adv_geo Džeks Londons Piedzīvojums

Piedzīvojums

Džeks Londons

PIEDZĪVOJUMI

TAPALS Tulkojis JURIS KRASTS

Mākslinieks TOMASS FOLKS

Redaktore INGRĪDA PANDARE

"PIRMS ĀDAMA" un "PIEDZĪVOJUMS" ir darbi, kas nav tulkoti un iekļauti Džeka Londona Kopotajos rakstos (1973-1978).

© "Tapals", 2001

lv en JURIS KRASTS
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 28 September 2010 DD49F751-52B9-45E9-8A95-669302A224E4 1.0 Piedzīvojums "Tapals", 2001

Piedzīvojums

KAUT KAM JĀNOTIEK

Baltais cilvēks bija gluži slims. Viņš pats saviem spēkiem vairs nespēja paiet, un viņu nesa uz pleciem sprogains melns mežonis, kura ausu galiņi bija tā sadurstīti un izstiepti, ka viens bija pavisam saplaisājis, bet otrā bija ievērts no koka iz­griezts, vismaz trīs collu plats koka gredzens. Saplaisājušais ausu galiņš bija no jauna caurdurts, šoreiz tajā bija ievērta īsa māla pīpe. Mežonis bija neizsakāmi netīrs. Viņa miesa spīdēja no taukiem, un viņam nebija nekādu drēbju, tikai šaura, netīra lupata ap gurniem. Tomēr baltais cilvēks cieši turējās uz sava improvizētā zirga kailās muguras. Lāgiem viņa galva aiz nogu­ruma nespēkā krita melnā mežoņa sprogainajās krēpēs. Bet pēc īsa brīža viņš to atkal pacēla un miglainu skatu raudzījās kokospalmās, kuru galotnes klusi līgojās tveicējošā un ņirbošā gaisā. Baltais cilvēks bija ģērbies plānā kreklā, ap gurniem bija apjozis garu kokvilnas audekla gabalu, kas stiepās līdz ceļiem. Galvā viņam bija novalkāta kovboja cepure. Patronu josta un liela kalibra automātiskais revolveris ar dažām rezerves aptve­rēm papildināja viņa apģērbu. Visas aptveres bija pielādētas, un kuru katru bridi tās bija liekamas lietā.

Aiz viņiem vilkās melns mežoņu zēns, gadu četrpadsmit vai piecpadsmit vecs, nesdams karsta ūdens spaini, dažas zāļu bundžiņas un citus medikamentus. Viņi iznāca pa maziem pī­tiem vārtiņiem un gāja pa pašu saules tveici cauri tikko stādīto palmu rindām, kuras vēl nemeta ēnas. Sakarsētajā gaisā nema­nīja ne mazākās vēja pūsmas, un gaiss tādēļ bija spiedīgs un pretīgas smirdoņas pilns. No turienes, kurp viņi gāja, bija dzirdamas mežonīgas gaudas. Varēja domāt, ka tur spīdzina ļaudis vai ka tur skumst grēcinieku dvēseles. Drīz kļuva redza­mas niedrāju barakas. No turienes arī nāca vaidi un kliedzieni, žēlabas un gaudas no nepanesamām fiziskām mokām, saplūz- damas vēl ar citiem žēliem, nomāktiem vaidiem. Baltais cil­vēks nodrebēja, iedomājoties, ka viņam jālien iekšā šajā ellē. Bridi viņam likās, ka viņš neizturēs un zaudēs samaņu. Beran- das plantācijas bija skārusi Zālamana salu briesmīgā nelaime, dizentērijas epidēmija, un viņam, baltajam cilvēkam, vienam pašam vajadzēja cīnīties ar šausmīgo slimību. Lai nelaime būtu pilnīga, arī viņš pats saslima.

Barakas durvis bija ļoti zemas. Bet baltais cilvēks nenokāpa no mežoņa muguras, tikai pieliecās, un viņi laimīgi tika barakā iekšā. Viņš paņēma no zēna pudelīti ar ožamo spirtu, paoda, lai mazliet atspirgtu, jo viņam bija jāiztur mokošs un smags brīdis. Tad viņš uzkliedza: "Mierā!" - un troksnis apklusa. Gar telts malām bija platas, mazliet ieslīpas lāvas, un tām gar malu gāja šaura eja. Uz lāvām gulēja ap divdesmit melno mežoņu, cieši, cits citam blakus. No pirmā skatiena jau bija redzams, ka šie ļaudis ir uz viszemākās cilvēces attīstības pakāpes. Tie bija cil­vēkēdāji ar nesimetriskām, zvēriskām sejām un nejēdzīgiem pērtiķveidīgiem stāviem. Nāsīs tie nēsāja gliemežvāku un bru­ņurupuču gredzenus, bet no izdurtā degungala uz leju karājās ar zīlēm apkārtas stieples. Arī ausis bija izdurtas un izstieptas, un ausu galiņos bija ievērtas koka krūzītes, nūjiņas, pīpes un dažādi citi barbariski rotājumi. Mežoņu sejās un uz ķermeņa bija briesmīgi ķēmīgi tetovējumi. Slimie gulēja uz lāvām gluži kaili, tie bija nometuši pat lupatas no gurniem, tikai paturējuši gliemežvāka aproces, zīļu kaklarotas un ādas jostas, aiz kurām bija aizjozti dunči bez makstīm. Daudziem uz ķermeņa bija šausmīgi augoņi, ap kuriem salaidās veseli mākoņi mušu, kas te bēga prom, te atkal saklupa virsū slimnieku miesām.

Baltais cilvēks sāka apstaigāt slimos, dodams viņiem zāles. Dažiem viņš deva hlorīdu. Viņam vajadzēja saņemt visu gri­basspēku, lai atcerētos, kuram var dot ipekakuānju un kurš to nevarētu izturēt.

Viens no melnajiem jau bija miris, un viņš lika to iznest ārā. Viņš runāja asi un pavēloši, kā cilvēks, kurš nemīl jokus. Veselie mežoņi ļauni kurnēja, izpildot viņa pavēles. Viens no tiem, ņemdams mirušo aiz kājām, kaut ko norūca. Baltais cil­vēks tūlīt atvēzējās un spēcīgi iesita melnajam pa muti, kaut ari viņam aiz noguruma nebija viegli to izdarīt.

"Kas vēl nebūs, Angari!" viņš uzkliedza. "Kā tu drīksti murkšķēt! Es tev rādīšu!"

Plēsīga zvēra ātrumā mežonis taisījās uz lēcienu. Viņa acīs iedegās mežonīgs niknums. Bet, pamanījis, ka baltais ķer pēc revolvera, viņš atjēdzās. Savilktie muskuļi atslāba, un Angari padevīgi noliecās pie miroņa, lai palīdzētu to iznest ārā. Viņš vairs neteica ne vārda.

"Cūkas tādi!" zobus sakodis, norūca baltais.

Arī viņš pats bija slims. Ne mazāk, kā šie melnie, kuri ne­spēkā gulēja uz lāvām un kurus viņam vajadzēja ārstēt. Ejot smirdošajās barakās, viņš nekad nezināja, vai pietiks spēka ap­staigāt visus slimos. Tikai vienu viņš skaidri zināja: ja viņam būtu jāzaudē samaņa šo mežoņu vidū, tūlīt visi tie, kuri vēl spēj kustēties, vienā mirklī uzbruktu viņam un kā izsalkuši vilku saplosītu viņu gabalos. Tepat atkal viens no slimajiem mira. Baltais cilvēks pavēlēja to iznest ārā, tiklīdz viņš izlaidīs garu. Tai mirklī durvīs parādījās melna galva un ziņoja: "Čet­ri vīri ir ļoti slimi."

Slimie, par kuriem mežonis ziņoja, stāvēja aiz viņa, cieši sa­spiedušies kopā. Tie bija nesen saslimuši un vēl varēja turēties kājās. Baltais izmeklēja no viņiem visvārgāko un lika tam gulties uz lāvas tai vietā, no kuras tikko iznesa nomirušo, bet visvārgākajam no palikušajiem trim slimniekiem lika gaidīt, kamēr atbrīvosies vēl kāda vieta. Vienam no veselajiem viņš pavēlēja tūlīt doties uz lauku pie strādniekiem, pasaukt pietie­kami daudz vīru un uzcelt pie barakām piebūvi, tad turpināja apgaitu, dodams slimniekiem zāles un pūlēdamies ar jokiem uzturēt viņos izturību. Viņš runāja lauzītā angļu valodā, kā mēdz runāt Klusā okeāna salu iedzīvotāji. No barakas viņa gala pa lāgam atskanēja necilvēcīgas gaudas. Nonācis turp, baltais cilvēks redzēja, ka gaudo nevis viens no slimajiem, bet gluži vesels melnais mežonis. Baltais cilvēks zaudēja pacietību.

"Ko tu te gaudo?" viņš uzkliedza.

"Tas ir mans brālis," mežonis sacīja. "Brālis mirst."

"Vai tādēļ jāgaudo, ka brālis mirst?" baltais viņam uzbruka. "Kā tu drīksti gaudot? Pagaidi tik! Es rev rādīšu! Tu domā, ka brālim no tavām gaudām paliks vieglāk, muļķis tāds? Tūlīt paliec mierā, vai dzirdi? Citādi es tevi piespiedīšu ciest klusu!"

Viņš pacēla dūri, un melnais sarāvās čokurā, glūnēdams naida pilnām acīm.

"Ar gaudām tu nevienam nepalīdzēsi," baltais laipnāk teica. "Labāk būtu dzinis no brāļa mušas nost. Paskaties, cik ap viņu daudz mušu. Bezgala daudz. Atnes ūdeni, nomazgā savu brāli. Labi krietni nomazgā. Un brālis paliks vesels… Nu, āt­rāk!" viņš, ļauni pavēlēdams, uzkliedza, un viņa griba ar dina­misku spēku iespiedās mežoņa zemākajā intelektā, lika melna­jam uzlēkt kājās un darīt, ko viņam pavēlēja: viņš sāka dzīt mušas no slimajiem.

Baltais uz sava "zirga" atstāja baraku un bija atkal saules staru tveicē. Viņš cieši apķērās mežonim ap kaklu un elpoja ar pilnu krūti. Bet tveicīgais gaiss tikai kaltēja plaušas. Viņš uz mirkli zaudēja samaņu. Tā viņi gāja līdz mājām. Mazākā gribas piepūle bija nepanesamas mokas. Un tomēr viņam bija visu laiku jādomā, jārīkojas, jāsasprindzina griba. Par nešanu viņš melnajam iedeva glāzi degvīna. Viņa mājas kalps Vaija- beri atnesa ūdeni un sublimātu, un viņš rūpīgi, no galvas līdz kājām, nomazgājās šai dezinficējošajā šķidrumā. Tad ieņēma hlorīdu, paraudzīja pulsu, ielika padusē termometru un, smagi pūzdams, likās gultā. Bija pēcpusdiena, un viņš šodien jau trešo reizi bija apstaigājis slimos. Viņš pasauca kalpu:

"Paņem lielo tālskati un paraugies, vai neredz "Džessi"," viņš pavēlēja.

Vaijaberi paņēma tālskati, izgāja uz balkona un skatījās uz apvāršņa malu.

"Tālumā redzams burinieks," viņš ziņoja. "Liekas, ka "Džessi"."

Baltais atvieglots nopūtās.

"Ieskaties labi. Ja tā ir "Džessi", dabūsi piecus tabakas sainīšus."

Brīdi viss bija klusu. Baltais nepacietīgi gaidīja.

"Varbūt "Džessi", bet varbūt arī kāds cits burinieks," bei­dzot Vaijaberi teica pavisam nomāktā balsī.

Ar lielām pūlēm baltais cilvēks paliecās līdz gultas malai un nolaida kājas uz grīdas. Pie krēsla turēdamies, viņš piecēlās un lēni vilkās uz durvju pusi, stumdams pa priekšu krēslu un atbalstīdamies uz tā ar visu spēku. Pa vaigiem aumaļām lija sviedri, un krekls bija gluži slapjš. Ticis līdz balkona vidum, viņš apstājās. Ar pUlēm atsēdās krēslā un galīgā nespēkā atslīga pret krēsla atzveltni. Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņš atkal saņēmās. Kalps nolika tālskati uz balkona margām, bet baltais lēni virzīja tālskati uz vienu un otru pusi, meklēdams apvāršņa malā baltas buras. Beidzot ieraudzīja un sāka vērīgi lūkoties.

"Nē, tā nav "Džessi"," viņš pavisam mierīgi sacīja. "Tā ir "Malakula"!"

No krēsla viņš pārsēdās uz kušeti turpat blakus. Trīssimt pēdu no balkona lēzenajā krastā jūra skaloja nelielos viļņus. Pa kreisi bija redzama balta svītra, kas rādīja sēkli pie Belsunas upes grīvas. Tālāk bija redzami Savo salas kalni. Taisni priekšā Floridas sala, kuru no Gvadalkanāras atdalīja divdesmit jūdžu plats jūras šaurums, bet pa labi no Floridas salas tikko varēja saredzēt Malaitas salas miglainās kontūras. Malaita ir mežo­nīga sala, cilvēkēdāju perēklis, kur mūžīgi laupa un slepkavo. No Malaitas arī atveda tos divus simtus melno, kas tagad strā­dāja Berandas plantācijās. Pusceļā starp mājām un jūras kras­tu ap visu ciematu bija niedru sēta. Ieraudzījis, ka vārti vaļā, baltais sūtīja savu kalpu tos aizvērt. Žoga iekšpusē auga lielas kokospalmas. Gar ciemu, kas veda uz vārtiem, bija divas kār­tis, kur uzvilkt flagas. Abas kārtis bija iestiprinātas mākslīgi uzmestās kupicās, apmēram desmit pēdu augstumā. Ap abām kupicām bija ierakti balti stabiņi, ko savienoja smaga dzelzs ķēde, un pašas kārtis izskatījās pēc kuģa mastiem, jo tur bija vesela tauvu sistēma, vantis un rājas. Pie vienas rājas gurdi karājās divas spilgtas flagas: viena raiba, zili baltām rūtīm, otra - balta, sarkanu loku vidū. Tas bija starptautisks nelaimes signāls.

Žoga pretējā stūrī uz sētas tupēja vanags. Viņā raudzīda­mies, baltais cilvēks manīja, ka putns ir slims. Viņa smadzenēs pavīdēja jautājums, vai putns jūtas tikpat noguris un savārdzis kā viņš. Šis salīdzinājums tam labu laiku neizgāja no prāta, un viņš vāji pasmaidīja. Pēc kāda brīža viņš, sasprindzinājis gri­basspēku, aizdzina vispārējo vārgumu, kas viņu pārņēma, un lika kalpam zvanīt signālu strādniekiem, lai tie beidz darbu un pulcējas barakās. Tad atkal kāpa mugurā savam "zirgam", lai šodien pēdējo reizi apstaigātu slimos.

Barakās bija atkal divi jauni slimnieki. Tiem viņš iedeva rīcineļļu. Vispār jau viņš varēja sevi apsveikt: šī diena nebija pārāk grūta, tikai trīs miruši. Pa ceļam ieskatījies šķūnī, kur kaltēja pāļus, viņš gāja uz strādnieku teltīm. Viņš apstaigāja visas, lai redzētu, vai arī tur, pārkāpdams izolācijas notei­kumus, neguļ kāds slimnieks. Mājās pārnācis, viņš noklausījās uzraugu ziņojumus par dienas darbiem un deva pavēles nāka­mai dienai. Tad, kā parasts,, sauca laivu komandas vecāko, lai pārliecinātos, ka visas kuģa laivas ir krastā un ieslēgtas šķūnī. Tas bija jādara, jo melnie bija izbijušies un pavisam apjukuši. Ja laivas atstātu krastā, tad no rīta droši vien trūktu savu div­desmit strādnieku. Tāds zaudējums būtu plantācijas darbā stipri jūtams, jo katrs strādnieks maksāja trīsdesmit dolāru vai drusku mazāk - atkarībā no tā, cik katrs jau nostrādājis no tā laika, uz kuru tie bija nolīgti. Jau tā nāve ik dienas aiznesa vai­rākus strādniekus. Arī kuģu laivas Zālamana salās bija diezgan dārgas. Pirms kādas nedēļas septiņi melnie nozuda mežā. Četri no tiem pēc dažām dienām atgriezās, aiz drudža tikko turēda­mies kājās. Tie ziņoja, ka divus no viņu biedriem nonāvējuši un apēduši "viesmīlīgie" džungļu iemītnieki. Septītais vēl bēguļoja. Tas klīstot pa upes krastiem un meklējot, vai nevar kaut kur nozagt laivu, ar ko braukt uz mājām pie savējiem.

Vaijaberi atnesa saimniekam pārbaudei divus iedegtus luk­turus. Baltais apskatīja tos, pārliecinājās, ka lukturi deg mierīgi un gaiši, un pamāja ar galvu. Vienu lukturi pacēla karoga kārts rājā, bet otru uzkāra uz balkona. Lukturiem vajadzēja rādīt ceļu kuģiniekiem. Ik vakarus tos apskatīja un uzkāra.

Atviegloti nopūzdamies, baltais atlaidās spilvenos. Dienas darbs bija galā. Blakus viņam bija šautene. Arī revolveris tepat pie rokas. Bija pagājusi kāda stunda. Visu šo laiku viņš nebija pat pakustējies. Viņš gulēja kā pusmiegā, pusletarģijā. Pēkšņi viņš pamodās un klausījās. Viņam likās, ka uz pretējā balkona kaut kas iečīkstējās. Istabai bija neregulāra sešstūra forma, kas atgādināja burtu L. Stūris, kurā stāvēja gulta, bija tumšs, bet istabas centrālajā daļā, taisni aiz stūra virs biljarda galda, spilgti dega griestu lampa, kuras gaisma netraucēja viņam gu­ļu. Arī balkoni bija apgaismoti. Čīkstoņa atkārtojās, un viņš skaidri zināja, ka vairāki cilvēki kāpj augšā pa trepēm.

"Kas tur ir?" viņš bargi uzkliedza.

Māja, kas bija celta pēdu divdesmit virs zemes, nolīgojās no bēgošo cilvēku soļiem.

"Tomēr! Viņi paliek jau pārāk droši," baltais norūca. "Kaut kas jādara."

Pār Malaitu pacēlās pilns mēness un meta savus starus uz Berandu. Klusajā gaisā viss bija kā sastindzis. No slimnieku ba­rakām vāji atskanēja slimo vaidi. Niedrāju teltīs ap divi simti cilvēkēdāju sprogainām galvām gulēja smagā miegā pēc grUtās darba dienas. Tikai daži, galvas pacēluši, klausījās, kā viens no viņu biedriem lādējās un lamāja balto cilvēku, kas nekad negu­lēja. Uz mājas četriem balkoniem dega lukturu uguns, bet is­tabā gulēja baltais cilvēks ar šauteni un revolveri līdzās; viņš vaidēja un svaidījās pa gultu, tikai brīžam iekrizdams nemie­rīgā miegā.

KAUT KAS NOTIEK

Nākamajā dienā Deivids Šeldons pārliecinājās, ka viņam % kļūst ļaunāk. Viņš bija vēl vairāk savārdzis, tas bija skaidri redzams, bez tam parādījās citi ļauni simptomi. Viņš iesāka apstaigāt slimniekus cerībā, ka pamanīs pretestību un varēs vainīgos pienācīgi sodīt. Tas bija noteikti vajadzīgs. Stāvoklis, kāds plantācijā bija radies pēdējās dienās, būtu bīstams arī tad, ja viņš justos gluži vesels. Kur nu vēl tagad, kad viņš pats tikko varēja turēties kājās. Melnie ar katru dienu kļuva ļaunāki un izaicinošāki, un viņu parādīšanās naktī pie dzīvojamās ēkas, kas ir viens no smagākajiem noziegumiem, bija draudīga zīme. Vēl tikai drusciņ vairāk izdevības, un tie saņemsies un nogali­nās viņu, ja viņš tiem neliks aiz auss un no jauna neierakstīs ar ugunīgām zīmēm viņu tumšajās dvēselēs, ka baltais cilvēks ir viņu kungs un pavēlnieks.

Bet no slimnieku apgaitas viņš pārnāca pavisam vīlies: ne­bija neviena gadījuma, kur varētu kādu no melnajiem sodīt par nepaklausību vai bezkaunību, kaut no epidēmijas sākuma tādu gadījumu katru dienu bija diezgan. Tas bija savādi. Redzams, ka melnie kļuvuši uzmanīgāki. Šeldons nožēloja, ka naktī nenogaidīja, kad pārdrošnieki būtu ielauzušies pie viņa. Tad viņš butu vienu vai divus nošāvis, un tā būtu citiem laba mācība, kuru tie ilgi atcerētos, tā būtu asinīm samaksāta mā­cība. Viņš bija viens pret diviem simtiem un ļoti baidījās, ka slimība var viņu pavisam novārdzināt, un tad viņš būs pilnīgi melno varā. Viņš jau iztēlojās šausmīgo ainu, kā melnie sagrābj savās rokās plantāciju, izlaupa noliktavas, nodedzina ēkas un bēg prom uz Malaitu, un kā viņa paša galva, saulē iz­kaltēta un dūmos izžāvēta, rotā kādas cilvēkēdāju būdas priekšu. Ja šodien neieradīsies "Džessi", viņš domāja, tad viņam kaut kas jādara.

Tikko nozvanīja zvans, vēstīdams, ka iesākas darbs, kad pie Šeldona kāds ienāca. Šeldons gulēja uz verandas, kur bija licis iznest savu kušeti, un redzēja, ka jūras līkumā iebrauc laivas un piestāj pie krasta. Četrdesmit mežoņu, apbruņojušies ar šķēpiem, stopiem un rungām, apstājās pie vārtiem, pa kuriem ienāca iekšā tikai viens no viņiem. Viņi zināja, kāds Berandā li­kums, kā katrs no vietējiem zināja, kāds katrā plantācijā li­kums, kaut arī tālu izstieptajās Zālamana salās bija vairākas plantācijas. Ienācējs gāja taisni uz salas dzīvojamo ēku, un Šel­dons pazina to: tas bija Sili, Belsunas ciemata vadonis. Mežo­nis nenāca augšā uz balkona, bet godbijīgi palika lejā stāvot un no turienes sāka runāt ar "lielo balto saimnieku".

Sili bija gudrāks par citiem vietējiem, bet šī atšķirība tikai spilgtāk norādīja, cik zema savā attīstībā ir mežoņu cilts, pie kuras viņš piederēja. Viņa mazajās ačelēs, kas bija stipri tuvu viena pie otras, spīdēja cietsirdība un ļauna viltība. Viss viņa apģērbs bija lupata ap gurniem un ādas josta. Perlamutra glie­mežvāka rota, kas karājās degunā līdz pat zodam un traucēja runāt, bija tikai greznumlieta, bet izdurtajiem caurumiņiem ausu ļipiņās bija arī praktiska nozīme: tur melnie nēsāja pīpi un tabaku. Aplauztie zobi bija gluži melni no beteļa zīšanas, un Sili lāgiem izspļāva ārā šā stāda sulu.

Kad viņš klausījās vai runāja, viņa vaibsti atgādināja pērtiķi. Izrādīdams piekrišanu, viņš nolaida uz leju acu plak­stiņus un izstiepa zodu uz priekšu. Viņš runāja, bērnišķīgi aizraudamies un varen vīzdegunīgi, kas bija galīgā pretrunā ar to pazemību, kādā viņš stāvēja balkona priekšā. Viņam bija daudz karavīru, un viņš bija Belsunas ciemata valdnieks un pavēlnieks. Baltajam cilvēkam karavīru nebija, bet viņš bija Berandas valdnieks un saimnieks, un reiz, uz kādu laiku, bija arī Belsunas kungs. Sili negribēja to atcerēties: tas notika, kad viņš tikko mācījās iepazīt balto cilvēku dabu un dīvainības un kad viņš arī mācījās baltos ienīst. Reiz viņš bija nogrēkojies, paslēpdams pie sevis trīs no Berandas izbēgušos strādniekus, kas tam bija atdevuši visu, lai tikai Sili dotu patvērumu un apsolītos pārcelt viņus uz Malaitu. Un Sili jau iztēlojās, cik laba dzīve viņam būs, kad vairosies ienākumi, kad viņa cie­mats kļūs par pastāvīgu starpniecības vietu starp Berandu un Malaitu.

Par nelaimi, viņš toreiz vēl nepazina balto cilvēku ieradu­mus. Berandas saimnieks mācīja viņam tos pazīt, kad, gaismai austot, ieradās viņa niedrāju būdiņā. Pirmajā brīdī Sili to uz­ņēma kā joku, jo viņš taču savā ciematā jutās pilnīgā drošībā. Bet jau nākamajā acumirklī baltais cilvēks ar ķēdēm, ko turēja kreisajā rokā, iesita viņam pa zobiem, un viņš norija sāpju kliedzienu, bet ar otru baltais viņam iesita pa ausi tik stipri, ka viņš nekā vairs neatcerējās, kas tālāk notika. Kad viņš atguva samaņu, tas sēdēja laivā, kas viņu veda uz Berandu. Berandā pret viņu izturējās bez kādas cienības, turēja važās iekaltām ro­kām un kājām un atlaida brīvībā tikai tad, kad viņa ciemata ļaudis izdeva visus trīs izbēgušos strādniekus. Bez visa tā bries­mīgais baltais cilvēks viņu un Belsunas ciematu vēl nosodīja ar desmit tūkstošiem kokosriekstu. Pēc tam vairs Sili neslēpa pie sevis nevienu bēgli, bet piedāvāja savus pakalpojumus gūstīt izbēgušos. Tas bija daudz drošāk un arī izdevīgi: par katru sa­gūstīto bēgli viņš dabūja kasti tabakas. Bet, ja šis baltais cilvēks kādreiz nokļūtu viņa varā un viņš, Sili, redzētu, ka baltais ir slims un nevarīgs, vai arī ja viņš būtu baltajam aiz muguras un tas pakluptu un nokristu zemē - o, tad Sili dabūtu galvu, par kuru Malaitā labi samaksātu!

Par ziņu, ko atnesa Sili, Šeldons ļoti priecājās: septītais bēg­lis bija sagūstīts un jau stāvēja pie vārtiem. Šeldons pavēlēja to atvest pie balkona. Viņa rokas bija uz muguras sasietas ar ko- kosšķiedru virvēm, seja ļauna un izaicinoša, bet uz miesas vēl bija redzamas sakaltušas asinis, palieka no cīņas ar Sili kara­vīriem.

"Es redzu, Sili, tu esi labs cilvēks," Šeldons teica, kad kara­vīru vadonis ar vienu malku iztukšoja lielu glāzi džina. "Tu vi­sai drīz notvēri šo vīru, Arungu. Arunga ir ļoti stiprs. Es tev par viņu došu kasti tabakas. Un vēl došu septiņas aršinas au­dekla un vienu nazi, lielu nazi."

Tabaku, audeklu un nazi no pieliekamā atnesa divi kalpi un pasniedza tos Belsunas vadonim, kas papildu dāvanu saņēma, izteiksmīgi un priecīgi krekšķinādams. Tad viņš devās atpakaļ pie savām laivām. Šeldons pavēlēja saviem kalpiem iekalt bēgļa rokas važās un ar otru važu piesiet viņu pie viena no stabiem, uz kuriem bija uzcelta dzīvojamā ēka. Pulksten vienpadsmitos, kad melnie pārnāca no darba, Šeldons viņiem pavēlēja sanākt sētā. Visi plantācijas veselie iemītnieki sanāca balkona priekšā; sanāca pat slimnieku baraku kalpotāji, nedaudzās sievietes un bērni. Tas bija ap divsimt kailu mežoņu bars. Bez parastajām rotām - zīlēm, gliemežvākiem un kauliem - viņu caurdurtajās ausīs un nāsīs vēl varēja redzēt angļu kniepadatas, naglas, dāmu metāla matadatas, sarūsējušas dzelzs spīles, virtuves trauku metāla gabalus un patentētās konservu bundžiņu atslē­gas. Dažiem sprogainajos matos bija iesprausti kabatas naži. Viens bija uzkāris uz krūtīm porcelāna durvju kloķi, otrs - modinātājpulksteņa vara atsperi.

Šā bara priekšā, pie balkona margām turēdamies, lai nepa­kristu, pavisam savārdzis un bez spēka, stāvēja slims baltais cil­vēks. Jebkurš no melnajiem ar vienu grūdienu varēja viņu da­būt gar zemi. Kaut gan viņam bija šautene un revolveris, pūlis varēja viņu vienā mirklī saplosīt gabalos un iegūt viņa galvu un plantāciju. Asinskāres, ienaida un atriebības kaisles viņiem bija vairāk nekā vajag, bet viena viņiem trūka: tās valdonības uguns, kas neizdzisa pat slimajā baltajā cilvēkā, un šī uguns kuru katru brīdi varēja aizdegties gaišās liesmās, izlauzties un ar savu karsto elpu viņus visus sadedzināt.

"Narada! Billi!" Šeldons pavēlēdams sauca.

Divi mežoņi negribīgi atšķīrās no pūļa un iznāca ārā.

Vienam no viņiem Šeldons iedeva važu atslēgas, un tas at­brīvoja Arungu.

"Narada, tu un Billi, ņemiet Arungu ciet un piesieniet viņu pie koka," Šeldons pavēlēja.

Abi mežoņi pavēli izpildīja bezgala gausi, pārējiem kurnot un nemierīgi sakustoties, un kalps atnesa lielu, smagu pātagu. Tad Šeldons teica:

"Uz Arungu es esmu ļoti dusmīgs. Es viņu ar varu šurp ne- atvedu. Es viņu nemānīju. Es teicu: "Nāc pie manis uz Be­randu un strādā trīs gadus." Viņš atbildēja: "Labi, es iešu uz Berandu un strādāšu trīs gadus." Viņš atnāca un dabūja daudz kai-kai (barības), daudz naudas. Kādēļ viņam vajadzē­ja bēgt? Es esmu uz viņu ļoti dusmīgs. Es viņu par to sodīšu. Es samaksāju Sili, lielajam Belsunas vadonim, kasti tabakas par to, ka viņš sagūstīja Arungu. Labi. Arungam nu vajag sa­maksāt man par to tabaku. Sešas mārciņas sterliņu viņam va­jag man par to samaksāt. Vai arī, kas ir tikpat daudz, viņam man jāstrādā viens gads par brīvu. Labi. Tagad Arunga dabūs trīs reizes pa desmit pātagas cirtieniem. Billi, tu ņem rokā pā­tagu un sit ar to Arungam trīs reizes pa desmit cirtieniem. Lai visi vīrieši un visas Marijas (sievietes) skatās. Ja kāds gribēs bēgt, lai atceras, kā es sodīju Arungu, un tad vairs neviens ne­gribēs bēgt. Billi, dod Arungam trīs reizes pa desmit stipriem cirtieniem."

Kalps deva pātagu, bet Billi to neņēma. Šeldons mierīgi gai­dīja. Visu mežoņu acis, pilnas baiļu, šaubu un saspīlētas uzma­nības, bija vērstas uz viņu. Nupat vajadzēja izšķirties, vai vien­tuļais baltais cilvēks paliks dzīvs, vai arī viņu nositīs.

"Billi, trīs reizes pa desmit stipriem cirtieniem," Šeldons mierīgi teica, bet viņa balsī ieskanējās kāda metāliska nots.

Billi sarauca seju, pacēla uz viņu savas acis, tad atkal tās no­vērsa, bet nekustējās no vietas. "Billi!"

Asi un skarbi kā revolvera šāviens noskanēja šis vārds. Me­žonis automātiski pieskrēja klāt. Pārējo mežoņu kroplās sejas saviebās smīnā, un atskanēja sīki smiekli.

"Ja gribi sodīt Arungu, tad ved viņu uz Tulāgu," Billi sacīja. "Tur ierēdnis sodīs Arungu, dos viņam daudz pātagas cirtienu. Tāds ir likums. Es zinu, kāds ir likums."

Tiešām, tāds bija likums, un Šeldons to zināja. Bet viņš gri­bēja palikt dzīvs un viņam nebija ne mazākās gribas mirt gai­dot, kamēr sāks darboties likumīgā tiesa un sodīs izbēgušo, kas varētu notikt pēc kādas nedēļas vai varbūt arī pēc divām.

"Tu par daudz pļāpā!" viņš ļauni uzkliedza. "Kā tu drīksti nepaklausīt!"

"Es zinu, kāds ir likums," mežonis ietiepīgi atkārtoja.

"Astoa!"

Vēl viens no mežoņiem gandrīz jautri iznāca no pūļa un nekaunīgi skatījās uz balto cilvēku. Šeldons tīši izvēlējās visne­paklausīgākos.

"Tu, Astoa, un Narada, tu, piesieniet Billi pie koka blakus Arungam."

"Piesieniet labi cieši," viņš piekodināja.

"Un tagad tu, Astoa, ņem rokā pātagu. Dod Billi trīs reizes pa desmit cirtieniem. Vai dzirdi!"

"Nē, es to nedarīšu," Astoa norūca.

Šeldons paņēma šauteni, kas bija pieslieta pie balkona mar­gām, un uzvilka to.

"Es tevi pazīstu, Astoa," viņš mierīgi teica. "Tu sešus gadus strādāji Kvīnslendā."

"Es esmu misionārs," mežonis viņu nekaunīgi pārtrauca.

"Kvīnslendā tu veselu gadu sēdēji cietumā. Tavs baltais saimnieks bija liels muļķis, ka nepakāra tevi. Tu esi ļoti ļauns cilvēks. Tu Kvīnslendā sēdēji cietumā divas reizes ik pa sešiem mēnešiem. Divas reizes tu esi zadzis. Tu esi misionārs? Labi. Vai tu kādu lūgsnu proti?"

"Jā, protu."

"Labi. Nu, tad lūdzies. Labi ātri. Vispirms noskaiti lūgsnu, un tad es tevi nošaušu."

Šeldons mērķēja šauteni pret viņu. Astoa palūkojās uz sa­vējiem, bet neviens no viņiem nekustējās no vietas un nedo­māja viņam palīdzēt. Tie ar lielu uzmanību un ziņkāri gaidīja, kas notiks, un kā apburti nenovērsa acu no baltā cilvēka, kas stāvēja gluži viens uz balkona, turēdams savās rokās melno nāvi. Šeldons bija uzvarējis, un viņš to zināja. Astoa nedroši mīņājās no vienas kājas uz otru. Viņš pacēla savas acis uz balto cilvēku un ieraudzīja, ka tas jau pagriezis šauteni pret viņu.

"Astoa," Šeldons teica, izmantodams psiholoģisko spriedzi, "es tūliņ sākšu skaitīt līdz trīs. Tad es šaušu. Un tad tev būs beigas."

Šeldons skaidri zināja, ka viņa roka, noskaitot līdz trim, ne­nodrebēs un mežonis paliks uz vietas guļot. Arī melnais to zi­nāja. Un tādēļ Šeldonam nebija jāšauj. Tiklīdz viņš izteica: "Viens!" - Astoa jau izstiepa roku un ņēma pātagu. Pilns dusmu uz saviem biedriem, ka tie viņu neatbalstīja, viņš sita no visa spēka, katrā sitienā izgāzdams savas dusmas, bet Šel­dons no balkona viņu pamudināja, lai sit vēl stiprāk. Pie koka piesietie kliedza un vaimanāja, un asinis lēni pilēja pa viņu mugurām. Mācība, ko viņš deva mežoņiem, bija pēc visiem li­kumiem atzīmēta ar spilgti sarkanām zīmēm.

Kad pēdējais no melnajiem atstāja sētu - arī abi nosodītie aizgāja pūlim līdzi -, Šeldons gandrīz bez samaņas nokrita uz kušetes.

"Tu esi slims, gluži slims," viņš vaidēja, runādams pats ar sevi. "Bet toties šonakt tu vari mierīgi gulēt," pēc pusstundas viņš piebilda.

3

"DŽESSI"

Pagāja vēl divas dienas. Šeldons sāka sajust, ka neizturēs, ja vēl vairāk savārgs, un nespēs apstaigāt slimniekus, ko viņš darīja četras reizes dienā. Tagad mira caurmērā pa četri cil­vēki dienā un saslima vairāk nekā izveseļojās. Melnos bija pārņēmušas bailes, un tie bija pavisam nomāktā garastā­voklī. Katrs no slimajiem it kā pielika visas pūles, lai ātrāk varētu nomirt. Tiklīdz tie saslima, viņiem vairs nebija ne mazākās enerģijas, lai cīnītos ar slimību. Viņi bija pārlieci­nāti, ka tiem jāmirst, un likās, ka viņi dara visu, ko spēj, lai šo pārliecību attaisnotu. Pat veselie bija pārliecināti, ka tie tikai uz īsu brīdi pasargāti, un ja ne šodien, tad rīt arī viņi saslims un nobeigsies. Kaut gan viņi visi bija par to pilnīgi pārliecināti, tiem tomēr nebija drosmes izrēķināties ar no­vārgušo balto cilvēku, sagrābt savās rokās kuģu laivas un bēgt no šīs slimību pekles. Lēnā nāve, kas, pēc viņu domām, bija neizbēgama, tomēr tiem nelikās tik briesmīga kā ātrā nāve no lodes, kas tiem draudēja, ja viņi saceltos pret savu kungu. Un pārsteigt viņu nesagatavotu nebija iespējams: nekad viņš negulēja, to viņi visi zināja. Un tikpat neapšau­bāmi viņi zināja, ka nekādas burvības un nekāda pūšļošana nevar panākt baltā cilvēka nāvi, jo šo līdzekli viņi jau bija izmēģinājuši. Pat slimība, kas nobendēja vienu otru no viņu vidus, nevarēja nekā padarīt baltajam saimniekam.

Nepaklausīgo sodīšana visu priekšā atkal nostiprināja dis­ciplīnu. Melnie pazemīgi padevās baltā cilvēka dzelzs rokai. Tikai aiz viņa muguras vai arī, novēršot savas sejas no viņa, tie tagad iedrošinājās ļauni runāt un viebties, bet savaldījās līdz vakaram, kad bija visi kopā teltīs, kur saimnieks viņus nevarēja dzirdēt. Bēgšanas mēģinājumu vairs nebija, un neviens vairs nenāca pa naktīm uz balkona.

Trešajā dienā pēc tam, kad nosodīja Billi un Arungu, gaismai austot, tālumā bija redzamas "Džessi" baltās buras, tās nevarēja būt tālāk par astoņām jūdzēm no Berandas. Bet vējš bija tik lēns, ka tikai pulksten divos pēc pusdienas buri­nieks ienāca jūras līkumā un izmeta savu enkuru ceturtdaļ- jūdzes no krasta. Redzot, ka burinieks brauc uz krastu, Šel­dons saņēmās un kļuva daudz spirgtāks, un pat garās stun­das, kamēr viņš gaidīja burinieku atbraucam, nelikās pārāk smagas. Viņš deva pavēles uzraugiem un mierīgi apstaigāja slimniekus. Nu viss bija labi: beidzot viņa nemiers rimsies. Nu varēs parūpēties arī pats par savu veselību, likties gultā, atpūsties un atgūt spēkus. "Džessi" taču ir klāt, atbrauks viņa kompanjons - veselīgs, spēcīgs, drošs un enerģijas pilns vīrs. Viņš sešas nedēļas bija prom līgt strādniekus Malaitas salā. Tagad viņš atkal yarēs nodoties darbiem plantācijā, un viss būs labi.

Pusguļus sēdēdams saliekamajā krēslā, Šeldons raudzījās, kā "Džessi" nolaida laivu, kas lēni peldēja uz krastu. Viņš ne­saprata, kādēļ airē tikai trīs pāri, un brīnums kļuva vēl lielāks, kad laiva piestāja krastā un ilgu laiku neviens nekāpa malā. Bet pēc īsa brīža viss kļuva skaidrs. Melnie airētāji nāca uz dzīvo­jamo ēku ar nestuvēm plecos. Viņiem pa priekšu nāca baltais cilvēks, atvērdams vārtus, tad atkal tos aizvērdams; Šeldons to pazina, tas bija "Džessi" kapteinis, un viņš skaidri saprata, ka uz nestuvēm guļ neviens cits kā viņa kompanjons Gijo Dru- monds. Šeldona acīs iemirdzējās asaras. Pēkšņi viņš sajuta neizsakāmu tieksmi mirt. Izmisums bija pārāk liels. Viņš skaidri saprata, ka savā galīgajā nespēkā vairs nespēj pārvaldīt plantāciju un turēt melnos bailēs un paklausībā… Bet tad atkal no jauna viņā iedegās gribas liesma. Viņš teica nesējiem, lai noliek nestuves uz balkona līdzās viņa krēslam. Gijo Dru- monds, kuru pirms sešām nedēļām viņš bija redzējis veselu un spēkā ziedošu, nu izskatījās kā skelets. Viņa aizvērtās acis bija dziļi iekritušas, izkaltušās lūpas nespēja aizsegt zobus, un vai­gu kauli izspiedās uz āru. Šeldons sūtīja kalpu, lai atnes termo­metru, un vaicādams raudzījās kapteiņa acīs.

"Malārija," kapteinis sacīja. "Jau sesto dienu viņš guļ bez samaņas. Un uz "Džessi" plosās dizentērija. Kā klājas pie jums?"

"Es aproku līdz četriem cilvēkiem dienā," atbildēja Šel­dons, noliekdamies pie nestuvēm ielikt slimniekam zem mēles termometru.

"Četrdesmit viens," viņš teica. "Nabaga Gijo."

Kapteinis Olsons sniedza viņam viskiju.

"Es nedrīkstu, man kuņģa krampji, jūs taču zināt," Šeldons teica.

Viņš sūtīja, lai atnāk viens no uzraugiem, un lika izrakt kapu un izgatavot no iepakojumu kastu dēļiem šķirstu. Mel­najiem šķirstu netaisīja. Kā viņi nomira, tā tos tāpat kailus ap­raka: aiznesa uz dzelzs plātes un iesvieda bedrē.

Izdevis vajadzīgās pavēles, Šeldons atlaidās krēslā un aiz­vēra acis.

"Tas bija elles brauciens, ser," kapteinis Olsons sacīja, ielie­dams sev vēl vienu glāzi viskija.

"Elles brauciens, es jums saku. Te pretī vējš, te atkal jūra pavisam rāma. Desmit dienas stāvējām uz vietas. Bet mums skrēja pakaļ desmitiem tūkstošu izsalkušu haizivju, jo mums vienmēr bija viņām ko dot. Kad braucām krastā, viņas ķērās airos. Kaut uznāktu šausmīgākais viesulis un aiznestu ratā visas šīs nolādētās Zālamana salas, nudien!… Dizentēriju mēs dabūjām no Ouga upītes ūdens. Piesmēlu pilnas mucas. Kā tad es varēju zināt, ka ūdens saindēts? Cik reizes esmu tur smēlis ūdeni, un nekad nekas nav gadījies. Mēs vedām kuģī sešdesmit malaitiešu. Salīgām pilnu burinieku. Un man bija piecpadsmit cilvēku liela komanda… Dienām un naktīm bija jāizvāc mirušie. Negrib, sātani, dzīvot, mirst nost mums par spīti. No visas manas komandas tikai trīs vēl turas kājās. Pieci jau atkal guļ. Septiņi nomira. Velns lai rauj! Ne runāt negribas!"

"Cik vēl palicis no salīgtajiem strādniekiem?" Šeldons jau­tāja.

"Puse nav palikusi pāri. Tikai trīsdesmit. Divdesmit guļ slimi, bet desmit vēl pa pusei turas kājās."

Šeldons nopūtās.

"Tātad tikai jauni slimnieki klāt. Tomēr vajag viņus vest krastā. Vaijaberi!. Hei, Vaijaberi! Zvani ar lielo zvanu, zvani labi stipri."

Strādniekus, kurus saaicināja tik neparastā laikā, viņš sada­līja vairākās grupās. Vienu daļu viņš sūtīja mežā sacirst baļķus jaunai slimnieku barakai, otru, lai sameklē niedrājus tām pa­šām vajadzībām, bet četrdesmit citi ņēma uz pleciem kuģa laivu un nesa to uz jūru. Zobus sakodis, Šeldons saņēma pēdējos spēkus un sāka atkal pārvaldīt plantāciju.

"Vai jūs barometrā skatījāties?" uz pēdējā pakāpiena stāvē­dams, jautāja kapteinis Olsons, kas gribēja doties uz "Džessi", lai vadītu slimnieku izcelšanu malā.

"Nē," Šeldons atbildēja. "Vai nokrities?"

"Krīt."

"Tad labāk šonakt palieciet uz "Džessi"," Šeldons teica. "Par mirušo apglabāšanu neraizējieties. Nabaga Gijo es pie­skatīšu pats."

"Viens no melnajiem mira taisni tai brīdī, kad mēs izme­tām enkuru."

Kapteinis to stāstīja pavisam vienkārši kā parastu lietu, bet acīmredzot gaidīja, vai Šeldons dos kādas pavēles. Šeldona krūtīs pēkšņi sacēlās dusmas.

"Sviediet viņu vienkārši jūrā," viņš uzkliedza. "Mans Dievs, vai tad jūs domājat, ka man še krastā jau tā nav diezgan mi­roņu?"

"Es tikai gribēju zināt, vairāk neko," kapteinis atbildēja, ne­maz neapvainodamies.

Šeldonam sametās kauns, ka viņš tā iekaisis.

"Kaptein Olson," viņš sauca tam pakaļ. "Ja varat, atbrau­ciet rīt krastā un palīdziet man. Bet, ja pats nevarat, tad atsū­tiet stūrmani."

"Labi. Es pats atbraukšu. Misters Džonsons nomira, ser. Es pavisam aizmirsu jums pateikt. Jau pirms trim dienām."

Šeldons noskatījās uz kapteini, kas, rokas plātīdams, gāja uz jūras krastu un, skaļi lādēdamies, sūtīja visas Dieva sodības Zālamana salām. Tad viņš raudzījās uz "Džessi", kas laiski šūpojās mirdzošajos viļņos. Pēkšņi viņš pamanīja, ka uz zie­meļrietumiem pār Floridas salu savelkas melnu mākoņu kau­dzes. Viņš sauca kalpus, lai nes slimnieku istabā, bet Gijo Drumonda dzīvība jau dzisa. Vairs nebija dzirdama viņa elpošana; Šeldons tikai ar roku pieskārās savam kompanjo­nam un tūdaļ sajuta, ka mirēja temperatūra ātri krīt. Acīmre­dzot temperatūra bija sākusi krist jau tad, kad termometrs rā­dīja četrdesmit vienu grādu. Šeldons nometās ceļos līdzās Drumondam, un apkārt nostājās kalpi. Viņu baltie krekli un gurnauti dīvaini kontrastēja ar viņu melno ādas krāsu, ar me­žonīgo izteiksmi viņu sejās un nejēdzīgajiem izrotājumiem nāsīs. Pēc īsa brīža Šeldons ar pūlēm piecēlās kājās un gandrīz iekrita saliekamajā krēslā… Jau agrāk gaiss bija smags, bet tagad tas kļuva pavisam nepanesams. Nemaz vairs nevarēja elpot. Uz kalpu kailajām rokām un sejām parādījās lielas, smagas sviedru lāses.

"Ak Kungs," viens no viņiem uzdrīkstējās izteikt. "Vējš sāk pūst, būs liela vētra."

Šeldons pamāja ar galvu, bet acu neatdarīja. Lai kā viņš mī­lēja Gijo Drumondu, viņa nāve un gaidāmā apbedīšana izlikās tikai kā nepanesams slogs, pievienojoties visam tam, kas viņu jau tā nomāca. Viņš juta, nē, viņš bija pārliecināts, ka vēl paliek tikai viena izeja: aizdarīt acis un ne par ko vairs nedomāt - un tad viņš mirs, viņu apņems lielais, nebeidzamais miers. Viņš zināja, ka tad viņš mirtu. Viss bija tik vienkārši. Aizvērt acis un ne par ko vairs nedomāt. Viņš taču vairs turējās vienīgi ar savu gribasspēku. Viņa izmocītās miesas aiz pieaugošām bailēm sāka sairt, tā viņam šķita. Ir taču pavisam muļķīgi tā turēties pie dzīvības. Viņš jau reizes divdesmit pārdzīvoja nāves mokas. Kāda gan jēga šīs mocības turpināt, pārdzīvot tās vēl divdesmit reižu, līdz nāk nāve un dara visam galu? Viņš nepa­visam nebaidījās no nāves, bet gaidīja to. Viņa izmocītās miesas un gars ilgojās nāves, un kādēļ gan neļaut izdzist tikko mirgojošai dzīvības liesmiņai? Bet prāts un griba, kuri varēja izvēlēties - dzīvību vai nāvi -, vēl negribēja padoties. Šeldons redzēja, kā abas kuģa laivas piestāja pie krasta, kā viņa strād­nieki izcēla no laivām slimos, kas kunkstēja un gaudoja, kā viņi tos nolika uz nestuvēm vai uzvēla sev plecos un kā sku­mīgs, bēdu pilns gājiens lēni virzījās uz barakām. Pēc mākoņu gaitām apvāršņa malā viņš arī vēroja, ka tuvojas vētra. Viņš iedomājās slimos strādniekus barakās. Tikai viņš viens pats va­rēja par tiem rūpēties, un viņiem visiem bija vēl vajadzīga viņa palīdzība un viņa rīkojumi. Nebija viņa dabā likties gulēt un aizdarīt acis, ja pienākumi sauc.

Viņš aicināja uzraugus un lika nostiprināt slimnieku bara­kas ar divām piebūvēm, piesiet tās ar virvēm pie zemē iedzī­tiem mietiem. Viņš atcerējās jauno rezervēto enkura ķēdi, kas bija noglabāta zem dzīvojamās ēkas, un pavēlēja ņemt arī ķēdi, lai nostiprinātu barakas. Tad kalpi atnesa no iepakojamo kastu dēļiem pavirši sasistu šķirstu, kurā guldīja Gijo

Drumondu; viņš noskatījās, kā iegulda šķirstā viņa kompan­jonu. Seši strādnieki aiznesa mironi uz krastu, bet Šeldons, uz­kāpis septītajam strādniekam mugurā, gāja tiem līdzi, cieši apķerdamies savam "zirgam" ap kaklu un turēdams vienā rokā lūgsnu grāmatu.

Kamēr viņš lasīja aizlūgumu par mirušo, melnie nemiera pilni raudzījās uz jūru, kur no apvāršņa malas stiepās melna svītra, kurai pāri drāzās trakojošā ātrumā skrejoši mākoņi. Pir­mā vēja brāzma, vēl maiga un vāja, veldzēdama pieskārās Šel- dona tveicē nogurdinātajām miesām, kad viņš pabeidza lasīt lūgsnu. Bet pēc kāda brīža, kad melnie ar lāpstām jau steigā aizbēra kapu, nāca otrais vēja brāziens, kas bija tik nikns un spēcīgs, ka Šeldonam, vēl stāvot uz zemes, bija jāpieturas pie sava "zirga", lai vējš viņu neaiznestu. Melnā miglā pazuda "Džessi", un bija dzirdams dīvains, nelaimi vēstošs dobjš trok­snis, kad lieli, augsti viļņi, putodami un šņākdami, sāka sisties pret krastu. Izklausījās, it kā vārītos milzīgs katls. No visām pusēm bija dzirdams dobjš troksnis, kur krita kokosrieksti. Augstās, smuidrās palmas vijās un liecās kā pātagas aukla. Li­kās, gaiss ir pilns norauto palmu lapu un katrs kritiens var no­sist cilvēku, ja lapas kristu ar kātiņu uz leju. Tad sāka gāzt lie­tus. Tas nebija lietus, bet veselas ūdens gāzes, kas drāzās lejā pavisam slīpā, gandrīz gluži horizontālā līnijā. Tie bija īsti plūdi, it kā gaisā, pretēji visiem gravitācijas likumiem, sāktu plūst milzīga taisna upe. Melnais, kam sēdēja mugurā Šeldons, drāzās taisni iekšā lietus gāzēs, uz priekšu saliecies un gandrīz pie pašas zemes pieplacis, lai vējš to neapgāztu.

"Viņš aizgājis tālu no mums un nav vairs mūsu vidū," Šel­dons atcerējās kādu dzejoli, domādams par savu mirušo draugu, kuru tikko guldīja jūrmalas smiltīs, un par lietus straumēm, kas nu plūst pār viņa izdzisušajām miesām.

Ar pūlēm tie devās pa slīpo krastu uz mājām. Pārējie seši melnie palīdzēja tam, kuram sēdēja mugurā Šeldons, vilkdami viņu un karodami ar trakojošām ūdens straumēm. Daži no melnajiem labprāt būtu nogāzuši zemē ienīsto balto cilvēku un pārvērtuši viņu par nejēdzīgu gaļas blāķi. Bet baltajam bija aiz jostas automātiskais revolveris, kas slēpa sevī ātru nāvi, un baltajā cilvēkā mājoja arī valdonīgs gars, kas nicina nāvi. Tas melnos droši turēja iemauktos, un tie pazemīgi lieca savas mu­guras, palīdzot baltajam tikt drošā vietā.

Viscaur slapjš un noguris, Šeldons brīnījās, cik viegli viņam izdevās pārģērbties un apvilkt sausas drēbes. Kaut ārkārtīgi noguris, viņš tomēr juta, ka viņam kļūst daudz labāk. Acīmre­dzot slimības krīze jau garām un viņš sāks izveseļoties.

"Kaut nu tikai neuznāktu drudzis," viņš savā nodabā sacīja un nodomāja, ka jāieņem hinīns, tiklīdz spēki to atļaus.

Turēdamies pie istabas sienām, viņš izgāja uz balkona. Lie­tus apstājās, bet vējš, kas bija brīdi rimis, atkal kļuva stiprāks. Jūrā sacēlās milzīgi viļņi, gandrīz veselu jūdzi gari, un ar traku niknumu drāzās uz krastu. "Džessi", kas bija noenkurota ar diviem enkuriem, lēkāja kā neprātīga, un katrs otrais vai tre­šais vilnis drāzās pāri tās klājam. Mastā bija divas flagas. Vējš tās plivināja, un tās izskatījās kā divas vijīgas metāla plates. Viena flaga bija zila, otra sarkana. Šeldons zināja, ka pēc Be­randas privātā signālkoda tas nozīmē: "Ko pavēlēsiet darīt? Vai mēģināt laist laivu krastā?" Pirms atbildēt, Šeldons apskatījās signālu sarakstu, kas karājās turpat pie sienas. Tad kalps uzvil­ka pie karogkārts rājas baltu flagu virs sarkanās. Tas nozīmēja: "Glābieties no vētras aiz Nīla salas."

Varēja manīt, ka kapteinis Olsons bija gaidījis tieši tādu pa­vēli, to varēja noprast, redzot, cik ātri kuģa ļaudis uzvilka āķus no enkura ķēdēm. Enkurus viņš iesvieda jūrā, piesiedams bo­jas un cerēdams atgriezties un paņemt tos, kad vētra rimsies. "Džessi" pagriezās, pacēla fokmastu un tad devās prom kā au­ļojamais zirgs. Bet drāzās virsū jauns viesulis, stiprāks nekā pirmie grūdieni, un "Džessi" nozuda melnā miglā.

Visu šo nakti cits pēc cita pār Berandu drāzās vētras brā­zieni, izraujot kokus ar saknēm, apgāžot mājas un tricinot visu dzīvojamo ēku, kas bija celta uz augstiem stabiem. Bet Šeldons nedzirdēja it nekā. Viņš gulēja un ne reizes nepamodās, pat nepakustējās savā gultā un neredzēja neviena sapņa. Un nāka­majā rītā viņš pamodās kā no jauna piedzimis, sajuzdams stipru izsalkumu. Viņš taču vairāk kā nedēļu gandrīz nekā nebija ēdis. Viņš izdzēra glāzi kondensēta piena, atšķaidīdams to ar ūdeni, un pulksten desmitos riskēja izdzert tasīti buljona. Arī stāvoklis slimnieku barakās viņu iepriecināja. Neraugoties uz visu vētru, šonakt bija nomiris tikai viens slimnieks un no rīta bija ievests tikai viens saslimis strādnieks, bet kādi seši bija atlabuši un gāja no slimnieku barakām uz strādnieku teltīm. "Vai vējš aizpūtis slimību un iztīrījis saindēto gaisu?" nodo­māja Šeldons.

Pulksten vienpadsmitos no Belsunas ciemata ieradās Sili sūtnis un ziņoja, ka "Džessi" uzskrējusi sēklī pusceļā starp viņu ciematu un Nīla salu. Naktī no "Džessi" bija atkūlušies arī divi matroži un ziņoja, ka kapteinis Olsons un trešais viņu biedrs noslīkuši. No viņu vārdiem Šeldons saprata, ka pats bu­rinieks ir pilnīgi pagalam. Līdz ar visām citām nelaimēm no­tika tas, no kā viņš visvairāk baidījās: viņu sāka kratīt drudzis. Jau pēc pusstundas viņš dega kā ugunīs. Un viņš taču zināja, ka tagad vismaz vienu dienu nevarēs ieņemt ne visniecīgāko hinīna porciju. Ietinies veselā segu kaudzē, viņš gulēja gultā un pēkšņi sāka skaļi smieties.. Nu lielākas nelaimes vairs nevar būt! Visļaunāko viņš jau pārcietis, izņemot zemestrīci un ūdensplūdus. Bet, ja nekas ļaunāks vairs nav sagaidāms, tad jā­nāk lūzumam, pēc kura viss atkal sāktu iet uz labo pusi…. Un tādēļ viņš smējās, drebēdams zem savām segām, bet kalpi, kopā saspiedušies, brīnījās, kādi jodi sagrābuši viņu balto saimnieku.

4

DŽOANNA LAKLANDE

Vēl veselas divas dienas nerimās ziemeļrietumu vējš. Šel­dons no drudža bija pavisam vārgs un bez spēka. Tā bija pa­rastā malārija, bet, tā kā Šeldons jau bija novārdzis, tad divās dienās tik ļoti sakritās, ka citādi ne desmit dienās nevarētu tik ļoti novārgt. Bet dizentērija no Berandas bija kā slaucīt aizslau­cīta. Vēl slimnieku barakās gulēja divdesmit strādnieki, bet visi tie jau atveseļojās. Pa abām divām dienām bija nomiris tikai viens pats, tas lielais mežonis, kura brālis gaudoja, pie slimā stāvēdams, kur labāk būtu dzenājis mušas prom.

Ceturtajā dienā pēc tam, kad Šeldons saslima ar drudzi, viņš no rīta gulēja uz balkona, miglainām acīm raudzīdamies trakojošā jūrā. Vējš jau rima, bet milzīgie viļņi aizvien vēl drā­zās Berandas krastā, un viļņu šļakatas sitās līdz karogkārtīm aiz žoga, un putas apšļāca vārtu stabus. Šeldons ieņēma stipru hi- nīna devu, no kā viņam ausīs tā zvanīja, it kā tur būtu iemeties lapseņu spiets. Viņam drebēja rokas un kājas un kļuva nelabi, īsu brīdi, it kā miegā iekritis, viņš atdarīja acis un ieraudzīja ko neparastu: tai vietā, kur pēdējo reizi stāvēja "Džessi", ne visai tālu no krasta milzīga viļņa virsotnē parādījās kādas kuģa lai­vas stūris un atkal nozuda, kā nozūd katra laiva, kad tā slīd lejā no viļņu virsotnes. Šeldons nodomāja, ka tā ir halucinācija. Viņš taču zināja, ka nevienas kuģa laivas te nevar būt, jo ne­viens Zālamana salās neuzdrošinājās braukt jūrā tādā vētrā.

Bet parādība neizgaisa. Pēc īsa brīža atvēris acis, viņš atkal ieraudzīja kuģa laivu visā garumā un varēja pat saredzēt, kas tajā sēd. Viņš redzēja sešus airētājus; laivas pakaļgalā, visā savā augumā izstiepies, stāvēja stūrmanis, un viņa milzīgais stāvs bija skaidri saredzams pret baltajām viļņu putām; viņš ierau­dzīja arī vēl astoto braucēju, kas bija saliecies pār laivas malu un raudzījās uz krastu. Bet Šeldonam bija vislielākais brīnums, ka laivā starp stūrmani un airētājiem sēdēja sieviete. Jā, tā ne­apšaubāmi bija sieviete, jo viņas kuplie mati plivinājās vējā, un taisni šajā brīdī viņa pūlējās tos savākt kopā un noglabāt zem cepures, kas bija gluži tāda pati kā viņa kovboja cepure.

Laiva atkal nozuda un pēc brīža no jauna parādījās nākamā viļņa virsotnē. Visi vīrieši bija melnie, tikai lielāki augumā un staltāki nekā Zālamana salu vietējie iedzīvotāji. Bet sieviete bija no baltajiem, to Šeldons skaidri redzēja. Viņam neviļus uzmā­cās daudzi jautājumi: kas viņa tāda un kā viņa nokļuvusi šeit? Bet viņš bija pārāk slims un tādēļ ne par ko nespēja dziļāk interesēties, bez tam viņš bija gandrīz pārliecināts, ka tas ir tikai sapnis. Tad atkal viņš ieraudzīja, ka airētāji beidza airēt, bet sieviete un stūrmanis cieši raudzījās, kā viņiem drāžas virsū viļņu grēdas.

"Krietni jūrnieki!" viņš nodomāja, redzēdams, ka airētāji, tuvojoties milzīgam vilnim, kas kā neprātīgs drāzās uz krastu, visiem spēkiem ķērās airos, lai noturētos milzīgā ūdens kalna virsotnē. Tas viņiem lieliski izdevās. Lai gan laiva jau līdz pu­sei bija pilna ar ūdeni, tā tomēr laimīgi tika līdz krastam, un airētāji vienā lēcienā bija malā un vilka laivu augstāk krastā līdz vārtiem. Šeldons sauca savus kalpus, bet no tiem neviena nebija mājā, jo tieši tajā brīdī tie deva zāles slimajiem strādnie­kiem barakās. Un pats viņš nespēja piecelties, lai ietu pretī ne­gaidītajiem viesiem. Tādēļ viņš atslīga pret krēsla atzveltni un noskatījās, kā svešinieki piesēja savu laivu. Kā vesela mūžība vilkās īsais brīdis. Sieviete stāvēja nomaļus, ar vienu roku turē­damās pie vārtiem. Viļņi šļāca viņai pie kājām un aplēja ar ūdeni jūrnieku gumijas zābakos autās kājas. Vērīgi viņa aplū­koja svešo namu un kādu brīdi cieši raudzījās uz Šeldonu. Bei­dzot viņa kaut ko teica saviem pavadoņiem un kopā ar tiem nāca uz dzīvojamo ēku.

Šeldons pūlējās piecelties, bet no tā nekas neiznāca. Un viņš vairāk nekā nevarēja, kā tikai noskatīties ienācējos. Svešinieces melno pavadoņu augums bija apbrīnojami spēcīgs un liels. Tādus salu iedzīvotājus Šeldons vēl nekad nebija redzējis; un tie arī nebija gluži melni kā Zālamana salu iedzīvotāji, bet gaiš- brūni, un viņu sejas panti bija pareizāki, stingrāki, gandrīz vai skaisti.

Sieviete - bet drīzāk gan meitene, nodomāja Šeldons, kāpa augšā uz balkona un nāca tieši pie viņa, bet viņas pavadoņi pa­lika stāvot uz pakāpieniem. Viņa acīmredzot bija stipri sanik­nota; viņas pelēkās acis zibsnīt zibsnīja un lūpas drebēja. "Tā ir jaunkundze ar raksturu," nodomāja Šeldons. Bet viņas acu skats to pārsteidza. Viņas acis bija lielas un platas, un tās cieši raudzījās viņā zem taisnajām, līdzenajām uzacīm. Viņš ierau­dzīja, ka tās tomēr nav tīri pelēkas. Viņas seja atgādināja sie­viešu galviņas, kas grieztas kamejās, tik tīras un skaidras bija tās līnijas. Viņu pārsteidza cepure, jo tā taču bija vīriešu cepure; viņu pārsteidza kastaņu brūnuma matu pīnes un gar- stobra trīsdesmit astotā kalibra Kolta revolveris, kas bija viņai pie sāniem makstī.

"Nekas, teicama viesmīlība!" tie bija viņas pirmie vārdi. "Jūs atļaujat, lai ļaudis slīkst jums tieši acu priekšā un, vētras izskaloti, iepeld jūsu sētā."

"Es… es lūdzu piedot…" viņš izdvesa un, ārkārtīgi saņem­dams visu savu gribasspēku, ar mokām piecēlās kājās.

Bet viņa ceļi ļodzījās, un, sajuzdams krūtīs stipru žņaug­šanu, viņš slīga uz zemi. Ar vāju gandarījuma sajūtu viņš vēl pamanīja, ka dusmas viņas acīs zūd un tajās parādās rūpju pilns nemiers. Tad viņš iegrima kā smagā tumsā. Viņa pēdējā doma bija, ka nu viņš beidzot zaudē samaņu - pirmoreiz savā mūžā.

Viņš atmodās no spēcīgām zvanu skaņām. Atvēris acis, viņš redzēja, ka guļ savā istabā gultā. Sienas pulkstenis jau rādīja seši, un pēc saules stariem viņš saprata, ka ir seši no rīta. Kā mulsumā viņš juta, ka noticis kas neparasts, bet, kas īsti, to viņš pirmajā brīdī nekādi nevarēja atcerēties. Pēkšņi viņš ieraudzīja pie sienas kovboja cepuri un tai blakus patronu somu un garstobra Kolta revolveri. No šaurās jostas bija skaidri redzams, ka tā pieder sievietei, un Šeldons tūdaļ atce­rējās kuģa laivu un pelēkās acis, kas raudzījās zem līdzenajām uzacīm. Acīmredzot viņa, meitene ar pelēkajām acīm, arī bija tā, kas zvanīja ārā, sētā. Viņš atcerējās arī, ka viņu gaida pienā­kumi, ka bez viņa nav neviena cita, kas varētu izrīkot strādnie­kus, un ar lielām pūlēm piecēlās un nosēdās uz gultas malas, bet gar acīm virmoja zilzaļi loki, un viņš būtu pakritis, ja ne­pieturētos pie sienas. Vēl brīdi viņš sēdēja, acis aizvēris, pūlē­damies pārvarēt reiboni galvā, tad izdzirda viņas balsi:

"Ser, tūliņ atpakaļ gultā!"

To viņa sacīja valdonīgā balsī, kā mēdz runāt cilvēks, kas radis komandēt. Un tai pašā mirklī viņa ar vienu roku ener­ģiski noguldīja Šeldonu atpakaļ spilvenos, ar otru turot viņa muguru.

"Jūs veselu dienu nogulējāt bez samaņas," viņa teica, "un tagad es te rīkojos jūsu vietā. Jūs varēsiet celties, kad atļaušu, ne agrāk. Kādas zāles jūs lietojāt? Hinīnu? Tā. Tā ir labi. Jūs būsiet labs pacients."

"Bet, klausieties," viņš gribēja ko teikt.

"Nerunājiet," viņa to pārtrauca. "Tas ir, jūs nedrīkstat ru­nāt pretī. Bet vispār runāt varat."

"Bet plantācija taču…"

"Pusmiris cilvēks plantācijai nekā laba nevar dot! Vai tie­šām jūs nekā negribat par mani zināt? Es jūtos apvainota. Ap­žēlojieties, es tikko pārdzīvoju pirmo kuģa bojāeju savā mūžā, bet jūs par to nemaz neinteresējaties un domājat tikai par savu nelaimīgo plantāciju. Vai tad tiešām nemaz neredzat, ka es de­gu aiz nepacietības, kā man gribas kādam izstāstīt par mūsu kuģa bojāeju?"

Viņš pasmaidīja, pirmoreiz pēc ilgām, garām nedēļām. Viņš ne tikdaudz smaidīja par viņas vārdiem, kā par to, kā viņa tos izrunāja: tik brīnišķīga bija viņas kaprīzā sejiņa, smaidi vi­ņas acīs un sīkās smieklu rieviņas viņas lūpu kaktiņos. "Cik vi­ņai gadu?" viņš ziņkāri nodomāja un sacīja: "Jā, jā, lūdzu, stāstiet, es klausos."

"Nē, nestāstīšu… tagad nē," viņa atbildēja, spītīgi atmez­dama galvu. "Gan es dabūšu klausītāju, kuru man nevajadzēs lūgties, lai viņš noklausītos manu stāstu. Bez tam gribu no jums uzzināt par šejienes kārtību. Šā un tā dabūju zināt, cikos strādnieki jāzvana uz darbu, bet vairāk arī nekā nezinu. Es ne­saprotu jūsu ļaužu barbarisko valodu. Cikos viņi jāzvana uz pusdienu?"

"Vienpadsmitos. Un vienos atkal uz darbu."

"Ļoti labi. Pateicos, Bet sakiet, kur jums glabājas pielie­kamā atslēgas? Man jāpabaro mani ļaudis."

"Jūsu ļaudis?" brīnījās Šeldons. "Ar konserviem? Nē, nē! Sūtiet viņus uz barakām, lai ēd kopā ar maniem strād­niekiem."

Viņas acis sāka zibsnīt tāpat kā vakar, un sejā atkal bija re­dzama pavēloša valdonība. "Nē, es to nedarīšu. Mani ļaudis ir - cilvēki. Es iegāju jūsu nelaimīgajās teltīs un noskatījos, ko viņi tur ēd. Kartupeļus! Kartupeļus vien! Bez sāls, bez kāda aiz­dara! Tikai kartupeļus! Varbūt es labi nesapratu, bet man lie­kas, viņi teica, ka tie nekad nekā cita nedabūjot ēst. Divreiz dienā kartupeļus, un tā visas septiņas dienas nedēļā. Vai tā ir?"

Viņš palocīja galvu.

"Manējie vienu dienu neizturētu tādu barību, kur nu ne­dēļu. Kur ir atslēgas?"

"Uz āķīša zem pulksteņa."

Viņš ļoti ātri padevās, bet, ņemdama atslēgas, viņa dzirdēja:

"Ir ar' fantāzija, barot netīros nēģerus ar konserviem!"

Un tad viņa saskaitās ne pa jokam. Vaigos sakāpa sārtums aiz dusmām, kad viņa pagriezās pret Šeldonu.

