sci_psychology Nadežda Tefi Pagātnes pareģotājs

Nadežda Tefi

Pagātnes pareģotājs

Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1968

lv ru
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 27 June 2010 6BE8588F-D685-4B96-B08E-369A7E3310A9 1.0 Pagātnes pareģotājs

N. Tefi

Pagātnes pareģotājs

Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1968

GAIŠIE SVĒTKI

Kā lāpa no viena uz otru pārsvie­dās priecas vēsts, Un kā lāpas ikviens no tās savu guni dedza.

No teiksmām par pirmo kristiešu dzīvi

Samosovs stāvēja sadrūmis, skatījās uz diakonu, kas kvēpināja vīraku, un domās viņam sacīja: «Vicini, vi­cini, — domā, līdz arhierejam aizvicināsi? Gaidi vien!»

Viņš lēnām, bet noteikti ar elkoni pastūma nost bla­kus stāvošo puišeli, lai piesprauktos tuvāk priekšnie­kam, kas arī tepat pātaroja. Gribējās, lai viņu ierauga — tāpēc arī atnāca. Priekšnieks bija kopā ar sievu un sievasmāti.

«Sievu atvedis!» Samosovs pārkrustījās. «Ak tu mūli tāds, ak tu mūli! Pašai 40 mīļāko, bet atnākusi uz baz­nīcu. Kā vienmēr, izkrāsojusies. Kaut dieva priekšā būtu kaunējusies! Un viņš, muļķis, pūra dēļ apprecējās. Viņa, zināms, bija gājēja. Neies jau badu mirt!»

—   Kristus ir augšāmcēlies! — priesteris pasludināja.

—   Patiesi augšāmcēlies! — izjusti atbildēja Samo­sovs.

«Un sievasmāti atvedis! Nu kā lai neved! Atstās mā­jās — vai nu traukus sadauzīs, vai ugunsdrošo skapi

uzlauzīs. To vien šī zina kā ar meitām tirgoties. Sadzemdējusi kroples un tirgojas. Pat pieklājīgu cepuri vecenei nav nopirkušas! Tīši uzbāzušas galvā vecu galošu. Vi­siem par apsmieklu. Neko teikt! Parāda mātei godu. Lai nu kā, viņa taču jūs visas dzemdējusi! Tur nekā nevar grozīt! Vicini, vicini savu kvēpekli! Arhimandrīts! Domā, dabūsi metropoliju.»

Dievkalpojums beidzās. Samosovs godbijīgi pienāca klāt priekšniekam.

—   Patiesi, he-he!

Viņi sabučojās.

Noskūpstīja roku priekšniecei. Noskūpstīja sievas­mātei.

—     He .. . he! Kāds prieks redzēt šajā vienkāršu ļaužu pūlī nedziestošu ticību derībai… kura … Sieva? Nē, viņa, zināt, palika mājās saimniekot… īsta bībeles Marta.

Iznācis no baznīcas, Samosovs vēl kādu bridi jutās aizkustināts no sastapšanās ar priekšnieku un puķu ode­kolona smaržas ūsās. Bet pamazām viņš atjēdzās:

«Neielūdza vis uz lieldienu maltīti! Būtu papriecāju­šies . . . Stiepj roku pretī — lai bučo! Diez vai daudz gri­bētāju atradīsies.»

Samosovs pārnāca mājās.

Pie galda sieva un meita. Uz galda šķiņķis un pasha. Sievai ģīmis tāds, it kā viņu visu laiku lamātu: samul­sis un aizvainots. Meitas lielais deguns sašķiebies maz­liet uz labo pusi un pavilcis līdzi kreiso aci, kura šķielē un raugās aizdomu pilna.

Samosovs bridi padomāja: «Ehē! Iedomājušās, ka es šīm dāvanas nesīšu!»

Viņš piegāja pie galda un uzcirta ar dūri:

—    Velns parauj! Kas jums atļāva bez manis sākt liel­dienu maltīti?

—   Ko? — sieva brīnījās. — Mēs domājām, ka tu esi pie priekšnieka. Pats taču teici.. .

—   Ne savās mājās nav miera, — Samosovs gandrīz vai apraudājās. Viņam ļoti gribējās šķiņķa, bet skandāla laikā ēst nepieklājās.

—   Pasniedz man tēju manā istabā!

Noblaukšķēja durvis, un viņš aizgāja.

—   Cits, no baznīcas pārnācis, būtu teicis: «Dievs svētī!» — sacīja meita, ar vienu aci šķielēdama uz māti, ar otru uz šķīvi. Bet pie mums jau nekas nav tā kā pie cilvēkiem!

—   Par kuru tu to saki? — ar mākslotu ziņkāri jautāja māte. — Par tēvu? Kā tu drīksti apsmiet? Tēvs cauru dienu kā zirgs, muguru neatliecis, raksta, atnācis mājās paēst svētku maltīti, bet šī pat neiedomā pateikt: «Kris­tus ir augšāmcēlies!» Prātā tikai Andrejs Petrovičs. Esi jau gan tu viņam briesmīgi vajadzīga! Un ar ko tad tu domā pievilkt! Vai ar necienīgu izturēšanos pret vecā­kiem, ko? Meitene, kura sevi ciena, rūpējas, kā palīdzēt vecākiem, kā pašai nopelnīt naudu. Jūlija Pastrana, vai kā viņu tur … jau divus gadus uztur vecākus un palīdz radiniekiem.

—   Bet vai tad es esmu vainīga, ka jūs man neesat devuši smalku audzināšanu. Ar smalku audzināšanu ļoti viegli gan sarakstīšanos uzsākt, gan visu ko.

Māte cienīgi piecēlās.

—  Pasniedz tēju manā istabā! Paldies! Samaitāja svētkus.

Viņa aizgāja.

Līksmi apkārt skatīdamās, ar priekā kvēlojošu seju, istabā ienāca virtuvene, rokā nesdama sarkanu olu.

—  Apsveicu, jaunkundz, ar Kristus augšāmcelšanos!

Lai dievs jums dod visu iabāko. Precinieku labu un jaunu, un naudīgu.

—   Vācies pie velna! Bezkauņa tāda! Bāžas virsū!

—  Kungs apžēlojies! — virtuvene kāpās atpakaļ. — Kāpēc tad tā? Nu kā lai nesaka cilvēkam: «Kristus ir augšāmcēlies!» Ģīmis man tiešām sarkans. Nav vārdam vietas. Visu dienu vārīju un cepu. No noguruma vien sa­sarku. Plīts visu dienu kuras. Tāds karstums, ka elpu nevar atvilkt. Laiks karsts. No rīta smidzināja lietus. Pagājušajā gadā bija daudz vēsāks. Uz rīta dievkalpo­jumu gājām, sniegiem sniegot.

—  Vai jūs liksiet mani mierā! — jaunkundze iespie­dzās. — Teikšu mammai, lai jūs padzen.

Viņa ātri pagriezās un devās prom tādā gaitā, kādā vienmēr iet saimnieces, kad sarājušās ar kalpotājiem: maziem solīšiem, sperot tos ātri, bet virzoties uz priekšu lēnām, šūpojot gurnus un izriežot krūtis.

—   Br-riesmīgi baidos! — virtuvene iedziedājās nopa­kaļ. — Ai, kā nobiedējāt!… Vispirms algu izmaksājiet un tad plātieties! Es varbūt kopš ziemassvētkiem no jums piecnieku pat paost neesmu dabūjusi. Novākšu galdu un likšos gulēt un nekādu tēju nepasniegšu. Mek­lējiet katordznieku! Tas jums naktī tēju pasniegs.

Viņa paņēma no galda netīru šķīvi un, kā to dara ve­cas sievas, kuras tur tikai vienu kalponi, ielika tajā ka­roti, uz karotes otru šķīvi, uz šķīvja glāzi, uz glāzes trauku ar šķiņķi un jau gribēja uz šķīvja likt vēl paplāti ar tasītēm, kad viss nogāzās uz grīdas.

—   Pagalam ir!

Rokā palika viens — galvenais šķīvis.

Virtuvene padomāja, padomāja un iesvieda ari to ko­pējā kaudzē.

Viņa pakasīja zem lakatiņa aiz auss un pēkšņi, it kā kaut ko atcerējusies, devās uz virtuvi. Tur uz soliņa sēdēja izkāmējis kaķis un laka no bļodiņas pienu ar ūdeni. Kaķa priekšā bija notupusies meitene — «bārenīte trauku mazgāšanai». Viņa skatījās un mudināja:

—        Loc, loc, ■— ak tu tētit! Saēdies, esi diezgan gavē­jis! Ar labu ēdienu, tā teikt, vienā stundā atkopsies!

Virtuvene sagrāba meiteni aiz auss:

—       Kas tur ēdamistabā traukus sadauzījis? Ko? Vai tāpēc tevi tur, lai tu traukus plēstu? Ak tu žurka! Redz, ko sadomājusi! Ej piekop ēdamistabu. Rīt tu dabūsi, draņķe tāda!

