem zemes apgabaliem un beidzot uz dienvidiem līdz zulusu zemei. — A. Ķvotermeins.