"Mani ļaudis nav nekādi netīri nēģeri. Lūdzu to ielāgot. Jo ātrāk to sapratīsiet, jo labāk būs mums abiem. Un par konser­viem negaužaties, cik mani ļaudis apēdīs, es jums visu to sa­maksāšu, tādēļ neuztraucieties. Jums nav ieteicams uztrauk­ties, jo esat par daudz savārdzis. Un esat drošs, ka nepalikšu te ilgāk, kā vajadzīgs, tikai tik ilgi, kamēr atkal būsiet uz kājām, jo negribu braukt tālāk ar nepatīkamu apziņu, ka esmu pametusi balto cilvēku vienu pašu nelaimē."

"Sakiet, lūdzu, jūs laikam esat amerikāniete?" viņš mierīgi jautāja. . «

Vienu mirkli viņa it kā samulsa no negaidītā jautājuma, bet tūdaļ atbildēja, izaicinoši skatīdamās viņā: "Jā gan, un tad?"

"Nē, nekas. Es tikai gribēju zināt."

"Un vairāk nekā?"

Viņš atraidoši palocīja galvu.

"Kā tā?"

"Tikai tā, es domāju, ka jūs varbūt pateiksiet dažu sirsnī­gāku vārdu."

"Mans vārds ir Šeldons, Deivids Šeldons," viņš teica, snieg­dams viņai savu vājo, kaulaino roku.

Viņa sniedza pretī arī savējo, bet tad atrāva atpakaļ.

"Mans vārds ir Džoanna Laklande."

Un viņi sadevās rokās. "Vai būsim draugi?"

"Citādi jau nemaz nevar būt…" viņš stostīdamies teica.

"Tātad nu es varu savus ļaudis barot ar konserviem, cik tik man tīk?" viņa steidzīgi jautāja.

"Kamēr govis pārnāks no ganībām," viņš jokoja, pūlēda­mies būt tādā pašā omā kā viņa.

Viņa paskatījās uz viņu ar aukstu skatu.

"Vai tas bija joks?"

"Nudien, nezinu… Es… es domāju, ka tas bija joks. Bet, re­dziet, es vēl esmu slims, un…"

"Sakiet, vai jūs neesat anglis?" viņa jautāja tālāk.

"Nē, tas ir tiešām par daudz!" viņš iekliedzās. "Protams, ka esmu anglis, un jūs to ļoti labi zināt."

"Ak tad jūs tiešām esat anglis?" viņa teica, nekā nedo­mādama.

Viņš saviebās un cieši sakoda lūpas, tad pēkšņi sāka smie­ties, un arī viņa smējās līdzi.

"Es pats esmu vainīgs," viņš atzinās. "Nevajadzēja jūs kaiti­nāt. Turpmāk būšu uzmanīgāks."

"Nu, pasmejieties, bet es iešu parūpēšos par brokastīm. Ko jūs gribētu ēst?"

Viņš pakratīja galvu.

"Neko."

"Bet jums vajadzētu kaut ko iekost. Drudzis ir pārgājis, un jūs vēl esat tikai savārdzis. Vienu brītiņu pagaidiet…"

Viņa aizskrēja uz virtuvi, skrienot gandrīz nomezdama no kājām tupeles, kas bija divtik lielas kā viņas kājiņas. Viņa no­zuda, gluži pietvīkusi aiz samulsuma.

"Velns lai parauj, tās taču manas tupeles!" nodomāja Šel­dons. "Viņai nav nekā līdzi, izņemot to, kāda viņa izkāpa malā. Bet, krastā izkāpjot, viņai kājās bija jūrnieku zābaki."

VIŅA GRIB PALIKT PAR PLANTĀCIJAS ĪPAŠNIECI

Šeldons ātri izveseļojās. Drudzis pārgāja, un viņam vēl tikai vajadzēja mierīgi gulēt, lai atgūtu spēkus. Džoanna uzņēmās pārzināt virtuvi, un pirmoreiz, kamēr Šeldons mita Berandā, viņa ēdiengalds bija tāds kā pie baltajiem cilvēkiem. Viņa pati gatavoja ēdienu slimniekam, un, pateicoties viņas kopšanai un spirgtajam garam, ko viņa ienesa Berandā, jau pēc divām dienām Šeldons bija tik tālu, ka varēja iznākt ārā uz balkona. Stāvoklis bija visai neparasts un dīvains, bet vēl lielāks bija Šel- dona izbrīns, ka Džoanna pati, spriežot pēc viņas izturēšanās, stāvokli nebūt neuzskatīja par savādu un neparastu. Viņa ap­metās te un sāka saimniekot tik vienkārši, it kā Šeldons būtu viņas tēvs vai brālis, vai arī tā, it kā viņa pati būtu vīrietis.

"Vai zināt, tas ir vienkārši brīnišķīgi," viņa tam teica. "Taisni kā romānā. Es izkūlos krastā, glābdamās no bojā ejoša kuģa, un mežonīgā salā sastopu slimu cilvēku, gluži vienu starp diviem simtiem vergu…"

"Strādnieku," viņš izlaboja, "nolīgtu strādnieku. Viņiem jāstrādā tikai trīs gadi, un līgumus viņi slēguši labprātīgi."

"Jā, jā," viņa .steidzīgi turpināja, "lieliski… Es te sastopu slimu cilvēku, gluži vienu ar diviem simtiem melno mežoņu cilvēkēdāju salā… Viņi taču ir cilvēkēdāji, vai ne? Vai arī tās ir tikai tukšas tenkas?"

"Tukšas tenkas!" viņš smaidīdams atkārtoja. "Nē, nebūt. Gandrīz visi mani strādnieki ir džungļu iemītnieki, bet visi vie­tējie džungļu ļaudis ir - cilvēkēdāji."

"Bet, kad viņus atved plantācijās, tad taču viņi vairs neēd cilvēkus? Piemēram, jūsu strādnieki taču vairs neēdīs cil­vēkus?"

"Kā ne. Apēdīs arī jūs, ja vien gadīsieties pa rokai."

"Vai jūs to tikai tā domājat?"

"Nē, es to skaidri zinu."

"Kā jūs to zināt? Kādi jums ir fakti? Vai tiešām jūsu pašu strādnieki…"

"Jā gan, mana paša strādnieki, mani kalpi, pat pavārs, kas tagad, kamēr jūs esat še, cep tik garšīgus plāceņus… Ne ilgāk kā pirms trim mēnešiem vienpadsmit no maniem strādniekiem bija nozaguši kuģa laivas un aizbēguši uz Malaitu. No tiem deviņi bija malaitieši, bet pārējie divi no Sankristobala salas. Pēdējie divi bija lieli muļķi; un, ja divi malaitieši būtu braukuši vienā laivā ar deviņiem sankristobaliešiem, tad arī viņi būtu tādi paši muļķi."

"Nu? Kas tad notika?" viņa nepacietīgi jautāja.

"Malaitieši apēda abus sankristobaliešus un atstāja tikai galvas, kuras kanibāli neēd, jo domā, ka tās ir ļoti vērtīgas. Gal­vas tie bija paslēpuši, un tagad tās grezno kādu būdiņu džun­gļos viņpus Langa-Langas."

Džoanna sasita rokas, un viņas acis iedzirkstījās.

"Tātad visīstākie cilvēkēdāji! Iedomājieties ,r divdesmitajā gadsimtā! Bet man visu laiku likās, ka pasaulē vairs nav ne ro­mantisma, ne brīnišķīgu piedzīvojumu."

Viņš smaidīdams paskatījās uz meiteni.

"Kas ir? Ko jūs smaidāt?" viņa jautāja.

"Nekas, man tikai liekas, ka tur nav ne pilītes romantisma, ja jūs apēd kāds netīrs nēģeris."

"Protams gan," viņa piekrita. "Bet starp viņiem dzīvot, tu­rēt viņus paklausībā, valdīt divus simtus cilvēkēdāju un pašam palikt dzīvam - ja arī tas nav romantiski, tad, pēc manām do­mām, vismaz tā ir brīnišķīgu piedzīvojumu augstākā pakāpe. Bet romantisms taču ir diezgan cieši saistīts ar brīnišķīgiem piedzīvojumiem."

"Ja tā grib spriest, tad jau vēl augstāka brīnišķīgu piedzīvo­jumu pakāpe būs, ja iekļūsim nēģerim vēderā," viņš pretojās.

"Jūsos nav ne pilītes romantisma," viņa iesaucās. "Jūs esat tikpat sauss, garlaicīgs un drūms kā visi praktiski ļaudis civili­zētās zemēs. Es nesaprotu, kādēļ tad jūs vispār te dzīvojat? La­bāk būtu palicis dzimtenē un mierīgi kvernējis kādā bankā

"Vai par komiju kādā veikalā? Ļoti pateicos."

"Tieši tā, apmēram tādā darbā. Nu tad sakiet, Dieva dēļ, kā jūs nokļuvāt te, pašā pasaules malā, mežoņu zemē?"

"Lai nopelnītu dienišķo maizi un izlauztu ceļu dzīves cīņā."

"Jaunākais dēls, smags un grūts ceļš tev būs jāiet, līdz tu tiksi pats pie sava pavarda un pajumta," viņa citēja. "Ziniet, ja tas nav romantiski, tad vispār pasaulē nav vairs nekā roman­tiska. Iedomājieties tikai visus tos "jaunākos dēlus", kas izklī­duši pa visām pasaules malām un kam jāpieredz tūkstošiem brīnišķīgu piedzīvojumu, lai viņi tiktu pie sava pavarda un sava pajumta. Jūs esat viens no viņiem, un es arī."

"Atļaujiet…" viņš nedroši ieminējās.

"Nu jā, protams, es neesmu jaunākais dēls, bet jaunākā meita," viņa izlaboja savus vārdus, "bet arī man nav ne savas pajumtes, ne sava pavarda, vispār man nav neviena un nekā… Un arī es esmu nokļuvusi te, pašā pasaules malā, tāpat kā jūs."

"Tad man jāpiekrīt, ka jūsu dzīvē tiešām ir mazliet roman­tikas," viņš piekrita un neviļus atcerējās, kā viņa pagājušo nakti balkonā zem moskītu tīkliem gulējusi šūpuļkrēslā, savu taitiešu apsargāta, kuri gulēja balkona otrā galā. Līdz šim viņš vēl bija pārāk novārdzis un nespēja protestēt, bet tagad stin­gri nolēma panākt, ka yiņai jāguļ istabā un viņš gulēs uz balkona.

"Redziet," viņa jau turpināja, "es visu savu mūžu esmu la­sījusi un sapņojusi par brīnišķīgiem piedzīvojumiem, bet nekad nedomāju un necerēju, ka man pašai būs tie jāpiedzīvo. Viss gadījās pavisam nejauši. Vēl pirms kādiem diviem gadiem biju pilnīgi pārliecināta, ka man nav nekādas citas izejas, tikai…" Viņa mazliet apmulsa, sapinās un īdzīgi saviebās. "Nu jā, man likās, ka cits nekas neatliks, kā apprecēties."

"Un jūs labāk izvēlējāties cilvēkēdāju salu un patronu jostu?" viņš teica.

"Par cilvēkēdāju salu gan nedomāju, bet patronu josta man šķita visai noderīga."

"Bet jūs droši vien nekad neiedrošinātos revolveri lietot, ja ari būtu neizbēgama vajadzība," viņš teica, bet tūlīt gan pie­bilda, pamanīdams dzirksteli viņas acīs, "tas ir, izšaut jau nu jūs droši vien izšautu, bet mērķī tik un tā netrāpītu."

Viņa uztrūkās kājās un devās uz durvīm. Viņš saprata, ka viņa iet pēc sava revolvera.

"Nepūlieties, neejiet, te būs mans revolveris," viņš teica. "Ko jūs gribat darīt?"

"Es nošaušu bloku no jūsu karogkārts."

Viņš neticīgi pavīpsnāja.

"Tikai man jūsu revolveris svešs," viņa nedroši teica.

"Izšāviens ļoti viegls, tādēļ stipri nespiediet. Nositiens drošs."

"Jā, jā," viņa to nepacietīgi pārtrauca, "es automātiskos re­volverus pazīstu, sakarsuši tie nedod šāvienu, bet jūsējais man svešs."

Viņa vērīgi aplūkoja ieroci.

"Vai tas ir pielādēts?"

Viņa izšāva, bet mērķī netrāpīja.

"Par daudz tālu," viņš sacīja, meiteni mierinādams.

Bet viņa sakoda lūpas un izšāva otrreiz. Lode asi iedūcās un rikošetā atlēca atpakaļ, bet bloks salīgojās. Un viņa šāva un šāva, kamēr visas astoņas lodes bija izšautas, un sešas no tām trāpīja mērķī. Bloks gan vēl turējās rājas galā, bet bija pavisam sadauzīts. Šeldons bija pārsteigts: ne viņš, ne Gijo Drumonds nebūtu varējuši šaut labāk. Pirmoreiz viņš redzēja, ka sieviete tik labi prot šaut. Citas sievietes, cik viņam bija gadījies redzēt, pie katra šāviena spiedz, aiztaisa acis un laiž lodi uz labu laimi: kur aizies, aizies.

"Jūs šaujat lieliski… kā sieviete," viņš sacīja. "Tikai divas reizes nošāvāt šķībi. Un vēl ar svešu revolveri."

"Bet es nesaprotu, kā es tās divas reizes varēju nošaut ga­rām," viņa žēli teica. "Revolveris ir apbrīnojami labs. Dodiet man vēl vienu lādiņu, un es galvoju, ka trāpīšu visas astoņas reizes no vietas. Vai gribat saderēt?"

"Es par to nemaz nešaubos. Tikai tad jāuzliek jauns bloks. Vaijaberi! Atnes no pieliekamā jaunu bloku."

"Esmu ar mieru saderēt, uz ko vien tik gribat, ka netrāpī­siet visas astoņas reizes no vietas," viņa ķildīgi turpināja.

"Nebīstieties, es negribu derēt," viņš atbildēja. "Kas jūs mā­cīja šaut?"

"Sākumā mans tēvs, vēlāk Fons un viņa kovboji. Mans tēvs bija apbrīnojams šāvējs, bet ari Fons šāva ļoti labi."

Šeldons savā nodabā pabrīnījās, kas gan varētu būt Fons, un nodomāja, vai tikai tas nebūs tas, kas pirms diviem gadiem Džoannu gandrīz pārliecinājis, ka viņai cits nekas neatliek, ti­kai apprecēties.

"No kurienes jūs īstenībā esat?" viņš jautāja. "No kādas zemes Ziemeļamerikā? Jūs taču vēl neesat man nekā par sevi stāstījusi. Es zinu tikai to, ka jūs esat mis Džoanna Lak- lande."

"Lai atrastu manu dzimteni, jābrauc līdz vistālākajiem rie­tumiem."

"Tātad no Nevadas?"

Viņa papurināja galvu.

"No Kalifornijas?"

"Vēl tālāk uz rietumiem."

"Tālāk vairs nav kur iet, vai arī esmu aizmirsis ģeogrāfiju."

"Ģeogrāfiju gan nē, bet politiku," viņa pasmējās. "Vai atce­raties "aneksiju"?"

"Tātad jūs esat no Filipīnu salām?" viņš iesaucās uzvaras priekā.

"Nē, no Havajas. Tur esmu dzimusi. Tās ir brīnišķīgas sa­las. Vai zināt, es ilgot ilgojos pēc tām. Tikai nedomājiet, ka ne­kad neesmu bijusi prom no tām, ka nekur citur neesmu brau­kusi. Nē. Piemēram, mūsu sabrukuma laikā dzīvoju Ņujorkā. Tomēr esmu pārliecināta, ka nekur pasaulē nav skaistāk kā musu Havajā."

"Bet tad pasakiet man, kādēļ braucāt uz šejieni, uz šīm Dieva nolādētajām salām?" viņš jautāja un skumji piebilda: "Tikai muļķi un neprātīgie brauc šurp."

"Vai tad Nilsens bija muļķis un neprātīgais?" viņa pretojās. "Cik zinu, viņš te nopelnījis trīs miljonus."

"Par nelaimi, tas ir tiesa, un šie trīs miljoni ir vainīgi, ka at­braucu šurp."

"Un ka arī es esmu še," viņa teica. "Tēvs dabūja zināt par Nilsenu, kad bijām Marķīzu salās, un tādēļ nodomājām braukt šurp. Tikai nabaga tēvs līdz šejienei netika…"

"Vai… jūsu tēvs… nomira?" Šeldons nedroši ievaicājās.

Viņa palocīja galvu, un viņas acīs bija redzams maigs, valgs spīdums.

"Labāk izstāstīšu jums visu pēc kārtas," viņa teica, lepni pa­celdama galvu kā cilvēks, kas neļaujas skumjām, kā pienākas meitenei, kas staigā ar kovboja cepuri galvā un garstobra revol­veri pie sāniem. "Es esmu dzimusi Hilo salā, kas ir lielākā un skaistākā visā Havaju salu grupā. Es augu un attīstījos kā visas havajiešu meitenes, kas visu laiku ir zem klajām debesīm un daudz agrāk iemācās peldēt un jāt nekā aplēst, cik ir sešreiz seši. Piemēram, es nemaz neatceros, kad pirmoreiz uzkāpu zir­gam mugurā vai iesāku peldēt. Katrā ziņā tas bija sen, pirms mani piesēdināja pie ābeces. Mans tēvs bija lopkopis, un viņam piederēja vairākas muižas Llavaju un Maui salās. Muižas bija samērā lielas. Piemēram, vienā no viņām, Hokunas muižā, bija divsimt tūkstoš akru zemes. Un tur es iemācījos šaut meža ka­zas. Fons bija Hokunas muižas pārvaldnieks. Viņam bija divas meitas manā vecumā, un karsto vasaras laiku es ik gadu nodzī­voju pie viņiem muižā. Reiz tur nodzīvoju visu gadu. Mēs visas trīs bijām īstas mežoņu meitas. Protams, ne jau mēs augām kā mežoņu bērni, mums vienmēr bija kā guvernantes, tā mājskolotājas, rokdarbi un saimniecības mācības. Bet it īpaši mēs mīlējām klejot un jādelēt pa laukiem un kalniem. Bieži vien tikai ar to mūs varēja piedabūt pie mācībām, ka apsolīja ņemt līdzi medībās vai garos, ilgos izjājumos pa mežiem.

Fons agrāk kalpoja armijā, bet mans tēvs bija vecs jūras vilks, un viņi abi mīlēja viscaur stingrāko disciplīnu. Mātes mums nomira ļoti agri, bet viņi taču bija vīrieši un mūs ļoti lu­tināja. Tā kā sievas ne vienam, ne otram no viņiem nebija, tad mēs palikām par viņu uzticīgiem draugiem. Protams, mums bija arī savi pienākumi. Mums bija jāiemācās strādāt visi mā­jas darbi un vajadzēja tos prast divreiz labāk nekā kalpotājiem, lai nākotnē mēs pašas varētu vadīt saimniecību. Mūsu pienā­kums bija arī mūsu tēviem iemaisīt "kokteili", jo kalpiem šo svēto rituālu neuzticēja. Vispār mūsu rīcībā bija tikai tas, ar ko mēs vajadzības gadījumā pašas vien varētu tikt galā. Piemē­ram, mūsu zirgus arvien gūstīja un segloja kovboji, tomēr arī mums pašām vajadzēja prast ar laso sagūstīt zirgus un tos ap­seglot. Tēvs un Fons bieži vien ņēmās mūs stingri eksaminēt un ar pulksteņiem rokās sekoja, cik ātri to varam izdarīt. Tā­pat ar šaujamieročiem. Mūsu revolverus tīrīja un eļļoja kalpi, bet arī mums pašām to vajadzēja iemācīties, lai mēs varētu se­kot, cik labi kalpi to izdara. Cik reižu sākumā vienai vai otrai no mums uz veselu nedēļu atņēma šauteni, ja pamanīja uz tās niecīgāko rūsas traipiņu. Mēs iemācījāmies arī klajā laukā, lie­tum līstot, no slapjiem zariem sakurt ugunskuru, bet par to grūtāka uzdevuma laikam nav visā pasaulē, izņemot gramati­ku. No tēva un Fona iemācījāmies daudz vairāk nekā no visām mūsu guvernantēm. Tēvs mums mācīja franču, bet Fons vācu valodu, un drīzā laikā gluži labi pratām abas šīs valodas, kaut arī mācījāmies tās tikai mežā vai laukā, apmetoties atpūsties vai izjājot nometnē.

Kad laiks bija dzestrs, draudzenes parasti atbrauca pie manis uz ITilo, kur tēvs bija uzcēlis divus namus un vienu no tiem uz paša krasta. Vai arī mēs visas trīs devāmies uz mūsu īpašumu Punā, kur vizinājāmies laivā, makšķerējām un peldējāmies. Tēvs bija Havajas karaliskā jahtkluba loceklis un bieži ņēma mūs līdzi, kad ar savu jahtu brauca jūrā. Viņš ļoti mīlēja jūru. Kad man bija četrpadsmit gadu, es mājās jau biju pilnīga saim­niece, kurai bija pakļauti visi kalpotāji, un esmu ļoti lepna par to laiku. Kad man palika sešpadsmit gadu, mūs visas trīs aizsū­tīja uz ļoti smalko Milsa semināru Kalifornijā. Kā mēs ilgojā­mies pēc mājām! Ar biedrenēm nevarējām satikt, - tās mūs sauca par cilvēkēdājām, jo mēs taču bijām no Sendviču salām, un viņas mūs vienmēr kaitināja ar to, ka mūsu senči apēduši kapteini Kuku, kas pat ar vēsturi nesaskan, nemaz nerunājot par to, ka mūsu senči Havaju salās nemaz nav dzīvojuši.

Es nodzīvoju Milsa seminārā trīs gadus, šad un tad apcie­modama arī tēvu un mājiniekus, un pēc tam divus gadus biju Ņujorkā. Pēkšņi piedzīvojām lielu sabrukumu: tēvs bankro­tēja ar cukura plantācijām, kuras bija ierīkojis Maui salā. Un tieši neilgi pirms tam viņš bija ierīkojis dzelzceļu, kuru visi sauca par "Laklanda neprātu". Galu galā dzelzceļš, bez šau­bām, būtu atmaksājies un dotu krietnu peļņu, bet toreiz tas ti­kai veicināja mūsu sabrukumu. Tomēr tēvs bUtu izkūlies, ja tieši toreiz nebūtu sākusies lielā panika Volstrītā. Nabaga tēvs! Man viņš nekā nerakstīja, lai neuztrauktu mani, bet es par viņa bankrotu dabūju zināt no avīzēm un tūdaļ steidzos uz mājām. Pirms tam man bija pieskandinātas pilnas ausis par to, ka sievietei dzīvē ir tikai viens ceļš - laulība - un ka jāsaka ardievas visiem sapņiem par brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Bet, tieši otrādi, pēc tēva bankrota man iesākās piedzīvojumu pilna dzīve."

"Kad tas viss notika?" Šeldons jautāja.

"Pagājušajā gadā, finansu krīzes laikā."

"Pag!" Šeldons svarīgu seju sāka aplēst. "Sešpadsmit un pieci, un vēl viens klāt - tas ir divdesmit divi. Jūs esat dzimusi 1887. gadā."

"Jā. Bet tas no jums nebija diezin cik galanti."

"Lūdzu piedodiet, bet šo uzdevumu bija tik viegli izskaitļot, un tas mani tā vilināja…"

"Vai tiešām jūs nespējat būt sirsnīgāks, laipnāks? Vai angļi vienmēr ir tādi kā jūs?" Viņas pelēkajās acīs paspīdēja salts mirdzums, un lūpas aizdomīgi nodrebēja. "Mister Šeldon, es jums labprāt ieteiktu izlasīt Ģertrūdes Asertonas grāmatu "Amerikāņu sievas un angļu vīri"."

"Pateicos, esmu jau lasījis. Tur tā ir." Viņš rādīja uz cieši kopā saliktiem grāmatu plauktiem. "Tikai man liekas, ka au­tors ir mazliet partejisks."

"Neviens, kas nav anglis, nevar par angļiem citādi spriest," viņa pretojās. "Nekad neesmu viņus mīlējusi. Pēdējais no angļiem, ko pazinu, bija uzraugs, kas kalpoja pie mums, un tē­vam vajadzēja viņu padzīt."

"Tas gan neko nepierāda."

"Bet tas anglis mums izdarīja tik daudz nepatikšanu un sa­gādāja tik daudz rūpju! Taisni briesmīgi!… Bet tagad es jūs lūgšu nesmieties par mani."

"Es papūlēšos."

"Nu, tai ziņā…" Viņa atmeta galvu atpakaļ un jau attaisīja muti, gribēdama beigt teikumu tādā pašā garā, bet tad apdo­mājās. "Es labāk izstāstīšu savu stāstu. Pēc bankrota tēvam cits nekas vairs neatlika, kā doties atkal jūrā. Tā viņš arī izdarīja. Viņš vienmēr ļoti mīlējis jūru. Man likās, viņam pat patika, ka viss tā notika. Viņš kļuva gluži kā jauneklis, no rīta līdz vaka­ram ņēmās ar saviem projektiem un nodomiem, un vakaros mēs abi palikām augšā bieži vien pāri pusnaktij, apspriezdami viņa projektus visos sīkumos. Tas bija jau pēc tam, kad viņam teicu, ka esmu cieši apņēmusies braukt viņam līdzi. Visu savu bagātību tēvs taču ieguva Okeānijā no pērlēm un perlamutra un tādēļ bija pārliecināts, ka arī tagad kaut kā tiks atkal pie tu­rības. Visvairāk viņš domāja par plantācijas pirkumu un kokospalmu audzēšanu, bet sākumā, kamēr plantācija vēl nedotu nekādus ienākumus, izgudrotu kādu blakus darbu, piemēram, tirdzniecību, pērļu zveju, un tā tālāk. Savu jahtu viņš apmainīja pret burinieku "Mjele", un mēs devāmies jūrā. Es rūpējos par tēvu un mācījos saprast navigāciju. Kuģa kaptei­ni tēvs nemaz nepieņēma, viņš pats uzņēmās šo amatu. Mums bija tikai stūrmanis, dānis Eriksens, bet kuģa komandā-japāņi un havajieši. Vispirms apbraukājām austrumu salas, bet tēvs bija stipri vīlies: izrādījās, ka tās visas savā starpā sadalījušas lielvalstis un visur jau bija nodibinājušās lielsabiedrības, sa­ņemdamas savā rokā kā zemi, tā arī tirdzniecību, zvejniecību, un tā tālāk. Vārdu sakot - itin visu.

Tad mēs devāmies uz Marķīzu salām. Tās ir brīnišķīgas sa­las, bet visi vietējie iedzīvotāji gandrīz pilnīgi izmiruši. Tēvam bija liels pārsteigums, kad viņš dabūja zināt, ka franči aplikusi kokospalmu šķiedras ar augstu izvedmuitu - viņš to nosauca par viduslaiku rīcību tomēr viņam tur patika. Nukahivas salā viņš atrada plantācijai derīgu ieleju pie jūras līkuma ar piecpadsmit tūkstošiem akru zemes. Viņam ļoti patika izvēlētā vieta, jo tā bija laba kuģu novietnei, un viņš to nopirka par tūkstoš divsimt Čīles dolāriem. Bet franču nodevas un nodokli bija pārmērīgi (tādēļ zeme tur tik lēta), un visļaunākais bija tas, ka nekur nevarēja dabūt strādniekus. Vietējo iedzīvotāju bija ļoti maz, un tie paši, kas tur vēl bija palikuši, negribēja strādāt, bet ierēdņi, likās, vairāk nekā neprata, kā izgudrot aiz­vien jaunus apgrūtinājumus, kas traucēja mūsu darbu.

Pēc sešiem mēnešiem tēvs nolēma plantāciju pamest, jo re­dzēja, ka tur nav nekādu cerību. "Brauksim uz Zālamana sa­lām un pamēģināsim dzīvot pēc angļu likumiem," viņš sacīja, "un, ja arī tur nekas neiznāks, tad brauksim uz Bismarka arhi- pelāgu. Esmu pārliecināts, ka Admiralitātes salas vēl nav civi­lizētas." Mēs nolīgām jaunu kuģa komandu no marķīziešiem un taitiešiem, sagatavojām visu aizbraukšanai un jau gribējām doties uz Taiti, lai tur varēt salāpīt mūsu burinieku un dabūt jaunas tauvas un citu nepieciešamo, jo buriniekam bija vaja­dzīgs pamatīgs remonts. Bet pavisam negaidot tēvs saslima un pēc dažām dienām nomira."

"Un jūs palikāt viena pati?"

Viņa palocīja galvu.

"Jā, gluži viena. Brāļu un māsu man nav, bet visi mana tēva radi noslīka Kanzasas ūdensplūdu laikā. Toreiz tēvs vēl bija zēns. Protams, es jau varētu braukt mājās un palikt pie Fo­niem. Zinu, ka tur man vienmēr būs laipna pajumte. Bet ko es pie viņiem gan varētu darīt? Bez tam biju pilnīgi aizrāvusies ar tēva idejām; jutu it kā neatvairāmu pienākumu īstenot tēva projektus līdz galam. Arī man pašai ļoti gribējās to izdarīt. Un tā es nokļuvu še…

Vispirms devos uz Taiti. Es jums iesaku nekad turp ne­braukt. Tā ir brīnišķīga vieta, un arī vietējie iedzīvotāji ir ļoti labi ļaudis! Bet baltie!… Tīrie zagļi, meļi, krāpnieki un laupī­tāji. Godīgos cilvēkus tur var uz vienas rokas pirkstiem sa­skaitīt. Tas, ka es esmu sieviete, viņiem tikai atviegloja situāciju. Viņi mani aplaupīja, kā vien prazdami, un meloja bez kāda iemesla un vajadzības. Nabaga Eriksenu tie pavisam samaitāja. Viņš salikās ar tiem uz vienu roku. Ja viņi mani pie­krāpa par desmit frankiem, Eriksens dabūja trīs. Ja es maksāju par lēsi pusotra tūkstoša franku, pieci simti ieripoja viņa kaba­tā. Protams, to visu es tikai vēlāk dabūju zināt. "Mjele" bija jā­remontē, citādi es nevarēju tikt tālāk, un viņi to izmantoja, plēsdami nevis trīskārtīgas, bet septiņkārtlgas cenas.

Cik Eriksens no tā nopelnīja, nekad nedabūšu zināt. Viņš dzīvoja krastā, grezni ierīkotā namā, kuru kuģu būvētava par brīvu nodeva viņa rīcībā. Un katru dienu viņam pienesa aug­ļus, zivis, gaļu, ledu, un arī par to viņš nekā nemaksāja. Tā bija balva, ko tam deva tirgotāji un dažādi piegādātāji par to, ka mani aplaupa. Šis vīrs tai pašā laikā varēja ar asarām acīs žēlot mani un dusmoties, ka mani tā krāpj. Un es taču nebiju nokļu­vusi nekādā zagļu paslēptuvē, es taču braucu vienkārši uz Taiti.

Es pati to visu dabūju zināt tikai tad, kad šie nelieši un blēži sāka paši cits citu krāpt. Viens no apzagtajiem zagļiem reiz va­karā bija atnācis pie manis ar visādiem rakstiem, cipariem un pierādījumiem. Es jau zināju, ka tur nekā vairs nevar darīt, ka nekā nepanākšu, ja arī griezīšos tiesās, jo tur tiesneši ir tāpat pērkami kā visi citi. Bet es izdarīju ko citu. Vēlu naktī, kad pil­sētā visi jau gulēja, es aizgāju pie Eriksena. Ar revolveri rokā es viņu piespiedu palikt gultā, bet pati pārmeklēju viņa rakstām­galdu. Es tur atradu mazliet vairāk nekā tūkstoš deviņsimt franku, un tos es viņam atņēmu. Eriksens nebūt negriezās po­licijā un vairs nenāca pie manis uz kuģa. Citi blēži ņirgājās man taisni sejā, skaidri zinādami, ka nekāds sods viņiem te ne­draud. Divi amerikāņi, kurus es tur satiku, ļoti gribēja mani piedabūt, lai sūdzu visus tos krāpniekus tiesā, ja negribu palikt pavisam bez naudas un arī bez burinieka.

No Taiti es devos uz Jaunzēlandi, kur nolīgu jaunu stūr­mani, kādu vācieti. Viņam bija kapteiņa apliecība, un oficiāli viņš skaitījās kapteinis, bet es navigācijā sajēdzu daudz vairāk nekā viņš, un patiesībā kapteinis biju es. Burinieks gan nogrima, bet tā nebija mana vaina. Četras dienas jūra bija pa­visam rāma, un mums bija jāpaliek uz vietas, bet tad sākās zie­meļrietumu vējš un dzina mūs taisni uz krastu. Mēs savilkām buras un gribējām tikt tālāk, un tad izrādījās, ka Taiti kuģu bū­vētavā, remontējot manu burinieku, tur salikti pavisam sapu­vuši materiāli. Buriniekam norāva klīverus un stakseļus. Vienī­gais mūsu glābiņš bija iegriezties jūras šaurumā starp Floridu un Izabellu. Tas mums ari itin labi izdevās. Bet, krēslai meto­ties, uzdrāzāmies uz koraļļu klints sēkļa tādā vietā, kur karte rāda četrpadsmit asis dziļuma. Tikai vienu reizi atsitāmies un tikām no sēkļa nost, bet mūsu vecajam buriniekam arī viena trieciena pietika; mēs tikko paguvām nolaist kuģa laivas, kad burinieks jau sāka grimt. Stūrmanis noslīka. Visu nakti mūs šūpoja jūras viļņi, un, rītam austot, ieraudzījām jūsu krastu."

"Bet tagad gan jūs, jādomā, dosieties atpakaļ pie Foniem?" vaicāja Šeldons.

"Nepavisam ne. Mans tēvs taču gribēja iegūt plantāciju Zā­lamana salās. Es pameklēšu labāku zemes gabalu un ierīkošu nelielu plantāciju. Vai jūs nezināt, kur te būtu laba un lētāka zeme?"

"Velns lai parauj, jūs, amerikāņi, tiešām esat apbrīnojama tauta," Šeldons teica. "Tāda neprātīga drošsirdība man mū­žam nebūtu ienākusi prātā. Ielaisties uz tik riskantu pasā­kumu…"

"Nevis uz riskantu pasākumu, bet uz brīnišķīgu piedzīvo­jumu," Džoanna pārlaboja viņa vārdus.

"Jā, protams, tā ir; tiešām piedzīvojums, īsts pamatīgs pie­dzīvojums. Piemēram, ja jūs nebūtu nokļuvusi te, Gvadalka- nārā, bet Malaitā, mežoņi jau sen būtu jūs apēduši kopā ar jūsu krietnajiem taitiešiem."

Džoanna neviļus nodrebēja.

"Bet jāatzīstas, ka mēs ļoti baidījāmies apstāties Gvadalka- nārā," viņa teica. ""Jūrnieku ceļvedī" sacīts, ka vietējie iedzīvo­tāji ir ļoti neuzticīgi un ārkārtīgi ienīst baltos… Bet uz Malaitu man ļoti gribētos braukt. Vai tur ir plantācijas?"

"Nevienas pašas. Un arī nevienas fabrikas tur nav."

"Nu, tad es braukšu turp ar kādu strādnieku vācēju kuģi. Ne jau tūliņ, bet tuvākā nākotnē."

"Tas nav iespējams!" Šeldons iesaucās. "Malaita nav tā vieta, kurp var braukt sievietes."

"Un es tomēr braukšu."

"Bet neviena sieviete, kas sevi ciena…"

"LUdzu izteikties mazliet uzmanīgāk," viņa pārtrauca. "Ag­rāk vai vēlāk, bet es tomēr turp braukšu. Un tad jums būs jā­nožēlo šie vārdi."

6

VĒTRA

Mis Laklande bija pirmā amerikāniete, kuru Šeldons varēja tuvāk iepazīt. Viņš saprata, ka viņa nebūt nav tipiska ameri­kāņu meitene, citādi viņa brīnums būtu liels: vai tad tiešām viņas visas ir tādas? Bieži vien viņam atlika tikai pabrīnīties, cik viņa ātra, strauja un cik ļoti mainīgs viņas garastāvoklis, un visi viņas uzskati bija tādi, kādi, pēc Šeldona domām, nevarē­ja būt sievietei. Un tas viņu bieži mulsināja. Nekad viņš nezi­nāja, ko viņa teiks vai darīs nākamajā acumirklī. Tikai vienu gan skaidri zināja; tas būs kaut kas pavisam negaidīts un nepa­redzēts. Viņas raksturā, Šeldonam šķita, bija arī kaut kas no holeriskā temperamenta. Viņa ļoti ātri iekaisa un aizrāvās un pārāk paļāvās uz sevi, bet visai maz uz viņu. Kad viņa tiecās pēc vienlīdzības ar viņu, tas no tiesas saniknojās, un dažreiz viņa dvēselē pamodās tikko manāms ienaids pret viņu: par to, ka viņa ieradās Berandā ziemeļrietumu vētras laikā, kopā ar astoņiem staltiem polinēziešiem, un gandrīz vai tūlīt pēc tam, kad bija turējusi savu revolveri Eriksenam pie paša deguna, arī par to, cik viņa vienkārši un mierīgi palika dzīvot Berandā uz to tiesību pamata, ka ir no kuģa bojāejas izglābies jūrnieks. Tas viss it brangi saskanēja ar viņas kovboja cepuri un Kolta revol­veri. Bet viņas ārējais izskats pavisam neharmonēja ar šādu rīcību, un taisni to Šeldons nevarēja viņai piedot. Viss būtu labi un saprotami, ja viņai būtu īsi apcirpti mati, ja viņas žokļu kauli izspiestos caur biezo zoda ādu un ja viņas sejas panti būtu rupji un viņas stāvs neveikli tūļīgs un muskuļains, vispār, ja viņa nebūtu skaista. Viņš nevarēja vienaldzīgi noskatīties uz viņas matiem, kas bija tik koši un kupli. Un pati viņa bija ļoti gracioza, un Šeldonam nepavisam nepatika, ka viņa ar mirgo­jošām liesmiņām acīs vadīja kuģa laivas nolaišanu ūdenī, ko­mandēdama asā pavēlētājas balsī. Viņš iedomājās, ka viņa ar laso gūstījusi zirgus, - un nodrebēja. Un viņa bija tik bagātīgi daudzpusīga. Viņš bija pārsteigts par to, cik daudz viņa zina li­teratūrā un mākslā, un kaut kur dvēseles dziļumos modās sa­jūta, ka meitene ar tādu garu nedrīkst zināt, kā uzvelk buras, kā izmet enkuru un kā vada burinieku pa Okeānijas ūdeņiem. Viņam likās, ka viņas zināšanas par buriniekiem un enkuriem ir tikpat nedabiska un nepieļaujama lieta kā viņas nodoms braukt uz Malaitu ar strādnieku vācēju kuģi. Viņam šķita, ka viņa ar to it kā apgāna pati sevi.

Viņas sievišķība aizvien no jauna apbūra viņu. Klavieres viņa spēlēja daudz labāk un .ar smalkāku mūzikas izpratni ne­kā viņa paša māsa Anglijā. Viņa spēlēja klavieres, par kurām tā rūpējās Gijo Drumonds, ar lielu pašaizliedzību pūlēdamās iz­teikt melodijā ietverto noskaņojumu. Bet, kad viņa paņēma rokās ģitāru un sāka dziedāt daiļi plūstošās, samtainās hava­jiešu melodijas, viņš klausījās kā apburts. Tādos brīžos viņa bi­ja īsta un patiesa sieviete, un Šeldons aizmirsa visu niknumu un dusmas, kas bija krājušās pa dienu, aizmirsa kovboja ce­puri, Kolta revolveri un visu citu. Un jau nākamajā acumirklī viņš domāja: vai tādai meitenei vajadzētu blandīties pa pasauli kā vīrietim, meklējot neprātīgus piedzīvojumus, un priecāties, ka piedzīvojumu laiks vēl nav beidzies? Piedzīvojumu meklē­tāja, avantūriste… cik neglīti tas izklausās. Jo viņš pats pavisam nebija piedzīvojumu meklētājs. No pašas bērnības viņš nav sa­jutis nekādu tamlīdzīgu tieksmi, kaut gan grUti nāktos iz­skaidrot, kas viņu mudināja atstāt Angliju un doties uz tālajām Zālamana salām.

Šeldonu ļoti mulsināja, ka viņa mājā dzīvo jauna meitene. Viņš bija pārāk konservatīvs cilvēks kā pēc dabas, tā pēc audzi­nāšanas, un nekādi nevarēja attaisnot šādu atkāpšanos no pa­rastajām cilvēku attiecībām.

Beranda, kur dzīvoja viens vienīgs baltais cilvēks, pavisam nebija tā vieta, kur varētu palikt Džoanna Laklande. Un viņš visādi prātoja un gudroja, kā atrast izeju, un reiz pat sāka ar viņu par to runāt. Kuģis no Austrālijas, ar kuru viņa varētu aizbraukt uz Sidneju, varēja būt ne agrāk kā pēc trijām nedē­ļām. "No jūsu vārdiem man ir skaidra viena lieta, - jūs gribat, lai pēc iespējas ātrāk aizbraucu," viņa sacīja. "Labi. Jau rīt pat sagatavošu kuģa laivas un braukšu uz Tulāgu."

"Bet es taču jums teicu, ka tas nav iespējams," izsaucās Šel­dons. "Tur patlaban neviena nav. Komisārs aizbrauca uz Aus­trāliju, un palicis tikai viņa palīgs, bet tas ir pavisam neizglītots cilvēks, bijis jūrnieks, vienkāršs matrozis. Viņš tagad pārvalda visas Zālamana salas, un viņa rīcībā ir kāds simts apcietinātu nēģeru. Viņš ir tik liels muļķis, ka nosodīs jūs ar piecām ster­liņu mārciņām par to vien, ka izkāpsiet krastā, iepriekš neie- griežoties Tulāgas ostā, jo, kā jūs zināt, Tulāga te ir vienīgā at­klātā osta. Vienu vārdu sakot, es vēlreiz uzsveru, ka uz Tulāgu nav iespējams braukt."

"Nu tad braukšu uz Huvutu."

Viņš pakratīja galvu.,

"Arī tur nav nekā, tikai drudzis un kādi pieci baltie, kuri ja ne šodien, tad rīt līdz nesamaņai piedzersies. Es nevaru atļaut, ka jūs braucat turp."

"Jā? Pateicos par jūsu rūpēm. Tādā gadījumā es braucu jau šodien pat," viņa mierīgi atbildēja. "Vaijaberi! Ej un pasaki Noa-Noa, lai nāk tūliņ šurp."

Noa-Noa bija vecākais no viņas matrožiem. Uz "Mjeles" viņš aizstāja bocmani.

"Uz kurieni jūs brauksiet?" izbrīnā jautāja Šeldons "Vaija­beri, paliec, tu nekur neiesi!"

"Uz Huvutu, un tūliņ pat," viņa atbildēja.

"Es to neļaušu."

"Tieši tādēļ es braukšu. Jau vienu reizi jūs to teicāt, bet es to nevaru izturēt."

"Kas nu?" viņš jautāja, nesaprazdams, kādēļ viņa tik pēkšņi sadusmojusies. "Ja es kaut kā esmu jūs apvainojis…"

"Vaijaberi, ej un pasauc Noa-Noa!" viņa atkal pavēlēja kalpam.

Melnais kalps jau devās izpildīt viņas pavēli.

"Vaijaberi! Paliec, citādi es tev sakapāšu galvu gabalos… Bet nu, mis Lakland, es vēlos, lai jūs izskaidrotu, ko tas nozīmē. Ar kādiem vārdiem vai darbiem esmu to no jums pelnījis?"

"Jūs uzdrošinājāties… jūs atļāvāties…"

Viņa tālāk neteica nekā, jo aiz uztraukuma sāka stostīties.

Šeldons stāvēja viņas priekšā kā izmisuma simbols.

"Nekā nesaprotu. Man galva griežas riņķī. Lūdzu paskaid­rojiet, ko tas nozīmē? Es ļoti lūdzu, izsakāties skaidrāk…"

"Vai tikpat skaidri, kā jūs teicat, ka neļausiet man braukt uz Huvutu?"

"Vai tas ir kāds apvainojums?"

"Bet jums nav nekādu tiesību… nevienam nav tiesības man teikt, ka viņš man kaut ko atļauj vai aizliedz… Esmu pieaugusi un varu iztikt bez aizbildņiem. Es nemēroju garo ceļu līdz pat Zālamana salām, lai te, galā, nokļūtu aizbildniecībā."

"Godīgs vīrietis vienmēr būs katras sievietes sargs un aiz­bildnis."

"Bet es neesmu nekāda katra sieviete, tas ir viss… Sakiet, vai jūs ļausiet man sūtīt jūsu kalpu, lai pasauc Noa-Noa, vai arī man būs jāiet pašai? Es gribu, lai viņš tūliņ laiž laivu jūrā."

Viņi abi pietrūkās kājās un stāvēja viens pretim otram. Vi­ņas seja bija pietvīkusi un acis zvēroja ienaidā, bet viņš bija pārsteigts, saniknots un uztraukts. Melnais stāvēja kā statuja uz vietas un pat nepakustējās. Viņu pavisam neinteresēja nesa­protamo balto cilvēku strīds, un viņš vaļā acīm sapņoja par malaitiešu ciematu, kas paslēpies meža biezoknī, kur no nied­rāju būdiņām stīdz pret debesīm zils dūmu mākonītis.

"Bet tas taču ir neprāts, to jūs nedarīsiet," atkal ierunājās Šeldons.

"Atkal jūs iesākat," viņa uzkliedza.

"Maniem vārdiem pavisam nebija tā satura un nolūka, kādu jūs iedomājaties, un to jūs loti labi zināt." Viņš runāja lē­ni un pārliecinādams."Ja es teicu, ka neatļaušu jums braukt, tas nav vairāk kā izrunāšanās. Protams, es neesmu jūsu aiz­bildnis. Jūs labi zināt, ka neviens pats nedomā kavēt jūsu ceļo­jumu uz Huvutu, ja jūs to vēlaties ("ne ari jūsu braucienu pie paša velna," viņš gandrīz teica tālāk), tikai man būs ļoti nepa­tīkami, ja jūs to darīsiet. Tas ir viss. Man ļoti žēl, ka neviļus esmu izteicis kaut ko, kas varēja jūs apvainot. Piedodiet. Ne­aizmirstiet, ka esmu anglis."

Džoanna pasmaidīja un apsēdās.

"Varbūt es par velti tā uztraucos," viņa atzinās, "Bet jums jāzina, ka neciešu ne vismazāko brīvības ierobežojumu. Kaut jūs zinātu, cik daudz man nācies cīnīties, lai aizsargātu savu brīvību. Tā ir mana visvārīgākā vieta. Es nevaru izturēt, kad dažādi viltus valdnieki visā pasaulē man saka, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt… Vaijaberi! Ej uz virtuvi. Noa-Noa man nav vajadzīgs… Bet nu, mister Šeldon, sakiet man, ko lai daru? Jūs negribat, ka palieku še, bet acīmredzot man nav kurp braukt."

"Tas vairs nav korekti. Jūs taču zināt, ka man liels prieks par jums. Tā man bija īsta laime, ka atbraucāt šurp uz Be­randu. Es biju pavisam vientuļš un gluži slims, un Dievs vien zina, kā viss būtu beidzies, ja liktenis nebūtu jūs vedis šurp. Lieta jau negrozās ap to. No personīga, no tīri personīgi egois­tiska viedokļa man būtu ļoti žēl, ja jūs aizbrauktu. Bet es nedrīkstu domāt par sevi, man jādomā par jums. Še palikt jums būtu ļoti… ļoti neērti. Ja es būtu precējies vai arī, ja te būtu kāda sieviete, tad būtu pavisam citādi… Bet tagad …"

Viņa pacēla rokas, komiski tēlodama savu izmisumu.

"Es pavisam nevaru jūs saprast. Te jūs man sakāt, ka man jābrauc prom, te atkal, īsu brīdi vēlāk, pats apgalvojat, ka man nav nekur kur braukt un ka jūs neļausiet man braukt. Ko tad lai es, nabadzīte, daru?"

"Tā jau tieši ir tā lieta," viņš samulsis teica.

"Un jums tāda situācija ir nepatīkama?"

"Tikai jūsu dēļ, vienīgi jūsu dēļ."

"Nu tad atļaujiet man jūs nomierināt: man tas nepavisam nav nepatīkami. Man tikai nepatīkami, ka jūs tādēļ taisāt tādus tračus. Nekad es neuztraucos un neraizējos par to, ko tik un tā nevar grozīt. Ir taču neprāts cīnīties pret apstākļiem, kas ir ne­izbēgami. Jūs esat te, un es esmu še, - tāds nu ir stāvoklis. Jūs pats sakāt, ka aizbraukt nekur nevaru. Protams, arī jūs nekur nevarat aizbraukt uz atstāt manā ziņā veselu plantāciju un div­simt cilvēkēdāju. Tādēļ jāpaliek kā jums, tā man. Viss ir ļoti vienkārši, un arī tas ir savā ziņā jauks piedzīvojums. Un par se­vi varat pavisam neraizēties. Matrimoniālu tieksmju man nav, precēties es nevēlos. Es nebraucu uz Zālamana salām meklēt vīru, bet gribu pirkt plantāciju."

Šeldons iekaisa, bet savaldījās un klusēja.

"Es zinu, ko jūs domājat," viņa sāka jautri smieties. "Kā jūs man nolauztu sprandu, ja es būtu vīrietis. Un tiešām, esmu to pelnījusi. Man ļoti žēl, lūdzu piedot. Es zinu, ka man nevajag vienmēr aizskart jūsu jūtas."

"Man sāk likties, ka pats jūs uz to izaicinu," viņš atbildēja priecādamies, ka vētra acīmredzot rimusi.

"Ziniet, ko es izdomāju!" viņa izsaucās. "Dodiet man šodien kādus divdesmit strādniekus. Es sev uzcelšu niedrāju būdiņu sētas viņā galā, protams, uz pāļiem. Pievakarē jau va­rēšu tajā ierīkoties. Tur man būs ērti, un es būšu drošībā. Mani taitieši mani apsargās, tāpat kā uz kuģa. Un es te iepazīšos ar plantāciju lietu un, līdz ar to, vadīšu arī jūsu saimniecību un rūpēšos, lai jūs varētu labi paēst. Un es neklausīšu nevienu no jūsu iebildumiem. Es jau zinu, ko jūs man teiksiet, piedāvāsiet, lai pāreju uz jūsu namu, bet pats celsiet būdiņu sev, un tā tā­lāk. Bet es to nevēlos. Bet, ja neesat tā ar mieru, es pārcelšos viņpus upes un tur, kur beidzas jūsu īpašumu robežas, uzcelšu būdiņu sev un saviem taitiešiem un sūtīšu, lai viņi brauc uz Huvutu pēc pārtikas. Tas ir viss. Bet nu, lūdzu, pamāciet mani biljardu spēlēt."

GRŪTA CIŅA

Džoanna enerģiski ķērās pie saimniecības darbiem, un īsā laikā viss tā pārvērtās, ka Šeldons savu māju gandrīz vairs ne­pazina. Pirmoreiz šai namā viss kļuva tīrs, glīts un uzposts. Kalpi vairs neslaistījās caurām dienām bez darba, bet pavārs sūdzējās, ka viņa nabaga galva pavisam sajukusi no kulinārās mākslas kursa, kuru Džoanna piespieda tam izmācīties, ņem­dama pavāru savā vadībā. Arī Šeldons krietni dabūja sava lais­kuma dēļ, jo bija pavisam nevērīgs pret savu kuņģi un veselību un barojās vienīgi no konserviem. Viņa Šeldonu tādēļ saukāja par sliņķi, slaistu, par izlaistu vecpuisi un citādi.

Divdesmit reizes viņa sūtīja savus ļaudis ar kuģa laivu pēc apelsīniem un citroniem un dzēlīgi jautāja, aiz kādiem iemes­liem šie augļi nav kopti un audzēti tepat Berandā. Ka pie mā­jām nav sakņu dārza, par to Šeldons viņas acīs bija pelnījis lie­lāko nicināšanu. Šeldons domāja, ka mežāboli, kuri te kupli auga, nav ēdami, bet viņas rokās tie pārvērtās par gardu ievā­rījumu un vēl gardākiem pudiņiem. Banānus, pēc kuriem viņa sūtīja kalpus uz mežu, tā pasniedza visdažādākos veidos, un par katru jauno ēdienu Šeldons teica, ka tas ir labāks par agrākiem. . •

Katru dienu viņa pati vai viņas matroži ar dinamītu sazve­joja zivis pusdienai, un Belsunas iedzīvotāji piegādāja austeres, par ko viņiem maksāja ar tabaku. Džoanna iemācīja pavāru no kokosriekstu piena darināt kaut ko līdzīgu raugam, tādēļ maize iznāca viegla un labi sagremojama. No kokospalmu jau­najām lapiņām viņa gatavoja lieliskus salātus, bet no riekstu piena un kodola visdažādākās mērces, gan skābas, gan saldas, un tās viņa pasniedza pie visiem ēdieniem, pie zivīm un arī pie pudiņiem. Viņa pierādīja Šeldonam, ka kokospiena krējums pie kafijas garšo daudz labāk nekā kondensētais piens. No veciem, saplaisājušiem riekstiem viņa izņēma cieto, cauru­maino serdi, un no tās viņai iznāca brangi salāti. Salāti acīmredzot bija viņas jājamais zirdziņš, un Šeldons sevišķi brī­nījās, ka no jaunajiem bambusa asniem darinātiem salātiem var būt tik maiga garša. Arī mežā augušos tomātus, kuriem agrāk neviens nepiegrieza ne mazākās vērības un kurus pat iznīcināja, tagad izlietoja salātiem, mērcēm un lika pie zupām. Vistām, kuras līdz šim diezin kur dēja savas olas un perēja cā­ļus, ierīkoja perēkļus, un šad tad Džoanna gāja šaut meža pīles un baložus, un atkal iznāca gardas pusdienas.

"Nedomājiet, ka es tik ļoti mīlu šādu darbu," viņa teica Šel- donam, runādama par savu virtuvi, "bet tēva audzināšana mani dziļi ietekmējusi."

Viņa piespieda Šeldonu arī nodedzināt vecās slimnieku ba­rakas, kas bija piesūkušās dažādu baciļu, sastrīdējās ar viņu par to, kā viņš mēdz novākt mirušos, un niknumā pavēlēja saviem taitiešiem uzcelt jaunu un pieklājīgu slimnīcu, kā viņa pati sa­cīja. No visiem mājas logiem viņa noņēma batista un muslīna aizkarus un to vietā pielika raibus aizkarus no katūna, kuru viņa atrada noliktavā, un no tās pašas drēbes pašuva arī sev da­žus apģērba gabalus. Kad viņa iedeva Šeldonam garu sarakstu, kādas mantas lūdz atvest ar nākamo kuģi no Sidnejas, Šeldons neviļus nodomāja: cik gan ilgi viņa vēl domā palikt Berandā?

Viņa, bez šaubām, nebija līdzīga nevienai no tām sievietēm, kādas Šeldons bija pazinis līdz šim, un viņš pat sāka domāt, vai tādas sievietes vispār var būt. Attiecībās ar viņu tā nemaz neiz­turējās kā sieviete. Pavisam bez tīksmes, bez maiguma, bez sie­višķas koķetērijas, it kā viņš būtu tai brālis vai, vēl pareizāk, it kā viņa tam būtu brālis. Viņu attiecībās dzimumu atšķirība gandrīz nemaz nebija manāma. Viņa ignorēja vai asi nosodīja ikvienu Šeldona mēģinājumu būt par pieklājīgu kavalieri; ļoti ātri viņš iemācījās nesniegt viņai vairs roku, kad viņa kāpa lai­vā vai gāja pāri baļķiem. Un viņam bija jāatzīst, ka viņa tiešām lieliski tiek galā viena pati bez citu palīdzības un prot par sevi rūpēties. Kaut arī viņš to brīdināja, ka jūrā ir daudz haizivju, viņa tomēr ik dienas gāja jūrā peldēties un katru reizi aizpel­dēja tālu no krasta. Tikpat maz viņš panāca, pūlēdamies atru­nāt, lai, zivis zvejojot, viņa pati nesviež dinamītu, bet lai to dara kāds no viņas taitiešiem. Viņa teica, ka esot mazliet gud­rāka par tiem, tāpēc esot mazāk riska un ne tik bīstami, ja viņa pati sviež ūdenī dinamītu. Šeldonam viņa likās kā īsts vīrietis, bet reizē arī kā sievišķīgākā no visām sievietēm, kādas viņš pa­zinis.

Viņi daudz strīdējās par to, kā apieties ar melnajiem. Viņa bija pret tiem stingra, bet arī maiga, dažreiz sniedza tiem bal­vas, bet sodīt nesodīja nekad, un Šeldonam bija jāatzīst, ka vi­ņas taitieši to gandrīz vai pielūdz un arī mājas kalpi ar lielāko patiku izpilda visas pavēles un strādā trīsreiz cītīgāk nekā ag­rāk, kad viņas te nebija. Drīz viņa pamanīja slepenu nemieru un kurnēšanu starp nolīgtajiem strādniekiem un skaidri apzi­nājās, kādas briesmas no tā draud viņai un Šeldonam. Ne viņš, ne viņa nedrīkstēja iziet no mājām bez revolvera, un taitieši, kas pa naktīm apsargāja viņas būdiņu, vienmēr bija šautenēm bruņoti. Bet viņa apgalvoja, ka tāds stāvoklis esot tikai baiļu un terora režīma sekas, un tās radījuši paši baltie ar savu izturēša­nos pret vietējiem. Viņa bija izaugusi starp labsirdīgajiem un maigajiem havajiešiem, kuri nekad nebija cietuši no cietsirdī­bas un apspiestības, un tādēļ bija pārliecināta, ka, izturoties labi un sirsnīgi, arī Zālamana salu iedzīvotāji kļūtu labsirdīgi un lēnprātīgi.

Reiz vakarā no strādnieku teltīm atskanēja briesmīgs trok­snis un klaigas, Šeldons steidzās turp, un ar taitiešu palīdzību viņam izdevās izraut saniknotajam pūlim no rokām divas sie­vietes, kuras citādi būtu līdz nesamaņai sasistas. Lai izglābtu tās no melno atriebības, viņš atstāja abas sievietes pa nakti pie sevis virtuvē. Tās bija strādnieku ēdienu vārītājas un bija ap­vainotas par to, ka viena no tām iedomājusies nomazgāties milzīgā katlā, kurā parasti vārīja kartupeļus. Melnie nebūt ne­apvainojās par to, ka tāda mazgāšanās ēdienu katlā ir netīrība, jo paši loti bieži mazgājās šajos katlos. Viņi bija apvainojušies par to, ka katlā iedrīkstējusies mazgāties sieviete, tas ir - ienīsts, zems radījums, jo Zālamana salu iedzīvotāji uz visām sievietēm skatījās kā uz zemāku, ienīstu radījumu, kam nevar būt nekādu tiesību.

Nākamajā rītā, kad Džoanna un Šeldons sēdēja pie brokas­tīm, viņi izdzirda pūli nikni kurnam, un tas ar katru bridi pie­auga. Pārkāpti tika ari Berandas pamatlikumi: melnie ienāca sētā, neprasīdami atļauju un neaicināti, un likumu pārkāpa visi divi simti strādnieku, izņemot uzraugus. Kliegdami un drau­dēdami, viņi devās tieši uz dzīvojamo ēku un sablīvējās balkona priekšā. Šeldons piegāja pie balkona margām un, uz tām atspie­dies, raudzījās saniknotajā pūlī, bet Džoanna stāvēja viņam aiz muguras. Kad troksnis mazliet norima, no pūļa iznāca divi muskuļoti, spēcīgi mežoņi tik ārkārtīgi ļaunām acīm un sejām, ka pat starp Zālamana salu vietējiem bija grūti atrast daudz tādu seju. Tie bija divi brāļi - Karin-Džama, t. i., Klusais, un Bellin-Džama, t. i., Lielība. Viņi abi kādreiz bija strādājuši Kvīnslendas plantācijās, un viņiem bija visļaunākā slava.

"Mēs atnācām prasīt, lai jūs mums atdodat tās divas nolā­dētās melnās Marijas," Bellin-Džama sacīja.

"Bet ko jūs darīsiet ar melnajām Marijām?" Šeldons jautāja.

"Mēs tās nositīsim," Bellin-Džama atbildēja.

"Kā jūs drīkstējāt nākt šurp?" Šeldons dusmīgi jautāja. "Zvans jau nozvanīja. Kādēļ jūs vēl še? Jums visiem jābūt pie darba. Kad zvans atkal zvanīs, saukdams jūs pusdienā, tad at­nāksiet runāt par Marijām. Bet tagad tūdaļ prom!"

Pūlis gaidīdams skatījās, ko darīs Bellin-Džama, bet Bellin- Džama nekustējās no vietas.

"Es neiešu prom," viņš sacīja.

"Pielūko, Bellin-Džama, nebūs labi!" Šeldons bargi teica. "Es sūtīšu tevi uz Tulāgu, un tur tu dabūsi ar pātagām. Krietni dabūsi, kad es tev saku."

Bellin-Džama izaicinoši paskatījās.

"Vai gribi pamēģināt uz dūrēm?" viņš prasīja, paceldams dūres kā Kvīnslendas bokseri.

Tas bija vissmagākais apvainojums, jo Zālamana salās, kur melno ir daudz, bet balto ļoti maz, un kur baltie ir valdnieku kārtā, pat domāt nedrīkst, ka melnais varētu paukoties ar balto un izteikt tādu priekšlikumu. Vislielākais, uz ko melnajam tie­sības, - dabūt no baltajiem sitienus.

Pūli pārņēma sajūsma, dzirdot Bellin-Džama pārdrošos vār­dus. Bet pārdrošais melnais vēl nebija apklusis, kad Šeldons spēra kāju pāri balkona margām un nolēca zemē, taisni virsū Bellin- Džamam. No balkona margām līdz zemei bija kādas pēdas piecpadsmit, un Šeldona ķermenis ar tādu spēku uzkrita Bellin- Džamam, ka tas saļima bez samaņas. Nebija vajadzīgi vairs nekādi sitieni, jo melnais gulēja pilnīgi apdullis. Bet Džoanna, kas nodre­bēja, redzot Šeldona lēcienu, ieraudzīja, ka Karin-Džama, Klusais, drāžas virsū Šeldonam, un viņš vēl nebija paguvis piecelties kājās, kad mežonis to bija sagrābis aiz rīkles, un tūdaļ viss pūlis drāzās uz priekšu, lai saplosītu balto gabalos. Viņa izrāva revolveri un izšāva, Karin-Džama bija ievainots plecā, viņš palaida vaļā Šel­donu un sagrīļojās. Džoanna gan gribēja trāpīt mazliet zemāk, rokā, un tas nebija grūti, jo attālums bija mazs. Bet, ieraudzījusi satrakoto pūli, viņa mainīja šāviena virzienu. Tas bija izšķirošs brīdis: vismazākā iespēja melno pusē varēja visu iznīcināt.

Tiklīdz atslāba rokas, kas žņaudza viņa kaklu, Šeldons atvē­zējās un ar spēcīgu sitienu notrieca Karin-Džamu zemē. Un mežonis izstiepās zemē blakus savam brālim. Dumpis bija apspiests. Pēc piecām minūtēm abus brāļus aiznesa uz slim­nīcu, bet dumpinieki uzraugu vadībā aizgāja uz darbu.

Atgriezies uz balkona, Šeldons ieraudzīja Džoannu rau­dam. Viņa sēdēja krēslā, aizsegusi rokām seju. Tas Šeldonu sa­trieca vēl vairāk nekā tikko notikušais gadījums ar melnajiem. Viņš vispār nevarēja mierīgi noskatīties sievietes asarās, bet nu, kad raudāja Džoanna Laklande, no kuras viņš varēja sagaidīt visu, tikai ne asaras, viņš pavisam nopietni izbijās. Viņš apstā­jās un drudžaini, nervozi aplaizīja lūpas, nevarīgu skatu rau­dzīdamies uz viņu.

"Man jums jāpateicas," viņš sacīja. "Bez šaubām, jūs izglā­bāt man dzīvību, un man jāsaka…"

Viņa strauji atrāva rokas no sejas, un viņš ieraudzīja naida izķēmotu seju.

"Jūs esat zvērs! Jūs esat zems cilvēks, nelietis!" viņa kliedza. "Jūs piespiedāt mani šaut cilvēkam… Nekad sava mūžā nebiju šāvusi cilvēkam…"

"Ievainojums nav bīstams, jūs viņam trāpījāt mīkstumā, viņš no tā nemirs," Šeldons lūkoja viņu mierināt.

"Kas par to? Es taču šāvu viņam. Jums nemaz nebija jālec no balkona zemē. Tas bija ļoti rupji un nekrietni."

"Atvainojiet, tas jau ir mazliet par daudz…" viņš teica, gri­bēdams samierināties.

"Ejiet prom. Vai tad neredzat, ka nevaru jūs ciest? Es jūs ienīstu! Vai beidzot iesiet prom?"

Šeldons aiz dusmām nobālēja.

"Ja jau tā, kādēļ tad jūs šāvāt? Lūdzu man to izskaidrot."

"Tā… tā… tādēļ, ka jūs esat baltais," viņa raudādama atbil­dēja. "Tēvs nekad nebūtu balto pametis grūtā brīdī bez palī­dzības. Bet jūs pats esat vainīgs. Jums nebija tiesību tā rīkoties. Un nebija taču arī nekādas vajadzības."

"Man liekas, es jūs nesaprotu," viņš sausi teica, pagriezda­mies uz durvju pusi. "Labāk parunāsim par to vēlāk."

"Paskatieties, kā es ar viņiem satieku," viņa turpināja, un viņš māksloti pieklājīgi apstājās durvīs uzklausīt viņas beidza­mos vārdus. "Piemēram, divi slimie, kurus ārstēju. Ja tie kļūs veseli, viņi ies par mani ugunī vai ūdenī. Man nemaz nevaja­dzēs viņus visus turēt nāves bailēs un draudos. Es jums saku, ka visa šī rupjība un cietsirdība nemaz nav vajadzīga. Kas par to, ka viņi ir cilvēkēdāji? Tomēr viņi ir cilvēki, tādi paši kā jūs un es, un arī viņus var pārliecināt un ietekmēt. Ar to jau mēs atšķiramies no kustoņiem."

Ne vārda neteicis, viņš palocījās un izgāja.

"Es laikam izturējos nepiedodami muļķīgi," bija viņas pir­mie vārdi, kad pēc dažām stundām Šeldons pārnāca no plan­tācijas. "Es biju slimnīcā, ievainojums nav bīstams, viņš jūtas ļoti labi."

Par šādu viņas garastāvokļa maiņu Šeldonam bija liels prieks.

"Redziet," viņš teica, "jūs vēl nepazīstat šejienes apstākļus. Pirmkārt, stingrība pret melnajiem ir nepieciešama. Labsir­dība ir laba lieta, bet ar to vien te nekā nevar iesākt. Esmu ar mieru atzīt, ka viss, ko jūs sakāt par taitiešiem un havajiešiem, ir taisnība. Jūs sakāt, ka ar viņiem var apieties ļoti laipni, un es jums ticu. Man nekad ar viņiem nav bijusi darīšana. Bet arī jums nekad nav bijusi darīšana ar šejienes melnajiem, un tādēļ lūdzu man ticēt. Viņi ļoti atšķiras no havajiešiem. Jūs esat pie­radusi pie polinēziešiem, bet šie ir - melanēzieši, melnie nē­ģeri, paskatieties tikai uz viņu sprogainajiem matiem, un attīs­tības ziņā tie ir daudz zemāk par Āfrikas nēģeriem. Starpība ārkārtīgi liela, ticiet man.

Viņiem pilnīgi svešas tādas jūtas kā pateicība, mīlestība, cieša piekļāvība. Ja būsiet pret viņiem laipna, viņi nodomās, ka esat muļķe. Ja izturēsieties pret viņiem saudzīgi un maigi, viņi domās, ka jums bail no tiem. Bet, ja viņi būs iedomājušies, ka jums no viņiem bail, tad sargieties: pirmā izdevīgā gadījumā viņi jūs nonāvēs. Tas norisinās ikviena melnā smadzenēs, kad viņš satiekas ar svešu balto cilvēku. Viņa pirmā sajūta ir bailes. "Vai tikai šis svešinieks mani nenositīs?" Bet otrā sajūta, ja viņš redz, ka to nenosit, ir: "Vai es nevaru nosist viņu?" Jūdžu div­padsmit no šejienes, lejup pa krastu, dzīvoja tirgotājs Pekards. Viņš lielījās, ka valda melnos ar laipnību un nekad viņus nesit. Un galu galā ne viņš valdīja melnos, bet melnie valdīja viņu. Viņš diezgan bieži brauca pie mums ciemos. Bet, tiklīdz viņa melno komanda bija nolēmusi, ka laiks doties uz mājām, vi­ņam bija vizīte jāpārtrauc un vajadzēja braukt viņiem līdzi. Reiz, kādā svētdienā, viņš bija ar mieru palikt pie mums uz pusdienām. Tikko bija pasniegta zupa, Gijo ieraudzīja, ka pa durvīm pabāzta nēģera galva. Tas bija Berandas noteikumu pārkāpums. Katram melnajam jāpiesakās pie kalpiem, bet pa­šam jāpaliek aiz žoga gaidot. Bet šis nēģeris, viens no Pekarda ļaudīm, iedrīkstējās pat uzkāpt uz balkona, kaut neapšaubāmi zināja mūsu noteikumus. "Ko tev te vajag?" Gijo jautāja, izie­dams pie viņa. "Sakiet baltajam saimniekam, ka mēs tūliņ braucam prom," nēģeris atbildēja. „Ja viņš nenāks, mēs negai­dīsim. Mēs aizbraucam." Gijo viņam tā sadeva, ka viņš kūle­niski nogāzās zemē."

"Bet tā bija pavisam nevajadzīga cietsirdība!" Džoanna teica. "Ar balto jūs tā nebūtu darījis."