Meitene sabiedēta ieraudājās, izšņaukājās priekšautā, paberzēja ausi, izšņaukājās brunču stērbelē, iepinkšķē- jās, izšņaukājās galvas lakatiņa stūrī un pēkšņi, pie­skrējusi pie kaķa, nogrūda to uz grīdas un iespēra tam ar kāju.

—       Un pazūdi, rīma tāds! Glābties nevar no jums, ne­šķīsteņiem. Tikai pienu leksīt vien zina. Kaut tu ātrāk nosprāgtu!

Kaķis, ar kāju pamudināts, izspruka trepēs, tik tikko paspējis asti izraut, — gandrīz vai durvīs iecirta.

Viņš aizslēpās aiz samazgu spaiņa, ilgi nepakustēda­mies sēdēja, noprazdams, ka varenais ienaidnieks var­būt viņu meklē.

Pēc tam viņš izgāza savas bēdas un neizpratni sa­mazgu spainim. Bet spainis vienaldzīgi klusēja.

—   Ņau, ņau!

Tas bija viss, ko viņš prata.

Vai tad te kāds ko varēja saprast?

SALDĀS ATMIŅAS

(Auklītes stāsts)

Tie nav mūsu ziemassvētki. Basurmaņu. Mūsējiem tie pat ne tuvu nav līdzīgi. Pie mums dažreiz tāds sals uzsveļ, ka elpu rauj ciet, — tā tik skaties, ka deguns neno­krīt. Sniegu saputina tā, ka dieva pasaulīte nav re­dzama. No pulksten trijiem tumsa. Kungi sodās, kāpēc petroleju daudz dedzini, — bet vai tad lai vistiņas ķertu.

Eh, labi bija!

šeit, āre, jaunkundzes zeķītēs skraida, irgojas. Nē, ej tu tur pairgojies, kad sniegs pāri jostas vietai un vārna lidojumā nosalst. Pairgojies tad!

Skatos uz šejienes bērniem, pat žēl kļūst. Nesaprot viņi mūsu — krievu eglītes. Labi gan bija!

It īpaši sādžā. Atceros, dzīvoju pie muižniekiem Jeremejeviem. Kungs tur bija tāds sevišķs. Izglītots, nikns. Un viņam patika vienmēr pašam līmēt kartona figūri­ņas eglītei. Gadījās, vēl mēneša pusotra pirms ziemas­svētkiem sāk strīdēties ar kundzi. Viņa saka — izraksti no Maskavas, un nebūs nekāda bēda. Bet viņš — ne­parko! Pat dzirdēt negrib.

Sapērk zeltītus papīrīšus, stieples, saplēš kundzei vi­sas kastītes, ieslēdzas kabinetā — un nu tik vāra līmi. Smaka no šīs līmes tāda kā no puvekļiem. No smirdoņas kundzei migrēna, māsiņai slikta dūša. Runcim arī ne­labi. Bet viņš tik vāra un vāra.

Un tā gandrīz nedēļu. Kļūst nikns kā suns pie ķēdes. Ne vairs laikā ēd, ne laikā iet gulēt. Izskrien, aprej, kas tik ceļā patrāpās, un atkal iekšā istabā līmēt.

Visa seja melna, bārda ar līmi, rokas ar zeltījumu. Un, galvenais, prasīja, lai bērni neko nezinātu. Gribēja pārsteigt.

Nu bet bērni, protams, atceras, ka uz ziemassvētkiem ir eglīte. Un, protams, jautā. Teiksi «nē» — brēc. Teiksi «jā» — skrien laukā kungs, un tad jau nu tiešām lasies labāk no ceļa.

Reiz kungs iegāja guļamistabā no bārdas foliju izsu­kāt, bet es pietiekami nepieskatīju bērnus. Tie — žviks — kabinetā un nu visu ieraudzīja. Dzirdu — spiedz, kliedz.

—  Nelieši, — kungs kliedz, — likšu visus stallī nopērt!

Labi, ka māsiņa ģībstot saplēsa lampu, tā nu viņš uz­krita tai virsū. Kundze pēc tam viņu nomierināja.

—   Bērni, — viņa saka, — varbūt arī nesaprata, kā­pēc tas tā. Es viņiem, — saka, — paskaidroju, ka tu esi sajucis prātā un griez papīrīšus.

Ar to tad nepatikšanas bija pāri.

Bet pēc tam gadījās — sabrauc no skolas vecākie bērneļi. Ak tu prieki! Vispirms tad nu jāskatās, kādas kuram atzīmes. Nu protams, kādas gan puikām var būt atzīmes. Zināms — vieninieki un nulles. Nu protams, kundzei trīs dienas migrēna. Troksnis, kliedzieni, pats ārdās.

—   Cūkas iesiet ganīt, pie kurpnieka nodošu . ..

Zināms, tēva sirds bērnus žēlo — vienu aiz matiem, otram pa sprandu.

Bet vecākā jaunkundze atbraukusi no kursiem, — kas tad tas? Skatāmies, uzacis nopindzelētas. Nu tad viņš lika manīt tai par šīm uzacīm.

—       Tu, — viņš saka, — šodien uzacis esi nopindzelējusi, bet rīt iesi un aizdedzināsi māju, ko?

Jaunkundze — histērijā. Visi brēc, kungs vai plīst no dusmām. Nu tad papriecājāmies gan.

Skaties, jau ziemassvētki klāt.

Aizsūtījām kučieri nocirst eglīti. Kučieris, protams, bija piedzēries un eglītes vietā atstiepa apsi. Noslēpa to klētī, neviens jau neredzēja, tikai lopkope saimes istabā stāsta:

—       Ak tad tādu eglīti, tā teikt, kungi šogad sado­mājuši.

—   Kādu tad?

—   Nu, — viņa saka, — apsi.

Un tad tik gāja va]ā. Kungs gan lāgā nesaprata, kas un kā, tomēr ņēma un padzina dārznieku. Bet dārznieks gāja piekaut kučieri. Tas, kaut arī bija pavisam pilnā, dārzniekam pamatīgi sadeva.

Bet pavārs Ivans Jegorovičs skatījās, skatījās un ņēma un sagāza visu mērci kā stāv samazgu spainī. Vienalga, saka, pastardiena klāt!

—   J-jā, ļoti priecīgi mums bija ziemassvētki!

Bet, kad sabrauc viesi, — tad jau nu pavisam prie­cīgi. Ielūdz sešus cilvēkus, bet sarodas vienpadsmit. Tas, protams, nebūtu nekas — visiem pietiktu, tikai kungam patika, lai pie mums viss būtu akurāti. Viņš, gadās, katram salīmējis kaut kādu aizvainojošu dāva­niņu. Ja, teiksim, cilvēks ir iemetējs, tad viņam glāzīti, bet uz tās uzraksts: «Piecpadsmitā». Nu tam taču ne­ērti. Bērniem vai nu žagaru, vai ko citu nepatīkamu. Tie, protams, bļauj. Bez tā taču nevar iztikt.

Kundzei sinepju kārbu aplīmējis ar zeltu un uzrakstī­jis: «Pret priekšlaicīgām krunkām». Bet savai māsiņai loksni mušpapīra — «precinieku ķeršanai».

Māsiņa, protams, paģībst. Kundzei migrēna. Bet vis­pār — tā nekas, jautri. Viesiem ari visādi jociņi. Bet tie, protams, izliekas, ka nemana. Dažam labam seja galīgi greiza, bet tas neko — pašvīkā ar kāju un priecājas.

Nu un mums, kalpiem, tāpat izsniedza dāvanas. Daž­reiz nekas — labas, tomēr mums patīk nopelt. Kā tikai rodas brīvs brīdis, tā skrienam uz saimes istabu vai meitu istabu kungus sunīt.

Visvairāk dāvināja kleitu drānas. Un tā nu drānu arī apspriežam. Gan plāna, tā teikt, gan krāsa ne šāda, ne tāda, gan šaura, gan maz, un tā, gadījās, sevi tik dikti sarūgtinājām, ka ausīs sāka dūkt.

—   Skopuļi!

—   Knauzeri!

—   Strādā viņiem kā suns.

—   Diena vai nakts.

—   Pateicību negaidi.

Mums ļoti patika kungus pasunīt.

Bet arī viņi — kā tik viesi projām, tā sasēžas ap galdu un sunī viesus. Tā un tā sēdējuši, tā un tā ēduši, tā un tā skatījušies. Jautri! Reizēm tā aizrunājas, ka ne­iet ne gulēt. Nu bet es, visu laiku atrazdamās istabā, arī iemetu pa vārdiņam. Dažreiz mazliet piemeloju — lai būtu jaukāk.

Bet no rīta, pašos ziemassvētkos, brauca uz baznīcu.

