adv_geo Džeks Londons Sniega meita

Džeks Londons

Sniega meita

KOPOTI raksti desmit sējumos

SASTĀDĪJUSI TAMARA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJU'SAS ROTA EZERIŅA UN HELMA LAPIŅA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS Tulkojums latviešu valodā, -«Liesma», 1974

lv en HELMA LAPIŅA
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 24 September 2010 44CA9986-F6C8-4E57-BF04-DC1E9482EDCF 1.0 Sniega meita -«Liesma», 1974

Sniega meita

I NODAĻA

—   Viss sagatavots, mis Velza, bet diemžēl nevienu no kuģa laivām mēs nevaram dot.

Frona Velza žigli pietrūkās kājās un piegāja pie vecākā virsnieka.

—  Mēs esam ļoti aizņemti, — tas paskaidroja, — un zelta meklētāji visā visumā ir nejēdzīga krava …

—   Saprotu, — viņa to pārtrauca, — un es arī uzvedos ļoti nejēdzīgi. Man tiešām žēl, ka sagādāju jums tādus rūpestus, bet… bet… — Viņa aši apgriezās un norādīja uz krastu. — Vai redzat to lielo baļķu māju? Starp priežu skupsnu un upi? Tur es esmu piedzimusi.

—   Tādā gadījumā es arī laikam gan būtu ļoti stei­dzies, — virsnieks līdzjūtīgi nomurmināja, vadīdams sie­vieti cauri drūzmai uz klāja.

Ikviens te maisījās kādam citam pa kājām, un nebija neviena, kas pilnā rīklē par to neprotestētu. Kāds tūkstotis zelta meklētāju reizē brēca, lai viņu mantību tūdaļ uz vietas nogādā krastā. Visas lūkas bija līdz kājai vaļā, un griezīgi čīkstošas vinčas no tilpņu dzīlēm juku jukām rāva augšup dažādas mantas. Tvaikonim gar abiem bortiem rindojās platdibenes, kurās šo kravu sagāza, un visās lai­vās ļaužu pūlis ņēmās vaiga sviedros, tvarstīdams lejup slīdošās troses un valstīdams saiņus un kastes uz visām pusēm, jo katrs trakā steigā meklēja savējo. Citi, pār kuģa reliņu pārkārušies, bagāžas kvītis vicinādami, klaigāja uz tiem, kas strādāja laivās. Dažbrīd divi vai trīs cilvēki visi reizē atzina kādu priekšmetu par savējo, un tad gāja vaļā kautiņš. Ar «diviem apļiem» vai «apli un punktu» apzīmogotie saiņi bija nebeidzamu ķīviņu objekts, jo kat­ram rokas zāģītim tūdaļ atradās ducis īpašnieku.

—   Kuģa ekonoms zvērē, ka palikšot traks, — vecākais virsnieks stāstīja, palīdzēdams Fronai Velzai pa trapu no­kāpt uz laipām, — bet bagāžas izsniedzēji nodeva visu kravu pasažieriem un atteicās strādāt. Tomēr mums vēl neiet tik traki kā «Betlēmes Zvaigznei», — viņš apgal­voja, norādīdams uz tvaikoni, kas bija noenkurojies kādu cetur-tdaļjūdzi tālāk. — Pusei tā pasažieru ir līdzi nastu nesēji zirgi, ar ko nokļūt Sk'agvejā un Baltajā Aizā, bet otra puse tiek novirzīta uz Čilkutu. Tāpēc tie ir sadumpo­jušies un tur tagad visi darbi pārtraukti.

Ēi tu! — viņš uzsauca, ar roku pamādams barkasam «Vaithols», kas rāmi šūpojās viļņos ārpus trokšņaino laivu vērdzes.

Sīkais barkasiņš drosmīgi tuvojās milzīgai velkoņa bar­žai, grasīdamies to apbraukt, taču laivinieks pagriezienā sparīgi ietriecās baržas priekšgalā un, tikko viņš bija at­kal atstūmies, kā par nelaimi, nemākulīgi iegrūda aira galu pārāk dziļi ūdenī. Laiva apsviedās ap savu asi un apstājās.

—   Sargies! — vecākais virsnieks uzkliedza.

No pretējās puses pilnās burās brauca divas septiņdes- mitpēdu laivas, pieblīvētas ar mantām, zelta meklētājiem un indiāņiem. Viena no tām strauji nogriezās uz piestāt­nes steķiem, bet otra piespieda barkasu pie baržas sāniem. Laivinieks gan bija paguvis laikus sasliet airus gaisā, to­mēr sīkā laivele no spiediena brakšķēja vien un draudēja sašķīst gabalos. Viņš pietrūkās kājās un strupiem, bet iz­teiksmīgiem teicieniem novēlēja mūžīgu pazudināšanu gan laivas matrožiem, gan baržas stūrmaņiem. Kāds vīrs pār­liecās pār baržas malu un no augšas apsvētīja laivinieku ar skanīgiem, sulīgiem lāstiem, bet laivā sēdošie baltie un indiāņi vai plīsa no smiekliem.

—  Ei tu, pīpenīt![1] — kāds no tiem iebjāvās. — Kāpēc neesi iemācījies airēt?

Laivinieka dūre nobrikšķēja pret kritizētāja žokli, un vīrs apdullināts atkrita uz mantu kaudzes. Nejuzdamies vēl apmierināts ar šo pārmācību, laivinieks ļāva dūrei vaļu un tik zvetēja arī citus laivas pasažierus. Tuvāk sē­došais zeltracis sāka sparīgi raustīt revolveri, kas bija iespriedies spīdīgajā ādas makstī, bet viņa brāļi argonauti smējās, nogaidīdami, kas te īsti pajuks. Taču laiva atkal turpināja ceļu, un stūrētājs iegrūda ar aira galu laivinie­kam krūtīs, tā ka tas augšpēdu novēlās barkasa dibenā.

Kad lāstu un zaimu bangojums bija sasniedzis paisumu un šķita, ka nežēlīgs kautiņš vai pat slepkavošana nepa­ies secen, vecākais virsnieks bija pametis slēpu skatienu uz meiteni sev līdzās. Viņš bija domājis ieraudzīt apju­kušu un izbijušos ģīmīti, bet nepavisam nebija sagatavo­jies tam, ko skatīja viņa acis: meičas seja pauda dziju, kvēlu interesi.

—  Man |oti žēl, — viņš sāka atvainoties.

Bet meitene viņu pārtrauca, gandrīz vai pikta par šo iejaukšanos:

—   Nē, nē, nav par ko. Es visu to noskatos ar lielu pa­liku. Kaut gan labi vien ir, ka tā vīra revolveris iesprūda. Ja tā nebūtu noticis …

—   Mūsu malā izcelšanās būtu aizkavējusies. — Vecā­kais virsnieks pasmējās, tādējādi parādīdams savu taktis­kumu. — Sis cilvēks ir īsts laupītājs, — viņš turpināja, pamādams ar roku pret laivinieku, kas pēdīgi bija iemēr­cis airus ūdenī un nu īrās klāt kuģa bortam. — Viņš bija ar mieru ņemt tikai divdesmit dolārus par jūsu nogādā­šanu krastā. Teica, ka vīrietim būtu prasījis divdesmit piecus. Gatavais pirāts, varat man ticēt, un kādreiz viņš noteikti tiks pakārts. Divdesmit dolārus par pusstundas darbu! Padomā tikai!

—   Lēnāk pār tiltu, draudziņ! — brīdinoši uzsauca pie­minētais, nemākulīgi lūkodams iegrozīt laivu pie kuģa sā­niem un iegrūzdams vienu airi ūdenī. — Jums nav nekādu tiesību tā mētāties ar vārdiem, — viņš izaicinoši piebilda, izžņaudzīdams krekla piedurkni, ko bija apšļācis ūdenī krī­tošais airis.

—  Tev ir labas ausis, puis, — vecākais virsnieks uz­sāka.

—   Un strauja dūre, — otrais pārtvēra.

—   Un aša mēle.

—   Manā amatā nepieciešama. Starp jums, haizivīm, bez tādas gals klāt. Ak es esot pirāts? Bet jūs paši — sablī­vējuši tūkstoš pasažierus kā siļķes mucā! Plēšat no tiem divkāršu pirmās klases taksi, barojat ar starpklāja brau­cēju pārtiku, un lažas tiem gulēšanai kā cūku midzeņi! Bet es esot pirāts, ko tu neteiksil

Vīrs ar sarkanu seju pārliecās pār augšklāja reliņu un neganti iebaurojās:

—   Es pieprasu, lai manu bagāžu nogādā krastā! Nāciet augšā, mister Tērston! Tūlīt! Uz līdzenas vietas! Mani piecdesmit poniji cits citam krēpes nograuzuši tai jūsu netīrajā ūķī, un plāni jums klāsies, ja nenovedisiet tos malā, cik ātri vien jūsu spēkos. Katra diena man nes tūk­stoš dolāru zaudējumu, un to es necietīšu! Vai dzirdat? Necietīšu! Kopš izbraucām no Sietlas dokiem, jūs mani esat dīrājuši kā kaimiņu āzi, bet — velns un elle! — nu vairs tas nav ciešams. Lai mani nesauc par Tedu Fērgu- sonu, ja es neuzsperšu gaisā visu tvaikoņu sabiedrību! Vai dzirdat manus vārdus? Es esmu Teds Fērgusons, un sveikā jūs cauri netiksiet, ja nenāksiet šurp uz ātrāko! Vai dzirdat ar?

—  Ak tad pirāts, ko? — laivinieks nerimās burkšķēt pats pie sevis. — Un kurš gan? Es, vai?

Misters Tērstons mierinādams pavēcināja roku pret sar- kanģīmi un atkal pievērsās meičai.

—   Man jau būtu paticis pavadīt jūs līdz krastam un aiz­vadīt līdz pat veikalam, bet jūs pati redzat, cik aizņemti mēs esam. Uz redzēšanos — un laimīgu ceļu jums! Es tūlīt sadabūšu pāris vīru, kas sameklē un aizved jūsu ba­gāžu. Jūs to saņemsiet veikalā rīt no rīta, tas ir droši.

Meitene viegli a-tspiedās pret viņa roku un iekāpa laivā. No viņas svara caurumainā laivele pēkšņi sazvārojās — un ūdens šļurkstēdams izšļācās caur sānu dēļu spraugām, pieliedams viņas kurpes, taču meiča to uzņēma samērā aukstasinīgi un, apsēdusies uz pakaļgala soliņa, savilka kājas sev apakšā.

—   Pagaidiet! — virsnieks iesaucās. — Tā nu tas neiet, mis Velza! Nāciet atpakaļ, un es centīšos atbrīvot jums kādu no mūsu laivām, tiklīdz būs iespējams.

—   Vispaprickšu es jūs ieraudzīšu… hm, debesīs, — laivinieks atcirta atgrūzdamies. — Laidiet vaļā! — viņš draudīgi uzbrēca.

Misters Tērstons bija cieši satvēris laivas stūri, bet at­algojumam par savu bruņniecisko rīcību dabūja ar aira menti skaudru sitienu pa pirkstiem. Aizmirsdams visu pie­klājību, aizmirsdams pat mis Velzu, viņš nolamājās, pie tam jo sulīgi.

—   Uzdrošinos piebilst, ka mūsu atvadīšanās gan drīk­stēja būt cildenāka, — viņa uzsauca pār plecu atpakaļ, un pāri ūdens klājam aizburzguļoja viņas skanīgie smiekli.

—   Ak tu kungs! — virsnieks nomurmināja, goddevīgi noņemdams cepuri. — Tā tik ir sieviete! — Un viņu pēk­šņi pāršalca kaismīgas alkas — viņš būtu vēlējies mūžam skatīt savu atspulgu Fronas Velzas pelēkajās acīs. Viņam trūka analītiķa spēju, tālab viņš nezināja, kas tam par iemeslu, bet to gan zināja, ka kopā ar šo sievieti būtu ga­tavs iet vai līdz pasaules galam. Viņam uzmācās riebums pret savu profesiju un kārdinājums mest to pie malas, lai brauktu projām uz Klondaiku, kurp devās viņa. Taču viņš pārlaida acis kuģa izvelbtajiern sāniem, ieraudzīja Teda Fērgusona sarkano seju un aizmirsa sapni, ko īsu brīdi bija pasapņojis.

Plikši — vesela ūdens šalts, ko uzšķieda enerģiski dar­binātais airis, iešļācās meitenei sejā.

—   Ceru, ka nedusmojaties, mis, — viņš atvainojās. — Es jau cenšos, kā protu, bet visai labi neizdodas.

—   Tā izskatās gan, — viņa labsirdīgi atteica.

—   Nevaru apgalvot, ka es dikti mīlētu jūru, — viņš sarūgtināts piebilda, — bet kauc kur tak man vajag go­dīgā ceļā sagrabināt kādu dolāru, un likās, ka šitais ceļš nav no sliktākajiem. Ja man kauč bišķīt būtu laimējies, es sen jau atrastos Klondaikā. Es jums pastāstīšu, kā tas iznāca. Pusceļā, pie Vējainās atkares, es pazaudēju visu savu mantību, kad jau biju pārstiepis to pāri kalnu grē­dai…

Plīkš! Sļauksl Meitene notrauca ūdeni no sejas un no- drebuļojās, jo dažas šjāces bija notecējušas arī gar viņas silto muguru.

—  Jūs esat dūšīga, — viņš to paslavēja. — Jums ir īstā ādere, lai dzīvotu šitamā' novadā. Vai dosieties tālāk ar?

Viņa priecīgi pameta ar galvu.

—   Jums paveiksies. Bet es, kā jau teicu, pazaudējis visu ceļa mantību, griezos atpakaļ uz piekrasti, jo biju spiests sagādāt to no jauna. Tāpēc jau es ar plēšu tik augstas takses. Bet ceru, jūs neņemsiet ļaunā, ka lieku jums maksāt tik daudz. Neesu jau sliktāks par tiem pārē­jiem, nudien ne, mis. Man tak nācās sableķot veselu simtu par šito veco toveri, kurš štatos nebūtu ne desmit dolāru vērtē. Katrā vietā savas cenas. Tur tālāk pie Skagvejas takas pakavu naglas nāk ceturtdaļdolāra gabalā. Cilvēks pieiet pie letes un pasūta viskiju. Viskijs — pusdolāru. Nu, viņš iemet savu viskiju, pasviež divas pakavu nag­las — un lieta kārtībā. Pret pakavu naglām neviens iebil­dumus neceļ. Tās tur ir naudas vietā.

—       Jums jābūt drosmīgam puisim, ja pēc tādas pieredzes vēl uzdrīkstaties doties uz šiem novadiem. Vai jus man nepateiktu savu vārdu? Varbūt mēs tur, Iekšzemē, vēl satiekamies.

— Kurš ta? Es, vai? Nu, es esu Dels Bišops, sīkais zelt- racis. Bet, ja mums kādreiz gadīsies tur sadurties, tad paturiet prātā, es jums nežēlošu savu pēdējo kreklu… tas ir, paturiet prātā, ka mans pēdējais maizes kumoss tiks atdots jums.

—  Pateicos, — viņa atbildēja, mīļi pasmaidīdama, jo augstu vērtēja visu, kas nāk no tīras sirds.

Viņš uz brīdi pārstāja airēt, lai no ūdens, kas skalojās ap kājām, izzvejotu vecu konservu bundžu.

— Jūs gan varētu pasmelt ūdeni, — viņš norīkoja, pa- sviezdams tai bundžu. — Pēc tās pēdējās spaidīšanas ūdens sūcas laivā vēl trakāk.

Frona nemanāmi pasmaidīja, sarotīja augšup svārku stērbeles un noliekusies ķērās pie darba. Ikreiz, kad laivas gals ienira vilnī, ledāju rakstiem greznotie pakalni pie ap­vāršņa šķita ceļamies un grimstam kā milzu bangas. Brī­žam viņa, muguru pūtinādama, atslējās, pavēroja ļaužu mudžas pildīto krastu, uz kuru tie īrās, un tad atkal pa­skatījās uz jūras līča atzaru, kas iesniedzās dziļi sauszemē un kur noenkuroti stāvēja kādi divdesmit lieli tvaikoņi. No katra tvaikoņa uz krastmalu un atpakaļ nepārtrauktās virtenēs braukāja gan lielas platdibenes un barkasi, gan baidaras un citas sīkas visdažādākā veida laiveles. Cil­vēks — nenogurstošais darbonis, kas sīksti turas pretī naidīgajai videi, viņa domāja, pieminēdama savus skolo­tājas, kuru gudrības bija krājusies gan auditorijās, gan naksnīgās nodarbību stundās. Viņa bija sava laikmeta briedināts bērns un skaidri saprata, kas ir materiālā pa­saule un kas tajā norisinās. Un viņa mīlēja šo pasauli un dziļi cienīja to.

Kādu laika sprīdi klusumu pārtrauca vienīgi Dela Bi- šopa airu ritmiskie plunkšķi, bet tad viņam kaut kas iekrita prātā.

—   Bet savu vārdu jūs man nepateicāt, — viņš smalk­jūtīgi un pašapmierināti aizrādīja.

—  Mani sauc Velza, — meitene atbildēja. — Frona Velza.

Laivinieka sejā atspoguļojās dziļa godbijība, kas vērtās arvien bijīgāka.

—      Jūs — esat — Frona — Velza? — viņš lēnām izru­nāja, skaidri atdalīdams vārdus. — Vai Džeikobs Velzs nav jūsu tētuks?

—   Jā, es esmu Džeikoba Velza meita — un priecājos jums pakalpot.

Laivinieks savilka lūpas, gari un saprotoši nosvilpās un pārtrauca airēšanu.

—   Tūdaļ rāpieties atpakaļ uz pakaļējā soliņa un izvel- ciet kājas no ūdens, — viņš norīkoja. — Un to bundžu pasviediet man!

—  Vai tad es nemāku smelt pietiekami labi? — viņa apskaitusies noprasīja.

—   Uja, ko jūs! Jūs strādājat lieliski. Bet, bet, ja jūs esat… esat…

—   Esmu tieši tāda pati kā pirms tam, kad jūs vēl ne­zinājāt, kas es esmu. Tā ka turpiniet airēt — tā ir jūsu darba daļa, bet es gādāšu par savējo.

—   Oho, jūs gan esat dūšīga! — viņš sajūsmināts no- murdēja un no jauna iegula airos. — Tātad Džeikobs Velzs ir jūsu tētuks? Man gan vajadzēja to uzreiz iedo­māties!

Kad viņi bija sasnieguši smilšaino liedagu, ko pieblī­vēja visdažādāko preču kaudzes un cilvēku gūzma, Frona vēl pakavējās tieši tik ilgi, lai paspiestu roku savam pār­cēlājam. Un, kaut gan tā, protams, bija visai neparasta rīcība no pārcēlāju nolīgušas sievietes puses, Dela Bišopa acīs tā šķita pilnīgi saderamies ar īaktu, ka šī sieviete ir Džeikoba Velza meita.

—   Paturiet prātā, mans pēdējais maizes kumoss tiks at­dots, — viņš vēlreiz apliecināja, nelaizdams vaļā meitenes roku.

—   Un arī jūsu pēdējais krekls — to nepiemirstiet!

—  Nē, jūs gan esat… esat… varens skuķis! — viņš gluži negribot izgrūda šo vārdu, pēdējo reizi saspiezdams Fronas roku. — Jā, nudien!

Fronas pastrupie svārki netraucēja auguma kustības, un viņa, patīkami pārsteigta, ievēroja, ka jau atmetusi žiglo tipināšanu, kas tik raksturīga pilsētu trotuāru minējām, un iet slaidiem, viegliem, līganiem soļiem, kādi veidojas tikai tālos ceļos un kādus iegūst tikai pēc smagiem dar­biem un grūtiem pūliņiem. Ne viens vien zelta meklētājs, kas pameta vērīgu skatienu uz viņas potītēm un kāju lieliem pelēkās getrās, nonāca pie tādas pašas atziņas kā Dels Bišops. Un ne viens vien tad paraudzījās augšup arī sejā, bet pēc tam skatījās vēl un vēlreiz, jo viņas skatiens bija atklāts un biedriski sirsnīgs, bet acīs slēpās vārs vizmojums, kas trīsuļoja uz smaida robežas: tiklīdz pa­smaidīja tas, kas viņu uzlūkoja, smaids atausa arī viņas acīs. šis smaida vizmojums bija bezgala daudzveidīgs — te jautrs, te līdzjūtīgs, te līksms, te zobgalīgs, tajā ne­trūka nevienas nianses. Brīžam šis vizmojums pārplūdi­nāja visu seju — un tikai tad varēja pamanīt, ka tas rodas no smaida viņas acīs. Un allaž tas bija atklāts un biedriski sirsnīgs.

Fronai bija daudz iemeslu smaidiem, kamēr viņa stei­dzīgiem soļiem spraucās caur cilvēku drūzmu smilšainajā liedagā un tad pāri norai devās uz baļķu māju, ko bija rādījusi misteram Tērstonain. Laika rats te šķita atripojis atpakaļ, jo pārvietošanās un transporta paņēmieni še atkal bija tādi paši kā vissenākajos laikos. Cilvēki, kas savu mūžu nebija turējuši rokā neko vairāk par sīku iepirkumu sainīti, tagad bija kļuvuši nastu nesēji. Viņi vairs nestai­gāja, stalti izslējušies-pret sauli, bet gāja salīkuši, galvas pret zemi nodūruši. Muguras visiem bija ielikušas no saiņu stiepšanas, bet uz pleciem jau sāka veidoties siksnu uzberztas tulznas. Viņi grīļojās aiz neierastās piepūles, kājas ļodzījās kā piedzērušiem un streipuļoja savmalu kura, līdz pēdīgi saules spožums acu priekšā satumsa un nesējs ar visu nastu nogāzās ceļmalā. Citi bija sakrāvuši savas mantiņas divriču ķerrās un nu, klusībā līksmoda­mies, sparīgi vilka tās uz priekšu, taču iestrēga pirmajā pagriezienā, kur ceļu bija aizsprostojuši lieli, apaļi lauk­akmeņi. Tad viņi bija spiesti vēlreiz pārvērtēt ceļošanas paņēmienus Aļaskā un vai nu pameta ķerru, kur gadījās, vai arī aizripināja to atpakaļ uz piekrasti, lai par pasa­kainu cenu pārdotu pašam pēdējam no malā izkāpuša­jiem. Zaļknābji, apjozušies ar Kolta revolveru, patronu un medību dunču arsenālu mārciņu desmit svarā, braši aiz- kātoja augšup pa taku, taču drīz vien gausi zvāļojās atpakaļ, bezcerīgā izmisumā sēdami uz visām pusēm re­volveru, patronu un dunču krusu. Tā šie Ādama dēli els­dami pūzdami, sūrus sviedrus liedami, cieta par Ādama grēkiem.

Fronai vai galva griezās no šīs zelta kāres trakuma pārņemto cilvēku drudžainās trauksmes un sen pazīsta­mās ainavas, kas ik uz soļa izraisīja atmiņu gūzmas. Sie kņadainie svešzemnieki šķita pārvērtušies lidz nepazīša­nai. Pat vecie kupicu stabiņi izskatījās dīvaini sveši. Viss bija tāpat un tomēr citādi. Pa šo pašu zālaino noru, kur viņa bērnībā bija rotaļājusies, satrūkdamās, kad viņas saucieni atbalsojās no ledāja uz ledāju, tagad nemierpilnā jūklī šurp un turp drasēja desmitiem tūkstošu cilvēku, iemīdāmi zemē vispēdējo maigās zāles stiebriņu un pie- aurodami klintāju agrāko klusumu.

Un tālumā pa ceļiem virzījās augšup vēl desmit tūk­stoši, kas nesen bija gājuši te cauri, un aiz Cilkutas bija vēl savi desmit tūkstoši. Bet aizmugurē, visgarām salāin piebārstītajai Aļaskas piekrastei līdz pat Ilorna ragam, vēl desmitiem tūkstošu, izmantodami gan vēja, gan tvaika spēku, traucās šurp no visām pasaules malām. Daijas upe krākdama brāzās lejup uz jūru tāpat kā sendienās, taču tās krastmalas bija neskaitāmu cilvēku kāju izbradātas, bet paši cilvēki, rindām saķērušies pie pilošām tauvām, smagi vilka tās viļņveidīgām kustībām, ar pūlēm brizdami pa krastu augšup, bet pret straumi tiem pakaļ peldēja dziļi iegrimušas, piekrautas laivas. Cilvēku spēks cīnījās pret ūdens strāvas spēku, tomēr cilvēki pieveica veco Daiju smiedamies un jo dziļāk izmina takas tās krastos, lai vieglāk būtu tiem, kas viņiem sekos.

Veikala durvīs, pa kurām Frona kādreiz bija skraidījusi iekšā un ārā, pa to spraugu bijīgās bailēs apbrīnodama neparasto skatu, ja gadījās iemaldīties kādam traperim vai zvērādu uzpircējam, — šajās durvīs tagad blīvējās bļaujošu cilvēku pūlis. Pavērusies pa logu stūrī, kur tais laikos, visu apbrīnota, paretam gulēja viena vēstule, gai­dīdama adresātu, kas nāks to pieprasīt, viņa tagad ierau­dzīja pasta sūtījumu grēdu no grīdas līdz griestiem. So sūtījumu dēļ tad arī cilvēki te bļaustījās. Veikala priekšā pie lielajiem svariem drūzmējās cits ļaužu bars. Nolīgtais nesējs indiānis uzsvieda savu nesamo uz svariem, saiņa īpašnieks — baltais — iekricelēja tā svaru piezīmju grā­matiņā, un uz svariem jau novēlās nākamais sainis. Katrs sainis bija savilkts ar nesamajām siksnām, jau sagatavots nesēja mugurai un bīstamajam pārgājienam pār Cilkutu. Frona piespraucās tuvāk. Viņu interesēja nesēju takse. Viņa atcerējās tās dienas, kad nejauši uzklīdis zelta mek- lētājs vai uzpircējs dabūja nesējus, kas ņēma sešus centus par saini, tātad simt divdesmit dolāru par tonnu.

Kāds jauniebraucējs, licis nosvērt savu bagāžu, pāršķir­stīja ceļvedi, meklēdams norādījumus par cenām.

—   Astoņus centus, — viņš teica indiāņiem.

Visi indiāņi nikni norēcās smieklos un reizē iebrēcās:

—   Cetidesmit centu!

Jaunulim seja izstiepās, un viņš samulsis blenza apkārt. Nejauši uztvēris Fronas acīs tādu kā līdzjūtības dzirksti, viņš sāka raudzīties meitenē. īstenībā viņš drudžaini ap­lēsa, cik izmaksās trīs tonnas smagas bagāžas transports, ja takse ir četrdesmit dolāru par simt mārciņām.

—   Divtūkstoš četrsimt dolāru par trīsdesmit jūdžu ceļu! — viņš izsaucās. — Ko lai es iesāku?

Frona paraustīja plecus

—   Maksājiet vien labāk tos četrdesmit centus, — viņa deva padomu, — citādi viņi tūdaļ mauks siksnas nost.

Jaunulis gan pateicās, tomēr padomam neklausīja un turpināja kaulēties. Viens no indiāņiem pagājās sānis un sāka raisīt nost no pleciem saiņu nesamās siksnas. Jau­nulis jau svārstījās, bet tieši tad, kad viņš bija gatavs pie­kāpties, nesēji paaugstināja cenu uz četrdesmit pieciem centiem. Jaunulis vārgi pasmaidīja un tik vien jaudāja kā pamāt ar galvu par zīmi, ka padodas. Te grupai pienāca klāt kāds cits indiānis un sāka kaut ko klāstīt, satraukti čukstēdams. Indiāņi priecīgi ieklaigājās, un, pirms vēl jaunulis bija apjēdzis, kas īsti notiek, nesēji bija nosvie­duši plecu siksnas un aizgāja, pa ceļam stāstīdami uz visām pusēm, ka transporta takse līdz Lindermana ezeram tagad esot piecdesmit centu.

Pēkšņi pūlis, kas drūzmējās veikala priekšā, acīm re­dzami saviļņojās. Cilvēki satraukti sačukstējās, un visu acis pievērsās trim vīriem, kas nāca lejup pa taku. Šī trijotne izskatā ne ar ko sevišķu neatšķīrās no citiem — apģērbs tiem bija diezgan trūcīgs, pat nodriskāts. Daudz­maz solīdākā apkaimē ciemata policists tos noteikti būtu aizturējis un ietupinājis par klaidonību.

—   Francūzis Luijs, — pačukstēja jaunulis, un šī vēsts izplatījās tālāk no mutes mutē.

—   Viņam Eldorado pieder vienkopus trīs rakšanas iecirkņi, — Fronai paskaidroja tās tuvākais kaimiņš. — Viņa bagātību vērtē vismaz uz desmit miljoniem.

Francūzis Luijs, kas soļoja gabaliņu pa priekšu saviem biedriem, itin nemaz neizskatījās pēc miljonāra. Kaut kur pa ceļam viņš bija nozaudējis cepuri un ap galvu šā tā apvaržājis apskrandušu kabatlakatu. Desmit miljonu īpaš­nieks pats stiepa savu bagāžu uz platajiem pleciem.

—  Un tas tur — tas ar bārdu — ir Bills Sviftvoters, arī viens no Eldorado karaļiem.

—   Kā jūs to zināt? — Frona neticīgi pajautāja.

—   Kā es zinot? — stāstītājs izsaucās. — Kā ta nezi­nāšu! Viņa bilde tak pēdējās sešas nedēļas rēgojas visās avīzēs. Paskatieties! — Viņš atlocīja avīzes lapu. — Por­trets izdevies varen līdzīgs. Esmu to redzējis tik bieži, ka pazītu viņa purnu starp tūkstošiem.

—  Bet kas tad ir trešais? — Frona taujāja, klusu ciešot atzīdama šī avota autoritāti.

Viņas informētājs pacēlās uz pirkstgaliem, lai labāk sa­skatītu.

—   Nezinu gan, — viņš bēdīgs atzinās, bet tad uzsita pa plecu tuvāk stāvošajam. — Kas ir tas klienais bezbārdis? Nu tas ar zilo kreklu un ielāpu uz ceļgala?

Bet tad Frona, izdvesdama priecīgu izsaucienu, metās uz priekšu.

—   Met! — viņa uzsauca. — Met Makārtij!

Cilvēks ar ielāpu uz ceļgala sirsnīgi pakratīja Fronas pasniegto roku, kaut gan meiteni nepazina un viņa acīs bija skaidri lasāma neticība un neizpratne.

—  Vai dieniņ, tu vairs mani neatceries! — Frona čivi- nāja. — Nemaz nemēģini iestāstīt, ka atceries gan! Ja te nebūtu tik daudz skatītāju, es kristu tev ap kaklu, vecais lāci!

Un tad Lielais Lācis pārnāca mājās pie Mazajiem Lā­cēniem, — viņa svinīgi stāstīja itin kā skolas uzdevumu. — Bet Mazie Lācēni bija ļoti izsalkuši. Un Lielais Lācis teica: «Atminiet, bērniņi, ko es jums sadabūju!» Viens Mazais Lācēns minēja ogas, otrs Mazais Lācēns minēja lasi, un vēl kāds Mazais Lācēns minēja āmriju. Bet Lie­lais Lācis pasmējās: «Hu! Hu!» — un teica: «Tas ir gar­šīgs, liels un trekns cilvēkbērns!»

Kamēr vīrietis klausījās, viņa sejā atspoguļojās atceres ausma, un, kad meitene bija beigusi, viņa acis samiedzās sīkās krunciņās un viņš iesmējās tādiem īpašiem, pavisam ' klusiem smiekliem.

—  Jā, nudien es tak jūs atceros, — viņš sacīja, — bet sit mani vai nost, es nevaru pateikt, kas jūs tāda esat.

Frona norādīja ar pirkstu uz veikala vaļējām durvīm un bikli paraudzījās viņā.

—  Nu es zinu, kas tu esi! — Viņš pakāpās atpakaļ un aplūkoja meiteni no galvas līdz kājām, bet tad viņa sejā

iezagās vilšanās izteiksme. — Nē, tas nav iespējams! Es bušu maldījies. Jūs tak nevarat būt dzīvojusi šitamā kroģelī. — Viņš pameta ar īkšķi uz veikala pusi.

Frona sparīgi māja ar galvu.

—   Tad galu galā tu tomēr būsi tā pati? Tā mazā bā- renīte, no kuras zelta matiem es nezin cik reižu tiku pin­kas izsukājis? Tā mazā spīganiņa, kas basām kājām un plikiem stilbiem skraidelēja te visapkārt?

—  Jā, jā! — viņa līksmi apliecināja.

—   Tas mazais velnēns, kas nospēra suņu pajūgu un pašā ziemas spelgonī aizbrauca pāri Pārejai paskatīties, kur viņpus kalniem zemei mala? Un tikai aiz tā iemesla, ka vecais Mets Makārtijs bija sastāstījis viņai brīnumu pasaciņas?

—   Ai, Met, mīļais, vecais Met! Vai atceries, kā es gāju jūrā peldēt kopā ar sivašu meitenēm no indiāņu ap­metnes?

—   Un es vēl dabūju vilkt tevi aiz matiem laukā?

—   Un pazaudēji vienu pavisam jaunu gumijas zābaku?

—   Kā nu neatcerēšos! Tā bija gaužām traka un nepie­ļaujama blēņdarība! Bet tie zābaki tava tēva bodē man maksāja desmit dolārus!

—   Bet tad tu devies projām, pāri Pārejai uz Iekšējiem novadiem, un mēs par tevi vairs nesaņēmām nekādas zi­ņas. Visi domāja, ka tu esot pagalam.

—   Kā ne, to dienu es atceros labi. Tu vēl lēji asaras man pie krūts un neparko negribēji dot vecajam Metam buču uz šķiršanos. Bet beigu beigās nomutēji gan! — viņš uzvaras priekā iesaucās. — Kad apķēries, ka es no tiesas eju projām. Biji gan tu sīka drostaliņa!

—  Man bija tikai astoņi gadi.

—   Un divpadsmit gadu ir pagājuši. Divpadsmit gadus esmu pavadījis tur, Iekšējos novados, ne solīti ārpusē ne­spēris. Tev tagad vajadzētu būt divdesmit?

—   Un esmu gandrīz tikpat gara kā tu, — Frona ap­stiprinādama piebilda.

—   Glīta meiča esi izaugusi — smuidra, lunkana, un viss, kā nākas. — Viņš pārlaida tai kritisku skatienu. — Tikai drusku vairāk apaļuma nebūtu par ļaunu, tās ir manas domas.

—   Nē, nē! — viņa protestēja. — Kur nu divdesmit gadu vecumā, Met, kur nu divdesmit! Paraugi manu augšdelmu, tad tu redzēsi.

Viņa salieca roka elkonī, tā ka bicepsi izspiedās.

—   Muskulīši tā nekas, — viņš atzinīgi piezīmēja, pār­laidis roku saspriegtajam izcilnim, — domāt, tu būtu grūti strādājusi, maizi pelnīdama.

—   Oho, es protu sviest ķegļus, boksēties, paukot, — viņa uzskaitīja, ikreiz ieņemdama attiecīgo pozu, — un peldēt, lēkt ūdenī, pievilkties pie stieņa divdesmit reižu no vietas un… un staigāt uz rokām. Tā, lūk!

—   Ak tad ar to tu esi nodarbojusies? Bet es domāju, ka tu aizbrauci grāmatu gudrības mācīties, — viņš sausi aizrādīja.

—   Tagad, Met, ir pavisam jaunas mācīšanas meto­des — un no skolas nemaz nelaiž laukā, ja galva gan piebāzta ar gudrībām, bet…

—   Bet kājas tik vārgas, ka nejaudā galvu panest! Labs ir, jāpiedod vien būs, ka tev tādi muskuļi!

—   Bet kā tev pašam klājas, Met? — Frona jautāja. — Ko tev pasaule jauna devusi šajos divpadsmit gados?

—   Apskati mani! — Viņš izlika kājas sānis, atmeta galvu un izrieza krūtis. — Te tu redzi misteru Metjū Makārtiju, dižciltīgās Eldorado dinastijas karali, kas val­stību ieguvis pats ar savu roku spēku. Maniem īpašumiem robežu nav. Vienā minūtē man saskalo tik daudz zelta smilšu, cik agrāk visā mūžā nebiju redzējis, šito ceļojumu uz Savienotajām Valstīm es uzņēmos ar tādu nolūku, lai apciemotu savus vecīšus. Esmu cieši pārliecināts, ka viņi vēl dzīvi. Bez tam Klondaikā var gan atrast tīrradņus, bet nekur te nav atrodams labs viskijs. Un šitāds nolūks man ar vēl ir: pirms nāves iemest malciņu labas mantas. Pēc tarn — tā esmu nozvērējies — braukšu šurp atpakaļ un pārvaldīšu savus Klondaikas zemes īpašumus. Kā nekā esmu tak viens no Eldorado karaļiem, un, ja tev rastos vajadzība pēc neliela aizņēmuma, tad esmu gatavs tev tādu dot.

—  Tas pats vecum vecais Mets, kas nekad nenoveco, — Frona smējās.

—   Tāpat arī tu esi palikusi īsta Velza, kaut arī tev ir cīkstoņa muskuļi un filozofa smadzenes. Bet iesim tak iekšā, Luijs un Sviftvoters jau iegāja. Esmu dzirdējis, ka Endijs vēl arvien turot šito bodīti, un es nu gribu redzēt, vai mans vārds nav izdzēsts no viņa atmiņas parād- rakstiem.

—      Un es arī. — Frona satvēra viņu aiz rokas. Viņai bija nelāgs paradums ņemt aiz rokas cilvēkus, kurus mī­lēja. — Pagājuši desmit gadi, kopš aizbraucu!

Irs izlauza sev ceļu caur pūli gluži kā pāļu dzenamais veseris, un Fronai bija viegli sekot šā masīvā buksera ķīļūdenī. Jaunuļi godbijīgi vēroja viņus, jo tiem šie cilvēki šķita tikpat kā Ziemeļzemes dievības. Sarunu dūkoņa uz­vilnīja no jauna.

—   Kas ir šī meitene? — kāds iejautājās.

Un Frona, patlaban iedama iekšā pa durvīm, saklau­sīja atbildes sākumu:

—  Džeikoba Velza meita. Nekad neesi dzirdējis par Džeikobu Velzu? Kur ta tu esi mitinājies?

II NODAĻA

Viņa iznāca no birzs starp vizmaini baltajiem bērzu stumbriem un, tiklīdz pirmie saules zaķīši iemirguļojās viņas vaļējos matos, viegliem soļiem aiztecēja pār rasaino pļavu. Zeme bija uzburbusi aiz valguma pārpilnības, un kājas tajā mīksti iegrima, bet slapjie augu stublāji plak- šķēdami sitās pret viņas ceļiem, vizuļainām strūklām šķiezdami visapkārt briljantu lāsītes. Rītausma sārtojās meitenes vaigos, rīta spožums staroja acīs, un viņa visa kvēlot kvēloja savā jaunībā un jūsmā. Jo meitene, māti zaudējusi, bija izaugusi pie dabas krūts, tāpēc kaismīgi mīlēja gan mūžvecus kokus, gan vijīgus stiebrus, tāpēc plaukstošās dzīvības tikko jaušamās šalkas ielīksmoja vi­ņas ausis, bet zemes tvanīgā dvaka viņas nāsīm šķita kā vissaldākā smarža.

Tur, kur pļavas augšmala ieslīga tumšā, šaurā meža ailē, starp kailstiebru pienenēm un izšķērdīgi spilgtām gundegām viņa uzgāja Aļaskas lielziedu vijolīšu ceru. Visā garumā izstiepusies zemē, viņa iespieda seju smar- žainajā vēsumā un abām rokām sarausa mēļos ziedus sev ap galvu kā krāšņu diadēmu. Par savu uzvešanos viņa nekautrējās. Ilgi viņa bija maldījusies starp lielās pasau­les mežģiem un režģiem, netīrajiem zaimiem un nāvējoša­jām kaislībām, bet atgriezusies no turienes vienkārša, skaidra un nesalauzta. Tālab viņa jutās tik laimīga, te gulēdama un domās kavēdamās pie agrākajām dienām, kad pasaule vēl sākās un beidzās tepat pie apvāršņa un kad viņa bija braukusi pāri kalnu pārejai, lai paskatītos uz Bezdibeni aiz zemes malas.

Viņas bērnībā dzīve bija ārkārtīgi vienkārša, ar nedau­dzām, toties ļoti stingrām kārtulām. īsi un kodolīgi tās varētu definēt, kā Frona vēlākos gados kaut kur bija lasī­jusi, par «ticību pārtikai un segai». Pie šās ticības ir turē­jies viņas tēvs, Frona domāja, atminēdamās, cik labvēlīgi ļaužu lupas min tēva vārdu. So ticību bija mantojusi arī viņa, šo ticību viņa bija paņēmusi sev līdzi pāri Bezdibe­nim uz to pasauli, kurā cilvēki aizgājuši no vecajām pa­tiesībām un paši darina sev egoistiskas dogmas ar visiz­smalcinātākās kazuistikas palīdzību, un šo ticību viņa bija atvedusi atkal atpakaļ — vēl arvien tikpat svaigu, spirgtu un dzīvespriecīgu. Viņai bija cieša pārliecība, ka viss taču ir ļoti vienkārši, — kālab gan visiem nevarētu būt tāda pati ticība kā viņai — ticība pārtikai un segai? Ticība tā­liem ceļiem un mednieku apmetnēm? Ar šo ticību spēcīgi skaidras sirds cilvēki stājas pretī negaidītām briesmām un pat nāvei gan uz sauszemes, gan jūras. Kālab gan ne? Tā taču ir Džeikoba Velza ticība! Meta Makārtija! Un to indiāņu zēnu, ar kuriem viņa savā laikā rotaļājusies! Un indiāņu meiteņu, kuras viņa vadījusi amazoņu kaujās! Un pat vilku suņu, kas skrēja aizjūgā, vilkdami viņu pār sniega klajiem! Tā ir veselīga, uz dzīves īstenību dibināta ticība, tā ir laba ticība, Frona domāja un jutās laimīga.

No birzs meiteni apsveica sarkankrūtīša skanīgā dzies­miņa, un viņa, atģidusies no domām, sāka ieklausīties austošajā dienā. Tālu mežā bungoja paipala, un vāverīte, noplanējusi žuburā tieši Fronai virs galvas, aizlēkāja tā­lāk no zara zarā, no koka kokā, visu laiku nemitīgi bār­damās. No skatieniem slēptās upes atskanēja rosīgo dē­kaiņu klaigas — tie jau bija izberzējuši miegu no acīm un posās ceļā, lai dotos Ziemeļpola virzienā.

Frona piecēlās, atsvieda matus pār pleciem un gluži neviļus sāka soļot pa taku, kas, vīdamās starp kokiem, veda uz virsaiša Džordža un Daijas cilts indiāņu apmetni. Mežā viņa sastapa zēnu, kura kailo, bronzaino dieva augumu sedza vienīgi gurnu apsējs. Zēns lasīja žagarus un pār bronzas krāsas plecu uzmeta viņai nīgru skatienu. Frona Daijas cilts valodā novēlēja zēnam labrītu, bet viņš papurināja galvu, aizvainojoši iesmējās un, pārtraucis darbu, saukāja viņai pakaļ bezkaunīgus vārdus. Frona ne­saprata zēna izturēšanos — tādas nebija seno laiku para­žas, tālab, satikusi Sitkas cilts indiāni, liela auguma puisi, kas viņā nikni pablenza, meitene muti vaļā nevēra.