"Tā jau ir tā lieta, ka tas nebija baltais, bet zemais, nicinā­mais nēģeris, kas ne vien apvainoja savu saimnieku, bet ikvie­nu no mums, baltajiem, kas dzīvo Zālamana salās. Viņš apvai­noja mani, apvainoja Gijo, apvainoja Berandu."

"Jā, no jūsu viedokļa gan, no stiprākā tiesību viedokļa…"

"Bet Pekards taču valdīja pēc vājākā tiesību formulas," Šel­dons viņu pārtrauca. "Un kādas tad bija sekas? Es vēl esmu dzīvs, bet Pekards pagalam. Viņš vienmēr bija laipns un labsir­dīgs pret saviem ļaudīm, bet tie nogaidīja, kad drudzis reiz pie­spiedīs to palikt gultā, un tad viņi to nosita. Tagad viņa galva glabājas kaut kur Malaitā. Protams, mežoņi paņēma arī abas viņa laivas, piekraujot tās līdz malām ar dažādām Pekarda no­liktavu mantām. Es jums minēšu vēl vienu piemēru par Mino- tas kapteini Makenziju. Arī viņš ticēja laipnības un labsirdības spēkam un vienmēr apgalvoja, ka vietējie būs uzticīgāki un krietnāki, ja pie viņiem ies bez ieročiem. Otru reizi braukdams uz Malaitu strādniekus vākt, viņš nokļuva Binā, netālu no Langa-Langas. Šautenes, ar kurām vajadzēja apbruņot kuģa ļaudis, viņš ieslēdza savā kajītē un staigāja pa kuģi pat bez re­volvera. Un kas iznāca? Viņu nosita ar kara cirvi. Viņa galva palika Malaitā. Tā bija īsta pašnāvība."

"Es atzīstu, ka ar mežoņiem nepieciešama uzmanība un jā­būt gatavam uz nejaušībām," Džoanna piekrita, "tomēr man lie­kas, ka panākumi būtu daudz lielāki, ja mēs pret viņiem nebūtu cietsirdīgi, bet izturētos ar saprotošu laipnību un labsirdību."

"Es jums pilnīgi piekrītu, bet saprotiet vienu lietu - kas attiecas uz strādniekiem, Beranda ir visnejēdzīgākā plantācija Zālamana salās. Nekur nav tik nepaklausīgu, neprātīgu strād­nieku, kā pie mums. Un kādēļ tas tā, atbilde uz šo jautājumu vislabāk pierāda jūsu uzskatu pareizību. Berandas pirmie īpaš­nieki nekā negribēja zināt par saprotošu labsirdību. Tie bija divi rupji vīri, viens panīcis amerikānis, bet otrs kāds dzērājs vācietis. Tie bija īsti zvēri, tipiski vergu tirgotāji. Strādniekus tiem vāca Karātavu Džonijs, visļaunākais strādnieku līdzējs vi­sās Zālamana salās. Tagad viņš ieslodzīts uz desmit gadiem Fi- dži salās spaidu darbos par gluži nejēdzīgu melnā nonāvēšanu.

Viņa karjeras beigās visi viņu te tā ienīda, ka malaitieši negri­bēja par viņu vairs ne dzirdēt. Un viņam atlika tikai viens ceļš, kā tikt pie strādniekiem: steigties turp, kur notikusi kāda slep­kavība vai arī vairākas slepkavības. Slepkavas parasti ar mieru parakstīt līgumu ar kuru katru, lai tikai tiktu vaļā no atriebības. Tādu bēgšanu no atriebības vietējie sauc par "lēcienu ūdenī". Tas visbiežāk notiek tā - kaut kur krastā iesākas troksnis, atskan kliedzieni, un nēģeris, kuram parasti seko vesels bultu mākonis, dodas uz jūru. Un, protams, Džonija Bito laiva jau gaida, lai bēglim būtu kur patverties. Pēdējā laikā Džonijs Bito vairs tikai tādus ūdenī lēcējus vien varēja sadabūt, un pirmie Berandas īpašnieki tos visus no viņa nopirka, jūsmodami, ka dabūjuši strādniekus nevis uz trim, kā parasts, bet pieciem gadiem. Protams, "lēcēji" ir strādnieku vācēja pilnīgā varā, un viņš varētu tos piespiest parakstīt līgumu arī uz desmit gadiem, ja vien likums to atļautu. Un šie slepkavas un laupītāji ir mūsu strādnieku pamatkodols. Daži no viņiem gan miruši, daži no­sisti, citi sēd Tulāgas cietumā, bet daudzi vēl ir tepat - Beran­das pirmie īpašnieki ļoti maz bija darījuši plantācijas labā, jo visu laiku nebeidzās karš. Kādam no šiem īpašniekiem melnie gandrīz nogrieza roku ar nazi, citu divreiz ievainoja ar šķēpu, bet vienu no plantācijas pārvaldniekiem nosita. Kā vairums cietsirdīgu cilvēku, arī viņi bija bailīgi, spēle tiem beidzot ap­nika, un viņi pameta plantāciju. Tos padzina viņu pašu strād­nieki. Un tad nabaga Gijo un man vajadzēja uzņemties vadīt šos neliešus un slepkavas. Kad pirkām Berandu, mums nebija ne jausmas, kāda te situācija, bet pēc tam jau bija par vēlu: nau­da jau bija samaksāta, un mums neatlika nekas cits, kā turpi­nāt darbu, cik labi nu mēs to pratām.

No paša sākuma izdarījām kļūdu, izturēdamies pret strād­niekiem ārkārtīgi mīksti. Mēs gribējām viņus iespaidot ar pār­liecību un laipnību. Tad viņi nodomāja, ka bīstamies no viņiem. Man kauns atminēties, kādi muļķi sākumā bijām. Mūs bezkaunīgi krāpa, mums draudēja, apvainoja mūs, bet mēs viņiem visu to piedevām, cerēdami, ka mūsu laipnā izturēša­nās vērsīs visu par labu. Bet stāvoklis kļuva ar katru dienu ļaunāks, Gijo reiz gandrīz nosita, kad viņš kādam strādniekam izteica pelnītus pārmetumus. Viņš izglābās tikai tā, ka viņam sagāzās virsū par daudz liels bars un tie cits citu kavēja, tādēļ es paguvu laikā piesteigties palīgā.

Un tad mēs sākām izturēties pret strādniekiem bargi un asi, jo cita nekā vairs nevarējām darīt, ja negribējām pamest plan­tāciju, un to mēs negribējām un nevārējām, jo bijām te iegul­dījuši visu savu naudu. Arī pašlepnums to liedza. Mēs abi bijām tādi vīri, kas katru lietu, ko iesākuši, noveda līdz galam. Bet uzdevums nebija viegls, jo Berandu uzskatīja par visbīsta­māko plantāciju Zālamana salās, un vēl šodien uz to tā skatās. Nekur mēs nevarējām dabūt pārvaldnieku, kaut piedāvājām šo vietu vismaz desmit cilvēkiem. Es negribētu teikt, ka viņi baidījās. Viņi tikai teica, ka "te ļoti neveselīgs klimats". Vismaz pēdējais no viņiem to tā izskaidroja. Un pārvaldnieka pienāka­mus vajadzēja uzņemties mums pašiem ar Gijo."

"Un, kad viņš nomira, jūs gribējāt turpināt viens pats!" Džoanna iesaucās, un viņas acis iemirdzējās.

"Jā, es domāju kaut kā tikt galā. Tādēļ, mis Lakland, ja es jums liekos pārāk cietsirdīgs un bargs, esiet pret mani saudzīga un ievērojiet, ka te ir pavisam sevišķi apstākļi. Mūsu strādnieki ir bīstami vīri, un tomēr mēs viņus piespiežam strādāt. Jūs ap­staigājāt plantāciju un pati redzējāt. Es jums apgalvoju, ka ne­vienā no šejienes plantācijām nebūs tik jaukas trīs un četras vasaras vecas palmas, kā pie mums. Un mēs visiem spēkiem centāmies uzlabot apstākļus. Šad un tad nolīgām jaunus strād­niekus. Tai nolūkā arī nopirkām "Džessi". Mēs paši gribējām izvēlēties sev strādniekus, iztikdami bez strādnieku vācējiem. Pēc viena gada beidzas gandrīz visu pirmo strādnieku līguma laiks. Viņi bija nolīgti dažādā laikā veselu gadu no vietas, un tādēļ viņu līgumi izbeidzas visdažādākos termiņos. Zināmā mērā viņi gan jau paguvuši samaitāt jaunos strādniekus, bet to vēl var labot, un pēc kāda laika Beranda būs gluži laba plantācija…"

Džoanna palocīja galvu, bet ne vārda neteica, nogrimusi pati savās domās. Viņai Šeldons šķita tāds, kādu viņa to redzēja pirmoreiz: vientuļš, drudzī novārdzis baltais cilvēks, izskatās pēc dzīva skeleta, gandrīz nemaz vairs nespēj pakustēties, un tomēr, aiz savas rases neizdibināmās īpatnības, viņš līdz pašam pēdē­jam brīdim palika kungs, kas aicināts valdīt un pavēlēt.

"Tas ir ļoti bēdīgi," viņa teica, "bet man liekas, ka baltajiem ļaudīm arvien jābūt pavēlniekiem."

"Arī man pašam tas nav pa prātam," Šeldons viņu pārlieci­nāja, "un varat mani nosist, bet nespēju saprast, kādēļ esmu braucis šurp. Bet, ja nu te esmu, tad par bēgšanu vairs nav ko domāt."

"Tas ir mūsu rases aklais liktenis," viņa, nedaudz smaidī­dama, teica. "Mēs, baltie, no senseniem laikiem esam bijuši laupītāji, kā uz jūras, tā uz sauszemes. Acīmredzot tas ir jau mūsu asinīs, un no šā mantojuma mēs vairs vaļā netiekam."

"Tik abstrakti par to nekad neesmu domājis," viņš atzinās. "Man ir pārāk daudz darba, lai varētu prātot, kādēļ esmu atbraucis tieši uz šejieni."

8

VIETĒJAIS KOLORĪTS

Pievakarē Berandas jūras līkumā ienāca neliels tvaikonītis un izmeta enkuru, un pēc kāda brīža krastā izkāpa kapteinis. Tas bija gadus divdesmit divus vecs jauneklis, klusu un maigu balsi. Džoanna tūdaļ sajūsminājās par viņu, tikko Šeldons pa­teica, ka šis jauneklis uz sava tvaikoņa brauc viens pats ar melno malaitiešu komandu, un juta pamostamies romantis­kas dziņas, kad dabūja zināt, ka tas ir Kristiāns Jongs no Nor- folkas, slavenā Baunti dumpja dalībnieka Jonga tiešs pēctecis. No viņa kautrajām acīm un tumšās sejas bija skaidri redzams, ka viņā sajauktas taitiešu un anglosakšu asinis, tikai no izskata likās, ka šai jauneklī nav vairs palicis nekas no viņa anglisko senču ciešās apņēmības un bardzības. Tomēr ārējais izskats neizteica viņa patieso raksturu, jo ciešā, stingrā līnija viņa raksturā nebija zudusi, un tikai tādēļ viņš varēja gluži viens braukt savā kuģi ar komandu, kurā bija tikai cilvēkēdāji, un sa­gādāt sev uzturu mežonīgajās Zālamana salās.

Ieraudzījis Džoannu, viņš sākumā bija stipri kautrīgs un samulsis, bet, kad viņa pret to izturējās draudzīgi, vienkārši, tas kļuva daudz brīvāks, kaut Šeldons jutās aizskarts, ka sievie­te var tā izturēties. Par to, kas notiek balto pasaulē, Jongs it ne­kā nezināja, toties viņam bija pilna vācele dažādu ziņu par jau­nākiem vietējiem notikumiem. Lungas plantācijā, kas ari atro­das Gvadalkanārā, tikai krietni vairāk uz austrumiem no Be­randas, piecpadsmit strādnieki nolaupījuši šautenes un iebē- guši mežā. No meža tie atsūtījuši ziņu, ka drīz atgriezīšoties un atriebšoties trim baltajiem plantācijas saimniekiem, bet tie sa­vukārt gūstīja izbēgušos. Ja tos drīz nesagūstīs, tad ļoti iespē­jams, ka viņi saradīsies Berandas apkārtnē un centīsies nozagt vai ar varu atņemt kuģa laivas - tā domāja Jongs.

"Jā, pavisam aizmirsu jums pateikt," viņš turpināja, pagrie­zies pret Šeldonu, "jūsu komisionārs Ugā nosists. Portadamas mežoņi tur sabraukuši naktī piecās laivās. Oskars gulējis, un mežoņi viņu pārsteiguši, pavisam negaidot. Tie izlaupījuši no­liktavas un, ko nevarējuši aizvest, to sadedzinājuši. To dabūja zināt "Fliberti-Džibets", kad stāvēja Mboli jūras līkumā, un tūdaļ devās uz Ugu."

"Man laikam būs no Ugas pavisam jāatsakās," Šeldons teica.

"Jā, tas jau otrais tirgotājs, ko esat šogad zaudējis," Jongs piekrita. "Viens vien baltais Ugā nevar dzīvot, tur jādzīvo vis­maz diviem kopā. Pārāk tuvu pie Malaitas, bet, kas malaitieši par laupītājiem, to jūs labi zināt. Sevišķi portadamieši. Ak jā, man uz "Minervas" ir suns. To jums sūta Tomijs Džens no Nī­la salas. Viņš teica, ka sen jau jums to apsolījis. Ļoti labs suns, nevar ne acu galā ciest melnos. Ne divas minūtes tas nebija uz "Minervas", kad jau visa komanda saskrēja mastos. Tomijs to iesauca par Sātanu."

"Jau vairākas reizes pabrīnījos, kādēļ neesat nopircis suni," Džoanna teica.

"Suni jau nav grūti dabūt, bet viņu diezgan grūti uzraudzīt. Paskaties tikai, un suns jau krokodilam rīklē."

"Bet Marovas lagūnā pirms diviem mēnešiem nosita Džeku Hanliju," tikpat maigi turpināja jongs. "Šo zinu no turienes tikko atveda Apustulis."

"Kur atrodas Marovas lagūna?" Džoanna interesējās.

"Jaundžordžijas salā, pāris simtu jūdžu uz rietumiem no mums," Šeldons atbildēja.

"Viņu noslepkavoja viņa paša kalpi," Jongs turpināja, "bet tos uzkūdīja vietējie. Viņa laivas komanda, kas bija no San- takrusas, izglābās un ar laivu aizbēga uz Šuazeli, un Masers ar Liii tūdaļ devās turp, nodedzināja ciemu un dabūja atpakaļ Hanlija galvu, kuru kaltēja kādā būdā. Tas arī ir viss, ko varu jums jaunu pastāstīt. Ak, jā, vēl. Izabellas salā pie vietējiem redzēts daudz jaunākās sistēmas šauteņu. Neviens nezina, kā viņi pie tām tikuši. Iestādēm gan vajadzētu to lietu izzināt. Vai, - vēl kas, - gandrīz aizmirsu, - te patlaban atrodas kara­kuģis "Kambriāns", kura ļaudis Bīnā nodedzinājuši trīs ciemus, atriebjot Minotas kapteiņa nāvi. Vai atceraties? Bez tam arī apšaudījuši mežus. Tagad kuģis devies uz Siu, lai arī tur nodibinātu kārtību."

Visas jaunās ziņas bija izstāstītas, un sarunas kļuva vispārī­gākas. Kad Jongs jau taisījās doties projām, Džoanna viņam jautāja: , ,

"Sakiet, mister Jong, kā jūs varat ar savu komandu tā gluži viens braukt?"

Domīgi viņš paskatījās uz to savām lielajām, kautrajām, gandrīz meitenīgajām acīm un maigā, mierīgā balsī atbildēja:

"O, es ar viņiem ļoti labi tieku galā. Protams, šad un tad ga­dās arī visādi pārpratumi, dažreiz jāiztur diezgan smagi brīži. Bet bez tā jau nekas nenotiek. Vissvarīgākā lieta - nekad neie­rādīt, ka esi no viņiem nobijies. Cik reižu man tiešām bija krietni bail, bet viņi to nekad nezināja."

"Uz viņu raugoties, šķiet, ka viņš ne mušai nedarīs pāri," teica Šeldons, kad Jongs aizgāja, "bet patiesībā tas ir vīrs ar dzelzs roku. Tādi ir visi Norfolkas anglosakšu vietējie iemītnieki, kuru senči bijuši Baunti dumpinieki. Piemēram, Jongs. Pirms trim gadiem, kad viņš tikko bija sācis braukt uz savas "Minervas", viņš iebrauca Suā, Malaitā. Daudzi no turie­nes vietējiem bija strādājuši Kvīnslendā. Tie ir briesmīgi radī­jumi. Viņi bija nodomājuši dabūt jonga galvu. Viņu vadoņa, vecā Billija Vienača, dēls bija salīdzis par strādnieku Lunga plantācijā un tur miris no dizentērijas, un samaksai par viņa nāvi melnie gribēja dabūt baltā galvu, vienalga, kādu, ka tikai tas būtu baltais. Tāds ir vietējo ieradums. Redzēdami, ka Jongs ir gandrīz vēl zēns, tie nodomāja, ka ar viņu būs viegli tikt galā. Tie aizvilināja viņa laivu krastā, it kā viņiem tur būtu strād­nieki, kas grib līgt, un nonāvēja visu komandu, bet vietējie, kas tai brīdī bija uz "Minervas", metās virsū Jongam. Tai brīdī viņam bija rokā dinamīta patronām pildīta granāta, ko tas bija pagatavojis, lai sistu zivis. Viņš to aizdedzināja un iesvieda me­žoņu barā. Jongs nemīl, ka to atceras, un viņu nevar piedabūt, lai viņš izstāsta, kā tas viss noticis. Bet katrā ziņā sprādziens bija mežoņus milzīgi satraucis. Kas palika dzīvi, tie metās pāri malai ūdenī, bet Jongs pacēla buras un aizbrauca. Tagad Suā par viņa galvu izsolīta simts asu gliemežvāku balva, kas mūsu naudā ir ap simt sterliņu mārciņu. Bet viņš visu laiku mierīgi braukā uz Sua. Vēl nesen viņš tur bija, aizveda ap trīsdesmit strādnieku, kas bija nostrādājuši nolīgto laiku brāļu Fulkrēmu plantācijā."

"Katrā ziņā tas, ko viņš stāstīja, man palīdzēs labāk saprast vietējo dzīvi," Džoanna teica. "Ja ne vairāk, tad nenoliedzami savdabīga, gleznaina dzīve. Zālamana salas uz kartēm vaja­dzētu zīmēt sarkanā krāsā un arī dzeltenā, jo te vienmēr plosās dažādas epidēmijas."

"Epidēmiju ziņā gan Zālamana salās vienmēr tik ļauni ne­klājas, un arī ne visur tās mēdz būt," Šeldons atbildēja. "Es jums jau teicu, ka Beranda ir viena no nejēdzīgākām plantāci­jām, un, lai kāds posts mūs te piemeklētu, vienmēr tas aiziet līdz pašām galējām robežām. Šaubos, vai vēl kādā plantācijā ir tik briesmīga dizentērijas sērga kā tā, kas tikko beidzās, kad jūs atbraucāt. Epidēmija bija nokļuvusi pat uz "Džessi". Berandai ārkārtīgi neveicas un nekad nav labi gājis. Kas mūsu salās dzī­vojuši ilgākus gadus, tie galvas vien krata un nospļaujas, ja ie­minas par Berandu. To vajā it kā kāds ļauns liktenis."

"Gan Beranda uzplauks," Džoanna pārliecināta teica. "Par māņticību es vienmēr smejos. Nelaime nevar būt mūžīga. Gan tiksiet galā ar visām grūtībām, un Beranda būs skaista plantā­cija. Tomēr man liekas, ka klimata ziņā Zālamana salas balta­jiem pavisam nav ieteicamas."

"Ar laiku tas būs citādi. Pēc gadiem piecdesmit, kad meži būs izcirsti līdz pat kalniem, drudzis pilnīgi izzudīs un klimats kļūs daudz veselīgāks. Te nodibināsies ciemi un pilsētas, jo te ir ļoti daudz labas zemes, kas tagad stāv gluži neizmantota."

"Un tomēr šejienes klimats baltajiem būs par bargu," Džo­anna atkārtoja. "Baltajiem nekad te nebūs iespējams strādāt fizisku darbu."

"Tas gan ir tiesa."

"Kas tad paliek: verdzība?" viņa jautāja.

"Jā, tāpat kā viscaur tropiskajās zemēs. Melnie un dzeltenie strādās, un baltie būs darbu vadītāji. Jāsaka, ka nēģeri ir ļoti vāji strādnieki, un ar laiku viņu vietā ņems ķīniešu vai indiešu kūlijus. Plantāciju īpašnieki par to jau ļoti nopietni domā. Piemēram, man līdz kaklam apnicis melno darbs."

"Bet ko tad darīs melnie? Vai tiem būs jāizmirst?"

Šeldons paraustīja plecus un atbildēja:

"Jā, tāpat, kā izmira Ziemeļamerikas indiāņi, kas bija daudz krietnāki par melanēziešiem. Mūsu zeme nebūt nav neaptve­rami plaša, un tajā jau kļūst par maz vietas."

"Un vājākiem jāiznīkst?"

"Tieši tā. Visiem, kas nespēj piemēroties apstākļiem, jāiznīkst."

Nākamajā rītā Džoanna atmodās no mežonīgiem kliedzie­niem, trokšņa un trača. Vispirms viņa ķēra pēc revolvera, bet, izdzirdusi Noa-Noa smieklus, saprata, ka nekādu briesmu nav, un gāja lauka paraudzīties, par ko Noa-Noa tā smejas. Kapteinis Jongs bija atvedis krastā Sātanu un izcēlis malā taisni tai brīdī, kad gar krastu gājis bars strādnieku. Sātans bija liels, melns un spēcīgs suns ar īsu vilnu, gandrīz divus pudus smags. Viņš nevarēja ciest melnos. Tomijs Džens to ik dienas bija turējis vairākas stundas piesietu un licis melnajiem kaitināt. Tāda dresūra bija panākusi to, ka, tiklīdz Sātans tika krastā, vairs tuvumā nepalika neviena strādnieka, - tie visi paniskās bailēs metās bēgt un sakāpa palmās.

"Labrīt," Šeldons sauca no balkona, ieraudzījis Džoannu. "Ko jūs teiksiet par tādu melno mednieku? Labs, vai ne?"

"Viņš būs jāmēģina pieradināt pie mājas kalpotājiem," Džoanna atbildēja.

"Un arī pie jūsu taitiešiem. Noa-Noa, sargies! Skrien projām!"

Redzēdams, ka kokos sakāpušos vairs nevar dabūt ciet, Sā­tans pamanīja stalto taitieti un drāzās viņam taisni virsū. Noa- Noa nebēga. Viņš palika uz vietas, kaut arī skatiens tam nebija diezin cik drošs, un, visiem par lielu brīnumu, Sātans, drau­dzīgi asti luncinādams, sāka jautri lēkāt ap viņu.

"Nu, tas tik ir gudrs suns," Džoanna iesaucās. "Mister Šel- don, viņš ir gudrāks par jums. Viņš uzreiz, bez kādiem pa­skaidrojumiem, saprot, kāda starpība starp nēģeriem un tai­tieti. Kā tu domā, Noa? Kādēļ viņš tevi neaizskāra? Viņš zina, ka tu esi taitietis, vai ne?"

Noa-Noa palocīja galvu un pavīpsnāja.

"To viņš gan nezina, ka esmu taitietis, bet viņš redz, ka man kājās bikses kā baltajiem cilvēkiem," viņš paskaidroja.

"Mis Lakland, jums būs ar viņu jāizņem Sartor Resartus kurss," Šeldons smējās, nokāpdams lejā no verandas, un sāka glaudīt Sātanu.

Tai brīdī pa vārtiem ienāca vēl divi taitieši, Adamu-Adams un Matauare, kas bija izlikuši Belsunas upē lamatas krokodi- liem, un tādēļ viņiem nebija kājās vis bikses, bet tikai lava-lava, kas graciozi apvija viņu spēcīgos, muskuļainos gurnus. Ierau­dzījis viņus, Sātans izrāvās no Šeldona rokām un drāzās tiem virsū acīmredzot ar visļaunākajiem nolūkiem.

"Tie ir bez biksēm," Noa-Noa, plati smiedamies, teica, un viņi sāka vēl vairāk smieties, kad Adamu-Adams metās bēgt un uzskrēja uz platformas, kur stāvēja rezervuāri lietus ūde­nim, kas tecēja no jumta. Redzēdams, ka ar to nekas neiznāk, Sātans metās virsū Matauarem.

"Bēdz, Matauare, bēdz!" Džoanna sauca.

Bet viņš nekustējās ne no vietas.

"Viņš ir drošākais no visiem. Ari viņa vārds taitiešu valodā nozīmē Bezbailīgais," Džoanna Šeldonam teica.

Matauare mierīgi gaidīja, kad pieskries suns, un, kad tas putainām lūpām drāzās viņam virsū, viņš to skrejošu saķēra aiz pakakles un aizsvieda pa gaisu. Sātans apmeta gaisā kū­leni un smagi nokrita zemē. Vēl divas reizes Sātans skrēja Matauarem virsū, bet katru reizi ar tādu pašu iznākumu. Tad viņš atteicās no cīņas un sāka iet viņam pa pēdām pa­kaļ, ne acu nenovērsdams un aizdomīgi ostīdams viņa pē­das.

"Sātan, tas ir labs cilvēks, pašu cilvēks," Šeldons mierināja suni.

Bet Sātans vēl veselu stundu ošņāja pēc Matauares, kamēr beidzot atzina, ka tas patiešām ir savs cilvēks mājā. Tad viņš atlaidās no tā, sāka skatīties uz mājas kalpiem un uzdzina Orneraiari augšā uz degošas plīts. Lalaperam noplēsa lava- lava, kad tas briesmās sāka rāpties augšā pa balkona stabu, un tad devās pakaļ Vaijaberi, kurš uzlēca uz biljarda galda. Viņš to tik ilgi trenkāja,» kamēr ieradās Džoanna un izglāba vajāto.

9

VĪRIETIS UN SIEVIETE

Sevišķi pārsteidzoša bija Sātana draiskulība un nenogursto­šā enerģija. Likās, viņam pastāvīgi niez zobi, un, kad nebija tu­vumā neviena melnā kājas, kurā krietni iekost, viņš sāka karu ar kokosriekstiem, kas krita lejā no palmām, dzinās pakaļ vis­tām un ļoti naidīgi noskatījās uz katru uzraugu, kas nāca pie

Šeldona pēc rīkojumiem. Nekad viņš nevarēja aizmirst pāres­tības, kas tam nodarītas jaunības dienās, no visas sirds neiere­dzēja melnos, un tie no viņa tā baidījās, ka Šeldonam vajadzēja suni ieslodzīt istabā, kad vietējie kādas vajadzības dēļ ienāca sētā. Par to Sātans vienmēr tik ļoti uzbudinājās un tā saskaitās, ka, pēc ieslodzījuma atkal ticis brīvībā, nedeva miera nevie­nam no melnajiem, un pat mājas kalpiem bija jāsargās no vi­ņa.

Kristiāns Jongs aizbrauca, apsolīdams pie pirmās izdevības (bet, kad šāda izdevība radīsies, to viņš pats nezināja) nodot Tomijam Dženam uzaicinājumu kādreiz apciemot Berandu, kad tam gadītos braukt garām.

"Sakiet, ko jūs domājat iesākt, kad aizbrauksiet uz Sid­neju?" Šeldons todien jautāja Džoannai, kad viņi nosēdās pie pusdiengalda.

"Pirmoreiz dzirdu, ka braucu uz Sidneju," viņa atbildēja. "Jums droši vien pa meža telegrāfu ziņo, ka jūsu palīgs, komi­sārs un bijušais matrozis, kas dzīvo Tulāgā un tagad pārvalda Zālamana salas, nolēmis mani izraidīt kā nevēlamu ārzemnieci?"

"Nē, nebūt, nekā tamlīdzīga, pavisam ne," Šeldons izbijies steidzās viņu pārliecināt, juzdams, ka viņu aizskāris, kaut pats nezināja, ar ko. "Es tikai tā jautāju. Redziet, man likās, ka ta­gad, kad jūs esat zaudējusi savu burinieku un… un… visu citu… vai saprotat? Es domāju, ka jūs, jā… Vārdu sakot, kamēr jūs sa­zināsieties ar saviem draugiem, mani aģenti Sidnejā varētu jums izlīdzēt ar naudu, protams, aizdevuma veidā. Man būtu liels prieks, un es būtu laimīgs. Jo patiesībā taču…"

Viņš apmulsa un izbrīnā sāka uz viņu skatīties.

"Kas ir?" viņš uzmanīgi un mazliet ar nepatiku jautāja. "Ko atkal esmu jums nodarījis? Ko es izdarīju?"

Džoannas acīs bija nikns mirdzums, un lūpas savilkās sar­kastiskā smīnā.

"Protams, tikai to, ko no jums varēja sagaidīt," viņa mierīgi atbildēja. "Kā jau vīrietis, kā augstāks radījums, jūs ignorējat mani un manu gribu. Protams, jums gluži vienalga, ka vispār nedomāju braukt uz Sidneju, bet man jābrauc, jo jūs tā esat nolēmis savā augstākajā prātā."

Viņa apstājās un skatījās uz Šeldonu ar tādu ziņkāri, it kā būtu ieraudzījusi kādu dīvainu, neredzētu zvēru.

"Protams, es ļoti pateicos par jūsu palīdzības piedāvājumu, bet tas ir ļoti vājš balzams, lai remdētu aizskarto lepnumu. Galu galā tas jau ir taisni tas, ko ikviens baltais var no otra sa­gaidīt. Vienmēr jau tiem, kas izglābušies no bojā ejoša kuģa, piedāvā palīdzību un atbalstu. Tikai šoreiz cietušajam nekādas palīdzības un atbalsta nevajag. Un uz Sidneju es nebraukšu, sirsnīgi pateicos."

"Bet ko tad jūs domājat darīt?"

"Pameklēšu kādu stūrīti zemes, kur būšu pasargāta no augstā dzimuma apvainojošās aizbildniecības."

"Vai zināt, jūs tiešām mazliet cērtat pār strīpu," Šeldons smaidīdams atbildēja, bet nopietnā balss noskaņa rādīja, ka smiekli ir piespiesti. "Jūs pati zināt, ka tāds stāvoklis nav iespējams."

"Vismaz es esmu tam lieliski piemērojusies, un man tas gluži labi iespējams. Vai nav tiesa?"

"Bet ilgāk tā vairs nevar turpināties! Tas taču ir skaidrs."

"O, tā var iet vēl ilgi! Ja esmu apstākļiem piemērojusies, tad varu ļaut, lai lietas tāpat turpinās. Esmu nodomājusi palikt Zā­lamana salās, kaut gan ne Berandā. Rīt braukšu savā laivā uz Parisulaju. Es par to jau runāju ar kapteini Jongu. Viņš saka, ka tur esot vismaz četri simti akru zemes un tā visa ļoti labi no­derot plantācijai. Tā kā tā ir saliņa, tad viņš saka, ka man pat nevajadzēšot jaunos kokus sargāt no mežacūkām, tikai rūpē­ties, lai dažādi meža augi nenomāc iestādītās palmas, un tas ir viss. Tātad vispirms nopirkšu Parisulaju. Tad sameklēšu četr­desmit vai piecdesmit strādnieku un sākšu apkopt zemi un stādīt palmas. Uzcelšu sev arī māju un, protams, tad jūs būsiet glābti no manas nevēlamās klātbūtnes… Tikai lūdzu vairs ne­sakiet, ka mana klātbūtne jūs netraucē."

"To es arī neteikšu," viņš vaļsirdīgi sacīja. "Ka jūs te palie­kat, tas nav ērti aiz daudziem iemesliem. Bet, tā kā jūs kategoriski atsakāties saprast manas domas, tad par to ir velti runāt. Lūdzu jūs to šoreiz pilnīgi aizmirst un skatīties uz mani kā uz cilvēku, kas no sirds vēlas jums palīdzēt īstenot… to jūsu plānu. Plantāciju lietu es pazīstu labāk nekā jūs. Jūs runājat tā, it kā būtu kapitāliste. Protams, es jau nezinu, cik jums naudas, bet nedomāju, ka jums tās ir pārāk daudz. Toties labi zinu, cik izmaksā plantācijas ierīkošana. Pieņemsim, ka valdība būs ar mieru jums pārdot Parisulaju par vienu mārciņu sterliņu akrā. Iztīrīt vienu akru jums izmaksās vēl vismaz četras mārciņas sterliņu. Tātad četri simti akru zemes plantācijai izmaksās ap­mēram divdesmit tūkstošus dolāru Amerikas naudā. Vai jums ir tāda summa?"

Viņa klausījās ar vislielāko interesi, un Šeldons manīja, ka iepriekšējais strīds pavisam aizmirsts. Viņas vilšanās bija skaidri redzama, kad viņa atbildēja:

"Nē, man nav pat astoņu tūkstošu."

"Nu, es jums došu citu aplēsi. Jūs sakāt, ka jums vajadzīgi vismaz piecdesmit strādnieki. Neskaitot dažādas prēmijas, tiem jāmaksā katram pa trīsdesmit dolāru gadā."

"Saviem taitiešiem es maksāju piecdesmit mēnesī," viņa piebilda.

"Šaubos, vai jūsu taitieši derētu plantāciju darbiem. Bet tas neattiecas uz lietu. Tātad piecdesmit strādniekiem, maksājot katram trīsdesmit dolāru gadā, jāsamaksā tūkstoš piecsimt do­lāru. Labi. Kamēr plantācija sāks kaut ko ienest, paies vismaz septiņi gadi. Septiņreiz pusotra tūkstoša ir desmit tūkstoši pieci simti dolāru, t. i., vairāk, nekā jums ir naudas. Un ievē­rojiet, ka tas viss aizies strādnieku algās un nekas nepaliks ēkām, darbarīkiem, braucieniem uz Sidneju un tā tālāk."

Šeldons nopietni pašūpoja galvu:

"Jūs redzat, ka no šīs idejas jums būs jāatsakās."

"Bet uz Sidneju es tomēr nebraukšu," viņa izsaucās. "Ne­parko nebraukšu. Es iestāšos ar pajām kādā jau pastāvošā plan­tācijā. Vai jūs atļautu man iestāties pie jums par kompanjoni?"

"Dievs, pasargi!" viņš iesaucās ar tik neliekuļotām bailēm, ka viņa no visas sirds sāka smieties.

"Nebīstieties, uzbāzties jau es neuzbāžos. Nav nemaz manā daba uzbāzties tur, kur mani nevēlas. Jā, jā, es jau zinu, ka jūs degat aiz nepacietības pateikt, ka es piespiežu jūs pa­ciest manu klātbūtni jau no tā brīža, kad izkāpu šai krastā. Tikai aiz pieklājības jūs nedrīkstat to teikt. Bet es taču līdz šim vienkārši nevarēju nekur aizbraukt. Jūs pats teicāt, ka man nav kur braukt, un man gribot negribot bija jāpaliek te. Uz Tulāgu jūs mani negribējāt laist. Jūs pats spiedāt, lai apgrū­tinu jūs ar savu klātbūtni. Bet es izdomāju ko citu. Ne pie vie­na ar savām pajām es neiestāšos. Es tomēr pirkšu Parisulaju un nolīgšu tikai desmit strādnieku, un kopšu zemi pamazām. Reizē nopirkšu arī kādu vecu burinieku un izņemšu tirdznie­cības patentu. Braukšu arī uz Malaitu līgt strādniekus citām plantācijām."

Viņa paskatījās uz Šeldonu, it kā sagaidīdama viņa pro­testu, un tiešām redzēja, ka Šeldons bija cieši savilcis rokas dūrēs, un arī ikvienā gludi skūtās sejas vaibstā bija redzams tas pats.

"Sakiet, ko jūs gribat teikt. Lūdzu bez kādām ceremonijām pret mani," viņa izaicinoši teica. "Es… es… vai ziniet, es jau sāku pie tā pierast. Nudien."

"Žēl, ka neesmu sieviete, tad gan es jums pateiktu, cik tas viss ir muļķīgi, neprātīgi un neiespējami," viņam paspruka.

Viņa mierīgi paskatījās uz to un atbildēja:

"Par velti nožēlojat to. Neviens jums neliedz vaļsirdīgi visu izteikt, jo es jūs lūdzu skatīties uz mani kā uz vīrieti un savu biedru. Es nebūt nebraucu uz Zālamana salām, lai spēlētu te kādu preilenīti. Lūdzu aizmirstiet, ka esmu nejauši piedzimusi par sievieti, un skatieties uz mani vienkārši kā uz cilvēku, kam jānopelna sava maize un jāizlauž sev dzīvē ceļš."

Šeldons dega aiz niknuma. Vai viņa ņirgājas par to, vai? Vai tas ir kāds nenormāls pilnīgs sievišķības trūkums? Vai varbūt naivums, - neiespējams, muļķīgs, sentimentāls naivums?

"Es jums jau teicu," viņš vēsi sacīja, "ka sievietēm nav iespējams līgt Malaitā strādniekus. Tas ir viss, ko varu… vai drīkstu jums sacīt."

"Bet es jums saku, ka tas viņām ir pilnīgi iespējams. Es biju "Mjeles" faktiskais kapteinis un vadīju kuģi visu ceļu no Taiti līdz Zālamana salām, un kuģis nogrima tikai jūsu admiralitā­tes izdoto karšu dēļ. Es ļoti labi pazīstu navigāciju, ko par sevi nebūt nevar sacīt jūsu vietējie kapteiņi. Misters Jongs man par tiem stāstīja. Es esmu piedzīvojis jūrnieks un - kad jau, tad jau - labāks par jums, to jūs pats zināt. Es protu labi šaut. Es neesmu muļķe. Es protu pati par sevi rūpēties. Jūs redzēsiet, ka es nopirkšu kuģi, pati to vadīšu un braukšu uz Malaitu strād­niekus vākt."

Šeldons padodamies izplēta rokas.

"Lieliski!" viņa smējās. "Mazgājiet savas rokas, jums nekas cits neatliek!"

"Ar jums ir velti strīdēties," viņš atbildēja. "Labāk paklau­sīsimies mūziku."

Viņš piecēlās un piegāja pie gramofona, un, kad viņš lika gramofona plati, Džoanna sacīja:

"Jūs laikam nekad neesat citādas sievietes saticis, kā tikai cukura lellītes, un tādēļ nevarat mani saprast. Sātan, iesim. Lai viņš klausās viens pats savu,apnikušo mūziku."

Viņš klusēdams un nopietni noraudzījās viņā un redzēja, ka viņa paņem šauteni un, apskatījusi lādiņu, iet laukā.

"Kurp jūs iesiet?" viņš pavēloši jautāja.

"Tā kā jūs esat vīrietis, bet es sieviete," viņa atbildēja, "tad jūs man nevarat pateikt, kādēļ es nevaru iet krokodilus šaut, jo tā būtu no jums pārāk liela neuzmanība. Arlabunakti. Jaukus sapņus."

Viņš asi aizcirta gramofona vāku un pagāja tai līdzi uz durvju pusi, bet apdomājās un iegrima krēslā.

"Tagad jūs droši vien lūgsiet Dievu, vai kāds krokodils ne­varētu mani aprīt, vai ne?" viņa iesaucās, iedama lejā pa kāp­nēm. Pa vaļējām durvīm vēl ilgi plūda iekšā viņas dzidrie smiekli, ķircinādami Šeldonu.

BAUČERA VĒSTULE

Visu nākamo dienu Šeldons palika viens Berandā, Džoanna aizbrauca apskatīt Parisulaju un varēja būt atpakaļ ne agrāk kā vakarā. Šeldons bija nomāktā garastāvoklī un, kad dienā uz jūras sāka pūst vējš, paņēma tālskati un nemiera pilns skatījās, vai viļņos nav saredzama laiva. Brīžiem viņš pārskatīja plan­tācijas ieņēmumu un izdevumu grāmatu, saskaitīja dažādus skaitļus, aplēsa kopsummas un ar katru brīdi kļuva drūmāks. "Džessi" bojāeja bija plantācijai smags trieciens. Ne vien pa­matkapitāls samazinājās par to summu, cik bija vērta "Džessi", bet izbeidzās arī ienākumi, kādus tā deva, un taisni ar šiem ienākumiem parasti sedza visus plantācijas kārtējos izdevumus.

"Nabaga Gijo," Šeldons skaļi teica. "Labi, draugs, ka tev tas nebija jāpiedzīvo, tāda nabadzība, tāda nabadzība!"

Kamēr viens vēja brāziens norima un cits iesākās, jūras līkumā ienāca "Fliberti-Džibets", un tā kapteinis Pits Olsons (uz "Džessi" noslīkušā Olsona brālis), vecs un sirms, drudža izmocīts, jūrnieks, izkāpa krastā, ar pūlēm uzkāpa uz balkona un gluži noguris atlaidās krēslā. Viskijs ar zelteri viņu uzmun­drināja, un viņš varēja nodot pārskatu par savu braucienu un izstāstīt jaunākos notikumus.

"Drudzis jūs pavisam nomācis," Šeldons sacīja. "Kādēļ ne­braucāt uz Sidneju, kur varētu padzīvot labākā, veselīgākā gaisā?"

Vecais kapteinis pagrozīja galvu. "Nevaru. Pārāk ilgi esmu te nodzīvojis. Sidnejā es būtu uzreiz pagalam. Tur drudzis ma­ni mocītu daudz vairāk."

"Bet tad vismaz vai nu nomirtu, vai paliktu vesels."

"Nē, es skaidri zinu, ka tur nomirtu. Es jau reiz, pirms trijiem gadiem, mēģināju. Vēl nebijām ceļa galā, kad es jau likos gar zemi. Uz rokām mani iznesa krastā un tūdaļ vajadzēja vest uz slimnīcu, un tur es divas nedēļas nogulēju bez samaņas. Ārsti nekā cita nezināja, ko darīt, kā sūtīt mani atpakaļ, jo tikai tas vēl varot mani glābt. Un, kā redzat, es tiešām vēl esmu dzīvs. Bet nu mani drudzis pārņēmis par daudz smagi. Austrā­lijā pēc viena mēneša no manis nekas vairs nebūtu pāri palicis."

"Bet ko tad jūs domājat darīt?" Šeldons vaicāja. "Jūs taču nevarat palikt te un gaidīt, kamēr nomirsiet?"

"Man nekas cits vairs neatliek. Es būtu laimīgs, ja varētu tikt atpakaļ dzimtenē, bet zinu, ka tik tālu ceļu neizturēšu. Te man ir cerības vilkt ilgāk dzīvību, un tādēļ domāju palikt te, kamēr miršu. Tikai to gan gribu teikt, ka būtu laimīgs, ja ne­kad nebūtu nokļuvis šais nolādētajās Zālamana salās."

Viņš atteicās palikt pa nakti pie Šeldona un, saņēmis instrukcijas, aizgāja atpakaļ uz kuģi.

Līdz ar drūmo, sārto saules rietu no apvāršņa malas drāzās jauns vētras brāziens, kas bija spēcīgāks, kāds šodien vispār bijis, un Šeldons pamanīja satrakotajos viļņos laivu. Kad airē­tāji nolaida buras, Šeldons redzēja, ka Džoanna stāv laivā pie stūres aira un visiem spēkiem griež to, lai noturētu laivu tais­nā virzienā, ar galu pret krastu. Viņš skaidri juta, ka, skatoties šai briesmīgajā ainā, viņam iesāpas sirds. Taitieši izlēca no lai­vas un vilka to augstāk krastā, un pēc īsa brīža pa vārtiņiem ienāca Džoanna kopā ar saviem fantastiskajiem pavadoņiem.

Sāka līt lietus. Pirmās smagās lietus lāses bira zemē kā kru­sas. graudi, augstās palmas saliecās, vējam pūšot, un melnie mākoņi ietina jau tā īsās tropu zemju krēslas stundas dziļā tumsā.

Uzreiz izgaisa drūmais garastāvoklis un nemiers, kas Šeldo­nam visu dienu nedeva miera. Ieraudzījis Džoannu, viņš sa­juta prieku, par kuru pats brīnījās, ko tas varētu nozīmēt. Džo­anna, jautri smiedama un pietvīkušu seju, skrēja pa kāpnēm augšā; viņas mati plīvoja ap galvu, un krūtis smagi cilājās.

"Vai zināt, Parisulaja ir lieliska sala, taisni apburoša," viņa sāka stāstīt, gluži aizelsusies. "Es visādā ziņā to pirkšu. Šodien pat uzrakstīju lūgumu komisāram. Izraudzīju jau arī vietu mā­jai vienā pasakainā stūrītī, kur ir tīrā paradīze. Jums kādreiz jā- atbrauc man uz turieni līdzi un jāpasaka, ko par to domājat. Geru, ka jums nekas nebūs pretī, ja palieku še, kamēr tur būs uzcelta māja? Kas par varenu vētras brāzienu, vai ne? Ai, esmu laikam nokavējusi pusdienas? Labi, es aizskriešu uz savu būdi­ņu pārģērbties un pēc kāda laiciņa būšu atpakaļ."

Kamēr viņa bija savā būdiņā, Šeldons staigāja pa balkonu no viena gala uz otru un pēkšņi nojauta, ka ar lielu nepacietī­bu gaida viņu atpakaļ.

"Ziniet ko, es vairs nekad ar jums nelamāšos," viņš sacīja, kad abi nosēdās pie galda.

"Lamāties! Cik neglīts vārds," viņa tūdaļ pārtrauca. "Cik tas rupji un neglīti skan. Strīdēties - tas man patīk daudz labāk."

"Sauciet to, kā gribat, bet norunāsim, ka to vairāk nekad nedarīsim, ja?"

Viņš nervozi ieklepojās, jo no viņas skatiena saprata, ka tū­daļ sāksies uzbrukums.

"Piedodiet," viņš aizsteidzās tai priekšā, "man, protams, vajadzēja runāt par sevi vien. Es gribēju teikt, ka nekad vairs ar jums nestrīdēšos, jums ir briesmīgs paradums: ne vārda nesa­kot, jūs mani nostādāt muļķīgā situācijā. Piemēram, tagad pat man bija vislabākie nodomi, bet…"

"Izsakāt nepiedienīgas piezīmes," viņa beidza iesākto tei­kumu.

"Tā jūs mani vienmēr iegāžat," viņš gandrīz žēli iesaucās.

"Es taču nesaku ne vārda. Es sēžu pavisam mierīga un rātna, ieaijāta ar jūsu saldajiem solījumiem, ka zemes virsū būs miers un citas jaukas lietas, bet, gluži negaidot, jūs sākat lamāties."

"Nu, to nu gan neesmu sācis."

"Kā tad ne? jūs teicāt, ka es esmu briesmīga vai ka man ir kāds briesmīgs paradums, bet tas taču ir viens un tas pats. Ak, cik žēl, ka mana māja vēl nav gatava. Rīt pat būtu braukusi prom."

Viņas lūpas savādi drebēja, un bija skaidri redzams, ka tas nesaskan ar viņas niknajiem vārdiem. Jau nākamajā mirklī viņa sāka skaļi smieties, pavisam samulsinādama jau tā apju­kušo Šeldonu.

"Es tikai gribēju jūs kaitināt. Ak, svētā vientiesība! Nu, smejieties taču, citādi sākšu domāt, ka esat uz mani dusmīgs, Nu, tā ir labi. Bet nē…" viņa rūpju pilnu balsi teica, "ja jums sāpīgi, tad nesmejieties. Jūs izskatāties tāds, it kā jums sāpētu zobi. Nu, nu, klusu. Jūs taču solījāties nestrīdēties ar mani, bet man ir pilnīgas tiesības būt nejaukai un ļaunai, cik vien patīk. Un es šīs tiesības, protams, izmantošu. Tūliņ pat. Un sākšu ar to, ka tikko redzēju jūsu kuģi "Fliberti-Džibetu". Nebūtu do­mājusi, ka tas ir tik liels kuģis. Tikai ārkārtīgi nekopts. Masti un citi piederumi pavisam ārpus kritikas. Vēl viens vētras brā­ziens - un noraus visus kuģa mastus. Kad mēs braucām kuģim garām, es skatījos Noa-Noa sejā. Viņš neko neteica, tikai pa­vīpsnāja. Un es viņu ļoti labi sapratu."

"Kapteinis ir pavisam drudža pārņemts," Šeldons paskaid­roja. "Bez tam viņam bija jāatstāj stūrmanis Ugā, kur nosita manu komisionāru Oskaru. Viņš tagad ir viens pats baltais uz kuģa. Bet jūs labi zināt, cik nēģeri ir krietni jūrnieki."

Viņa palocīja galvu un nogrima domās, acīmredzot pūlē­damās tikt skaidrībā par kādu svarīgu jautājumu, un Šeldons lūdza uzlikt viņam uz šķīvja vēl gaļas konservus; ne tādēļ, ka viņam gribētos ēst, bet viņam patika noraudzīties viņas smal­kajos un stiprajos pirkstos, uz kuriem nebija neviena gredzena, un bija patīkami redzēt, kā vijās viņas daiļā roka, izliekdamās no blūzes piedurknes. Uz viņas rokām vēl nebija redzama ne dzīsliņa. Pirksti no saules bija pavisam brūni un ļoti atgādināja zēna pirkstus. Kamēr Šeldons tā raudzījās uz viņu, viņš pēkšņi sajuta, ka atminējis kādu ilgi minētu mīklu. Jā, bez šaubām, viņš atradis atslēgu, kas atslēdz visus šīs neparastās, savādās būtnes noslēpumus. Saulē iedegušie bērna pirkstiņi visu izteica. Tādēļ nav ko brīnīties, ka viņa to tik bieži iedzen nepa­tīkamās situācijās. Viņš pret to izturas kā pret sievieti, bet viņa vēl pavisam nav sieviete, tā ir meitene, turklāt ar zēna niķiem; tā ir zēns bruncīšos, un viņas saulē iedegušie pirkstiņi tikai meklē, lai izdarītu ko tādu, ko dara visi zēni. Viņas ķermenis ir veikls un vingrs, stipriem muskuļiem, kas mīl peldēt un daudz ko citu darīt; viņas prāts ir drošs, bet drosme nesniedzas tālāk par zēna iegribām, sajūsminoties par raibām dēkām, šaute­nēm, revolveriem, kovboja cepurēm un vienkāršām, draudzī­gām attiecībām ar vīrieti.

Kamēr viņš, vērīgi uz viņu raudzīdamies, to pārdomāja, viņam pēkšņi likās, ka ir iegājis savas dzimtenes baznīcā un dzird, kā dzied baznīcas zēnu koris. Viņā ir kaut kas no šiem puisēniem vai, pareizāk sakot, viņas balss atgādina tos. Arī viņā vēl nav skaidri sajūtams dzimums. Viņai ir sievietes mie­sa, bet bērna dvēsele. Par to nav daudz ko brīnīties, jo viņas dzīvē bijis tik maz tāda, kas varētu atmodināt viņas dzimuma jūtas. Māti viņa neatceras, un apkārtējie iespaidi, kādos viņa augusi, ir tēvs, Fons, kalpi, stingrā, pusmežonīgā dzīve. Viņa rotaļājusies ar zirgiem un šautenēm, viņas bērnistaba bijusi mežs un klajā laukā celta telts. Pansijā nodzīvotie gadi bijuši, kā viņa pati teica, cietumnieka trimdas gadi, pilni nebeidzamu ilgu pēc mājām un brīvas dzīves Havajā. Viņa augusi kā zēns, un viņā attīstīts zēna skats uz dzīvi. Tādēļ viņa tik ļoti neieredz "brunčus" un tā uztraucas par visām pieklājības manierēm un vispārpieņemtajām formām. Ar laiku, protams, arī viņa iz­augs. Bet pagaidām vēl viss sievišķīgais viņā snauž neat- modināts.

Viņam cits nekas neatliek, kā neatkārtot agrākās kļūdas un izturēties pret viņu nevis kā pret sievieti, bet kā pret zēnu, kas viņa īstenībā arī ir… Neviļus viņam iekrita prātā: vai viņš nevarētu iemīlēt sievieti, kāda viņa kļūs tad, kad viņā atmo­dīsies viss sievišķīgais? Viņš jautāja sev: vai var to iemīlēt tādu, kāda viņa ir tagad? Jautājums palika bez atbildes, bet viņam bija jāatzīst, ka Džoanna nenoliedzami jau ieņēmusi zināmu vietu viņa dzīvē. To viņš sajuta dienā, kad nemiera pilns skatījās jūrā, gaidot viņu pārbraucam. Bet tad viņš at­cerējās Berandas grūto finansiālo stāvokli un kļuva drūms un domīgs.

Pēkšņi viņš manīja, ka Džoanna tam kaut ko saka.

"Piedodiet," viņš it kā atjēdzās, "vai jūs ko teicāt?"

"Tātad jūs ne vārda neesat dzirdējis?" viņa apvainota at­trauca. "Nu, to jau es zināju. Es teicu, ka "Fliberti-Džibets" ir ļoti nekopts, un rit, kad jūs to pienācīgā kārtā būsiet pateicis kapteinim Olsonam, lai viņš neapvainotos, es ņemšu savus tai- tiešus un mēs savedīsim kuģi kārtībā. Mēs to arī notīrīsim un noberzīsim kuģa virsu, kas apaugusi kā ar garu bārdu. Es to noskatījos, kad viļņi mētāja kuģi. Neaizmirstiet, ka man ir liela interese, lai kuģis būtu labā kartībā, jo tuvākā vai tālākā nākot­nē gribu ar to braukt apskatīt salas. Un es braukšu visādā ziņā, kaut ari man būtu jāaizbrauc, nevienam nemanot."

Kamēr viņi, uz balkona sēdēdami, dzēra kafiju, Sātans sacēla velnišķīgu troksni un, skatīdamies uz vārtiem, šausmīgi rēja. Šeldons gāja lejā palūkot, kas tur notiek, un izglāba no Sātana nagiem līdz nāvei izbijušos melno, kuru atveda uz balkona.

"No kurienes tu esi?" viņš jautāja. "Kas ir tavs saimnieks? Un kā tu drīkstēji nākt šurp, kad saule jau norietējusi?"

"Es nāku no Baučera. No Portadamas pie mana saimnieka sabrauca vesels pulks karavīru. Ļoti daudz viņu, tie klīst apkārt."

Viņš izvilka no jostas papīra gabaliņu un pasniedza Šeldo­nam, kas to ātri pārlasīja.

"Tas no Baučera," viņš paskaidroja Džoannai. "Pekarda pēcteča, tā paša Pekarda, kuru nonāvēja paša ļaudis, atceraties, es jums par viņu stāstīju? Baučers raksta, ka no Portadamas pie viņa sabraukuši ap piecdesmit melno un apmetušies viņa krastā. Tie jau paguvuši nokaut pusduci viņa cūku un acīmre­dzot meklējot tikai iemeslu, kā iesākt kautiņu. Viņš baidās, ka šī melno banda neapvienojas ar tiem mežoņiem, kas izbēga no Lungas."

"Kas tad varētu notikt?" Džoanna jautāja.

"Tad Billi Pepam, faktorijas saimniekam, būs jāsūta Bauče­ra vietā jauns aģents… Nemaz nezinu, ko lai dara. Es ļoti negri­bētu pamest jūs te vienu pašu."

"Nu tad es braukšu jums līdzi."

Viņš pasmaidīja un pakratīja galvu.

"Vismaz ņemiet manus taitiešus līdzi," viņa tam ieteica. "Viņi visi ir labi šāvēji, un neviens ne no kā nebīstas, izņemot Utami, bet arī viņš baidās vienīgi no spokiem."

Atskanēja zvans, piecdesmit melnie nesa uz krastu laivu un ielaida to ūdenī. Pie airiem nosēdās parastā komanda, Šeldons vadīja stūri, un Matauare ar trim citiem taitiešiem, šautenēm plecos un lādiņiem aiz jostas, sasēdās laivas priekšpusē.

"Bet man tik ļoti gribētos braukt jums līdzi!" Džoanna nopūtās, kad laiva atstāja krastu.

Šeldons palocīja galvu.

"Es taču neesmu sliktāka par vīrieti," viņa vēl uzsvēra.

"Jūs esat vajadzīga mājā," viņš atbildēja. "Lungas bēgļi var ierasties te, un, ja ne viens, ne otrs no mums nebūs mājā, tie izpostīs visu plantāciju. Uz redzi. Rīt no rīta būsim atpakaļ. Tas ir tikai divpadsmit jūdžu no šejienes."

Skatieniem pavadījusi laivu, Džoanna nāca atpakaļ uz māju. Viņai bija jāiet cauri melno mežoņu pūlim, kuri atnesa laivu uz krastu; tie stāvēja un dzīvi sarunājās par notikušo, ar saviem žestiem atgādinādami pērtiķu baru. Tie grieza viņai ceļu, bet, ejot cauri pūlim, viņa pēkšņi sajuta it kā nevarību un nespēku. Viņu te tik daudz! Neviens nevarētu tos aizkavēt, ja tie tagad bruktu viņai virsū un nonāvētu… Bet tūdaļ viņa atcerējās, ka, tiklīdz viņa iekliegsies, tai steigsies palīgā Noa-Noa un pārējie viņas ļaudis, no kuriem katrs atsver veselu duci nēģeru.

Kad viņa vēra vaļā vārtus, viens no melnajiem iznāca no pūļa un devās taisni pie viņas. Krēslā viņa nevarēja saredzēt, kurš tas bija. ,

"Ko tu gribi?" viņa asi noprasīja. "Kas tu esi?"

"Aroa," viņš teica.

Viņa pazina to, tas bija viens no abiem slimajiem, kurus viņa kopa slimnīcā; otrs slimais nomira.

"Es ieņēmu stipri daudz zāļu," Aroa turpināja.

"Jā gan, tādēļ tu tagad esi vesels," viņa atbildēja.

"Bet nu dodiet man tabaku, krietni daudz tabakas. Un katūnu. Arī delfīna zobus. Es gribu arī jostu."

Viņa ātri paskatījās uz to, domādama, ka tas smaida vai vīpsnā. Bet melnā seja bija drūma un nekustīga. Viņš bija gluži kails, tikai šauru lupatu ap gurniem, dažiem rotājumiem ausīs un baltu gliemežvāku vainagu sprogainajos matos. Miesa, kas nesen kā bija noziesta taukiem, spīdēja, un tumsā tam dzirk­stīja acis kā meža zvēram. Aiz viņa ciešā virknē stāvēja tā biedri, no kuriem dažs klusi smējās, bet citi, drūmi klusēdami, skatījās uz Džoannu.

"Nu?" viņa prasīja. "Ko tu ar tik daudz mantām darīsi?"

"Es ieņēmu zāles," Aroa atbildēja. "Daudz zāļu ieņēmu. Samaksājiet man par to."

"Tā tik ir pateicība par labsirdību," viņa nodomāja. Galu galā izrādījās, ka Šeldonam bijusi taisnība. Aroa spītīgi gaidīja. Kaut kur tālu jūras līkumā uzšļāca gaisā lidojošā zivs. Mazs vil­nītis, klusi čalodams, atsitās krastā. Kāds putns kā melna ēna aizskrēja pa gaisu nakts samtainajā klusumā. Džoanna sajuta sejā dzestru vēja pūsmu. Uzpūta krasta vējš.

"Ejiet visi savās teltīs," viņa teica un pagriezās uz vārtiem.

"Samaksājiet man," Aroa atkārtoja.

"Aroa, es tev teikšu, ka tu esi liels muļķis. Maksāt es tev ne­kā nemaksāšu. Un nu ej."

Bet melnais nekustējās ne no vietas, Džoanna juta, ka viņš nekaunīgi skatās uz to. Viņš teica:

"Es ieņēmu zāles. Samaksājiet. Tūliņ samaksājiet."

Melnā ietiepība viņu uztrauca, un Džoanna kļuva nepacie­tīga. Viņa atvēzējās un iesita tam tik stipri sejā, ka tas aizstrei­puļoja atpakaļ pie saviem biedriem. Bet tie stāvēja un skatījās, un no viņu vidus iznāca vēl viens.

"Arī man samaksājiet."

Viņa acīs bija tas ļaunums un nemiers, ko Džoanna ne vienu vien reizi bija pamanījusi pērtiķu acīs. Viņš nevarēja iz­turēt viņas mierīgo skatienu un mulsa, bet viņa biezās lūpas bija cieši sakniebtas. Varēja redzēt mežoņa ciešo apņēmību.

"Par ko?" viņa prasīja.

"Es esmu Gugumi," viņš atbildēja. "Bovo bija mans brālis." Viņa atcerējās, ka Bovo bija no slimajiem, kas nomira.

"Un tad?"

"Bovo ieņēma zāles. Bovo nomira. Bovo bija mans brālis. Samaksājiet. Mans tēvs ir lielais vadonis Portadamā. Samaksā­jiet tūlīt pat."

Džoanna sāka smieties.

"Gugumi, tu esi tikpat liels muļķis kā Aroa. Bet kas tad man maksās par zālēm?"

To teikdama, viņa izgāja pa vārtiem un aizslēdza tos, ar to likdama saprast, ka uzskata jautājumu par izšķirtu. Bet Gugu­mi piespiedās pie vārtiem un nekautrīgi teica:

"Mans tēvs ir lielais vadonis. Man tu nedrīksti sist. Tev bail man sist."

"Ko? Man būs bail?" viņa jautāja, iekaisdama dusmās.

"Jā gan, tev būs ļoti bail man sist," Gugumi lepni atbildēja.

Un tai pašā mirklī viņa tam iesita pa seju. Sitiens bija tik stiprs, ka Gugumi sagrīļojās un gandrīz pakrita. Trakās dus­mās viņš skrēja uz vārtiem, it kā gribēdams tikt iekšā, un viss pūlis draudīgi sakustējās. Džoanna ātri apķērās: viņas revol­veris bija niedru būdiņā pie sienas, bet pietiktu viņai tikai iekliegties un viņas taitieši būtu tūdaļ klāt. Tātad viņa bija dro­šībā. Tādēļ viņa nekliedza, tikai pasvilpa Sātanu, reizē sauk­dama to arī vārdā: viņa zināja, ka Sātans ieslēgts istabā un nevar pie viņas atskriet. Bet melnie negaidīja ne mirkli. Mežo­nīgi kliegdami, tie metās bēgt kur kurais un drīz pazuda tumsā. Gugumi negribot devās tiem pakaļ, un Džoanna iegāja istabā. Tur viņa vispirms sāka skaļi smieties par notikušo, bet tad viņai sanāca tādas dusmas, ka pat asaras saskrēja acīs. Visu nakti tā bija nosēdējusi pie mirstošā Bovo, bet nu viņa brālis prasa, lai tam samaksā par viņa nāvi!

"Hu-u! Neprātīgie kustoņi!" viņa murmināja, pārdomā­dama, vai stāstīt Šeldonam par notikušo incidentu, vai arī labāk to noklusēt.

PORTADAMAS BANDA

"Un viss beidzās ļoti labi," Šeldons stāstīja, dzerot kafiju uz balkona. "Iesākumā Baučers baidījās pret tiem stingri nostā­ties, bet, kad mēs ieradāmies, viņš kļuva pavisam cits vīrs. Mēs organizējām šķietamu tiesas sēdi, un vecais diedelnieks Tel- pass padevās mūsu lēmumiem. Telpass ir viens no Portadamas vadoņiem, briesmīgs nelietis. Mēs viņu nosodījām par summu, kas desmitkārt pārsniedz nokauto cūku vērtību, un piespiedām, lai viņš ar savu bandu taisās, ka tiek. Tie ir gan sa­lašņas. Viņu nav mazāk par sešdesmit vīru piecās lielās laivās, un tie gatavi kauties uz nebēdu. Tiem ir līdzi ap divpadsmit šauteņu, kas pēc likuma būtu jākonfiscē."

"Kādēļ jūs to neizdarījāt?" Džoanna jautāja.

"Lai vēlāk būtu jāpiedzīvo nepatikšanas ar komisāru? Viņš ir ļoti jūtīgs, kad lieta grozās ap viņa melno ganāmpulku, kā viņš sauc melnos mežoņus… Mēs piespiedām tos vākties prom, bet tie bija nobraukuši tikai dažas jūdzes un atkal izcē­lušies malā. Šodien droši vien brauks mums garām."

Un tiešām, pēc divām stundām parādījās portadamiešu lai­vas. Neviens nebija pamanījis, kā tie iebraukuši jūras līkumā. Kalpi brokastoja virtuvē, arī strādnieki ēda savās teltīs, un Sā­tans svētlaimīgā mierā gulēja zem biljarda galda, pa miegam kaudamies ar mušām. Džoanna bija noliktavā, un Šeldons gu­lēja uz balkona šūpuļtīklā. Pēkšņi viņš kā pa sapņiem noģida, ka kaut kas nav labi, un tūdaļ bija augšā. Neizkāpdams no tikla un gandrīz nepakustēdamies, viņš skatījās lejā, sētā, un ierau­dzīja, ka tur sanākusi apbruņotu mežoņu banda. Tie bija tie paši portadamieši, no kuriem viņš šorīt šķīrās, tikai tagad viņu bija krietni vairāk. Pūlī bija arī tādi, kurus viņš šorīt pie Bau­čera nebija redzējis.

Viņš izkāpa no tīkla un, tīši lēnām un miegaini žāvāda­mies, piegāja pie balkona margām. Un viņam ienāca prātā, ka tāds laikam ir viņa liktenis - mūžam stāvēt uz balkona un skatīties lejā uz melno mežoņu bariem, kurus viņam vajag nomierināt, savaldīt un sodīt. Tīši nevērīgi viņš apskatīja tos, bet patiesībā uzmanīgi un apdomīgi novērtēja pretinieka spē­kus. Visi tie, kurus viņš te redzēja pirmoreiz, bija bruņojušies ar jaunākās sistēmas šautenēm. Nu jā, to viņš jau paredzēja; tie bija piecpadsmit no Lungas aizgājušie mežoņi. Bez tam portadamiešiem bija ap divpadsmit vecāku šauteņu, bet citiem mežoņiem bija rokās stopi ar bultām, pīķi, šķēpi, vāles un kara cirvji garos kātos. Krastā viņš ieraudzīja viņu šaurās un garās kara laivas, kuru augstie gali bija izgreznoti dīvai­niem griezumiem un balto gliemežvāku vītnēm. Viss liecinā­ja, ka tie ir tie paši mežoņi, kas Ugā nogalināja viņa komisio­nāru Oskaru.

"Ko jums te vajag? Pēc kā jūs te nācāt?" viņš prasīja un tai paša bridi zagšus raudzījās uz jūru, kur mirdzošajos viļņos šū­pojās "Fliberti-Džibets". Uz kuģa nebija redzams neviens cil­vēks, un arī laivas sānos nebija. Acīmredzot taitieši aizbraukuši laivā uz Belsunu ķert ar dinamītu zivis. Tātad viņš ir gluži viens viltīgā pūļa priekšā, bet visapkārt viss guļ tropu pusdie­nas tveicējošā klusumā.

Nesaņēmis atbildes uz savu jautājumu, viņš to atkārtoja vēlreiz, tikai daudz stingrākā balsī un mazliet ar dusmām. Melnie kā aitu bars uztraukti sakustējās, bet atkal neviens ne­atbildēja. Tikai visu acis, kaut ko gaidīdamas, raudzījās uz viņu. Kaut kam bija jānotiek, un viņi to gaidīja, kā vienmēr pūlis gaida, lai kāds iesāk, lai kāds sper pirmo soli, un tad varētu visi ķerties pie darba. Šeldons vērīgi raudzījās ikvienā viņu kustībā, meklēdams, kurš bq,s tas, kurš iesāks, jo tikai šie iesācēji un kūdītāji ir bīstami. Un viņš pamanīja taisni zem se­vis šautenes stobru, kas tikko bija saredzams starp diviem me­žoņiem, un tas cēlās arvien augstāk pret viņu. Šautene bija rokā nēģerim, kas stāvēja otrā rindā.

"Ko tu tur?" bargi un asi uzkliedza Šeldons, rādīdams ar roku tieši uz to nēģeri, tas nodrebēja un nolaida šauteni.

Vēl Šeldons bija stāvokļa kungs un domāja, ka tas viņam izdosies līdz galam.

"Prom no šejienes!" viņš pavēlēja. "Tūliņ visi prom. Ejiet uz jūru. Vai sapratāt?"

"Es gribu runāt," pēkšņi sacīja resns mežonis, uz kura spal­vainajām krūtīm bija ilgi nemazgātu netīrumu kārta.

"Ā, tas esi tu, Telpas?" jautri viņu apsveica baltais. "Liec, lai tavi puiši iet prom, bet tu paliec te, parunāsimies."

"Viņi ir krietni un labi," mežonis atbildēja. "Lai viņi paliek."

"Nu, ko tu gribi?" jautāja Šeldons, pūlēdamies apslēpt pie­kāpšanos ar mākslotu nevērību.

"Tas ir mans dēls," teica vecais vadonis, rādīdams uz Gu­gumi, kuru Šeldons tūdaļ pazina. "Tava baltā Marija nav laba," Telpass turpināja. "Viņa iesita Gugumi pa galvu. Gu­gumi ir tikpat kā vadonis. Kad es miršu, Gugumi būs lielais vadonis… Baltā Marija iesita viņam pa galvu. Tas nav labi. Tu samaksā man par to daudz tabakas, daudz pulvera un katūna."

"Ak tu, vecais blēdi!" Šeldons teica. Pirms stundas viņš smējās par gadījumu, kuru Džoanna viņam jokodama atstās­tīja, bet nu pats Telpass atnācis prasīt samaksu.

"Gugumi, ko tu te meklē?" Šeldons bargi vaicāja vadoņa dēlam. "Tūliņ ej pie citiem."

"Es palikšu," Gugumi izaicinoši atbildēja.

"Tava baltā Marija iesita viņam pa galvu," Telpass atkal ie­sāka. "Ja nemaksāsiet, nebūs labi. Kad es saku."

"Liec saviem puišiem iet prom," jau krietni niknākā balsī teica Šeldons. "Lai viņi iet uz krastu. Tad es ar tevi runāšu."

