sci_philosophy Rolands Simons-Šefers MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Rolands Simons-Šefers

MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Apgāds ŤKrauklītisť Aizkraukle 1997

Roland Simon-Schaefer

Kleine Philosophie fiir Berenike

Philip Reclam jun. Stuttgart

Gramata ir saņēmusi Vacijas Jaunatnes savienības 1997. gada balvu

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs

Redaktore Anna Šmite Korektore Anitra Pārupe

Vāku zīmējis Jānis Kalaus Datorsalikumu veidojis Arnis Čakstiņš

Š Tulkojums latviešu valodā, Igors Šuvajevs - 1997 Š Vāka zīmējums, Jānis Kalaus - 1997 Apgāds "Krauklītis" - 1997

Šajā apskatā, pārejot no sistemātiskām idejām uz vēsturisku attīstību, esmu centies parādīt, ka filosofija ir viens veselums. Tā ir joma, kur var izvirzīt jautājumu, kas pārspēj visu speciālo zinātņu specifiskos jautājumus, - jautājumu par pasaules jēgu. Vienkāršā atbilde, kas tiek sniegta šajā apskatā, ir šāda: jautājums par jēgu ir cilvēka jautājums, vienīgi mēs to varam izvirzīt un uz to atbildēt, ja savā rīcībā īstenojam to, ko uzskatām par jēgpilnu.

Ja man ir laimējies radīt lasītājā iespaidu, ka filosofija ir visintere­santākā zinātne, jo tā ir visaptveroša, radoša un ļoti nozīmīga, un mo-dināt lēmumu izlasīt kādu no minēto filosofu darbiem, tad šīs grāmatas mērķis ir sasniegts.

lv de Igors Šuvajevs
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 15 July 2010 340E9542-604C-4CE0-998B-C6C2011A78F7 1.0 MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI Apgāds ŤKrauklītisť Aizkraukle 1997

Rolands Simons-Šefers

MAZĀ FILOSOFIJA BERENĪKEI

Apgāds ŤKrauklītisť Aizkraukle 1997

Roland Simon-Schaefer

Kleine Philosophie fiir Berenike

Philip Reclam jun. Stuttgart

Gramata ir saņēmusi Vacijas Jaunatnes savienības 1997. gada balvu

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs

Redaktore Anna Šmite Korektore Anitra Pārupe

Vāku zīmējis Jānis Kalaus Datorsalikumu veidojis Arnis Čakstiņš

Š Tulkojums latviešu valodā, Igors Šuvajevs - 1997 Š Vāka zīmējums, Jānis Kalaus - 1997 Apgāds "Krauklītis" - 1997

Saturs

Priekšvārds pieaugušajiem………………………………………………. 7

Mīlā Nīke!……………………………………………………………………. 9

I.   Kā rodas vārdi?……………………………………………………….. 10

1.  Pašu valoda un svešvalodas……………………………………………………………. 10

2.  Valoda un runāšana………………………………………………………………………. 11

3.  Bērnu valoda un pieaugušo valoda………………………………………………….. 12

4.   Valoda kā darbarīks……………………………………………………………………… 14

5.  Darbarīku attīstība………………………………………………………………………… 14

6.  Valodu atšķirīgums ……………………………………………………………………… 15

7.  Valoda kā vienošanās……………………………………………………………………. 17

8.  Valoda un Bābeles tornis……………………………………………………………….. 20

9.  Zinātnes valodas īpatnības …………………………………………………………….. 21

II.    Kā rodas vārdu nozīmes?…………………………………………. 22

1.  Nosaukumi un to nozīmes……………………………………………………………… 22

2.  Definīcija…………………………………………………………………………………….. 24

3.  Jēdziens un apjēgsme……………………………………………………………………. 26

III.    Kā mēs iegūstam zināšanas?…………………………………….. 27

1.  Zināšanu apguve un pieredze………………………………………………………….. 28

2.  Šaubas par mūsu zināšanām…………………………………………………………… 30

3.  Kaut kas neapšaubāms …………………………………………………………………. 30

4.  Nepieciešamie domāšanas noteikumi……………………………………………….. 31

5.  Nepieciešamie priekšnosacījumi

mūsu priekšstatam par pasauli………………………………………………………. 32

6.  Izziņas sākumpunkts - cilvēks………………………………………………………… 32

IV.    Mūsu pasaules ainas attīstība…………………………………… 34

1.  Ptolemaja pasaules sistēma…………………………………………………………….. 35

2.  Pētnieks kā detektīvs…………………………………………………………………….. 36

3.  Arī nepareizas sistēmas var būt gudri veidotas………………………………….. 37

4.  Heliocentriskā pasaules sistēma………………………………………………………. 38

5.  Gudra iebilde pret Kopemiku…………………………………………………………. 39

6.  Džordāno Bruno…………………………………………………………………………… 39

7.  Mūsu priekšstats par pasaules lielumu un tā attīstība………………………….. 40

8.  Attālumi mūsu Visumā………………………………………………………………….. 40

9.   Mērīšana ārpus ģeometrijas robežām………………………………………………. 42

10.  Galaktikas………………………………………………………………………………….. 42

11.  Cik liela ir pasaule?……………………………………………………………………… 43

12.  Kad bija sākums?………………………………………………………………………… 43

13.  Kurā vietā Visumā mēs atrodamies?………………………………………………. 44

14.  Zinātniskā pieredze nav galīga……………………………………………………….. 46

15.  Mūsdienu astronomija un Kolumba problēma…………………………………. 47

16.  Relativitātes teorija………………………………………………………………………. 47

17.  Kopsavilkums…………………………………………………………………………….. 49

V.   Vislielākais un vismazākais……………………………………….. 50

1.  Lietu dalāmība………………………………………………………………………………. 51

2.  Priekšstats par atomiem………………………………………………………………….. 51

3.   Antīkie prātojumi un mūsdienu pieredze…………………………………………… 52

4.   Ikdienas pieredze un tās teorētiskā nozīme………………………………………… 53

5.   Ķīmijas attīstība……………………………………………………………………………. 53

6.  Ķīmija un fizika: atoms………………………………………………………………….. 54

7.  Kāds varētu izskatīties atoms?………………………………………………………… 55

8.  Kā novēro atomus?……………………………………………………………………….. 55

9.  Dabas uzbūves sistēma………………………………………………………………….. 57

10.  Atomi un sīpoli…………………………………………………………………………… 57

11.  Atklāšana vai radīšana?………………………………………………………………… 58

12.  Vai vispār pastāv vismazākā daļiņa?………………………………………………. 60

13.  Fizikas robežas un filosofija………………………………………………………….. 61

VI.    Cik lieli esam mēs - cilvēki?…………………………………….. 62

1.  Bezgalīgās dalāmības piemērs ………………………………………………………… 63

2.  Vai šis stāsts varētu būt patiess?……………………………………………………… 64

3.  Fizikas kritika………………………………………………………………………………. 66

4.   Kants par galīgā un bezgalīgā problēmu…………………………………………… 68

5.  Domāšana par bezgalību ……………………………………………………………….. 69

6.  Cilvēks kā visu mēru mērs…………………………………………………………….. 69

7.  Kur ir izziņas robežas?………………………………………………………………….. 71

8.  Līdzšinējo pārdomu kopsavilkums………………………………………………….. 72

9.   Divi Ťkāpēcť jautājumu veidi ………………………………………………………… 75

VII.    Jautājums par jēgu………………………………………………. 76

1. Dievs un cilvēki……………………………………………………………………………. 77

2.  Vai mēs varam runāt par Dievu?…………………………………………………….. 78

3.  Dievs un pasaules kārtības problēma……………………………………………….. 81

4.  Pastāvošo reliģiju trūkumi……………………………………………………………… 82

5.  Filosofiskā reliģijas kritika……………………………………………………………… 85

6.  Bezgalīgais un sākums…………………………………………………………………… 86

7.  Ontoloģija un metafizika…………………………………………………………………. 87

8.  Filosofu Dievs un reliģijas Dievs…………………………………………………….. 88

9.  Dieva attaisnošana…………………………………………………………………………. 89

10.  Cilvēku filosofija vai kāpuru filosofija?…………………………………………… 90

11.  Kam šī pasaule ir vislabākā no visām iespējamām pasaulēm? … 92

12.  Pasaule bez Dieva………………………………………………………………………… 94

13.  Ko tas nozīmē zinātnēm?………………………………………………………………. 96

14.  Pilnības glābšana mākslā………………………………………………………………. 97

15.  Jautājums par cilvēka laimi……………………………………………………………. 98

16.  Antīkās teorijas par laimi

un mūsdienu eksistences filosofija…………………………………………………… 99

17.  Laime caur muļķību?…………………………………………………………………… 101

VIII. Pareizās sabiedriskās iekārtas meklējumi………………… 102

1.  Kā rodas cilvēka tikumiskā apziņa?………………………………………………… 103

2.  Morāles rašanās Kritija izpratnē…………………………………………………….. 103

3.  Dievticības funkcijas Kritija izpratnē………………………………………………. 106

4.   Kā cilvēki pamato savus likumus?…………………………………………………. 107

5.  Deontologi pret teleologiem…………………………………………………………… 107

6.  Kā aprēķināt laimi?………………………………………………………………………. 109

7.  Kritika un sintēze ………………………………………………………………………… 112

8.  Ideja par vislabāko valsti……………………………………………………………….. 113

9.  Platona aktualitāte………………………………………………………………………… 114

10.  Aristotelis ………………………………………………………………………………… 115

11.  Ideja par varas sadalījumu……………………………………………………………. 116

12.  Feodālisms………………………………………………………………………………… 117

13.  Pilsoņu valsts…………………………………………………………………………….. 118

14.  Sabiedriskais līgums…………………………………………………………………… 119

15.  Tomass Hobss…………………………………………………………………………… 119

16.  Džons Loks………………………………………………………………………………. 120

17.  Šarls Monteskjē…………………………………………………………………………. 121

18.  Žans ŽaksRuso………………………………………………………………………….. 122

19.  Ādams Smits…………………………………………………………………………….. 123

20.   Imanuels Kants………………………………………………………………………… 124

21.   Smita teorijas kļūme…………………………………………………………………… 124

22.   Karls Markss……………………………………………………………………………. 125

23.   Marksa izstrādātais pretmeta modelis……………………………………………. 127

24.   Džons Keinss…………………………………………………………………………….. 129

25.   Ekonomisko teoriju politiskās sekas………………………………………………. 129

26.   Pasaules vēstures gals?………………………………………………………………… 130

27.   Utopija………………………………………………………………………………………. 131

28.   Utopija vai Jaunā Atlantīda?…………………………………………………………. 133

29.   Negatīvās utopijas……………………………………………………………………….. 134

IX. Noslēguma pārdomas…………………………………………….. 138

1.  Ko mēs varam zināt?…………………………………………………………………… 138

2.   Kas mums ir jādara?…………………………………………………………………… 139

3.   Uz ko mēs drīkstam cerēt?…………………………………………………………… 140

4.   Kas ir cilvēks?…………………………………………………………………………… 142

Noslēguma piezīme……………………………………………………………………………… 146

Par filosofijas uzdevumu…………………………………………………………………. 146

īsas zinas par tekstā minētajām personām…………………………………………… 148

Vismīļāk runāju ar bērniem, Jo cerīgas ir tādas runas, ka izaugs saprātīgas būtnes, bet izauga - vai, dieniņ manu! [1]

Sērens Kjērkegors. "Vai nu / vai arī"

Priekšvārds pieaugušajiem

Mēs sakām, ka dzīvojam bērna gadsimtā. Tātad domājam, ka vienīgi mūsu laikā bērns ir atklāts kā bērns. Visi iepriekšējie laikmeti ir noslogojuši bērnu kā mazu pieaugušo, viņam bijis jāuzvedas kā pieau-gušajam, jāģērbjas kā mazam pieaugušajam, un pret viņu ir izturējušies kā pret pieaugušo. Tas, kurš lasīs Gētes laikabiedra Karla Filipa Morica izglītojošo autobiogrāfisko romānu "Antons Ceļotājs", acīmredzot pievienosies šim uzskatam, taču tas, kuram Kvintiliāna sacerējums pavēstīs, ka romieši uzskatīja par izsmalcinātību, ja pašu bērni iespējami ilgāk izturas kā mazi bērni, bet vergu bērniem pēc iespējas agrāk jāapgūst derīgas iemaņas, tas, kurš apskatīs bērnu rotaļu ainām pārpilno Pītera Brēgela gleznu un beidzot iepazīs Filipa Arjesa darbu ŤBērnības vēstureť,- tas nedaudz mainīs mūsu uzskatu par pagātni.

Un tomēr, ja aplūkojam pavērsienu bērna dzīvē 20. gadsimtā, mēs pamanām arī tās attīstībā dažu labu kļūmi.

Bērni salīdzinājumā ar pieaugušajiem ir neaizsargāti, un tāpēc lielajiem cilvēkiem pret viņiem kā vājākiem jāizturas draudzīgi, iecietīgi un ar sapratni. Lai bērnus saudzētu, mēs 20. gadsimtā esam izveidojuši bērna pasauli, kurā dominē dzīves tīkamā puse, turpretim negatīvā puse ir sašaurināta līdz minimumam resp. pilnīgi aizsegta.

Šajā harmoniskajā cerību pasaulē nav ciešanu, nāves, ļaunā, tā ir brīnišķīga pasaule bez pieaugušo pasaules stresa, tā ir fantāzijas un jaunrades pasaule, pasaule, no kuras galu galā bērni tomēr tiks padzīti. Jo pieaugušie zina, ka šī pasaule ir fikcija. Tā kā, uzlabojot pieaugušo ļauno pasauli, cilvēki visbiežāk ir kapitulējuši, tad viņi vēlas pēc iespējas ilgāk apslēpt bērniem īstenību. īstenība apdraud jaunību. Šajā ziņā mūsu

jūtīgums ir kļuvis tik liels, ka bērnu pasakas mums šķiet cietsirdīgas. Kādam gan necilvēkam ir bijis jābūt Gētem - mūsu Gētem! kurš saviem mazbērniem uzdāvinājis mazu rotaļlietu - giljotīnu. Mūsu nepārvarētās izbailes par Osvencimu un Sarajevu mūs darījušas jūtīgus pret priekšteču visniecīgāko kļūdu.

Ja mums izdotos novērst nesaskaņu starp personisko jūtīgumu humanitātes ziņā un politiski ekonomisko aprēķinu, varbūt mēs spētu radīt pasauli, kurā bērnus varētu ievadīt tieši. Taču tas nav tik ātri izdarāms. Mums jāpalīdz mūsu bērniem, kas, cerams, kļūs gudrāki rītdienas pieaugušie.

Pietiekami agri viņiem jāizskaidro mūsu problēmas. Vienīgā disciplīna, kas to spēj, ir filosofija. Tāpēc tā nebūtu jāslēpj no jauniem cilvēkiem.

Šīs grāmatas tapšanai ir ļoti personisks iemesls. Es gribēju izskaidrot savai tolaik divpadsmit gadus vecajai meitai Berenīkei, kas ir filosofa profesija.

Grāmatā ir ietverta nevis bērnu filosofija, bet gan filosofija, kas izklāstīta tā, lai to varētu saprast viens bērns un līdz ar to visi bērni un jaunieši. Tomēr pieaugušajiem nav jājūtas atstumtiem. Viņi nav tikuši īpaši tālāk par bērniem, kā paši to iedomājas. Daudz kas no tā, ko viņi domā zinām, ir viedoklis. Bērni vēl nav iedzinuši galvā tik daudz viedokļu, viņi vēl ir atklāti un jautā, jo apzinās, ka maz vēl ko zina.

Tas nav nejauši, ka zināšana par paša nezināšanu ir atziņa, ko Sokratam bijis ārkārtīgi grūti izklāstīt saviem laikabiedriem, proti, pieaugušajiem.

Mīļā Nīke!

Bērna attīstībā ir fāze, proti, noteikts vecums, kad viņi izvirza plaši pazīstamos un izdaudzinātos jautājumus, kas sākas ar "kāpēc": "Kāpēc saule spīd?", "Kāpēc puķe ir sarkana, bet zāle zaļa?", "Kāpēc galdu sauc par galdu?", "Kāpēc cilvēkiem ir jāmirst?" Bērni visai bieži iedzen savus vecākus izmisumā, jo lielākoties tie nespēj atbildēt uz šādiem jautājumiem. Acīmredzot vecāki skrien cauri dzīvei, visu nezinādami. Taču nezināšana tos netraucē, tie iztiek itin labi, ari daudz ko nezinot.

"Kāpēc zāle ir zaļa?" Atbilde: "Tāpēc, ka tā ir zaļa." Vai: "Tāpēc, ka debesis ir zilas."

Šis atbildes tikai ārējās formas ziņā ir atbildes, jo sākas ar Ťtāpēcť, taču īstenībā tās pauž ko citu: "Liec mani mierā!" vai "Es nezinu", vai "Pasaule ir tāda, kāda tā ir. Mēs nezinām, kāpēc tas tā ir".

Protams, bieži vien vecāki patiešām nopietni cenšas sniegt kādu atbildi. Iespējams, ka varbūt viņi mēģina izskaidrot trīs gadus vecam bērnam Saules sistēmas uzbūvi vai motora darbību un tā tālāk. Tas nemaz nav viegli. Nereti bērni var uzdot jautājumus, uz kuriem grūti atbildēt, turklāt atbildes nemaz nespēj izprast, jo nav vēl tik pieredzes bagāti domāšanā kā pieaugušie.

Taču, atceroties, kādus "kāpēc" jautājumus uzdevi Tu, kad vēl biji mazs bērns, jāatzīmē tas, ka Tu reti uzdevi vai ari vispār neuzdevi "kāpēc" jautājumus, bet bieži vaicāji par atsevišķu vārdu nozīmi.

Reiz tu man jautāji, ko nozīmē "ietve", un es atbildēju: "Ietve nozīmē "trotuārs"." Toreiz Tu biji apmierināta ar šo atbildi, jo līdz ar to zināji, kas ir ietve. Taču šī nelielā anekdote ir ārkārtīgi piemērota, lai tuvotos filosofiskiem jautājumiem, ko gribu izvirzīt, sākot mūsu nelielo pamācību par filosofēšanu.

I. Kā rodas vārdi?

Ja pētām piemēru, kurā nepazīstamais vārds "ietve" - kā nekā pašu valodas vārds - tiek izskaidrots ar vārdu "trotuārs", kas radies no franču valodas, tad pirmām kārtām mums jākonstatē, ka parasti bērns jautātu otrādi - viņš jautātu par vārda Ťtrotuārsť nozīmi un sagaidītu no vecākiem skaidrojumu: "Trotuārs nozīmē "ietve"." Varbūt tiktu izmantota ari vārdkopa "gājēju ceļš". Bet varbūt vecāki nespētu izskaidrot vārdu "trotuārs", jo paši to nezina, un viņiem būtu jāieskatās svešvārdu vārdnīcā.

Kādi vārdi ir atrodami svešvārdu vārdnīcā? Kā jau to rāda nosau­kums - visi svešie vārdi. Tie ir vārdi, kuri sākotnēji neietilpst mūsu valodā, bet kurus laiku pa laikam mēs lietojam.

Mūsu jautājums ir šāds: kā rodas vārdi? Par svešvārdiem jau varam sniegt atbildi - tie radušies no svešām valodām. Bet kā rodas mūsu pašu valodas vārdi? Kas gan ir mūsu pašu valoda?

1. Pašu valoda un svešvalodas

Ir valoda, kuru mēs saprotam tieši. Tā ir valoda, kurā mēs izskaidrojam svešo vārdu, proti, svešvārdu nozīmi. Šo valodu mēs dēvējam arī par mātes valodu, jo mūsu sabiedrībā parasti par bērniem un mājsaimniecību rūpējas māte, bet tēvam jāpelna nauda ārpus mājas.

Mūsu pašu valodas - mātes valodas vārdus mēs, būdami bērni, iemācāmies no saviem vecākiem. Vecāki ir iemācījušies valodu no saviem vecākiem, tie savukārt no saviem vecākiem, un tā tas noticis līdz pat pirmajiem cilvēkiem. Bet no kā valodu iemācījušies pirmie cilvēki vai pirmais cilvēks, ja vien tāds vispār bijis?

Nebija neviena, no kā viņi būtu varējuši mācīties. Vai nu cilvēki ir izgudrojuši valodu, vai arī visām pasaules lietām jau ir vārdi, kas cilvēkiem tikai jānolasa. Ja būtu tā, ka pastāv tikai viena vienīga valoda, kas iemājo lietās un kas cilvēkiem tikai jānolasa vai jāiemācās saprast, tad mums visiem būtu jārunā kopīgā pirmvalodā, kuru saprastu visi cilvēki.

Taču padomāsim, vai tā var būt. Pirmām kārtām mēs varam konstatēt, ka pastāv nevis viena mātes valoda, bet gan daudzas mātes valodas. Tam, kam mātes valoda ir vācu valoda, franču vai angļu valoda ir svešvaloda, bet tam, kam mātes valoda ir franču valoda, vācu valoda ir svešvaloda, turklāt ļoti sarežģīta svešvaloda.

Tātad tas, kādu mātes valodu bērns iemācās, ir pavisam nejauši. Ja vācu vecāku bērns tūdaļ pēc dzimšanas tiktu adoptēts japāņu ģimenē, kā mātes valodu viņš iemācītos japāņu valodu.

Ari mātes valodā pastāv atšķirības. Aplūkosim piemēra par ietvi. Tev, Berenīke, "trotuārs" bija zināms vārds, turpretim "ietve" - svešvārds. Acīmredzot tavi vecāki savās sarūnās, nemaz nedomājot, iekļāva franču valodas vārdu, un tu to saprati. Tu zināji, ko nozīmē trotuārs.

Bet kā gan tu iemācījies vārdu "trotuārs"? Kā bērni vispār iemācās valodu?

2. Valoda un runašana

Atbildot uz šiem jautājumiem, varbūt spēsim atbildēt uz jautājumu, kā cilvēki vispār nokļuvuši līdz valodai.

Kā tad bērns mācās valodu? Viņš dzird vecākus runājam un vienlaikus redz, ko vecāki dara. Taču vecāki zina, ka viņu bērns vēl nevar runāt. Viņi pūlas iemācīt bērnam valodu, pareizāk būtu sacīt - runāšanu.

Tikko es aizstāju "valodu" ar "runāšanu". Tam ir svarīgs iemesls: valoda ir, tā sakot, priekšmets, piemēram, tai atbilst vārdnīca, kurā visi valodas vārdi ir sakārtoti alfabēta kārtībā. Turpretim runāšana ir darbība.

Vecāki saviem bērniem iemāca ne tikai vārdnīcā esošo valodu, bet, demonstrējot vienkāršas runas situācijas, arī runāšanu. Turklāt viņi iemāca vārdus, kurus paši nemaz nelieto. Vārda "suns"" vietā viņi saka "vau- vau", "tvaika lokomotīves" vietā - "puf-puf' un tā tālāk.

Tātad vecāki ar saviem bērniem runā speciāli šim mērķim izveidotā valodā. Šī valoda salīdzinājumā ar pieaugušo valodu ir ļoti vienkārša. Tādu vārdu kā "lokomotīve" mazulis uzreiz nevar izrunāt. Skaņu secība ir pārāk sarežģīta. Bet "puf-puf izrunāt ir daudz vienkāršāk. Ar vārdu

"puf-puf' var ari tēlaini atdarināt lokomotīves braukšanas troksni - tvaika šņākšanu cilindros.

Gluži tāpat ir ar vārdu "vau-vau". Suns bērnam tiek raksturots kā dzīvnieks, kas vienmēr rej, proti, izdod skaņas "vau-vau". Principā "vau- vau" ir labs "suņa" apzīmējums, jo tas ir tēlains suņa izpaus­mes - riešanas apraksts. Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc mazi bērni gandrīz vienmēr savā valodā lieto vārdu "vau-vau". Ja pieaugušie suņa spēju riet gribētu izmantot par apzīmējuma mērauklu, viņi kaunētos suni saukt bērnu valodas vārdā. Tā vietā viņi to sauktu, piemēram, par "vaukšķi".

3. Bernu valoda un pieaugušo valoda

Mēs varam konstatēt, ka saskarsmei ar bērniem pieaugušie izgudro valodu, kas ir būtiski vienkāršāka par pieaugušo valodu. Šajā valodā, piemēram, nav tādu vārdu kā "es", "tu", "viņš" utt. Jo bērnam, kas mācās, šie vārdi jauktu prātu, viņam būtu jāpiedzīvo, ka tēvs un māte sevi dēvē par "es", bet viens otru - par "tu". Bērns nezinātu, kurš no abiem ir "es" un "tu". Viņš būtu pilnīgā neziņā, ja vecāki viņu uzrunātu ar "tu", bet viņam būtu jāatbild ar "es".

Lai novērstu šo apjukumu, vecāki un bērni sarunājas, minot savus vārdus, t. i., runā trešajā personā - "Tētis dara…", "Ansītim jāiet gulēt" utt.

Vai bērnu valoda ir kaut kas nepareizs? Jautājumu par pareizību vai nepareizību nemaz nevar izvirzīt. Nav taču nekādu šaubu, ka bērnu valoda ir izmantojama. Bērns un vecāki var sarunāties. Bērns šajā vienkāršajā valodā var izteikt savas vēlmes un saprasties ar vecākiem. Tas iet pat tik tālu, ka vecāki ar savu bērnu runā sava veida "privātā valodā". Tā ir valoda, ko saprot tikai vecāki un bērns, bet kas citiem nav saprotama. Vecāki saprot visus vārdus, ko bērns sagroza vai izrunā nepilnīgi, piemēram, "mokude", nevis "kumode" vai "gratofet", nevis "fotografēt".

Mācīdamies runāt, ikviens bērns ir izraisījis jautrību ar saviem pieaugušo valodas vārdu sagrozījumiem vai atdarinājumiem. Par tiem vecāki vēlāk stāsta aizvien no jauna.

Bērns, protams, neapstājas pie savas pirmās bērnu valodas. Viņš iemācās jaunus vārdus, un tas nozīmē, ka viņa vārdu krājums kļūst aizvien lielāks. Vienlaikus bērns iemācās arī raitāk un pareizāk izrunāt visus viņam zināmos vārdus, un beidzot zīdaiņu un mazu bērnu valodu atmet. Viņš sadusmojas, ja pieaugušie - protams, ar labu nodomu - turpina runāt maza bērna valodā.

Tā reiz gadījās ar manu krustmāti, kas man teica: "Re, kur puf-puf!" Sašutis es izlaboju: "Tā taču ir lokomotīve!" Tolaik man bija trīs vai četri gadi.

Kā tad bērni iemācās runāt? Viņi sāk ar pašiem pirmajiem vārdiem, lielākoties tie ir "tētis" un "mamma". Kāpēc tieši šie vārdi? Tāpēc, ka vecāki par bērnu ilgstoši rūpējas (cerams!). Iesākumā bērna pasaule sastāv no tēta un mammas, pudelītes, knupīša, slapjām biksītēm, kurās viņš nejūtas ērti, tukša, kurkstoša vēderiņa u. tml.

Mācīdamies runāt, bērns iemācās nosaukt savas pasaules priekš-metus. Rāpojot apkārt, visu aptaustot un paņemot mutē, viņš iepazīst pasauli. Šī pasaule bērnam kļūst aizvien daudzveidīgāka, un, vingri-noties runāt, viņš iegūst spēju runāt ar saviem vecākiem par šo pasauli.

Tātad mēs varam teikt, ka valoda mums ir vajadzīga, lai saprastos ar līdzcilvēkiem, piemēram, par lietām, bet pirmām kārtām - par mūsu vēlmēm. Izsalkumā jaundzimušais kliedz un brēc, mazs bērns varbūt saka "ņam-ņam". Kad bērns kļūst vecāks, viņš saka "Gribu bon-bongu?", bet vecāki vaicā "Kā to sauc?". Skolas gados bērns saka: "Esmu briesmīgi izsalcis, vai ir kas ēdams?" Taču visās šajās situācijās ir skaidrs, ko bērns vēlas.

Tātad mēs, cilvēki, esam attīstījuši runāšanu, lai cits ar citu varētu saprasties. Lietām, kas mūs interesē, mēs esam devuši atšķirīgus nosaukumus, lai spētu tās atšķirt. Tātad lietām nosaukumi nav ņemti no dabas, mēs tos izdomājam un norunājam ieviest noteiktai lietai vienu nosaukumu.

Šeit nu mēs gribētu apstāties un vēlreiz formulēt rezultātus mūsu līdzšinējām pārdomām par jautājumu "Kā rodas vārdi?".

4. Valoda ka darbarīks

Mūs aptverošo dažādo lietu vārdi vai apzīmējumi nav pielipuši pie lietām. Apzīmējumus izdomājam mēs, cilvēki, lai varētu lietas atšķirt, kad par tām runājam. Valodu esam izveidojuši mēs, cilvēki. Tas ir mūsu darinājums. Tam, ka valodu mēs uzskatām par darbarīku, ir izšķiroša nozīme mūsu turpmākajās pārdomās. Mēs varam padomāt par darbarīkiem, noteikt to funkcijas un pārdomāt, vai visas savas domas par darbarīkiem varam attiecināt uz valodu kā darbarīku.

5. Darbarīku attīstība

Darbarīki ir priekšmeti, kurus mēs izmantojam noteiktiem mērķiem. Pat vienkāršs akmens mums var kļūt par darbarīku, ja mēs ar to, piemēram, pāršķeļam riekstu. Ari zars mums var kļūt par darbarīku. Ja tas ir ļoti resns, mēs to varam izmantot kā vāli, ja tas ir ļoti tievs un taisns, varam to galā noasināt un izmantot kā šķēpu. Akmeni ar asām malām iespējams izmantot kā skrāpi, grieznes vai durkli, bet trulu akmeni - kā kaut ko sitamu vai ari metamu. Pat ja mūsu atrastie akmeņi nav tam piemēroti, mēs varam mēģināt šos akmeņus apstrādāt. Piemēram, mēs varam sist akmeni pret akmeni, cerot, ka tie sašķelsies. Šādā mēģinājumā mēs šo to uzzinām par akmeņiem. Mēs konstatējam, ka daži akmeņi ir trausli un viegli sašķeļami, turpretim citi ir ļoti cieti.

Bet kādēļ mums vispār ir vajadzīgi darbarīki? Lai veiktu darbības, ko ar kailām rokām vai zobiem nespētu izdarīt tik labi. Mazus riekstus, protams, mēs varam pārkost ar zobiem, bet neveiksmes gadījumā ari izlauzt kādu zobu. Protams, no nikna suņa mēs varam mēģināt aizsargāties ar rokām un kājām, taču kārtīga nūja šim nolūkam kalpo labāk. Protams, mēs varam ar rokām uzirdināt zemi, lai iestādītu nelielu stādu vai iesētu sēklu, vai, tieši otrādi, novāktu ražu, piemēram, kartupeļus, taču, ja mums ir lāpsta, darbs sokas labāk. Ūdeni mēs varam smelt ar rokām, taču ar kausu vai krūzi iesmeļam vairāk ūdens.

Šādā garā jebkurš varētu ilgi turpināt. Taču minēto piemēru pietiek, lai paskaidrotu, kā cilvēks nokļuvis līdz darabarlkiem un vēlāk līdz mašīnām. Mēs esam tos radījuši, lai savu dzīvi veidotu patīkamāku.

Ja vēlamies, mēs varam izstāstīt pilnīgi visu vēsturi par mūsu darbarīku radīšanu un pilnveidošanu. Mūsu pirmie darbarīki patiešām bija akmeņi un koka nūjas. Laika gaitā mēs iemācījāmies ar šiem materiāliem rīkoties aizvien labāk. Mēs izveidojām akmens darbarīkus, bet tad, kad iemācījāmies izkausēt no iežiem rūdu un izliet to noteiktās formās, varējām izgatavot instrumentus no metāla. Tā mēs turpinājām uzlabot darbarīkus, no vienkāršiem rīkiem pārgājām uz komplicētiem, pēc tam uz mašīnām un galu galā radījām mūs aptverošo tehnikas pasauli.

Ar valodu principā viss noritēja līdzīgi. Mēs sākām nosaukt dažādus priekšmetus, kas eksistē mūsu pasaulē, piemēram, dažādos augus un dzīvniekus, un, tā kā mums bija jāpārtiek no augiem un dzīvniekiem, līdz ar lietas nosaukumu mums ikreiz radās arī priekšstats, kam šī lieta ir noderīga.

Mēs konstatējām, ka noteikti augi un augļi ir ēdami, turpretim citi ir nebaudāmi, indīgi. Mēs iemācījāmies, ka atšķirīgu dzīvnieku gaļa garšo dažādi, ka ēdieni, ja tos uzkarsējam, ir visādā ziņā veselīgāki, utt.

6. Valodu atšķirīgums

Ja padomājam, ka cilvēki apdzīvo visu Zemi, varam arī saprast, kāpēc viņi runā atšķirīgās valodās. Kad cilvēki sāka veidot savas valodas, viņu grupējumi jau bija izkaisīti pa visu planētu. To kontakti nenodibinājās vienlaikus, un to dzīves telpas bija ļoti atšķirīgas: tuksneši, stepes, mūžameži, karstie tropi, aukstie ziemeļi.

Cilvēkiem bija jāpakļaujas šīm atšķirīgajām dzīves telpām, un tāpēc viņi radīja arī atšķirīgu lietu apzīmējumus. Vieniem bija jārod no-saukumi dažādiem mūžameža augiem un dzīvniekiem, stepes iemītniekiem jāatšķir visdažādākie zāļu paveidi, eskimosiem — vis-dažādākās sniega un ledus formas.

Tādējādi atšķirīgām valodām ir atšķirīgs vārdu krājums. Tautas, kas audzējušas zirgus, pazīst dažādus nosaukumus atšķirīgām zirgu sugām, atšķirīgām dzīvnieku ķermeņa daļām utt., turpretim citas tos nepazīst. Tātad tas, par ko kāds runā un kas viņu nodarbina, ir atkarīgs no tā, kādā apkārtnē un kā viņš dzīvo, piemēram, no tā, vai viņš ir zemkopis vai lopkopis.

Cilvēki, kuri dzivo noteiktā vietā un savā kopdzīvē dara daudz ko kopīgu, proti, kuru dzīves apstākļi ir vienādi vai līdzīgi, visbiežāk runā kopīgā valodā.

Protams, pastāv arī lietas, kas ir kopīgas visiem cilvēkiem, piemēram: visi cilvēki piedzimst kā bezpalīdzīgas būtnes, mācās staigāt, vecāki viņus pamāca, visu dzīvi viņiem jārūpējas par iztiku, apģērbu, lai pasargātu sevi no negaisa utt., un kādu dienu visiem ir jāmirst. Tātad mēs varam pieņemt, ka šīs problēmas cilvēki ietver vārdos visdažā-dākajās valodās, un tāpēc visās valodās ir apzīmējumi tēvam un mātei, ēšanai un dzeršanai, izsalkumam un slāpēm, siltajam un aukstajam, dzīvei un nāvei utt.

Valodnieki pamatojas uz to, ka cilvēki jau sen ir runājuši cits ar ci­tu -jau tad, kad vēl nebija izklīduši dzīvot pa visu Zemi. Tāpēc viņi mēģina no mūsdienu valodām izvedināt sava veida pirmvalodu. Tas nav tik vienkārši, jo mūsdienu valodās apzīmējumi vairs neskan vienādi, tieši otrādi - lielākoties tie skan ļoti atšķirīgi, vienīgi valodās, kurām ir tuva radniecība, vārdi ir līdzīgi.

Tā, piemēram, angļu vārdi ''father" un "mother" skan visai līdzīgi vācu vārdiem "Vater" un "Mutter". Tomēr mums ir vajadzīga vārdnīca, lai noskaidrotu, kādam mūsu valodas vārdam atbilst svešas valodas vārda nozīme. "Vater" un "father" ir vienkāršs piemērs. Tāpēc izvēlē-simies kaut ko grūtāku - vārdu "Schublade". Paskatīsimies, kas tam atbilst franču valodā. Šis vārds ir "tiroir", kas atvasināts no darbības vārda "tirer" - "vilkt". Mēs tātad šo priekšmetu dēvējam par "Schubla-de", bet franči saka "tiroir". Mēs tātad domājam par vienu un to pašu priekšmetu, bet franciski (tāpat kā latviski "atvilktne". Tulk.) tas darināts no atvilkšanas jēdziena, turpretim vācu valodā par valodiskā ap-zīmējuma tēlu tiek izmantota iebīdīšanas kustība (schieben - bīdīt, stumt).

Vai franči vairāk mēdz atvilkt atvilktnes, bet vācieši tur tās aizslēgtas? Protams, ne. Abiem, gan vācietim, gan francūzim, ir jāvelk, lai izvilktu atvilktni, un jāstumj, ja tie vēlas to aizslēgt. Bet kurš apzīmējums ir pareizais? Vai - kurš ir labāks?

Šiem jautājumiem nav jēgas. Gan "Schublade", gan "tiroir", gan "atvilktne" ir priekšmets, kas jāizvelk, piemēram, no kumodes vai galda. Un tad atvilktnē var kaut ko ievietot un pēc tam to atkal atbīdīt atpakaļ. Tieši šai nolūkā mums ir vajadzīgas atvilktnes, proti, lai saliktu tajās priekšmetus, kuri atrodas visapkārt un traucē, kuri varbūt ir plīstoši un kurus jāsargā, kuri parasti apput, kuri citiem nav jāredz utt.

Ar "vilkšanu", proti, "bīdišanu", mēs aprakstām vienu savas darbības daļu. Taču līdz ar to otru daļu mēs neizslēdzam. Mēs labi zinām, ko visu ar atvilktni var darīt. Mums ir priekšstats par to, kādam nolūkam atvilktne ir derīga, proti, kāda ir tās funkcija, un priekšmeta apzīmējumam pietiek ar vienu mūsu darbības daļas nosaukumu.

"Schublade" un "tiroir" tātad apzīmē vienu un to pašu priekšmetu, kaut gan to pamatā sākotnēji ir atšķirīgi priekšstati. Viena un tā paša priekšmeta apzīmēšanai atšķirīgās valodās mēs esam minējuši dažādi skanošus vārdus. Vārdi ir atšķirīgi nosaukumi, kurus atsevišķās valodās izmanto pasaulē esošu priekšmetu apzīmēšanai. Turklāt nav neviena pareizā vai nepareizā vārda, visi vārdi vienlīdz labi ir izmantojami apzīmēšanai.

Atgriezīsimies vēlreiz pie mūsu pārdomu sākotnējā piemēra. "Trotuārs" un "ietve" ir vienlīdz piemēroti tam, lai apzīmētu gājēju ceļu. Atšķirīgu valodu vārdiem, kas var skanēt pavisam atšķirīgi un kas radušies pilnīgi dažādi, var būt viena un tā pati nozīme. Ja tas ir tā, tad varam tulkot no vienas valodas otrā. Taču šai nolūkā mums ir vajadzīga vārdnīca, kurā norādīts, kādi svešās valodas vārdi savās nozīmēs atbilst mūsu pašu valodas vārdiem.

Šeit mēs sastopamies ar jaunu jautājumu - ar jautājumu par nozīmes izcelsmi. Mūsu izpēti mēs sākām ar jautājumu ŤKā radušies vārdi?ť un iztirzājām vārdu skanisko veidojumu. "Trotuārs" un "ietve" kā vārdi skan pavisam atšķirīgi un tomēr apzīmē vienu un to pašu priekšmetu - gājēju ceļu, kas ielu malās paredzēts kājāmgājējiem.

Pirms pievēršamies jautājumam par nozīmi, paturēsim prātā līdzšinējo pārdomu rezultātus.

7. Valoda kā vienošanas

Mēs, cilvēki, esam izveidojuši valodu, mēs esam vienojušies apzī­mēt mūs aptverošās lietas ar atšķirīgiem vārdiem. Bet kā gan mēs to izdarījām bez valodas? Pavisam vienkārši! Tā vēl joprojām vecāki izturas pret saviem bērniem, kad māca viņus runāt: viņi parāda bērnam priekš­metu un pasaka vārdu, piemēram, "auto", "vau-vau" u. tml. Tādējādi valoda tiek nodota tālāk, taču šādi tā arī ir radusies. Pirmcilvēki izdvesa dažādas skaņas, piemēram, "bubu", "baba" vai arī ko sarežģītāku. Šīm skaņām attīstoties, bija jāvienojas par to saistījumu ar noteiktu nozīmi.

Lai varētu par kaut ko vienoties, cilvēkiem bija jāsapulcējas. Latī­niski "sapulcēties" ir convenire. Tāpēc arī vienošanos mēs dēvējam par "konvenciju". Ja mēs sakām, ka cilvēku valodas balstās uz konvenciju, tad vēlamies pateikt arī to, ka cilvēkiem jāsapulcējas, lai varētu vieno-ties, kādus vārdus attiecināt uz noteiktiem priekšmetiem. Atšķirīgas valodas balstās uz tādu atšķirīgu cilvēkgrupu "sapulcēm", kuras dzīvojušas šķirti, piemēram, kuras šķīrušas jūras vai tuksneši, kalni vai mūžameži.

Kad, būdami mazulīši, sākam mācīties savu mātes valodu, mēs tiekam ievadīti patvaļīgā zīmju sistēmā (tā varētu būt arī citāda). Izteiktais vārds ir kāda priekšmeta skaniska zīme.

Taču šī patvaļīgā sistēma kļūst par mūsu mātes valodu, proti, par mūsu pirmo valodu un līdz ar to valodu, kurā mums galu galā viss ir jāizskaidro. Mēs saprotam svešvārdu tad, ja tā nozīmi spējam izskaidrot kādā mums saprotamā valodā, tātad savā mātes valodā.

Šī "konvencionālā" valoda sākas ar pirmo vārdu, par kura nozīmi vienojamies, proti, kura nozīmi saskaņojam, un pēc vēlēšanās ir paplašināma. Tas nozīmē, ka savā valodā vienmēr varam veidot jaunus vārdus. Mēs, piemēram, no diviem pazīstamiem vārdiem - no darbības vārda "griezt" un lietvārda "skrūve" esam izveidojuši vārdu "skrūv-griezis", lai apzīmētu mūsu darināto instrumentu.

Mūsu valoda nav neizmērojama, tai ir noteikts vārdu daudzums, taču, ja tas ir vajadzīgs, mēs to varam paplašināt. Mēs pat varam pieņemt svešo valodu vārdus, piemēram, vārdu "auto".

Vārdu "auto" var viegli izrunāt, un tāpēc tas pieder pie vārdiem, kurus mazulis var iemācīties ļoti ātri. Mazi bērni zina pavisam precīzi, kas ir auto, viņi to nekad nesajauks ar motociklu, taču viņi nezina, ka vārds "auto", kas ir saīsināta "automobiļa" forma, cēlies no sengrieķu valodas un nozīmē "pats". Automobilis ir "paškustīgais", jo vārds "mobils" ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē "kustīgs". Turpretim kariete ir velkama ar zirgiem, un tāpēc tā nav automobilis.

"Auto" tātad ir divu atšķirīgu valodu svešvārdu savienojuma sa-īsināta forma, taču to zina tikai retais un noteikti nezina mazs bēns, kas spēlējas ar rotaļu auto.

Svešvārdi var kļūt tik pazīstami, ka mēs nemaz nenojaušam to svešo izcelsmi. Ja šādu vārdu vairs neuztveram kā svešu, ja tas tā iegājies mūsu valodā, ka vairs neduras ausīs, tad to dēvējam par aizgūtu vārdu.

Šāds aizguvums ir pierastais vārds "mēbele". Tajā ir kaut kas tāds, kas ir ari "automobili", proti, kustīgums. Mēbeles var izkārtot dzīvoklī, un tādējādi dīvāns kā mēbele, uz kuras sēž, atšķiras no stingri iebetonēta akmens sola, kas tieši tāpēc nav nekāda mēbele.

No visa tā varam secināt, ka mūsu valoda ir atvērta jebkurai turpmākai attīstībai. Kamēr cilvēki to mācās kā pirmo valodu, runā tajā un maina to, tikmēr valoda ir dzīva, tuipretim tad, kad neviens vairs tajā nerunā kā mātes valodā, tā kļūst par mirušu valodu. Pie mirušām valodām pieder, piemēram, latīņu un sengrieķu valoda.

Taču šādas mirušās valodas var būt ļoti svarīgas, piemēram, zinātnē. Mēs esam starptautiski vienojušies, ka apzīmējumus saviem jaunatklāju­miem visās dabas jomās atvedināsim no latīņu vai grieķu vārdiem, jo tad mums nav jāstrīdas, vai izmantosim vācu, franču, angļu, itāliešu, spāņu, krievu, vai kādu citu valodu. Arī tā ir konvencija, vienošanās. Tās mērķis ir novērst visiem pazīstamo valodu sajaukumu pie Bābeles torņa. Rastos lieli sarežģījumi, ja katra tauta pastāvētu uz to, ka arī citām tautām jāizmanto tās lietotie priekšmetu un parādību apzīmējumi.

Līdz šim mēs pievērsāmies grūtībām, kas rodas tāpēc, ka cilvēki ir radījuši daudzas valodas. Ja vēlamies tikt saprasti, mums savas domas jāprot izteikt šajās atšķirīgajās valodās.

Taču arī vienas valodas ietvaros pastāv problēmas. Saksis un bavārietis runā vāciski, bet abu dialekti ir ļoti atšķirīgi. Viņi tikai ar grūtībām saprot viens otru. Vienas valodas atšķirīgos dialektus un izloksnes rada cilvēku telpiskā nošķirtība. Ja cilvēki dzīvotu ciešāk kopā, atšķirīgie dialekti izzustu.

Starp cilvēkiem pastāv arī vēl kāda cita valodiskā nošķirtība. Tā nav telpiska, tai ir sabiedriski cēloņi. Eksistē smalkas un vienkāršas aprindas. Viena māte teic: "Aizkāp pie omas!" Cita turpretim saka: "Vai tu negribētu apmeklēt savu vecmāmiņu?"

Tātad pastāv vienkārša un izsmalcināta valoda. Tādējādi ar valodas palīdzību saprašanās vietā var radīt atšķirtību. Tas pats notiktu arī tad, ja savu runu pārblīvējam ar svešvārdiem. Klausītājs vairs nevar saprast teikto, un runātājs, kas lielās ar savu izglītību vai zināšanām, viņu sāk kaitināt.

Cilvēks, kurš tīšām runā nesaprotami, valodu izmanto ļaunprātīgi. Visu valodu jēga ir panākt saprašanos. Sabiedrības saliedētība pama-tojas uz to, ka varam cits ar citu sarunāties.

Ja cilvēki dzīvotu pa vienam, viņiem nebūtu nekādas valodas, jo nevienam nevajadzētu izklāstīt savas domas, izjūtas, vēlmes utt. Cilvēki, tāpat kā dzīvnieki, dzīvo grupās, kopās, un, tāpat kā dzīvniekiem, ari viņiem nepieciešams savstarpēji saprasties. Par valodu, kā tas ir dzīvniekiem, var kalpot zīmju valoda, ķermeņa un žestu valoda, taču cilvēkiem par saprašanās līdzekli ir kļuvusi vārdu valoda, runa.

Cilvēki ir izveidojuši dažādas valodas, jo tiem visiem nebija savstarpēju kontaktu, kad sāka rasties vārdu valoda.

8. Valoda un Bābeles tornis

Vecajā Derībā par to, kā radušās dažādās valodas, ir stāstīts pavisam citādi. Sākotnēji cilvēki runājuši vienā valodā, bet pēc tam, kad viņi sākuši būvēt torni, kurš paceltos līdz pat debesīm, Dievs, kas acīmredzot nav vēlējies ļaut ielūkoties savās debesīs, sajaucis viņu valodu. Sekas tam bijušas tādas, ka cilvēki uz visām pusēm nošķīrušies cits no cita. Kopīgā valoda viņus bija saliedējusi un devusi viņiem iespēju uzsākt torņa celšanu.

Tā, protams ir pasaka vai arī, kā mēdz sacīt, mīts, t. i., cilvēku izdomāts nostāsts, kam kaut kas ir jāizskaidro, šai gadījumā - valodu dažādība. No pārējiem skaidrojumiem mīts lielākoties atšķiras ar to, ka tajā pasaule tiek izskaidrota ar viena dieva vai vairāku dievu darbību.

Kaut arī nostāstā par Bābeles valodas sajaukumu kaut kas nav kārtībā, tajā tomēr ir viena patiesība: ja cilvēki nerunā kopīgā valodā, viņi nespēj arī kopīgi rīkoties.

Bābeles valodas sajaukums, starp citu, apdraud cilvēkus arī mūs­dienās, jo ir izveidojušās daudzas atšķirīgas zinātnes, kuras pēta zinātnieki, kas savā starpā nespēj sarunāties, jo nesaprot savu kolēģu speciālos izteikumus. Līdz ar to visas mūsu zināšanas nevis tiek apvienotas zinātnes ēkas celtniecībai, bet mētājas apkārt kā būvma-teriāli kādā būvvietā.

Valodas sajaukuma problēmu var novērst, ja dažādo valodu vārdu nozīmes sakārto vārdnīcās.

Iedomāsimies, ka starp cilvēkiem nepastāv nekādu valodisku problēmu, jo viņi spēj novērst pārpratumus vārdu izmantošanā. Tātad, ja kaut kur norisinās strīds par vārdu izmantošanu, tas nav kaūt kas

nenovēršams. Mēs varam šo strīdu izšķirt, ja konstatējam, ka persona A ar vārdu X apzīmē abrakadabru, bet persona B ar vārdu X — burvju trikus. Līdz ar to mēs esam novērsuši iespējamo pārpratumu. Mūsu vārdnīcās ir atrodamas vārdu izmantošanas dažādās nozīmes.

Tātad iegaumēsim: attiecībā uz vārdiem mēs varam vienoties par to vienādo vai arī atšķirīgo izmantošanu. Tie ir divi dažādi gadījumi. Ikdienā mēs varam pieļaut vārdu daudznozīmību, jo, izmantojot aizvien jaunus apzīmējumus, varam pašā valodā izskaidrot to, ko mēs domājam.

Dzīvē izmantotajā valodā mēs varam pieļaut šo daudznozīmību. Tas pat mums ļauj dzīt jokus. Daudzas asprātības balstās, piemēram, uz to, ka vienam vārdam ir dažādas nozīmes.

9. Zinātnes valodas īpatnības

Turpretim zinātnēs daudznozīmība izraisītu ilgstošu skaidrošanos. Tāpēc zinātnieki ir vienojušies, ka visiem viņu ieviestajiem vārdiem ir jābūt viennozīmīgiem. Tas nozīmē, ka ikviens zinātnes jomā izmantots vārds tiek atrauts no ikdienā izmantojamās valodas, kurā to var arī mainīt. Ir stingri noteikts, ka vārdam X var būt tikai viena nozīme un neviena cita nav pieļaujama. Ar šo noteikumu ir saistīta definīcija.