Mežmalā iznākusi, viņa ieraudzīja savā priekšā apmetni. Tā nebija seno laiku apmetne ar pārdesmit būdiņām, kas klajuma vidū saspiedušās nekārtīgā čupiņā, it kā cita pie citas patvērumu meklējot, — tā bija plaša nometne. Tā sākās pie paša meža, aizstiepās uz visām pusēm starp klajotnē izkaisītajām koku skupsnām, turpinādamās aug­šup un lejup gar upes krastu, kur garās laivas bija pie­sietas kādās desmit, divpadsmit rindās. Te mitinājās dažādas ciltis, salasījušās kopā no jūras piekrastes tūksto­šiem jūdžu garumā, — tā bija pagājušos laikos nepiere­dzēta parādība. Indiāņi bija no viņai nepazīstamām ciltīm, atceļojuši šurp kopā ar sievām, iedzīvi un suņiem. Burzmā viņa saskārās ar Džūna un Vrangeļa salu iemītniekiem, viņu grūstīja niknacainie stiksu cilts indiāņi, atnākuši pāri pārejai, negantie čilkati un iebraucēji no Karalienes Šarlotes salām. Bet skatieni, kādus tie viņai uzmeta, bija drūmi un nīgri, kamēr citi jautrākas dabas puiši — un tas bija vēl ļaunāk — lūrēja meitenei sejā augstprātīgi izaici­noši un runāja jēlības.

Šī nekaunīgā izturēšanās Fronu nevis biedēja, bet sa­niknoja; viņa jutās aizvainota, un priekpilnā atgriešanās dzimtenē bija sarūgtināta. Taču viņa aši vien aptvēra, ko tas viss nozīmē: viņas tēva laiku patriarhālā dzīves kār­tība bija beigusies, un civilizācija kā svilinošs taifūns bija brāzusies šiem cilvēkiem pāri vienā dienā. Zem paceltā ādas durvju aizkara palūkojusies kādā vigvamā, viņa ieraudzīja bariņu indiāņu puišu ar iekritušām sejām tu­pam lokā uz zemes. Sadauzītu pudeļu grēda pie ieejas liecināja par nomodā pavadītu nakti. Kāds baltais ar rupju blēža seju dalīja kārtis, bet uz galda vietā paklātās segas kaudzītēs krājās zelta un sudraba naudas gabali. Dažus soļus tālāk Frona sadzirda tarkšķoši griežamies laimes ratu un ieraudzīja sadrūzmējušos indiāņus — kā vīriešus, tā sievietes — dedzīgā kārē liekam uz spēles vaiga sviedros nopelnīto naudiņu cerībā laimēt kādu spilgtu nieciņu. Gan no tipi teltīm, gan būdiņām plūda čērkstoši un juceklīgi lētu leijerkastu meldiņi.

Kāda veca sieva, kas, sēdēdama piesaulē pie vaļējās vigvama ieejas, mizoja vītola nūju, pacēla galvu un pēk­šņi griezīgi iekliedzās.

— Hī-hī! Tenasa Hī-hī! — viņa satraukti murmulēja, cik nu skaidri atļāva bezzobainā mute.

Frona no šī sauciena sarāvās. Tenasa Hī-hīl Mazā

Smaidule! Tā viņu sauca indiāņi sen pagājušajās dienās! Viņa pagriezās un piesteidzās pie vecās sievietes.

—   Vai tik drīz tu mani aizmirsi, Tenasa Hī-hī? — sieva purpināja. — Bet tavas acis tak ir jaunas un skaclras! Nīpoza tik drīzi neaizmirst.

—   Vai tā esi tu, Nīpoza? — Frona izsaucās, ar grūtī­bām meklēdama vārdus gadiem ilgi nerunātajā indiāņu mēlē.

—   Jā, tā ir Nīpoza, — sirmgalve atbildēja, ievilka Fronu vigvamā un uz karstām pēdām aizdzina žiglu zē- neli nez kādā uzdevumā. Abas apsēdās uz grīdas, un vecā indiāniete mīļi glāstīja Fronas roku, brīdi pa brīdim ar izbalējušām, duļķainām acīm pavērdamās tai sejā. — Jā, tā ir Nīpoza, ātri novecojusi, jo mūsu sievietes noveco ātri. Nīpoza, kas tevi maziņu uzcināja uz rokām. Nīpoza, kas deva tev vārdu Tenasa Hī-hī. Kas tevis labā cīnījās ar nāvi, kad tu biji sasirgusi, kas lasīja augus mežos un zālītes norās, vārīja no tiem tēju un deva tev dzert. Tomēr pārmaiņu tevī es saredzu maz, jo pazinu tevi uz vietas. Jau tava ēna, kas krita uz zemes, lika man pacelt galvu. Nu varbūt nedaudz pārmaiņu. Tu esi slaida un lokana kā vītola zars, un saule tavus vaigus šais gados skūpstījusi vieglāk, tomēr mati vēl ir tie paši nepaklausīgie, brūni kā paisuma viļņos plāvojošas jūraszāles, un mute arī tāda pati — arvien kāro smieties un nekad negrib raudāt. Un acis ir tikpat dzidras un uzticīgas kā tais dienās, kad Nī- - poza tevi rāja par nedarbiem, bet tu nepatiesu vārdu ne­parko neņēmi mutē. Ai! Ai! Tās citas sievietes, kas tagad ieradušās šai zemē, nav tādas kā tu.

—   Bet kālab baltā sieviete jūsu vidū vairs nav cieņā un godā? — Frona taujāja. — Jūsu vīrieši saka man sliktus vārdus apmetnē, un to dara pat zēni, kā tas, ko es satiku mežā. Senajās dienās, kad es vēl rotaļājos ar zēniem, tā­das nejaucības nenotika.

—- Ai! Ai! — skanēja Nīpozas atbilde. — Tā tas ir. Bet nenosodi viņus! Neizgāz savas dusmas pār viņu galvām! Jo taisnība ir tāda, ka vainojamas ir tavas cilts sievietes, kas mūsu dienās sanākušas šai zemē. Viņas nevar norā­dīt nevienu vīrieti un teikt: «Tas ir mans vīrs.» Nav labi, ja sievietes ir tādas. Viņas uz visiem vīriešiem raugās ar pārdrošām un bezkaunīgām acīm, viņu mēles runā netīrus vārdus, un viņu sirdis ir nelāgas. Tālab tavas cilts sievietes

nav cieņā un godā mūsu vidū. Ja runā par zēniem — nu, tie ir tikai zēni. Bet vīri — kā tad viņi var zināt?

Telts durvju aizklāji tika pasisti sānis, un ienāca vecs vīrs. Viņš noņurdēja sveicienu Fronai un apsēdās. Vienīgi trauksmains možums vecā vīra kustībās liecināja, cik ļoti viņš priecājas par meitenes ierašanos.

—  Tātad Tenasa Hī-hī ir atgriezusies pie mums šais nelāgajās dienās, — viņš pēdīgi atļāvās ierunāties spalgā, drebelīgā balsī.

—   Bet kālab nelāgas dienas, Muskim? — Frona vai­cāja. — Vai tad sievietes tagad nestaigā daudz košākos apģērbos? Vai vēderi jums nav pilnāki ar miltiem, žāvētu gaļu un citiem baltā cilvēka ēdieniem? Vai jaunekļi ne- iekrāj krietnu bagātību, valkādami nesamās lences un cilā­dami airus? Un vai tad tevi neatceras tāpat kā sensenos laikos un nenes ziedam gaļu un zivis, un segas? Kāpēc nelāgas dienas, Muskim?

—   Tiesa, — vecais vīrs atbildēja priestera svinīgajā tonī, un acīs tam ievizējās seno laiku kvēles atblāzma. — Tas viss ir tiesa. Sievietes staigā košākos apģērbos. Bet viņas ir iepatikušās baltajiem vīriem un vairs neska­tās uz jaunekļiem, kuru dzīslās rit pašu tautas asinis. Tā­pēc cilts neaug augumā un sīki bērneļi vairs kņadēdami nepinas mums pa kājām. Tā nu tas ir. Vēderi mums ir pilnāki ar baltā cilvēka ēdieniem, bet tie ir pilnāki arī ar baltā cilvēka nelāgo viskiju. Nav arī noliedzams, ka jau­nekļi iekrāj krietnas bagātības, bet tie augām naktīm sēž pie kāršu spēles, un bagātība no tiem aizplūst, un tad tie saka skarbus vārdus cits citam, dusmās krīt arī sitieni — un jaunekļu starpā līst asinis. Kas attiecas uz veco Mus- kimu, tad gaļa, zivis un segas tiek ziedotas maz. Jo jau­nās sievietes ir novērsušās no vecās takas, bet jaunie vī­rieši vairs netur godā ne vecos totēmus, ne vecos dievus. Tālabad, Tenasa Hī-hī, šīs ir nelāgas dienas, un tās liek vecajam Muskimam ar skumju sirdi tuvoties kapa malai.

—   Ai! Ai! Tā tas ir! — Nīpoza gaudās.

—  Tavas cilts ļaužu trakums ir satracinājis arī ma­nējos, — Muskims turpināja. — Viņi nāk pār sāļo jūru kā jūras viļņi, šie tavas cilts ļaudis, un viņi iet — ak vai! — kas zina, kurp viņi iet?

—  Ai! Kas zina, kurp? — Nīpoza žēlojās, gausi klanī­damās uz priekšu un atpakaļ.

—      Viņi allaž dodas uz to pusi, kur valda sals un auk­stums, un viņi allaž nāk klāt — arvien jauni un jauni, vilnis pēc viļņa.

—   Ai! Ai! Kur valda sals un aukstums! Tas ir garš ceļš, tukšs un auksts ceļš! — Vecā sieva nodrebinājās, tad pēkšņi uzlika roku uz Fronas elkoņa. — Vai tu arī iesi turp?

Frona pamāja ar galvu.

—   Un Tenasa Hī-hī arī ies! Ai! Ai! Ai!

Durvju aizkars pacēlās, un vigvamā ielūkojās Mets Makārtijs.

—  Vai tu tā, Frona, tātad te tu esi? Mēs jau pusstundu gaidām tevi brokastīs, un vecais Endijs ārdās un šķendē­jas gluži kā vecene, kas viņš arī ir. Labu rītu, Nīpoza, — viņš uzbilda Fronas sarunu biedrus, — un labu rītu, Mus­kim, kaut gan, jādomā, jūs manu ģīmi diezin vai atce­raties.

Sirmgalvju pāris atņurdēja sveicienu un tad palika sē­žam klusu.

— Pasteidzies, skuķīt, — viņš atkal pievērsās Fronai. — Mans tvaikonis atiet dienas vidū, un man vairs maz atlicis laika uz tevi paskatīties. Bez tam Endijs tak gaida ar brokastīm — un abi karsti, kā no uguns ņemti.

III NODAĻA

Frona pamāja Endijam ar roku un strauji nogriezās uz takas. Uz muguras tai bija cieši nostiprināts fotoaparāts un neliela mugursoma. Bez tam alpīnista spieķa vietā viņa turēja rokā Nīpozas apdarināto vītola nūju. Apģērbs viņai bija kalniešu parauga — vienkārša griezuma, ar īsiem svārkiem, pelēks un pieticīgs, tādējādi, izlietojot vis­mazāko drēbes daudzumu, ķermenim tika dota vislielākā kustību brīvība.

Viņas bagāža, ko nesa uz muguras kāds ducis indiāņu Dela Bišopa uzraudzībā, bija ceļā jau vairākas stundas. Iepriekšējā dienā, kopā ar Metu Makārtiju atgriezusies no sivašu apmetnes, viņa bija atradusi Delu Bišopu gaidām pie veikala. Savu darījumu viņš nokārtoja aši, jo viņa ierosinājums tika izteikts īsi un lietišķi. Frona dodoties uz tālajiem novadiem. Sis arī vēlētos doties turp. Viņai pa­vadonis tik un tā vajadzīgs. Ja viņa vēl nevienu neesot pieņēmusi, tad šis būtot īsti piemērots. Todien, kad cēlis viņu malā, šis aizmirsis pastāstīt, ka pirms vairākiem gadiem jau esot bijis tālajos novados un zinot par tiem visu ko. Tiesa gan, ūdeni šis neciešot, bet ceļojums gal­venokārt notikšot pa ūdeni, tomēr bail šim no tā neesot. Sis nebaidoties ne no kā. Bez tam viņas labā šis esot gatavs cīnīties, ar ko vien vajag. Kas attiecas uz samaksu — kad būšot nonākuši Dausonā, lai tikai bilstot par šo labu vār­diņu Džeikobam Velzam, un šis uz vietas saņemšot ekipē­jumu visam gadam. Nē, nē, šis par atlīdzību nedošot daļu nospraustā iecirkņa, nekādus nosacījumus šis neuzņemo­ties. Par apgadāto mantību šis atlīdzināšot vēlāk, kad maišelis būšot pilns ar zelta smiltīm. Tātad — ko viņa par šito visu domājot? Frona arī padomāja par to, jo viņa vēl nebija beigusi ēst brokastis, kad Dels Bišops jau ener­ģiski vāca nesējus.

Frona ievēroja, ka soļo ātrāk par lielāko tiesu savu pavadoņu, jo tie, būdami smagi apkrauti, bija spiesti no­likt saiņus un atpūsties ik pēc trīssimt četrsimt jardiem. Tomēr arī viņai grūti bija turēties līdzi grupai skandi­nāvu, kas gāja tiem pa priekšu. Sie platplecainie, gaišma­tainie milži katrs nesa uz muguras simtmārciņu saini, un piedevām visi bija iejūgušies rateļos, kuros atradās vēl sešsimt mārciņu liekas kravas. Sejas tiem smaidos mir­dzēja kā saules, un visos kūsāt kūsāja dzīvesprieks. Darbs viņiem šķita tīrā bērnu spēle, to viņi veica vieglītiņām. Puiši jokoja cits ar citu un ar garāmgājējiem valodā, ko neviens nesaprata, un smiekli no viņu platajām krūtīm dārdēja tikpat kā atbalsis alā. Cilvēki ceļmalās apstājās un skaudīgi noraudzījas viņiem pakaļ, jo šie vīri piekalnēs uzskrēja skriešus, bet no pretējās nogāzes brauca zemē braukšus, dzelzīm apkaltajiem riteņiem rībot un grabot pār klinšu radzēm. Izgājuši cauri tumšai mežu joslai, ce­ļinieki nonāca pie kadas upes brasla. Uz smilšu sēres atmuguris gulēja noslīcis cilvēks un stingām acīm raudzī­jās augšup saulē. Kads vīrs uzbudināts atkal un atkal taujāja:

— Kur ir šā biedrs? Vai ta šarn biedra nebij?

Divi citi bija nometuši savus saiņus zemē un aukstasi­nīgi inventarizēja mirušā mantību. Viens no tiem skaļā balsī nosauca dažādos priekšmetus, bet otrais tos visus atzīmēja uz netīras ietinamā papīra strēmeles. Vēstules un kvītis, samirkušas un atmiekšķējušās, bija izkaisītas pa smiltīm. Dažas zelta monētas, nevērīgi sasviestas, gulēja uz balta mutautiņa. Pārējie cilvēki, kas laivās un baidarās braukāja pār upi turp un atpakaļ, nelikās gar to visu ne zinis.

Skandināvi palūkojās šajā ainavā, un viņu sejas uz bridi kļuva nopietnas.

— Kur ir šā biedrs? Vai ta šam biedra nebij? — uzbu­dinātais vīrietis viņus uzstājīgi izjautāja.

Skandināvi purināja galvu. Angliski tie neprata. Viņi iebrida ūdenī un šļakstinādamies sāka virzīties pāri upei. No pretējā krasta kāds brīdinot uzsauca viņiem, skandi­nāvi, to uzdzirdusi, apstājās un kādu brīdi apspriedās. Tad viņi brida vien tālāk. Abi inventarizētāji atslējās stā­vus un sāka skatīties uz viņiem. Straume tiem sniedzās gandrīz līdz gurniem, taču tā bija brāzmaina, un vīri grī­ļojās vien, pie tam ūdens strāvojums šad tad parāva ratus uz sāniem. Pats ļaunākais jau šķita pārvarēts, un tad tikai Frona ievēroja, ka ir aizturējusi elpu. Abiem skandi­nāviem, kas soļoja priekšgalā, ūdens vairs sniedza tikai ceļgalus, kad vienam no tiem, kas atradās tuvāk pie ra­tiem, pārtrūka nesamā lence. Viņa sainis pēkšņi nosvērās uz sāniem, un vīrs zaudēja līdzsvaru. Tai pašā mirklī aiz viņa ejošajam paslīdēja kāja — un abi tvarstīdamies no­rāva viens otru ūdenī. Rati apgāzās, noslīdēja no brasla pamatnes un iegāzās dziļumā, noraudami no kājām abus skandināvus, kas bija tiem vistuvāk. Divi pirmie, kas jau bija gandrīz izbridusi malā, metās atpakaļ un ar visu sparu iegula ratu velkamajās virvēs. Viņi pūlējās pārcil­vēciskiem spēkiem, taču,' kaut arī abi bija īsti milži, pār­mērīgais smagums viņus collu pa collai virzīja lejup un ierāva dziļumā.

Saiņi skandināvus vilka pie dibena, brīvs bija vienīgi tas, kuram nesamā lence pārtrūkusi. Šis viens sparīgi peldēja, tomēr nevis uz krastu, bet gan pa straumei, cenz­damies sasniegt savus biedrus. Pārsimt pēdu lejāk krāce gāzās pāri izrobotam klinšu rifam, un šeit tad pēc kādas minūtes tie arī parādījās. Vispirms virspusē iznira vēl arvien saiņiem piekrautie rati, viens ritenis sašķīda pret radzēm, rati vairākkārt apvēlās apkārt un atkal pazuda zem ūdens. Nožēlojamā mudžeklī savērpti, virspusē uzpel­dēja arī cilvēki. Straume tos dauzīja pret zemūdens ra­dzēm un atkal aizrāva tālāk, noturējās tikai viens. Laivā sēdēdama (kāds ducis laivu jau steidzās palīgā slīkstoša­jiem), Frona redzēja šo cilvēku ar asiņainiem pirkstiem pieķērušos pie klints izciļņa. Viņa redzēja tā bālo seju un iz­misīgos pūliņus noturēties, taču pirksti atšļuka, un straume cilvēku aizrāva lejup tieši tai brīdī, kad nastas neapgrū­tinātais biedrs, vareniem vēzieniem piepeldējis klāt, jau stiepa roku, lai viņam palīdzētu. Vērpete abus parāva zem ūdens, tie pazuda skatieniem un atkal uz mirkli parādījās nākamajā krāces slieksnī, cīnīdamies pret straumes spēku.

Vīru, kurš spēja peldēt virspusē, izdevās ievilkt laivā, taču pārējie tā arī pazuda upes tecē, kur stiepās gara, dziļa un strauja ūdens viruļu josla. Stundas ceturksni laivas veltīgi braukalēja un meklēja viņus, līdz pēdīgi at­rada visus mirušos sablīvētus kāda virpuļatvara dibenā. No lielas laivas, kas peldēja augšup pa upi, aizņēmās tauvu, no laivu vilcēju grupas krastā dabūja pāri zirgu un ar tiem izvilka krastā šo drausmīgo kravu. Frona no­skatījās uz pieciem jauneklīgajiem milžiem, kas ar salauz­tiem kauliem kā nosviesti gulēja dubļainajā krastmalā — vienaldzīgi pret visu pasauli. Viņi vēl arvien bija piejūgti pie ratiem, bet pie mugurām karājās liktenīgie, tagad ga­līgi nevajadzīgie saiņi. Sestais, pilnīgi apstulbināts, sēdēja viņu vidū, un acis tam bija sausas. Pēdas desmit tālāk garām plūda nepārtrauktā dzīvības strāva, arī Frona iekļāvās tajā un aizgāja.

Daijas kanjonā, pār kuru tumšie, eglājiem klātie kalni saspiedās ciešāk kopā, cilvēku kājas slapjo, mūžos saules neskarto zemi bija samīcījušas akačainā dūksnājā. Lai ne- sabristos, cilvēki meklēja arvien jaunas taciņas, līdz šādu taciņu saradās bezgala daudz. Uz vienas no tām Frona uzgaja cilvēku, kas bija bezrūpīgi izstiepies dubļos. Viņš gulēja uz sāniem, kājas iepletis, bet viena roka ar paša augumu un smagu saini bija cieši piespiesta pie zemes. Vaigu viņš bija omulīgi ieguldījis dūņu paltī, bet sejā jautās dziļa apmierinājuma izteiksme.

—  Kavējāties gan jūs ilgi, — viņš Fronu uzrunāja. — Gaidu uz jums jau veselu stundu.

Kā tad, tur jau ir tā vaina, — vīrietis turpināja, kad Frona pār viņu noliecās. — Atsprādzējiet tikai to lenci. Nelietīgā sprādze! Visu laiku nekādi nevarēju to aizsniegt.

—   Vai esat ievainots? — meitene apjautājās.

Vīrietis izmaucās no lencēm, sapurinājās un aptaustīja elkonī saliekto roku.

—   Nē. Vesels kā rutks, paldies jums. Pat kārtīgi apdau­zījies neesmu. — Viņš pastiepās un apbružāja dubļainās rokas pie zemu noslīguša egles zara. — Nelaimīgi saga­dījās, toties esmu pamatīgi atpūties, — kāpēc tad brēku celt? Redziet, es aizķēros aiz šīs te mazās saknītes, un — blīkš, blaukš, bladāc! — gar zemi es biju, bet to sprādzi sasniegt neparko. Un tā es — sasodīts ar ārā! — nogu­lēju veselu stundu, jo visi staigāja tikai pa apakšējo ta­ciņu.

—   Kāpēc tad jūs kādu no tiem nepasaucāt?

—   Lai tad šie rāptos kalnā augšā pie manis? Kur tak katrs līdz kaklam aizņemts pats ar savām darīšanām? Neparko ar ne! Nebija tak nekā nopietna. Ja kāds cits būtu licis man rāpties kalnā tikai tāpēc vien, ka šis apvē­lies, es viņu būtu gan izvilcis no tās dubļu pančkas, kā nu ne, bet tad ar krietni sadunkājis un iedunkājis tai pančkā atpakaļ. Bez tam — es tak zināju, ka agri vai vēlu kāds tik un tā nāks pa šito ceļu.

—  Oho, jūs esat dūšīgs! — viņa izsaucās, pārņemdama Dela Bišopa izteicienu. — Jums ir īstā ādere dzīvei šajā novadā!

—   Jā, — viņš sauca atpakaļ, jau uzkraudams savu saini uz muguras un straujā solī dodamies projām. — Kā nekā, bet es esmu pamatīgi atpūties.

Taka pa dumbrainu, stāvu nogāzi nolaidās pie upmalas kraujas. Smuidra priede, pārmesta pār rēcošo straumi, viducī bija tā ielīkusi, ka skāra ūdeni. Viļņi sitās pret tievo stumbru un ritmiski šūpoja to, bet nesēju kājas bija noberzušas glumu ūdens nemitīgi apskaloto virspusi. As­toņdesmit pēdu garš pārgājiens, un katra pēda jānoiet riskējot. Frona uzkāpa uz stumbra, juta, ka tas kustas zem kājām, dzirdēja ūdens dārdošās šalkas, redzēja straumi trakulīgi brāžamies — un satrūkusies atkāpās. Viņa atraisīja kurpju saites mezglu un izlikās rūpīgi sai- tējam apavus, jo no mežāja nogāzes augšmalā iznāca ba­riņš indiāņu un pa dumbrāju brida lejup. Pa priekšu gāja trīs vai četri puiši, kuriem sekoja liels daudzums skvo, — visi noliektām galvām, ar pieres saitēm stiepdami smagas nastas. Aizmugurē soļoja bērnu virtene, katrs nesdams savam vecumam piemērotu saini, un gājienu noslēdza pusducis suņu, kas, mēles izkārusi, ar mokām vilkās zem mugurā uzsieto dažāda lieluma kravu smaguma.

Vīrieši iesānis pašķielēja uz Fronu, un viens kaut ko noteica klusinātā balsī. Frona nesaklausīja teikto, taču ķiķināšanas vilnis, kas aizšalca pār visu indiāņu rindu, sadzina tai vaigos kauna sārtumu, jo ietekmīgāk par vār­diem pauda sacītā jēgu. Seja viņai kvēloja, un viņa jutās pazemota pati savās acīs, tomēr itin neko neizrādīja. Va­donis nostājās sānis, un pārējie cits pēc cita — bet ikreiz tikai pa vienam — pieveica bīstamo pāreju. Vidus ielie­kumā stumbrs zem viņu svara iegrima ūdenī, un gājēji taustīja atbalstu kājām, līdz potītēm brizdami pa auksto, plosīgo strāvojumu. Pat vismazākie bērneļi pārgāja pāri bez kādas vilcināšanās, un arī suņi, gan smilkstēdami un pretodamies, taču malā stāvošā vīra skubināti, pārsoļoja pār baļķi. Kad pēdējais bija pāri, vīrietis pagriezās pret Fronu.

— Tur zirgu taks, — viņš teica, norādīdams augšup pa nogāzi. — Jūs labāk iet zirgu taks. Dikti tālāk; daudz labāk.

Tomēr Frona papurināja galvu un nogaidīja, kamēr in­diānis sasniedz pretējo krastu, jo juta izaicinājumu, kas skāra ne vien pašas lepnumu, bet visas viņas cilts lep­numu; līdz ar to pienākums bija lielāks nekā pašas per­soniskais pienākums — gluži tāpat, kā cilts bija diženāka par viņu pašu. Tāpēc viņa spēra kāju uz baļķa un, visu svešās tautības ļaužu acu modri novērota, aizsoļoja pa balto putu vērpetēm.

Frona nonāca pie vīrieša, kas raudādams sēdēja takas malā. Viņa gumzaini sasaistītais nesamais bija pa roku galam nosviests zemē. Viņš bija novilcis kurpi, basā kāja bija satūkusi un tulznaina.

— Kas noticis? — Frona apjautājās, apstādamās vī­rieša priekšā.

Viņš paraudzījās augšup uz meiteni un tad lejup, kur Daijas upes dzīvā sudraba strēle šķēla drūmo kanjona tumsu. Asaras visu laiku riesās viņam acīs — un viņš šņaukājās.

—  Kas tad noticis? — meitene atkārtoja. — Vai es ne­varu palīdzēt?

—   Nē, — vīrietis atbildēja. — Ko jūs varat palīdzēt?

Kājas man ir noberztas jēlas, mugura gandrīz pārlauzta, un es esmu piekusis līdz nāvei. Vai jūs kādai no šīm vainām varat līdzēt?

—   Nu jā, — Frona apdomīgi ierunājās. — Bet esmu pārliecināta, ka var būt arī vēl lielākas raizes. Padomājiet kaut vai par tiem cilvēkiem, kas tikko piebraukuši krastā. Tiem paies vismaz dienas desmit vai visas divas nedēļas, kamēr tie, arvien pa gabaliņam nolikdami vienu saini un iedami pakaļ iepriekšējam, nonesīs savu bagāžu tik tālu, cik tālu jūs savējo jau esat nogādājis.

—   Bet ceļa biedri mani pameta un aizgāja, — viņš gaudās, un balsī skanēja slepena diedelēšana pēc žēloša­nas. — Esmu palicis pavisam viens un nejaudāju vairs paspert ne soli. Un ja es vēl iedomājos par sievu un bēr­niem! Tie palika tur lejā, Savienotajās Valstīs. Ak vai, ja tie mani tagad redzētu! Es vairs nevaru nokļūt atpakaļ pie tiem, un es nevaru arī tikt uz priekšu. Man tas viss iet pāri spēkiem. Es nespēju izturēt šo zirga darbu. Es neesmu radīts, lai strādātu kā zirgs. Tas iedzītu mani kapā, to es skaidri zinu. Ak kungs, ko lai es iesāku? Ko lai iesāku?

—   Kāpēc biedri jūs pameta?

—  Tāpēc, ka neesmu tik izturīgs kā viņi, tāpēc, ka ne­jaudāju stiept tik lielas nastas un iet tik ilgi. Tad viņi izsmēja mani un pameta vienu.

—  Bet vai jūs esat kādreiz mēģinājis piespiesties? — Frona noprasīja.

—   Nē.

—  Jūs izskatāties dūšīgs un stiprs. Jūsu svars būs tā ap simt sešdesmit piecām mārciņām?

—   Simt septiņdesmit, — viņš izlaboja.

—  Neizskatās arī, ka jūs kādreiz būtu noslimojies. In­valīds arī neesat?

—   N-nē.

—   Bet jūsu biedri? Vai tie ir profesionāli zeltrači?

—  Savu mūžu nav bijuši raktuvēs. Viņi strādāja tai pašā iestādē, kur es. Tāpēc jau, redzat, man tik grūti to panest. Mēs taču pazinām cits citu gadiem ilgi. Un tad aiziet un pamest mani tāpēc vien, ka es nespēju turēt līdzi!

—  Mans draugs, — Frona iesāka, apzinādamās, ka runā visu savas cilts ļaužu vārdā, — jūs esat tikpat stiprs kā viņi. Jūs spējat strādāt tikpat smagi kā viņi un panest tikpat daudz. Bet jums ir gaudena sirds. Šie apvidi nav piemēroti cilvēkiem ar gaudenu sirdi. Jūs nespējat strādāt kā zirgs tikai tāpēc vien, ka negribat. Tālab šim novadam jūs neesat vajadzīgs. Ziemeļiem nepieciešami spēcīgi vīri, tādi, kuriem stipra dvēsele, nevis miesa. Miesai te nav nekādas nozīmes. Tā ka dodieties atpakaļ uz Savienota­jām Valstīm! Mēs jūs te negribam. Ja paliksiet, jūs iesiet bojā; un kas tad notiks ar jūsu sievu un bērniņiem? Pār­dodiet visu iegādāto ceļojuma mantību un brauciet atpa­kaļ! Pēc trim nedēļām jūs varat būt jau mājās. Palieciet sveiks!

Frona izgāja cauri Aitu Apmetnei. Kaut kur augšā kal­nos kāda pazemes ūdens baseina ilgi krātais spiediens bija uzlauzis un sašķēlis gabalos milzu šļūdoni, kas tagad gāza simtiem tūkstošu tonnu ledus un ūdens lejup pa klin­šaino aizu. Taka vēl bija gluma no plūdu pamestajām gļotām, un cilvēki izmisuši rakājās sagāztu telšu un mantu glabātavu gružos un gruvešos, šur tur viņi raka drudžainā steigā, bet sastingušie līķi takas malā mēmi apliecināja šā darba nepieciešamību. Pārsimt jardu tālāk plūdi netraucēti turpināja savu graujošo darbu. Cilvēki, atbalstījuši nesamos pret akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens, uz brīdi apstājās bēgšanā, lai kaut cik atvilktu elpu, un tad atkal klupdami un slīdēdami ar pūlēm ste- berēja tālāk.

Pusdienas saule sveilēja akmens stabu «Svari». Mežs šeit jau bija uzdevis cīņu par eksistenci — un augāja ne­segtās klintis atstaroja apdullinošu svelmi. Abās pusēs pacēlās zemes vaļņi ar ledus svēdrām, kaili un trauk­smaini savā kailumā. Pāri visam slējās negaisu plosītais Cilkuts. Pa tā vientulīgi drūmo, izroboto nogāzi tievā virknītē gausi virzījās augšup cilvēki. Šī virknīte bija bez­galīga. Tā sākās tālu lejā pie pundurkrūmāja robežas, kā tumša svītra stīdza pāri žilbinošajai ledāja joslai un tad defilēja garām Fronai, kas, ceļmalā sēdēdama, ieturēja maltīti. Tālāk cilvēku virkne devās augšup pa stāvo krauju, tālumā kļūdama arvien sīkāka un smalkāka, līdz pēdīgi, samudžinājusies un izlocījusies kā skudru stidziņa, izzuda aiz pārejas kores.

Fronai turp raugoties, viņas acu priekšā Cilkuts ietinās kūpošos, bangojošos miglas mākuļos, un pār rosīgajiem pigmejiem aurodams brāzās lietus un krusas negaiss. Die­nas gaisma satumsa, un iestājās dziļš mijkrēslis, taču Frona zināja, ka kaut kur tur augšā garā skudru vērze, pretodamās vēja brāzmām, nemitīgi turpina kāpt un rāp­ties arvien tuvāk debesīm. Sī doma par cilvēka senseno nepārvaramo tieksmi valdīt pār dabas spēkiem viņu pār­šalca ar līksma satraukuma trīsām, un Frona pievienojās cilvēku virknei, kas aizmugurē iznira no negaisa mutuļiem un priekšā atkal pazuda negaisa brāzmās.

Cauri pārejas aizai pretī miglas viesuļiem viņa rāpās elsodama, tad, ar kājām un rokām tverdamās pie lavas izciļņiem, nokāpa pa Čilkuta varenā senča — izdzisuša vulkāna sadēdējušām iekšsienām un nonāca klajā krastā pie ezera, kas pildīja senā krātera dibenu. Ezers bija sir­dīgs, pa to joņoja balti putu vainagi, un, kaut gan krastā simtiem mantām pildītu glabātavu gaidīja pārcelšanu, neviena laiva neslīdēja pār viļņiem ne šurp, ne turp. Uz klintsbluķa stāvēja ļodzīgs, no kārtīm saslaistīts karkass, pārvilkts ar saeļļotu buraudeklu. Frona sameklēja šīs mīt­nes īpašnieku, zaļoksnēju puisi ar atklātu seju, skadrām, melnām acīm un enerģiski izvirzītu zodu. Jā, šis esot pār­cēlājs, bet šodien šis nestrādājot, ezers esot pārāk ban- gains piekrautām laivām. Viņš ņemot divdesmit piecus dolārus no pasažiera, bet šodien viņš nevienu nevedīšot. Vai tad šis neesot teicis, ka pārāk bangains? Tieši tādēļ.

—   Bet mani taču jūs, cerams, pārvedīsiet? — viņa vai­cāja. . «

Puisis papurināja galvu un paraudzījās pāri ezeram.

—  Viņā malā viļņi ir vēl lielāki, nekā jūs redzat šeit. Pat lielās dēļu laivas netiek galā. Iepriekšējo laivu, kas mēģināja pārcelt partiju nastu nesēju, vējš aizdzina pāri uz rietumu krastu. Mēs tos skaidri varējām saredzēt. Bet no turienes nav nevienas takas, kas vestu apkārt ezeram, tā ka tiem vajadzēs tur mitināties, kamēr pūtiens pārstās.

—  Tomēr tie ir izdevīgākā situācijā nekā es. Visa mana apmetnes mantība atrodas Laimīgajā Apmetnē, un es ne­kādi nevaru palikt šeit. — Frona pievilcīgi pasmaidīja, taču viņas smaidā nebija uzmācīga lūguma, ne ēnas no sievišķīgas nevarības, kas apelē pie vīriešu dzimuma spēka un bruņnieciskuma. — Groziet nu savu apņemšanos un pārvediet mani pāri!

—   Nē.

—   Es jums maksāšu piecdesmit dolārus.

—   Es taču teicu — nē.

—   Bet ticiet man, es nemaz nebaidos.

Jaunekļa acis nikni uzliesmoja. Viņš strauji pasviedās pret meiteni, bet tūdaļ apdomājās un neizrunāja vārdus, kas lauzās uz lūpām. Frona atģidās, ka neviļus aizvaino­jusi puisi, un jau gribēja taisnoties. Bet arī viņa tūdaļ apdomājās un cieta klusu, jo bija uzminējusi jaunekļa raksturu un atskārta, ka šis, iespējams, ir vienīgais ceļš, kā sasniegt savu nodomu. Abi kādu brīdi stāvēja, augu­mus saliekuši pret vēju, kā jūrnieki uz sašķiebušās kuģa klāja, un nepiekāpīgi raudzījās viens otram acīs. Puiša slapjās matu sprogas bija pielipušas pie pieres, bet mei­tenes cirtas garām šķipsnām mežonīgi kulstījās gar vaigiem.

—   Nu tad nāciet ar! — Ar sirdīgu grūdienu puisis iestūma ūdenī baidaru un iesvieda tajā airus. — Kāpiet iekšā! Es jūs pārvedīšu, bet ne jau jūsu piecdesmit dolāru dēļ. Jūs maksāsiet parasto taksi, un tas ir viss.

Vētras brāziens satvēra vieglo laiviņu un kā rieksta čaumalu šķērseniski aiznesa savas pārdesmit pēdas sānis. Odens šaltis pār malu cirtās baidarā un nemitīgi apšļāca viņus ar svilinošām lietus gāzmām, tā ka Frona tūdaļ ķērās pie smeļamā kausa.

—  Cerams, ka mūs aiznesīs uz rietumu piekrasti, — puisis kliedza, airējot pasviezdamies uz priekšu. — Tad gan jūs būsiet ķibelē! — Viņš dusmīgi pavērās meitenei sejā.

—   Nē, — viņa pārlaboja, — tad nepatikšanas būs mums abiem: vajadzēs pavadīt nakti bez telts, bez segām un bez uguns. Starp citu, mūs nemaz nenes uz rietumu krastu.

Viņa izkāpa uz slidenās klints un palīdzēja puisim iz­celt buraudekla baidaru un izliet no tās ūdeni. Abās pu­sēs slējās kailas, slapjas klinšu sienas. Nemitīgi gāzās zemē slapjš sniegs ar lietu, un caur to arvien pieaugošajā krēslā varēja samanīt dažas mantu glabātavas, no kurām strāvoja ūdens.

— Jums jāpasteidzas, — jauneklis aizrādīja, pateicies meitenei par palīdzību, un atkal iegrūda baidaru ūdenī. — No šejienes līdz Laimīgajai Apmetnei ir divas jūdzes pa grūtu ceļu. Ceļā nav neviena koka, tā ka steidzieties gan. Palieciet sveika!

Frona pastiepās un satvēra puiša roku.

—  Jūs esat drosmīgs cilvēks, — viņa teica.

—   Nu, diezin vai.

Viņš ar uzvijām atbildēja rokas spiedienam, un viņa skatiens pauda apbrīnu.

Laimīgajā Apmetnē, pie mežu līnijas vistālākās robe­žas, kāds ducis telšu sīksti turējās pie saviem mietiņiem. Pārguruši pēc grūtās dienas, Frona staigāja no vienas telts pie otras. Slapjās svārku krokas smagi kļāvās pie gurdajiem locekļiem, bet vējš viņu neganti raustīja uz visām pusēm. Reiz cauri audekla telts sienai viņa saklau­sīja kādu vīrieti lamājamies izmeklēti sulīgiem vārdiem un bija pārliecināta, ka tas ir Dels Bišops. Tomēr, palūrē- jusi iekšā, viņa pārliecinājās, ka maldījusies. Tā meitene, veltīgi meklēdama, klīda atkal tālāk, līdz sasniedza pēdējo telti apmetnes malā. Atraisījusi vienu aizklāja saiti, viņa paraudzījās teltī. Sprakšķošas sveces gaismā Frona ierau­dzīja vienu vienīgu vīrieti, kas, ceļos nometies, aizrautīgi pūta dūmojošas Jukonas novada krāsns kurtuvē.

IV KODAĻA

Frona atraisīja arī leļākās saites un iegāja teltī. Vīrie­tis, nemanīdams ienācēju, vēl arvien pūta pavardā. Frona ieklepojās, un viņš pacēla pret meiteni dūmos apsarkušās

acis.

— Nu protams, — viņš diezgan nevērīgi noteica. — Aiz- sieniet aizklāju un tad iekārtojieties ērtāk! — Tad viņš atkal pievērsās savai apnicīgajai nodarbībai.

«Viesmīlīgs, to nevar noliegt,» Frona konstatēja, izpil­dīja, kas pavēlēts, un atgriezās pie pavarda.

Krāsniņai blakus gulēja klēpis pundureglīšu, žuburai­nas, slapjas un sacirstas kurtuvei piemērotā garumā. Frona šo eglīti labi pazina — tā līzdama, ložņādama un izlocīdamās sakņojas starp klintīm, izmantodama plāno sanesu irdnes slānīti, un atšķirībā no savām kokveida mā­sām reti kad paslien galvu augstāk par pēdu no zemes. Paraudzījusies siltumkrāsniņā, viņa redzēja to tukšu un tūdaļ piepildīja ar slapjo malku. Vīrietis piecēlās kājās un, klepodams aiz dūmiem, ko bija savilcis plaušās, atzi­nīgi pameta ar galvu.

Pēdīgi atguvis elpu, viņš noteica:

— Sēdēties un žāvējiet lindrakus! Es pagādāšu vaka­riņas.

Viņš uzlika kafijkatliņu uz plīts malējā riņķa, izlēja tajā ūdens atliekas no spaiņa un izgāja no telts atnest vēl ūdeni. Tiklīdz viņa mugura bija izzudusi skatienam, Frona iebāza roku savā mugursomā, un, kad vīrietis pēc neilga laiciņa atgriezās, viņš ieraudzīja, ka meitene ar sausiem svārkiem mugurā patlaban izžņauga slapjos. Kamēr viņš makšķerēja ārā no pārtikas kastes šķīvjus un galda pie­derumus, meitene izstiepa starp telts mietiem īsu auklas galiņu un uzkāra svārkus tur žāvēties. Šķīvji bija netīri, un vīrietis noliecies tos mazgāja, bet meiča, uzgriezusi tam muguru, veikli pārmainīja zeķes. Jau bērnībā viņa bija iegaumējusi, cik nepieciešams ceļā kārtīgi kopt kājas. Slapjās kurpes viņa novietoja uz malkas grēdiņas pa­varda aizmugurē, to vietā uzaudama indiāņu darinātus mīkstus, izrotātus mājas mokasīnus. Uguns krāsnī nu dega rūkdama, un viņa nosprieda, ka apakšveļa izžūs arī uz miesas.

Visu šo laiku netika izrunāts ne vārdiņš. Vīrietis ne tikvien klusēja, bet arī visus darbus darīja ar tik koncen­trētu iedziļināšanos, ka Fronai šķita — viņš pat nevēlas klausīties paskaidrojumus, ko viņa labprāt būtu izklāstī­jusi. Visa viņa izturēšanās modināja iespaidu, ka, pēc viņa domām, jaunai meitenei naktī un negaisā ierasties viņa pajumtē, lai izmantotu viņa viesmīlību, — tā ir pati parastākā parādība pasaulē. Savā ziņā Fronai tas patika; bet, tā kā viņa nespēja šo uzvedību izskaidrot, tā viņu satrauca. Frona nojauta, ka par pašsaprotamu patiesību te tiek uzskatīts kaut kas tāds, ko viņa nesaprot. Dažas reizes viņa jau apslapināja lūpas, lai ierunātos, bet vīrie­tis tik nepārprotami šķita ignorējam viņas klātbūtni, ka meitene nebilda ne vārda.

Ar cirvja palīdzību atvēris gaļas konservu kārbu, vīrietis uzcepa pusduci biezu šķiņķa šķēļu, nolika pannu pie ma­las un uzvārīja kafiju. Pārtikas kastē viņš sameklēja pusi aukstas, biezas, taukos ceptas pankūkas. Viņš to šaubīda­mies aplūkoja un pameta ašu skatienu uz meiteni, tad iz­svieda saglīzdējušo cepumu pa durvīm un no maisiņa izbēra uz vaskadrānas jūrnieku sausiņus. Sausiņi bija sa- birzuši sīkākās un lielākās drupatās, neskaitāmas reizes mirkuši lietū, līdz pārvērtušies par mīkstu, irdenu, netīri baltu biezputru.