Kučieris, protams, piesūcies, bet dārznieku padzinuši, tā ka nav kas sajūdz. Sauc vai nu ganu, vai ari izlīgsti ar dārznieku. Jo dārznieks, kaut arī padzīts, tomēr sēdēja virtuvē un ēda vakariņas un brokastis, un viss bija, kā pienākas, tikai viņš visu laiku sodījās. Bet līdz baznī­cai tomēr septiņas verstis — kājām neaizskriesi. Kungs dusmās sāka lauzt eglīti, no galotnes notrūka ābols un viņam pa pieri, uzsita punu, un viņš nomierinājās. Pār­gāja.

Jautrība un izpriecas laiks skrien atri. Divas nedē­ļas — kā viena dieniņa. Bet tad vecākie bērni jāved atkal uz skolu.

Pa brīvdienām izēdušies, izlaidušies slinkumā, palikuši rupji pret vecākiem un vairs negrib iet uz skolu.

Atceros — Mišeņka tīšām ielēja sev acīs tinti, lai sa­slimtu. Kliedzieni, tracis, uztraukums. Nezina, ko vis­pirms darīt, — pērt vai trenkt pēc ārsta. Palika gan­drīz vai ar vienu aci. Bet Fedju un Vaseņku notvēra stallī — viņi gribēja zirgiem iedot pulveri, lai tie sa­sprāgtu un nebūtu ar ko braukt uz pilsētu. Ak tu res­gaļi!

Tad nu ziemassvētki beigušies. Un pec svētkiem patī­kami atcerēties.

Eh, labi bija!

LIELAIS GAVĒNIS

Veca tirgone, policijas uzrauga atraitne un ubadze dzer tēju.

Tēja nav vis kaut kāda, bet īsta gavēņa tēja un ne jau ar vienkāršu cukuru, kas, kā zināms katram izglīto­tam cilvēkam, tiek tīrīts caur suņa kauliem, bet ar ga­vēņa cukuru, kas vispār netiek tīrīts, bet, gluži otrādi, tiek piesūcināts ar dažādām augļu sulām un man­delēm.

Visām trim sarunu biedrenēm katrai sava īpatnēja seja, kā jau piederas.

Tirgonei deguns zils, tīšuprāt, lai ļaudis melstu, ka viņai patīk iemest.

Policijas uzrauga atraitnei acis caururbjošas un rau­gās vienmēr tur, kur nevajag: uz tirgones degunu, uz ieplīsumu brunčos, uz caurumu galdautā, uz robaino tējkannu.

Ubadzes seja tāda, kādas mēdz būt vecenēm, kas visu mūžu noņēmušās ar kungiem, — līdzīga šķīvim, uz kura uzbērts kaut kāds kapāts draņķis: viss sīks, viss šķībs, viss neizskatīgs.

—       J-jā, paldies dievam, — ubadze saka. — Tad no­dzīvojām gan līdz gavēnim.

—        Tikai jāsaprot, ka gavēnis nav domāts tam, lai cil­vēks priecātos, bet gan lai šķīstītu miesu un garu, — atraitne piebilst un šķielē uz lielu gabalu gavēņa cu­kura, kuru ubadze paslēpusi pie tasītes.

Ubadze delikāti ievirza sarunu citā gultnē.

—   Tēvs Jevmeņijs labi notur dievkalpojumus. Vareni.

—        Ka labi notur dievkalpojumu, par to es nestrī­dos, — atraitne aizvainota sakniebj lūpas, — bet, ka visu gavēni ēd zivis, tas vairs nav godīgi.

—       Viņi ir mācīti. Viņiem nav jāstāsta, ko var un ko nevar, — tirgone samierinoši piebilst.

—  Lai ir mācīti. To taču neviens nenoliedz. Man pa­šai meita beidz proģimnāziju. Bet lai es ķertos pie zi­vīm, — tad jau labāk likties zārkā.

—   Kungi vienmēr gavēnī ēd zivis, — saka ubadze, un var just: lai gan tas ir grēks, ar kungiem viņa lepo­jas. — Zivju zupu vāra no ķīšiem, cep pīrāgus, vāra stori, žāvē sīgas. Bet pie Daņiloviem taisīja vārītu nelmu.

—  Ak nelmu? Tādas zivs nemaz nav, — atraitne aizvainojās.

—   No Sibīrijas bija atveduši.

—  Vēl ko neizdomāsi! Ko gan viņa nevar sarunāt! No Sibīrijas šai zivis vedīs.

—   Bet es, — tirgone nopūtās, — ļoti mīlu zivis. Se­višķi sālītas. Salīta zivs — taisni vai nomirt var .. .

—   Bet ņemt storīti un apliet. . .

—  Mīļā! — tirgone tīksmīgi atbild. — Mīļā! Store nu gan kož makā. Kož makā gan storīte!

•— Nu kaut vai zandartu. Var jau ari zandartu mērcē.

—   Ari zandarts tagad kož makā. Pat Joti kož.

—   Nu tad ņem breksi. No brekša ari var, ja labi. . .

—   Breksis ari kož makā.

—   Jums tikai visas kož makā. Jūs esat par daudz bai­līga, — atraitne ironizē.

Tirgone smagi nopūšas.

—   Redz, kad vīrs bija dzīvs, tad ēdām zivtiņas un nekā nebaidījāmies. Bija pārticība, un nekādus sani­tārus netikām redzējuši. Bet tagad staigā un izošņā. Atnāk viens — paošņā, atnāk otrs — paošņā. Tpū! Tikai no viņu deguniem vien prece man ar sēnēm apau­gusi, ar pelējumu apmetusies. Prece ir maiga, — vai tad tā var panest cilvēka degunu. Slikti tagad klājas. Vīrs man bija jauns, skaistulis. Vīrietis uz goda. Reiz viņam atgadījās nelaime. Viņš gāja uz pastu nosūtīt par pre­cēm naudu; tūkstoša pusotra viņam bija klāt. Bet pasts toreiz atradās vecajā mājā, netālu no mums. Viņam bija jāiet pa gravu gar ganībām. Vieta vientuļa. Viņš vienmēr ņēma līdz revolveri. Spēka pilns bija, — vārdu sakot, piens un asinis. Tā viņš iet, un pēkšņi, nez no ku­rienes radies, viņam priekšā puisis. «Stāt!» viņš kliedz. «Ja ne, tad — beigas.» Vīrs apstājās. «Ko tev vajag?» viņš prasa. — «Atdod naudiņu,» saka puisis, «visu, kas tev ir, tikai labi ātri,» viņš saka, «man nav vaļas tūļā­ties.» Un ko jūs domājat? Cits būtu līdz nāvei nobijies. Bet manam vīram ne silts, ne auksts. Mierīgi izņēma naudu un atdeva laupītājam. Tas naudu paņēma un stingri jo stingri pieteica nestāstīt ļaudīm. Vīrs atgrie- zās-mājās, aizslēdza visas durvis un čukstot man izstās-*» tīja. Bet vairāk nevienam. Tad nu gan es brīnījos! Cits viņa vietā aiz bailēm diez ko būtu izdarījis. Gan būtu kliedzis, gan šāvis, gan aizstāvējies, bet viņam ne silts,

ne auksts. Tāda otra meklēdams neatradīsi. Nu un no­mira. Labiem ļaudīm jau nav lemts ilgi dzīvot!

—   N-jā, — nopūšas ubadze un paceļ acis uz netīra­jiem griestiem. — Tādi acīmredzot ari tur ir vajadzīgi!

—   Runāja, ka esot pārdzēries — no tā arī nomiris, — iebilst atraitne, nesatricināmi skatīdamās uz tirgones degunu. — Kas tad man! Kā pirku, tā pārdodu.

—  Nestāsti pasakas! — atcirta tirgone. — Mans vīrs no apvārdošanas nomira, nevis no pārdzeršanās. To tev pat zīdainis pateiks, kur nu vēl…

—   Tādas slimības nu gan nav. Apvārdošana! Kas tad tā par slimību? Man meita mācās proģimnāzijā. Katrai slimībai ir mikrobs, bet par tādu apvārdošanu neviens pat dzirdējis nav.

—   Kungs apžēlojies! — klusā sašutumā izsaucas ubadze un pat noslauka muti, lai būtu ērtāk iebilst, ja tirgonei ievajadzētos viņas palīdzības.

Bet tirgonei dūšas netrūkst.

—   Meita! Tev meita mācoties proģimnāzijā! Bet esi tu man prasījusi, vai es ko gribu dzirdēt par to tavu meitu! Bāžas man virsū ar savu meitu. Neskatās, ka lielais gavēnis, nekā, bet ar visādiem, kungs piedod, niekiem …

—• Pareizi, pareizi! — piebilst ubadze. — Neskatās, ka gavēnis… Kad es pie vācieša dzīvoju — pie Augusta Ivaniča — viņš vienmēr klusajā nedēļā ga­vēja. «Man,» viņš saka, «šķiņķis būs gardāks svētkos, ja es pēdējo nedēļu būšu ēdis' gavēņa ēdienus.»