Zinātnieki ir ļoti lepni par šo noteikumu un uzskata, ka ir gudrāki par citiem cilvēkiem. Ar šo lepošanos viņi ir ietekmējuši pat filosofus. Mūsu gadsimta sākumā vairāki filosofi tiešām sāka meklēt eksaktu valodu, jo domāja, ka var atbildēt uz visiem jautājumiem, ja tikai zina pareizo valodu. Tikai pēc kāda laika viņi konstatēja, ka "eksaktās valodas filosofija" nepavisam nav labāka par "normālās valodas filosofiju". Mūsdienās mēs atkal esam apzinājušies, ka ikviena valoda ir derīga savam kārtējam uzdevumam. Ja savā valodā mēs saduramies ar grūtībām vārdu trūkuma dēļ, tad mums ir jāievieš jauni vārdi. Kad vēl nebija neviena automobiļa, nebija arī vārda "auto". Un tikai tad, cilvēki bija konstruējuši pirmo automobili, viņi deva tam vārdu, taču neizvēlējās to patvaļīgi. Viņi vēlējās, lai būtu skaidrs, kas ir tā lieta, kuru viņi nosaukuši par "auto", proti, tādi rati, kuri spēj kustēties paši un kurus nav jāvelk, jo tiem ir piedziņas mašīna, motors.

Tātad vārds "automobilis" kaut ko nozīmē. Tas, protams, attiecas ne tikai uz vārdu "auto", bet arī uz visiem pārējiem vārdiem. Ar vārdiem

mēs apzīmējam lietas, kas pasaulē ir ap mums. Vārdu izvēlē mēs esam brīvi, taču lietas ir jau pastāvējušas, pirms tām doti nosaukumi. Ar nosaukumiem mēs vēlamies lietas ne tikai atšķirt - tādā gadījumā mēs katrai lietai varētu dot savu numuru, - bet arī izteikt to, kas ir konkrētā lieta: krēsls ir krēsls, bet galds ir galds. Tas nozīmē, ka krēsls nav galds. Nosaucot lietu vārdā, mēs to pievienojam kādai priekšmetu grupai un vienlaikus atšķiram no lietām, kas nepieder pie šīs grupas. Vārdam ir nozīme.

Bet kas ir nozīme? Līdz ar to mēs nokļūstam pie jaunas tēmas par valodu - pie jautājuma par nozīmēm.

II. Kā rodas vārdu nozīmes?

Ja es par kādu priekšmetu apgalvoju, ka tas ir krēsls, es to identificēju. Bet kas ir krēsls? Kā mēs varam aprakstīt, kas ir krēsls? Vienkārši ņemam krēslu un to aprakstām! Tādējādi mēs zinām, kas ir krēsls. Bet kā mēs zinām, ka tas, kas atrodas mūsu priekšā, ir krēsls? Mums tātad ir jābūt krēsla jēdzienam, ja krēslu vēlamies uzskatīt par krēslu. Nekas neiznāks, ja mēs iedomāsimies izmantot krēslu, lai uzzinātu, kas ir krēsls. Vai nu mēs jau zinām, kas ir krēsls, un varam atpazīt krēslā krēslu un atšķirt to no nekrēsliem, vai arī nezinām, kas tas ir. Un tad mēs nevaram izmantot arī nekādu krēslu, lai pēc tā aprakstītu to, kas ir krēsls.

Tomēr, par laimi, mēs jau zinām, kas ir krēsls, jo cilvēki ir izgatavojuši krēslu savām vajadzībām. Mēs jau bieži esam sēdējuši uz krēsla, un, ja kāds saka "Atnes, lūdzu, no blakusistabas krēslu!", mēs varam pareizi izpildīt šo vēlēšanos.

1. Nosaukumi un to nozīmes

Krēsls tatad ir mebele, uz kuras mes sēžam, tatad tas ir viens no cilvēka darinātajiem priekšmetiem. Tā uzdevums vai funkcija ir kalpot

sēdēšanai. Sēdēšanai var kalpot ari grīda, sega vai spilvens, taču neviens no tiem nav krēsls. Krēsla uzdevums ir ļaut sēdēt uz paaugstinājuma. Tātad mums ir vajadzīgs priekšmets, kas sastāv no kājām un vietas sēdēšanai. Cik kāju ir krēslam? Vismaz viena. Bet cik daudz to vispār var būt? Parasti četras, taču mēs pieļaujam arī piecas vai sešas kājas. Arī divdesmit? Līdz šim vēl neviens nav izveidojis krēslu ar divdesmit kājām. Taču kāju skaits nav izšķirīgais.

Svarīgākā ir vieta sēdēšanai. Mums ir vajadzīga vieta, kas būtu piemērota tam, lai cilvēks uz tās varētu sēdēt. Forma? Tā var būt dažāda, piemēram, apaļa vai trijstūrveidīga, četrstūrveidīga, varbūt pat sešstūrveidīga vai astoņstūrveidīga. Bet septiņstūrveidīga? Sēdvietas stūru skaitam nav nekādas nozīmes. Ja sēdvieta ir tik plata, ka uz tās var nosēsties divi cilvēki, tad mēs vairs nerunājam par krēslu, bet sakām, ka tas ir sols.

Tātad krēsls nodrošina sēdvietu vienai personai. Taču tā ir arī ar ķebli. Kāda ir atšķirība starp tiem? Krēslam ir atzveltne, bet ķeblim tās nav. Un kā ir ar sānu roku balstiem? Krēslam var būt arī roku balsti, taču tas nav obligāti. Pārsvarā krēsliem nav roku atbalstu. Krēsli ar roku balstiem, ja tie ir ērti un tajos var omulīgi iekārtoties - parastajos krēslos mēs tā nevaram iekārtoties, mēs varam uz tiem tikai sēdēt -, tiek dēvēti par atzveltnes krēsliem. Ir vēl arī klubkrēsli, kuriem viss, gan sēdvieta, gan balsti, ir glīti izpolsterēts. Taču var būt arī klubkrēsli bez roku balstiem. Kāpēc tos nesaucam vienkārši par krēsliem? Tāpēc, ka, neskatoties uz roku atbalstu trūkumu, tie noteikti ir klubkrēsli.

Bet kāda atšķirība ir starp krēslu un klubkrēslu? Varbūt ērtums? Parasti klubkrēslam sēdvieta ir zemāka nekā krēslam. Klubkrēslā var atlaisties, lai atpūstos. Bet uz krēsla sēž un lielākoties sēž pie galda, lai ēstu vai strādātu.

Ir arī galdi, kas piemēroti klubkrēsliem, taču tie ir ļoti zemi. Šie galdi aptuveni ir tik augsti, cik augstas parasti ir klubkrēslu sēdvietas. Šai sakarā man rodas izdevība izstāstīt patiesu notikumu.

Studiju laikā, kad es, mainot universitātes, pārcēlos no Ķelnes uz Bohumu, man Bohumas universitātes teritorijā bija jāuzmeklē filosofijas institūts. Universitāte aizņem milzīgas glītas ēkas, kas ar savu ārkārtīgo lielumu ietekmē ikvienu cilvēku. Šajās ēkās ar bezgalīgajām ejām viegli var apmaldīties. To nojauzdami, celtnieki šaurajos gaiteņos vairākās vietās izveidojuši ļoti plašas nišas, kurās var atpūsties. Šajās nišās kādreiz bijuši izvietoti priekšmeti sēdēšanai. Un tagad pie­

vērsīsimies problēmai. Daži priekšmeti nepārprotami bija uzskatāmi par ļoti zemiem krēsliem, jo to forma atgādināja klubkrēslus. (Tiesa, tas jau ir ļoti sarežģīts apraksts!) Līdzās atradās priekšmeti, kurus bija grūti identificēt: uz četrām kājām aptuveni parasta krēsla sēdvietas augstumā bija uzlikta liela kvadrātveida plāksne, uz kuras vienlaikus varēja sēdēt vairāki cilvēki.

Ja pamatojamies uz iepriekš teikto par krēsliem, tad problēma izprotama šādi: normālam galdam šāds priekšmets ir par zemu, bet krēslam par lielu ir sēdvieta. Kas tā ir par mēbeli? Uzreiz tā nebija identificējama, un tāpēc studenti, kas nišā vēlējās atpūsties, klāt-esošajiem jautāja: "Atvainojiet, - vai uz tās var sēdēt?" Ja nišā būtu tikai šādas mēbeles, neviens neko nejautātu. Ikviens domātu, ka tās paredzētas sēdēšanai un apsēstos uz kādas no tām kā uz sola ar pārāk lielu kvadrātveida sēdvietu. Taču citu cilvēku klātbūtnē acīmredzot priekšmets, kas tika uzskatīts par krēslu, no dīvaina sola kļuva par galdu, proti, par zemu galdu, kādu parasti izvieto pie tahtas. Studenti nezināja, ko iesākt, jo jaunībā no vecākiem bija iemācījušies labu uzvedību un saprata, ka uz galda sēdēt nav pieklājīgi. Viņi nezināja, vai uz tā drīkst sēdēt, jo visumā tas bija sava veida sols, vai arī nedrīkst sēdēt, jo tas bija galds.

Pēc lielās studentu revolūcijas studentos izveidojās kritiska at-tieksme pret saviem vecākiem, un viņi vairs neuzdeva minētos izziņas teorijas jautājumus, jo nekautrējās sēdēt uz galdiem.

Bet nu padomāsim, ko filosofisku varam mācīties no šī atgadījuma.

2. Definīcija

Iepriekš pavisam vienkāršoti mēs sacījām, ka galds ir galds, bet krēsls ir krēsls. Ar to mēs gribējām pateikt, ka krēsls ir priekšmets sēdēšanai, tātad pieder pie sēdekļu grupas un pēc noteiktām pazīmēm atšķiras no citiem sēdekļiem, piemēram, ķebļa, sola, dīvāna, atzveltnes krēsla, kušetes u. tml. Ja mēs šīs pazīmes uzskaitām, tad krēslu grupu varam nošķirt un norobežot no citiem sēdekļiem. Šādu darbību sauc par "definēšanu". Vārds ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē "norobežot". Tātad definējot mēs norobežojam vienu jēdzienu no citiem jēdzieniem, piemēram, "krēslu" no "atzveltnes krēsla".

Ja mums ir nepārprotama definīcija, mēs varam pievērsties priekšmetiem un pārbaudīt, vai tiem piemīt pazīmes, kas minētas definī­cijā. Pēc tam kādu no šiem priekšmetiem mēs varam uzskatīt par krēslu.

Bet nu aplūkosim piemēru par galdu manā stāstījumā. Studentiem bija grūti izšķilties. Viņi nebija droši, vai attiecīgais priekšmets ir krēsls vai mēbele sēdēšanai, jo kājas tam bija īsākas nekā parastam galdam. Turklāt studenti meklēja vietu, kur pasēdēt. Tāpēc zemie galdi viņus vedināja uz sēdēšanu, gluži tāpat kā uz to var vedināt palodze, ja vien cilvēks ir diezgan noguris.

Galds ir galds. Taču galdam plates augstums ir atšķirīgs. Ja es kā galda izmantotājs sēžu uz grīdas, tad galda platei ir jābūt ļoti zemai, it kā es sēdētu uz parasta krēsla.

Galds un krēsls ir priekšmeti, kurus mēs, cilvēki, esam darinājuši savām vajadzībām. Bez mums, cilvēkiem, šo priekšmetu nebūtu. Tā kā priekšmetus esam izgatavojuši pēc savām vēlmēm, tad mēs, ja vien gribam, varam tos arī mainīt. Mēs varam noņemt krēslam atzveltni un pārveidot to par ķebli. Maziem bērniem bieži vien rodas ideja parastu galdu pārklāt ar segu un izmantot par alu vai mājām.

Ja mēs sēžam uz galda, tad izmantojam to kā priekšmetu sēdēšanai, tātad izmantojam galdu neatbilstīgi tā mērķim, jo galda īstais mērķis ir būt par dažādu lietu novietni, turklāt salīdzinājumā ar zemi tā atrodas augstāk. Ēdot mēs nevēlamies ņemt ēdienus no grīdas, tas būtu neērti, un tāpēc mēs esam izgudrojuši galdu.

Visi cilvēka darinātie priekšmeti kalpo noteiktam mērķim. Nosaucot lietas, mēs saistām nosaukumus ar priekšstatu par šo lietu mērķi. Tātad vārdam "krēsls" ir noteikta nozīme, proti, krēsls ir sēdeklis ar atzveltni. To mēs dēvējam par "jēdzienu". Ja mums ir jēdziens par kādu priekšmetu, mēs līdz ar to domājam, ka zinām, kas tas ir, piemēram, krēsls vai galds. Ja mēs priekšmetu nepazīstam, nespējam identificēt, tad dēvējam to tikai par lietu. "Pasniedziet, lūdzu, man to lietu!" mēs visai bieži sakām, ar pirkstu norādīdami uz iedomāto priekšmetu. Var gadīties, ka uzrunātais cilvēks mums pajautā: "Vai jūs domājāt āmuru? Ak tā, to tur, tās ir knaibles." Un līdz ar to viņš norāda uz lietu. Mēs ļaujam paskaidrot sev par nepazīstamo lietu un nosaukt tās apzīmējumu.

Ja tas tā notiek, mēs apjēdzam, kas šī lieta ir. To mēs dēvējam par "jēdzienu". Ja mums ir jēdziens par kādu lietu, tas nozīmē, ka mēs zinām, kas ir šī lieta.

3. Jēdziens un apjēgsme

Kāpēc mēs esam izvēlējušies vārdu "jēdziens"? Tas ir atvasināts no vārda "apjēgt", tātad apzīmē kaut ko apjēgtu. Ar jēdzienu mēs saprotam priekšmeta izpratni domās un valodā, proti, pareizu tā nosaukšanu.

Skaidrojums ir vienkāršs: pirms vēl cilvēki prata runāt, viņi uztvēra īstenības lietas. Mazulis vēlas visu satvert un paņemt mutē. Tas ir pirmais pieredzes iegūšanas veids. Kādu pieredzi gan var gūt, satverot kādu priekšmetu? Var noteikt tā lielumu, svaru, virsmas īpašības (raupjš, gluds, mīksts, ciets, auksts, silts u. tml.), var pārbaudīt tā cietību, lo-kanību, atsevišķo daļu īpašības.

Tātad, tverot kādu priekšmetu savām rokām, mēs patiešām varam izveidot par to jēdzienu. Ja mūsu rīcībā ir attīstīta valoda, tad varam pavēstīt citiem cilvēkiem par savu pieredzi, varam pateikt, kāds ir attiecīgais priekšmets, un citiem vairs tas nav obligāti jāņem savās rokās, lai izveidotu par to jēdzienu.

Priekšmeta valodiskais apraksts var aizstāt tā fizisko satveršanu ar rokām. Pastāvot iespējai uztvert priekšmetus ar valodas palīdzību, mēs varam attālināties no priekšmetiem - tātad runāt arī par priekš-metiem, kuri attiecīgajā mirklī nav tuvumā. Tātad, pateicoties valodai, atsevišķās situācijās, par kurām runājam, mēs esam neatkarīgāki.

Taču vārdā "tvert"aizvien vēl slēpjas atgādinājums par mūsu sākotnējo pasaules uztveres veidu. Mūsos aizvien vēl uztvere saistās ar tveršanu. Mums niez rokas satvert lietas, kuras mēs redzam. Ne jau velti visos muzejos un izstāžu zālēs stāv uzraksts: lūdzu, neaiztieciet ar rokām!

Gūt pareizu jēdzienu par kādu lietu nozīmē, ka mēs zinām, kas ir šī lieta, un spējam to atbilstoši nosaukt. Ja es zinu, kas ir krēsls, tad varu izpētīt, vai kāds priekšmets ir vai nav krēsls.

Mūsu mērķis ir iegūt pareizu jēdzienu par visām lietām. Taču tas nepavisam nav vienkārši. Par visiem pašu darinātiem priekšmetiem jēdzieni mums ir skaidri zināmi, jo esam šos priekšmetus radījuši noteiktiem mērķiem. Krēsls tātad ir mēbele sēdēšanai, un tas domāts nevis ziloņiem, bet mums - cilvēkiem.

Bet kā ir ar lietām, ko neesam paši radījuši? Bībeles nostāstā par radīšanu tiek vēstīts, ka pasauli radījis Dievs, pašās beigās izveidojot

ari cilvēku. Cilvēkam - sākumā tas bija viens vienīgs cilvēks, proti, Ādams - vajadzēja aplūkot Dieva darbu un nosaukt radītās lietas. Šis mīts ļoti labi apraksta mūsu stāvokli pasaulē, kuru neesam radījuši, bet kuru vēlamies iepazīt.

Šeit rodas jauns un svarīgs filosofisks jautājums: kā mēs, cilvēki, esam nokļuvuši līdz pasaules iepazīšanai, proti, kā rodas mūsu zināšanas? Tā ir nākamās nodaļas tēma.

III. Kā mēs iegūstam zināšanas?

Ja gribam veiksmīgi atbildēt uz šo jautājumu, tad vislabāk rīkosimies tāpat, kā atbildot uz abiem iepriekšējiem jautājumiem (sk. I un II nod.). Iesākumā pajautāsim, kā zināšanas iegūst atsevišķs cilvēks. Atbilde ir vienkārša. Zināšanas viņam iemāca citi cilvēki. Paši pirmie, protams, ir vecāki, kas nepagurdami cenšas atbildēt uz savu bērnu nemitīgajiem "kāpēc?". Tā kā vecāki visu nezina un viņiem nav arī laika sniegt saviem bērniem zināšanas, tad viņi sūta bērnus skolā. Tur ir skolotāji, kurus tā sauc tāpēc, ka viņu pienākums ir sniegt skolēniem zināšanas. Iesākumā bērni tic visam, ko skolotājs saka, gluži tāpat kā iepriekš ir ticējuši vecākiem. Bieži vien bērni ir pārsteigti, kad konstatē, ka skolotājs pateicis kaut ko nepareizi. Taču pēc kāda laika viņi apjauš, ka skolotājs nepavisam nezina visu, ka arī skolotājam ir ierobežotas zināšanas un šaubu gadījumos viņš atsaucas uz grāmatām.

Tātad zināšanas atrodas grāmatās. Grāmatas ir sarakstījuši cilvēki. Līdz ar to mēs atkal atgriežamies pie sākotnējā jautājuma, jo līdz šim esam tikai aprakstījuši, kā zināšanas tiek nodotas tālāk, neminot, kā tās rodas.

Iesākumā mēs varam ļoti vienkārši aprakstīt, kā nokļūstam pie zināšanām. Iepriekšējā nodaļā mēs runājām par apjēgsmi kā par darbību un par jēdzienu, proti, par to, ko zinām par kādu lietu, priekšmetu, ja pietiekami ilgi to esam izpētījuši ar savām rokām, ja esam to aptaustījuši. Iepriekšējā nodaļā mēs teicām, ka apgūt zināšanas par to, kas ir lieta, nozīmē apgūt jēdzienu par šo lietu.

1. Zinašanu apguve un pieredze

Mēs redzam priekšmetu, un mums ir priekšstats par to. Lai priekšmets ārējā izskata ziņā neradītu priekšstatu tikai par tā vienu pusi, mēs cenšamies aplūkot to no visām pusēm. Ja tas ir mazs, mēs to grozām rokās; ja tas ir pārāk liels un smags, tad mēs apejam tam apkārt. Ja māju aplūkojam tikai no vienas puses, mēs iegūstam nepilnīgu tēlu. Ir, piemēram, mājas, kas no vienas puses izskatās pēc pilīm, bet no otras - pēc nabadzīgām būdām. Tāpēc, lai gūtu priekšstatu par māju kopumā, mums tā jāapskata no visām pusēm. Taču mums ir arī jāieiet mājā iekšā. Var gadīties, ka mājai ir tikai ārējie mūri un iekšpusē nav nekāda iedalījuma, nav sienu un griestu. Māja varētu būt sava veida dekorācija, kam tikai jārada mājas šķietamība.

Tas, ko varam uztvert ar acīm, ir tikai skatiens no noteikta punkta, nevis pati lieta. Mums tātad ir jāpilnveido savi uztvērumi, papildinot redzes iespaidus ar sajūtās uztverto. Es, piemēram, varu nepamanīt, vai siena ir no akmens vai papes, jo tā ir pārklāta ar tapetēm. Tāpēc es pieklaudzinu pie tās. No skaņas un materiāla pretestības es varu uzzināt, vai siena ir bieza vai plāna, vai tā ir no akmens vai papes.

Cits piemērs: skatoties uguns liesmās no tālienes, es nevaru sajust, ka tās ir karstas. Siltums jūtams uz ādas, un, ja esmu neuzmanīgs un iebāžu roku liesmās, tad sāpīgi konstatēju, cik karsta ir uguns.

Ir kāds indiešu nostāsts par maharadžu, kas licis aklajiem aptaustīt ziloni. Katrs no tiem taustījis citu dzīvnieka daļu, un maharadža uzjautrinājies, kā aklie strīdas un plēšas savā starpā, jo ikviens aprakstījis ziloni citādi. Kāds nezināms karikatūrists asprātīgi attēlojis šo situāciju.

Ja padomāsim par šo zīmējumu, jāatzīst, ka tajā attēlota zinātniskās pieredzes situācija. Aklie ir cilvēki, kuriem ierobežoto jušanas spēju dēļ nav iespējams redzēt īstenību tādu, kāda tā ir. Taču aklajiem nav jābūt muļķiem. Ja viņi vienotos, tad, aptaustītu ziloni kopīgi, katrs veicot savu uzdevumu, un galu galā izveidotu pareizu aprakstu. Ikviens no aklajiem atzītu, ka aptaustījis veselā daļu. Viņa Ťpatiesībať būtu nepilnīgs, tikai daļējs apgalvojums. īstenā patiesība ir veselais.

Filosofs Hēgelis šo atzinumu savā dialektiskajā domāšanā ir padarījis auglīgu. Dialektikā atrodas dialogs. Dialogs norisinās starp vairākām personām un rada rezultātu, kas atšķiras no izejas punkta. Tāpēc, pēc Hēgeļa domām, mūsu zinātnisko un filosofisko attīstību

var skaidrot kā procesu, kurā visi dalībnieki savieno savas īpašās un atsevišķās atziņas, novērtē tās un beigu beigās izveido kopīgo apgal­vojumu. Ikviens ir devis kaut ko svarīgu, gluži vienalga, vai viņš, tāpat kā gadījumā ar ziloni, ir novērtējis snuķi, asti vai ziloņa "plāceni".

No aklo cilvēku stāvokļa un viņu iespējām var izsecināt vēl kaut ko svarīgu. Pasaules izzināšanā mūsu iespaidiem nav izšķiroša nozīme, tā nav arī mūsu jutekļiem. Aklajiem nav redzes spēju, tomēr viņi var izveidot jēdzienu par ziloni, ja rīkojas metodiski; pat viens aklais varētu aptaustīt ziloni, ja vien viņam būtu pietiekami daudz laika.

Manas zināšanas par šīs pasaules lietām tātad rodas no pieredzes, no tās izmantošanas. Tas nozīmē, ka es nezinu par lietām visu, es zinu tikai to, ko esmu radis pieredzē. Pieredze var būt manis paša - personiska pieredze, tomēr lielākoties tā ir citu pieredze, ko iegūstu mutiskā vai rakstiskā veidā, piemēram, mācību grāmatās. Grāmatās ir tas, ko uzskatām par zināšanas vērtu vai jau esam zinājuši grāmatas sarakstīšanas laikā. Bieži vien vecās mācību grāmatās ir apgalvojumi, ko patlaban vairs neatzīstam par patiesiem. Tas nozīmē, ka mūsu zināšanas par pasauli agrāk bijušas nepilnīgas. Arī patlaban tās vēl ir nepilnīgas, un tāpēc cilvēku sabiedrība ir uzticējusi tik daudziem pētniekiem un zinātniekiem izvērtēt un pilnveidot esošās zināšanas.

2. Šaubas par mūsu zināšanām

Mūsu zināšanas, lai cik tālu tās ari esam attīstījuši, ir nepilnīgas. Mēs nezinām, kas no tā, ko uzskatām par patiesu, īstenībā ir nepatiess. Kāpēc mūsu zināšanas ir nepilnīgas? Uz šo jautājumu daudziem cilvēkiem ir gatava atbilde: cilvēks pats ir nepilnīga būtne, viņa izziņas spējas ir ierobežotas, un tāpēc viņš nekad neiegūs patiesās zināšanas.

Šādas visaptverošas šaubas ir nesaprātīgas, jo tās nav pārdomātas. Daudz ko mēs noteikti pārzinām. Mēs, piemēram, zinām, ka eksistējam. Filosofs Dekarts vienīgi šo atziņu uzskatīja par neapšaubāmu, mēģi-nādams apšaubīt visu pārējo - pasaules eksistenci, kas varētu būt sapnis, savas domāšanas spējas, jo ir iespējama kļūdīšanās, utt.

3. Kaut kas neapšaubams

Pat ja būtu jāatzīst, ka man galvā ir tikai blēņas, proti, bezjēdzīgas un aplamas domas, visnotaļ droši un neatspēkojami es varu apgalvot: es esmu tas, kas rada šis aplamās domas. Tātad es eksistēju.

Šī atziņa neko daudz vēl nedod, un arī Dekarts neko daudz ar to nevarēja uzsākt. Gribēdams gūt skaidrību, pamatojoties uz pasaules eksistenci, filosofs apgalvoja: tā kā Dievs, kura eksistenci viņš atzina, ir labs Dievs, tad tas nevar vēlēties, lai cilvēki kļūdās, un tāpēc tas rūpējas, lai mēs spētu izzināt patiesību.

Tā nav pārliecinoša argumentācija, jo fakts par to, ka mēs kļūdāmies, saglabājas. Tāpēc mēs meklējam kādu līdzekli, kas novērstu mūsu kļūdu. Vispirms pakavēsimies pie Dekarta atziņas: es eksistēju, tātad man ir apziņa. Vai ari: es domāju par kaut ko, tātad es esmu.

Tas nozīmē: par sevi pašu zinot, ka es eksistēju, jo par kaut ko domāju, es zinu vēl kaut ko, proti, to, ko es tieši domāju. Es eksistēju, taču eksistē ari domas kā manas domas. Es, piemēram, varu domāt par spārnotu zirgu, proti, par grieķu mitoloģijas dzīvnieku Pegazu, es varu iedomāties kentaurus vai - mūsdienās tas ir vairāk saprotams - Volta Disneja fantāzijas tēlus, kaut arī zinu, ka šīe tēli ir izdomāti, t.-U īstenībā neeksistē. Taču es varu atšķirt Mikijpeli no Gūfija. Gūfijs ii-Gurijs, nevis Mikijpele. To es varu izteikt arī šādi: a ir a, nevis b.

4. Nepieciešamie domašanas noteikumi

Es nevaru apšaubīt to, ka a ir a un a nav b. Es varu teikt arī tā: šis tēls vai nu ir Gūfijs, vai arī nav Gūfijs. Vai nu a, vai arī ne-a. Trešais, kas nebūtu nedz a, nedz ne-a, nepastāv.

Nevar apšaubīt atziņas "a ir a" pareizību. To var izteikt arī citādi: ja es saku a, tad arī domāju a. Ja es saku a, bet domāju b, proti, ne-a, tad neviens cilvēks nevar mani saprast. Ja viņam ir aizdomas, ka es, teikdams

a,    tomēr domāju ne-a vai nemaz nezinu, ko gribu pateikt, tad viņš man jautās, kas ir noticis un vai es tiešām vēlos kaut ko teikt.

Lai mēs varētu sarunāties cits ar citu, pastāv cilvēku komunikācijas nosacījums, ko filosofijā sauc par identitātes aksiomu. Aksioma nozīmē Ťprasībať. Ja kāds neizpilda prasību par savu izteikumu identitāti, viņu neviens nevar saprast.

Var izvirzīt trīs šādas aksiomas, proti, prasības. Par tām jau esam runājuši.

1.  Identitātes aksioma.

Tas nozīmē: a ir a. Ja es saku a, tad es arī domāju a.

2.  Pretrunas nepieļaujamības aksioma.

a nav ne-a. Ja es apgalvoju pretējo - a ir arī ne-a, ikviens sarunas biedrs man jautās, ko gan es īsti domāju ar a vai ne-a, jo abi kopā būtu pretruna.

3.  Aksioma par izslēgto trešo.

Es varu apgalvot, ka eksistē a vai arī ne-a, taču es nevaru runāt par trešo, kas eksistē starp a un ne-a. Visam, kas nav a, jābūt ne-a, tas var būt

b,   c, d, e … utt., jo tie visi ir ne-a.

Šīs prasības sauc par aksiomām tāpēc, ka tās ir priekšnosacījumi iespējai runāt par lietām. Tas nozīmē:

a)  runājot man jāievēro minētie noteikumi, lai citi cilvēki varētu mani saprast,

b)   visas lietas, ko es iedomājos, - nereālās, piemēram, izfantazētās, un reālās, piemēram, īstās būtnes vai jebkuru priekšmetu, - var ie-domāties, tikai pamatojoties uz šiem noteikumiem.

Visas trīs aksiomas attiecas gan uz iedomātām, gan uz reālām lietām. Tā ir svarīga atziņa. Taču tā neattiecas tikai uz atsevišķu lietu, tā ir atziņa par lietas izziņas iespējamību.

Šī vispārīgā lietas izziņa rodas no mūsu apiešanās ar lietām. Pasauli mēs pārdzīvojam telpiski, un tas nozīmē, ka mēs esam būtnes, kas šajā telpiskajā pasaulē ieņem noteiktu vietu. Mēs nevaram vienlaikus atrasties dažādās vietās. Protams, mēs varam iedomāties, ka atrodamies kādā citā vietā, bet ne jau par to ir runa. Mēs nevaram iedomāties, ka mēs ar savu

ķermeni vienlaikus atrodamies divās dažādās vietās. >

No tā izriet, ka par visu, lai arī ko mēs iedomātos kā priekšmetu, mums jādomā telpiski un vienlaikus kā par kaut ko tādu, ko nosaka arī laiks. Es iedomājos kādu priekšmetu noteiktā vietā un brīdī, kurā veidoju priekšstatu par to. Šis brīdis ir tagadne, proti, tas, ko domājam, sakot Ťtagadť. Priekšmets tātad pašlaik ir punktā A, bet pēc tam tas pārvietojas uz punktu B, un tas ilgst noteiktu laika sprīdi. Kad priekšmets ir nokļuvis punktā B, tas vairs neatrodas punktā A.

5. Nepieciešamie priekšnosacījumi mūsu priekšstatam par pasauli

Visu pastāvošo mēs iedomājamies kā kaut ko telpisku un laicisku, jo paši eksistējam telpā un laikā. Aptaustot ar rokām kāju, ar vienu sava ķermeņa daļu jūtam citu, un to, ko darām, mēs vienlaikus varam redzēt un tāpēc arī zinām, kur atrodas mūsu kāja. Taču arī tad, ja aiztaisām acis, mēs zinām, kādā stāvoklī ir mūsu kāja. Mūsu rokas atrod kāju arī tad, ja uz to neskatāmies.

6. Izziņas sākumpunkts - cilvēks

Zināšanas par sevi kā par ķermenisku būtni ir visas izziņas sākum­punkts. Mēs izpētām ķermeņus, kas atrodas ārpus mūsu ķermeņa, un orgāni, ar kuriem uztveram ārējo pasauli, ir mūsu maņu orgāni.

Mazulis var izveidot priekšstatu par koka klucīti, jo var satvert šo klucīti, apskatīt, nolaizīt u. tml. Mēs visu mūžu nepaliekam mazuļi, mēs iemācāmies iet un skriet un līdz ar to varam iepazīt pasauli tiktāl, ciktāl iespējam tajā pārvietoties.

Faktiski mūsu ģeogrāfiskās zināšanas sākotnēji, piemēram, antīkajā pasaulē, ir bijušas ļoti ierobežotas. Piemēram, grieķi pazina Vidusjūru

un tai piegulošās zemes, jo tirgojās ar šo zemju iedzīvotājiem. Viņi iedomājās Zemi kā plakanu ripu, pār kuru paceļas velve, proti, debesu velve. Pa šo velvi slīd Saule, no rītiem austot austrumos, bet vakaros norietot rietumos.

Tieši to arī mēs redzam. Naktīs ir redzamas zvaigznes. Mazie gaismekļi parādās tikai pēc Saules rieta. Ja palūkojamies vērīgāk, tad pamanām, ka šī debesu velve ar zvaigznēm arī kustas.

Kā to visu varētu izskaidrot? Iesākumā pieņēma, ka Saule, kas aust katru rītu, ir viena un tā pati. Pavisam droši to nevarēja apgalvot, jo Saule ir pārāk spoža un grūti novērojama. Taču, redzot Mēness nemainīgos laukumus, varēja pārliecinoši teikt, ka tas ir viens un tas pats debesu ķermenis, kaut arī maina savu izskatu - no jauna mēness un pusmēness līdz pilnmēnesim.

Ja cilvēks ir pārliecināts, ka tā ir viena un tā pati Saule, kas no rītiem uzlec austrumos, bet vakaros rietumos noriet, tad, dabiski, rodas jautājums, kā Saule pa nakti nokļūst atpakaļ pacelšanās punktā. Tā nepārvietojas pa debess velvi, jo tad to varētu redzēt. Tātad Saulei jāpārvietojas zem Zemes. Tai ir, tā sakot, jāšķērso pazemes valsts. Varētu būt arī tā, ka Zeme kā plakana ripa lidinās telpā un Saule riņķo ap šo ripu - parādās te virspusē, te apakšpusē. Tā tas viss agrāk tika skaidrots, taču mūsdienās šādi skaidrojumi tiek uzskatīti par nepareiziem.

Kāpēc cilvēki ir izvirzījuši šādus nepareizus skaidrojumus? Vai viņi bija muļķi? Protams, ne! Nepareizs priekšstats par pasauli nepavisam nav muļķības zīme, tā ir nezināšanas zīme.

Arī nepareiza teorija var būt gudri izdomāta. Ja es dodos projām no Zemes un uzlūkoju to no Mēness, patiešām nav grūti pateikt, ka Zeme ir lode. Bet, ja es pazīstu tikai daļiņu no Zemes un nevaru uztvert Zemes izliekumu, jo man nav iespējams lidot, tad par milzīgu cilvēka prāta panākumu uzskatāma nedaudzos novērojumos, pārdomās un secinājumos gūtā atziņa, ka Zeme ir lodveidīga.

Šādu panākumu jau antīkajā pasaulē sasniedza grieķi. Relatīvi precīzu Zemes apkārtmēru noteica Erastotens, kas dzīvoja 3. gadsimtā pirms mūsu ēras (pirms Kr.).

Turpmāk es gribu pastāstīt, kā mēs kopš antīkās pasaules laikiem soli pa solim esam attīstījuši savus priekšstatus par pasaules lielumu. Turklāt atklājies, ka cilvēki vienmēr domājuši loģiski un līdz ar to bijuši spiesti attīstīt savus uzskatus par pasauli.

Pieņemsim, ka Zeme ir ripa. Ja es zinu nogriezni AB uz šīs ripas, es varētu konstatēt to, kādā leņķī punktos A un B ir redzama Saule. Šādi es varētu noteikt attālumu līdz Saulei, proti:

IV. Mūsu pasaules ainas attīstība

Lai izveidotu priekšstatu par mūsu spēju domāt, der atsaukt atmiņā to, kā Erastotens izzināja Zemes apkārtmēru. Atgādināšu, ka grieķi ļoti intensīvi nodarbojās ar matemātiku un ģeometriju, it īpaši viņi bija izpētījuši trijstūra malu un to garumu attiecības. Tam bija svarīga nozīme. Ja zina trijstūra vienas malas garumu un leņķus ar abām pārējām malām, tad var izveidot trijstūri.

Ja es pieņemu, ka Saule atrodas ļoti talu un Zeme ir lode, man rodas pārdomas:

Ja punktā A uz Zemes Saule atrodas zenītā, tad perpendikulāri iedzīts mietiņš nemet nekādu ēnu, jo Saule atrodas tieši virs tā. Turpretim punktā B Saule spīd uz mietiņu no sāniem, un tas met ēnu.

Zinot šo atšķirīgo leņķi, var ap­rēķināt Zemes apkārtmēru. Šis leņķis attiecas pret visu riņķi tāpat kā nogrieznis AB pret visu Zemes apkārtmēru.

Izmantojot ēnas mērījumus divās vietās - Aleksandrijā un Asuānā (abas pilsētas viena no otras Ēģiptē gandrīz vai precīzi ir izvietojušās ziemeļu - dienvidu virzienā), Erastotens samērā pareizi noteica Zemes apkārtmēru. Noteiktais apkārtmērs bija tikai par 300 km mazāks. Šī kļūda salīdzinājumā ar 40 000 km ir mazāka par vienu procentu. Tādējādi Erastotens pārdomās secināja, ka Zemei ir jābūt lodveidīgai.

Bet kā tālāk attīstījās debesu izzināšana? Mēs redzam, ka Saule paceļas virs horizonta, virzās pāri debesīm un noriet. Iesākumā šī novērotā kustība tika uzskatīta par patiesu, vēl jo vairāk tāpēc, ka cilvēki nespēj uztvert Zemes kustību. Nebija neviena, kam Zemes kustēšanās dēļ reibtu galva.

1. Ptolemaja pasaules sistēma

Pamatojoties uz pieredzi, cilvēki iesākumā, dabiski, domāja, ka Saule riņķo ap Zemi, ka arī Mēness riņķo ap Zemi un to pašu dara zvaigznes. Šī ģeocentriskā (gr. vai. gē-zeme) pasaules aina nemainījās ļoti ilgi. Vēsturē tā tiek dēvēta par Ptolemaja sistēmu. Tikai 16. gadsimtā to apšaubīja poļu astronoms Nikolajs Koperniks un aizstāja ar heliocentrisko (gr. vai. hēlios - saule) sistēmu. Ptolemajs ir antīkās pasaules astronoms, kas ģeocentriskajai sistēmai piešķīra galīgo formu. Kāpēc šī sistēma varēja saglabāties tik ilgi? Tam ir vairāki cēloņi.

1.  Tā nebija pretrunā ar mūsu ikdienas pieredzi par Saules, Mēness un zvaigžņu lēktu un rietu.

2.  Saskaņā ar šo sistēmu labi varēja noteikt debesu spīdekļu nākamo atrašanās vietu, un tas bija visnotaļ svarīgi. Vajadzēja taču precīzi noteikt kalendāra gadu un gadalaikus. Tas bija nepieciešams lauksaimniecībā, lai laukus varētu apstrādāt īstajā laikā.

3. Ģeocentriskā sistēma bija ļoti labi savienojama ar kristīgo reliģiju. Šī reliģija skaidro pasaules vēsturi kā dramatisku izrādi ar cilvēku grēkā krišanu, sodīšanu un atpestīšanu. Dievs speciāli sūta savu dēlu uz Zemi, lai palīdzētu cilvēkiem. Un tad ir labi, ja Zeme kā šī teātra skatuve atrodas pasaules vidū. Tāpēc kristīgā baznīca ilgu laiku vērsās pret Kopernika sistēmu.

Aplūkosim tuvāk pirmo un otro cēloni. Mūsu mērķim jautājumā par cilvēku zināšanu izcelsmi tie ir svarīgāki.

2. Pētnieks kā detektīvs

Ja mani maņu orgāni nespēj sniegt pareizās izziņas, tad pareizais uzskats ir jāiegūst kā detektīvam pārdomās. Detektīvs nerod atrisi-nājumu notikuma vietā, viņš atklāj lietas būtību, pētot un analizējot pēdas. Turklāt dažas pēdas iesākumā var maldināt, kā jau tas zināms no detektīvromāniem, jo pēdas var būt daudznozīmīgas.

Ja maņu orgāni nespēj izskaidrot, ka Zeme kustas, tad man šī kustība jāizvedina no netiešiem pierādījumiem, kā to arī dara detektīvs.

Detektīvstāstos detektīvs tiek pieaicināts tad, kad noziegums vai kāds gadījums, kas arī jānoskaidro, jau ir noticis. Detektīvs notikušajam tuvojas no malas, t. i., viņš virspusīgi zina, kas ir noticis, vai - precīzāk - viņš zina, ka kaut kas ir noticis, un nu viņam no esošajām pēdām jārekonstruē notikušais un jāatrod vaininieks.

Līdzīgā stāvoklī atrodas cilvēki, ja viņi vēlas izzināt pasauli. Viņi nebija klāt, kad tika radīta pasaule vai kad tā radās, viņi atrodas uz planētas un viņiem jāmēģina izdibināt, kuri debesu ķermeņi, ieskaitot Zemi, kustas.

Ja sākumā cilvēki nav atraduši atbilstīgo aprakstu tam, ko viņi redz, tad izskaidrojums ir vienkāršs. Nedz mēs esam muļķi, nedz mūsu maņu orgāni ir mānīgi. Mēs tikai paši neesam pārdzīvojuši notikušo, un mums tas ir jārekonstruē.

Pievērsīsimies otrajam punktam - iespējai prognozēt. Praktiskajai dzīvei, kā jau iepriekš minēju, tas bija ļoti svarīgi. Gadā ir 365 dienas un vēl ceturtdaļdiena. To mēs esam izdibinājuši ar skaitīšanu. Bet kā to dara? Kad sākas gads? Ja visas gada dienas būtu vienādas, sākumu atrast nebūtu iespējams. Taču ir garākas un īsākas dienas. Tātad es

varu teikt, ka skaitīšanu mēs sākam ar visīsāko vai visgarāko dienu vai ar to gada brīdi, kad diena un nakts ir vienādi gara.

Lai to noteiktu, man ļoti precīzi jāizseko Saules ceļš, tātad man ir precīzi jānovēro un jāmēra. Saules stāvokli es, piemēram, varu noteikt, nosakot mietiņa mesto ēnu dažādos gadalaikos.

Ja es varu noteikt gada gammu un gadalaiku secību, ja nosaku Mēness riņķošanu un ņemu vērā tā mainīgo stāvokli attiecībā pret Sauli, ja salīdzinu šo stāvokli ar Mēness mainīgo veidolu (Mēness regulāri pieaug - no jauna mēness, pavisam šaura sirpj veida mēness līdz pusmēnesim un pilnmēnesim, bet tad atkal dilst), ja visu to novēroju un pārdomāju, tad varu secināt, ka Mēness nevis spīd pats, bet gan saņem savu gaismu no Saules. Tāpēc arī Mēness veidols ir atkarīgs no tā stāvokļa starp Zemi un Sauli.

Ja ir pareizs priekšstats par debesu ķermeņu kustību, var, pie-mēram, paredzēt Saules aptumsumu, kā to 585. gadā pirms Kristus izdarīja Milētas Talēss.

Ja cilvēki zina, ka Saules aptumsums ir normāla astronomiska parādība, viņi, protams, ir mierīgi, jo nebaidās, ka sadusmotais dievs viņiem pēkšņi grib atņemt Sauli.

Zināšanām par patieso stāvokli astronomijā ir praktiskas sekas, jo cilvēki vēlas turpmākos pētījumos tās vairot.

3. Ari nepareizas sistēmas var būt gudri veidotas

Ģeocentriskā pasaules sistēma ar Zemi viduspunktā tika uzskatīta par patiesu, jo nebija iespējams norādīt uz pieredzi, kas ar to būtu pretrunā. Tika izveidota ārkārtīgi sarežģīta debesu mehānika, lai varētu izskaidrot planētu regulāro kustību. Šīs planētas tāpēc arī nosauca par ceļojošām zvaigznēm.

Iedomāsimies karuseli, taču nevis vienkāršu, bet tādu, kurā cilvēki ne tikai kustas pa apli, bet vēl arī riņķo gondolā ap punktu, kas atrodas uz lielā apļa. Gondolu kustība šīs konstrukcijas dēļ ir neregulāra - brīžiem tā paātrinās, brīžiem palēninās. Tas rada pakrūtē īpašu izjūtu, kas tik ļoti patīk karuseļa apmeklētājiem. Skatoties no augšas, šīs mašinērijas noteiktā kustība izskatās šāda:

Pēc šās metodes, ja vien kombinē pietiekami daudz riņķveida kustību, var uzkonstruēt mašinēriju, kas var attēlot ļoti dīvainas cilpu kustības. Ptolemaja sistēmā galu galā bija vajadzīgi vairāk nekā 80 šādi cits citā ievietoti apļi, lai attēlotu novēroto planētu ceļus.

4. Heliocentriska pasaules sistēma

16. gadsimtā heliocentrisko sistēmu no jauna aizstāvēja astronoms Koperniks. Līdz ar to viņš aizsāka virzienu, ko vēlāk nodēvēja par kopernikānisko revolūciju.

Normālam cilvēkam tiešām tas bija kaut kas šausmīgs - ticēt, ka Zeme griežas pati ap sevi un vēl riņķo ap Sauli, jo ar maņu orgāniem neko no tā visa nevarēja uztvert.

Turklāt arī kristīgā reliģija mācīja kaut ko pilnīgi citu. Kristietībai pasaules vēsture noris uz Zemes. Dievs ir sūtījis savu dēlu uz Zemi. Zvaigznes ir lielā pasaules teātra gaismekļi, bet, ja zvaigznes ir tādi paši debesu ķermeņi kā Zeme un varbūt vēl lielāki, ja Zeme sava niecīguma dēļ var būt nenozīmīga, tad var apšaubīt arī ticības pa-tiesīgumu. Vismaz tā uz šo problēmu raudzījās reliģija, un tāpēc katoļu baznīca aizliedza ticīgajiem uzskatīt Kopernika mācību par patiesu.

Raugoties no mūsdienu viedokļa, mēs varam teikt, ka zinātnieki pārstāvējuši pareizo uzskatu, bet reliģijas piekritējiem nav bijusi taisnība. Taču 16. un 17. gadsimtā nemaz nebija tik viegli izšķirties. Ģeocentriskās sistēmas aizstāvji nepavisam nebija aprobežoti un iecirtīgi, viņi mēģināja pamatot savu uzskatu un atklāt nesaskaņas un kļūdas savu pretinieku uzskatos.

5. Gudra iebilde pret Koperniku

Jaunajai teorijai bija zināmas grūtības: ja Saule atrodas pasaules viduspunktā un Zeme riņķo ap Sauli noteiktā attālumā, tad tā kustas debesu velves malā, pie kuras piestiprinātas zvaigznes. Tādējādi Zemes iemītniekiem zvaigznes būtu jāredz te tālumā, te tuvumā, te lielas, te mazas. Šo atšķirību taču vajadzētu pamanīt.

Ja Zeme tiešām kustas, tad pēc pusloka veikšanas tuvajām zvaigznēm jāšķiet mazām, bet tālajām - lielām.

Taču šādas pārmaiņas nebija novērojamas. Stāvzvaigznes visos laikos šķita nemainīgi mazas. Tādējādi ģeocentriskās sistēmas aizstāvji secināja, ka Zemei tomēr jāatrodas centrā.

6. Džordano Bruno

Tā laika slavenais itāliešu filosofs Džordāno Bruno apgalvoja, ka stāvzvaigznes atrodas bezgala tālu, turklāt ir nevis spīdekļi, bet gan Saulei līdzīgi debesu ķermeņi, ka pastāv neskaitāmi daudz pasauļu, kas ir līdzīgas mūsu pasaulei. Tas nu reiz bija par daudz! Tāpēc pretinieki viņam neticēja. Raugoties no mūsdienu viedokļa, mums jāteic, ka principā filosofam bija pareizs priekšstats: pat vistuvākā stāvzvaigzne atrodas no mums bezgala tālu.

Džordāno Bruno laikā nevarēja izmērīt zvaigžņu varbūtējo novirzi. Tāpēc viņa apgalvojums par bezgalīgajiem attālumiem šķita galvenais arguments, kam bija jānovērš iespēja atspēkot tēzi par Zemes riņķošanu. Filosofam bija bēdīgs liktenis. Katoļu baznīca lika viņu apcietināt, inscenēja procesu par viņa šķietamo maldu mācību un piesprieda nāvessodu, jo viņš savus uzskatus nevēlējās mainīt. 1600. gadā Džordāno Bruno publiski sadedzināja.

7. Musu priekšstats par pasaules lielumu un ta attīstība

Faktiski filosofam Džordāno Bruno bija taisnība. Taču pat vis­tuvākās stāvzvaigznes - nevis Saules sistēmas planētas, bet gan Saulei lidzigās, pašspidošās zvaigznes - atrodas no mums ārkārtīgi tālu. Mēs jau zinām, ka ar ģeometrisko attiecību palīdzību var izmērīt attālumus. Vārds "ģeometrija" nozīmē "zemes mērīšana". Mēs arī redzējām, kā var izmērīt attālumu līdz kādam priekšmetam, ja uz to nomērķē no zināma nogriežņa galapunkta.

8. Attālumi mūsu Visumā

Astronomi izmanto šīs zināšanas", lai izmērītu attālumus līdz zvaigznēm. Taču attālumi uz Zemes ir par mazu, lai iegūtu izmantojamu līniju - nogriezni AB. Tāpēc astronomi par šādu nogriezni izmanto

Zemes orbītas diametru. Zeme atrodas 150 miljonu kilometru attālumā no Saules, tātad orbītas diametrs ir divtik liels. To, ka Zemes orbīta ap sauli nav precīzs riņķis, patlaban varam neņemt vērā. No šis aptuveni 300 000 000 km garās līnijas tiešām var izmērīt leņķa atšķirības.

Taču leņķa atšķirība ir niecīga, tā nekādā ziņā nav tik liela kā iepriekšējā zīmējumā. Riņķi iedala 360 grādos, grādu - 60 loka minūtēs, loka minūtei arī ir 60 daļas, proti, loka sekundes. Tātad loka sekunde ir 1/3600 grāda. Izmērītā leņķa atšķirība līdz tuvākajai stāvzvaigznei nedaudz pārsniedz viena loka sekundi!

Tādējādi varēja izrēķināt attālumu, kas pārsniedz četrus gaismas gadus. Gaismas gads ir attālums, ko gaisma veic gada laikā. Tas ir lielāks par deviņiem biljoniem kilometru, precīzi - 9 460 000 000 km. Šādu skaitli nemaz nevar iedomāties. Mēģināsim šo attālumu iztēloties mazākā mērogā.

Pielīdzināsim vienu miljonu kilometru vienam centimetram. Saule tad būtu lode aptuveni ar 1,4 cm diametru, bet Zeme - smilšu graudiņš. Saule atrastos no Zemes pusotra metra, t. i., 150 000 000 km attālumā. Jupiters, vislielākā planēta, būtu 8 m attālumā, bet Plutons, vistālākā planēta, aptuveni 60 m attālumā.

Turpretim vistuvākā stāvzvaigzne - šajā mērogā - atrastos 400 km attālumā! Par tik milzīgiem attālumiem nedomāja nedz antīkajā pa­saulē, nedz viduslaikos.

Tik tālu tātad atrodas vistuvākā stāvzvaigzne. Pārējās zvaigznes ir vēl tālāk. Arī šie attālumi ir izmērīti. Apmēram 50 gaismas gadu at­tālumā var izmantot ģeometrisko metodi. Lielākā attālumā tā nav derīga. Leņķa atšķirību vairs nevar izmērīt.

9. Mērīšana ārpus ģeometrijas robežām

Par laimi, attāluma noteikšanai līdz šīm zvaigznēm var izmantot citu metodi. Ir konstatēta svarīga zvaigžņu atšķirība. Visas zvaigznes nav vienlīdz lielas. Mūsu Saule drīzāk jau dēvējama par mazu zvaigzni. Pastāv simtkārt un tūkstoškārt lielākas zvaigznes. Arī zvaigžņu sta­rojums ir pavisam atšķirīgs. Vienām zvaigznēm tas ir zilgani bāls, otrām - dzeltenīgs, trešajām - sarkanīgs. Dažas zvaigznes mirgo, t. i., to mirgojums pakļaujas stingram ritmam - brīžiem tas ir spēcīgāks, brīžiem vājāks.