—   Tas ir viss, kas man būtu no maizes gājuma, — vīrietis noņurdēja. — Bet sēdēties vien klāt un ņemiet par labu, kā ir …

—  Vienu mirklīti…

Un, pirms viņš paspēja ko iebilst, Frona jau bija pār­kaisījusi sausiņus pār taukumu un šķiņķi pannā. Tad viņa tur pielēja dažas krūzītes ūdens un, sparīgi maisīdama, uzlika pannu uz uguns. Kad maisījums dažas minūtes bija burbuļojis un čurkstējis, viņa sagrieza konservus šķēlītēs un piejauca klāt. Kad vēl bagātīgi tika uzkaisīti melnie pipari un sāls, no sacepuma sāka plūst kārdinoša smarža.

—   Jāatzīst, ka varen labs paēdiens, — vīrietis teica, balansēdams šķīvi uz ceļgala un kāri notiesādams ce­pienu. — Kā jūs šo te īsti saucat?

—   Gaļas sautējums, — viņa īsi atteica, un pēc tam mielasts turpinājās klusumā.

Frona ielēja vīrietim kafiju, visu laiku viņu vērīgi pē­tīdama. Viņa atzina, ka seja tam ne vien patīkama, bet arī vīrišķīgi stingra. Iekšēja stingrība, viņa pārlaboja, nevis ārēja. Zinātnieks, viņa domās papildināja, jo bija redzējusi daudzu zinātnes darbinieku acis un zināja, cik ilgi saglabājas izteiksme, ko rada petrolejas spuldzes gaismā ilgstoši pavadītas nakts stundas, un šī cilvēka acīm bija šāda izteiksme. Brūnas acis, viņa domās noslē­dza apskati, pie tam skaistas — kādam jau jābūt vīrieša acu skaistumam. Bet, uzlikdama tam uz šķīvja otru por­ciju gaļas sautējuma, viņa pārsteigta ieraudzīja, ka tas nemaz nav parastais brūnums — tās ir riekstu brūnumā. Viņa skaidri zināja, ka dienas gaismā, kad cilvēks možā garastāvoklī, tās izskatās pelēkas, pat zilpelēkas. Viņa to zināja tāpēc, ka viņas labākajai draudzenei — istabas biedrenei studentu mītnē bija tieši šāda-s acis.

Mati viņam bija kastaņu brūnumā, sveces gaismā tie vizinoja kā zelts, bet vieglais viļņojums tajos ļāva sa­prast, kālab līgani noslīgušas dzeltenbrūnās ūsas. Pārējā seja bija gludi skūta un atbilda vīrietiskas pievilcības pa­raugam. No sākuma viņai trūkums šajā sejā šķita maz­liet iedubušie vaigi, bet, acīm nomērījusi vīrieša samērīgo, stalto, muskuļaino stāvu ar velvētām krūtīm un platiem pleciem, meitene atskārta, ka šie dobumi viņai tieši patīk, jo tie taču nebija novājējuma sekas. Ķermeņa samēri lie­cināja pretējo — šie iedobumi nozīmēja, ka viņam nav pārēšanās netikuma. Garums piecas pēdas deviņas col­las — viņa aplēsa, ņemdama palīgā savu sporta nodarbību pieredzi, un vecums — kaut kur starp divdesmit pieciem un trīsdesmit, drīzāk gan tuvāk divdesmit pieciem gadiem.

—   Man nav necik segu, — viņš strupi ieteicās, iztuk­šodams kafijas tasi un nolikdams to uz pārtikas kastes. — Mani indiāņi par rītdienu agrāk nebūs atpakaļ no Lin- dermana ezera, un tie nelieši ir iesaiņojuši itin visu, izņe­mot nedaudzus miltu maisiņus un nepieciešamo telts iekārtu. Bet man ir divi biezi mēteļi, tie noderēs tikpat labi.

Viņš pagrieza muguru, it kā atbildi nemaz negaidītu, un atraisīja ar gumijas drānu aptītu segu baķi. Tad viņš no drēbju maisa izvilka divus mēteļus un nosvieda tos pie gultas piederumiem.

—  Varietē māksliniece, vai ne?

Viņš uzdeva šo jautājumu acīm redzami bez kādas inte­reses, vienīgi sarunas uzturēšanai, it kā jau iepriekš zinātu parasto atbildi. Taču Fronai šis jautājums bija tikpat kā sitiens sejā. Viņa atcerējās Nīpozas skarbi atmaskojošos vārdus par baltajām sievietēm, kas atnākušas šai zemē, un saprata, cik neērts viņas stāvoklis un par ko vīrietis viņu uzskata.

Taču viņš jau turpināja, pirms meitene bija paguvusi ierunāties.

—  Vakarnakt man te bija divas varietē zvaigznes, bet aizvakar trīs. Tobrīd man vēl bija vairāk guļas piede­rumu. Vai ne — ir gan nelaime, ka viņām visām tik izci­las spējas arvien nozaudēt savu bagāžu? Bet diezin kālab man nekad nav gadījies kaut kur atrast kāda nozaudētu bagāžu. Un tā vien šķiet, ka. visas viņas ir zvaigznes. Starp viņām nav nevienas dublieres vai sīko numuru iz­pildītājas — nekādā gadījumā. Es pieņemu, ka jūs arī esat zvaigzne, vai ne?

Pārāk strauji viņai asinis mēdza saskriet vaigos, un tas meiteni nokaitināja vairāk nekā vīrieša runa, jo viņa ap­zinājās, ka pilnīgi spēj savaldīties, taču tvīkstošā seja vēstīja par apmulsumu, kāda viņai nemaz nebija.

—  Nē, — viņa auksti atteica, — es neesmu varietē māk­sliniece.

Viņš, neko neatbildējis, nosvieda blakus krāsnij vairā­kus miltu maišeļus un sakrāva no tiem tādu kā gultas pamatni; ar atlikušajiem maišeļiem viņš veica to pašu operāciju krāsns otrā pusē.

—   Nu, kaut kāda māksliniece tik un tā, — viņš, darbu pabeidzis, stūrgalvīgi atkārtoja, ar nepārprotamu nievu uzsvērdams vārdu «māksliniece».

—   Diemžēl es nepavisam neesmu māksliniece.

Vīrietis nometa segu, ko patlaban locīja, un atslējās.

Līdz šim viņš bija Fronai tikai uzmetis aci — ne vairāk; tagad viņš meiteni collu pa collai nopētīja pamatīgi — no galvas līdz kājām un atkal atpakaļ, viņas ģērba pie­griezumu un pat matu sakārtojumu. Pie tam viņš nemaz nesteidzās.

—   O! Lūdzu piedošanu, — viņš izteica savu spriedumu un atkal sāka meiteni aplūkot. — Tāda gadījumā jūs esat gaužām nesaprātīga sieviete, kas sapņo par iedzīvošanos bagātībā, bet aizmiedz acis pret šāda svētceļojuma grūtī­bām. Sājos novados ierodas tikai divas sieviešu pašķiras. Tās, kas ir godājamas sievas un meitas, un tās, kuras nav godājamas nemaz. Aiz kautrības viņas uzdodas par va­rietē zvaigznēm un māksliniecēm, un aiz pieklājības mēs izliekamies tam ticam. Jā, jā, es jau saprotu. Bet neaiz­mirstiet, ka sievietes, kas atnāk pa taku, var būt tikai vai nu vienas, vai otras. Vidusceļa nav, un tās, kas mēģina tādu atrast, noteikti cietīs neveiksmi. Tatad jūs esat pa­visam un galīgi muļķīga meitene, un jums vislabākais būtu griezties tūdaļ atpakaļ, kamēr vēl ir iespējams. Ja esat ar mieru uzskatīt to par aizņēmumu no svešinieka, es jums samaksāšu ceļu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm un jau rīt pat sūtīšu jums līdzi indiāni, kas jūs pavadīs līdz Daijai.

Dažas reizes Frona mēģināja viņu pārtraukt, taču vīrie­tis pavēloši pamāja ar roku, lai cieš klusu.

—   Esmu jums pateicīga, — viņa iesāka, bet viņš jau pārtrauca:

—   Ak nu, nav par ko, nav par ko…

—   Esmu jums pateicīga, — viņa atkārtoja, — bet sa­gadījies ir tā, ka jūs… ka jūs maldāties. Esmu nupat atnākusi pa taku no Daijas un cerēju, ka savu bagāžu at­radīšu jau šeit priekšā, Laimīgajā Apmetnē. Nesēji taču izgāja vairākas stundas pirms manis, un es nesaprotu, kā esmu varējusi paiet tiem garām… ak jā. es saprotu! So pēcpusdienu kāda laiva esot aizdzīta pie Krātera ezera rietumu krasta, tātad tie ir bijuši viņi. Tad tāpēc es viņus nesastapu, ieradusies šeit. Kas attiecas uz manu griešanos atpakaļ, tad es labi saprotu un augsti novērtēju motīvus, kālab jūs man to piedāvājat, taču mans tēvs dzīvo Dau- sonā, un es neesmu viņu satikusi trīs gadus. Tātad — es šodien esmu nogājusi visu ceļu no Daijas, esmu nogu­rusi un vēlētos atpūsties. Tālab, ja jūs vēl esat ar mieru dot man naktsmājas, es likšos gulēt.

—  Tas ir neiespējami!

Viņš atsvieda segas sānis, atsēdās uz miltu maisiem un ar neizteiksmīgu skatienu sāka raudzīties meitenē.

—   Vai… vai citās teltīs ir kādas sievietes? — viņa vilcinādamās apvaicājās. — Es gan nevienu neredzēju, bet es jau varēju arī nepamanīt.

—   Bija te vīrs ar sievu, bet tie šorīt nojauca telti un aizgāja. Nē, te nav citu sieviešu, izņemot… izņemot divas vai trīs vienā teltī, bet tās… hm… tās nav jums piemē­rotas.

—  Vai jūs domājat, ka es baidos no viņu viesmīlības? — Frona nikni noprasīja. — Kā jūs jau teicāt, tās taču ir sievietes.

—   Bet es teicu, ka tās nav jums piemērotas, — viņš izklaidīgi atbildēja, noraudzīdamies uz piepūtušos telts audeklu un ieklausīdamies vētras kaucienos. — Tādā naktī kā šī cilvēks zem klajas debess var dabūt galu.

Bet pārējās teltis ir pieblīvētas līdz augšai, — viņš prātoja tālāk. — To es zinu labi. Viņi ir savilkuši iekšā visas mantas no glabātavām, lai tās neizmirkst, un teltīs nav pat vietas, kur apgriezties. Bez tam, glābdamies no negaisa, pie viņiem ieklīduši vēl kādi desmit ceļinieki. Divi vai trīs jau apvaicājās, vai šonakt nevarot izklāt savas guļvietas šeit, ja citur nekur naktsmītni nesameklēšot. Acīm redzot, ir sameklējuši, taču tas nenozīmē, ka vēl kāda vietiņa būtu brīva. Bet katrā gadījumā…

Viņš bezpalīdzīgi apklusa. Grozīt radušos situāciju, acīrn redzot, nebija ne mazākās iespējas.

—   Vai es šonakt vēl varētu tikt līdz Dziļajam eze­ram? — Frona ievaicājās, aiz līdzjūtības pret viņu aiz­mirsusi savas raizes, bet tad atģidusies pati sāka smieties par saviem vārdiem.

—       Jūs taču tumsā nevarat pārbrist pār upi. — Viņš nikni saviebās par šādu meitenes vieglprātību. — Un pa ceļam nav nevienas apmetnes.

—  Vai tad jūs baidāties? — Frona apvaicājās ar vieglu izsmiekla pieskaņu.

—   Ne jau sevis dēļ.

—   Nu, tādā gadījumā es domāju, ka varu likties gulēt.

—   Es varētu pasēdēt nomodā un pieskatīt, lai uguns neizdziest, — viņš pēc īsa klusuma brīža ierosināja.

—   Kas par blēņām? — meitene izsaucās. — It kā tādā veidā jūsu stulbie morāles aizspriedumi būtu pasargāti! Mēs taču neatrodamies civilizētā pasaulē. Te ir ceļš uz Ziemeļpolu. Liecieties gulēt!

Viņš paraustīja plecus par zīmi, ka padodas.

—   Labs ir. Kas tad man tagad būtu jādara?

—   Protams, jāpalīdz iekārtot man gultu. Maisi samesti šķērsām. Pateicos, ser, bet mani kauli un muskuļi nebūs ar to mierā. Šitā… Pagrieziet maisus, lūk, šādi!

Sekodams Fronas norādījumiem, viņš sakrāva maisus gareniski divās rindās. Starp tiem palika neērta sprauga ar maisu stūru pikučiem pa vidu, bet viņa tos pieblīvēja ar cirvja pietu un tādā pašā veidā noplacināja arī maisu sānu apaļumus, tā aizpildot spraugu. Tad viņi trīskārši salocīja segu un ieklāja garenās ieplakas dibenā.

—   Hm! — vīrietis murdēja pats pie sevis. — Tagad es saprotu, kāpēc man bija tik neērta guļa. Jādara šitā!

Un viņš steigšus vien saguldīja arī savus maisus tādā pašā veidā.

—   Skaidri redzams, ka'jūs pie šejienes ceļojumiem ne­esat radis, — viņa paskaidroja, izklādama virsējo segu un atsēzdamās uz tās.

—   Laikam gan ne, — viņš atteica. — Bet ko tad jūs zināt par šejienes ceļojumu paņēmieniem? — viņš pēc brī­tiņa norūca.

—   Pietiekami, lai tiktu galā, — viņa izvairīgi atbildēja, izņemdama no siltumkrāsns sauso malku un ielikdama tās vietā slapjo.

—   Paklausieties tikai! Ir gan negaiss! — viņš izsau­cās. — Tas kļūst arvien negantāks, ja vien tas vispār iespējams.

Telts šūpojās no vēja brāzmām, buraudekls dobji dunēja pie katra grūdiena, bet lietus ar krusu dārdināja pa vir­sējo segumu tā, it kā izlūkošanas sadursmes jau būtu iz­vērtušās par īstu kauju. Pieklusuma brīžos varēja dzirdēt ūdens strūklas tekam pa sānsienām, it kā tur šalktu ne­lieli ūdenskritumi. Viņš aiz ziņkāres pastiepās un pieskā­rās slapjajam jumta pārsegam. Acumirklī no pieskāriena vietas nolija ūdens šalts tieši uz pārtikas kastes.

—  Tā nedrīkst darīt! — Frona izsaucās, pielēkusi kā­jās. Viņa pielika savu pirkstu tai pašā vietā un, cieši spiezdama pie audekla, novilka to līdz pat sānsienai. Sūce acumirklī pārstāja tecēt. — Tā, zināt, nedrīkst darīt! — viņa pārmetoši teica.

—  Ak tu kungs! — skanēja viņa atbilde. — Un jūs šo­dien esat atnākusi visu ceļu no Daijas? Vai tad neesat galīgi stīva?

—  Mazliet gan, — viņa vaļsirdīgi atzinās. — Un sa­miegojusies …

Ar labu nakti, — Frona pēc dažām minūtēm uzsauca, ar baudu izstiepdamās zem siltajām segām. Bet vēl pēc stundas ceturkšņa viņa izsaucās: — Ak, paklausieties! Vai jūs vēl nomodā?

—  Jā, — vīrieša balss no krāsns viņas puses skanēja apslāpēti. — Kas ir?

—   Vai jūs skalus saplēsāt?

—  Skalus? — viņš miegaini pārjautāja. — Kādus ska­lus?

—   Ko rīt no rīta iekurt krāsni, protama lieta. Tā ka celieties augšā un saplēsiet!

Vīrietis, ne vārda neiebildīs, paklausīja, taču viņš vēi nebija galā, kad Frona jau viņu vairs nedzirdēja.

Kad Frona rītā atvēra acis, gaisā jau smaržoja neizbē­gamais šķiņķis. Diena bija uzaususi un vētra norimusi. Valgā saule priecīgi apmirdzēja galīgi izmirkušo apkaimi un iespīdēja pa plaši atmesto aizklāju spraugu. Darbs jau bija sācies, un saiņiem apkrautu ļaužu pulciņi gāja garām cits pēc cita. Frona pagriezās uz otriem sāniem. Brokastis bija gatavas. Viņas saimnieks nupat bija ielicis siltumkrāsniņā šķiņķi ar ceptiem kartupeļiem un patlaban noņēmās, ar divām malkas šķilām balstīdams durvju aiz­klāju, lai tas stāvētu vaļā.

—   Labrīt! — Frona sveicināja.

—   Labsrīts arī jums, — viņš atbildēja, pieceldamies kājās un paņemdams ūdens spaini. — Es nemaz neap­jautāšos, vai esat labi gulējusi, jo zinu, ka gulējāt labi.

Frona pasmējās.

—   Es aiziešu pēc ūdens, — viņš pieklājīgi paskaidroja.

— Un, kad es atgriezīšos, ceru ieraudzīt jūs saposušos brokastošanai.

Pēc brokastīm, sildīdamās piesaulē, Frona saskatīja labi pazīstamu cilvēku pūlīti virknē soļojam pa taku no Krā­tera ezera puses. Viņa sasita plaukstas.

—   Tur jau nāk mana bagāža, un Dels Bišops, jādomā, būs nokaunējies pār visu ģīmi, ka nav laikā ieradies. — Pagriezusies pret vīrieti un kārdama pār plecu fotoaparātu un mugursomu, viņa turpināja: — Tā ka nu man jāsaka ardievu un liels paldies par jūsu laipnību.

—  O, nav par ko, nav par ko. To nemaz nav vērts pie­minēt. Es jau to pašu būtu darījis kura katra …

—  Arī varietē mākslinieces labā!

Viņš pārmetoši paskatījās, taču turpināja:

—   Es jūsu vārdu nezinu un arī nevēlos zināt.

—   Es gan nebūšu tik cietsirdīga, jo es zinu jūsu vārdu, MISTER VENS KORLIS! Es to, protams, izlasīju uz kuģa bagāžas birkām, — viņa paskaidroja. — Un es vēlētos, lai jūs mani apciemojat, kad būsiet Dausonā. Mans vārds ir Frona Velza. Palieciet sveiks!

—  Vai jūsu tēvs nav Džeikobs Velzs? — viņš sauca tai pakaļ, kad meitene viegliem soļiem skrēja uz taku.

Viņa pagrieza galvu atpakaļ un pamāja.

Taču Dels Bišops nebija ne nokaunējies, ne arī pat no­bažījies. «Velzi vienmēr krīt uz kājām un uz mīkstas vie­tas,» viņš bija sevi mierinājis, iepriekšējā vakarā aizmig- dams. Bet viņš bija noskaities — «nikns kā deviņi velni», kā pats izteicās. ,

—   Labs rīts! — viņš sveicināja. — Pēc jūsu sejiņas jau ir skaidrs, ka arī bez manas palīdzības esat ērti izgulējusies.

—  Cerams, jūs nebijāt ļoti noraizējies? — Frona jau­tāja.

—   Noraizējies? Par Velzu? Kurš ta? Es, vai? Kas vēl nebūs! Biju pārāk aizņemts, jo stāstīju Krātera ezeram, ko es par viņu domāju. Ūdens man nepatīk, to es jums jau teicu. Viņš vienādiņ ar mani izspēlē kādu nelietību, bet es no tā tomēr nebaidos.

—   Ēi tu, Pīt! — viņš sauca, pievērsies indiāņiem. — Pie­liek soli! Tā ka pusdienlaikā jūs jau būtu pie Linder- mana!

«Frona Velza?» Venss Korliss nebeidza dudināt pats pie sevis.

Viss notikušais viņam šķita kā sapnis, un viņš par tā patiesību pārliecinājās tikai tad, kad pagriezies noraudzī­jās uz aizejošās meitenes stāvu. Dels Bišops ar indiāņiem jau bija pazuduši skatienam aiz klintssienas. Frona pat­laban gāja gar tās piekāji. Saule viņu apmirdzēja visā spožumā, un pret melni noēnoto klintssienas fonu viņa šķita starojam. Viņa pavicināja savu alpīnistu spieķi, bet, kamēr viņš sveicienam norāva cepuri, viņa jau bija ap­gājusi kraujas šķautni un izgaisusi.

V NODAĻA

Stāvoklis, kādu ieņēma Džeikobs Velzs, neapšaubāmi bija neparasts. Viņš bija gigantiska apmēra tirgonis zemē, kur komercija vispār nepastāv, viņš bija nobriedis deviņ­padsmitā gadsimta produkts, bet veiksmīgi darbojās sa­biedrībā, kas bija tikpat primitīva kā Vidusjūras vandāļu kopiena. Būdams rūpniecības magnāts un izcils monopo­lists, viņš valdīja pār visneatkarīgāko ļaužu kopumu, kāds vien jel kādreiz sapulcējies no visām zemes malām. Bū­dams saimnieciski noskaņots misionārs un apustulis Pā­vils ar tirdznieciskām tendencēm, viņš sludināja mācību par to, kā izmantot izdevību un izlietot spēku. Viņš ticēja, ka cilvēkam tiesības ir dabas dotas, pats bija demokrāti­jas auklējums un pakļāva visus pārējos savai absolūtajai varai. Džeikoba Velza valdība, kas darbojas Džeikoba Velza labā un Džeikobam Velzam piederošās tautas labā, — tāds bija viņa nerakstītais evaņģēlijs. Pats sa­vām rokām viņš bija veidojis savu domīniju, līdz pēdīgi pārvaldīja īpašumu, kas lielāks par duci Romas provinču. Pēc viņa rīkojuma simttūkstoš jūdžu plašā teritorijā gan uzplūda, gan atplūda iemītnieku paisuma viļņi, pēc viņa gribas uzradās un izzuda pilsētas.

Taču viņš bija no vienkāršajiem ļaudīm. Zemes gaisu viņš pirmoreiz ieelpoja atklātā prērijā pie Plates upes — virs galvas pletās zila debess, bet apakšā zem kuslā, kailā ķermenīša klājās zaļā zemes zāle. Tiklīdz atvēra acis, pašus pirmos viņš skatīja zirgus, kas, vēl arvien apsegloti, maigi rāmā pārsteigumā vēroja notiekošo brīnumu, jo Džeikoba tēvs traperis bija nogriezies no takas tikai tāpēc, lai viņa sieva vienā mierā varētu laist pasaulē mazuli. Labi ja stunda bija pagājusi, kad tie abi, tagad jau tri­jatā, atkal sēdēja seglos un pilnos auļos centās panākt pārējos traperus. Viņu dēļ grupa neaizkavējās, laiks zaudēts netika. No rīta Džeikoba māmuļa jau gatavoja brokastis virs apmetnes ugunskura, un līdz saulrietam viņi nojāja jūdzes piecdesmit.

Džeikoba tēva — trapera dzimta bija cēlusies no ener­ģiskajiem velsiešiem, kas pamazām bija pārceļojuši uz jaunnodibināto Ohaio štatu no stāvgrūdām pārpildītajiem Austrumu novadiem, bet māte — no Ontario štatā apme­tušos īru emigrantu ģimenes aizmaldījusies meita. No abām pusēm zēns bija mantojis ceļošanas kāri, drudžainu tieksmi darboties un dzīvē visu izbaudīt līdz pat galam. Pirmajā mūža gadā, kamēr kājas vēl nebija iemācījušās ceļu staigāt, Džeikobs Velzs zirga mugurā noceļoja tūk­stoš jūdžu pa mežonīgiem apgabaliem un pārziemoja mednieku būdā pie Ziemeļu Sarkanās upes iztekām. Viņa pirmais apavs bija mokasīni, pirmais kārums — aļņa tauku pikucis. Kad bija jau iemācījies vispārināt savas atziņas, viņš uzskatīja, ka pasaule sastāv no milzīgiem klajumiem un baltiem plašumiem, to apdzīvo indiāņi un baltie mednieki, tādi kā viņa tēvs. Pilsēta — tas ir briežādas telšu puduris, tirdzniecības faktorija — civilizā­cijas sēdeklis, bet faktors — pats dievs tas kungs visaug­stākais. Ezeri un upes eksistē galvenokārt tāpēc, lai cil­vēki varētu tās izmantot ceļošanai. No šī viedokļa raugo­ties, zēns palika nesaprašanā par kalnu nozīmi, taču savā klasifikācijā viņš iedalīja tos pie neizskaidrojamiem fak­tiem un vairāk par tiem neinteresējās. Cilvēki dažreiz nomirst. Taču cilvēku gaļa ēšanai nav laba un viņu āda ir nevērtīga — laikam tāpēc, ka viņiem nav spalvu ka­žoka. Toties zvērādas ir ļoti dārgas, un par dažiem sai­ņiem zvērādu cilvēks var nopirkt visu pasauli. Dzīvnieki ir radīti tāpēc, lai cilvēki tos ķertu un dīrātu. Viņš nesa­prata, kāpēc ir radīti cilvēki — ja nu varbūt vienīgi fak­tora vajadzībām.

Zēnam kļūstot vecākam, šo jēdzienu novērtējums mainī­jās, taču pats atziņas process bija un palika nebeidzams naivu priekšstatu un izbrīna pilnu konstatējumu jūklis. Tikai tad, kad Džeikobs Velzs bija jau pieaudzis vīrs un izbraukājis pusi Savienoto Valstu pilsētu, viņa acīs izdzisa bērnišķā izbrīna izteiksme un tās kļuva vienīgi vē­rīgas un modras. Zēna gados pirmoreiz nonākdams saskar­smē ar pilsētām, viņš gan grozīja savus līdzšinējos parā­dību novērtējumus, taču tūdaļ pieņēma jaunus vispārinā­jumus. Cilvēki, kas dzīvo pilsētās, ir mīkstčauļi. Viņu galvās trūkst kompasa adatas, un viņi viegli nomaldās. Tālab tie arī labprātāk dzīvo pilsētās. Tā kā viņi viegli saaukstējas un baidās no tumsas, viņi mēdz gulēt pajumtē un pa nakti noslēdz durvis. Sievietes gan ir mīlīgas un jaukas, taču ar sniegkurpēm pie kājām tās pa dienu necik tālu neaizietu. Visi viņi pārāk daudz pļāpā. Tāpēc arī viņi allaž melo un viņu rokas nespēj veikt nekādu jēdzīgu darbu. Pēdīgi viņš atklāja, ka pilsētās cilvēkiem ir kāda jauna veida vara, ko sauc par krāpšanu. Krāpniekam jā* ! būt absolūti drošam, ka viņa pasākums izdosies, citādi krāpšana neizbēgami nāks atpakaļ pār paša galvu. Krāp­šana ir lielisks iestādījums, tikai ar to jāprot rīkoties.

Kaut gan lielāko daļu mūža Džeikobs Velzs pavadīja ; mežos un kalnos, vēlāk viņš tomēr uzzināja, ka pilsētas i nemaz nav tik peļamas, ka cilvēks var dzīvot pilsētā un tomēr būt vīrs. Radušu cīnīties ar dabas spēkiem, viņu aizrāva komerciālās cīņas starp sociālajiem spēkiem. Tirgu un biržu valdītāju lielā vara viņu pārsteidza, tomēr neap- žilbināja, viņš uzmanīgi vēroja un pētīja tos, cenzdamies izprast viņu varenības noslēpumu. Un vēl vēlāk, it kā apliecinādams, ka no Nācaretes var gan nākt kas labs, viņš, būdams pašā vīrietības pilnbriedā, apprecēja pilsētas audzinātu sievieti. Taču kāre izbaudīt visu līdz galam ne­rima kūsāt viņa asinīs, un pēdīgi viņi ar sievu aizbrauca uz Daijas krastiem, kur viņš meža malā uzcēla lielo baļķu ēku — tirdzniecības faktoriju. Un šeit brieduma gados viņš iemācījās skatīt notikumus no īstā viedokļa un vispā­rināt sociālās parādības tāpat, kā jau bija vispārinājis dabas parādības. Kā vienas, tā otras pilnīgi iespējams iz­teikt ar vieniem un tiem pašiem terminiem. Abējas pakļau­jas vienādām likumībām, un abējas sludina vienu patie­sību. Visas dzīvās radības noslēpums ir sacensība. Tas ir dzīves likums un ceļš uz progresu. Pasaule ir radīta stiprajiem, un vienīgi stiprie arī valda pār to, un tas viss iekļaujas mūžīgā taisnīguma principos. Būt godīgam no­zīmē būt stipram. Grēkot nozīmē kļūt vārgam. Krāpt go­dīgu cilvēku ir negodīgi. Krāpt krāpnieku nozīmē sodīt ar taisnības zobenu. Primitīvais spēks slēpjas rokās, bet mūs­dienīgais — galvā. Kaut gan pārvietota citā arēnā, cīņa ir un paliek tā pati senā cīņa. Tāpat kā sensenos laikos, cilvēki cīnās par kundzību uz zemes un par labumiem, ko sniedz šāda kundzība. Tikai zobena vietā nu ir stājusies grāmatvedības virsgrāmata, dzelzīs kaltais bruņinieks at-

4G devis savu vietu eleganti ģērbtam rūpniecības magnātam, bet impērijas politiskās varas centrs pārvietojies uz ko­merciālo biržu. Mūsdienīgais gribasspēks ir iznīcinājis visus vecos dzīvnieciskos instinktus. Spītīgā zeme pakļau­jas vienīgi spēkam. Smadzenes ir varenākas par ķermeni. Visveiksmīgāk pārvarēt pirmatnējos spēkus spēj intelek­tuāls cilvēks.

Izglītība, ko par tādu pieņemts apzīmēt, Džeikobam Vel- zam nebija nekāda lielā. Lasīšanas, rakstīšanas un rēķi­nāšanas pamatiem, ko māte viņam bija ierādījusi apmetnes ugunskura vai sveces gaismā, viņš pats vēlāk diezgan ju­ceklīgi bija pievienojis šādas tādas grāmatu gudrības, tomēr pārāk neapkrāvās ar šo salasīto zinību nastu. To­ties viņš veiksmīgi lasīja dzīves grāmatā, jo viņam pie­mita vienkāršai tautai raksturīgā veselīgas apsvēršanas un iztēles prasme.

Un tā notika, ka Džeikobs Velzs kādu dienu agrā rīta stundā aizgāja pāri Cilkutain un pazuda nezināmajos pla­šumos. Gadu vēlāk viņš atkal parādījās krievu misijas stacijās, kas grupējās ap Jukonas ieteku Beringa jūrā. Viņš bija nobraucis trīstūkstoš jūdžu lejup pa upēm, daudz ko novērojis un loloja diženus sapņus. Taču viņš turēja mēli aiz zobiem un ķērās pie darba, un kādu dienu ķeburaina, vēderaina tvaikonīša izaicinoši spalgā svilpe salutēja pusnakts saulei dūmakainajā upes posmā pie Ju­konas Forta. Tas bija apbrīnojams sasniegums. Kā Džei­kobs Velzs to panāca, par to pastāstīt varētu tikai viņš pats, taču, sācis ar neiespējamo, viņš arī turpināja ar neiespējamo, iegādādamies tvaikoni pēc tvaikoņa un dibi­nādams uzņēmumu pēc uzņēmuma. Viņš cēla tirdzniecības faktorijas un preču noliktavas gar upi un tās pietekām tūkstošiem jūdžu uz visām pusēm. Ar varu viņš iespieda iezemieša rokās baltā cilvēka cirvi, un katrā ciematā, kā arī starp ciematiem pacēlās pēc mēra nokrautas grēdas ar četrpēdu malku viņa tvaikoņu kurtuvēm. Beringa jūrā uz saliņas, kur upe saplūst ar okeānu, viņš ierīkoja lielu sadales staciju un pa Klusā okeāna ziemeļu daļu aizpel- dināja lielos okeāna tvaikoņus, kamēr kantoros Sietlā un Sanfrancisko desmitiem ierēdņu kārtoja un sistematizēja viņa pasākumu grāmatvedību.

Cilvēki plūstin plūda iekšā šajos novados. Līdz šim bads tos arvien atkal bija izdzinis ārā, bet tagad te bija Džeikobs Velzs un viņa pārtikas noliktavas, tā ka cilvēki varēja pārziemot aukstumā un sasalušajās dūņās rakties pēc zelta. Viņš tos visus iedrosmināja, apgādāja ar pro­viantu, par atlīdzību iegūdams dalību to nospraustajos iecirkņos, un ierakstīja tos sabiedrības reģistros. Viņa tvaikoņi aizveda tos augšup pa Kojokuku līdz Ārktiksiti- jai. Kur vien tikai atklājās iecirknis, kas solīja ieguvumu, tur viņš tūdaļ uzcēla noliktavu un ierīkoja veikalus. Drīz vien tiem sekoja pilsētiņa. Džeikobs Velzs izpētīja apstāk­ļus, spekulēja un sekmīgi vērsa plašumā savu darbības loku. Nenogurdināms, nelokāms, ar tēraudainu vizmu tum­šajās acīs — viņš vienlaikus bija visur un darīja visu. Ja atklāja kādu jaunu upi, viņš brauca atklājēju priekšgalā — un aiz tiem jau steidzās viņa kuģi ar pārtikas kravu. Ār­pasaulē viņš izcīnīja sīvas cīņas ar dažādu tirdzniecisku kombināciju palīdzību, bija biedrs dažādās sabiedrībās uz visas zemeslodes un piespieda lielās transportfirmas at­vēlēt viņam speciālus diferencētās muitas tarifus. Iekšējos novados viņš tirgojās ar miltiem, ar segām, ar tabaku, būvēja kokzāģētavas, nosprauda būvlaukumus nākamajām pilsētām un meklējās pēc vara, dzelzsrūdas un akmeņ­oglēm, bet, lai viņa zeltrači būtu labi apgādāti, viņš iz­taustīja visus arktiskos apgabalus līdz pat Sibīrijai, uz­pērkot tur iezemiešu darinātās sniegkurpes, kažokādu parkas un citus ziemas apģērbus.

Viņš nesa uz saviem pleciem visu novadu, vēroja tā va­jadzības un darīja tam nepieciešamos darbus. Ikviena unce novadā iegūto zelta smilšu izgāja caur viņa rokām, tāpat arī ikviena pastkartīte un akreditīvs. Viņš veica bankas un biržas operācijas, viņš pārvadāja un sadalīja novada pastu. Džeikobs Velzs necieta konkurenci, plēsonīgos peļ­ņas medniekus viņš aizvajāja, bet karot kārajiem sindikā­tiem piedraudēja un, ja tie nepakļāvās, piepildīja savus draudus un sagrāva tos. Bet ar visu to Džeikobs Velzs atrada gan laiku, gan iespēju gādāt par savu meitenīti, kas auga bez mātes, mīlēt viņu un sagatavot stāvoklim, kādu bija viņas dzīvei sagādājis.

VI NODAĻA

— Tātad es, kapteini, uzskatu, ka mums ir tīšuprāt jā­pārspīlē situācijas nopietnība. — Džeikobs Velzs palīdzēja savam viesim uzvilkt milzīgo kažoku un tad turpināja: ~ Nevis tāpēc, ka situācija nebūtu nopietna, bet tāpēc,

lai tā nekļūtu vēl nopietnāka. Kā jūs, tā es — mēs abi savā laikā jau esam tikuši galā ar bada apstākļiem. Mums viņi jāiebaida, pie tam tūlīt pat, kamēr vēl nav par vēlu. Ja pieci tūkstoši cilvēku aizies no Dauso- nas, tad pārējiem pārtikas pietiks. Lai tikai šie pieci tūk­stoši aiznes ziņu par badu uz Daiju un Skagveju, tie aizturēs vēl piecus tūkstošus, kas pa ledu būtu drāzušies šurp.

—   Pilnīgi pareizi! Varat rēķināties ar policijas viscie­šāko atbalstu, mister Velz. — Runātājs, sirms, smagnējs vīrs ar enerģisku seju un militāru stāju, uzslēja apkakli un uzlika roku uz durvju tverekļa. — Esmu jau ievērojis, ka jaunatnācēji sāk pārdot ceļa krājumus un pērk su­ņus, — un par to visu jāpateicas jums. Ak kungs! Tā tik būs drūzmēšanās un bēgšana, tiklīdz upe aizsals un izvei­dosies ledusceļš! Un ikviens, kas pārdos tūkstoš mārciņu pārtikas un dosies projām, atvieglos problēmu par viena tukša vēdera tiesu, piepildīdams vēderu kādam citam no tiem, kas paliks. Kad «Lora» izbrauc?

—  Šorīt ar trīssimt cilvēkiem, kuriem trūkst pārtikas. Vēlētos, kaut tie bijuši trīs tūkstoši!

—  Uz to es saku āmen. Starp citu, kad tad ieradīsies jūsu meita?

—   Kuru katru dienu. — Džeikoba Velza acis atkusa. — Kad viņa būs ieradusies, es vēlētos, ka jūs atnāktu kādu dienu uz pusdienām un atvestu no kazarmām līdzi dažus jaunus virsniekus. Es gan nezinu, kā viņus sauc, bet tik un tā varat nodot viņiem uzaicinājumu it kā per­soniski no manis. Es neko daudz neapgrozos sabiedrībā — nav jau laika, bet man gribētos, lai meitene patīkami iz­klaidējas. Tikko kā atbraukusi no Savienotajām Valstīm un Londonas, nav nekāds brīnums, ka viņa te jutīsies vientuļa. Jūs taču saprotat.

Džeikobs Velzs aizvēra durvis, atsēdies atgāza krēslu atpakaļ un salika kājas uz kamīna restēm. Vibrējošajā gaisa strāvā virs liesmām viņam uz mirkli šķita pavīdam meitenes tēls, kas izplūzdams pārvērtās jaunas anglo­sakšu tipa sievietes veidolā.

Durvis atvērās.

—  Mister Velz, mani sūta misters Fosters pajautāt, vai viņam jāturpina izdot pārtikas preces pret orderiem, kas parakstīti saņemšanai no noliktavas.

—   Protams, mister Smit. Tikai pasakiet viņam, lai apcērp uz pusi. Ja kādam ir orderis tūkstoš mārciņām, lai dod tikai pieci simti.

Viņš aizkūpināja cigāru un atkal atzvēlās krēslā.

— Ser, ar jums vēlas runāt kapteinis Makgregors.

—   Lūdz iekšā!

Kapteinis Makgregors iesoļoja istabā un palika stāvam saimnieka priekšā. Jau kopš bērnības uz šā jaunā skota pleciem bija smagi gulējusi Jaunās Pasaules skarbā roka, taču ikvienā raižu vilktajā grumbā viņa sejā bija ierak­stīts patiess godīgums, bet izvirzītais žoklis skatītāju brī­dināja, ka godīgums ir vislabākā politika, — katrā ziņā tādam skatītājam, kurš varbūt vēlētos uzsākt ķīviņu ar šā žokļa īpašnieku. Šo brīdinājumu vēl papildus apstiprināja iesānis nošķiebtais, aizlauztais deguns, kā arī gara rēta, kas stiepās pāri visai pierei un izzuda sarmas skartajos matos.

—  Pēc stundas, ser, mēs atlaižam galus, un es atnācu saņemt pēdējos norādījumus.

—   Labi. — Džeikobs Velzs ar visu krēslu pagriezās pret apmeklētāju. — Kapteini Makgregor!

—   Klausos!

—   Man šoziem bija jums paredzēts cits darbs, tomēr es grozīju savu lēmumu un izvēlējos jūs braucienam ar «Loru». Vai varat uzminēt, kāpēc?

Kapteinis Makgregors pasvārstīja augumu no vienas kājas uz otru, un acu kaktiņos viņam ievilkās viltīga smaida rieviņas.

—  Jādomā, būs grūtības, — viņš norūcās.

—   Vairāk piemērotu cilvēku par jums es nemaz neva­rētu sameklēt. Misters Ballijs sniegs jums detalizētu in­strukciju, kad jau būsiet uz kuģa. Es jums gribu pateikt tikai šo: ja mēs nevarēsim aizbaidīt no novada pietiekami daudz cilvēku, tad Jukonas Fortā būs liela vajadzība pēc katras pārtikas mārciņas. Vai sapratāt?

—   Sapratu.

—   Tātad nekādas izšķērdības! Jūs aizvedīsiet sev līdzi trīssimt cilvēku. Ir izredzes, ka divtik daudz aizies pie jums kājām, tiklīdz upe būs aizsalusi. Tā ka pa ziemu jums būs barojams kāds tūkstotis cilvēku. Nosakiet viņiem devas — devas pēc padarītā darba — un pieraugiet, lai strādā dūšīgi! Lai cērt kurtuves malku, sešus dolārus par kordu, un nokrauj krastā, kur var piestāt tvaikoņi. Kurš nestrādā, tam nedot devu! Vai sapratāt?

—   Sapratu.

—     Tūkstoš cilvēki var kļūt bīstami, ja palaižas slin­kumā. Tie vispār var kļūt bīstami. Piesargieties, lai viņi neizlaupa pārtikas glabātavas! Ja izlaupa — pildiet savu pienākumu.

Sarunu biedrs drūmi pamāja ar galvu. Rokas viņam neviļus sažņaudzās dūrēs, bet rēta uz pieres kļuva zilgana.

—    Tur, ledū iesaluši, stāv pieci tvaikoņi. Nodrošiniet, lai pavasarī, ledum lūstot, tie netiktu bojāti! Bet vispirms aizvāciet no tiem visu kravu un salieciet vienā lielā gla­bātavā! Tā būs to vieglāk apsargāt, un glabātavu var ierīkot pavisam nepieejamu. Aizsūtiet ziņnesi uz Fortbaru pie mistera Kārtera un palūdziet trīs no viņa cilvēkiem. Viņam tie nav vajadzīgi. Arī Sērklsitijā nekā prātīga nav ko darīt. Iegriezieties tur pa ceļam un paķeriet līdzi pusi no mistera Berdvela puišiem. Jums tie būs vajadzīgi. La­biem šāvējiem darba netrūks. Palieciet nelokāms! Turiet modru aci jau no paša sākuma! Atcerieties, ka tas, kas šauj pirmais, tiek cauri ar veselu ādu. Un neizlaidiet no acīm pārtikas glabātavas!

—     Un viņu revolverus arī, — kapteinis Makgregors noņurdēja pār plecu, iziedams pa durvīm.

—     Džons Meltons… misters Meltons, ser. Vai varat viņu pieņemt?

—     Paklausieties, Velz, — ko tas nozīmē? — Džons Meltons pārskaities iedrāzās pa pēdām ierēdnim un gan­drīz notrieca to no kājām, vicinādams kādu papīru sabied­rības priekšsēdētājam pie deguna. — Izlasiet to! Kas tur rakstīts?

Džeikobs Velzs pārlaid papīram acis un tad vēsi pa­cēla tās pret ienācēju.

— Viens tūkstotis mārciņu pārtikas.

—     To jau es ar saku, bet tas jūsu zellis tur noliktavā saka — nē, par to varot saņemt tikai pieci simti.

—   Viņš saka taisnību.

—   Bet…

—    Orderis izrakstīts tūkstoš mārciņām, bet noliktavā par tādu izsniedz tikai piecus simtus.

—   Vai tas ir jūsu paraksts?

Džons Meltons atkal piebāza kvīti Džeikobam Velzam pie acīm.

—  Jā.

—   Ko tad jūs tagad domājat darīt?

—   Dot jums piecus simtus. Ko jūs tagad domājat darīt?

—   Neņemšu.

—  Jauki. Tad jau vairāk nav par ko runāt.

—       Ir gan. Esmu nolēmis turpmāk ar jums nekādos da­rījumos neielaisties. Esmu bagāts diezgan, lai pats par saviem līdzekļiem varētu nogādāt savus krājumus pāri Pārejai, un to es arī nākamgad darīšu. Mūsu darījumi tā­tad ar šo brīdi ir izbeigušies uz visiem laikiem.