—   Redzat nu! Vācietis — pat tas saprata, ka dvēsele jāglābj!

—  Saprata, saprata tavs vācietis, — mēdījās atraitne, pieceldamās no krēsla. — Saprata-a. Viņš laikam tevi ar Sibīrijas zivīm baroja. Izrakstīja no Sibīrijas! Hi, hi!

Aklu joki! Skaties, saimniec, viņa tev, vecai vārnai, ga­vēņa cukuru nočiepusi. Nekas, nekas! Redz, tur zem tasītes guļ.

—       Ak tu neliete! — notricināja ubadze. — Man jau nu ļoti jūsu cukura vajag! Pat redzējusi neesmu jūsu apsūkāto cukuru.

—       Ak man cukurs apsūkāts?! — saniknota kliedza bodniece. — Ā-ārā! Lai pat smakas no jums …

—        Inteliģentam cilvēkam ir pilnīgi neiespējami jūsos klausīties. — Policista atraitne nopurināja druskas no apģērba un cienīgi aizgāja.

—   Arā! — vēlreiz nobrēca tirgone.

Ubadze saknieba lūpas, uzvilka galvā lakatiņu un tipināja uz durvīm.

Aizgāja.

Tirgone uzreiz nomierinājās un, kā jau uz svētkiem, visu sakopa.

—       Nu ko, tējiņu padzērām un tagad, šķiet, laiks iet uz baznīcu. Lai slavēts dievs! Visam savs laiks.

ZĪLĒŠANA

—       Māmiņ, pēc manis atnākušas Vera Ivanovska un Katja Fiša. Vai mēs varam iet uz vakara dievkal­pojumu?

Nadja runā vienaldzīgā balsī, bet seja viņai sasprin­dzināta un mutes kaktiņi dreb.

—        Ejiet, — atbild māte. — Kā tad pēkšņi jūs pārņē­musi tāda reliģiozitāte. Aizdomīgi gan .. .

Nadja viegli nosarkst un, ātri pagriezusies, iziet no istabas.

Priekšnamā viņu, uztraukti čukstot, izjautā neveiklā lempe Katja Fiša un mazā, veiklā Vera.

—   Var! Var! Atļāva! Ejam!

Nadja ātri apģērbjas. Sirds sit. Bailes. Vēl apdomā­sies un liks nākt atpakaļ.

Viņas izskrien uz ielas.

—       Nav labi, kleitas mums tādas īsas. Domās, ka mei­tenes, un nezīlēs nopietni.

—       Nieki, — mierina Vera. — Kleitām viņa nepievēr­sīs uzmanību, bet sejas taču mums nav jauniņas.

—        Piektdien, kad es nācu no ģimnāzijas, mani kāds ormanis nosauca par jaunkundzi, — lielās lempe Katja.

—   Goda vārds? Nudien?

—       Vajadzēja tomēr bizes uzspraust, — Nadja uztrau­cas. — Citādi zīlniece neņems nopietni.

—       Nē, nē, esi mierīga, viņa ņems ļoti nopietni. Ista­benei Feņai pateikusi visu taisnību. Un pieburt arī māk.

—   Pieburt?

Nadja šaubās. Būtu labi kādu pieburt. Vakar Taubes kundze mātei stāstīja par savu tēvoci grāfu Gradolli, kas tikai Parīzē vien dzīvojot. Vecs bagātnieks. Tieši viņš ir jāpiebur. Grāfs Gradolli! Nu vai ir vēl skaistāks uzvārds pasaulē! Grāfiene Gradolli. Nadežda Aleksandrovna Gradolli! Jaunā skaistule grāfiene.

—       Klusāk, klusāk! Uzmanīgi. Šeit ir pakāpieni, — čukst lempīgā. — Seit, šajā pagrabā.

—       Pagrabā? — sabīstas Nadja. — Nē, pagrabā es neparko nelīdīšu!

—        Bai-dos! — činkst Vera. — Bet vai tu neesi pār­skatījusies? Vai tas ir tas pats pagrabs?

—   Nu protams! Man taču parādīja istabene Feņa.

—   Bai-dos!

—        Nu tad nevajadzēja sākt, — demonstratīvi pagrie­žas lempīgā. — Nožēloju, ka iepinos.

—        Ko nu lai dara? — bēdājas Nadja. — Pagraba pa­kāpieni ir noglumējuši un robaini. Uz durvīm — sa­plēsta vaskadrāna un mačalka. Nu bet, no otras puses, kas gan var būt skaistāks par uzvārdu Gradolli! Jaunā grāfiene Gradolli…

—   Vienalga: ja nolēmušas, tad iesim.

Pagrabā ož pēc kāpostiem un satrunējušiem dēļiem.

Ko jums vajag? — prasa visai kārns vīrelis vio­letā kreklā.

Draudzenes klusē. Viņām neērti un bailes teikt, ka vajadzīga zīlētāja. Vīrelis var vēl sadusmoties.

—       Mēs laikam esam nepareizi atnākušas, — sabiju­sies čukst Vera un velk Nadju aiz piedurknes uz izeju.

—       Viņām jau droši vien vajag Darjas Semjonov- nas, — ierunājas kāda piesmakusi balss no aizkrās­nes. — Darja, pie tevis, vai?

—       Ak dies! Viņu jau te vesels bars! — uztraucās Nadja.

Aiz starpsienas parādās bakurētaina sievietes seja; tumšās, piesardzīgās acis iesāņus vēro.

—       Ko tad jaunkundzes, pazīlēt, vai? Tikai es ar to nenodarbojos. Kas jums teica?

—   Feņa … Feņa teica.

—   Feņa? Vai tā sarkanmate?

—   Jā …jā …

—       Nu tad lai notiek, tikai vispirms samaksajiet. Trīs­desmit kapeikas no katras, lūdzu.

Aiz starpsienas stāv šaura dzelzs gulta, galds, pār­segts ar sarkanu papīra galdautu, un divi atzveltnes krēsli bez jebkāda pārvalka — ar vienkāršu niedru pol- stējumu.

Uz viena krēsla apsēžas pati zīlniece, uz otru norāda sēsties Katjai, kurā uzreiz nosaka barvedi.

—        Uz kārava dāmu. Sirdij — pārsteigs ceļš. Caur naudas darīšanām saruna ar sirds kungu kroņa mājā. Tirdzniecībā — kaitēs kārava kungs.

Lempīgā izbijusies iepleš acis. Tirdznieciskas darīša­nas viņai nebija, tomēr viņa baidījās, ka kaitēs kārava kungs.

—   Uz kuru tagad? — garlaikodamās jautā zīlniece.

Nadja nosarkst un apjukusi iesmejas.

—       Vai jūs nevarētu… Man teica… es gribētu, lai piebur.

—       Lai piebur? — zīlētāja nemaz nebrīnās. — Par to vēl 20 kapeikas. Naudu samaksāt tūliņ. Kā sauc?

—  Mani.. . sauc par Nadeždu.

—   Bet kāds pieburamajam?

—   Ko?

—   Ko lai piebur?

—   Viņš … viņu … grāfs Gradolli.

—   Bet kāds vārds?

—   Vārds? Vārda es nezinu.

—       Nu kā tad bez vārda! Bez vārda ir grūti. Nebūs iedarbības.

Zīlniece noraizējusies pašķoba lūpas un pēkšņi sāk skaitīt:

—       Zilajā jūrā uz sarkana akmens aug smilgas, zem smilgām — ilgas. Nokalstiet smilgas, lidojiet ilgas, pār jūrām, pār lejām, pār zaļajām pļavām, pielīpiet ilgas dieva kalpa Gre… Gra . .. Gridolli (redz, cik nelabi iznāk) sirdij, vārdziniet viņu, kaltējiet viņu, lai viņš gu­lēt negulētu, lai ēst neēstu, lai dzert nedzertu, pēc dieva kalpones Nadeždas lai kalstu. Amen, āmen, āmen. Tpū, tpū, tpū. Dieva kalpone Nadežda, nospļaujies trīs reizes!

Nadja pēc labākās sirdsapziņas noliecas zem galda, nospļaujas trīs reizes un noslauka lūpas.

Uz ielas meitenes iziet pavisam nospiestas.

—        Tomēr viņa pateica pārsteidzoši pareizi, — drebi­nās lempīgā bailēs no pārdabiskā. — Sis kārava kungs droši vien ir doktors Krjukins. Viņam vienmēr patīk kai­tēt. Vai arī svētais tētiņš. «Es tev, Fiša Jekaterina, pēc svētkiem vieninieku ielikšu.» Droši vien šis pats tētiņš

ir tas kārava kungs. Pārsteidzoši pareizi pateica. Kā gan viņa to spēj!