Zinātnieki ir spējuši noteikt sakarību starp zvaigznes lielumu un izstarotās gaismas krāsu. Līdz ar to iespējams aprēķināt visu zvaigžņu lielumu un attālumu, jo ar vienkāršu fizikas formulu var aprakstīt, kā gaismas avota gaišums, palielinoties attālumam, kļūst mazāks.

10. Galaktikas

Izmantojot šīs vispārīgās zināšanas, astronomi varējuši noteikt attālumus līdz zvaigznēm. Turklāt viņi atklājuši arī kaut ko apbrīnojamu. Ir zvaigznes, kas no mums atrodas tūkstošiem gaismas gadu attālumā. Šīs zvaigznes, ieskaitot mūsu Sauli, veido gigantiska izmēra ugunsratu vai virpuli. Tas ir rotējošs disks ar miljardiem zvaigžņu. Diska caurmērs ir gandrīz 100 000 gaismas gadu.

Varētu nodomāt: tāds nu ir tas Visums! Nekā nebija!! Tas ir tikai sākums. Acīmredzot pastāv daudzi šādi ugunsrati, kurus izskata dēļ mēs dēvējam par spirālveida miglājiem.

18. un 19. gadsimta tālskatos, kas nebija īpaši spēcīgi, šie veidojumi izskatījās pēc pienveida plankumiem ar spirālveida struktūru, kaut kas līdzīgs mākoņu virpuļiem, kurus katru vakaru televīzijā mums rāda meteorologi.

Vistuvāk zemei atrodas Andromedas miglājs. Tas plešas viena līdz divu miljonu gaismas gadu attālumā no mums.

Astronomi, izmantojot aizvien labākus novērošanas instrumentus, tā sauktos teleskopus, ir atklājuši aizvien jaunus spirālveida miglājus,

kas atrodas vēl tālāk no mums. Turklāt viņi ir konstatējuši, ka spirālveida miglāji, ko izplūdušam pienam līdzīgā izskata dēļ dēvē par galaktikām (gr. vai. gala - piens), saplūst lielās kopās.

11. Cik liela ir pasaule?

Jo labāki kļuva instrumenti, jo tālāk cilvēks spēja ielūkoties Visumā. Turklāt tika atklātas aizvien tālākas zvaigžņu sistēmas, un līdz pat šim brīdim atklājumi turpinās. Veicot novērojumus, vienmēr kaut kas ienāk prātā. Ja pētām zvaigžņu izstaroto gaismu, konstatējam, ka, palielinoties attālumam, tā mainās. Gaisma kļūst ne tikai vājāka, bet arī sarkanāka. Zinātniskā formulējumā šī vienkāršā atziņa, protams, skan daudz sarežģītāk, taču tas mūs nedrīkst mulsināt. Mums gal­venokārt svarīgi ir tas, ko zinātnieki līdz ar to ir secinājuši. Viņi apgalvo, ka gaismas pārmaiņas norāda uz tālo zvaigžņu sistēmu attālināšanos. Jo zvaigznes atrodas tālāk, jo ātrāk tās no mums attālinās. Līdz ar to zinātnieki secinājuši, ka mūsu Visums eksplodē līdzīgi granātai. Mēs to varam iztēloties visai reāli, jo cilvēki ir daudz karojuši un guvuši pietiekami lielu pieredzi par eksplodējošām granātām, bumbām u. tml.

12. Kad bija sākums?

Ja gaismas sarkanās novirzes skaidrojums ir pareizs, rodas svarīgs jautājums: kad notika šī eksplozija? Zinātnieki ir mēģinājuši aprēķināt eksplozijas brīdi. To, protams, var izdarīt, ja ir zināms, kur tieši atrodas vistālākā eksplodējusī atlūza un ar kādu ātrumu tā attālinās no eksplozijas centra.

Bet to noteikt nemaz nav tik viegli. Jo labāki kļūst mūsu tālskati, jo varam redzēt aizvien talak un atklat aizvien talakas zvaigznes un zvaigžņu sistēmas. Tādējādi mūsu Visums kļūst aizvien lielāks un vienlaikus ari vecāks. Līdz ar to rodas problēma: kad pasaulei būs beigas? Ikviena atklātā zvaigžņu sistēma ir vistālākā tikmēr, kamēr

neatklājam vēl tālāku. Un kura ir pati pēdējā? Mēs to nezinām! Mēs nezinām arī to, kur šīs eksplodējošās "granātas" ietvaros atrodas Zeme - centrā, proti, viduspunktā, vai malā, tā sauktajā perifērijā.

Mēs varam novērot, ka mūs aptverošās zvaigžņu sistēmas attālinās no mums. Tas varētu nozīmēt, ka atrodamies pasaules centrā. Taču šis pats iespaids par "pienveidīgo miglāju", kas no mums attālinās, mums ir arī tad, ja neatrodamies eksplozijas centrā, jo eksplozija nozīmē, ka visas daļas tiecas cita no citas projām. Acīmredzot mūsu Zeme atrodas kaut kur starp Visuma centru un tā malu.

13. Kurā vietā Visumā mēs atrodamies?

Mēģināsim to noskaidrot ar dažu zīmējumu palīdzību. Aplūkosim trīs variantus: 1) mēs esam centrā; 2) mēs esam kaut kur malā; 3) mēs esam starp centru un perifēriju.

Tik tālu tātad mēs ar saviem instrumentiem varam redzēt, taču mēs nezinām, cik tālu mūsu redzes robeža atrodas no Visuma robežas.

Šis variants ir ļoti neticams, kaut arī tas nav izslēdzams. Reiz jau cilvēki ir ticējuši, ka Zeme ir pasaules centrs un visām zvaigznēm ir kāda nozīme viņu dzīvē. Astrologi aizvien vēl to apgalvo.

Taču, iepazīstot patiesos samērus Saules sistēmas ietvaros un attālumus līdz citām zvaigznēm, mēs esam kļuvuši daudz piesardzīgāki.

Šādā gadījumā telpa starp punktiem A, B un C būtu tukša, t. i., mēs neko neredzētu. Izmantojot ģeometriju, pēc punktiem A, B un C mēs varētu noteikt Z (Zemes) stāvokli un arī Visuma lielumu. Turklāt mēs spētu noteikt arī eksplozijas brīdi.

Tomēr laikam tā tas nav. Mēs visos virzienos vienādi tālu ieskatāmies Visumā un visās pusēs redzam zvaigžņu sistēmas, kas no mums attālinās.

2. Mēs atrodamies Visuma nomale. Mūsu stāvoklis varētu būt šāds:

Ar katru jaunu atklajumu musu Visums klust lielāks un vecāks.

3. Mēs nezinām, kurā vietā atrodamies starp centru un perifēriju.

Tā ir dīvaina situācija. Pirms trīsdesmit gadiem - tolaik es vēl gāju skolā - man uzdāvināja grāmatu "Atoms - beidzot saprotami", kurā varēju izlasīt, ka Visums radies pirms pusotra miljona gadu, eksplodējot lielai kodolputras masai. Vēlāk paskaidrošu, kas tas ir.

Pakavēsimies pie Visuma. Laikā, kurā esmu kļuvis vecāks par trīsdesmit gadiem, Visums kļuvis vecāks vairāk nekā par 10 miljardiem gadu. Tas nozīmē, ka nevis Visums kļuvis vecāks, bet ka mēs tā vecumu tagad vērtējam aptuveni starp 10 un 20 miljardiem gadu.

Šos tiešām ne visai precīzos datus kuru katru brīdi var koriģēt, ja tiek atklāts kāds tālāks objekts.

14. Zinātniskā pieredze nav galīga

Tas nozīme, ka zinātnieku zinašanas nav galīgas. Visas viņu atziņas ir relatīvas. Viņu rīcība nedaudz atgādina Kristoferu Kolumbu.

Kad 1492. gadā Kolumbs ar trim kuģiem no Spānijas šķērsoja okeānu rietumu virzienā, viņam līdzi bija ieteikuma raksts Ķīnas imperatoram. Kolumba aprēķini par attālumu starp Eiropu un Āziju bija pilnīgi nepareizi, un attālums noteikts daudz mazāks, taču viņš jau nezināja, ka starp Eiropu un Āziju atrodas nezināms kontinents. Brauciena laikā Kolumba ieceres nemitīgi mainījās. Katru vakaru viņam vajadzēja sev teikt, ka Āzija atrodas nedaudz tālāk no Eiropas, nekā viņš bija domājis.

Tā kā Kolumbs baidījās no savas komandas sacelšanās, viņš rakstīja divas dienasgrāmatas - oficiālu dienasgrāmatu, kurā atzīmēja daudz mazāku pārvarēto attālumu, un slepenu dienasgrāmatu ar pareizām atzīmēm.

Kad beidzot parādījās zeme. Kolumbs nesatricināmi ticēja, ka sasniedzis Āziju. Savu ieteikuma rakstu'Ķīnas imperatoram viņš tomēr nevarēja iesniegt.

15. Mūsdienu astronomija un Kolumba problēma

Varbūt mums, tiem, kas neesam zinātnieki, mūsdienās zināt­niekiem būtu jāiesaka: nestāstiet par pasaules lielumu, pirms neesat pilnīgi droši nokļuvuši pie Visuma robežām! Ja šos vārdus izlasītu kāds zinātnieks, viņš laikam būtu sašutis un iebilstu, ka patiesībā viss ir daudz sarežģītāk, ka mēs esam visu nepiedodami vienkāršojuši un līdz ar to falsificējuši zinātnieku izteikumus.

Tiešām - mēs neizklāstījām visas zinātnieku izvirzītās teorijas, bet tikai minējām to, kam ir izšķirīga nozīme mūsu pārdomās. Mēs daudz ko neminējām, piemēram, neko neteicām par Albertu Einšteinu un viņa relativitātes teoriju. Bet nu centīsimies atgūt nokavēto.

16. Relativitātes teorija

Alberts Einšteins ar savu relativitātes teoriju būtiski mainīja to vispārīgo priekšstatu par īstenību, kas bija pastāvējis kopš lielā dabaspētnieka Izaka Ņūtona. Vissvarīgākais viņa teorijā ir jaunais priekšstats par laiku.

Mēs visi zinām, ka laiks ir relatīvs. Dažkārt mums tas velkas ārkārtīgi lēni, bet dažkārt - skrien ārkārtīgi ātri. Ja mēs garlaikojamies, laiks rit lēni un mēs vēlamies, lai tas paietu ātrāk, un apsveram, kā to nosist. Mēs meklējam kādu noteiktu laika kavēkli. Taču laiks var skriet ar vēja spārniem, un mēs esam izbrīnīti, ka pagājis daudz vairāk laika, nekā esam iedomājušies. Ikvienam no mums var būt šī atšķirīgā laika pieredze. Turklāt pastāv atšķirība arī starp cilvēkiem ar atšķirīgiem temperamentiem. Daži ir lēni, nesteidzīgi, bet daži - ātri, strauji.

Tātad laiks ir subjektīvs un relatīvs, tas ir atkarīgs no tā, ko nu kuro reizi cilvēks dara. Tas, kas vienam šķiet laika kavēklis, citam ir garlaicīgs.

Taču ar pulksteņa palīdzību cilvēki ir noteikuši objektīvu laiku. Visiem pulksteņiem ir jāiet vienlīdz ātri. Tikai reizēm kāds pulkstenis iet nepareizi. Šis objektīvais laiks, kas vienmēr paiet vienādā ātrumā,

ir saistīts nevis ar mūsu pārdzīvojumiem, bet ar fizikālām norisēm, piemēram, svārsta šūpošanos. Zinātnieki līdz pat Einšteinam domāja, ka mūsu pulksteņi Visumā itin visur iet vienādi ātri.

Turpretim Einšteins apgalvoja, ka pulksteņi iet dažādi un ir atkarīgi no kustības. Ja kosmosa kuģis lielā ātrumā dodas no Zemes uz kādu zvaigzni un tad atkal atgriežas uz Zemi, tad cilvēki šajā kuģi ir novecojuši mazāk nekā cilvēki uz Zemes.

Ja kāds cilvēks, kuram vēl nav mazbērnu, varētu doties kosmiskā ceļojumā ar ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, tad, šim cilvēkam atgriežoties uz Zemes, viņa mazbērni jau būtu kļuvuši veci cilvēki, turpretī viņš pats būtu novecojis tikai par dažiem gadiem.

Tā ir fantastiska iespēja, kuru patlaban tā īsti nespējam uztvert, jo mums vēl jānodrošina kosmosa kuģiem gaismas ātrums. Līdz šim mēs to neesam varējuši izdarīt. No Einšteina teorijas izriet, ka mēs nevaram kādam ķermenim piešķirt gaismas ātrumu, nemaz nerunājot par ko citu. Tas nav iespējams saskaņā ar teoriju, jo, palielinoties ātrumam, pieaug ķermeņa masa. Gaismas ātruma gadījumā tā būtu bezgalīgi liela. Un tas nav iespējams, tātad neviens ķermenis nevar kustēties Visumā ar gaismas ātrumu.

Bet kas ir masa? Iztēlojies kādu ļoti smagu dzelzs lodi, kas augstā telpā karājas iesieta ķēdē! Ja tu mēģināsi iekustināt šo lodi - tikai iekustināt, nevis pacelt -, tev būs vajadzīgs liels spēks, turpretim nelielu lodīti tu varēsi iekustināt ar vienu pirkstu. Mazajai lodei ir mazāka masa, bet lielajai lodei ir ievērojami lielāka masa. Ikdienas dzīvē mēs pazīstam masas atšķirības, vismaz mēs tā rīkojamies. Nevienam nav ienācis prātā apturēt vilcienu ar rokām, bet papīra lidmašīna ir viegli apturama. Mestu gumijas bumbu mēs noķertu, bet kritqšam klintsgabalam grieztu ceļu.

Ja, palielinoties ātrumam, masa pieaug un beigu beigās kļūst bezgalīgi liela, būtu jāizmanto ārkārtīgi liels spēks, lai, piemēram, kosmosa kuģis varētu lidot ar gaismas ātrumu. Pilnīgi skaidrs, ka tas nav iespējams. Tāpēc fantastisko stāstu autoriem ir jāizdomā papildu teorijas un tehniski izgudrojumi, kas tomēr ļautu Zemes astronautiem piedalīties piedzīvojumos Andromedas miglājā. Pēc Einšteina teorijas viņi būtu ceļā vairākus miljonus gadu. Taču tik ilgi nedzīvo neviens cilvēks.

Bet atgriezīsimies pie mūsu ikdienas pasaules. Teorijai par laika relativitāti - par pulksteņu objektīvo laiku, nevis par mūsu subjektīvo

pārdzīvojumu laiku - līdz šim mūsu dzīvē nav bijusi nekāda nozīme. Līdz šim neviens cilvēks nav varējis Visumā pārvietoties ar tādu ātrumu, kas ļautu izbaudīt laika relativitāti.

17. Kopsavilkums

Cilvēki ir izveidojuši zinātniski pamatotu ainu par pasauli, bet tā joprojām vēl nav pabeigta.

Sākumā šķita, ka pie apvāršņa pasaule beidzas. Pasauli cilvēki iedomājās kā apaļu ripu. Šo priekšstatu aizstaja teorija par Zemi ka lodi Visuma vidū, bet šo ideju atkal koriģēja atziņa, ka Zeme kustas ap Sauli. Tā sauktās stāvzvaigznes tika uzskatītas par Saulei līdzīgiem debesu ķermeņiem. Pētnieki atzina, ka līdz tām ir bezgala tālu. Vēlāk atklāja, ka zvaigznes ir sakopotas zvaigžņu sistēmās, galaktikās, kas savukārt veido jaunas sistēmas, utt. Meklējot vislielāko priekšmetu Visumā un vistālāko galaktiku, mūs noteikti vēl gaida daudzi pār­steigumi. Mēs vēl neesam atraduši pasaulei galu un tāpēc ari neko galīgu nevaram pateikt par mūsu Visumu.

V. Vislielākais un vismazakais

Ta ir ar vislielākā meklejumiem. Bet ka gan ir ar vismazako?

Ar acīm mēs spējam saskatīt ļoti sīkus priekšmetus, pat tādus, kas ir līdzīgi putekļu graudiņam, taču atsevišķas mūsu ķermeņa šūnas mēs ar "neapbruņotām" acīm vairs nespējam saskatīt. Ja neko neredz, tad šķiet, ka nekā arī nav. Tā kā senatnē cilvēki nevarēja saredzēt mazo radībiņu nelielās oliņas, viņi domāja, ka tās spontāni rodas no putekļiem un netīrumiem.Tā bija pašizcelšanās teorija, ko antīkajā pasaulē formulēja filosofs Aristotelis. Ja viņam būtu bijis mikroskops, viņš tā nekad nebūtu apgalvojis.

Aplūkosim citu piemēru par saredzamības robežu. Dimantiem ir jābūt ļoti tīriem, jo tikai tad tie ir vērtīgi. Ko tas nozīmē? Ja ar lupu, kas priekšmetus palielina astoņkārt, dimanta kristālā nevar redzēt nekādus piemaisījumus, tad to uzskata par pietiekami tīru. Taču desmitkārtīgā palielinājumā, iespējams, varētu atklāt piemaisījumus un līdz ar to trūkumus. Mūsdienās, kad mums ir tādas ierīces kā lupas un mikroskopi, ar kuriem mēs priekšmetus, kas sākotnēji ar acīm nav saskatāmi, varam palielināt tā. ka tie kļūst redzami, nav nekas īpašs izvirzīt jautājumu par vismazākajām daļiņām. Taču jau antīkajā pasaulē, tad, kad nebija mūsu tagadējo tehnisko iespēju, grieķu filosofi izteica savas atziņas par matēriju.

Vispirms filosofi izvirzīja jautājumu par sākumu. To darīja arī reliģija, taču sniedza citu atbildi. Reliģija, piemēram, jūdaiski kristietiskā reliģija, klāsta, ka pasauli radījis Dievs, proti, kāda per­sona, turpretim pirmie filosofi pasaules sākumu meklēja vieliskajā, piemēram, ūdenī, gaisā, zemē vai ugunī. Kāpēc tieši šīs četras vielas? Laikam jau cilvēkiem tās saistījās ar kādu īpašu nozīmi. Bez ūdens un gaisa nebūtu iespējama dzīvība. Zeme ar ūdens palīdzību izaudzē augus, tātad kaut ko dzīvīgu, zeme ir auglīga vai ari neauglīga, un uguns ir spēks, kas var ne tikai radīt siltumu, bet arī iznīcināt lietas.

Ņemot vērā šo četru pamatvielu mijjedarbību atbilstoši noteiktiem likumiem, kas būtu noskaidrojami precīzāk, varētu iztēloties arī pasaules rašanos un tās pastāvēšanu.

1. Lietu dalāmība

Ja aplūko mūs aptverošās lietas, var domāt, ka visu, ko mēs redzam, iespējams sadalīt. Tā, piemēram, sadalāms ir ūdens vai akmens, arī mūsu radītās mākslīgās lietas. Tātad sasmalcināmi ir dažādi materiāli. Akmeni mēs varam saskaldīt aizvien mazākos gabalos un sasmalcināt līdz pat daļiņām, kas ir smilšu graudiņa lielumā vai pat vēl mazākas - līdzīgas putekļiem. Bet vai var sasmalcināt arī putekļu graudiņu un cik

sīkās daļiņās? > >

Tāds ir pamatjautājums, par ko patlaban ir runa: vai pastāv vis­mazākais lielums, ko vairs nevar sadalīt, kaut kas nedalāms (gr. vai. atomos ), proti, atoms, vai arī matērija ir dalāma bezgalīgi?

2. Priekšstats par atomiem

Tā sauktie senatnes filosofi atomisti - par pazīstamākajiem tiek uzskatīti Empedokls, Leikips un Dēmokrits - domāja, ka sīkākās daļiņas ir atomi, turklāt, tās ir daļiņas, kuras ne ar kādiem paņēmieniem nevar sadalīt un arī dabā nav spēku, kas to spētu izdarīt. Šādas daļiņas ir nesagraujamas. Tās eksistē mūžīgi. Visu savienoto var sadalīt, un tas tātad ir nepastāvīgs, iznīcīgs. Atomistiem tā ir prāta spēle. Runa ir par jēdziena "atoms" noteikšanu. Ja es apgalvoju, ka pastāv nedalāma visniecīgākā daļiņa, man ir jāapgalvo, ka tā nav sagraujama un līdz ar to nav arī pārejoša, proti, jāapgalvo, ka tā ir mūžīga. Šī daļiņa varētu izzust tikai tad, ja pārstātu eksistēt arī pasaule. Ejot bojā pasaulei, ietu bojā arī atomi. Bet kas tad ir pasaules bojāeja? Pasaules bojāeja, t. i., visa eksistējošā iznīcināšana, būtu ārkārtējs gadījums, ko mēs nevaram atvedināt no ikdienā notiekošā, citādi pasaule nemitīgi ietu bojā. No šās bojāejas mēs neko nemanām. Varētu iebilst: atomi izzūd nemitīgi, tie pārstāj eksistēt, taču no nekā nemitīgi rodas jauni atomi, tāpēc atomu skaits pasaulē saglabājas konstants un pasaule neiet bojā.

Atgriezīsimies pie antīkās pasaules atomteorētiķiem.Viņi ap­galvoja, ka pasaule sastāv no atomiem, kas kustas tukšā telpā, var apvienoties lielākās vienībās un atkal atdalīties. Visi mums redzamie priekšmeti (arī mēs paši, jo mums ir ķermenis) sastāv no šiem nie­cīgajiem būvakmeņiem.

Ko var izskaidrot ar atomu teoriju? Tai ir jāizskaidro viss universs, turklāt iespējami vienkāršāk un dabiskāk. Pasaules konstantumu un ilgstamību kopumā var izskaidrot ar atomu nedalāmību. Parādību maiņa tiek izskaidrota ar atomu kustību, spēju savienoties lielākos veidojumos un atkal atdalīties, tā ka lielie veidojumi pārstāj eksistēt. Tāpēc filosofs Empedokls pieņēma, ka pastāv divi pretēji spēki, kurus viņš dēvēja par "mīlestību" un "naidu". Mūsdienās mēs teiktu - "pievilkšanās" un "atgrūšanās". "Mīlestība" apvieno, "naids" šķir. Ja pieņem, ka šie spēki vienmēr nav vienlīdz lieli, jo citādi tie viens otru izlīdzinātu, ka atšķirīgos laikos to samērs mainās - dažreiz pārsvaru gūst "mīlestība", bet dažreiz "naids" -, tad var arī konstruēt pasauli, kas vienmēr atrodas kustībā. Atkarībā no spēka, kas guvis pārsvaru, atomi apvienojas vai atdalās, proti rodas vai izzūd pasaules lietas.

Mēs teicām, ka atoms ir nesagraujams, ka tas eksistē mūžīgi. Laikā tam nav beigu. Bet vai sākums ir bijis? Kaut kam taču noteiktā brīdī bija jārada atomi - tas tad būtu pasaules sākums. Bet varbūt sākuma nav bijis, viss jau tā ir bijis vienmēr. Matērija, visu atomu kopums, pastāv mūžīgi, bet no atomiem veidotajiem ķermeņiem (pie tiem pie­deram ari mēs) ir savs sākums un beigas. Filosofus, kas pārstāv šo teoriju, dēvē par materiālistiem.

3. Antīkie prātojumi un musdienu pieredze

Antīkajā pasaulē atomu teoriju filosofi radīja tīrās pārdomās. Do­māšanu, kas ir pilnīgi teorētiska un nav saistīta ar zinātnisko pieredzi, dēvē par spekulatīvu. Mūsdienās, kad zinātniskā pieredze, šķiet, tiek uzskatīta par vienīgo izziņas avotu - vismaz tā šī pieredze māca do­māt -, spekulatīvā domāšana netiek vērtēta īpaši augstu. Tīri teorētiskai domāšanai tiek pārmests, ka tā ir tikai spekulēšana un tai trūkst pieredzes kontroles. Tāpēc mūsdienās daudzi zinātnieki norāda, ka antīkā atomu teorija ir tikai spekulācija, turpretim mūsu tagadējie priekšstati par atomiem ir empīriski pamatoti, proti, pamatoti ar eksperimentiem.

Bet ko tas nozīmē?

4. Ikdienas pieredze un tas teoretiska nozīme

Sāksim ar mūsu ikdienas pieredzi. Jau antīkajā pasaulē cilvēkiem bija nemitīga saskarsme ar visdažādākajiem materiāliem. Viņi, piemēram, pazina tādus metālus kā varu, dzelzi, sudrabu, zeltu, atšķīra dažādus iežus, un viņiem bija nojēga par daudziem minerāliem. Šai laikā cilvēki jau varēja no pamatvielām radīt jaunas vielas. No pamatmetāliem tika iegūti atšķirīgi kausējumi, no dažādām smiltīm stikls. Cilvēki iemācījās ari apdedzināt mālu.

Tātad, pateicoties ikdienas pieredzei, cilvēki uzkrāja aizvien vairāk zināšanu. Ja no šīm praktiskajām zināšanām gribētu radīt vispārīgu teoriju, tā varētu būt šāda: acīmredzot ir vienkāršas vielas (elementi), kas sastāv no viena veida atomiem, un saliktas vielas, kas veidotas no dažādiem elementiem. Ja vienkāršās vielas sajauc pareizās proporcijās un maisījumu kaut kādā veidā apstrādā, piemēram, sakarsē, tad var rasties savienojums. Bet kā atrodamas pareizās maisījuma proporcijas? Vienīgi mēģinājumos! Tādējādi Rietumeiropā kāds mūks viduslaikos nejauši, kā mēdz teikt, izgudroja šaujampulveri. Alķīmiķi nopūlējās ar zelta iegūšanu. Viņi ticēja, ka vēlamo vielu var radīt no citām, parastām vielām, palīgā ņemot buramvārdus un dažādas manipulācijas.

Mūsdienās mēs varētu teikt, ka alķīmiķi tātad bija ķīmiķi. Viņi nodarbojās ar vielu pārvērtību iespējām, taču viņiem bija tikai darba pieredze, proti, nebija sistemātiskas teorijas par matērijas uzbūvi, turklāt viņi visu saistīja ar maģiskiem priekšstatiem, t. i., burvestībām, ticību velnam u. tml.

Tas atspoguļojas nostāstā par doktoru Faustu un viņa līgumu ar velnu, kā arī pasakās par rūķiem. Tajās zināšanas un kristīgo cilvēku ticība velnam, kā arī māņticība savijas fantastiskā pasaulē.

5. Ķīmijas attīstība

Laikam ritot, cilvēki pamazām atbrīvojās no māņticības. Mēģi­nājumos (mūsdienās saka - eksperimentos) viņi aizvien vairāk paplaši­nāja savas zināšanas. Tika radītas jaunas vielas, piemēram, 18. gadsimtā porcelāns, ko dēvēja par balto zeltu. 19. gadsimtā ķīmija kļuva par siste­mātisku zinātni.

Zinātnieki, piemēram, konstatēja, ka ūdens un gaiss nav nekādi elementi, proti, vienkāršas vielas, jo ūdens sastāvā ietilpst divi ele­menti - skābeklis un ūdeņradis, bet gaisu veido vairāku gāzu maisījums. Antīkajā pasaulē to vēl nezināja. Milzīgs progress notika tad, kad zināmos elementus izdevās sakārtot atommasu pieaugšanas secībā, t. i., kad tika izveidota elementu periodiskā sistēma. Krievu zinātnieks D. Mendeļejevs arī atklāja, ka šādā veidā elementi ir sakārtoti astoņās grupās pēc to ķīmiskajām īpašībām, t. i., elementu ķīmiskās īpašības periodiskajā sistēmā periodiski atkārtojas.

Sākotnēji bija veikti ļoti daudzi cits ar citu nesaistīti atsevišķi novērojumi, taču tikai pēc Mendeļejeva atklājumiem varēja spriest par kāda elementa ķīmisko būtību, ja vien bija zināms, kur elements atrodas periodiskajā sistēmā.

6. Ķīmija un fizika: atoms

Ilgu laiku nebija teorijas, kas varētu izskaidrot, kāpēc līdzīgos elementus var sakārtot grupās (ar dažiem izņēmumiem, ko vienkāršības labad neminēsim). Izskaidrojumu sniedza atomu teorija. Antīkajā pasaulē atomus iedomājās kā atšķirīgus ģeometriskus ķermeņus - lodes, kubus u. tml. Atomam bija jābūt vielas vismazākajai vienībai, ko nevar sadalīt mazākās daļiņās. Bet kā gan atomi var veidot kaut ko lielāku? Jo viss, ko mēs varam redzēt, ir matērijas gabali, kuros ir cieši savienoti daudzi atomi. Varbūt pastāv kaut kāda līmviela? Varbūt atomiem ir izciļņi un ieliekumi, tā ka tie savienojas cits ar citu gluži tāpat kā lego klucīši?

Ja nu atomiem ir savi āķi un cilpas, vai tie var arī nolūzt? Salīdzi­nājumā ar visu atomu āķis taču ir kaut kas salaužams. Tātad šī ideja par āķiem un cilpām nav īpaši pārliecinoša. Atomus ir jāsatur kopā kaul kam citam, kaut kādam spēkam.

Kādi spēki tad pastāv? Pirmām kārtam mēs visi pazīstam Zemes pievilkšanas spēku, smaguma spēku. Antīkajā pasaulē teica, ka visi priekšmeti tiecas uz savu dabisko vietu, un šī vieta ir lejā. Mūsdienās pieņemts teikt, ka debesu ķermeņi savstarpēji pievelkas. Tas ir gravitā­cijas spēks. Tātad priekšmeti krīt lejup, jo Ťlejupť apzīmē virzienu uz Zemi, proti, uz Zemes centru.

Mēs, protams, pazīstam ari spiediena un grūdiena spēku, mums ar tiem ir saskare ikdienā. Jau senatnē pazina magnētismu, proti, magnēta spēju pievilkt atsevišķus metālus. Šo parādību varēja tikai aprakstīt, nevis izskaidrot. Ari kompasu cilvēki izmantoja ilgu laiku, kaut ari nezinot, kāpēc magnētadata nostājas ziemeļu - dienvidu virzienā. 19. gadsimtā, sistemātiski pētot mūsu dzīvē vērojamās elek­triskās parādības, pakāpeniski tika izprasta elektrisko lādiņu, lauku un spēku darbību un uzzināts, ka vienādi lādiņi atgrūžas, bet pretēji lādiņi pievelkas.

7. Kāds varētu izskatīties atoms?

Pamatojoties uz iegūtajām zināšanām, dāņu atomfiziķis Nilss Bors 1902. gadā izveidoja atoma modeli. Tam bija ļoti liela ietekme atom- zinātnes attīstībā. Bors iedomājās atomu kā mazu Saules sistēmu, ar centrālo ķermeni - atoma kodolu vidū un maziem pavadoņiem, kas līdzīgi planētām riņķo ap kodolu. Līdz ar to atoms, protams, vairs nebija atoms. Iesākumā to varēja sadalīt divās atšķirīgās daļās tikai domās, bet vēlāk ari īstenībā.

No mācības par elektrību bija zināms, ka pretējie elektriskie lādiņi ir pozitīvi un negatīvi. Vienādi lādētas daļiņas atgrūžas, pretēji lādētas daļiņas pievelkas. Šo priekšstatu varēja izmantot saistībā ar atoma modeli. Atoma kodolu uzskatīja par pozitīvi lādētu, bet mazos pavadoņus - par negatīvi lādētiem. Kodolu nosauca par protonu, bet mazos pavadoņus - par elektroniem. Protons pievelk elektronus, bet elektroni stabilās orbītās riņķo ap protonu.

8. Kā novēro atomus?

Protoni un elektroni ir ne tikai teorētiski izdomāti, bet to pa­stāvēšana ari eksperimentāli pierādīta, t. i., šis daļiņas var novērot. Kā tiek novērota matērijas daļiņa, kas ir tik maza, ka nav redzama pat mikroskopā?

To, ko nevar novērot nepastarpināti un tieši, jānovēro netieši. Tā zinātnieki ari rīkojās, pētot atomus un to daļiņas.

Viņi konstruēja kasti, ko var piepildīt ar garaiņiem, - tā saukto miglas kameru. Tā tika nosaukta izgudrotāja vārdā par Vilsona kameru. Šādā kamerā zinātnieki radīja elektrisko lauku. Katra atoma daļiņa, šķērsojot šo kameru, novirzās atbilstoši savam lādiņam - elektrons citādi nekā protons. Vilsona kamerā katra daļiņa atstāj miglas pēdas, jo daļiņas atgrūžas, ūdens molekulas kondensējas un veido nelielus ūdens pilienus. Un tos var novērot.

Lai konstatētu, kāda daļiņa ir novērota, nepieciešams zināt, kas kamerā notiek, t. i., ir jāzina kamerā esošā elektriskā lauka spēks un ātrums, ar kādu daļiņa šķērso kameru.

Šādā veidā varēja eksperimentāli pierādīt protonu un elektronu pastāvēšanu. Bet atcerēsimies - neviens šīs daļiņas patiesībā nav redzējis!

Izmantojot interpretāciju un matemātiskus aprēķinus, zinātnieki secināja, ka vienas pēdas ir atstājis elektrons, bet citas - protons.

Es apgalvoju, ka Bora atommodelis bija ļoti veiksmīgs. Kāpēc? Ja atomu iedomājas kā mazu Saules sistēmu, var iztēloties vienkāršas un sarežģītas Saules sistēmas.

Visvienkāršākais atoms sastāv no protona (kodola), kuram apkārt riņķo elektrons.

Nākamais elements ir hēlijs, un ap tā atoma kodolu riņķo divi elektroni. Lai atoms būtu elektroneitrāls, atoma kodolā ir jābūt diviem protoniem. Bet tā nevar būt, jo protoni kā divas vienādi lādētas daļiņas, proti, pozitīvas daļiņas, atgrūstos, un hēlija atoma kodols līdz ar to sabruktu. Tāpēc bija jāpieņem, ka pastāv vēl kādas citas daļiņas, kas nebūtu lādētas nedz pozitīvi, nedz negatīvi, t. i., kas elektriski būtu neitrālas. Tādas arī tika atklātas. Tās nosauca par neitroniem. Tās satur kopā protonus, kas viens no otra atgrūžas.

Apstāsimies uz mirkli un rezumēsim. Jauno laiku zinātnieki pārņēma antīkajā pasaulē izstrādāto atoma - nedalāmās daļiņas kon- ceptu. Mēģinot šo konceptu novērojumos piemērot īstenībai, nedalā­mais, vismazākais un tāpēc arī nepārejošais pārveidojās par kaut ko dalāmu.

9. Dabas uzbūves sistēma

Ar tādām daļiņām kā protons, elektrons un neitrons varēja izveidot visu pazīstamo atšķirīgo elementu savdabīgu uzbūves sistēmu. Protonu skaits atoma kodolā nosaka, par kādu elementu katru reizi ir runa. Kodolā ir tik un tik protonu, ap kodolu riņķo tik un tik elekUonu. Un tad vēl ir vajadzīgs noteikts daudzums neitronu, kas kodolā saturētu kopā protonus.

10. Atomi un sīpoli

Elektroni riņķo ap kodolu pa orbitālēm (čaulām) atšķirīgā attā­lumā no kodola. Kodolam vistuvākajā orbitālē var riņķot divi elektroni, nākamajā - astoņi, un ari trešajā orbitālē maksimāli var atrasties astoņi elektroni. Šī astoņdaļigā sistēma ļoti labi izskaidroja parādības, kas ķī­mijā jau bija pazīstamas. Ķīmiķi bija konstatējuši, ka periodiskās sistēmas katras grupas elementiem piemīt līdzīgas īpašības. Atomu teorija sniedza izskaidrojumu šai pieredzei. Zinātnieki uzskatīja, ka atoms ir līdzīgs sīpolam. Ja sīpolu pārgriež, atklājas slavenie sīpol- gredzeni, ko var citu no cita atdalīt. Sīpols tātad sastāv no zvīņlapām, kas aptver cita citu, tātad cita citā iederas. Maziem sīpoliem ir mazāk zvīņlapu, bet lieliem - vairāk.

Ja joka pēc arī turpmāk atomu salīdzināsim ar sīpolu, tad mums jāteic, ka neatkarīgi no sīpola lieluma uz tā mizas, proti, virsmas, var atrasties viens līdz astoņi elektroni. Uz sīpolgredzeniem varētu uzzīmēt punktus - no viena līdz astoņiem - vai uzlīmēt uzlīmītes un, ja būtu pietiekami daudz sīpolu, sakārtot tos atbilstoši punktiem vai uzllmītēm.

To, kā funkcionē ķīmiskā saite, itin viegli noskaidrot, analizējot ūdens molekulas uzbūvi. Ūdens ķīmiskais apzīmējums ir H^O, un tas nozīmē, ka skābekļa atoms (O) ir piesaistījis divus ūdeņraža atomus (2H). Kāpēc tas tā notiek? Tāpēc, ka skābeklis elementu sistēmā ir astotais elements, tas atbilst sīpolam ar divām zvīņlapām. Uz iekšējā "gredzena" atrodas divi elektroni, uz nākamā - pārējie seši. Vēl ir brīvas divas Ťvietasť, un tās ieņem abu ūdeņraža atomu elektroni. Brīvās vietas uz ārējās elektronu čaulas funkcionē kā cilpiņas, kurās ieāķējas kāda cita elementa elektroni.

Taču ne jau par fiziku vai ķīmiju mēs gribam runāt. Mēs vēlamies filosofiski padomāt par šim zinātnēm.

Tāpēc pateikšu tikai to, ka atomteorija diemžēl nav vairs tik vienkārša, kā šeit izklāstīts. Šis vienkāršais modelis nav bijis mūžīgs. Radās aizvien jaunas problēmas, kuras atrisināja, pieņemot, ka pastāv daudzas vēl sīkākas daļiņas. Pakāpeniski šīs daļiņas tiek atklātas ari eksperimentāli un verificētas ( apstiprināta to esamība).

11. Atklāšana vai radīšana?

Pēc pozitrona tika atklātas aizvien jaunas atoma daļiņas ar jaunām funkcijām. Eksperimentos zinātnieki radīja arī ļoti īsu laiku pastāvošas daļiņas.

Kā tad tika radītas šīs daļiņas? Patiesībā taču vajadzētu pieņemt, ka šīs daļiņas jau pastāv un ka tās tiek tikai atrastas, proti, atklātas! Atomfizikā ir pilnīgi citādi. Daļiņas ir niecīgas, un tās var novērot tikai netieši. Ar daļiņām ir kaut kas jādara: var, piemēram, vienas daļiņas bombardēt ar citām un novērot, kas tad norisinās jau pieminētajā Vilsona kamerā. Var bombardēt arī kādu atomu, un, iespējams, ka kodols maina savu sastāvu. Un to patiešām eksperimentāli arī izdevās izdarīt. Vācu zinātnieks Oto Hāns 1939. gadā pirmo reizi laboratorijā

īstenoja atoma sašķelšanu. Izmantojot šo efektu, tika radīta gan atom­bumba, gan rentgenaparāti un atomelektrostacijas.

Kā gan šis kodolsabrukšanas efekts varēja uzvedināt uz domām radīt bumbu? Tika novērots, ka, neitronam ietriecoties urāna atoma kodolā, kodols sabrūk. Viens neitrons atbrīvo divus trīs jaunus neitronus, kas savukārt izraisa kodolšķelšanos. Reakcijā iesaistīto kodolu skaits lavinveidā pieaug, un reakcija beidzas ar sprādzienu (milzīgu eksploziju) - vienlaicīgu visas izejvielas iesaistīšanos šai procesā. Tāds ir atombumbas princips. Var mēģināt aizkavēt šo ķēdes reakciju, lietojot palēninātājus. Tad kodolu dalīšanās tiek kontrolēta. Ja šai procesā notiek kāda kļūme, atomelektrostacija pārvēršas par sava veida atombumbu.

Bet nu no kodolreakciju izmantošanas atgriezīsimies pie procesa norises principa. Minētās izmantošanas iespējas ir pierādījušas, ka zinātnieku apsvērumi ir bijuši pareizi, proti, ar vienām nelielajām nere­dzamajām daļiņām ir "jāapšauda" otras, tad - kā jau teikts - darbības rezultāts jādara redzams.

Šim mērķim zinātnieki ir konstruējuši daļiņu paātrinātāju - iekārtu, kurā atoma daļiņām ar elektriskā lauka palīdzību tiek piešķirts milzīgs paātrinājums. Pēc tam to ceļā novieto šķērsli. Izmantojot Vilsona kame­ru, var novērot, vai daļiņa "uzsprāgst" un kļūst redzamas jaunas - mazā­kas daļiņas. Eksperimentos notika arī kaut kas pavisam dīvains. Jo lielāki kļuva paātrinātāji - līdz pat milzīgiem tuneļiem ar daudziem elektromagnētiem -, jo vairāk varēja daļiņas paātrināt un jo mazākas kļuva jaunatklātās daļiņas. Daudzas no tām pastāvēja tikai īsu bridi, t. i., tās ļoti ātri atkal pazuda. Tā radās filosofisks jautājums: vai zināt­nieki ar savu rīcību ir atklājuši dabā pastāvošas daļiņas vai arī radījuši īsu brītiņu pastāvošas, nestabilas daļiņas?

Ja dīķī, kura virsma ir pilnīgi gluda, jo nav nekāda vēja un straumes, iemet akmeni, rodas viļņi. Jo lielāks akmens, jo varenāki viļņi. Taču pēc kāda laiciņa viļņi pazūd, ūdens virsma kļūst mierīga, un beidzot atkal ir pilnīgi gluda. Neviens taču neteiks, ka viļņi pastāv vienmēr, jo mēs zinām, ka paši esam tos radījuši.

Tā varētu būt ari ar mūsu eksperimentiem atomu jomā: mēs apšaudām ar daļiņām citas daļiņas, radām pārejošu "nemieru", proti, īslaicīgu daļiņu skaldīšanos, taču jaunās daļiņas ātri vien pazūd, un mēs nu nezinām, vai esam panākuši, ka daļiņu patiesās sastāvdaļas kļūst saskatāmas, vai ari radījuši "nemieru", kas drīz vien norimst.

Šajā interesantajā spēlē tika atrastas vai ari radītas aizvien jaunas daļiņas. Kad daļiņu skaits pārsniedza simtu, fiziķiem sametās raibs gar acīm. Viņiem bija apnicis šis Ťdaļiņu cirksť, kā viņi to dēvēja. Fiziķi taču bija meklējuši atomu, vismazāko nedalāmo vienību. Viņi uzskatīja, ka šādai daļiņai ir jāpastāv, jāpastāv, tā teikt, vismazākajam lego klucītim, bet, tā kā vārds Ťatomsť bija aizņemts un patiesībā apzīmēja ļoti sarežģītu sistēmu, tad šo jauno daļiņu nosauca par kvarku.

Pēc tam kad kvarks teorētiski bija postulēts, to atklāja arī eksperi­mentā. Taču radās jauna dilemma. Meklēja vienu kvarku, bet atrada vairākus - veselu pusduci. Tas bija nepatīkami, jo varēja nozīmēt, ka dažādie kvarki rodas no vēl mazāku daļiņu atšķirīgām kombinācijām.

12. Vai vispār pastāv vismazākā daļiņa?

Ar šo jautājumu mēs gribētu beigt mūsu ekskursiju fizikā. Galve­nais ir paturēt prātā rezultātu.

Palielinoties tehnikas ieguldījumam, mēs spējam radīt aizvien mazākas daļiņas. Gandrīz vai katra daļiņa ir tikusi uzskatīta par vismazāko, līdz tās vietā stājusies vēl mazāka. Kā rīkoties, ja daļiņu sadalīšanu var turpināt aizvien talak, ja nepastav nekada vismazaka nedalāmā daļiņa, ja matēriju var dalīt bezgalīgi?

Varbūt vismaz pastāv kaut kas tāds kā vislielākais lielums? Izsa­koties citiem vārdiem: vai pasaulei kaut kur ir beigas? Astronomiem ir tāda pati problēma kā fiziķiem: jo labāki kļūst viņu instrumenti, jo tālāk atrodas viņu atklātie objekti. Arī šajā jomā gals nav saskatāms. Bet kā ir ar pasaules laicisko sākumu un atbilstošo laicisko galu? Tā kā novē­rojamo gaismas sarkano nobīdi zinātnieki uzskata par Visuma izplatības pierādījumu un aprēķinus veido, ņemot vērā tagadni, viņi tic, ka spēj noteikt laicisko sākumu. Taču, jo lielāka - pateicoties atklājumiem - kļūst šī pasaule, jo tālāk pagātnē aizvirzās ši.s sākums.

Ja šai pasaulei nebūtu telpiska gala, tad arī laiciskais sākums ieslīgtu bezgalībā.

Bet sākums bezgalībā nozīmē to, ka nav nekāda sākuma. Vai mēs maz varam to iedomāties?

Visas lietas, ko mēs pazīstam, ir ierobežotas. Tās nav neizmērojami lielas, tām ir sākums un arī beigas noteiktā laikā. Mēs varam teikt: it viss, kas pasaulē pastāv, ir ierobežots telpā un laikā.

Bet vai šāds sākums un beigas ir arī pasaulei - pasaulei kopumā?

13. Fizikas robežas un filosofija

Tas ir nevis jautājums fiziķiem, bet gan filosofisks jautājums. Fizika nodarbojas ar pasaules materiālajiem priekšmetiem. Tā nosaka atse­višķu pasaules ķermeņu būtību, ņemot vērā viena ķermeņa iedarbību uz citiem ķermeņiem. Turklāt fiziķi ir konstatējuši, ka visam pasaulē ir viens vai arī vairāki cēloņi. Šie cēloņi savukārt paši ir iepriekšējo cēloņu sekas utt. Ja jautāju šādi, es nokļūstu pie aizvien agrākiem cēloņiem, bet nenokļūstu pie pirmā cēloņa, kas būtu absolūts sākums. Sākumi, par kuriem zinātniskajā pieredzē kaut kas zināms, vienmēr ir relatīvi. Ja pasaulē rodas kāda lieta, tā rodas no citām lietām, kas pastāvējušas pirms tās. Varbūt šīs lietas līdz ar to izzūd, taču tās ir bijušas. Neviena lieta nerodas no nekā. Cēloņsakarības likums attiecas uz visiem pasaules notikumiem. Bet vai tas attiecas uz pasauli kopumā?

Runa atkal ir par filosofijas jautājumu. Tomēr mūsdienu fiziķi do­mā, ka viņi varētu atbildēt uz jautājumu par sākumu. Tā kā mūsu pasau­les stāvokli fiziķi izskaidrojuši ar eksploziju, viņi gribējuši arī noteikt eksplozijas sākumu. Šis sākums ir nosaukts par absolūto sākumu.

Viens nu gan ir pilnīgi skaidrs: es varu atbilstīgi izteikties par kādu priekšmetu, ja pārredzu to pilnīgi, ja pazīstu tā telpisko izplatību un varu kaut ko pateikt par tā laicisko s'ākumu. Tāpēc fiziķi meklē 1) pasaules sākumu', 2) apakšējo robežu, proti, vismazāko; 3) augšējo robežu, pasaules beigas, t. i., pašu pēdējo, vistālāko objektu Visumā.

Ja tiktu atklāts kaut viens no šiem punktiem, varētu atklāt arī pārējos. Ja fiziķi atrastu pasaules beigas, viņi varētu noteikt tās sākumu. To fiziķi arī nemitīgi dara, taču tas ir tikai aprēķins pagaidām, gluži tāpat kā Kolumba aprēķins. Ja zinātnieki atrastu vismazāko daļiņu, tad būtu iespējams pētīt jautājumu, vai pasaule sastāv no galīga vai bezgalīga skaita daļiņu utt.

Taču viss, kas ir atklāts, ir tikai pagaidām vismazākais, pirmais, vislielākais utt. Līdz ar to nav iespējams gūt galīgu atziņu.

VI. Cik lieli esam mes - cilvēki?

Ja nav nekāda absolūta lieluma - vismaz pagaidām, cik tad lieli esam mēs paši? Dokumentos mūsu augums ir norādīts centimetros. Lielbritānijā tiek izmantotas citas garuma mērvienības: inch, foot, yard, mile. Dažas šīs mērvienības ir pazīstamas arī Vācijā, piemēram, pēda un jūdze. Var jautāt: vai pastāv pareizas un līdz ar to arī nepareizas mērvienības? Vai kilometrs ir pareiza mērvienība, bet jūdze nepareiza? Uz šādu jautājumu mums ir jāatbild noliedzoši. Ar garuma mērvienī­bām ir tāpat kā ar valodām. Visas aprēķina sistēmas ir savstarpēji samē­rojamas. Viena jūdze ir aptuveni 1,8 km. Jūras jūdze apzīmē citu ceļa gabalu nekā sauszemes jūdze.

Bet cik garš tad ir viens centimetrs? Tas, kuram jautā, ar īkšķi un rādītājpirkstu parādīs intervālu, kas, viņaprāt, attēlo centimetru, un teiks, ka centimetrs ir aptuveni tik liels. Ja cilvēkam ir pa rokai lineāls, tad ir daudz vienkāršāk. Viņš to parāda jautātājam. Un cik garš tad nu ir viens centimetrs? Uz šo jautājumu mēs varam pat neatbildēt, ja parādām centimetru mēru. Visi mēri atbilst cilvēka noteiktai mērvienī­bai. Turklāt par pamatmērvienību cilvēki izvēlējušies metru - Zemes apkārtmēra četrdesmitmiljono daļu. Tā bija tikai vēlēšanās, jo to neva­rēja dabā pārbaudīt - mūsu Zeme nav ideāla lode. Taču tam, kura miljo­nā daļa ir metrs, nav nekādas nozīmes. Mēs esam noteikuši mēru, ko visi atzīst, un līdz ar to varam mērīt visu. Par mēru mēs varētu izmantot arī kāda polinēziešu virsaiša tauko vēderu vai Sirano de Beržeraka degunu.Tātad mēru mēs izvēlamies pavisam patvaļīgi pēc sava ieskata, un pasaule tūdaļ pat mums kļūst izmērāma. Mēs nosakām izejas punktu, vai, tā kā punktu mēs nosakām pēc savām vajadzībām un mērķiem, paši esam šis punkts, paši esam lietu mērs.

Bet vai pastāv kāds no mums neatkarīgs stingri noteikts mērs? Zinātnieki to postulē, t. i., viņi pieņem savos domāšanas modeļos, ka tam, tāpat kā vismazākajam lielumam, ir jāpastāv. Atoma ideja ir šīs pārliecības izpausme. Bet vai atomu teorija atbilst patiesībai?

Atcerēsimies, ka antīkās pasaules grieķi nedalāmā konceptu izveidoja, kā mēs sakām, Ťspekulatīviť, bet jaunlaiku zinātniskā pie­redze palīdz šo priekšstatu pierādīt, prezentējot aizvien kaut ko jaunu un mazāku.

Kas gan būtu, ja vismazākās daļiņas koncepts būtu nepatiess, ja matērija būtu dalāma bezgalīgi? Antīkajā pasaulē cilvēki ir pieminējuši arī šo iespēju un pierādījuši dalāmības bezgalīgumu.