—       Nevaru neko iebilst. Jums pie manis ir deponēti trīs tūkstoši dolāru par zelta smiltīm. Ejiet pie mistera Eče- lera un lieciet, lai tūdaļ jums tos izmaksā.

Meltons nevarīgās dusmās skraidīja šurp un turp.

—       Vai tomēr nebūtu iespējams dabūt tos otrus piecus simtus? Ak tu kungs un dievs! Es tak par šo pārtiku esmu samaksājis! Vai jūs gribat, lai es badā nomirstu?

—       Uzklausiet, Melton! — Džeikobs Velzs pieklusa, lai nopurinātu pelnus no cigāra. — Kā labā jūs patlaban pū­laties? Ko jūs gribat dabūt?

—  Tūkstoš mārciņu pārtikas.

—   Pats savam vēderam?

Bonanzas karalis pamāja ar galvu.

—       Nu kā tad. — Rievas Džeikoba Velza pierē ievilkās asākas. — Jūs pūlaties tikai sava vēdera labā. Es pūlos divdesmit tūkstošu vēderu labā.

—       Bet Timām Makrīdijam jūs vakar iedevāt tūkstoš mārciņas, kā nākas.

—   Rācijas pazemināšana stājās spēkā ar šodienu.

—   Bet kālab tieši man tā uzkrita kaklā?

—       Kālab jūs neatnācāt vakar, bet Tims Makrīdijs šo­dien? ,

Meltona seja sastinga nesapratnē, un Džeikobs Velzs pats atbildēja uz savu jautājumu, paraustīdams plecus.

—       Tā nu tas ir, Melton. Nekādas draugu būšanas! Ja jūs uzveļat man atbildību par Timu Makrīdiju, es uzskatu jūs atbildīgu par to, ka neatnācāt vakar. Labāk -pieņem­sim abi, ka vainīgs ir liktenis. Jūs taču esat pieredzējis Lielo badu Četrdesmitajā Jūdzē. Jūs piederat pie balto cilvēku rases. Lai arī jums būtu īpašums Bonanzā, kaut vai vesels blāķis Bonanzas īpašumu, tas jums nedod tie­sības saņemt kaut mārciņu vairāk nekā visvecākajam pirmiebraucējam, kam nav ne graša pie dvēseles, vai arī tikko piedzimušam bērniņam. Ticiet man! Kamēr vien man būs kāda mārciņa pārtikas, badā jūs nenomirsiet. Turie­ties kā vīrs! Dodiet man roku! Pasmaidiet un centieties samierināties, kā nu ir!

Vēl arvien niknuma pilns, tomēr strauji vien nomierina- damies, karalis paspieda Džeikoba Velza roku un izdrāzās no istabas. Durvis aiz viņa vēl nebija aizvērušās, kad pa tām ieklumzāja neļomeni noaudzis jenkijs; pasviedis sānis mokasīnā auto kāju, viņš aizķeksēja krēslu, parāva to sev apakšā un uzsēdās uz tā.

—  Paklau, — viņš iesāka konfidenciāli, — man tā šķiet, ka ļaudis sāk ņerkstēt par to pārtikas būšanu.

—   Hallo, Deiv! Vai tas esi tu?

—  Pieņemsim. Bet, kā jau teicu, tiklīdz upe aizsals, bēgšana uz ārpasauli būs pamatīga.

—   Tu domā?

—  Mhm.

—  Priecājos dzirdēt. Tieši tas mūsu novadam nepiecie­šams. Vai tu arī taisies līdzi?

—   Tūkstoš gadu ar vēl ne. — Deivs Hārnijs bezrūpīgi un pašapmierināti atmeta galvu. — Vakar nosūtīju savas grabažas uz raktuvēm. Acīm redzams ne minūti par agru. Bet redzi… Man ar cukuru sagāja dēlī. Viss cukurs bija beidzamajās ragavās, un tieši tur, kur taka no Klondai- kas nogriežas Bonanzā, tās ņem un ielūst ledū. Vairs ne acīs nedabūju tās redzēt… pašas pēdējās ragavas, un tur viss mans cukurs! Tā nu es nodomāju, šodien iegriezīšos pie tevis un sadabūšu kādas simt mārciņas vai uz to pusi. Rafinādi vai netīrīto — nav svarīgi.

Džeikobs Velzs papurināja galvu un pasmaidīja, bet Hārnijs piestūma savu krēslu viņam tuvāk.

—   Tavs klerks saka, šis nekā nezinot, un, tā kā nav jēgas bāzties viņam virsū, es teicu, ka pieskriešu pie tevis. Man visviens, kas tas par cukuru. Iedod tik simtu mār­ciņu, un es būšu mierā.

Klau, —- viņš aši trieca tālāk, ievērojis sarunu biedra noliedzošo galvas kustību. — Es tak esmu gauži kārs uz saldumiem, jā, nudien. Vai atceries, kādas krējuma kon­fektes es izvārīju toreiz Sludinātāju Strauta apmetnē? Nē, nudien! Kā gan laiks paiet! Tas tak bija pirms sešiem gadiem. Būs pat vairāk. Septiņi, velns mani rāvis! Bet, kā jau teicu, es labāk iztieku bez zelējamās tabakas nekā bez cukura. Jā, kā tad palika ar cukuru? Arā man stāv suņi. Vai neaizkāpsim līdz noliktavai un nepaņemsim, ko? Tīri laba ideja.

Bet viņš pamanīja, ka Džeikoba Velza lūpas jau gata­vojas izrunāt «Nē», un steigšus trauca tālāk, kamēr tas vēl nav izteikts:

—   Es jau negribu sagrābt visu pēdīgo. Neparko pa­saulē! Tā ka, ja tev trūcīgi ar cukuru, es iztiktu ar septiņ­desmit piecām (viņš vērīgi pētīja sarunu biedra seju)… galu galā pietiktu arī ar piecdesmit mārciņām. Es pil­nīgi saprotu tavu stāvokli un nebūšu jau tāds cūka, ka diedelēšu…

—   Kāda nozīme šķiesties ar vārdiem, Deiv? Mums nav nevienas mārciņas cukura rezervē…

—   Kā jau teicu, negribu sagrābt pēdīgo, un, tā kā man darīšana ar tevi, Velz, tad es izknapinātos arī ar divdes­mit piecām …

—   Nevienas unces!

—   Pat ne kriksīti? Nu labi jau, labi, tikai neskaisties! Nu tad aizmirsīsim, ka es tev ko prasīju, un es pieskriešu pie tevis kādā labākā reizē. Atā! Paklau! — Viņš sašķieba žokli uz vienu pusi un šķita pat sasprindzinām auss mus­kuļus, tik uzmanīgi viņš klausījās. — Tā ir «Loras» svilpe. Tā drīz attauvosies. Vai tu neiesi paskatīties, kā tā aizbrauc? Ejam!

Džeikobs Velzs apvilka lāčādu kažoku un dūraiņus, un cauri ārējām kantortelpām viņi iegāja galvenajā nolik­tavā. Tā bija tik plaša, ka tie pāris simti pircēju pie letēm neradīja nekādu ievērojamu drūzmēšanos. Daudziem bija drūmas sejas, un ne viens vien pameta nīgru skatienu uz garāmejošo sabiedrības priekšsēdētāju. Noliktavas kalpo­tāji pārdeva visu ko, tikai ne pārtiku, bet pircēji piepra­sīja tieši pārtiku. «Noglabājuši, lai saceltu cenas. Pārdos par bada laika cenām,» ņirdzīgi novilka kāds zeltracis ar sarkanām ūsām. Džeikobs Velzs to saklausīja it labi, to­mēr nelikās dzirdējis. Viņš bija sagatavojies daudzreiz dzirdēt šādus un vēl nepatīkamākus vārdus, kamēr panika nebūs beigusies.

Izgājis uz kājnieku stidziņas ielas malā, viņš apstājās papētīt ziņojumus, ko mēdza piespraust pie ēkas sienām. Pazuduši suņi, pieklīduši suņi un pārdodami suņi aizņēma lielu daļu sludinājumu platības, bet pārējā bija veltīta ceļojumu bagāžas pārdošanai. Bailīgākie jau bija iebie­dēti. Piecsimt mārciņu smaga bagāža tika pārdota par dol aru mārciņā, ja taja neietilpa milti; bagāžu ar miltiem taksēja par pusotra dolāra. Džeikobs Velzs redzēja, ka

Meltons runājas ar kādu bailīga izskata jaunatbraucēju, un Bonanzas karaļa apmierinātā seja liecināja, ka viņam veicas ar ziemas glabātavas piepildīšanu.

—   Kāpēc tu, Deiv, nepaokšķerē pēc cukura? — Džei­kobs Velzs prasīja, norādīdams uz ziņojumiem.

Deivs Hārnijs pārmetoši pablenza viņā.

—   Nedomā, ka neesmu okšķerējis. Esmu notriecis su­ņus pie gala, braukādams apkārt no Klondaiksitijas līdz Hospitālim. Ne tik, cik aiz naga, — ne par naudu, ne par skaistām acīm.

Viņi aizgāja lejup pa stidziņu gar mājas sienu, paie­dami garām noliktavas durvīm un garajiem suņu aizjū­giem, kur suņi gaidīja saimniekus, pa vilku paražai ērti saritinājušies sniegā. Tas šajā rudenī bija pirmais palie­košais sniegs, un tieši to bija gaidījuši zeltrači no upes augšgala, lai varētu sākt kravu pārvadāšanu.

—   Jocīgi gan, vai ne, ko? — Deivs vēlreiz riskēja iz­mest makšķeri, kad viņi izgāja uz galvenās ielas, kas veda uz upes piekrasti. — Pagalam jocīgi — kur man pie­der divi piecsimt pēdu lieli Eldorado iecirkņi un vēl tāds bišķis, piecu miljonu vērts cilvēks, kā es te stāvu, bet man nav ar ko pasaldināt kafiju vai putru. Velna milti! Kaut šī zeme ellē ieveltos! Es pārdodu savus krāmus. Likvidēju visu līdz pēdīgam. Es… es… braucu atpakaļ uz Savie­notajām Valstīm!

—   Nu nē, nekur tu neaizbrauksi, — Džeikobs Velzs at­bildēja. — Esmu jau dzirdējis tevi tā runājam. Ja pareizi atceros, Stjūartas augšgalā tu veselu gadu pārtiki no ga­ļas vien. Bet Tananas augštecēs tu ēdi lašu vēderus un suņus, nemaz nerunājot par to, ka divas reizes esi pār­cietis bada laikus, un tomēr tu neesi pagriezis muguru šim novadam. To tu nekad neizdarīsi. Tepat tu arī no­mirsi, tas ir tikpat droši kā tas, ka uz «Loras» patlaban ievelk enkuru. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka reiz pienāks diena, kad mans kuģis tevi aizvedīs ar svinu izklātā šķir­stā un man vajadzēs uzkraut Sanfrancisko filiālei nepa­tīkamo pienākumu likvidēt tavu šejienes īpašumu.

Runādams viņš nepārtraukti atņēma garāmgājēju svei­cienus. Sveicinātāji lielākoties bija veterāni, un viņš tos visus pazina pēc vārdiem, tomēr arī no jaunpienācējtem tikai retais nepazina viņu vaigā.

—  Varu saderēt, ka tūkstoš deviņsimtajā gadā būšu Parīzē, — Eldorado karalis vārgi protestēja.

Taču Džeikobs Velzs to vairs nesaklausīja. Makgregors no kapteiņa tiltiņa apsveica viņu ar gongu šķindoņu, un «Lora» atrāvās no krasta. Krastmalā palikušie pildīja gaisu ar laimīga ceļa vēlējumiem un vispēdējiem pado­miem, bet tie trīs simti cilvēku, kam trūka pārtikas un kas nu bija spiesti pagriezt muguru sapnim par zeltu, bija drūmi un sašļukuši, visai vārgi atsaukdamies sveicieniem. «Lora» atmuguriski aizvirzījās pa krasta ledū izcirsto ka­nālu, iegriezās straumē un, pēdējo reizi nosvilpusi, ar pilnu tvaiku aizbrauca.

Pūlis izretinājās, ļaudis izklīda savās gaitās, un ap Džeikobu Velzu krastmalā palika stāvam kāds ducis cil­vēku. Runāts tika par badu, bet tās bija vīru cienīgas valodas. Pat Deivs Hārnijs aizmirsa lādēt novadu par cukura trūkumu un atjautīgi vilka uz zoba jaunpienācē- jus — viņš tos dēvēja no sivašu valodas pārņemtā vārdā par chechaquos. Runas vidū viņa asās acis pamanīja melnu plankumu, kas līdz ar ledus putru slīdēja lejup pa upi.

—   Paskat, kas tur! — viņš izsaucās. — Pēterburgas tipa laiva peld pa ledus biežņu.

Veikli izgrozīdami, brīžam airēdami, brīžam atgrūzda- mies no ledus gabaliem, abi vīrieši piestūrēja laivu pie malas ledus un tad ļāva tai slīdēt gar tā apmali, meklē­dami kādu spraugu. Nokļuvuši pret kanālu, ko bija iz­lauzis tvaikonis, viņi dziļi iecirta airus ūdenī un strauji iebrauca mierīgajā lāmā. Krastā gaidošie saņēma tos at­plestām rokām, palīdzēja tiem izkāpt malā un izcēla no ūdens arī laiveli. Tās dibenā gulēja divas ādas pasta somas, pāris segu, kafijkanna, cepamā panna un pavisam sarucis pārtikas maišelis. Paši vīri bija tā pārsaluši un tik stīvi, ka tikko spēja nostāvēt uz kājām. Deivs Hārnijs piedāvājās pacienāt tos ar viskiju un tūdaļ grasījās vilkt abus projām, taču viens no tiem vēl aizkavējās, lai pa­sniegtu stīvo roku Džeikobam Velzam.

—   Viņa brauc, — vīrs paziņoja. — Pirms stundas mēs apdzinām viņas laivu. Kuru katru mirkli laivai jāparādās aiz līkuma. Man priekš jums ir depešas, bet es pienākšu vēlāk. Vispirms kaut kas jāuzņem uz krūti. — Pagriezda­mies, lai ietu līdzi Hārnijam, viņš pēkšņi apstājās un no­rādīja pret straumi. — Tur jau viņa ir! Nupat apbrauca ap krauju.

—  Tad skrieniet vien, zēni, un iekampiet viskiju, —

Hārnijs pamācīja abus atbraukušos. — Pasakiet krodzi­niekam, ka tas uz mana rēķina, dubultdeva, un atvainojiet mani, ka neeju iemest kopā ar jums, jo nu man ir jāpa­liek te.

No Klondaikas strāvoja bieza ledus plūsma — daļēji ledus putra, daļēji cieti ledus gabali —, kas atgrūda laivu līdz pat Jukonas vidum. No krasta skaidri varēja saredzēt, kā tie tur laivā cīnās, — četri vīrieši, kājās stāvēdami, ar kārtīm centās izbrīvēt ceļu caur ledus gabalu mudžu. Jukonas krāsniņa, kas atradās laivā, raidīja augšup zil­ganu dūmu stabiņu, un, kad laiva piebrauca tuvāk, tās pakaļgalā kļuva redzama sieviete, kura vadīja garo stūres airi. To ieraugot, Džeikoba Velza acis strauji uzdzirkstīja. Pirmā pazīme ir laba, viņš nodomāja. Viņa vēl arvien ir Velza — darbone un cīnītāja. Kultūras dzīves gadi nav viņu atmiekšķējuši. Kaut gan nobaudījusi augļus, kādus sniedz pirmais pakāpiens virs zemes krūts, viņa tomēr no zemes nav atsvešinājusies, viņa spēj atgriezties pie tās dabiski un ar prieku.

Tā domāja Džeikobs Velzs, kamēr laiva ar apledoju­šiem bortiem un apdauzītiem sāniem piebrauca pie malas ledus šķautnes. Baltais, kas atradās laivā, ar tauvas galu rokā izlēca uz ledus, lai palēninātu laivas gaitu un palī­dzētu tai iegriezties kanālā. Taču malas ledus bija uzsalis tikai šonakt, tā priekšējā plēksne atlūza un kopā ar vīrieti ieslīdēja straumē. No smaga ledus gabala trieciena laiva apgriezās ap asi, tā ka vīrietis nokļuva pret tās pakaļgalu. Sievietes roka zibenīgi• pastiepās un sagrāba ūdenī ieslī- gušo cilvēku aiz apkakles, un tai pašā brīdī skarbi un pa­vēloši noskanēja viņas balss, dodama rīkojumu indiāņu airētājiem irties atpakaļ. Visu laiku turēdama vīrieša galvu virs ūdens, viņa ar augumu spiedās pret stūres airi, un laiva ar pakaļgalu pa priekšu iegriezās kanālā. Vēl daži airu vēzieni, un laiva atdūrās pret krastu. Viņa nodeva trīcošā vīra apkakli Deiva Hārnija rokās, tas iz­vilka viņu ārā un aizveda pa to pašu taku, kur bija aiz­gājuši abi pasta vedēji.

Frona piecēlās, un vaigi viņai kvēlot kvēloja pēc sa­sprindzinātā darba. Džeikobs Velzs brīdi vilcinājās. Kaut gan viņš stāvēja tik tuvu, ka varēja sasniegt laivas galu, starp viņiem atradās triju gadu bezdibenis. Ja salīdzināja divdesmitgadīgu sievieti ar septiņpadsmitgadīgu meiteni, starpība iznāca tik pārsteidzoša, kādu viņš nebija varējis ne iedomāties. Viņš nevarēja izšķirties, vai slēgt lāča ska­vās šo starojoši skaisto būtni vai arī sniegt tai roku un palīdzēt izkāpt malā. Bet acīm redzami nekāda nepārva­rama šķēršļa nebija, jo meitene ar lēcienu atradās viņam blakus un jau bija apskāvusi viņa kaklu. Augstāk stāvošie visi kā viens skatījās sānis, kamēr tie abi roku rokā kāpa augšup pa piekrasti.

— Džentlmeņi, mana meita! — Viņa sejā staroja mil­zīgs lepnums.

Fronas draudzīgais smaids it kā apskāva viņus visus, un ikvienam likās, ka uz mirkli meitene ielūkojusies acīs tieši viņam.

VII NODAĻA

Nav nemaz jāsaka, ka Venss Korliss vēlējās vēlreiz re­dzēt meiteni, ar kuru bija dalījis savas segas. Viņš gan nebija ieprātojis atvest līdzi uz šejieni fotoaparātu, tomēr kaut kur viņa smadzeņu audos vēl smalkāka un sarežģī­tāka procesa ceļā bija iespiests saules darināts attēls. Tas bija noticis vienā acumirklī. Gaismas un krāsu raidīts vil­nis, molekulu vibrācija un integrācija, niecīgs, tomēr pil­nīgi noteikts krokojums kādā smadzeņu rievā — un te tas ir, gatavs attēls! Spožs saules mirdzums pret kraujas melno fonu; no robežas, kur gaisma sastopas ar tumsu, skatiena lokā ieslīd slaids, pelēki tērpts stāvs, kas šķiet starojam; kvēlojošu zelta liesmu oreolā atplaukst smaids kā austoša rīta svaigums.

Sajā attēlā viņš raudzījās bieži, un, jo vairāk skatījās, jo lielāka auga vēlēšanās atkal sastapties ar Fronu Velzu. Sim gadījumam viņš gatavojās trauksmainās trīsās, jo jūsma par pārmaiņu ir raksturīga visam dzīvajam. Viņa bija tam kaut kas jauns, gluži neredzēts, sieviete, kurai līdzīga nebija neviena, ko tas sastapis. No šī apburošā nezināmā viņa acīm pretī smaidīja pāris riekstu brūnu acu un māja roka, kuras skāriens bija liegs, bet tvēriens ciešs. Un visu to tina kāds valdzinājums, kas šķita rad­niecīgs grēka valdzinājumam.

Venss Korliss nebija nekāds nelga, ne arī dzīvojis kā vientuļnieks, tomēr audzināšana bija piešķīrusi viņa rak­sturam zināmu puritānisma ievirzi. Pamodinātā inteli­ģence un arvien plašākās zināšanas gan bija vājinājušas askētiskās mātes agrīno ietekmi, tomēr galīgi izskaust to nespēja. Tā visu laiku mājoja viņā, gan dziji slēpta un neskaidra, tomēr nešķirama no viņa būtības. No tās vaļā tikt viņš nespēja. Lai arī nedaudz, šī ietekme tomēr zi­nāmā mērā kropjoja viņa priekšstatus par dzīves parādī­bām. Viņa ne visai pareizi ievirzītā uztvere bieži ietekmēja viņa spriedumus — it īpaši attiecībā uz sieviešu dzimumu. Viņš lepojās ar savu uzskatu plašumu, jo pieņēma, ka eksistē trīs sieviešu pašķiras. Viņa māte bija pieļāvusi tikai divas. Šai ziņā viņš māti ir pāraudzis. Nenoliedzami sievietes ir trejādas — labas, sliktas un tās, kas ir daļēji labas un daļēji sliktas. Taču viņš bija cieši pārliecināts, ka šīs pēdējās parasti ar laiku izvēršas par sliktām. Jau pēc dabas likumiem šāds nenoteikts stāvoklis nevar būt pastāvīgs. Tā ir starppakāpe, kas iezīmē pāreju no augstā uz zemo, no labākā uz ļaunāko.

Tas jau viss varēja būt tiesa, pat no tā viedokļa, kā raudzījās viņš, taču ar premisām ierobežoti secinājumi neizbēgami noved pie dogmatisma. Kas ir labs, un kas ir slikts? Te jau bija tas jautājums. To māte viņam bija čukstējusi ar nāvē stingstošām lūpām. Ne tikai māte, bet arī neskaitāmas tradīcijām kalpojušas paaudzes līdz pat tam stūrgalvīgajam sencim, kas pirmais piecēlās stāvus un no augšas paraudzījās uz zemi. Jo Venss Korliss bija daudzkārt attālinājies no brūnās zemes, un tomēr, pašam to neapzinoties, kaut kas viņā aicināja atgriezties pie tās, lai arī tas solītu bojā eju.

Viņš Fronu neievietoja nekādā kartotēkā atbilstoši sa­viem pārmantotajiem uzskatiem. Viņš vispār nepakļāva to nekādai klasifikācijai. Viņš neuzdrīkstējās. Novērtēšanu viņš atlika uz vēlāku laiku, kad būs savācis vairāk datu. Arī tas bija valdzinājums — vākt šos datus; lielais kri­tiskais brīdis, kad šķīstība ar sapņainām rokām sniedzas pēc dubļiem un nevēlas atzīt tos par dubļiem — līdz ir jau aptraipījusies. Nē, Venss Korliss nebija bezgodis. Un, tā kā šķīstība ir tikai relatīvs jēdziens, viņš nebija arī šķīsts. Ja viņam aiz nagiem nebija dubļu svēdriņas, tad ne jau tāpēc, ka viņš būtu centīgi manikirējis nagus, bet gan tāpēc, ka viņam vienkārši bija laimējies nesaskarties ar dubļiem. Labs viņš bija nevis tādēļ, ka vēlējies tāds būt, jo ļaunums ir atbaidošs, bet gan tādēļ, ka viņam ne­bija gadījusies iespēja kļūt jaunam. Tomēr, no otras pu­ses, nemaz nav teikts, ka viņš būtu kļuvis jauns, ja arī viņam gadījusies šī iespēja.

Venss bija siltumnīcā audzēts stāds. Visu mūžu viņš bija mitinājies sanitāri tīros apstākļos ar visām iespēja­mam sadzīves ērtībām. Gaiss, ko viņš ieelpoja, bija māk­slīgi izstrādāts ozons. Jaukā laikā viņu sildīja piesaulē, bet, lietum līstot, ieveda pajumtē. Un, sasniedzis vecumu, kad jāizvēlas, viņš bija pārāk aizņemts, lai novērstos no taisnās takas, pa kuru māte viņam bija mācījusi rāpot un spert pirmos solīšus un pa kuru viņš tagad turpināja iet, stalti izslējies, pat nepadomādams par to, kas atrodas vienā vai otrā pusē.

Dzīvessparu nevar izmantot pa divi lāgi. Ja tas ir iz­šķiests vienai vajadzībai, tad nav nekas atlicis pāri otrai. Tā tas bija arī ar Vensu Korlisu. Spraigais mācību darbs un fiziskie vingrinājumi studiju gados izsmēla visu ener­ģiju, ko viņa gremošanas orgāni normāli spēja izstrādāt no veselīgās un pārpilnīgās barības. Atklājis kādu lieku enerģijas lāsīti, viņš to iztērēja sabiedrībā, kādu ap sevi pulcināja viņa māte, aicinādama uz saviem manierīgi stī­vajiem tējas vakariem konvencionāli iesīkstējušas perso­nas. Rezultātā: ļoti patīkams jauns cilvēks, par kura uzve­dību nevienai meitu mātei nav jābažījas; ļoti veselīgs jauns cilvēks, kurš nav iztērējis savas spēka bagātības izlaidīgā dzīvē; ļoti mācīts jauns cilvēks ar Freibergas augstskolas raktuvju inženiera diplomu un Jēlas universi­tātē iemantotu mākslas bakalaura grādu; un pēdīgi — ļoti egocentrisks un savaldīgs jauns cilvēks.

Taču viņa lielākā vērtība slēpās apstāklī, ka viņš nebija nocietējis veidnē, kuru atlējuši viņa neskaitāmie priekš­teči un kurā viņu iespiedušas mātes rokas. Viņa veidošanā bija piedalījušies kādi atavistiski spēki, un viņš arvien tiecās atpakaļ pie senča, kas neatlaidīgi bija slējies pa­kaļkājās. Tomēr pagaidām šī senču mantojuma daļa viņā vēl snauda neskarta. Viņš vienkārši dzīvoja pieskaņoti nostabilizētajai videi. Neviena balss vēl nebija aicinājusi mosties pielāgošanās spēju, kas viņam piemita. Ja reiz šāds aicinājums atskanētu, tad viņš neapšaubāmi tūdaļ piemērotos jauno apstākļu neierastajām prasībām, iekļau­tos tajos, jo tā viņš bija veidots. Iespējams, ka ripojošā akmens princips ir pilnīgi pareizs, tomēr, par spīti visam, dzīve iekārtota tā, ka izcilākā no izcilajām ir spēja mainīt virzienu. Kaut arī viņš pats to neapzinājās, šī spēja bija Vensa Korlisa vislieliskākā īpašība.

Tomēr griezīsimies atpakaļ. Tikšanos ar Fronu Velzu

Venss Korliss gaidīja dziji apvaldītā jūsmā, bet pa to laiku bieži jo bieži paraudzījās saules veidotajā attēlā, kas allaž bija viņam klāt. Kaut gan pāri Pārejai un lejup pa ezeriem un upēm viņš ceļoja, apgādāts ar lielām nau­das summām (Londonas sindikāti nekad neskopojās šādos gadījumos), Frona viņu apsteidza, ierazdamās Dausonā divas nedēļas ātrāk. Kamēr viņa labā šķēršļus galu galā pārvarēja nauda, viņas labā darbojās Velza vārds — lie­lāks talismans par visiem dārgumiem. Pēc ierašanās Dau­sonā viņš vēl dažas nedēļas izlietoja, kamēr nopirka būdu, apstaigāja cilvēkus, pie kuriem viņam bija līdzi ieteikuma vēstules, un iekārtoja sev dzīves apstākļus. Bet reiz dzīvē tomēr visam ir jāpiepildās, un tā kādu vakaru, kad upe jau bija aizsalusi, viņš virzīja savus mokasīnus uz Džei­koba Velza mājas pusi. Misis Sovila, zeltraktuvju piln­varnieka sieva, bija parādījusi viņam godu un piekritusi viņu pavadīt.

Korlisam gribējās vai acis izberzēt aiz brīnumiem. Tvaika apkures iekārta Klondaikā! Taču nākamajā mirklī viņš jau bija izgājis cauri hallei, pašķirot smagās portje­ras, un stāvēja viesistabā. Un tā tiešām bija viesistaba. Viņa aļņādas mokasīni iegrima greznā, mīkstā paklājā, un skatienu piesaistīja Ternera saulriets pie pretējās sie­nas. Bija arī vēl citas gleznas un bronzas skulptūras. Divi holandiešu kamīni dega rūkdami, pieblīvēti ar milzī­giem egļu resgaļu bluķiem. Telpā bija arī klavieres — un kāds dziedāja. Frona pielēca no krēsla un nāca viņam pretī, sveicienam pastiepusi abas rokas. Līdz šim viņš bija domājis, ka saules veidotā glezna ir pati pilnība, bet šī kamīna uguns veidotā glezna, šī šalkainās dzīves sārtmes un kvēles apstarotā jaunā būtne to pilnīgi aptumšoja. Tas bija reibuma pilns brīdis — kad viņš turēja Fronas abas rokas savējās —, viens no tiem brīžiem, kad prātam neiz­dibināma svētlaime liek asinīm joņot un smadzenēm mulst. Taču misis Šovilas balss atsauca viņu īstenībā, lai gan pirmos vārdus viņš tikpat kā nesaklausīja.

—   O! — tā izsaucās. — Jūs viņu pazīstat!

Un Frona atbildēja:

—  Jā, mēs esam tikušies uz Daijas takas, un tos, ko satiekam uz Daijas takas, aizmirst nav iespējams.

—   Cik romantiski!

Zeltraktuvju pilnvarnieka sieva sasita rokas. Kaut gan tā bija resna, flegmātiskā dāma ap gadiem četrdesmit, to­mēr visa viņas nomodā pavadītā dzīve pagāja ļoti eksplo­zīvi — vienos izsaucienos un roku plaukšķienos. Viņas vīrs paklusām mēdza apgalvot: ja pats dievs nolaistos no saviem augstumiem, lai stātos viņas priekšā vaigu vaigā, viņa tikai sasistu tuklās rokas un izsauktos: «Cik roman­tiski!»

—   Kā tas notika? — viņa nemitējās taujāt. — Vai viņš jūs izglāba, pārnesdams pār klinti, vai paveica ko citu tādu? Sakiet, ka tā bija! Un jūs man par to ne vārdiņa neesat ieminējies, mister Korlis. Lūdzu, pastāstiet! Es mirstu aiz ziņkārības.

—   O, nebija nekā tamlīdzīga, — viņš steidzās atbildēt. — Nekā sevišķa. Es, tas ir, mēs…

Sirds viņam pamira, kad Frona pārtrauca. Nekad neva­rēja būt drošs, ko pateiks šī neaprēķināmā meitene.

—   Viņš man izrādīja viesmīlību, tas arī bija viss, — Frona teica. — Es varu paslavēt viņa ceptos kartupeļus, bet, kas attiecas uz viņa vārīto kafiju, tā ir ļoti garšīga … ja cilvēks izbadojies.

—   Nepateicīgā! — viņam izdevās izrunāt, par atalgo­jumu saņemot smaidu, un tad viņu jau iepazīstināja ar trausla auguma leitnantu no jātnieku policijas; tas stā­vēja pie kamīna, pārrunādams pārtikas problēmu ar ne­lielu, rosīgu vīreli, kas šeit šķita pavisam nevietā savā baltajā kreklā un stīvinātajā apkaklītē.

Tā kā Korlisam bija laimējies piedzimt īpašā sabiedrī­bas slānī, viņš prata it vieglītēm virzīties no vienas gru­pas pie otras, par ko viņu gaužām apskauda Dels Bišops, kurš stīvi sēdēja pirmajā krēslā, kur viņam bija gadījies apsēsties, un pacietīgi gaidīja pirmo viesi ejam projām no šejienes, lai varētu noskatīties, kā šis manevrs veicams. Ar gara acīm viņš jau bija no tā daudz ko iztēlojies, skaidri zināja, cik soļu jāsper, lai sasniegtu durvis, droši bija pārliecināts, ka aizejot jāatvadās no Fronas, bet ne­saprata, vai viņam ir vai nav jāiet visapkārt un jāspiež roka visiem pēc kārtas. Viņš bija tikai tāpat vien iegrie­zies sastapt Fronu un pasacīt tai «Sveikiņi!», kā pats mēdza izteikties, bet nejauši nokļuvis lielā sabiedrībā.

Korliss, pačalojis ar kādu mis Mortimeru par franču simbolistu dekadentismu, tālāk iedams, uzdūrās Dēlam Bišopam. Sis sīkais zeltracis tūdaļ pazina Korlisu, kaut gan tikai reizi bija uzmetis tam vienu skatienu, kad tas stāvēja savas telts durvīs Laimīgajā Apmetnē. Šis esot ]oti pateicīgs viņam, ka tonakt devis pajumti mis Fronai, redzēdams, ka šis nomaldījies un aizkavējies, un ikvienu laipnību pret mis Fronu šis uzskatot par laipnību, kas pa­rādīta šim pašam, un to šis, dievs liecinieks, atcerēšoties, kamēr vien šim būšot segas stūris, ar ko apsegties. Šis cerot, ka tas neesot viņu pārāk apgrūtinājis. Mis Frona gan teikusi, ka gulēšana bijusi paplāna, bet nakts jau nebijusi nekāda aukstā (vairāk ar vēju nekā ar salnu), tā ka šim liekoties, liela drebināšanās nevarējusi būt. Viss šis monologs Korlisam Šķita pārāk riskants, tāpēc viņš izmantoja pirmo izdevību, lai taisītos projām, atstādams sīko zeītraci vienatnē ilgu pilnām acīm raugāmies uz durvīm.

Turpretī Deivs Hārnijs, kas šeit nebija nokļuvis ne­jauši, ne domāt nedomāja turēties pie pirmā pagadījušās krēsla. Viņš, Eldorado karalis, juta pienākumu ieņemt sa­biedrībā vietu, uz kādu deva tiesības viņa miljoni, un, kaut gan savu mūžu nebija radis pie citādas sabiedriskās uz­vedības kā vien pie tās, kādu pazīst novados, kur durvis allaž var atvērt no ārpuses un krogā visi dzīro kopīgi, pats viņš jutās pilnīgi apmierināts ar saviem panākumiem salonu lauvas lomā. Būdams veikls uz replikām, viņš staigāja apkārt pa viesistabu ar aplombu, ko vēl pasvīt­roja uzkrītošais ietērps un gausā, šļūcošā gaita, apmainī­damies saraustītām, neko neizteicošām frāzēm ar katru, kas vien gadījās ceļā. Mis Mortimera, kas runāja franciski kā īsta parīziete, viņu apstulbināja ar saviem simbolis­tiem, taču viņš tai atmaksāja ar krietnu porciju juceklīgā žargona, kādā runā ceļotāju pavadoņi — Kanādas franči, bet no priekšlikuma pārdot šim divdesmit piecas mārci­ņas cukura, vienalga, rafinādes vai netīrītā, viņai aizcir­tās elpa — un viņa tā arī palika nesapratnē stāvam. Taču šo laipnību Deivs Hārnijs neizrādīja viņai vien — lai runāja ar kuru runādams, viņš prata veikli novirzīt valo­das uz pārtikas jautājumu un tad novadīja tās līdz šim pašam mūžīgajam priekšlikumam. «Cukuru — vai esmu pagalam!» viņš ikreiz mēdza jautri noslēgt dialogu, lai pārceļotu pie nākamā upura.

Savai sabiedriskajai izveiksmei kroni viņš uzlika, uz­aicinādams Fronu kopīgi nodziedāt aizkustinošo dziesmiņu «Dēļ tevis pametu es mājas laimīgās». Tas nu gāja pāri pat viņas spēkiem, tomēr viņa palūdza Deivu nodungot melodiju sākuma taktīm, lai varētu pieskaņot pavadījumu. Deiva Hārnija balss nebija visai tīkama, toties skaļa, tā ka Dels Bišops saņēma dūšu un piedziedājumā ķerkstē- dams sāka piebalsot pārējiem. Tas viņu tiktāl uzmundri­nāja, ka viņš pat atļāvās attālināties no krēsla; un, vēlāk nokļuvis mājās, ar kājas spērienu pamodināja aizmigušo telts biedru, lai pastāstītu, cik lieliski izpriecājies pie Velziem. Misis Sovila hihināja, nemitīgi apliecinādama, ka tas esot tik vienreizīgi, bet vēl trīstik vienreizīgi viss kļuva tad, kad jātnieku policijas leitnants ar pāris citiem patriotiem pilnās balsīs norēca «Valdi, Britānija!» un «Dievs, sargi karalieni», bet amerikāņi atbildēja ar «Manu zemi» un «Džonu Braunu». Pēc tam garais Aleks Bob- jēns, Sērklsitijas karalis, pieprasīja «Marseljēzu», un pē­dīgi kompānija šķīrās, vēl nakts salā uz ielas dziedādama «Sardzi pie Reinas».

— Šādos vakaros vairs nenāciet, — Frona atvadoties pačukstēja Korlisam. — Mēs ne trīs vārdus nedabūjām pārmīt, bet es zinu, ka kļūsim labi draugi. Vai Deivam Hārnijam izdevās izmangot no jums cukuru?

Abi reizē iesmējās, un Korliss ziemeļblāzmas mirgo- jumā devās mājup, pūlēdamies kaut cik sakārtot savus iespaidus.

VIII NODAĻA

—   Un kādēļ gan es nevarētu lepoties ar savu nāciju?

Fronas vaigi tvīka un acis dzirkstīja. Abi nupat bija

kavējušies bērnības atmiņās, un Frona bija stāstījusi Kor­lisam par savu māti, kuru atcerējās ļoti miglaini. Gaiš­mataina skaistule — spilgti izteikta anglosakšu tipa —, tādu viņa to attēloja, vairāk gan papildinādama savas atceres ar to, ko stāstījuši tēvs un vecais Endijs no Dai­jas pasta kantora. Pēc tam diskusija bija pārsviedusies uz rases un nācijas jautājumiem vispār — un Frona savā aizrautībā izteica vienu otru spriedumu, kas Korlisa vai­rāk konservatīvajam prātam šķita riskanti un nepietiekami pamatoti. Viņš uzskatīja, ka stāv pāri nācijas egoismam un šauri angliskiem aizspriedumiem, un atļāvās pasmie­ties par Fronas bērnišķīgi nenobriedušo pārliecību.

—      Visiem cilvēkiem raksturīgs ir uzskats, ka viņu nā­cija ir pati augstākā, — viņš turpināja. — Tas ir naivs, dabisks egoisms, gan veselīgs un lietderīgs, tomēr neap­šaubāmi aplams. Ebreji iedomājās sevi par dieva izredzēto tautu un turas pie šīm iedomām vēl šodien…

—  Un tālab tie arī ir dziļi ietekmējuši vēsturi, — Frona pārtrauca.

—  Tomēr laiks pierādījis, cik nepamatotas ir viņu iedo­mas. Paraugieties arī no otras puses. Nācija, kas iedomā­jas sevi par augstāko, visas pārējās nācijas uzskata par zemākām. To taču jūs saprotat. Būt romietim — tas savā laikā tika turēts par lielāku godu nekā būt karalim, un, kad romieši Ģermānijas mežos uzdūrās jūsu mežonīgajiem senčiem, viņi tikai sarauca uzacis un noteica: «Tā ir ze­māka rase, tie ir barbari.»

—   Bet mēs dzīvojam vēl šodien. Mēs esam, bet romiešu vairs nav. Laiks ir īstā pārbaude. Līdz šim mēs pārbaudi esam izturējuši, un viss liecina, ka izturēsim arī turpmāk. Mēs esam vairāk piemēroti par citieml

—   Egoisms.

—   Nogaidiet! Vispirms pārbaudiet!

Runādama Frona impulsīvi satvēra Korlisa roku. No šī pieskāriena Korlisam sirds salēcās, asinis iebangojās un deniņos sāka žņaugt. Smieklīgi, tomēr brīnišķīgi, viņš no­domāja. Sādā veidā viņš bija gatavs strīdēties augu nakti.

—   Pārbaudiet, — viņa atkārtoja, bez kāda samulsuma atkal atvilkdama roku. — Mēs esam darītāju un karotāju nācija, mēs aptveram visu pasauli un pakļaujam visas zonas. Mēs pūlamies un cīnāmies, un neatkāpjamies no savām pūlēm un cīniņā, lai cik bezcerīgi tie varētu šķist. Tā kā esam neatlaidīgi un izturīgi, mēs arī protam piemē­roties visdažādākajiem apstākļiem. Kura gan būs tā nā­cija, kas spētu mūs nomākt?

—  Ā, jūs piemirsāt slāvus, — Korliss viltīgi pameta ierosinājumu.

—   Slāvus! — Viņas seja izstiepās. — Tiesa gan, slāvi! Tie ir vienīgie jaunieši šajā pieaugušo un sirmbāržu pa­saulē. Taču viņiem viss vēl ir nākamībā, un nākotne tad arī dos spriedumu. Pa to laiku mēs gatavosimies. Varbūt mēs aizsteigsimies tiktāl priekšā, ka varēsim apturēt viņu izaugsmi. Jūs taču zināt — actekus spānieši varēja iznī­cināt tikai tālab, ka labāk pārzināja ķīmiju un prata lie­tot šaujamo pulveri. Vai gan mēs, kam taču pieder visa pasaule ar tās bagātībām, kas esam savākuši visas pasaules zināšanas, nevarēsim pievārēt slāvus, pirms tie sasnieguši vīra gadus?

Venss Korliss papurināja galvu par zīmi, ka nav vienis prātis, un pasmējās.

—   Ai! Es jau zinu, ka esmu iekarsusi un sarunāju ap­lamības! — viņa izsaucās. — Bet galu galā mēs tomēr esam zemes sāls, un viens no pierādījumiem ir tas, ka mums ir drosme to pateikt.

—   Bet nudien jūsu iekarsuins ir infekciozs, — viņš at­trauca. — Redzat, es pats arī sāku kvēlot. Mēs esam nevis dieva, bet gan dabas izredzēta tauta, mēs, angļi un sakši, un normāņi, un vikingi, un visa zeme ir mūsu mantojums. Tātad ceļamies un ejam iekarot!

—   Nu jūs mani izsmejat, bet, starp citu, mēs jau esam sākuši iekarošanu. Kālab tad jūs esat atbraucis uz zie­meļiem, ja ne tālab, lai ņemtu savās rokās nācijas liku­mīgo īpašumu?

Padzirdusi tuvojamies soļus, viņa pagrieza galvu un apsveikuma vietā izsaucās:

—  Man ir lūgums pie jums, kapteini Aleksander! Es aicinu jūs būt par liecinieku!

Policijas kapteinis, sasveicinādamies ar Fronu un Kor- lisu, smaidīja savu ierasto, vīrišķīgi jautro smaidu.

—   Par liecinieku? — viņš atjautāja. — Ak, jā!

Ka drosmīga komanda esam, to noliegt nevarēs, — Kaut arī vergojam airiem, bet jūrai pavēlam mēs.

Viņa dobjajā balsī skandēto vārsmu bargais svinīgums bija tik atbilstošs pašreizējam noskaņojumam, ka Frona, aizrāvusies jūsmā, satvēra viņu aiz abām rokām. Korli­sam iekšā kaut kas sažņaudzās. Viņš jutās sašutis. Netī­kami bija redzēt meiteni tik nevērīgi izdāļājam šo karsto, spēcīgo roku spiedienus. Vai tad viņa tik vēlīga visiem, kuru vārdi vai rīcība viņai iepatikušies? Korliss labprāt juta meitenes pirkstus spiežam viņa roku, taču šis pie­skāriens viņam šķita izlaidīgs, ja tāds tiek piešķirts ku­ram katram garāmgājējam.