—   Bai-dos, — čiepst Vera.

Nadja klusē. Viņai nav labi ap dušu. Sapiņķējās ar šo Gradolli. Bet ja nu viņš ir nesmuks.

Pēc divām dienām pie vakara tējas māte nodod Nad- jai smaržu flakoniņu.

—       To tev Taubes madāma atstāja. Viņa, nabadzīte, šodien aizbrauc uz Parīzi. Pavisam nobēdājusies.

—   Kāpēc nobēdājusies?

—        Saņēma telegrammu: tēvocis saslimis. Atceries — viņa stāstīja, grāfs Gradolli. Nabaga večuks. Zēl. Tik daudz laba darījis.

—        Bet… Kas viņam noticis? — jautā Nadja trīcošā balsī.

—       Nav zināms, kas. Pēkšņi sācis justies slikti. Droši vien neizdzīvos.

Nadja sastingst.

—       Redzi nu! Nu tikai sākas! Nokalta smilgas, pielipa ilgas! Ak tu kungs, ko man tagad darīt?!

—   Māmiņ, vai tad viņš ir labs, šis grāfs?

—   Jā, viņš ir pazīstams labdaris. Labs večuks.

«Kādēļ es viņam nodarīju tādu ļaunumu? Kāpēc?»

zūdās Nadja. «Mīļo labo vecīt, piedod man, sasodītai! Viņam taču nav ne jausmas par manu eksistenci, un . pēkšņi ne no šā, ne no tā nokalta smilgas, pielipa ilgas, un palīdzēt nevar. Un nav zināms, kā ārstēt.»

—       Māmiņ! Viņi to droši vien nepareizi ārstē. Mā­miņ, viņam varbūt gribas precēties? Bet viņi to ne­saprot.

—   Ko-o? Kādas blēņas tu runā?

Seja Nadjai tik nelaimīga, tik bēdīga.

—       ia es zinātu, ka ir atburšana pret pieburšanil, eS nežēlotu visu savu mantu! …

—       Kāda atburšana? Kas tad tev par mantu? Nekā nesaprotu.

—   Sešdesmit piecas kapei … kas …

—   Ak kungs, viņa taču raud!

Māte ātri pieskrien pie telefona, acis nenovērsusi no raudošās Nadjas, nospiež podziņu «A» un izsauc dok­toru Krjukinu.

PAGĀTNES PAREĢOTĀJS

«Pamatojoties uz precīzākajiem hiromantijas zināt­nes datiem, pareģoju tagadni, pagātni un nākotni. Dodu padomus, kā atrast pazudušas mantas, kā izvairīties no neveiksmēm laulībā un kā kļūt bagātam.»

Tālāk sekoja adrese un pieņemšanas stundas: no de­viņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā.

«Jāaiziet,» es nodomāju. «Tā tikai dzīvo un nekā ne­zini. Iešu kaut vai pagātni uzzināt.»

Sameklēju māju. Jautāju šveicaram.

— Pie mums tādu nav, — viņš atbildēja. — Agrāk gan te dzīvoja tāds sētnieks, kas mācēja zobus dziedi­nāt. Pabaksta mutē, un zobu sāpes pāriet. Daudziem pa­līdzēja. Bet tagad viņš Fontankā, tikai, kāds mājas nu­murs, nevaru zināt, tāpēc ka no manis tas netiek pra­sīts. Bet, ja jūs gribat zināt, kur ir 32. dzīvoklis, tad jau varu pateikt — sētā, pa kreisi, sestais stāvs.

Es devos uz sētu, pa kreisi, sestajā stāvā.

Trepes bija neglītas un netīras, pilnas kaķu. Viņi

skraidīja augšup un lejup, bļāva kā traki un vispār plaši izmantoja savas tiesības. Durvis, aiz kurām pa­reģo pagātni, bija apsistas ar netīru vaskadrānu un izrotātas ar ērmotu zvanu, kas karājās tieši ārpusē.

Kāds man atvēra un ātri iešāvās otrā istabā.

—   Lūdzu šeit, — klusu ieblējās aizsmakusi balss.

Es iegāju.

Istaba bija maza, ar vienu pašu pliku logu. Dzelzs gulta, segas vietā apklāta ar avīžpapīru, divi krēsli un kāršu galds. Virs galda pie sienas ar spraužamadatu piestiprināta papīra lapa, un uz tās uzzīmēts lietuvēna krusts.

Saimnieks stāvēja un skumji raudzījās manī. Viņš bija ļoti maziņš, ar ļoti uzpampušu vaigu, kas bija ap­siets ar melnu lakatiņu, tā ka pakausi izslējās divas zaķausis.

—     A! Saprotu! — viņš teica un pēkšņi pasmaidīja, cik atļāva pampums. — Saprotu!. .. Jūs droši vien pie manis atsūtījusi grāfiene Iznarska.

—   Nē, — es brīnījos.

—   Nu tādā gadījumā kņaze Izdorska?

—   Arī kņaze ne.

Viņš nemaz nebija pārsteigts par tādu atbildi, bet it kā bija to gaidījis. Noklausījās ar interesi un jautāja vēl, lai sirdsapziņa būtu tīra:

—   Tādā gadījumā droši vien baronese Izkonska.

Pie tam ar cieņu piebilda:

—     Tās visas ir manas klientes. Un pulkvedis Iva- novs — jūs taču zināt pulkvedi Ivanovu — arī ir bijis pie manis pēc padoma, kad viņam nozaga tējkaroti. Vis­tīrākā sudraba. Ar provi. Pēc tās tad arī sākumā mek­lēja … Ar ko varu pakalpot? Tagadne, pagātne vai nā­kotne? Atļaujiet man savu kreiso rociņu. Kura jums ir kreisā? … Āk jā, atvainojiet, šī. Tās, zināt, ir tik līdzī­gas, ka pat mēs, speciālisti, bieži sajaucam. Atļaujiet palūkoties līnijās! Hm . . . jā, to jau es gaidīju! Jūs no­dzīvosiet līdz deviņdesmit… jā, pilnīgi pareizi, līdz deviņdesmit trim gadiem un nomirsiet no visniecīgākās un nekaitīgākās slimības … no saindēšanās ar karbol- skābi. Sargieties vecumdienās dzert karbolskābi!

—       Pateicos! -— es teicu. — Tikai es vairāk interesē­jos par citu jautājumu.

—        Saprotu! — viņš pārtrauca. — Lai saprastu, man pietiek vismazākā mājiena. Jums nedod miera domas par to mantu, ko jūs šajās dienās pazaudējāt.

Es sāku atcerēties, kas man ir pazudis: cepures adata, beidzamais žurnāla «Apolon» numurs, labās rokas cimds …

—       Sī manta jums bija dārga un nepieciešama. To es redzu pēc jūsu rādītājpirksta līnijām.

Droši vien viņš domāja cimdu. Tas patiešām bija ļoti nepieciešams, un es, to meklējot, līdu pat zem skapja un sasitu pieri.

—       Jums gribētos zināt, kur tagad šī manta atro­das! — pravieša balsī turpināja hiromants.

—   Jā, ļo-oti!…

— To jūs vairs neatgūsiet, bet tās dēļ no bada būs glābta vesela ģimene. Un tā slavēs jūs, pat nezinot, kas jūs esat!

—   Nelaimīgie!

—   Tagad pastāstīšu jūsu pagātni. Jūs bijāt slima.

Es klusēju.

—   Ne visai stipri.

Es klusēju.

—   Un diezgan sen. Vēl bērnībā.

Es klusēju.

—   Bet slimība nebija nopietna. Es tak saku, ka ne­bija nopietna, — viņš taisnojās. — Tā, kāds sīkums! Galva, vai, sāpēja … un neilgi. Kas tad tur! Varbūt kādu stundu. Un vēl man jums jāsaka, ka jūsu dzīvē zināma loma bijusi jūsu vecākiem: vienkāršāk sakot, — mātei un tēvam. Bet jūsu rokas līnijas man vēl atklāj, ka jūs esat ļoti devīga. Kā tik pamanāt — cilvēkam va­jadzīga nauda, jūs tūdaļ visu viņam atdodat.

Mēs abi kādu brīdi paklusējām — viņš jautājoši, es noraidoši.

Pēc tam viņam iegribējās mani sarūgtināt. Viņš pa­cēla galvu uz augšu un, purinādams zaķausis, kodīgi sacīja:

—   Pie vīra jūs nekad neiziesiet.

—   Nu pieņemsim!

—   Kā, «pieņemsim»! Man pēc zeltneša pirksta sestās locītavas līnijām …

—  Jūsu sestā locītava melo. Esmu jau sen precēju­sies.

Zaķausis drūmi nolaidās.