1. Bezgalīgas dalāmības piemērs

Grieķu filosofs Zēnons Elejietis no Dienviditālijas ir formulējis tā saukto kustības paradoksu šādā veidā: varonis Ahillejs, antīko teiku visātrākais skrējējs, nevar panākt lēno bruņrupuci, ja vien tam sākumā ir neliels pārsvars. Ahillejs, protams, skrien ļoti ātri un īsā brīdī sasniedz punktu, no kura bruņrupucis startējis. Taču arī bruņrupucis šajā laikā ir pavirzījies gabaliņu uz priekšu. Ahillejs arī to noskrien, taču bruņ­rupucis jau ir ticis tālāk. Tā pārsvars ir kļuvis mazāks, taču pastāv. Arī nākamajā skrējienā Ahillejs sasniedz tikai to punktu, ko bruņrupucis jau atstājis. Bruņrupuča pārsvars kļūst aizvien mazāks un mazāks, bet tas nezūd. Zēnons no šī domu gājiena secināja, ka kustība neesot iespējama. Viņa pretinieki to atspēkoja, šurpu turpu soļodami. Viņi gribēja parādīt, ka Zēnona apsvērumi neattiecas uz īstenību. Patlaban mēs teiktu, ka Zēnons demonstrējis limita problēmu. Pēc bezgalīgi daudziem soļiem viņš nosaka punktu, kurā Ahillejs panāk bruņrupuci. Ahillejam, protams, nav vajadzīgs bezgala ilgs laiks, lai panāktu bruņ­rupuci, taču attālumi un laika sprīži kļūst aizvien mazāki.

Minēsim vēl vienu bezgalīgās dalāmības piemēru: jebkura lieluma ceļa posmu es varu izveidot no bezgala daudziem posmiņiem.

Ņemsim, piemēram, nogriezni AB:

I- 1

A B

Pārdalīsim nogriezni uz pusēm. Šīs puses sadalīsim atkal utt. Mēģināsim saskaitīt šos posmiņus: 1/2 + 1/4 + 1/8 + 1/16 … Būs jāsaskaita aizvien mazāki nogriežņi, līdz nokļūsim līdz pavisam mazam nogrieznim.

Šādā veidā varam jebkuru nogriezni dalīt bezgala ilgi neatkarīgi no tā, cik liels ir katrs šis nogrieznis. Matemātikā nav nedz vismazāko, nedz vislielāko lielumu, jo pie jebkura skaitļa, ko man piedāvā kā vislielāko, es varu pieskaitīt vieninieku un tādējādi radīt vēl lielāku skaitli.

Ja attiecināsim to uz materiālo pasauli, tad tas nozīmē, ka mēs varam ietiekties bezgala lielajā un bezgala mazajā. Vai tas nozīmē, ka mēs atrodamies vidū starp vislielāko un vismazāko? Nekādā ziņā! Vienalga, cik liels ir kāds ceļa posms, to var dalīt bezgalīgi. To jau mēs teicām. Un tas nozīmē, ka - vienalga, cik lieli patiesībā esam, - mēs patiesi varam ietiekties bezgala lielajā un bezgala mazajā. Mēs neesam vidū, bet, lai kur arī mēs atrastos, ir vidus - vidus mums. Mums ir jānosaka mērs, un tad mēs varam izmērīt itin visu - lielo un mazo, ātro un lēno. Ahillejs ir ātrāks par bruņrupuci, bet vai bruņrupucis uzskata pats sevi par lēnu? Ja gribam ar roku nosist kādu apnicīgu mušu, lielākoties mums neveicas. Muša ir ātrāka par mums, vai, izsakoties citādi, muša redz lēni tuvojamies mūsu roku un nolemj izvairīties, proti, aizlidot. Mēs neredzam insektu vai kolibri spārnu vēzienus, jo tie ir mums par ātru. Bet insekti un kolibri noteikti redz savu spārnu kustības.

Tas, kas mums ir viens mirklis, citiem dzīvniekiem var būt ilgs laiks. Vai pastāv visīsākais laika intervāls? Fiziķi apgalvo, ka pastāv. Ņemot vērā mazās daļiņas, kas mūsdienās tiek novērotas, viņiem, protams, ir taisnība. Ja kļūs zināmas vēl mazākas daļiņas nekā patlaban pazīstamās, tad iespējamas arī vēl mazākas laika vienības. Taču var pieļaut arī citu galējību: mēs gan nezinām, bet varam iedomāties tik lielas dzivas būtnes, ka tās mūs nevar redzēt, jo esam par maziem un dzīvojam pārāk neilgu laiku. Pirms vairākiem gadiem es kādā avīzes pielikumā izlasīju šādu stāstu:

"Prof. Universs savā laboratorijā ir izveidojis jaunu organisku preparātu un novēro ar savu asistentu, kādi interesanti veidojumi rodas kolbā. Profesors skaidro: "Šeit attīstās patiesi neliela pasaule. Šī nelielā daļiņa, kas tikko pārlēca uz bumbiņu, dēvē savu lēcienu par kosmisko lidojumu." Asistents sajūsmināts atbild: "Rīt mums noteikti jāvēro tālāk." Bet profesors Universs atbild: "Diemžēl rīt to vairs nevarēsim, jo preparāts jau sen būs izgaisis.""

2. Vai šis stāsts varētu but patiess?

Ja mūsu pasaulē pastāv kaut kas bezgala mazs un bezgala liels, tad šis stāsts ir pilnīgi iespējams. Secinājums izriet no fizikas attīstības. Fiziķi no atoma, nedalāmā, ir izveidojuši sistēmu, jo atzinuši to par

kaut ko saliktu. Ja no vismazākā, nedalāmā, izkūņojas kaut kas salikts un līdz ar to arī liels, kāpēc gan šādas struktūras nevarētu atkārtoties? Galilejs tālskatī novēroja Jupiteru un tā pavadoņus un šo modeli attiecināja uz Sauli un tās planētām. Nilss Bors konstruēja atoma modeli, kas funkcionēja kā Saules sistēma. Zvaigžņu miglājs, Saules sistēma, ir ļoti līdzīga mūsu mākoņu virpuļiem, orkāniem. Vai šās sistēmas pastāvēšanas ilgums, samērots ar virpuļa rotāciju, ir salī­dzināms ar mākoņu virpuļa rašanos? Astronomi ir atklājuši, ka mums pazīstamajā Visuma daļā zvaigžņu sistēmas nav sadalītas vienmērīgi. Ir plašas telpas jomas, kuras ir, tā sakot, tukšas, un ir daļas, kurās cita citai līdzās atrodas daudzas galaktikas. Pastāv sava veida Ťcaurumiť un matērijas "sadrūzmējumi". Tas viss ir līdzīgs Šveices sieram, tāpēc arī astronomi jokojot runā par Visuma ŤŠveices siera teorijuť.

Sākotnēji mums ir licies, ka Visuma vislielākā struktūra ir galak­tikas ar miljardiem sauļu. Taču tās lielākā mērogā ir nelielas sastāvdaļas, no kurām veidotas lielākas struktūras, t. i., "Šveices siers". Varbūt mūsu galaktikas ir atomi bezgala lielākā pasaulē? Varbūt pat atomu daļiņas, kaut kas līdzīgs kvarkiem?

Pilnīgi to noliegt nav iespējams. Mēs nezinām, cik tālu stiepjas Visums aiz mums patlaban redzamajām robežām. Taču var iedomāties, ka bezgala lielajā Visumā struktūras, kas ir izveidotas cita no citas, atkārtojas. Šādas iespējas mums ir zināmas no tā sauktās fraktālās ģeometrijas - matemātikas nozares, kas patlaban izraisījusi vētrainu reakciju. Ja fiziķi un astrofiziķi fantazē - un mūsdienās viņi to dara visai pamatīgi -, tad savas spekulācijas viņi attaisno ar norādi, ka viņu fantāzijas ir "matemātiski pareizas". Šo argumentu es vēlētos izmantot arī savas fantāzijas aizstāvēšanai.

Pasaulē, kurā mūsu galaktikas ir atomu daļiņas, varētu būt tik milzīgi lielas un tik milzīgi lēnas dzīvās būtnes un cilvēki, ka mēs nespētu ar tiem nodibināt kontaktus, jo mēs - tieši pretēji - būtu tik bezgala mazi un mūsu dzīve tik īsa, ka šīs dzīvās būtnes nedz telpiski, nedz laiciski mūs nevarētu uztvert.

• Teiktais attiecas arī uz pasauli, kas būtu daudz mazāka par mūsējo. Šādas minipasaules iemītniekus mēs nevarētu uztvert, jo mums tie būtu pārāk mazi. Un - tieši pretēji - mēs šīm būtnēm būtu par lielu. Ja mēs pajautātu "Hallo, vai jūs tur esat?", minipasaulē pa šo laiku varbūt paietu 20 miljardi gadu. Tātad nav nekādas iespējas, lai varētu iepazīties.

Ja pieņem, ka Visums ir bezgala liels, tad pareizāk būtu teikt, ka pastāv bezgala daudz cita citā ievietotu pasauļu, kaut kas līdzīgs no Krievijas nākušajām matrjoškām. Tiesa, to skaits ir galīgs, taču Visumā tā nav. Tāpēc par pasaulēm mēs nevaram runāt tāpat kā par matrjoškām: mēs nevaram teikt, ka "mūsu pasaule ir trešā no apakšas" vai ka "mūsu pasaule ir trešā no augšas". Lai kur mēs ari atrastos, šķiet, ka esam vidū. Taču bezgalībai nav vidus, vidus ir iespējams kaut kam galīgam.

3. Fizikas kritika

Atgriezīsimies pie fiziķu spekulatīvā pasaules modeļa.

Fiziķi ir kaut ko novērojuši: jo tālo zvaigžņu sistēmu gaismas sarkanā novirze ir tālāka, jo spēcīgāka ir sarkanā gaisma. Šim no­vērojumam ir sniegts izskaidrojums: tas ir Doplera efekts, pazīme, kas raksturo kustību, kas vērsta projām no mums. No tā fiziķi secināja, ka Visums eksplodē, un aprēķināja arī eksplozijas sākumu. Tas tika saistīts ar pasaules sākumu.

Normāls cilvēks, piemēram, filosofs, jautātu: "Un kā gan noticis, ka šis kaut kas šajā mirklī eksplodē kopš x miljardiem gadu (x, jo x, nemitīgi mainoties, kļūst lielāks)?" Fiziķi šādu jautājumu nepieļauj. Viņi apgalvo, ka telpa un laiks ir radušies līdz ar eksploziju. Tā ir dogma. Un dogma, ja nav kāds noteikts pamatojums, aizliedz domāt.

Tagad fiziķi mums pazīstamajā Visuma daļā ir atklājuši tā sauktos Ťmelnos caurumusť, tie ir Visuma reģioni, kuros matērija, proti, zvaigznes, ievelkas sevī. Ķermeņi, kā mēs zinām, savstarpēji pievelkas, un, ja kaut kur ir sakopota kāda milzīga masa, tā pievelk visus apkārtējos ķermeņus, tādējādi tie uztriecas virsū šim masas blāķim un palielina to vēl vairāk.

Masai pieaugot vairāk un vairāk (līdz tā saucamajai kritiskajai masai), atomi pēkšņi sabrūk. Atomu aizvien vēl iedomājamies kā nelielu planētu sistēmu ar kodolu - protonu un pavadoni - elektronu. Atoma sabrukums nozīmē, ka attālumi starp atoma daļiņām un atomiem izzūd. Ja visas mūsu Saules sistēmas planētas ietriektos Saulē, masa saglabātos, taču sistēma būtu tikpat liela, cik Saulē. Ja atomā pazūd visas starptelpas, tas ļoti sarūk. Tādējādi zvaigzne var sarukt tāpat kā Saule un tomēr saglabāt savu pievilkšanas spēku. Fiziķi tic, ka "melnajā caurumā" pazūd aizvien vairāk matērijas. Ja pastāv viens vai vairāki "melnie caurumi", tad zināmā laikā tie var "aprit" visu universu. Starp citu, "melnajā caurumā" ir tik bezgalīgi liels smaguma spēks, ka pazūd pat gaisma. Tāpēc tieši mēs to nevaram novērot. Mēs varam šo "caurumu" redzēt tikai netieši, ja vērojam objektu, kas patlaban tiek pievilkts, bet vēl nav izzudis.

Ja fiziķi iedomājas esam atklājuši šos "melnos caurumus", tad viņiem jāatzīst, ka bez attālināšanās, eksplozijas Visumā ir vērojama ari tuvināšanās, proti, kolapss. Līdz ar to Visums pēkšņi var atkal pazust kādā "melnā caurumā" un eksplozijā no "melnā cauruma" var rasties jauns universs. Mūsu priekšā ir pulsējošs, mainīgs Visums. Šis modelis atgādina Empedokla modeli. Empedokls pieņēma, ka pastāv divi pretēji vērsti spēki - mīlestība un naids - un vēl daži elementi un apgalvoja, ka Visumā noris elementu apvienošanās (mīlestība) un šķiršanās (naids) mūžīgā maiņa un tāpēc arī mūsu īstenība ir kā mūžīga maiņa.

Ja nu mēs fiziķiem pajautātu, cik bieži gan ar mūsu Visumu ir notikusi šāda pulsācija, tad, viņi, ja būtu godīgi, teiktu, ka tas būtu varējis būt divas, piecas reizes vai ari bezgala daudz reižu.

Dažiem fiziķiem ir iešāvusies prātā arī interesanta ideja: varbūt līdzās mūsu universam pastāv vēl citi pulsējoši universi. Tad varētu gadīties, ka, vienam universam eksplodējot, tā kaimiņš sabruktu. Tas nozīmē, ka varbūt šie universi veido universu sistēmu un ir atomi bezgala lielākā universā. Un kāds iespējamais novērotājs, piemēram, profesors Universs, varētu iedomāties, ka vēro vienu vienīgu daļiņu, kas milzīgā ātrumā kustas šurpu turpu, jo divu miniuniversu līdzāspastā­vēšana to niecīguma dēļ nebūtu saskatāma: mūsu 40 miljardi gadu profesoram būtu sekundes četrdesmitmiljardā daļa. Šis profesors Universs, ja viņš būtu fiziķis, laikam sāktu filosofēt tāpat kā mūsu fiziķi. Viņš, piemēram, jautātu, vai novērotajā vietā iedomātā daļiņa ir tik grūti saskatāma tāpēc, ka instrumenti ir pārāk neprecīzi, vai arī pati daļiņa ir neskaidra. Viņš izvirzītu visus tos pašus jautājumus un hipotēzes, ko jau izvirzījuši mūsu atomfiziķi.

Taču ko mēs darām? Mēs atkal esam izveidojuši priekšstatu par bezgala lielu Visumu, kas arī laikā ir bezgalīgs, bet uz to mūs ir vedinājuši fiziķi - tie paši fiziķi, kas pavisam vēl nesen ticēja, ka atraduši pasaules sākumu, un zināja, cik liels ir mūsu Visums.

Acīmredzot šis priekšstats ir priekšlaicīgs. Mums jāizvirza filo- sofisks jautājums: vai zinātniskās pieredzes pārstāvji vispār var atrast

pasaules sākumu? Vispārīgais pieņēmums, ka pasaulē itin visam ir cēlonis un līdz ar to ari sākums, taču attiecas uz visām pasaules parādībām, bet vai tas attiecas uz pasauli kopumā?

4. Kants par galīga un bezgalīga problēmu

Pirms vairāk nekā 200 gadiem slavenais filosofs Imanuels Kants uzrakstīja grāmatu, kurai deva virsrakstu "Tīrā prāta kritika". Šajā darbā viņš vēlējās noteikt cilvēka spējas domāt un ari šo spēju robežas.

Kanta domu gaita bija šāda: cilvēkam ir telpas un laika uztveres formas. Viss, kas pasaulē pastāv, tam parādās telpā un laikā. Ar do­māšanas kategoriju palīdzību tas var aptvert un aprakstīt visus priekšmetus. Taču mūsu domāšanas formu, tostarp arī cēloņsakarības jēdziena derīgums ir ierobežots: vienīgi tas, ko varam uztvert ar saviem maņu orgāniem, kaut kādā veidā eksistē mūsu pasaulē. Taču, tiklīdz gribam iziet ārpus tā, mūsu kategorijas atsakās kalpot. Ja domājam par pasaules sākumu vai mūžīgumu, mēs varam atrast labus pamato­jumus abām atziņām. Bet tas nozīmē, ka šo un citus jautājumus, ko izvirza Kants. mēs nespējam atrisināt ar cilvēciskajām domāšanas iespējām. Te ir mūsu prāta robežas.

Pēc Kanta arī mūsu gadsimta fiziķi ir mēģinājuši kaut ko saprast, bet par šo neiespējamību viņi būtu zinājuši, ja vien būtu lasījuši tīrā prāta kritiku. Bet vai Kanta viedoklis ir tik nozīmīgs šajā jomā? Kants skaidroja, ka pasaulei nevar būt sākums, jo nevar pamatot, kāpēc kādā noteiktā brīdī no nekā rodas kaut kas, pasaule. Nevar arī iedomāties laikā nezin kādu bezgalīgu pasauli, jo pirms ikviena laika brīža pastāv pagājušo laika punktu bezgalīga virkne.

Tātad tā ir Kanta atziņa. Pret sākumu vērstais arguments mūs pārliecina. Mēs paši to izmantojām, kad cēlām iebildumus pret fiziķiem un kosmologiem, būdami pārliecināti, ka Visuma eksplozijas brīdis nevar vienlaikus būt arī absolūtais sākums. Drīzāk jau būtu jāskaidro, kā tas, kas eksplodē, ir nokļuvis šajā eksplozivitātes stāvoklī. Šis priekšstats par pulsējošo Visumu tātad ir saprotams, ja pieņemam, ka šī pulsēšana ir mūžīga.

5. Domāšana par bezgalību

Turpretim arguments, ko Kants vērš pret bezgalību, nav tik vien­kārši saprotams. Kas tad mūs traucē domāt par bezgalīgo? Varētu teikt - mūsu galīgums. Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē: tā kā mēs esam galīgas būtnes - mums ir jāmirst -, tad bezgalību paši nevaram pār­dzīvot. Taču mums ir jēdziens par bezgalību. Mēs zinām, ka ģeometrijā taisna līnija turpinās bezgalīgi uz abām pusēm. Taču papīrs, uz kura to uzvelkam, ir galīgs, tāpēc mēs attēlojam tikai nelielu līnijas daļiņu. Mēs labi zinām, ka bezgalībā taisnā līnija stiepsies gluži tāpat kā ierobežotā telpā.

Taisnās līnijas izsekošana bezgalībā vilktos bezgala ilgi un būtu bezgala garlaicīgs pasākums. Tāpēc liksim to mierā.

6. Cilvēks ka visu mēru mērs

Ja jau Visumam jābūt telpā un laikā bezgalīgam, tad attiecībā pret mums tas nozīmē, ka mums nav jāiedomājas nedz sākums un beigas, nedz arī vislielākais un vismazākais lielums. Tas viss ir attiecināts uz mums. Vislielākais Visumā tātad ir vislielākais no līdz šim mums pazīstamā. Gluži tāpat ir ar vismazāko, visagrāko, visvēlāko.

Bet tas nozīmē, ka, nosakot lielo un mazo, ātro un lēno u. tml., mums vienmēr jāsāk no sevis pašiem kā no noteiktas atskaites sistēmas. Saules sistēma mums ir liela, bet atoms - mazs, gads ir garš, bet mirklis - īss. Mums viss ir jāattiecina uz sevi, mēs esam visu mēru mērs, jo paši visus mērus arī esam izgudrojuši. Lieluma un laika mērus esam izvēlējušies tā, lai tie būtu piemēroti mūsu mērķiem, lai mēs spētu tos uztvert ar mūsu jutekļiem. Tāpēc mēs esam izgudrojuši metra mēru un vienojušies par tā izmantošanu. Pārējās mērvienības mēs pārrēķinām attiecībā pret metru, taču arī metru var pārrēķināt citās mērvienībās.

Bet cik tad liels ir viens metrs? Paņemiet metra mēru, un jūs uzzināsiet, cik liels ir metrs. Ar metra mēru jūs varat izmērīt savu augumu, un tā jūs zināsiet arī to, cik garš esat. Bet bez metra mēra? Ko cilvēki darīja, pirms izgudroja mēru? Vai viņi vispār zināja, cik ir gari?

Protams, cilvēkam ir priekšstats par paša augumu - arī bez metra mēra, jo viņš var redzēt savu ķermeni, just to. Ar rokām var aptaustīt galvu un tad jau konstatēt, kur beidzas galva. Ja gribam iziet pa durvīm, tad ari bez metra mēra izjūtam, vai tās fr pietiekami augstas. Šaubu gadījumos galvu var noliekt. Bet, ja jau mēs zinām savu garumu, kāpēc vispār vajadzīgi garuma mēri? Tāpēc, ka mūsu acumērs var mūs pievilt. Ja mums kaut kas ir jānovērtē, mēs varam arī to pārvērtēt - neskaitāmi cilvēki tā ir atdauzījuši galvu, jo nav pareizi novērtējuši augstumu. Un, ja gribam atcerēties priekšmetu lielumu, tad esam pavisam neprecīzi. Tāpēc mēs esam izveidojuši mēru, ko bieži nēsājam sev līdzi, lai varētu ko precīzi izmērīt. Mums ir vajadzīgs precīzi pārbaudīts un vispār atzīts mērs, lai varētu precīzi salīdzināt, jo ikviena mērīšana ir salīdzināšana. Un rezultāts ir šāds: "lielāks", "mazāks", "garāks" vai "tik liels kā", "smagāks", "vieglāks" vai "tik smags kā". Tātad nav nekādu absolūtu lielumu, ir tikai attiecības. Viss ir relatīvs, t. i., uz kaut ko attiecināts. Un atskaites punkts, uz ko viss tiek attiecināts, esam mēs paši, jo visas mērvienības, kurās mēram, esam izveidojuši mēs paši saskaņā ar savām vajadzībām. Mēs esam tie, kas pasauli interpretē, mēs nosakām to, kas ir liels un mazs, viegls un smags, garš un iss, gaišs un tumšs, auksts un silts.

Tā kā esam tik lieli, cik esam, tad atoms mums ir bezgala mazs, bet Piena ceļš - bezgala liels. Lai cik lieli mēs arī būtu, vienmēr būs lietas, kas salīdzinājumā ar mums būs niecīgas vai milzīgas, un gluži tāpat pastāvēs arī niecīgas vai milzīgas laiktelpas. To mums māca nostāsts par profesoru Universu.

Tas nozīmē, ka pasaule mums šķiet tāda tāpēc, ka atrodamies vidū starp vislielāko un vismazāko. Absolūtais vidus būtu nosakāms tad, ja mēs zinātu, kur atrodas malas. Bet, tā kā izpētē malas aizvien attālinās, par absolūto vidu mēs nevaram runāt. Taču mēs varam novietot sevi vidū, teikdami, ka mums ir vajadzīgs mērs mērīšanai. Tā kā mērām sev un saviem mērķiem, tad mēru mēs nosakām atbilstoši savām vajadzībām. Pēc sevis mēs mēģinām pasauli pareizi izskaidrot un aprakstīt. Mēs atrodamies šajā darbībā, un tas nozīmē, ka mēs nekādā ziņā nezinām visu, mēs pat nezinām, cik lielas ir mūsu zināšanas, ja ņem vērā visas iespējamās zināšanas. Pat tas, ko iedomājamies zinām, ir visnotaļ apšaubāms. Aizvien no jauna var rasties jaunas pārsteidzošas atziņas, kas liek atteikties no vecajiem priekšstatiem. Astronomijas un fizikas attīstība šajā ziņā sniedz daudzus piemērus, tāpēc es arī tik detalizēti esmu to izklāstījis.

7. Kur ir izzinās robežas?

Bet cik tālu sniedzas mūsu izziņa? Varbūt izziņa ir ierobežota? Tā visai bieži tiek apgalvots.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums jānoskaidro, uz kādiem principiem mēs pamatojamies savā izziņā. Dabaszinātnēs mēs esam pieraduši lietas noteikt pēc to stāvokļa un iedarbības uz citām lietām.

Mūsu pasaule ir visu to lietu kopums, kas kaut kādā ziņā ir saistītas un cita uz citu iedarbojas. Mūsu izziņai tātad jāaptver visas lietas šajā pasaulē, ja vien tās ir pakļautas cēloņu un seku likumsakarībām. Tas nozīmē, ka mūsu spējas izzināt beidzas tur, kur beidzas pasaule. Mēs neko nevaram zināt par kaut kādu lietu, kas pastāv ārpus mūsu pasaules un nesniedz nekādu liecību par savu eksistenci.

Ja pasaule ir bezgalīga, tad arī mūsu izziņa ir bezgalīga. Tas attiecas arī uz mūs aptverošo lietu izziņas iespējām.

Līdz ar šo atziņu par mūsu izziņas iespējām visām runām par neizskaidrojamo jāšķiet bezjēdzīgām, ja ar to tiek domāts, ka pastāv kaut kas tāds, kas mums vienmēr paliks neizzināms, - parasti gan tas neattiecas uz cilvēku, kas par to runā vai raksta. Protams, mums daudz kas ir neizskaidrojams tajā nozīmē, ka tas "vēl nav izskaidrots" vai "nav izskaidrojams ar mūsu tagadējām teorijām". Taču tas nenozīmē, ka kaut kas ir principiāli neizskaidrojams.

Tātad paliksim pie atziņas, ka mūsu pasaules izziņas robeža sakrīt ar pasaules robežu. Acīmredzot mūsu tagadējās zināšanas par pasauli nav galīgas, mēs aizvien vēl pētām kaut ko nezināmu. Mūsdienās mēs atrodamies paradoksālā situācijā: jo lielākas ir mūsu zināšanas, jo biežāk pamanām, cik maz iepriekš esam zinājuši. Ikviena jauna atziņa rada daudzus jaunus jautājumus. Jaunās atziņas bieži vien parāda, ka pastāvošās teorijas ir neprecīzas vai nepatiesas. Tāpēc uz tagadējām zināšanām par pasauli mums jāskatās ar zināmu piesardzību. Mēs nevaram precīzi noteikt, kura no mūsu daudzajām teorijām visatšķi­rīgākajās jomās ir galīga. Pat ja kāda teorija līdz šim ir apstiprinājusies, mēs pēkšņi varam uzzināt par kādu fenomenu, ko šī teorija nevar izskaidrot.

Tas, protams, nenozīmē, ka mums jāapšauba visa zinātniskā piere­dze, taču mums nevajadzētu stingri apgalvot, ka reiz zinātnes laukā gūtās zināšanas ir neapšaubāmas un absolūti derīgas.

Protams, būtu patīkamāk, ja mēs varētu teikt, ka mūsu zināšanas mums sniedz absolūti neapšaubāmas atziņas, sava veida būvakmeņus un ka mēs ceļam milzīgu zināšanu celtni, varēdami pilnīgi paļauties uz fundamentu, proti, uz pašām pirmajām atziņām. Taču tā vietā jāsaskaras ar ko citu: celtniecības laikā mums fundaments nemitīgi jānostiprina, atsevišķi buvakmeņi (par nepatiesām atzītās vecās teorijas) ir jānomai­na, turklāt mēs nezinām, kādai būtu jāizskatās gatavajai celtnei.

Mēs varam atsaukt atmiņā arī detektīva tēlu: mums ir jāatrisina ārkārtīgi sarežģīts gadījums. Mēs ilgstoši mācāmies, atmetam savas iepriekšējās hipotēzes un ceram, ka mūsu pašreizējie pieņēmumi ir pareizi.

8. Līdzšinējo pārdomu kopsavilkums

Mēs sākām nevis ar bērnu slaveno jautājumu "Kāpēc?", bet gan ar jautājumu "Kā rodas vārdi?".

Mēs konstatējām, ka valodu mēs, cilvēki, esam radījuši kā komuni­kācijas līdzekli, proti, kā līdzekli, ar kuru citiem varētu pavēstīt savas izjūtas, vēlmes un domas. Cilvēku valoda ir pārāka par citu mums pazīstamo dzīvo būtņu (t. i., mūsu planētas dzīvnieku) valodu ar savām izteiksmes iespējām. Dzīvnieki spēj informēt savus sugas brāļus par visu viņu dzīvei svarīgo. Tā, piemēram, bites var ļoti precīzi paziņot par barības atrašanās vietu. Citiem dzīvniekiem, kas, piemēram, kopīgi medī, arī ir jāsaprotas, gluži tāpat kā tiem, kuri tiek medīti un kuriem nepieciešams citam citu brīdināt. Galu galā visi barā dzīvojošie dzīvnieki ir radījuši bagātīgus izteiksmes līdzekļus, lai cits citam pavēstītu savas vēlmes, noskaņojumu u. tml. Dzīvnieki spēlējas, cenšas iegūt cits cita labvēlību, cīnās savā starpā, draud cits citam, piekāpjas utt. Sistemātiski pētot dzīvniekus, cilvēki mācās saprast dažādo dzīvnieku valodu. To pašu mēs darām arī tad, ja kāds dzīvnieks ir mūsu mājas draugs. Dzīvnieku komunikācija ir situatīva un saistīta ar tagadni. Diezin vai dzīvnieki spētu pastāstīt, kāda oma viņiem bijusi aizvakar (taču tas nenozīmē, ka tiem nav atmiņas).

Ja pārdomājam, kas atšķir mūsu komunikāciju no dzīvnieku ko­munikācijas, tad mums jāteic, ka šī atšķirība katrā ziņā ir tematu dažādība. Mēs, kā to precīzi izsaka atziņa, "runājam par visu uz pasaules", "runājam par pasauli un Dievu". Runāt "par pasauli un Dievu" nozīmē, ka mēs paužam domas par pasauli kā veselumu un tās iespējamo autoru, turklāt mēs vēl domājam par to, ko šis radītājs ir domājis, radot pasauli.

Šo atziņu mēs iztirzāsim vēlāk. Patlaban paturēsim prātā, ka mēs varam runāt par visu kaut ko, par visu iespējamo, proti, par bezgala daudziem atšķirīgiem tematiem. Mūsu valoda ir darbarīks, ko mēs nemitīgi attīstām, t. i., nemitīgi ieviešam jaunus nosaukumus jaun­atklājumiem un vairojam savu vārdu krājumu.

Mēs esam konstatējuši, ka pastāv daudzas valodas ar atšķirīgi skanošiem vārdiem. Taču mēs varam pārtulkot tekstu no vienas valodas citā. Tas nozīme, ka lielu būtību mēs varam aprakstīt dažādās valodās, jo tajās pasaules lietām ir atšķirīgi nosaukumi. Tie ir vārdi, kurus esam devuši lietām, un dažādās valodās tie ir atšķirīgi.

Tāpēc mēs atšķiram vārdus kā nosaukumus no tā, kas ar vārdiem tiek nosaukts, atšķiram jēdzienu no lietas. Bieži vien cilvēki darina daudzus vārdus, kaut arī viņiem nav jēdziena par kādu lietu. Izveidot jēdzienu par lietu nozīmē zināt, kas šī lieta ir pati par sevi, kāds ir tās sastāvs, kā tā funkcionē, kam tā derīga u. tml. Var būt arī jēdziens par kādu lietu, kaut arī tā netiek nosaukta. Tā tas ir, piemēram, ar maziem bērniem, pirms tie iemācījušies valodu. Arī kaķiem varbūt ir jēdziens par liellopu fileju, taču viņiem nav vārdu, tāpēc reklāmā var apgalvot, ka kaķi nopirktu "Whiskas".

Noskaidrojot Ťjēdzienať un Ťapjēgsmesť nozīmi, mēs uzdūrāmies jautājumam, kā radušās mūsu zināšanas par pasauli.

Zināšanas par pasauli, kā redzējām, mēs esam paši izstrādājuši, turklāt mēs aizvien vēl esam šajā izstrādes procesā. Tāpēc mēs vēl neko galīgu par pasauli kopumā nevaram pateikt, pat ja to ļoti vēlētos. Jo līdz šim mēs neesam varējuši atrast pasaules robežu - nedz augšējo, nedz apakšējo, nedz arī priekšējo vai aizmugurējo robežu.

Šāds stāvoklis ir patlaban. Taču mēs vienmēr esam mēģinājuši izveidot kādu ainu par pasauli tās veselumā. Mēs nezinām, vai šāda tieksme piemīt arī citām būtnēm uz Zemes. Pēc mūsu pagaidu zināšanām par dzīvniekiem mēs katrā ziņā pieņemam, ka tiem šāda tieksme nepiemīt un ka viņi nespēj izveidot jēdzienu par pasauli kā par visa pastāvošā kopumu.

Līdz ar to mēs minējām svarīgu atšķirību, kas pastāv starp mums, cilvēkiem, un citām dzīvām būtnēm. Mēs jautājām ne tikai pēc mūs

aptverošo lietu saistības - to dara arī dzīvnieki, pētot savu dzīves telpu un iezīmējot teritoriju -, bet arī pēc tā, kas atrodas aiz horizonta. Horizonts mums vienmēr ir mūsu pasaules, t. i., mūsu pārdzīvojamās pasaules robeža. Un šo savu horizontu mēs, nevēlēdamies būt iero­bežoti, vienmēr cenšamies paplašināt.

Protams, pastāv atšķirība starp horizonta paplašināšanu nepazīs­tamā pasaulē, proti, starp tās teritorijas paplašināšanas, kuru es iepazīstu un kurā pārvietojos, un pārdomām par pasauli kopumā, t. i., no priekšstata, ka pasaulei kaut kur ir robeža un ka aiz tās nekā nav.

Tieši šo problēmu cilvēki var apsvērt, t. i., ne jau visi to dara, taču principā tas iespējams visiem. Domāt par pasauli tās kopumā izsenis ir filosofijas galvenais uzdevums.

Lai izskaidrotu cilvēku vēlēšanos gūt zināšanas par pasauli, mums jāatgriežas pie jautājuma, ko pieminējām jau sākumā, taču atlikām sāņus, proti, jāatgriežas pie jautājuma ar Ťkāpēcť..

Ir noteikts vecums, kad mazi bērni uzdod saviem vecākiem plaši pazīstamos jautājumus - "Kāpēc?". Tā es sāku mūsu filosofiju. Kādēļ bērni uzdod šos jautājumus? Acīmredzot viņi grib uzzināt, kā pasaule ir izveidota. "Kāpēc zāle ir zaļa?" Labs jautājums. Tā taču varētu būt arī zila. "Kāpēc saule staro?" Lielisks jautājums. Mūsdienu fizikā ir izveidota sarežģīta teorija par tām atomārajām norisēm Saules iekšienē, kas liek tai starot.

Ar šāda veida jautājumiem bērni un mēs visi jautājam par pasaules uzbūvi. Mūsu zinātniskā pieredze mēģina atbildēt uz tiem. Ja es jautātu, kāpēc kādā vietā ir kalns, es grieztos pie vispārīgās teorijas par kalnu rašanos sakarā ar Zemes dzīlēs notiekošajām kustībām un tad iepazītos ar šā kalna individuālo vēsturi. Pastāv, piemēram, veci kalni, kas gandrīz jau ir izzuduši, un jauni - augsti, stāvi kalni utt. Ja kalnājā atrodu, piemēram, gliemežu pārakmeņojumus, es jautāju: "Kāpēc kalnos atrodas gliemeži, ūdensdzīvnieku mājokļi?" vai "Kā gan gliemeži šeit ir nokļuvuši?" Šādu jautājumu uzdeva arī Leonardo da Vinči. Atšķirībā no tā laika uzskata, ka gliemeži ir suvenīri no spāņu svētvietas Santjago de Kompostelas, kurus svētceļnieki atceļā pazaudējuši, Leonardo da Vinči domāja, ka akmenī ietverto gliemežu atrašanās kalnos ir pierādījums tam, ka Zemes virsa pārveidojas: tur, kur agrāk bijis jūras dibens, var rasties arī kalni. Tagad mēs zinām, ka Leonardo da Vinči skaidrojums ir pareizs. Daudzi pārakmeņojumi smilšakmens vai kaļķakmens veidā mūsu kalnos ir izveidojušies no nogulām jūras dibenā, kuras Zemes spēku iedarbībā paceltas augšup.

Piemērus par jautājumiem, kas sākas ar "kāpēc?", un atbildēm varētu minēt bezgalīgi. Filosofiskajā ziņā mūs šajos jautājumos interesē to jēga. Mēs meklējam parādību skaidrojumus un pieņemam tos, ja esam atklājuši to pamatojumu. Mēs meklējam cēloņus. Tātad, izvirzot jautājumus, mēs meklējam cēlonisku lietas skaidrojumu. Jautājumu izvirzīšanā mūsu pamatnosacījums ir priekšstats, ka itin visam ir savs cēlonis.

Mēs esam ievērojuši, ka zināmi notikumi regulāri atkārtojas. No šīs pieredzes mēs izvedinām likuma jēdzienu. Tas mums atvieglo orientēšanos mūsu apkārtnē. Tāpēc arī mēs tik ļoti tiecamies iegūt pēc iespējas vairāk zināšanu par likumībām, kas nosaka mūsu pasaules uzbūvi un mainību.

Kad mēs izvirzījām jautājumu "Kā rodas mūsu zināšanas?", mēs atbildējām, izklāstot to, kā izveidojusies mūsu tagadējā pasaules aina. Mēs, cilvēki, tātad veidojam ainu par pasauli un kopš jauno laiku sākuma tiecamies pēc ārkārtīgi sīkas un kritiskas izpētes, lai iegūtu precīzu pasaules ainu.

9. Divi Ťkāpecť jautājumu veidi

Papētīsim atbildes uz jautājumiem, izmantojot Leonardo da Vinči piemēru par pārakmeņotajiem gliemežiem. Lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc kalnos atrodamas šāda veida jūras iemītnieku paliekas, jāpievēršas vēsturei. Tātad jāatgriežas pagātnē un jāpasaka, kādi cēloņi ir noteikuši tagadējo stāvokli. Šāds skaidrojums tiek dēvēts par cēlonisku - kauzālu skaidrojumu. Cēlonis tātad laika ziņā ir agrāks par sekām. Šo kauzālo principu mēs jau izmantojām, meklējot pasaules laicisko sākumu.

"Kāpēc" jautājumi tātad ir jautājumi par lietu cēloņiem: tie tiecas izskaidrot pasaules cēloņsakarības. Šie jautājumi tagadējo atvedina no pagājušā un tāpēc attiecas uz pagātni.

Bet vai visi "kāpēc" jautājumi ir tādi? Nekādā ziņā. Ja draugam, kas mani apmeklē, es jautātu "Kāpēc tu esi šeit?" un viņš atbildētu "Tāpēc, ka ienācu pa durvīm", tad es varbūt uzjautrināts vai dusmīgs

teiktu: "Es negribu zināt, kā tu esi ienācis, mani interesē tavas ierašanās mērķis. To es domāju ar "kāpēc"." Tātad "kāpēc" jautājumā es vaicāju draugam par viņa nodomu. Es pieņemu, ka viņš ieradies, lai kaut ko izdarītu - pastāstītu man kaut ko. palūgtu man kaut ko u. tml. Draugs, protams, varētu atbildēt: "Atnācu bez kāda īpaša nodoma. Nejauši gāju garām, un tad man ienāca prātā doma apmeklēt tevi." Taču plašākā nozīmē arī tas būtu nodoms un cerība satikt draugu.

Cerības un nodomi tiecas uz nākotni, proti, tiem ir mērķis. Ja mēs kādam jautājam "Kāpēc tu to dari?", mēs jautājam par darbības mērķi, un tas ir kaut kas tāds, kā vēl nav. Grieķiski "mērķis" ir teļos. Tāpēc visus skaidrojumus, kas pamatojas uz rīcības vai norises mērķi, rrlēs dēvējam par "teieoloģiskiem", proti, mērķatbilstīgiem skaidrojumiem. Jau antīkās pasaules filosofs Aristotelis, skaidrojot cēloņu un seku attieksmes, runāja par mērķa nosacījumu un pretstatīja to darbības nosacījumam. Darbības nosacījumi mums jau ir zināmi. Dažādās zinātnes mēģina noskaidrot pasaules cēloņsakarības, un tāpēc tās pēta darbības nosacījumus.

Bet kā ir ar mērķtiecīgo nosacījumu noskaidrošanu? Ar šo jau­tājumu mēs nokļūstam pilnīgi jaunā filosofisko jautājumu jomā. Mēs jautājam par pasaules jēgu, un šis jautājums mums, cilvēkiem, ir ārkārtīgi svarīgs.

VII. Jautājums par jēgu

Sāksim ar cilvēkiem. Mēs nedzīvojam vienai dienai, kā varbūt to var darīt mazi bērni, kuriem rītdiena vēl atrodas tālā nākotnē. Mēs ļoti agri jau esam saistīti ar dzīves plāniem. Tas aizsākas ne vēlāk kā pirmajās skolas dienās, kad jāsaskaras ar "dzīves nopietnību". Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka rotaļas ir beigušās un sācies darbs - mācību darbs. Par šo darbu bērns saņem atzīmes. Iepriekš viss tika slavināts, bet tagad pēkšņi bērnam jāsastopas ar kritiku. Daudzi vecāki, kas savus bērnus uzskatījuši par pašiem skaistākajiem, gudrākajiem, lieliskākajiem bērniem (tādi ir gandrīz visi vecāki), pamana, ka viņu bērns ir tikai viduvējs vai pat sliktāks par citiem. Vecāki ir sarūgtināti: ja viņu bērns

ir mazāk spējīgs par citiem, viņam nebūs tādi panākumi kā citiem, viņš nepelnīs tik daudz naudas, nebūs tik laimīgs u. tml. Tā uzskata ļoti daudzi vecāki. Viņi ir godkārīgi, domā par savu atvašu karjeru, bērniem par to neko nenojaušot, un pamatīgi nopūlas, lai jau agrā bērnībā "nospraustu nākotnes mērķus".

Nedaudz vēlāk arī paši bērni sāk uzdot jautājumu, par ko gan viņi dzīvē gribētu kļūt. Tas ir laiks, kad zēni vairs nevēlas būt lokomotīves vadītāji vai ekskavatoristi, bet meitenes lielākoties bez īpašiem sirdēstiem pamet savas lelles un "iedomu virtuves". Daudziem jau izveidojies savs ieskats par dzīvi, radušās noteiktas intereses un modušās cerības vēlāk strādāt tādā profesijā, kas atbilst viņu interesēm. Bērni jau zina, ka visā drīzumā kļūs pieaugušie, zina, ka nepieciešams iegūt profesiju, lai nopelnītu naudu. Viņi jau zina arī par to dzīves posmu, kas sāksies pēc nostrādātajiem darba gadiem, proti, par pensionāru dzīvi, taču viņu domas ir tālu no tā. Ne jau visi raugās tik tālu nākotnē kā zēns, kurš uz jautājumu "Par ko tu gribi kļūt?" atbild "Pensionārs". Pilnīgi droši, ka šādā vecumā bērni īpaši nedomā arī par nāvi. Taču dzīves gājums ir tāds, kā mēs to ieskicējām.

Mēs visi zinām, ka esam mirstīgi, t. i., kādu dienu mirsim, un vienlaikus mēs jau ļoti agri zinām, ka dzīvi nevar dzīvot tāpat vien, ka darbā nemitīgi jārūpējas par savas dzīvības uzturēšanu. Visu dzīvi mūs neatstāj rūpes par nākotni, jo mūsu dzīve nav droša. Mēs lāgā nezinām, ko nākotne mums nesīs.

Sākotnēji cilvēki atradās pilnīgā dabas varā. Daba šķita varena un naidīga, bet dzīve - grūta, visdažādāko likstu apdraudēta. Katrā ziņā cilvēki jau sen tā to izjuta. Un vienlaikus cilvēki arī jautāja, kāpēc gan dzīvei ir jābūt tādai, jo iztēloties varēja daudz skaistāku un patīkamāku dzīvi, dzīvi bez sāpēm un nelaimēm, bez bailēm un trūkuma, bez darba, slimībām, vecuma un nāves. Vecajā Derībā jau pašā sākumā pēc stāstījuma par pasaules radīšanu ir izskaidrots, kāpēc dzīve nav tik jauka, kā to cilvēki varētu vēlēties.

1. Dievs un cilvēki

Stāsts par cilvēku grēka krišanu un viņu padzīšanu no paradīzes ir plaši pazīstams. Sākotnēji cilvēkiem ir bijusi brīnišķīga dzīve, taču paši

savas vainas dēļ viņi pavisam vieglprātīgi to zaudējuši. Pirmie divi cil­vēki - Ādams un Ieva - pārkāpa Dieva bausli, iebaudot no atziņas koka un iepazīstot, kā to vēsta mīts, labo un ļauno. Par sodu viņi tika padzīti no paradīzes un kļuva mirstīgi. Līdz ar to viņu dzīve mainījās: tā prasīja daudz pūļu un bija pilna rūpestiem. Šo mītu izdomājuši senie ebreji.

Grieķi antīkajā pasaulē citādi izskaidroja cilvēka stāvokli: cilvēkus radījis Prometejs, nevis dievs. Prometejs nepiederēja pie Olimpa dieviem, bet bija titānu dzimtas pēctecis, kuru dievi uzveikuši. Aiz spītības Prometejs radīja cilvēkus. Turklāt viņš vēl nozaga dieviem uguni un uzdāvāja to cilvēkiem. Dievi tāpēc sodīja Prometeju un arī pret cilvēkiem nebija labvēlīgi noskaņoti. Cilvēkiem vienmēr vajadzēja rēķināties ar dievu nenovēlību un nenovīdību. Katrā ziņā viņi mēģināja gūt dievu labvēlību ar upurēšanu. Ja ņem vērā daudzos dievus, kam grieķi ticēja, cilvēki nevarēja būt droši, ka viņiem zināmi visi dievi. Lai upurētu visiem dieviem un kādu nejauši neaizkaitinātu, atēnieši ierīkoja altāri, uz kura bija uzraksts "Nezināmajam dievam". Tādējādi visiem dieviem vajadzēja būt apmierinātiem. Taču grieķi zināja, ka pilnīgi nevar paļauties uz dievu labvēlību. Gudrs grieķu teiciens vēsta, ka nevienu nevar dēvēt par laimīgu, par tādu var saukt tikai cilvēku, kurš jau ir miris, jo tad var pārskatīt visu tā dzīvi.

Ko mēs filosofiski varam izsecināt no šiem seno ebreju un grieķu mītiem? Pirmām kārtām jau ļoti reālistisku spriedumu par briesmām visā dzīvē, kā arī mēģinājumu izskaidrot, kāpēc dzīve ir tāda, kāda tā ir. Bet tiešām kārtām ir runa par dievu respektīvi dieviem. Ko cilvēki ar runām par dievu grib panākt? Kas ir dievs?

2. Vai mēs varam runāt par Dievu?

Teologi - tie ir cilvēki, kuru profesija ir runāt par Dievu, - varētu iebilst: "Kā? Tu gribi runāt par Dievu? Tas nav iespējams! Dievs ir augstāks par cilvēku domāšanu. Cilvēku domāšana ir galīga un nepilnīga, tā nevar aptvert pašu pilnību. Tāpēc viss, ko cilvēka saprāts teic par dievišķo, ir nepilnīgs un niecīgs."

Ko lai iebilst pret tik spēcīgu argumentu? Kaut ko pavisam vienkāršu: ja ir tā, kā saka teologi, tad viņiem vajadzētu klusēt pašiem

pirmajiem un meklēt kādu citu profesiju! Bet mēs gribam nevis klusēt, bet gan runāt par Dievu. Tātad mums jāpadomā par kādu citu ar­gumentu.

Atcerēsimies mūsu filosofijas sākumu! Kā rodas vārdi? Mēs, cilvēki, esam tos izveidojuši! Mēs paši esam jēdzienu radītāji! Vārdu "dievs" ir izveidojuši cilvēki! Un ko gan tas nozīmē? Palūkosimies visapkārt un pajautāsim sev, ko un kā cilvēki dažādajās valodās, kultūrās un reliģijās ir domājuši ar vārdu "dievs" vai "dievi".

Dievi vienmēr ir bijušas būtnes ar nesalīdzināmi lielākām spējām nekā cilvēkam, un, pats svarīgākais, tās vienmēr ir personas. Kaut arī šie dievi ir līdzīgi zvēriem, piemēram, ēģiptiešu dievi, vai tiem piemīt cilvēku veidols kā grieķu dieviem vai kristiešu Dievam, visi šie dievi rīkojas un izturas kā personas, tās var - un tam ir svarīga nozīme visās reliģijās - iepriecināt, sadusmot vai nomierināt. Tas dara tos principiāli līdzīgus cilvēkiem. Vecajā Derībā teikts, ka Dievs radījis cilvēkus pēc savas līdzības. Tā ir ārkārtīgi svarīga atziņa, jo ļauj cilvēkam apgalvot pretējo, proti, to, ka Dievs ir līdzīgs cilvēkam. Tāpēc bija pavisam loģiski, ka 19. gadsimta vācu filosofs Ludvigs Feierbahs apvērsa Vecās Derības atziņu un apgalvoja, ka cilvēks radījis Dievu pēc savas līdzības.

Liksim patlaban mierā jautājumu par to, kurš ko radījis, un paka­vēsimies pie apgalvojuma par Dieva un cilvēka līdzību. Tā ir turpmāko pārdomu atslēga, jo Dieva un cilvēka līdzība ir nosacījums tam, ka cilvēki var runāt un spriest par Dievu.

Mēs esam nokļuvuši pie tā, lai izveidotu jēdzienu par Dievu, proti, konstatētu, ko vēlamies apzīmēt ar vārdu ŤDievsť. Ja uzskatām, ka Dievs ir mums līdzīgs, tad līdz ar to sakām, ka Dievs nav dzīvnieks vai arī kāds spēks (piemēram, elektrība), ka drīzāk viņš, līdzīgi mums, ir persona, viņš rīkojas tāpat kā mēs, viņam ir griba, taču - un tādējādi viņš atšķiras no mums - viņš ir daudz varenāks un gudrāks par mums, viņš zina visu, turpretī mums, cilvēkiem, zināšanas jāiegūst grūtā darbā. Izsakoties īsāk, īpašības, ko piedēvējam paši sev, Dievam piemīt daudz lielākā mērā. Šo būtni mēs pasludinām par pasaules radītāju - katrā ziņā tā dara trīs lielākās pasaules reliģijas: jūdaisms, kristietība un islams. Taču šādi tās sludina ne jau patstāvīgi. Lielā mērā šīs reliģijas izriet cita no citas. Kristietība ir jūdaisma atzars, bet islams plaukst, pamatodamies uz abu reliģiju atziņām. Reliģijas, kas atzīst tikai vienu dievu radītāju, tiek dēvētas par monoteistiskām (gr. vai. monos - viens, vienīgais, theos - dievs) atšķirībā no grieķu

politeistiskās reliģijas (poly - daudz). Aplūkosim vispirms monoteistisko variantu. To ir pārstāvējuši ari daži grieķu filosofi.

Monoteismā runa ir par to, vai mēs varam pasauli un paši sevi izprast kā dieva radītāja darinātus. Starp citu, tas nav jautājums zinātniskajai pieredzei, jo tā ir izpētījusi, kā pasaule funkcionē, taču nevar sniegt atbildi uz to, kāds ir pasaules mērķis.