Grīda lēni ielīgojās, un viņš saprata, ka Džoanna iznākusi uz balkona, bet atpakaļ nedrīkstēja skatīties. Lejā bija par daudz šauteņu, un tās varēja pavisam negaidot sprāgt.

Balkons atkal nošūpojās; acīmredzot Džoanna atkal iegāja atpakaļ istabā, bet jau pēc īsa brīža viņa stāvēja tam līdzās. Ne­kad Šeldons nebija redzējis, ka viņa smēķē, un nekādi nevarēja saprast, kāpēc viņa tādā brīdī iedomājusies smēķēt. Bet tūdaļ saprata, ko tas nozīmē. Ātri uzmetis acis viņas rokām, tas ieraudzīja papīrā ietītu dinamīta patronu; viņš arī ieraudzīja pilnīgi pareizi atplūkāto Bikforda auklas galu, kurā bija ielikta vaska sērkociņa galviņa.

"Vai tu dzirdi, vecais nelieti! Saki savējiem, lai viņi tūliņ iet uz krastu. Pielūko, es ar jums te nejokoju."

"Es nejokoju," melno vadonis atbildēja. "Samaksā man par to, ka baltā Marija iesita Gugumi pa galvu."

"Es tūliņ kāpšu lejā un iesitīšu ari tev pašam pa galvu," teica Šeldons, grasīdamies lēkt pāri balkona margām.

Pūlis sakustējās un kurnēja. Vairāku šauteņu stobri bija pa­celti pret balto. Džoanna lika aizdegtā papirosa galu pie degļa. Viena šautene izšāva, šāviens norībēja kā lielgabala grāviens, un Šeldons dzirdēja, kā viņam aiz muguras saplīst stikli. Tai pašā brīdī Džoanna svieda pūlim taisni vidū dinamītu ar sprāgstošo degli. Melnie šausmās metās bēgt uz visām pusēm, pamezdami visas savas šautenes. Sātans, izdzirdis šāvienu, gaudoja un plēsās, lai tiktu ārā. Džoanna dzirdēja to un stei­dzās izlaist suni. Traģēdija beidzās, un sākās komēdija.

Pamezdami šautenes un šķēpus, melnie meklēja glābiņu palmu zaros. Sātans kā neprātīgs trenkāja tos un rēja bez jaudas. Nekad viņam nebija izdevies plosīt un trenkāt tik daudzus melnos vienā reizē. Un viņš tos plēsa un koda, un dzina, kamēr pēdējais no melnajiem bija paslēpies augstu virs viņa galvas. Visi melnie sēdēja palmās, izņemot Telpasu, kas bija pārāk resns, smags un arī vecs un nevarēja tikt citiem līdzi. Viņš nekustēdamies gulēja ar seju uz zemi. Bet Sātans bija tik godprātīgs, ka zemē gulošu ienaidnieku ne­aizskāra; viņš kā viesulis drāzās no koka uz koku, riedams un gribēdams tikt klāt tiem, kuru kājas nokarājās drusku zemāk.

"Jums vajadzētu pamācīties mazliet labāk ielikt degli," Šeldons sausi teica Džoannai.

Viņa nicinoši paskatījās uz to.

"Vispirms, man nebija detonatora," viņa atbildēja, "un, otrkārt, vēl nav izgudrots detonators, kas varētu saspridzināt tādu lādiņu, jo tas bija tikai hlorīda pulverītis."

Viņa ielika mutē divus pirkstus un kā puika asi, griezīgi svilpa savus taitiešus. Šeldons saviebās, kā vienmēr, kad atska­nēja šis svilpiens.

"Viņu te nav, tie aizbrauca ķert zivis," Šeldons teica. "Bet tur brauc Olsons. Viņš ir pamatīgs karavīrs, vajag tikai sākt. Paskatiet, kā viņš dzen airētājus, jo, viņaprāt, tie airē par daudz lēni."

"Bet kas tad nu būs?" viņa jautāja. "Jūs sadzināt medījumu kokos, bet nevar taču viņus tur atstāt visu nakti."

"Protams, ka nevar. Bet nu es viņus krietni pārmācīšu," sacīja Šeldons, iedams pie lielā zvana.

"Neraizējieties, gan būs labi," viņš turpināja, kad Džoanna to it kā gribēja apturēt. "Visi mani strādnieki, līdz pēdējam vīram, ir džungļu iemītnieki, bet šie te ir no piekrastes, un viņi cits citu bezgala neieredz. Redzēsiet, kas tas būs par joku."

Viņš pazvanīja, un drīz vien visi divi simti sanāca sētā. Sāta­nu ieslēdza atpakaļ istabā, kur viņš ļoti skaļi protestēja pret tādu netaisnību, bet strādnieki sastājās ap kokiem un sāka savu kara deju, mežonīgi lamādamies un draudēdami saviem niknajiem ienaidniekiem. Kapteinis Olsons ieradās, kad viss jandāliņš jau gāja vaļā. Viņam sākās drudzis, viņš gāja uz priekšu grīļodamies un tā drebēja, ka tikko varēja noturēt rokā šauteni. Viņa seja metās zila, un zobi klabēja. Pat tveicējošā saule nespēja viņu sasildīt.

"Es… ap-sē-ē-dī-šos un u-u-uz-ma-nī-šu viņus!" viņš nomurmināja. "V-velns lai parauj, vienmēr, kad notiek kāds jauks joks, mani ķer dr-drudzis. Ko jūs do-domā-jat darīt?"

"Vispirms savāksim šautenes."

Šeldons uzraudzīja, lai mājas kalpotāji un uzraugi salasītu pamestās šautenes, un sakrāva tās gubā pie balkona. Visjau­nākās sistēmas šautenes, kuras tie bija nozaguši Lungā, Šel­dons nolika pie malas. Vecās, aizvēsturiskās šautenes viņš vienkārši salauza, bet kara cirvjus, šķēpus un vāles uzdāvināja Džoannai.

"Ar to jūs varēsiet pavairot savu kolekciju," viņš smaidī­dams teica, "un tā ir savā ziņā vienīgā, jo savākta tieši kaujas laukā."

Viņš sakūra krastā milzīgu ugunskuru, kur sakrāva visu, kas bija mežoņu laivās. Strādnieki visu, ko tur atrada, salauza un sasita, un stipri sabojāja arī pašas laivas, tad piebēra ar smil­tīm un akmeņiem, aizveda tās līdz desmit asu dziļai vietai jūrā un nogremdēja.

"Desmit asis ir diezgan prāvs dziļums," Šeldons teica, kad viņi nāca atpakaļ uz mājām. "Viņi dabūs krietni norauties."

Bet pa to laiku sētā bija iesākušās īstas bakhanālijas. Kara dziesmas un dejas stipri pieņēmās, un strādnieki bija pārgājuši no lamām uz darbiem, tie sāka savus neaizsargātos un atbru­ņotos ienaidniekus bombardēt ar koku gabaliem, mietiem un lieliem akmeņiem. Bet ienaidnieki, pavisam septiņdesmit pieci briesmīgi cilvēkēdāji, stoiski izturēja uzbrukumu, atbildēdami uz to tikai ar gaudām un atriebības draudiem.

"Nu Malaitā šī sadursme izraisīs četrdesmit gadu karu," Šeldons smējās. "Bet man liekas, ka vecais Telpass nekad vairs neuzdrīkstēsies uzbrukt balto plantācijām."

"Ei, tu, vecais diedelniek," viņš vēl teica melno vadonim, kas sēdēja uz balkona beidzamā pakāpiena, nespēka dusmās kaut ko murminādams pie sevis. "Nu arī tavai galvai ies plāni. Mis Lakland, dodiet viņam reiz pa galvu. Tas viņam būs vislie­lākais pazemojums."

"Brr… viņš ir bezdievīgi netīrs. Labāk likšu viņu nomazgāt. Adamu-Adam, nomazgā to velnu. Dodiet šurp ziepes un ūdeni! Ielej ūdeni šai mucā. Ornfairi, aši šurp lūku vīšķi."

Taitieši, kuri tikko bija*pārnākuši no zivju zvejas un platām mutēm smējās, noskatīdamies jandāliņā, ar lielu patiku ņēmās sākt jaunu joku.

"Tambo! Tambo!" šausmu pārņemti, kliedza kokos sakā­pušie cilvēkēdāji, redzēdami, kā viņu vadoni iebāž ūdens mucā un kā no viņa miesām noberž visus svētos netīrumus. Viņu acīs tā bija visbriesmīgākā svētuma zaimošana.

Džoanna ieskrēja istabā un iznesa baltu audekla gabalu, kurā ātri ietina veco Telpasu, kad viņš tīrs un spīdošs izkāpa no mucas; vēl ilgi viņš spļaudījās, jo bija sarijies ziepju ūdeni, kad Noa-Noa to cītīgi berza un vāļāja pa mucu.

Kad Telpass bija nomazgāts, kalpi atnesa važas, un Lungas bēgļus citu pēc cita sauca no kokiem lejā un pa diviem kopā saslēdza važās. Gugumi par dumpīgo rīcību līdz vakaram ieslēdza cietumā, bet citus strādniekus veselu dienu atsva­bināja no darba. Kad tie atstāja sētu, Šeldons beidzot atļāva portadamiešiem kāpt no kokiem lejā. Viņš ar Džoannu līdz pašam vakaram, balkona ēnā sēdēdami, noskatījās, kā mežo­ņi cēla laukā nogremdētās laivas un, līzdami ūdenī, izmeta no tām smiltis un akmeņus. Tikai krēslai metoties, tie varēja braukt tālāk, airējot ar dažiem salauztiem airiem, kas vēl bija lietojami. Sāka pūst krasta vējš un "Fliberti-Džibets" devās uz Lungu, aizvezdams izbēgušos strādniekus, kas bija te sa­gūstīti.

12

MISTERS MORGANS UN MISTERS RAFS

Šeldons bija plantācijā, kur rīkoja tilta būvi, kad jūras lī­kumā izmeta enkuru burinieks "Malakula" un krastā izkāpa divi vīrieši. Ar īsta jūrnieka interesi Džoanna vēroja, kā tie no­laida buras un ielaida ūdenī nelielu laiviņu, un, kamēr kalps aizgāja saukt Šeldonu, viņa pati saņēma viesus, lika tiem atnest viskiju ar zelteri un kavēja viņiem laiku.

Varēja manīt, ka tie abi jūtas neveikli viņas klātbūtnē, un Džoanna vēroja viņu ziņkāros skatus, ar kuriem tie viņu ne­manot uzlūkoja, it kā vērtēdami un nesaprazdami, kas viņa ir par putnu. Džoanna pirmoreiz sajuta, ka tiešām nav gluži nor­māli, ja viņa paliek Berandā.

Arī viņa nesaprata, kas tie tādi varētu būt. Tie neizskatījās ne pēc jūrniekiem, ne pēc lieltirgotājiem, cik nu viņa pazina jūrniekus un lieltirgotājus. Arī tas bija skaidri redzams, ka tie nav no inteliģences aprindām, kaut arī uzvedās gluži pieklājīgi un nevarēja pat noliegt zināmu augstāko aprindu spozmi. Katrā ziņā tie bija kaut kādi veikalnieki. Bet kādas darīšanas viņiem varēja būt Zālamana salās un kas viņiem licis braukt taisni uz Berandu? Vecākais no viņiem, misters Morgans, bija

liela auguma vīrs, bronzas seju, lielām ūsām, un runāja zemā, aizsmakušā balsī. Otrs no tiem, misters Rafs, bija maza au­guma, augstprātīgu ģīmi, nervozām rokām un ūdeņainām, pe­lēkām acīm. Viņš runāja ar akcentu, kas mazliet atgādināja Londonas aušīgos modes kungus, bet nemaz neizskatījās pēc tāda modes aušas, kādus Džoanna bija agrāk redzējusi. Lai tie 1 būtu kas būdami, katrā ziņā tie ir naudīgi cilvēki, kas paši sev izlauzuši dzīvē ceļu. Bet reizē viņa arī sajuta, ka, lai Dievs pa­sargā kādam nonākt viņu rokās: veikala lietās tie droši vien žē­lastības nepazīst.

Kad ienāca Šeldons, viņa ļoti uzmanīgi vēroja viņa seju un saprata, ka viņam nav nekāda prieka par abiem viesiem. Bet acīmredzot vajadzība spieda ar tiem runāt, un, jo ātrāk, jo labāk, jo pēc pāris vispārīgām frāzēm viņš tos tūdaļ veda sev līdzi smacīgajā kantorī. Vēlāk viņa prasīja Lalaperu, kurp tie aizgājuši.

"Daudz staigā, visu apskata," Lalaperu atbildēja. "Skatās kokus, zemi zem kokiem, tiltus apskata, žāvētavu, upi, laivas, visu, visu."

"Kas tie ir par vīriem?" Džoanna jautāja.

"Tie ir lieli kungi starp baltajiem," vairāk nekā Lalaperu ne­spēja pastāstīt.

Džoanna nodomāja, ka tie ir kaut kādas svarīgas personas Zālamana salās un plantācijas apskate un grāmatvedības pār­baude nav nekāda labā zīme.

Pusdienas ēdot, viņa nedzirdēja ne vārda, kas liktu noprast viņu brauciena mērķi. Tie runāja tikai par vispārīgām lietām. Bet Džoanna tomēr pamanīja, ka Šeldons ir izklaidīgs, uz­traukts, un šad tad manīja viņa acīs neparastu izteiksmi. Pēc kafijas viņa aizgāja uz savu būdiņu, bet vēl ilgi pēc pusnakts dzirdēja uz balkona runājam un redzēja, kā tumsā iemirdzas papirosu uguntiņas. Nākamajā rītā viņa piecēlās ļoti agri, bet tie jau bija prom apskatīt plantāciju.

"Kā tev liekas, ko tas nozīmē?" viņa prasīja Vaijaberi.

"Saimnieks Šeldons drīz beigs savu darbību uzņēmumā," viņš atbildēja.

"Bet kā tev liekas?" viņa prasīja Ornfairi.

"Saimnieks Šeldons brauks uz Sidneju. Tā es domāju. Pavi­sam aizbrauks un Berandā vairs nestrādās."

Visu dienu turpinājās plantācijas apskate un noslēpu­mainās apspriedes; un visu dienu "Malakulas" kapteinis sūtīja krastā ziņnešus citu pēc cita, lai abi džentlmeņi pasteidzas. Bet tikai pievakarē tie abi aizgāja uz laivu un arī tad vēl tūliņ ne­brauca prom, bet veselu stundu krastā sarunājās ar Šeldonu. Acīmredzot Šeldons nepiekāpās, bet abi svešinieki viņam ne­piekrita. Džoanna to skaidri redzēja.

"Kas ir?" viņa pa jokam jautāja, kad tie sēdās ēst pusdienas.

Viņš paskatījās uz to un pasmaidīja, bet smaids bija vārgs un samākslots.

"Nudien," viņa turpināja, tīšām lauzīdama angļu valodu pa vietējo iedzīvotāju modei. "Runāt ļoti daudz. Saule viņš lēkt, tie runāt, runāt. Saule viņš rietēt, tie runāt, runāt visu laiku, runāt ļoti daudz. Kas vārds tie runāt ļoti daudz?"

"Nekā sevišķa." Viņš paraustīja plecus. "Viņi grib no manis nopirkt Berandu, tas ir viss."

"Nekā, man liekas, ka. tur ir kas vairāk. Jūs pats gribējāt viņiem Berandu pārdot. Vai tā nav?"

"Tiešām nē, mis Lakland. Es jums saku, man nepavisam negribas pārdot plantāciju."

"Nestrīdēsimies pa tukšo. Runāsim skaidri. Jums ir kādas grūtības. Es to redzu. Es taču neesmu akla. Nu, sakiet man, kas ir? Varbūt es varu jums… palīdzēt, dot kādu padomu vai…"

Iestājās klusums, bet Šeldons acīmredzot kaut ko domāja, ne tik daudz par to, vai sacīt viņai, kā par to, kā iesākt.

"Es taču esmu amerikāniete," viņa turpināja, "Bet mums, amerikāņiem, visiem ir kāda sajēga par darījumiem. Esam to mantojuši no tēvu tēviem. Man šī īpašība diez ko nepatīk, to­mēr zinu, ka man tā piemīt, katrā ziņā vairāk nekā jums. Nu, apspriedīsimies kopā un centīsimies rast kādu izeju. Cik jūs esat parādā?"

"Mazliet vairāk kā tūkstoš mārciņu sterliņu nelielos vekse­ļos. Bez tam nākamnedēļ trīsdesmit maniem strādniekiem beidzas līgums, un tiem būs jāizmaksā katram pa desmit mār­ciņām sterliņu. Bet kādēļ es jums to visu stāstu? Tiešām…"

"Sakiet, cik Beranda ir vērta? Tāda, kāda tā patlaban ir?"

"Cik Morganam ar Rafu patiks par to dot." Bet, pamanījis, ka viņa apvainojas, viņš steidzās konkretizēt. "Mēs ar Gijo te ieguldījām astoņus tūkstošus mārciņu sterliņu, nerunājot par mūsu darbu un laiku. Beranda ir laba plantācija un ir vairāk vērta. Bet tā sāks kaut ko ienest ne agrāk kā pēc trim gadiem. Un tādēļ mēs ar Gijo iesākām tirgoties un vākt strādniekus. "Džessi" un fabrikas sedza mūsu kārtējos izdevumus."

"Un cik jums dod Morgans ar Rafu?"

"Parādu nomaksu un vienu tūkstoti skaidrā naudā."

"Blēži!" viņa iekliedzās.

"Nemaz, viņi ir tikai smalki veikalnieki. Kā viņi paši teica: katra lieta ir tik daudz vērta, cik par to ar mieru maksāt."

"Un cik naudas jums vajag, lai vēl trīs gadus noturētos Be­randā?" Džoanna jautāja.

"Divi simti strādnieku pa sešām mārciņām gadā ir trīs tūk­stoši seši simti mārciņu. Tas ir pats svarīgākais tēriņš."

"Tomēr krietni dārgi iznāk šie "lētie" strādnieki. Trīs tūk­stoši seši simti par cilvēkēdāju bandu! Bet Beranda katrā ziņā ir solīda drošība. Jūs varētu braukt uz Sidneju un, ieķīlājot plantāciju, dabūtu to naudu bankā."

Viņš pakratīja.galvu.

"Nē, par šejienes plantācijām bankas nedod ne graša. Tās ir bieži zaudējušas. Ticiet, ka man ļoti negribas šķirties no Beran­das, ne tik daudz manis paša, kā Gijo piemiņas dēļ. Viņš bija ļoti iemīlējis Berandu. Viņš bija ārkārtīgi neatlaidīgs cilvēks un nemūžam nebūtu pieļāvis, ka būtu uzvarēts. Arī man tas ir ļo­ti nepatīkami. Mēs ar Gijo netikām īsti uz priekšu, bet cerē­jām, ka ar "Džessi" palīdzību kaut kā izkulsimies."

"Bez šaubām, jūs abi esat bijuši lieli neprašas. Tomēr jums nav nekādas vajadzības pārdot Berandu Morganam ar Rafu. Ar nākamo kuģi es braukšu uz Sidneju un atvedīšu jums no turienes burinieku. Lietotu burinieku tur var nopirkt par pie­ciem sešiem tūkstošiem dolāru…"

Viņš protestēdams pacēla roku, bet viņa to atraidīja un tur­pināja:

"Varbūt pie tās pašas reizes man, atpakaļ braucot, izdosies dabūt kravu. Bet katrā ziņā jums būs burinieks "Džessi" vietā. Paturot to prātā, jūs varat rīkoties tālāk, lai buriniekam būtu tūdaļ darbs, kad to pārvedīšu. Es palikšu par jūsu kompanjonu, par Berandas līdzīpašnieci, cik man ir kapitāla. Jūs jau zināt, ka man ir vairāk nekā piecpadsmit tūkstošu mārciņu sterliņu. Mēs tūliņ sastādīsim līgumu, protams, ja esat ar mieru, bet esmu pārliecināta, ka manu priekšlikumu neatraidīsiet."

Viņš paskatījās uz to, labsirdīgi smaidīdams.

"Jūs zināt, ka visu garo ceļu no Taiti braucu šurp ar nolūku kļūt par plantācijas īpašnieci," viņa pūlējās Šeldonu pārlieci­nāt. "Jūs zināt, kādi bija mani nodomi. Tagad esmu tos maz­liet mainījusi, un tas ir viss. Es domāju, ka labāk palikt par Berandas līdzīpašnieci ar izredzi saņemt ienākumus jau pēc trim gadiem, nekā dibināt jaunu plantāciju Parisulajā un gai­dīt septiņus gadus."

"Bet to… to… burinieku…" Šeldons samulsa un apklusa.

"Nu, tālāk."

"Vai jUs nedusmosieties?" viņš jautāja.

"Nē, nē. Tā taču ir darījuma saruna. Turpiniet."

"Jūs… hm… vai Jūs pati gribat to vest šurp… Vārdu sakot, vai jūs pati gribat būt par burinieka kapteini un… braukt uz Malaitu strādniekus vākt?"

"Protams! Tā mēs ietaupīsim kapteiņa algu. Pēc līguma, ko noslēgsim, jūs saņemsiet pārvaldnieka un es kapteiņa algu. Tā ir gluži vienkārša lieta. Ja nebūsiet ar mieru, ka kļūstu par jūsu kompanjoni, es tik un tā nopirkšu Parisulaju un arī kuģi, tikai daudz mazāku, un pati būšu tā kapteinis. Kāda tur starpība?"

"Starpība? Starpība ir milzīga. Ja nopirksiet Parisulaju, jūs būsiet pati sev kungs. Ja tad jūs gribētu kaut vai par cilvēkēdāju palikt, tas uz mani neattiektos un man nebūtu ne mazākās tie­sības iejaukties jūsu lietās. Bet, ja jūs paliktu Berandā par manu kompanjoni, tad man, bez šaubām, jāuzņemas atbildība arī par jums. Un kā savam kompanjonam es jums nevaru atļaut būt par kuģa kapteini, kas brauc strādniekus vākt. Tas nav iespē­jams, tāpat kā es to neatļautu ne savai māsai, ne sievai…"

"Bet es taču, paldies Dievam, nemaz nedomāju kļūt par jūsu sievu, tikai par kompanjoni."

"Galu galā tas viss ir neprāts," viņš stūrgalvīgi nepiekāpās. "Iedomājieties tikai, kāds tad būs stāvoklis: vīrietis un sieviete, abi jauni cilvēki, dzīvo vientuļā plantācijā un tur kopā saim­nieko… Vienīgā praktiskā izeja būtu, ja mēs varētu salau­lāties…"

"Es jums piedāvāju praktisku kopdarbību, nevis laulību," viņa to naidīgi un salti pārtrauca. "Es gribētu zināt, vai pasaulē ir kāds vīrietis, kas gribētu skatīties uz mani kā uz savu biedru?"

"Bet Jūs taču tomēr esat sieviete," viņš teica, "un starp cil­vēkiem, nenoliedzami, ir savi noteikumi, zināmas jūtas…"

Viņa uzlēca kājās un piecirta kāju pie zemes.

"Vai zināt, ko es gribu jums teikt?" viņa jautāja.

"Zinu." Viņš smaidīja. "Jūs gribat teikt: nolādētie brunči!"

Viņa noskumusi palocīja galvu.

"Jā, taisni tā. Bet, kad jūs to sakāt, tas skan pavisam citādi, it kā arī jūs būtu ar mieru nolādēt to, ka esmu sieviete; pro­tams, tikai manis dēļ… Nu labi, es iešu gulēt. Lūdzu pārdo­mājiet manu priekšlikumu un rīt no rīta atbildiet man. Tagad vairs nav vērts turpināt sarunu. Jūs mani par daudz kaitināt. Jūs esat ļoti bailīgs muļķis. Lai jūsu nodomi būtu cik godīgi būdami, bet, ja citi jūsu rīcību var kritizēt, tad jūs to vairs ne­drīkstat darīt. Jūs daudz vairāk domājat pats par savām sajū­tām nekā par manām jūtām. Jūs esat bailīgs, tāpat kā visi vīrieši, un tādēļ cenšaties maskēt savas bailes un saucat to par bruņnieciskumu. Es pateicos Dievam, ka neesmu piedzimusi par vīrieti. Arlabunakti. Pārdomājiet manu priekšlikumu un metiet visas tās muļķības pie malas. Berandai vajadzīga ener­ģiska roka, īsti amerikāniska uzņēmība. Jūs nezināt, ko tas nozīmē. Jūs jau savā darbā esat tīrais slaists. Bez tam arī no­guris. Bet es esmu atbraukusi ar svaigiem spēkiem. Ļaujiet man palikt par jūsu kompanjoni, un jūs redzēsiet, ka es

Zālamana salās sapurināšu visus vecos kaulus. Atzīstieties, ka arī jūs esmu krietni sapurinājusi."

"Kā nu ne," viņš atbildēja, "kā nu bez tā. Nekad savā mūžā neesmu dzirdējis tādas lietas, kā nupat no jums. Ja kāds būtu teicis, ka man vajadzēs to visu mierīgi noklausīties… N-jā, es atzīstos, ka esat krietni sapurinājusi manus vecos kaulus."

"Bet tas vēl ir tīrais nieks, salīdzinot ar to, ka sacelšu kājās visus jūsu zālamaniešus," viņa tam centās iestāstīt, sniegdama roku. "Arlabunakti. Un rīt no rīta, lūdzu, dodiet man prātīgu atbildi."

13

JAUNĪBAS LOĢIKA

"Es gribu zināt, vai tā ir vienkārši ietiepība, vai arī tiešām gribat palikt par plantācijas īpašnieci Zālamana salās?" jautāja Šeldons nākamajā rītā pie brokastu galda.

"Bet es gribētu, lai jūs labāk saprastu manu stāvokli," Džo­anna atbildēja. "Nekad neesmu satikusi vīrieti ar tik stūrgalvī­giem un aizspriedumainiem uzskatiem kā jūs. Nu sakiet man, veselā saprāta vārdā, un… taisnības labā, kādēļ Jūs negribat sa­prast, ka neesmu tāda sieviete kā tās, ko līdz šim esat saticis, un kādēļ jūs negribat pret mani tā izturēties? Jums vajag saprast, ka es nedomāju tā kā viņas. Es atbraucu šurp pati ar savu buri­nieku, lai nopelnītu sev maizi, un pati biju kapteinis, lūdzu, neaizmirstiet to. Jūs to ļoti labi zināt, jo es jums to tik daudz­reiz esmu stāstījusi… Es gribu īstenot dzīvē sava tēva nodo­mus, tāpat kā, piemēram, jūs cenšaties īstenot līdz galam Gijo plānus. Tēvs bija nodomājis braukt un braukt, kamēr atradīs piemērotu salu, kur nodibināt plantāciju. Viņš nomira, bet es meklēju tālāk, kamēr atbraucu šurp. Mans burinieks," viņa paraustīja plecus, "guļ jūras dibenā. Tālāk braukt un meklēt es vairs nevaru. Tādēļ palieku te. Bet par plantācijas īpašnieci es visādā ziņā palikšu."

"Redziet," viņš iesāka, bet viņa to pārtrauca:

"Es vēl neesmu beigusi. Kad domāju par savu uzvešanos, sākot no tā brīža, kad pirmoreiz izkāpu jūsu krastā, līdz pat pēdējam mirklim, man jāatzīst, ka neesmu jūs maldinājusi par saviem nodomiem, ne arī par to, kas tāda esmu un ko gribu. No paša sākuma jums vaļsirdīgi visu izteicu, biju tāda, kāda esmu. Es jums izteicu visus savus nodomus. Bet nu jūs mierīgi sakāt, ka nezināt, vai tiešām gribu palikt par plantāci­jas īpašnieci vai arī tā ir tikai ietiepība, izlikšanās un kaprīze. Atļaujiet man jums arī šoreiz pateikt, un tā būs pēdējā reize, ka es patiesi, visā nopietnībā, esmu nodomājusi palikt par plantācijas īpašnieci un par tādu arī kļūšu, vienalga, vai jūs tam piekritīsiet vai ne. Vai esat ar mieru, ka kļūstu jūsu kom­panjons?"

"Bet vai jūs tiešām nesaprotat, ka uz mani skatīsies kā uz vislielāko muļķi visā Okeānijā, ja pieņemšu par kompanjonu tik jaunu meiteni kā jūs?" viņš jautāja.

"Nē, nepavisam nesaprotu. Nu redziet, atkal jūs zūdāties, ko par jums domas visi idioti un pļāpas, kas vienmēr un visur redz ļaunu. Varētu domāt, ka, dzīvojot Berandā, jums vajadzē­ja iemācīties paļauties pašam uz saviem spriedumiem un uz to, ko teiks jūsu paša sirdsapziņa, bet nemeklēt morālu atbalstu pie kura katra Okeānijas žūpas vai diedelnieka."

Viņš pasmaidīja un teica:

"Tas ir visļaunākais, ka ar jums nav iespējams strīdēties. No jūsu lūpām skan jaunības loģika, bet to nespēj apgāzt nekādi argumenti. Reālā dzīve gan to spētu, bet jaunības loģikā tai nav vietas. Tikai tad jaunie cilvēki tiek pārliecināti, kad viņi cenšas dzīvot ar to saskaņā. Tas ir vienīgais ceļš, kā mācīties un parei­zāk rīkoties."

"Un kādēļ tad nepamēģināt?" viņa atbildēja. "Nekāds ļau­nums jau tas nebūs."

"Tā jau ir tā lieta, ka tas ir gan ļaunums. Dzīve bez žēlastī­bas salauž šo jaunības loģiku, bet salauž līdzi arī daudzas jau­nas sirdis. Ar ko, piemēram, beidzas platoniska draudzība un visas tādas lietas? Teorētiski jau viss ir ļoti skaisti, bet praktiskā dzīvē nenovēršami iznīkst un sabrūk. Es pats reiz visam tam ticēju. Tādēļ jau arī esmu te, Zālamana salās."

Džoanna bija nepacietīga, Šeldons redzēja, ka viņa nespēj to saprast. Viņai dzīve vēl bija vienkārša un skaidra. Tā bija pati jaunība ar tās tīrajiem un neaizskartajiem uzskatiem un stūrgalvīgajiem spriedumiem. Šai sievietes ķermenī mājoja zēna dvēsele. Raudzīdamies viņas piesarkušajā, pietvīkušajā sejā, uz viņas biezajām matu pīnēm, kas kā vainags vijās ap vi­ņas nelielo galviņu, uz viņas apaļīgajām ķermeņa līnijām, kas bija skaidri saredzamas zem viņas pašas šūtajām drēbēm, lū­kojoties viņas acīs, kas bija kā zēna acis zem mierīgām, līdze­nām uzacīm, raugoties viņā, Šeldons brīnījās, kas tā par likte­ņa ironiju, ka šī brīnišķīgā sieviete negrib būt sieviete? Velns lai parauj, kādēļ tad viņa nav ar sarkaniem matiem, šķielējošām acīm un zaķalūpu?

"Pieņemsim, ka patiesi paliekam kompanjoni," viņš sacīja, sajuzdams bailes, kad bija to izteicis, bet reizē arī tīkamu dī­vainu prieku. "Ar ko tā lieta beigsies? Vai nu es iemīlēšu jUs, vai arī jūs mani. Ziniet, ka tāds pastāvīgs tuvums ir ļoti bīs­tams. Pa lielākai daļai jau taisni šis tuvums ir tas, kas sagrauj jaunības loģiku."

"Ja jūs domājat, ka esmu atbraukusi uz Zālamana salām apprecēties," viņa ļoti naidīgi iesāka, bet tad savaldījās un daudz mierīgāk turpināja: "Ja jau tas būtu mans nolūks, tad pie mums, Havaju salās, ir labāki vīrieši nekā te. Ir gan savādi, ka jūs visu laiku virzāt sarunu tikai uz vienu tēmu; šķiet, ka jums irn ļoti netīra fantāzija…"

Viņa samulsa un apklusa. Šeldona seja pietvīka, tad pēkšņi nobāla. Acīmredzot viņš bija ļoti noskaities. Viņa izdzēra ka­fiju un piecēlās, sacīdama:

"Es pagaidīšu, kad jums būs labāks garastāvoklis, tad turpi­nāsim sarunu. Ar jums grūti sarunāties. Jūs ārkārtīgi ātri skai- šaties. Vai iesiet peldēties? Tūliņ sāksies paisums."

"Ja viņa būtu vīrietis, es izsviestu viņu no plantācijas ar visiem viņas taitiešiem, laivu, dolāriem un visu, kas viņai ir," viņš norūca, kad viņa jau bija no istabas laukā.

Bet tā jau bija tā problēma, ka viņa nebija vīrietis. Kur gan viņa paliktu un kas notiktu ar viņu?

Viņš piecēlās un aizsmēķēja papirosu. Un ieraudzīja viņas kovboja cepuri un revolveri, kas karājās pie sienas. Tie arī pie visa līdzvainīgi. Patiesībā viņam nemaz negribas, lai viņa aiz­brauc! Galu galā viņa taču vēl ir tīrais bērns, nav vēl pieaugusi. Tādēļ viņas loģika ir tik stūrgalvīga un nepiekāpīga. Tā ir jau­nības loģika, bet dažreiz var būt ļoti nepatīkama. Lai būtu kā būdams, bet reiz par visām reizēm jānolemj: nekad neiekaist, savaldīties, lai viņa saka ko sacīdama. Nevajag aizmirst, ka vi­ņa ir bērns… Viņš smagi nopūtās. Bet kādēļ gan tāds bērns mīt tik brīnišķīgā sievietē!

Kamēr viņš stāvēja un skatījās uz viņas cepuri, apvaino­jums pavisam izgaisa, un pēkšņi viņš juta, ka domā par to, kā rīkoties, lai viņa varētu palikt Berandā? Vai tiešām nav nekā­das izejas? Atvest viņai pavadoni! Kādēļ ne? Protams. To var izdarīt jau ar pirmo kuģi, kas nāks no Sidnejas. Protams, ka to var…

Viņa pārdomas iztraucēja viņas plūstošie smiekli. Viņš pie­gāja pie stikla durvīm, pa kurām varēja redzēt, kā viņa skrien uz krastu. Aiz viņas skrēja divi taitieši, Papegara un Maga- mimi, abi spilgti sarkanos lava-lava un lieliem nažiem aiz jos­tas. Vēl viens piemērs, cik viņa dīvaina. Lai kā viņš lūdzis, cen­ties pārliecināt un brīdinājis, ka jūrā ir haizivis, viņa tomēr iet peldēties jebkurā laikā, un viņš bija ievērojis, ka vislabprātāk viņa iet peldēties tūliņ pēc ēšanas.

Viņš skatījās, kā viņa ielēca ūdenī no nelielā plosta gala, ar galvu uz leju kā zēni, un kā viņa peldēja jūrā, rokām spēcīgi šķeldama ūdeni. Abās pusēs viņai peldēja viņas miesassargi, metrus trīs no tās. Šeldons diezin kā nepaļāvās uz viņu spēku un veiklību, ja uzbruktu izsalkusi haizivs, kaut gan bija pilnīgi pārliecināts, ka tie varonīgi cīnītos, sargādami savu kundzi, un, ne nieka nedomādami, atdotu par viņu savu dzīvību.

Viņi peldēja taisnā līnijā aizvien tālāk un tālāk, un viņu gal­vas ar katru brīdi bija redzamas mazākas, jūra bija mazliet ne­mierīga, un peldētāju galvas aizvien biežāk nozuda viļņos.

Šeldons pūlējās neizlaist viņus no acīm un beidzot gāja pēc tālskata, jo acis vairs nespēja viņus saredzēt. No Floridas puses nāca virsū viesulis. Bet ne viņa, ne viņas taitieši nebaidījās ne viesuļa, ne vētras. Protams, peldēt viņa peldēja ļoti labi, par to viņš jau sen bija pārliecinājies. Viņa to bija iemācījusies Ha- vajā. Bet haizivis paliek haizivis, un daudz lielisku peldētāju ir noslīkuši, kad vētra brāžas uz krastu…

Debesis satumsa, uz viļņu šķautnēm jau rādījās baltas pu­tas, un pēc īsa laiciņa jūra, debesis un visa apkārtne ietinās tumšajā lietusgāzes gaismā.

Kad vētras brāziens pārgāja un pār Berandu atkal spīdēja saule, Šeldons redzēja, ka peldētāji iznāk krastā. Viņš steidza noglabāt istabā tālskati un caur stikla durvīm skatījās, kā Džoanna plīvojošiem matiem skrēja pa celiņu augšā.

Tai pašā dienā, kad viņa sēdēja uz balkona, viņš visdelikā­tākajā veidā sāka runāt par pavadoni. Berandai tāda būtu ļoti vajadzīga, jo viņa varētu vadīt saimniecību utt. Kad viņš bija beidzis, baiļu pilns tas klausījās, ko Džoanna teiks.

"Tātad jums nepatīk, kā vadu jūsu saimniecību?" viņa jau­tāja. Un, atraidīdama viņa mēģinājumu kaut ko paskaidrot, tā turpināja: "Tad notiks viens no diviem: vai nu es saplēsīšu mūsu līgumu un aizbraukšu un tad jums šai pavadonei būs jāmeklē jauna pavadone, vai arī ņemšu to veco vārnu un no­slīcināšu. Vai tiešām jūs domājat, ka atbraucu šurp, šai pasau­les malā, lai sadabūtu sev pavadoni?"

"Nu, bet… jūs zināt… tāda pavadone ir neizbēgams ļau­nums," viņš pūlējās to pārliecināt.

"Līdz šim esmu ļoti labi iztikusi bez viņām. Vai tad man uz "Mjeles" bija pavadone? Un es taču tur biju vienīgā sieviete. Visā pasaulē man ir bail tikai no trim lietam: no sirseņiem, no šarlaka un no pavadonēm. Brr… Tās ir īdzīgas, mūžam ar kaut ko nemierā, katrā visnevainīgākā solī viņas redz grēkus un pašas pavedina grēkot, jā gan, pašas ar savu slimīgo fantāziju dzen grēkos."

"Vai, cik briesmīgi!" Komiski tēlodams šausmas, Šeldons atlaidās pret krēsla atzveltni. "Vai zināt, jums nu gan nav ko baidīties par maizes kumosu. Ja nekas neiznāks ar plantācijām, tad ar lielām sekmēm varēsiet rakstīt tendenciozus romānus."

"Es neticu, ka Zālamana salās ir cilvēki, kam vajadzīgas tā­das grāmatas," viņa atcirta. "Varbūt jūsu tikumības sargiem."

Viņš saviebās, bet Džoanna turpināja parastajā jaunības maksimālismā:

"Vai tad tikums ir ko vērts, ja tam kājas un rokas saslēdz dzelžos, lai nebūtu iespējams grēkot? Jūsu nodoms uzspiest man pavadoni nozīmē to pašu, kā jūs pateiktu, ka piederu pie cilvēkiem ar "tikumību", kas jāieslēdz dzelžos. Labāk gribu būt tikumīga aiz mīlestības uz tikumību, nekā būt laba tikai tādēļ, ka kāda veca ragana ar simt acīm man neļaus būt nelādzīgai."

"Par to jau neviens nerunā," Šeldons sacīja, "bet par to, ko teiks citi."

"Lai viņi domā un saka, ko grib, kas man par šiem sīkajiem, nekrietnajiem gariņiem. Tikai tādēļ, ka jūs un jums līdzīgi cil­vēki bīstaties no viņiem, jūs ļaujat, ka jūsu izturēšanos nosaka dažādu tenkotāju spriedumi."

"Jūs esat taisni kā Šellijs brunčos," viņš atbildēja. "Ja tā, tad jūs tiešām piespiedīsiet mani ņemt jūs par savu kompanjonu, lai sargātu jūsu dzīvību un godu."

"Ja jūs ņemat mani par kompanjonu tikai tādēļ, lai sargātu, tad… tad es no šā goda atsakos, tas ir viss. Ar to jūs tikai pie­spiedīsiet mani nopirkt Parisulaju."

"Jo vairāk iemesla…"

"Vai zināt, ko es izdarīšu?" viņa to pārtrauca. "Es samek­lēšu Zālamana salās vīrieti, kas negribētu būt par manu sargu."

Šeldons nespēja noslēpt, cik ļoti viņu šie vārdi izbiedēja.

"Jūs, protams, jokojat," viņš teica.

"Pavisam arī ne. Es runāju gluži nopietni. Man līdz kaklam apnikusi mūžīgās apsardzības mānija. Neaizmirstiet, ka spēju pati par sevi parūpēties. Bez tam man jau ir astoņi miesas­sargi, par kuriem labākus visā pasaulē neatradīsiet, - mani taitieši."

"Jums vajadzēja dzīvot vai nu pirms tūkstoš, vai pēc tūk­stoš gadiem," viņš smiedamies sacīja. "Jūs esat pārāk pirmatnēja un reizē ari pārmoderna. Divdesmitajā gadsimtā jums nav vietas."

"Kā, nav? Taisni Zālamana salās ir mana īstā vieta. Vai at­ceraties, pirms atbraucu šurp, jūs taču te dzīvojāt kā īsts mežo­nis, ēdāt vienīgi konservus un grūti gremojamus plāceņus, kuri pat kamielim varētu sabojāt kuņģi. Es visu to mainīju, un, ja kļūsim kompanjoni, nekas arī nemainīsies. Varat būt pārlie­cināts, ka vismaz no kuņģa katara nekādā ziņā nemirsiet."

"Bet, ja mēs kļūsim kompanjoni," viņš teica, "tad tikai ar vienu noteikumu: ka jūs atsakāties pati braukt par burinieka kapteini. Jūs varat braukt uz Sidneju un nopirkt burinieku, bet kapteinis mums vajadzīgs…"

"Lai būtu nevajadzīgi izdevumi un nodzēries kapteinis, ne­kur nederīgs nepraša? Un neviens algots kapteinis savus pienā­kumus nepildīs ar tādu mīlestību, kā es to darītu. Turklāt es tiešām pratīšu labāk vadīt burinieku par kuru katru Okeānijas kapteini. Jūs pats zināt, ka esmu piedzīvojis jūrnieks."

"Neaizmirstiet, ka pat tad, ja būsiet mans kompanjons, jūs tomēr paliksiet dāma," Šeldons salti noteica.

"Pateicos par smalko aizrādījumu, ka tas, ko gribu darīt, nav dāmas cienīgs."

Dusmu asarām acīs un apvainota, viņa piecēlās un gāja pie gramofona.

"Vai tiešām visi vīrieši tik smieklīgi kā jūs?" viņa jautāja.

Viņš paraustīja plecus un pavīpsnāja. Strīdēties nebija vērts, to viņš zināja no piedzīvojumiem. Un viņš taču bija no­lēmis savaldīties, lai viņa sacītu ko sacīdama. Uz vakara pusi viņa padevās: ar pirmo kuģi viņa brauks uz Sidneju un tur no­pirks burinieku, bet nolīgs arī kapteini. Šeldonam no savas pu­ses vajadzēja piekrist, ka viņa šad un tad ar burinieku pabrau­kās pa salām. Tikai par strādnieku vākšanu Malaitā viņš bija nepielūdzams: tā ir pilnīgi neiespējama lieta, par kuru nav ko domāt.

Bet, kad sarunas bija galā un, uz Džoannas vēlēšanos, viņi sastādīja un parakstīja formālu līgumu, Šeldons vēl veselu stundu staigāja no viena istabas stūra uz otru, pārdomādams, kādu apbrīnojamu muļķību izdarījis. Stāvoklis bija pilnīgi neiespējams, kaut gan tomēr nebija ļaunāks kā līdz šim, un arī ne ļaunāks kā tad, ja Džoanna būtu nopirkusi Parisulaju. Vēl nekad viņš nebija saticis sievieti, kas ir tik neatkarīga un kam tomēr tik ļoti vajadzīgs aizstāvis un aizbildnis kā šai meitenei - zēnam, kas izkāpa viņa krastā ar saviem staltajiem pavado­ņiem, astoņiem taitiešiem, garstobra revolveri pie sāniem, maisiņu zelta, raibu romantiska satura bagāžu un nevaldāmu kaislību pēc brīnišķiem piedzīvojumiem.

Viņš pat nebija lasījis par tādu sievieti. Dzīve, kā aizvien, pārspēja romānistu visspilgtāko, visstraujāko fantāziju. Tas viss bija pārāk neparasts un savāds, un tādēļ tam būtu grūti noticēt. Viņš košļāja ūsas un smēķēja vienu papirosu pēc otra. Sātans bija tikko ienācis no lauka, viņš pieskrēja tam klāt un ar savu auksto, valgo degunu pieskārās viņa rokai, šeldons viņu noglāstīja, tad iekrita krēslā un sāka smieties. Ko sacīs Zāla­mana salu komisārs? Ko teiks viņa tuvinieki Anglijā? Viņam gan patika, ka Džoanna Laklande kļuva par viņa kompanjoni, gan bija jānožēlo, ka viņa vispār atbraukusi uz Zālamana sa­lām. Pēc īsa brīža viņš iegāja istabā, paņēma rokās spogulīti un ilgi, vērīgi, domu pilns raudzījās pats savā sejā.

14

"MARTA"

Nākamajā rītā pēc brokastīm, kad viņi bija aizrāvušies bil­jarda spēlē, ienāca Vaijaberi un vēstīja:

"Jau pavisam tuvu kāds liels burinieks."

Tai pašā brīdī viņi izdzirda, kā žvadz enkura ķēde, un, izie­dami uz balkona, ieraudzīja lielu melnu burinieku, kas pēc en­kura izmešanas šūpojās.

"Tas ir amerikāņu kuģis!" izsaucās Džoanna. "Aplūkojiet kuģa priekšu un tā iegareno formu!… Redziet, ka man bija taisnība!" viņa piebilda, kad pēc īsa brīža mastā parādījās Amerikas svītrainā zvaigžņotā flaga.

Šeldons lika, lai Noa-Noa uzvelk angļu karogu.

"Bet ko gan te meklē amerikāņu kuģis?" Džoanna izbrīnā jautāja. "Tā nav jahta, kaut varu galvot, ka tas ir ļoti ātrs kuģis. Paskatieties, kā to sauc! lūs nevarat salasīt?"

""Sanfrancisko Marta"," Šeldons ar tālskati izlasīja. "Cik man zināms, tas ir pirmais amerikāņu kuģis Zālamana salās vi­sus pēdējos gadus… Viņi nolaida laivu un brauc šurp. Velns lai parauj, paskatieties uz airētājiem! Tie visi ir baltie. Kas gan viņus dzinis šurp?"

"Bet vāji jūrnieki," Džoanna teica. "Man būtu kauns, ja melno komanda uz mana kuģa tik vāji airētu. Paskatieties uz to, kas sēd laivas galā… kas nupat piecēlās un gatavojas lēkt malā. Tam ir vieta lopu kūtī, ne laivā."

Laivas braucēji visi izkāpa krastā, ziņkārīgi apskatīdami svešo vietu, bet divi, kas sēdēja laivas galā, atvēra vārtus un nāca uz dzīvojamo ēku. Viens no viņiem bija garš, stalts vī­rietis baltā buru audekla uzvalkā, kas viņam piestāvēja gluži kā karavīra forma. Bet toties otrs bija ģērbies pavisam neredzētā un neaprakstāmā uzvalkā, kas neizskatījās ne pēc jūrnieka, ne pēc sauszemes civilapģērba un bija vietējam klimatam pavi­sam nepiemērots, ārkārtīgi silts, un pats viņš gāja, smagi līgo­damies, kā milzīgs pērtiķis. Līdzību ar pērtiķi vēl atgādināja sprogainā rūsganā bārda, ar kuru bija apaugusi visa viņa seja, un mazās, vērīgās ačteles šaudījās uz visām pusēm.

Šeldons, kas bija iznācis uz kāpnēm saņemt viesus, stādīja tos priekšā Džoannai. Bārdainais pēc izskata varēja būt skots, bet viņam bija vācu uzvārds fon Bliks, un viņš runāja ar stipru amerikāņu akcentu. Bet viņa staltais ceļabiedrs, kam bija angļu vārds - Džons Tjudors, runāja skaidrā, tīrā angļu valodā, kā runā visi izglītotie amerikāņi, bet arī viņa izrunā bija viegls, tikko manāms vācu akcents. Džoanna nodomāja, ka viņa šo akcentu pamanījusi pēc Tjudora īsajām vāciskajām ūsām, kas neapslēpa viņa pilnīgās, spilgti sārtās lūpas, kuras varētu salī­dzināt ar Kupidona stopu, ja vien tajās nebūtu manāma bardzība vai pat cietsirdība, kas lūpām piešķīra vīrišķīgu stin­grību.

Fon Bliks bija neveikls un tūļīgs, bet Tjudors nepiespiesti stalts, graciozs ikvienā savā kustībā, katrā žestā. Viņa zilās acis dzirkstīja un mirdzēja, kustīgajos skaistās sejas pantos bija re­dzams vismazākais viņa dvēseles pārdzīvojums. Viņš bija en­tuziasma pilns, un viņa smaidi, viņa smiekli, kaut arī tikko manāmi, vienmēr bija sirsnīgi un īsti. Bet sākumā viņš runāja visai maz. Kas viņi tādi un kādēļ braukuši šurp uz Zālamana salām, izstāstīja ne viņš, bet fon Bliks.

Viņi atbraukuši meklēt zeltu. Viņš, fon Bliks, ir ekspedīcijas vadītājs, un Tjudors - viņa palīgs. Visi kuģa ļaudis, pavisam div­desmit astoņi vīri, pārsvarā ir zelta racēji dažādās Amerikas rak­tuvēs, no Meksikas līdz Aļaskai, bet pārējie ir jūrnieki. Kāre pēc zelta, šī kaislība, kas ir tikpat veca kā pasaule, dzinusi tos no vie­nas vietas uz citu, līdz tie nokļuvuši Zālamana salās. Viņu plāns bijis tāds: viena daļa Tjudora vadībā dosies augšup pa Belsunu, līdz tiks Gvadalkanāras kalnājos, bet "Marta" fon Blika vadībā brauks uz Malaitu, lai arī tur uzsāktu tādus pašu meklējumus.

"Turklāt mums vajadzīgi vēl daži vietējie strādnieki," fon Bliks sacīja. "Vai pie jums tos nevarētu dabūt?"

"Protams, mēs jums par tiem samaksāsim," Tjudors pie­bilda. "Tikai pasakiet, cik būs jāmaksā. Jūs viņiem maksājat se­šas mārciņas sterliņu gadā, vai ne?"

"Mūsu strādnieki vajadzīgi mums pašiem," Šeldons atbil­dēja. "Lieku mums nav, pat trūkst."

"Mums?" Tjudors ātri pārjautāja. "Tātad jums ir kompā­nija vai sabiedrība? Bet Huvutā man teica, ka jūs te esot viens pats, jo jūsu kompanjons miris."

Šeldons pamāja ar galvu uz Džoannas pusi, kura sajuta viņa balsī vēsumu, kad viņš atbildēja Tjudoram:

"Jā, tas tiesa, bet pēc tam mis Laklande sāka interesēties par plantāciju un kļuva par manu kompanjonu. Bet runāsim par to, ko iesākām, - par vietējiem mežoņiem. Mēs savus strādnie­kus nevaram dot, un no viņiem jums tik un tā nekāda labuma nebūtu. Tālāk par Bīnu viņi jums līdzi neies, bet tas nemaz nav tālu no šejienes, kādas dienas brauciens augšup pa upi. Viņi jau nav šejienieši, bet visi no Malaitas, un tie bīstas, ka tos ne­apēd. ja liksiet viņiem iet tālāk, tie pirmā izdevīgā brīdī jūs pa­metīs un aizbēgs. Bīnā jūs varat dabūt cilvēkus, kas jūs pavadīs salā iekšā, bet arī bīnieši jums tālāk līdzi neies kā vienas dienas gājumu līdz pirmajiem kalnājiem, un tur viņi jūs pametīs. Arī viņi baidās, ka tos var apēst."

"Vai tad tiešām te tik mežonīga zeme?" fon Bliks jautāja.

"Gvadalkanāras iekšiene vēl pavisam neizpētīta," Šeldons paskaidroja. "Šejienes mežu iedzīvotāji ir vismežonīgākie cil­vēki, kādi līdz šim pazīstami. Es viņus nekad neesmu redzējis un neesmu arī saticis nevienu, kas tos būtu redzējis. Nekad tie nenāk uz krastu, bet, ja krastu apdzīvotāji kādreiz aiz neuzma­nības iemaldās dziļāk mežā, viņi tos apēd. Neviens par viņiem nekā nezina. Viņi nav pat iemācījušies lietot tabaku. Kādai austriešu zinātniskajai ekspedīcijai izdevās tikt mazliet dziļāk uz kalnāju pusi, bet tur visus ekspedīcijas dalībniekus nonāvē­ja. Dažas jūdzes no šejienes nonāvētajiem krastā uzcelts piemi­neklis. Tikai viens cilvēks no viņiem izglābās un izstāstīja par ekspedīcijas bēdīgo galu. Tas arī ir viss, kas zināms par Gvadal­kanāras centrālo daļu."

"Bet zelts… par to jūs nekā neesat dzirdējis? Vai par to jūs nekā nezināt?" Tjudors nepacietīgi jautāja.

Šeldons pasmaidīja, bet abi viesi kāri tvēra katru viņa vārdu, kad viņš tiem atbildēja:

"Brauciet pa Belsunu divas jūdzes no jūras līkuma uz augšu, paņemiet smiltis un pamēģiniet tās skalot. Es bieži to esmu darījis. Kalnos, bez šaubām, atrodams zelts."

Tjudors un fon Bliks saskatījās uzvaras priekā.

"Tātad vecais Vičips nav melojis," Tjudors teica, un fon Bliks pamāja ar galvu. "Un ja Malaitā arī…"

Tjudors pārtrauca iesākto teikumu un pagriezās pret Džoannu:

"Šā vecā laupītāja stāsti spieda mūs braukt šurp," viņš paskaidroja. "Fon Bliks sadraudzējās ar viņu un dabūja zināt visu, kas un kā."

Un, pret Šeldonu pagriezies, viņš piebilda:

"Man liekas, mums izdosies pierādīt, ka jau sen pirms aus­triešu ekspedīcijas baltie cilvēki bijuši Gvadalkanāras kal­nājos."

Šeldons paraustīja plecus.

"Par to nekas nav zināms," viņš vienkārši atbildēja un tur­pināja, griezdamies pie fon Blika. "Runājot par maniem strād­niekiem, man jāsaka, ka tālāk par Bīnu tie tik un tā jums līdzi neies, bet līdz turienei esmu ar mieru jums dot, cik vien vēla­ties. Kad jūs domājat braukt un cik cilvēku būs ekspedīcijā?"

"Desmit vīru," Tjudors atbildēja, "deviņi no komandas un es."

"Man liekas, ka varat doties jau parīt," fon Bliks viņam teica. "Laivas varēs sagatavot jau šodien, rīt varēsiet visu sa­taisīt ceļam, sadalīt pārtiku un tā tālāk, bet parīt - doties ceļā. Kas attiecas uz "Martu", mister Šeldon, tad vēl šodien pat at­vedīsim krastā visu, kas ekspedīcijai vajadzīgs, bet pievakarē brauksim prom."

Kad abi viesi gāja atpakaļ uz savu laivu, Šeldons ironiski paskatījās uz Džoannu un teica:

"Nu, tas ir romantisks piedzīvojums jūsu garā - zelta mek­lēšana starp cilvēkēdājiem."

"Labs virsraksts grāmatai!" viņa izsaucās. "Vai vēl labāk tā: "Zelta meklēšana zemē, kur medī cilvēku galvas". Tādu grā­matu labi pirktu."

"Vai jums tagad nav žēl, ka esat palikusi par plantācijas īpašnieci?" Šeldons viņu ķircināja. "Iedomājieties tikai, cik in­teresanti būtu piedalīties šādā ekspedīcijā!"

"Ja es viņiem piebiedrotos," viņa atcirta, "fon Bliks droši vien nepretotos, ka braucu viņiem līdzi uz Malaitu."

"Protams, nē, nekādā ziņā. Viņš būtu pat priecīgs."

"Kā viņi jums patika?" viņa jautāja.

"Vecais fon Bliks gluži labi. Savā ziņā solīds un noteikts vīrs. Bet Tjudors ir vējgrābslis, par daudz paviršs cilvēks. Ja man būtu ar vienu no viņiem jādzīvo uz vientuļas, neapdzī­votas salas, es labāk vēlētos būt kopā ar fon Bliku."

"Es jūs īsti nesaprotu," Džoanna sacīja. "Kas jums varētu būt pret Tjudoru?"

"Vai atceraties Brauninga "Pēdējo hercogieni"?"

Viņa palocīja galvu.

"Nu, Tjudors man viņu atgādina."

"Bet viņa taču ir brīnišķīga!"

"Jā gan, bet viņa ir sieviete! No vīrieša mēs gaidām ko citu, vairāk savaldības, apdomības un atturības. Vīrietim jābūt daudz noteiktākam, daudz mierīgākam, viņš nedrīkst būt tik emocionāls. Tādi vīrieši kā Tjudors man bojā nervus. Es no vīrieša prasu vairāk miera."

Džoanna pilnībā gan nepiekrita viņa domām par Tjudoru; lai gan viņa neko neteica, Šeldons to instinktīvi sajuta, un tas viņam sāpēja. Viņš atcerējās, kā iemirdzējās viņas acis, runājot ar viesi… "Velns lai parauj, vai tā būtu greizsirdība?" viņš pats sev jautāja. Kādēļ tad viņas acis nevarētu mirdzēt? Kāda man daļa?…

No "Martas" nolaida vēl vienu laivu, un visu, kas bija vaja­dzīgs Tjudora ekspedīcijai, steidzīgi veda uz krastu; tur bija arī piecu izjaucamo laivu daļas, kuras divpadsmit vīri tūdaļ sāka likt kopā. Visas laivas bija neparasti garas un šauras, ar aug­stām un liektām malām. Katrā laivā bija trīs airi un vairākas kārtis ar dzelzs uzkalumiem galos.

"Jūs laikam labi pazīstat upju kuģošanu," Šeldons sacīja vienam no laivu salicējiem.

Tas izspļāva baltajās smiltīs tabaku, kas bija viņam aiz lū­pas, un teica:

"Pie mums, Aļaskā, brauc tādās laivās. Tās taisītas pēc Ju- konas parauga, un varu droši apgalvot, ka nav citu laivu, kas varētu tām līdzināties. Jūsu upe ir tīrais nieks, salīdzinot ar mūsu upēm ziemeļos. Tādā laivā var iekraut divpadsmit pudu, un divi cilvēki ar kārtīm to dzīs tik ātri, ka muti vien ieple- tīsiet."

Pievakarē "Marta" uzvilka enkuru un, nolaizdama karogu, brauca tālāk, izšaudama no saviem lielgabaliem salūta šāvie­nus. Berandā pacēlās gaisā un atkal nolaidās angļu karogs, un

Šeldons atbildēja ar šāvienu no neliela signāliielgabala. Zelta meklētāji bija uzcēluši sētā savas teltis un sāka krastā gatavot sev vakariņas, bet Tjudors gāja līdzi Šeldonam un Džoannai, un tie sēdās kopā pie vakariņām.

Likās, ka Tjudors visur bijis, visu pasaulē redzējis un pazīst. Viņš visu laiku runāja tikai par saviem piedzīvojumiem, un Džoanna viņu vēl paskubināja. Tas bija avantūristu avantū­rists. Viņš bija amerikānis. Jaunās Anglijas pirmo kolonistu pēctecis, dzimis Vācijā, kur viņa tēvs bijis ģenerālkonsuls. Tur viņš nodzīvojis bērnības gadus un tur arī iemantojis vācu akcentu izrunā. Jau zēns būdams, viņš braucis tēvam līdzi uz Turciju, vēlāk uz Persiju, kur viņa tēvs nosūtīts kā diplomā­tiskais pārstāvis.

Visu mūžu Tjudors bija ceļojis un savos stāstos klejoja no vienas zemes uz citu, no vienas pasaules daļas uz citu. Viņš stāstīja ļoti dzīvi, aizraujoši, asprātīgi un prata labi attēlot savus piedzīvojumus. Likās, viņš visus savus piedzīvojumus at­stāsta nevis tādēļ, ka tas viss ar viņu patiesi noticis, ka viņš visu to tiešām piedzīvojis, bet tādēļ, ka stāsts ir nenoliedzami inte­resants un ka viņš prot atcerēties un attēlot daudzus neparas­tus un arī smieklīgus notikumus. Viņš bija piedalījies Dienvid­amerikas revolūcijās, bijis brīvprātīgais Kubā, izlūks angļu un būru karā un kara korespondents krievu un japāņu karā. Viņš braucis Klondaikā ar suņiem. Skalojis zeltu Nomas smiltīs un Sanfrancisko pats izdevis avīzi. Viņš labi pazīst Savienoto Val­stu prezidentu, bijis kā savējais visos Eiropas un Londonas klubos, Jokohamas "Grand-Hotelī", uzstājies kādā Never- Neveras vēlēšanu aģitācijas sapulcē. Viņš piedalījies Siāmā tī­ģeru medībās, bijis Pomotu salās pērļu zvejnieks, apmeklējis Tolstoju, Oberammergavā noskatījies Kristus ciešanas, jājis ar mūļiem pāri Andiem un bijis visā rietumu Āfrikā kā dzīva avīze visās drudžainākajās vietās.

Krēslā atzvēlies un lēnītēm kafiju dzerdams, Šeldons klau­sījās viņa stāstā un sāka neviļus apbrīnot šo cilvēku, kas varē­jis tik dažādi un daudzpusīgi dzīvot. Bet viņš sajuta pret to arī kaut ko nepatīkamu. Viņam likās, ka Tjudors to visu stāsta tikai Džoannas dēļ. Protams, ārēji viņš runāja un smai­dīja viņiem abiem, bet Šeldons bija pārliecināts, ka saruna būtu pavisam citāda, ja te nebūtu Džoannas. Tjudors juta, kā stāstījums ietekmē Džoannu, un apzināti centās tīt visu vēl lielākā romantismā, lai tam piešķirtu vēl brīnišķīgāku piedzī­vojumu raksturu. Šeldons redzēja, ar kādu uzmanību un interesi Džoanna klausās viesa stāstā, un, vērodams viņu, dzirdēdams viņas plūstošos smieklus, nervozos jautājumus, piezīmes un komentārus, ar katru mirkli vairāk pārliecinājās, ka mīl viņu.

Tādēļ viņš sēdēja domīgs, gandrīz skumjš, bet brīžiem kļu­va ļoti nikns uz savu viesi un domāja, vai daudz patiesības vi­ņa stāstā, un kā varētu pierādīt, vai viens otrs gadījums, par ko viņš stāsta, ir patiess vai nav. Tieši tai brīdī uz balkona uznāca Utami ziņot Džoannai, ka lamatās, kuras tie izlikuši, ieskrējis krokodils. Tas bija izdevīgs moments, it kā to būtu nokārtojis veikls dramaturgs.

Bet, ieraudzījis Tjudoru, kura seju šai brīdī apgaismoja uzrautais sērkociņš, jo Tjudors aizsmēķēja papirosu, Utami aizmirsa kā Džoannu, tā krokodilus.

"Hallo, Tjudor!" viņš izsaucās tik familiāri, ka Šeldonam bija liels brīnums. Utami sniedza roku Tjudoram, kas to sa­ņēma un pūlējās saskatīt polinēzieša seju.

"Kas tu tāds esi?" viņš jautāja. "Te ir tik tumšs, ka nekā nevaru redzēt."

"Es esmu Utami."

"Utami? Bet kas par Utami? Kur mēs, draudziņ, esam tiku­šies?"

"Vai esat aizmirsis "Huahinu"?" Utami pārmezdams teica. ""Huahina" pēdējo braucienu?"

Tjudors atkal satvēra taitieša roku un sirsnīgā dedzībā sāka to kratīt.

"No "Huahina" pēdējā brauciena izglābās tikai viens ka- naks, kuru sauca Džo. Velns lai parauj, balodīt, vai zini, man liels prieks, ka tevi satieku, kaut gan tavu jauno vārdu dzirdu pirmoreiz."

"Jā, uz "Huahina" visi mani sauca par Džo. Bet mans vārds vienmēr bijis Utami."

"Bet ko tu te dari?" Tjudors jautāja, palaizdams taitieša roku.

"Braucu kopā ar mis Laklandi uz viņas kuģa "Mjele". Mēs bijām visur: Taiti, Raijalejā, Tahā, Manujā, Taluilā, Bora-Borā, Apijā, Savajā un Fidži salās. Un tagad paliku pie mis Laklandes te, Zālamana salās. Bet drīz viņa pirks jaunu burinieku."

"Kad "Huahins" gāja bojā, mēs ar viņu divi vien izglābā­mies," Tjudors paskaidroja, pagriezdamies pret Šeldonu un Džoannu. "Kad izbraucām no Guanas, bijām pavisam piecdesmit septiņi cilvēki, un no visiem tikai Džo un es atkal ieraudzījām zemi. Mūs pārsteidza viesulis pie Pomotu salām. Tas notika tai laikā, kad biju pērļu zvejnieks."

"Bet tu, Utami, nekad man neesi teicis, ka esi izglābies no bojā gājuša kuģa," Džoanna pārmezdama teica.

Staltais taitietis samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru un, vainīgi smaidīdams, atbildēja:

"Es biju aizmirsis, nekad nedomāju par to."

Viņš jau virzījās uz kāpņu pusi, rādīdams, ka būtu laiks iet prom, bet ka ļoti labprāt vēl paliktu.

"Nu labi, Utami, rīt no rīta vēl papļāpāsim," Tjudors sacīja.

"Viņš man izglāba dzīvību," Tjudors stāstīja, kad taitietis savā sparīgajā, bet elastīgajā gaitā jau bija nokāpis pa kāpnēm lejā. "Kas viņš par peldētāju! Neesmu redzējis neviena, kas prastu peldēt labāk par viņu!"

Un uz Džoannas lūgumu Tjudors sāka stāstīt par "Hua­hina" bojāeju, bet Šeldons, viņā klausīdamies, pīpēja un atzina, ka šis cilvēks nav melis, lai viņa trūkumi būtu kādi būdami.

AUDZINĀŠANAS JAUTĀJUMS

Dienas gāja, bet Tjudors ne domāt nedomāja atstāt viesmī­līgo Berandu, kaut sen jau viss bija sagatavots aizbraukšanai. Gandrīz visu laiku viņš bija kopā ar Džoannu, un līdz ar to pieauga antipātija, kādu Šeldons jau no pirmās dienas pret šo cilvēku sajuta. Tjudors peldējās kopā ar to, pārspēdams viņu neprātīgā pārdrošībā; tie kopā gāja sist ar dinamītu zivis, un viņš tik droši līda zem ūdens starp haizivīm, noraudams tām ēsmu taisni zem degungala, ka visi taitieši to cildināja un sla­vēja. Reiz Aragu viņam ierosināja izraut haizivij no rīkles zivi, pusi atstājot tai zobos, ko Tjudors spīdoši izpildīja, pie kam haizivs āda bija krietni nobrāzusi viņa plecus. Džoanna par viņu bija ārkārtīgi sajūsmināta, bet Šeldons, to visu noskatīda­mies, nojauta, ka Tjudors ir viņas īstais sapņu varonis. Pro­tams, par mīlu viņa nedomāja, bet Šeldons saprata, ja viņa reiz kādu iemīlēs, tad tikai tādu cilvēku, "vīrieti, kas prot sevi pa­rādīt", kā viņš mēdza izteikties.

Viņš juta, ka pats it kā izgaist Tjudora priekšā, kas "prata sevi parādīt". Viņš zināja, ka drošsirdības viņam netrūkst, un tādēļ negribēja ar savu drošsirdību tā tukši plātīties. Viņš zināja, ka būtu līdis zem ūdens starp haizivīm tikpat pārdroši kā Tjudors, ja tas būtu vajadzīgs, lai glābtu cilvēka dzīvību, bet nekādi neva­rēja attaisnot neprātīgo aušību - līst zem ūdens, lai izrautu hai­zivij no rīkles pusi zivs. Starp viņu un Tjudoru bija tā atšķirība, ka viņš ar savām labajām īpašībām nelielījās. Viņa dzīve ritēja dziļi dvēselē, tā ritēja mierīgi, bet spēcīgi, un nebija viņa dabā uzvandīt cilvēku dzīves virspusi tikai tādēļ vien, lai visi redzētu un brīnītos, kādus viļņus viņš uzšļāc gaisā. Tādēļ, jo vairāk Tju­dors izrādīja savu varonību, jo viņš dziļāk ieslēdzās sevī, palik­dams stoiski mierīgs kā visi anglosakšu cilts piederīgie.

"Jūs pēdējās dienās esat palicis pavisam truls," Džoanna reiz viņam teica. "Varētu domāt, ka esat slims vai dusmīgs, vai kas cits tāds noticis. Liekas, ka bez jūsu melnajiem strādniekiem un kokosriekstiem jūs it nekas cits vairs neinte­resē. Jā, kas tad ir noticis?"

Viņš pasmaidīja un ierāvās vēl dziļāk sevi, klausoties, kā Džoanna ar Tjudoru attīstīja stiprās varas un spēcīgās rokas teoriju, jo tikai tā baltie varot nodibināt kārtību zemāko rasu dzīvē. Bet viņš taču zināja, ka to jau dara. Kamēr viņi tikai fi­lozofē, viņš to jau īsteno dzīvē un melnos, kas strādā Berandā vai to apdraud no ārienes, ar stingru roku piespiež padoties baltajiem un atzīt viņu pārākumu. Bet kādēļ par to runāt, viņš pats sev jautāja. Kādēļ lielīties? Pietiek, ja dara. Vajag strādāt un ciest klusu.

Viņš šo domu arī viņiem abiem izteica, pavisam mierīgi un sausi, pie tam iesākās strīds, un, viņam par lielu brīnumu, Džoanna ar Tjudoru abi vienoti un asi uzbruka viņam un tai angliskajai savaldībai, kas bija viņa dabā un par kuru viņš bija ļoti lepns.