—   Tādā nozīmē jau es teicu. Ja jau esat precējusies, kā tad vēlreiz pie vīra varat iziet. Jo vairāk tāpēc, ka jūsu vīra nāve nav iezīmēta jūsu rokā. Viņš nodzīvos līdz deviņdesmit diviem gadiem un nomirs no tāda nieka, ka jūs pat nemanīsiet. Bet jūsu vīram ļoti bīstami ir ugunsgrēki. Ugunī viņš ļoti viegli aizdegas …

—   Pateicos, mēs būsim uzmanīgi.

—   Un vispār, sargieties visādu nelaimes gadījumu. Tas ir mans padoms. Sasitumi, sakropļojumi, lipīgas slimības, acu, roku, kāju un pārējo locekļu zaudēšana var beigties pat ar nāvi — tas viss jums ir ārkārtīgi kaitīgi. Tas ir viss, ko es jums varu pateikt, izpētījis

jūsu roku pēc zinātniskās hiromantijas pamatiem. Viens rublis.

Es samaksāju, pateicos un gāju projām.

Viņš stāvēja trepēs — viena zaķauss izslieta, it kā uzmanīgi klausītos manos soļos, otra — bezcerīgi noļu­kuši. Viņš ilgi skatījās man nopakaļ.

—       Pasveiciniet no manis grāfieni Zadoļsku! — viņš pēkšņi no augšas iesaucās.

—   Ko-o? — es pacēlu galvu.

—       Baronesi… Par rekomendāciju. Un^ ķņazieni arī. . .

Viegli piemiedzis acis, viņš lepni paskatījās uz abiem raibajiem kaķiem, kas tupēja pie paša sliekšņa. Sak, vai jūs, radībiņas, maz saprotat, kas stāv jūsu priekšā?

—   Noteikti! — es atbildēju.

Es sapratu, ka jābūt delikātai, ja jau reiz neesam vieni.

Kaķi saskatījās.

VIŅPASAULE

Vakar vakarā bijām pie Ložkiniem. Sarunājām tādas šausmu lietas, ka baismi bija līst metro.

Un taisnība, — padomā tikai — pusnaktī pazemē. Parīzē to tā neizjūt, tāpēc ka franciski. Bet, ja metro ierīkotu Timā vai Majoarhangeļskā, tad droši vien tur iemitinātos mirušie.

Mēs, krievi, vispār esam mistiski noskaņota tauta, bet Ložkina madāma pārsniedza katru mēru. Pati ielūdz ciemā, bet, kad atnāk, iepleš nāsis, izbola acis.

—   Es, — saka, — nojautu, ka jūs šodien atnāksiet.

Viņas vīrs ir parupjš cilvēks.

—       Pati, — saka, — taču ielūdzi, kas tad tur ko no­jaust?

Sievietēm, man šķiet, vispār daba ir smalkāka. Un pa­tiesi, Ložkina madāmā šīs pašas mistikas ir briesmīgi daudz. Vakar viņa atstāstīja brīnumainu atgadījumu.

—       Man, — viņa stāsta, — piemīt neparastas iedves- mošanas spējas pa gabalu. Nez cik reižu esmu pārbaudī-

jusi. Vīram, zināt, drausmīga atmiņa, — lai ko arī uz­dotu, visu aizmirst. Bet es ļoti mīlu piparkūkas un vien­mēr viņu lūdzu nopirkt, lai būtu pie tējas. Un dažreiz pirms tējas sāku viņam domās iedvest: «Neaizmirsti piparkūkas, neaizmirsti piparkūkas!» Un, iedomājieties, dažreiz arī nopērk.

Tas tiešām ir pārsteidzoši, tādas spējas!

Oļečka Bakina, izrādās, ari nav bez spējām. Viņa bija iemīlējusies kādā aktierī un katru vakaru to iedvesmoja: «Celies, ej no mājas laukā un nāc pie manis!» Un viņš, stāsta, patiesi cēlies un gājis. Taisni brīnums!

Viņš gan gājis nevis pie Oļečkas, bet pie Marijas Mihailovnas, tomēr pusi iedvesmojuma izpildījis, tas ir, cēlies un izgājis no mājas. Nu vai tad tas nav brī­nums?

Taisni apskaužami! Kāpēc man nepiemīt nekādu tādu spēju?

No sarunas par iedvesmošanu pārgāja uz spiritismu un aizkapa dzīvi. Mūsu vidū tieši bija speciālists spiri­tismā. Pastāstīja daudz interesanta. Viņam pašam pie­mītot tādas medija spējas, ka pietiekot piesēsties pie galda, lai gars kā nagla būtu klāt. Speciālists, protams, sākumā jautā:

—   Gars, ja esi šeit, piesit vienreiz. Ja tevis nav, sit divas reizes.

Un, iedomājieties, tas momentā visu godīgi izsit.

Bet vai jūs jautājāt viņiem, tiem gariem, kaut ko par aizkapa dzīvi?

—   Nē, nepaspēju, tāpēc ka viņi tūlīt sāka dauzīt ar cietiem priekšmetiem man pa pakausi. Tad kaut kā ir neērti uzstādīt jautājumus. Vienu tomēr varu secināt, ka tur, pie viņiem, laikam gan ļoti maitājas raksturi. Tāpēc ka ierodas tik ļauni, ka dažbrīd kļūst gandrīz vai neērti.

Ļoti lamājas. Un kas visbrīnumainākais — vienmēr krie­viski. Acīmredzot tur ir iespējams prast visas valodas. Reiz ieradās Ofēlijas dvēsele. Nu tā tik bija dvēsele! Un kur viņa tādus izteicienus ņēmusi — acīmredzot Hamlets iemācījis. J-jā, rupji gan viņi tur kļūst, dzīve acīmredzot viņiem tāda paprasta.

—   Kaut varētu uzzināt, kā tur pie viņiem ir!

Bet Ložkina madāma saka:

—   Bet ja nu tur, pie viņiem, arī ir viesistaba, ēdam­istaba, priekšnams, guļamistaba un kabinets un viņi arī iet ciemos, un, lūdzu, pērc viņiem cepumus?

Pēdējā piezīme, manuprāt, bija netaktiska, jo mēs jau pie viņas ciemojāmies.

Bet Oļečka piebilda:

—   Bet ģērbjas varbūt modernāk nekā mēs.

—   Bet kā, — es saku, — lai izskaidro šo rupjo valodu?

Spiritists izteica domu, ka tas droši vien radies vides

ietekmē. Ka viņpasaulē ļaudis apvienojas nevis pēc la­bām manierēm, bet gan pēc garīgajām īpašībām. Varbūt kādas labdarīgas augstāko aprindu jaunavas dvēsele daudzus mūžus atrodas grēkus nožēlojušu lielceļlaupītāju sabiedrībā! Var jau būt, ka dvēseles viņiem gan ir ļoti augstas garīgā ziņā, tomēr tā, ko estēti sauc par «smal­kumu», viņiem, protams, nav un viņi izturas prasti. Nu un jaunavas dvēsele tā arī uzsūc šīs prastās emanācijas, un, ja gadās ielūkoties spiritiskā seansā, tad skaidrs, ka viņas vārdos atklājas šis laupītāju tonis.

Bet Ložkina madāma domāja, ka tas nebūtu taisnīgi, ja tā sajauktu dažādu sabiedrības aprindu ļaudis. Pro­tams, manieru nozīmē tas nav svarīgi, ja kāds taisnais ēd zivi ar nazi, tāpēc ka viņpasaulē taču ne zivju, ne nažu nav! Bet labi audzināta cilvēka dvēselei jābūt ļoti

šokētai un jācieš, ja tuvumā ir tāds taisnais ar sliktu toni…

Pēc tam saruna ritēja tālāk tādā pašā garā, maldījās pa tādiem pašiem biezokņiem un pats Ložkins izteica visai brīnumainu domu.

— Vai neesat ievērojuši, — viņš teica, — cik bieži to, kas uzskatīts par aizspriedumu un neziņas maldiem, negaidīti apgaismo zinātne un atzīst par pareizu un īstu? Tā, piemēram, sādžas sievas ārstēja rozi, ar krītu apvelkot apli ap iekaisušo vietu. Izglītoti ļaudis, pro­tams, smējās par sievu blēņošanos, bet pēc tam kāds bakteriologs ņēmās izskaidrot, ka šīs sievas ļoti pareizi to piepratušas, jo rozes baciļi nevar tikt pāri krīta ap­lim, tāpēc ka krīts pēc savas struktūras tiem nepatīk. Un viss, kas šķita tīrie nieki un par ko smējās, izrādījās, bija pareizs. Tā dažbrīd man ienāk prātā: bet, ja nu zeme nemaz nav apaļa kā bumba, bet ir kā pankūka un balstās uz trim valzivīm, bet apakšā ir elle un velni pan­nās cep grēciniekus? Padomājiet tikai, cik apjucis būtu izglītotais cilvēks, kas visu mūžu vaikstījies pēc visiem skepses un analīzes likumiem un nomiris, «iegrimdams lielajā «nekas»», un pēkšņi — lūdzu, laiziet pannu, un pats visīstākais velns zaļā krāsā, spļaujot paļas un sēra smaku, liks viņam oglītes zem pēdām. Tā nu gan patiesi būtu īsta elle! Un kas par kaunu cilvēka pašlep­numam! Te tev nu bija skepse, te tev nu bija zinātne! Un visi šie Galileji un Koperniki — visi sasēdināti pannās un cepas par melīgu baumu izplatīšanu.