Daudzo zinātņu pārstāvji, pamatojoties uz savām atziņām, ir izvei­dojuši pretrunīgus filosofiskus secinājumus. Jauno laiku sākumā, kad kļuva zināmas pirmās atziņas par dabas likumsakarībām, pētnieki bija sajūsmināti un ticēja, ka tādējādi gūts pierādījums par ārkārtīgi gudro Dievu radītāju, Dievu, kas radījis pasauli kā perfektu mašīnu, kura salīdzināma ar precīzu pulksteni, un nu ļauj cilvēkiem skatīt, cik lieliski darbojas šis pulkstenis. Šis uzskats ir iedēvēts par deismu. Vēlāk, izpē­tījuši matēriju dziļāk, dabaszinātnieki atzina, ka īstenību neviens nav radījis un kopš laika gala tā saglabājusies konstanta, turklāt dabas formas, lai tās būtu zvaigžņu sistēmas vai dzīvības formas, attīstās cita no citas. Viņi domāja, ka Dievs radītājs ir lieks, jo Darvina evolūcijas teorija liecināja, ka viss radies, savstarpēji citam uz citu iedarbojoties, nejaušības  likuma rezultātā. Ja pulkstenis varētu rasties pašrašanās ceļā, tad vairs nav vajadzīgs nekāds pulksteņmeistars. Tātad hipotēze par pulksteņmeistaru (radītāju, darinātāju u. tml.) ir nevajadzīga. Viduslaiku filosofs Viljams Okams ir izvirzījis principu, kas vēsturē pazīstams kā Occam's raz.or (Okama bārdasnazis): lieki pieņēmumi, izteikumi, hipotēzes vienkārši ir jāatmet. Tas ir ekonomisks princips, taupīguma pamats. Norādot uz Occam's razor, dabaszinātnieki materiālisti apgalvo, ka Dievs ir nevajadzīga hipotēze.

Filosofi gan nevar rīkoties tik vieglprātīgi. Var taču būt tā, ka iedomātais radītājs noteicis tieši tos principus, kurus dabaszinātnieki ir atklājuši un pēc kuriem pasaule arī attīstījusies. Tātad fakts, ka dabā pastāv likumsakarības, nedz pierāda, nedz arī noliedz radītāja pastāvēšanu. Dievs būtu varējis radīt arī haotisku pasauli, un tikpat labi bez kāda radītāja varētu rasties arī kārtīga, likumsakarīga pasaule.

Filosofiem izšķirīgais jautājums ir šāds: vai šai pasaulei ir jēga, mērķis, ko cilvēks var akceptēt, vai norises ļauj atpazīt gudru dievu radītāju, vai arī viss tikai kaut kā notiek, piemēram, universa mūžīgā eksplozijas un implozijas maiņa?

Sāksim ar cilvēku, jo visai filosofēšanai ir jāsākas ar to. Kas gan cilvēka acīs būtu pasaules jēgpilnais mērķis?

3. Dievs un pasaules kartības problēma

Mēs jau pieminējām mitu par cilvēku padzīšanu no paradīzes. Ar grēkā krišanu un tā sekām senie ebreji gribēja izskaidrot savas dzīves grūtumu. Dzīve viņiem bija nemitīga ciņa ar apkārtējo naidīgo vidi. Tas nav uzskatāms par kaut ko neparastu tautai, kurai dzīve bija jāaizvada sava veida pustuksnesī. Pretstatā šai dzīvei ebrejiem bija saglabājies priekšstats par zudušo paradīzi, Ēdenes dārzu.

Kas paradīzi atšķir no mūsu īstenības? Tajā nav nekā no tā, ko mēs uzskatām par negatīvu: rūpes, slimības, nāve, ļaunais. Paradīzē neviens netiek aprīts. Kopš slavenā angļu dabaspētnieka Darvina mēs to dēvējam par struggle for life. Vilks un jērs - pretēju dzīvo būtņu simboli - var mierīgi sadzīvot. Cilvēki un zvēri paradīzē acīmredzot dzīvo kā veģetārieši. Mūsdienās visai daudz cilvēku ir veģetārieši, jo viņiem riebjas savas dzīvības uzturēšanai nemitīgi iznicināt dzīvus organismus, it īpaši dzīvniekus.

Senie ebreji uzskatīja grēkā krišanu par tādu notikumu, kuru nevar vērst par nebijušu: pašu vainas dēļ cilvēki ir zaudējuši paradīzi un mūžīgo dzīvošanu. Viņu dzīve ir grūta, viņiem smagi jāstrādā, lai to izturētu, un viņiem ir jāmirst. Nāve ir absolūtās beigas. Par dvēseles dzīvi pēc ķermeņa nāves vēl netiek runāts. Tikai persiešu reliģijas ietekmē ebreji paplašināja savus reliģiskos priekšstatus. Persiešu reliģijā pasaules gaita ir interpretēta kā divu pretēju principu cīņa. Labais gaismas dievs un ļaunais tumsas dēmons viens ar otru strīdas, bet cilvēks atrodas tiem pa vidu un ir aicināts iestāties par labo un palīdzēt tam uzvarēt. Līdz ar to ebreju reliģijā ieviesās jauna ideja. Sākotnēji mīts skaidroja, kāpēc dzīve ir tik ārkārtīgi grūta: pasaule ir tāda, kāda tā ir, un tāda tā būs vienmēr. Taču papildinājums no persiešu reliģijas ievieš pasaules norisēs kustību. Dzīves stāvokli ebreji sāk uzlūkot kā ļaunā spēka iedarbību, ko var pārvarēt, un priekšstatu par grēkā krišanu viņiem atvirza ideja par iespējamo atpestīšanu.

Kristietībā, kas sākumā attīstījās no vienas jūdu sektas, bet pēc tam kļuva par patstāvīgu pasaules reliģiju ar daudzām dažādām konfesijām, šai atpestīšanas idejai ir galvenā nozīme. Saskaņā ar kristiešu mācību Dievs - seno ebreju Dievs, par ko ir runa Vecajā Derī­bā, - sūta savu dēlu pasaulē, lai atpestītu cilvēkus. Dieva dēlu dzemdē kāda sieviete, un iesākumā viņš dzīvo starp cilvēkiem neievērojamā

vietā, ko sauc par Nācareti, sāk sludināt "Dieva vārdu", pulcina daudzus piekritējus un tad piedzīvo traģisku nāvi. Jūdi viņa darbībā saskata Dieva zaimošanu un nepieņem viņu - un las arī nav nekāds brīnums, jo judu svētajos rakstos nekas nav teikts par Dieva dēlu, jūdi gaidīja mesiju, kas drīzāk ir politisks atbrīvotājs. Arī romieši Jēzu uzskatīja par "mesiju", politisku dumpinieku un atbilstoši sodīja ar nāvi: sita krustā. Taču kristietiskajā izpratnē tieši Dieva dela ciešanas ir cilvēces atpestīšana, jo Dievs kļūst par cilvēku, dzīvo kopā ar cilvēkiem, slēdz ciešu savienību ar cilvēkiem un sludina tiem paradīzi. Taču cilvēkiem šajā sakarībā arī kaut kas ir jādara. Viņiem jādzīvo taisnīgi un jāatzīst savs Dievs. Pastarajā, t. i., pēdējā tiesā Dievs atgriezīsies un spriedīs tiesu par labo un ļauno. Vieni tad tiks uz mūžu notiesāti, bet citi apbalvoti. Labie atkal nokļūs paradīzē, ko pasaules vēstures sākumā cilvēki bija zaudējuši.

Cilvēku zemes dzīve ir nevis vienkārša dzīvošana, bet gan saga­tavošanās īstajai dzīvei, tā ir arī pārbaude, vai cilvēks ir cienīgs dzīvot šo mūžīgo brīnišķīgo dzīvi. Līdz ar apgalvojumu, ka pastāv iepriekš minētais labais dievs - par viņa pretspēlētāju mēs vēl runāsim -, vienlaikus tiek postulēta pasaules morālā kārtība, kas mūsu dzīvei piešķir jēgu.

Šī pasaules morālā kārtība vēsta, ka pastāv baušļi, kurus cilvēkam ir jāievēro. Kristīgajai reliģijai, piemēram, ir ļoti skaidrs norādījums, kā cilvēkam jārīkojas. Tas ir šāds: mīli savu tuvāko kā sevi pašu vai - vēl striktāk - pat pret visneievērojamāko līdzcilvēku izturies tik god­bijīgi, it kā tu vērstos pie sava Dieva!

Ja tā būtu kristietības vienīgā vēsts cilvēkiem, tad ar pilnām tiesībām varētu apgalvot, ka kristietība ir galīgā reliģija, jo prasības, kas ietvertas bauslī par tuvākā mīlestību, nav iespējams paaugstināt. Tādējādi kristietība ir kļuvusi līdzvērtīga budismam.

4. Pastāvošo reliģiju trūkumi

Diemžēl kristietība nesastāv vienīgi no šīs maksimas, jo pēc kristietiskās konfesijas principiem but kristietim nozīmē uzskatīt par patiesiem nostāstus, kuros minēts Dievs, viņa dēls, dievmāte, sātans u. tml. Kristiešu svēto nostāstu kopsakars nepavisam nav īpaši pārlie­cinošs. Tāpēc, izņemot kristiešus, neviens tiem netic. Vēl ļaunāk - paši kristieši nu jau gandrīz divtūkstoš gadu nevar vienoties par savu nostāstu galīgo formu. Raugoties no kristietiskās mācības viedokļa, kristietība ir bijusi nepārtraukta fanātisko dogmatiķu cīņa uz dzīvību un nāvi. Tā sauktā baznīca kā politiska institūcija vienmēr uzcītīgi vajājusi ķecerus, pakļaujot tos inkvizīcijai un nogalinot.

Ja kāds, nebūdams kristietis, secinātu, ka tik fanātiska un neie­cietīga reliģija nevar būt Dieva radīta, bet ir velna darinājums, kā gan pret to varētu iebilst?

Tas skan ļoti asi, taču kristīgās reliģijas kritika, ko apgaismības laikā, proti, 17. un 18. gadsimtā, formulēja filosofi, ir vērsta tieši šajā virzienā. Tā, piemēram, vācu dzejnieks Gotholds Efraims Lesings savas drāmas "Nātans Gudrais" varonim ebrejam Nātanam liek stāstit līdzību. Tas ir stāsts par gredzenu, ko vienā ģimenē dēls ikreiz manto no sava tēva. Tas ir īpašs gredzens. Tam piemīt spēja darīt laimīgu tā īpašnieku, darīt viņu tīkamu līdzcilvēkiem. Reiz kādam tēvam ir bijuši trīs dēli un viņš nav varējis izšķirties, kam lai nodod gredzenu. Slepus tēvs licis izkalt vēl divus gredzenus un tādējādi katram dēlam iedāvinājis pa gredzenam. Pēc tēva nāves katrs dēls uzskatījis sevi par izredzēto, un, kā jau tas bijis gaidāms, starp dēliem izcēlies liels strīds par to, kuram no viņiem ir īstais gredzens. Viens no viņu pieaicinātajiem tiesnešiem visai veikli izkļūst no šis situācijas, atgādinot brāļiem par spēku, kas iemīt īstajā gredzenā. Taču brāļiem jāatzīst, ka nevienam no viņu gredzeniem nav šī spēka. Katrs gredzens ļauj tā īpašniekam uzskatīt sevi par pašu labāko, tam piedēvētā spēka nav. Visi trīs ir neīsti, īstais acīmredzot jau sen ir pazaudēts. Tiesneša padoms brāļiem ir šāds: ikvienam jācenšas panākt līdzcilvēku atzinību, apbrīnu un simpātijas nevis kā gredzena īpašniekam, bet gan ar saviem darbiem. Ja tā notikšot, šo gadījumu varēšot izskatīt vēlreiz.

Šajā vienkāršajā stāstā ir rodama filosofiska un morāla pamat- atziņa: cilvēka likteni izšķir nevis nostāsti par Dievu un velnu, kuri tiek uzskatīti par patiesiem, bet gan viņa paša darbi. Ne velti Jēzus Nācarietis ir teicis, ka cilvēku var pazīt pēc viņa darbiem.

Ar gredzeniem ir domātas jau minētās trīs radniecīgās reliģijas, kas neviena negrib atzīt abas pārējās. "Grēkā krišana", kas izkropļo šīs trīs reliģijas, iesākumā parādījās jūdu reliģijā, jo senie ebreji visā nopietnībā ticēja, ka Dievs ir radījis visus cilvēkus, bet ar viņu ciltstēvu Abraāmu noslēdzis īpašu derību, kas neattiecas uz visiem pārējiem cilvēkiem. Šī apziņa par "izredzēto tautu" zināmā mērā pamato ebreju tautas ciešanu pilno likteni pasaules vēstures gaitā.

Kristieši pārveidoja šo sistēmu, izmantodami ebrejiem svešo ideju par nepieciešamību pievērst ticībai visas tautas, t. i., izredzētajiem ir nevis jāieslēdzas savā čaulā, jāsamierinās pašiem ar sevi, bet visām tautām jāsniedz "priecas vēsts". To. ka ebreji neļāvās pievērst sevi kristietībai, kristieši īpaši ņēma ļaunā. Tāpēc līdz ar kristietības politisko un sabiedrisko (nevis reliģisko) uzvaru Rietumeiropā ebreji tika iz­stumti no sabiedrības un visdažādākajos veidos visādi kavēti un vajāti. Tā bija nevis vairs reliģiski, bet gan "rasiski" pamatota cilvēku organizēta iznīcināšana, par kuru atbildīgi ir 20. gadsimta pirmās puses vācu nacionālsociālisti.

Paštaisnīguma grēks, ko kristieši tik bieži pieļauj it kā sakarā ar savu pārākumu attiecībā pret "pagāniem" un "neticīgajiem", nav pasargājis arī islamu, taču islams vismaz atzīst reliģijas, no kurām pats izveidojies, proti, jūdaismu un kristietību, kā radniecīgas, kaut arī ne līdzvērtīgas.

Minēto reliģiju augstprātības kritika nevar kalpot par argumentu pret tām. Kāds tūdaļ pat varētu iebilst, ka attiecīgās reliģijas piekritēji to izskaidro nepareizi un arī neattīsta tālāk un ka šāda rīcība ir cilvēciska kļūme. Taču ar to mācība kā tāda vēl netiek atspēkota. Mēs gan varētu iebilst, ka arī pati mācība ir neveiksme, kļūme un tikai tās piekritēji to realizē savā rīcībā.

Bet kas gan ir šo triju reliģiju trūkumi?

Tikai mūsdienas, sieviešu emancipācijas laikmetā, mēs saprotam, ka šajās reliģijās dominē vīriešu dzimums. Dievs radītājs acīmredzami ir vīrietis. Vecajā Derībā tiek vēstīts, ka iesākumā Dievs rada cilvēku - Ādamu, un tad, kad tas nezina, ko iesākt, Dievs izdomā otru dzimumu - Ievu, radot to no Ādaina ribas. Līdz ar Ievu, kas nepārprotami ir attapīgāka par Ādamu, pamostas arī cilvēku izziņas alkas, zinātniskā ziņkāre - viens no mūsu zinātniskās civilizācijas pamattikumiem.

Renesanses filosofs Netesheimas Agripa, starp citu, šo nostāstu ir izmantojis šādai filosofiskai argumentācijai: jp kāds ko rada, tad tam jau no paša sākuma acu priekšā ir gatavais darbs; tas, kā jau minēts, ir teleoloģisks apsvērums. Tātad Dievs jau radīšanas sākumā ir domājis par Ievu, jo tikai pēc viņas radīšanas pasaule kļūst pilnīga.

Tas ir ļoti jauks sievietes slavinājums, diemžēl reliģijā šī ideja nav nostiprinājusies. Vecajā Derībā sieviete - Ieva - kā vienīgā patiesā grēciniece noplūc ābolu un tiek sodīta īpaši stingri: turpmāk tai jāpakļaujas vīrietim. Tikai sieviešu emancipācijas laikā kļūst saprotams, cik diferencēti sadistisks ir bijis ebreju dievs. Kristīgo attieksme pret sievieti nav labāka. Gribēdams nosūtīt uz zemi savu dēlu, Dievs par viņa māti izraugās jaunu meiteni, kura nekā nenojauš, kurai nav pašai savas gribas. Šī sieviete, ļaudama visam notikt pēc Dieva prāta, iztur visas ciešanas un tāpēc arī vēlāk rod vietu debesīs kā dievmāte, taču viņa nesēž līdzās "tēvam", viņa nav kļuvusi par dievieti.

Mūsdienās, kad mēs esam izvirzījuši par mērķi piešķirt vienādas tiesības visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu rases vai dzimuma, nevienu patriarhālu reliģiju vairs nevar uztvert nopietni. Varbūt kāds šo reliģiju aizstāvis gribēs teikt, ka patriarhālismu ir noteikusi antīkā pasaule, kurā šīs reliģijas radušās. Mums jāiebilst, ka grieķu pagāniskajā reliģijā bija ļoti daudzas dievietes un ka līdz ar to tā uzskatāma par progresīvāku nekā kristīgā reliģija.

Grieķu dievu tēvs Zevs nebija absolūts valdnieks, un - galvenais - viņam vienmēr bija netīra sirdsapziņa attiecībās ar sievu Hēru, jo viņš slepeni pavedināja skaistas meitenes.

5. Filosofiska reliģijas kritika

Grieķu dievi bija ļoti cilvēciski, pārāk cilvēciski, kā mēs to visai labprāt sakām, un tāpēc arī filosofi vērsās pret šiem dieviem. Dievi, kas strīdas tāpat kā lielas ģimenes locekļi, kas ir greizsirdīgi, atriebīgi, kas var būt nenovīdīgi un netaisni, nav pelnījuši nekādu godbijību. Tāpēc arī filosofs Ksenofans noliedza dievus, par kuriem stāsta teikas, jo tiem neesot nekā dievišķa. Filosofijā daudzo dievu vietā, kurus tautas reliģijā turpināja godāt, tika atzīts viens vienīgs dievs. Tā, piemēram, mācīja Sokrāts. Par šo vienīgo dievu nevarēja vairs stāstīt nekādus nostāstus, viņam tikai varēja piedēvēt to, ka viņš radījis pasauli. Aristotelis šo pasaules radītāju nosauca par demiurgu - meistaru, veidotāju, māk­slinieku, radītāju. Šis demiurgs ir gars, proti, persona, taču visas īpašības, kas rada mūsu nepilnību, - dusmas, niknums, nelabvēlība, atriebīgums, nepacietība u. tml. - šim garam ir svešas. Viņš nemitinās mūsu zemes dzīves bēdu ielejā. Viņam ir svešas arī mūsu dzīves rūpes un vajadzības, jo viņš ir pilnīgs. Tāpēc viņam nav nekādu vajadzību, viņam nekas nav

nepieciešams, viņam ir vara pār visām lietām. Tas arī nav nekāds brīnums, jo viņš ir visu lietu radītājs, proti, pasaules radītājs.

6. Bezgalīgais un sākums

Mēs varētu jautāt: kā gan grieķu filosofijā ir attīstījies šis priekšstats par dievu radītāju? Atcerēsimies grieķu izvirzīto jautājumu par sākumu. Problēmu rada tas, ka, jautājot par pasaules laicisko sākumu, nekad nav iespējams nokļūt pie absolūtā sākuma, jo vienmēr var pajautāt: "Un kas bija pirms tam?" Kā radies šis pirmais kas, kāpēc un kāpēc tieši tad? Tie ir jautājumi, uz kuriem nevar atbildēt arī mūsdienu kosmologi. Ja pieņemam, ka pastāv dievs radītājs, mēs apgalvojam, ka pastāv pats pirmais cēlonis. Šis cēlonis atšķiras no citiem cēloņiem pasaulē ar to, ka tas nevar būt iepriekšējo cēloņu izraisīts, jo tam jābūt pirmajam cēlonim. Cēlonis it visam pasaulē esošajam ir kaut kas cits, tātad viss esošais ir nosacīts. Šo itin visa cēloni kā sākumu es varu iedomāties tikai tā, ja šis cēlonis ir arī sevis paša cēlonis. Pašu pirmo cēloni nedrīkst noteikt nekas cits. Tam jābūt absolūtam. Var teikt arī tā: radītājs nav radīts, t. i., nav nekāda radība. Šādam esošajam, kas ir sevis paša cēlonis, nav sākuma, jo tā pastāvēšanas iespējamībai jau ir jābūt dotai. Tātad tam jāpastāv vienmēr. Šis pats pirmais eksistējošais, kas ir sevis paša cēlonis, tad var būt arī pasaules cēlonis, proti, tas kā demiurgs būtu varējis radīt pasauli. Radīšanai kā radītai ir sākums, turpretim radošais princips ir mūžīgs. Taču iespējams, ka šis radošais princips vai radošā persona vienmēr jau ir funkcionējusi un līdz ar to mūsu pasaules sākums atrodas bezgala tālā pagātnē.

No šīs domu gaitas var izvedināt vismaz to, ka nav iespējams izprast sākotni tik naivi, kā to mūsu gadsimtā ir darījuši fiziķi, jo mūsu universa laiciskais sākums - iedomājoties to kā visa pastāvošā sākumu - ir pavisam neparasts notikums, kas nav pielīdzināms pasaulē notiekošajām norišu virknēm.

Taču patlaban svarīgi ir pareizi interpretēt šo priekšstatu par demiurgu, proti, darbīgo personu. Varētu rasties iespaids, ka tīrā domāšanā tiek pierādīta arī šāda demiurga pastāvēšana. Bet tā ne­pavisam nav.

Kāds tad ir visu šo apsvērumu guvums? Tā ir atziņa, ka pasaule patiešām nevar tā vienkārši sākties ar neko. Filosofi šo atziņu ir izteikuši latīniski: "Ex nihilo nihil fit" ("No nekā nekas nerodas"). Pāreja no nekā uz kaut ko principiāli atšķiras no pārejas, kurā kaut kas top par kaut ko citu.

No nekā, kā mēs to redzējām, var kaut kas rasties, ja šis kaut kas nosaka pats sevi. Absolūtais sākums atrodas bezgala tālā pagātnē un tieši tas konstrukcijai, kurā kaut kas rada pats sevi, arī atbilst. Tikpat labi varētu teikt, ka šis kaut kas ir mūžīgs.

Ja mūžīgi pastāvošo radošo principu uzlūko kā spēku, tad jāsecina, ka pasaule ir mūžīga, ka tai nav nedz sākuma, nedz beigu.

Turpretim, ja šo radošo principu interpretē kā personu, proti, dievu radītāju, tad mūsu pasaulei var būt sākums un beigas. Kāpēc? Ja dievs ir persona, tam ir arī griba. Pēc savas gribas viņš var radīt pasauli, bet var arī neradīt. Mēs nevaram viņam noteikt nekādus priekšrakstus.

Līdz ar to var pastāvēt divi uzskati par pasauli: vai nu tā ir mūžīga, jo tās pamatā ir pārmaiņu princips, vai arī tā nav mūžīga, proti, tai ir sākums un beigas. Taču tā var domāt tikai tad, ja pasauli saprot kā kaut ko neaktīvu, proti, radītu kā kaut ko pretēju radīšanas mūžīgajam principam. Taču arī šajā gadījumā ir nepieciešams kaut kas mūžīgs.

Pirmo variantu izmantoja grieķu filosofi atomisti, piemēram, Empedokls, kurš pieņēma, ka pasaules mūžīgums ir pielīdzināms mū­žīgajai stāvokļu maiņai un ka šo maiņu nosaka pretēji mūžīgie spē­ki - Ťmīlestībať un Ťnaidsť. Mēs jau aplūkojām šo pasaules modeli.

Ja šos mūžīgos spēkus pasludina par personām, tad rodas divi mūžīgi pretdarbībā esoši dievi, kā to pieņēmusi kristietiskā reliģija. Vai arī pieņemt vienu personificētu spēku, un tā rodas filosofijas demiurgs. Starp citu, izmantojot mītu par dažiem eņģeļiem atkritējiem, kristieši ir mēģinājuši izskaidrot, kā sākotnēji vienīgajam valdošajam dievam ir radies pretinieks. Atkritējs Lucifers, gaismasnesējs (lat. vai. lux - gaisma, ferre - nest), kļūst par tumsas valdnieku - sātanu.

7. Ontoloģija un metafizika

Atgriezīsimies pie fdosofijas. Šai sakarā mums jāpievērš uzmanība diviem jēdzieniem, kas ir svarīgi mūsu pārdomu skaidrojumā. Vispirms

aplūkosim jēdzienu "ontoloģija". Ontoloģija ir mācība par esamību. Mēs jau risinājām jautājumu par esamību, t. i., par visa esošā kopumu, ko mēs dēvējam par "pasauli", "universu", "kosmosu", un secinājām, ka esošajam kopumā nevar būt kaut kāds sākums. Esošais netop un neizzūd, tas, ko mēs dēvējam par tapšanu un izzušanu, ir pāreja starp dažādiem esošā stāvokļiem.

Tātad mēs nodarbojāmies ar ontoloģiju. Ontoloģija nav zinātnes disciplīna, kas saistīta ar pieredzi, tā ir tīri teorētiska, loģiska un matemātikai līdzīga disciplīna. Grieķu filosofs Aristotelis pārdomas par esošā esamību ir sistemātiski iztirzājis darbā "Metafizika". Sākotnēji ar to tika domāta grāmata, kas sarakstīta "pēc fizikas". Šo apzīmējumu varētu izteikt arī šādi: Aristoteļa darbu 2. (vai 3., 4. utt.) sējums. Taču tikpat labi jēdzienu "metafizika" var skaidrot arī citādi, jo metafizikā ir runa par priekšmetiem, kas atšķiras no fizikas priekšmetiem, tajā ir runa par priekšmetiem ārpus fizikas ietvariem. Fizika pēta pasaules atsevišķās lietas, turpretim metafizika visu lietu kopumu. Fizika cenšas noskaidrot atsevišķo lietu sākotni, bet metafizika - visa esošā sākumu.

Grieķu metafizika visai mūsu Rietumeiropas domai un, protams, arī kristīgajai reliģijai ir ļoti svarīga metode. Kristīgā reliģija, izmantojot metafiziku, cerēja iegūt teorētisku pamatojumu reliģijas izteikumiem par Dievu. Taču metafizikas izmantošana bija aplama, jo viduslaiku teologi domāja, ka ar metafizikas teorētiskajiem apsvērumiem spēs pierādīt Dieva eksistenci. Taču tas ir nepareizs priekšstats. Mēs jau redzējām, ka metafizika sniedz atbildi Ťvai nu - vai arīť: vai nu es domāju, ka pasaule ir paškustīga un mūžīga, vai arī izprotu to kā kaut ko nekustīgu un ierobežotu, un tādējādi, lai izskaidrotu kustību pasaulē, man ir nepieciešams nekustīgs kustinātājs. Starp abu pozīciju pār­stāvjiem norisinās strīds.

Kristīgā reliģija pieņēma grieķu filosofiju kalpībā kā kaut kādu kalponi, un viduslaiku teologi tā to arī formulēja: "Philosophia ancilla theologiae" ("Filosofija ir teoloģijas kalpone").

8. Filosofu Dievs un reliģijas Dievs

Jaunajos laikos filosofija atbrīvojās no kristīgās reliģijas aizbild­niecības un atkal varēja domāt patstāvīgi.

Es jau runāju par atšķirību staip kristīgo Dievu un filosofu Dievu. Kristīgais Dievs ir Tēva tēls ar visām tā pozitīvajām un negatīvajām īpašībām, kas iederas tēva lomā: viņš mīl, dusmojas, soda, piedod u. tml. Par viņa izturēšanos pret cilvēkiem var sacerēt visdažādākos nostāstus, kā tas arī notiek Vecajā un Jaunajā Derībā.

Turpretim filosofu Dievam nav nekādas saistības ar personību. Par viņu neko nevar pastāstīt, izņemot vienu: viņš ir radījis pasauli - pēc mūžīgiem likumiem brīnišķi funkcionējošu kosmosu. Viņš ir demiurgs, ģeniāls inženieris, arhitekts utt. Jaunajos laikos nostipri­nājušās zinātnes pēta šo brīnumaino pasauli, atklāj likum-sakarības un brīnās par "dabas, proti, Dieva brīnumdarbiem".

Deus sive natūra ir formula, kuru 17. gadsimtā izmantojis filosofs Spinoza. Šī formula, ko Spinoza izprot panteistiski, t. i., viss (gr. pan ) ir dievišķs un it visā ir dievs, starp citu, arī ietver jau iepriekš minēto "vai nu - vai arī". Tas nozīmē: es varu izšķirties vai nu par mūžīgu dabu, vai par mūžīgu Dievu. Filosofi izšķīrās par dabu un vērsās pret Dievu. Pamats tam bija šāds: ja jau ir Dievs, tad viņš ir ne tikai visu pasaules brīnumaino lietu radītājs, viņš ir atbildīgs arī par ciešanām, nelaimi, katastrofām un nāvi.

Kā gan var izskaidrot ļaunuma pastāvēšanu pasaulē, ja eksistē tikai viens vienīgs labais Dievs? Tā ir Dieva attaisnošanas - teodicejas problēma. Vērā jāņem šāds fakts: jūdi un kristieši bīstas Dieva, tāpēc viņi vairās strīdēties ar Dievu. Turpretim filosofi ir uzņēmušies spriest par Dievu. Antīkās pasaules dievus viņi nodēvējuši par blēžiem. Jaunajos laikos, apgaismībā, šis process tuipinājās, bet šoreiz pret vienu dievu.

9. Dieva attaisnošana

Ko gan Dievam var pārmest? Kas viņam ir pārmests? Ir ticis kritizēts tas, ka visuzinošais, visuvarenais un visulabais Dievs pieļauj ļaunuma pastāvēšanu pasaulē. No visuvarenā Dieva radītāja varētu sagaidīt pasauli bez nevienas kļūdas. Slavenais vācu filosofs Leibnics mēģināja attaisnot Dievu, apgalvojot, ka pasaule ir pati labākā un labāk nemaz nevar būt. Šajā pasaulē ir iespējama maksimāla laime un minimāla nelaime. Un tas nozīmē: ir ļoti vienkārši norādīt pasaulē uz

kadu ļaunumu, bet, ja mēģina to novērst, kaut kur citviet pasaulē rodas vēl lielāks ļaunums.

Tas ir gudrs, taču problemātisks risinājums. Līdz tam Dievu, demiurgu. bija pieņemts iztēloties kā ģeniālu mākslinieku, kas rada pilnīgu mākslas darbu.Turpretim Leibnica dievs ir līdzīgs tirgonim, kura mērķis ir par iespējami mazāku samaksu saņemt maksimālu, taču ne jau pilnīgu rezultātu.

Tas, kā novērtēt šo Leibnica dievu, ir mūsu ziņā. Ja pieņemam ļoti striktu mērauklu, tad mums šis dievs ir jānoraida.

Turpretim, ja mēs atzīstam šādu dievu, jāatzīst, ka dievs ir tikai mazliet labāks par mums pašiem. Tas mums vēlāk jāaplūko sīkāk. Leibnica uzskats netika pieņemts, tieši otrādi, to pamatīgi kritizēja. Voltērs uzrakstīja satīrisku romānu "Kandids jeb Optimisms" - piedzīvojumu romānu, kura varoni Kandidu piemeklē nelaime pēc nelaimes, bet viņa pavadonis Pangloss, Leibnica filosofijas piekritējs, uz visu raugās optimistiski. Līdz ar to Leibnica sniegtā pasaules interpretācija ir smieklīgs tāda nelabojama optimista pašapmāns, kurš īstas katastrofas attaisno ar standartfrāzi: "Bet varētu būt vēl sliktāk." Tāpēc 19. gadsimta filosofs Arturs Šopenhauers pasaules novērtējuma pesimistisko variantu izteica šādi: pasaule ir vissliktākā no visām iespējamām pasaulēm. Ja tā būtu kaut nedaudz vēl sliktāka, tā vispār pārstātu funkcionēt.

10. Cilvēku filosofija vai kāpuru filosofija?

Tālāk es gribu citēt Vilhelma Ludviga Vekhrlina 1784. gada satīrisko tekstu, kas ļoti uzskatāmi atsedz Leibnica sniegtā filosofiskā risinājuma problemātiku. Taču vispirms atcerēsimies, ko Leibnics gribēja panākt ar savu formulējumu. Viņš vēlējās aizstāvēt priekšstatu par morālo pasaules kārtību, kuras garants ir labs dievs, jo nevainīgo cilvēku ikdienišķās nelaimes pierādot, ka šādas kārtības un līdz ar to arī dieva nav. Manis citētajam tekstam ir šāds nosaukums: Kāpura monologs Ēdamas siera septītajā stāvā

Uz sudraba šķīvja reiz bija nolikts Ēdamas siers, un tam pavisam tuvu atradās tauku svece, kas apspīdēja sieru. Sieram stāvot, tajā uzradās kāpuri.

Viens no kāpuriem bija filosofs, kurš pārdomāja siera un kāpuru izcelsmi un nozīmi. Reiz kādam, kas grasījās sieru notiesāt, bija jānoklausās šī ģēnija monologs par to, ka viņš dzirdot un redzot it visu.

Nav ko jautāt, kā tas iespējams. Šāds jautājums it bieži ir nepie­klājīgs, un drīzāk mēs varam šaubīties nekā katru reizi sniegt atbildi. Pietiek par to, un kāpurs vīzdegunīgi ņēmās runāt.

"Cik jauki smaržo šis siers! Cik brīnišķīga ir tā garša! Cik ērts ir mans miteklis! Neaptverama, viscaur ēdama pasaule!

Cik gan varenam, cik labestīgam jābūt tam, kas sieru taisa un kāpu­rus rada! Mūsu esme bijusi viņa griba, mūsu labā dzīve viņa mērķis. Jo pēc lietas labuma mēs varam spriest arī par nodomu.

Es eju tālāk: šis ir vislabākais no visiem iespējamiem sieriem, (īpašnieks gan domā, ka tas pārsālīts.) Pierādījums ir itin vienkāršs. Ja radītājs spētu labāku sieru gatavot, tad viņš tā arī rīkotos. Kāpēc gan pilnīgo viņam būtu jāaizstāj ar viduvējo!

Šis mirdzošais ķermenis, kas no neizmērojamā tāluma apspīd manu sieru (te kāpurs, lūkojoties gaismā, iesmējās), kas gan tas ir, ja ne mūsu laterna? Cik patīkama, cik svētīga gan ir šī gaisma! Cik atbilstoša tā ir manām acīm! Jā, gaisma ir radīta kāpuru dēl!

Laimīgie kāpuri! Jūs esat viduspunkts, visu pasaules kombināciju galīgais mērķis. Jūs iepriecina gaisma, jums smaržo siers, jūs varat baudīt siera taukainās kripatiņas.

Un tieši tāpēc, ka mērķis ir kāpuri, daba tiem par līdzekli pakļāvusi visu pārējo, tieši tāpēc, cēlie kāpuri, šī īslaicīgā eksistence ir ne jau viss mantojums, ko jums piešķīrusi daba.

Vai jums gan mūžīgie mērķi nebūtu mīļi? Vai dabas loks spētu pastāvēt bez sava viduspunkta, uz kurieni tiektos visi stari? Nekādā gadījumā! Kāpuri, jums paredzēts viscēlākais mērķis. Jūsu dzīvei siera ala ir tikai skaistās dienas rožainais rīts, bet pusdienlaiks jūs vēl gaida.

Smalkās domas, kas manu garu nodarbina, ir kas vairāk par manas uzbūves produkciju. Tik tiešām, es gandrīz vai nepazīstu savu ķermeni, tā elementu iekšējo iedabu un to saistījuma veidu. Un tomēr es a priori varu noteikt, ko šis saistījums var un ko nevar radīt."

Tieši tā runātājam gribējās pravietot par nākotni. Turpinādams apdzīvot un pa daļai ari ēst sieru, viņš tā dabu izskaidroja ar kāpuru metafizikas neskaitāmajiem neapgāžamajiem pamat­jēdzieniem. Taču klausītājs, aiz līdzcietības pret runātāja pūlēm un ari tādēļ, lai aiztaupītu garlaicīgo siloģismu virkni, novāca viņu no katedras, kur viņš stāvēja, iebāza mutē un norija.

Stāsta, ka vēl pat slepkavas zobu starpā runātājs vēstījis, ka viņa labklājība esot dabas galamērķis.

Ja jautātu, kas mūs šajā tekstā uzjautrina, varētu teikt, ka smieklīgi jau ir tas vien, cik augstprātīgi kāpurs vispār filosofē un, pilnīgi neiz­protot īstenību, iedomājas, ka siers ir radīts viņam. Tāpēc kāpuru metafiziku mēs nevaram uztvert nopietni.

Bet tā taču ir Leibnica filosofija, ko kāpurs klāsta. Vai šī filosofija ir tik smieklīga tāpēc, ka par to izsakās kāpurs? Un, ja to dara cilvēks, tad šī filosofija vairs nav smieklīga? Padomāsim par iepriekš izstāstīto atgadījumu ar profesoru Universu. Siera ēdējs, kurš aiz līdzcietības apēd kāpuru, "lai aiztaupītu turpmāko filosofēšanu", ir profesora Universa lomā. Bet kas būtu, ja kāds profesors Universs noklausītos mūsu - cilvēku spriedumus, kuri brīnās par to, ka universs ir radīts viņu dēļ?

11. Kam šī pasaule ir vislabākā no visām iespējamām pasaulēm?

Tāda ir Vekhrlina izteikuma viena puse. Kāpurs ir tikai piemērs. Vai nav tā, ka ikviena dzīva būtne, ja pieņem, ka tā var filosofēt, būtu Leibnica filosofijas piekritēja? Vai vilkam nav jāpateicas savam radītājam, ka tas viņa dēļ radījis jērus, vai lapsai nav jāpriecājas par pilēm, stārķim par vardēm, vardēm par kukaiņiem, kukaiņiem par cilvēku iekoptajiem laukiem, ko tie var nograuzt kailus? Protams, ari ērces un dažādie baciļi priecājas par cilvēkiem. Kurai dzīvajai radībai tad šī pasaule ir pati labākā? Acīmredzot visiem, jo visi tajā dzīvo. No tā, protams, izriet, ka šī pasaule acīmredzot nav radīta nevienas dzīvas būtnes dēļ, arī cilvēka dēļ ne.

Dialogā "Protagors" Platons ievij mītu par dzīvnieku un cilvēku radīšanu: Prometeja brālim Epimetejam tiek dots uzdevums piešķirt katrai dzīvai būtnei noteiktas īpašības. Epimetejs, protams, sāk domāt: kā gan dzīvo būtņu pasaule var funkcionēt un atrasties līdzsvarā? Plēsīgie zvēri iegūst stiprus zobus un nagus, bet medījamie dzīvnieki var izmantot visdažādākos aizsargāšanās līdzekļus vai bēgšanas iespējas. Dažiem ir spēcīgas bruņas vai ragi, citiem - žiglas kājas vai spārni, un tie var aizbēgt vai aizlidot, bet vēl citi prot lieliski slēpties vai maskēties. Vienus sargā to lielums, turpretim citus tas, ka tie ir mazi, u. tml. Kad Epimetejs pievēršas cilvēkam, visas dabas dāvanas jau ir izdalītas. Cilvēks paliek kails un vājš. Lai kompensētu cilvēka fiziskos trūkumus, Prometejs piešķir cilvēkiem prātu: viņš nozog dieviem uguni un iepazīstina cilvēkus ar tās izmantošanas prasmi, ko pārzina Hēfaists un Atēna. Zevam tiek nolaupīta valsts pārvaldīšanas māksla.

Ar šīm spējām cilvēks ir attīstījies labāk par visām pārējām pazīstamajām dzīvajām būtnēm. Mēs aizvien vēl stāstām šo stāstu, taču tagad tas tiek saistīts nevis vairs ar "mitu", bet gan ar "zinātni".

"Epimeteja" vietā mēs sakām "evolūcija". Runājot par "ekoloģisko nišu", mēs ar to saprotam iepriekš minētos Epimeteja apsvērumus. Cilvēks mūsu izpratnē ir Ťbūtne ar trūkumiemť, un cilvēka tehniskās un organizatoriskās spējas ir tā "orgānu mazvērtības kompensācija".

Tātad veca dziesma jaunās skaņās. Bet par ko gan mums vēsta jaunie un vienlaikus arī vecie nostāsti?

Tie vēsta: lai uzturētu dzīvību šajā pasaulē, vienmēr jāizmanto citu dzīvības. Tas ir stāsts par "rijēja" un "aprijamā" līdzsvaru. Ikvienai dzīvai būtnei, arī cilvēkam, ir sava iztikšana. Lai ari fiziskajā ziņā cilvēks nav īpaši spēcīgs, tomēr ar savu attapību viņš mēģinājis padarīt savu dzīvi aizvien drošāku un patīkamāku.

Paradīzi cilvēki iztēlojās kā pasauli, kurā dzīvajām būtnēm, lai spētu izdzīvot, nav citai cita jāapēd, kurā cilvēks necieš trūkumu un kurā dzīvība nav jāvelk nemitīgā cīņā un sūrā darbā.

Salīdzinājumā ar šo ideālu īstenība, kurā mēs dzīvojam, būtu jāuztver kā sava veida sods. Taču posts neizzūd, ja apgalvojam, ka tagadējais stāvoklis pasaulē ir labākais no visiem iespējamiem.

Tātad problēma saglabājas: ņemot vērā mūsu absolūti pilnīgās pasaules ideālu, pastāvošā pasaule ir nepilnīga. Bet no pilnīga visvarena dieva mēs varētu gaidīt, ka viņš rada pilnīgu pasauli.

Tātad Leibnica aizstāvēšanas mēģinājums nav izdevies. Mums jāpatur prātā: ja dievs radītājs ir radījis pasauli, kurā pastāv gan labais, gan ļaunais - tātad it visam dzīvajam, lai uzturētu sevi, jāiznīcina citas dzīvības, - tad kādu gan likumu šis dievs mums var izvirzīt? Vai viņš tad var mums dot ļoti stingras pavēles, vai arī viņam jāsaka: esiet pēc iespējas labāki un neesiet sliktāki, kā tas nepieciešams izdzīvošanai! Ir taču pilnīgi skaidrs, ka mēs rīkojamies egoistiski ne jau savas īpašās ļaunprātības, grēcīguma dēļ, - tās ir sekas tai pasaules konstrukcijai, kas mums līdzīgi citām dzīvajām būtnēm liek izmantot citas dzīvības, lai uzturētu savu dzīvību. Paradīzē mums nebūtu nekāda iemesla dzī­vības uzturēšanas dēļ būt egoistiem. Tad jau mums būtu jāpriecājas par ļauno, jāizjūt prieks par nelaimi un sāpēm. Tas tiešām būtu ļaunums.

Kādu atziņu mēs varam gūt no Leibnica neveiksmīgās teodicejas?

Tā ir vispārzināma atziņa, ka mūsu pasauli, parādību maiņu nevar izskaidrot, pamatojoties tikai uz vienu principu vai vienu spēku. Lai spētu aprakstīt īstenību, mums ir nepieciešams kāds spēks un pretspēks. Mēs varam arī nosaukt šos spēkus: mīlestība un naids (Empedokls) vai pozitīvs un negatīvs lādiņš, pievilkšanās un atgrūšanās vai arī dievs (= labs dievs, radošs, veidojošs gars) un velns (= ļauns dievs, iznīcinošs, noliedzošs gars).

Turpretim paradīze ir priekšstats par pasauli, kurā valda tikai viens spēks, par tādu pasauli, kuru var tikai izveidot un apliecināt.

Mūsu pasaule acīmredzot nav šī paradīze. Bet vai paradīze var pastāvēt? Mīts par dievu un velnu sludina paradīzes iespējamību kā nākotnes cerību, ja arī cilvēki ņems tajā dalību. Turpretim Leibnics, apgalvojot, ka pastāvošā pasaule ir pati labākā no iespējamām pasaulēm, atzīst, ka paradīzes nevar būt. Tāpēc viņš arī aicina atzīt pastāvošo kā kaut ko labu, jo nekas labāks nav iespējams.

Šāds rezultāts liek vilties. Kāda gan ir jēga šai nepilnīgajai pasaulei, kas mainās, ja mēs līdzīgi Leibnicam to lielām vai līdzīgi Šopenhaueram nomelnojam? Kā tas ietekmē mūsu priekšstatu par Dievu?

12. Pasaule bez Dieva

Kopš Leibnica mēģinājuma attaisnot Dievu Rietumeiropas filo­sofijā "Dievs" kā tēma pakāpeniski ir izzudis. Taču jāatceras kaut kas svarīgs: ne jau ērtības labad filosofi novērsās no Dieva, - viņi vairs nevarēja to atzīt par paraugu un godināt. Līdz ar to domāšanas vēsture atkārtojās: grieķu filosofi atcēla Olimpa dievus un pasludināja tos par cilvēku darinātiem, jo tos nicināja. Apgaismības laikmetā filosofija polemizēja ar visuvareno un visulabo Dievu, izmantojot kristīgo moto "Jums būs mani pazīt pēc maniem darbiem", un nosprieda, ka Dieva darinājums - pasaule nav pilnīga.

Bet ko gan cilvēki dara, ja viņi novēršas no Dieva, ja morālu apsvē­rumu dēļ vairs nespēj viņam ticēt, jo nevar atbildēt, kāpēc labais Dievs pieļauj ļauno, postīgo?

Atcerēsimies mūsu nodaļas tematu. Mēs risinām jautājumu par jēgu. Priekšstatā par labā Dieva eksistenci, par to, ka Dievs ir augstākais likumdevējs, pasaules morālās kārtības iemiesojums, cilvēki bija atra­duši apmierinošu atbildi. Viņi varēja justies drošībā, saglabādami priekšstatu, ka visas pūles, postu, arī nāvi, kas piemeklē šajā dzīvē, atsver "mūžīgā dzīve", stāvoklis, kurā cilvēks ir laimīgs, jo ir brīvs no rūpēm.

Ja nu šis Dievs pazūd, tad cilvēkiem, lai cik daudz arī viņu būtu, ir jājūtas kā pamestiem bērniem. Dzejnieks Zans Pols ir uzrakstījis romānu, kura varonis redz šausmīgu sapni: mirušais Kristus, sēdēdams uz pasaules ēkas, pavēsta cilvēkiem, ka nekur neesot atradis Dievu Tēvu un ka viņa nāve pie krusta ir bijusi veltīga.

Šis priekšstats ir tik drausmīgs, ka to tūdaļ pat cenšamies aizgainīt kā kaut kādu murgainu sapni un sev iestāstīt, ka tā nemaz nevar būt, jo tā nedrīkst būt.

Mums patiešām klātos labāk, ja varētu pierādīt Dieva radītāja eksistenci, jo tad mēs varētu teikt, ka pasaulei ir jēga, jo tā ir gudra gara darināta un šis gars spēj noteikt objektīvu pasaules morālo kārtību.

Starp citu, ar šo priekšstatu itin labi sader dažās reliģijās pastāvošie priekšstati par to, ka likumus cilvēkiem ir devis pats Dievs. Tā, pie­mēram, Mozus no Dieva esot saņēmis desmit baušļus, tāpat arī ilgi pirms viņa tie darīti zināmi Babilonijas valdniekam Hammurapi.

Ja mēs nevaram atsaukties uz pasaules morālo kārtību, tad savas kopdzīves likumi mums jāveido pašiem. Ja dievs neeksistē, tad mēs, cilvēki, iegūstam absolūtu brīvību un bez kādām bailēm no dieva soda varam izšķirties par labo vai ļauno. Ja dievs neeksistē, mēs it kā nokļūstam viņa stāvokli, jo arī dievam jāapsver, vai viņš vēlas būt labs vai ļauns dievs. Tieši tāds ir cilvēkam izvirzītais uzdevums, ja viņš netic

dabiskajai pasaules tikumiskajai kārtībai: tikumiskā kārtība viņam ir jānosaka pēc paša ieskata un paša izšķiršanās, likumi jāveido, balstoties uz paša prātu.

Tas ir grūts uzdevums. Pirms izklāstu filosofiskos centienus no­skaidrot jautājumu par pareizo rīcību, vēlos sniegt sava veida iepriekšējā temata noslēgumu, minot tās sekas, kādas jaunajos laikos un mūsdienās filosofiskajā domā izraisījušas šaubas par dievu.

13. Ko tas nozīme zinātnēm?

Teodicejas neveiksme mūsu zinātnēs ir izraisījusi šķelšanos. Jauno laiku sākumā tādas eksaktās zinātnes kā astronomiju un fiziku - kaut ari tās vērsās pret baznīcas viedokli - aizvien vēl ietekmēja vispār- akceptētais priekšstats par Dievu radītāju. Pēc šīs idejas neveiksmes eksaktās zinātnes kļuva ateistiskas. 18. gadsimtā un vēl plašāk 19. gadsimtā izplatījās materiālisms, kas pamatojās uz to, ka viss īstenais sastāv no materiālām sastāvdaļām un ka zinātnes uzdevums ir aprakstīt attiecības staip šiem veidojumiem un atrast likumsakarības, pēc kurām viss arī norisinās. Kā eksakto zinātņu programmai tam varētu piekrist, taču materiālisms ir kļuvis par filosofiju, par ierobežotu filosofiju. Ši filosofija, kas sevi dēvē arī par pozitīvismu, apgalvo, ka tikai tas, kas ir dots pozitīvi, t. i., kā matērija, ir īstens. "Garīgais" pozitīvistiem var pastāvēt tikai tad, ja tas ir atvedināms uz "materiālo". Bez "materiālā" "garīgais" nepavisam nav iespējams. Šai sakarā pagājušā gadsimta slavenais dabaszinātnieks Ernsts Hekels izteica dzēlīgu piezīmi, ka Dievs esot gāzveidīgs mugurkaulnieks. Tādējādi viņš gribēja pievērst uzmanību problēmai, kas rodas, ja Dievu mēģina iztēloties kā visvarenu un visur klātesošu personu ar cilvēcisku izskatu. Arī pozitlvisti paziņo, ka ŤDievsť ir bezjēdzīgs vārds, jo šim vārdam neatbilst neviens eksperimentāli atrodams priekšmets, un ka līdz ar to arī metafizika ir bezjēdzīga, jo tā nodarbojas ar šķietamiem lielumiem. Tādējādi eksaktās zinātnes izprot sevi kā tīras faktu zinātnes, kas prot cēloniski izskaidrot pasauli, bet neko nespēj pateikt par pasaules jēgu un mērķi, kā ari par cilvēku eksistences un rīcības jēgu un mērķi.

14. Pilnības glābšana māksla

Bet kura zinātne nodarbojas ar jautājumu par jēgu? Tās ir "huma­nitārās zinātnes", kas polemizē par šo jautājumu. Šis zinātnes ir pievērsušās cilvēka gara darinājumiem. Tie ir mākslas darbi glezniecībā un tēlniecībā, mūzikā, dzejā (literatūrā), filosofiskās sistēmas un arhitektoniskie veidojumi, tehniskie meistardarbi (piemēram, mašīnas), zinātniskās teorijas, kā ari vēsturiska rīcība.

Dievs radītājs tiek uzskatīts par arhitektu, gleznotāu, tēlnieku, tehniķi, zinātnieku u. tml. Ja Dievs tomēr neeksistē, tas nepavisam nenozīmē, ka cilvēki nevar būt ģeniāli arhitekti, gleznotāji, tēlnieki… Ja pasauli vairs nevaram slavināt kā ģeniāla Dieva radītāja darinājumu, bet redzam to tikai kā likumsakarīgu pozitīvu vai negatīvu notikumu norisi, tad vismaz cilvēka mākslas jomā mēs vēlamies redzēt kaut ko nepārejošu, jēgpilnu un vērtīgu.