Sals un bālasinība ir savstarpēji nesavienojami jēdzieni. Ziemeļzeme ielej cilvēka asinīs tādu kaismi un enerģiju, kādu viņš nekad neiegūs siltāka klimata novados. Tādēļ arī gluži dabiski, ka spontāni uzliesmojusī Korlisa un Fro- nas draudzība nebija ne gausa, ne rāma. Viņi bieži sati­kās Fronas tēva mājās un bieži kopā izgāja šur un tur. Viņus vilktin vilka vienu pie otra, un šo labpatiku nespēja sagandēt arī pastāvīgās domstarpības. Fronai Korliss pa­tika jau tāpēc vien, ka bija vīrišķīgs. Pat visneapvaldītā- kajos fantāzijas lidojumos viņa nespēja sevi iztēloties saistībā ar cilvēku, kas, lai nezin cik garā cildens un inte­lektuāls, nebūtu vīrišķīgs arī tīri fiziski. Viņa labprāt un ar prieku nolūkojās spēcīgos savas rases vīriešos ar skaisti un proporcionāli veidotu ķermeni un ciļņainiem muskuļiem, kas liecināja par spēju strādāt un darboties. Viņas acīs vīrietis pirmām un galvenām kārtām bija cīnī­tājs. Frona ticēja dabiskajai izlasei un dzimuma izlasei, un, pēc viņas pārliecības, vīrietim, kas šādā ceļā mantojis dotības un spējas, tās arī jāliek lietā savā labā un jāiegūst no tām viss, ko tās spēj dot. Tāpat arī ar instinktiem. Ja viņai patīk kāds cilvēks vai kāds priekšmets, tad tam tā arī jābūt, tas nāk par labu viņai pašai. Ja viņai sagādā prielai vērot staltu, spriegi muskuļotu augumu — kālab liegt sev šo prieku? Kālab lai nemīlētu skaistu ķermeni, un kāpēc par to būtu jākaunas? Viņas nācijas vēsture, tāpat kā visu citu nāciju vēsture, cieši apstiprina šā vi­ņas izraudzītā ieskata pareizību. Kopš laiku laikiem vār­guļi un mīkstčauļi arvien ir nozuduši no vēstures skatu­ves. Vienīgi stiprie spēj mantot pasauli. Pati viņa bija dzimusi no stiprajiem un savu likteni gribēja saistīt vie­nīgi ar stipru cilvēku.

Tomēr nekādā gadījumā viņa nebija vienaldzīga pret cilvēka garīgo pasauli. Gluži otrādi, viņas prasības pret to bija tieši tādas pašas — cilvēkam arī garā jābūt tikpat stipram. Nekādas šaubīšanās, nekādas stomīšanās, biklas vilcināšanās, bērnišķīgas činkstēšanas! Prātam un dvēse­lei uz visu jāmāk reaģēt tikpat strauji, skaidri un noteikti kā ķermenim. Gars nav radīts tikai sapņojumiem vien. Tapat kā miesai, tam vajag censties un pūlēties. Tādam tam jāpaliek kā darbdienās, tā vaļas brīžos. Frona spēja saprast arī vārgo, ja tas bija maigs un cildens garā, viņa pat spētu to iemīlēt par šo maigumu un cildenumu, taču pilnīga viņas mīlestība varētu kļūt vienīgi tad, ja šis cil­vēks būtu spēcīgs arī fiziski. Viņa cieši ticēja savu uz­skatu pareizībai. Viņa deva miesai, kas miesai pienākas, un garam, kas garam pienākas, tomēr augstāk par visu vērtēja pati savu izraudzīto īpašo ideālu. Viņa vēlējās.

lai tie abi ietu roku rokā. Pravietisks gars un gremošanas traucējumi viņai šķita ļoti neveiksmīgs savienojums. Za­ļoksnējs mežonis un klibs dzejnieks! Frona apbrīnotu vienu par viņa muskuļiem un otru par viņa vārsmām, bet vis­labāk viņai būtu paticis, ja tie abi jau sākotnēji bijuši viena būtne.

Un tagad par Vensu Korlisu. Pirmkārt, un tas ir vis­svarīgākais, starp viņiem valdīja tā fizioloģiskā saskanība, kuras dēļ Korlisa rokas pieskāriens Fronai sniedza baudī­jumu. Kaut arī dvēseles kaismi tiektos viena pēc otras, ja ķermeņi necieš tuvību, tad laime ir dibināta uz smiltīm, tās celtne ir ļodzīga un nestabila. Tālāk — Korlisam bija leģendu varoņa fiziskās dotības, taču bez dzīvnieciska raupjuma iezīmēm. Viņa muskulatūra bija attīstīta vairāk kvalitatīvi nekā kvantitatīvi, un tieši kvalitatīvā attīstība jau piešķir formai skaistumu. Milzenim nav nepieciešams būt samērīgi veidotam, un proporcionāliem muskuļiem nav jābūt masīviem.

Un galu galā — ne jau pēdējām kārtām, tomēr galu galā — Venss Korliss nebija ne garīgi sastindzis, ne arī dekadentiski noskaņots. Fronai viņš šķita svaigs, veselīgs un spēcīgs — itin kā pacēlies zemei pāri, tomēr neatrā- vies no tās. Protams, visas šīs atziņas viņai dzima zem­apziņā. Viņas secinājumi bija dibināti uz jūtām, nevis prātojumiem.

Kaut gan viņi ķīvējās un nebija vienis prātis visdažā­dākajos jautājumos, tomēr viņu attiecību pamatos, pašās dzīlēs, bija nesatricināma vienprātība. Fronai Korlisā pa­tika stingrā skaidrība spriedumos un labvēlīgais humors, kas allaž glāba situāciju. Korlisā apbrīnojami apvienojās nosvērta nopietnība ar ķircinošu zobgalību. Fronai patika uzmanīgā pakalpība, kas bija daļa Korlisa būtības, nevis ārišķīga dižošanās. Viņai patika cēlsirdība, ar kādu viņš Laimīgajā Apmetnē bija piedāvājis viņai indiāni pavados un ceļa naudu atpakaļ uz Savienotajām Valstīm. Korlisa rīcība atbilda viņa vārdiem. Fronai patika viņa pasaules viedoklis, viņa dabiskais uzskatu plašums, ko viņa izjuta vienmēr, lai gan bieži viņš vārdos bija skops. Viņai patika Korlisa prāts. Kaut gan mazliet akadēmisks, mazliet mo­dernā zinātniskā formālisma iestrāvots, tas tomēr pilnīgi ļāva viņu iekļaut augsti intelektuālu cilvēku kategorijā. Viņš spēja stingri nošķirot jūtu uzplūdus no saprāta sprie­duma. Arvien savlaicīgi saplūdinot visus šos faktorus, viņš prata nekad nekļūdīties. Un te nu, lūk, bija lielāka vaina, ko Frona atrada Korlisā, — viņa šaurā aizspriedu­ma inība, kas neļāva izpausties visiem šiem faktoriem; viņa aizspriedumi it kā runāja pretī uzskatu plašumam, kas — Frona to labi zināja — viņam tiešām piemita. Taču viņa bija pārliecināta, ka tas nav nelabojams trūkums un ka Korlisa pašreizējais jaunais dzīves veids ir īsti piemērots šā trūkuma novēršanai. Viņš bija pārpilnam bagāts ar kultūru, viņam tikai vajadzēja vēl mazliet dzīves pie­redzes.

Un Fronai Korliss patika tāds, kā ir — visā kopumā, bet tā ir pavisam atšķirīga patika no tās, kas attiecas uz katru atsevišķo komponentu, no kādiem sastāv cilvēka būtība. Nav nekāds brīnums, ka divi saskaitāmie ne tikai dod to abu summu, bet veido vēl kaut ko trešo, kas ne­ietilpst nevienā no abiem saskaitāmajiem. Tā tas bija arī ar Korlisu. Fronai patika viņš pats, jo viņam piemita kaut kas, ko nevarēja atšķirt nost kā daļu viņa būtības, ne arī vērtēt kā šo daļu summējumu; uz šī «kaut kā» balstās ticība, un tas allaž iedzinis strupceļā filozofiju un zinātni. Tomēr — Fronai Velzai patikšana vēl nenozīmēja mīles­tību.

Vispirms un galvenokārt Frona Velza valdzināja Vensu Korlisu tālab, ka iekšējas alkas viņu sauca atpakaļ pie ze­mes. Korlisa izjūtas bija tā samezglotas, ka sievietēm, kas attālinājušās no dabiskuma, nebija cerību rast viņa acīs žēlastību. Tādu sieviešu viņš bija saticis vai cik, taču ne­vienai nebija izdevies izvilināt viņa sirdī jel vienu strau­jāku pukstu. Lai gan pamazām viņš instinktīvi sāka izjust draudzīgas saderības trūkumu — tās saderības, kas ar­vien ievada mīlestību starp vīrieti un sievieti, — nevienai no līdz šim sastaptajām Ievas meitām nebija izdevies aizpildīt šo tukšumu. Garīgu tuvību, seksuālu saskaņu — vai nu kā sauktu tās netveramās izjūtas, ko apzīmē par mīlestību, — viņš nekad nebija pazinis. Kad Korliss sa­tika Fronu, šīs jūtas viņā uzmutuļoja pēkšņi un uzreiz pilnā briedumā. Taču viņš tās pārprata, domādams, ka tas ir tikai jaunā un neparastā valdzinājums.

Daudzi augsta dzimuma vīri ar izcilu audzināšanu ir padevušies šim saucienam atgriezties pirmatnībā. Un dažs labs no šiem vīriem ir apprecējis zemnieku meiču vai kroga meitu, tā likdams citiem apšaubīt viņa veselo sa­prātu un garīgo nosvērtību. Bet tie, kam dzīvē mēdz nelaimēties, paši sliecas neuzticēties jūtām, kas viņus pa­kļāvušas, aizmirsdami, ka daba ņem un dod atbilstoši katra individuālajām vajadzībām. Jo katrā šādā gadījumā, kad radies vilinājums griezties atpakaļ, impulss ir bijis veselīgs, tikai laiks un vieta nav gadījušies īstie, un tā iz­nāk, ka nejauša tuvība nosaka, vai izredzētā būs kroga meita vai zemnieku meiča.

Vensam Korlisam, par laimi, laiks un vieta bija labvē­līgi, un Fronā viņš atrada kā kultūru, bez kuras nespēja iztikt, tā arī tīro, skarbo zemes dvesmu, kas viņam bija nepieciešama. Audzināšanas un izglītības ziņā Frona bija īsts brīnums. Korliss bija jau agrāk saticis ne vienu vien zināšanas sagrābājušu sievieti, taču Fronas zināšanas sniedzās tālu pāri paviršai apguvei. Bez tam viņa sen zi­nāmiem faktiem prata iedvest jaunu jēgu un visparastākās parādības izklāstīt ar jaunu, pārliecinošu enerģiju. Kaut gan Korlisa apgūtais konservatīvisms brīdināja viņu no briesmām, viņš nespēja atturēties pretī Fronas domu gā­jienu īpatnējai pievilcībai, bet skolniecisko naivumu vērsa par labu meitenes entuziasms. Lai arī viņš nepievienojās daudz kam no tā, ko Frona dedzīgi aizstāvēja, tomēr vi­ņas kaismīgā atklātība un aizrautība bija atzinības cie­nīgas.

Fronas galvenais trūkums viņa acīs bija nerēķināšanās ar pieņemtajām uzvedības normām. Sieviete viņam šķita tāds neizsakāms svētums, ka viņš nespēja noskatīties, ja tā uzdrošinājās spert kāju uz riskantas takas. Ja kāda sieviete — lai cik tā cienījama — uzdrīkstējās pārkāpt ro­bežas un noteikumus, kādus uzliek kārta un stāvoklis, viņam tā šķita izlaidīga. Un šāda izlaidība jau tuvojās… protams, to viņš nespēja izteikt, domādams par Fronu, lai gan tās nepārdomātā rīcība viņu bieži aizvainoja. Taču aizvainotību viņš juta vienīgi Fronas prombūtnē. Fronas klātienē, kad raudzījās viņas acīs, kas arvien atbildēja skatienam, kad sasveicinoties vai atvadoties spieda viņas roku, kuras spiediens allaž bija atklāts un stingrs, Korliss apzinājās, ka Frona spēj būt tikai laba un patiesīga.

Frona viņam patika visdažādākos veidos un par dažā­dām īpatnībām. Par viņas straujo impulsivitāti, par viņas allaž kaismīgo pacilātību. Un pēdīgi, kaut cik paelpojis Ziemeļzemes gaisu, viņš sāka Fronā cienīt arī tās biedris- kurnu pret visiem, kaut gan sākumā bija par to sašutis. Vēl viņam Fronā iepatikās daudz kas, piemēram, tas, ka Frona nekad nekļīrējās, un viņš tikai tagad atskārta, ka šo īpašību sākumā bija turējis par kautrības trūkumu. Tas notika tieši dienu pirms tam, kad viņš, pats vēl neatģi- dies, bija ielaidies ar Fronu diskusijā par «Kamēliju dāmu». Viņa bija to redzējusi ar Zāru Bernāru un sajūs­mināta kavējās šajās atmiņās. Pēc tam, ejot mājās, viņš juta trulu sāpi urbināmies sirdī un centās Fronas tēlu saskaņot ar mātes uzspiesto ideālu, pēc kura nevainība būtu tikai cits apzīmējums nezināšanai. Tomēr galu galā nākamajā dienā viņš to bija pārdomājis un izpratis līdz galam, tā atraisīdams vēl vienu mezglu mātes austajā aizspriedumu tīklā.

Viņam patika Fronas krāšņo, nepakļāvīgo matu cirtu liesmainais mirdzums saulstaros un zeltainais vizmojums uguns atblāzmā. Viņam patika Fronas kājas glītās kur­pītēs un pelēko getru apņemtie lieli, kas tagad diemžēl bija aizsegti skatienam, jo Dausonā sievietes valkāja ga­rus svārkus. Viņam patika tās spēcīgais, slaidais augums, patika iet tai līdzās, kad tā spēra plašu soli, piemēroda­mās viņējam, un baudījums viņam bija jau vērot vien, kā tā soļo pār istabu vai nāk pāri ielai. Dzīvīgums un prieks par dzīvi draiski virmoja viņas asinīs, tas jautās katrā samērīgi izcilnētajā muskulī un katrā ķermeņa izliekumā. Viņam patika tas viss. It īpaši viņu sajūsmināja apakš­delma apaļīgais velvējums, tik tvirts, spriegs un mokoši valdzinošs, ka pārāk drjz tas šķita paslēpjamies no ska­tiena zem vaļīgi kuplās piedurknes.

Normālam vīrietim ir stipra tieksme ārējo skaistumu saistīt ar garīgo, un tāda bija arī Vensam Korlisam. Ja viņam patika ārējais, tas nenozīmēja, ka viņš neprastu novērtēt iekšējo. Fronā viņam patika tie abi, un Frona viņam patika pati par sevi. Bet Korlisam — kaut gan viņš to neapzinājās — patikšana nozīmēja mīlestību.

IX NODAĻA

Venss Korliss visiem spēkiem centās pielāgoties dzīvei Ziemeļzemē un atklāja, ka daudzējādā ziņā tas viņam pa­veicas viegli. Lai arī viņa paša mēlei sveši palika tādi izteicieni kā «piķis un zēvele» vai «velns un elle», tomēr pie citu vīru spēcīgajiem vārdiem viņš pierada ātri vien, tie viņu netraucēja pat visdraiskākajās sarunās. Kārzijs, mazais teksasietis, kas kādu laiku pie viņa strādāja, caur­mērā katru otro teikumu mēdza iesākt vai pabeigt ar laipnu novēlējumu «Velns tevi rāvis!». Ar šo nemainīgo paņēmienu viņš izteica arī izbrīnu, nepatiku, izbailes un visus pārējos strauju emociju paveidus. Ar balss pacē­lumu, uzsvaru un intonāciju daudzveidots, šis lāsts izpil­dīja it visas ikdienas valodas funkcijas. Sākumā Korlisu tas nemitīgi kaitināja un šķebināja, bet pēc neilga laiciņa viņš ne tikvien pierada pie tā — viņam tas pat iepatikās un viņš sāka to gaidīt ar ziņkāri. Reiz, kad Kārzija vadītā pajūga stūres suns pārsteidzīgā ķīviņā ar kādu suni no Iludzona līča bija zaudējis ausi un jaunais nartu dzinējs, noliecies pār dzīvnieku, pamanīja šo zaudējumu, maiguma un līdzjūtības sajaukums, kādu izteica viņa «Velns tevi rāvis!», Korlisam bija īsta atklāsme. Viss, kas nāk no Nācaretes, nemaz nav tik slikts, viņš dziļdomīgi secināja un, gluži tāpat kā savā laikā Džeikobs Velzs, saskaņā ar to pārrevidēja savu dzīves filozofiju.

Sabiedriskajai dzīvei Dausonā bija divas atšķirīgas pu­ses. Augšgalā, kazarmās, kur mitinājās virsnieki, pie Vel- ziem un vēl dažos citos namos dāmas, kas ieņēma ievēro­jamu stāvokli, aicināja viesos un laipni uzņēma visus vī­riešus ar līdzīgu stāvokli. Tika rīkoti tējas vakari, pusdie­nas, dejas, saviesīgi sarīkojumi labdarīgiem mērķiem un citi tamlīdzīgi pasākumi, taču no tiem neviens vīriešus neapmierināja pilnīgi. Lejgalā, pilsētiņā, risinājās sabied­riskās dzīves otrā puse — pilnīgi atšķirīga, bet tādēļ ne mazāk iecienīta. Tā kā novads vēl bija par jaunu, lai tajā jau būtu nodibinājušies klubi, tad sabiedrības vīriešu daļa savu vīrietiskumu izpauda, pulcējoties krodziņos, — vie­nīgi anglikāņu mācītāji un misionāri bija izņēmums šāda veida vīrietības izpausmē. Veikalnieku sastapšanās tika norunātas krodziņos, tur risināja darījumus un slēdza līgumus, tur projektēja jaunus pasākumus un apsprieda rīcības plānus, pārrunāja pēdējos notikumus un noslēdza dažu labu jaunu draudzību. Te plecu pie pleca sēdēja vi­sas kārtas, zeltraktuvju karali un suņu dzinēji, veterāni un chechaquos te runājās kā līdzīgs ar līdzīgu. Droši vien tādēļ, ka kokzāģētavā un dzīvojamās mājās telpas bija nelielas, notika tā, ka krodziņi apgādājās arī ar kāršu galdiem un iekārtoja vaskotas dejas grīdas. Un šā­dos apstāk|os — jo nepieciešamība loka pieradumu — Korlisa pielāgošanās strauji sekmējās. Kārzijs, kas viņu ļoti cienīja, šajā sakarībā mēdza izteikties: «Vislabākais pie tā, ka viņam tas ellīgi patīk, velns viņu rāvis!»

Taču ikvienam, kas spiests pielāgoties, jāpārdzīvo arī nepatīkami periodi, un, kamēr Korlisa pārveidošanās vi­sumā norisa gludi, Fronai tik viegli neveicās. Viņai bija pašai savs morāles kodekss, pavisam citāds nekā pārējai sabiedrībai, un viņa uzskatīja, ka drīkstētu atļauties daudz ko tādu, par ko pat krodziņu apmeklētāji vīrieši sašutumā grozītu galvu. Šinī sakarībā viņai ar Korlisu izcēlās pirmā nepatīkamā ķilda.

Fronai patika ar suņiem skriet pa dzeldinošu salu, vai­giem kvēlojot, asinīm joņojot, uz priekšu saliektu ķermeni, kājām nemitīgi cilājoties skrējiena ritmā. Kādā novembra dienā, kad bija uzplūdis pirmais sala vilnis un termo­metrs vienaldzīgi rādīja sešdesmit piecus grādus zem nul­les, viņa izvilka nartas, aizjūdza savu suņu pajūgu un aizbrauca lejup pa upes taku. Tiklīdz pilsētiņa palika aiz­mugurē, viņa nolēca no nartām un sāka skriet. Tā pārmai­ņus skriešus un braukšus viņa izjoņoja cauri indiāņu cie­matam, apmeta astoņu jūdžu loku augšup un lejup pa Aļņādas strautu, pa ledu šķērsoja upi un pēc vairākām stundām lēkšiem uzbrauca Jukonas rietumu krastā iepretī pilsētiņai. Viņai bija prātā uziet iebrauktu malkas vedēju taku, kam te kaut kur vajadzēja šķērsot upi, un pa to atgriezties mājup, taču kādu jūdzi šaipus tās viņa iekūlās irdenā sniegā un pieturēja aizelsušos suņus soļos.

Iemīdama stigu, Frona gāja sava suņu pajūga priekš­galā, virzīdamās pa upes malas ledu tieši zem draudīga­jām klinšu pārkarēm. Vietumis vajadzēja pamest līkumu uz upes vidu, lai izvairītos no plaša akmeņu nogruvuma, citur, gluži otrādi, turēdamās gar pašu klintssienu un se­kodama malas ledus joslai, viņa gar krauju apgāja kādu šauru līcīti. Tā viņa soļoja, vezdama aiz sevis laikas, kad pēkšņi ieraudzīja sievieti, kas, sniegā sēdēdama, raudzījās pāri upei uz dūmu baldahīna segto Dausonu. Sieviete rau­dāja, un ar to pietika, lai Frona tūdaļ pārtrauktu savu ceļojumu. Par ledus lodīti sasalusi asara turējās sievietei pie vaiga, acis bija valgas un aizmiglotas, un tajās vīdēja bezcerīgas, neremdināmas sāpes.

— Ai! — Frona izsaucās, apturējusi suņus, un kāpa augšup pa piekrastes krauju. — Vai jums kas kaiš? Vai nevaru jums ko palīdzēt? — viņa taujāja, taču sieviete papurināja galvu. — Bet jūs nedrīkstat tā sēdēti Ir taču gandrīz septiņdesmit grādu zem nulles, un pēc maza brī­tiņa jūs jau būsiet sasalusi ragā. Vaigi jums jau ir ap­saldēti.

Pagrābusi cimdā sniegu, Frona enerģiski saberzēja sala skartās vietas un tad, galvu pieliekusi, noraudzījās, kā sievietes vaigos atgriežas silts sārtums.

—   Lūdzu, atvainojiet! — Sieviete tāda kā spītīga pie­cēlās kājās. — Ļoti pateicos jums, bet man, redzat, ir pavisam silti. — Viņa glaudīgi saņēma ciešāk ap sevi kažokādas jaku ar kapuci. — Es tikai uz mirklīti apsēdos.

Frona ievēroja, ka svešā ir ļoti skaista, un, pārlaidusi skatienu ar sievišķīgu uzmanību visam augumam, novēr­tēja dārgās zvērādas, apģērba piegriezumu un zīlīšu iz­šuvumu uz mokasīniem, kas vīdēja zem kažoka apmales. Tas viss radīja zināmu viedokli, bez tam arī seja bija gluži nepazīstama, un Frona sajuta instinktīvu tieksmi pakāp­ties atpakaļ.

—   Man nekas arī nekaiš,— sieviete turpināja. — Tāpat vien uznāca sērīgs noskaņojums, skatoties uz šo bezga­līgo, apnicīgo baltumu.

—   Jā, — Frona atbildēja savaldījusies, — varu to sa­prast. Šāda ainava var likties ļoti skumīga, tikai man gan tas tā nekad nešķiet. Es izjūtu tās skaudro burvību, bet skumjas tā manī nemodina.

—   Tas tāpēc, ka mūsu dzīves noris dažādās plāksnēs,— sieviete domīgi runāja tālāk. — Nav svarīgi, kāda ir ainava, nozīme ir tam, kādi esam mēs. Ja mūsu nebūtu, ainava taču paliktu tā pati, bet cilvēkam tā kļūtu neno­zīmīga. Svarīgi ir tas, ko mēs tajā ieguldām.

Ir mūsos pašos patiesība visa, no ārienes

Tā rasties nevarēs, vienalga, ko ar domājam.

Fronas acis iespulgojās, viņa turpināja citēt fragmentu:

Dziļš kodols ir ikvienā no mums slēpts,

Mīt tajā patiesība īsta, ap to…

Kā tur bija? Esmu piemirsusi.

Kā mūris biezs to rupja miesa apņem…

Svešiniece negaidīti aprāva skandējumu, un viņas balss ievibrējās sudrabainos smieklos ar tādu kā rūgtas nekau­nības pieskaņu, no kuras Frona iekšēji nodrebēja. Viņa pa­griezās, lai ietu atpakaļ pie suņiem, taču sieviete pastiepa roku ar tik pazīstamu kustību — tā Fronai atgādināja viņas pašas pierasto žestu, — ka Fronas sirds uzreiz ju­tās aizkustināta.

—   Palieciet vēl brīdi, — sieviete teica ar lūguma pie­skaņu balsī, — un parunājiet ar mani! Tik sen neesmu satikusi sievieti… — viņa apklusa, it kā meklēdama vār­dus, — kas prastu citēt «Paracelzu» K Jūs esat — es taču jūs pazīstu —, jūs esat Džeikoba Velza meita, ja nemal­dos — Frona Velza.

Frona to apliecināja, pamādama ar galvu, un paslepšus uzmanīgi aplūkoja svešinieci. Viņa labi apzinājās savu lielo ziņkāri, taču tā šķita pati par sevi saprotama, jo viņa neslēpdamās kāroja uzzināt cik vien iespējams vai­rāk. Šī būtne ir tik līdzīga viņai un tomēr pavisam citāda; tik senatnīga kā visvecākās tautas un tik jauna kā nupat piedzimis sārts zīdainītis, tik tāla kā vistālākās senatnes cilvēku kurtie ugunssārti un mūžīga kā pati cilvēce, — kur gan meklējama atšķirība starp viņu un šo sievieti? Viņas pieci jutekļi noliedz šādu atšķirību, visi dzīvās da­bas likumi to noliedz, bet vienīgi un tikai vienīgi cieši nospraustās sabiedrisko kastu robežas un sabiedriskā doma apgalvo, ka viņas ir dažādas. Tā Frona prātoja, kādu mirkli intensīvi pētīdama svešinieces seju, it kā cenzdamās to izdibināt. Viņai uzšalca kaut kas līdzīgs bi­jīgām šausmām, kādas uzvēdī cilvēkam, kas pacēlis plī­vuru un skata dievišķības noslēpumus. Fronai ienāca prātā vārdi: «Viņas kājas soļo uz elli; viņas miteklis ir ceļš uz kapu un ved uz nāves kambariem,» — bet tai pašā mirklī atmiņā fiksējās tik tuvi pazīstamais žests, ar kādu sieviete pastiepa roku mēmā lūgumā, un Frona novērsās, sākdama raudzīties vienmuļi bezgalīgajā, baltajā plašumā, un arī viņai diena pēkšņi pildījās ar skumjām.

Frona gluži neviļus nervozi nodrebuļojās, taču ierunā­jās pietiekami dabiskā tonī:

—   Sāksim nu iet, lai asinis atkal pariņķo! Kamēr ne­biju apstājusies, man ne prātā nenāca, ka ir tik auksts.—

1 «Paracelzs» — angļu dzejnieka Roberta Brauninga (1812—1889) poēma.

Viņa pagriezās pret suņiem. — Maš! Karali! Ei, Sendij! Maš! — Un atkal pievērsās sievietei. — Esmu gluži izvē- susi, un jūs jau, jādomā …

—   Man ir pavisam silti. Jūs pirms tam skrējāt, un iz- vilgušās drānas līp jums pie miesas, bet es kustējos vie­nīgi tik, cik nepieciešams siltumam, ne vairāk. Es redzēju, kā jūs pirmīt pie Hospitāļa nolēcāt no nartām un aizjoņo­jāt pa upi — Diāna sniegu laukos. Kā es jūs apskaudu! Jums tā bija lieliska izprieca.

—  Jā gan, — Frona atbildēja pavisam vienkārši, — esmu taču uzaugusi, dzīvodamās ar suņiem.

—   Tas atgādina senos grieķus.

Frona neatbildēja, un viņas soļoja klusēdamas. Fronai kāroties kārojās, tomēr viņa nekādi neuzdrīkstējās ļaut mēlei pilnu vaļu, lai no svešinieces rūgtās pieredzes izvi­linātu cilvēka visdziļāko pārdzīvojumu esenci, ko viņai vajadzēja iegūt pašai savas dvēseles un prāta apskaidro­šanas labā. Fronu pāršalca sāpīga žēluma vilnis, bet viņa samulsusi minstījās, neatskārzdama, ko teikt vai kā iz­paust savu noskaņojumu. Kad otrā sieviete ierunājās pati, Frona atviegloti uzelpoja.

—   Pastāstiet, — sieviete uzstājīgi teica pa pusei lū­dzoši, pa pusei pavēloši, — pastāstiet man kaut ko par sevi! Jūs šeit, Iekšzemes novados, esat ieradusies nesen. Kur jūs dzīvojāt pirms tam? Pastāstiet!

Nu ledus zināmā mērā bija iekustināts, un Frona sāka stāstīt par sevi, veiksmīgi tēlodama meitenīgu naivumu, it kā viņa nenojaustu, kas īsti ir šī sieviete, un neizprastu sarunu biedrenes vāji slēpto ilgošanos pēc tā, ko tai iegūt nav iespējams, bet kas Fronai sasniedzams bagātīgi.

—  Te nu ir taka, kuru jūs meklējāt. — Viņas bija ap­gājušas ap pēdējo radzi, un Fronas ceļa biedre norādīja uz priekšu, kur piekrastes klintis atkāpās, atsegdamas šauru, šķautnainu aizu, pa kuru mēdza braukāt pajūgi, kas pār upi veda malku pilsētai. — Tur tad es jūs pame­tīšu, — viņa pabeidza sakāmo.

—  Vai tad jūs atpakaļ uz Dausonu neiesiet? — Frona ievaicājās. — Jau metas vēls, un kavēties nebūtu ietei­cams.

—   Nē… es …

Pamanījusi svešinieces mokpilno vilcināšanos, Frona saprata, cik neapdomīgi izrunājusies. Bet pirmais solis bija sperts, un viņa zināja, ka nu vairs atkāpties nevar.

—   Iesim kopā atpakaļ, — viņa drosmīgi sacīja. Un, vaļ­sirdīgi atklādama savu visziņu par to, kas ir ceļa biedre, piebilda: — Man tas neko nenozīmē.

Tad nu reiz svešinieces aukstajā sejā iestrāvoja karsta sārtuma šalts, un viņa atkal pastiepa roku pret meiteni ar to pašu senseno kustību.

—   Nē jel, nē, lūdzu jūs, — sieviete stomījās. — Lūdzu, es… man vēl gribas paieties mazliet tālāk. Skatietiesl Tur kāds nāk!

Pa šo laiciņu abas bija sasniegušas malkas vedēju ceļu, un Fronas vaigi tvīka tikpat košās liesmās kā viņas pa­vadonei. Vieglas nartas, ko vilka rikšojoši suņi, izdrāzu­šās no aizas, strauji tuvojās. Pajūgam līdzās skrejošais vīrietis māja ar roku abām sievietēm.

—   Vens! — Frona izsaucās, kad cilvēks, iegrūzdams priekšējos suņus sniegā, apturēja pajūgu. — Ko jūs šeit darāt? Vai tad sindikāts nolēmis uzpirkt arī kurināmo?

—   Nē. Tik ļauni mums vēl neklājas. — Viņš sniedza meitenei roku, un viņa seja staroja smaidā aiz prieka par sastapšanos. — Kārzijs iet prom no manis — taisās mek­lēt laimi kaut kur tur — laikam pie paša Ziemeļpola, bet es aizbraucu pie Dela Bišopa aprunāties, vai viņš nevar man palīdzēt.

Korliss pagrieza galvu, lai ieinteresēts paskatītos uz Fronas ceļa biedri, un meitene ieraudzīja viņa sejā iz­dziestam smaidu un ievelkamies dusmu rievas. Frona pēk­šņi atskārta, ka nav viņas spēkos valdīt pār šo situāciju, un, kaut arī sirds dziļumos gruzdēja nikns protests pret tās nežēlību un netaisnību, meitenei atlika tikai klusējot noskatīties, kā strauji attīstās un nobriest šī mazā traģē­dija. Sieviete, sastapdama Korlisa skatienu, mazliet atrā­vās atpakaļ, it kā draudētu sitiens, un viņas skumjajā sejā pavīdēja lūgums pažēlot. Tomēr Korlisa ilgais skatiens palika auksts, un tad viņš lēnām uzgrieza tai muguru. Frona ievēroja, ka šai brīdī sievietes seja kļūst gurda un pelēka, bet tūdaļ arī atskanēja viņas aizsmakušie, nekau­nīgie smiekli ar skarbuma pieskaņu, un no viņas acīm glūnēja negants velns. Bija nepārprotami jaušams, ka šis negantais velns lauztin laužas pār sievietes lūpām. Taču tieši tai brīdī viņa nejauši pavērās Fronā, un tūdaļ viņas sejā izgaisa visas pārējās izteiksmes, atstādamas tikai bezgalīgu nogurumu. Viņa skumīgi uzsmaidīja meitenei, ne vārda nebilduši, apgriezās un aizgāja lejup pa taku.

Ari Frona, ne vārda nebilduši, uzlēca uz nartārn un aizdrāzās. Ceļš bija plats, un Korliss piebrauca savus su­ņus līdzās viņas pajūgam. Sirds dziļumos gruzdošais pro­tests uzliesmoja, un Fronai šķita, ka iemantojusi kaut ko no šīs sievietes pārdrošās nekaunības.

—  Jūs nezvērs!

Sie vārdi izsprāga no viņas lūpām asi un skaidri, pār­šķeldami klusumu kā pātagas cirtiens. Tie bija tik negai­dīti un tik mežonīgi nikni, ka Korliss apstulba. Viņš ne­aptvēra, ko darīt un ko teikt.

—   Ek jūs, gļēvuli! Gļēvuli!

—   Frona! Jel uzklausiet mani…

Taču viņa to aši pārtrauca:

—   Nē! Nemaz nerunājiet! Jums nav ar ko attaisnoties. Jus izturējāties riebīgi. Esmu vīlusies jūsos. Tas ir vien­kārši šausmīgi, šausmīgi!

—   Jā gan, šausmīgi — šausmīgi ir tas, ka viņa gāja jums līdzās, runājās ar jums un viņu kāds varēja ierau­dzīt kopā ar jums.

—   «Kamēr vien saule nenovērsīs savu vaigu no tevis, arī es nenovērsīšos», — Frona par atbildi attrauca citātu.

—   Bet ir taču pieklājības normas..

—   Pieklājības! — Viņa pavērsās pret Korlisu un ļāva vaļu niknumam. — Ja viņa ir nepieklājīga, vai tad jūs esat pieklājīgs? Vai jūs varat mest uz viņu pirmo ak­meni — jūs ar savu pašapmierināti svētulīgo izskatu?

—  Jūs nedrīkstat tā runāt ar mani! To es nepieļaušu!

Korliss saķēra viņas nartu stūri, un ar visām lie­lajām dusmām Fronu tomēr pāršalca sīks patikas drebu- lītis.

—   Ak, es nedrīkstu! Gļēvulis!

Viņš pastiepās, it kā gribēdams viņu satvert rokās, un meitene atvēzēja saritināto pātagu sitienam. Taču viņš izturēja godam: ne acis nepamirkšķinājis, ar nobālušu seju mierīgi gaidīja cirtienu. Tad Frona novirzīja sitienu sānis — un garā pātaga švīkstēdama atritinājās, nopliuk- šķēdama pār suņiem. Meitene paslējās uz ceļiem un, strauji vicinādama pātagu, nikni sakliedza uz dzīvnie­kiem. Viņas suņu iejūgs bija labāks, tālab viņas nartas strauji attālinājās no Korlisa. Frona vēlējās aizbēgt — ne tik daudz no viņa kā pati no sevis, tālab nemitīgi sku­bināja savas laikas arvien ašākam skrējienam. Pilnos auļos viņa uzdrāzās augšup pa stāvo krastu un kā vie­sulis izjoņoja cauri visai pilsētiņai "līdz savai mājai. Ne reizi mūžā viņa vēl nebija izjutusi ko līdzīgu, ne reizi viņu nebija pārmācis tik šausmīgs niknums. Pie tam viņa ne tikai kaunējās — viņa arī baidījās pati no sevis.

X NODAĻA

Nākamajā rītā Korlisu jau pavēlā stundā izcēla no gul­tas klauvējiens — bija atnācis Bešs, viens no Džeikoba Velza indiāņiem. Tas atnesa no Fronas mazu zīmīti ar īsu uzaicinājumu raktuvju inženierim apmeklēt viņu, tik­līdz rastos pirmā izdevība. Tas bija viss, kas rakstīts, bet viņš par to prātoja ilgi un dikti. Ko gan Frona grib tam teikt? Meitene viņam arvien bija neatminama mīkla — un jo sevišķi vēl vakardienas notikumu gaismā —, tā ka viņš nespēja pat ne iedomāties, ko minēt. Vai viņa grib izbeigt pazīšanos, pamatojot to ar izšķirīgiem un nepārprotamiem pierādījumiem? Vai arī, izmantojot savas sievietes priekš­rocības, vēl vairāk pazemot viņu? Vai vēsi aprēķinātiem, auksti apsvērtiem vārdiem izklāstīt savus ieskatus par viņu? Vai varbūt nožēlo un grib vērst par labu nepelnīto cietsirdību? Zīmītē nebija manāma ne vainas apziņa, ne dusmas — itin nekāda norādījuma, tikai formālos vārdos ietverts uzaicinājums.

Tā nu, izbeidzoties rīta puses pēdējai stundai, viņš stā­jās Fronas priekšā galīgā neizpratnē un juceklīgā gara­stāvoklī. Viņš nejutās ne cieņas pilns, ne pazemots, nolē­mis izturēties stingri neitrāli līdz tam brīdim, kamēr viņa atklās savu nostāju. Taču Frona nemeta nekādus līčločus un savā parastajā vaļsirdībā, ko Korliss jau bija sācis pat apbrīnot, tūdaļ ķērās vērsim pie ragiem, atklāti un tieši nākdama viņam pretī. Jau pirmais skatiens viņas sejā, pirmais pieskāriens viņas rokai, pirms vēl Frona bija tei­kusi kaut vārdiņu, apliecināja Korlisam, ka viss ir kār­tībā.

—   Priecājos, ka jūs tomēr esat atnācis, — viņa iesāka.

—   Nevarēju nekur atrast mieru, kamēr nebiju ar jums tikusies un pateikusi, cik ļoti nožēloju vakarējo un cik dziļi kaunos, ka es …

—   Nu jau, nu. Nav nemaz tik briesmīgi. — Viņi vēl ar­vien stāvēja kājās, un Korliss paspēra soli Fronai tuvāk.

—  Varu jums apliecināt, ka augstu vērtēju jūsu nostādni šinī jautājumā, un tomēr, ja arī no teorētiskā viedokļa jūsu izturēšanās pelna vispilnīgāko un augstāko atzinību, taču — runāsim atklāti — ir daudz kas tāds, kas… kas…

—   Jā?

—   Kas ir dziļi nožēlojams, ja raugās no sociālā vie­dokļa. Un nelaimīgā kārtā mēs nedrīkstam izslēgt šo sociālo viedokli no mūsu apsvērumiem. Bet, ciktāl runāju pats par saviem uzskatiem, jūs neesat darījusi neko tādu, par ko vajadzētu kaunēties un justies vainīgai.

—  Jūs esat ļoti laipns, — viņa sirsnīgi izsaucās. — Ti­kai tas nav tiesa, un jūs pats zināt, ka nav tiesa. Jūs labi zināt, ka rīkojāties, kā pienākas, bet es jūs aizskāru un apvainoju, jūs zināt, ka es uzvedos kā tirgus sieva un izturējos pretīgi…

—   Nē, nēl — Viņš pacēla roku, it kā gribēdams aiz­sargāt meiteni no sitieniem, ar kuriem viņa šaustīja pati sevi.

—  Jā gan, jā! Man ir pietiekami iemeslu kaunēties. Sev par attaisnojumu varu teikt tikai vienu: šī sieviete dziļi saviļņoja manas jūtas — tik dziļi, ka es biju tuvu asa­rām. Tieši tai brīdī parādījāties jūs — un pats jau jūs zināt, kā izturējāties, tālab mans žēlums pret viņu pavēr­sās dusmās pret jums, un… nu, pēdīgi es pati sevi iesvei- lēju tik nervozā garastāvoklī, kādu vēl savu mūžu neesmu jutusi. Man liekas, tā jau bija histērija. Lai nu kā — tā vairs nebiju es pati.

—   Mēs neviens neesam mēs paši.

—   Nu jūs neesat patiess. Es rīkojos aplam, bet jūs bijāt jūs pats — tiklab tobrīd, kā tagad. Bet apsēdīsimies taču! Mēs te stāvam tā, it kā jūs būtu gatavs skriet pro­jām, tiklīdz pamanīsiet pirmo jauna izvirduma pazīmi.

—  Tik briesmīga jūs nudien neesat! — Viņš iesmējās, izveicīgi sagrozīdams savu krēslu tā, lai gaisma kristu uz viņas seju.

—   Drīzāk jāsaka, ka jūs neesat tāds gļēvulis. Vakar es laikam gan biju briesmīga. Es… es taču gandrīz iesitu jums. Bet jūs turējāties drosmīgi, kad pātaga vēzējās pār jums. Jūs pat nemēģinājāt pacelt roku, lai aizsegtos.

—   Esmu novērojis, ka suņi, pār kuriem krīt jūsu pā­taga, tik un tā nāk laizīt jūsu roku un tiek noglaudīti.

—   Tātad? — viņa izaicinoši novaicāja.

—   Tātad viss atkarīgs no apstākļiem, — viņš attrauca tādā pašā tonī.

—   Un tomēr, par spīti visam, man ir piedots?

—   Tāpat kā es ceru, ka taps piedots man.

—   Tad varu priecāties, tikai jūs gan neesat darījis neko tādu, ko vajadzētu piedot. Jūs rīkojāties saskaņā ar saviem uzskatiem, bet es — saskaņā ar savējiem, tikai jā­atzīst, ka manējie ir plašāki. Ahā! Sapratu! — viņa izsau­cās, sajūsmā saplaukšķinādama rokas. — Es taču vakar neniknojos uz jums — un rupja, pat draudīga es arī ne­biju pret jums. Viss notika pilnīgi bezpersoniski. Itin vien­kārši — jūs aizstāvējāt sabiedrības sociālās pozīcijas, to tipu, pret kuru vērsās mans naids un niknums, un, bū­dams tās reprezentants, jūs arī dabūjāt izturēt manu uzbrukumu. Vai nu jūs saprotat?

—   Saprotu un atzīstu, ka gudri risināts; tikai atvairī­dama pārmetumus par to, ka būtu nodarījusi man pāri vakardien, jūs pakļaujat tiem sevi šodien. Jūs iztēlojat mani par visa aprobežotā, aizspriedumainā un nicināmā pārstāvi, un tas nu ir ļoti netaisni. Nupat, pirms dažām minūtēm, es teicu, ka jūsu uzskati šajā jautājumā no teo­rētiskā viedokļa ir nevainojami. Tomēr tas vairs tā nav, ja mēs problēmā iesaistām sabiedrību.