Te nu arī es iejaucos sarunā:

— Tas, — es saku, — patiešām ir briesmīgi — tas, ko jūs stāstāt. Bet visā šajā «nekas» tomēr ir kaut kas mie­rinošs, kas padara šo naivo elli mazāk pretīgu. Un tieši tas, ka šajā ellē katram grēciniekam ir sava panna. Es

atzīstu to par pareizu ne jau komforta un higiēnas dēļ, bet gan tādēļ, ka tā viņiem nav iespējams satikties. Kaut gan no grēcinieka viedokļa tas varbūt ir liels defekts un elles mokas.

—       Jūs izsakāties neskaidri, nesaprotu, — pārtrauca mani saimnieks.

—        Bet es to saprotu tā, ka viņiem nav nekādas iespē­jas sagādāt cits citam nepatikšanas. Tas taču ir grūti, vai ne?

Visi nodūra galvas un apklusa.

SIRMGALVJA VENDIMIANA LABAIS DARBS

Skaistā, ziedošā ielejā, kas tagad jau sen saules izde­dzināta un klāta karstām tuksneša smiltīm, kādreiz dzī­voja dievbijīgs sirmgalvis Vendimians.

Viņš dzīvoja vientuļi, kā jau pieklājas cilvēkam, kas iedziļinājies domās par dvēseles pestīšanu. Bet, tā kā viņš rūpējās ne vien par savu dvēseli, bet arī par sava tuvākā dvēseli, tad uzcēla niedru būdu netālu no ciema, uz kuru bieži gāja, vēroja dzīvi, palīdzēja, cik varēja, ar padomiem un aizrādījumiem, ietekmēja bagātos nepa­mest nabagos un visu, ko iemantoja, izdāļāja trūcī­gajiem.

Katru vakaru sirmgalvis Vendimians apsēdas uz sa­vas būdas sliekšņa un, vērodams, kā saule lēnām iegrimst rieta sārtotajās tuksneša smiltīs, domāja: «Ko es rīt darīšu sava tuvākā labā? Esmu vecs un nabags, un man nav ne spēka, ne naudas, lai kalpotu savam brā­lim. Visugudrais vakara cēlum, dod man padomu!»

Un tā kādreiz vakarā, atgriežoties caur ciemu mājās,

sirmgalvis ieraudzīja uz daudzu māju sliekšņiem izlik­tas sandales.

Sirmgalvis brīnījās un jautāja garāmgājējam:

—   Saki, brāl, — kāpēc tās izliktas un vai es te nevaru darīt kaut ko derīgu?

Garāmgājējs izbrīnījies atbildēja:

—   Vai tad tu esi aizmirsis, muļķa veci, ka rīt sākas jaunais gads, kurš turpināsies veselu gadu līdz pat nā­kamajam jaunajam gadam? Un katrs, kas gada sākumā uz sveša rēķina grib papriecāties, ir izlicis savas sanda­les, cerot, ka garāmgājējs tajās ieliks labu dāvanu, un, ja tev, vecais, ir daudz naudas, saber kaut vai visu ta­jās — viņi neatteiksies.

Garāmgājējs iesmējās un gāja savu ceļu, bet Vendi­mians rūgti prātoja:

«Tā nu šeit stāv vairāki desmiti sandaļu un katra no manis lūdz prieku savam kungam. Taču, ko es, vecs un nabags, varu dot?»

Un viņš ilgi domāja, sēdēdams uz savas niedru būdas sliekšņa. Un, kad apdzisa saulrieta sārtojums tuksneša smiltīs, viņa seja priekā iemirdzējās:

«Cēlā vakara gudrība mani pamācīja! Nolikšu ceļmalā savas sandales un, ja kāds no garāmgājējiem ieliks ta­jās kaut niecīgāko dāvanu, uzskatīšu sevi par laimīgu, jo dot iespēju savam tuvākajam izdarīt labu darbu ir lēnprātīgi gudrs un cēlsirdīgs pasākums. Tas ir tas pats, it kā mēs abi ietu uz debesu valstību un pie pašiem vārtiem es apstātos un teiktu:

«Mans brāli, ej tu pirmais iekšā!»»

Un sirmgalvis Vendimians nolika sandales sava mi­tekļa priekšā un mierīgi aizmiga.

Naktī pamodies, viņš divas reizes dzirdēja tuvojošos

soļus un klusas sarunas un čaboņu pie durvīm un lai­mīgi pasmaidīja.

Un, kad rīta saules zelts rotāja niedru būdas sienas, Vendimians piecēlās un pārkāpa slieksni.

Sandaļu tai vietā, kur viņš tās bija nolicis, vairs ne­bija. Bet viņš tās drīz vien atrada. Viena karājās kokā, otra uz mutes gulēja ceļa vidū. Tajā, kas karājās kokā, izrādījās, bija ielikta beigta lauku pele, bet otrā, kas gulēja uz ceļa, nebija nekā, ja neskaita to, ka kāds tajā bija iespļāvis.

Noliecis galvu, vecais ienesa būdā sava tuvākā dāva­nas un klusu, ne ēdis, ne dzēris, nepakustēdamies no­sēdēja līdz pašam vakaram.

«Ko es esmu padarījis,» viņš domāja. «Vai neesmu savu brāli pavedinājis uz rupju darbu?»

Bet vakarā, sēžot uz savas būdas sliekšņa un skato­ties, kā saule lēnām iegrimst rieta sārtotajās tuksneša smiltīs, viņš jau juta dvēselē vakara klusumu un smai­dot domāja:

«Kāpēc gan es biju sarūgtināts? Liktenis ir tik daudz­veidīgs savā devībā, ka vienas laimes vietā man dāvāja citu. Es gribēju savam brālim dot iespēju darīt labu darbu, dāvinot viņam ar to svētku prieku. Un, lūk, viens man iebāza sandalē beigtu peli, bet otrs sandali pie­spļāva. Bet vai viņi abi pēc tam neaizmuka mājās smie­damies, iedomādamies, cik es no rīta būšu sarūgtināts. Vai tad viņi nelēkāja aiz prieka un līksmes, ka mani aiz­vainojuši?

Un vai tad man, vārgam un nabagam sirmgalvim, nav jābūt bezgala laimīgam, ka esmu varējis savam brā­lim dāvāt kaut vai brīdi gaiša prieka viņa skumīgajā dzīves ceļā?»

Tā domāja dievbijīgais sirmgalvis, un, kad saule iegrima savā zeltainajā purpura gultā un nobālot izdzisa sārtojums smiltīs, Vendimians piecēlās mierīgs un prie­cīgs un, pacēlis rokas, svētīja visumu.

N. TEFI

Kopš radusies rakstu literatūra, katrā laikmetā ir bijuši savi rakstnieki. Viņu vidū pazīstami tādi, kuru daiļrade atspoguļojusi veselus cilvēku mūžus. Būdami apveltīti ar dziļu, visu aptverošu prātu un talantu, viņi ir radījuši darbus, kuri, aizritot gadu sim­tiem, vēl tagad saviļņo cilvēku, pārsteidz ar savu spēku un briedumu.

Ir bijuši arī citādi rakstnieki — viņi dzīvei pieskārušies pavirši, kaut arī laikabiedru skatījumā bijuši populāri. Bet kas gan viņus tagad vairs pazīst? Viņi savu mūžu ir nodzīvojuši. Ja šodien izdotu tādu rakstnieku darbus, tie varētu lasītājā izraisīt tikai izbrīnu un viņu garlaikot.

Ir vēl viena rakstnieku kategorija. Viņi bija populāri savā laikā, pēc tam viņus aiz dažādiem iemesliem aizmirsa. Un pēkšņi, gadījuma pēc atverot tāda rakstnieka grāmatu, rodas priecīgs atklājums — šis rakstnieks jums ir tuvsl

Lai ari viņš nebija radījis nekā laikmetiska, ne jau visiem tas lemts, bet viņš bija pratis saskatīt un izteikt kaut kādas sava laika ļaužu tipiskas iezīmes — laikmeta iezīmes, un mēs uzzinām kaut ko jaunu par sen pagājušām dienām un it kā citādas ieraugām, kā likās, jau pilnīgi iepazītas lietas.

Tāda rakstniece bija Nadežda Tefi, ar kuras stāstiem lasītājs tikko iepazinās.