Mākslas darbos mēs ceram atrast to pilnību, absolūto vērtību, kura, kā šķiet, nepastāv ārpasaulē. Tāpēc mēs ceļam tempļus, kuros mākslas darbus varam godināt, ceļam muzejus vai tā sauktos Ťmūzu tempļusť. Ar šo neparasto apzīmējumu, kas skan nedaudz afektēti, es gribu norādīt, ka mūsu muzeji ir cēlušies no antīkajiem tempļiem, kuros tika godinātas mūzas, proti, dievietes (gr. vai. museion - mūzu templis).

Dižo mākslas darbu godināšana ir entuziasma pilna, jo šie darbi mums ir pierādījums, ka tomēr iespējams izveidot kaut ko pilnīgu, turklāt it kā gluži no nekā, līdzīgi kā Dievam radītājam bijām piedēvējuši creatio ex nihilo - radīšanu no nekā. Iesākumā papīra lapa taču ir balta un tukša, bet beigās uz tās ir uzrakstīta partitūra, formulētas filosofiskās vai zinātniskas idejas, radīts zīmējums. Un papīra lapa, kas maksā santīmus, pēkšņi ir kļuvusi ārkārtīgi vērtīga, jo to ir pārveidojis Rembrants, Bēthovens, Einšteins vai Jozefs Boiss.

Romiešiem antīkajā pasaulē bija lieliska ideja. Viņi uzcēla ēku, kurā novietoja visas pazīstamo dievu statujas. Šī ēka tika nosaukta par Panteonu (gr. vai. pan - viss, theos - dievs). Ari Parīzē ir Panteons, kurā savu vietu atraduši visi tie cilvēki, kuru garīgais veikums ir tik liels, ka viņi tiek uzskatīti par "nemirstīgiem". Protams, cilvēkam ir jānomirst, lai viņu sāktu dēvēt par "nemirstīgu", lai ar statuju vai nosaukumu viņu padarītu "mūžīgu".

Atteiksimies no turpmākajiem piemēriem un atcerēsimies to, ka cilvēki pārcieš Dieva zaudējumu, jo saglabā priekšstatu par "dievišķo". Taču "dievišķs" ir kaut kas tāds, pēc kā cilvēki tiecas. Tādējādi mācībai par Dievu, teoloģijai, ir vajadzējis transformēties mācībā par cilvēku, proti, "antropoloģijā".

Filosofs Ludvigs Feierbahs pagājušajā gadsimtā šo transformāciju formulēja ļoti ietekmīgi. Viņš pamatojās uz Bībeles izteicienu, ka "Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības", un apvērsa to otrādi: "Cilvēks radīja Dievu pēc savas līdzības." Dievticīgu kristiešu ausīs tas, protams, skan kā zaimi, taču tāda nu ir konsekvence. No matemātikas mēs zinām, ka vienādojumu var lasīt gan no kreisās puses uz labo pusi, gan no labās uz kreiso pusi. Formulējumā par līdzību ir ietverta vienlīdzība, un, līdzko cilvēki sāka kritiski izskaidroties ar Dievu, viņi izmantoja šo savu līdzību. Feierbahs formulēja ko tādu, ko cilvēki acīmredzot vienmēr jau ir praktizējuši.

15. Jautājums par cilvēka laimi

Es jau minēju, ka tad. ja cilvēki vairs nevar ticēt Dievam, viņiem jājūtas šai pasaulē pamestiem. Viņi zina, ka cilvēks dzimst, dzīvo un mirst. Viņi nāk no nekurienes, nemaz par to nejautāti, ir šai pasaulē vienu reizi, viņiem jāpiemērojas visiem dzīves apstākļiem, jārada plāni, kuri varbūt izdosies, bet varbūt izjuks, nemitīgi jārūpējas par dzīvības saglabāšanu, viņiem ir bailes no nāves, viņi sēro par pazīstamu cilvēku zudumu, un kādu dienu viņiem jāmirst un atkal jāpazūd nekurienē.

Teiktais nepavisam neizklausās jauki. Tas ir stāsts bez laimīgām beigām. Turpretim reliģijā Dieva funkcija ir nodrošināt piedzīvojumam "dzīve" laimīgas beigas, sniegt mierinājumu, solīt atpestīšanu un mūžīgu svētlaimi. "Ja beigas labas, tad arī viss ir labs" - šajā pazīstamajā teicienā izpaužas cilvēku priekšstats par to, ka ilgstošs laimīgs galastāvoklis atsver visas pagājušās pūles, sāpes un likstas. Tāpēc gandrīz vai visiem stāstiem, ko cilvēki sev stāsta, raksta vai rāda filmās, ir laimīgas bei­gas - happy end. Tikai daži stāsti beidzas citādi, piemēram, traģēdijas un lielākoties ari patiesās dzīves stāsti.

Minētajam pievienojas klāt vēl tas. ka cilvēki, kamēr viņi dzīvo, nezina savas beigas. Šī neziņa kremt viņu laimes izjūtu. Ne jau velti grieķiem senatnē radās gudra atziņa: nevienu nevar saukt par laimīgu, laimīgs ir tikai tas, kurš ir miris un kura beigas ir bijušas mierīgas.

Turklāt grieķi domāja arī par to, kā iespējams izturēt likteņa triecienus, proti, panest dzīves nejaušības, kas nav cilvēka varā.

16. Antīkās teorijas par laimi un mūsdienu eksistences filosofija

Viena no svarīgajām grieķu atziņām bija tā, ka cilvēku meklētā laime ir atkarīga ne tikai no ārējiem apstākļiem, bet arī no paša cilvēka vēlmēm un cerībām. Tas, kura vēlmes ir pārspīlētas, visticamāk vilsies salīdzinājumā ar to, kurš ir pieticīgs. Antīkā pasaule vēsta par ie­spaidīgiem pieticības piemēriem. Viens no tiem ir nostāsts par Diogenu, kurš dzīvoja vecā mucā un izbrīnīja pasaules valdnieku Maķedonijas Aleksandru. Kad Aleksandrs solīja Diogenam izpildīt kādu vēlēšanos, tas atbildēja: "Paej nost no saules!"

Slaveni kļuva arī stoiķi, kuri uzskatīja, ka nelaimi var novērst, ja cilvēkam ir pilnīga vara pār sevi pašu, savām vēlmēm un kaislībām. Stāvoklis, pēc kura stoiķi tiecās, tika dēvēts par apātiju. Mūsu vārds "apātisks" ("brīvs no kaislībām, nejūtīgs, vienaldzīgs") ir atvedināts no šī nosaukuma. Tas, kurš ir vienaldzīgs, vismaz nav nelaimīgs, jo nevar vilties. Stoiķi tiecās pēc dvēseles miera kā pēc laimes, vairoties ie­saistīties normālaja "dzīves spēlē". Viņi vēlējās visu noteikt paši, arī savas dzīves beigas. Tāpēc par daudziem tiek vēstīts, ka viņi labprātīgi šķīrušies no dzīves, it kā sniedzot galīgo pierādījumu, ka nevis viņi ir pakļauti dzīvei, bet gan dzīve viņiem. Tāpēc arī vārds "stoisks", kas ir saistīts ar stoiķu dzīves izpratni, līdz pat mūsdienām nozīmē tādas per­sonas nostāju, ko neviens nevar satricināt un kas visu iztur ar "stoisku nosvērtību".

Turpretim Epikūrs, izraisīdams stoiķu kritiku un naidīgumu, pauda uzskatu, ka cilvēkam ar mēru jāizbauda viss skaistais, ko sniedz dzīve, un vienlaikus jādzīvo pavisam pieticīgi, šķietami tālu projām no visiem lielajiem notikumiem, lai savu personisko laimi varētu rast neatkarīgi no politikas un sabiedrības pārmaiņām.

Tās ir divas atšķirīgas "mācības par laimi", kas saglabājušās no antīkās filosofijas. Abos gadījumos ir runa par to, lai cilvēks valdītu pār savu šāspasaules dzīvi.

Nu mēs varam jautāt, kādas gan idejas par dzīvi un tās problēmām radušās filosofijā laikā, kad filosofi pārstāja atsaukties uz Dievu. Pēc Dieva pazušanas no filosofu teorijām patiešām bija nepieciešams konfrontēties ar dzīves filosofiju. Šai domāšanai, ko sauc par eksisten- ciālismu - eksistences filosofiju, bija ārkārtīgi liela nozīme 19. gadsimtā, bet it īpaši tai pievērsta uzmanība mūsu gadsimtā. Par šās filosofijas pamatlicēju tiek uzskatīts dānis Sērens Kjērkegors. Taču viņš nepavisam nebija ateists, drīzāk jau viņam bija tā nelaime ticēt Dievam, no kura viņš bijās. Un viņš patiesi dzīvoja bailēs, ka Dievs viņu var sodīt par tēva grēkiem.

Tas ir baismīgs priekšstats, vēl nepatīkamāks kā senais grieķu priekšstats par likteni, jo fatum, liktenis, kā zināms, ir akls. Vienu tas skar, bet cits no tā ir pasargāts. Tam nav nekādas sistēmas, nekāda plāna. Likteņa ķertajam neveicas. Viņš var žēloties par savu nelaimi, bet viņam ir tikai viens vienīgs mierinājums: viņa nelaime nav saistāma ar personisko vainu.

Turpretī Kjērkegors baidījās no sadistiskā Dieva atriebības, kurš ar apslēptas sistēmas palīdzību varēja viņu iznīcināt. Apziņa, ka esi pakļauts nevis Ťaklam fātumamť, bet gan visvarenai personai, nevis jauno laiku draudzīgajam Dievam radītājam, bet gan patvaļīgam un sodošam seno ebreju dievam, iedzina Kjērkegoru visdziļākajā izmisumā un saindēja visu viņa dzīvi. Par šo izmisumu liecina Kjērkegora darbi, kuriem ir zīmīgi nosaukumi, piemēram, "Baiļu jēdziens", "Bailes un trīsas", "Slimība līdz nāvei".

Ja Kjērkegora problēmu ar Dievu atstāj nomaļus, viņa darbus var lasīt kā nelaimīga žēlabas par dzīvi, kura uzstājas pret cilvēku kā sveša vara un pret kuru cilvēks ir bezpalīdzīgs. Tieši šī problēma citiem eksistenciālisma filosofiem 20. gadsimtā kļuva par filosofēšanas galveno tematu. Viņi runāja par "iemešanu dzīvē", ar to domādami, ka nevienam netiek vaicāts, vai viņš vēlas dzīvot. Šai "iemešanai" filosofi pretstatīja dzīves "projektēšanu". Viņi domāja, ka cilvēks, kaļot plānus, veido savas dzīves projektus. Parasti gan cilvēkam dzīves gaitā jāmaina šie projekti, turklāt iespējams, ka cilvēks piedzīvo pilnīgu neveiksmi. Ik mirkli paturēt prātā šos dzīves draudus nepavisam nav patīkami. Varbūt cilvēkam, lai viņš būtu apmierināts, vispār nemaz nav jādomā? Dzejnieks Gotfrids Benns šai sakarā ir izteicis dzēlīgu atziņu: "Muļķim būt un strādāt - tā ir laime."

17. Laime caur muļķību?

Ja palūkojamies uz mūsdienu dzīvi, varētu arī Bennam piekrist. Cilvēki novēršas - vai tiek novērsti - no dzīves ar bezprātīgu darbošanos gan darbā, gan brīvajā laikā un laimi meklē gandrīz tikai patērēšanā. Cilvēki tiecas pēc daudzām lietām un cer, ka viņi būs kaut kas, ja nēsās džinsus (vai ko citu) ar noteiktu firmas "dižciltības zīmi". Taču, ja viņiem vairāk būtu galvās, nebūtu tik daudz jāiegulda biksēs.

Filosofi, gan eksistenciālisti, gan kultūras kritiķi, itin labi redz šo problēmu un risina to, izmantojot pamatvārdu Ťatsvešināšanāsť. "At­svešināšanās" nozīmē, ka cilvēks ir atsvešinājies no savas būtības un sūtības un laimi meklē nepareizajā virzienā, nepareizajos dzīves projektos.

Bet kāda tad ir cilvēka sūtība? Mēs atkal atgriežamies pie šīs nodaļas pamatjautājuma. Ja cilvēka sūtība netiek noteikta no ārpuses, piemēram, no Dieva vai dabas, tad tā jāmeklē pašam cilvēkam.

Izskaidrot cilvēkiem, kas katram darāms ar dzīvi, - tā arī bija eksistenciālistu vēlēšanās. Un ko var secināt, analizējot likteņa izraisīto cilvēka eksistences ievainojamību? Salīdzinājumā ar antīkās pasaules filosofiem 20. gadsimta filosofi nav atraduši labāku atbildi, taču viņi daudzveidīgi aprakstījuši cilvēka likteņa traģiku un nemitīgi uzsvēruši, cik varonīgi izturas cilvēks, ja, neraugoties uz konstatēto pasaules bez- jēdzīgumu, piešķir savai dzīvei jēgu, kuru var attaisnot savās un citu acīs.

VIII. Pareizas sabiedriskas iekārtās meklējumi

Līdz ar to mēs esam nokļuvuši pie pēdējās problēmas, kurai nepie­ciešams pievērsties, proti, pie jautājuma par to, kā cilvēki var pamatot savu rīcību pasaulē, ja viņi nevar atsaukties uz iepriekšnoteiktu morālo pasaules kārtību. Ar šo jautājumu nodarbojas praktiskā filosofija, un tas ir daudz svarīgāks par mūsu pasaules izzināšanas robežām, jo attiecas uz cilvēku kopdzīves saticību vai nesaticību.

Daudzi cilvēki mūsdienās domā, ka tieši šis jautājums par cilvēku kopdzīves noteikumiem atšķirībā no zinātņu izvirzītajiem jautājumiem nav atrisināms apmierinoši.

Kā piemērs tiek minēta vēsture. No vēstures mēs patiešām varam uzzināt, ka cilvēki līdz pat šim laikam vienmēr ir karojuši un cits citu nogalinājuši. īpaši intensīvi tas noticis mūsu gadsimtā, kad dažādu cēloņu dēļ cilvēki cits citu iznīcinājuši. 1989. gadā mēs piedzīvojām pasaulvēsturisku notikumu: šajā gadā beidzās Eiropas sašķeltība divās savstarpēji naidīgās politiskās nometnēs. Viena pretinieka karogā bija ierakstīta tā sauktā pilsoniski liberālā sabiedrība, privātīpašums un brīvais tirgus, bet otra karogā - komunistiskā sabiedrība, kas cilvēkiem solīja brīvu un laimīgu dzīvi citā ekonomiskajā formā. Abas sistēmas cīnījās un viena otrai draudēja ar karu. Ja karš būtu izcēlies, to droši varētu uzskatīt par pēdējo karu uz Zemes. Taču, tā kā ieroči, ja tos izmantotu, iznīcinātu visu dzīvo un pasaule ietu bojā, neviena no pusēm neuzdrošinājās sākt karu. Līdz ar to, neraugoties uz apokaliptiskā kara draudiem, iestājās relatīvi stabils miers.

Pēc tam kad aukstais karš, kas izpaudās vienīgi kā draudi, pēc Eiropas komunistiskās sistēmas sabrukuma bija beidzies, pēkšņi izraisījās jauni kari, pilsoņu kari, kas izraisīja apjukumu. Cilvēki bija bezpalīdzīgi.

Atskatoties uz 2. pasaules karu un "tūkstošgadīgo reihu", mēs saskarsimies ar noziegumiem, ar tautu masveidīgu slepkavošanu, kāda līdz tam nebija piedzīvota visā vēstures gaitā. Atskatoties vēl tālāk pagātnē, mēs aizvien sastapsimies ar cīņām ūn kariem. "Polemos pater panton" ("Karš ir visu lietu tēvs") - teicis antīkās pasaules filosofs Hērakleits. Tādējādi viņš norādījis ne tikai uz kariem starp cilvēkiem,

bet arī uz principu, pēc kura itin viss arī pasaulē norisinās. Pasaules notikumi rodas visdažādāko spēku sadarbībā, proti, savstarpējā iedarbībā. Tas ir priekšstats, par kuru mēs jau pietiekami detalizēti esam runājuši.

Bet kāda loma šajā pasaules cīņā ir cilvēkam? Vai viņa rīcība pakļaujas šim principam vai arī viņam ir citas vēlmes?

1. Kā rodas cilvēka tikumiskā apziņa?

Labāk atkal sāksim ar senu mītu, jo tajā rodamas gudras cilvēku pārdomas pašiem par sevi. Nostāstā par paradīzi figurē čūska, kas pavedina Ievu nobaudīt aizliegto augli, norādot, ka tad cilvēki būšot līdzīgi Dievam un iegūšot atziņu par labo un ļauno. Ādams un Ieva nobauda ābolu, un viņi tiešām iegūst atziņu par labo un ļauno, jo tūdaļ pat apzinās, ka pārkāpuši Dieva bausli, un jūtas vainīgi.

Kas atklāts šajā nostāstā par cilvēka pašizziņu? Tas, ka cilvēka rīcībā vienmēr pastāv spriedze, jo viņam jāizvēlas starp to, ko viņš labprāt vēlētos darīt, jo tas ir tīkami, un to, kas viņam jādara, jo tā jārīkojas morāli. Tātad ikviens cilvēks var nokļūt konfliktā starp to, kas vajadzīgs viņam pašam, un tikumiskajām prasībām, priekšrakstiem, kas aizliedz noteiktu rīcību. Kā radusies tikumiskā kārtība?

2. Morāles rašanās Kritija izpratnē

Ļoti gudru atbildi ir sniedzis antīkās pasaules filosofs Kritijs, Platona radinieks. Mums ir saglabājies šāds Kritija teksts:

"Reiz bija laiks, kad cilvēku dzīvē nebija nekādas kārtības, gluži kā plēsīgo zvēru vidū, un valdīja vistīrākā vardarbība. Labos tolaik neatalgoja, bet ļaunos nesodīja. Un tad cilvēki izdeva sev likumus, kas visiem bija vienādi un atturēja no noziedzības. Ja kāds noziedzās, to sodīja. Likumi traucēja darīt varasdarbus atklāti, tāpēc noziegties varēja tikai slepeni, un, kā man šķiet, kāda viltīga un gudra galva izdomāja cilvēkiem bailes no dieviem, lai noziedznieki baidītos arī

slepeni ko jaunu darīt vai teikt, vai (pat) domāt. Šī gudrā galva ieviesa ticību dieviem: ir viens dievs, kurš dzīvo mūžīgi, būdams pilns spēka, kurš redz un dzird garīgi un kuram piemīt pārcilvēciska saprašana; viņam ir dievišķa iedaba, un visu viņš uzmana. Viņš dzird visu, ko cilvēki runā, un visu, ko tie dara, viņš var redzēt. Ja tu klusībā nodomā ko sliktu, tomēr tas nepaliek dievam apslēpts, jo viņam piemīt pār­cilvēciska izzināšanas spēja.

Ar šādām runām gudrinieks ieviesa visviltīgāko mācību, patiesību ieslēpjot mānīgos vārdos. Dievi, teica viņš, mitinās tur, no kurienes parasti cilvēkus var visvairāk nobaidīt, no kurienes, kā viņš zināja, pār cilvēkiem nāk bailes un gluži tāpat svētība trūcīgai dzīvei, - no pašiem augstumiem, kur zibeņo un pērkona dārdi dzirdami, kur atrodas debesu vel­ve - laika, gudrā mākslinieka, brīnišķais mākslas darbs, no turienes, kur dienas starojošā bumba savu ceļu iet un maigs mitrums uz zemi pludot sāk. Ar šāda veida bailēm viņš draudēja cilvēkiem un, visu atbilstīgi un labi pārdomādams, norādīja to mitekļos dievībai piedienīgo vietu un nelikumību deldēja ar likumiem."

Mums nav jālauza galva par to, vai pirmatnējā stāvokli cilvēki patiešām dzīvojuši pavisam bez likumiem - "gluži kā plēsīgie zvēri". Acīmredzot tā nav bijis, jo ari plēsīgajiem zvēriem ir savi noteikumi. Ievērības cienīgs tekstā ir apsvērums: ja visi cilvēki rīkotos pilnīgi egoistiski, ar varu īstenotu savas vēlmes, tad nebūtu iespējama nekāda cilvēku kopdzīve un valdītu slepkavošana. Tāpēc cilvēkam pavisam apzināti ir jāveido likumi. Viņam jāaizliedz darbības, kas nepieļauj mierīgu kopdzīvi. Tātad viņam jāciena citi cilvēki un jāapzinās, ka tiem ir tādas pašas tiesības, kādas viņš piešķīris sev. Tātad citu dzīvība, īpašums un intereses ir jāņem vērā. Jānodrošina interešu līdzsvars. Tikai tad var pastāvēt cilts, kas ir plašāka par ģimeni.

Ģimenē un cilti cilvēkiem ir savstarpēji radnieciskas attiecības un viņi labi cits citu pazīst. Šādās kopās veidojas hierarhija un sakari, kas balstās uz simpātijām, draudzību, mātes un bērna attiecībām u. tml. Mazās pārskatāmās grupās cilvēki un dzīvnieki, kas tiem ir rada, piemēram, pērtiķi, var mierīgi sadzīvot, jo valda spēcīga izjūta par piederību vienai lielai ģimenei, taču nekāda valsts vēl nav izveidota.

Filosofiskajās diskusijās mazu grupu kopdzīves noteikumus dēvē par "radniecības ētiku". Ja kāda cilvēku grupa tiecas pāraugt ģimenes klana lielumu, ar šādiem noteikumiem un radniecības attiecībām vairs nepietiek, jo tad rodas saskarsme ar svešiem. Tas nozīmē, ka ir arī citi cilvēki, kas nav ģimenes vai cilts locekļi. Pret svešiniekiem izturēšanās ir citāda. Vini tiek uztverti kā konkurenti vai ienaidnieki un atvairīti, padzīti, pat nogalināti, kā to esam konstatējuši, novērojot cilvēkveidīgos pērtiķus. To, ka arī cilvēki var tā rīkoties, mēs vienmēr esam zinājuši.

Tātad radniecības ētika ir jāaizstāj ar visu aptverošu, "universālu" ētiku. Tās mazās grupas vietā, kurā cilvēks dzīvo, stājas visa cilvēce ar universālo ētiku.

Pievērsīsimies vēlreiz Kritija tekstam. Viņš runā par cilvēkiem vispār, t. i., vēlas aprakstīt šo problēmu tā, lai tā attiektos uz ikviena cilvēka izturēšanos pret citu cilvēku, ar kuru to nekas nesaista, piemēram, nesaista draudzība. Cilvēku noteiktie likumi regulē ikviena cilvēka izturēšanos citam pret citu. Ja aplūkosim seno ebreju desmit baušļus un trīs svarīgākos - melošanas, zagšanas un nonāvēšanas - aizliegumus, tad atzīsim, ka runa ir par to, lai tiktu cienīts ikviens cilvēks neatkarīgi no tā, kas viņš arī būtu, lai viņu neviens neievainotu, nerunājot jau nemaz par nogalināšanu. Ja visi cilvēki to ievērotu, viņi varētu mierīgi sadzīvot.

Varam minēt vienkāršu padomu, ko cilvēki uzskata par labu: pret citiem izturies tā, kā tu vēlētos, lai izturas pret tevi pašu! Tātad nepastāv nekādas spēcīgākā tiesibas, cilvēku vidū nav nekādas hierarhijas ar atšķirīgām privilēģijām, kas izcīnītas cīņā par varu, pastāv tikai prasības, kas vienādi attiecas uz visiem. "Tev nebūs iekārot sava tuvākā mantu" - teikts vienā no baušļiem. Tuvākais ir tas, kurš nejauši kļuvis par manu kaimiņu, radinieku, draugu, kurš ir bagāts vai nabags, vīrietis vai sieviete. Tas ir cilvēks, un tāpēc pret viņu arī atbilstīgi jāizturas.

Pavisam viegli var iebilst, ka tas viss jau skan skaisti un labi, bet cilvēki lielākoties nemaz nerīkojas tik altruistiski, t. i., ņemot vērā citus, kā to prasa baušļi. Pārsvarā viņu rīcība ir egoistiska.

Attiecībā uz cilvēku izturēšanos teiktais atbilst patiēsībai, taču jāpiebilst, ka baušļi ir nevis izturēšanās teorija, bet gan norādījumi rīkoties pareizi, t. i., labi. Bauslis "Tev nebūs nokaut" ir spēkā arī tad, kad cilvēki, piemēram, pilsoņkarā, cits citu nonāvē. Bauslis arī šai gadījumā nav nepareizs un paliek spēkā, nepareiza ir pašu cilvēku rīcība.

3. Dievticības funkcijas Kritija izpratnē

Atgriezīsimies pie Kritija! Taisnībai vienādi jāvalda pār visiem. Tāda ir likumu jēga, taču cilvēki tomēr lielākoties ir egoisti, proti, slepenībā viņi rīkojas pret likumiem, kuras publiski atzīst. Acīmredzot tas ir cilvēka rakstura vājums, ka atzītais labais atsevišķa indivīda licibā pakļaujas egoismam, proti, pastāv slepena likumu pārkāpšana. Tieši tāpēc, kā saka Kritijs, kāds gudrais izdomājis reliģiju, bailes no dieviem. Šis gudrais ir apgalvojis, ka cilvēku pašu noteiktā tikumiskā kārtība patiesībā ir dievu griba, ka tā ir pasaules tikumiskā kārtība un, ja kāds vēršas pret likumiem, viņš vēršas pret pasaules kārtību un tiks sodīts, jo no dieviem, kas visur ir klāt, neko nevar noslēpt.

Tādējādi Kritijs piedēvēja reliģijai un dieviem svarīgu laicīgo funkciju: draudot ar sodu, pievērst egoistiskos cilvēkus labajam. Daudzi domātāji ir minējuši argumentu, ka reliģija ir vajadzīga, lai cilvēkus atturētu no ļaunā. Jauno laiku sākumā franču filosofs Blēzs Paskāls formulēja slaveno "Paskāla derību", ieteikdams egoistiem padomāt, lai tie nepārsteidzas un nekļūst par ateistiem.

Ja jau Dievs pastāv un vēlāk tos tiesās, tad tie par nelielām priekšrocībām šaisaulē izvēlas mūžīgu pazudināšanu, un tā ir vislielākā nelaime.

Apgaismības laikmetā, 18. gadsimtā, kad tika apliecināta toler­ance un ticibas brīvība, ateistiem kā bezdievjiem brīvību nepiešķīra, baidoties, ka viņi nevar būt labi cilvēki, jo netic pasaules tikumiskajai kārtībai.

No pārmetumiem ateisti atbrīvojās tikai tad, kad cilvēki sāka vilties Dievā. Tas attiecas, piemēram, uz Voltēru, kurš sāka šaubīties par Dievu pēc briesmīgās 1755. gada Lisabonas zemestrīces un atgriezās pie izteiciena "Ja Dieva nebūtu, viņš būtu jāizdomā". Tā kā mēs jau pietiekami dziļi esam aplūkojuši šo tematu, patlaban vairs tam ne- pievērsīsimies.

Kritijs savā nelielajā tekstā ir pateicis kaut ko ārkārtīgi svarīgu: antīkajā pasaulē likumdevēji daļu no likumiem ir saņēmuši no saviem dieviem.

4. Kā cilvēki pamato savus likumus?

Atgriezīsimies pie filosofijas jautājuma par labo. Cilvēki nosaka sev likumus, lai varētu regulēt savu kopdzīvi. Tātad likumiem ir jēga. To ievērošanai ir jānodrošina tāda cilvēku kopdzīve, kurā valdītu miers, ikviens varētu izmantot savas tiesības u. tml.

Likumi ir labi, ja to ievērošana nodrošina labu rezultātu. Ja cilvēki reizēm runātu patiesību, bet reizēm melotu, neviens vairs nevarētu ticēt otra vārdiem. Tātad tu nedrīksti melot! Bet, ja kāds uz nāvi slims cilvēks man sirsnīgi lūdz apstiprināt, ka viņš atkal kļūs vesels, vai es darīšu ko labu, teikdams rūgto patiesību "Nē, mans draugs, tev jāmirst"? Vai es drīkstu patiesības labad izmisušajam atņemt pēdējās cerības, vai man tas patiesi jādara? Ja kāda cilvēka bada nāvi es varu novērst tikai tā, ka aizskaru kāda cita īpašumu, ko gan tad nozīmē bauslis "Tev nebūs zagt"? Un, visbeidzot, ja vienīgi es varu glābt daudzu cilvēku dzīvības, nogalinot tirānu, piemēram, Ādolfu Hitleru, kāda tad ir mana attieksme pret bausli "Tev nebūs nokaut"?

Pilnīgi skaidrs, ka pastāv situācijas, kurās pilnīga baušļu ievērošana var radīt tādas sekas, kuras mēs nevaram atzīt par labām. Rodas kon­flikts, un mums jājautā, vai morālie baušļi ir vispārnozīmīgi. Vai pastāv situācijas, kurās drīkstam atsacīties vai mums pat jāatsakās no šiem obligātajiem pienākumiem?

Par šo jautājumu filosofisks strīds turpinās joprojām.

5. Deontologi pret teleologiem

Vienā pusē atrodas tā sauktie deontologi, pienākuma ētikas pārstāvji, otrajā - teleologi, kas jautā par baušļu un likumu sekām. Vistīrākie deontologi pamatojas uz to, ka visi pienākumi ir absolūti un nekādi izņēmumi nav pieļaujami.

Pienākuma ētikas pārstāvis Kants, visādā citā ziņā ļoti gudrs filosofs, ir minējis baismīgu piemēru: ja kāds slepkavas vajāts cilvēks ierodas pie manis, lūgdams paslēpt viņu un ar nepareizu informāciju maldināt slepkavu, tad man šis lūgums jānoraida, jo es nedrīkstu melot. Uz šādu nostāju attiecas latīņu izteiciens: "Fiat iustitia, pereat mundus" ("Lai top taisnība, kaut pasaule ietu bojā").

Ko gan deontologiem var pārmest? Viņi vairās noliegt baušļus un izvairīties no pienākumiem. Rīcības sekas viņiem ir vienaldzīgas. Viņi domā, ka rīkojas taisnīgi, ja burtiski izpilda visus pienākumus. Skaidra doma ir viņu rīcības vienīgā mēraukla. Tāpēc arī šādas personas dēvē par domas ētikas piekritējiem. Viņu rīcība ir pārāk vienkāršota. Viņi domā, ka, pasituši padusē pienākumu burtnīcu, izies sveiki un netraucēti cauri visai dzīvei, un nepamana vai arī negrib pamanīt, ka ar savu tīro sirdsapziņu var izraisīt vislielākās katastrofas.

Teleologu argumentācija ir citāda. Viņi ir pareizi atzinuši, ka likumu mērķis ir nodrošināt tādu cilvēku kopdzīvi, kas būtu dzīvošanas vērta. Tāpēc viņi, vērtējot cilvēku rīcības sekas, ir secinājuši, ka jebkura rīcība ir pieļaujama, ja tās sekas ir labas. Katrai rīcībai ir vesela seku virkne. Pirmām kārtām šīs sekas skar pašu rīcības izpildītāju. Tās ir ieplānotas sekas, citādi jau attiecīgās rīcības nemaz nebūtu. Ieplānotās sekas lielākoties ir labas sekas. Ikviens cilvēks visumā ir labs pats pret sevi. Mēs taču pazīstam šo stabilo vārdkopu: izdarīju sev ko labu / biju labs pret sevi.

Taču viena cilvēka rīcība rada arī sekas, kas skar citus cilvēkus. Tas, vai kāda rīcība saucama par "labu" vai "sliktu", ir atkarīga no šīm sekām. Ja egoists apgalvo, ka viņš vienmēr pret kādu ir labs, proti, pats pret sevi, tam mēs varam piekrist un teikt, ka tā patiesi ir egoista definīcija: egoists ir cilvēks, kas domā tikai par sevi. Taču runa ir par to, lai mēs savā rīcībā domātu arī par citiem, proti, lai rīkotos nesavtīgi, un tāda ir labās rīcības definīcija.

Ja kāds piesavinās cita īpašumu, viņš ir veicis kaut ko labu sev, nodrošinājis sev priekšrocības, kuru lielumu var pat precīzi noteikt, nosakot īpašuma vērtību, taču tikpat lielu kaitējumu viņš ir nodarījis citam.

No šā priekšstata, ka nepieciešams aprēķināt visus rīcības labumus un ļaunumus, lai varētu par rīcību spriest, ir izveidojies utilitārisms (lat. utilis - derīgs). Utilitāristi ir noteikuši rīcības mērauklu, kas pirmajā acumirklī ir pilnīgi skaidra. Runa ir par "vislielākā skaita vislielāko laimi".

Atliek tikai sastādīt katras rīcības laimes un nelaimes bilanci, sarēķināt visu kopā un paskatīties, kas no tā iznāk. Tā rīkojas ikviens gudrs tirgotājs. Viņš aprēķina savus izdevumus un ienākumus un skatās, vai kaut kas paliek pāri no viņa ieņēmumiem. Jo lielāka ir viņa pelna, jo gudrāk viņš rīkojies. Ja ir iztrūkums - izdevumi lielāki par ie­

ņēmumiem, tirgotājs raksta ciparus sarkanā krāsā (tā ir brīdinājuma krāsa), tātad viņš ir rīkojies nesaprātīgi.

Utilitāristi, tā sakot, ir kļuvuši par "laimes grāmatvežiem". Mūs­dienās no tā ir izveidojusies ļoti iespaidīgā filosofiskā nodrošināšanas matemātika.

6. Ka aprēķināt laimi?

Aptuveni pirms divsimt gadiem angļu filosofs Džeremijs Bentems izveidoja pamatu laimes aprēķināšanai jeb Ťhedonistiskajam ap­rēķinamť. Viņš pieņēma, ka laimi, ko cilvēks domā sasniegt ar noteiktas rīcības palīdzību, vajadzētu spēt aprēķināt matemātiski. Šai nolūkā jāsalīdzina, piemēram, ilgstošs, bet pieticīgs laimes stāvoklis ar īslaicīgu, taču intensīvu laimes stāvokli un jāpadomā, kādas sekas ir gaidāmas. Tā, piemēram, der atcerēties, ka pēc dzeršanas seko paģiras. Jāņem vērā iecerētā laimes stāvokļa tuvums vai tālums, kā arī gaidāmā stāvokļa iestāšanās drošticamība.

Tādējādi ikvienam cilvēkam vajadzētu aprēķināt savu personisko labumu un kaitējumu bilanci, jo gaumes ir ļoti atšķirīgas: viens grib iekarot pasauli, bet otrs, pasaules iekarotāja netraucēts, sēdēt saulē savas mucas priekšā.

Bentems neizvirzīja baudu nozīmīguma pakāpes. To novērtējumu viņš atstāja katra paša ziņā. Šādi varētu salīdzināt arī suni un kaķi - tas it kā nav iespējams, citādi politiķi to nemitīgi cits citam nepārmestu, taču varētu arī pēc reklāmu parauga apgalvot, ka augļu jogurts ir tikpat labs kā neliels steiks, vai pat sacīt, ka Bēthovena simfonijas vērtība ir izsakāma steika vienībās. Angļu filosofam Džonam Stjuartam Millam šie vērtējumi bez izšķirības nebija pieņemami, un tāpēc viņš noteica, ka miesas baudas ir vērtējamas zemāk par gara baudām. "Labāk nelaimīgs Sokrāts nekā laimīga cūka," viņš formulēja. Ja viņš būtu zinājis, cik nelaimīgas mūsdienās kļuvušas cūkas, govis, vistas, vārdu sakot, visi dzīvnieki, jo tie nežēlīgi tiek izmantoti, viņš izvēlētos salīdzinājumu no cilvēku pasaules. Taču viņa ieteikums iedarbojās visai maz. Sākumā cilvēki domā par ēšanu, ģērbšanos, dzīvošanu, ceļošanu, par fiziskām vajadzībām un tikai tad par izglītību un kultūru.

Taču atgriezīsimies pie formulas "vislielākā skaita vislielākā lai­me" - pie utilitāristu pamatprincipa. Pievērsīsim vēlreiz uzmanību Leibnica dievam. Tagad mēs viņu varam nosaukt par to, kas viņš ir. Leibnica dievs ir utilitārists, bezjūtīgs rēķinātājs, tas, kas tiecas pēc laimes pārpalikuma un samierinās ar nelaimi, - laime ir liekama gandrīz vai uz svariem. Šī iemesla dēļ filosofi no Leibnica ir atteikušies. Ja mēs, cilvēki, - un mēs neiedomājamies, ka līdzīgi Dievam esam pilnīgi, - rīkojamies kā utilitāristi, tad mums, protams, jājautā, cik lielā mērā vēlamies rēķināties ar šo mēs.

Utilitāristiem un ikvienam gudram cilvēkam nav grūti atzīt, ka, cenšoties saglabāt cilvēka dzīvību, drīkst melot (varbūt to pat varētu uzlikt par pienākumu?), jo cilvēka dzīvība neapšaubāmi ir vērtējama daudz augstāk nekā patiesības teikšanas maksima. Gluži tāpat mēs attaisnotu īpašuma tiesību pārkāpumu, ja tas būtu saistīts ar cilvēka glābšanu. Bet kā lai pretstata cilvēku dzīvības? Vai drīkst upurēt deviņdesmit deviņus cilvēkus, lai simt cilvēku izglābtu? Normālā dzīvē šādu situāciju nav, taču tās rodas, piemēram, karā un noteikti ari katastrofu gadījumos. Aprēķina metode sniedz skaidru rezultātu, taču nejau vienmēr tas atbilst mūsu izjūtai par labo. Mēs nevaram šo pasauli, kas sastāv no 49% ļaunuma un 51% laimes, cildināt kā kaut ko lielisku, un gluži tāpat mēs vērtējam savu rīcību. Tas, ka laime mums jāiegūst ar sāpēm, mums nešķiet īpaši labs princips, tas ir kompromiss, pēc kura no vissliktākā jāizveido labais.

Katrā ziņā cilvēki sabiedrībā un visas sabiedrības, gluži tāpat kā valdības, gandrīz vienmēr rīkojas utilitāri. Minēsim dažus piemērus. Cilvēki ir sašutuši par pilsoņkaru Balkānos un vēlas, lai Apvienoto Nāciju Organizācija iejauktos. Viņi jūt līdzi upuriem un pieprasa veikt enerģiskus pasākumus, lai atkal tiktu atjaunots miers un cilvēcība. Turpretim politiķi aprēķina šādas iejaukšanās izmaksas un secina, ka miera nodibināšana izmaksā pārāk dārgi un turklāt vēl ir ari bīstama. Tie realizē it kā iejūtīgu politiku, laipo šurpu turpu, mēģina būt kaut nedaudz humāni, bet neaizmirst ari visu aprēķināt. Tiem nav grūti tā rīkoties, jo cilvēki, kas pilsoņkarā iet bojā, ir svešas valsts pilsoņi.

Valdībām mūsdienu valstīs ir jāatrisina daudzi uzdevumu, un tas maksā naudu. Šo naudu tās nodrošina ar nodokļiem. Liela izdevumu daļa tiek novirzīta sociālajā sfērā, lai atbalstītu nabagos jeb, mūsdienu valodā izsakoties, sociāli maznodrošinātos.

Valdība var izvirzīt jautājumu, vai naudas izdošana nabadzīgo vajadzībām ir lietderīga. Jo ko gan dara nabagie? Viņiem ir vajadzīga nauda labākam uzturam, tātad viņi patērē naudu. Bet ja naudu dotu bagātajiem? Vai viņi patērētu naudu vairāk? Nē! Viņi liktu naudai kaut kādā veidā "strādāt", piemēram, ieguldītu to vērtspapīros vai kādā fabrikā. Tādējādi viņi veicinātu ekonomiku, turklāt daudz spēcīgāk nekā nabagie.

Līdz ar to var rasties šāds paradokss: sabiedrība kopumā var kļūt bagātāka, ja cilvēku nevienlīdzība palielinās.

Tas ir pretrunā ar mūsu priekšstatiem par taisnīgumu. Taču labi domātā formula "lielā skaita lielākā laime" netaisnību pieļauj, jo, aprēķinot ieguvumu un zaudējumu, daudzi ir ieinteresēti vienīgi galarezultātā, nevis sadalījumā uz katru atsevišķo sabiedrības locekli.

Šo aprēķināšanu, protams, var turpināt pēc sirds patikas. Plaši pazīstams ir piemērs par pārpildītu glābšanas laivu. Vienam laiva ir jāatstāj un jādodas drošā nāvē, lai pārējie varētu palikt dzīvi. Un nu sākas rēķināšana, kurš tad ir jāmet pāri bortam: jauns cilvēks, kuram vēl visa dzīve priekšā, vecs cilvēks, kuram daudz vairs nav atlicis ko dzīvot, jauna māte ar bērnu, klaidonis vai Nobela prēmijas laureāts? Tā kā katram cilvēkam viņa dzīvības zaudējums izraisa ciešanas, tad kaut kā jānovērtē ikviena dzīvība, ņemot vērā visus laivas pasažierus. Klaidonim un vecajam cilvēkam ir sliktas izredzes, mātei ar bērnu un jaunajam vīrietim - labākas. Bet ko lai dara ar Nobela prēmijas laureātu? Viņš jau ir tik daudz pētījis, ko lai no viņa vēl gaida? Ļoti daudz! Statistika ir pierādījusi, ka Nobela prēmijas laureātam iegūt nākamo Nobela prēmiju ir daudz vieglāk nekā iegūt pirmo Nobela prēmiju. Tātad Nobela prēmija laureātu nekādā ziņā nedrīkst mest pāri bortam!

Taču kaut kas šajā rēķināšanā nav pieņemams: par cilvēkiem tiek spriests, ņemot vērā viņu derīgumu, un visnederīgākais pārmests pāri bortam. Reiz, apspriežoties ar studentiem par šo life-boat-ethics problēmu, tikai daži atbalstīja šādu rēķināšanu, bet vairākums uzskatīja, ka visu jāizšķir lozei, proti, nejaušībai vai liktenim, vai Dievam. Kāda ir šīs metodes priekšrocība? Nav jāspriež par cilvēka vērtīgumu un nevērtīgumu! Bet uz šo jautājumu es saņēmu arī neparastu atbildi: "Un ja nu kāds labprātīgi metas pāri bortam?" Postmodernā patērētāj- cilvēka ausīs tas skan pavisam svešādi un nodrāzti, taču Magdeburgas studenti bija uzauguši sociālismā, un viņiem vēl vajadzēja iepazīties ar birģeriski individuālistisko vērtīborientāciju.

Šķiet, ka ar šiem piemēriem pietiek, lai parādītu utilitārās formu­las trūkumus. Taisnīguma problēmu ar šo formulu nevar atrisināt.

7. Kritika un sintēzē

Tātad mums patlaban ir divas tīras izturēšanās maksimas, kas šķietami viena otru izslēdz: deontoloģiskā ētika, priekšstats par absolūtiem pienākumiem, kuri ir jāizpilda, lai kādas arī būtu sekas, un utilitārā (teleoloģiskā) ētika, kas, pievērsdamās gudrajai aprēķināšanai, neņem vērā taisnīgumu un līdz ar to arī labo. Mums jāmēģina no abām atšķirīgajām koncepcijām izveidot kaut ko saprātīgu. Mēs tātad meklējam sintēzi. Domas ētikas filosofiem mums jāliek pārdomāt arī savas darbības sekas, bet militāristiem jāpaskaidro, ka aprēķiniem ir savas robežas. Pastāv vērtības, piemēram, cilvēka dzīvība, ko nedrīkst aprēķināt. Un nevienam mēs nedrīkstam atņemt dzīvei nepieciešamo, jo esam aprēķinājuši, ka līdz ar to varam daudz ko gūt un statistiski sabiedrība kļūs bagātāka.

Tādējādi mēs varam secināt: noteikumi, ar kuru stingru ievērošanu lepojas deontologi, nav doti neapzināti, tiem ir noteikta jēga, proti, tie regulē cilvēku izturēšanos: ikvienam cilvēkam jāņem vērā citi cilvēki. Tāpēc arī šie noteikumi ir jāievēro. Taču ir situācijas, kurās jājautā, vai burtiska noteikumu ievērošana ir atbildīga rīcība. Hitlera diktatūras laikā daži virsnieki, kas bija Hitleram zvērējuši uzticību, jautāja, vai viņi drīkst šo zvērestu lauzt vai arī viņiem jābūt tam uzticīgam un jāpilda briesmīgās pavēles. Viņi izšķīrās par atentātu un līdz ar to par pareizo morālo rīcību.

Vienkāršā maksima par to, ka pret citiem cilvēkiem mums jāizturas tik goddevīgi un cienīgi, kā vēlamies, lai izturas pret mums, ir vien­nozīmīga. No tās var izvedināt noteikumus, kas relatīvi arī ir vienkārši. Senajiem ebrejiem sākotnēji pietika ar desmit baušļiem. Taču mūsu dzīve ir tik daudzveidīga, pastāv tik daudzas atšķirīgas situācijas, ka rakstiski fiksētie mūsu izturēšanās noteikumi ļoti strauji palielinās. Taču nepārprotami runa ir par "labā ideju", kā arī varētu dēvēt šo maksimu, par to, ka pat uz ielas nepieciešariis, lai cilvēki cits citam uzticētos un izturētos draudzīgi arī tad, ja nebūtu izlasījuši visus likumus, ko sabiedrība ir kodificējusi.

Altruisma princips ir vienkāršs, vispārsaprotams un izmantojams, kaut ari - par to jau runāts iepriekš - vēsture un tagadne, šķiet, liecina par pretējo: cilvēki ir pieņēmuši atšķirīgas koncepcijas par sabiedrību, t. i., viņiem ir pilnīgi atšķirīgi uzskati par labu sabiedrību, un viņi cīnās par to uz dzīvību un nāvi.

Ja jau labo ir tik vienkārši iepazīt, kāpēc tad cilvēki rīkojas pretēji? Lai to noskaidrotu, nepieciešams ieskicēt vēsturi, kas saistās ar cilvēku centieniem izveidot pareizo sabiedrības formu. Es atkal aprobežošos ar Rietumeiropas tradīciju. Jau antīkajā pasaulē filosofi domāja par to, kā cilvēki varētu draudzīgi sadzīvot kopienā, kurā valda taisnīgums.

8. Ideja par vislabāko valsti

Platons ir uzrakstījis divus plašus darbus par vislabāko valsts formu. Pirmajā darbā, ko viņš nosauca par "Politeia" ("Valsts"), ir mēģināta aprakstīt pati labākā no iepējamajām valstīm. Platonam tas šķita svarīgi sakarā ar jucekli, kas valdīja viņa laikā. Grieķu valstis karoja savā starpā. Tā sauktais Peloponēsas karš starp Atēnām un Spartu un to sabied­rotajiem ar pārtraukumiem ilga trīsdesmit gadus un beidzās ar Atēnu sakāvi.

Par karu cēloni Platons uzskatīja cilvēku un valstu mantkārību - mūsdienās mēs runātu par imperiālismu.

Tāpēc Platons secināja, ka vislabākā valsts ir pašapmierināta valsts, proti, sabiedrība, kuras locekļi nevis vēlas kļūt aizvien bagātāki, bet ir mierā ar pastāvošajām attiecībām starp bagātību un nabadzību. Šāda sabiedrība neizraisa kaimiņu alkatību. Turklāt šī Platona izdomātā valsts prata itin labi aizstāvēties. Atbilstoši cilvēka rakstura iezīmēm - gudrībai, drosmei un iekārēm - sabiedrību būtu jāiedala trīs šķirās. Augstāk par amatniekiem un zemniekiem ierindotos sargi, militārā elite, kuras locekļus atlasītu sacensībās. Šiem karotājiem nedrīkstētu piederēt privātīpašums, visu dzīvei nepieciešamo viņiem piegādātu sabiedrība. Valsts priekšgalā atrastos vislabākais, visgudrākais - valdnieks filosofs.

Platona valsts princips ir šāds: visiem ir jāstrādā nevis sev personis­ki, bet gan valsts labad. Valsts katram izsniedz tā daļu. Visi ir valsts kalpotāji, bet reizē arī kungi. Nav nekāda savtīguma, visi ir audzināti

valsts interešu garā, valsts pat nosaka, kad drīkst precēties un cik daudz pēcnācēju radīt, proti, tikai tik daudz, lai iedzīvotāju skaits saglabātos nemainīgs. Tā kā pienākumi, kas cilvēkiem jāuzņemas šajā valstī, ir atkarīgi no viņu dotībām, tad jātiecas optimizēt dabas patvaļīgi piešķir­tās īpašības: karotājiem var būt pēcnācēji tikai no karotājām, lai tiktu mantotas vēlamās īpašības un lai - gluži kā dzīvnieku audzēšanā - tās tiktu pastiprinātas.

Platons bija pietiekami saprātīgs, lai atzītu, ka ilgstoši nevar paļauties uz ieaudzināto absolūto altruismu. Darba "Politeia" beigās viņš raksta, kāpēc šī vislabākā valsts nevar ilgstoši pastāvēt. Nevar vienīgi paļauties uz cilvēku krietnumu. Vispirms jau valdnieki izjutīs nepie­ciešamās gudrības trūkumu. No valdnieka filosofa ir jāpieprasa liela tikumība un spējas. Ja valdnieks savu uzdevumu vairs neuztver kā pienākumu un nastu, bet gan grib valdīt savas godkāres un slavas dēļ, tad valsti pārņem egoisms, un drīz vien visi kļūst par egoistiem. Līdz ar to vislabākā valsts pārvēršas par normālu valsti, egoistisko interešu valsti.

Tāpēc darbā "Nomoi" ("Likumi") Platons ieskicēja otru labāko valsti. Viņš saprata, ka cilvēkiem nevar ilgstoši aizliegt darboties viņu pašu interesēs, un labāk uzticējās nevis perfekti ideāliem cilvēkiem, bet gan perfektiem likumiem. Cilvēki itin mierīgi var būt nepilnīgi, tādi, kādus viņus daba ir radījusi. Otrajā labākajā valstī indivīdam ir ļauts pirmām kārtām domāt pašam par sevi, dibināt ģimeni pēc paša ieskata un saimnieciski rīkoties tā, kā viņš pats vēlas. Taču likumi novērš to, lai kāds kļūtu pārāk bagāts vai nabags. Katram pilsonim ir dots pats mazākais īpašums, bet ar savu krietnumu viņš var to pat četrkāršot. Viss pārējais ir jāatdod. Bet cilvēkam, kurš savu mantību zaudē, valsts to piešķir no jauna. Tādējādi tiek novērsta sociālā spriedze.

9. Platona aktualitate

Platons šīs idejas ir formulējis vairāk nekā pirms divtūkstoš gadiem. Taču tās ir ārkārtīgi aktuālas. 1989. gadā līdz ar Eiropas sociālistisko valstu sabrukumu viņa analīze ir pilnīgi apstiprināta. Sociālisti vēlējās īstenot Platona labāko valsti un prasīja, lai cilvēki visu darītu kopības labad. Bet ne jau tā bija viņu kļūda, jo cilvēki bija visnotaļ gatavi būt

sociāli. Taču viņu sociālistiskā apziņa aizvien vairāk mazinājās, jo viņi redzēja, ka viltvārdlgie filosofijas valdnieki, piemēram, Ļeņins, Staļins, Ulbrihts, Honekers, nav nekas cits kā tikai dogmatiski un aprobežoti tirāni.