—   Jūs esat mani pārpratis, Vens. Uzklausiet! — Viņa pasniegusies satvēra Korlisa roku, un viņš nu ļoti labprāt bija gatavs uzklausīt. — Esmu arvien atbalstījusi uzskatu, ka tas, kas ir, ir pareizi. Šinī ziņā es pakļaujos vispār pieņemtā sabiedriskā sprieduma gudrībai. Diemžēl pakļau­jos, jo tāds nu reiz ir cilvēks. Tomēr pakļaujos vienīgi sa­biedrībā. Pati par sevi es šos jautājumus vērtēju citādi. Un, ja esmu kopā ar sev līdzīgi domājošiem, — kālab lai es to nedarītu? Vai jūs mani saprotat? Patlaban jūs jūta­ties vainīgs. Bet, mūsu starpā runājot, vakar tur uz upes jūs apstākļus tā vis nevērtējāt. Jūs izturējāties tikpat aiz­spriedumaini kā sabiedrība, kuru jūs reprezentējāt.

—   Tātad jūs sludināt divējādas patiesības? — viņš cirta pretī. — Vienu patiesību — izredzētajiem, otru — pūlim? Jūs gribat būt demokrāte teorijā un aristokrāte praksē? Tik tiešām — jūsu ieņemtā pozīcija nav nekas cits kā tīrais jezuītisms.

—   Nudien, vai tikai ar nākamo elpas vilcienu jūs ne­sāksiet apgalvot, ka visi cilvēki ir dzimuši brīvi un vien­līdzīgi, saņemdami mantojumā veselu kaudzi dabas dotu tiesību? Jūs taču taisāties pieņemt darbā Delu Bišopu; kādas vienlīdzīgas brīvdzimušā tiesības liktu viņam strā­dāt jūsu labā vai jums — pieļaut šādu strādāšanu?

—   Nu nē, — viņš iebilda. — Man gribētos gan šo to pārgrozīt vienlīdzības un tiesību jautājumos.

—   Tiklīdz sāksiet ko grozīt, jūs esat zaudējis! — Frona izsaucās. — Jūs taču varat tās grozīt vienīgi manas no­stājas virzienā — un tā nav ne tik jezuītiska, ne tik skarba, kā jūs definējāt. Taču neaizklīdīsim dialektisku disputu džungļos! Es vēlos ieraudzīt visu, ko vien iespē­jams redzēt, tālab pastāstiet man par šo sievieti.

—   Ne visai piemērots temats, — Korliss pretojās.

—   Bet es gribu zināt.

—   Šīs zināšanas jums nederēs.

Frona nepacietīgi piespēra kāju un cieši paraudzījās Korlisā.

—  Viņa ir skaista, ļoti skaista, — meitene uzvedinā­dama ieminējās. — Vai jums tā neliekas?

—  Velnišķīgs skaistums.

—   Un tomēr skaista, — viņa neatlaidās.

—  Jā jel, jā, ja jau jūs uz to pastāvat. Bet, cik skaista, tikpat arī ļauna, nežēlīga un nelabojama.

—   Taču tobrīd, kad es viņu uzgāju takas malā, viņas seja bija skumja un acīs asaras. Ar kādu īpašu sievietes instinktu esmu pārliecināta, ka saskatīju kādu viņas rak­stura iezīmi, pret ko jūs, vīrieši, esat akli. Tik pārvarīgi skaidri es to redzēju, ka, jums parādoties, mans prāts bija noslēgts pret visu citu, es izjutu vienīgi bezgalīgu žēlumu: Ak, cik nožēlojami! Cik briesmīgi nožēlojami! Viņa taču ir sieviete, tāpat kā es, un mēs abas neapšau­bāmi dažā ziņā esam ļoti līdzīgas. Jā, viņa pat citēja Brauningu…

—   Bet pagājušo nedēļu, — Venss aši pārtrauca, — viņa vienā piesēdienā novinnēja no Džeka Dorsija zelta smiltis trīsdesmit tūkstošu dolāru vērtībā. No Dorsija, kura iecir­knis jau aplikts ar divām hipotēkām! Nākamajā rītā viņu atrada guļam sniegā, un viņa revolverī viena patronas ligzda bija tukša.

Frona, neko neatbildējusi, piegāja pie sveces un tīšu­prāt iebāza pirkstu liesmā. Tad viņa to pacēla pret Kor­lisu, lai būtu redzama apsvilusi āda, un teica, piesārtusi aiz dusmām:

—       Es atbildu līdzībās. Uguns ir ļoti laba, bet es to iz­mantoju nepareizi un saņēmu sodu.

—       Jūs aizmirsāt, — Korliss iebilda, — ka uguns dar­bojas akli, pēc dabas likumiem. Taču Lūsila brīvi nosaka pār sevi. Ko viņa izvēlējās, to arī izdarīja.

—       Nē, jūs aizmirstat, ka tieši tāpat arī Dorsijs brīvi noteica savu rīcību. Taču jūs nupat teicāt — Lūsila. Vai tā viņu sauc? Es gribētu ko vairāk par viņu uzzināt.

Korliss saviebās.

—   Nevajag! Jūs mani sāpināt, tā runādama.

—   Bet sakiet, lūdzu, — kālab?

—   Tāpēc, ka … tāpēc, ka …

—   Nu, nu?

—       Tāpēc, ka es sievieti turu cieņā un godā. Frona, jūs vienmēr esat aizstāvējusi atklātību, un nu arī es būšu atklāts. Man ir sāpīgi tās augstās cieņas dēļ, kādu izjūtu pret jums, es nespēju paciest, ka jums pieskaras kaut kas aptraipīts. Kad es uz takas ieraudzīju jūs kopā ar šo sie­vieti, es… nē, jūs nemaz nevarat aptvert, ko es pārcietu.

—       Aptraipīts? — Fronas lūpas mazliet sakniebās, ko viņš nemaz neievēroja, un viņas acīs iegailējās tikko jau­šama uzvaras prieka dzirksts.

—       Jā gan, aptraipīts… samaitāts, — viņš uzsvērti at­kārtoja. — Ir lietas, kuras kārtīgai sievietei nemaz neva­jag saprast. Nevar taču aptaškīties dubļos un tomēr pa­likt tīrs.

—       Tas jau paplašina mūsu kaujas lauku, — viņa runāja, jautrā garā te sakļaudama, te atliekdama delnas. — Jūs teicāt, ka viņu sauc Lūsila; jūs ļāvāt noprast, ka esat ar viņu pazīstams; jūs man šo to par viņas dzīvi pastāstījāt, bet droši vien jums zināms vēl daudz kas, ko neuzdroši­nāties stāstīt; īsi sakot, ja jau nevar aptaškīties un tomēr palikt tīrs — kā tad sastāv ar jums?

—   Bet es taču esmu …

—       Vīrietis, nu protams. Jauki! Būdams vīrietis, jūs drīkstat saskarties ar samaitātību. Būdama sieviete, es to nedrīkstu. Aptraipītais aptraipa — vai ne tā? Bet ko tad jūs te, pie manis, meklējat? Ejiet projām!

Korliss smiedamies pacēla rokas.

—       Padodos! Jūsu formālajai loģikai es nespēju stāties pretī. Varu vienīgi atgriezties pie visaugstākās loģikas, kuru jūs neatzīstat.

—   Un tā būtu?

—   Spēks. Ko vīrietis no sievietes grib, to viņš arī iegūst.

—   Tad es sitīšu jūs ar jūsu pašu ieroci, — Frona aši attrauca. — Kā tad palika ar Lūsilu? Ko vīrietis ir gri­bējis, to viņš ir ieguvis. Tā jūs un visi vīrieši kopš laiku gala esat gribējuši un ieguvuši. Tā gribēja arī nabaga Dorsijs. Jūs nevarat atbildēt, nu, tad ļaujiet man šo to pie­bilst sakarā ar to visaugstāko loģiku, ko jūs saucat par spēku. Ar to jau esmu sadūrusies. Vakar es to konstatēju jūsos — tur nartās.

—  Manī?

—   Jā gan — kad jūs sniedzāties, lai satvertu mani. Jūs nespējāt apspiest šo pirmatnīgo tieksmi, tālab arī nemanī­jāt, ka tā jūs pārņēmusi savā varā. Bet jūsu sejas iz­teiksme, cik varu iztēloties, bija tieši tāda kā alu cilvē­kam, kas nolaupa sievieti. Vēl mirklis, un — esmu pār­liecināta — jūs būtu sagrābis mani ar varu.

—   Tādā gadījumā lūdzu piedošanu. Man ne sapņos nenāca prātā…

—   Te nu bija, jūs visu sabojājāt! Man… man jūs tāds tieši patikāt. Atceraties — vai tad es arī nebiju alu sie­viete tai brīdī, kad vicināju pātagu jums pār galvu?

Tomēr es, ser Divsejaini, vēl neesmu noslēgusi rēķinus ar jums, kaut gan jūs jau pametat kaujas lauku. — Fro­nas acis draiskulīgi uzdzirkstīja un vaigos ievilkās sīkas smieklu bedrītes. — Esmu nodomājusi noraut jums masku.

—   Esmu jūsu varā — kā māls podnieka rokās, — Kor­liss padevīgi atbildēja.

—   Tad jums jārauga šis tas atcerēties. Pirmīt, kad es no sākuma vēl biju ļoti pazemīga un lūdzu jums piedo­šanu, jūs atvieglinājāt manu stāvokli, sacīdams, ka manu rīcību varot nosodīt vienīgi uz tā pamata, ka to neatzīst sabiedriskie aizspriedumi. Vai atceraties?

Korliss palocīja galvu.

—   Pēc tam kad jūs manus uzskatus apzīmogojāt par jezuītismu, es novirzīju sarunu uz Lūsilu un teicu, ka gribu ieraudzīt visu, ko vien iespējams redzēt.

Viņš atkal palocīja galvu.

—   Un, kā jau biju cerējusi, es tiešām arī ieraudzīju. Jo jūs tūdaļ pat sākāt runāt par aptraipīšanu, samaitātību un notašķīšanos dubļos — un visu to attiecinājāt uz mani. Te nu ir, ser, jūsu divējādie uzskati. Jūs taču varat pa­likt tikai pie viena, un esmu pārliecināta, ka jūs turaties pie pēdējā. Jā, jā, man ir taisnība. Pie tā jūs turaties. Un, atzīstieties vien, jūs nebijāt patiess, apgalvodams, ka uzskatāt manu rīcību par nepareizu vienīgi no sabiedriskā viedokļa. Es mīlu patiesīgumu.

—  Jā, — viņš iesāka, — taisnība, es nebiju patiess. Bet es to neapzinājos, kamēr turpmākās analīzes ar jūsu pa­līdzību mani ievirzīja pareizās sliedēs. Sakiet, ko gribat, Frona, mans uzskats par sievieti ir un paliek tāds, ka viņa nedrīkst saskarties ar to, kas apgānīts.

—  Bet vai mēs nevaram būt kā dievi, zinādami labu un ļaunu?

—  Mēs taču neesam dievi! — Viņš skumji pakratīja galvu.

—   Tātad tikai vīrieši ir dievi?

—  Tā nu ir pārmodernu sieviešu valoda. — Viņš sa­rauca pieri. — Tiesību vienlīdzība, vēlēšanu tiesības un viss pārējais.

—  Ai! Nerunājiet tā! — viņa protestēja. — Jūs negribat mani saprast, jūs nemaz to nespējat. Es neesmu cīnītāja par sieviešu tiesībām, es aizstāvu nevis moderno sievieti, bet mūsdienīgo sievietīgumu. Tāpēc ka es esmu atklāta, tāpēc ka gribu būt dabiska, godīga un patiesa un tāpēc ka palieku pati sev uzticīga, jums labpatīk to visu pār­prast un nepamatoti kritizēt manu rīcību. Es vismaz mē­ģinu palikt uzticīga pati sev, un man liekas, ka tas izdo­das gluži labi, bet jūs manā patiesības mīlestībā nesa­skatāt jēgu. Varbūt tas tāpēc, ka neesat pieradis pie dabiskām, atklātām sievietēm, varbūt — kas visticamāk — tāpēc, ka tuvāk pazīstat vienīgi šos siltumnīcās audzētos ziediņus — glītas, nevarīgas, tuklas un labi paēdušas radībiņas, svētlaimīgi nevainīgas un noziedzīgi stulbas. Tās nav ne dabiskas, ne stipras, un šīs sievietes arī ne­var būt mātes dabiskiem un stipriem cilvēkiem.

Frona pēkšņi aprāva stāstījumu. Abi saklausīja kādu ienākam hallē, un mīkstos mokasīnos autas kājas sma­giem soļiem nāca tuvāk.

—  Mēs paliekam draugi, — Frona steigšus piemetināja. Un Korlisa skatiens viņai atbildēja.

—  Vai neiztraucēju? — Deivs Hārnijs smīnēja plati un nozīmīgi, iepriekš tūļīgi paraudzījies uz visām pusēm, pirms nāca klāt sarokoties.

—  Nepavisam, — Korliss atbildēja. — Mēs te garlai­kojām viens otru tikām, līdz sākām gluži vai ilgoties, lai taču kāds iegrieztos. Ja jūs nebūtu atnācis, mēs drīz vien būtu saķildojušies — vai ne, mis Velza?

—  Man šķiet, viņš situāciju neattēlo gluži pareizi, — Frona atsmaidīja. — Taisnību sakot, mēs jau bijām sā­kuši ķildoties.

—   Izskatāties ar maķenīt uzbudināti, — Hārnijs kritiski novērtēja, ar savu neļomeno augumu ieplezdamies pa vi­siem dīvāna spilveniem.

—   Ko dzird par badu? — Korliss ievaicājās. — Vai tiek organizēta kāda sabiedriska palīdzība?

—   Nekāda sabiedriska palīdzība nav vajadzīga. Mis Fronas papiņš bijis varen tālredzīgs. Man domāt, viņš visus sabiedējis un iztramdījis. Trīs tūkstoši pa ledu aiz- gajuši uz kalnieni, bet tūkstoša pusotra nokāpuši lejup pie pārtikas noliktavām, tā ka tirgus kļuvis krietni vien brīvāks. Kā jau Velzs bija paredzējis, ikviens te spekulēja uz cenu celšanos un grāba pārtiku, kur vien tika klāt. Tas parbiedēja šo smalkni, un nu visa tā varza aizdrāzās uz Sāļajiem Ūdeņiem, suņus ar visus paķēra līdzi. Starp citu! — Viņš cienīgi saslējās. — Par suņiem! Pavasarī, kad pārvadājumi atkal kļūs rosīgāki, tie nedzirdēti celsies cenā. Es jau esmu savācis simtu gabalu un paredzu, ka dabūšu par tiem simt dolāru skaidrā naudā no galviņas.

—   Vai jūs tā domājat?

—  Vai es domājot! Tā būs! Lai tas paliek mūsu triju starpā — es nakamnedēļ sūtīšu pāris puišu uz Lejas No­vadu, lai uzpērk kādas piecsimt Iabakas laikas, kur vien atrod. Vai es to domājot! Esmu pietiekami ilgi slamstījies pa šito zemīti, lai zinātu, kad vajag turēt banku.

Frona sāka pilnā kaklā smieties.

—   Bet cukuru jūs tomēr pazaudējāt, Deiv.

—  Ē, to es neņemu galvā, — viņš miermīlīgi atteica. — Starp citu, tas man ko atgādināja. Es, redz, esmu ticis pie avīzes, tā ir tikai četras nedēļas veca, — <rSeatile Post'Jntelligencer».

—   Nu, vai tad Savienotās Valstis ar Spāniju…'

—  Ne tik strauji, ne tik strauji! — Garais jenkijs sa­vēcināja rokas, pieprasīdams klusumu, un tā aprāva arī Fronas jautājumu, kas uz pēdām sekoja Korlisa vaicā­jumam.

' Domāts konflikts starp šīm valstīm, kas 1898. gadā saasinājās )īdii karam, kurā Spānijā cieta sakāvi.

—   Bet vai jūs to izlasījāt? — tie abi noprasīja.

—   Mhm, rindu pa rindiņai, pat sludinājumus.

—   Nu pastāstiet taču! — Frona atsāka. — Vai tad…

—       Palieciet nu klusu, mis Frona, lai es varu izlikt visu pa kārtai! Sitā avīze man izmaksāja piecdesmit dolāru — es to vīru notvēru, kad viņš pašlaik iegriezās līkumā augšpus Klondaiksitijas, un uz vietas to atpirku. Tas dul- buris būtu i simtu par avīzi dabūjis, ja būtu to paspējis aizvest līdz pilsētai…

—   Bet kas tad tajā rakstīts? Vai…

—        Kā jau teicu, šitā avīze man izmaksāja piecdesmit dolāru. Tas ir vienīgais eksemplārs, kas nokļuvis līdz še­jienei. Visi mirst vai nost aiz ziņkārības, visi grib dzirdēt jaunākās ziņas. Tā nu es, mis Frona, esmu ielūdzis kādu skaitu izraudzītu personu šovakar jūsu dzīvoklī, jo tā ir vienīgā piemērota vietiņa, un te viņi varēs lasīt avīzi vi­siem priekšā vai katrs pa kārtai, kā vien patiks un cik ilgi patiks… tas ir, ja vien jūs atļausiet viņiem izmantot šito vietiņu…

—       Nu, protams, es viņus labprāt uzņemšu. Jūs esat ļoti laipns, atļaudams…

Ar rokas vēcienu jenkijs atgaiņāja uzslavu.

—       Ta jau es biju ierēķinājis. Bet, kā jūs pieminējāt, tā nu ir sagadījies, ka esmu pazaudējis cukuru. Tālab ikvie­nam vīra galvam un mātes meitai, kas šovakar grib iemest aci tai laikrakstā, jābleķo piecas krūzītes cukura. Vai skaidrs? Piecas krūzītes, lielas, pilnas ar kaudzi, viena alga, baltais, brūnais vai graudu cukurs. Es viņus visus ierakstīšu parādnieku sarakstā un rītdien sūtīšu puiku pa mājām, lai iekasē cukuru.

Fronas seja vēstījuma sākumā pauda galīgu neizpratni, bet nu tajā atkal atgriezās smieklu vaibsti.

—       Tas tikai būs jautrs joks! Es piedalos, kaut arī iz­celtos skandāls. Vai šovakar, Deiv? Taču šovakar?

—       Protama lieta. Un jūs, zināt, dabūsiet brīvbiļeti, jo jūs tak dodat telpas.

—       Toties tētim jāsamaksā savas piecas krūzītes! Neat- laidieties no tām, Deiv!

Deivs labpatikā pamirkšķināja viņai ar aci.

—  Viņš samaksās kā mīļais, varu saderēt!

—       Bet es gādāšu, lai viņš arī ierodas, — Frona noso­lījās, — lai tek pakaļ Deiva Hārnija kaujas ratiem.

—   Drīzāk jau cukurratiem, — Deivs ierosināja. — Bet

rītvakar es avīzi aiznesīšu uz Opernamu. Vairs gan ne­būs gluži svaiga, toties ies pa lēto: viena krūzīte cukura būs īstā cena, man domāt. — Deivs stalti saslējās, sēdē­dams uz dīvāna, un lielīgi sita knipjus ar saviem milzum garajiem pirkstiem. — Kopš navigācij-a slēgta, es laiku neesmu velti šķiedis; un, kauč ar viņi nosēdētu vai visu nakti nomodā, tik un tā viņi rītā nebūs tik agri kājās, lai aizsteigtos priekšā Deivam Hārnijam — pat ne attiecībā uz cukuru.

XI NODAĻA

Telpas pretējā stūrī Venss Korliss bija atbalstījies ar elkoņiem pret klavierēm, dziļi aizrāvies sarunā ar pulk­vedi Treteveju. Straujais, enerģiskais, kalsnējais pulkve­dis, kaut arī viņam bija sirmi mati un jau pāri sešdesmi­tiem, izskatījās pēc trīsdesmitgadīga. Pieredzējušais rak­tuvju inženieris, kura sasniegumi bija izvirzījuši viņu visas profesijas priekšgalā, šeit tikpat lielā mērā pārstā­vēja Amerikas intereses kā Korliss — Britānijas. Viņu starpā bija nodibinājusies sirsnīga draudzība, pie tam arī veikala darījumos abi jau bija krietni palīdzējuši viens otram. Viņu kopdarbība bija augstu vērtējama: šie divi cilvēki taču turēja rokās un virzīja pēc sava prāta vareno kapitālu, ko abas nācijas bija ieguldījušas, lai palīdzētu attīstīties zemei pie Ziemeļpola.

Stāvgrūdām pieblīvētās telpas gaiss bija biezs no taba­kas dūmiem. Kādi simt vai vairāk vīri zvērādās un siltos, spilgtos vilnas apģērbos sēdēja rindā gar sienām un ska­tījās. Taču vispārīgā sarunu dūkoņa nemaz nesaskanēja ar šīs īpatnējās ainas gleznieciskumu un piešķīra tai vai­rāk tādu kā labsirdīgu biedriskas sanāksmes noskaņu. Par spīti apkārtnes eksotiskumam, telpa tomēr ļoti atgā­dināja lauku mājas dzīvojamo istabu, kurā saimes locekļi sapulcējušies pēc dienas darba. Petrolejas lampu un tauku sveču gaisma vārgi mirguļoja pietvanējušajā gaisā, bet lielās krāsnis rūkdamas dega sarkanās un baltās liesmās.

Telpas vidū kādi divdesmit dejotāju pāri ritmiski gro­zījās līganā valša tempā. Cietinātu kreklu un vizītsvārku te nebija. Vīriem galvas sedza tās pašas ikdienišķās vilkj adu un bebrādu kapuces ar jautri plīvojošām, garām, puš­ķainām ausīm, bet kājās tie valkāja ziemeļu novadiem pa­rastos briežādu mokasīnus un valzirgu ādu muklukus. Arī viena otra sieviete bija mokasīnos, taču lielākā tiesa dejoja smalkās zīda un atlasa balles kurpītēs. Zāles vienā galā platas, vaļējas durvis pavēra skatienam otru lielu telpu, kur drūzma ņudzēja pat vēl blīvāka. No šīs istabas mūzi­kas žūžām pa vidu jaucās aizbāžņu paukšķi un glāžu šķinda, bet kā pamattonis visam nemitīgi skanēja kauliņu graboņa un ruletes bumbiņu kliksti.

Mazās dibensienas durtiņas atvērās, un, sala mākuļa apņemta, ienāca kažokā un šallē ietinusies sieviete. Viņai līdzi siltumā iedrāzās aukstuma vilnis, tuvu pie grīdas izveidodams blāvu mākoni, kas paslēpa dejotāju kājas; tas raustījās un staipījās tikām, līdz karstums to pie­vārēja.

—  Jūs esat īsta sala karaliene, mana Lūsila, — pulk­vedis Tretevejs uzrunāja ienācēju.

Sieviete atmeta galvu, iesmējās un, atsvabinādamās no virsdrēbēm un ceļa mokasīniem, jautri sāka ar viņu tērzēt. Toties Korliss, kas stāvēja kādu jardu no viņas, ienācēju nelikās ne redzot. Turpat netālu jau grozījās savs pusdu­cis kavalieru, pacietīgi gaidīdami, kamēr viņa būs beigusi sarunu ar pulkvedi. Klavieres un vijole uzsāka kādas skotu dejas ievada taktis, un sieviete jau pagriezās uz iešanu, kad Korliss, pēkšņa impulsa traukts, piegāja tai klāt. Tas notika pavisam negaidīti, viņš pats par to ne iedomājies nebija.

—   Es ļoti atvainojos, — viņš teica.

Sieviete pavērsās pret viņu, un acis tai nikni uzdzirk­stīja.

—   Es to saku no sirds, — Korliss atkārtoja, sniegdams tai roku. — Es ļoti nožēloju. Es izturējos rupji un gļēvu­līgi. Vai varat man piedot?

Sieviete vilcinājās un ar pieredzes mācītu aizdomību nopētīja Korlisu, cenzdamās izprast viņa apslēptos nolū­kus. Tad viņas seja atmaiga un viņa saņēma sniegto roku. Silta dūmaka aizmigloja viņas acis.

—   Pateicos jums, — Lūsila sacīja.

Taču gaidītāji bija kļuvuši nepacietīgi, kāds glīts jau­neklis ar uzkrītošu dzeltenu Sibīrijas vilkādas kapuci galvā ierāva viņu savos skāvienos, un abi aizvirpuļoja dejā. Korliss atgriezās pie sarunu biedra, nezin kālab juz­dams dziļu gandarījumu un pats brīnīdamies par savu rīcību.

— Kauna lieta! — Pulkveža acis vēl arvien sekoja Lū- silai, un Venss saprata viņa domu. — Korlis, es esmu nodzīvojis savus sešdesmit gadus un labi tos nodzīvojis, bet, vai zināt, sieviete man tagad šķiet vēl mīklaināks no­slēpums nekā agrāk. Nu paraugieties jel, paraugieties uz tām visām! — Viņš ar plašu skatienu aptvēra visu ainavu savā priekšā. — Taurenīši, gaismas, dziesmu un smieklu drumstaliņas, tā viņas dejo un dejo pat vēl uz elles trepju pēdējā pakāpiena! Ne jau Lūsila vien, arī visas tās pārē­jās. Re, paskatieties uz Meju — piere viņai ir kā madon­nai, bet mēle kā ielasmeitai. Un Mirtla — goda vārds, tā taču Geinsboro' gleznotā senlaiku angju skaistule, nokā­pusi no audekla, lai iztrakotu gadsimtu stingumu Dauso- nas dejasgrīdās. Un Lora — āre, tur, vai tā nav dzimusi, lai būtu māte? Vai tad jūs tikpat kā neredzat uz viņas elkoņa bērnu, glaužamies mātei pie krūts? Šīs jau ir labākās no visas tās varzas — zināms, jaunos novados arvien sapulcējas izlase —, bet kaut kas te ir aplam, Kor­lis, kaut kas ir aplam. Dzīves kvēle man jau ir izdzisusi, mans skatiens tagad ir asāks un skaidrāks. Tā vien šķiet, ka vajadzētu celties kādam jaunam Kristum un sludināt jaunu pestīšanu — ekonomisku vai socioloģisku, mūsu dienās tas nu būtu vienalga, ka tikai kaut ko sludinātu. Pasaulei tas ir nepieciešami.

Ik pa brīdim telpu paretināja pēkšņi atplūdi, kas it īpaši bija samanāmi deju starplaikos, — tad dzīrotāji pa pla­tajām durvīm saplūda blakustelpā, kur paukšķēja aizbāžņi un tinkšķēja glāzes. Nākamajā bēgumā pārējiem sekoja ari pulkvedis Tretevejs ar Korlisu un nostājās pie bāra letes, kur jau rindojās kādi piecdesmit vīrieši un sievietes. Nejaušības pēc viņi atradās blakus Lūsilai un puisim ar dzeltenās vilkādas kapuci. Puisis nenoliedzami bija glīts, un viņa izskatīgumu vēl izcēla siltā sārtme vaigos un valgā mirga acīs. Viņš nebija galīgi piedzēries, jo ārēji vēl sevi gluži labi valdīja, bet atradās tajā gara pa­cilātībā, kādā cilvēku iesveļ vīnogu sula. Viņš runāja paceltā balsī un ļoti jautri, valoda bija raita un asprā­tīga — šis bija tieši tas nestabilais stāvoklis, kad gan tikumi, gan netikumi gatavi izpausties visnegaiditākajos pavērsienos.

Kāds blakusstāvētājs neviļus piegrūdās rokai, kurā pui-

1 Tomass Geinsboro (1727—1788) — slavens angļu portrelists.

sis turēja paceltu glāzi. Puisis nopurināja vīna šļakatas no piedurknes un pateica, ko domā par kaimiņu. Tie nebija nekādi laipnie vārdi, tie bija tīšām aprēķināti, lai kaiti­nātu un iesveltu niknumā. Un blakusstāvētājs iesvilās niknumā, jo viņa dūre nolaidās lejpus vilkādas kapuces malas tik spēcīgi, ka tās valkātājs atsprāga atpakaļ un atsitās pret Korlisu. Apvainotais strauji turpināja uzbru­kumu. Sieviete aizšmauca, atstādama brīvu cīņas lauku vīriešiem, no kuriem daži atbalstīja iejaukšanos kautiņā, citi atkal prasīja, lai atbrīvo vietu un jauj šiem abiem godīgi izkauties.

Vilkādas kapuces īpašnieks nepieņēma cīņu un nemaz negrasījās stāties pretī niknumam, ko pats bija uzkurinā­jis, bet, aizsedzis seju ar roku, lūkoja atkāpties. Pūlis auroja, lai šis paliekot vien un cīnoties. Puisis sadūšojās un saslējās, bet, tiklīdz pretinieks pienāca klāt, atkal sa­plaka un lavījās sānis.

—  Lieciet viņu mierā! Viņš to ir pelnījis, — pulkvedis uzsauca Vensam, kad tas grasījās iejaukties cīniņā. — Viņš jau kauties neies. Ja viņš to darītu, es gandrīz pat varētu viņam piedot.

—   Bet es nevaru noskatīties, kā viņu piedauzīs, — Venss protestēja. — Ja viņš turētos pretī, tas neizskatītos tik nežēlīgi.

Puisim jau asinis tecēja pa degunu, kā arī no nelielas brūcītes virs acs, un tad Korliss metās starpā. Viņš cen­tās abus kaušļus atbīdīt vienu no otra, bet pārāk sparīgi pagrūda agresīvo uzbrucēju, tas zaudēja līdzsvaru un novēlās gar zemi. Kroga kautiņā ikvienam cīnītājam ir savi draugi, un, pirms vēl Venss paspēja apģist, kas no­tiek, viņš jau sagrīļojās no belziena, ar ko viņu apveltīja kāds nogāztā drauģelis. Dels Bišops, līdz tam stāvējis skatītāju loka malā, nekavējoties gāzās virsū tam, kas bija uzbrucis viņa saimniekam, un nu gāja vaļā vispārējs kautiņš. Pūlis acumirklī sadalījās divās nometnēs un iesaistījās konfliktā.

Pulkvedis Tretevejs aizmirsa, ka dzīves kvēle jau izdzi­susi, un, vicinādams trijkāju ķebli, veicīgi metās cīnītāju pulkā. Pāris puišu no jātnieku policijas viņam brīvprātīgi piebiedrojās, un kopā ar vēl kādu pusduci līdzjutēju viņi visi sargāja vilkādas kapuces īpašnieku.

Kautiņš gan bija mežonīgs un kņada skaļa, taču tas palika tikai vietēja rakstura juceklis. Letes otrā galā bārmeņi turpināja izsniegt dzērienus, bet blakusistabā at­sāka spēlēt mūzika un sarosījās dejotāji. Spēlmaņi nepār­trauca savu spēli, tikai pie pašiem tuvākajiem galdiņiem viens otrs mazliet izrādīja interesi par notiekošo.

— Gāž pa purnu un sviež tik laukā! — smēja Dels Bi­šops, kādu brīdi cīnīdamies plecu pie pleca ar Korlisu.

Korliss pasmējās pretī, tad metās klinčā ar kādu mus­kuļotu uzbrucēju un kopā ar to, gulēdams tam virsū, no­gāzās starp kaušļu nemierīgajām kājām. Pretinieks viņu pierāva sev klāt, un Korliss juta tā zobus iecērtamies sev ausī. Gluži kā zibens uzliesmojumā viņš skatīja visu savu nākamību, redzēja sevi vienausainu staigājam pa dzīvi un tad, it kā tā paša zibens nolāktījuma iedvesmots, iegrūda abus īkšķus pretinieka acīs, spēcīgi spiezdams acu ābolus. Vīri klupa pār viņu un bradāja viņam pa virsu, bet tas viss šķita gauži nereāls un tāls. Korliss samanīja tikai to, ka pēc viņa īkšķu spiediena pretinieka zobu tvēriens ne­gribīgi atslābst. Viņš piespieda stiprāk (vēl mazliet stiprāk, un šis vīrs būtu zaudējis acis), zobi pavērās un palaida vaļā viņa ausi.

Pēc tam kad Korliss bija izķepurojies no drūzmas un, turēdamies pie letes, pietrausies kājās, viņš bija galīgi aizmirsis savu nepatiku pret kaušanos. Viņš bija atklājis, ka galu galā stipri vien līdzinās citiem vīriešiem, un šis viņa anatomiskās būtnes milzīgais trūkums bija kā plēs- tin noplēsis divdesmit gadus audzēto kultūras slāni. Spēle bez likmes ir ļoti sāja izprieca, un nu Korliss bija atskār­tis arī to, ka karstums, kāds ieplūst asinīs pēc darba higiēniskajā ģimnāzijā, ir pavisam kas cits nekā kvēle, kas ielīst dzīslās tādos brīžos, kad muskulis mērojas ar mus­kuli, augums triecas pret augumu, bet likme ir — dzīvība un veselība. Tikko viņš, pieķēries pie margām, bija ticis kājās, kad dažus soļus tālāk ieraudzīja vīru kažokādas parkā paceļam alus kausu, lai mestu ar to Tretevejam. Tad pirksti, kas šķita raduši vienīgi pie ķīmiskām mēģe­nēm un akvareļkrāsu otiņām, sažņaudzās cietā dūrē, kas iebelza kausa sviedējam tieši pa zoda galu. Cilvēks ļāva izkrist kausam un arī pats nokrita uz grīdas. Venss uz mirkli bija apstulbis, tad atskārta, ka, pats neapzināda­mies, nogāzis cilvēku — pirmo cilvēku mūžā! — un viņu pēkšņi caurstrāvoja sajūsmas šalka.

Pulkvedis Tretevejs ar skatienu viņam pateicās un tad uzsauca:

—  Ejiet ārā no drūzmas! Virzieties uz durvīm, Korlis! Virzieties uz durvīm!

Pirms bija iespējams atvērt divējās durvis, notika vēl viens sīvs cīniņš, taču pulkvedis, visu laiku cieši turēdams rokā trijkāju ķebli, vareniem vēzieniem izpaisīja pretinie­kus, un pēdīgi Opernams izspļāva savu kauslīgo iemīt­nieku ņurdzi uz ielas. Kad tas bija noticis, ķildīgums acumirklī norima, kā jau tas šādos kautiņos mēdz notikt, un pūlis izklīda uz visām pusēm. Abi policisti, savu sa­biedroto atbalstīti, griezās atpakaļ nodibināt kārtību, bet Korliss ar pulkvedi, kuriem sekoja Vilkādas Kapuce un Dels Bišops, aizsoļoja pa ielu augšup.

—  Lai līst sviedri un asinis! Sviedri un asinis! — pulk­vedis Tretevejs sajūsmā iekliedzās. — Lai nu kāds vēl runā par spara trūkumu! Es taču pašlaik esmu kļuvis par divdesmit gadiem jaunāks! Korlis, sniedziet man savu roku! Es jūs apsveicu, no sirds apsveicu! Saku godīgi — nebiju domājis, ka jums ir tāds ķēriens. Jūs man esat pārsteigums, ser, vistīrākais pārsteigums.

—  Es pats sev esmu pārsteigums, — Korliss attrauca. Nu bija iestājusies reakcija, viņš jutās slābs un vārgs.

—   Bet jūs arī esat pārsteigums. Kā jūs izrīkojāties ar ķebli…

—  Ja, vai ne, ko? Ceru, ka esmu strādājis dūšīgi! Vai redzat? Paskatieties nu! — Viņš pacēla gaisā pieminēto pašaizsardzības līdzekli, ko vēl arvien turēja cieši sa­žņaugtajā rokā, un skaļā balsī pievienojās pārējo smiek­liem. . .

—   Kam man jāpateicas, džentlmeņi?

Viņi bija apstājušies uz ielas stūra, un cilvēks, ko viņi paglābuši, sniedza viņiem roku.

—   Mans vārds ir Sentvinsents, — viņš turpināja,

—  un …

—  Kāds jūsu vārds? — Dels Bišops negaidītā interesē ievaicājās.

—   Sentvinsents, Gregorijs Sentvinsents …

Bišopa dūre pēkšņi pašāvās uz priekšu, un Gregorijs Sentvinsents smagi novēlās sniegā. Pulkvedis instinktīvi atvēzējās ar ķebli, bet tad Korliss metās palīgā savaldīt sīko zeltraci.

—  Vai jūs traks esat palicis, cilvēk's? — Venss nopra­sīja.

—      Sesks! Vajadzēja iegāzt vēl pamatigak! — skanēja atbilde. Pēc tam Dels Bišops turpināja: — Ek, ir jau kār­tībā! Laidiet vien mani vajā! Vairāk jau nesitīšu. Laidiet mani vaļā, es iešu mājās. Arlabvakar!

Kad viņi bija palīdzējuši Sentvinsentam tikt uz kājām, Venss būtu varējis vai apzvērēt, ka dzirdējis pulkvedi no- krikšķināmies. Vēlāk tas arī pats atzinās, paskaidrodams: «Tas bija tik jocīgi un tik negaidīti.» Šobrīd pulkvedis centās savu nogrēkošanos izpirkt, apņemdamies pavadīt Sentvinsentu mājās.

—   Bet kāpēc jūs viņam sitāt? — Korliss vai ceturto reizi veltīgi taujāja, kad abi bija atgriezušies savā būdā.

—   Zemiskais rāpulis, neģēlis, sesks! — sīkais zeltracis, zobus griezdams, atņurdēja zem segas. — Kālabad jūs mani saturējāt? Divtik viņam vajadzēja iegāzt!

XII NODALA

—   Mister Hārnij, priecājos jūs satikt. Deivs — tā taču bija? — Deivs Hārnijs? — Deivs Hārnijs pameta ar galvu, un Gregorijs Sentvinsents pagriezās pret Fronu. — Re­dzat nu, mis Velza, pasaule nemaz nav tik liela. Mēs ar misteru Hārniju neesam nekādi svešinieki.

Eldorado karalis tikām pētīja Gregorija seju, līdz viņam atausa kāda neskaidra atmiņa.

—   Pagaidiet! — viņš izsaucās, kad Sentvinsents gra­sījās runāt tālāk. — Tūlīt es būšu dabūjis jūs rokā. To­reiz jūs bijāt tāds melnīgsnējs. Paga, paga — astoņdes­mit sestais gads, astoņdesmit septītā gada rudens, astoņ­desmit astotā gada vasara … jā, jā, tas bija tolaik. Astoņdesmit astotā gada vasarā es laidos ar plostu pa Stjūartas upi, un uz plosta man bija vesela krava gabalos sacirstu aļņu, tāpēc es cītos ātrāk notikt Lejas Novadā, kamēr tie vēl nav sasmakuši. Jā, un jūs braucāt lejup pa Jukonu laivā. Un es toreiz apgalvoju, ka ir ceturtdiena, bet mans pārinieks zvērēja, ka piektdiena, taču jūs izšķīrāt mūsu ķīviņu — esot svētdiena, tā, man domāt, bija. Jā, svētdiena. Nu kaut kas traks! Priekš deviņiem gadiem! Pēc tam mēs mainījām aļņa cepešus pret miltiem, cepamo pulveri un… un… un cukuru! Dieva goda vārds! Prie­cājos jūs redzēt!

Viņš sniedza roku, un abi vēlreiz apmainījās rokas spiedieniem.

—   Ienāciet kādreiz paciemoties, — Deivs uzsauca, jau iedams projām. — Man ir glīta maza būdele tepat pakalnā un otra — Eldorado. Aizbīdņa siksniņa arvien ka­rājas ārpusē. Atnāciet, kad iekrīt, un ciemojieties, cik ilgi vien kārojas! Lūgtu piedošanu, ka tik aši metos prom, bet man vēl jāaizkāpj līdz Opernamam un jāsavāc maksa — āre, cukurs. Mis Frona jums pastāstīs sīkāk.

—  Jūs esat apbrīnojams cilvēks, mister Sentvinsent! — Frona, īsumā apstāstījusi par Hārnija cukura nedienām, atgriezās pie iepriekšējā temata. — Pirms deviņiem ga­diem šis apvidus droši vien bija gaužām mežonīgs; un ja tikai padomā, ka jūs pa to esat ceļojuši jau tais laikos! Pastāstiet man par to!

Gregorijs Sentvinsents paraustīja plecus.

—   Tur maz, ko stāstīt. Sis ceļojums bija viena vienīga nejēdzīga neveiksme, tajā bija bezgala daudz nepatikšanu un nekā tāda, ar ko varētu lepoties.

—   Tomēr pastāstiet! Man ārkārtīgi patīk šādi piedzī­vojumi. Tie man šķiet patiesāki un dzīvei tuvāki nekā parastie ikdienas notikumi. Neveiksme, kā jūs sakāt, taču nozīmē, ka tika mēģināts kaut ko sasniegt. Ko īsti jūs centāties sasniegt?

Viņš ar gandarījumu ievēroja, ka Fronas vārdos skan vaļsirdīga interese.

—   Nu labi, ja jūs tā gribat, varu dažos vārdos pastās­tīt, kas tur vispār stāstāms. Es biju ieņēmis galvā traku ideju — atrast jaunu ceļu apkārt pasaulei, un tā es, gan zinātnes, gan žurnālistikas interešu skubināts, — galveno­kārt jau žurnālistikas, — biju nolēmis izbraukt cauri Aļaskai, pa ledu šķērsot Beringa jūras šaurumu un tad pa Ziemeļsibīriju ceļot līdz pat Eiropai. Tā bija grandioza iecere, jo lielākā daļa šo novadu taču nebija vēl izpētīti; tomēr man neveicās. Es laimīgi pārbraucu pār jūras šau­rumu, bet nokļuvu nepatikšanās Austrumsibīrijā — un viss tikai Tamerlana [2] dēļ, kā esmu pasācis teikt sev par attaisnojumu.

—   Nu gluži kā Odisejs! — Misis Šovila, kas bija pie­nākusi klāt, sasita rokas. — Mūsdienu Odisejs! Čik ro­mantiski!

—   Tomēr ne Otello, — Frona attrauca. — Viņam pārāk kūtra mēle. Viņš pārtrauc stāstījumu pašā interesantākajā vietā, mīklaini atsaukdamies uz kādu seno gadsimtu va­roni. Jūs negodīgi izmantojat mūsu ziņkārību, mister Sentvinsent, jo mēs taču nevarēsim rast mieru, kamēr jūs nebūsiet paskaidrojis, kā tad Tamerlans priekšlaicīgi pārtrauca jūsu ceļojumu.

Viņš pasmējās un turpināja, ar piespiešanos pārvarē­dams nepatiku runāt par saviem ceļojumiem.

—   Kad Tamerlans ar uguni un zobenu kā viesuļvētra brāzās pār Austrumāzijas novadiem, tur tika sagrautas valstis, iznīcinātas pilsētas un ciltis izkaisītas kā zvaig­žņu putekļi. Tik tiešām — milzīga tauta bija izklīdināta pa visu zemi. Bēgdami no iekarotāju nežēlībām, šie emi­granti ieklaiņoja tālu jo tālu Sibīrijā, citi nogriezās uz ziemeļiem, citi uz austrumiem, līdz pēdīgi polārā baseina malu apjoza izmētātu mongoļu cilšu loks… vai es jūs negarlaikoju?

—   Nē, nē! — misis Sovila izsaucās. — Tas ir tik aiz­raujoši! Jums ir tāds dzīvs stāstīšanas paņēmiens! Tas man atgādina šo … šo …

—   Laikam jau Makoleju— Sentvinsents labsirdīgi pasmējās. — Jūs taču zināt, ka esmu žurnālists, un Mako- lejs ir spēcīgi ietekmējis manu stilu. Bet es apsolos sevi iegrožot. Tomēr atgriezīsimies pie runātā. Ja tur nebijis šo mongoļu cilšu, mans ceļojums nebūtu aizkavējies. Es nebūtu bijis spiests apprecēt iezemiešu princesi un kļūt par ekspertu starpklanu karagājienos un ziemeļbriežu zag­šanā, es vienā mierā un ērtībās būtu ceļojis uz Sankt- pēterburgu.