Viņa piedzima 1876. gadā pārtikušā ģimenē. Viņas tēvs — pa­zīstams jurists profesors A. Lohvickis — bija vispusīgi izglītots cilvēks, lielisks runātājs un slavens asprātis; to acīm redzami man­tojusi arī Nadežda.

Rakstīt Tefi sāka, jau būdama pieaudzis, izveidojies cilvēks. Sā­kumā viņa pievērsās dzejai. To iespieda žurnāls «Sever» 1901. gadā. Pēc dažiem gadiem iznāca dzejoļu krājums «Septiņas ugunis». Taču Tefi dzeja neguva panākumus.

Pavisam citādas sekmes bija Tefi humoristiskajiem stāstiem. Kritika visai silti apsveica jauno humoristi. Atzīmēja, ka rakstnieci neapšaubāmi ietekmējis Cehovs. To atzina arī pati Nadežda Tefi. Bet viņai ātri izveidojās savs rokraksts, paņēmieni un stils. Tefi at­šķirībā no daudziem humoristiem neizdomā smieklīgas situācijas, lai panāktu komisku efektu. Patiesi smieklīgo viņa saskata dzīvē, ik­dienā, cilvēku attieksmēs. Rakstnieces novērošanas spējas ir patie­šām apbrīnojamas. Bet viņas māka parādīt lietas un ļaudis no gluži negaidītas puses, no kādas mēs tos nekad nebūtu uztvēruši, iekaro lasītāju.

īsā laikā Tefi publicēja vairākus stāstu un lugu krājumus. Viņas talants sasniedza sevišķu uzplaukumu, kad viņa bija «Satirikona», bet pēc tam «Jaunā Satirikona» līdzstrādniece. Par labākajiem Tefi stāstiem, kas bija iespiesti «Satirikonā», I. Buņins izteicās, ka tie uzrakstīti «lieliski, vienkārši, ar lielu atjautību, novērošanas spēju un brīnišķīgu zobgalību».

Tēmu loks rakstniecei ļoti daudzveidīgs. Viņu interesē gan sa­dzīves situācijas, gan sociālās problēmas, gan cilvēku psihe, gan politika.

Protams, ne visiem Tefi stāstiem ir vienāda vērtība. Taču savos veiksmīgākajos darbos viņa nedaudzās līnijās, dažos vārdos ir spē­jusi attēlot cilvēku iekšējo pasauli, ieskatīties dvēselē un parādīt to mums.

Tefi redzēja cariskajā Krievijā pastāvošās pretrunas un neģēlī­bas, darbaļaužu nabadzību un beztiesību un pārtikušo varasvīru paš­apmierinātību.

1905. gadā uzrakstītais dzejolis «Bitītes» bija iespiests boļševistiskajā avīzē «Vperjod», bet 1905. g. novembri, pašā revolūcijas cīņu karstumā, tas tika pārdrukāts boļševistiskajā legālajā avīzē «Novaja žizņ». Sis dzejolis kļuva par populāru proletariāta dziesmu. Tā beidzamās rindas izteica ticību nākamajām revolucionārajām cīņām:

Tai naktī līdz rītausmai adata steidza, Līdz sarkana zīda gabalus beidza Par platu un taisnu audeklu šūt. Mēs izšuvām brīvības karogu sārto, To glabāsim ilgus gadus pēc kārtas, Bet vienmēr tam līdzās mums būt! Mēs klausāmies visi, vai nesākas trauksme, Vai neskan pie sliekšņa jau signāla sauksme, Ne bailes, ne žēlums mums nepielīp. Mēs — trūcīgās bites, kam darbs raiti sokas. Mēs gaidām … un sastrādātajās rokās Mums steigšus un rūpīgi adatas zib.[1]

Tefi feļetonus, kas bija publicēti avīzē «Novaja žizņ», naidīgi kritizēja buržuāziskās partijas.

Feļetonā «Jaunās partijas», runājot par garīdznieka Petrova di­bināto konstitucionālistu-demokrātu partiju, Tefi norāda uz pareizti­cīgās baznTcas tumšo lomu Krievijā: «Jaunā partija vēlas lugt dievu. Dievs, tā saka, esot nepieciešams krievu tautai.

Sīs jaunās partijas domas nepavisam nav jaunas. Krievijas poli­tikā, kā iekšpolitikā, tā arī ārpolitikā, dievam vienmēr bijusi visai liela loma.

Uz karalaukiem Mandžūrijā vagoniem tika sūtītas svētbildes.

Lielākā tiesa grautiņu (to es attiecinu uz iekšpolitiku) sākās ar lūgšanas vārdiem: «Svētī un atpestī savus ļaudis, ak kungs!»

Un krievu tauta tika audzināta pēc principa: «Nav citas varas kā tikai iekš tā kunga.» Pēc šī principa katru rīkļurāvēju uradņiku jātur par dieva vietnieku, tāpat kā Romas pāvestu.»

Tefi «Jaunā Satirikona» redakcijā ar entuziasmu sagaidīja 1917. gada Februāra revolūciju, monarhijas gāšanu. Taču drīz viņa pārliecinājās, ka Pagaidu valdība nav spējīga radīt kaut kādas no­pietnas pārgrozības valstī, un sāka uzstāties pret buržuāziskās re­publikas darboņiem.

Bet, kad pienāca Oktobra revolūcija, viņa neizprata tās nozīmi. Sabrukums revolūcijas pirmajos gados viņu nobiedēja. 1919. gadā Tefi emigrē. Konstantinopole, Eiropa, Parīze… Tipisks emigrantes ceļš. Daudzi viņas stāsti kļūst skumji: nav prieka cilvēkam, kas at­rauts no dzimtenes. Viņa redzēja, ka cilvēki, kas pametuši dzimteni, nevienam nav vajadzīgi, ka tie kļūst garīgi tukši un ir nolemti bojā ejai.

Tefi nomira 1952. gada 5. oktobrī. Viņas literārais mantojums ir visai prāvs, un lielākā daļa stāstu pelna, lai padomju lasītājs ar tiem iepazītos.

1965. gadā divi Tefi stāsti bija iespiesti autoru — satirikoniešu krājumā «Noslēpumi ap mums». Tagad lasītājiem ir iespējams izla­sīt vēl dažus talantīgās rakstnieces stāstus, kuros ar viņai īpatnējo asprātību izsmieti reliģiskie aizspriedumi, māņticība, kristīgo svētu­lība, ļoti asi parādīts reliģiskās ticības absurdums un pretrunas.

Un tāpēc mēs iepazīstinām lasītāju ar stāstiem, kurus var izlietot cīņā pret tumsonību, kas mūsu dienās šur tur vēl sastopama.

S. Ņikoņenko

SATURS

Gaišie svētki………………………………………….. 3

Saldās atmiņas………………………………………… 9

Lielais gavēnis………………………………………. 14

Zīlēšana……………………………………………… 20

Pagātnes pareģotājs…………………………………. 26

Viņpasaule…………………………………………… 32

Sirmgalvja Vendimiana labais darbs … 37

5. Ņikoņenko. N. Teli……………………………….. 42

n. tefi pagatnes pareĢotajs

Tulkojusi V. Apīne. Redaktors L. Apinis. Māksi, redaktors V. Grants. Tehn. redaktore V. Dārziņa.

Korektore A. Ābele. Nodota salikšanai 1968. g. 25. martā. Pa­rakstīta iespiešanai 1968. g. 23. maijā. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2, formāts 70X108/32 1,5 fiz. iespiedi.; 2,1 uzsk. iespiedi.; 1,58 izdevn. 1. Metiens 15 000 eks. Maksā 5 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 2I881-Mp99. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pār­valdes 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 921. Kl+2

Ňĺôôč Íŕäĺćäŕ Ŕëĺęńŕíäđîâíŕ ĎĐĹÄŃĘŔÇŔŇĹËÜ ĎĐÎŘËÎĂÎ

Čçäŕňĺëüńňâî ďîëčňč÷ĺńęîé ëčňĺđŕňóđű Ěîńęâŕ 1967

Čçäŕňĺëüńňâî «Ëčĺńěŕ» Íŕ ëŕňűřńęîě ˙çűęĺ

SĒRIJĀ

«ATEISTISKĀS DAIĻLITERATŪRAS BIBLIOTĒKA» 1968. GADĀ IZNĀK SĀDAS BROŠŪRAS:

V. Fereāls

INKVIZĪCIJA A. Franss

TAFI DEBESSBRAUKSANA R. Gārnets

DIEVU MIJKRĒSLIS Dž. Golsverzijs

KRISTIETIS Krājums

SPREDIĶA SPĒKS N. Ļeskovs

ZANLISA KUNDZES GARS J. Satrovs

DIVKĀRT ATMASKOTIE S. Zvancevs

SVĒTIE AIZSTĀVJI T. Dreizers

SVĒTAIS KOLUMBS UN UPE

[1] atdzejojis jānis sirmbārdis.