Toties otrā labākā valsts nostiprinājās, tā neprasīja no cilvēkiem pārdabiskas spējas. Arī valdošajiem nevajadzēja būt valdniekiem filosofiem, tie varēja būt vidusmēra cilvēki kā visi citi pilsoņi. Visi var domāt pirmām kārtām par sevi un tiekties pēc saviem ekonomiskajiem panākumiem. Par izlīdzinājumu rūpējas likumdošana, kas gādā, lai ar nodokļu paaugstināšanu varētu atbalstīt sociāli nenodrošinātos cilvēkus. Rietumu demokrātijas 20. gadsimta nogalē ir mēģinājums īstenot Platona otro labāko valsti.

10. Aristotelis

Mūsu tagadējā politikā mēs daudz varam mācīties no Platona teorijām. Taču ne mazāk interesants ir tas, ko savā darbā ŤPolitikať formulējis Aristotelis. Vispirms viņš iedalīja valsts formas pēc valdošo skaita. Ja valda viens cilvēks, mēs runājam par monarhiju; ja valda daži cilvēki, valsts forma ir oligarhija; ja valda visi, veidojas demokrātija. No Platona mums ir pazīstama atšķirība starp sabiedriskās dzīves ideālu (altruismu) un īstenību (egoismu).

Ja valdošie - viens, daži, visi - ir ideālas personas, kas domā par valsts labklājību, tad mums ir attiecīgo valsts formu labākie varianti: monarhija ir viena laba valdnieka kundzība, aristokrātija, Ťlabāko augstmaņu kundzībať, ir garīgas un morālas elites kundzība, kas rūpējas par visu cilvēku labklājību. Demokrātijā, proti, tautas kundzībā, par labo formu Aristotelis uzskatīja tā saukto polišu - pilsētvalsti (gr. polis - pilsēta). Turpretim negatīva ir valsts forma, kurā visi domā tikai par savu labumu. Slikts vienvaldnieks ir tirāns, egoistiska elite kļūst par plutokrātiju, kas vairo savas bagātības. Tautas kundzības negatīvā forma ir pūļa kundzība - ohlokrātija (Aristotelis šai sakarā izmanto vārdu "demokrātija", kas mūsdienās apzīmē kaut ko pozitīvu).

Aristotelis ir pārņēmis 110 Platona atziņu, ka uz cilvēku tikumiem ilgstoši nevar balstīties. Tāpēc ļoti ticams, ka pēc krietna monarha sāks valdīt egoistisks tirāns. Pret šo tirānu izveidosies opozīcija, kuru vadīs

valsts varenie, proti, dižciltīgo partija, kas mēģinās tirānu gāzt. Pēc tirānijā izvirtušās monarhijas apvērsuma izveidosies aristokrātija, kas arī pāries savā negatīvajā formā - vareno īstenotajā valsts ekspluatācijā. Jauns apvērsums, ko īsteno tauta, rada demokrātiju, kuras izvirtusī forma ir egoistiskas masas kundzība. Pēc šādas demokrātijas pienāk laiks, lai spēcīgs un kārtīgs politiķis, nodibinot jaunu - vienpersonisku kundzību, darītu haosam galu. Līdz ar to mēs atkal nokļūstam pie monarhijas. Aristotelis tātad ir izvirzījis teoriju par valsts formu riņķ-veida nomaiņu. Neviena no formām nav stabila, jo to dalībnieku egoisms vienmēr ņem virsroku.

Cēlonis nestabilitātei politikā mums ir zināms no ētikas atziņas par atšķirību starp labā atzīšanu un labu rīcību. Varētu teikt arī šādi: stimuls rīkoties savtīgi cilvēkiem acīmredzot ir spēcīgāks par tieksmi rīkoties altruistiski. Tāpēc Platons uzskatīja, ka cilvēki ir jāaudzina, lai tie spētu altruistiski kalpot sabiedrībai, un ka egoistiski cilvēki var būt paši par sevi. Teorijā par valsts formu riņķveida kustību Aristotelis apstiprina Platona priekšstatu par cilvēka vājo raksturu. Jebkura valsts forma tiek gāzta tad, kad valdošie ļauj vaļu savam egoismam un pakļautie vairs neatzīst tos par likumīgiem valdītājiem.

11. Ideja par varas sadalījumu

Bet kā lai novērš to, lai valdošie neizmantotu savu varu ļaunprātīgi? Otrā gadsimta beigās pirms Kristus dzimšanas Romā dzīvojušais grieķis Polibijs uz šo jautājumu sniedza pārliecinošu atbildi: vara valstī ir jāsadala. Par paraugu viņam noderēja Romas republika. Tās priekšgalā bija divi konsuli, it kā sava laika monarhi, viņiem iepretim atradās senāts, proti, aristokrātija, turklāt arī tautai bija svarīga nozīme tautas sapulcēs. Polibijs domāja, ka visas trīs Aristoteļa varas iespējas pastāv Romas republikā un visas trīs ir optimāli līdzsvarotas. Šajā konstrukcijā Polibijs redzēja sava laika labāko valsti un tāpēc ieteica saviem tautiešiem grieķiem labprātīgi pievienoties šai valstij.

Ja palūkojamies uz Romas vēsturi, mums jāatzīst, ka romiešiem izdevās kaut kas tāds, ko Atēnas nespēja īstenot, proti, panākt, ka viena pilsēta gadsimtiem ilgi valda pār visu Vidusjūras kultūras pasauli, un izveidot daudzu tautu apdzīvotu valsti, kas pastāvēja vairākus simtus

gadu. Vairākās krāšņās Holivudas filmās mums ir iespaidīgi parādītas imperatora Nerona nekrietnības un Romas bojāeja, taču tāpēc mēs nedrīkstam atstāt nepamanītu interesanto jautājumu, kāpēc Romas valsts vispār varēja tik ilgi pastāvēt.

Un, ja mēs paši 20. gadsimtā mēģinām izveidot miermīlīgu pasaules sabiedrību un saskaramies ar mūsdienu problēmām, tad mums pienācīgi jāapbrīno antīkās pasaules veikums.

12. Feodālisms

Bet kā noritēja turpmākā vēsturiskā attīstība? Romas valsts, protams, nebija vislabākā no iespējamajām valstīm. Protams, pastāvēja verdzība un apspiešana, taču kopumā romiešiem izdevās ar primitīviem līdzekļiem - ņemot vērā, piemēram, sazināšanās tehniku un satiksmi - apvienot milzīgu ģeogrāfisku teritoriju no Skotijas līdz Mezopotāmijai un ilgu laiku to kontrolēt. Šai nolūkā bija nepieciešama ne tikai laba militārā organizācija, bet ari politiskā organizācija, un pirmām kārtām svarīgi bija tas, ka romieši bija toleranti pret visām filosofijām un reliģijām un līdz ar to nodrošināja lielu garīgo brīvību saviem pa-dotajiem. Protams, viņi vajāja kristiešus, taču, ja padomā, kā vēlāk uzvarējusī kristietība izturējās pret visu citu ticību piekritējiem, tad jāatzīst, ka romiešu sākotnējās aizdomas par kristietības pretenzijām uz izredzētību un tai atbilstošo neiecietību ir bijušas visai pamatotas.

Lai kā arī būtu, kristietība uzvarēja, antīkās pasaules plurālistiskā un multikulturālā sabiedrība izzuda, "pagānu" filosofija tika aizliegta. Tas bija pavērsiens uz kristīgajiem viduslaikiem. Tam vēl pievienojās Romas impērijas, kaut vai tās rietumdaļas sabrukums tautu staigāšanas dēļ. Pēc tā pasaules impērijas zemēs radās daudzas ģermāņu karaļ-valstiņas, visai barbariski veidojumi, taču caur kristietību - un tas ir šās reliģijas pasaulvēsturiskais nopelns - tās daudz ko pārņēma no antīkās pasaules un laika gaitā daudz ko ari atguva. Tādējādi, piemēram, ar arābu starpniecību 13. gadsimtā Rietumeiropā atkal kļuva pazīstama Aristoteļa filosofija, kas noteica tā sauktās sholastikas teoloģisko un filosofisko domāšanu.

Viduslaiku karaļvalstīs cilvēki dzīvoja atbilstoši hierarhiskai sabiedrības kārtībai, uzskatīdami to par Dieva noteiktu. Pēc viņu

uzskatiem, Dievs ir radījis dažādas kārtas cilvēkus. Dvēseles Dieva priekšā ir vienādas, taču šai pasaulē cilvēkiem ir jāpakļaujas noteiktiem likumiem.

Arī patlaban vēl Eiropā ir karaļvalstis, taču atšķirībā no viduslaiku karalistēm tās ir mūsdienu demokrātiskās valstis. Tajās karaļi vairs nevalda, viņiem ir ierobežotas funkcijas un pārsvarā viņi pilda reprezentācijas funkcijas.

Feodālo pasaules un kundzības kārtību noārdīja pilsoniskā sabiedrība.

13. Pilsoņu valsts

Mūsu tagadējo valsts pilsoņu senči bija tirgotāji, kuri kā jauna kārta Eiropā, arī Vācijā, vēlajos visduslaikos guva lielu ietekmi. Tirgotāji bija cilvēki, kas bija atsvabinājušies no hierarhiskās sabiedrības struktūras. Viņiem nebija nekādas saistības ar lēņa zvērestu, viņi bija atbildīgi tikai paši par sevi. Ikvienam no viņiem piederēja savi tirdzniecības uzņēmumi, un viņi vēlējās iegūt sev brīvas tirdzniecības iespējas.

Akvīnas Toms, viens no ievērojamākajiem viduslaiku filosofiem, savā darbā "Par valdnieku varu" tirgotājus apraksta šādi:

"Tā kā tirgotāju centieni pirmām kārtām ir vērsti uz ieguvumu, pilsoņu dvēselēs ar šo sabiedrisko rosību tiek modināta iekārība. Nākamās sekas ir tās, ka valstī viss kļūst pērkams, viss zaudē uzticību, iespējama ikviena blēdība un, cilvēkiem neievērojot vispārējo labumu, ikviens dzenas tikai pēc personiskā labuma:"

Tā ir barga apsūdzība, taču tā skar pilsoniskās apziņas galveno problēmu. Tirgotāji pirmām kārtām tirgojas tikai pašu interesēs, taču viņi spēj vienoties ar citiem tirgotājiem - vienmēr labi izprasto savtīgo interešu dēļ. Tirgotāji ir konstatējuši, ka, uzstājoties kā apvienots spēks, viņi labāk varēs aizstāvēt savas tirgošanās intereses. Tāpēc viduslaikos tirgotāji apvienojās savienībās. Tā ir radusies arī vācu Hanzas savienība, pilsētu apvienība, lai muižniecības sabiedrībā nodrošinātu tirgotāju interešu īstenošanu.

14. Sabiedriskais līgums

Jauno laiku politiskajā filosofijā pilsoņu pašizpratne bija kļuvusi par valsts filosofiskās konstrukcijas pamatu: sākotnēji cilvēki kā atsevišķi indivīdi dzīvo dabiskā stāvokli, viņi nav iesaistīti sabiedrībā, viņi ir egoisti. Taču viņi atzīst: lai spētu mierīgi sadzīvot, viņiem ir jāvienojas, t. i., viņi noslēdz līgumu, kurā nosaka sabiedrības locekļu tiesības un pienākumus. Tāpēc šo līgumu sauc par "sabiedrisko līgumu".

Atcerēsimies Kritija tekstu. Tajā bija runa par reliģijas rašanos. Ari Kritijs par pamatu ņēma dabisko anarhisko stāvokli, ko cilvēki pārvar, nosakot likumus.

Sabiedriskā līguma teoriju atšķirīgos variantos ir veidojuši visda­žādākie filosofi. Turklāt filosofi vienmēr ir ņēmuši vērā aktuālās problēmas.

15. Tomass Hobss

Tomasam Hobsam 17. gadsimta vidū, reliģisko un politisko konfrontāciju laikmetā, bija visai negatīvs priekšstats par cilvēku raksturu. Tāpēc dabisko stāvokli viņš uzskatīja par nemitīgu savstarpējo cīņu stāvokli - "bellum omnium contra omnes" ("visu karš pret visiem") - un atsevišķa cilvēka izturēšanos pret citiem cilvēkiem raksturoja ar latīņu izteicienu "homo homini lupus" ("cilvēks cilvēkam ir vilks"). Visi cilvēki no dabas ir vienādi, jo ikviens var nogalināt otru cilvēku vai nu ar atklātu vardarbību, vai arī ar viltu un ļaunprātību. Taču cilvēki, kā domāja Hobss, ir slikti, taču nav muļķi. Tāpēc viņi apsvēra, kā izkļūt no neiespējamā stāvokļa. Atrisinājums tika saskatīts izteikti autoritārā valsti, kuras priekšgalā ir valdnieks ar totālas varas tiesībām: viņš pakļauj visus pilsoņus, atņem tiem ieročus un ar varu rūpējas par mieru un kārtību. Un pilsoņi pakļaujas absolūtajam valdniekam, jo viņš garantē vislielāko labumu - dzīvību.

Ja palūkojamies uz 20. gadsimta diktatoriem un pilsoņkariem, mums jāatzīst, ka Tomasa Hobsa idejas ir aktuālas. Šā gadsimta pirmajā pusē visas diktatūras Eiropā radīja "spēcīgi vīri", kas solīja rūpēties par mieru un kārtību valsti un novērst draudošo pilsoņkaru.

Patlaban mes Eiropa esam parvarejuši diktaturu un totalitaru režīmu laikmetu un atgriezušies pie liberālām tiesiskām valstīm.

16. Džons Loks

Liberālas tiesiskas valsts konstrukcija ir atvedināma no Džona Loka darbiem. Loks, tāpat kā Hobss, ir anglis un tikai nedaudz jaunāks. Taču viņš apraksta stāvokli pēc pilsoņkara beigām, kad sabiedrība dzīvoja mierā un pilsoniskā partija bija pārspējusi rojālistus (karalim uzticīgos).

Tāpēc Loks neraudzījās uz cilvēkiem tik negatīvi kā Hobss. Viņš piešķīra tiem tā saukto lumen naturale, prāta "dabisko gaismu". Šī spēja cilvēkam piemītot no dabas, tāpēc tas varot rīkoties saprātīgi arī pirms sabiedrības rašanās.

Hobss ir teicis, ka cilvēka būtību raksturo spēja bezgalīgi kaut ko vēlēties. Tādējādi ikviens vēlas kaut ko tādu, kas citam jau pieder. Cilvēki kļūst par nežēlīgiem konkurentiem. Pēc Loka domām, cilvēkiem ir prāts, kas ļauj ierobežot vēlmes. Cilvēki negrib, lai viņiem piederētu pēc iespējas vairāk, viņi grib tikai tik daudz, cik ir saprātīgi vajadzīgs. Līdz ar to viņu prāts izpaužas tādējādi, ka spēj noteikt pašu vēlmēm robežas. Tāpēc cilvēki nav nežēlīgi konkurenti, viņi spēj kā kaimiņi sadzīvot draudzīgi. Neviens neiekāro sava tuvākā mantu un iedzīvi. Zeme ir liela, bet cilvēku ir maz, tātad vietas ir visiem.

Dabas bagātības pieder visiem cilvēkiem, t. i., nevienam nepieder kaut kas vienam pašam, taču viss, ko cilvēks rada ar savu darbu, pieder viņam personiski. Upe pieder visiem, taču ūdens, ko pasmeļu saujā, pieder man, to es varu dzert. Ja es iekopju zemi un ierīkoju dārzu, tad augļi likumīgi pienākas man. Darbs rada īpašumu.

Cilvēki respektē īpašumu jau pirmatnējā stāvoklī - citādi nekā Hobsa skatījumā.

Loks uzskata, ka cilvēku draudzīga saskarsme ir bijusi jau pir-matnējā stāvoklī, kad cilvēki savstarpēji apmainījušies ar pārpaliku-miem, taču tad radies abpusgriezīgs atradums: nauda. Naudu - atšķirībā no pārtikas krājumiem - var uzkrāt pēc sirds patikas. Līdz ar naudas ieviešanu cilvēkā pamostas dziņa vairot bagātības. Sabiedrībā rodas ļoti bagāti, turīgi un nabadzīgi cilvēki. Tādējādi izveidojas sociālā

spriedze un neorganizētā draudzīgā kopdzīve vairs nenoris netraucēti. Tāpēc cilvēki ir spiesti izveidot sev organizāciju, izstrādāt izturēšanās noteikumus un radīt institūciju, proti, kārtības sargātāju, kas spētu nodrošināt tiesību īstenošanu. Cilvēku dibinātās valsts mērķis, pēc Loka domām, ir sargāt brīvo īpašuma kārtību, ko cilvēki jau izveidojuši pirmsvalstiskajā stāvoklī.

Ar šo teoriju Džons Loks ir kļuvis par liberālās pilsoniskās valsts pamatlicēju. Viņa uzskats balstās uz optimistisko priekšstatu par cilvēku kā par būtni, kas spējīga izmantot prātu, turpretim Hobss cilvēkus uzskatīja par nelabojamiem egoistiem, kurus jāiegrožo ar spēcīgu, absolūtu un diktatorisku valsti.

Filosofiskās apgaismības laikmetā nostiprinājās Džona Loka teorija. Francijā tā kļuva pazīstama ar Voltēra starpniecību un noteica domāšanu.

17. Šarls Monteskjē

Francijā divi nozīmīgākie domātāji savulaik ir bijuši Monteskjē un Ruso. Monteskjē ir uzrakstījis darbu ar nosaukumu "Par likumu garu", kurā viņš aicina sadalīt valstī pastāvošo varu. Atcerēsimies Polibija varas iedalījumu antīkajā pasaulē. Polibijs prasīja varu sadalīt tā, lai neviena instance nekļūtu varenāka par citu. Viņš aicināja ievērot balansu starp monarhistiskajiem, aristokrātiskajiem un demokrātis-kajiem elementiem. Karaļu kundzības apstākļos viduslaikos sākotnēji nebija nekāda varas iedalījuma, taču varenie lēņu firsti, protams, mēģināja aizstāvēt savas intereses un tiesības. Tādējādi radās varas dalījums starp karali un dižciltīgajiem. Tam pievienojās varenie, t. i., bagāti kļuvušie birģeri, kas arī prasīja savu varas daļu. Tas kļuva par Monteskjē varas iedalījuma teorijas izejas punktu. Monteskjē uzskatīja, ka vara jāsadala izpildvarā- viņa laikā tā bija karaļa vara, bet mūsdienās valdības vara -, likumdošanas varā, kas izdod likumus un ko mūsdienās pilda tautas vēlēts parlaments, un tiesu varā, kam jābūt neatkarīgai no abām pārējām institūcijām.

Atkārtosim vēlreiz: šīs institūcijas un to balansu mēs, cilvēki, esam izdomājuši, apzinoties cilvēka vājumu. Tas, kuram ir iespējams neie­robežoti un nekontrolēti realizēt varu, sliecas uz sevis pārvērtēšanu un sava stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

18. Žans Žaks Ruso

Ruso, tāpat kā Hobss un Loks pirms viņa, ir izveidojis sabiedriskā līguma teoriju. Atšķirībā no Loka, kurš naudas izgudrošanu dēvēja par kaut ko bīstamu, Ruso uzskatīja, ka cilvēku lielā grēkā krišana jau ir bijusi saistīta ar īpašuma izgudrošanu.

Pretēji Hobsam Ruso domāja, ka cilvēku pirmatnējais stāvoklis, kad vēl nebija īpašuma, salīdzinājumā ar sagandēto civilizācijas stāvokli ir brīnišķīgs. Ruso bija izteikts sava laika kritiķis atšķirībā no laika-biedriem, kas sumināja progresu. Apgaismība, būdama noteikta filosofijas kustība, nodrošināja cilvēcei milzīgu progresu - zinātņu progresu, reliģijas progresu (t. i., reliģisko pilsoņkaru beigas, toleranci), sabiedrības un valsts progresu. Taču, no otras puses, līdz ar ceļojumiem uz jaunām zemēm eiropieši nonāca kontaktā ar dabas tautām un varēja konstatēt, ka šīs dabas tautas zināmā mērā dzīvo brīnišķīgos apstākļos. Veidojot savu sabrukuma teoriju, Ruso zināja par šīm dabas tautām un salīdzināja to dzīvi ar dzīvi tālaika Francijā.

Savā sabiedriskajā līgumā Ruso ietvēra mums jau pazīstamo nošķī- rumu. Viņš pētīja cilvēku darbības motīvus un secināja: ja atsevišķie pilsoņi dodas uz tautas sapulci, vēlēdamies panākt kopienai pašu labāko, tad rodas kopīga griba, kas ir nemaldīga. Sapulce visu var izlemt vienbalsīgi. Ruso to dēvēja šādi: 1 a volontee generale. Ja pilsoņi dodas uz sapulci, lai aizstāvētu savas atsevišķās savtīgās intereses, nevar rasties nekāda kopīga griba, jo pastāv ļoti atšķirīgas, dažkārt pat pretējas gribas.

Veidojas daudzas partijas (lat. pars - daļa), proti, vistīrākās daļējās gribas. Ruso tās sauca šādi: volontee de tous. Mums jāatzīst, ka vairākuma griba stāv pretī mazākuma gribai, vairākuma griba atbilstoši savu aizstāvju skaitliskajam vairākumam panāks savu, taču tas notiks nejau tāpēc, ka šī griba būtu saprātīgāka.

Ruso - vienkāršoti izsakoties - atšķīra altruistu valsti no egoistu valsts. Platons un Aristotelis, kā jau redzējām, arī pazīst šo nošķīrumu, un, ja aplūkojam Eiropas vēsturi kopš Franču revolūcijas laikiem, tad varam teikt, ka vēsturiskā attīstība ir bijusi saistīta tieši ar šo alternatīvu. Tāpēc arī pastāvēja konfrontācija starp buržuāzisko un sociālistisko sabiedrības teoriju.

Buržuāziskās sabiedrības teorētiskos pamatus 17. gadsimta beigās savā apcerējumā par valdību izveidoja Džons Loks.

19. Ādams Smits

18. gadsimta otrajā pusē angļu filosofs Ādams Smits uzrakstīja grāmatu, kas kļuva pazīstama ar savu īso nosaukumu - "Wealth of Na- tions" ("Nāciju labklājība") un ietekmēja pasaules vēsturi. Ādams Smits ar šo grāmatu ir kļuvis par tautsaimniecības pamatlicēju.

Ādama Smita ideja bija vienkārša un, neraugoties uz trūkumiem, pārliecina pilsoņus līdz pat mūsdienām. Viņa ideja ir šāda: ja visi cilvēki pareizi domā par savu labumu un ja viņi savas intereses, saimnieciskās intereses, pārstāv brīvā tirgū, tad tā sauktās brīvās spēku, proti, piedāvā­juma un pieprasījuma spēles rezultātā jāiestājas interešu līdzsvaram - kāds grib kaut ko pārdot dārgāk, bet cits to grib nopirkt lētāk. Cilvēki tirgojas un vienojas par cenu, kas atrodas kaut kur pa vidu starp viņu sākotnējām prasībām. īpašnieks savu preci nosaka tieši šādā cenā. Pircējs un pārdevējs ir viens otru pierunājuši.

Tāpēc, kā domāja Smits, brīvā tirgū ar brīvo piedāvājumu un pieprasījumu iestājas līdzsvars. It kā ar Ťneredzamu rokuť ("invisible hand") tirgus - it kā tas būtu kāds apslēpts dievs - nodrošina sabiedrībā harmonisku līdzsvaru.

Ja kāds ražo kaut ko tādu, ko neviens nevēlas pirkt, tam tirgū nav nekādu panākumu, proti, tam jātiecas labāk izprast savu pircēju vēlmes, un tādējādi galarezultātā tas varēs piedāvāt tieši tādus izstrādājumus, kādi citiem vajadzīgi. Lai nopelnītu naudu, jārūpējas par citu vaja-dzībām.

Ādams Smits uzskatīja, ka līdz ar to viņš aprakstījis cilvēku izturē­šanās dabiskos nosacījumus un parādījis, ka var izveidot sabiedrību, kas ir spējīga funkcionēt, morāli pārāk nepārslogojot indivīdus. No ikviena cilvēka tiek gaidīts tikai veselīgs egoisms, proti, spēja atrast savu vietu tirgū un apliecināt sevi.

Atcerēsimies Platona un Aristoteļa galveno atziņu: ja valdošie izturēsies egoistiski, valsts aizies bojā. Ādamam Smitam bija pretējs uzskats: ja visi ir pareiza veida egoisti, tad sabiedrība kļūs bagāta.

Ja ikviens par savas darbības absolūto mērķi uzskatītu pats sevi un izmantotu citus cilvēkus šā mērķa sasniegšanai, visi tiktu apdraudēti. "No privātiem netikumiem rodas sabiedriskā labklājība," pirms Smita satīriski jau ir teicis Bernards Mandevils.

20. Imanuels Kants

Kants ir rakstījis, ka arī velnu valsts var funkcionēt, ja vien tie rīkotos racionāli un atbilstoši saviem nolūkiem. Šāda racionalitāte nozīmē to, ka valsts pastāvēs, ja vien velni pietiekami konsekventi ievēros savu labumu. Kants, protams, nepiekrita šai vienkāršajai morālei, kas izriet no Ādama Smita teorijas. Viņš ir kļuvis slavens ar formulējumu, kas vērsts pret šo tēzi, un šis formulējums ir kategoriskais imperatīvs: rīkojies tā, lai tavas rīcības maksima varētu kļūt par vispārīgu likumu! Tas nozīmē: apdomā, vai tavas rīcības maksima ir tāda, ka arī citi var rīkoties saskaņā ar to, nekaitējot cilvēku sabiedrībai!

Ja par manu maksimu kļūst atziņa nerespektēt svešu īpašumu, tad varu paredzēt, kas notiks, ja visi tā rīkosies. Kants ar savu kategorisko imperatīvu neizteica pilnīgi jaunu atziņu. Likumu jēga ir tāda, lai visi rīkotos pēc tiem, taču Kants ar savu formulējumu ikvienam cilvēkam izvirzīja maksimu, kas palīdz pārbaudīt visas viņa darbības. Par kategorisku šo imperatīvu dēvē tāpēc, ka tas ir absolūts, t. i., pastāv jebkuros apstākļos. Nav iedomājama neviena tāda darbība, kurā šo imperatīvu varētu neievērot.

-

Šo pašu atziņu Kants ir izteicis arī nedaudz citādi: cilvēkus nedrīkst izmantot tikai kā līdzekļus, viņos ir jāredz mērķis, gluži tāpat kā arī sevi nosaka par mērķi.

Ja nu ar Kantu un Smitu ir sniegti divi atšķirīgi cilvēku rīcības no­rādījumi, tomēr jāmēģina noskaidrot, kurš no tiem ir labāks, t. i., veiksmīgāks. Šajā ziņā palūkosimies uz Eiropas vēsturi no 18. gadsimta līdz mūsdienām.

21. Smita teorijas kļūme

Ādama Smita brīvā tirgus teorija pilnīgi atbilda tirgotāju un fabrikantu saimnieciskajām interesēm. Kopš Franču revolūcijas pil-soniskie tirgotāji un fabrikanti soli pa solim nostiprinājās. Viņi izraisīja industriālo revolūciju, kas 19. gadsimtā pārveidoja Eiropas sabiedrību. No vecās amatniecības sabiedrības izveidojās industriāla sabiedrība. Lielas pilsētas, lielas fabrikas, masveidīga produkcija, strādnieki,

uzņēmēji, kapitālisti kļuva par jaunās sabiedrības pamatelementiem. Tie joprojām pastāv ari mūsdienās.

Industriālajam darbam ar mašīnām aizstājot amatnieku darbu, sākotnēji priekšplānā izvirzījās līdz tam nepazīstama cilvēku grupa, proti, proletariāts. Tie bija cilvēki, kas mašīnu darba dēļ zaudēja savu darbu un līdz ar to ari sociālo stāvokli. Tiem vairs nepiederēja nekas cits kā vienīgi savs darbaspēks, kas nevienam nebija vajadzīgs, jo dažu cilvēku apkalpotās mašīnas spēja ražot ātrāk un vairāk nekā daudzi amatnieki.

Pēc Ādama Smita teorijas šiem cilvēkiem brīvajā tirgū tūdaļ pat atkal vajadzētu atrast darbu jaunās profesijās. Taču tā nenotika. Līdz ar mašīnu progresu bez darba palika aizvien vairāk cilvēku.

Smita modelis acīmredzot bija pārāk vienkāršs. Solītais interešu līdzsvars, visu cilvēku pieaugošā labklājība neiestājās, un tā sauktās spēku brivās spēles rezultātā radās nevienlīdzība. No vienas puses, strauji uzplauka ekonomika, pieauga bagāto pilsoņu īpašums. Tur-pretim, no otras puses, strādnieku šķira grima aizvien lielākā nabadzībā. Pasliktinoties sociālajam stāvoklim 19. gadsimtā, cilvēki masveidā izceļoja uz Ameriku.

22. Karls Markss

"Klasiskā buržuāziskā ekonomika", kā tika dēvēta Smita un viņa pēcteču teorija, bija bezpalīdzīga attiecībā pret attīstību. Par tās lielāko kritiķi kļuva Karls Markss. Savā galvenajā darbā "Kapitāls" viņš atsedza šīs teorijas problēmu. Vienlaikus Markss dziļi kritizēja buržuāzisko sabiedrību. Tāpat kā Ruso, ari Markss sabiedrības "grēkā krišanu" saskatīja privātīpašuma atzīšanā un maiņas saimniecības attīstībā.

Marksa argumenti bija šādi: sākotnēji katrs cilvēks pats rūpējas par savām vajadzībām. Viņš darina vajadzīgās lietas, gādā apģērbu, iztikas līdzekļus, ceļ mitekli. Tās ir lietas, kurām piemīt lietošanas vērtība. Ja cilvēkam kāda labuma ir par daudz, piemēram, graudi tiek ievākti vairāk, nekā viņam nepieciešams, tad viņš ir līksms, jo šo atlikumu var pret kaut ko samainīt. Šāda maiņa (sākotnēji tā noris tikai atsevišķos gadījumos) pakāpeniski attīstās. Cilvēki specializējas par medniekiem, zemniekiem, amatniekiem, un šādi rodas sabiedrības,

kas nemitīgi veic labumu apmaiņu tirgū. Atsevišķi cilvēki sāk ražot lietas tieši tirgum. Kurpnieks, protams, darina ari sev kādu kurpju pāri, šuvējs šuj apģērbu arī sev, taču lielākā produkcijas daļa ir domāta pārdošanai. Ražo ne jau tāpēc, ka grib darīt kaut ko labu citiem, ražo, lai darītu ko labu sev pašam. Tas notiek ar pircēju palīdzību. Markss šādu sabiedrību dēvē par "preču ražojošu sabiedrību". Prece ir jebkurš derīgs priekš-mets, taču tā ir domāta nevis paša lietošanai, bet gan ražota, lai to lietotu citi. Pārejot uz preču ražošanu, cilvēki producē maiņas vērtību, t. i., nevis pašu, bet svešu lietošanas vērtību. Preci tātad raksturo komplekss ražotāja un patērētāja sabiedriskais savienojums. Ja tirgus kļūst liels, indivīds vairs neražo pēc pasūtījuma, viņš dodas ar savu preču piedāvājumu uz tirgu un gaida pircēju. Ja nu neviens nenāk pirkt, viņš ir saražojis nevērtīgu lietu, kaut arī tai ir lietošanas vērtība.

Šajā labumu ražošanas un lietošanas nošķīrumā, kas rodas, ja netiek garantēta preču pārdošana tirgū, Markss saskatīja tirgus sa-biedrības saimnieciskās svārstības šurp un turp. Ražošana ir orientēta nevis uz patiešām zināmajām sabiedrības vajadzībām, bet gan uz ie-domātajām un vēlamajām vajadzībām. Tātad producēts tiek daudz par daudz. Tirgus sabiedrībā vienmēr pastāv briesmas nenodrošināt Ādama Smita paredzēto līdzsvaru. Kāpēc tas tā ir, var izskaidrot ar "cūkas ciklu": zemnieki audzē cūkas. Ieradušies ar kaušanai no-barotajām cūkām tirgū, viņi varbūt konstatē, ka izaudzējuši pārāk daudz cūku. Lielā piedāvājuma dēļ cenas krīt. Tāpēc zemnieki vairs neaudzē tik daudz cūku. Tātad viņi neražo vairs tik daudz. Viņi piedāvā pārāk maz. Cenas kāpj, viņi ražo vairāk un atkal saražo par daudz. Varbūt kāds rīkojas pretēji šim ciklam. Viņš ražo daudz tad, kad citi ražo maz, un otrādi. Tūdaļ pat citi rīkojas pēc viņa parauga, un mēs atkal atrodamies ciklā. Bet kas notiek, ja kāds ražotājs konstatē, cik daudz viņam patiešām jāražo? Viņš ir pakļauts kārdinājumam un ražo vairāk, un atkal līdzsvars ir zudis.

Markss nerunāja par cūkas ciklu, taču viņš izskaidroja šāda veida fenomenu. Tā kā preču ražotāji ražo nevis tāpēc, lai apmierinātu savu kaimiņu vajadzības, bet gan tāpēc, lai apmierinātu savu vajadzību pēc peļņas, viņi visi pārvērtē sabiedrības vajadzības un vienmēr ražo par daudz. Tāpēc Markss domāja, ka saprātīgi organizētā sabiedrībā vispirms būtu jāzina vajadzības un tikai tad jāražo, turpretim kapitā-lismā vispirms tiek producēts un tikai tirgū noskaidrojas, vai tas viss ir vajadzīgs vai lieks.

Ja palūkojamies, kā mēs, patērētāji, patlaban tiekam applūdināti ar reklāmām, prospektiem, īpašiem piedāvājumiem u. tml., tad tikai naivs muļķis var domāt, ka tas viss notiek mūsu labad. Ražotāji grib pārdot savu produkciju un pārspēt savus konkurentus. Aiz visiem glaimojošajiem izteikumiem slēpjas vistīrākais savtīgums. Pircējs pārdevējam patiesībā ir tikai līdzeklis, lai tiktu pie naudas.

Markss šajā atsvešinātībā starp cilvēkiem saskatīja buržuāziskā ražošanas veida galveno ļaunumu. Viņš sapņoja par sabiedrību, kurā apvienojušies brīvi cilvēki. Tāpēc apgaismības ideālus, kas 1789. gada Franču revolūcijas laikā izpaudās prasībā "Brīvība, vienlīdzība, brālība", viņš vēlējās īstenot sabiedrībā ar citu īpašuma attiecību kārtību, proti, sociālistiskā sabiedrībā: par sabiedrības pamatu ir jābūt nevis at-sevišķam indivīdam ar savu īpašumu - kā to domāja Loks - un indi-viduālu plānošanu un saimniekošanu, bet gan kopīpašumam, izņemot personisko mantu, turklāt indivīdam viss savs darbaspēks jānodod kopības rīcībā un no kopības arī jāsaņem pienācīgā daļa no saražotā.

23. Marksa izstrādātais pretmeta modelis

Iepriekš teiktais, protams, nozīmē, ka saimniecību ir jāvada no kādas centrālās instances. Markss izveidoja sabiedrības modeli, kas balstījās uz organizācijas principiem, kuri bija pilnīgi atšķirīgi no Ādama Smita uzskatiem. Sociālistiskās valsts sistēmai bija jānodrošina, lai visi cilvēki vienādi spētu pašrealizēties un izmantot materiālos labumus. Šādas valsts priekšnoteikums bija pilnīgi altruistiski valsts pilsoņi. Taču jau Platons bija konstatējis, ka uz šāda pamata nevajadzētu neko būvēt. Tāpēc viņš izdomāja likumu un kontroles sistēmu, lai novērstu to, ka varu savās rokās saņem nepiemēroti cilvēki. Tieši šī svarīgā atziņa komunismā netika ņemta vērā. Tāpēc 20. gadsimta komunistiskajā valstīs varas pārstāvji varēja kļūt par diktatoriem un apspiest pilsoņus. Viņi izlikās par filosofijas karaļiem un prasīja pakļauties viņu gribai, argumentējot, ka pilsoņi paši to vēloties, ka tā esot tautas griba.

Ja palūkojamies uz Eiropas vēsturi, sākot ar 19. gadsimta pirmo pusi, proti, ar laikposmu, kad sākās un attīstījās Ādama Smita aprakstītais buržuāziski kapitālistiskais ražošanas veids, tad rodas

iespaids, ka šī vēsture tikai daļēji ir progresa vēsture, lielākoties tā ir piedzīvojusi daudzas sociālpolitiskas katastrofas.

Pēc Napoleona kariem valdīja politiska apspiestība, jo valdnieki mēģināja anulēt Franču revolūcijas - pirmās buržuāziskās revolūcijas rezultātus un atjaunot savu iepriekšējo varu. Vienlaikus sākās strād-nieku pagrimšana nabadzībā, jo pretrunā ar Ādama Smita līdzsvara teoriju vairākās paaudzēs darbaspēka piedāvājums pārsniedza tā pieprasījumu.

Buržuāziskā sabiedrība 19. gadsimtā, no vienas puses, masveidīgās ražošanas rezultātā radīja milzīgu daudzumu preču un līdz ar to milzīgas bagātības, bet, no otras puses, palielinājās nabadzība, Tieši tāpēc Markss varēja totāli kritizēt buržuāzisko sabiedrību un izveidot tās pretmeta modeli.

Cīņa par pareizo valsts un saimniecības formu tika īstenota gan teorijas jomā, gan praktiski. Pats Markss propagandēja šķiru cīņu: viņa izpratnē kapitāla īpašnieka realizētā strādnieku ekspluatācija bija mantīgo cīņa pret nemantīgajiem. Tā tas noticis, līdzko radies īpašums. Tāpēc Markss varēja teikt, ka visa vēsture ir šķiru cīņas vēsture, un aicināja proletariātu atbildēt uz šo cīņu, organizēt apvērsumu un pēc veiksmīgas revolūcijas nodibināt proletariāta diktatūru, lai pāraudzi-nātu pārējos pilsoņus par sociāli domājošiem altruistiem. Pēc šīs dikatūras fāzes būtu jāiestājas labu cilvēku brīvai sabiedrībai. Tā būtu komunistiska sabiedrība, t. i., indivīda darbības priekšnoteikums būtu rīcība kopības labad, gluži tāpat kā Platons to bija iedomājies savā vislabākajā valstī.

Komunisti ari rīkojās atbilstoši Marksa mācībai un pēc komu-nistiskās revolūcijas nodibināja diktatūru, taču tā bija nevis proletariāta diktatūra, bet gan diktatūra pār proletariātu. 1989. gadā, kad sabruka Eiropas komunistiskās valstis, tajās joprojām vēl nebija beigusies diktatūras fāze.

Un ko darīja buržuāziskajā nometnē? Gadsimta otrajā pusē strādnieku stāvoklis uzlabojās, jo industrializācijas process ne tikai iznīcināja vecās amatnieku profesijas, bet ari radīja jaunas profesijas. Radās jauni produkti, kuru ražošanai bija vajadzīgs cilvēku darbs.

Ar likumu, piemēram, ar likumu par bērnu darba aizliegšanu, valstis uzlaboja strādnieku stāvokli, t. i., pārlieku vienkāršā Ādama Smita ideja par pašregulēšanos pārtapa sociālajā nodrošināšanā: radās sociālā valsts.

24. Džons Keinss

Pēc Ādama Smita un Karla Marksa ekonomiskajām teorijām - it kā abu pretējo ideju pastarpinājums - parādījās trešā teorija, jaukto ekonomisko formu teorija. Tās radītājs bija anglis Džons Keinss. Tā kā viņš atzina Marksa iebildes pret tirgu (cūkas cikls!), viņš secināja, ka valstij aktīvi jāiejaucas tirgū, proti, tai jāiejaucas anticikliski. Ja saimniecībā viss ir labi, valsts atturas, ja klājas slikti, piemēram, valda bezdarbs, tad valstij jānodrošina darbs. Bezdarbnieki, kuri iegūst darbu un saņem naudu, izdod naudu savas dzīves uzturēšanai un līdz ar to atdzīvina saimniecību. Turklāt interesanti ir tas, ka valsts samaksā par darbu ar naudu, kuras tai nemaz nav, jo tā tiks iegūta tikai pēc tam ar nodokļu palīdzību. Taču šā modeļa robeža ir tāda, ka valsts nevar taisīt pārāk lielus parādus, vienīgi tik lielus, cik paredzamā nākotnē ar gaidāmajiem ieņēmumiem tā var atmaksāt.

Ādams Smits savu teoriju izvirzīja apmēram pirms 200 gadiem. Pirms 130 gadiem Karls Markss uzrakstīja "Kapitālu", bet Džons Keinss savu ideju izklāstīja pirms nepilniem 70 gadiem. Tāpēc būtu pienācis pēdējais laiks, lai kāds ekonomists atkal izstrādātu nākamo ideju.

25. Ekonomisko teoriju politiskas sekas

Esam aplūkojuši sabiedrības organizācijas ekonomiskās teorijas. Bet kā attīstījušās politiskās teorijas?

Arī par politiku sabiedrība ir domājusi. Tā kā 19. gadsimtā bija izveidojusies šķiru sabiedrība, kurā nostiprināties vēlējās partijas, tad partijas, protams, arī izstrādāja savas teorijas. Markss strādnieku šķirai izveidoja šķiru cīņas teoriju un pasludināja proletariātu par atbrīvotāju cilvēces pasaules vēsturē. Buržuāziskā teorija par liberālu sabiedrību ar egoistiskiem īpašniekiem jau pastāvēja. Nacionālisma un impe-riālisma laikmetā, 19. gadsimtā, Eiropas valstis sadalīja pārējo pasauli un kolonizēja to. Lai kolonizāciju attaisnotu, tika radītas naturālistiskas un rasistiskas teorijas un no bioloģijas uz sabiedrību pārnestas dažāda veida selekcijas idejas.

Ar šo teoriju gūzmu Eiropas cilvēki ienāca 20. gadsimtā. Tāpēc noteikti bija jāizceļas pirmajam pasaules karam. Tā beigās pēc vienas puses - Vācijas un Austrijas sakāves Krievijā un Vācijā sākās iekšēji nemieri. Jaunā nestabilitāte raclija augsni jaunai ideoloģijai, fašismam, kas bija vērsts gan pret boļševismu, proti, pret krievu komunismu, gan pret demokrātisko valsti. Fašisma vācu forma - nacionālsociālisms Eiropu iegrūda postā. Izcēlās visšausmīgākais karš pasaules vēsturē. Tā beigās Eiropa tika sadalīta divās nometnēs: buržuāziski liberālajā Rietumeiropā un komunistiskajā Austrumeiropā. Sākās "aukstais karš", t. i., četrdesmit gadus ilga "karstā kara" iespējamības situācija.

Kāds gan bija šī draudīgā kara cēlonis? Tie bija atšķirīgie priekšstati par vislabāko valsti un pozīcijas, kas cīnījās viena pret otru,- vislabākā valsts un otra labākā valsts.

Komunistiskā sistēma atsaucās uz apgaismības humānismu, tā prasīja atbrīvot cilvēkus no apspiešanas, taču tās kundzība pati apspieda cilvēkus.

Turpretim kapitālistiskās valstis par augstāko vērtību noteica pil-soņu brīvību un viņu individuālo pašrealizāciju un bija par to gatavas maksāt ar nevienlīdzību sabiedrisko labumu sadalē. Tās samierinājās ar bezdarbu un nabadzību, tomēr ticēja, ka izveidojušas tādu sabiedrību, proti, sociālo valsti, kurā arī nabagie ar sabiedrības palīdzību tiek pasargāti no pilnīgas iznīcības. Atcerēsimies Platona otru labāko valsti!

26. Pasaules vēsturēs gals?

Pēc Eiropas komunistisko valstu sabrukuma kāds naivs amerikāņu filosofs sāka runāt par pasaules vēstures beigām, jo brīvā sabiedrība, kas attīstījusies jaunajos laikos, beidzot kļuvusi par uzvarētāju.

Tā, protams, ir pāragri teikt, jo buržuāziski demokrātiskās valstis netriumfēja pār komunistiskajām valstīm tāpēc, ka bija sasniegušas lielus panākumus, drīzāk jau komunistiskās valstis sabruka, jo bija vēl aprobežotākas nekā buržuāziskās valstis. Starp aklajiem arī vienacainais ir karalis. Tomēr būtu labāk, ja viņš spētu redzēt ar abām acīm.

Triumfs pār komunismu nedrīkst aizkavēt mūs nepamanīt pašu sistēmas grūtības. Un šīs grūtības nav mazas.

Bezdarbs patlaban ir problēma, kas mūs atkal ārkārtīgi nodarbina. Darba devēji, kā tiek dēvēti kapitālisti, bez aplinkiem prasa atcelt sociālo regulēšanu, kas ieviesta ekonomiski maznodrošināto aizsardzībai. Par sabiedrisko paraugu tiek minētas Āzijas sabiedrības. Cilvēki tur ir ļoti čakli un ļoti pieticīgi, viņi ir pārņēmuši mūsu zinātni un tehniku un sekmīgi to attīstījuši, taču viņiem nav mūsu Rietumeiropas priekšstata par politisko brīvību un pašrealizāciju. Mums tiek norādīts uz šīm sabiedrībām, sakot, ka politiski nebrīvas sabiedrības, kas atbalsta tirgus saimniecību, ekonomiskajā jomā var gūt lielus panākumus.

Eiropas fašisti 20. gadsimtā jau arī ieviesa šādu saimniecību. Un, ja Hitlers nebūtu iegrūdis Eiropu neprātīgajā karā, kas zina, kā izskatītos mūsu sabiedrība. Komunisms sabruka savas ekonomiskās nespējas dēļ, turpretim fašisms gāja bojā tāpēc, ka brīvā pasaule to pieveica pasaules karā.

Mums jāatzīst, ka vēsturē nav sastopams neviens ideāls attīstības virziens. Apgaismības idejas ar pretēju ideju palīdzību 19. un it īpaši jau 20. gadsimtā ir apšaubītas. Eiropas totalitāro valstu beigas vēl nenozīmē stabilu liberālo valstu rašanos. Un, ja mēs atcerēsimies, ka Ķīnā, kurā mitinās piektā daļa no pasaules iedzīvotājiem, komunisti 1989. gadā aizkavēja liberalizāciju un sāka ieviest tirgus sistēmu bez politiskās brīvības, tad mums nav nekāda pamata optimismam.

27. Utopija

Bet pēc kādas utopijas tad mēs tiecamies patlaban? Vārds Ťutopijať parādās šajā tekstā tieši tad, kad sasniegts punkts, kurā jautājums par jēgu, kā to norāda VII nodaļas virsraksts, mums jāsaista ar problēmu par vislabāko valsti.

Vārdu "utopija" filosofijā ir ieviesis Anglijas kanclers Tomass Mors savā 1516. gadā publicētajā grāmatā. 16. gadsimta sākums, jauno laiku sākums, iezīmējās ar eiropiešu ceļojumiem pētniecības nolūkos. Ceļotāji rakstīja grāmatas, kurās stāstīja par svešo tautu ieražām.

Tomasa Mora grāmatā kāds ceļotājs stāsta par savu Utopijas salas apmeklējumu un ataino utopiešu valsti un ieražas. Taču šis ceļotājs ir izdomāts, gluži tāpat kā Utopija un utopieši. Izglītotiem cilvēkiem Mors to jau ir norādījis ar vārdu "utopija", kas nozīmē "nekuriene".

Mors, izmantojot ceļojuma aprakstu, līdzīgi Platonam domāja par vislabāko valsti, par valsti, kas būtu labāka nekā viņa laikā pastāvošās valstis.

Mora valsts funkcionē, pamatojoties uz šādiem principiem: nepieciešamais darbs ir vienādā mērā sadalīts starp visiem cilvēkiem, pilnīgi citādi nekā 16. gadsimta feodālajā sabiedrībā, kurā Mors redz daudzus nestrādājošus cilvēkus - galminiekus, mācītājus, bagātnieku sievas.

Mors domāja, ka tad, kad visi cilvēki valstī strādās derīgu darbu, dienā vajadzēs strādāt tikai sešas stundas un tomēr cilvēki varēs dzīvot labi. Ja cilvēkiem nevajag par daudz strādāt, tad pēc darba viņi nav galīgi noguruši, viņiem ir brīvs laiks un vēlēšanās šai laikā kaut ko jēdzīgu darīt. Viņiem ir kāds hobijs, viņi izglītojas, var tikties ar saviem draugiem, organizēt dažādus pasākumus u. tml. Viņi nestrādā pārāk daudz, viņi nevēlas saraust nezin kādas bagātības, greznība viņiem nav pazīstama. Viņu mājas nav krāšņas, apģērbs nav moderns, tam ir klasisks piegriezums, tas ir ērts un izturīgs. Ārišķībām viņi nepiešķir nekādu vērtību. Ja viņi veic izgudrojumus, kas atvieglo darbu, tad viņi strādā mazāk. Tādējādi tehniskais progress tiek pārvērsts brīvajā laikā. Viņi zina, ko darīt ar savu brīvo laiku, viņiem tas nav jāiznieko vai jānosit kā mums, jo viņi, vīrieši un sievietes, ir cilvēki ar universālām interesēm.

Mors vēl daudz ko ir uzrakstījis par utopiešu dzīvi. Viņš ir atainojis arī tā laika noteikto izturēšanās veidu, par kuru patlaban mēs tikai pasmietos, taču tas, kas šo grāmatu dara tik modernu, ir pamatideja par visu cilvēku un arī dzimumu vienlīdzību un priekšstats par brīvā laika sabiedrību, kurā cilvēki pretstatā mums visai zemu vērtē mate-riālos patēriņa priekšmetus un saredz ikviena indivīda pašrealizāciju dzīves brīvajā laikā. Jāatzīmē, ka viņi nepavisam nav nabagi, taču viņiem ir cits - saprātīgāks priekšstats par dzīves jēgu. Tas, ka mēs savā patēriņa pasaulē esam nesaprātīgi, mūsdienās izpaužas tādējādi, ka mēs nežēlīgi izlaupām visus planētas bagātību krājumus, lai nodrošinātu bagātā mazākuma patēriņu.

Ekoloģija, t. i., attiecības starp to, ko cilvēki izmanto, un to, ko tie rada kā izmantotā aizstājēju, utopiešiem nav nekāda problēma, bet mums gan tā ir problēma. Utopieši dzīvo uz salas un ir sasnieguši ar dabu līdzsvaru, turpretim mēs savā nemitīgās izaugsmes ideoloģijā tikai nesen esam atklājuši, ka mūsu Zeme ir līdzīga mazai salai.

Tomasa Mora grāmata "Utopija" ir viena no svarīgākajām filo-sofijas grāmatām. Tā iedvesmojusi daudzus rakstniekus un domātājus radīt citas utopijas. Tā, piemēram, mūks Tommazo Kampanella 1602. gadā sarakstīja grāmatu "Saules pilsēta", jaunu Platona labākās valsts

aprakstu. Uz to mēs patlaban skatāmies visai kritiski, jo indivīdam šajā valstī nav lauta nekāda brīvība. Paaudzi vēlāk angļu filosofs Frānsiss Bēkons radīja jaunu utopiju izdomāta ceļojuma aprakstā. Savu darbu viņš nosauca par "Jauno Atlantīdu" ("Nova Atlantis"). Antīkajā pasaulē bija izplatījies mīts par Atlantīdu - salu okeānā (tāpēc arī to nosauca par Atlantijas okeānu). Uz šīs salas cilvēki dzīvojuši pilnīgā harmonijā sava veida zelta laikmetā. Turklāt atlantīdieši ar savām tehniskajām zināšanām bijuši pārāki par antīkās pasaules pārstāvjiem, piemēram, viņiem bijušas mašīnas lidošanai.