—   Ak, šie varoņi! Vai tas nav satraucoši, Frona? Bet kas tā par ziemeļbriežu zagšanu, un kādas tur iezemiešu princeses?

Zeltraktuvju komisāra sieva viņam starojoši uzsmaidīja, un, pametis skatienu uz Fronu, vai tai nav iebildumu, Sentvinsents turpināja:

—   Piekrastes iedzīvotāji bija no eskimosu cilts, tie bija jautras dabas, laimīgi un miermīlīgi ļautiņi. Viņi sevi dē­vēja par ukilioniem, tas ir, par jūras cilvēkiem. Es no viņiem nopirku suņus un pārtiku, un viņi ar mani apgā­jās brīnišķīgi. Taču viņi bija pakļauti čoučueniem jeb briežu cilvēkiem, kas dzīvoja zemes vidienē. Coučueni bija mežonīga un nevaldāma cilts, neganti, kā jau nepiejau­cēti mongoļi, un vēl divreiz ļaunāki par tiem. Tiklīdz es biju pametis piekrasti, viņi man uzbruka, atņēma visas mantas un padarīja par vergu.

—   Bet vai tad krievu tur nebija? — misis Šovila tau­jāja.

—   Krievu? Coučuenu vidū? — Viņš uzjautrināts iesmē­jās. — Ģeogrāfiski jau viņi mitinās Baltā cara pārvaldī­tajos apgabalos, bet politiski gan ne. Diezin vai tie vispār jel dzirdējuši par caru. Nepiemirstiet, ka Ziemeļaustrumu Sibīrijas iekšējie novadi slēpjas polārajā pustumsā, tā ir terra incogniia, tur nokļuvuši tikai nedaudzi baltie cilvēki, bet atgriezies no turienes nav neviens.

—   Bet jūs taču …

—   Es nejaušības pēc esmu izņēmums. Pats nezinu, kā­lab viņi mani pasaudzēja. Tas vienkārši tā sagadījās. No sākuma apiešanās bija neģēlīga — mani sita kā sievietes, tā bērni, apģērbam pasvieda kukaiņu apsēstas, noplušķē- jušās zvērādas, bet baroja ar atkritumiem. Viņi bija ne­iedomājami nežēlīgi. Kā es vispār paliku pie dzīvības, tas sniedzas pāri manai saprašanai; atceros tikai, ka sākumā bieži vien domāju par pašnāvību. Toreiz daudz netrūka, ka es būtu pielicis roku savai dzīvībai, paglābos vienīgi tāpēc, ka ļoti strauji notrulinājos līdz dzīvnieciskam stul­bumam, tā ka neizjutu vairs ne sāpes, ne pazemojumus. Pusnosalis, pa pusei badā aizmiris, pakļauts vārdos nepa­stāstāmām ciešanām un mocībām, neskaitāmas reizes dau­zīts līdz nesamaņai — es biju pilnīgi pārvērties bezjūtīgā lopiņā.

Kad tā paraugos atpakaļ, daudz kas no pārdzīvotā šķiet tīrais murgs. Atmiņā ir palikuši robi, ko nekādi nespēju aizpildīt. Neskaidri atceros, ka mani siksnās piesēja aiz nartām un tā vazāja no vienas apmetnes uz otru, no vie­nas cilts pie otras. Jādomā, mani vadāja apkārt izrādīša­nai, tāpat kā mēs to darām ar lauvām, ziloņiem un me­žoņiem. Cik tālu es tā izceļojos šurp un turp pa šo drūmo zemes stūri, nespēju pat iedomāties, tur varēja būt vairāki tūkstoši jūdžu. Zinu vienīgi to, ka tobrīd, kad pēdīgi nācu pie jēgas un atkal kļuvu par cilvēku, atrados vairāk nekā tūkstoš jūdžu uz rietumiem no tās vietas, kur tiku sa­gūstīts.

Tas notika pavasarī, kad es pēkšņi atvēru acis un man šķita, it kā es atgrieztos no nez kādas senaizmirstas pagātnes. Man ap vidu bija apsieta ziemeļbrieža ādas siksna, bet tās gals piestiprināts pie nartu pakaļējās da­ļas. Abām rokām es saķēru šo siksnu, gluži kā leijerkast­nieka mērkaķītis, jo viss viduklis man bija jēls un siksna ieberzusi miesā dziļas brūces.

Es sagudroju ķerties pie viltības un izlikos ļoti pieglai- mīgs un pakalpīgs. Tovakar es dancoju un dziedāju, un darīju, ko vien pratu, lai viņus uzjautrinātu, nolēmis par katru cenu izvairīties no pārestībām, kas manu apziņu bija iegrūdušas tādā tumsībā. Briežu cilvēku ciltis mēdza tirgoties ar jūras cilvēkiem, bet jūras cilvēki savukārt — ar baltajiem, it īpaši ar vaļu medniekiem. Tālab es pēc laiciņa nejauši uzgāju kāršu kavu, kas piederēja kādai sievietei, un man izdevās sacelt izbrīnu čoučuenos ar da­žiem vienkāršiem kāršu trikiem. Tāpat, ievērodams attie­cīgās noslēpumainās izdarības, es satriecu viņu prātus ar kādiem burvju mākslinieku fokusiem, cik jau nu pats no tiem jēdzu. Rezultātā es tūdaļ cēlos cieņā viņu acīs, mani sāka labāk barot un labāk ģērbt.

īsi sakot, es pamazām vien izvērtos par nozīmīgu per­sonu. Sākumā pie manis pēc padoma nāca veči un sievas, bet vēlāk jau ieradās pat virsaiši. Manas niecīgās, toties efektīgi lietā liktās zināšanas ārstniecībā un ķirurģijā iz­darīja man lielu pakalpojumu, un es kļuvu tiem nepiecie­šams. No verga es biju uzstrādājies par padomnieku, sē­dēju starp augstmaņiem un, tiklīdz biju ielauzījies viņu paražās, kļuvu par neapstrīdamu autoritāti gan kara, gan sadzīves jautājumos. Viņu maiņas līdzeklis, tā sakot, va­lūtas vienība, bija ziemeļbrieži, un mēs gandrīz visu laiku bijām aizņemti sirojumos uz kaimiņu ģinšu briežu bariem vai arī aizstāvējām savus ganāmpulkus pret kaimiņu iebrukumiem. Es uzlaboju viņu cīņas metodes, iemācīju viņiem labākus stratēģijas un taktikas paņēmienus un ieviesu viņu kaujas operācijās jauninājumus, kuriem ne­viena kaimiņu cilts nespēja turēties pretī.

Taču, kaut arī ieguvis varu, brīvībai nebiju ticis ne soli tuvāk. Smieklīgi, bet patiesi — biju pārcenties un kļuvis tiem pārlieku vajadzīgs. Viņi mani lutināja visizmeklētā­kajā laipnībā, taču arī greizsirdīgi apsargāja. Bez jebkā­diem kavēkļiem es drīkstēju nākt un iet, un visus izrīkot, bet, kad tirdzniecības karavānas devās uz piekrasti, tām pievienoties man neļāva. Tas bija vienīgais ierobežojums manai kustības brīvībai.

Stāvoklis sabiedrības virsotnēs arvien mēdz būt nesta­bils, un, kad es sagudroju mainīt viņu politisko iekārtu, es atkal iekūlos klizmā. Raudzīju apvienot kādas divdes­mit vai vairāk kaimiņos dzīvojošās ciltis, lai pēdīgi iz­beigtos konkurences ķīviņi, bet viņi ņēma un iecēla mani par šīs federācijas prezidentu. Taču vecais Pijūns, vare­nākais no apvienībā iekļautajiem virsaišiem, savā ziņā īsts karalis, atteicās gan no pretenzijām uz vadošo posteni, bet nepavisam nevēlējās atsacīties no pagodinājumiem, kas ar to saistīti. Lai viņu samierinātu, man neatlika ne­kas cits kā precēt viņa meitu Ilsvungu. Jā, to viņš pats pieprasīja. Es gan piedāvājos atkāpties no posteņa, bet par to viņš ne dzirdēt negribēja. Un…

—   Un? — misis Sovila aizgrābta čukstēja.

—   Un es apprecēju Ilsvungu, kuras vārds čoučuenu valodā nozīmē «Savvaļas briedis». Nabaga Ilsvunga! Viņa bija gluži kā Svinbērna1 apdziedātā Britānijas Izolde, bet es biju Tristāns. Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņa Irkutskas misijā lika pasjansu un stūrgalvīgi atteicās iet van nā.

—   Kungs apžēlojies! Pulkstenis jau desmit! — misis Sovila pēkšņi izsaucās, pēdīgi pamanījusi istabas otra malā stāvošā vīra skatienus. — Man ārkārtīgi žēl, mister Sentvinsent, ka nevaru noklausīties līdz galam — kā jūs izglābāties un visu citu. Bet jums noteikti jāatnāk pie manis viesos! Es mirstu vai nost, kā man gribas visu to dzirdēt.

—   Bet es jūs noturēju par mīkstpēdiņu, par checha- quo, — Frona maigi ierunājās, kad Sentvinsents, sasējis cepures ausis un saslējis apkakli, gatavojās uz prom-

iešanu.

—  Neciešu pozēšanu, — viņš atbildēja, pieskaņodamies meitenes maigajam tonim. — Tā ož pēc liekulības un katrā ziņā ir nepatiesa. Taču ieslīdēt pozēšanā ir ļoti viegli. Rau, tie paši pirmatnācēji — «veterāni», kā viņi sevi lepni apzīmē. Tikai tāpēc vien, ka dažus gadus pavadījuši zie­meļu novados, viņi tīšuprāt palaižas rupjībā, apaug ar

bārdu un paši jūsmo par to. Viņi varbūt pat nenojauš, tomēr tā ir poza. Jo vairāk viņi kultivē visādas acīs krī­tošas ārišķības, jo vairāk apmāna paši sevi, jo tāda dzīve ir meli.

—   Diezin vai jums ir pilnīga taisnība, — Frona iebilda, aizstāvēdama savus cienītos varoņus. — Visumā es šinī jautājumā esmu ar jums vienis prātis, man arī nepatīk pozēšana, taču lielākā daļa pirmatnācēju būtu tādi paši īpatņi jebkurā zemē un visos apstākļos. Šīs ārišķīgās īpat­nības ir viņu raksturā, tas ir viņu izteiksmes veids. Un esmu pārliecināta, ka tieši šīs īpašības tad arī urda viņus doties uz neizpētītiem novadiem. Parastais cilvēks, pro­tams, sēž mājās.

—   Pilnīgi pievienojos jūsu domām, mis Velza, — Sent­vinsents labprāt piekrita. — Es to nebiju domājis tik vis­pārināti. Gribēju nopelt tikai tos nedaudzos, kuri tiešām ir pozētāji. Visā visumā viņi, kā jūs sakāt, ir godīgi, at­klāti un dabiski.

—   Tad mums nav par ko ķīvēties. Bet vēl kas, pirms aizejat, mister Sentvinsent, — vai jūs nevēlētos atnākt pie mums arī rītvakar? Mēs te gatavojam tādu uzvedumu Ziemas svētkiem. Zinu, ka jūs mums varētu ļoti daudz pa­līdzēt, un man šķiet, ka arī jums te būtu gluži interesanti. Pasākumā iesaistīti visi jaunākie ļaudis — ierēdņi, polici­jas virsnieki, raktuvju inženieri, džentlmeņi klejotāji un tā tālāk, nemaz jau nerunājot par daiļajām dāmām. Jums šie cilvēki noteikti patiks.

—  Esmu drošs, ka 'patiks, — viņš atbildēja, saņemdams Fronas roku. A Tātad rītdien, jūs sakāt?

—   Rīt vakarā. Arlabvakar!

Brašs jauneklis, viņa prātoja pie sevis, nākdama atpa­kaļ no durvīm, un lielisks savas rases pārstāvis.

XIII NODAĻA

Gregorijs Sentvinsents drīz vien kļuva svarīga persona Dausonas sabiedriskajā dzīvē. Būdams Apvienotās Preses Asociācijas pārstāvis, viņš bija atvedis līdzi visplašākās pilnvaras, ar kādām vien ietekmīgi varasvīri spēj apgā­dāt, un bez tam sabiedrībā viņam lielisku uzņemšanu sa­gādāja dažādās ieteikuma vēstules. Kaut kā nemanāfrii bija nodibinājies uzskats, ka viņš ir liels ceļotājs, izpētījis plašus apgabalus un, klaiņodams pa pasauli, pieredzējis

gan labas, gan ļaunas dienas. Turklāt viņš par to runāja tik vienkārši un kautrīgi, ka neviens — pat ne vīrieši — neskauda viņa panākumus. Nejauši viņam šeit gadījās sa­stapt daudzus senus paziņas. Ar Džeikobu Velzu viņš bija ticies Svētā Miķeļa misijā tūkstoš astoņsimt astoņdesmit astotā gada rudenī, tieši pirms tam, kad uzsāka braucienu pa ledu pāri Beringa šaurumam. Kādu mēnesi vēlāk tēvs Barnums (ieradies no Lejas upes, lai pārņemtu hospitāļa vadību) bija redzējis viņu turpinām ceļojumu pārsimt jūdžu uz ziemeļiem no Svētā Miķeļa. Kapteinis Aleksan- ders, kas dienēja policijā, bija iepazinies ar viņu Anglijas vēstniecībā Pekinā. Un vēl kāds no pirmienācējiem — Betlzs — bija sastapies ar Sentvinsentu pirms deviņiem gadiem Jukonas Fortā.

Tālab Dausona, kas nejaušus iebraucējus arvien mēdza sagaidīt aizdomīgi, Sentvinsentu saņēma atplestām rokām. It īpaši viņu apjūsmoja sievietes. Viņš prata ierosināt un organizēt dažādas izpriecas un laika kavēkļus, tālab itin drīz nevienā sarīkojumā vairs nevarēja iztikt bez Sentvin- senta. Viņš ne vien piedalījās teātra uzvedumā, bet drīz vien gluži nemanāmi, it kā citādi nemaz nevarētu būt, uzņēmās tā vadīšanu. Frona, kā viņas draugi sūdzējās, bija «ķerta uz Ibsenu», un tālab arī tika iestudēts «Leļļu nams», bet Frona izraudzīta Noras lomas tēlošanai. Tā kā Korliss bija šīs idejas ierosinātājs, tad viņš arī skaitījās atbildīgais un bija saņēmis Torvalda lomu, taču viņa in­terese par pasākumu šķita atslābusi, vismaz viņš bija izlūdzies, lai viņu atbrīvo no tā, aizbildinādamies ar darba slodzi. Tā nu Sentvinsents bez kādām domstarpībām pār­ņēma Torvalda lomu. Uz vienu mēģinājumu Korliss bija atnācis. Varbūt tāpēc, ka viņš bija noguris pēc četrdesmit jūdžu brauciena ar suņiem, varbūt tāpēc, ka Torvaldam lugas gaitā vairākkārt jāapskauj Nora un pat rotaļīgi jā­glāsta viņas auss, — lai nu šā vai tā, bet mēģinājumos Korliss pēc tam vairs nepiedalījās.

Tiesa, aizņemts jau Korliss bija un, ja vien neatradās kādā izbraukumā, visu laiku pavadīja ieslēdzies kabinetā kopā ar Džeikobu Velzu un pulkvedi Treteveju. Par viņu apspriežamo darījumu svarīgumu varēja secināt jau no tā vien, ka tikai Džeikoba Velza vienpersoniskie ieguldījumi zelta raktuvēs bija sakāpuši līdz vairākiem miljoniem. Korliss pirmām kārtām bija tikai izpildītājs un lietvedis, bet, atklājis, cik ļoti viņa tīri teorētiskajām zināšanām trūkst pieredzes praksē, viņš nolēma atgūt aizkavēto un strādāja kā negudrs. Pats viņš nevarēja vien nobrīnīties, cik nepārdomāti rīkojušies cilvēki, kas uzticējuši viņam tik atbildīgu posteni tikai labu protekciju dēļ, un savas domas izteica arī pulkvedim Tretevejam. Taču pulkvedis, gan labi saskatīdams Korlisa trūkumus, bija iemīlējis jauno darbinieku viņa objektivitātes dēļ, sajūsminādamies par viņa centību un uzņēmību, ar kādu viņš nekavējoties mē­dza ķerties, tā teikt, vērsim pie ragiem.

Dels Bišops, kas visur centās tikai pēc sava labuma, bija iestājies darbā pie Korlisa tieši tāpēc, ka šeit viņam pavērās iespējas rūpēties par savu labumu. Praktiski viņš bija pilnīgi brīvs, bet izdevība gādāt par savu labklājību ievērojami palielinājusies. Viņš tika apgādāts ar vislabā­kajiem ceļa piederumiem un lielisku suņu pajūgu, un viņa galvenais uzdevums bija izbraukāt visas iespējamās strautu gultnes, turot vaļā acis un ausis. Būdams un uz laiku laikiem palikdams sīkais zeltracis, viņš arī tagad nemitīgi meklējās pēc sīkajām iegulām paša vajadzībām, taču šī nodarbība itin nemaz nekavēja viņu pildīt saim­nieka uzdotos pienākumus. Dienām paejot, viņa atmiņā uzkrājas bagātīgi novērojumi par dažādu zeltu saturošu smilšu depozītu raksturu un reljefa īpatnībām, lai vasarā, kad zemes virskārta būs atkususi un pa strautiem plūdīs ūdeņi, varētu sekot kādai iegulu dzīslai pa strauta gultni līdz pat tā iztekai kalnu nogāzē.

Korliss bija labs darba devējs un maksāja neskopoda­mies, taču uzskatīja, ka viņam ir tiesības likt citiem strā­dāt tāpat, kā strādāja pats. Tie, kas bija pie viņa nodar­bināti, vai nu norūdījās vīrišķībā un tad ilgi palika viņa dienestā, vai arī drīz vien aizgāja un pēc tam stāstīja par viņa bardzību. Džeikobs Velzs atzinīgi novērtēja šo Kor­lisa rakstura īpašību un nemitējās visiem slavēt jauno raktuvju inženieri. Frona, to dzirdēdama, bija ļoti apmie­rināta, jo viņai patika viss, kas patika tēvam; jo vairāk viņa bija apmierināta tāpēc, ka slavēts tika Korliss. To­mēr Korliss savā aizņemtībā veltīja viņai daudz mazāk laika nekā agrāk, toties Sentvinsents kavējās viņas sa­biedrībā arvien biežāk un ilgāk. Fronai bija pa prātam viņa veselīgais optimisms, pie tam viņš pilnīgi atbilda viņas vīrieša ideālam. Sākotnējās šaubas, vai tikai viņa stāstītais ir patiesība, bija izgaisušas. Viss acīm redzami apstiprinājās. Cilvēki, kas pirmāk bija apšaubījuši viņa brīnišķīgo dēku ticamību, padevās, kad bija dzirdējuši viņu runājam. Tie, kas kaut cik pazina tos pasaules nostū­rus, kurus Sentvinsents pieminēja, bija spiesti atzīt, ka viņš labi pārzina to, par ko runā. Jaunais Solijs, Banoka jaunāko ziņu sindikāta pārstāvis, un Holmss no Jaukā Laika līča vēl atcerējās, kādu sensāciju bija izraisījusi Sentvinsenta atgriešanās pasaulē tūkstoš astoņsimt deviņ­desmit pirmajā gadā. Un Sids Vinslovs, žurnālists no Klusā okeāna piekrastes, bija iepazinies ar viņu Ceļotāju klubā drīz pēc Sentvinsenta nokāpšanas no Savienoto Valstu muitas kuģa, ar ko viņš bija atbraucis no zieme­ļiem. Bez tam Frona ievēroja, ka piedzīvotais viņu palie­kami ietekmējis — tas izpaudās visos viņa uzskatos par dzīvi. Sentvinsentam piemita dziļa vienkāršība un dedzīgs savas rases lepnums, pilnīgi tāds pats kā Fronai. Korlisa prombūtnes laikā viņi abi daudz laika pavadīja kopā, bieži devās izbraukumos ar suņiem un pamatīgi iepazina viens otru.

Tas viss Korlisam bija ļoti netīkami, it īpaši, ja tajos īsajos starplaikos, ko viņš spēja veltīt Fronai, viņus ar­vien iztraucēja korespondents. Protams, Korliss pret Sent­vinsentu simpātijas nejuta, un arī citi vīri, kas redzējuši notikumus Opernamā vai tikai dzirdējuši par tiem, bija pret viņu ļoti atturīgi. Tretevejs neapdomīgi pāris reižu bija diezgan nicinoši izrunājies par Sentvinsentu, taču tā apbrīnotāji tik kaismīgi aizstaveja savu mīluli, ka pulk­vedis smēlās mācību turpmāk turēt mēli aiz zobiem. Reiz Korliss, noklausīdamies pārspīlētajā slavas dziesmā, kas brāzās no misis Sovilas lūpām, atļāvās greznību — neti­cīgi pasmaidīt, taču sārtuma vilnis, kas strauji iesitās Fronas sejā, un meitenes sarauktās uzacis laikus brīdināja viņu.

Kādu citu reizi dusmu brīdī Korliss pavisam aplamā kārtā pieminēja Opernama kautiņu. Viņš tā satraucās, ka jau grasījās izrunāties par tāvakara notikumiem tādā veidā, kas nedarītu godu ne Sentvinsentam, ne viņam pa­šam, ja vien Frona gluži neviļus nebūtu piespiedusi viņu apklust, pirms viņš vēl paspēja bilst kādu vārdu.

— Jā, — meitene teica. — Misters Sentvinsents man par to jau stāstīja. Viņš, liekas, tovakar sastapa jūs pirmo reizi. Jūs esot ļoti biedriski cīnījušies viņa pusē — jūs ar pulkvedi Treteveju. Viņš savu apbrīnu izteica bez aplin­kiem un, taisnību sakot, pat ar sajūsmu.

Korliss nicinoši atmeta ar roku.

—   Nē, nē! No viņa teiktā var secināt, ka jūs esat iztu­rējies lieliski. Man bija ļoti patīkami to dzirdēt. Tai vajag būt varenai sajūtai — reizi pa reizei palaist vaļīgāk gro­žus zvēram, kas mīt cilvēkā, — un veselīgi arī. Tas šķiet vareni it īpaši mums, kas esam attālinājušies no dabis­kuma un savā pārbriedā atmiekšķējušies līdz slimīgumam. Nokratīt visu samāksloto un pēc sirds patikas iztrakoties! Lai tad mūsu iekšējais mentors, rāmi un bezkaislīgi vēro­dams, saka: «Tas ir mans otrais «es»! Kaut arī šobrīd esmu bezspēcīgs, tomēr esmu tas spēks, kas, slēpdamies aiz visa, vada un virza cilvēku. Šis mans otrais «es», mans senatnīgākais, stiprākais un vecākais «es» akli trako kā zvērs, tomēr es, turēdamies malā, vērtēju labo un ļauno, varu ļaut šim zvēram trakot un likt viņam rim­ties.» Ak, cik labi ir būt vīrietim!

Korliss nevilšus uzjautrināts pasmaidīja, un Frona tū­daļ metās aizstāvēties.

—   Pastāstiet, Vens, — ko jūs tobrīd jutāt? Vai es to neattēloju pareizi? Vai jums nebija šādu izjūtu? Vai jūs garā it kā nestāvējāt nomaļus, vērojot, kā plosās jūsos slēptais zvērs?

Viņš atcerējās acumirklīgo mulsu pēc tam, kad viņa ■dūre bija notriekusi cilvēku, un pamāja ar galvu.

—   Un vai jūtat lepnumu? — Frona nepielūdzami tau­jāja. — Vai varbūt kaunu?

—   Mazliet… abus divus, taču vairāk pirmo nekā otro, — viņš atzinās. — Tobrīd, šķiet, manī viss gavilēja trakā sajūsmā, bet pēc tam sametās kauns, un es pusi nakts grozījos gultā bez miega.

—   Un galu galā?

—   Liekas gan, ka lepnumu. Es tur nekā nevarēju līdzēt, nespēju to apvaldīt. Otrā rītā pamodos tādā jutoņā, itin kā es būtu iecelts bruņinieku kārtā. Kaut kur zem­apziņā es šausmīgi lepojos un ik pa brīdim domās pie­ķēru sevi, ka staigāju, krūtis izgāzis. Tad no jauna uzmā­cās kauns — un man vajadzēja pašam sevi pārliecināt, lai atgūtu pašapziņu. Un vispēdīgi tomēr atkal lepnums. Cīņa taču bija godīga un atklāta. Pats es to meklējis ne­tiku. Mani ierāva šajā cīniņā, un mani nolūki pie tam bija vislabākie. Es neko nenožēloju un, ja rastos vajadzība, atkārtotu to vēlreiz.

—   Un pareizi iri — Fronas acis dzirkstīja vien. — Bet kā izturējās misters Sentvinsents?

—   Viņš?… O, viņš, man šķiet, tā nekas, gluži teicami. Es biju pārāk aizņemts, vērojot savu otro «es», man ne­bija laika skatīties apkārt.

—   Bet viņš gan jūs redzēja.

—   Var jau būt. Atzīstos, ka biju neuzmanīgs. Jādomā, es būtu rīkojies citādi, ja zinājis, ka tas jūs var interesēt, tā ka, lūdzu, piedodiet man, — tas viss aiz manas nemā­kulības. Patiesībā es taču biju īsts iesācējs un spēju gādāt tikai pats par sevi, nevis skatīties uz kaimiņiem.

Korliss aizgāja, ļoti apmierināts, ka nav izrunājies lieki, un ar cieņu novērtēdams Sentvinsenta izmanību — tik atjautīgi aizsteigties priekšā visiem kritiskiem komentā­riem un pašam pastāstīt šo atgadījumu sev raksturīgajā vienkāršībā un atturībā.

Divi vīrieši un viena sieviete! Visspēcīgāko faktoru trij- vienība, kas arvien izraisījusi dzijas cilvēcisko jūtu tra­ģēdijas. Tā tas ir bijis visā cilvēces vēsturē — kopš tiem laikiem, kad pirmais cilvēku sencis nokāpa no savas mīt­nes koka zaros un sāka staigāt uz divām kājām, un tā tas bija arī Dausonā. Protams, nepieciešami vēl arī citi — sīkāki faktori, un to vidū viens no nozīmīgākajiem bija Dels Bišops, kas pēc savas paražas uzņēmīgi iejaucās notikumos un pasteidzināja to norisi. Tas notika nakts apmetnē pa ceļam uz Millera strautu, kur Korlisam vaja­dzēja savākt lielāku skaitu pieteikumu uz zema zelta sa­tura smilšu iecirkņiem, kuri atmaksātos vienīgi tad, ja pie to izstrādes ķertos plašā mērogā.

—   Palaimējies tik man kauč ko uziet, tad es te vis nekvernētu, tas nu ir droši! — sīkais zeltracis nīgri ņur­dēja pār kafijkatliņu, turēdams tajā iemērktu ledus gaba­liņu, lai kafija ātrāk nosēstos. — Lai tad velns par sten­deri paliek!

—   Laistos lapās? — Korliss atjautāja, ar speķādiņu ieziezdams cepamo pannu un ieliedams tajā mīklu.

—   Lapās gan, velns un elle! Visa mantība kabatā, de­guns pret sauli — un aiziet plašajā dieva pasaulē, ne smakas te no manis vairs nemanītu. Nu sakiet pats — vait' pašlaik ar neietu pie sirds sulīgs fileja gabals ar zaļiem lociņiem, ceptiem kartupeļiem un citādām piedevām gar malu? Dievs sodi, šitādu mantiņu es vispirmām kār­tām' nokrautu sev priekšā. Un tad — aidā! — kādu nedēļu izlustēties — vai nu Sietlā, vai Frisko, man viens pīpis, bet pēc tam…

—   Naudiņa latatā, un jāmeklē darbs.

—   Ne uz to pusi! — Bišops ieaurojās. — Pirms iešu uz lustēm, man maisiņš būs piebāzts, ka vai plīst, nu, un tad es laidīšos uz Kalifornijas dienvidiem. Es jau tur lejā sendienis esu noskatījis vienu glaunu augļu fermu — to pārdod par četrdesmit taukšķiem. Tad nu ir galā ar strādāšanu uz parāda zelta smilšu iecirknī un tamlīdzīgi. Kur tas laiks, kad es jau visu esu smalki izplānojis: no­līgšu strādniekus, kas kops ranču, pārvaldnieku, kas vadīs darbu, bet es tik būšu īpašnieks un dzīvošu no procentiem. Stallī allažiņ pa rokai pārītis mustangu; krauj tik seglus un saiņus mugurā un joz projām, ja uznāk kāre parakā­ties pēc zelta. Tajā apkaimē ir milzums sīkiegulu — tur, kur uz austrumpusi aizstiepjas tuksnesis.

—   Vai tad dzīvojamās mājas tai rančā nebūs?

—   Kāt' ne! Gar sāniem tai augs puķuzirnīši, bet aiz­mugurē būs sakņu dārzs — turkupupas un spināti, un redīsi, gurķi un sparģeļi, kāļi, burkāni, kāposti un viss kas cits. Bet mājā būs sievišķis, kas turēs mani ciet aiz stēr­belēm, kad man uznāks skrienamais trakums pēc zelta iegulām. Paklausieties, jūs tak visu zināt par zelta raktu­vēm. Vait' jūs nekad neesat okšķerējis pēc sīkiegulām? Nē? Nu, tad sargieties ar to darīt! Šitais trakums sagrābj ļaunāk nekā viskijs, derības uz zirgiem vai kārtis. Ja ar pēc tam gadās sievišķi, tie vairs jūs nenoturēs. Tiklīdz manāt, ka sākat ilgoties pēc sīkiegulām, tūdaļ uz vietas precieties! Tik tas vien var jūs vēl paglābt — un var ga­dīties, ka neglābj i tas. Man to būtu vajadzējis izdarīt jau sen. Varbūt tad no manis kauč kas būtu iznācis. Jeruza­leme, tu augstā pilsēta! Cik daudz labu darba vietu neesu pametis, cik visādu labumu aizlaidis gar degunu tikai šito pašu sīkiegulu pēc! Paklau, Korlis, jūs taisāties precē­ties, — jā, jā, un pareizi ar ir. Es jums teikšu skaidri un gaiši. Ņemiet brīdinu no manis un vairs ne mirkli nepa­lieciet vecpuišos, dieva goda vārds!

Korliss iesmējās.

—   Jā, nudien, es runāju nopietni! Es esu vecāks par jums un zinu, ko saku. Dausonā zied viena puķīte, kas jums būtu noplūcama, — to es no sirds vēlētos. Jūs tak abi esat kā radīti viens priekš otra.

Korliss jau sen bija pāri tam laikposmam, kad Bišopa iejaukšanos būtu uzskatījis par nekaunīgu uzbāzību. Viņš bija mācījies saprast, ka sniega taka, kas cilvēkiem liek segties ar vienu segu un dzīvot kā brāļiem, nolīdzina vi­sas kārtu atšķirības. Tālab viņš pasvieda pankūku uz otriem sāniem un cieta klusu.

—   Kālab jūs negrābjat viņu ciet? — Dels neatlaidās. — Vait' viņa jums nepatīk? Patīk gan, es zinu, citādiņ jau jūs pēc tam, kad esat bijis pie viņas, nenāktu atpakaļ uz mūsu būdu, tikpat kā gaisā palidinādamies. Grābiet ciet, kamēr vēl var! Man reiz bija tāda Emija, nu meiča kā kompete, un mēs sapratāmies no pirmā acu uzmetiena. Bet man bija uznācis trakums, es okšķerēju pēc iegulām un tik pēc iegulām un vilku garumā. Bet pa tam ap viņu sāka laizīties tāds melnūksnējs kanādietis, malkas cirtējs, un es nospriedu, sak, nu reiz ir jārunā, bet vēl aizdrāzos izostīt vienu iegulu, nu tikai vienu pašu vēl, bet, kad at­griezos, tad Emija jau bija misis Nezinturkāda.

Tā ka lieciet šo te aiz auss! Te tak grozās tas spalvas­kāta grauzējs, tas sesks, ko es ieklapēju uz ielas, kad bijām iznākuši no Opernama. Šis tik stūrē taisni vien un smērē biezu kārtu, bet jūs — gluži tāpat kā es — joņojat apkārt pa pasauli un par laulības dzīvi neceļat ne ausu. Lieciet aiz auss manus vārdus, Korlis! Kādā jaukā sala dienā jūs iešļūksiet nometnē un atradīsiet šos abus pie ģimenes pavarda. Goda vārds! Un tad jums ar dzīvē neatliks ne­kas cits kā iet meklēt zeltu sīkiegulās.

Attēlotā aina bija tik nelādzīga, ka Korliss pagriezās un nikni uzbrēca, lai turot muti.

—   Kurš ta'? Es, vai? — Dels atvaicāja tik apbēdināts, ka Korlisam bija jāsmejas.

—  Un ko tad jūs būtu darījis manā vietā? — viņš jau­tāja.

—    Es, vai? Tūlīt izlikšu jums kā uz delnas. Tiklīdz aizbrauksim atpakaļ, jūs tūlītās aizejiet pie viņas pacie­moties. Norunājiet ar viņu satikšanos — un pierakstiet datumus uz papīriņa, ka nepiemirstas! Aizrunājiet sev visu viņas brīvo laiku, lai tam otram zellim tur vairs vie­tas nav. Zemoties viņas priekšā nevajag — viņa nav no tās sugas —, bet pārāk ar neceliet degunu mākoņos! Tā pa vidām — vai saprotat? Un, kad redzat, ka viņa ir labā -omā un uzsmaida jums, kā jau viņa prot smaidīt, tad droši uz priekšu un lūdziet viņas roku! Protama lieta, kads tur būs iznākums, to es paredzēt neņemos. Tas jums pašam jāizdibina. Tikai nevelciet garumāl Labāk precēties agrāk nekā neprecēties nemaz. Un, ja tas spalvaskāta grauzējs tur bāžas starpā, dodiet ar dūri pa ribām — bet tā dūšīgi! Ar to šim pilnīgi pietiks. Vēl labāk — pave- diet sāņus un aprunājieties! Sak, lai ar jums labāk ne­iesāk, jūs šito iecirkni bijāt nospraudis jau tad, kad šim vēl bija slapjš aiz ausīm, un lai nebāž degunu, kur nav lūgts, citādiņ jūs šim norausiet galvu.

Bišops piecēlās, izstaipījās un gāja ārā pabarot suņus.

— Tikai neaizmirstiet noraut šim galvu! — viņš uz­sauca pār plecu. — Un, ja jums tas šķebina dūšu, tad pasauciet tik mani! Es jau šim ilgi gaidīt nelikšu.

XIV NODAĻA

—   O, sāļie ūdeņi, mis Velza, bargie sāļūdeņi ar milzī­giem viļņiem un smagie kuģi, kas brauc gan rāmā jūrā, gan bangotā, — tie man ir pazīstami. Bet saldūdeņi un mazās kanoe laiviņas — šīs olu čaumalas, šie ziepju bur­buļi: dziļāks elpas ievilciens, nopūta vai lieks sirds puksts — un puf! — tās jau ir apgāzušās. Nē, tās es ne­pazīstu. — Barons Kurbertēns pasmaidīja, it kā justu pats sev līdzi, un turpināja: — Taču tas ir tik brīnišķīgi, tik aizraujoši! Esmu tās novērojis ar skaudīgu sirdi. Kādreiz es arī gribētu to iemācīties.

—   Tas nemaz nav tik grūti, — Sentvinsents iestarpi­nāja. — Vai ne, mis Velza? Kā prātam, tā ķermenim jābūt stingriem un atsperīgiem…

—  Tikpat kā virves dejotājiem?

—   Ai, jūs esat nelabojams, — Frona iesmējās. — Esmu pārliecināta, ka jūs par kanoe vadīšanu zināt ne mazāk kā mēs.

—   Bet vai jūs to protat? Jūs — sieviete? — Franču ba­rons bija kosmopolīts, taču amerikāņu sieviešu neatkarī- gums un izveiksme visās izdarībās viņu vēl arvien pār­steidza. — Kā jūs to iemācījāties?

—   Kad biju vēl pavisam maza meitene un dzīvoju pie Daijas indiāņu vidū. Bet nākamajā pavasarī, tiklīdz ledus būs izgājis, mēs ar misteru Sentvinsentu sniegsim jums pirmo mācību stundu. Tā ka redzēsiet pats, civilizētā pa­saulē jūs atgriezīsieties ar jaunu sasniegumu. Un jums šī izprieca noteikti patiks.

—   Šādas burvīgas skolotājas vadībāl — barons galanti nomurmināja. — Bet kā jūs domājat, mister Sentvinsent, vai man šai sporta veidā varētu būt tādi panākumi, ka es spētu to iemīlēt? Vai jums pašam tas patīk? Jūs taču vienmēr turaties aizmugurē, esat tik skops vārdos un no­slēpumains, itin kā varētu gan, tikai negribētu dalīties ar mums dziļajās gudrībās no savas neizmērojamās piere­dzes. — Barons aši pavērsās pret Fronu. — Mēs abi esam seni paziņas; vai es jums par to nestāstīju? Tālab arī varu atļauties, kā jūs, amerikāņi, sakāt, dzīt vellu ar viņu. Vai tā nav, mister Sentvinsent?

Gregorijs pamāja ar galvu, bet Frona ieteicās:

—   Esmu pārliecināta, ka jūs esat iepazinušies kaut kur pašā pasaules malā.

—   Jokohamā, — Sentvinsents īsi attrauca, — pirms vienpadsmit gadiem, ķiršu ziedu laikā. Tomēr barons Kur- bertēns nodara man netaisnību, kas mani sāpina, jo nelai­mīgā kārtā viņa sacītais nav tiesa. Baidos, ka es, ja reiz sāku runāt, tad arī runāju pārāk daudz tieši par sevi.

—   Jūs esat kritis par upuri saviem draugiem, — Frona samierinādama sacīja. — Jūs esat tik labs stāstītājs, ka draugi nevar atturēties nespieduši jūs stāstīt vēl un vēl.

—   Tad pastāstiet mums kādu notikumu par ceļojumu kanoe laivā, — barons ierosināja. — Bet tādu labu! Tādu, lai — kā jūs, jenkiji, sakāt — mati celtos stāvus!

Viņi sasēdās ciešāk kopā ap misis Šovilas viesistabas plato pavardu, kurā kurējās malka, un tad Sentvinsents stāstīja par milzīgo virpuļatvaru Šķirsta kanjonā, par briesmīgajiem ūdensviruļiem Baltā Zirga krāču krēpēs un par savu gļēvulīgo ceļa biedru, kas pats aizgājis krā­cēm apkārt, bet viņu atstājis vienu, lai brauc, kā spēj, — tas noticis pirms deviņiem gadiem, kad Jukona vēl bijusi neizpētīta.

Pēc pusstundas istabā iepeldēja misis Sovila un tās ķīļūdenī sekoja Korliss.

—   Vai dieniņ, šis pakalns! Esmu galīgi bez elpas! — Viņa elsoja, vilkdama nost dūraiņus. — Bet tad man ar vienmēr laimējas! — nākamajā mirklī viņa paziņoja pavi­sam aizrautīgi. — Šī izrāde nekad nenotiks! Es nekad nebūšu Lindena kundze! Kā tad es varu? Krogstads ir aiz­laidies uz Indiāņu upi, un neviens nezina, kad viņš būs atpakaļ. Jūs zināt, Krogstads (to viņa teica Korlisam) ir misters Meibriks. Bet misis Aleksanderai ir neiralģija, un viņa nevar iziet no mājas. Tā ka šodien mēģinājums neno­tiks, tas ir absolūti skaidrs! — Viņa nostājās teatrālā pozā un sāka deklamēt: — «Jā, tas bija pirmajā izbaiļu bridi! Bet nu jau ir pagājusi vesela diena, un šis dienas laikā es šajā mājā esmu redzējusi neticamas lietas! Hel- meram par visu ir jādabū zināt! Šiem nelaimīgajiem no­slēpumiem reiz jādara gals! 0, Krogstad, jūs man esat vajadzīgs, bet es — es esmu vajadzīga jums,» — taču jūs esat aizbraucis uz Indiāņu upi un cepat tur maizi no skā­bās mīklas, bet es jūs nekad vairs neredzēšu.

Visi aplaudēja.

—  Vienīgais atalgojums par to, ka aizgāju no mājas un liku jums visiem gaidīt, ir tas, ka sastapu, rau, šo smieklīgo puisi. — Viņa pabīdīja Korlisu uz priekšu.

—  Ak tā! Jūs taču vēl neesat tikušies! Barons Kurbertēns, misters Korliss. Ja jūs esat atradis bagātu zelta dzīslu, baron, tad dodu jums padomu — pārdodiet to misteram Korlisam. Viņam ir naudas kā Krēzam, un viņš pērk visas iegulas, ja tikai zelta saturs labs. Ja arī neesat atradis — tik un tā varat pārdot. Viņš, zināt, ir profesionāls filan­trops.

Bet, ticat vai neticat, — viņa uzrunāja visus klātesošos,

—   šis smieklīgais puisis laipni piedāvājās palīdzēt man uzkāpt pakalnā, tērgāja visu ceļu — un kā vēl tērgāja! — bet kategoriski atteicās nākt iekšā paskatīties mēģinājumu. Tikko uzzinājis, ka mēģinājuma nebūs, viņš tūdaļ apsvie­dās kā vēja rādītājs. Tā ka te nu viņš ir un taisnojas, ka esot bijis izbraucis pie Millera strauta, tomēr, starp mums runājot, kas zina, kādus tumšus darbus…

—  Tumšus darbus! Paskatieties vien! — Frona viņu pārtrauca, norādīdama uz dzintara iemutes galu, kas rē­gojās no Vensa ārējās krūšu kabatas. — Pīpe! Apsveicu jūs!

Frona pastiepa roku, un Korliss to labsirdīgi paspieda.

—  Tā ir Dela vaina, — viņš smējās. — Kad es stāšos dieva troņa priekšā, tad viņam būs jāatbild par šo manu

grēku.

—   Kā nekā sasniegums tas ir, — Frona sprieda.

—  Trūkst vēl tikai spēcīgu lamu vārdu šad un tad.

—  O, ticiet man, šai ziņā esmu izmācīts, — viņš atbil­dēja. — Citādi jau nav iespējams suņus vadīt. Es protu tādus lāstus kā «velns un elle», «nolādēts ar ārā» un — ar jūsu atļauju — «kaut tevi zeme aprītu». Uz suņu pa­jūgu, piemēram, lieliski iedarbojas «faraona kauli» un «Jūdasa asinis», taču vislabākos izteicienus no manas suņu dzinēja vārdnīcas diemžēl dāmu ausis nespēj panest. Tomēr es jums apsolu, par spīti visiem elles velniem un grēku plūdiem …

—  Oi! Oi! — misis Sovila iespiedzās, ar pirkstiem aiz­bāzdama ausis.

—   Madatne, — barons Kurbertēns svinīgi teica, — lai cik žēl, bet tas ir fakts, ka ziemeļu suņi ir atbildīgi par vīru dvēselēm vairāk nekā visi citi ļaunuma cēloņi kopā. Vai tā nav? Es ierosinu to izšķirt džentlmeņiem.

Korliss un Sentvinsents svēti apliecināja, ka tā esot, un, šausminādami misis Sovilu, pārmaiņus ņēmās stāstīt apstākļiem piemērotus, sirdi plosošus notikumus par suņiem.