"Amerikāņi ļoti mīl runāt par to, ko viņi izdarījuši un dara," Tjudors sacīja, "un tādēļ angļi viņus tur par lielībnie- kiem un aušām. Bet īstenībā amerikāņi ir tikai bērni. Viņi pat lielīties neprot. Viņi grūž visu uzreiz laukā. Bet angļi cieš klu­su. Tā ir daudz gudrāk. Ja angļi nelielās, un tas jau kļuvis par parunu, tas nav nekas cits kā izsmalcinātāka lielības forma. Jums pašiem jāatzīst, ka tas ir viltīgi un ļoti gudri."

"Un man tas nebija nemaz ienācis prātā," Džoanna izsau­cās. "Bet patiesībā tā ir. Anglis, piemēram, veic kādu apbrīno­jami drošsirdīgu darbu un ir tik pieticīgs un atturīgs, ka pavi­sam negrib runāt par savu drošsirdību, bet patiesībā viņš klu­sēdams saka: "Tādus darbus es izdaru katru dienu. Tas nav grūtāk kā pavelt bluķi. Bet pagaidiet, kad vajadzības gadījumā izdarīšu kaut ko patiesi varonīgu! Kas tad tas par varoņdarbu! Tik tiešām, šī nieka lieta nav ne drošsirdība, ne vispār kas se­višķs…" Par sevi man jāsaka, ka es visādā ziņā censtos, lai visi mani draugi un paziņu paziņas dabū zināt, ja man kādreiz gadītos uzsprāgt gaisā, eksplodējot kādam pulvera krājumam, vai ja es būtu izglābusi dzīvību kādiem simts cilvēkiem. Es būtu lepna kā pats sātans. Mister Šeldon, atzīstieties, ka arī jūs savā dvēselē esat lepns, ja izdarāt kaut ko riskantu vai pārdro­šu, vai ne?"

Šeldons piekrizdams pamāja ar galvu.

"Bet vai tā nav liekulība un meli, ja jūs slēpjat savu lep­numu zem vienaldzības maskas?"

"Zināmā mērā, bez šaubām, tā ir," viņš piekrita. "Bet tā mēs melojam uz katra soļa. īstenībā tas viss ir audzināšanas jautājums. Mēs, angļi, esam labāk audzināti, labāk protam se­vi savaldīt. Arī jūsu tautas brāļi ar laiku to iemācīsies. Misters Tjudors pilnīgi pareizi teica, ka amerikāņi vēl ir ļoti jauni."

"Paldies Dievam, ka vēl neesam iemācījušies tā melot," Džoanna izsaucās.

"Jūs maldāties," Šeldons strauji iebilda, "arī jūs protat me­lot. Vēl pirms divām dienām jūs samelojāties. Atcerieties, kad jūs kāpāt augšā pa virvi pie karogkārts? Jūsu seja tad bija pilnī­gākā liekulība."

"Pavisam arī nē."

"Piedodiet, ļaujiet man izteikt līdz galam. Jūsu seja bija tik mierīga un klusa, it kā jūs sēdētu savā krēslā. Uz jums skato­ties, varēja likties, ka kāpt pa virvi, balstoties vienīgi uz roku muskuļiem, ir tīrais nieks, ka tas nav grūtāk kā velt bluķi. Bet, kad jūs to mēģinājāt pirmoreiz, esmu pārliecināts, ka jūsu seja nebūt nebija tik mierīga. Bet kā katrs akrobāts cirkā jūs iemā­cījāties neizrādīt skatītājiem, kā piepūlat savus spēkus, un pamazām nonācāt tik tālu, ka visi pārdzīvojumi vairs neatspo­guļojas jūsu sejā. Tas ir tas pats darbs, tikai daudz pilnīgākā formā. Jūs esat trenējusies. Tāpat mūsu, angļu, atturība un it kā vienaldzība nav nekas vairāk kā treniņu sekas. Protams, savā sirdī mēs ļoti lepojamies ar to, ko darām un ko esam pada­rījuši, lepojamies kā pats sātans un varbūt vēl vairāk. Bet mēs jau esam pāri bērna gadiem un nerunājam par to, ko darām."

"Es padodos!" Džoanna izsaucās. "Es ņemu savus vārdus atpakaļ: jūs pēdējās dienās nepavisam neesat kļuvis truls."

"Jā, jūs mūs uzvarējāt," Tjudors atzinās. "Bet jums tas nebūtu izdevies, ja jūs pats nebūtu pārkāpis savas angliskās izturēšanās noteikumus."

"Kā tā?"

"Jūs sākāt lielīties ar savu anglisko atturību un savaldību."

Džoanna sasita plaukstas. Tjudors atkal aizsmēķēja papi­rosu, bet Šeldons mierīgi sēdēja un klusēja.

"Kādēļ jūs viņam neatbildat?"

"Tik tiešām nevaru izgudrot, ko lai viņam atbildu. Es zinu, ka man ir taisnība, un ar to man pietiek."

"Jūs varētu sacīt, ka pieaugušais attiecībās ar bērniem vien­mēr cenšas būt viņiem līdzīgs, jo citādi tie viņu nesapratīs. Tas bija vienīgais ceļš, lai mēs, bērni, varētu jūs saprast, un tādēļ jūs esat pārkāpis savus angliskos noteikumus."

"Mis Lakland, Jūs dezertējat pašā kaujas karstumā un pār­ejat ienaidnieka puse," Tjudors žēli izsaucās.

Bet Džoanna vairs neklausījās. Viņa vērīgi skatījās uz jūras pusi. Paskatīdamies uz to pašu pusi, arī viņi ieraudzīja zaļu uguntiņu un neskaidras buru kontūras.

"Laikam "Marta" atgriezusies?" sacīja Tjudors, pieļaudams tādu varbūtību.

"Nē, tā nav "Marta"," Džoanna teica. "Pirmkārt, signāl- uguns ir stipri zemu un, otrkārt, vai jūs nedzirdat, kā šļakst airi? "Marta" ir liels kuģis, un tas neiras uz priekšu ar airiem."

"Jo vairāk tādēļ, ka tai ir divdesmit piecu zirgspēku motors," Tjudors piebilda.

"Arī mums vajadzētu dabūt tādu lietiņu," Džoanna domīgi teica Šeldonam. "Vai zināt, es mēģināšu dabūt burinieku ar motoru. Var nopirkt atsevišķi kādu lietotu motoru un to uz­stādīt uz burinieka."

"Bet tad būs jāalgo mašīnists, tātad atkal jauni izdevumi," viņš atbildēja.

"Tādi izdevumi ar lielu peļņu atmaksāsies, jo varēs daudz ātrāk braukt," viņa pretojās, "un kuģis ar motoru ir daudz drošāks. Es zinu. Es jau esmu braukusi caur klinšu sēkļiem. Un, ja jums nebūtu tādi viduslaiku uzskati, es pati varētu būt par kapteini, tā mēs ietaupītu daudz vairāk, nekā speciāli al­gojot mašīnistu."

Uz šo uzbrukumu viņš nekā neatbildēja, un viņa strauji uz­meta tam skatienu. Viņš raudzījās uz jūru, un luktura gaismā viņa varēja skaidri redzēt tā seju, kas bija stingra, drūma, ener­ģiska, ar gandrīz jaunavīgu muti, lūpas viņam bija plānākas un vīrišķīgākas nekā Tjudoram. Tad Džoanna pavērsa skatu uz Tjudoru. Nenoliedzami, viņa seja bija skaistāka, no pirmā ska­tiena arī simpātiskāka. Bet viņa mute tai nepatika. Tā bija mute, kas radīt radīta skūpstiem, un viņa nevarēja skūpstus ciest… Šī bija kaut kāda neapzināta, gandrīz netverama sajūta, bet viņa tūdaļ manīja mostamies pret Tjudoru neuzticību. Varbūt tomēr Šeldonam taisnība, ko viņš teica par šo cilvēku? Viņa jau nekā nezināja, un galu galā viņai tas taču bija vienal­dzīgi. Jūra, kuģi un viss, kas ar tiem saistīts, viņu interesēja daudz vairāk nekā cilvēki, un jau pēc īsa brīža viņa atkal vērīgi skatījās tālumā, kur siltas tropu nakts tumsā mirgoja zaļa uguntiņa. Viņa klausījās, kā ūdenī šļakst airi. Viņa skaidri iedomājās savu acu priekšā kailo melno airētāju koncentrētās figūras, kas ritmiski slīgst uz priekšu un atpakaļ. Bet kaut kur uz kuģa klāja stāv kāds baltais un skatās uz tumšo krastu, lū­kodamies tālumā, viņš jūt uz saviem vaigiem krasta vēju pir­mo pūsmu, apsver, apdomā, aplēš desmitiem dažādu mainīgu faktoru, kas jāievēro, vadot kuģi tajā vai citā virzienā. To visu viņa zināja, jo mīlēja tādu dzīvi un interesējās par to, kā tikai īsts jūrnieks spēj interesēties par tādam lietām.

Divas reizes viņa dzirdēja, ka izmet lodi, un vērīgi klausījās, kādu dziļumu izsauks uz kuģa. Vienu reizi viņa dzirdēja ko­mandiera balsi. Tā nebija skaļa, bet pavēloša balss. Viņš kaut ko pavēlēja stūrmanim. Viņa aiz prieka nodrebēja. Tā bija pa­vēle: "Stūri pa kreisi!" Viņa redzēja, ka kuģis mazliet maina virzienu, un saprata, ka tas darīts, lai šļauganajās burās iepūstu vējš, un viņa klausījās, kad tā pati balss sauks stūrmanim: "Taisni tālāk!" Un atkal viņa nodrebēja priekā, jo šī pavēle tie­šām atskanēja. Tad vēlreiz izmeta lodi, un kāds sauca: "Vien­padsmit asu!" "Atsitienu!" viņa dzirdēja komandiera balsi, pēc tam tūdaļ bija dzirdama enkurķēdes žvadzoņa. Kad noņēma buras, šis troksnis viņai izklausījās kā mūzika, un viņa pavisam aizmirsa abus vīriešus, kas sēdēja tepat viņas tuvumā. Tad ku­ģis pilnīgi apstājās, pagriezdamies tā, ka bija redzamas abas tā ugunis: sarkanā un zaļā.

Šeldons nekādi nevarēja saprast, kas tas varētu būt par kuģi, bet Tjudors arvien vēl domāja, ka tā ir "Marta".

"Nē, tā ir "Minerva"," Džoanna noteikti sacīja.

"Kā jūs to zināt?" Šeldons skeptiski jautāja.

"Vispirms, tā ir jahta, tāpat kā "Minerva". Un, otrkārt, es pazīstu viņas bezānrājas bloku raksturīgo troksni."

Pie vārtiem bija saredzama tumša figūra, kas acīmredzot bija vērojusi kuģa tuvošanos. Tā nāca pāri sētai uz māju.

"Utami, tas tu?" Džoanna sauca.

"Nē, mis. Tas es, Matapu."

"Kas tas par kuģi?"

"Man liekas, mis, ka "Minerva"!"

Džoanna uzvaras priekā paskatījās uz Šeldonu, kas palo­cījās pret viņu un teica:

"Ja to saka Matapu, tad tā arī ir."

"Bet, kad to saka Džoanna Laklande, tad jūs šaubāties," Džoanna izsaucās, "tāpat kā jūs šaubāties, vai viņa prot vadīt kuģi! Bet, vienalga, reiz jūs to tomēr nožēlosiet… Viņi jau no­laiž laivu. Pēc piecām minūtēm mēs varēsim spiest roku Kris­tiānam Jongam."

Lalaperu atnesa glāzes, papirosus un viskiju ar zelteri, kura nekad nedrīkstēja trūkt. Nebija vēl pagājušas ne piecas minū­tes, kad vārti iečīkstējās un kompānijai uz balkona piebiedro­jas Kristiāns Jongs, saulē iedegušais brūnēts - jūrnieks ar maigo balsi, kautro skatu un maigajām rokām.

NELABOJAMĀ

Kristiāns Jongs, kā arvien, atveda jaunas ziņas: kā Huvutā žūpo, kā tur ļaudis lielās ar savu žūpību; Izabellā vietējiem redzētas gluži jaunas šautenes; Malaitā atkal notikušas jau­nas slepkavības; Toms Botlers uz "Santa Annas" stipri sasli­mis… Un, beidzot, pēdējā un vissvarīgākā ziņa: "Matambo" uzskrējis uz sēkļa un jālabo, tāpēc viņš vienu braucienu izlaidis.

"Tas nozīmē, ka jūs uz Sidneju nevarēsiet braukt agrāk, kā pēc piecām nedēļām," Šeldons teica Džoannai.

"Un ka mēs zaudējam dārgo laiku," viņa skumji piebilda.

"Ja gribat braukt uz Sidneju," Jongs teica, "tad rīt no rīta no Tulāgas nāk "Upolu"."

"Tiešām? Un es domāju, ka "Upolu" brauc uz Samoa aiz­vest vāciešiem savāktos strādniekus," Džoanna atbildēja. "Bet vienalga. Es varu ar to aizbraukt līdz Samoa un no Apijas pār­sēsties uz preču kuģa, kas-iet uz Austrāliju. Tas gan ir liels līkums, bet labāk tā nekā gaidīt."

"Šoreiz "Upolu" brauc taisni uz Sidneju," Kristiāns Jongs paskaidroja. "Viņam jābrauc uz kuģu būvētavu. Bet jums jau nav ko steigties. Kuģis brauks rīt piecos pēc pusdienas, vismaz kapteiņa palīgs tā teica."

"Bet, ja es braucu, man vismaz jāapstājas Huvutā," Džo­anna kaprīzi teica. "Man šis un tas jānopērk. Es taču nevaru braukt uz Sidneju, ģērbusies šais Berandas logu aizkaros - Hu­vutā es nopirkšu drānu un ceļā pašūšu sev apģērbu. Tādēļ braukšu cik vien iespējams drīz, ne vēlāk kā pēc stundas man jātiek prom. Lalaperu, pasauc šurp Adamu-Adamu un pasaki Ornfairi, lai man ceļam sagatavo kai-kai."

Viņa piecēlās un teica, pret Šeldonu pagriezusies:

"Bet jūs, lūdzu, lieciet aizvest laivu uz krastu, ziniet - manu laivu. Pēc stundas mēs braucam."

Šeldons un Tjudors abi paskatījās, cik pulkstenis.

"Tad jums būs jābrauc visu nakti," Šeldons sacīja. "Labāk pagaidiet līdz rītam."

"Lai es paliktu bez drēbēm? Nē, pateicos. "Upolu" jau arī nav kārtīgs pasažieru tvaikonis, un ļoti var būt, ka tas aizbrauc ātrāk. Bez tam, cik esmu dzirdējusi no jūsu Lluvutas diedelnie­kiem, vislabāk varot iepirkties no agra rīta. Tātad, kungi, lūdzu mani atvainot, es eju."

"Es braukšu jums līdzi," Šeldons teica.

"Atļaujiet man jūs aizvest ar "Minervu"," Jongs iero­sināja.

Viņa smaidīdama papurināja galvu.

"Es braukšu viena pati savā laivā. Jūsos klausoties, var nodomāt, ka pirmoreiz mūžā atstāju savu māju. Mister Šeldon, jums kā savam kompanjonam nevaru ļaut pamest plantāciju nepareizi saprastas uzmanības vai pieklājības dēļ. Ja jūs man neatļaujat būt par kuģa kapteini, tad nevaru arī jums atļaut braukāt pa jūrām kā jaunu meiteņu apsargātājam, kaut viņām šī apsardzība nemaz nav vajadzīga. Bet jūs, kapteini Jong, ļoti labi zināt, ka tikko šorīt atstājāt Huvutu un jums jābrauc uz Marau; jūs pats teicāt, ka brauksiet pēc divām stundām."

"Bet varbūt atļausiet, ka es pavadu jūs?" Tjudors sacīja lū­dzošā tonī, par ko Šeldons bezgala noskaitās.

"Nē, nē, arī ne! Jums katram savi uzdevumi, savs darbs, man savs. Es atbraucu uz Zālamana salām strādāt, nevis lai mani kā princesi vizinātu svinīgā uzraudzībā. Bez tam, man jau ir savi pavadoņi, - septiņi tādi stalti puiši kā viņš."

Brašais Adamu-Adams stāvēja viņai līdzās, paceldamies pāri kā viņai, tā visiem trim baltajiem vīriešiem. Krekls nespēja apslēpt viņa spēcīgos muskuļus, kas izspiedās uz āru.

"Bet ir ar' tam dūres!" Tjudors teica. "Es gan negribētu dabūt kāvienu no tādas dūres!"

"Vai ne?" Džoanna smiedamās piebilda. "Fidži salā viņš reiz manā priekšā piekāva zviedru kuģa kapteini. Kapteinis pats bija vainīgs. Bet tas bija brīnišķīgi. Ādamu viņam iesita vienu vienīgu reizi un salauza tam roku. Vai atceries, Ādamu?"

Staltais taitietis pasmaidīja un palocīja galvu, bet likās, viņa kautrās melnās acis, kas bija kā stirnai, nemaz nesader ar tik milzīgu stāvu un tik kareivīgu dabu.

"Pēc stundas brauksim uz Huvutu," Džoanna viņam teica. "Pasaki saviem brāļiem, lai tie gatavojas. Jūs brauksiet man līdzi uz Sidneju ar "Upolu", un atpakaļ mēs brauksim paši ar savu burinieku. Paņemiet līdzi svīterus un siltas drēbes, tur būs auksti. Bet nu skrej un pasaki citiem, lai pasteidzas. Šau­tenes atstājiet mājā. Atdodiet tās misteram Šeldonam. Tās mums nebūs vajadzīgas."

"Ja jūs patiesi gribat braukt…" Šeldons gribēja kaut ko sacīt.

"Viss nolemts," viņa to pārtrauca. "Ardievu, es eju sagatavoties. Bet jums palūgšu: iedodiet manējiem tabaku un kas vēl tiem būtu vajadzīgs."

Pēc stundas visi trīs vīrieši krastā atvadījās no Džoannas, un pēc viņas komandas laiva devās prom. Seši taitieši sēdēja pie airiem, septītais laivas galā, Adamu-Adams vadīja stūri, bet Džoanna, stāvēdama laivas otrā galā, vēl sauca atvadu vārdus. Viņa bija tik slaida, apģērbs tik piegulošs un formas izceļošs (viņa bija ģērbusies tāpat, kā tai dienā, kad izkāpa krastā pēc kuģa bojāejas), aiz jostas viņai bija garstobra Kolta sistēmas revolveris un galvā kovboja cepure, tāpēc viņa izskatījās pēc zēna; bet nekādi viņa nespēja apslēpt zem cepures savas kas- taņbrūnās matu pīnes.

"Ejiet uz māju," viņa tiem sauca, "tūlīt sāksies vētra. Es ticu, kapteini Jong, ka ielaidāt enkura ķēdi pietiekami dziļi. Uz redzi! Visi uz redzi!"

Pēdējie vārdi atskanēja jau miglā, kas vienā mirklī tā ietina laivu, ka tā vairs nemaz nebija saredzama. Bet viņi vēl stāvēja un skatījās uz jūru, klausīdamies, kā ūdenī šļakst airi; bet tad arī to vairs nevarēja sadzirdēt.

"Tā tik ir meitene," Kristiāns Jongs noteica mierīgā un svi­nīgā balsī. Acīmredzot viņš to tikai šodien bija pamanījis. "Tā tik ir meitene," viņš vēl svinīgāk atkārtoja.

"Bet ellišķi glīta," Tjudors zobojās. "Un drošsirdības - vairāk nekā vajag. Vai nav tiesa, Šeldon?"

"Jā, viņa ir drošsirdīga," Šeldons sausi atteica, nebūt negri­bēdams ar Tjudoru runāt par šo jautājumu.

"īsta amerikāniete," Tjudors turpināja. "Drošsirdība, uzņēmība, neatkarība, enerģija… Bet ko jūs sakāt, kaptein?"

"Es domāju, ka viņa ir ļoti, ļoti jauna, vēl gluži bērns," at­bildēja "Minervas" kapteinis, arvien vēl skatīdamies melnajā miglā, kas aizsedza viņu.

Pēkšņi viss vēl vairāk satumsa; kļuva tumšs kā naktī. Gan­drīz taustīdamies, tie gāja uz vārtiem.

"Sargieties no riekstiem," Šeldons brīdināja viesus, kad pir­mais vēja brāziens salīgoja palmas. Viņi saķērās roku rokā un gāja tālāk, bet visapkārt kā lietus no kokiem bira gatavie ko­kosrieksti. Sanākuši uz balkona, tie atkal nosēdās pie savām viskija glāzēm un klusēdami skatījās uz jūru, kur šad un tad, kad lietus mākoņi uz brīdi izklīda, bija saredzamas "Minervas" uguntiņas, kas griezās kā mežonīgā dejā.

"Kaut kur tumsā," Šeldons domāja, "nu peld savā laivā Džoanna Laklande, vēl nepieauguši meitene, brīnišķīga sieviete pēc izskata, bet vēl zēns savā prātā… Viņa aizbrauca no Beran­das vētrā un negaisā, gluži tāpat kā atbrauca. Viņa stāvēja savas laivas galā, bet Adamu-Adams sēdēja pie stūres, un seši taitieši airēja. Viņa paņēma līdzi kovboja cepuri, patronu jostu un gar- stobra revolveri." Pēkšņi viņš nojauta, ka viņa sirdī mostas bezgalīgs maigums pret šīm viņas rotaļlietiņām, par kurām viņš klusībā smējās, kad pirmoreiz tās ieraudzīja. "Bet es sāku kļūt sentimentāls," viņam iešāvās prātā, un viņš vēlējās smieties. Bet viņš nesmējās un pēc brīža gribēja skaidri saskatīt savā priekšā viņas cepuri, jostu un revolveri… "Bez šaubām, tā ir mīla," viņš nodomāja un juta it kā lepnumu, apzinādamies, ka Zālamana salas vēl nav viņā nonāvējušas sirsnīgākās jūtas.

Kristiāns Jongs pēc stundas piecēlās, izkratīja no pīpes tabaku un grasījās iet.

"Par viņu nav ko raizēties," viņš teica it kā gluži neviļus, bet īstenībā atbildēdams uz to, par ko viņi visi domāja. "Viņai ir ļoti labi matroži, un arī viņa pati ir krietns jūrnieks. Arlabu­nakti, mister Šeldon. Vai jums nav kāda vajadzība Marauā?"

Viņš pagriezās un rādīja uz debesīm, kur dažās vietās atkal jau mirdzēja zvaigznes.

"Būs skaista nakts. Viņa droši vien jau uzvilkusi buras, un ar krasta vēju tie rīt, gaismai austot, jau būs Huvutā. Arlabu­nakti."

"Arī man ir laiks," Tjudors sacīja un piecēlās. "Rīt, gaismai austot, mēs dosimies ceļā. Taisni kauns, ka tik ilgi pie jums paliku. Arlabunakti."

Viens palicis, Šeldons neviļus sāka domāt: vai Tjudors būtu braucis rīt agri prom, ja Džoanna nebūtu aizbraukusi no Be­randas? Bet katrā ziņā viens mierinājums viņam bija, - apziņa, ka arī Tjudors nespēja Džoannu atturēt. "Pēc stundas mēs brauksim," vēl tagad viņš dzirdēja viņas balsi un, acis pievēris, skaidri redzēja Džoannu: kā viņa stāvēja, šos vārdus teikdama. Viņš pasmaidīja. Tiklīdz viņa dabūja zināt, ka "Upolu" brauc uz Sidneju, viņa tūdaļ izlēma braukt. Protams, tas jau vīrietim neglaimo, bet ko gan viņai nozīmē kaut kāds tur vīrietis, ja viņa var tikt uz Sidneju, lai tur nopirktu burinieku?… Kas tā par meiteni! Kas par meiteni!

Nākamajās dienās Šeldonam kļuva Berandā garlaicīgi, un viņš jutās kā atstāts. Otrā rītā pēc Džoannas aizbraukšanas Tjudora ekspedīcija devās ceļā, augšup pa Belsunu, bet vēlāk, dienā, Šeldons ar tālskati ieraudzīja "Upolu" dūmus, kas aiz­veda Džoannu uz Sidneju. Pie brokastīm un pusdienās viņš nu sēdēja gluži viens un vairāk noraudzījās uz tukšo Džoannas vietu nekā ēda. Uz balkona iznācis, viņš vienmēr vispirms pa­skatījās uz niedrāju būdiņu viņā sētas stūrī, bet reiz vakarā, kad aiz gara laika viens pats sāka spēlēt biljardu, atmodies no dziļām domām, pēkšņi ieraudzīja, ka nostājies pie sienas un skatās uz naglu, kur no pašas pirmās dienas, kad Džoanna ieradās Berandā, karājās viņas cepure, josta un revolveris.

"Kādēļ es par viņu domāju?" viņš it kā dusmīgi sev jautāja. No visām sievietēm pasaulē viņa būtu pēdējā, kuru viņš būtu ar mieru ņemt par savu sievu. Neviens vēl viņu nav tā kaitinā­jis kā viņa, neviens tā nav apvainojis viņas jutas un uzskatus par to, kas sievietei pieklājas, kas ne. Neviena sieviete nav tik tālu no viņa sievietes ideāla. Bet kādēļ tad viņš par to domā? Varbūt viņš par daudz ilgi bijis prom no pasaules? Varbūt aiz­mirsis, kādas ir sievietes? Varbūt tā ir dvēseļu radniecība? Un viņa taču arī nemaz nav sieviete. Viņa ir brunčos ieģērbts zēns, kas aizraujas ar puiku stiķiem, vienmēr gatavs uz dažādiem zēnu varoņdarbiem, lien Ūdenī starp haizivīm, šauj ar revol­veri, alkst pēc brīnišķīgiem piedzīvojumiem un, ne vien alkst pēc tiem, bet arī tiešām brauc tos meklēt ar dažiem tūkstošiem dolāru kabatā, astoņu staltu mežoņu pavadībā… Un tomēr viņš to mīl. Jā, mīl. Tas bija viss, un viņš nebūt negribēja sevi mānīt. Viņam nemaz nebija žēl, ka viss tā noticis. Mīl… tas bija neizskaidrojams un nenovēršams fakts, bet tomēr fakts.

Un atkal viņā pamodās liela vēlēšanās dabūt Berandu uz kājām. Visas viņa agrākās ilūzijas par tropu plantāciju īpaš­nieku dzīvi izgaisa, kad viņš dabūja iepazīt reālo dzīvi. Pēc Gijo nāves viņš gan domāja turpināt iesākto darbu, cik tas viņam būtu iespējams, bet gribēja to darīt vairāk nevis tādēļ, ka tā būtu viņa karstākā vēlēšanās, bet aiz iedzimtas neatlaidības un stūrgalvības, kas viņam neļāva pamest reiz iesāktu darbu. Bet nu viss bija citādi. Nu viņa vissvarīgākās rūpes bija plantācijas panākumi. Ne tādēļ vien, ka Džoanna tur ieguldīja savu naudu, bet arī tādēļ, ka viņš to gribēja ciešāk saistīt pie plantā­cijas, lai viņu biznesa sadarbība kļūtu ilga un droša. Pēc trim gadiem no plantācijas jau būs labi ienākumi. Tad varēs kārtīgi reizi gadā aizbraukt uz Austrāliju, pat vairākas reizes gadā, bet šad un tad arī uz Angliju vai Havaju salām…

Vakaros viņš sēdēja pie savām veikala grāmatām vai arī bez­gala plaši aplēsa savus nākamos ienākumus, balstīdams tos uz lētākiem preču pārvadājumu tarifiem un iespējamām kokos- eļļas cenu svārstībām. Un dienā viņš visu laiku bija plantācijā. Viņš sāka līst jaunus zemes gabalus un visus darbus vadīja pats. Darbs veicās tik labi kā nekad agrāk. Viņš mēģināja ieviest prē­mijas par labprātīgām virsstundām un sapņoja par to, kā varētu iegūt vairāk strādnieku. Bet pirms Džoanna bija atbrau­kusi, par to nebija ko domāt, jo visi profesionālie strādnieku vācēji bija uz ilgu laiku saistījušies ar Morganu un Rafu, ar brāļiem Fulkrēmiem un Fires, Philip & Co, bet "Fliberti-Dži- bets" nekad nekā vairāk nepaguva izdarīt, kā apbraukāt savas fabrikas, tirdzniecības vietas, kas bija izkaisītas pa milzīgo ap­gabalu no Jaundžordžijas krastiem līdz Ulavai no vienas, un līdz Sikianai - no otras puses. Strādnieki bija nepieciešami. Bet viņš zināja, ka arī tad, ja Džoannai laimētos uzreiz nopirkt de­rīgu kuģi, tomēr paietu vismaz trīs mēneši, kamēr Berandā va­rētu ievest pirmo no jauna nolīgto strādnieku partiju.

Nedēļu pēc Džoannas aizbraukšanas jūras līkumā iebrauca un izmeta enkuru "Malakula", un tās kapteinis, gaidot vakara vēju, atbrauca krastā izspēlēt pāris partijas biljarda un patēr­zēt. Bet kapteinis teica kuģa pārvaldniekam, ka viņam visādā ziņā jāiegriežoties Berandā un jāsatiekot Šeldons, jo, vispirms, viņam jānodod liela paka ar sēklām un stādīšanas pamācībām, ko sūtīja Džoanna, un, otrkārt, jāpārsteidz Šeldons ar jaunām ziņām.

Kapteinis Oklends sākumā mierīgi spēlēja biljardu un tikai, kad bija omulīgi nosēdies uz balkona krēsla un jau dzēra otru viskija glāzi, sāka stāstīt.

"Vai zināt, bet ir gan sievišķis tā jūsu mis Laklande," viņš smiedamies iesāka. "Viņa apgalvo, ka esot Berandas līdzīpaš­niece, jūsu kompanjons. Vai tad tas tiesa?"

Šeldons salti palocīja galvu.

"Vai patiesi? Tad ta joks! Bet es gan varu teikt, ka ne Hu­vutā, ne Tulāgā viņa nevienam nekā nevarēja iestāstīt. Tur ļau­dis pieraduši pie visādiem jokiem, bet tad gan - hahahaha!" viņš aprāvās, lai atvilktu elpu, jo aiz smiekliem nejaudāja pa­runāt, un gribēja arī noslaucīt savu pliko pauri, "bet tam gan neviens pats neticēja. Pārāk izklausījās pēc pīlīšu pūšanas, kaut gan dabūjām uz to tukšot dažu labu pudeli."

"Tur nav nekā savāda, ne arī pārsteidzoša. Visvienkāršākais un parastākais veikals," Šeldons visiem spēkiem pūlējās runāt vienaldzīgi, it kā tādi veikali Zālamana salās būtu visparastākā lieta. "Viņa Berandā ieguldījusi apmēram tūkstoš pieci simti mārciņu sterliņu…"

"To pašu viņa arī teica."

"Viņa tagad aizbrauca uz Sidneju plantācijas darīšanās."

"Nē, nebūt neaizbrauca."

"Atļaujiet, ko jūs teicāt?"

"Es teicu, ka viņa neaizbrauca uz Sidneju, vairāk nekā."

"Bet vai tad "Upolu" neaizbrauca? Es biju ar mieru vai zvē­rēt, ka otrdienas vakarā redzēju tā dūmus, kad "Upolu" gāja garām Savo salai."

""Upolu" jau sen aizbrauca." Kapteinis Oklends lēni ie­dzēra savu viskiju. "Tikai mis Laklandes nebija starp kuģa pasažieriem."

"Bet kur tad viņa ir?"

"Huvutā… Vismaz viņa tur bija, kad no turienes aizbraucu. Viņa grasījās braukt uz Sidneju nopirkt burinieku, vai ne?"

« T - »

Ja gan.

"Tā viņa arī teica. Bet viņa burinieku jau nopirkusi, kaut gan jāatzīstas, ka es par to nedotu ne desmit šiliņu. Lai tikai sā­kas ziemeļrietumu vējš, un tas taisni šais dienās var sākties. Jau tā par daudz ilgi bijis labs laiks."

"Ja esat atbraucis uzkurināt manu ziņkārību," Šeldons teica, "tad tas jums labi izdevies. Bet nu izstāstiet man kā nā­kas, kas noticis. Kādu burinieku viņa nopirkusi? Kur tas atro­das? Kā mis Laklande to nopirka?"

"Pirmkārt," kapteinis atbildēja, skaitīdams savas atbildes pie pirkstiem, "tas burinieks ir - "Marta". Otrkārt, "Marta" ir uz sēkļa pie Pungapungas, tā pilnīgi izlaupīta un pie pirmā vēja sašķīdīs gabalos. Un, treškārt, mis Laklande burinieku nopirka vairāksolīšanā par piecdesmit piecām mārciņām ster­liņu. Kurš to lai vēl labāk zinātu, kā es. Es pats Morgana un Rafa uzdevumā sasolīju līdz piecdesmit. Bet kā tie noskaitās, velns lai parauj. Es viņus sūtīju pie deviņiem velniem un teicu, ka tie paši vainīgi; ja jau domāja, ka "Marta" ir to vērts, kādēļ tad neļāva man solīt vairāk par piecdesmit? Viņi jau nebija paredzējuši konkurenci. Brāļi Fulkrēmi nebija nevienu sūtī­juši, arī Fires, Philip & Co nē, un vienīgais, no kā varēja bai­dīties, bija mistera Nilsena aģents, kuru tie jau laikus pie­dzirdīja - viņš gulēja Huvutā.

"Divdesmit," es saku. "Divdesmit pieci," viņa atbild. Es saku - "trīsdesmit". Viņa - "četrdesmit". Es saku - "piecdes­mit," bet viņa - "piecdesmit pieci". Un es vairs tālāk nevarēju iet. "Pagaidiet," es saku, "pagaidiet, kamēr aizeju aprunāties ar saviem saimniekiem." Bet viņa brūk man virsū: "Nē, neviens uz jums te negaidīs." - "Vienmēr tā ir darīts," es paskaidroju. "Nekur pasaulē tā nenotiek," viņa atbild. "Bet vismaz pie mums, Zālamana salās, tāda laipnība atļauta."

Ziniet, goda vārds, Bernets būtu izdarījis man pa prātam, bet viņa gāja tam klāt, tā - droši un atklāti, un maigā balsi sa­ka: "Utrupnieka kungs, lūdzu turpiniet ūtrupi tā, kā uzsākāt. Man bez šīs lietas vēl daudz citu kārtojamas, un man nav laika gaidīt visu nakti, kamēr cilvēki, kas paši nezina, ko grib, tiek ar sevi galā." Un viņa Bernetam tā uzsmaidīja, nu, ziniet, tik ap­buroši, ka Bernets, velns lai parauj, sāka kā gailis bez grāmatas dziedāt: "Pirmo reiz, otro… piecdesmit pieci… Kas sola vairāk? Neviens? otroreiz, trešoreiz… jums, mis… Kā jūsu vārds?"

"Džoanna Laklande," viņa atbild, man smaidīdama. Lūk, tā viņa nopirka "Martu"."

Šeldons aiz prieka gandrīz vai sāka drebēt. "Marta" ir la­bāks burinieks par "Malakulu", tātad vislabākais visās Zāla­mana salās! Vislabākais kuģis strādnieku vākšanai un pie tam atrodas tepat, tā sakot, uz vietas. Bet tad viņš atģidās, ka laikam ļoti maz izredžu to glābt, jo citādi tādu burinieku neviens nebūtu pārdevis par piecdesmit piecām mārciņām sterliņu.

"Bet kā tas notika?" viņš jautāja. "Kādēļ viņi tik ļoti steidza "Martu" pārdot?"

"Nevarēja vairs gaidīt. Jūs taču pazīstat klinšu sēkli pie Pungapungas. Tiklīdz iesāksies mazākais vējiņš, burinieks vairs nebūs ne divi pensi vērts, bet tagad katru brīdi var sagai­dīt ziemeļrietumu vēju. Kuģa ļaudis to vienkārši pameta, ne­domādami ne par kādām ūtrupēm. Morgans un Rafs viņiem to ieteica. Kuģa komandai pašai sava paju sabiedrība, - visiem, no kapteiņa līdz pavāram, pieder kuģa pajas; viņi sasauca sa­pulci un nolēma "Martu" pārdot."

"Bet kādēļ tie nepalika tur un nemēģināja kuģi glābt?"

"Palikt! Vai tad jūs nepazīstat Malaitu? Sevišķi Punga- pungu! Tur taču aplaupīja "Skotijas Vadoņus" un visus ko­mandas ļaudis līdz pēdējam cilvēkam nonāvēja. Un "Martas" komandai nekas cits neatlika kā kāpt laivās un glābties. Jūras līkumā "Marta" laikā nepagriezās un nokļuva straumes varā - straume to uzrāva uz sēkļa, un jau pēc piecām minūtēm tā bija mežoņu rokās. Viņi visu komandu vienkārši sadzina laivās. Es runāju ar dažiem matrožiem. Tie apgalvo, ka dažās minūtēs ap "Martu" sabraukuši pāris simti mežoņu kara laivās un krastā sanākuši tūkstoši pieci vietējo. Aiz ugunskuru dūmiem Ma­laitu nemaz nav varējuši saredzēt. Bet kuģa ļaudis izglābās un laimīgi nokļuva līdz Tulāgai."

"Kādēļ tad viņi neaizsargājās?" Šeldons jautāja.

"Jā, tas ir gan tā mazliet savādi. Bet, redziet, divas trešdaļas kuģa ļaužu bija laivās un bez ieročiem. Tie ņēmās ap enkuru un nemaz nemanīja uzbrukumu. Savu kļūdu tie pamanījuši pārāk vēlu, kad mežoņi jau bijuši uz kuģa. Iesācējiem vienmēr tā iet. Ar jums vai ar mani, vispār ar katru no tiem, kas te ilgā­ku laiku dzīvo, tas nekad nevarētu notikt."

"Bet ko tad mis Laklande tagad domā darīt?"

Kapteinis Oklends pasmaidīja.

"Acīmredzot mēģinās dabūt "Martu" nost no sēkļa, jo ci­tādi taču, jādomā, viņa nebūtu maksājusi piecdesmit piecas mārciņas? Ja tas neizdosies, viņa mēģinās atdabūt, cik izdevusi, un paņems no kuģa visu, kam kāda vērtība, - mastus, tauvas, metāla daļas un citu. Taisni tad, kad braucu prom no Huvutas, viņa bija nolīgusi "Emīliju". "Es braucu strādniekus vākt," Munsters viņai saka. Viņš jau tagad pats ir "Emīlijas" īpaš­nieks, pats kapteinis. "Cik jūs šai braucienā domājat nopel­nīt?" viņa tam jautā. "Mārciņas piecdesmit," viņš atbild, un viņa saka tam: "Ļoti labi! Brauciet man līdzi, es jums maksāšu septiņdesmit piecas mārciņas…" Vai atceraties veco enkuru ar ķēdi, kas gulēja nomests aiz ogļu šķūņa? Kad braucu prom, viņa patlaban nopirka šo enkuru. Vai zināt, tas jūsu meitēns ir tīrais velnēns."

"Viņa ir mans kompanjons," Šeldons sausi pārlaboja.

"Un ļoti labs kompanjons, es jums saku. Tik prātīga un aukstasinīga. Iedomājieties tikai! Baltā sieviete Malaitā un vēl Pungapungā! Ne ticēt negribas! Vai, gandrīz aizmirsu jums pateikt: viņa tā pielabinājās Bernetam, ka tas iedeva astoņas šautenes ļaudīm un trīs kastes dinamīta. lūs būtu pārsmējies, ja redzētu, kā visi Huvutas žūpas un diedelnieki uz pakaļkājām lēkāja viņas priekšā, cenzdamies būt pieklājīgi un gribēdami viņai pakalpot ar saviem padomiem! Ak Kungs, tā meitene, ser, ir tīrais Dieva brīnums, fenomens… Katastrofa. Iā, taisni - katastrofa! Kā viesulis viņa pārbrāzās pāri Huvutai uz Tulāgu. Visi viņu tur iemīlēja, pat pēdējais cūka, izņemot vienīgi Rafu. Viņš uz to noskaities ūtrupes dēļ, un, dabūjis zināt, ka viņa no­līgusi "Emīliju", tas atskrēja pie viņas un rādīja savu līgumu ar Munsteru. Bet ko viņa? Viņa tam pateicās, paņēma līgumu, izlasīja un svieda Rafam acīs: "Līgumā sacīts vienīgi tas, ka Munstera pienākums ir visus savāktos strādniekus nodot Morganam un Rafam, bet tur nav teikts, ka viņam nebūtu tie­sības kādam izīrēt "Emīliju". Te būs jūsu līgums," viņa teica, sniegdama tam papīru atpakaļ. "Līgums ir labs, nav vārdam vietas. Tikai, kad sastādat nākamo līgumu, neaizmirstiet ie­viest noteikumus, kas paredzētu tādus gadījumus kā, piemē­ram, šo." Un Rafam bija jāpadodas… Bet arī vējš jau klāt. Man laiks, sveiki! Es ceru, ka meitenei laimēsies dabūt "Martu" no sēkļa nost. "Marta" ir ļoti labs burinieks un varēs pilnīgi stāties jūsu "Džessi" vietā."

17

"JŪSU" MIS LAKLANDE

Nākamajā rītā, kad Šeldons pārnāca no plantācijas brokas­tīs, jūras līkumā bija izmetis enkuru "Apustulis", kas piederēja vietējai misijai; kuģa matroži peldus veda malā divas ķēves un kumeļu. Šeldons tūdaļ pazina zirgus - tie piederēja galvenajam komisāram. "Vai tiešām Džoanna būtu tos nopirkusi?" viņš domāja. Acīmredzot viņa tiešām grib īstenot dzīvē savus drau­dus, "sapurināt vecos kaulus" it visiem Zālamana salās, un Šel­dons bija ar visu to mierā.

"Tos jums sūta mis Laklande," teica misijas ārsts Velšmirs, izkāpdams no laivas un sniegdams Šeldonam roku. "Bez tam vēl kasti ar segliem. Te arī vēstule no viņas, un "Fliberti- Džibeta" kapteinis…"

Tieši tai brīdī, pirms Šeldons paguva kādu vārdu teikt, no laivas izkāpa kapteinis Olsons un uztraukts teica:

"Mister Šeldon, viņa man nolaupīja "Fliberti". Nozaga to un aizbrauca. Viņa ir pavisam neprātīga, kā mežonis. Es no tā dabūju drudzi. Ziniet, no uztraukuma. Un viņa mani - galīgi piedzirdīja…"

Doktors Velšinīrs sāka jautri smieties.

"Nekas, tas grēks jūsu mis Laklandei tiks piedots. Toties viņa trīs dzērājus dabūja nost no pudeles, atņēma tiem viskiju un ieslēdza. Tie bija Brāmss, Kurtiss un Faulers. Viņa paņēma tos līdzi uz "Fliberti"."

"Tagad viņa ir "Fliberti" kapteinis," Olsons viņu pārtrauca. "Un viņa to izputinās, skaidrs kā diena, tikpat skaidrs kā tas, ka šīs Zālamana salas nav Dieva radītas."

Doktors Velšmīrs gribēja rādīt apvainotu seju, bet atkal sāka smieties.

"Viņai nekā nav iespējams atteikt," viņš teica. "Es gribēju izvairīties no zirgiem, teicu, ka "Apustulim" nav tiesību uz­ņemt preces par maksu, jo tam ir tikai jahtas tiesības, un ka es braucu pa apkārtceļu… Bet nekas nelīdzēja. "Nu, neņemiet maksu," viņa saka, "esiet tik labiņš un aizvediet gan tos zirgus, un, kad būšu dabūjusi "Martu" nost no sēkļa, es jums kādreiz to atlīdzināšu."

"Un man viņa teica: "Spļaujiet virsū visām instrukcijām"," Olsons iejaucās pa vidu. "Tagad es jums pavēlu, un jums vajag mani klausīt," viņa teica. Es saku, ka man kuģī ir riekstu krava, bet viņa atbild: "Spļaujiet virsū tiem riekstiem, man ir daudz svarīgāka lieta nekā jūsu rieksti. Mēs tos visus izsviedīsim jūrā, tiklīdz būsim ceļā.""

Šeldons aizbāza ausis.

"Es nekā nesaprotu, kas tur noticis, un jūs man stāstāt tikai dažādus niekus. Iesim uz balkona. Tur apsēdīsimies ēnā, un jūs man izstāstīsiet visu pēc kārtas, no paša sākuma."

"Vispirms gribu zināt," Olsons atkal sāka, tikko viņi apsē­dās, "vai viņa ir jūsu kompanjons vai nav? Tas man vispirms jāzina."

"jā, viņa ir mans kompanjons," Šeldons atbildēja.

"Tātad tas ir tiesa? Kas to būtu domājis!" Olsons kā samul­sis paskatījās uz doktoru Velšmīru, tad uz Šeldonu. "Esmu re­dzējis daudz dīvainu lietu Zālamana salās, esmu redzējis divas pēdas garas žurkas, tauriņus, kurus komisārs medīja ar šauteni, ausu izgreznojumus, no kuriem pats velns nosarktu, cilvēku galvu medniekus, ar kuriem salīdzinot nelabais izliktos tīrais eņģelis. To visu esmu redzējis un pie visa tā pieradis. Bet tā jūsu mis Laklande…"

"Mis Laklande ir mans kompanjons un Berandas līdzīpaš­niece," Šeldons viņam atgādināja.

"Jā, jā, to pašu viņa man arī teica," saniknotais kapteinis skaļi sauca. "Bet viņai nebija.neviena papīra, kā to pierādīt. Kā tad es varēju zināt, ka viņa nemelo? Un tā riekstu krava, - as­toņas tonnas riekstu…"

"Dieva dēļ, stāstiet taču no gala," Šeldons pūlējās viņu ap­turēt, bet kapteinis nedomāja viņu klausīt:

„ … un tad salīgt tos žūpas, tos diedelniekus, trīs vistrakā­kos neliešus, kādi vien kādreiz redzēti trīskārt nolādētajās Zā­lamana salās, maksāt tiem piecpadsmit mārciņu sterliņu mē­nesī… Ko jūs par to teiksiet? Un viņa aizbrauca ar tiem kopā! Fū-fū!… Dodiet man kaut ko iedzert. Misionārs jau nekā ne­teiks. Četras dienas sabiju uz viņu kuģa, kur neviens nedzer ne lāsītes, un esmu pavisam sašļucis."

Doktors Velšmīrs, atbildot uz Šeldona jautājošo skatu, pa­locīja galvu, un Vaijaberi aizgāja pēc viskija un zeltera.

"Cik no jums saprotu, kapteini Olson," Šeldons teica, kad jūrnieks jau mazliet bija dzesējis slāpes, "mis Laklande aizbē­gusi ar jūsu kuģi. Lūdzu, izstāstiet man tagad visu pēc kārtas."

"Labi. Tūliņ. Es braucu ar "Fliberti" uz Huvutu. Mēs vēl nebijām iemetuši enkuru, kad viņa jau bija uz kuģa; viņa pie­brauca savā laivā ar savu pagānu komandu, ar to Adamu- Adamu un citiem. "Kapteini Olson, nemetiet enkuru," viņa man jau no tāluma sauc. "Jums tūliņ būs jābrauc uz Punga- pungu." Domāju, vai tik viņa nav iedzērusi? Ko citu es varēju domāt? Taisni tai bridi mēs braucām ap sēkli, tā bija bīstama vieta; buras gandrīz jau bija nolaistas, un mēs sākām ļauties straumei. Es saku: "Mis Lakland, piedodiet," un saucu stūrma­nim izmest enkuru. - "Par velti jūs neklausījāt mani," viņa saka, kāpdama pār kuģa malu. "Tikai lieku darbu sev uzkrāvāt. Lieciet, lai matroži tūliņ velk enkuru augšā." Un tad sākās. Es viņai neticēju. Es nekādi nevarēju noticēt, ka jūs esat viņu pie­ņēmis par kompanjonu, un teicu to viņai taisni acīs, prasī­dams, lai viņa man to pierāda. Viņa iekarsa: es tik un es tik; bet es viņai saku, ka varu būt viņas vectēvs un neļaušu, ka kaut kāds meitēns mani te vazā aiz deguna. Un liku, lai viņa vācas prom no "Fliberti". Tad viņa sāka pavisam citādā tonī: "Kap­teini Olson!" viņa pavisam maigi un mīlīgi man saka, "man ir mazliet brīva laika, un uz "Emīlijas" lielisks viskijs. Brauksim pie manis uz "Emīliju". Pie reizes gribētu jums pajautāt, kā vislabāk dabūt kuģi nost no akmeņiem. Visi saka, ka jūs esot ellišķi labs un piedzīvojis jūrnieks." Taisni tā viņa teica: "Ellišķi labs un piedzīvojis jūrnieks." Un es arī kāpu viņas laivā un braucu līdzi. Adamu-Adams vadīja laivu, un viņš izskatījās tik svētsvinīgs, kā kad mēs brauktu uz bērēm.

Pa ceļam viņa man izstāstīja par "Martu": kā viņa to nopir­kusi un gribot dabūt nost no sēkļa. Teica arī, ka nolīgusi "Emīliju" un ka vēl tikai jātiekot galā ar "Fliberti". Es apdo­māju, ka viņas nodoms nav nemaz zemē metams, un teicu, ka esmu ar mieru tūliņ pat braukt pie jums, lai dabūtu atļauju braukt uz Pungapungu. Bet viņa man saka, ka nav vērts šķiest laiku tādiem niekiem, man tūliņ jābraucot viņai līdzi; un, ja man nepietiekot ar viņas teikto, ka viņa esot jūsu kompan­jons, tad iztikšot bez manis un "Fliberti". Ar to viņa mani pie­muļķoja.

"Emīlijas" kajītē jau sēdēja tie trīs saulesbrāļi, jūs viņus pa­zīstat - Faulers, Kurtiss un Brāmss. "Iedzeriet," viņa man saka. Man likās, ka tiem slaistiem bija liels brīnums, kad viņa nolika uz galda viskiju un sūtīja pēc glāzēm un zeltera. Bet viņa ar tiem acīmredzot bija jau sarunājusi, un tie zināja, ko no vi­ņiem prasa. "Piedodiet," viņa saka, "es uz brītiņu iziešu uz ku­ģa klāja." Bet brītiņš bija krietni garāks par pusstundu. Pirms tam es dienas desmit nebiju viskiju ne mutē ņēmis. Es taču esmu virs, un mani bija gluži nomocījis drudzis, pie tam biju tukšā, un tie trīs diedelnieki man tik lej un lej, pierunādami, lai paklausu mis Laklandei un braucu uz Pungapungu, bet es tiem atbildu, ka nekādi to nevaru darīt. Bet visus argumentus pastiprināja ar krietnu iedzeršanu, un es neesmu nekāds lielais dzērājs, pie tam drudža nomocīts vecs vīrs…

Vārdu sakot, pēc pusstundas viņa bija atpakaļ, paskatījās labi uzmanīgi uz mani un teica: "Nu ir diezgan, pietiek!" Viņa paņēma no galda pudeles un izsvieda tās pa durvīm jūrā. "jūs vairs neredzēsiet viskiju ātrāk, kamēr "Marta" nebūs dabūta nost no sēkļa un kamēr nebūsiet tikuši atpakaļ Huvutā," viņa sacīja saviem saulesbrāļiem. "Vai ilgi jāgaida?" Un viņa smējās. Tad atkal paskatījās uz mani un teica - nevis man, bet tiem pa­laidņiem: "Ir laiks aizvest šo godājamo kungu uz krastu." Tas godājamais kungs biju es! "Fauler!" viņa saka tik pavēlošā bal­sī, pat "misteru" priekšā nepielikdama, "Fauler, lieciet, lai Adamu-Adams aizved kapteini Olsonu krastā un pa to laiku aizvediet mani uz "Fliberti". Un jūs trīs brauksiet man līdzi: savāciet savas lietas. Kurš no jums būs visveiklākais, tas būs stūrmanis. Jūs taču zināt, ka kapteinim Olsonam nav stūrmaņa."

Kas vēlāk notika, vairs lāgā neatceros. Mani uz rokam iecēla laivā. Es, laivas galā sēdēdams un skatīdamies, kā Adamu- Adams vada laivu, laikam aizsnaudos. Bet pēkšņi ieraudzīju, ka uz "Fliberti" uzvelk buras, un izdzirdu žvadzam enkuru ķēdes. Tad es atjēdzos. "Ved mani uz "Fliberti"," es saku Adamu-Ada- mam. "Es jūs aizvedīšu krastā," viņš atbild. "Mis Laklande teica, ka jums arī krastā klāšoties labi." Es sāku kliegt un metos pie stūres. Vārdu sakot, darīju visu, ko spēju. Bet Adamu-Adams noguldīja mani zemē laivas dibenā, piespieda vēl ar kāju, lai es nevarētu piecelties, un brauca tālāk. Tas ir viss. No uztraukuma mani sāka kratīt drudzis. Un nu es atbraucu pie jums, lai dabūtu zināt, kurš no mums ir "Fliberti" kapteinis, - es vai tas jūsu skuķēns ar viņas pagānu un jūras laupītāju bandu."

"Neuztraucieties, kaptein. Lai paliek. Uzskatīsim, ka jums dots atvaļinājums, izmaksājot par atvaļinājuma laiku pilnu algu. la mans kompanjons, mis Laklande, atradusi par vaja­dzīgu uz laiku uzņemties kuģa komandēšanu, tad, jādomā, tas bija nepieciešams, un viss ir labi." Šeldons runāja ļoti pārlieci­noši, kaut gan iekšēji tāds nejutās. "Jums būs jāpiekrīt, ka laiku zaudēt tiešām nevarēja. Sēklis pie Pungapungas ir bīstama vieta, un pirmais vēja brāziens var saplosīt "Martu" gabalos, ja viņa nepagūs to dabūt nost no sēkļa. Palieciet te, atpūtieties no drudža. Un, kad "Fliberti" būs atpakaļ, protams, kuģi vadīsiet jūs un neviens cits."

Kad doktors Velšmīrs aizbrauca ar "Apustuli" un kapteinis Olsons apgūlās uz balkona tīklā, Šeldons atvēra Džoannas vēstuli.

"Dārgais mister Šeldon!

Lūdzu, piedodiet, ka nočiepu "Fliberti", bet tiešām citādi nebija iespējams. VMarta"' tagad mums ir viss. Iedomājieties vien, - tikai piecdesmit piecas mārciņas sterliņu vai divi simti septiņdesmit pieci dolāri par tādu kuģi! Ja arī man neizdosies viņu glābt, samaksāto naudu tomēr dabūšu atpakaļ, pārdodot mastus, tauvas un visu, ko vietējie nav paguvuši aiznest. Bet, ja dabūšu kuģi nost no sēkļa, tad neko vairāk mums nevajag. Ja nē, tad savākšu tik daudz strādnieku, cik spēj uzņemt "Emīlija" un "Fliberti", un aizvedīšu tos uz Berandu. Patlaban taču strād­nieki mums vajadzīgi par visu vairāk. Lūdzu, lūdzu, nedusmo­jieties uz mani. Jūs man aizliedzāt braukt ar "Fliberti" strādnie­kus vākt. Bet to jau arī es nedaru. Es braucu ar "Emīliju".

Šodien nopirku divas govis. Tirgotājs Nogi salā nomira no drudža, un es nopirku govis no viņa kompanjona, kas apņēmās jums tās nosūtīt. Droši vien viņš tās sūtīs ar "Minervu". Be­randā diezgan ilgi dzerts tikai kondensētais piens.

Doktors Velšmīrs man apsolīja dažus apelsīnu un citronu kokus no misionāru dārza Ulavā. Viņš jums tos aizvedīs, kad brauks ar "Apustuli". Ja Sidnejas kuģis būs Berandā agrāk, kad manis vēl nebūs mājā, tad iesējiet kukurūzu, kuru viņš jums aizvedīs; sējiet Belsunas krastā, starp jaunajām palmām. Pie reizes gribu jums atgādināt, ka tur upe par daudz izskalo krastu, to vajadzētu kaut kā nostiprināt.

Es pasūtīju no Sidnejas vairākus vīģes kokus, un doktors Velšmīrs jums aizvedīs mango sēklas. Tie ir lieli koki, un tiem vajag lielu plašumu.

"Martas" tilpums ir simt desmit tonnu. Tas ir vislielākais un arī vislabākais burinieks Zālamana salās. Es taču to redzēju, bet, ko neesmu vēl redzējusi, to varu iedomāties. Ja vien kuģī nebūs ticis iekšā ūdens, tad mašīnām vajag būt kārtībā. Tas uz­skrēja uz sēkla tikai tāpēc, ka labi nestrādāja mašīna. Mašīnists bija noņēmis benzīna caurules, lai notīrītu tās. Tā bija liela neuzmanība. To var darīt tikai atklātā jūrā vai arī, kad kuģis noenkurots.

Visus kokus iestādiet sētā, kaut arī vēlāk palmas būtu jāno­zāģē. Kukurūzu visu uzreiz nesējiet, bet pamazām, ar dažu dienu starpību.

Džoanna Laklande."

Ilgi Šeldons skatījās vēstulē, vairākas reizes to pārlasīdams un vērīgi pētīdams viņas rokrakstu. To viņš nekad nebija darī­jis. "Cik raksturīgs rokraksts," viņš domāja, "skaidrs, labi sala­sāms, un tomēr īsts zēna rokraksts." Skaidrais rokraksts tam atsauca atmiņā viņas seju, viņas smalkās, līdzenās uzacis, tais­no degunu, skaidro acu skatu, viņas enerģiskās, bet reizē arī maigās lūpas un skaisto kaklu, kas nebija ne pārāk tievs, ne arī pārāk masīvs, bet tieši tāds (viņš tā nodomāja), lai uz tā varētu stāvēt viņas karaliski cēlā galviņa.

Sevišķi ilgi viņš lūkojās uz parakstu. Džoanna Laklande… Tikai daži burti, visparastākie burti, un tomēr cik tie bija brīnišķi! Tajos slēpās kāds burvīgs spēks, kas pārņēma viņa smadzenes un visu viņa prātu, līdz viss saplūda kopā dziļā mīlā uz steigā uzrakstītajiem vārdiem - Džoanna Laklande… Daži visparastākie burti, bet tie lika viņam sajust saldās mīlas ilgas… Džoanna Laklande! Lūkodamies uz šiem vārdiem, viņš redzēja viņu savā priekšā. Viņa izkāpj no laivas vētrā, kas sadragājusi viņas kuģi; viņa ielaiž laivu ūdenī un brauc uz zveju; viņa skrien no jūras, plīvojošiem vaļējiem matiem, peldkostīmā, kas cieši pieguļ viņas miesai; viņa piespiež bēgt veselus astoņ­desmit cilvēkēdājus ar vienkāršu hlorīda pulvera kastīti rokā; viņa māca Ornfairi, kā cept maizi; savu cepuri un jostu uzkar uz naglas; gudri un svarīgi spriež, kā tikt pie "savas pajumtes un sava pavarda", vai arī ar jaunības dedzību, piesārtušu seju un starojošām acīm runā par romantismu un brīnišķiem piedzīvojumiem… Džoanna Laklande! Viņš nespēja novērst acu no šiem piecpadsmit burtiem un ļāvās viņu brīnišķajai burvībai, līdz viss noslēpumainais mīlas avots atvērās viņa priekšā. Cik labi viņš tagad saprata tos, kuri ir iemīlējušies, kuri griež sirdij dārgo vārdu koka mizā vai raksta jūrmalas smiltīs.

Beidzot viņš atjēdzās, sajuta ap sevi reālo dzīvi, un tūdaļ viņa seja kļuva nopietna un stingra. Taisni šai brīdī viņa ir pie Malaitas krastiem, pie Pungapungas, šo bīstamo salu visdrau­došākā vietā, kur dzīvo cilvēku galvu mednieki, laupītāji un slepkavas! Viņš gribēja saukt savu laivinieku komandu un tūdaļ braukt laivā uz Pungapungu, bet jau nākamajā mirklī at­meta savu nodomu. Ko viņš tur varēs izdarīt? Vispirms jau, viņa par to ļoti saniknosies; otrkārt, izsmies viņu un sauks viņa rīcību par muļķīgu un bērnišķīgu un, treškārt, tur viņam var būt vienīgi liekas šautenes vērtība, bet to viņai ir vairāk nekā vajag. Ja viņš aizbrauktu turp, varētu tikai vai nu pavēlēt, lai viņa brauc atpakaļ, atņemt tai "Fliberti", vai arī lauzt līgumu. Bet tas viss tiešām būtu muļķīgi un tam nebūtu nekādas nozī­mes. Viņš skaidri iztēlojās, kā viņa, stingri un atraidot visus iebildumus, paziņos, ka ir pilngadīga un ka nevienam nav tie­sību viņai kaut ko liegt vai pavēlēt. Nē, pašlepnums neļāva viņam braukt uz Pungapungu, kaut sirds čukstēja, ka viņa lielākā laime būtu, ja tas no viņas saņemtu ziņu, lai brauc pa­līgā. Un viņam šķita, ka viņa to arī darīs.

Domājot par viņas patvarīgo rīcību, viņš nodrebēja. Viņš nevarēja iedomāties, kā viņa tika galā ar piedzērušajiem Huvu- tas veikalniekiem un krāpniekiem. Pat krietni saprātīgam un apķērīgam vīrietim diezin kā klātos tādā sabiedrībā. Bet sievie­tei, jaunai sievietei… Domājot vien par to, viņu pārņēma šaus­mas. "Fliberti-Džibeta" nolaupīšana bija tikai amizants joks, kaut gan viņu mazliet aizvainoja tas, ar kādiem paņēmieniem viņa cīnās, lai tiktu pie sava mērķa. Vismaz mierinājums, ka viņa pati nepiedzirdīja Olsonu, bet uzdeva to izdarīt trim pa­laidņiem. Bet tūdaļ viņš sajuta rūpju pilnu nemieru: viņa ir viena pati kopā ar trim dzērājiem uz "Emīlijas", un tie brauc uz Huvutu, kad visapkārt ir tumšs un tuvojas nakts… Bet viņš atcerējās Adamu-Adamu, Noa-Noa un visus citus taitiešus un kļuva mierīgs, bailes izgaisa. Viņš juta tā kā dusmas, ka Džo­anna var darīt tādas neprātības. Un dusmas nenorima pat tad, kad viņš piecēlās un iegāja istabā paskatīties uz naglu, uz kuras aizvien karājās viņas cepure,, josta un revolveris, un nopūsties, ka to tur nav.

18

GLUŽI KĀ GRĀMATAS

Bija pagājušas dažas nedēļas mierā un darbā. Pēdējā laikā Berandā saradās neparasti daudz kuģu, bet nu jau dažas nedē­ļas tā atkal bija iegrimusi savā vientulībā. Šeldons, tāpat kā agrāk, strādāja plantācijā, līda jaunus zemes gabalus, stādīja palmas, cēla tiltus un kaltēja kopru. Viņa tagadējā dzīve atšķī­rās no agrākās vienīgi ar to, ka tagad Šeldons mēdza izjāt uz Džoannas atsūtītā zirga. No pašas Džoannas nebija nekādu ziņu. Kuģi, kas brauca uz Malaitu strādniekus vākt, aizvien brauca Pungapungai pa gabalu garām. Tikai ar strādnieku vācēju kuģi "Klensman", kas brauca no Samoa un reiz pieva­karē izmeta enkuru Berandas likumā, pie kam kapteinis izkāpa krastā, lai pie Šeldona izspēlētu pāris biljarda partiju, pienāca ziņas, ka Siu vietējie mežoņi runājot par kādu kauju, kas it kā būtu notikusi Pungapungas krastā. Bet tam nevarēja daudz ticēt, jo Siu atradās pavisam citā pusē, nekā Malaita, tātad ziņa par sadursmi būtu izplatījusies pa visu milzīgo salu.

Sidnejas tvaikonis "Kamambo" uz kādu stundu ienāca Be­randas līkumā un atveda pastu, pārtiku un arī kokus ar sēk­lām, ko bija pasūtījusi Džoanna. "Minerva", uz Kapmaršu braukdama, atveda govis no Nogi, un "Apustulis", uz Tulāgu steigdamies, lai tur vēl satiktu Sidnejas tvaikoni, atsūtīja Be­randas krastā laivu ar apelsīnu un citronu kokiem no Ulavas. Visas pēdējās nedēļas bija ļoti labs laiks. Jūra visu laiku bija gandrīz pilnīgi rāma, un tikai šad un tad dažas stundas pūta lēns vējiņš. Vienīgi pa naktīm vējš pūta pamatīgāk, un tādēļ kuģi garām Berandai gāja tikai pa naktīm; tie steidza izmantot vēju un nedrīkstēja pat ne uz vienu vai otru stundiņu izmest enkuru Berandas līkumā.

Beidzot sākās ilgi gaidītais ziemeļrietumu vējš, kas plosījās astoņas dienas. Brīžiem tas uz īsu laiciņu norima, bet tad atkal ar divkāršu spēku brāzās pāri jūrai. Belsuna sacēlās un nikni brāzās pret krastu, - pret to pašu krastu, par kuru Džoanna rakstīja, ka Šeldonam turpjāsūta visi savi strādnieki, lai saval­dītu satrakoto upi.

Kad vētra bija pārgājusi un atkal iesākās labs laiks, Šeldons no paša rīta aizjāja uz mežu baložus šaut. Pēc divām stundām viņu aizelsies, krūmu saskrāpēts, meklēja kalps, kas pavēstīja, ka jūras līkumā patlaban iebrauc "Marta", "Fliberti" un "Emīlija". Šeldons tūdaļ jāja uz mājām.

Viņš iejāja sētā no meža puses un tādēļ nevarēja redzēt, kas notiek jūrā, kamēr nebija ticis līdz dzīvojamās ēkas stūrim.

Nu viņš redzēja visu: jūru, kuras viļņos šūpojās lieliskā "Marta" līdzās mazajiem tvaikonīšiem "Fliberti" un "Emīlijai", kas to bija nocēluši no sēkļa; melno mežoņu baru balkona priekšā, - acīmredzot jaunos strādniekus, jo tie visi bija apģērbti pavisam jaunos baltos lava-lava. Viens no tiem patla­ban kāpa no balkona lejā, bet otrs, kura vārdu izsauca, iznāca no pūļa un kāpa augšā. Viņu izsauca Džoannas balss. Šeldons apturēja zirgu un noskatījās, kas te notiek. Džoanna sēdēja uz balkona pie galda, starp kapteini Munsteru un viņa stūrmani, un viņiem priekšā uz galda bija gari saraksti, kuros tie kaut ko atzīmēja. Džoanna jautāja melnajiem un ierakstīja viņu atbildes lielā sarkanā grāmatā - Berandas strādnieku darba grāmatā.

"Kā tevi sauc?" viņa prasīja mežonim, kas tikko uzkāpa pa trepēm.

"Tagari," tas atbildēja, zobus atņirdzis un acis bolīdams; tā bija pirmā balto cilvēku māja, kuru redzēja Tagari, un viņš ziņkārīgi raudzījās apkārt.

"No kurienes tu esi?"

"No Banguras."

Šeldonu vēl neviens nebija pamanījis, un viņš labprāt no­skatījās. Mežoņa atbildes nesaskanēja ar atzīmēm grāmatā, un uz balkona iesākās strīds, kuru izšķīra Munsters:

.,No Banguras?" viņš jautāja. "Tas taču ir miestiņš netālu no Latas. Viņš arī pierakstīts.kā latietis - Tagari no Latas."

"Kur tu iesi, kad beigsi strādāt pie baltā saimnieka?" Džoanna prasīja.

"Uz Banguru," mežonis atbildēja, un Džoanna to ierakstīja grāmatā.

"Ogu!" viņa sauca nākamo.

Tagari kāpa lejā, un viņa vietu ieņēma cits. Tagari pēkšņi pamanīja Šeldonu: viņš pirmoreiz savā mūžā redzēja zirgu un, izbailēs kliegdams, skrēja atpakaļ uz balkonu. Un vienā mirklī viss melno, mežoņu bars paniskās bailēs metās sāņus. Kalpi smējās un pūlējās tos nomierināt, un pamazām viņiem tas arī izdevās. Saspiedušies pulciņā, cilvēkēdāji brīnīdamies un izbi­jušies sāka apskatīt šausmīgo briesmoni.

"Hei! Ko jūs baidāt manus strādniekus?" Džoanna sauca no balkona. "Nāciet šurp."

"Nu, kā jums tie patīk?" viņa jautāja, kad Šeldons bija ar visiem sasveicinājies. "Un ko jūs par to teiksiet?" viņa rādīja uz "Martu". "Man jau sāka likties, ka būsiet aizbēdzis no plan­tācijas, un gribēju pati sūtīt strādniekus uz viņu telpām. Vai nav labi, ko? Paskatieties, piemēram, uz to, kam tās pārplēstās nāsis! Tas ir vienīgais, kas nav no Pungapungas. Un man gri­bēja iestāstīt, ka pungapungiešus nemaz nevarot līgt! Ap­skatiet labi krietni tos un tad varat apsveikt mani ar panāku­miem. Neviena zēna vai pusaudža, visi, līdz pat pēdējam, pie­auguši vīrieši! Man tik daudz ko jums stāstīt, ka nemaz ne­zinu, no kura gala lai sāku. Bet tik un tā nesākšu, kamēr nebū­sim te beiguši un kamēr nebūsiet pateicis, ka nedusmojaties uz mani."

"Ogu, no kurienes tu esi?" viņa turpināja izjautāt mežoņus.

Bet Ogu bija visīstākais mežonis, kas nesaprata ne vārda angliski, tādēļ viņa vietā atbildēja uzreiz pusducis viņa biedru.

"Palikuši vairs tikai pāris vīru," Džoanna teica Šeldonam, "un tad beigsim. Bet jūs man vēl neesat teicis, ka nedus­mojaties."

Šeldons skatījās viņas skaidrajās acīs, kas raudzījās uz viņu ar to taisno un mierīgo skatienu, kas, kā viņš no piedzīvoju­miem zināja, varēja vienā mirklī kļūt naidīgi izaicinošs, un juta, kāds viņam prieks, ka Džoanna atkal mājās; viņš pats ne­bija domājis, ka viņa prieks būs tik liels.