Bēkons, kuram, starp citu, ir svarīga nozīme mūsdienu zinātņu pamatlikšanā, "Jaunajā Atlantīdā" attēlojis sabiedrību, kurā zinātnei un tehnikai ir liela, pareizāk sakot, dominējoša nozīme. Viņš apraksta dažādus pētniecības institūtus, laboratorijas, iestādes un zinātniskās izmēģinājumu stacijas. Izsakoties īsāk: viņš ataino mūsu 20. gadsimta tehnisko civilizāciju. Par politisko jomu Bēkons interesējies visai maz, un tāpēc viņa apraksti par Jaunās Atlantīdas sabiedrisko stāvokli mums nav saistoši.

28. Utopija vai Jauna Atlantida?

Jauno laiku sākumā tātad ir formulētas divas atšķirīgas utopijas, proti, sociālā "Utopia:" un zinātniski tehniskā "Nova Atlantis". Ja apsvērsim, kā utopiskie tēlojumi par vēlamo, bet (vēl) nesasniegto stāvokli ietekmējuši mūsu eiropeisko vēsturi, mums jāteic, ka jaunlaiku zinātniskā pieredze un uz tās izaugusi tehnika patiešām mūs veidojusi pēc Jaunās Atlantīdas parauga. Bēkona Jaunā Atlantīda bijusi mūsu tagadnes utopiskais sapnis. 17. gadsimtā tā bija utopija, mūsdienās tā ir īstenība. Bet kā ir ar darbu "Utopia"? Ja aplūkojam mūsu iztirzāto jauno laiku politisko domātāju centienus, tad varam teikt, ka mēs acīm redzami tiecamies arī pēc utopijas, taču izveidot saprātīgu sabiedrību ir daudz grūtāk nekā izgudrot funkcionējošu mašīnu. 18. gadsimtā, apgaismības ziedu laikā, cilvēki bija lepni par humanitātes progresu, viņi runāja par siecle de lumiere, age of enlightenment, par "gaismas laikmetu". 19. gadsimtā cilvēku prāts aptumšojās. Elektriskās gaismas izgudrošana gan palīdzēja izgaismot pilsētas, bet nejau cilvēku prātu. 20. gadsimta katastrofiskā vēsture mums ir parādījusi, kas notiek, ja

nokļūstam Jaunajā Atlantīdā, vienlaikus nesasniedzot ari Utopiju. Izsakoties citiem vārdiem: katastrofām jānotiek, ja tehniskās zināšanas aug straujāk nekā mūsu praktiskais un politiskais saprāts.

29. Negatīvas utopijas

Filosofija attiecīgi ir reaģējusi uz šo situāciju. 16. un 17. gadsimtā tika uzrakstītas pozitīvas utopijas, par kurām iepriekš ir minēts, un vēl daudzas citas. 20. gadsimtā mūsu laikmeta filosofiskajā ziņā svarīgākajās grāmatās ir izklāstītas arī negatīvās utopijas.

Visagrākā negatīvā utopija pieder krievam Jevgeņijam Zamjatinam, Ļeņina līdzgaitniekam, kas drīz vien pēc krievu revolūcijas attālinājās no boļševisma un uzrakstīja grāmatu "Mēs". Tajā atainots, kā politiskā sistēma, kas apgalvo, ka ir pati labākā un ka tai pieder patiesība, vajā jebkuru no tās atšķirīgu domu. Ja pretenzijas uz patiesību kļūst totālas, citādi domājošie tiek apspiesti. Tas attiecas gan uz reliģijām, gan uz politiskajiem pasaules uzskatiem.

Abas pārējās negatīvās utopijas, kuras noteikti jāpiemin, ir Džordža Orvela grāmata "1984" un Oldosa Hakslija "Skaistā jaunā pasaule".

Grāmatu "1984" Orvels uzrakstīja 1948. gadā kā nākotnes romānu par 20. gadsimta nogali. Tāpat kā Zamjatins, Orvels savā darbā attēlo totalitāru režīmu, kas apspiež visus cilvēkus, vajā brīvu domu. Šis režīms ir radījis veselu institūciju un mehānismu virkni, lai saglabātu varu, - slepenpoliciju, izspiegošanas sistēmu, cilvēku privātās dzīves kontroli, manipulācijas ar ziņām, vēstures falsifikāciju, totālu uzraudzību pār grāmatām u. tml. Kad pēc 1989. gada pavērsiena bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas iedzīvotāji drīkstēja lasīt grāmatu "1984", viņi konstatēja, ka Orvels sniedzis precīzu totalitārās sistēmas atai-nojumu.

"1984" ir pagātne - šimbrīžam tā var teikt, jo no vēstures mēs varam mācīties, ka itin viss var atkārtoties, ja negūsim pareizās atziņas no notikušā.

Hakslija "Skaistā jaunā pasaule" pieder pie negatīvajām utopijām, jo arī šajā romānā tiek atainota pasaule, kādu mēs sev nevēlamies, bet varbūt mēs esam gatavi nokļūt "skaistajā jaunajā pasaulē"?

"Skaistā jaunā pasaule" - par to ari ir runa šajā romānā, kas patiesībā ir satīra, - ir ironisks Platona vislabākās valsts iemiesojums. Priekšgalā atrodas pasaules uzraudzības padomnieks, moderns vald-nieks fdosofs. Viņš ir visgudrākais, jo vienīgais pārskata visu sistēmu.

Visi pārējie patiesībā ir nezinoši un nebrīvi. Iedzīvotāji tiek iedalīti piecās inteliģences kategorijās no alfas līdz epsilonam - pēc grieķu alfabēta. Šie atšķirīgie tipi sabiedrībā ir vajadzīgi visdažādākajiem darbiem. Konveijerdarbam fabrikās ir vajadzīgi aprobežoti cilvēki bez kādām pretenzijām, proti, epsilons; nākamās darba hierarhijas pakāpes pārstāv cilvēki ar vidēju inteliģenci (beta, gamma vai delta).

Profesijas, kas atbilst visaugstākajām prasībām, piemēram, zināt-nieki, menedžeri, priekšnieki, tiek apzīmētas ar burtu "alfa". Šos cilvēkus audzina stikla kolbās milzīgās dzemdēšanas fabrikās. Līdz pilnīgai nobriešanai embriji ar atbilstīgu manipulāciju, piemēram, ar hormonālu ārstēšanu, atšķirīgu barošanu, tiek pārveidoti par vēlamo tipu. Ģimenes dzīve un bērna privāta ieņemšana ir noliegta. Pēcnācēju radīšanu organizē valsts, un tādējādi tā vienmēr var producēt sabiedrībai vajadzīgo cilvēktipu skaitu.

Visi cilvēki tiek audzināti miega skolā. Miegā viņi iegūst visas zināšanas un viņu galvās tiek iedzīti visi aizspriedumi, lai "skaisto jauno pasauli" viņi uzskatītu par pašu labāko, būtu pilnīgi mierā ar savu stāvokli un justos laimīgi.

Laime vienmēr ir bijusi visu cilvēku centienu mērķis, un pati labākā ir tā valsts, kas ikvienam nodrošina laimīgu dzīvi sevis paša realizācijā.

"Skaistajā jaunajā pasaulē" visi ir laimīgi, arī epsilons, jo cilvēkiem tiek iestāstīts, ka viņi ir vissvarīgākie sabiedrības locekļi, turklāt viņiem ir iepotēts milzīgs darbaprieks. Sabiedrībā itin visiem ir neskaitāmas brīvā laika izmantošanas iespējas, visi var izklaidēties un lietot ap-skurbināšanas līdzekļus, kuri neļauj nodoties pārdomām (vissvarīgāko līdzekli dēvē par "somā", un tas dara jautru).

Ja aplūkosim savu sabiedrību ar tās patēriņa un brīvā laika kultūru, kas saglabā cilvēkiem labu garastāvokli, ne uz ko īpašu nemudina (labākajā gadījumā piesaista krustvārdu mīklu minēšanai) un arī neļauj īpaši garlaikoties, tad mums jāatzīst, ka dodamies uz Ťskaisto jauno pasauliť. Dzejniekam Gotfrīdam Bennam pieder jau citētais dzēlīgais teiciens: "Muļķim būt un strādāt - tā ir laime." Tas varētu būt Hakslija skaistās jaunās pasaules moto.

Pēc visa teiktā kļūst skaidrs, kāpēc es runāju par Platona vislabākās valsts ironisko iemiesojumu un šaubījos, vai Hakslija utopija tiešām ir negatīva.

Orvela gadījumā mēs esam pilnīgi droši, jo "1984" sabiedrība ir teroristiska, tā atklāti apspiež cilvēkus un vajā viņus. Turpretim "skaistā jaunā pasaule" ir miermīlīga, jo tā kontrolē cilvēku apziņu. Tāpēc arī tā ir daudz bīstamāka.

Šī negatīvā utopija rāda, cik pavedinoši laimīgu pasauli mums var radīt tehnika, ja zūd praktiskais un politiskais prāts.

Fakts, ka, tiecoties uz Utopiju, cilvēki nokļūst Hakslija "brave new world\ daudziem filosofiem 20. gadsimtā ir licis meklēt šā gadsimta vaininiekus. Un vaininieki ir arī atrasti, taču pavisam dīvaini - nevis pašu gadsimtā, kas aizsāka visneprātīgākos noziegumus, bet gan apgaismības gadsimtā, jo apgaismotāji Loks, Voltērs, Ruso, Lesings, Kants nav domājuši pareizi un tāpēc viņu pēctečiem 20. gadsimtā vajadzējis rīkoties tik neprātīgi. "Cik naivi gan šie apgaismotāji ticēja progresam!" saka mūsu domātāji. "Viņi vēl nepazina mūs." Tiešām, apgaismotāji pazina tikai pagātnes katastrofas - inkvizīciju, raganu dedzināšanu, pilsoņkarus, neiejūtību, un viņi bija lepni, ka ar apgais-mlbas darbu to visu atstājuši aiz sevis. Viņi patiešām nevarēja zināt, ka 20. gadsimts viņus atspēkos - ar pilsoņkariem, diktatūrām, spīdzinā-šanu, holokaustu.

Bet kas tad mums jādara? Acīmredzot savai darbībai sabiedriskajā un politiskajā jomā mums jānosaka mērķis, tieši tāds mērķis, kādu jau to formulēja apgaismotāji: izveidot sabiedrību, kurā ikviens var dzīvot brīvi un droši, kurā visiem ir tiesības iegūt cilvēces uzkrātās zināšanas, radoši darboties un īstenot savas intereses, tā panākot savu laimi.

Ar to tad ari beidzas nodaļa, kurā tiek iztirzāts jautājums par jēgu. Jautājums par jēgu padara cilvēku par īpašu būtni šajā pasaulē: būdams pasaules daļa, cilvēks var izvirzīt jautājumu par pasauli kopumā un tās mērķi. Jautājums par mērķi un jēgu piederpie eksistenciāliemjautā-jumiem, t. i., cilvēka pamatjautājumiem. Tas rodas cilvēka eksistencē. Vispirms cilvēks jautā par paša eksistences jēgu un pēc tam attiecina jautājumu uz pasauli. Pasauli viņš iedomājas kā plānveidīgas rīcības rezultātu un automātiski nokļūst pie idejas par personu kā cēloni, pareizāk sakot, šīs pasaules radītāju. Mēs jau esam aplūkojuši šo hipotēzi ar visiem tās "par" un "pret" un pieskārušies problēmai - par nepilnīgu atzītas pasaules piedēvēšanai personai, kas pasludināta par

pilnīgu. Atrisinājums, ka Dievs, tāpat kā tirgotājs, aprēķina labo un slikto, nav īpaši pārliecinošs, jo tad Dievs būtu līdzīgs kādam no mums, tikai viņam būtu daudz, daudz labāks dators.

Ja mēs šaubāmies par Dieva un līdz ar to morālas pasaules kārtības un pasaules jēgas pastāvēšanu, tad mums mūsu cilvēcīgajai pasaulei jāmeklē jēga. Mums ir jāizvirza jautājums, kas ir labais, un jācenšas tas radīt.

Tāpēc arī nodaļas pēdējā daļā ir izklāstīta īsa mūsu centienu vēs-ture. Turklāt ir kļuvis skaidrs, ka, nosakot sev izturēšanās noteikumus, savus baušļus un likumus, mēs jau vienmēr esam tiekušies pēc taisnīgas sabiedrības izveidošanas. Taču mums ir grūti atrast pareizo ceļu uz šo sabiedrību. Mēs aizvien vēl esam ceļā. Lai apzīmētu mērķi, pēc kura tiecamies, mēs Rietumeiropā esam aizguvuši no Tomasa Mora grāmatas nosaukumu "utopija".

Reliģijās mēs ceram uz labāku viņpasauli, taču patlaban mums būtu jācer uz labāku nākotni un jādara viss iespējamais, lai sasniegtu šo mērķi. Filosofs Jirgens Hābermass visai trāpīgi ir nosaucis šo uzde-vumu par "mūsdienu projektu", un pie tā mums ir jāstrādā.

IX. Noslēguma pārdomās

Mūsu mazā filosofija tuvojas noslēgumam. Mēs esam aplūkojuši visdažādākās jomas, un nu mums jājautā, kādas atziņas tad esam guvuši.

Imanuels Kants rakstījis, ka filosofijas uzdevums ir atbildēt uz trim jautājumiem: "1. Ko mēs varam zināt? 2. Kas mums ir jādara? 3. Uz ko mēs drīkstam cerēt?" Pirmo triju jautājumu kopsavilkums ir ceturtais jautājums: "Kas ir cilvēks?"

Mēģināsim atbildēt uz šiem jautājumiem, ņemot vērā iepriekš teikto.

1. Ko mes varam zināt?

Mums, kā jau to atzinām, ne jau vienmēr ir zināšanas par pasauli, mums tās jāiegūst ar darbu. Lai izdzīvotu, mums ir nepieciešamas zināšanas, taču mums nav jāzina viss, lai orientētos savā dzīves pasaulē. Ja mēs, piemēram, nodarbojamies ar zemkopību, mums nav vajadzīgas zināšanas par galaktikām. Ir pilnīgi pietiekami, ja pazīstam gadalaikus un atbilstošos laikapstākļus. Mums pietiktu pat ar senatnes ģeocentrisko astronomiju.

Lai ari kā forsējam iegūt zināšanas par pasauli, to pamats vienmēr ir pieredze, kas mums rodas saskarsmē ar lietām. Lietu būtību mēs nosakām, pamatojoties uz pieredzi. Tāpēc arī mēs runājam par zināt-nisko pieredzi. Tā agrāk balstījās uz dzīves pieredzi, taču tagad tas vairs nenotiek. Kur šim zināšanām ir robeža?

Tā kā visas lietas mēs nosakām pēc to ietekmes uz citām lietām, tad mūsu zināšanas sniedzas tiktāl, ciktāl pastāv īstenības kopsakarība. Tas nozīmē, ka mūsu zinātniskā pieredze sniedzas līdz pat pasaules robežai. Taču mēs nedrīkstam domāt, ka robeža, kas mums patlaban ir pasaules robeža, patiešām arī ir pasaules robeža. Mēs meklējam četras pasaules malas - priekšējo un aizmugurējo, apakšējo un augšējo jeb sākumu un beigas, vismazāko un vislielāko daļiņu .

Par to, vai šīs malas patiešām pastāv, patlaban mēs vēl nevaram spri­est. Taču šī nedrošība attiecas uz visu zinātnisko pieredzi. Atcerēsimies detektīvu, kam jānoskaidro, kas tad noticis. Viņam ir

pieņēmumi, kurus pētījumos viņš grib apstiprināt. Kriminālromānu lasītāji zina, ka daudzos stāstos pats intriģējošākais ir tas, ka detektīvs līdz pat pašām beigām seko daudzsološām, taču nepareizām pēdām un nejau tāpēc, ka viņš ir muļķis, bet tāpēc, ka līdz pašām beigām viņam trūkst izšķirīgās informācijas. Ar zinātni ir gluži tāpat. Mūsu zināšanas ir pagaidu zināšanas, un tāpēc tās vienmēr ir pilnīgojamas.

Kas garantē mūsū zināšanu paplašināšanos? Pareizais rīcības veids, zinātniskā metode, kas nozīmē, ka ikvienam apgalvojumam ir jāsameklē pierādījumi. Pareizās metodes priekšnosacījums ir tas, ka mums jānoskaidro, pēc kādiem noteikumiem mēs minēsim argumentus un atzīsim tos, t. i., mums jāievēro vajadzīgie noteikumi, lai mūsu izteikumi par lietām būtu korekti.

Tāpēc arī mūsu mazā filosofija sākās ar jautājumu par vārdu izcelsmi. Mēs pievērsāmies jēdzieniem un tādējādi varējām gūt atbildi uz jautājumu, kā rodas mūsu zināšanas.

2. Kas mums ir jadara?

Cilvēks nav tikai pasaules vērotājs, pirmām kārtām viņš ir darbīga būtne. Sākotnēji pastāvēja noteikums, ka sešas dienas ir jāstrādā, lai tad septītajā dienā varētu pievērsties apcerei. Dievs radītājs tā to noteicis cilvēkiem.

Savai rīcībai mums pašiem jāizstrādā noteikumi, lai mēs spētu draudzīgi sadzīvot cits ar citu. Visos mūsu vēstures laikmetos vienmēr ir formulēts viens un tas pats princips: savstarpīguma princips. Visi cilvēki ir gatavi atteikties no rīcības, kas viņiem ir noderīga, bet citiem kaitīga, ja tiek garantēts, ka viņi nekļūs par citu egoistiskās darbības upuriem. Šī priekšnoteikuma vārdā cilvēki ir ari gatavi atsacīties no kaut kā.

Ja šis vienlīdzības, taisnīguma un godīguma princips kļūst par sabiedrības organizācijas pamatu, tad var rasties sabiedrība, kurā visi cilvēki rīkojas vienādi taisnīgi.

Mūsu vēstures gaitā šis princips ir ticis formulēts dažādi, piemēram, kā tā sauktais zelta likums "Nedari citiem to, ko nevēlies, lai dara tev!" vai kā Kanta kategoriskais imperatīvs ŤRīkojies tā, lai tavas rīcības maksima kļūtu par vispārēju likumu!ť.

Pilnīgi šo principu var īstenot tikai brīvu un vienlīdzīgu cilvēku sabiedrībā. Taču vēsture rāda, ka valstis var ilgu laiku būt stabilas arī tad, ja tās funkcionē pēc citiem principiem. Viduslaiku dižciltīgo sabiedrībā cilvēkiem jau kopš dzimšanas nebija vienādas tiesības, viņi ar to samierinājās, jo uzskatīja šo kārtību par Dieva noteiktu un turpi-nāja to uzturēt. Tāpēc mēs runājam par tradicionālo varu. Tā var pastāvēt tik ilgi, kamēr apspiestie nesāk tradīciju apšaubīt.

20. gadsimtā, kas vēsturē laikam ieies kā diktatūru gadsimts, ir parādījušies neskaitāmi varasvīri, kas cilvēkus sajūsminājuši ar saukļiem (ŤVadonis pavēl, mēs sekojam!ť) un, balstoties uz savu starojumu - harizmu, vedinājuši cilvēkus nedarbināt savu prātu un sekot šiem pašiem Dievam līdzīgajiem vadoņiem - lielākoties sekot, lai ietu bojā.

Harizmātiskā un tradicionālā vara, kā tas vēsturē izveidojies, acīmredzot nav pretrunā ar cilvēka dabu, citādi šādas varas nemaz nebūtu bijis, un tāpēc tās vienmēr ir iespējamas. Taču šis varas formas neatbilst mūsu ideālam par cilvēka cieņu un taisnīgumu.

3. Uz ko mes drīkstam ceret?

Cilvēku raksturo cerība. Uz ko cilvēks cer? Uz svētlaimi. No kā viņš baidās? No nelaimes, izmisuma, nāves. Domādami par Dievu kā pasaules radītāju, cilvēki cerējuši atrast partneri, kas viņiem palīdz, rūpējas par taisnīgumu un spēj mierināt.

Drošības izjūta, ko bērni gūst saskarē ar saviem vecākiem, tiek attiecināta arī uz iedomāto Dievu. Agrāk cilvēces vēsturē pastāvēja ari dieves, taču tās tika izstumtas, un savstarpēji atkarīgajās monoteis-tiskajās jūdaisma, kristietības un islama reliģijās ir pazīstams tikai vīriešu kārtas Dievs radītājs.

J aunajos laiko s fjlosofufl izveidoj a priekšstatu par Djevn kas pārāk s par triju nosaukto reliģiju Dieva t ēligmJTā cēlonis, protams, bija eiropeiskās apgaismības kustība. Apgaismības laikmetā Eiropas sabiedrība guva lielāku izpratni par savu dzīvi un humanitāte uzplauka.

Tas ietekmēja ari priekšstatu par Dievu. Filosofi par Dievu var domāt vienīgi kā par fdosofu valdnieku, proti, par absolūti gudru, sevi pašu pārvaldošu, saprotošu un piedodošu Dievu. Šī Dieva tēla priekšā visi pārējie dievi šķiet Dievu zaimojošas karikatūras.

Taču līdz ar to rodas dilemma. Izziņas princips par to, ka lietu būtība ir izsecināma no to iedarbības, attiecas ari uz jautājumu par Dieva būtību. Nav iespējams pasauli tās nepilnībā aptvert kā pilnīga radītāja darinājumu. Taču mēs nevaram arī pieņemt nepilnīgu Dievu vai pat veselu to dzimtu, kaut ari tā varētu izskaidrot pasauli. Jo mēs esam ieņēmuši galvā, ka Dievs ir pilnīgs.

Taču tam nav jābūt pēdējam vārdam par Dievu: piedodošo kris-tietibas Dievu mēs uzskatām par vienu no cilvēka cienīgākajiem dieviem atšķirībā no seno ebreju despotiskā Dieva. Ja humāns Dievs piedod mums, cilvēkiem, mūsu nepilnīgumu. ja to atzīstam, vai mums tāpat nav jāpiedod Dievam, kas atzīst savu nepilnību?

Kad cilvēki vēl ticēja, ka Zeme ir pasaules centrs, bet zvaig­znes - mazas laternas pie debesu velves, kuras naktīs izgaismo mums ceļu (tā ir vienīgā to funkcija mūsu dzīvē), tad mēs pārliecinoši varējām piešķirt pasaulei jēgu un sev kādu lomu lielajā pasaules teātrī.

Taču patlaban, kad Visums mūsu pētījumu rezultātā kļūst aizvien lielāks, pasaules jēga nepalielinās, tieši otrādi, jēga zūd, jo mēs kļūstam aizvien mazāki un nenozīmīgāki. Ja mūsu planēta būtu vienīgā apdzīvotā planēta Visumā, mēs tikai varētu brīnīties par šīm milzīgajām kulisēm. Bet, ja bez mūsu pasaules pastāvētu arī citas apdzīvotas pasaules, vai tas kaut kā ietekmētu mūsu jautājumu par pasaules jēgu?

Šķiet, ka savā cerībā esam atstāti pašu ziņā. Ja mēs uz kaut ko ceram, tad mums ir jācer pašiem uz sevi. Tas nozīmē, ka mūsu - cilvēku pasaule mums jāiekārto tā, lai mēs varētu būt laimīgi. Viņpasaulē iedomāto svētlaimi vajadzētu īstenot šaipasaulē. Šī pasaule ir mūsu īstenība, vienīgā īstenība, ko mēs pazīstam, turpretim viņpasaule, ko sludina reliģijas, ir tikai hipotēze.

Tātad, ja būtu tāds Dievs, kādu to esam iztēlojušies, tad mums būtu pamats priecāties. Ja tāda nav, tad mēs Visumā esam vieni, vienalga, cik daudzas inteliģentas civilizācijas pastāv Andromedas miglājā vai kur citur. Tad mums palīgs, partneris un mierinātājs ir tikai otrs cilvēks.

4. Kas ir cilvēks?

Filosofiem jau antīkajā pasaulē ir radušās dažādas atziņas par cilvēka būtību: zoon logon echon - dzīva būtne, kuras rīcībā ir logoss (prāts, valoda), animal rationale - saprātīga dzīva būtne, zoon politikon - būtne, kas dzīvo polisā (pilsētvalstī).

Minētajā mītā par Epimeteju dzīvniekiem tiek izdalītas visas dāvanas, tā ka cilvēkiem nepaliek neviens dabiskais aizsarglīdzeklis - nedz kažoks, nedz nagi, nedz spēcīgi zobi u. tml. Salīdzinājumā ar zvēru pasaules "speciālistiem" cilvēks tātad ir nepilnīga būtne. Taču Prometejs cilvēkiem dāvā dievišķas dāvanas -dažādas mākslas, izgudrošanas spēju un valsts pārvaldīšanas prasmi.

Ja, pārskatot filosofiju, mēs vēlamies izdarīt vēl kādu secinājumu, mums noteikti jāpievēršas Protagora atziņai: anthropos meson panton. Tas nozīmē, ka cilvēks nav darinājis visas lietas, nav pasaules radītājs, bet ir visu lietu mērs. Viņš ir vārdu, jēdzienu radītājs, viņš tiecas pēc zināšanām, viņam jāorganizē kopdzīve, viņš ir izveidojis ideju par labo, un līdz ar to viņš spriež par visu pasauli pēc paša mērauklas. Tāpēc viņš atrodas vidū, pat parastajā fizikālo lielumu nozīmē. Salīdzinot lietas ar sevi, viņš nosaka vislielāko un vismazāko. Cilvēka pasaule ir viņa dzīves jēgpilnā pasaule. Cilvēks kā būtne ir sevis paša radītājs. Viņš ir izveidojis pats sevi, jo radījis par sevi ideālu, pēc kura novērtē sevi. Tas attiecas gan uz ārējo izskatu, ko cilvēks mēra un sadala proporcijās, gan uz iekšējo būtību, kas tiek salīdzināta ar paša izvirzīto labā ideālu.

Tiklīdz cilvēks ir autonoms, proti, pats sev nosaka likumus, tā viņš arī atbild par savu rīcību. Tas viss ir izteikts Protagora atziņā, kas tiek uzskatīta par saturīgāko un secinājumu ziņā pamatīgāko filosofijas atziņu.

Patlaban mēs dzīvojam nevis filosofijas laikmetā, bet gan zinātņu laikmetā, kas vēlas atsvabināties no filosofijas. Tāpēc zinātnes, protams, ir formulējušas iebildes pret filosofiju. Parādījušies psihologi, kas apšauba priekšstatu par animal rationale - saprātīgu dzīvu būtni. Tie norāda, ka savā darbībā cilvēki retumis rīkojas racionāli, viņi rīkojas iracionāli, t. i., pamatojoties uz momentānām izjūtām, kaislībām un bailēm, proti, viņi ir savu dziņu un rakstura vergi. Bet vai tad filosofi to ir nolieguši? Filosofi tikai runā par spēju rīkoties saprātīgi, bet nekad nav apgalvojuši, ka cilvēki vienmēr un visur rīkojas saprātīgi. Tā kā

cilvēkiem ir zināms, ka neprāts ir dzīves normālais stāvoklis, viņi formulējuši saprātīgas dzīves ideālu, un šo ideālu viņiem ir radījis filosofs. Protams, ari filosofs reizēm var runāt muļķīgi, un tāpēc jau antīkajā pasaulē radās teiciens: "Si tacuisses, philosophus mansisses" ("Ja tu būtu klusējis, tevi būtu uzskatījuši par filosofu" (t. i., par gudru)). Mūsdienās filosofi to ievēro visai maz.

Pat ja neņemam vērā cilvēka vājības, mēs aizvien vēl varam apgalvot: fakts, ka pastāv filosofija un zinātne, pierāda, ka cilvēki ir spējīgi rīkoties saprātīgi. Pret to nevēršas arī Gētes atziņa, ko tas "Faustā" liek teikt Mefistofelim, proti: cilvēki izmanto savu prātu, lai varētu pacelties pāri dzīvniekiem un Ťbūtu dzīvnieciskāki par jebkuru dzīvniekuť. Mefistofelis acīmredzot pazina mūsu 20. gadsimtu.

Pēc psiholoģijas radās socioloģija. Tā apšaubīja cilvēka spēju spri­est, pamatojoties uz atzinumu, ka īstenībā cilvēki esot savas sociālās izcelsmes produkti. Karls Markss izvirzīja tēzi, kam bija ievērojamas sekas: "Esamība nosaka apziņu." Šī tēze ir kļuvusi par socioloģijas izejas punktu. Tas patiešām ir auglīgi, jo ar šīs tēzes palīdzību var izskaidrot daudzas cilvēka darbības sabiedrībā, pirmām kārtām jau aprobežotas un stulbas darbības. Apgaismība - apgaismība ar pašizziņas un filo- sofijas palīdzību! - vienmēr ir uzskatīta par līdzekli, kas cilvēkus izvedīs no nepilngadības stāvokļa, kurā cilvēks atrodas pats savas vainas dēļ (proti, sabiedrības dēļ). Tāpēc kopš senatnes izglītības ideāls ir bijis panākt, lai cilvēks būtu spējīgs spriest. Šai nolūkā tam tiek sniegts pārskats par īstenību visatšķirīgākajās jomās. Ja no bērniem, kam vēl nav jēdziena par pasauli, galu galā tomēr izaug pieaugušie, kas ir muļķi, kā to konstatējis Kjērkegors (sk. priekšvārda moto), tad izglītība nav nodrošinājusi patstāvīgu domāšanu.

Socioloģija mums nevar norādīt cilvēka darbības un domāšanas absolūtās robežas un līdz ar to atspēkot filosofu izteikumus. Tā tikai norāda, ka cilvēki, ja to galvās nav labāku ideju, rīkojas tradicionāli, bez domāšanas, bez zināšanām, izmantodami vienīgi sastingušās sabiedriskās formas un domāšanas šablonus.

Pēdējo uzbrukumu filosofu atziņai par cilvēku ir izdarījusi bio­loģija. Kopš Darvins pagājušajā gadsimtā publicēja savu darbu "Par sugu izcelšanos", norisinās bezjēdzīga cīņa starp kreacionistiem un evolucionistiem. Vieni vēlas zinātniski pierādīt, ka cilvēks "cēlies no pērtiķa", t. i., izsakoties eksakti: attīstījies no zvēru pasaules un līdz ar mūsdienu cilvēkpērtiķiem cēlies no kopīgiem pēitiķveidīgiem senčiem.

Turklāt evolucionistiem ir vēl viens apgalvojums: ja viss attīstās pats par sevi, tad izskaidrojumam mums nav vajadzīgs nekāds dievs. Kreacionisti pret to iebilst. Viņi negrib pieļaut, ka cilvēka līdzība Dievam tiek noliegta, un tāpēc neatlaidīgi meklē trūkumus evolucionistu pierādījumos un kļūdas viņu teorijā.

Vairāk nekā gadsimtu rit karstas diskusijas par missing link (trūkstošo starpnieku) starp pērtiķiem un cilvēkiem. Antropologi ir atraduši ļoti daudzus pirmatnējo cilvēku skeletus, taču evolūcijas pretinieki pieprasa ģenealoģisko koku bez jebkādiem pārtraukumiem, kaut ko līdzīgu izdomātajam Jēzus ģenealoģiskajam kokam, kam jāpierāda sava izcelsme no Dāvida nama.

Tomēr evolucionistiem ir pārliecinoši pierādījumi. Pētījumi ap­liecinājuši, ka cilvēkiem un šimpanzēm 99,9% gēnu ir identiski. Bet kādu atšķirību ir radījusi šī procenta desmitdaļa!

Acīmredzot abas puses strīdas, veltīgi cerot uz kaut ko. Jaevo-lūcijas teorija tiek apstiprināta, kas tad teistiem traucē slavēt savu gudro Dievu radītāju, kurš radījis tik vienkāršu principu kā evolūcijas principu un ļāvis tapt pasaulei?

Kreacionistiem jāpastāsta kāds anekdotisks gadījums. Smalkas sabiedrības dāma pēc Darvina grāmatas publicēšanas esot lūgusies: ŤMīļais Dievs, dari tā, lai mācība par izcelšanos nebūtu patiesa! Bet, ja tā tomēr ir patiesa, parūpējies, lai tā nekļūst zināma!ť

Bet vai tad mūsu izcelšanās no dzīvnieku valstības traucē mums pacelties līdz dievišķajam?

Rakstnieks Ērihs Kestners šīs situācijas smieklīgumu ir attēlojis dzejolī.

Cilvēces attīstība

Kādreiz puisieši tupēja kokos varbūt

Ar matainu, dusmīgu seju,

Bet tiem sagribējās no meža prom būt,

Uzklāt asfaltu, laimi sev gūt,

No stāva trīsdesmitā raugoties lejup.

Viens tur omulīgs sēž, apkārt brīnumu lauks, - No blusām izbēdzis radības kronis. Apņem mājīgums, blakus telefons jauks - Var piezvanīt naidnieks, var piezvanīt draugs, Bet visā, visā vēl pirmmeža tonis.

Tālas balsis viņš saklausa, tālumus redz,

Ir ar pasauli saskarsmē ciešā,

Zobus tīra un pa mākslīgai zvaigznei dedz,

Bet Zemi - zvaigzni skoloto - sedz

Notekūdeņu milzums, kas to apskauj vistiešāk.

Lietišķām vēstulēm vados ir skrējiens straujš, Cilvēks izzināt mikrobus jūt lielu kāri, Ar komfortu dabai kājas moderni auj, Pats sevi viņš augstajās debesis rauj: Kaut pāris nedēļu būt zemei pāri!

No gremošanas ja pāri palicis kas - No tā var saražot vati, pat grēdas. Šķeļ cilvēks atomus, no incesta ārstējas, Bet, pētot stilus, viss izrādījies tik mazs: Pat Cēzaram bijusi plakanā pēda.

Tā caur galvu, caur muti, kas tribīnēs lien, Mūsu progress ir gadsimtus gājis, Un saule aizvien mūsu skatienus sien. Bet citādi - tie paši pērtiķi vien Savos kokos esam. Un vāji. [2]

Patiešām tas, vai esam vai vismaz spējam būt saprātīgas būtnes vai arī esam pērtiķi, ir atkarīgs nevis no mūsu bioloģiskās izcelsmes, bet gan no mūsu tagadējās izturēšanās. 18. gadsimta apgaismotāji izveidoja cilvēka ideālo tēlu - autonomu saprātīgu subjektu, taču 20. gadsimta cilvēki ir parādījuši, ka viņi var būt vēl briesmīgāki par zvēriem, likdami savam zinātniski tehniskajam prātam kalpot zvēriskumam. Cilvēks ir būtne, kuras uzvedībā var izpausties viss spektrs starp dzīvnieku un dievību - tā varētu būt gēnu procenta desmitdaļa, kas mūs atšķir no šimpanzēm.

Bioloģija var droši apstiprināt mūsu zināšanas par sevi un mūsu iespējām. Tāpēc filosofijai ir nepieciešamas bioloģijas atziņas par cilvēka būtību, vēl jo vairāk tāpēc, lai cilvēkiem neatņemtu viņu morālo atbildību un pienākumus.

Noslēguma piezīme

Par filosofijas uzdevumu

Šī grāmata sākās ļoti vienkārši, proti, ar jautājumu: "Ko nozimē ietve?" Tā sākās ar jautājumu par vārdu izcelšanos un nozīmi.

Pārejot no vārdiem pie jēdzieniem, mēs nokļuvām teorētiskās filosofijas jomā. Jautājums par mūsu zināšanu izcelsmi tika izmantots, lai pamatvilcienos ieskicētu mūsu zinātniskās pasaules ainas tapšanu un apgaismotu filosofijas izšķirīgo nozīmi šajā procesā. Tāpēc tika pieminēta gan mūsu atomu teorijas, gan kosmoloģijas attīstība. Turklāt man bija svarīgi pierādīt, ka eksaktās zinātnes nepavisam nav atstājušas tālu aiz sevis filosofiju un ka tās joprojām ir atkarīgas no spekulatīvām metafiziskām ideju konstrukcijām. Vienlaikus tika arī uzsvērts, ka visām zināšanām, kas balstās uz pieredzi, ir pagaidu raksturs - vismaz pagaidām, jo mēs lepni norādām uz zinātnisko teoriju derīgumu aizvien mazākam laikposmam.

Aplūkojot jautājuma "Kāpēc?" kauzālo aspektu, t. i., jautājumu par cēloņiem, tika skarts arī teleoloģiskais aspekts - jautājums par notikumu, norišu mērķi. Tematā par jēgu, mērķi, nodomu, par visa galu mēs iedziļinājāmies jautājumā par pasaules morālo kārtību. Līdz ar to radās divi jautājumi - jautājums par pasaules iespējamo radītāju kā pasaules kārtības un mērķa garantu, kā arī jautājums par labo. Turklāt atklājās, ka, rigoristiski definējot labo, cilvēki ir spiesti negatīvi spriest par pasauli un tādējādi pasaules iespējamais radītājs tiek pakļauts kritikai.

Ja Dievam nevar ticēt, balstoties tikai uz morāliem pamatiem, tad cilvēkam ir jādzīvo ar atziņu, ka viņam pašam jārūpējas par sevi un savu laimi. Cilvēks nevar nedz paļauties uz Dievu, nedz arī klausīt velnam. Viņa uzdevums ir, izmantojot brīvu pašnoteikšanos un, balstoties uz prātu, šajā gadījumā uz morālo prātu, noteikt pašam savas rīcības likumus. Tāpēc šīs grāmatas kulminācija ir mēģinājums atainot filosofiskos centienus apjēgt vislabāko iespējamo sabiedrību. Pārejot no vienkāršiem jautājumiem pie svarīgākiem, mums jādomā par

Aristoteļa apsvērumu, ko tas formulējis sava darba "Nīkomaha ētika" sākumā, proti: visas filosofēšanas mērķis ir ētika, un tās vainagojums rodams politiskajā filosofijā. Tas, kurš apstājas pie valodas filosofijas, izziņas teorijas vai estētikas, nav aptvēris filosofijas jēgu.

Šajā apskatā, pārejot no sistemātiskām idejām uz vēsturisku attīstību, esmu centies parādīt, ka filosofija ir viens veselums. Tā ir joma, kur var izvirzīt jautājumu, kas pārspēj visu speciālo zinātņu specifiskos jautājumus, - jautājumu par pasaules jēgu. Vienkāršā atbilde, kas tiek sniegta šajā apskatā, ir šāda: jautājums par jēgu ir cilvēka jautājums, vienīgi mēs to varam izvirzīt un uz to atbildēt, ja savā rīcībā īstenojam to, ko uzskatām par jēgpilnu.

Ja man ir laimējies radīt lasītājā iespaidu, ka filosofija ir visintere­santākā zinātne, jo tā ir visaptveroša, radoša un ļoti nozīmīga, un mo-dināt lēmumu izlasīt kādu no minēto filosofu darbiem, tad šīs grāmatas mērķis ir sasniegts.

īsas ziņas par teksta minētajam personām

Agripa 110 Netesheimas (1486-1535) - vācu humānists, ārsts un filosofs.

Akvlnas Toms (1225 - 1274) - viens no ievērojamākiem viduslaiku sholastiskajiem filosofiem, kopš 1879. gada katoļu baznīcas oficiālais filosofs.

Aristotelis (382-322. p. Kr.) - Platona skolnieks, Maķedonijas Aleksandra skolotājs, senatnes ievērojamākais domātājs ar daudz-pusigām interesēm: pievērsies loģikai, metafizikai, politiskajai filosofijai, dabaszinātnēm.

Arjess Filips (1914 - 1984) - franču vēsturnieks, pasaules slavu ieguvis ar saviem pētījumiem par bērnu pasauli un nāves pār dzīvojumiem.

Bekons Frānsiss (1561 - 1626) - angļu politiķis un filosofs, kopā ar Dekartu tiek uzskatīts par jaunlaiku filosofijas un zinātnes pamatlicēju.

Benns Gotfrīds (1886 - 1956) - vācu dzejnieks.

Bentems Džeremijs (1748- 1832) —angļu filosofs, utilitārisma pamatlicējs, izveidojis laimes aprēķināšanas metodi.

Beržeraks Sirano de (1619 - 1655)-franču rakstnieks, arī utopiski satīrisku romānu autors.

Bors Nīlss (1885 - 1962) - dāņu fiziķis, pēc planētu sistēmas parauga izveidojis atoma modeli.

Bruno Džordāno (1548 - 1600) - itāliešu filosofs, kopernikāniskās astronomijas piekritējs, sadedzināts kā ķeceris.

Darvins Čārlzs (1809 - 1882) - angļu dabaspētnieks, modernās evolūcijas teorijas pamatlicējs.

Dekarts Renē (1596 - 1650) - franču filosofs, ar saviem darbiem no jauna pamatojis filosofiskās un zinātniskās domāšanas metodes un noteikumus.

Dēmokrits (460 - 370) - sengrieķu filosofs, ievērojamākais antīkās atomteorijas pārstāvis.

Diogens (412 - 323) - sengrieķu filosofs, savā dzīvē īstenojis materiālās pieticības ideālu.

Einšteins Alberts (1879 - 1955) - vācu fiziķis, relativitātes teorijas pamatlicējs.

Empedokls (483 - 424) - sengrieķu filosofs, izveidojis pasaules modeli, kurā savstarpēji pretēji spēki - mīlestība un naids - no četriem pamatelementiem (uguns, gaisa, ūdens un zemes) rada aizvien ko jaunu.

Epikūrs (342 - 271) - sengrieķu filosofs, pārstāv mācību par personisko laimi mērenā baudā bez politiskas darbības.

Eratostens no Kirēnes (ap 284 - ap 202) - grieķu matemātiķis un astronoms, noteicis Zemes apkārtmēru.

Feierbahs Ludvigs (1804 - 1872) - vācu filosofs, materiālistiski orientēts reliģijas filosofs, Dievu izskaidro kā cilvēku priekšstatu ideālu.

Galilejs Galileo (1564 - 1642) - itāliešu dabaszinātnieks un filosofs, kam bija jāatsakās no savām atziņām Romas inkvizīcijas priekšā.

Gēte Johanns Volfgangs (1749 - 1832) - vācu dzejnieks, kas sarakstījis filosofisko drāmu ŤFaustsť.

___________________ _J 149

Hakslijs Oldoss (1894 - 1963) - angļu rakstnieks un kultūrkriti-ķis, sarakstījis vienu no svarīgākajām 20. gadsimta filosofiskajām utopijām.

Hābermass Jirgens (dz. 1929) - vācu filosofs un sociologs, patlaban ievērojamākais sabiedriski kritiskās filosofijas pārstāvis Vācijā.

Hāns Oto (1879 - 1968) - vācu dabaszinātnieks, kam pirmajam izdevies eksperimentāli sašķelt atomu.

Hēgelis Georgs Vilhelms Fridrihs (1770 - 1831) - vācu filosofs, kas mēģinājis Ťdialektiskiť aprakstīt īstenību, t. i., izklāstīt pasaules un domāšanas attīstību kā vienu kustību, kas izriet no pretēju spēku mijiedarbības.

Hekels Ernsts (1834 - 1919) - vācu dabaspētnieks un materiālis-tiski orientēts filosofs.

Hērakleits (544 - 483) - sengrieķu filosofs, kam pieder tēze, ka visa pasaule nemitīgi mainās, neviena parādība nesaglabājas nemainīga: ŤViss plūst.ť

Hobss Tomass (1588-1679) - angļu filosofs, izstrādājis teoriju par stipru absolūtisma

valsti.

Kampanella Tommazo (1568 - 1639) - itāliešu filosofs, sarakstījis darbu ŤSaules pilsētať - komunistisku utopiju par ideālu sabiedrību.

Kants Imanuels (1724- 1804)-vācu filosofs, viens no ievēroja-mākajiem jaunlaiku filosofiem, kļuvis slavens ar saviem darbiem ŤTīrā prāta kritikať un ŤPraktiskā prāta kritikať.

Keinss Džons Meinards (1883 - 1946) - angļu ekonomists, iz-veidojis teoriju, ka valsts var un ka tai vajag regulēt tirgu.

Kestners Ērihs (1899 - 1974) - vācu rakstnieks, pazīstams bērnu grāmatu autors, asprātīgs satīriķis.

Kjērkegors Sērens (1813 - 1855) - dāņu filosofs un teologs, kam ir bijusi liela ietekme uz moderno eksistenciālo filosofiju.

Koperniks Nikolajs (1473 - 1543) - astronoms, kas ģeocentrisko pasaules ainu aizstājis ar heliocentrisko sistēmu.

Kritijs (ap 460 - 403) - grieķu filosofs, izstrādājis teoriju par reliģijas rašanos un tās funkciju.

Ksenofans (580 - 485) - grieķu filosofs, kritizējis Homēra dievus to pārliecīgi cilvēciskas izturēšanās dēļ.

Leibnics Gotfrīds Vilhelms (1646 - 1716) - vācu filosofs un enciklopēdists, pievērsies Dieva aizstāvēšanai, teodicejai.

Leikips (ap 460. g. pirms Kr.) - grieķu filosofs, Dēmokrita skolotājs, viens no senā atomisma pamatlicējiem.

Leonardo da Vinči (1452 - 1519) - itāliešu ģēnijs, universālākais renesanses kultūras pārstāvis, bijis inženieris, gleznotājs, zinātnieks un filosofs.

Lesings Gotholds Efraims (1729 -1781) - vācu rakstnieks, ievērojams apgaismotājs, uzrakstījis drāmu ŤNātans Gudraisť.

Loks Džons (1632 - 1704) - angļu filosofs, liberālās buržuāziskās valsts teorijas pamatlicējs.

Ļeņins, īstajā vārdā Vladimirs Iļjičs Uļjanovs (1870 - 1924) - krievu politiķis un filosofs, turpinājis Marksa aizsākto kapitālisma kritiku, izveidojis boļševismu kā politisku kustību un nodibinājis padomju valsti.

Mandevils Bernards (1670 - 1733) - angļu rakstnieks, fdosofs, sarakstījis ŤFabulu par bitēmť, kurā mēģinājis satīriski pierādīt, ka no personiskiem netikumiem rodas sabiedriska labklājība.

Markss Karls (1818-1883) - vācu filosofs, emigrācijā Anglijā uzrakstījis ŤKapitāluť, fundamentālu buržuāziskās sabiedrības un tās teorijas kritiku.

Mendeļejevs Dmitrijs (1834 - 1907) - krievu ķīmiķis, izveidojis ķīmisko elementu periodisko sistēmu.

Mills Džons Stjuarts (1806 - 1873) - angļu filosofs, kas, tāpat kā Dž. Bentems, pārstāv utilitārismu.

Monteskjē Šarls Luijs (1689 - 1755) - franču fdosofs, sarakstījis darbu ŤPar likumu garuť, izstrādājis teoriju par varas sadalīšanu.

Mors Tomass (1478 - 1535) - angļu valstsvīrs un filosofs, sarakstījis grāmatu ŤUtopijať, kurā ceļojuma apraksta veidā mēģināts attēlot, kā saprātīgi ir organizējama sabiedrība.

Ņūtons Izaks (1643 - 1727) - angļu dabaszinātnieks, klasiskās fizikas pamatlicējs..

Okams Viljams (1285 - 1347) - angļu teologs un filosofs, akcentējis domu, ka filozofija un teoloģija ir stingri jānošķir.

Orvels Džordžs (1903 - 1950) - angļu rakstnieks, sarakstījis utopisku romānu "1984.

gads".

Paskāls Blēzs (1623 - 1662) - franču matemātiķis, filosofs, (racionālisma virziena priekštecis.

Platons (427 - 347) - sengrieķu filosofs, Sokrātā skolnieks, pamatojis Ťmācību par idejāmť un sarakstījis divas nozīmīgas grāmatas par vislabāko un otru labāko valsti.

Polibijs (201 - 120) - grieķu vēsturnieks, izstrādājis teoriju par varas sadali valstī, pamatojoties uz Platona un Aristoteļa atziņām.

Protagors (480 - 410) - sengrieķu filosofs, ievērojams sofists, formulējis slaveno atziņu ŤCilvēks ir visu lietu mērsť.

Ptolemajs (100 - 160) - sengrieķu astronoms, mācījis Aleksandrijā, izstrādājis ģeocentrisko pasaules sistēmu, kas izmantota līdz pat 16. gad- simtam.

Ruso Žans Žaks (1712 - 1778) - franču filosofs, rakstījis par sabiedrisko līgumu, kas ietekmējis Kantu un Marksu.

Smits Ādams (1723 - 1790) - skotu ekonomists, darbā ŤNāciju labklājībať izsmeļoši aprakstījis buržuāzisko saimniekošanas veidu.

Sokrāts (469 - 399) - sengrieķu filosofs, sofists, kritisks domātājs: ŤEs zinu, ka neko nezinu.ť Sokrātā skolnieks Platons izmantojis viņa tēlu savos darbos. Pats Sokrāts rakstveidā neko nav atstājis.

Spinoza Benedikts (1632 - 1677) - nīderlandiešu filozofs, sarakstījis ŤTeoloģiski politisko traktātuť, likdams pamatus apgaismības reliģijas kritikai, pats bijis panteists.

Šopenhauers Arturs (1788- 1860)-vācu filosofs, aizstāvējis pesimistisku filosofiju.

Talēss no Milētas (625 - 545) - sengrieķu filosofs, kas, balstoties uz astronomijas zināšanām, 585. gadā paredzējis Saules aptumsumu, aizstāvējis tēzi, ka viss radies no ūdens.

Vekhrlins Vilhelms Ludvigs (1739 - 1792) - švabu publicists.

Vilsons Čārlzs (1869 - 1959)-angļu fiziķis, 1911. gadā pirmo reizi novērojis atomu daļiņas.

Voltērs, īstajā vārdā Mari Fransuā Aruē (1694 - 1778) - franču apgaismotājs, dzejnieks, vēsturnieks, filosofs, publicists, ar savu personību dziļi ietekmējis laikmetu.

Zamjatins Jevgeņijs (1884 - 1937) - krievu rakstnieks, sākotnēji Ļeņina līdzgaitnieks, Hakslija un Orvela priekštecis, 1924.gadā sarakstījis darbu "Mēs" - kritiski utopisku romānu pret diktatūru.

Zēnons Elejietis (ap 490 - 430) - sengrieķu filosofs, slavens ar saviem paradoksiem.

Žans Pols, īstajā vārdā Johans Pauls Fridrihs Rihters (1763- 1825) - vācu rakstnieks, kura apceres par estētiku saglabājušas kultūrvēsturiskas vērtības.

Rolands Simons - Šefers. "Maza filosofija berenīkei"

"Krauklītis" Aizkraukle 1997

Apgāds "Krauklītis", Lāčplēša ielā 7, Aizkrauklē, LV-5101. Tālrunis 8-251-24921 Reģ. apliecība Nr. 2-0574

Pārstāvniecība Rīgā, Zaubes ielā 6, tālruņi 2-373127, 2-370064, LV-1013. Iespiests SIA "Krauklītis" tipogrāfijā Lāčplēša ielā 7, Aizkrauklē, LV-5101. Tālrunis 8-251-24923 Pašūt. Nr. 01-06-5287

[1] no vācu valodas atdzejojis pēteris jurciņš.

[2] no vācu valodas atdzejojis Peteris Jurciņš.