"Es dusmojos gan," viņš vaļsirdīgi teica. "Un vēl tagad esmu dusmīgs, ļoti dusmīgs…" Viņš pamanīja viņas acīs nik­nu, naidīgu dzirksteli, un viņa sirds iedrebējās. "Bet es jums piedevu un arī tagad piedodu, kaut man jāatkārto…"

"Ka man vajadzīgs aizbildnis?" viņa to pārtrauca. "Tas ne­kad nenotiks! Paldies Dievam, esmu pilngadīga, un man ir tie­sības vadīt savas lietas pilnīgi patstāvīgi. Pie reizes, ja jau runā­jam par praktiskām lietām, sakiet, kā jums patīk mana ameri­kāniskā rīcība?"

"Cik esmu dzirdējis, tad misters Rafs nemaz par to neesot sajūsmināts," Šeldons atbildēja. "Nu vairs nav šaubu, ka jūs esat pamatīgi sapurinājusi zālamaniešu vecos kaulus. Bet vienu lietu man gribētos zināt: vai tiešām Amerikas sievietēm visi pasākumi tik labi izdodas?"

"Ai nē, tā ir vienkārši laime, man ārkārtīgi laimējās," viņa atturīgi atbildēja, bet viņas acis staroja aiz prieka, un Šeldons skaidri redzēja, ka viņas zēna pašapziņa ir apmierināta, ka viņai pietiek vienkāršas uzslavas.

"Kāda tur laime!" stūrmanis Sparrohoks iejaucās sarunā, un viņa sejā bija lasāma vissirsnīgākā sajūsma. "Tā nebija ne­kāda laime, bet jūs tā strādājāt, kā neviens to te nav darījis. Jā, mēs savu naudu esam godīgi nopelnījuši. Viņa lika mums strā­dāt tā, ka bija vai jākrīt no kājām. Un arī drudzis vēl piesitās. Arī viņu sāka kratīt drudzis, bet ne viņa pati likās gulēt, ne mums to ļāva. Nudien, viņa ir īsts vergu tirgotājs. "Nu, mister Sparrohok, vēl drusciņ saņemieties, tad varēsiet vai veselu ne­dēļu gulēt," viņa man teica, kad es tikko turējos kājās, kad galva plīsa vai pušu un gar acīm lēkāja zaļi velniņi. Nudien, mirsti vai nost. Tomēr saņemies un izdari, ko viņa liek. Bet viņa jau atkal klāt: "Nu, vēl vienu reizīti, vienu vienīgu reizīti!" Un kā viņa prata lūkoties acīs vecajam Kina-Kinam!"

Viņš pārmezdams pakratīja galvu un sāka smieties savā basa balsī.

"Kina-Kina ir vecāks un. daudz netīrāks vīrs kā Telpass," Džoanna teica Šeldonam, "un droši vien desmitreiz nejaukāks par to. Bet, kungi, mēs pavisam esam aizmirsuši darbu. Jāpa­beidz reģistrēt strādniekus."

Atkal viņa pagriezās pret melno, kas stāvēja uz kāpnēm.

"Ogu, kad beigsi strādāt pie baltā saimnieka, tu iesi uz Not- Notu… Tagari, izskaidro viņam to. Kad viņš beigs strādāt, mēs viņu aizvedīsim uz Not-Notu. Mister Munster, vai atzīmējāt?"

"Bet jūs esat pārkāpuši strādnieku vākšanas noteikumus," Šeldons teica, kad visi mežoņi jau bija prom. ""Fliberti" un "Emīlija" kopā var vest vienā braucienā ne vairāk kā septiņ­desmit piecus strādniekus, bet jūs esat salīguši un atveduši pusotra simta. Ko tad teica Berents?"

"Viņš izlaida it visus, līdz pēdējam. Un, ko viņš teica, to lai jums pastāsta misters Munsters. Kaut ko līdzīgu, kā: "Lai esmu nolādēts" vai "Lai mani pakar". Bet nu es skriešu nomazgāties. Vai no Sidnejas atveda, ko es tur pasūtīju?"

"Jā. Jūsu lietas visas ir jūsu būdiņā," Šeldons atbildēja. "Bet pasteidzieties, brokastis jau gatavas. Dodiet man cepuri un jostu. Lūdzu, dodiet šurp. Es zinu, kur tās jānoliek. Tām ir viena vienīga vieta."

Viņa paskatījās uz to ātru, pētošu, gandrīz sievišķīgu ska­tienu un atvieglota uzelpoja, kad bija noņēmusi smago jostu.

"Vai zināt, man liekas, nekad vairs negribēšu nēsāt revol­veri," viņa teica, sniegdama Šeldonam savu jostu. "Droši vien man tagad sānos iespiesta vesela bedre. Nemūžam nebūtu do­mājusi, ka revolveris var tā nogurdināt un arī apnikt."

Šeldons nenovērsa no viņas acu, kamēr tā noskrēja pa kāp­nēm lejā uz savu būdiņu. Sētā viņa vēl pagriezās un sauca:

"Ak Kungs, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik labi un prie­cīgi jūtos, ka esmu atkal mājās!"

Kamēr viņa gāja uz savu niedrāju būdiņu, Šeldons raudzī­jās uz viņu, sekojot ar acīm līdz pat būdiņas durvīm, un pir­moreiz viņam ienāca prātā, ka Beranda un tā mazā būdiņa ir vienīgā vieta virs zemes, kuru viņa var saukt par savu "māju".

"Bet Bernets saka: "Velns lai parauj! Piedodiet, mis Lak- land, jūs esat pārkāpusi strādnieku vākšanas noteikumus un pati to labi zināt"," kapteinis Munsters stāstīja, kad viņi sēdē­ja uz balkona pie savām viskija glāzēm, gaidīdami Džoannu. "Bet viņa atbild: "Mister Bernet, vai jūs man varat parādīt noteikumus, ka aizliegts uzņemt pasažierus no kuģa, kas uz­skrējis sēklī?" - "Tas neattiecas uz šo gadījumu," viņš saka. "Nē, tas attiecas gan uz šo gadījumu. Tā jau taisni ir tā lieta," viņa atbild, "un lūdzu jūs ātrāk izlaist manus strādniekus. Ja gribat, varat par mani sūdzēties lordam komisāram, bet neaiz­mirstiet, ka trīs kuģi gaida jūsu atļauju doties tālāk, un, ja jūs viņus pārāk ilgi aizturēsiet, tad valdības prezidentam tiks iesniegta vēl viena sūdzība."

"Kaptein Munster, par to jūs atbildēsiet," Bernets man saka, pavisam jau noskaities, bet viņa tam vienkārši paskaidro: "Nē, tas nav pareizi. Es esmu nolīgusi "Emīliju", un kapteinis Munsters tikai izpilda manus rīkojumus." Ko gan Bernets lai būtu darījis? Viņš izlaida visus pusotra simta strādniekus, kaut "Emīlijai" ir tiesības vest tikai četrdesmit un "Fliberti" trīsdes­mit piecus."

"Bet es tomēr nesaprotu," Šeldons teica.

"Redziet, tā lieta bija tāda. Kad dabūjām "Martu" nost no sēkļa, mēs to aizvedām krastā, un, kamēr to izlaboja, kamēr ielika jaunu stūri un saveda kārtībā mastus, kamēr dabūja no mežoņiem atpakaļ kuģa piederumus un tā tālāk, mis Laklande paņēma no manis Sparrohoku un uzdeva viņam komandēt "Fliberti", dodama viņa rīcībā par palīgu Kurtisu, bet man Sparrohoka vietā atsūtīja Brāmsu, un mums bija jābrauc strādniekus vākt. Viss gāja ļoti labi; nēģeri nāca veseliem ba­riem. Tur taču gandrīz neviens pēc strādniekiem nav braucis. No "Skotijas Vadoņu" laikiem neviens kuģis nav drīkstējis braukt uz Pungapungas krastiem. Mēs jau bijām paguvuši vie­tējiem iedvest svētas Dieva bailes, un tie bija rāmi kā jēri. Sadabūjuši pilnu komplektu, braucām atpakaļ uz "Martu"…"

"Un domājām, ka tūliņ brauksim ar saviem melnajiem uz Tulāgu," Sparrohoks piebilda. "Bet nekā. Mis Laklandei nekad nav diezgan. "Es ņemšu tos uz "Martas"," viņa saka, "bet jūs brauciet atpakaļ un savāciet vēl vienu pilnu komplektu.""

"Es viņai saku, ka tā nevar," Munsters atkal turpināja, "es saku, ka "Martai" vēl nav tiesību vākt strādniekus. "Tiešām?" viņa jautā. "Ak tad nav?" Un sāk domāt."

"Bet es tūliņ sapratu, ka lieta būs darīta, ja jau viņa sāk prā­tot," Sparrohoks izsaucās. "Tā viņa vienmēr."

Munsters aizsmēķēja jaunu papirosu un turpināja:

""Vai redzat to sēkli?" viņa saka. "Garām tam tek straume, kas aiznesīs kuģi taisni pie sēkļa. Redziet, tur, kur ūdens bur­buļo? Laiks ir jauks, un sākas bēgums. Es no jums vairāk nekā neprasu, kā pagriezt kuģi mazliet slīpāk, kad brauksiet sēklim garām; straume jūs nesīs uz leju, un jūs lēni piebrauksiet pie sēkļa.""

""Kad tik mazi viļņi, tā lieta ir droša," viņa teica, kad kap­teinis gribēja protestēt," Sparrohoks atkal iejaucās stāstā. ""Varbūt cietīs tikai dažas vara plāksnes," viņa teica. Ai, kas tā par varenu sievieti!"

""Tad es paņemšu visus jūsu strādniekus uz "Martas", tā sakot, izglābšu viņus visus, un tas ir viss," viņa saka. "Pavisam vienkārša lieta, vai ne?" Munsters turpināja. ""Bet jūs," viņa saka, "izlaidiet vienu paisuma strēķi, jo otrs būs lielāks, tad no- celieties no sēkļa un brauciet pēc jaunas strādnieku partijas. Neviens likums jums nevar liegt vākt strādniekus, kad jūsu kuģi ir tukši." - "Bet likums," es saku, "aizliedz strādniekus mērdēt badā. jūs pati zināt, cik mums maz pārtikas, bet uz "Martas" nav nekā."

"Nu, vai zināt, kaptein Munster, par to nu gan nav ko rai­zēties," viņa atbild. "Ja es uzņemos sadabūt pārtiku astoņdes­mit četriem cilvēkiem, cik ir pie manis uz "Martas", tad jūs va­rat darīt to pašu. Bet nu brauciet drīzāk uz sēkli, kamēr vēl nav sācies vējš, jo tad viss var izjukt. Tiklīdz būsim uz sēkļa, es jums sūtīšu laivas. Uz redzi, kungi!""

"Un mēs izdarījām visu, ko viņa lika," Sparrohoks svinīgi sacīja, bet tūdaļ sāka smieties. "Mēs abi gluži glīti laidām uz priekšu, un es uzspiedu "Emīliju" uz sēkļa. "Brauciet atpakaļ!" kapteinis Munsters man sauc. "Jūs mani uzgrūdīsiet uz sēkļa." Viņš kliedza kaut ko vēl niknāku. Bet es nelikos ne zinis. Strau­me mani nesa taisni virsū "Emīlijai"; mēs sadūrāmies un abi glīti un mīlīgi nosēdāmies blakus uz sēkļa. Mis Laklande visus melnos aizveda uz "Martu", un lieta bija darīta."

"Bet kur jūs bijāt, kamēr pūta ziemeļrietumu vējš?" Šeldons jautāja.

"Langa-Langā. Tiklīdz sākās vējš, es braucu turp un visu nedēļu paliku tur, iepirkdams no vietējiem pārtiku saviem ļau­dīm. Kad iebraucām Tulāgā, viņa mūs tur jau gaidīja, sarunā­damās ar Bernetu. Šcldon, es jums saku, tā jaunkundze ir tīrais Dieva brīnums, tīrais brīnums."

Munsters atkal pielēja savu glāzi. Šeldons nemierīgi un ne­pacietīgi skatījās uz niedrāju būdiņu, bet Sparrohoks turpināja:

"Un cik viņa droša! Par viņu drošāks cilvēks vēl Zālamana salās nav redzēts. Ne sieviete, ne vīrietis. Būtu jūs redzējuši, kas notika krastā, kad piebraucām pie Pungapungas; sāka rībēt bungas, uz mums šāva šautenes, un visās malās bija redzami signālugunskuri. "Nu ir beigas!" kapteinis Munsters sacija. "Visa Malaita sacēlusies pret mums.""

"Jā, tā es teicu," kapteinis Munsters apstiprināja. "Un tā ari bija. Pat kurls būtu dzirdējis, kas tas bija par elles troksni."

"Bet viņa tam saka: "Kāds jūs zaķapastala!"" Sparrohoks turpināja. "Vēl neesam krastā, bet jūs jau esat galīgi nobijies. Vismaz pagaidiet, kamēr izmetīsim enkuru.""

"Jā, tā viņa sacīja!" Munsters iesaucās. "Un šie vārdi mani tā sadūšoja, ka vairs ne par ko nebēdāju. Mēs mēģinājām sūtīt krastā laivu, bet to sāka apšaudīt. Un visu laiku tie šāva uz mums, piekrastes krūmājos paslēpušies."

"Mēs nebijām tālāk no krasta, kā kādu ceturtdaļjūdzi," Sparrohoks paskaidroja, "un stāvoklis bija nejēdzīgi grūts. "Jūs nedrīkstat uz viņiem šaut, vienīgi tad, ja tie gribēs sēsties laivās un braukt mums virsū," mis Laklande mums pavēlēja. Bet to šie nelieši nemaz nedomāja darīt. Tie tikai sēdēja, krūmos paslēpušies, un lādēja mums virsū. Naktī mēs uz "Fliberti" no­turējām kara padomes sēdi. "Mums jāsagūsta ķīlnieks," mis Laklande sacīja."

"Jā, tā vienmēr rakstīts grāmatās," es viņai ironiski atbildēju, domādams, ka viņa sapratis, cik tas muļķīgi, un tādēļ atteiksies no savas neprātīgās iedomas," Munsters pārtrauca savu stūr­mani. "Bet viņa man saka: "Pilnīgi pareizi. Bet vai jums nekad nav gadījies piedzīvot, ka dzīvē daudzreiz notiek gluži kā grā­matās?" Es pakratīju galvu. "Nu, tad jums vēl nav par vēlu šo to pamācīties," viņa saka. "Es jums ko teikšu," es tai atbildu, "lai mani vai pakar; bet nekad nebūšu ar mieru nakts laikā braukt gūstīt nēģeri tādā nolādētā vietā, kā Pungapunga.""

"Jūs neteicāt vis "lai mani pakar", bet "lai tad esmu uz mū­žu nolādēts"," Sparrohoks pārlaboja viņa vārdus.

"Bet viņa tūdaļ atbild: "Neviens jūs nelūdz braukt uz kras­tu!"" Sparrohoks smīnēdams turpināja. "Viņa pateica: "Un, ja brauksiet uz krastu bez manas atļaujas, jūs iedzīvosieties nepa­tikšanās, vai saprotat, kaptein Munster?""

"Kurš te no mums stāsta, jūs vai es?" saniknotais kapteinis bargi pārtrauca stūrmaņa stāstu.

"Vai viņa tā neteica?"

"Nu, teica jau teica, ja jau jums tik ļoti gribas to zināt. Bet, ja jau mēs visu te stāstām, tad nebūtu par ļaunu, ja pie tās pa­šas reizes jūs pateiktu, ko viņa jums teica, kad paziņojāt, ka pat par divkāršu algu nebrauksiet Pungapungas krastā strādniekus vākt."

Jau tā sārtā Sparrohoka seja kļuva gluži sarkana, un, kaut arī viņš pūlējās palikt vienaldzīgs, tomēr sāka smieties un šķo­bīt seju.

"Nu, stāstiet taču tālāk," Šeldons lūdza, un Munsters turpi­nāja:

"Viņa saka: "Mums vajag panākt, lai melnie sajūt cienību pret mums un mūsu spēku. Citādi nekas neiznāks. No paša sā­kuma mums jāpanāk, ka tie zemojas mūsu priekšā. Es šonakt braukšu krastā un sagūstīšu pašu melno Kina-Kinu. Es ne­prasu, kuram no jums pietiktu drosmes braukt man līdzi, jo visas lomas jau esmu sadalījusi. Es ņemšu līdzi savus taitiešus un vienu no baltajiem." - "Tas baltais, protams, būšu es," es viņai saku, jo biju jau tā iededzies, ka būtu ar mieru iet vai pa­šā ellē. "Nebūt nē," viņa atbild. Jums es uzticu rezerves laivu. Kurtiss sargās mūsu laivu, un Faulers nāks man līdzi. Brāmss paliks uz "Fliberti" un Sparrohoks uz "Emīlijas". Mēs brauk­sim vienos naktī."

Nudien, sēdēt tai rezerves laivā bija visnejēdzīgāk. Nekad nebūtu domājis, ka nekā nedarīt ir tik ļoti grūti. Es apstājos asu piecdesmit no krasta, bet viņu laiva brauca tālāk un drīz pazuda piekrastes krūmājos. Bija tik tumšs, ka nekā nevarēja redzēt… Vai jūs, Šeldon, atceraties mazo, pērtiķim līdzīgo nēģeri, "Fliberti" pavāru? Izrādās, ka viņš pirms divdesmit gadiem bijis "Skotijas Vadoņu" kuģapuika, bet, kad visi komandas ļaudis noslepkavoti, viņš sagūstīts un aizvests uz Pungapungu verdzībā. Mis Laklande to dabūja zināt un ņēma viņu līdzi par ceļa rādītāju, par ko viņš dabūja puskasti tabakas…"

"Bet sākumā tikko nenomira aiz bailēm, kad dabūja zināt, kas šim jādara," Sparrohoks piebilda.

"Neesmu redzējis nekā melnāka par Pungapungas krasta krūmājiem. Tik ilgi skatījos tajos, kamēr man vai acis sprāga no pieres laukā, tad sāku skatīties zvaigznēs un klausīties viļņu šalkoņā. Kaut kur ierējās suns. Vai atceraties, Sparrohok? Es sastingu kā beigts, kad tas nelabais sāka riet. Bet drīz tas ap­klusa; acīmredzot nebija rējis mūsējos. Klusums kļuva vēl smagāks un krūmāji vēl melnāki, un es tikko noturējos, gan­drīz sāku saukt Kurtisu, kas kļuva pie laivas krastā. Man tā gribējās pārliecināties, vai tik neesmu vienīgais baltais, kas palicis dzīvs.

Pēkšņi iesākās tracis. To jau varēja gaidīt, bet es tomēr no­drebēju. Nekad savā mūžā nebiju dzirdējis tik šausmīgu trok­sni. Acīmredzot visi nēģeri panikā skrēja uz mežu, tā sakot, at­pakaļ neskatīdamies un nemaz nepūlēdamies uzzināt, kas no­ticis. Un taitieši tiem uz pēdām dzinās pakaļ, šaudami gaisā un mežonīgi kliegdami. Un atkal, tikpat pēkšņi, iestājās klusums. Varēja tikai dzirdēt, kā raud daži bērni, kas bēgot bija pamesti vieni.

Tad es izdzirdu krastā soļus, airu klaudzienus un mis Lak- landes smieklus. Es sapratu, ka viss beidzies labi. Mēs atgriezā­mies uz kuģa, neizšāvuši neviena īsta šāviena. Taču viņa pierādīja, ka dzīvē notiek gluži kā grāmatās. Velns lai parauj! Vecais Kina-Kina visā savā godībā sēdēja viņas laivā, aiz bai­lēm drebēdams un kā pērtiķis murkšķēdams. Tālāk jau viss ritēja kā pa diedziņu. Kina-Kina vārds mežoņiem ir likums, bet Kina-Kina bija līdz nāvei nobiedēts. Visu laiku, kamēr stā­vējām Pungapungas krastā, viņš bija mūsu gūstā un sūtīja uz krastu savas pavēles un rīkojumus…

Kina-Kinas sagūstīšana mums noderēja arī citādā ziņā. Mis Laklande pavēlēja, lai viņš liek savējiem atnest atpakaļ visu, ko viņi bija nozaguši no "Martas". Un mums katru dienu nesa kompasus, blokus, buras, tauvas, medikamentu kārbiņas, fla­gas, signalizētājus, vārdu sakot, viņi atnesa atpakaļ it visu, iz­ņemot pārtiku, kas sen jau bija mežoņu vēderos. Protams, mis

Laklande ikreiz tiem deva pa druskai tabakas, lai viņiem pavi­sam nesaplaktu dūša."

"Ne jau tabaku vien," Sparrohoks iesaucās. "Par lielo grot- buru viņa tiem diedelniekiem iedeva veselas piecpadsmit arši- nas katūna, par hronometru - divas pakas tabakas, bet par simt asis garo, gluži jauno pieccollīgo tauvu tie dabūja nazi, kas maksā taisni vienpadsmitarpus pensu. Vecais Kina-Kina drebēt drebēja viņas priekšā un darīja visu, ko viņa tam lika… Ā, tur jau nāk viņa pati!"

Viņu ieraudzījis, Šeldons gluži samulsa. Klausīdamies par viņas drošsirdību pie Pungapungas, viņš to iedomājās tādu, kā bija paradis redzēt: no logu aizkariem šūtos brunčos, vīriešu kreklā, kas bija pāršūts par blūzi, salmu pastalās, kovboja cepurē un katrā ziņā ar revolveri aiz jostas. Bet nu viņa bija ģērbusies Sidnejā pirktās drēbēs un izskatījās pavisam citāda, - vienkāršos bruncīšos un vienkāršā blūzītē viņas graciozā, slaidā figūra izskatījās sievišķīgi daiļa, un tas Šeldonam bija pa­visam kas jauns. No brunču apakšas bija redzamas brūnas kur­pītes, kas paspīdēja, viņai nākot pāri pagalmam, un kājās bija brūnas ažūra zeķes. Jaunajā apģērbā viņa it kā pēkšņi bija kļu­vusi par īstu sievieti, un Šeldonam nu bija trīskārt lielāks brī­nums par pasakainajiem piedzīvojumiem, ko viņam tikko stāstīja.

Kad viņi sēdās pie galda, viņš manīja, ka Munsters ar Spar- rohoku nav mazāk pārsteigti kā viņš. Nebija vairs ne jausmas no viņu biedriskās izturēšanās pret to, - tie uzreiz bija kļuvuši neparasti pieklājīgi un bezgala godbijīgi.

"Nu man ir rokā jauna vieta," Džoanna teica, viesiem ka­fiju ieliedama, "vecais Kina-Kina droši vien savu mūžu mani neaizmirsīs, un es varēšu Pungapungas krastā vākt strād­niekus, kad vien man iepatiksies. Huvutā es runāju ar Morganu. Viņš ar mieru ņemt tūkstoš strādnieku un maksāt par katru četrdesmit šiliņu… Vai es jums jau teicu, ka izņēmu apliecību, ka "Martai" ir tiesības vākt strādniekus? Jā, viss ir nokārtots, un "Marta" var uzņemt ik braucienā pa astoņ­desmit cilvēku."

Šeldons rūgti pasmaidīja. Apburošā sieviete Sidnejas ap­ģērbā, kas tikko nāca pār pagalmu, atkal izgaisa, un no jauna viņš redzēja savā priekšā agrāko zēnu.

19

ATŅEMTĀ ROTAĻLIETIŅA

"Nu, redziet nu," Džoanna teica un nopūtās, "es jums pa­rādīju, cik enerģiski amerikāņi prot strādāt un ar kādiem pa­nākumiem, bet jūs atkal man liekat visādus šķēršļus ceļā."

Bija jau pagājušas piecas dienas kopš viņas pārbraukšanas, un viņa ar Šeldonu stāvēja uz balkona un skatījās uz "Martu", kas uzvilka enkuru un devās jūrā, stingri turēdamās līdzi vē­jam. Šais piecās dienās Džoanna ne reizes neieminējās par savu sirsnīgāko vēlēšanos, kaut Šeldons, kā grāmatā lasīdams visu, kas notiek viņas sirdī, jau reizes divdesmit bija manījis, kurp viņa virza sarunas, cerēdama, ka viņš aicinās uzņemties vadīt "Martas" komandu. Bet skaidri viņa nekā neteica, jo gribēja, lai Šeldons pats saka galavārdu. Atrast "Martai" kapteini bija ļoti grūti. Džoanna cītīgi sargāja "Martu" un rūpējās par to, un neviens no kandidātiem, kurus Šeldons ieteica, nevarēja apmierināt viņas prasības.

"Olsons? Varbūt "Flibertam" viņš derētu, ja es ar saviem matrožiem to šad un tad remontēšu, kad kuģis būs nekopts. Bet viņam uzticēt "Martu"? Nemūžam."

"Un Munsters? Iā, tas laikam būtu vienīgais cilvēks visās Zālamana salās, kuram vēl varētu "Martu" uzticēt. Bet kāda vi­ņam pieredze? Viņš taču nogremdēja "Umbavu", kur noslīka simt četrdesmit cilvēku. Viņš bija sargu priekšnieks un apzi­nīgi neizpildīja savus pienākumus. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņu padzina no vietas."

"Kristiāns Jongs nekad nav lielu kuģi vadījis. Turklāt mēs jau viņam nevaram tik daudz samaksāt, cik viņš nopelna ar "Minervu". Sparrohoks ir ļoti labs, bet var izpildīt tikai to, ko cits viņam uzdod. Viņš ir krietns jūrnieks, bet viņam pašam nav ne mazākās uzņēmības un ierosmes, un viņš pavisam ne­prot komandēt. Es jums saku, man visu laiku bija jādreb, kad nodevu "Fliberti" viņa vadībā."

Un tā gāja ari turpmāk: pret katru kandidātu viņai bija daudz un dažādu iebildumu, un Šeldons pie sevis nobrīnījās, cik pareizi viņas spriedumi un raksturojumi. Reizes divdesmit viņa to gandrīz piespieda atzīt, ka viņa, pēc visa spriežot, tie­šām ir vienīgais cilvēks Zālamana salās, kas varētu komandēt "Martu". Bet katru reizi viņš laikā apķērās, un Džoannai lep­nums neatļāva minēt pašai savu kandidatūru.

"Ja kāds prot labi vadīt laivu, tas vēl nenozīmē, ka viņš būs arī labs kapteinis," viņa reiz teica, atbildēdama uz kādu no viņa argumentiem. ""Martas" kapteinim jābūt enerģiskam, uzņēmīgam un ar ļoti plašu skatu…"

"Bet ja jūsu taitieši būs uz kuģa…" Šeldons gribēja izmē­ģināt jaunu argumentu.

"Neviena taitieša uz kuģa nebūs," viņa tūdaļ atbildēja. "Mani ļaudis paliks pie manis. Vai var zināt, kad un kur man viņi būs vajadzīgi? Ja es būšu uz kuģa, tad arī viņi būs tur, bet, ja es būšu krastā, viņi būs pie manis. Viņiem arī te, plantācijā, darba diezgan. Vai esat redzējis, kā viņi cērt kokus? Katrs no viņiem atsver pusduci jūsu cilvēkēdāju…"

Bet saruna tomēr beidzās ar to, ka Džoanna, stāvēdama uz balkona līdzās Šeldonam un smagi nopūzdamās, skatījās, kā "Marta" dodas jūrā ar no Savo salas ataicinātā vecā Kinrosa komandu.

"Kinross ir par daudz veca manta," viņa teica mazliet sku­mīgi un rūgti. "Nešaubos, ka viņa rokās "Marta" ir drošībā, ka viņš to nekad nenogremdēs aiz vieglprātības vai neuzmanības. Tikai viņš ir par daudz bailīgs un nevainīgs kā bērns, bet ne­vainīgie kapteiņi savus kuģus nogremdē tikpat bieži kā pārāk straujie un pārdrošie. Kinross kādā jaukā dienā nogremdēs "Martu" tādēļ, ka viņu varēs glābt, vairs tikai ķeroties pie pē­dējā salmiņa, bet viņam būs bailes to darīt. Es tādus cilvēkus pazīstu. Viņi baidās krietna vēja, kas divdesmit stundās tos aizvestu līdz brauciena mērķim, un tie kavējas, gaida, kamēr jūra kļūs pavisam rāma, un kuģim veselu nedēļu jāpaliek uz vietas. Protams, kad viņš vadīs "Martu", mums no tās būs ie­nākumi, bet daudz, daudz mazāki, nekā tā ienestu, ja kuģi va­dītu krietns kapteinis."

Viņa apklusa un, laiciņu ne vārda neteikusi, pietvīkušu seju un mirdzošām acīm raudzījās, kā burinieks aizbrauc no krasta.

"Kungs! Tā jau ir īsta ūdens nāra! Paskatieties tikai, kā viņa šķeļ ūdeni, un vēja taču gandrīz nemaz nav; tās apakša nav vis no skārda, bet īsta vara. Kad mēs to Pungapungā remontējām, es liku to nopulēt ar kokosa čaulām. Izrādās, ka agrāk viņa braukājusi jūras kaķu medībās, pirms to nopirkuši fon Bliks un Tjudors. Un šie kuģi vienmēr bijuši labi braucēji, tie iet ļoti ātri, jo Sibīrijā bija jābēg no Krievijas karakuģiem. Nudien, ja es būtu zinājusi, ka Huvutā mani gaida tāda laime, kā nopirkt "Martu" par nepilniem trīs simtiem dolāru, nekad nebūtu pa­likusi par jūsu kompanjonu. Tad es tagad varētu pati vadīt savu kuģi."

Šeldonam bija jāpiekrīt, ka viņai taisnība… To, ko viņa pa­veikusi, tā būtu paveikusi arī tad, ja nebūtu viņa kompanjons, jo "Martas" izglābšanā viņam nebija nekādu nopelnu. Gluži viena, ne ar vienu neapspriezdamās, viņa droši ķērās pie iece­rētā un sekmīgi to īstenoja, kaut visi huvutieši ņirgājās par viņu un kaut viņai bija jāiztur tādu vīru konkurence kā Mor- gans un Rafs.

"Jūs panākat, ka cilvēks jūtas tā, it kā viņš būtu bērnam at­ņēmis rotaļlietiņu," viņš teica, gandrīz nožēlodams savu iztu­rēšanos pret Džoannu.

"Un bērns nu raud," viņa atbildēja, uz viņu paskatīdamās; viņš pamanīja, ka viņas lūpas tiešām dreb un acis ir valgas. "Tas pats zēns," viņš nodomāja, "puisēns, kas raud pēc at­ņemtā kuģīša. Un reizē arī brīnišķīga sieviete! Kāda pretruna!" Viņam neviļus ienāca prātā, vai viņš to tāpat mīlētu, ja viņa būtu tikai sieviete, ja viņā nebūtu nekā no zēna? Un saprata, ka viņš to mīl tieši tādu, kāda viņa ir, un kāda tā nebūtu, ja viņā nebūtu pa pusei sieviete, pa pusei zēns…

"Bet bērns vairs neraudās," Džoanna turpināja. "Tās bija pēdējās raudas. Ar laiku jūs tik un tā "Martu" nodosiet savam kompanjonam, ja vien vecais Kinross to neizputinās. Es to zinu, esmu par to pārliecināta un jums vairs neuzmākšos. Bet es ceru, jūs saprotat, kā man ap sirdi. Es taču pret "Martu" ne­izjūtu to, ko pret kuru katru kuģi, kuru es būtu vienkārši nopirkusi vai uzbūvējusi. Es viņu izglābu, dabūju nost no sēkļa, tā sakot, atņēmu bargajai jūrai, kad prātīgie domāja, ka par to riskanti maksāt pat piecdesmit piecas mārciņas. "Marta" ir mana, pilnīgi mana. Ja nebūtu manis, viņas vairs nebūtu pasaulē. Nebūtu pagājušas ne trīs stundas, kad ziemeļ­rietumu vējš to būtu galīgi saplosījis. Un es taču braucu ar viņu, dabūju pati pārliecināties, kas tas par varenu burinieku. Kā tas klausa stūrei, cik brīnišķīgi pagriežas pēc katras koman­das! Ar viņu nemaz nav pārlieku jānopūlas, nav jāmanevrē ar burām. Pagriez tik stūri, un "Marta" iet, kurp vajadzīgs, kā zirgs, kam labi pievilkta pavada. Un ar viņu taču var pabraukt arī atpakaļ, kā ar īstu tvaikoni. Es to pie Langa-Langas izmēģi­nāju. Tas bija kas brīnišķīgs… Protams, jūs jau esat vienaldzīgs pret kuģiem, jūs tos tā nemīlat kā es, un viss, ko es stāstu, droši vien jums liekas smieklīgs. Bet es zinu, ka reiz tomēr vadīšu "Martu", es zinu to. Esmu par to pārliecināta."

Šeldons neatbildēja, bet acumirkļa jūtu uzplūdā uzlika savu roku uz viņas rokas, kuru tā bija nolikusi uz balkona margām; bet uz viņa rokas spiedienu atbildēja tikai puisēns, puisēns, kas raud par atņemto kuģi. Viņš to neapšaubāmi zināja un pēkšņi it kā atsala. Nekad viņš nebija atradies tik tuvu viņai kā šai brīdī, un tomēr nekad viņa nebija bijusi tik tāla viņam. Diezin vai viņa maz saprata, kas tā tāda par roku. Viņai tā vienkārši bija kāda roka, kas grib viņu mierināt, vislabākajā gadījumā tā viņai šķita drauga roka.

Viņš atrāva savu roku un samulsis aizgāja malā.

"Vai! Kādēļ viņš nav uzvilcis ieslīpo trīsstūru buru?" Džo­anna uztraukta teica. "Tad "Marta" tādā vējā varētu iet pilnā gaitā. Bet es pazīstu tādus cilvēkus kā Kinross, viņš ir no tiem kapteiņiem, kas trīs dienas var braukt ar sarēvētām burām, gaidot vēju, kas pat nedomā nākt. Vai tas ir prātīgi? Kā ne, ir jau gan, tikai pārāk bīstami."

Šeldons steigšus piegāja pie viņas.

"Nekas, nebēdājieties," viņš teica. "Jūs varat braukt ar "Martu", cik jums tīk… Ja gribat, kaut uz Malaitu."

Tā bija liela piekāpšanās no viņa puses, un viņš juta, ka tas nav prātīgi. Tādēļ jo vairāk to pārsteidza viņas atbilde:

"Kad vecais Kinross vada kuģi? Nē, pateicos. Viņš mani novestu līdz pašnāvībai. Es nevarētu mierīgi noskatīties, kā viņš rīkojas ar "Martu". Es kristu histērijā. Es savu kāju nesperšu uz "Martas", ja pati to nevadīšu. Esmu tāds pats jūr­nieks kā mans tēvs, bet viņš nevarēja ciest, ja kāds neprata ar kuģi rīkoties. Vai jūs redzējāt, kā Kinross uzvilka enkuru? Tas bija briesmīgi! Droši vien senlaiku Noass prata labāk vadīt savu šķirstu."

"Lai nu kā, bet brauciena mērķi jau viņš šā vai tā sasniegs," Šeldons smaidīdams atbildēja.

"Noass jau arī sasniedza."

"Nu, tas jau ir galvenais."

"Jā, ja dzīvojam pirms ūdensplūdu laikiem."

Atkal viņa skumji paskatījās uz "Martu", tad pagriezās pret Šeldonu.

"Te visi, vai gandrīz visi, ir pavisam savādi ļaudis, kas attie­cas uz jūrniecību. Kristiāns Jongs vēl nekas, arī Munsteram ir, tā sakot, jūrnieka ķēriens, un vecais Nilsens, kā stāsta, arī esot tīri labs jūrnieks. Bet citi, kurus redzēju… Ne enerģijas, ne prasmes, pat jūrnieka pašlepnuma tiem nav. Ka tik izdarīts, ka tik brauciens galā, bet kā un cik ilgā laikā, to tikai Dievs zina! Bet es jums kādreiz rādīšu, kā ar "Martu" jārīkojas. Es uzvilkšu enkuru un izbraukšu jūrā tik ātri un tik skaisti, ka acis vien iepletīsiet. Un es to apturēšu Huvutas ostā, neizmetot enkuru un nenosienot kuģi."

Viņa ievilka elpu un pēkšņi sāka skaļi smieties, viņa smējās pati par sevi, par savu dedzību.

"Redziet, kā Kinross uzvelk ieslīpo buru," Šeldons mierīgi teica.

"Tas nevar būt!" viņa neticīgi iesaucās un skrēja paņemt tālskati.

Kamēr viņa ar tālskati noraudzījās kapteiņa manevros, Šel­dons pēc viņas sejas izteiksmes saprata, ka Kinrosam diezin kā neveicas.

"Taču neprata," viņa teica. "Nu mēģina otrreiz… Un tādam cilvēkam jūs uzticējāt tik burvīgu kuģi kā "Marta". Nē, es vairs negribu skatīties. Iesim labāk istabā un izspēlēsim biljarda par­tiju. Tad apseglošu zirgu un jāšu šaut baložus. Vai jāsiet man līdzi?"

Pēc stundas, kad tie izjāja no nama sētas, Džoanna seglos vēl pēdējo reizi pagriezās paskatīties uz "Martu", no kuras vairs bija saredzams tikai neliels punktiņš apvāršņa malā.

"Tad ta Tjudoram būs brīnums, ka "Marta" pieder mums," viņa smējās. "Iedomājieties tikai! Ja viņš neatradīs zeltu, tad būs jāpērk tvaikoņa biļete un jādodas no šejienes prom."

Smiedamās viņa izjāja pa vārtiem. Bet pēkšņi aprāva smieklus un apturēja zirgu. Šeldons aši paskatījās uz viņu un ieraudzīja viņas sejā te oranžus, te zaļus plankumus.

"Drudzis," viņa teica. "Jāgriežas atpakaļ."

Kad tie jau bija mājās, Džoannu sāka kratīt drudzis, un Šel­donam vajadzēja viņai palīdzēt nokāpt no zirga.

"Cik smieklīgi, vai ne?" viņa teica, un tai klabēja zobi. "Gluži kā jūras slimība… nav nekā bīstama, bet ārkārtīgi ne­patīkama sajūta, kamēr pāriet. Es iešu atgulties. Atsūtiet Noa- Noa vai Vaijaberi, un lai Ornfairi uzvāra ūdeni. Pēc stundas ceturkšņa droši vien zaudēšu samaņu. Bet pievakarē viss jau būs pārgājis. Man vienmēr tā iet: iesākas ļoti strauji un stipri, bet drīz pāriet. Cik žēl, ka nedabūju pašaut baložus. Pateicos, nepūlieties."

Šeldons izpildīja visu, ko viņa lūdza, pats atnesa viņai pu­deles ar karstu ūdeni, tad apsēdās uz balkona, velti pūlēdamies lasīt vecās Sidnejas avīzes, kuru viņam atveda veselu paku. Ik pa brīdim viņš pārtrauca lasīšanu un raudzījās uz niedrāju bū­diņu, kur viņa gulēja. Jā, ļaudīm taisnība: Zālamana salas nav īstā vieta sievietēm.

Viņš sasita plaukstas un pavēlēja Lalaperu:

"Steidzies uz strādnieku teltīm un ved šurp visas melnās Marijas, visas, cik vien tur viņu ir!"

Pēc brīža viņa priekšā nostājās visas Berandas sievietes - pavisam divpadsmit nēģerietes. Uzmanīgi tās apskatījis, viņš izraudzījās vienu un samērā glītu, kurai uz miesas nebija re­dzamas nekādas ādas slimības.

"Kā tevi sauc? Sangvi?" viņš jautāja.

"Nē, es esmu Mahua," viņa atbildēja.

"Labi, Mahua. Tev vairs nebūs pusdienas jāvāra. Tu tagad kalposi baltajai Marijai. Tu paliksi pie viņas visu laiku. Vai saprati?"

"Sapratu," viņa norūca un, paklausīdama viņa mājienam, aizgāja pie Džoannas uz niedrāju būdiņu.

"Nu, kā?" Šeldons vaicāja Vaijaberi, kas tikko iznāca no bū­diņas.

"Baltā Marija ir ļoti slima," Vaijaberi atbildēja. "Viņa visu laiku daudz runā. Visu laiku par lielo burinieku."

Šeldons pakratīja galvu; viņš saprata, ka "Martas" zau­dējums bija atstājis uz Džoannu tik lielu iespaidu, ka viņai piemeties drudzis. Tas ir - drudzis jau būtu tik un tā sācies, bet bēdas to paātrināja. Viņš aizsmēķēja papirosu; tad, vērīgi lūko­damies dūmu lokos, nejauši atcerējās savu māti - anglieti - un savā nodabā jautāja: vai viņa saprastu, ka viņas dēls mīl mei­teni, kas saslimst, ja tai neatļauj būt par kapteini uz kuģa, kas braukā pa cilvēkēdāju salām?

20

VĪRIEŠU SARUNA

Mīlas lietās vispacietīgākais cilvēks kļūst nepacietīgs. Un Šeldons bija līdz ausīm iemīlējies. Reizes divdesmit viņš sauca sevi par ēzeli un pūlējās apspiest savu mīlu, domājot par kaut ko citu; bet atkal un atkal viņa domas atgriezās pie Džoannas.

Viņa tam bija kā bezgala sarežģīta problēma, un dienām no vietas viņš lauzīja galvu, domādams, kā vislabāk viņai piekļūt.

"Maigās mīlas mākslā" viņš bija pavisam nepraša. Tikai vienu reizi savā mūžā viņš bija iemīlējies, bet arī toreiz inicia­tīva bija vairāk viņas, nekā viņa rokās, un nevarētu teikt, ka viņš būtu ieguvis lielu pieredzi. Bet šoreiz bija pavisam citādi, pie tam apstākļi bija ļoti sarežģīti un grūti (tā viņš vismaz pats uzskatīja), jo tagad viņš mīlēja meiteni, kas negribēja pat domāt par precēšanos un kurā bija maz kā sievišķīga; jau domājot vien par laulības dzīvi, viņa sajuta šausmas; viņa jūs­moja par brīnišķīgiem piedzīvojumiem un aizrāvās ar zē­niskām pārgalvībām. Viņš mīlēja meiteni, kas bija pilnīgi normāla un vesela, bet pavisam nepieauguši, un vīrs viņai šķita tikai kavēklis dzīves ceļā.

Kā viņai piekļūt? Viņš zināja, ka viņa fanātiski mīl brīvību un necieš nekādus ierobežojumus, ne mazāko patvarību pret sevi. Neviens vīrietis neiekarotu viņas sirdi, apskaujot to. ja kāds to mēģinātu, viņa aizlaistos kā izbiedēts putns. Šeldons skaidri saprata, ka taisni to viņš nedrīkst darīt. Tikai nepie- skarties viņai! Viņa rokas spiedienam jāpaliek tādam pašam, kāds tas bijis līdz šim, - tas var būt tikai draudzīgs. Lai Dievs pasargā, ja viņš kaut kā izrādītu viņai savas jūtas. Tātad atliek vienīgi - runāt ar viņu. Bet ko lai viņai saka? Runāt uz viņas sirdi? Bet viņas sirdī taču nav mīlas. Uz viņas prātu? Bet viņai taču ir bērna prāts. Viņai bija viss sievietes daiļums un bur­vība, bet viņas prāts, cik viņš noprata, nebija sievietes, bet zē­na prāts. Un tomēr viņam jārunā, jo šā vai tā viņu attiecības jā­noskaidro, jāierosina, lai viņa sāk domāt par laulību un mīlu.

Pa plantāciju jādams, viņš, saraucis pieri, daudz un ilgi do­māja par to, gatavodamies pirmajam uzbrukumam; desmi­tiem reižu viņš izgudroja visādus gudri viltīgus plānus, kā iesākt runāt par šo delikāto lietu, bet ik reizes, kad bija klāt iz­šķirošais brīdis, kaut kas atkal iztraucēja un saruna aizvirzījās pavisam uz citu pusi, ko viņš nemaz nebija paredzējis. Bet reiz kādu rītu viņam likās, ka pienācis izdevīgs brīdis. Viņi runāja, ka var sagaidīt preču tarifa pazeminājumu, un Džoanna teica:

"Man tā gribētos, kaut Berandai labi klātos, tā ir mana sir­snīgākā vēlēšanās."

"Vai gribat, lai pasaku jums, kāda ir mana sirsnīgākā vēlē­šanās?" Šeldons strauji jautāja. "Vissirsnīgākā, par kuru vien­mēr domāju … sapņoju."

Viņš apstājās un izteiksmīgi raudzījās uz viņu, bet no viņas sejas izteiksmes nojauta, ka viņa nesaprot, kas tā varētu būt par vēlēšanos, un sagaida apmēram tādu pašu vēlēšanos kā savējo.

"Nu, nu, sakiet, es klausos," viņa mazliet nepacietīgi teica, uztraukdamās, ka viņš tik ilgi neko nesaka.

"Protams, es arī vēlos, lai Berandai klājas labi," viņš turpi­nāja, "bet tā ir mana otra vēlēšanās. Man ir cita, daudz lielāka, daudz svarīgāka vēlēšanās, lai… lai… jūs un mani pie Berandas sien daudz ciešākas saites nekā tīri veikalnieciskas attiecības vien… Vārdu sakot, mana vēlēšanās ir, lai jūs kādreiz, kad bū­siet ar mieru, kļūtu mana sieva."

Viņa pietrūkās kā odzes dzelta. Viņas seja nobāla, bet nevis aiz meitenīga mulsuma, bet aiz dusmām, kas iezibējās viņas acīs.

"Tagad - tagad, kad esmu tik daudz jau sasniegusi!" viņa uzbudināta iesaucās. Bet tad pēkšņi viņas balss kļuva mierīga, un viņa sāka runāt auksti un lietišķi, kā droši vien Huvutā ru­nāja ar Morganu un Rafu: "Klausieties, mister Šeldon. Man nav nekā pret jums. Jūs man pat patīkat, kaut arī esat konser­vatīvs, lēns un smaga rakstura kungs. Bet saprotiet taču reiz par visām reizēm, ka nebraucu uz Zālamana salām precēties. Ap­precēties ļoti labi varēju arī savā dzimtenē, tādēļ vien man ne­bija vērts braukt desmit tūkstošiem jūdžu. Es gribu pati saviem spēkiem izlauzt sev dzīvē ceļu, tā, lai tas būtu mans pašas ceļš.

Tādēļ es atbraucu šurp. Ja es apprecētos, ar to nepavisam nebūtu sasniegts mans mērķis. Laulība nav mans ceļš. Dažām sievietēm tas varbūt ir visai svarīgi, tikai ne man. Es jums ļoti pateicos. Un, kad runāju par preču tarifu, tad nevēlos, lai pie manis nāk ar mīlestības apliecinājumiem. Un bez tam, bez tam…"

Viņa apklusa, un, kad tā atkal turpināja, viņas balsi bija kaut kas lūdzošs. Šeldons, to sajutis, bija gandrīz ar mieru at­zīties, ka ir visrupjākais kustonis.

"Vai tad jūs neredzat? Tas taču izjauks visu darījumu, un stāvoklis kļūs pilnīgi neciešams… Bet es… es… tā mīlēju mūsu tīri veikalniecisko sadarbību un biju tik lepna uz to! Vai tiešām jūs nesaprotat? Ja jūs būsiet mans kavalieris, tad taču es nevaru kļūt jūsu kompanjons. Un es biju tik laimīga…"

Viņas acīs bija vilšanās asaras, un viņa norija asaru kamolu, kas žņaudza kaklu.

"Es jūs jau brīdināju," viņš drūmi teica. "Tik nedabiskas at­tiecības starp vīrieti un sievieti nevar ilgi pastāvēt. Es jums to teicu jau no paša sākuma."

"Ak jā. Nu es ļoti labi saprotu, kādi bija jūsu nolūki." Atkal viņa runāja ar dusmām, un sievišķīgi lūdzošā pieskaņa viņas balsī izgaisa. "Jūs bijāt ļoti viltīgs. Jūs paguvāt mani brīdināt no visiem Zālamana salu vīriešiem, protams, izņemot jūs pašu."

Tas bija pliķis sejā, kas smagi trāpīja Šeldona sirdī. Džoan­nas pārmetums bija pa daļai dibināts, un tomēr tas bija tik bezgalīgi netaisns. Viņa juta, ka sitiens trāpījis tieši mērķī, un tai acīs iemirdzējās uzvaras uguntiņas. Šeldons saprata, ka tam izaicinājums jāpieņem, un viņš to darīja.

"Piedodiet, bet jūsu uzskati ir pārāk vienpusīgi," viņš teica. "Kamēr jūs nebijāt te, man klājās itin labi. Vismaz nekad ne­bija jādzird tādi apvainojumi, neviens mani nesauca par ne­lieti, kā jūs tikko darījāt. Lūdzu, es jūs neaicināju uz Berandu, neaizmirstiet to. Es nesaucu jūs šurp un nelūdzu, lai paliekat te. Tieši tādēļ, ka jūs te palikāt, nu radies jums nepatīkams stā­voklis. Jūs bijāt man kā kārdinātājs un nu vainojat mani! Es nemaz negribēju, lai jūs paliekat. Toreiz es jūs vēl nemīlēju. Mana vēlēšanās bija, lai jūs brauktu uz Sidneju, no kurienes tad varētu braukt atpakaļ uz Havaju, uz savu dzimteni. Bet jūs gribējāt palikt te. Jūs faktiski…"

Viņš apstājās, meklēdams saudzīgāku vārdu nekā tas, kas tam patlaban bija uz mēles, bet viņa pati pabeidza, ko viņš gri­bēja teikt:

"Pati jums uzbāzos, ja? To jūs gribējāt teikt?" viņa iesaucās pietvīkušiem vaigiem un lielā niknumā. "Nu, sakiet, sakiet. Nemeklējiet vārdus. Varat neraizēties par manu pašlepnumu."

"Nu labi, nemeklēšu ar' un teikšu jums vaļsirdīgi," viņš cieši un noteikti atbildēja, apzinādamies, ka saruna var kļūt par tīri puicisku plēšanos. "Jūs visu laiku prasījāt, lai izturos pret jums kā pret vīrieti. Konsekvence prasa, ka tad arī jums jārunā kā vīrietim un vīrišķīgi jānoklausās, ko otrs jums saka. Un jums jāzina, ko es gribu teikt. Jūs neesat vainīga, ja radies tik nepatīkams stāvoklis. Saprotiet, ka es nemaz jūs nevainoju. Bet tāpat arī jums nevajadzētu vainot mani."

Šeldons redzēja, ka viņa drudžaini sakniebj rokas, redzēja, cik vētraini cilājas viņas krūtis. Viņš pielika visus spēkus, lai sa­valdītos un neapskautu viņu. Viņam gandrīz paspruka, ka viņa ir visbrīnišķīgākais zēns visā pasaulē, bet Šeldons noturējās, ap­valdīja savas straujās iegribas un piespieda sevi turpināt sarunu pavisam mierīgi, nepārkāpjot savu izstrādāto programmu attiecībā uz Džoannu.

"Jūs nevarat kļūt citāda, kā esat, un nevarat palikt tāda, lai es pēc jums neilgotos. Jūs piespiedāt mani iemīlēties un tiek­ties pēc jums. Jūs pati tā negribējāt, necentāties pēc tā. Tāda jūs esat, un tas ir viss. Bet arī es esmu tāds, kāds esmu, un man vajadzēja jūs iemīlēt. Es nevaru kļūt citāds. Nav manos spēkos vairs netiekties pēc jums, tāpat kā nav jūsu spēkos panākt, lai es jūs vairs nemīlētu."

"Ak, tiekties, liekties, tiekties!" viņa to naidīgi pārtrauca. "Es neesmu nekāda zostiņa, es ari kaut ko saprotu. Un tas viss ir tik muļķīgi un tik… nepatīkami. Kaut varētu aiziet, bēgt prom no visa tā! Nudien, es domāju, ka vislabāk būtu, ja es ap­precētu Noa-Noa, Adamu-Adamu, Lalaperu vai pat kādu no jūsu nēģeriem. Tādam vīram es varētu pavēlēt, varētu turēt viņu tālāk no sevis, un tad tādi kungi kā jūs liktu mani mierā un neuzmāktos man ar saviem precību priekšlikumiem un ne­runātu par savām ilgām."

Šeldons negribot sāka smieties, kaut gan viņam pavisam negribējās smieties.

"Jums nemaz nav sirds," viņš gandrīz nežēlīgi teica.

"Tas tādēļ, ka mana sirds nekāro pēc pavēlnieka?" viņa tū­daļ atcirta. "Nu labi, lai. Man nav sirds. Un ko tad nu jūs darīsiet?"

"Tikai lūgšu man paskaidrot, kādēļ tad jums ir sievietes iz­skats? Kādēļ jums ir sievietes miesas formas, sievietes lūpas, brīnišķi sievietes mati? Un es jums atbildēšu: tādēļ, ka jūs to­mēr esat sieviete, kaut viss sievišķīgais jūsos vēl snauž. Un vē! es jums teikšu, ka nāks diena, kad sieviete modīsies!"

"Lai Dievs pasargā!" viņa iesaucās ar tik nemākslotām šaus­mām, ka Šeldons atkal sāka smieties un arī viņa pati pa­smaidīja.

"Man jums vēl kas jāsaka," Šeldons turpināja. "Es tiešām pūlējos pasargāt jūs no visiem citiem vīriešiem Zālamana salās un arī no jūs pašas. Kas attiecas uz mani, tad pavisam nedo­māju, ka man no šīs puses varētu draudēt kādas briesmas. Un iznāca, ka nepratu jūs nosargāt no sevis paša, un vispār nepra­tu jūs sargāt. Jūs darījāt visu, ko vien gribējāt, it kā manis ne­maz nebūtu pasaulē; jūs braucāt uz Malaitu strādniekus vākt, viena pati braucāt ar mūsu buriniekiem, kopā ar trim vistrakā­kajiem neliešiem, kādi vien Zālamana salās ir: Faulers! Brāmss! Kurtiss! Bet tādas jau ir cilvēka dabas ačgārnības! Kā redzat, esmu pavisam vaļsirdīgs. Un es jūs mīlu arī tādēļ. Es jūs mīlu ar visu, kas jums ir, mīlu jūs tādu, kāda esat!"

Viņa neapmierināta saviebās un protestēdama pacēla roku.

"Nē," viņš teica, "jums nav tiesību protestēt, kad es runāju, ka mīlu jūs, - neaizmirstiet, ka šī ir vīriešu saruna. Es tagad ar jums runāju kā ar vīrieti. Jūs kā sieviete šai gadījumā esat tikai nejaušība, blakuslieta. Ja es tikai konstatēju faktu, ka mīlu jūs, tad jums mani jāuzklausa… Bet nu es jums vairs neuzbāzīšos ar savu mīlu. Mūsu attiecības paliks tādas pašas, kā bija līdz šim. Berandā jums tomēr būs labāk un drošāk nekā citur Zā­lamana salās, kaut arī es jūs mīlu. Es tikai vēlētos, lai jūs kād­reiz atcerētos, ka mīlu jūs un ka diena, kad jūs būtu ar mieru kļūt par manu sievu, būtu laimīgākā diena manā mūžā. Es gri­bētu, lai jūs par to šad un tad domātu. Un esmu pārliecināts, ka jums vajadzēs par to domāt, kaut pavisam reti. Bet nu vairs nerunāsim par to. Es jums to apsolu kā vīrietis vīrietim. Lūk, mana roka."

Viņš sniedza tai roku. Viņa vienu mirkli šaubījās, tad strauji satvēra to un smaidīja asarām acīs.

"Es gribētu…" viņa nevarēja parunāt, "es gribētu, lai jūs man tās melnās Marijas vietā labāk dotu kādu cilvēku, kas va­rētu mani lamāt, kad tas būs vajadzīgs."

Un, izteikusi šos mīklainos vārdus, viņa aizskrēja.

21

KONTRABANDA

Šeldons par šo dialogu vairs nerunāja, un viņa attiecības ar Džoannu nemaz neizmainījās. Viņa izturēšanās nekādā veidā neliecināja par mīlas ilgām, kas dega krūtīs. Starp viņiem ne­bija arī saspīlētas gaisotnes: viņi izturējās viens pret otru vien­kārši un draudzīgi tāpat kā agrāk. Viņam ļoti interesēja, vai viņa atklātā atzīšanās mīlā kaut drusciņ atmodinājusi Džoan­nas sievietes pašapziņu, bet velti viņš mēģināja notvert kaut niecīgāko mājienu, kas par to liecinātu; likās, ka Džoanna nemaz nav kļuvusi citāda. Viņš pats gan zināja, ka slēpj savas jūtas, tomēr bija pilnībā pārliecināts, ka viņa nekā neslēpj, ne­maz neizliekas un izturas brīvi un vaļsirdīgi. Un tomēr sēklai, ko viņš bija metis viņas sirdī, vajadzēja uzdīgt. Par to viņš ne­šaubījās, kaut nebija nekādas pārliecības, kas no tā var iznākt, jo nevarēja paredzēt, ar ko var beigties process, kas norisinās dīvainās, savādās meitenes dvēselē. Varbūt viņā pamostas sie­vietes daba. Bet, ļoti iespējams, ka viņš nav tas vīrietis, kas var likt viņas sirdij saldi nodrebēt, un tāpēc viņa atzīšanās mīlā var vēl vairāk nostiprināt Džoannas pārliecību, ka īstā laime mīt vientulībā.

Viņš cītīgi nodevās darbiem plantācijā, ziedodams tiem arvien vairāk laika, bet Džoanna strādāja mājas darbus. Viņa stingri saņēma savās rokās daudzos mājas pārvaldes pienāku­mus, pārmainīja visu agrāko mājsaimniecības sistēmu un ieviesa stingrāku disciplīnu. Berandas stāvoklis stipri vien uzla­bojās. "Marta" aizveda atpakaļ uz dzimteni piecdesmit strād­niekus, kuru līguma laiks beidzās. Tie bija tieši tie visļaunākie: slepkavas, kurus salīga Balli-Bitijs un kuri bija pārlaiduši arī terora laikus, kas beidzās ar agrāko Berandas īpašnieku padzī­šanu. Par jaunajiem strādniekiem varēja cerēt, ka rezultāts būs pavisam citāds, jo tiem no paša sākuma bija pavisam cits režīms.

Džoanna ar Šeldonu tūdaļ pašā sākumā vienojās, ka strād­niekus vajag turēt stingri, nekur nepiekāpties, bet tai pašā laikā būt ļoti taisnīgiem pret viņiem; tad varēja cerēt, ka vecie strād­nieki viņus nesamaitās, jo daļa agrāko strādnieku tomēr vēl palika līdz līguma beigām.

"Vai zināt, man liekas, būtu labi, ja šodien tiem ierādītu darbu kaut kur tuvāk mājām," reiz Džoanna teica pie brokastu galda. "Es pārmeklēju māju, un jums vajadzētu pārmeklēt strādnieku teltis. Mums pazudis ļoti daudz lietu."

"Jā, jums taisnība," Šeldons piekrita. "Jāpārmeklē viņu kastes. Man nupat atkal pazuduši divi krekli un zobu suka."

"Bet man divas patronu kārbiņas, nemaz nerunājot par ka­batlakatiņiem, dvieļiem, palagiem, un arī manas labākās kurpes pagalam," Džoanna teica. "Tikai nesaprotu, kam tiem vajadzīga jūsu zobu suka. Nudien, viņi drīz sāks zagt arī bil­jarda bumbas!"

"Viena jau pazuda, dažas nedēļas pirms tam, kā jūs atbrau­cāt," Šeldons smējās. "Tātad nolemts: šodien pat pārmeklēsim viņu kastes."

Tā bija rūpju pilna diena, jo pēc brokastīm Džoanna un Šeldons apbruņojās un sāka apstaigāt strādnieku dzīvokļus; viņus pavadīja uzraugi un kādi seši ziņneši, kam vajadzēja skriet pie strādniekiem un pasaukt to, kura kasti pārmeklēja. Atsauktais strādnieks atnesa savas kastes atslēgu un noskatījās, kā uzraugi pārmeklē viņa mantas.

Viņi atrada daudz no nozagtā: veselu duci lielu un kā bārdas nazis asu dunču, ar kuriem grieza niedrājus un viegli varēja nocirst cilvēkam galvu; dvieļus, palagus, kreklus, kur­pes, zobu sukas, slotas, ziepes, pazudušo biljarda bumbu un vēl daudzas citas lietas, kas jau bija pavisam aizmirstas. Džo­anna ar Šeldonu bija sevišķi pārsteigti, kad atrada diezgan daudz šaujamā pulvera, ko viņi uz vietas konfiscēja; tur bija ar pulveri pildītas pudeles, dinamīta patronas, vairākas aršinas Bikforda auklu, detonatoru kastītes un bezgala daudz visdažā­dāko kalibru un sistēmu šauteņu un revolveru patronu. Bet vissvarīgākā paslēptuve bija telts, kurā gulēja Gugumi un pieci citi portadamieši. Viņu kastēs neatrada it nekā, par ko Šeldons brīnījās; tas viņam likās aizdomīgi, un viņš pavēlēja atrakt grī­das klonu. Un tiešām, pēc kāda brīža dienas gaismā izvilka divas pavisam jaunas, lūkos ietītas Vinčestera sistēmas šaute­nes, abas labi ieeļļotas un pavisam bez rūsas. Šeldons tās nepa­zina; droši vien tās nebija viņa un arī ne no Berandas mantām, tāpat kā četrdesmit pudeles ar pulveri, kas bija noglabātas būdiņas kaktā, un astoņas detonatoru kastes. Bet lielais Kolta sistēmas revolveris, kas ari tur bija paslēpts, bez šaubām, bija Gijo Drumonda revolveris, bet otrs, 32. kalibra revolveris - viens no tiem, ko bija pazaudējis viens no taitiešiem pirmajā nedēļā pēc tam, kad viņi atbrauca šurp; Džoanna revolveri tūlīt pazina. Tā kā pie ieročiem nebija patronu, Šeldons lika rakt vēl dziļāk un tiešām atrada lielu skārda kasti. Gugumi zvē­rojošām acīm skatījās, kā Šeldons izņēma no kastes visu, kas tur bija iekšā: divsimt Vinčestera šauteņu patronu un tikpat daudz citu šauteņu patronu.

Visas strādniekiem atņemtās mantas viņi salika kaudzē uz iekšējā balkona, kura priekšā lejā, dažus soļus no kāpnēm, stā­vēja vainīgie, pie kuriem atrada zagtās mantas. Pavisam viņu bija ap četrdesmit. Aiz viņiem cieši kopā bija sastājušies visi citi plantācijas strādnieki, daži simti melno mežoņu. Džoanna ar Šeldonu stāvēja uz balkona, bet uz kāpnēm nostājās uz­raugi. Citu pēc cita izsauca vainīgos un nopratināja. Bet no viņiem nekā nopietna nevarēja uzzināt. Tie meloja, acīs skatī­damies, to gan īsti viņi neprata, toties bija stūrgalvīgi un neat­kāpās no teiktā; kad tos pie pieķēra vienos melos, tie tūlīt pat izgudroja citus. Viens teica, ka viņam atņemtās vienpadsmit dinamīta patronas atradis krastā. Kapū teica, ka pie viņa atrasto taitiešu revolveri tam uzdāvinājis Lervumi. Lervumi sacīja, ka dabūjis to no Noni, Noni no Sulefatoi, Sulefatoi no Čoka, Čoka no Ngavi, bet Ngavi noslēdza loku, teikdams, ka dabūjis revolveri no Lervumi; bet tas tikpat sīki stāstīja, kā to dabūjis no Noni, un tā tālāk - atkal līdz loka beigām.

Par dažām lietām nebija šaubu, ka tās mājā nozaguši kalpi, bet tie visi stūrgalvīgi liedzās un izteica dažādas šaubas par saviem biedriem.

Tas, pie kura atrada biljarda bumbu, apgalvoja, ka savu mūžu neesot to redzējis un te esot kāda burvestība. Kāds ļauns gars to ielicis viņa kastē. Viņam neesot ne jausmas, kā bumba nokļuvusi tur, laikam tā nokritusi no debesīm.

To, ka pie viņiem atrastas mantas, sevišķi šaujamie materi­āli, to daudzi novēla uz pavāriem un apvainoja visus kuģa matrožus, kādi vien ienākuši Berandas līkumā visus pēdējos gadus. Bet dabūt zināt patiesību nekādi nebija iespējams, kaut arī, piemēram, abas šautenes un daļa patronu, kuras Šeldons neatzina par savām, varēja nokļūt Berandā no kāda sveša kuģa.

"Redziet! Izrādās, ka esam dzīvojuši uz paša vulkāna," Šeldons teica Džoannai. "Viņus vajadzētu sodīt ar rīkstēm."

"Mani jūs nedrīkstat sist," Gugumi no lejas kliedza. "Mans tēvs ir lielais valdnieks. Ia aizskarsiet mani, nebūs labi, kad es jums saku."

"Ko tas nozīmē, Gugumi!" Šeldons sauca. "Tu man pielū­ko! Es tev rādīšu! Ei, Kvāk, iekal viņu dzelžos."

Kvāks - smags, liela auguma uzraugs - paņēma palīgā di­vus mežoņus, atlauza atpakaļ Gugumi rokas un ieslēdza tās smagās važās.

"Es tevi nobendēšu, visus jūs nositīšu," Gugumi draudēja uzraugam, naida izķēmotu seju skatīdamies viņā.

"Lūdzu, nesitiet viņus," Džoanna Šeldonam klusi teica. "Ja jau bez tā nevar iztikt, tad sūtiet viņus uz Tulāgu, lai tos soda likumīgās iestādes. Lieciet, lai viņi paši izvēlas, ko grib: maksāt sodu vai lai viņus sūta uz Tulāgu."

Šeldons palocīja galvu, tad piecēlās un piegāja pie margām, nenovērsdams skatu no mežoņiem.

"Manonmi!" viņš sauca.

Manonmi iznāca un apstājās, gaidīdams, kas būs.

"Manonmi, tu neesi labs, tu esi pavisam ļauns cilvēks!" Šel­dons sacīja. "Tu daudz zodz. Dvieli esi nozadzis, nazi, divas reizes pa desmit patronām nozadzis. Daudz mantu nozadzis. Es esmu uz tevi stipri dusmīgs. Nu, izvēlies, ko gribi: vai gribi maksāt sodu, tad es tev ierakstīšu lielajā grāmatā vienu mārci­ņu soda naudas. Bet, ja negribi maksāt soda naudu, sūtīšu tevi uz Tulāgu, un tur tu dabūsi krietni ar rīkstēm. Tulāgas cie­tumā ir daudzi no Izabellas, tie ļoti nemīl malaitiešus, un viņi tevi sitīs bez žēlastības. Nu, ko tu teiksi?"

"Maksāšu sodu. Pierakstiet vienu mārciņu," viņš atbildēja. Un Manonmi aizgāja atpakaļ pie savējiem, acīmredzot ar visai atvieglotu sirdi, bet Šeldons ierakstīja plantācijas strādnieku grāmatā soda naudu.

Viņš sauca citu pēc cita un lika tiem izvēlēties: vai nu mak­sāt soda naudu, vai arī viņš tos sūtīs uz Tulāgu, un visi kā viens vēlējās maksāt soda naudu. Dažus viņš sodīja tikai ar diviem vai trim šiliņiem, bet nopietnākos gadījumos - par ieroču un munīcijas zādzību - sods bija attiecīgi lielāks.

Gugumi un piecus viņa draugus sodīja ar trim mārciņām katru, bet tie visi, pēc Gugumi pavēles, kategoriski atteicās maksāt sodu.

"Saprotiet, ja es jūs sūtīšu uz Tulāgu," Šeldons viņiem atgā­dināja, "tur jūs kārtīgi nopērs ar rīkstēm un trīs gadus turēs cietumā. Misters Bernets redzēs, ka esat zaguši šautenes, revol­verus, pulveri, dinamītu. Pielūkojiet, viņš uz jums būs ļoti dusmīgs un ieliks jūs uz trim gadiem cietumā. Ja negribat maksāt soda naudu, tad sēdēsiet cietumā. Sapratāt?"

Gugumi sakustējās.

"Tas ir tiesa. Bernets tos, bez šaubām, notiesās uz trim ga­diem," Šeldons teica Džoannai.

"Ņemiet trīs mārciņas," Gugumi norūca, naida pilns, vis­pirms paskatīdamies uz Šeldonu, tad uz Džoannu un Kvāku.

"Es jūs visus nositīšu, jums neies labi, kad es jums saku. Mans tēvs ir liels valdnieks Portadamā."

"Pietiek!" Šeldons viņu pārtrauca. "Tūlīt apklusti."

"Es nebīstos," izaicinoši atbildēja valdnieka dēls, zinādams, ka ar to viņa autoritāte ceļas biedru acīs.

"Ieslēdz viņu pa nakti cietumā," Šeldons pavēlēja Kvākam. "Bet rīt no rīta sūti viņu un visus piecus viņa biedrus griezt zāli. Saprati?"

Kvāks vīpsnāja.

"Saprotu," viņš atbildēja. "Lai viņi griež zāli, zālē ir ngari- ngari (burtiski tulkojot - indīgs augs, no kura uz ādas metas nepatīkami izsitumi, kas gan nav bīstami)."

"Ar to Gugumi mums būs daudz raižu," Šeldons teica Džoannai, kad uzraugi aizveda visus strādniekus uz darbu. "Sargieties no viņa un esiet uzmanīga, kad jums gadās jāt vie­nai pa plantāciju! Tas, ka viņš zaudējis šautenes un patronas, viņu aizskāris daudz vairāk nekā pliķis, ko tam toreiz iecirtāt."

22

GUGUMI IZRĒĶINĀS AR KVĀKU

"Es gribētu zināt, kā izgājis Tjudoram," teica Džoanna. "Jau divi mēneši, kopš viņš aizbrauca, bet vēl ne vēsts no tā."

Viņi bija ar Šeldonu uz Belsunas krasta tai vietā, kur iesēja kukurūzu. Viņa sēdēja zirgam seglos, bet Šeldons stāvēja viņai līdzās, jo nāca kājām.

"Jā, bija gan laiks dabūt no viņa kādu ziņu," atbildēja Šel­dons, vērīgi lūkodamies uz viņu no savas cepures apakšas un cenzdamies saprast, cik dziļa ir viņas interese par šā avantū­rista, zelta meklētāja, likteni. "Bet nešaubos, ka Tjudors atgriezīsies sveiks un vesels. Viņš pašā sākuma paveica to, ko uzskatīju par pilnīgi neiespējamu, viņš pierunāja Bīnas Carli, lai brauc viņam līdzi. Varu zvērēt, ka vēl neviens bīnietis nav iegājis tik dziļi salas iekšienē, izņemot tos, kurus vietējie apē­duši. Un Tjudors…"

"Palūkojiet, skatieties!" čukstēja Džoanna, viņu pārtrauk­dama un rādīdama uz upi. Pretējā krastā ūdenī bija redzams milzīgs krokodils, kas nekustējās ne no vietas un izskatījās pēc liela baļķa. "Ak Kungs! Cik žēl, ka nav līdzi šautenes!"

Krokodils pēkšņi palīda zem ūdens un pazuda, pat ūdens nesakustējās.

"Šorīt no paša rīta," Šeldons stāstīja, "pie manis atskrēja kāds Bīnas nēģeris pēc medikamentiem. Varbūt vainīgs tas pats krokodils, kuru tikko redzējām. Vairākas Bīnas sievas aiz­gājušas uz upi. Viena no viņām neviļus uzminusi virsū milzī­gam krokodilam, kas gulējis ūdenī pie krasta. Krokodils apgā­zis sievu un satvēris aiz kājas. Viņas biedrenes, gribēdamas to glābt, satvērušas sievu un vilkušas uz sevi. Un viņai norauta kāja… līdz pašam ceļgalam. Es iedevu antiseptisko šķīdumu. Ceru, ka viņa izveseļosies."

"Brrr… Kādi riebekļi!" izsaucās Džoanna. «Kā es tos neie­redzu!"

"Bet pati vienmēr lienat zem ūdens starp haizivīm," Šel­dons ar pārmetumu sacīja.

"Haizivs ir pavisam cits radījums. Viņas galvenokārt pār­tiek no zivīm un, kamēr zivju diezgan, nemaz nav bīstamas. Tikai izsalkusi haizivs var uzbrukt cilvēkam."

Šeldons uzreiz iedomājās, kā būtu, ja viņas maigo stāvu sa­grābtu haizivs savā izsalkušajā rīklē, un nodrebēja aiz šausmām.

"Man tomēr ļoti gribētos, lai jūs to vairs nedarītu," viņš klusi teica. "Jūs jau pati arī atzīstat, ka risks tomēr ir."

"Tas jau ir jauki, cilvēks kļūst jautrāks," viņa iesaucās.

Viņam gandrīz paspruka tādos gadījumos parastā frāze, ka viņš negrib to pazaudēt, bet viņš laikus savaldījās. Vērodams Džoannu, viņš bija pārliecinājies, ka būtu milzīga taktiska kļūda, ja kaut nejauši vēlreiz ieminētos par savām jūtām.

"Kas nu kuram patīk," viņš tikai noteica. "Vienam patīk dzeja, otram vienkārša, klusa dzīve, vēl citam… haizivs vēders."

Viņš sāka smieties un piebilda: "Man tomēr žēl, ka neprotu tik labi peldēt kā jūs. Varbūt es tad būtu tikpat pārdrošs un tikpat pārliecināts kā jūs."

"Vai zināt," viņa teica pavisam negaidot, kas dažreiz ar viņu notika un par ko Šeldonam aizvien bija liels brīnums, "man liekas, ka nemaz nav tik ļauni apprecēties ar tādu cilvēku kā jūs, vismaz ar tādu, kāds solāties būt. No jums, kā liekas, va­rētu iztaisīt ļoti labu vīru; ne tādu, kas katrā ziņā grib ģimenē valdīt, bet tādu, kas sievu uzskatīs par līdztiesīgu un brīvu cil­vēku. Tiešām, jūs sākat laboties."

Viņa smiedamās aizaulekšoja, un viņš samulsis palika stā­vot. Viņš būtu kā septītajās debesīs, ja varētu uzskatīt, ka viņas vārdi ir sievišķīga koķetērija, ķircināšanās - ar nolūku uzpu­rināt viņu un pamudināt. Bet viņš zināja, bija pilnīgi pārlieci­nāts, ka šos drošos vārdus neteica vis sieviete, bet puika.

Bez kāda mērķa un nolūka Džoanna jāja pa kokospalmu gatvi. Viņa ieraudzīja laižamies garknābi putnu un jāja tam pakaļ līdz pat mežam, kas sākās plantācijas viņā galā. Tad viņa izdzirda dūdojam meža baložus un sāka jāt dziļāk mežā. Nojā­jusi vairākus simtus soļu pa svaigām mežakuiļa pēdām, viņa izlēma jāt atpakaļ uz mājām; izmetusi mazu līkumu, viņa uz­jāja uz meža taciņas, kas veda uz mājām no otras puses, pāri klajam laukumam, kur auga vēl neizcirsti niedrāju krūmi, vi­ņai līdz viduklim. Ņeapkaliais zirgs bez kāda trokšņa gāja uz priekšu pa mīksto smilti. Nejauši viņa atcerējās, ka vakar Šel­dons licis sūtīt uz šejieni Gugumi un tā biedrus griezt niedrā­jus. Bet, nokļuvusi līdz vietai, kur tiem vajadzēja būt, viņa ne­redzēja neviena paša. Mazliet nomaļus viņa dzirdēja balsis, ap­turēja zirgu un sāka klausīties. Runāja Gugumi. Viņa savilka ciešāk pavadu un nodrebēja no dusmām.

"Pa dienu suns ieslēgts istabā, bet pa naktīm tas staigā pa lauku," Gugumi stāstīja (viņš nerunāja savā mātes valodā, bet angliski; acīmredzot starp klausītājiem nebija viņa tautieši vien). "Jānoķer cūka, jānokauj un jāuzsprauž gabals cūkas gaļas uz liela āķa, ar kuru ķer zivis. Suns ieraudzīs un apēdīs gaļu, un mēs to noķersim kā haizivi. Un suns būs pagalam.

Lielais saimnieks pa nakti guļ lielajā namā. Baltā Marija guļ mazajā mājā. Ādamu stāv pie viņas mājas. Ar suni mēs tiksim galā, nositīsim Ādamu, tad balto saimnieku un balto Mariju, - visus apsitīsim. Baltajam saimniekam visa kā daudz: viņam daudz šauteņu, kara cirvju, nažu, delfīnu zobu, tabakas, ka­tūna, visa kā. Mēs paņemsim visu, saliksim laivā un airēsim kā paši nelabie. Kad saule lēks, mēs jau būsim lielā gabalā."

"Es noķeršu cūku," sīkā falsetā teica otrs mežonis. "Bet es noķeršu un nositīšu suni," atsaucās trešais.

"Un es balto Mariju," iesaucās Gugumi uzvaras priekā. "Arī Kvāku es nositīšu."

Džoanna vairs nevarēja valdīties. Dusmās aizmirsdama vi­su apdomību un uzmanību, viņa iecirta piešus zirgam sānos un iejāja taisni niedrāju krūmos, kliegdama:

"Kādus plānus jūs te gatavojat! Ko jūs te runājat?" Tie izbi­jās un uzlēca kājās. Te nebija vis pieci vai seši vien, kā viņai likās, bet veseli divpadsmit, un uzreiz viņa apķērās, cik neap­domīgi izdarījusi, jo viņu sejas bija neizsakāmi ļaunas un rokās milzīgi naži. Viss būtu labi, ja viņai būtu klāt revolveris vai šautene. Bet šoreiz, pretēji savam paradumam, viņa bija izjājusi pavisam neapbruņota. Viņa ļoti labi manīja, ka Gu­gumi acis iemirdzas priekā, kad tas, paskatīdamies uz viņas jostasvietu, ieraudzīja, ka tai nav līdzi briesmīgā revolvera.

Pirmais likums, kas baltajiem jāievēro Zālamana salās, ir tas, ka nekad nedrīkst melno priekšā izrādīt bailes, un Džo­anna pūlējās to izpildīt.

"lūs te par daudz runājat," viņa bargi sacīja. "Par daudz ru­nājat un par maz strādājat! Sapratāt?"

Gugumi neatbildēja ne vārda, bet nemanot, it kā pārlik­dams vienu kāju pāri otrai, pavirzījās soli uz priekšu. Viņa biedri, kas stāvēja plašā lokā ap Džoannu, darīja to pašu. No milzīgajiem nažiem viņu rokās nekā laba nevarēja sagaidīt.

"Ejiet strādāt! Ejiet griezt zāli!" viņa bargi pavēlēja.

Bet Gugumi spēra vēl vienu soli uz priekšu. Viņa ar acīm nomērīja attālumu starp sevi un mežoņiem. Nekādi vairs ne­bija iespējams apgriezt zirgu un doties projām, jo mežoņi nodurtu viņu no mugurpuses. Šai šausmīgajā, draudošajā brīdī viņai atmiņā iespiedās visu mežoņu sejas ciešajā lokā visapkārt.

Viens no tiem bija vecs vīrs, kura sadurstītie un izstieptie ausu galiņi nokarājās līdz pat pleciem; otrs bija ar platu, sa­spiestu degunu un mazām ačelēm, no kurām rēgojās tikai iedzeltenais acu baltums, jo acis tam bija ļoti dziļi zem pieres kaula; trešajam bija šausmīgi biezas lūpas un bārda kā aitas vilna. Bet Gugumi… Nekad agrāk viņa nebija ievērojusi, cik viņš skaists savā stūrgalvīgā zvēra mežonībā. Viņā bija primi­tīvs aristokrātisms, kas nebija manāms ne pie viena no viņa biedriem. Viņa auguma līnijas nebija tik stūrainas kā citiem, viņa āda bija gluda, labi ieeļļota, un uz tās nebija nekādu ādas slimību pēdu. Uz viņa krūtīm laistījās no pērlenes gliemež­vākiem izgriezts liels pusmēness, kas bija piekārts pie delfīna zobu kaklarotas. Ap galvu tam vijās sīko balto gliemežvāku diedziņi, un galvā bija uzsprausta liela spalva, kas nokarājās uz zemi; uz kājām, kam bija vareni attīstīti muskuļi, viņš nēsāja baltu zīļu vītni. Viņš izskatījās tīri kā frants. Ap gurniem tam bija apjozts šaurs drēbes gabals. Viņa ievēroja vēl vienu no me­žoņiem, tas bija grumbains, izkaltis večuks ar pērtiķa seju, kura visu laiku bez apstājas raustījās un viebās.

"Gugumi!" viņa asi teica, "ja tu tūliņ neiesi griezt zāli, es tev atkal iesitīšu pa galvu."

Gugumi tikai saviebās, vēl niknāks. Viņš neatbildēja ne vārda, bet aši pavērās visapkārt, lai pārliecinātos, cik tālu atro­das viņa biedri, tad pavirzījās vēl pāris metru uz priekšu.

Džoanna skaidri saprata, ka viņai vairs gandrīz nav glābiņa. Vēl viņa varētu kaut kā glābties, ja drāztos uz priekšu un pār­cirstu mežoņu ķēdi, kas savilkās ap viņu. Draudīgi pacēlusi gaisā pātagu, viņa spēcīgi iecirta abus piešus zirgam sānos. Viss notika zibensātrumā. Mežoņi ar nažiem rokās metās viņai virsū. Tikai Gugumi, kuram viņa laida savu zirgu taisni virsū, atlēca sāņus, lai to nesamītu, bet tai pašā mirklī arī viņš pacēla nazi. Viņa strauji saliecās uz priekšu, un briesmīgais nazis, kas būtu viņu pāršķēlis, paguva pārgriezt tikai viņas drēbes, seglus un zirga segu, viegli ievainojot zirgam muguru. Vienā mirklī jau gaisā šņāca viņas pātaga, un Džoanna ieraudzīja, ka Gu­gumi skaistajā sejā parādās balta svītra. Vēl viņa pamanīja grumbainā veča seju, redzēja, ka vecais paklupa un zirgs to samina, dzirdēja viņa ļaunos kunkstienus līdz ar lāstiem, kas atgādināja sakaitināta pērtiķa rūkoņu. Ceļš bija brīvs. Cik jau­das, viņa metās uz mājām.

Viņa kā īsts jūrnieks atzinīgi novērtēja Šeldona aukstasi­nību un ātro rīcību, tikko atskrēja un izstāstīja jaunāko noti­kumu. Viņa vēl nebija izteikusi ne divus vārdus, kad viņš uz­trūkās no krēsla, kurā atpūtās, gaidīdams brokastis, un sasita plaukstas, aicinādams kopā kalpus; noklausījies viņas stāstu līdz galam, viņš aizsprādzēja patronu jostu un uzvilka automā­tisko revolveri.

"Ornfairi, zvani lielo zvanu, zvani labi stipri un ilgi!" viņš ātri izteica savus rīkojumus, "Vaijaberi, tūliņ steidzies uz Bel­sunu un pasaki Siti, ka no manas plantācijas aizbēguši daudzi strādnieki, divpadsmit gabali, desmit un vēl divi!"

Pēc tam viņš steigšus uzšņāpa uz papīra dažus vārdus un ie­deva zīmīti Lalaperu.

"Steidzies pie baltā saimnieka Baučera un iedod viņam šo papīrīti!"

"Pie krasta viņi netiks ne no vienas, ne otras puses," viņš paskaidroja Džoannai savus rīkojumus, "un Sili viņus tūdaļ ie­lenks no visām pusēm."

Kad sāka skanēt zvans, pirmie ieradās Džoannas taitieši, kuri bija tā skrējuši, ka vairs tikai elsa vien. Bet strādnieki, kas strādāja plantācijas viņā galā, varēja atnākt tikai pēc kādas stundas.

Šeldons iedeva taitiešiem patronas un roku važas. Adamu- Adamu ar pielādētu šauteni rokā palika par sargu pie laivas. Noa-Noa un Malapu uzdeva saņemt strādniekus un dot atnā­kušajiem kādu darbu, kamēr visi sanāks, un uzmanīt, lai tie nesāktu dumpoties. Pārējiem pieciem taitiešiem bija jāpavada Džoanna ar Šeldonu.

"Cik labi, ka aizvakar atradām viņu ieroču noliktavu," Šel­dons teica Džoannai, kad viņi jāja caur vārtiem.

Apmēram simts soļus jājuši, viņi satika kādu strādnieku pulciņu, kurā Kvāks bija uzraugs. Bet Šeldonam bija liels brī­nums, ka paša Kvāka nemaz neredzēja.

"Kādēļ Kvāka nav ar jums?" viņš jautāja. Uzreiz sāka runāt kādi divdesmit strādnieki, un nekā nevarēja saprast.

"Klusu!" Šeldons pavēlēja. Viņš runāja asi un bargi, kā pie­nākas baltajam, kam vienmēr jābūt stipram un valdonīgam. "Lai stāsta viens no jums. Nu, Babatani, stāsti tu."

Babatani iznāca no pulciņa, acīmredzot glaimots, ka viņš ir tas izraudzītais. Viņš ziņoja:

"Gugumi nosita Kvāku. Paķēra viņa galvu un aizskrēja kā pats nelabais."

īsos vārdos, mazliet izpušķodams notikumu, viņš izstāstīja, kā notikusi slepkavība. Tad Šeldons un Džoanna jāja tālāk. Krūmājos, kur mežoņi uzbruka Džoannai, tie atrada vienu no divpadsmit dumpiniekiem: tas bija vecais ar pērtiķa seju, ko samina Džoannas zirgs. Viņš visu laiku vēl rūca un viebās. Zirgs tam bija saminis kāju, un vecis, ap simts soļu aizrāpies, nebija varējis tikt tālāk. Strādnieku pulciņam, kas nāca no plantācijas vistālākā kakta, lika veco dumpinieku aiznest uz māju.

Kādu jūdzi tālāk, kur bēgļu pēdas gāja taisni mežā, tie at­rada Kvāka līķi. Tā kā pie rumpja vairs nebija galvas, tad varē­ja tikai iedomāties, ka tas ir Kvāka līķis. Varēja redzēt, ka tas visiem spēkiem aizstāvējies un ievainojis vienu no uzbrucē­jiem, jo tālāk uz takas bija redzamas asinis.

Mežā drīz vien bija jākāpj nost no zirgiem. Tos atstāja uz­raudzīt Papehāram, bet Džoanna, Šeldons un četri taitieši gāja tālāk kājām. Purvainā dūksnājā, kur apkārtni bieži vien pārpludināja Berandas upe, bēgļu asiņainās pēdas sajaucās ar krokodilu pēdām. Acīmredzot dumpinieki uzskrējuši virsū gulošam briesmonim un mazliet aizkavēti, kamēr sacirtuši zvēru gabalos; ievainotais pa to laiku sēdējis krūmos.

Pēc kādas stundas, ejot pa mežakuiļu iemīto taku, Šeldons pēkšņi apstājās: asiņainās pēdas beidzās. Taitieši sāka pārmek­lēt mežu gar takas abām malām, un Utami kliedziens vēstīja, ka tie kaut ko atraduši. Šeldons steidzās pie taitiešiem, bet Džoanna palika gaidot.

"Tas ir Hauks," Šeldons atgriezies sacīja. "Kvāks viņu nā­vīgi ievainojis. Viņš ielīdis krūmos un tur nobeidzies… Tātad divus jau esam atraduši. Vēl desmit paliek. Vai jums vēl nav apnicis? Varbūt labāk dosieties atpakaļ uz mājām?"

Viņa piekrizdama palocīja galvu. "Jā, tas viss tik nepatī­kami. Es iešu pie zirgiem un gaidīšu jūs tur."

"Tikai neejiet viena pati. Ņemiet līdzi divus taitiešus."

"Nē, tad labāk iešu jums līdzi vēl tālāk. Samazināt dzinēju skaitu būtu tīrais neprāts. Es nemaz vēl neesmu nogurusi."

Pēdas ļoti strauji pagriezās pa labi, it kā bēgļi būtu mainī­juši gājiena virzienu un nolēmuši doties uz Belsunas upi. Un aizvien vairāk pēdas nogriezās pa labi; likās, ka bēgļi te izme­tuši it kā cilpu, un tā, lai mezgla sametiens notiktu mežmalā, tieši tai vietā, kur viņi atstāja savus zirgus. Un tiešām, pēc kāda laiciņa, brienot cauri bieziem krūmājiem, kur viss bija kā sa­stindzis, tie izdzirda šāvienus.

"Astoņi," Džoanna saskaitīja. "Tie bija no vienas šautenes. Droši vien tas bija Papehāra."

Viņi steidzās turp. Bet, izgājuši mežmalā, tie apstājās un brīnījās: abi sapītie zirgi mierīgi gremoja zāli, un Papehāra, kā­jas sakrustojis, sēdēja un mierīgi smēķēja savu pīpi. Bet divus soļus tālāk Šeldons zālē uzdūrās kādam līķim un vēl gabaliņu tālāk ieraudzīja otru līķi. To Džoanna pazina: tas bija Gugumi tautietis Kose, kas solījās noķert cūku, ko uzlikt kā ēsmu Sā­tanam.

"Neizdevās, mis." Papehāra teica, nokāris galvu, kad tie piegāja pie viņa. "Tikai divus noķēru. Šāvu Gugumi, bet netrāpīju."

"Tu jau neesi tos noķēris, bet nošāvis," Džoanna pārmez­dama teica. "Vajadzēja tos noķert dzīvus."

Taitietis smīnēja.

"Kā tad es to būtu varējis?" viņš jautāja. "Es te sēžu un pī­pēju. Domāju par Taiti, par maizes koku, par to, cik jautri dzī­vojām Bora-Borā. Te uzreiz no meža man taisni virsū drāžas desmit vīru, un visiem rokās milzīgi naži. Gugumi vienā rokā bija nazis, bet otrā Kvāka galva. Kā tad es viņus varēju noķert? Es uzreiz šāvu. Kā lai es būtu viņus noķēris, ja viņi bija desmit, katram pa lielam nazim un Kvāka galva?"

Kad uzbrukums nebija izdevies, bēgļi bija atkal devušies mežā iekšā. Sākumā viņu pēdas bija izklaidus, bet drīz vien tās saplūda ar taciņu, kas veda uz Berandas upi, un gāja tālāk viņpus upes; acīmredzot bēgļi bija nodomājuši paslēpties bie­zajos, purvainajos krūmājos, kas tur stiepās vairākas jūdzes no vietas.

"Tālāk nav vērts iet," Šeldons teica. "Sili sacels kājās visu savu ciematu un tik un tā izdzīs viņus no krūmājiem. Mums tikai jānosargā plantācija un krasts, ka tie neielaužas un visu neizposta. A-a, tā jau domāju!"

Lejā pie pretējā krasta parādījās neliela melna kara laiva. Tā slīdēja uz leju pavisam klusi, un likās, ka tā ir parādība. Trīs melnie slaidi un vienādi cēla un nolaida airus, un airi bez ma­zākā trokšņa grima ūdenī; laivas stūrī bija nolikti smalki šķēpi ar kaulu galos, bet katram airētājam aiz muguras bija bultu maksts. Melno manīgās acis redzēja visu. Viņi pirmie ierau­dzīja Šeldonu un Džoannu, bet neizrādīja to. Tai vietā, kur Gugumi ar saviem biedriem bija izkāpuši no upes, laiva pēkšņi apstājās, tad pagriezās un nozuda tumšajos niedrājos. Pēc kāda laiciņa upes līkumā parācļījās vēl dažas laivas. Arī tās klusi kā parādības slīdēja līdz tai vietai, kur bēgļi bija izkāpuši no upes, un arī šīs laivas nozuda niedrājos.

"Es ceru, ka vairāk slepkavību nebūs?" teica Džoanna, kad tie jāja atpakaļ uz mājām.

"Liekas, ka vairs nebūs," Šeldons atbildēja. "Jo ar Sili man ir vienošanās, ka es viņam maksāju tikai par dzīviem bēgļiem, un tādēļ viņš vienmēr ir ļoti uzmanīgs."

VĒSTIS NO MEŽA BIEZOKŅA

Nekad vēl Berandas bēgļi nebija gūstīti tik cītīgi, kā šoreiz. Bet tas bija pilnīgi nepieciešami. Tas, ko izdarīja Gugumi ar saviem biedriem, varēja kļūt par ļaunu piemēru jaunajiem simtpiecdesmit strādniekiem. Gugumi ar savu bandu bija izdarījuši trīs noziegumus: sazvērējušies izdarīt slepkavības un laupīšanu, nosituši uzraugu un lauzuši līgumu, aizbēgdami mežā. Šeldons saprata, cik ļoti svarīgi parādīt jaunajiem strād­niekiem, ka sekot tādiem piemēram ir ļoti bīstami, un tādēļ mudināja Sili, lai tas turpina meklēt bēgļus, un arī pats kopā ar taitiešiem gandrīz mežā vien dzīvoja, atstādams plantāciju Džoannas uzraudzībā. Arī Baučers nesnauda. Viņš divas reizes iedzina bēgļus atpakaļ mežā, kad tie gribēja tikt krastā.

Un pamazām sagūstīja bēgļus citu pēc cita. Jau pirmajā dienā Sili sagūstīja divus no tiem purvainajos krūmājos viņpus Berandas upes. Baučers pēc tam bija vienu ievainojis, un arī šis ievainotais drīz nokļuva Sili karavīru rokās. Visus trīs iekala važās, un katru dienu tos plantācijas sētā nostādīja visiem priekšā, lai pusotra simta Pungapungas mežoņi paši savām acīm redzētu, kurp noved dumpība. Kad pa ceļam uz Tulāgu brauca garām "Minerva", to ar signāliem lūdza, lai atsūta uz krastu laivu, ar kuru noziedzniekus aizveda uz cietumu, kur tiem bija jāsēž, gaidot likumīgo tiesu.

Vēl bija brīvi pieci no izbēgušajiem, bet viņu sagūstīšana bija vairs tikai laika jautājums, jo tie vairs nekur nevarēja aiz­bēgt. Pie krasta tie nevarēja tikt ne no vienas, ne otras puses, bet bēgt dziļāk salas iekšienē tie paši nedrīkstēja, baidīdamies, ka vietējie mežoņi tos neapēd. Pēc dažām dienām viens no vi­ņiem pats atgriezās Berandā un labprātīgi padevās. No viņa Šeldons dabūja zināt, ka mežā vairs palikuši nevis četri, bet tikai trīs, jo ceturto, kā šis stāstīja, Gugumi un divi viņa tau­tieši nodevīgi nosituši un apēduši. Baidīdamies, ka arī viņam var iziet tāpat, tas izlēmis labāk doties atpakaļ uz Berandu. Arī viņš, tāpat kā apēstais, bija no Malu, no Malaitas ziemeļaus­trumiem, bet Gugumi un viņa tautieši bija portadamieši; viņš labāk gribot iet cietumā un izciest sodu, nekā ļauties, lai to ap­ēd paša biedri.

"Gugumi mani drīz būtu pataisījis par kai-kai," viņš teica. "Es negribu kļūt par kai-kai, goda vārds - negribu."

Vēl pēc trim dienām Šeldons atrada mežā vienu no paliku­šajiem trim bēgļiem, kas bija saslimis ar drudzi un tik novār­dzis, ka nespēja vairs ne bēgt, ne pretoties. Tai pašā dienā Sili sagūstīja otru, kas bija tikpat nožēlojamā stāvoklī. Vēl palika tikai Gugumi viens pats. Bet, redzēdams, ka no vajātāju rokām vairs nevar izbēgt, viņš pārvarēja bailes no džungļu iemītnie­kiem un devās taisni uz meža kalnājiem pašā Gvadalkanāras vidienē. Šeldons ar četriem taitiešiem un Sili ar saviem trīsdes­mit karavīriem devās tam pakaļ jūdžu divpadsmit, kamēr pē­das gāja pa atklātām vietām. Bet, kad jau bija redzami pirmie meža kalnāji, Sili drosmei bija gals. Viņš teica, ka neviens no viņa cilts, ne viņš pats, ne arī kāds cits, vēl nekad nav bijis tik dziļi salas iekšienē, un sastāstīja Šeldonam visšausmīgākās lie­tas par briesmīgajiem džungļu iemītniekiem. Vecos laikos šie briesmoņi pat pametuši savas mītnes un daudzreiz uzbrukuši piekrastes iedzīvotājiem. Bet, kopš salā parādījušies baltie cil­vēki, džungļu iemītnieki paslēpušies nepieejamos biezokņos, un neviens no piekrastes ļaudīm vairs nav tos redzējis.

"Gugumi tur arī nobeigsies," viņš teica Šeldonam. "Kad es jums saku, drīz vien viņu tur nositīs. Un no viņa iztaisīs kai-kai."

Nekas cits neatlika kā doties atpakaļ uz Berandu. Sili un viņa karavīrus nebija iespējams pārliecināt, lai dodas vēl dziļāk mežā, bet iet bez šiem karavīriem būtu tīrais neprāts. Iebridis līdz jostas vietai augstajā zālē, Šeldons pēdējoreiz žēli noska­tījās uz Lauvas Galvu, masīvās, smagās klints virsotni, kas bija kā zīme visiem garām ejošiem kuģiem; nekad vēl baltais cilvēks nebija spēris savu kāju šai virsotnē, kas lepna un stalta pacēlās pašā Gvadalkanāras vidū aiz zāļu biezokņiem un dau­dzajiem uzkalniem.

Tās pašas dienas vakarā, kad Šeldons ar Džoannu pēc mal­tītes spēlēja biljardu, sētā sāka skaļi un nikni riet Sātans. Lala­peru izgāja skatīties, kas tur ir, un ieveda nogurušu un netīru mežoni, kas visādā ziņā gribēja runāt ar "lielo balto saim­nieku". la šis mežonis nebūtu tik neatlaidīgs, diezin vai to tik vēlu ielaistu pie saimnieka. Šeldons izgāja uz balkona tam pretī un, skatīdamies vēlā viesa nogurušajā, novārgušajā sejā, tūdaļ saprata, ka tas tiešām nāk ar svarīgu ziņu. Tomēr viņš tam bargi prasīja:

"Kas tas? Kā tu nāc uz manu namu, kad saules vairs nav?"

"Es esmu Čarlis," nogurušais nēģeris murmināja. "Bīnas Čarlis."

"A-a, Bīnas Čarlis? Nu, ko tu gribi man teikt? Kur ir lielais saimnieks Tjudors un viņa baltie ļaudis?"

Džoanna ar Šeldonu uzmanīgi noklausījās Čarļa garo stāstu. Viņš sīki izstāstīja visu, kā gājis Tjudora ekspedīcijai: kā viņi braukuši augšup pa Belsunu, vilkdami laivas pāri krācēm; kā baltie ļaudis skalojuši smiltis; kā viņi aizsnieguši pirmos kalnājus un iegājuši džungļos. Viņš stāstīja par lamatām, vilku bedrēm, kurās sadurti smaili mieti, un šo lamatu esot pilnas visas takas meža biezoknī. Viņš arī stāstīja, kā tie pirmoreiz tikušies ar džungļu iemītniekiem, kas nekad vēl nebija redzē­juši tabaku un nekā nezināja par pīpēšanu un kas sākumā izli­kušies ļoti draudzīgi un laipni; stāstīja, kā viņu ļaudis ievainoti asajos krūmājos, kā tie dabūjuši drudzi, ar kuru saslimuši it visi baltie, un cik neprātīgi baltie uzticējušies viltīgajiem džungļu iemītniekiem.

"Es visu laiku teicu baltajam saimniekam," Čarlis stāstīja, "visu laiku sacīju viņam: "Mežu ļaudis ir viltīgi. Viņi daudz redz un daudz saprot. Ja jums rokā šautene, viņi būs ar jums draugi. Nebūs šautenes - viņi jums nocirtīs galvu. Kad es jums saku. Nocirtīs galvu un apēdīs jūs.""

Džungļu ļaudīm bijis vairāk pacietības nekā baltajiem. Pa­gājusi viena nedēļa pēc otras, bet tie joprojām vēl bijuši laipni un draudzīgi. Tie nākuši uz balto nometni aizvien biežāk un biežāk, arvien kuplākā skaitā, nesdami dažādas dāvanas: jamsu, taro, meža augļus, saknes, mežakuiļus, putnus. Kad zelta meklētāji pārcēlušies uz jaunu vietu, džungļu iemītnieki labprāt pieteikušies par nesējiem. Un baltie sākuši tiem arvien vairāk uzticēties un kļuvuši ar katru brīdi bezrūpīgāki. Tiem bijis grūti visu laiku nēsāt pie sevis šautenes un smagās patro­nu jostas, un pamazām tie pieraduši pie tā, ka ieroči paliek nometnē, bet paši neapbruņoti gājuši meklēt zeltu.

"Es visu laiku teicu baltiem ļaudīm: "Uzmanieties labi. Mežu ļaudis ir viltīgi." Bet baltie smējās par mani un sacīja: "Bīnas Čarlis ir pavisam kā bērns." Nudien, viņi man tā teica."

Un kādu rītu Bīnas Čarlis pamanījis, ka visas džungļu iemītnieku sievas un bērni kaut kur nozuduši. Neilgi pirms tam galvenā nometne bijusi pārcelta piecas jūdzes tālāk, kur baltie gribējuši pētīt jaunu vietu, bet Tjudors, kas bijis saslimis ar drudzi un gulējis bez samaņas, palicis vecajā nometnē. Bīnas Čarlis nācis atpakaļ pie viņa; viņš jau bijis nogājis trīs jū­dzes, bet sieviešu un bērnu nozušana tam likusies aizdomīga.

"Es domāju, ka tevi velns, nudien," viņš stāstīja. "Es do­māju, ka melnās Marijas un bērni aizgājuši tālu prom. Bet kādēļ? Un es sapratu: drīz būs liels posts. Es stipri izbijos. Es skrēju, skrēju, ātri skrēju, kad es jums saku."

Paņēmis Tjudoru uz pleciem, Čarlis nesis to uz galveno no­metni, bet, kādu jūdzi nogājis, nogriezies no takas taisni bie­zoknī un paslēpis Tjudoru milzīgā vīģes kokā, pēc tam skrējis atpakaļ uz veco nometni izglābt šautenes un tur palikušās lie­tas. Bet, ieraudzījis pulku džungļu iemītnieku, viņš paslēpies krūmos, kur sēdēdams izdzirdējis divus šāvienus no galvenās nometnes puses. Un tas bijis viss. Baltos viņš vairs neviena nav redzējis, bet uz veco nometni neuzdrošinājies iet. Viņš gājis at­pakaļ pie Tjudora un kopā ar to nodzīvojis veselu nedēļu vīģes kokā, barodamies ar meža augļiem, baložiem un papagaiļiem, kurus tam šad un tad laimējies nošaut ar stopu. Tad viņš nolē­mis nākt šurp uz Berandu un ziņot par visu, kā izgājis baltajiem ļaudīm. Viņš stāstīja, ka baltais saimnieks Tjudors esot pavisam slims: caurām dienām guļot bez samaņas, bet, kad atmostoties, esot tik novārdzis, ka gandrīz nemaz nespējot pakustēties.

"Bet kādēļ tu nenositi lielo balto saimnieku?" Džoanna in­teresējās. "Viņam taču bija laba šautene, daudz katūna, taba­kas, daudz labu nažu un divi revolveri, kas šauj stipri ātri - paf, paf, paf."

Nēģeris viltīgi pasmaidīja un teica:

"Es daudz ko saprotu, visu saprotu. Ja nositīšu balto saim­nieku, kas man tiks? Sabrauks Bīnā daudzi baltie, nikni kā vieni velni. "Kur tu ņēmi to šauteni?" viņi man prasīs. Un Bīnas Čarlis pagalam. Ja nositīšu balto saimnieku, man ies bē­dīgi. Ja nenositīšu, viņš man iedos daudz tabakas, daudz ka­tūna, daudz, daudz no visa, kas viņam ir."

"Lieta ir skaidra, nav šaubu, kas mums jādara," Šeldons teica Džoannai.

Viņa nekā neatbildēja, tikai sāka bungot ar pirkstiem. Bīnas Čarlis skatījās uz viņu nogurušām acīm, kuras gandrīz nemaz nemirkšķināja.

"Rīt ar pašu gaismiņu es došos turp," Šeldons turpināja.

"Mēs dosimies turp," Džoanna pārlaboja viņa vārdus. "Pirmkārt, mani taitieši ir otrtik drosmīgi, ja esmu viņiem lī­dzās. Un, otrkārt, baltais tādos apstākļos nekad nedrīkst būt viens pats."

Šeldons paraustīja plecus, rādīdams, ka padodas, kaut arī tam nepiekrīt. Viņš zināja, ka strīdēties būtu veltīgi, un mieri­nāja sevi ar to, ka arī palikt viņai vienai Berandā būtu diezgan nedroši: Dievs zina, ko viņi te varētu izdarīt! Viņš pasauca kal­pus, un pēc brītiņa tie jau devās uz strādnieku teltīm izpildīt viņa rīkojumus. Viņš deva rīkojumus uz visām pusēm. Vienu ziņnesi aizsūtīja uz Belsunas ciematu pie vecā Sili, lai tas tūliņ brauc uz Berandu. Pie Baučera aizbrauca laiva ar tādu pašu uzdevumu. Tad izsniedza taitiešiem šautenes un patronas, un paņēma līdzi pārtiku vairākām dienām. Vaijaberi aiz bailēm kļuva gluži dzeltens, kad viņam pateica, ka būs jādodas ekspe­dīcijai līdzi. Visiem par lielu brīnumu, Lalaperu brīvprātīgi pieteicās viņa vietā.

Drīz ieradās arī Sili, ļoti lepns, ka lielais baltais saimnieks nakts laikā aicinājis viņu apspriesties. Bet viņš nekādi nebija pierunājams doties džungļu iemītnieku zemē. Būtu toreiz pra­sījuši viņa domas, kad zelta meklētāji devās ceļā, viņš jau tad būtu pateicis, ar ko tas viss beigsies. Ikvienam, kas uzdrošinās iet džungļu iemītnieku zemē, draud viens un tas pats likte­nis, - tos visus tur apēdīs. Kaut viņam tagad nekā neprasa, viņš tomēr gribot pateikt, ka ari Šeldonu apēdīs, ja viņš dosies uz turieni.

Šeldons pasauca vienu no uzraugiem un lika izlasīt un at­vest pie viņa visveselīgākos, visstingrākos un staltākos punga- pungiešus.

"Tikai ne tos, kas dzīvojuši piekrastē, bet biezoknī," viņš piekodināja, "lai viņiem būtu spēcīgas, izturīgas kājas. Un tā­dus, kas prot labi šaut. Kas neprot šaut ar šauteni, tas lai ne­nāk."

Pēc īsa brītiņa uzrauga izmeklētie desmit mežoņi jau stā­vēja uz balkona luktura gaismā. Pēc viņu muskuļainajām kājām varēja noprast, ka tie tiešām ir meža iemītnieki. Visi tie apgalvoja, ka labi zinot, kā mežā kauties; lielākā daļa no viņiem, lai pierādītu, ka runā patiesību, rādīja bultu un šķēpu ievainojumus; un visiem bija liels prieks, ka varēs uz brīdi izvairīties no vienmuļā un garlaicīgā plantācijas darba un pie­dalīties ekspedīcijā, kas tiem bija īsti pa prātam. Viņu īstais aicinājums taču bija karot, nevis cirst kokus un griezt nied­rājus. Protams, vieni nekad tie nebūtu gājuši svešajos Gvadal­kanāras mežos, bet, ja tiem dodas līdzi pats baltais saimnieks un baltā Marija, un arī visi astoņi staltie taitieši, tad viņiem vairs nebija šaubu, ka tas nebūs pārāk bīstams karš.

Pungapungas brīvprātīgie stāvēja uz balkona un bija ap­mierināti un jautri, acis tiem degtin dega un sejas staroja. Nevienam no viņiem nebija nekāda apģērba, izņemot šauru lupatiņu ap gurniem, bet degunos visiem bija ievērts gluds bruņurupuča kaula gredzens, un visiem bija māla pīpes, kuras tie nēsāja vai nu auss ļipiņā, vai arī aizspraustas aiz rokas­sprādzes. Vieniem ap kaklu pāri krūtīm karājās divi vareni mežakuiļa ilkņi, citiem milzīgs gliemežvāks.

"Bet būs liela kauja," Šeldons viņus beidzot brīdināja.

Viņi tikai jautri vīpsnāja.

"Ja nu džungļu ļaudis jūs pataisa par kai-kai?" Šeldons tur­pināja.

"Mums nav bail," atbildēja viņu vadonis Kuģu, stalts, brašs nēģeris biezām lūpām, izskatā stipri līdzīgs nūbietim. "Mēs paši tos pataisīsim par kai-kai."

Šeldons smējās un pakratīja galvu. Tad viņš tos atlaida un iegāja noliktavā pameklēt Džoannai lauku telti.

24

DŽUNGĻOS

Nākamajā rītā, gaismai austot, ekspedīcija devās ceļā aug­šup pa Belsunu ar veselu laivu flotili. Ekspedīcija bija diezgan prāva, jo tajā piedalījās trīsdesmit četri cilvēki: Džoanna, Šel­dons, Bīnas Čarlis, Lalaperu, astoņi taitieši, desmit pungapun- gieši, kas bija ārkārtīgi lepni, ka viņiem iedotas gluži jaunas šautenes, un abas plantācijas laivinieku komandas, katrā pa seši vīri. Laiviniekiem gan ekspedīcija bija jāaizved tikai līdz Kārli un tur ar laivām jāpaliek gaidot. Berandu atstāja Baučera pārziņā.

Ap vienpadsmitiem no rīta viņi jau bija Bīnā, nelielā cie­matā ar pārdesmit būdiņām uz upes krasta. Tur ekspedīcijai vēl pievienojās ap trīsdesmit melno karavīru, kas bija bruņoti stopiem un bultām. Tie acīmredzot bija neizsakāmi sajūsmi­nāti par nopietno ekspedīciju un bez apstājas pļāpāja un vaib- stījās. Augšpus Bīnas upe kļuva daudz šaurāka un straujāka, un bija daudz grūtāk tikt uz priekšu. Un ļoti bieži gadījās arī seklas vietas, kur smagi piekrautās laivas jau skāra upes dibenu. Vietu vietām ūdenī bija sakrituši zari un lūzuši koki, un upe bija pavisam aizsprostota; laivas vajadzēja ar vilkšanu dabūt pāri šķēršļiem. Kad viņi nokļuva līdz Kārli, bija jau nakts; tātad viņi vienā dienā bija nobraukuši to pašu ceļu, kuru Tjudors nobrauca divās.

Nākamajā rītā tie atstāja laivas Kārli, kur palika arī laivi­nieku komandas un Bīnas karavīri. Daži no tiem saņēmās un vēl kādu jūdzi gāja viņiem līdzi, bet tad visa drosme pagaisa, un tie, cik jaudas, metās atpakaļ. Palika vienīgi Bīnas Čarlis. Viņš gāja ekspedīcijai pa priekšu un veda to taisni mežā pa ceļu, pa kuru pirms dažām nedēļām gāja Tjudora ekspedīcija. Nakti viņi pārgulēja mežā un no rīta gāja tālāk pa mežaļaužu iemītajām takām, kas bija ārkārtīgi līkumainas un tik šauras, ka varēja iet tikai rindā kā dzērves. Mežs palika aizvien biezāks un jau pilnīgi izskatījās kā tropu džungļos; mežā bija dzestri un visapkārt bezgalīgs klusums; tikai reti, reti dzirdēja dūdo­jam meža baložus vai arī sniegbaltā kakadu piesmakušos smieklus un viņa smago spārnu švīkoņu.

Tai pašā dienā, mazliet vēlāk notika pirmā kļūme. Bīnas Čarlis bija palicis iepakaļ, un pa priekšu gāja Kuģu, viens no pungapungiešiem, kas lielījās, ka pirmais apēdīšot džungļu cil­vēkus, nevis tie viņu. Pēkšņi gaisā atskanēja šņākoņa. No Kuģu rokām izkrita šautene, viņš izplēta rokas un pakrita četrrāpus. Mugurā starp abiem pleciem bija ieurbusies bulta ar kaula galu. Visi pacēla gaisā šautenes un uztraukti klausījās, skatīda­mies visapkārt, no kurienes varēja nākt šāviens. Bet viss bija klusu, visapkārt ne mazākā trokšņa, nečaukstēja ne lapa. Tikai nospiedošais, noslēpumainais tropu džungļu klusums.

"Džungļu iemītnieku te nav," Bīnas Čarlis teica tik skaļi, ka visi nodrebēja. "Pavisam muļķīga lieta. Kuģu neprot uzmanīt ceļu. Viņš nekā nesaprot."

Kuģu jau bija pavisam saļimis. Lāgu lāgiem viņa miesai pārskrēja drudžaini drebuļi. Un brīdī, kad pie viņa piegāja Bīnas Čarlis, viņš nopūtās, un viņa ķermenis vairs nedrebēja. Kuģu bija beigts.

"Taisni sirdī," teica Šeldons, kad bija apskatījis mirušo. "Acīmredzot te bijušas lamatas."

Džoanna bija gluži bāla un sastingušu seju, plaši ieplestām acīm skatījās uz to, kas vēl pirms īsa brīža bija dzīvs cilvēks.

"Es pati viņu nolīgu," viņa klusi teica. "Viņš atnāca pie mums uz "Martas", kad bijām Pungapungā, un pats mums piedāvājās. Es biju lepna uz viņu. Tas taču bija pirmais no vie­tējiem, kuru pati nolīgu par strādnieku."

"Oho, paskat, paskat," kliedza Bīnas Čarlis, pašķirdams biezo lapu kaudzi.

Visi uzreiz ieraudzīja milzīgu stopu, kas bija tik smags un liels, ka divi cilvēki to tikko varēja uzvilkt.

Čarlis izpētīja, kā lamatas ierīkotas, un parādīja citiem, kur zālē bija apslēpta no dažādām šķiedrām savīta virve, kas pa­laida stopa stiegru, tiklīdz Kuģu bija uzminis uz tās.

Viņi bija jau dziļi mežonīgajā pirmatnējā biezoknī. Visap­kārt bija noslēpumaina krēsla, jo biezās lapu grēdas un stai­pekņi, kas vijās pa koku zariem, aizsedza gaismu ar savu ciešo jumu, kuram nevarēja tikt cauri neviens saules stars. Noslēpu­mainā apkārtne, krēsla, meža biezokņa klusums un Kuģu mīk­lainā nāve acīmredzot stipri ietekmēja taitiešus, bet tie vīrišķīgi pūlējās būt droši un pat skubināja citus iet tālāk. Bet punga- pungiešus viņu biedru nāve nemaz neietekmēja. Tie paši bija džungļu iemītnieki un pieraduši pie šāda nedzirdama, nere­dzama un nodevīga cīņas līdzekļa, kaut viņu mežos rīkojās ci­tādāk nekā te. Bet visvairāk izbijušies bija Džoanna un Šel­dons, tikai viņi, "lielie baltie saimnieki", nedrīkstēja ļauties tik maziskām jūtām kā bailēm; tie centās ar nevērību slēpt savas izbailes un šausmas.

Kad viņi devās tālāk, Bīnas Čarlis atkal stājās priekšgalā, un viņa vērīgās acīs ieraudzīja lapotnē lamatas citu pēc citas. Pa taku no vienas vietas bija izlikti dažādi kavēkļi un šķēršļi, no kuriem visnepatīkamākie bija zālē apslēptie asie dadži, kas ļoti dziļi dūrās melno basajās kājās. Bīnas Čarlis iekrita vilku bedrē, kuras dibenā bija sadurti smaili mieti. Dažbrīd bija veselu pusstundu vai vēl ilgāk jāpaliek uz vietas, kamēr Bīnas Čarlis apskatīja visas aizdomīgākās vietas. Vienu otru reizi viņam vajadzēja nogriezties no takas un iet dziļi mežā, lai tiktu lamatām klāt no otras puses, un reiz ienaidnieka bulta, lai cik uzmanīgi viņš pieskārās, tomēr izšāva. Par laimi, bulta tikai mazliet saskrāpēja plecu vienam no punga- pungiešiem.

Kādā vietā Šeldons pamanīja sānceliņu, kas nogriezās no galvenās takas. Viņš apstājās un prasīja Bīnas Čarlim, vai viņš nezina, kurp tā ved.

"Tur tūliņ sākas džungļu iemītnieku lauki, tie ir pavisam tuvu," Čarlis atbildēja. "Pavisam tuvu. Ja gribat, varam aiziet un paskatīties."

"Ejiet klusāk," pēc brīža viņš tos brīdināja. "Mēs tūliņ bū­sim klāt. Ja tur būs kāds no džungļu vīriem, mēs viņu no­ķersim."

Viņš rāpās uz priekšu, tad meta Šeldonam ar roku, līdz ar to rādīdams, lai netrokšņo. Džoanna ar Šeldonu paslēpās viņam līdzās un skatījās caur biezajiem krūmiem. Viņiem priekšā bija pusakra liels iztīrīts klajums, ļoti rūpīgi ar sētu aiz­sargāts pret mežakuiļu uzbrukumiem. Klajumā auga banāni un citi koki ar garšīgiem augļiem, bet tīrumā kartupeļi un jamss. Vienā klajuma stūrī bija maza niedrāju telts, kur paslēp­ties no vēja un lietus. Telts priekšā bija iekurts ugunskurs, no kura pacēlās milzīgi dūmu mākoņi; pie ugunskura tupēja izdē­dējis bārdains mežonis, un likās, ka viņš vērīgi apskata kādu tumšu apaļu priekšmetu, kuru žāvēja dūmos.

Šeldons brīdināja, lai neviens nešauj, lai šauj tikai rad, ja mežonis gribēs bēgt biezoknī; viņš sauca uz priekšu punga- pungiešus. Džoanna neviļus pasmaidīja: cilvēkēdāji pret cil­vēkēdāju! Pungapungieši klusi, nemanot ielenca klajumu, lai pēkšņi no visām pusēm varētu uzbrukt mežonim. Viņu sejas bija nopietnas un koncentrētas, un acīs staroja dzīvības sa­jūsma, jo šī rotaļa uz dzīvību vai nāvi bija tiešām īsts azarts, un pungapungiešiem tikai šāda dzīve likās vīrieša cienīga, kaut gan viņi rīkojās bailīgi un nelietīgi, uzbrukdami savam ienaid­niekam no aizmugures, no paslēptuvēm, un tikai reti doda­mies pretī pilnīgi atklāti un drošsirdīgi.

Uz Šeldona mājienu visi desmit uzbrucēji (tiem piebiedro­jās arī Bīnas Čarlis) gāzās mežonim virsū. Bet džungļu vīra smalkā dzirde uzreiz manīja, ka draud briesmas. Vienā mirklī viņš uzlēca kājās, ielika stopā bultu, savilka stopa stiegru un iz­šāva. Bet bulta nevienu neķēra, un viņš vēl nebija izšāvis otru bultu, kad ienaidnieki to jau bija notriekuši zemē un atbru­ņojuši.

"Vai, tas tiešām ir īsts senais babilonietis!" Džoanna iesau­cās, skatīdamās uz mežoni. "Nudien, vai nu asīrietis, vai feni­ķietis! Cik viņam taisns deguns, cik šaura seja, kādi žokļi, ie­slīpa, iegarena piere, bārda, acis…"

"Un sprogaini mati," Šeldons zobojās.

Mežonis bija līdz nāvei izbijies. Viņš bija pilnīgi pārlieci­nāts, ka nāve neizbēgama, tomēr žēlastības nelūdzās, bet stulbi un vienaldzīgi raudzījās, kā ienaidnieki vēro viņu, līdz beidzot ieraudzīja Džoannu un sāka skatīties uz viņu, jo tā bija pirmā baltā sieviete, ko viņš redzēja.

"Nudien, kad es jums saku, džungļu iemītnieki viņu ap­ēduši," pēkšņi iesaucās Bīnas Čarlis.

To viņš teica tik mierīgā balsī, ka Džoanna neviļus pagrie­zās, lai redzētu, par ko viņš runā un … aci pret aci sastapās ar Gugumi. Jā, tumšais priekšmets, kas karājās dūmos virs ugunskura, bija Gugumi galva. Galva bija gandrīz vēl neaiz­skarta, jo mežonis to tikko bija sācis žāvēt, un sejā vēl gandrīz bija skaidri saredzami viņa vaibsti un viņa mežonīgais, drūmi bargais, pirmatnējais skaistums.

Džoanna nodrebēja šausmās, bet vēl šausmīgāks viņai likās tas, ko tagad darīja pungapungieši. Tiklīdz tie ieraudzīja, kas tā par galvu un pazina to, viņi sāka mežonīgi smieties un smie­damies jautri cits citam kaut ko stāstīja. Gugumi gals tiem likās tikai labs joks. Kaut ko jautrāku viņi ilgi nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši. Viņš savu spēli bija zaudējis. Tas gribēja bēgdams paslēpties un nokļuva džungļu iemītniekiem vēderā: kas var būt vēl jocīgāks par tādu galu? Tas viņiem arī nebija nekas sa­vāds vai neparasts. Gugumi dzīve bija īsta cilvēkēdāja dzīve: viņš cirta citiem galvas, bet nu nocirsta galva viņam pašam. Viņš ēda citus cilvēkus, un nu pats apēsts.

Smiekli lēni norima, bet melnie nenovērsa acu no Gugumi galvas un skatījās uz to degošām, kārām acīm. Pavisam citādi izturējās taitieši. Acīmredzot tie bija gluži satriekti un ļoti uz­traukti, sevišķi Adamu-Adams, kas kratīja galvu, kaut ko murminādams un ar to izteikdams savu riebumu. Džoanna vairs nejuta šausmas, bet nu kļuva nikna. Viņas seja bija bāla, vaigos parādījās sarkani plankumi, un acīs iedegās atriebības kāre.

Šeldons to pamanīja un smējās.

"Tur tiešām nav ko dusmoties," viņš teica. "Neaizmirstiet, ka Gugumi pats nocirta Kvākam galvu un apēda vienu no sa­viem biedriem, kas bēga viņam līdzi. Bez tam tas ir viņa visda­biskākais gals."

Džoanna paskatījās uz viņu; acīmredzot viņa gribēja kaut ko teikt, bet viņai drebēja lūpas.

"Un neaizmirstiet," Šeldons turpināja, "ka viņš ir vadoņa dēls un ka tagad, atriebjot to, viņa ciltsbrāļi visādā ziņā dabūs baltā galvu. Tas ir tikpat nepārprotami kā tas, ka mēs te stāvam."

"Tas viss ir tik… tik smieklīgi, tik muļķīgi un šausmīgi," beidzot Džoanna teica.

"Un… tik romantiski," viņš ironiski piebilda.

Viņa nekā neatbildēja un novērsās. Bet Šeldons zināja, ka bulta trāpījusi mērķī.

"Tas cilvēks ir pavisam slims, viņa vēders tā vien iet…" pēk­šņi sacīja Bīnas Čarlis, rādīdams uz pungapungieti, kuram pirms stundas bulta saskrāpēja plecu.

Ievainotais gulēja zemē, rokām apņēmis ceļus un zemu nodūris galvu; viņš vaidēja, svaidīdamies no vienas puses uz otru. Šeldons bija baidījies, ka tik bulta nav saindēta, tūliņ at­vēris ievainojumu un iešļircinājis tajā mangānskābo kāliju; nēģera plecs tomēr aizvien vairāk uztūka.

"Iesim ātrāk prom no šejienes," Džoanna teica. "Un lai viņš visādā ziņā nāk mums līdzi. Ejot viņam labāk pulsēs asinis un inde uzsūksies. Adamu-Adam, palīdzi viņam. Ja viņš sāk migt, sapurini un neļauj gulēt. Tiklīdz viņš aizmigs, tā būs viņa nāve."

Nu viņi gāja uz priekšu krietni ātrāk, jo Bīnas Čarlis dzina sagūstīto mežoni pa priekšu un gūsteknim bija jāiznīcina visas lamatas un kavēkļi. Kādā vietā, kur vajadzēja strauji pagriezties, jebkurš no viņiem varēja ar plecu aizskart krū­māju, bet mežonis ļoti uzmanīgi pašķīra lapas, un tur bija pa­slēpts asi trīts šķēps, kas bija tā ielikts, ka ikvienam, kas te gāja garām, vajadzēja dabūt vismaz vieglu ievainojumu, kaut niecī­gu skrambu.

"Nudien, tāds šķēps gan ir ko vērts," Bīnas Čarlis teica.

Paņēmis šķēpu, viņš sāka to apskatīt un pa jokam atvēzēja pret sagūstīto mežoni. No šausmām, ar kādām tas metās sā­ņus, bija skaidri redzams, ka šķēpa asmens ir saindēts. Bet Bī­nas Čarlis visu laiku to turēja rokās, tā baidīdams vedēju un vi­ņam draudēdams.

Saule jau slīga aiz augstajiem kalniem rietumos, un sākās agra krēsla, bet meklētāji gāja aizvien dziļāk džungļos, cauri noslēpumainajam pirmatnējam mežam, kur uz katra soļa glū­nēja nejauša, ātra nāve, kas ik brīdi varēja uzbrukt no drūmā, nelaimi vēstošā meža, jo tur viscaur valdīja zvēriskie instinkti un cilvēka dzīve vēl bija pašā vismežonīgākajā pirmatnībā. Meža biezoknī neieplūda ne mazākā vēsmiņa. Gaiss bija smir­doņas pilns, sasmacis un māca vai nost, jo visapkārt bija pūstoši augi un trekna zeme. Pa drošsirdīgo ceļotāju sejām bez apstājas lija sviedri.

Bīnas Čarlis veda viņus tālāk, nogriezdamies no takas. Līz­dami četrrāpus pa mīksto melno zemi, rāpdamies pa kokiem, lauzdamies cauri staipekņiem, tie nonāca līdz milzīgam vīģes kokam, kas aizņēma vismaz pusakra lielu zemes gabalu un bi­ja kā īpašs biezoknis tumšajā meža biezoknī, vēl drūmāks, vēl pirmatnējāks. No koka atskanēja kāda aizlauzta balss, kas dziedāja.

"Nudien! Lielais baltais saimnieks vēl nav miris!" Bīnas Čarlis iesaucās.

Dziesma pārtrūka, un tā pati vārgā, aizlauztā balss sauca: "Allo!" Džoanna atsaucās, un visi ceļinieki dzirdēja:

"Es neesmu ārprātīgs. Es tikai dziedāju, lai būtu drošāk, lai aizdzītu bailes. Vai jums ir līdzi kaut kas ko ēst?"

Jau pēc īsa brītiņa Tjudors gulēja, ietīts segās, taitieši un pungapungieši sakūra ugunskurus, nesa ūdeni un uzcēla

Džoannai telti. Lalaperu izņēma pārtiku un attaisīja konservu kārbas. Drudzis Tjudoram bija pārgājis, un viņam jau kļuva labāk, tomēr viņš vēl bija ļoti vārgs un noguris, pie tam ārkār­tīgi izsalcis. Un viņu bija tā sakoduši moskīti, ka viņa seja bija uztūkuši un viņu gandrīz nemaz vairs nevarēja pazīt. Varēja tikai iedomāties, ka tas ir Tjudors. Džoanna bija paņēmusi līdzi dažādas zāles un tūdaļ sāka Tjudoru ārstēt; vispirms viņa lika karstas kompreses pie Tjudora uztūkušās sejas. Šeldons gādāja, lai nometne tiktu ierīkota pilnībā, bet šad tad skatījās uz Džoannu un mocījās aiz šausmīgas greizsirdības, tiklīdz viņas rokas pieskārās Tjudoram. Nu vairs tās nebija zēna rokas, tās bija sievietes rokas; viņš atcerējās, kā viņa naidā un dusmās nobālušu seju un zvērojošām acīm skatījās uz Gugumi galvu. Nē, šīs dziedinātājas rokas bija īstas sievietes rokas, un Šeldons neviļus pasmaidīja, iedomādamies, ka arī viņam vaja­dzētu kādu nakti gulēt bez moskītu tīkliņa, lai nākamajā rītā Džoanna liktu kompreses arī pie viņa sejas.

25

CILVĒKU GALVU MEDNIEKI

Viņi jau vakarā vienojās, ko darīt tālāk. Nolēma, ka Tjudors paliks savā vīģes koka paslēptuvē, lai atgūtu spēkus ceļam uz mājām, bet ekspedīcija dosies vēl tālāk. Sevišķi neatlaidīgi to prasīja Džoanna, cerēdama, ka varbūt tiem izdosies glābt vēl kādu no zelta meklētājiem, ja kaut viens no tiem vēl būtu dzīvs. Un pati viņa, bez šaubām, gribēja iet līdzi. Lai arī Šel­dons ar Tjudoru visiem spēkiem centās viņu atrunāt, tas neiz­devās. Pie Tjudora par sargiem atstāja divus taitiešus - Ada- mu-Adamu un Aragu; pēdējam bija jāpaliek tādēļ, ka viņam ļoti sāpēja kāja, jo viņš bija uzminis uz paslēptajiem dadžiem, kas arī acīmredzot bija saindēti. Bet inde, ko lietoja džungļu mežoņi, kā redzams, darbojās lēni, un tā nebija arī diezin cik stipra, jo melnais, kam bulta saskrāpēja seju un plecu, vēl bija dzīvs, un lielais uztūkums jau sāka mazināties. Arī viņš palika pie Tjudora.

Ceļiniekus atkal veda Bīnas Čarlis, kaut gan ne pilnīgi pat­stāvīgi, jo viņš laida pa priekšu sagūstīto mežoni, kuru pie­spieda paklausīt, draudot ar saindēto šķēpu. Taka arvien vēl gāja pa džungļiem, un ceļinieki zināja, ka neieraudzīs nevienu ciematu, kamēr sāksies kalnāji un klajumi. Ar lielām pūlēm viņi devās uz priekšu, visi nosvīduši un elsdami, jo gaiss bija valgs un smacīgs. Bet visapkārt bija visskaistākie, visbrīnišķī­gākie augi. Milzīgo koku resnās saknes aizsprostoja ceļu; stai­pekņi cilvēka rokas resnumā dīvaini audās no zara uz zaru, drīz savīdamies ciešā sienā, kurai cauri nevarēja tikt, drīz no­kārdamies uz leju, izskatīdamies pēc milzīgām čūskām, kas saritinājušās kamolā. Sulīgie augu stiebri ar milzīgām, gandrīz asi garām lapām bija klāti ar valgu šķidrumu, kas spiedās uz āru. Šur un tur kā salas jūrā bija redzami milzīgi vīģes koki, kuru neskaitāmās gaisa saknes radīja vai veselu portālu, kori­doru un pāreju labirintu, kur netika iekšā ne saules stari, ne gaisma, bet bija mūžīga nakts. Lejā auga papardes, sūnas un tūkstošiem dažādu, spilgtās krāsās augošu sēņveidīgu augu, kas nikni karoja par katru pēdu zemes savā starpā, bet augšā blakus milzīgajiem staipekņiem auga smalki, maigi stādi, kas, likās, paši turas gandrīz vai gaisā, un tie laistījās neskaitāmās krāsās. Bāli dzeltenās un koši sārtās orhidejas stiepa uz augšu savus vārgos ziedus, kur vien tik biezajai lapotnei cauri izlau­zās kāds saules stariņš. Tas bija noslēpumains, drūms, kluss un sastindzis mežs, kur nekas nekustējās, tikai dīvaini sīksīki put­niņi, kuri tomēr nespēja atdzīvināt meža biezokni; putniņi ne dziedāja, ne čivināja, tie gandrīz vienmēr bija klusi un gandrīz bez trokšņa laidās no vienas vietas uz citu, un ar savām spilg­tajām spalvām bija līdzīgi orhidejām, šīm savādi vārgajām puķēm, kas auga meža puvekļos.

Un tad viņi negaidīti pārsteidza mežoni. Tas sēdēja milzīga koka zaros, metrus piecus no zemes. Visi redzēja, ka viņš kā ēna noslīdēja pa zariem uz leju, gluži kails, kādu to māte radī­jusi, nolēca zemē un klusi kā parādība metās pa taku prom.

Bija grūti iedomāties, ka tas ir cilvēks. Viņš drīzāk šķita teik­smains meža gars, džungļu trollis. Tikai Bīnas Čarlis nesa­mulsa. Pāri gūstekņa galvai viņš meta saindēto šķēpu ēnai, kas nozibēja viņam priekšā. Mežonis palēcās, ierocis izskrēja caur viņa kājām, un viņš palika neskarts; bet tai pašā brīdī viņš pa­klupa un nebija paguvis pats piecelties, kad Bīnas Čarlis viņu panāca un saķēra aiz sniegbaltajiem matiem. Tas nebija vecis, bet vēl gluži jauneklis, pie tam liels frants: viņa seja bija no­smērēta oglēm, mati nokrāsoti balti, degunā ievērta nesen kā nocirsta mežakuiļa aste, un vēl divas tādas pašas astes ievērtas abās ausīs, bet ap kaklu apliktas cilvēka pirkstu kaulu krelles. Ieraudzījis otru gūstekni, viņš kaut ko nikni nomurmināja sīkā, augstā balstiņā, saraucis uzacis un mežonīgi skatīdamies apkārt. Arī viņu ņēma līdzi, un viens no pungapungiešiem to veda, virvē piesietu.

Ceļš jau sāka iet piekalnē. Lāgu lāgiem taka gāja pa ielejām, kur auga krāšņi stādi, bet visapkārt džungļi jau beidzās, aizvien vairāk bija redzami stāvi kalnāji, kur mežs kļuva retāks, un pāri galvām varēja saredzēt debesu zilumu.

"Tūliņ būs ciemats," Bīnas Čarlis čukstēdams brīdināja.

Viņš vēl nebija paguvis to izteikt, kad priekšā atskanēja cie­mata bungu rībieni. Bet bungu sitieni bija mierīgi un gausi, mežoņu ciematā nebija manāms nekāds uztraukums. Ceļotāji jau bija taisni pie ciemata un varēja dzirdēt, kā divas sievietes sāka skaļi strīdēties un ieraudājās bērns. Taka pārvērtās par dziļu, bedrainu ceļu un gāja tik stāvus augšup, ka ceļotājiem šad un tad bija jāapstājas un jāatpūšas. Ceļš kļuva šaurāks, un vietām tas no lietus un paaudžu paaudžu mītajiem soļiem bija pēdu divdesmit dziļš.

"Viens vienīgs vīrs ar šauteni rokā varētu nosargāt šo ceļu pret tūkstoš cilvēkiem," Šeldons čukstēja Džoannai. "Un div­desmit mežoņu ar bultām un šķēpiem var panākt to pašu."

Beidzot tie ieraudzīja savā priekšā ciematu. Tas atradās uz neliela ieslīpa pakalna, kas bija noaudzis ar biezu zāli un izklai­dus stāvošiem kokiem. Tikko mežoņi pamanīja ceļotājus, tūdaļ sievietes sāka briesmīgi kliegt, tās izskrēja no būdiņām un kā izbiedētas irbes bēga prom no ciemata, paķerdamas līdzi bērnus. Un tūdaļ uzbrucējus sāka apšaudīt bultām un apmētāt šķēpiem. Pēc Šeldona pavēles taitieši un pungapungieši pir­moreiz izšāva. Šķēpu un bultu lietus uzreiz apstājās, visi me­žoņi, bija kā slaucīt noslaucīti, un kauja, tikko sākusies, bija jau galā. No ceļotājiem nebija cietis neviens, bet seši mežoņi bija pagalam, un tos viņi atstāja kaujas laukā; ievainotos tie aiznesa līdzi. Taitieši un pungapungieši bija tā aizrāvušies, ka gribēja dzīties bēgļiem pakaļ, bet Šeldons to stingri aizliedza; arī Džoanna viņam piekrita. Par to Šeldonam bija liels prieks un pārsteigums, jo kaujas laukā, no sāniem uz viņu noskato­ties, viņš manīja, kā viņas acis staroja, nāsis drebēja un bālajā sejā bija redzams kaujas prieks.

"Nelaimīgie zvēri," viņa teica. "Viņi taču tikai paklausa sa­vai dabai. Pēc viņu prāta taču ir pilnīgi tikumīgi apēst savus tuvākos un nocirst tiem galvas."

"Bet tos katrā ziņā vajag pārliecināt, ka viņi nedrīkst cirst baltajiem cilvēkiem galvas," Šeldons atbildēja.

Viņa piekrizdama palocīja galvu.

"Jā, un ja mēs te atradīsim kaut vienu baltā galvu, nodedzi­nāsim visu viņu ciematu… Ei, Čarli! Kur glabājas viņu galvas?"

"Man liekas, velna-velna vīra būdā," Čarlis atbildēja. "Lūk, tai būdā, tā ir velna-velna vīra būda."

Būda, kuru rādīja Čarlis, bija par visām lielāka un no ārpu­ses greznota ar mākslīgi savītām mašām un stabiem, uz kuriem bija izgrieztas kroplas un dīvainas figūras - puscilvēki, pus- zvēri. Viņi iegāja būdā. Tur bija krēsla, un viņi uzdūrās koka klučiem un ar galvām pieskārās izkaltušiem ziedojumiem, kas nokarājās no griestiem uz leju; ziedojumi bija sanesti dieviem. Gar sienām bija izkārti elku dievekļi. No tiem daži bija vien­kārši, nejēdzīgi aptēsti kluči, ietīti pussapuvušās, bezgala netī­rās mašās. Gaiss šai svētnīcā bija šausmīgs - tur smirdēja pēc puvekļiem; virvē savērtas zivju astes un pa pusei notīrītie suņu un krokodilu galvaskausi vēl pavairoja šausmīgo smirdoņu.

Būdas vidu, biezā pelnu kārtā, kas bija krājusies no tūkstoš ugunskuriem, vājas liesmiņas priekšā sēdēja gluži sanīcis vecis.

Viņš bija tik vecs, ka viņa sausā āda bija savilkusies pavisam čokurā, tā izskatījās pēc visa kā, tikai ne pēc cilvēka ādas. Viņa rokas bija kā zvēra nagi, un izdēdējusī seja atgādināja miroņa ģindeni. Nelūgtajiem viesiem ienākot, viņš apātiski un vienal­dzīgi paskatījās uz tiem. Acīmredzot viņa pienākums bija sar­gāt uguni, jo, pat uz ienācējiem paskatoties, viņš mehāniski iemeta ugunskurā dažus zarus. Bet dūmos virs sārta ceļotāji ieraudzīja to, ko meklēja. Džoannai gandrīz kļuva nelabi. Viņa aši pagriezās un izgāja ārā.

"Paskatieties, vai tur ir visi," viņa no sliekšņa sauca Šeldo­nam pavisam vājā balsī un grīļodamās, pusaizvērtām acīm, spēra dažus soļus, dziļi ieelpodama gaisu un vēlēdamās aiz­mirst šausmīgo skatu, ko bija redzējusi būdā.

Šeldonam bija jāizpilda nepatīkamais uzdevums, viņam vajadzēja sazīmēt, vai tās ir nozudušo balto zelta meklētāju galvas, kas te bija - deviņas balto galvas. Bīnas Čarlis, kas bija ļoti ieinteresēts, palīdzēja Šeldonam, viņš pagrieza galvas no vienas puses uz otru, lai tās varētu labāk pazīt, rādīja sakrop­ļotās sejas un cirvju cirtienu pēdas.

Pungapungieši, kā aizvien, kāri skatījās uz galvām, bet tai­tieši bija ārkārtīgi uztraukti; daži no viņiem čukstēja lāstus un draudēja, bet Matapu pat bija tā saniknots, ka pieskrēja klāt nevarīgajam vecim un iesita viņam pa sāniem. Vecis skaļi iekliedzās, un kliedziens izklausījās pēc sivēna kviecicna; tad viņš iekrita pelnu čupā un palika tur guļot, drebēdams un gai­dīdams nāvi.

Bez šīm galvām viņi atrada vēl daudzas citas, bet tās gan­drīz visas bija melno galvas, izņemot divas, kuras bija nocirstas baltajiem; tās visas bija rūpīgi saulē izkaltētas un dūmos izžā­vētas. "Lūk, ko medī šai tumšajā, nelaimi vēstošajā mežā," Šel­dons nodomāja.

Kaut viņam kļuva nelabi šausmīgajā gaisā, viņš tomēr uz brīdi palika apskatīt, ko atradis Bīnas Čarlis.

"Es esmu redzējis melnās Marijas un baltās Marijas, bet tādas Marijas vēl neesmu redzējis. Kas tā par Mariju?"

Šeldons paskatījās. Tā bija jau ilgi stāvējusi galva, jau pavi­sam sagrumbota un melna no ilgu gadu dūmiem; tā izskatījās kā mūmija, tomēr nebija šaubu, ka tā ir ķīnietes galva. Kā viņa te nokļuvusi? Šeldons nekad nebija dzirdējis par kādu ķinieti Zālamana salu vēsturē. Ausis viņai bija lieli, collas divas gari auskari, un, kad Šeldons lika, lai Čarlis notīra no auskariem biezo kvēpu un netīrumu kārtu, viņa pirkstos iemirdzējās zaļā jašma un iesārtais austrumu zelts. Otra galva, arī stipri veca, bija nocirsta baltajam cilvēkam, kā varēja noskārst no bieza­jām gaišajām ūsām un grumbainās augšlūpas. Šeldons, uz to skatīdamies, nodomāja, ka tas ir kāds aizmirsts zivju rūpnieks vai sandalkoka tirgotājs, kas te beidzis savu dzīvi, atstādams šausmīgo trofeju.

Šeldons lika, lai Bīnas Čarlis izņem ķīnietei no ausīm aus­karus un lai pungapungieši iznes ārā veci, un tad aizdedzināja būdu. Drīz jau viss ciemats dega, jautri sprakstēdams, bet vecis, saules tveicē sēdēdams, vienaldzīgi noskatījās, kā aiziet bojā viņa ciemats. No apkārtējiem pakalniem, kur acīmredzot atradās citi ciemati, atskanēja bungu rīboņa un mežonīgi kau­cieni. Bet Šeldons negribēja vairs tālāk iet. Savu uzdevumu taču viņi bija izpildījuši: dabūjuši zināt, kas noticis ar Tjudora ekspedīcijas ļaudīm. Bet vēl viņiem bija priekšā ilgais un grū­tais ceļš atpakaļ uz mājām. Viņš palaida brīvībā abus gūstek­ņus, kuri tūdaļ kā izbiedēti brieži metās bēgt, un ekspedīcija devās atpakaļ drēgnajā biezoknī.

Džoanna bija pavisam satriekta no visa redzētā un klusē­dama gāja Šeldonam pa priekšu. Beidzot, pēc pusstundas, vi­ņa pagriezās un, vāji smaidīdama, sacīja:

"Nedomāju, ka man vēl kādreiz patiktu doties pie cilvēku galvu medniekiem. Protams, tas ir brīnišķīgs piedzīvojums, bet… kad tādu labumu par daudz, tad ari vairs nav labi. Tagad man pietiks, un es vairs nemēģināšu jāt uz promenādi plantā­cijas apkārtnes mežos. Vēl kādu "Martu" izglābt gan neatteik­šos. Bet Gvadalkanāras cilvēkēdāji var būt mierīgi: viņus vairs netraucēšu. Esmu pārliecināta, ka tagad man vairākus mēne­šus naktīs spokosies. Brr… Tik riebīgi zvēri!"

Kad pār zemi jau nolaidās nakts, tie bija nonākuši pie vīģes koka, kur atstāja Tjudoru. Viņš jau jutās labāk, kaut aizvien vēl bija loti vārgs. Nākamajā rītā, dodoties atpakaļ uz mājām, viņu vajadzēja nest uz nestuvēm. Pungapungietim satūkums uz pleca mazinājās, bet Aragu vēl kliboja.

Pēc divām dienām ceļotāji jau bija aizsnieguši Kārli, kur viņus gaidīja laivas. Nu viņi brauca pa straumi uz leju un jau nākamajā dienā ap pusdienas laiku bija Berandā. Džoanna atvieglota nopūtās, nojoza savu revolvera jostu un pakāra to istabā uz naglas, un ari Šeldons, kas gribēja būt klāt, lai ar prieku noskatītos, kā viņa noliks cepuri un jostu savā vietā, atvieglots nopūtās, domādams par to, ka viņi atkal ir mājās. Viņam gan bija prieks atgriezties mājās, bet līdz ar to nāca daudzas rūpes un bēdas, jo Džoanna tūdaļ sāka dziedināt Tju­doru un gandrīz veselām dienām nodzīvoja uz balkona, kur viņš gulēja šūpuļtīklā.

26

SAULES TVEICE

Nākamās desmit dienas, kamēr Tjudors atveseļojās, bija klusas un mierīgas. Plantācijas darbi veicās ļoti labi. Pēc Gu­gumi un viņa biedru dumpja, kuru tik stingri apspieda, pretes­tības gars, liekas, bija pavisam izgaisis. "Marta" aizveda vēl divdesmit veco strādnieku, kuru līgumi izbeidzās, bet jaunie strādnieki, pret kuriem saimnieki izturējās pavisam taisnīgi, uzvedās teicami, jādams pa plantāciju, Šeldons vienmēr brīnī­jās, kā gan viņam nebija ienācis prātā iegādāties tik labu satik­smes līdzekli, kā zirgu, un viņš sāka domāt, cik daudz laba gan Džoanna darījusi Berandas uzplaukumam. Lieliskie Punga­pungas strādnieki, par sīkiem grašiem nopirktā "Marta", kas tagad pelnīja daudz naudas, kaut arī to komandēja tik bailīgs kapteinis kā vecais Kinross; augi, stādi, koki… Tas viss bija Džoannas roku darbs. Berandas finansiālais stāvoklis atkal uzlabojās, pilnā gaitā līda jaunus zemes gabalus un stādīja pal­mas, plantācija ar katru dienu kļuva plašāka un vērtīgāka, un ar katru dienu tuvojās tas brīdis, kad Beranda sāks dot ienākumus.

Par to domājot, Šeldons aizvien vairāk pārliecinājās, cik daudz pateicības parādā Džoannai, šai meitenei ar taisnajām uzacīm, kuras pelēkajās acīs mirdzēja romantisms un kuras garstobra revolveris liecināja, ka viņa mīl brīnišķīgus piedzīvo­jumus, meitenei, kas iebrauca Berandā, vētrai plosoties, as­toņu staltu taitiešu pavadībā, ienāca viņa namā un pakāra pie sienas virs biljarda galda savu jostu un kovboja cepuri. Viņš bija pavisam aizmirsis, ka tā viņu kaitināja; viņš tikai atcerējās, ka meitene ir burvīgi skaista, un tagad viņam visvairāk patika tieši tas, par ko viņš sākumā tā skaitās un uztraucās, patika vi­ņas zēnišķīgie niķi, patika tas, ka viņa mīl brīnišķīgus piedzī­vojumus, peld starp haizivīm, vēlas braukt strādniekus vākt, mīl jūru un kuģus; viņam patika meitenes skarbā pavēlnieces balss, kad viņa vadīja laivas ielaišanu ūdenī vai ar dinamītu rokā sēdās laivā, lai brauktu kopā ar saviem taitiešiem ķert Bel­sunas upē zivis; patika viņas nicinājums pret aizspriedumiem, viņas jaunības kaislība uz strīdiņiem un fanātiskā brīvības un neatkarības mīlestība. Visu to viņš tagad mīlēja un pavisam vairs nevēlējās viņu apvaldīt, padarīt paklausīgu un rāmu. Bet, no otras puses, kā gan lai viņš uzvar to, ja negribēs padarīt pa­klausīgu un rātnu?

Dažbrīd viņam reiba galva, cik ļoti viņš to mīlēja un cik daudz par viņu domāja. Viņš apturēja zirgu un, acis aizvēris, iztēlē gribēja ieraudzīt meiteni, kādu to redzēja pirmoreiz, kad viņa stāvēja savas laivas galā, ko svaidīja satrakotie viļņi, un kad uznāca uz balkona, izteikdama naidīgos vārdus: "Smalka viesmīlība, neko teikt…" Tad viņš atvēra acis, jāja tālāk un tūk­stošo reizi lauzīja galvu, kā satvert šo meža putniņu, kas droši vien aizlaidīsies, tiklīdz viņš sniegs pēc tā roku…

Šeldonam nebija noslēpums, ka Tjudors ļoti interesējas par Džoannu. Kaut vēl gluži vārgs un tikko turēdamies kājās, viņš pēdējās dienās noteikti pieprasīja, lai viņam ļauj ēst pie galda, bet nevis vienam pašam uz balkona, guļot šūpuļtīklā. Bez tam Šeldons pamanīja, ka Tjudors, ar Džoannu runājot, nemaz vairs nestrīdas, nekaitina viņu un atmetis visus asumus un zobgalības; tas izskatījās tā, kā pirms kara pieteikuma pārtrauc diplomātiskos sakarus. Turpmākie novērojumi pārliecināja, ka viņš nav kļūdījies. Tjudors pārāk atklāti izrādīja savu prieku, kad Džoanna bija klāt, uzkrītoši centās ieinteresēt viņu ar stāstiem par saviem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem un ap­burt pats ar sevi. Kad Šeldons atgriezās no plantācijas, kur no rīta jāja apskatīt darbus, viņš ļoti bieži tos satika uz balkona di­vatā, pie kam Tjudors stāstīja par kādu neparastu, ārkārtēju notikumu, ko viņam gadījies piedzīvot kādā tālā pasaules malā, bet Džoanna klausījās viņā ar ļoti lielu interesi un gluži piesārtušu seju.

Šeldons redzēja arī to, kādām mīlas pilnām acīm Tjudors skatījās uz Džoannu un cik savāda tad bija viņa sejas izteiksme. Daudzreiz viņš neviļus sev jautāja: "Vai tiešām arī mana seja tā nodod?" Viņš bija pilnīgi pārliecināts par trim lietām: vispirms par to, ka Tjudors nav Džoannai piemērots vīrs un nevarēs viņu darīt laimīgu; otrkārt, ka Džoanna ir pārāk gudra meitene, lai iemīlētu tik virspusēju cilvēku kā Tjudoru; un beidzot, ka Tju­dors, cenzdamies iekarot Džoannas mīlu, katrā ziņā izdarīs kādu muļķību. Bet, kā jau iemīlējies cilvēks, viņš tai pašā laikā visu lai­ku baidījās, ka sāncensis var arī neizdarīt tādu muļķību un tā iegūt Džoannu, savaldzinot viņu ar savu mānīgo "varonību". "Protams," viņš domāja, "Tjudors pavisam nepazīst Džoannu, nezina, cik ļoti viņa mīl brīvību un ienīst jebkādu varmācību. Un taisni šai ziņā izdarīs kādu muļķību, gribēdams iegūt Džo­annu ar varu." Kaut viņš par to bija pilnīgi pārliecināts, tomēr bieži viņu nomāca šaubas: vai tikai nav kļūdījies attiecībā uz Džoannu un vai galu galā Tjudora ceļš nav tas pareizais?

Stāvoklis bija ļoti nepatīkams un smags. Šeldons bija uzņē­mies visgrūtāko un arī visnepateicīgāko lomu - nolēmis gaidīt un novērot, kamēr Tjudors enerģiski centās notvert medījumu, kas kaprīzi vairījās. Turklāt Tjudors pats viņu ārkārtīgi uz­trauca. Protams, ārēji viņu attiecības bija pavisam labas.

Nebija kur pieķerties. Bet Šeldons juta, ka viņu starpā aug ienaids un, caur greizsirdības palielināmo stiklu raugoties, viņa mīlas pilnajās acis šis ienaids izlikās milzīgs, nelabojams un neizlīdzināms. Tjudors te bija tikai gadījuma pēc. Viņš nebija berandietis, un tādēļ tagad, kad tas jau kļuvis pavisam vesels, viņam laiks doties prom. Bet viņš vēl aizvien palika Berandā, kaut pasta tvaikonis uz Sidneju iegriezās arī Berandā. Likās, ka Tjudors domā vēl ilgi te palikt.

Atkal viņš peldējās jūrā kopā ar Džoannu, atkal lika la­matas krokodiliem, brauca šaut baložus, ķert zivis - un visur kopā ar Džoannu.

Bet viesmīlības tradīcijas Šeldonam liedza kaut aplinkus aizrādīt, ka Tjudoram būtu laiks doties prom. Un goda jūtas pret savu pretinieku viņam liedza brīdināt Džoannu. Ja arī viņš zinātu par Tjudoru kaut ko, kas viņu varētu noniecināt Džoannas acīs, viņš nespētu viņai to pateikt. Bet visļaunākais bija tieši tas, ka viņš par Tjudoru nekā tāda nezināja. Tas viņu dažbrīd tā samulsināja, ka viņš pūlējās sevi pārliecināt: viņa ienaids pret Tjudoru ir nepamatots, un to radījusi tikai greiz­sirdība.

Ārēji viņš palika gluži mierīgs un pūlējās vienmēr būt ļoti jautrs un priecīgs. Plantācijas darbi gāja uz priekšu ļoti labi. "Marta" un "Fliberti" pastāvīgi atbrauca un aizbrauca, tāpat arī citi kuģi un kuģīši, kas uz vienu otru stundiņu izmeta en­kurus jūras līkumā, gaidīdami labvēlīgu vēju, pie tam kuģu kapteiņi izkāpa malā iedzert pa glāzītei viskija un izspēlēt pā­ris biljarda partijas. Sātans sargāja nama sētu no melnajiem. Baučers kārtīgi ik svētdienas atbrauca savā laivā viesos. Divreiz dienā, pie brokastīm un pusdienām, Džoanna, Tjudors un Šel­dons draudzīgi satikās pie galda un tikpat draudzīgi vakaros sēdēja uz balkona.

Un tiešām reiz notika tas, ko Šeldons bija paredzējis: Tju­dors izdarīja muļķību. Nesaprazdams un nepazīdams Džoan­nas raksturu, viņas aklo naidu pret vismazāko brīvības ierobe­žojumu, pret visniecīgāko varmācību un domādams, ka sajūsma, kas mirdz viņas acīs (viņa bija sajūsminājusies par

Tjudora pēdējo stāstu), ir daudz maigākas jūtas, viņš aplika tai roku ap viduci un ar varu pievilka sev klāt, bet viņas uzbudi­nāto pretestību uzskatīja par meiteņu parasto kautrību. Tas notika uz balkona pēc brokastīm, un Šeldons, kas sēdēja istabā, šķirstīdams kāda lielveikala cenrādi un sastādīdams nā­kamā pasūtījuma sarakstu, pēkšņi izdzirda, ka Džoanna skaļi iekliedzās, un tūliņ pēc tam bija dzirdams pliķa cirtiens sejā. Tjudora apskāviens viņai bija tikai apvainojoša varmācība, tādēļ viņa izrāvās un iecirta tam sejā pliķi, kas bija daudz spē­cīgāks un niknāks nekā cirtiens Gugumi sejā.

Šeldons uztrūkās kājās, bet tūdaļ apķērās un atkal apsēdās. Kad Džoanna ieskrēja istabā pie viņa, tas jau bija paguvis pil­nīgi savaldīties. Viņa žņaudzīja rokas, un nobālušajā sejā rēgo­jās sārti plankumi. Tāda viņa izskatījās toreiz, kad atbrauca Berandā un nikna uznāca uz balkona, kur viņš gulēja slims.

"Viņš man saspieda roku," viņa iesaucās, atbildēdama uz viņa skatu.

Šeldons neviļus pasmaidīja. Tas tik ļoti izskatījās pēc viņas, pēc puisēna Džoannas! Atskriet tādā brīdī pie viņa un sū­dzēties, ka viņai saspiesta roka! Kura sieviete gan, kas kaut nedaudz pazīst vīriešus un zina, kā pret tiem izturēties, būtu tā darījusi? Vēl viņa ausīs skanēja stiprais pliķis, ko viņa cirta Tjudoram sejā, un viņa smaids kļuva vēl platāks.

Šo smaidu redzēdama, Džoanna uzreiz saprata, cik muļķīgi un smieklīgi bijis sūdzēties, un gluži nosarka aiz kauna, ko Šel­dons vēl nekad nebija pie viņas redzējis. Piere, vaigi, kakls, pat tas bija gluži sārts…

"Viņš… viņš…" viņa gribēja pierādīt, cik dibināts un patiess viņas uztraukums, bet tad strauji pagriezās un aizskrēja.

Šeldons palika sēžot un domāja. Viņš juta ienaidu un nedaudz uz Tjudoru, un jo vairāk par to domāja, jo dusmas kļuva lielākas. Ja tā būtu cita sieviete un nevis Džoanna, tas viss droši vien būtu tikai amizanti. Bet Džoanna… Viņu gan lai neviens nemēģina ar varu noskūpstīt! Ar varu noskūpstīt… Tas izklausījās kā lubu romānos. Varbūt šāds solis pats par sevi bija gluži nevainīgs, kaut arī ne visai glīts, bet pret Džoannu tas nebija nekas cits kā zaimi… Tjudoram to vajadzēja saprast… Bez tam Šeldons sajuta, ka arī viņš pats ir aizskarts. Viņam gri­bēja nolaupīt to, ko viņš jau uzskatīja tikpat kā par savu. Do­mājot par Tjudora apskāvienu un skūpstu, viņā tik stipri pa­modās greizsirdība kā vēl nekad agrāk.

Viņu no domām iztraucēja skaļš klauvējiens pie durvīm. Tjudors lieliem soļiem ienāca istabā un nostājās viņa priekšā. Varēja skaidri redzēt, ka viņš ir bezgala saniknots.

"Nu-u? Ko teiksiet?" viņš izaicinoši sacīja.

Šeldons to nebija gaidījis, bet tai pašā mirklī aptvēra, ko at­bildēt.

"Ceru, ka vairs neatļausieties sev tādas lietas, tas ir viss, ko varu teikt… Varu vēl piebilst, ka man būs liels prieks kaut tūlīt nodot jūsu rīcībā laivu. Tā jūs dažās stundās aizvedīs līdz Tu- lāgai."

"It kā ar to jautājums būtu nokārtots!" Tjudors atbildēja.

"Es nesaprotu," Šeldons vienkārši atteica.

"Tas ir, jūs negribat-saprast."

"Vēl nekā nesaprotu," Šeldons mierīgi noteica. "Tikai viena lieta man skaidra: jūs notikušo pārspīlējat, izpūšat pats savu muļķību par ārkārtīgi svarīgu notikumu."

Tjudors dzēlīgi pavīpsnāja.

"Bet man liekas, jūs pārspīlējat, ieteikdams man atstāt Berandu. Ar to jūs it kā gribat sacīt, ka mums abiem Beranda par šauru - tad atļaujiet man sacīt, ka mums pat visās Zāla­mana salās būs par šauru. Tā lieta jāizšķir starp mums un pie tam tūliņ, uz vietas, tepat."

"Protams, es saprotu," Šeldons teica nogurušā balsī, "tūliņ slieties pakaļkājās un strēbt karstu putru ir jūsu dabā. Bet, Dieva dēļ, sakiet, lūdzu, kāda man tur daļa? Jūs taču negri­bēsiet iesākt ar mani?"

"Ziniet, tieši to es gribu."

"Bet sakiet, par ko tad īsti?"

Tjudors noskatījās uz viņu ar vislielāko nicinājumu.

"Vai zināt, jums ir stipri daudz iedomības! Man liekas, ka kurš katrs varētu lakstoties ap jūsu sievu, bet jūs…"

"Man nav nekādas sievas," Šeldons viņu pārtrauca.

"Nu tad jums vajadzētu pie tādas tikt. Tas ir nepanesams stāvoklis. Vismaz jums vajadzēja apprecēt viņu, tāpat kā es to būtu ar prieku darījis."

Šeldons vairs nevaldījās, un pirmoreiz pa visu šo laiku viņa dusmas izlauzās uz āru:

"Jūs…" viņš gluži kā satrakots iesāka, bet tūdaļ savaldījās un turpināja daudz mierīgāk: "Būtu labāk ko iedzēris un krietni apdomājies. Es jums to no sirds ieteicu. Un, kad paliksiet mie­rīgāks, pats sapratīsiet, ka vairs nevarat te palikt pēc tā, ko man te sarunājāt, un tādēļ es saukšu airētājus un likšu, lai viņi ielaiž laivu ūdenī. Ap astoņiem vakarā jau būsiet Tulāgā."

Viņš jau gāja uz durvju pusi - acīmredzot, lai īstenotu tik­ko izteiktos vārdus, kad Tjudors satvēra viņu aiz pleca un pa­grieza pret sevi.

"Šeldon, klausieties, es jums jau teicu, ka Zālamana salās mums abiem par šauru, un to vēlreiz atkārtoju."

"Ko tas nozīmē, vai piedāvājumu nopirkt Berandu ar visu, kas te atrodas?" Šeldons jautāja.

"Nepavisam ne. Tas ir izaicinājums uz cīņu."

"Bet par ko tad jūs gribat ar mani cīnīties? Kāda velna pēc jums tas vajadzīgs?" Tjudora ietiepības dēļ Šeldons sāka zaudēt pacietību. "Es ar jums neesmu ķīvējies. Man ar jums nav bijis nekādu darīšanu. Jūs bijāt mans viesis. Mis Laklande ir mans kompanjons. Ja esat gribējis ap viņu lakstoties un jums nav lai­mējies, tas taču nav iemesls, lai jūs ietu ar mani šauties. Mans dārgais, tagad ir divdesmitais gadsimts, un divkaujas jau sen, pirms mēs abi bijām dzimuši, vairs nebija modē."

"Jūs pats iesākāt," Tjudors drūmi teica. "Jūs likāt saprast, ka man laiks doties no šejienes prom. Tas ir - jūs man vien­kārši parādījāt durvis. Un jums vēl ir tik daudz nekaunības prasīt, kādēļ esmu iesācis strīdu… Nē, tā tā lieta neies, to es jums saku. Jūs pats iesākāt strīdu un tagad es prasu no jums gandarījumu."

Šeldons tikai vēlīgi pasmaidīja un aizsmēķēja papirosu. Bet no Tjudora tik viegli nevarēja tikt vaļā.

"jūs pats iesākāt strīdu," viņš tiepīgi atkārtoja.

"Nekāda strīda te nav. Lai būtu strīds, vajadzīgi divi, bet es kategoriski atsakos ielaisties tādās muļķībās."

"Es saku, ka jūs pats iesākāt, un tūliņ pateikšu, kādēļ."

"Man liekas, jūs esat drusciņ par daudz iedzēris," Šeldons atbildēja. "Citādi, nudien, nevaru izskaidrot jūsu aušības."

"Un es tūliņ pateikšu, kādēļ jūs iesākāt strīdu. Jūs pārspīlē­jat manu nevainīgo lakstošanos un iedomājaties, ka tur kāda ārkārtīgi nopietna lieta. Ne jau aiz naivitātes, bet tādēļ, ka esmu medījis jūsu teritorijā, un tagad jūs gribat tikt vaļā no sāncenša. Kad manis te vēl nebija, jums te klājās tik labi, mie­rīgi un patīkami, - jūs un viņa. Bet tagad jūs esat greizsirdīgs un gribat tikt no manis vaļā. Bet es nebraukšu prom."

"Nu tad palieciet. Lūdzu. Par to jau ar jums neiešu strīdē­ties. Ja tā gribat, palieciet un dzīvojiet te vai veselu gadu."

"Viņa nav jūsu sieva," Tjudors turpināja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis, ko Šeldons teica, "un tādēļ jebkuram ir tie­sības ap viņu lakstoties, izņemot tikai, ja viņa… nu jā… var jau būt, ka tur bija kāds pārpratums, kuru viegli noskaidrot un piedot, to jau es nevarēju zināt.- Kaut gan man tikai vajadzēja paklausīties, ko runā Huvutā un Tulāgā. Visa piekraste ņir­gājas par to. Bet es kā muļķis ticēju, ka tā lieta tiešām tik ne­vainīga, kā jūs abi pūlaties izrādīt."

Šeldons bija tik uzbudināts, ka viņam sametās gar acīm tumšs, un Tjudora seja tam kā velniņi lēkāja acu priekšā. Bet ārēji viņš palika pavisam mierīgs, un varēja domāt, ka saruna viņu tikai nogurdinājusi un apnikusi.

"Lūdzu neiejaukt viņu šai lietā," viņš teica.

"Kādēļ tad ne?" Tjudors jautāja. "Jūs abi mani muļķojat, lai palieku par ākstu. Kā tad es varēju zināt, ka te viss jau nav kār­tībā? Jūs abi izturējāties tā, it kā starp jums abiem tiešām nekā nebūtu. Bet nu manas acis atvērušās. O, cik lieliski viņa nospē­lēja apvainotas sievas lomu: iecirta vainīgajam pliķi un tad skrēja pie jums. Tas lieliski apstiprina to, par ko runā visa pie­kraste. Kompanjoni? Veikala sabiedrība? Kā nu ne! Pameklē­jiet tādu muļķi, kas jums ticēs!"

Šai brīdi Šeldons mierīgi atvēzējās un no visa spēka iesita tam pa seju. Sitiens trāpīja pa vaigu kauliem. Tjudors pakrita, aiz sāpēm saraudamies. Krēsls, pie kura viņš pieķērās, salūza gabalos. Pēc īsa brīža viņš mierīgi piecēlās, bet neklupa Šeldo­nam virsū, tikai nikni jautāja:

"Nu? Vai tagad nāksiet šauties?"

Šeldons neviļus sāka no visas sirds smieties. Viss taču iz­nāca tik bezgala komiski. Viņš izlikās, ka grib tam vēlreiz sist, bet Tjudors stāvēja ar nolaistām rokām un nemaz nedomāja aizstāvēties.

"Es nedomāju kauties ar dūrēm," viņš mierīgi teica. "Es ierosinu īstu divkauju, uz dzīvību vai nāvi. Jūs šaujat labi. Es arī. Un tā mēs izšķirsim strīdu."

"Jūs esat vienkārši traks!"

"Nepavisam ne. Esmu tikai iemīlējies. Un vēlreiz lūdzu nākt man līdzi un ar ieročiem rokā izšķirt mūsu strīdu; ar kā­diem ieročiem gribat, man vienalga."

Pirmoreiz Šeldons paskatījās uz viņu ar nopietnu interesi, brīnīdamies, kura skrūvīte pasprukusi vaļā šā cilvēka galvā, vai arī, kas par dīvainu procesu viņa smadzenēs dzen viņu darīt tādas lietas.

"Reālā dzīvē cilvēki tā nedara," Šeldons sacīja.

"Drīz jūs redzēsiet, ka tā ir pilnīga realitāte, patiess noti­kums. Es šodien jūs nonāvēšu."

Šeldons zaudēja aukstasinību.

"Tas viss ir nejēdzīgi, muļķīgi un smieklīgi. Vairāk nekā. Divdesmitajā gadsimtā neviens vairs divkaujās nešaujas. Tas… tas ir kas aizvēsturisks…"

"Kas attiecas uz Džoannu…"

"Lūdzu te nejaukt viņas vārdu," Šeldons brīdināja.

"Labi, es to nedarīšu, ja būsiet ar mieru šauties."

Šeldons tikai rokas vien ieplēta.

"Kas attiecas uz Džoannu…"

"Pielūkojiet!" Šeldons viņu atkal brīdināja.

"Nu, sitiet man vēlreiz. Cik tik jums tīk. Bet ar to jūs man muti neaizbāzīsiet. Jūs varat vai veselu dienu vingrināt savas dūres pie manām miesām, bet ikreiz, kad piecelšos kājās, es atkal runāšu par Džoannu… Nu, vai šausieties?"

"Paklausieties, Tjudor," Šeldons cieši un noteikti sacīja. "Es neesmu radis uzklausīt ne desmito daļu no tā, ko jūs man šo­dien pateicāt…"

"Un dabūsiet vēl desmitreiz vairāk dzirdēt," Tjudors viņu pārtrauca. "Es jums saku, ka jums jāšaujas ar mani. Es jums došu pilnīgu iespēju mani nonāvēt, bet esiet droši, ka no­nāvēšu jūs vēl šodien pat, pirms saule būs norietējusi. Mēs nedzīvojam civilizētā valstī. Mēs esam Zālamana salās, un visi noteikumi te ir diezgan pirmatnēji. Civilizāciju, likumus un kārtību te reprezentē komisārs Tulāgas miestā un lielgabalu laivas, kas šad un tad atpeld šurp. Bez tam - divi vīrieši un viena sieviete, arī tas ir… diezgan pirmatnējs stāvoklis. Tādēļ izšķirsim strīdu senā, pirmatnējā veidā."

Viņā klausoties, Šeldons neviļus sāka domāt, ka Tjudora vārdos un brīnišķīgajos piedzīvojumos droši vien ir diezgan laba daļa patiesības. Tik mežonīgi piedzīvojumi varēja gadīties tikai tādam cilvēkam, kas divdesmitajā gadsimtā, kultūras laik­metā, varēja uzmākties otram ar savu divkaujas priekšlikumu.

"Jums ir tikai viens līdzeklis, kā piespiest mani apklust," Tjudors turpināja. "Es zinu, ka jūs personīgi apvainot man nav iespējams. Jums ir par daudz bieza āda vai arī jūs esat par daudz bailīgs, varbūt arī šīs abas īpašības kopā. Bet es jums varu izstāstīt visu, ko Huvutā un Tulāgā par jums runā… Ak tas jums nepatīk? Varu izstāstīt visu, ko runā par jums un par to jauno meiteni, kas te uzturas it kā jūsu kompanjons…"

"Klusu!" Šeldons viņam uzkliedza. Atkal gar acīm viņam lēkāja Tjudora seja. "Jūs gribat šauties? Labi, esmu ar mieru." Bet tūdaļ veselais saprāts pārvarēja acumirkļa dusmas, un viņš piebilda: "Bet nē, tas ir muļķīgi, tas nav iespējams."

"Džoanna un Deivids, - divi kompanjoni? Džoanna un Deivids - kompanjoni?" Tjudors dziedādams sāka sarkastiski kladzināt.

"Dieva dēļ, klusu! Es esmu ar mieru," Šeldons kliedza. "Nekad vēl neesmu saticis tik ietiepīgu bezprāti… Kas tā būs par divkauju? Mums jau pat sekundantu nav. Ar kādiem iero­čiem tad šausimies?"

No ākstīga pērtiķa Tjudors uzreiz pārvērtās par mierīgu, savaldīgu labāko aprindu cilvēku.

"Man vienmēr licies," viņš teica, "ka ideālai divkaujai allaž vajag mazliet atšķirties no parastās. Esmu vairākas reizes pie­dalījies tādās divkaujās…"

"Franču divkaujās," Šeldons piebilda.

"Sauciet tās tā. Bet ideālu divkauju es iedomājos, protams, bez kādiem sekundantiem un skatītājiem. Neviena cita, tikai abi pretinieki, kuriem tiesības izvēlēties, kādus ieročus vien vi­ņi grib, sākot no revolvera un šautenes, līdz ložmetējam vai stopam. Tie nostājas viens no otra apmēram vienu jūdzi, tad iet viens otram pretī, bet viņiem ir tiesības slēpties, iet apkārt­ceļus, atkāpties, vārdu sakot, viņiem atļauts viss. Viņiem vajag vienam otru, tā sakot, medīt kā…"

"… kā diviem indiāņu mežoņiem!"

"Taisni tā!" Tjudors priecīgi iesaucās, "jūs esat lieliski sa­pratis manu domu. Beranda ir izdevīga vieta tādai divkaujai, un arī laiks patlaban izdevīgs. Mis Laklande droši vien atgūlu­sies atpūšas un domā, ka mēs darām to pašu. Mums ir divas stundas laika, līdz viņa modīsies. Sāksim drīzāk. Ejiet jūs uz Belsunu, bet es uz Berandas pusi. Ja nemaldos, tās abas ir plan­tācijas robežupes, vai ne? Nu, lieliski. Divkaujas lauks būs visa plantācija, mums nav tiesību iet pāri tās robežai. Vai notei­kumi jūs apmierina?"

"Pilnīgi. Bet vai jūs man atļausiet pirms tam dot dažus rīkojumus?"

"O, lūdzu!" Tjudors atbildēja. Tagad, savu panācis, viņš bija augstākā mērā pieklājīgs.

Šeldons sasita plaukstas un aizsūtīja kalpu pēc Adamu- Adama un Noa-Noa.

"Klausieties labi," Šeldons viņiem teica. "Es tūliņ došos niknā kaujā ar šo cilvēku. Varbūt viņš mirs, varbūt arī es. Ja viņš nomirst, tad nekā nevajag. Bet, ja es miršu, tad paņemiet šautenes un labi krietni nosargājiet mis Laklandi. Sargājiet viņu dienām un naktīm. Ja viņa pati gribēs runāt ar misteru Tjudoru, tad nekas, bet, ja viņa negribēs, tad nelaidiet šo cil­vēku pie viņas. Sapratāt?"

"Labāk dodiet katram taitietim pa šautenei," Adamu- Adams lika priekšā. "Varbūt iesākas nekārtības."

"Labi, ņemiet visi šautenes," Šeldons teica, meklēdams lā­diņus.

Tjudors ar šauteni rokā un patronu jostu ap vidu jau uz balkona nepacietīgi gaidīja Šeldonu.

"Nāciet drīzāk, mēs zaudējam laiku," viņš sauca Šeldonam, kad tas meklēja rezerves lādiņus savam automātiskajam revolverim.

Viņi abi reizē nokāpa no balkona, gāja pāri sētai un izgāja pa vārtiem, tad pagriezās ar muguru viens pret otru un devās katrs uz savu pusi ar šauteni padusē. Tjudors uz Berandas, bet Šeldons uz Belsunas pusi.

27

MODERNĀ DIVKAUJA

Šeldons bija tikko sasniedzis Belsunas krastu, kad izdzirda šāvienu. Tur Tjudors vēstīja, ka ir jau pie Berandas krasta un nāk atpakaļ. Arī Šeldons izšāva gaisā un gāja atpakaļ. Viņš gāja kā pa sapņiem, pat nemanīdams, ka visu laiku iet pa klaju lauku. Divkauja bija tik muļķīga, ka viņam nācās grūti iedo­māties to tiešām notiekam. Viņš gāja mehāniski uz priekšu, atcerēdamies sarunu ar Tjudoru, pūlēdamies atrast savā rīcībā kripatiņu veselā saprāta. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās Tjudoru nonāvēt. Kādēļ gan lai viņš to nogalina? Ja Tjudors, lakstodamies ar Džoannu, izdarījis muļķības, tādēļ jau viņš nav jānonāvē. Bet kam tad šī divkauja? Tiesa, Tjudors, ar viņu runādams, apvainoja Džoannu, bet par to jau viņš dabūja sejā pliķi, un tādēļ, ka viņš, Šeldons, cirtis Tjudoram sejā pelnītu pliķi, pavisam vēl nav vajadzīgs tagad Tjudoru nošaut…

Tā viņš, dziļās domās nogrimis, bija nogājis ap ceturtdaļjū- dzes, un pēkšņi atcerējās, ka Tjudoram nebūt nav jānāk viņam pretī pa krastu. Pēc divkaujas noteikumiem viņiem ir tiesības slēpties, un Tjudors, protams, nāk viņam pretī slēpdamies. To aptvēris, Šeldons strauji iegriezās pa kreisi, meklēdams paslēp­tuvi. Tai pašā brīdī viņš dzirdēja vāju šāviena troksni un re­dzēja, kā aptuveni simts soļu aiz viņa cietajā zemē ieurbās lode un svilpodama atsitās, skaidri rādīdama, ka šī divkauja, lai tā būtu cik muļķīga būdama, tomēr ir visreālākā īstenība. Tomēr arvien vēl bija grūti tam noticēt. Viņš palūkojās apkārt uz pazīstamajām vietām, paskatījās uz jūru, kur viegls vējiņš bija sacēlis mazus vilnīšus. No Tulāgas puses nāca kāds burinieks, un buras laistījās saulē. Krastā ganījās viens pats zirgs, un viņš laiski nodomāja: "Kur gan ir otrs?" Tad viņš palūkojās uz ēkām: kalti, žāvētavu, no kuras pacēlās biezi dūmi, strādnieku teltīm, laivu noliktavu, dzīvojamo ēku un, beidzot, uz Džo­annas būdiņu.

Palmu aizsegā viņš nogāja vēl ceturtdaļjūdzes. Ja Tjudors būtu nācis taisni pretī kā viņš gāja, tie tagad būtu satikušies. Bet Tjudors nekur nebija redzams, kas lika Šeldonam nojaust, ka viņš tuvojas pa apkārtceļiem. Bet kurā pusē viņš atrodas, to nevarēja pateikt. Cauri taisnajām palmu rindām varēja redzēt tikai vienu aleju, bet Tjudors varēja būt kurā katrā no nākama­jām alejām, vai nu pa kreisi, vai arī pa labi un varbūt ne simts soļu no viņa, bet varbūt arī vēl veselu pusjūdzi… Šeldons gāja vēl uz priekšu, domādams, ka vecā standarta divkauja tomēr bija daudz vienkāršāka un patīkamāka nekā šī ilgā slapstīšanās. Arī viņš mēģināja mest kādu līkumu, cerēdams, ka kaut kur iz­dosies aiziet savam pretiniekam priekšā, bet velti, un galu galā viņš iznāca nesen kā apdēstītajā plantācijas laukumā, kur bija tikai mazi kociņi līdz jostasvietai, un tādēļ te bija grūti pa­slēpties. Viņš vēl nebija spēris ne divus soļus, kad atkal norī­bēja šāviens, un lode ieurbās palmas stumbrā netālu no viņa.

Pēc kāda brīža Tjudors izšāva visas astoņas reizes, un lodes cita pēc citas ieurbās palmās un rikošetā atlēca atpakaļ. Pēdējā lode, divreiz atsizdamās, iesitās Šeldonam pierē. Bet tā jau bija zaudējusi gandrīz visu spēku un paguva Šeldonam iesist pierē tikai krietnu punu baloža olas lielumā un uz vienu mirkli viņu apdullināt; tad lode nokrita viņam pie kājām.

Medības turpinājās. Reiz Šeldons jau bija gluži pie mājām un ieraudzīja uz pagalma balkona kalpus un pavāru, kuri, dzīvi tērzēdami un jautri smiedamies, ziņkāri skatījās uz pal­mu birzs pusi. Otrreiz viņš uzdūrās strādnieku pulciņam, kuri ravēja jauniedēstītos kokus. Strādnieki tikai uzmeta īsu skatu viņam, lai gan ļoti labi zināja, kādēļ viņš staigā pa plantāciju ar šauteni rokā. Kas viņiem daļas, ka dīvainie baltie cilvēki sado­mājuši viens otru medīt! Tas uz viņiem neattiecās, un, ja arī viņos bija ziņkārība, tad viņi tomēr pūlējās to slēpt no "lielā baltā saimnieka". Šeldons lika, lai tie iet uz citu vietu strādāt, kaut kur tālāk, un pats devās uz priekšu meklēt Tjudoru.

Viņam apnika mest bezgalīgos lokus, un viņš mēģināja at­kal iet pretiniekam taisni virsū, bet tas nekādus panākumus nedeva, tikai Tjudors izšāva uz viņu vairākas lodes, pats vien­mēr laikā nozuzdams. Tā viņi bija jau kādu stundu klīduši pa palmu birzi, mezdami lokus, slapstīdamies un meklēdami viens otru taisnajās palmu rindās. Šad un tad tie viens otru pa­manīja un abi izšāva, bet bez panākumiem. Pēc stundas Šel­dons nonāca tai vietā, kur Tjudors acīmredzot bija atpūties un izsmēķējis papirosu, jo zāle te bija nomīdīta un zemē nosviests papirosa gals un izdedzis sērkociņš. Un zālē viņš ieraudzīja sīkas metāla skaidiņas. Šeldons uzreiz saprata, ko tas nozīmē: Tjudors savām lodēm sagraizījis galus vai arī pataisījis tos strupus, tas ir, padarījis vienkāršās lodes par briesmīgajām dumdum lodēm, kuras aizliegts lietot karā, jo tās briesmīgi sa­plosa un izkropļo ievainoto vietu. Ieurbjoties miesā, tāda lode atplēš tikai nelielu caurumiņu, bet, kur tā skrien ārā, tur ievai­nojums ir krietnas tasītes lielumā. Nu Šeldons zināja, kas viņam sagaidāms, ja Tjudoram laimēsies viņam trāpīt.

Viņš nolēma vairs nedzīties Tjudoram pakaļ un apgulties zālē, kur viņu no abām pusēm aizsargā palmu rindas. No še­jienes viņš varēja labi novērot. Tagad Tjudors pienāks viņam klāt vai arī šai divkaujai nekad nebūs beigu. Viņš noslaucīja sasvīdušo seju un aptina ap kaklu mutautiņu, lai aizsargātos no odiem. Nekad vēl viņš nebija sajutis tādu riebumu pret "piedzīvojumiem", kā tagad. Jau Džoanna ar savu kovboja ce­puri un garstobra koltu, bet te vēl šis vīrišķis, kas meklē piedzī­vojumus un, nevarēdams nekā cita izdomāt, spiež mierīgu plantatoru doties muļķīgā un smieklīgā divkaujā. Ja kādreiz kāds cilvēks nolādējis piedzīvojumu meklēšanu, tad tas bija Šeldons, kuram tagad vajadzēja svīst un, guļot klusajā zālē, kauties ar odiem un vērot palmu rindu.

Lūk, Tjudors nāk. Šeldons skatījās tieši uz to pusi, kur Tju­dors iznāca alejā, aši lūkodamies uz visām pusēm. Viņš bija pagriezies ar seju pret Šeldonu kādus divsimt jardus no viņa; tas bija īsti pa šāvienam. Šeldons papriekš mērķēja krūtīs, bet tad apdomājās: "Tad viņam jāizstājas no ierindas." Viņš šāva labajā plecā. Lode ar tādu spēku trāpīja Tjudoram, ka viņš apsviedās un nokrita zemē. Ar šo lodi cilvēku varēja nošaut ve­selas jūdzes attālumā.

"Ceru, ka neesmu šo diedelnieku nonāvējis," Šeldons skaļi noteica, tad uztrūkās kājās un skrēja pie ievainotā. Bet viņš vēl nebija noskrējis ne simt soļu, kad Tjudors deva savu atbildi: viņš nebija beigts, bet, paņēmis kreisajā rokā automātisko re­volveri, bēra Šeldonam virsū lodi pēc lodes. Šeldons paslēpās aiz koka, skaitīdams šāvienus, metās pie ievainotā, izsita viņam no rokām revolveri un piespieda viņu pašu ar ceļgalu, lai viņš netiktu augšā.

"Guliet mierīgi," Šeldons teica. "Jūs esat manās rokās un katra pretestība ir lieka."

Bet Tjudors visu laiku pūlējās nogāzt Šeldonu no sevis.

"Es jums saku, guliet mierīgi!" Šeldons stingri teica. "Es ar divkaujas iznākumu esmu apmierināts, un jums nav vairs citas izejas kā nomierināties un atzīties par uzvarētu, uzskatot lietu par izbeigtu."

Tjudors negribot padevās un vairs neķepurojās.

"Vai jums neliekas, ka šīs modernās divkaujas ir visai smieklīgas?" Šeldons zobgalīgi teica, beidzot palaizdams Tju­doru vaļā. "Tur nav nekā bruņnieciska. Ja jūs būtu vēl ķepurojies, es iegrūstu jūsu degunu zemē. Vai zināt, vēl tagad man gribas to izdarīt, lai jūs skaidri pārliecinātos, ka divkau­jas vairs nav modē. Bet nu atļaujiet apskatīt jūsu ievai­nojumus."

"Viens vien ir," Tjudors īdzīgi norūca. "Jūs man trāpījāt ti­kai vienu reizi un to pašu jums laimējās tikai tādēļ, ka bijāt ie­līdis paslēptuvē kā…"

"… kā mežonīgs indiānis. Taisni tā. Jūs lieliski esat sapratis manu domu." Šeldons apklusa un piecēlās. "Palieciet šeit mie­rīgi guļot, kamēr atsūtīšu cilvēkus, kas jūs ienesīs iekšā. Jūs ne­esat bīstami ievainots, un tā ir jūsu laime, ka nesekoju jūsu piemēram. Ja jūs būtu ievainojusi kāda no jūsu paša lodēm, tad caurums būtu tik liels, ka tur cauri varētu izbraukt rati ar diviem zirgiem. Bet tagad jūs esat gludi caururbts. Mazs jauks caurumiņš. Brūci vajadzēs antiseptiski iztīrīt un apsiet, un mē­neša laikā būsiet atkal uz kājām. Bet tagad vairs neraizējieties. Es jums atsūtīšu nestuves."

28

KAPITULĀCIJA

Kad Šeldons iznāca no palmu birzs, Džoanna stāvēja pie vārtiem, un viņš skaidri manīja, ka viņa ir ļoti priecīga, to ieraugot.

"Kāds man prieks, ka satieku jūs," tie arī bija viņas pirmie vārdi. "Un Tjudors? Kas ir ar viņu? Pēdējie revolvera šāvieni bija ļoti nejauki. Vai tie bija jūsu vai Tjudora?"

"Tātad jūs jau visu zināt?" viņš salti atbildēja. "Tjudors šāva, tikai ar kreiso roku. Viņš tur guļ ar mazu caurumu plecā." Šeldons pētoši paskatījās uz viņu. "Jūs esat vīlusies, vai ne?"

"Par ko?"

"Nu, tāpēc, ka nenošāvu viņu."

"Es nepavisam negribēju, lai jūs viņu nošautu par to, ka viņš mani noskūpstīja," viņa iekliedzās.

"Ak tad viņš jūs noskūpstīja!" Šeldons izbrīnījies atkārtoja. "Un es domāju, ka viņš tikai saspieda jums roku. Cik atceros, tad jūs tā man teicāt."

"Nu, ja to var saukt par skūpstu, kaut gan viņš trāpīja tikai uz mana deguna galiņa," viņa atcerēdamās neviļus pasmai­dīja. "Bet par to jau es pati viņam atmaksāju. Es iecirtu viņam pliķi. Roku viņš man tiešām saspieda. Tā ir gluži zila. Paska­tieties."

Viņa atlocīja blūzītes piedurkni, un Šeldons redzēja tumši zilu divu pirkstu nospiedumu.

Tai brīdī no birzs iznāca pulciņš melno ar nestuvēm rokās, un uz tām gulēja ievainotais.

"Vai nav romantiski?" Šeldons vīpsnāja, pamanīdams Džo­annas izbijušos skatu. "Man nu būs jāuzņemas ārsta pienā­kumi un viņš jādziedina. Vai zināt, tās divdesmitā gadsimta divkaujas ir viena jocīga lieta. Pats izšauj caurumu cilvēkam plecā un pats atkal ņemies to aizbāzt."

Viņi pagriezās, lai dotu ceļu nestuvēm. Tjudors, izdzirdis pēdējos vārdus, pacēlās uz veselās rokas elkoņa un, izaicinoši smīnēdams, teica:

"Ja jūs būtu ķērusi kaut viena no manām lodēm, jums va­jadzētu aizbāzt caurumu ar veselu šķīvi."

"Cik zemiski, cik maziski!" iesaucās Džoanna. "Jūs sagrai­zījāt savām lodēm galus!"

"Man bija tiesības to darīt!" Tjudors atbildēja. "Pēc mūsu divkaujas noteikumiem, viss bija atļauts. Mēs varējām lietot kaut dinamītu."

"Jā, tas ir tiesa," Šeldons apstiprināja, kad viņi pakaļ nestu­vēm iegāja sētā. "Bija atļauti visi ieroči. Es gulēju zālē, kur viņš nevarēja mani redzēt, un izšāvu uz viņu no paslēptuves kā pē­dīgais nelietis. Lūk, pie kā tas noved, ja plantācijā ir sieviete. Un nu - apsienamie, skalošanas, ievainojumi un citas jaukas lietas. Pirms sāku ārstēt, būs jāpalasa kāda ārstniecības grāmata."

"Bet es neredzu, kur te mana vaina," viņa sacīja. "Es taču neesmu vainīga, ja viņš mani noskūpstīja. Nekad nedomāju, ka viņš uzdrīkstēsies."

"Mēs jau nemaz par to negājām šauties. Bet tagad man nav laika to visu izskaidrot. Lūdzu, pagādājiet marli un apsiena­mos, un es pa to laiku palasīšu ārstniecības grāmatu par "šā­vienu ievainojumiem"."

"Vai viņa brūce stipri asiņo?" viņa jautāja.

"Nē. Acīmredzot lode nav skārusi nevienu no svarīgākajām artērijām. Ja tas būtu noticis, tad būtu sliktāk."

"Ja tik vien, tad varat ārstniecības grāmatu nemaz nelasīt," Džoanna teica. ""Apustulis" tuvojas. Pēc piecām minūtēm tas būs jau klāt, bet uz tā droši vien ir doktors Velšmīrs. Tikai noguldīsim Tjudoru ērtāk, un viss. Man liekas, ka vislabāk no­guldīt jūsu istabā zem palagiem. Un sūtiet laivu ar ziņu Velš- mīram, lai paņem līdzi visus nepieciešamos instrumentus."

Pēc stundas Tjudors jau gulēja ar pārsietu ievainojumu, bet doktors Velšmīrs sēdās laivā, lai dotos atpakaļ uz "Apustuli", apsolīdamies uz vakariņām atkal atgriezties. Džoanna un Šel­dons stāvēja uz balkona, noskatīdamies, kā laiva aizbrauc.

"Man vairs nebūs iebildumu pret misionāriem, kopš esmu viņus redzējusi še, Zālamana salās," viņa teica un apsēdās šū­puļkrēslā.

Viņa skatījās uz Šeldonu un sāka smieties.

"Tā ir", viņš teica. "Arī es jūtos kā āksts, gribēdams nonā­vēt savu viesi."

"Jūs man vēl neesat stāstījis, kādēļ tas viss notika."

"Jūsu dēļ," Šeldons īsi atbildēja.

"Manis dēļ? Bet jūs pats taču nesen teicāt, ka ne manis dēļ."

"Nu jā, nejau skūpsta dēļ." Viņš piegāja pie margām un no­stājās tā, lai varētu redzēt viņas seju. "Bet tomēr jūsu dēļ. Labāk es jums visu atklāti izstāstīšu. Vai atceraties-es jau jūs brīdināju, kas notiks, ja kļūsiet par manu kompanjonu. Tā arī iznāca. Visa piekraste tenko par jums un mani, un Tjudors bija iedomājies uzgāzt visas šīs tenkas man virsū. Kā redzat, tādos apstākļos jums nebūtu ērti te ilgāk palikt. Būs labāk, ka jūs braucat prom."

"Bet es negribu braukt prom," viņa atbildēja ar skumju skatu.

"Nu, tad noteikti vismaz jāpieņem pavadone."

"Nē, tikai ne pavadoni."

"Bet jūs taču nedomāsiet, ka man jāiet šaudīt visi šejienes tenkotāji un pļāpas, kuriem iegribēsies sarunāt par jums visā­das rupjības?" viņš gandrīz dusmīgi jautāja.

"Nē, arī tas nav vajadzīgs," viņa aši atbildēja. "Es jums teikšu, ko mēs darīsim. Mēs salaulāsimies, un ar to viss būs cauri, vai ne?"

Viņš izbrīnā skatījās uz to. Ja viņa nebūtu tik pēkšņi pietvī­kusi, viņš domātu, ka Džoanna to izsmej.

"Vai jūs to nopietni gribat?" viņš neviļus jautāja. "Kādēļ?"

"Lai darītu galu visām nejēdzīgajām tenkām. Liekas, tas ir nopietns iemesls, vai ne?"

Kārdinājums bija tik liels un negaidīts, ka viņš sāka šau­bīties. Bet pēkšņi viņš sajuta riebumu, naidu, ar ko bija pilna viņa sirds, kad viņš, gulēdams zālē un ar mušām kaudamies, nolādēja "romantismu" un "piedzīvojumus", un viņš atbildēja:

"Nē, tas ir vēl nejēdzīgāk kā pavisam bez iemesla. Es ne­gribu ar jums laulāties tikai pieklājības vai ērtību dēļ."

"Smieklīgāku cilvēku vēl neesmu satikusi!" viņa iesaucās, iekaisdama dusmās. "Te jūs man stāstāt par mīlu un uzmāca­ties ar saviem priekšlikumiem, kad man nav nekādas patikas tajos klausīties, veselām nedēļām staigājat apkārt kā melns mā­konis tikai tādēļ vien, ka negribu būt jūsu sieva, vienmēr ska­tāties uz mani - kad esat iedomājies, ka es to neredzu, - tādām kārām, izsalkušām acīm, it kā nebūtu sen ēdis, raidāt maigus skatus manai revolvera jostai, ejat manis dēļ divkaujā, un tā tā­lāk, un tā tālāk. Bet nu… nu, kad jums saku, ka esmu ar mieru būt jūsu sieva, jūs mani atraidāt."

"Jūs nevarat mani padarīt smieklīgāku, kā pats sev liekos," viņš atbildēja, domīgi berzēdams pierē punu, "ja tas notiek pēc parastās romantisma programmas - divkauja meitenes dēļ, pēc kuras meitene krīt uzvarētāja apkampienos, - tad es jums teikšu, ka šo muļķību vairs nedarīšu."

"Un es domāju, ka jūs tā priecāsieties," viņa naivi atzinās, un šis naivums viņam likās ļoti aizdomīgs, jo viņš bija vai ar mieru zvērēt, ka viņas acīs iemirdzējās valšķīgas uguntiņas.

"Tādā gadījumā mans uzskats par mīlu ir pavisam citādāks nekā jums," viņš atbildēja. "Es gribu, lai sieviete kļūst par manu sievu aiz mīlas, nevis tikai aiz romantiskas sajūsmas un aizrautības par to, ka man laimējies ar tālšāvēja šauteni izsist cilvēkam plecā caurumu. Es jums vēlreiz saku, ka man riebj visas šīs romantiskās muļķības un… brīnišķīgie piedzīvojumi. Tjudors… tas jums ir īsts romantiskais varonis! Iesāka ar mani strīdēties, izturējās kā pērtiķis, nedeva man miera, kamēr bija jāpiekrīt viņa muļķīgajai divkaujai nevis pa jokam, bet… uz dzīvību vai nāvi! Tas bija briesmīgi."

Viņa kodīja lūpas, un, kaut gan viņas acis bija aukstas un mierīgas, tomēr no pietvīkušajiem vaigiem varēja noprast, ka viņa valda dusmas.

"Protams, ja jau negribat mani precēt…"

"Nē, nē, es to ļoti gribu," viņš steidzīgi noteica.

"Ak gribat?"

"Jā, bet vai tad jūs nesaprotat, meitenīt, es gribu, lai jūs mani mīlētu," viņš turpināja. "Citādi tā būs laulība tikai pa pusei. Es negribu, lai jūs kļūtu mana sieva tikai tādēļ vien, lai par mums rimtos tenkas. Es arī negribu, lai jūs nāktu pie manis aiz kaut kādām muļķīgām romantiskām iedomām. Tā es negribu jūs iegūt…"

"Nu, tādā gadījumā," viņa salti teica, bet Šeldons bija ar mieru likt galvu ķīlā, ka viņas acīs atkal pamirdzēja valšķīgas uguntiņas, "tādā gadījumā, ja jūs tomēr esat ar mieru uzklausīt manu priekšlikumu, atļaujiet dažas piezīmes. Pirmkārt, jūs gluži veltīgi tā nicināt brīnišķīgos piedzīvojumus, jo jūsu pašu dzīve ir visbrīnišķīgākais piedzīvojums. Kaut vai atceroties, kā es jūs šeit sastapu: tikko dzīvs baltais cilvēks, gluži vientuļš tālā plantācijā starp diviem simtiem cilvēkēdāju, kas gatavi kuru katru brīdi viņu saplosīt gabalos. Un tad atbraucu es…"

"Nu, jūs," viņš pārtrauca, "jau bijāt kā dzīvs visbrīnišķī­gāko piedzīvojumu iemiesojums, to varu jums teikt no tīras sirds. Taisnā ceļā no avarējuša kuģa, vētrai trakojot, laiviņā, kas pilna glīto taitiešu, un pati jūs kovboja cepurē, jātnieka zā­bakos, ar milzīgu revolveri aiz jostas…"

"Nu lieliski!" viņa priecīgi iesaucās. "Nu mums tikai jāap- lēš visvienkāršākais uzdevums: saskaitīt jūsu piedzīvojumus un manējos… Tātad jautājums izšķirts: jūs vairs nedrīkstat zoboties par maniem piedzīvojumiem. Otrkārt, runājot par romantismu, es neredzu nekā romantiska ne Tjudora mēģinā­jumā mani noskūpstīt, ne arī tai muļķīgajā divkaujā. Bet toties man liekas - tagad man tā liekas -, no jūsu puses bija ļoti romantiski, ka iemīlējāt mani. Un beidzot, man liekas, un tas jau būs romantisms kvadrātā… man liekas, ka es tevi mīlu, Deivid… Ak, Deivid!"

Pēdējie vārdi viņai izlauzās no krūtīm kā klusi čuksti, kad viņš to jau turēja savās skavās.

"Bet es tevi mīlu galīgi ne jau tāpēc, ka tu šodien tur muļ­ķojies," viņa čukstēja, turēdama tam uz krūtīm savu galvu. "Baltajiem cilvēkiem neklājas skraidīt pa mežu un vienam otru apšaudīt."

"Par ko tad tu mani mīli?" viņš vaicāja, kā mūžīgi vaicā visi iemīlējušies, pie tam jautājums vienmēr paliek bez atbildes.

"Nezinu… Mīlu… tevi… tādēļ, ka mīlu. Vai tu atceries mūsu "vīriešu sarunu"? Man tā saruna toreiz ļoti patika. Es tevi mīlu jau vairākas nedēļas… visu laiku, kamēr tu tik skaisti prati būt uz Tjudoru greizsirdīgs, nekad neizrādot, ko jūti un ko pārdzīvo."

"Jā, jā, turpini," tikko elpodams, viņš lūdzās, kad viņa apklusa.

"Es visu laiku gaidīju, kad tu izskaidrosies, un tādēļ, ka to nesagaidīju, iemīlēju tevi arvien vairāk un vairāk. Tu esi gluži tāds pats, kāds bija mans tēvs un Fons. Tu proti valdīties. Tu nedarīji muļķības."

"Līdz šai dienai," viņš piebilda.

"Jā, bet arī par to es tevi mīlu. Bija jau laiks. Es jau sāku domāt, ka tu nekad vairs ar mani par to nerunāsi. Un nupat, kad pati tev piedāvājos, tu mani pat atraidīji…"

Viņš to saņēma aiz pieciem, atvirzīja rokas attālumā no sevis un ieskatījās acīs, kuras vairs nebija aukstas, bet kurās mirdzēja zelta spīdums. Viņas skropstas drebēja, bet tā nenovērsa acis un droši skatījās viņam pretī. Tad viņš maigi un svētlaimīgi atkal pievilka viņu sev klāt.

"Un kā būs ar pašas pajumti un pašas pavardu?" pēc brītiņa viņš jautāja.

"Nu jau man būs! Mana būdiņa būs mans pavards un "Marta" - mana pajumte! Un visi koki, ko es te iestādīju, kukurūza, augi, vai tad nav diezgan? Un tu esi pie visa vainīgs. Varbūt man nekad nebūtu ienācis prātā tevi iemīlēt, ja tu pats nebūtu mani pamudinājis uz tādām domām."

"Lūk, "Nongasla" nāk, tā brauc šurp," Šeldons to pēkšņi pār­trauca. "Tur brauc komisārs. Viņš brauc uz Sankristobala salu izrakstīt izziņu par misionāra nonāvēšanu. Mums laimējies."

"Kā tā?" viņa neapmierināta atbildēja. "Man likās, ka šo­vakar būsim divi vien. Mums taču tik daudz kas pārrunājams. Man ir simtiem jautājumu."

"Un tā nebūtu vīriešu saruna," viņa piebilda.

"Bet mans plāns ir vēl labāks," brīdi šaubījies, viņš teica. "Redzi, komisārs visās salās ir vienīgais, kam ir tiesības atļaut mums salau­lāties. Lai viss izdotos uzreiz, arī doktors Velšmīrs ir te. Kā misio­nārs viņš var mūs salaulāt. Un šovakar pat mēs salaulāsimies."

Džoanna izrāvās no viņa skavām un šausmās atkāpās. Viņš redzēja, ka viņa ir patiesi izbijusies.

"Es… es… domāju…" viņa stostījās.

Bet pamazām viņas seja pārvērtās. Izbailes izgaisa, un viņa pietvīka tik stipri kā dienā, kad ieskrēja pie Šeldona sūdzēties par Tjudoru. Un viņas mierīgās un skaidrās acis vairs nebija ne mierīgas, ne skaidras. Tajās atspīdēja silts mirdzums, un tās vairījās Šeldona skatiena, kad viņa atkal piegāja tam klāt un, seju pie viņa krūtīm paslēpusi, čukstēja:

"jā, Deivid, esmu izlēmusi."

PĒCVĀRDĀ VIETA

Prof. Jānis Burtnieks. Sastapšanās ar Džeku Londonu.*

Kad apmēram pirms gada atkal nokļuvu savas jaunības zemē Kalifornijā, liktenis vai apstākļu sagadīšanās lika man apmesties Oklendā, kas ar saviem 400 000 iedzīvotāju nav nekas vairāk kā kosmopolītiskās Sanfrancisko priekšpilsēta, kaut kas līdzīgs Rigas Pārdaugavai. Mana istaba atradās palielā koka namā ne visai tālu no pilsētas centra un no ostmalas (2826 Tclegraph Ave.). Driz arī dabūju dzirdēt, ka šai namā kādreiz dzīvojis rakstnieks Džeks Londons, bet nepiegriezu šai ziņai nekādu vērību. Un tad - tas bija kādā svētdienas rītā - piedzīvoju pārsteigumu. Mūsu dzīvokli ieradās vietējās sieviešu koledžas profesors R. kāda pavisam veca vīra pavadībā un vēlējās redzēt istabu, kurā Džeks Londons sarak­stījis dažus no saviem labākajiem darbiem. Iemesls tādai ziņ­kārībai bija vienkāršs: profesors R. vāca materiālus rakstnieka dzīvesstāstam. Vecais vīrs, kas tikko spēja uzkāpt otrajā stāvā? Nu, tas bija Džeka Londona jaunības draugs un dēku līdzgait­nieks, kā ari šā paša dzīvokļa agrākais iemītnieks, pie kura rakst­nieks bieži apmeties, kad gribējis "paglābties no pasaules". Dau­dzus gadus no vietas viņam šeit pastāvīgi bijusi rezervēta istaba, kuru neviens cits nav lietojis. "Mēs pat iegādājāmies rakstām­galdu!" - Rakstāmgalda šeit vairs gan nav, bet istabu vecais vīrs var parādīt. Un nevarīgiem, šļūcošiem soļiem viņš ieved profe­soru istabā, kurā esmu izsaiņojis savas ceļasomas!

Šī sagadīšanās man atsauc atmiņā laiku pirms daudziem gadiem, kad reiz biju Džeka Londona viesis Glenelenā, kur viņš pavadīja sava mūža pēdējos gadus. Un atgādina senu, nenoskaid­rotu jautājumu: kā Džeks Londons nomira? Viņš bija sagatavojies garākam ceļojumam, pie vakariņu galda bija bezbēdīgi tērzējis, un nākamajā rītā - beigts. Avīzes lakoniski ziņoja: no akūta iekai­suma urīnvados. Tādam iekaisumam, šķiet, nevarētu būt tik pēkšņu seku. Bet profesoram, kas bija pētījis Džeka Londona gai­tas, un vecajam vīram, kurš likās pārzinām aizkulises, šai jautā­jumā nebija nekādu šaubu: "Pie velna ar urīnvadu iekaisumu! Džeks taču ieņēma indi!"

Mana sastapšanās ar dzīvo Džeku Londonu notika Pirmā pa­saules kara laikā, kad kādā no saviem klejojumiem pa Kalifornijas kalniem un ieplakām iegriezos Glenelenā, ko Džeks Londons ap­raksta savā autobiogrāfiskajā vēstījumā "Lielās mājas mazā saim­niece". Es tur iegriezos neaicināts un vienkārši aiz ziņkārības, jo man bija stāstīts, ka Džeks Londons vienmēr priecājoties par jaunu cilvēku apciemojumiem. Šī ziņa izrādījās pareiza, jo tiku uzņemts karaliski… Bet pie namatēva gan tūliņ netiku pielaists. Biju ieradies priekšpusdienā, kad rakstniekam bija darba stundas. No pīkst. 8 rītā līdz pīkst. 1 dienā, neatkarīgi no "jūsmas" vai garastāvokļa, Lon­dons pavadīja pie rakstāmgalda. "Pat Savienoto Valstu prezidentam viņš neļautu šai laikā sevi traucēt!" Bet, kolīdz stundenis bija pazi­ņojis darba laika beigas, kāds peldbiksītēs tērpts vīrs ar plecos vaļīgi uzmestu peldmēteli man draudzīgi uzsita uz pleca. "Hallo, Jack!" viņš mani uzrunāja, lai gan viņam nebija ne jausmas, kas es tāds esmu. Man gan arī nebija jausmas, bet laikus atģidos, ka tas ir namatēvs, un mazliet vīzdegunīgi atbildēju tiem pašiem vārdiem: "Hallo, Jack!" Kā vēlāk izrādījās, biju trāpījis pareizo toni, jo Lon­dons necieta svinīgus ciemiņus.

"First ofall, Iet as take a swim!"- Japāņu apkalpotājs man pa­sniedza peldbiksītes, un mēs devāmies uz mājas tuvumā izbūvēto peldbaseinu, kur plunčodamies un sauļodamies pavadījām ap­mēram stundu. Saruna lēkāja no viena nenozīmīga temata uz citu. Atceros, ka Londons sevišķi jūsmoja par Havaju salu pel­dētājiem. No literāriem tematiem viņš likās izvairāmies.

Bet pie "lenča" jeb azaida galda saruna kļuva nozīmīgāka. Es biju izteicis kaut ko par dzīves atveidošanu literatūrā, ko Londons varbūt uztvēra kā sava darba kritiku, jo, it kā taisnodamies, viņš citēja "kāda Eiropas rakstnieka" (ja nemaldos, Senkcviča) vārdus: "Konstantinopoles ielās gan var redzēt beigtus suņus, bet es labāk rakstu par krāšņajiem saules rietiem Bosforā!" Tikai viņš Bosfora vietā izvēlējies Aļasku un Dienvidjūras salas! Vispār tā saucamais reālisms neesot meklējams tematikā. Vienīgi metode esot izšķī­rēja. Acīmredzot Džeks Londons bija pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir reālists, ja ne naturālists. Un nav šaubu, ka, pateicoties savai kvazireālistiskajai metodei, viņš bieži sasniedz īstenības ilūziju pat tur, kur 90 procentu ir tīrā fantāzija.

Mazliet vēlāk, pēc dažām glāzītēm sīvā (no kura viņš mani no­pietni brīdināja, tai pašā laikā man ieliedams), viņš mani piepeši pār­steidza ar paziņojumu: "Es esmu amatnieks. Es rakstu tikai tāpēc, ka man par to labi maksā!" - "Viens labs lauksaimnieks ir vairāk vērts nekā desmit rakstnieki!" Un tad mums bija jāiet apskatīt priekšzīmīgi iekārtotie staļļi, kur atradās par dārgu naudu pirkti sugas zirgi. "Viens labs vaislas ērzelis ir vairāk vērts nekā mana vislabākā grā­mata!" viņš patētiski iesaucās. Bet dižciltīgie lopiņi neapsveica savu saimnieku, jo viņu apkopšana bija algotņu rokās. Turklāt Džeks Londons, uzaudzis Oklendas ielās, neprata zirgu valodu.

Šeit citētie izteicieni, protams, nav jāuztver burtiski, sevišķi tur, kur Londons atļaujas izteikties nievājoši par savu darbu. Bet psiho­logam tie var būt interesanti kā iekšējas neapmierinātības izpausme. Tā nav vienkārša romantika neapmierinātība, bet kaut kas dziļāks, kas grauž kā tārps un nedod miera. Vai šai neapmierinātībai nav kāds sakars ar pašnāvību, kas sekoja apmēram gadu vēlāk?

Turpretim Londona romantiskajam temperamentam neapšau­bāmi pieskaitāmas viņa dzīves daudzās pozas, pēc pazīstamās re­ceptes: "Laime ir tur, kur manis nav!" Muižnieka un lielgruntnieka poza - pretstatā uz ielas pavadītajiem pusaudža gadiem - pieder mūža pēdējam posmam. Londonam raksturīgāka ir pārcilvēka poza, kas atbalsojas gandrīz katrā viņa varonī, ja viņš arī gluži nein- dentificē sevi ar šiem pārcilvēkiem, tad nav šaubu, ka viņš tos sir­snīgi apbrīno. Šo romantisko pozu Londons iemantoja no Nīčes darbu lasīšanas agrā jaunībā. Un, lai gan viņš vēlāk lasīja Marksu un kļuva dedzīgs sociālists, no savas pārcilvēka pozas viņš netika vaļā.

Mēs, latvieši, Džeku Londonu esam tulkojuši un lasījuši laikam vairāk nekā jebkuru amerikāņu rakstnieku. Ar romantiskajiem, pa­saules vēju piesātinātajiem tematiem vien to nevar izskaidrot. Taču arī angļu rakstnieks polis Konreds traktē līdzīgus tematus, turklāt ar dziļu psiholoģisku izpratni, kuras Londonam nav, bet mēs viņu tik­pat kā nepazīstam. Pats pievilcīgākais Londona darbos ir raitais vēstījums, kas neizčākst lirikā un "tēlojumos" (kā tik bieži latviešu stāstniekiem). Šai ziņā Džeks Londons ir un paliks pirmrindnieks. Bet lielai literatūrai ir vajadzīga arī substance, un tās Londonam trūkst. Galu galā - Londons pieder amerikāņu literatūras puber­tātes laikmetam. Bet starplaikā, neparasti īsā starplaikā - nepilnos 40 gados - amerikāņu literatūra ir sasniegusi pilngadību, par ko lie­cina tādi vārdi kā Dreizers, Hemingvejs, Sinklers Lūiss, Steinbeks, Sarojans, Markands, P. Balca un daudzi citi.

* Rakstnieka, tulkotājā un literatūrzinātnieka, profesora Jana Burtnieka (1894-1959) publikācija: "Latvju Žurnāls", 1952, nr. 7.