Sentvinsents un barons vēl palika uz azaidu pie zelta raktuvju komisāra sievas, Jaudami Fronai un Korlisam divatā doties lejup no pakalna. It kā pēc klusas vienoša­nās, lai paildzinātu ceļu, viņi novirzījās pa labi, šķērso­dami neskaitāmas kājnieku stidziņas un kamanu ceļus, kas veda lejup uz pilsētu. Bija skaidra, auksta diena de­cembra vidū; kūtrā pusdienas saule, kuras bālganā ripa ar pūlēm bija pacēlusies virs dienvidpuses apvāršņa, ka­vējās uzsākt grūto kāpienu pret zenītu un kaunīgi sāka slīdēt atpakaļ aiz zemes malas. Tās slīpie stari atspulgo- jās sala kristāliņos, un viss gaiss trizuļoja no vizmainiem briljantu puteklīšiem — spoži dzirkstošiem, ugunīgi mir­dzošiem, bet aukstiem — tāpat kā pasaule visapkārt.

Viņi soļoja pa burvīgo, zvīļojošo mirgu, mokasīniem ritmiski čirkstot sniegā, un elpa no viņu lūpām izvijās dīvainos mākonīšos ar opāla zalgojumu. Viņi nerunāja un arī nejuta vajadzību runāt, jo apkārt viss bija tik brī­numains. Pie viņu kājām zem augstās debess velves kā traips baltajā klajotnē nekārtīgā ņudzeklī gulēja zelta pil­sēta, nīkulīga un neglīta, vārgs protests neaptveramajam plašumam, cilvēka izaicinājums bezgalībai.

Viņu ausīs skarbi fecirtās cilvēku balsis, kas tepat tu­vumā skubināja suņus, un abi apstājās. Atskanēja skaļas r'ējas, ķepu skrapsti sniegā, un virknē sajūgti, apsarmojuši vilku suņi izkārtām mēlēm un slienainiem žokļiem, ar piepūli uzrāpušies pa nogāzi, iegriezās takā tiem priekšā.

Kamanās gulēja garš, šaurs šķirsts no rupji tēstiem egļu dēļiem, skaidri liecinādams, kas šī par kravu. Divi suņu dzinēji, sieviete, kas steberēja kā akla, un mācītājs melnās drānās, — tas bija viss bēru gājiens. Dažus soļus tālāk suņus atkal sagrieza pret krauju, un smilkstu, klaigu un balsu murdoņas pavadībā nīcīgie pīšļi tika nocelti no nar- tām un uznesti piekalnē, lai guldītu tos ledū izcirstajā mājoklī.

—  Ziemeļu iekarotājs, — Frona pārtrauca klusumu.

Korlisa domas bija gājušas to pašu ceļu, un viņš at­bildēja:

—   Ak, šie cīnītāji, kas karo pret aukstumu un badu! Pilnīgi saprotams, kālab valdošās tautas, kas iekarojušas pasauli, visas ir nākušas no ziemeļiem. Tie ir stipri ļaudis, uzņēmīgi un izturīgi, bezgalīgu cerību pilni un bezgala pacietīgi, — vai tad te vēl jābrīnās?

Frona klusēdama paraudzījās Korlisā, bet skatiens pauda vairāk nekā vārdi.

—  Vai jūs arī tā jūtat, Vens? — Frona izsaucās, strauji uzlikdama savu roku uz viņa delma.

—   Man šķiet, es sāku tā just. Ziemeļi man to ir iemā­cījuši un māca vēl joprojām. Sensenās patiesības šeit iegūst jaunu jēgu. Tomēr nē — es nezinu. Tas viss liekas šausmīga pašcildināšana, pārspīlēts murgs. Esmu sava tēva dēls, un mūsu cilts sniedzas atpakaļ senatnē līdz jū­ras valdniekiem, kas naktis negulēja zem nokvēpušām jumta spārēm un dzeramos ragus ar alu netukšoja pie mājīga pavarda. Laikam taču ir kāda jēga runām par rases iedzimtību, citādi jau es nebūtu padevies aicināju­mam uz ziemeļiem.

—   Dižena rase, Vens. Puse zemes un visa jūra ir tās mantojums! Sešdesmit paaudžu laikā tā visu to ir sasnie­gusi — padomājiet tikai, sešdesmit paaudzes! — un šo­dien tās robežas stiepjas tik plaši kā vēl nekad. Dižena rase, diženi radīta, un, ja būs jāiet bojā, tad arī tās bojā eja būs dižena. Vai atceraties:

«Zvārojas īgdrasila osis, taču slejas vēl stalti, smagi vaid senigais koks, bet Jetutiloki ir izrāvies brīvībā. Ēnas vaid savā ceļā uz elli, kamēr Surta liesmas iznīcina veco koku. lirims stūrē no austrumiem, ūdeņi kāpj, un pasaulei čūska niknumā ritina savus gredzenus. Čūska dauza ūde­ņus, ērglis kliedz, kuģa priekšvadnis šķaida līkus; Nagl- fara kuģis ir atrāvies. No dienvidiem nāk Surts ar degošām liesmām; un Vaļas dievu saule ir viņa zobena atblāzma.»

Kā Frona tur stāvēja, Korlisa iztēlē viņa šķita līdzinā­mies kažokā ģērbtai Valkīrai, kas lidinās pār cilvēku un dievu vispēdējo kaujas lauku, un asinis viņam trauksmaini sabangojās līksmā priekā.

—   «Akmeņu pauguri ir sagruvuši, un milzu kalni šūpo­jas; cilvēku kājas min taku uz elli, jo debesis ir sašķēlu­šās. Saule aptumšo savu vaigu, zeme nogrimst okeānā, spožās zvaigznes krīt no debesīm, uguns elpa skar koku, kas baro visu dzīvo, un liesmu stabs uzšaujas līdz pat debesīm.»

Fronas siluets asi iezīmējās vizuļojošā gaisā, briljantu puteklīši liesmodami dejoja ap viņas matiem un seju ar balti apsarmojušām uzacīm un skropstām, bet dienvidpusē grimstošā saule ietērpa viņu tumšā sārtumā. Korlisa acīm viņa šķita savas rases viskrāšņākais zieds. Senču asiņu balss spēcīgi ierunājās viņā, un pēkšņi viņš pats jutās baltādains dzeltenmatis milzis no sen pagājušiem gad­simtiem. Kamēr viņš raudzījās sievietē, pagātnes elpa viņu apbrāzmoja tik varenā uzplūdā, ka visās viņa būtnes šķiedriņās šalkoja un dunēja sen aizmirstu kauju atbalsis. Negaisa auros un ziemeļu jūras viļņu dārdos viņš skaidri skatīja kaujas galeru asos priekšvadņus, redzēja pār jū­rām joņojošos muskuļotos ziemeļu ļaudis ar platām krū­tīm — stihijas radītus zobenu vicinātājus, laupītājus, kas nes postu siltajām dienvidu zemēm. Divdesmit gadsimtu kauju šķindas zvanīja viņa ausīs, un viņš alktin alka kļūt tāds, kādi bijuši cilvēki pirmatnībā. Korliss kaismīgi sa­tvēra Fronas rokas.

—   Frona, kļūstiet mana daiļā līgavai Daiļā līgava, ko skauju guļvietā!

Viņa satrūkās un nesapratnē pavērās lejup vīrieša sejā. Tad meitene aptvēra viņa vārdu nozīmi un neviļus pa-

5 — Džeks Londons — II sej. | ļ3 spēra soli atpakaļ. Saule raidīja pāri zemei pēdējo dzies­tošo staru spozmi un tad pazuda. Uguntiņu mirga gaisā izdzisa, diena satumsa. Kaut kur tālumā sēri gaudoja suņi, kas bija vilkuši šķirstu.

—  Nē! — Korliss pārtrauca, redzēdams, ka Fronas lū­pas cenšas veidot vārdus. — Nerunājiet! Es zinu savu atbildi, jūsu atbildi… tagad… Es biju nelga… Iesim lejā!

Tikai tad, kad kalns jau bija palicis aiz muguras un viņi, pārgājuši pār līdzeno piekrastes joslu, iznāca uz upes ledus netālu no gaterdzirnavām, likās, ka cilvēku tuvums, kņada un troksnis iedrosminātu viņus atsākt saru­nas. Korliss gāja, acis drūmi nodūris, bet Frona, galvu pacēlusi, raudzījās uz visām pusēm, ik pa brīdim zagšus uzmezdama viņam ašu skatienu. Kur taka pacilu Šķērsoja baļķu tekni, kas veda uz dzirnavām, pāreja bija slidena, viņš tvēra pēc Fronas elkoņa, lai meitene nepakristu, un viņu acis sastapās.

—   Es… esmu ļoti apbēdināta, — viņa vilcinādamās teica. Un tad, it kā negribot sāktu aizstāvēties, turpināja: — Tas bija tik… Es to nebiju gaidījusi… tieši tagad.

—  Citādi jūs nebūtu to pieļāvusi? — viņš sarūgtināts vaicāja.

—  Jā. Laikam gan. Es nevēlējos jūs sāpināt…

—   Tātad jūs sagaidījāt, ka reiz tas notiks?

—   Un baidījos no tā. Bet es cerēju… Es… Vens, es taču neesmu atbraukusi uz Klondaiku, lai te apprecētos. Jūs man patikāt jau kopš pirmā brīža un iepatikāties ar­vien vairāk un vairāk — un it īpaši šodien… bet…

—   Bet jūs nekad netikāt domājusi par mani kā par iespējamo laulāto draugu — to taču jūs gribējāt teikt.

Runādams Korliss sāniski ar vērīgu skatienu raudzījās Fronā, bet, kad viņas acis atbildēja ar to pašu iepriekšējo vaļsirdību, doma, ka meitene nu jāzaudē, padarīja viņu vai traku.

—   Esmu gan, — viņa tūdaļ attrauca. — Esmu par jums domājusi arī tā, bet kaut kā šī doma šķita ļoti ne­pārliecinoša. Pati nezinu, kāpēc. Man jūsos tik daudz kas patika, tik daudz ko es…

Korliss mēģināja meiteni apturēt ar noraidošu žestu, tomēr viņa turpināja:

—  Tik daudz ko es apbrīnoju. Es jutu sevī augam un nobriestam arvien siltāku draudzību, īstas biedriskuma jūtas, bet neko vairāk. Es ari nevēlējos vairāk, kaut gan priecātos, ja sagaidītu šo vairāk.

—   Kā priecājas par nevēlamu viesi.

—   Kālab jūs, Vens, negribat man palīdzēt, bet padarāt visu vēl smagāku? Jums ir grūti, es zinu; bet vai jūs do­mājat, ka man priecīgi ap sirdi? Es jūtu līdzi jūsu sāpēm un bez tam apzinos, ka atteikšanās labu draugu pārvērst mīļotajā liks man zaudēt šo labo draugu. Es labprāt ne­šķiros no draugiem.

—  Saprotu; divkāršs bankrots — gan kā draugam, gan kā mīlētājam. Tomēr tos abus ir viegli aizstāt. Varu iedo­māties, ka zaudējis es tik un tā būtu arī tad, ja neko ne­runājis. Ja es cietis klusu — iznākums būtu tas pats. Laiks dziedē brūces, būs jauni iespaidi, jaunas domas un sejas; būs cilvēki, kam gadījušās brīnumainas dēkas…

Viņa to strupi aprāva.

—   Sakiet ko sacīdams, Vens, tam nav nozīmes. Es ar jums neķildošos. Varu iedomāties, kā jūs jūtaties…

—  Ja jau es ķildojos, tad labāk iešu. — Korliss pēkšņi apstājās, un arī Frona palika stāvam viņam līdzās. — Deivs Hārnijs nāk šurp. Viņš varēs jūs pavadīt līdz mājām. Ir jau tikai daži soļi.

—   Jūs esat netaisns kā pret sevi, tā pret mani, — Frona runāja izšķirīgi un noteikti. — Es uzskatu, ka šis nevar būt mūsu attiecību nobeigums. Patlaban vēl esam pārāk satraukti un nespējam vērtēt taisnīgi. Jums jāatnāk pie manis kādu citu dienu, kad abi būsim mazliet nomie­rinājušies. Es neesmu ar mieru, ka pret mani šādi izturas. Tas ir puiciskums no jūsu puses. — Viņa pameta asu skatienu uz Eldorado karali, kas nāca arvien tuvāk. — Ne­apzinos, ka būtu izpelnījusies šādu izturēšanos. Es atsakos jūs zaudēt kā draugu. Un pieprasu, lai jūs atnāktu pie manis izrunāties, lai viss atkal paliktu pa vecam.

Korliss papurināja galvu.

—   Hallo! — Deivs Hārnijs piesvieda pirkstus pie cepu­res un gausi klamzāja lejup. — 2ēl gan, ka jūs nepieņē­māt manu padomu. Kopš vakardienas suņi nāk dolāru mārciņā, un cenas vēl celsies. Labvakar, mis Frona, lab­vakar, mister Korlis! Vai mums pa ceļam?

—  Mis Velzai pa ceļam. — Korliss piedūrās ausenes nagam un pa pusei apgriezās uz papēža.

—   Kur tad jūs tā šausiet? — Deivs noprasīja.

—  Man norunāta tikšanās, — viņš sameloja.

—   Nepiemirstiet, — Frona sauca viņam pakaļ, — jums noteikti jāatnāk pie manis!

—   Liekas gan," ka pašlaik būšu ļoti aizņemts. Palieciet sveiki! Atā, Deiv!

—   Dieviņ tētīt! — Deivs piezīmēja, noskatīdamies Kor­lisam pakaļ. — Tāds enerģisks cilvēks. Vienmēr aizņemts ar visādām svarīgām lietām. Nesaprotu — kāpēc viņš ne­uzsāka to darījumu ar suņiem?

XV NODAĻA

Bet Korliss aizgāja gan pie Fronas, pie tam vēl to pašu vakaru. Pēc īsas, bet rūgtas pašapceres viņš aši vien at­zina, ka izturējies puiciski. Fronas zaudējums bija ļoti sāpīgs, tomēr doma, ka tagad, kad viņi vairs nebūs viens otram tuvi, meitenes pēdējais iespaids par viņu būs ne­lāgs, — šī doma viņu mocīja tikpat stipri, ja pat vēl ne vairāk. Pie tam, ja neņem vērā visu citu, viņam vienkārši bija kauns. Viņš bija iedomājies, ka vilšanos spēs paciest vīrišķīgāk, it īpaši vēl tāpēc, ka jau pašā sākumā nebija drošs par panākumiem.

Tālab viņš paaicināja Fronu ārā, un abi pastaigādamies gāja uz Kazarmu pusi, bet pa ceļam viņš ar meitenes atsaucīgu palīdzību centās nogludināt neveiklības sajūtu, kāda kopš šārīta sarunas valdīja starp abiem. Korliss ru­nāja prātīgi un rāmi, Frona viņu tāpat uzklausīja, un daudz netrūka, ka viņš būtu sācis atvainoties, ja vien meitene viņu neaizkavējusi.

—   Jūs taču itin nekur neesat vainīgs, — viņa teica. — Bijusi es jūsu vietā, es droši vien būtu uzvedusies tāpat un varbūt vēl ļaunāk. Jūs taču bijāt ļauns — vai jūs to zināt?

—   Bet, ja es bijis jūsu vietā un jūs manējā, — viņš vārgi mēģināja jokot, — tad nebūtu par ko ļaunoties.

Frona pasmaidīja, priecādamās, ka viņš notikušo jau sāk uztvert vieglāk.

—   Tikai diemžēl mūsu sabiedriskā doma šādu maiņu nepieļauj, — viņš piebilda vairāk gan tāpēc, lai vispār ko teiktu.

—       Ā! — meitene iesmējās. — Te nu ir vietā mans je­zuītisms. Es spēju pacelties pāri mūsu sabiedriskajai domai.

—   Ar to jūs gribat teikt… ka jūs? …

—  Te nu bija, jau atkal sašutis! Nu, protams, es jau nebūtu tik neaptēsta, ka runātu gaiši un klaji, bet es ope­rētu ar finesēm, kā jūs, vista spēlmaņi, sakāt. Iznākums būtu tas pats, tikai darbs smalkāks. Galu galā starpība ir tikai šķietama.

—   Un jūs to spētu? — viņš pārvaicāja.

—  Jā, zinu, ka spētu, ja rastos nepieciešamība. Neesmu no tādām, kas bez cīniņa ļautu aizslīdēt garām tam, ko es uzskatītu par dzīves laimi. Kaut kas tāds, — viņa kri­tiski piemetināja, — ir sastopams tikai romānos vai arī gadās vienīgi ļoti sentimentālām personām. Mans tētis vienmēr apgalvo, ka es piederot pie cīnītājām un karotā­jām. Kas man būs liels un svēts, par to es cīnīšos, kaut vai debesis sagrūtu man pār galvu.

Jūs mani ļoti iepriecinājāt, Vens, — viņa teica, kad abi šķīrās pie Kazarmu vārtiem. — Tagad viss atkal ies ve­cajās sliedēs. Un, lūdzu, nedomājiet par sevi sliktāk kā agrāk — drīzāk gan domājiet labāk!

Taču Korliss pēc dažām īsām vizītēm galīgi aizmirsa ceļu uz Džeikoba Velza māju un pāri galvai ierakās darbā. Brīžam viņam uznāca pat tādas liekulības lēkmes, ka viņš nopriecājās par savu izglābšanos un visdrūmāka­jās krāsās iztēlojās ģimenes dzīves ainas, kādas viņu būtu sagaidījušas nākamībā, ja viņš būtu saistījies ar Fronu nesaraujamām laulības saitēm. Tomēr tas gadījās reti. Parasti domas par Fronu icsvēla viņā tādas ilgas, kas jau līdzinājās badam, un vienīgais, ar ko tās varēja pārspēt, bija smags un ilgstošs darbs. Bet arī tas — sniega ceļš un strautu gultnes, nakts apmetnes un pārskatu sastādī­šana — spēja aizgainīt domas par Fronu tikai nomoda stundās. Miegā tās sagrāba viņu savā varā bez kādas žēlastības, un Dels Bišops, kas pastāvīgi atradās Korlisa tuvumā, redzēja viņa nemierīgo mētāšanos miegā un pa­vēra dzirdīgu ausi murgos murdētajiem vārdiem.

Sīkais zeltracis savilka galus kopā un no dažādiem vērā liktiem sīkumiem izdarīja pareizus secinājumus. Tam gan sevišķa atjautība nebija vajadzīga. Jau tas vien, ka Kor­liss vairs neapmeklēja Fronu, pietiekami skaidri liecināja par neveiksmīgu bildinājumu. Tomēr Dels spēra vēl soli tālāk un sarēķināja, ka visā vainojams Sentvinsents. Ne­zin cik reižu viņš bija redzējis korespondentu kopā ar Fronu gan še, gan tur, un tas viņu varen kaitināja.

—   Gan es viņam vēl parādīšu! — Dels nomurmināja kādu vakaru, kad abi bija uzcēluši apmetni pie Zelta Grunts.

—   Kam? — Korliss noprasīja.

—   Kam ta'? Tam avīžniekam, re, kam.

—   Par ko?

—  Tāpat vien — aiz principa. Kot' jūs nejāvāt man šo sablietēt tovakar pie Opernama?

Korliss pasmējās, to atcerēdamies.

—   Bet kālab jūs viņam sitāt, Del?

—   Aiz principa, — Dels atcirta un vairāk neteica ne vārda.

Tomēr Dels Bišops, lai cik atriebīgi noskaņots, neizlaida no acīm savu lielo izdevību un atceļā, kad bija sasnieguši krustceles uz Eldorado un Bonanzu, lika pieturēt.

—   Paklau, Korlis, — viņš tūdaļ uzsāka valodu, — vai jūs zināt, kas ir priekšnojauta?

Saimnieks piekrizdams pamāja.

—   Āre, un man nu tāda ir. Līdz šim es neko jums ne- esu lūdzis, bet šoreiziņ lūgšu — paliksim šite līdz rītam! Man tā vien rādās, ka savu augļu fermu varu jau sare­dzēt pats savām acīm. Es pat saožu, ka dārzā aug apel­sīni.

—   Protams, — Korliss bija ar mieru. — Bet darīsim labāk tā — es braukšu tālāk uz Dausonu, un jūs varat ierasties, kad būsiet ticis galā ar savām priekšnojautām.

—   Nu paklau! — Dels protestēja. — Es teicu, ka man ir priekšnojauta, un es gribu jūs ar iesaistīt tai būšanā — vai skaidrs? Jūs esat puisis uz goda, un jūs esat izlasījis kaudzēm grāmatu un samācījies velns zina cik daudz. La­boratorijas padarīšanām un citām lietām jūs šķiežat naudu pa labi un pa kreisi; nu jums tikai atliek iet kla­jumā un iemācīties bez brillēm lasīt, kas rakstīts dabas grāmatā. Redz, esu izstrādājis tādu teoriju …

Korliss tēlotās šausmās paslēja rokas augšup, bet sī­kais zeltracis jau sāka dusmoties.

—   Kā ta'! Smejiet vien! Mana teorija ir uzbūvēta taisni pēc jūsu iemīļotās teorijas par eroziju un upju gultnes pārmaiņām. Ne jau velti es divus gadus okšķerēju pēc sīkiegulām kopā ar meksikāņiem. Kā jūs domājat, no ku­rienes ta' nāk Eldorado zelts? Rupjiem graudiem, ne zī­mes, ka būtu skalojies ūdenī. Ko? Re, te nu jums. noderētu jūsu brilles. Grāmatas jūs padarījušas īsredzīgu. Bet tas ar nekas. Sitās te vis nebūs īsti sīkiegulas, bet kaut kas te ir, to es jūtu skaidri. Es neesu izsekojis šai dzīslai — to ne. Bet es jums, raktuvju speciālistam, vienā minūtē varu pastāstīt par Eldorado strauta izvietojumu vairāk, nekā jūs varētu izrēķināt veselā mēnesī, kas sastāv no svētdienām vien. Neņemiet nu par ļaunu — es jau nedo­māju slikti. Palieciet te kopā ar mani līdz rītam, un jūs varēsiet nopirkt ranču blakus manējai, dieva goda vārds!

—  Labi, palikšu. Es atpūtīšos un pārlūkošu savas pie­zīmes, kamēr jūs meklēsiet savu upes sengultni.

—  Vait' es jums netiku teicis, ka man ir priekšno­jauta? — Dels pārmetoši noprasīja.

—   Bet vai es neesmu ar mieru palikt šeit līdz rītdie­nai? Ko jūs vēl gribat?

—   Uzdāvināt jums augļu ranču, to es gribu. Jums tikai jānāk kopā ar mani un druscīt jāpaokšķerē šur un tur, tas ir viss.

—   Man nevajag jūsu dullās augļu rančas. Esmu nogu­ris, un raižu man pilna galva; atstājiet mani mierā! Es domāju, ka esmu darījis pietiekami daudz, ja, izdabādams jūsu untumiem, esmu ar mieru uzkavēties šeit. Jūs varat šķiest savu laiku un ošņāties apkārt, cik tīk, bet es pa­likšu apmetnē. Sapratāt?

—   Lai mani pakar, Un tā esot pateicība! Zvēru pie Me- tuzāla bārdas — es uz vietas uzteikšu darbu, ja tik jūs pats mani nepatrenksiet. Es caurām naktīm prātoju par savu teoriju un rēķinos ar jūsu līdzdalību, bet jūs tik guļat uz ausīm un puņķojaties: Frona tā, un Frona šitā…

—   Pietiek! Palieciet klusu!

—  Velns un elle! Ja es par zelta meklēšanu nezinātu vairāk, kā jūs zināt par lakstošanos…

Korliss ar lēcienu metās tam virsū, bet Dels izveicīgi pašāvās sānis un izstādīja pretī dūres. Tad viņš pietu­pienā strauji nodemonstrēja mānīgus apakšējos sānu si­tienus gan no kreisās, gan labās puses un sāniski aizvir­zījās līdz nomīdītajai takai, kur kājām bija stingrāks pamats.

—      Pieturiet! — viņš uzsauca Korlisam, kas no jauna grasījās mesties tam klāt. — Vienu mirklīti! Ja es jus pievārēšu, vai nāksiet man līdzi uz nogāzi?

—  Jā..

—   Bet, ja nepieveikšu, jūs varat mani atlaist no darba. Godīgs rēķins. Sākam.

Dels labi zināja, ka Korlisam nav nekādu cerību uzva­rēt, un tikai rotajājās ar to; viņš deva māņu sitienus, te uzbrukdams, te atkāpdamies, un mulsināja pretinieku, ik brīdi pazuzdams no redzes loka un tā izvezdams to no pacietības. Korliss itin drīz atskārta, ka vāji pārvalda domu un kustību korelāciju, bet nākamais, ko viņš at­skārta — ka jau guļ sniegā un lēnām nāk pie atmaņas.

—   Kā… kā jūs to izdarījāt? — viņš stostīdamies vai­cāja sīkajam zeltracim, kas turēja viņa galvu sev uz ceļ­gala un berzēja viņam pieri ar sniegu.

—   O, jums tā lieta ies! — Dels pasmējās, palīdzēdams viņam nostāties uz trīcošajām kājām. — Jums ir īstā ādere. Gan es jums kādreiz to parādīšu. Jums vēl ir lērums ko mācīties, un to jūs vis grāmatās neatradīsiet. Tikai ne pašlaik. Vispirms mums jāatrota piedurknes un jāierīko apmetne, bet tad jūs man nāksiet līdzi uz pa­kalnu.

Hi, hi! — viņš nokrikšķinājās kādu laiciņu vēlāk, kad abi ņēmās, piestiprinādami Jukonas novada krāsniņai dūmvadu. — Jūs nemākat aši saskatīt un strauji sist. Nevarējāt vis izsekot, kā es to daru, hē? Nekas, kādreiz es jums to iemācīšu, oho, es jūs pamatīgi apmācīšu!

Paķeriet cirvi, un ejam! — viņš izrīkoja, kad nometnes iekārtošana bija pabeigta.

Viņš nogriezās augšup uz Eldorado, pa ceļam kādā bū­diņā aizņēmās cērti, lāpstu un skalojamo plāti un tad aizsoļoja pa piekrastes terasēm netālu no Franču strauta ietekas. Venss, kaut gan juta vieglu aizvainojumu, šoreiz tomēr pasmējās pats par sevi, uzjautrinādamies par radu­šos situāciju. Uzsvērtā pazemībā viņš sekoja pa pēdām uzvarētājam, ar pārspīlētu pakalpīgumu izrādīdams pa­kļaušanos savam kungam, kurš tikai smīnēja vien.

—  Jums tā lieta ies. Jūs esat no īstā kaula taisīts! — Dels nometa darba rīkus zemē un vērīgi nopētīja, kā sagu- lusi sniega virskārta. — Ņemiet cirvi, uzrāpieties pakalnā un atstiepiet man kādas nastas sausu zaru!

Kad Korliss atgriezās, vilkdams pēdējo zaru kravu, sī­kais zeltracis vairākās vietās bija atgrābis sniegu un sūnas, tā ka attīrītas zemes strēmeles veidoja kaut ko krustam līdzīgu.

—   Raudzīšu izlūkot abos virzienos, — viņš paskaidroja. — Var gadīties, ka uzduros dzīslai te, varbūt otrā pusē, varbūt tur augstāk; bet, ja mana priekšnojauta kaut cik pareiza, tad šitā ir īstā vieta. Tur pāri gultnē iezis iet uz leju, tur tas ir dzijāks un, jādomā, bagātāks, toties prasa daudz darba. Siten ir terases mala. Te dzīsla, kazi, nebūs dziļāk par pāris pēdām. Mums tik vajag uziet kādu pa­zīmi, pēc tam varēsim urbināt no sāniem.

Tērzēdams viņš uz atsegtās zemes vairākās vietās sa­kūra ugunskurus.

—   Bet viens kas, Korlis, lieciet vērā, ka šī te vēl nav sīkiegulu meklēšana. Sitas ir prasts un vienkāršs iesācēja darbs, bet sīkiegulu meklēšana… — viņš atlieca muguru un runāja gandrīz bijīgi, — bet sīkiegulu meklēšana ir visdziļākā zinātne un vissmalkākā māksla. Tur tev vajag izjust atšķirību par mata platumu, tur vajag, lai acs būtu asa un roka stingra — kā tērauds. Kad tu divreiz dienā esi nokaitējis plāti līdz zilganumam un tad no lāpstas grābuma ieža izskalo sīku šķipsniņu zelta smilšu — eh, tā tad ir skalošana, tā, lūk, to sauc. Es jums varu teikt, ka drīzāk iztikšu bez ēšanas, lai tik man ļauj sekot sīk- iegulas dzīslai.

—   Un drīzāk iztiksiet bez sīkiegulām, lai tikai jums ļauj dūšīgi izkauties.

Bišops pārtrauca darboties un pārdomāja. Viņš rūpīgi apsvēra, kas vēl varētu līdzināties sajūtai, kad tu turi rokā paša iegūtu sīku zelta smilšu šķipsniņu.

—   Nē, neiztikšu vis. Vienādiņ un allaž sīkiegulu meklē­šana man būs pirmajā vietā. Tā ir tikpat neganta kā nar­komānija, Korlis, dieva goda vārds. Ja šitā mānija tevi reiz sagrābusi, tad pagalam tu esi. No tās tu vairs vaļā netiksi. Paskatieties vien uz mani! Ko tur nu vēl runāt par nepiepildāmiem sapņiem — no sāniem jau sveci neaiz­dedzināsi.

Viņš pagājās uz priekšu un izspārdīja uz visām pusēm vienu no ugunskuriem. Tad viņš pacēla cērti, tērauda smaile ietriecās zemē un apstājās ar metālisku klikšķi, it kā būtu atdūrusies pret blīvu cementu.

—   Pat ne divas collas nav vēl atkusis, — Dels nomurk- šķēja noliekdamies, ar pirkstiem grābādamies pa slapjo irdni. Pērnās zāles stiebri bija sadeguši, bet viņam izde­vās saņemt saujā un izraut kušķi zāles sakņu. — Velnosl

—   Kas noticis? — Korliss ievaicājās.

—   Velnosl — Dels atkārtoja bezkaislīgā balsī, izdau­zīdams dubļaino sakņu kušķi virs plātes.

Korliss pienāca klāt un pieliecās, lai palūkotos tuvāk.

—   Paga, pagal — viņš izsaucās, paķerdams divas trīs dubļainas zemes piciņas un izberzēdams tās pirkstos. Uz­plaiksnīja kaut kas spoži dzeltens.

—   Velnosl — sīkais zeltracis vēlreiz nočukstēja pavi­sam klusu. — Pirmais putniņš izlidojis. Sākas pie pašām zāles saknēm un iet dziļumā.

Pēkšņi viņš pietrūkās kājās un, paslējis galvu sāniski, acis aizmiedzis, ar ieplestām, trīsošām nāsīm ostīja gaisu, Korliss skatījās nesapratnē.

—   Oh! — sīkais zeltracis nostenējās. Tad viņš dziļi ievilka elpu. — Vait' jūs nejūtat, kā smaržo apelsīni?

XVI NODAĻA

Brāšanās uz Franču pakalnu pilnā sparā sākās tikai Ziemas svētku nedēļas pirmajās dienās. Korliss un Bišops nebija steigušies pieteikt atradumu, jo vispirms pamatīgi izpētīja iežus un tikai tad nosprauda sev iecirkņus, dalī­damies šajā noslēpumā ar dažiem vistuvākajiem drau­giem — Hārniju, Velzu, Treteveju, kādu holandiešu che- chaquo, kurš salam bija dabūjis upurēt abas kājas, dažus vīrus no jātnieku policijas, kādu Dela senu paziņu, ar kuru kopā viņi bija meklējuši zeltu Melno kalnu novados, Forksu veļas mazgātāju un pēdīgi — kas sevišķi sva­rīgi — arī Lūsilu. Korliss uzņēmās atbildību par piemē­rotas vietiņas izmeklēšanu, pats atzīmēja iecirkni un no­sprauda mietiņus, taču pulkvedis bija tas, kuram vaja­dzēja nogādāt viņai uzaicinājumu — nākt un kļūt bagātai.

Pēc ieraduma, kāds nodibinājies ziemeļu novados, šie ar izlasi pieaicinātie dalībnieki piedāvājās pusi ienākumu no saviem iecirkņiem norakstīt abiem pirmatklājējiem. Korliss par to negribēja ne dzirdēt. Arī Dels domāja gluži tāpat, tikai ne jau aiz ētiskiem apsvērumiem. Viņam pie­tika ar tik, cik bija.

— Ko samaksāt par augļu ranču man ir diezgan, — viņš paskaidroja, — man sanāk divtik daudz, nekā biju rēķinājis; un, ja es dabūtu vēl vairāk, es tak nezinātu, kur to naudu likt, dieva goda vārds.

Pēc veiksmīgā atraduma Korliss uzskatīja par pašsa­protamu, ka jāmeklē cits strādnieks, bet, kad viņš atveda apmetnē kādu skadracainu kalifornieti, Dels neganti no- skaitas.

—   Neparko pasaulē! — viņš ārdījās.

—   Bet tagad jūs esat bagāts, — Venss atbildēja, — un jums nav nekādas vajadzības strādāt pie manis.

—   Lai ar bagāts, pie visiem velniem! — sīkais zeltracis atcirta. — Pēc līguma jūs mani nemaz nevarat atlaist, un es strādāšu pie jums tik ilgi, cik man pašam patiks. Vai skaidrs?

Piektdienas rītā pašā agrumā visas ieinteresētās perso­nas ieradās pie zeltraktuvju komisāra pieteikt savus iecir­kņus. Jaunā vēsts izplatījās zibenīgā ātrumā. Jau pēc mi­nūtēm piecām pirmie zelta kārotāji joza pa taku. Pēc pus­stundas bija kājās visa pilsēta. Tiklīdz bija nokārtojuši oficiālo piereģistrēšanu, Venss un Dels devās atpakaļ uz atraduma vietu, lai aizkavētu kļūdainu ielaušanos savos īpašumos — iecirkņu sagrābšanu, mietiņu pārspraušanu vai brīdinājuma zīmju pārvietošanu. Bet, tā kā kabatās bija dokumenti ar gubernatora zīmogu, kas apliecināja viņu tiesības uz šiem zemes gabaliem, tad viņi sevišķi ne­steidzās, ļaudami, lai iecirkņu kārotāju nepārtrauktā straume plūst viņiem garām. Pusceļā Dels nejauši palū­kojās atpakaļ. Viņš ieraudzīja naski soļojam Sentvin­sentu ar iecirkņa nospraušanai nepieciešamo rīku sainīti plecos. Sajā vietā taka meta strauju līkumu, un patlaban bez viņiem trijiem neviens cilvēks uz tās nebija redzams.

—   Nerunājiet ar mani! Izliecieties, ka nemaz nepazīs­tat mani, — Dels pēkšņi nobrīdināja un, vēl runādams, piepogāja šķērsām pār seju deguna sildāmo lenci, līdz ar to kļūdams pavisam nepazīstams. — Āre, tur tālāk ir āliņģis. Liecieties uz vēdera un taisiet paskatu, ka gribat no tā padzerties! Pēcāk tad jums vienam pašam būs jāiet uz iecirkni, man te savas personiskas darīšanas kārtoja­mas. Un es jūs lūdzu, jūsu mātes mīlestību pieminē­dams, — nesakiet ne pušplēsta vārdiņa ne man, ne ar tur tam seskam! Un pieraugiet, lai viņš nedabū redzēt jūsu ģīmi!

Korliss pārsteigts paklausīja, nokāpa no iemīdītās ta­kas, nogulās sniegā un ar tukšu kondensētā piena kārbu sāka smalstīt no āliņģa ūdeni. Bišops nometās uz viena ceļa un, dziļi noliecies, it kā piesēja ciešāk mokasīnu. Kad Sentvinsents bija pienācis tieši līdzās, Dels beidza siet mezglu, pietrūkās kājās un steigšus vien traucās uz priekšu kā cilvēks, kas grib iedzīt nokavēto laiku.

—   Ei jūs, cilvēk, pagaidiet! — žurnālists tam uzsauca.

Bišops tikai pameta uz viņu ašu skatienu un traucās

tālāk. Sentvinsents paskrējās rikšiem, līdz atkal nonāca tam līdzās.

—  Vai šis ir ceļš uz…

—   Uz Franču pakalna sēkļiem? — Dels viņu strupi aprāva. — Tas pats, dievs sodi. Es eju tieši turp. Palieciet sveikiņi!

Dels soļoja, ko kājas nes, bet žurnālists pusrikšus turē­jās līdzi, acīm redzami nolēmis iet ar viņu reizē. Korliss, vēl arvien gulēdams aizsegā, pacēla galvu un noskatījās tiem pakaļ; tikai ieraudzījis sīko zeltraci nogriežamies pa labi un uzņemam taku uz Ādama strautu, viņš saprata tā nodomu un klusiņām nosmējās.

Apmetnē pie Eldorado Dels atgriezās vēlu naktī — ga­līgi pārguris, tomēr sajūsmināts.

—   Pirkstiņa es šim neesu piedūris, — viņš izsaucās, vēl tikai pašķīris telts aizkarus. — Dodiet ko nebūt ierīti (Pakampis tējkannu, viņš lieliem malkiem guldzināja kar­sto valgmi.) Tauku piku, šķiņķa ādas, vecus mokasīnus, sveču galus — viss būs labs!

Pēc tam viņš nozvēlās uz segām un sāka masēt sa­vilktos lielu muskuļus, bet Korliss uzcepa šķiņķi un pa­sniedza viņam bļodiņu ar pupām.

—   Ak kas ar šo iznāca? — Dels līksmodams stāstīja ik starp diviem kumosiem. — Nu, Franču pakalna sēkļus viņš vēl nav sasniedzis, tas ir droši kā bankā. «Cik tālu tas ir, puis?» (Veikli atdarinot Sentvinsenta augstprātīgi laipno runas manieri.) «Cik tālu tas būs?» (Jau bez augst­prātības.) «Cik tālu tad ir līdz Franču pakalnam?» (Pa­vārgā balsī.) «Kā jūs domājat, vai vēl tālu?» (Pavisam vārgi, drebošā balsī, ar skaidri saklausāmām apspiestām elsām.) «Cik tālu vēl?..

Sīkais zeltracis ierēcās smieklos, taču tos aprāva neceļā nokļuvis tējas malks, un kādu brīdi Dels aizvilkdamies klepoja, nespēdams izteikt ne vārda.

—   Kur es šo pametu? (Kad pēdīgi bija atelsies.) Kal­nos, kur sākas Indiāņu upe, — bez elpas, mīkstu kā lu­patu, galīgi izpumpējušos. Līdz tuvākai apmetnei aizrāp- ties vēl spēs — un kot' vairāk vajag? Pats esu nostaigājis vismaz jūdžu piecdesmit, tā ka nu tik uz gultu. Arlabu- nakt! Rītā mani nemodiniet!

Viņš ierušinājās segās ar visām drēbēm, tāds, kā bija, un Venss varēja saklausīt, ka Dels, jau laizdamies miegā, vēl murmināja: «Cik tālu tas būs, puis? Kā jums šķiet, cik tālu vēl jāiet?»

Par Lūsilas izturēšanos Korliss jutās vīlies.

—  Jāatzīstas, es viņu nesaprotu, — Venss teica pulk­vedim Tretevejam. — Biju domājis, ka zelta smilšu iecir­knis sēkļos ļaus viņai atsvabināties no Opernama.

—  Nevar jau tādu raktuvi izsmelt vienā dienā, — pulk­vedis piezīmēja.

—   Bet var taču ieķīlāt zemes dzīļu iežus, ja tie ir tik bagāti kā viņas iecirknī. Es arī jau to biju apsvēris un piedāvāju aizdot pāris tūkstošu bez procentiem, bet viņa noraidīja. Teica, ka viņai nevajagot, — tiesa gan, bija ļoti iepriecināta, ļoti pateicās man un uzaicināja viņu apcie­mot jebkurā brīdī, kad vien man iekrīt.

Tretevejs smaidīdams slidināja caur pirkstiem pulksteņ- ķēdi.

—   Ko tad jūs gribat? Pat šajā novadā kā jūs, tā es prasām no dzīves ko vairāk nekā tikai maizes kumosu, segas strēmeli un siltu krāsni. Bet Lūsila ir tāds pats sabiedrisks dzīvnieks kā mēs visi, varbūt pat vēl mazliet vairāk. Pieņemsim, ka jūs viņu dabūsiet prom no Oper­nama, — bet ko tālāk? Vai tad viņa var iet uz Kazarmām un tērzēt ar kapteiņa kundzi, vai viņa var doties vizītēs pie misis Šovilas vai draudzēties ar Fronu? Redzat nu! Vai jūs pats būtu ar mieru viņas pavadībā gaišā dienas laikā pastaigāties pa ļaužu pilnu ielu?

—   Bet vai jūs būtu? — Venss atvaicāja.

—   Un kā vēl, — pulkvedis nevilcinādamies attrauca, — pie tam ar prieku.

—   Nu, es jau arī, bet… — Venss apklusa, drūmi rau­dzīdamies ugunī. — Bet ņemiet vērā, kādas viņai attiecī­bas ar Sentvinsentu. Viņi taču dzīvo kā cimds ar roku, kopā vien turas.

—   Jā, tas mani mulsina, — Tretevejs piekrita. — Es varu aptvert Sentvinsenta viedokli. Viņš karsē vairākus dzelžus uzreiz, bet Lūsilai taču pieder iecirknis Franču pakalna otrajā terasē. Lieciet aiz auss, Korlis, mēs varam nemaldīgi paredzēt to dienu, kad Frona dos piekrišanu dalīt ar viņu gultu un galdu — ja tikai viņa vispār būs ar mieru.

—   Un kad tad tas būs?

—   Tajā dienā, kad Sentvinsents saraus attiecības ar Lūsilu.

Korliss iegrima apcerē, bet pulkvedis turpināja:

—  Taču es šinī ziņā nespēju aptvert Lūsilas viedokli. Ko gan viņa saskatījusi Sentvinsentā …

—   Viņas gaume nav sliktāka kā… kā citām sievie­tēm, — Venss dedzīgj iejaucās. — Esmu pārliecināts, ka…

—   Ka Fronai nevar pārmest sliktu gaumi, vai ne?

Korliss apgriezās uz papēža un izgāja ārā, pamezdams

pulkvedi Treteveju grūtsirdīgi smaidām.

Vensam Korlisam ne prātā nenāca, cik daudzi cilvēki šajā Ziemas svētku nedēļā tieši vai netieši interesējās par viņa likteni. Divi cilvēki tā noregulēšanā iesaistījās pavi­sam cieši — viens viņa labā, otrs Fronas pusē. Pīts Vipls, viens no pirmienācējiem novadā, bija Eldorado ieguvis iecirkni tieši lejpus Franču pakalna, kā arī kādu iezemieti par sievu — tā bija melnīgsnēja metise, nepavisam ne skaistule, kuras māte indiāniete pirms gadiem trīsdesmit Kutlikā pie Lielās Deltas bija apprecējusies ar zvērādu tirgoni — krievu. Kādu svētdienas rītu Bišops iegriezās uz stundiņu patērzēt ar Viplu, bet atrada būdā tikai sievu vienu pašu. Viņa buldurēja tādā jauktā angļu un indiāņu žargonā, ka klausītājam mati slējās stāvus, un sīkais zelt­racis nolēma tikai izsmēķēt pīpi un tad ar godu aizvāk­ties. Bet viņam bija laimējies atraisīt sievai mēli, pie tam tādā virzienā, ka viņš palika klausoties un smēķēja pīpi pēc pīpes, ikreiz paskubinādams stāstītāju, kad tā uz brīdi pieklusa atvilkt elpu. Klausīdamies viņš nemitīgi burk­šķēja, krikšķināja un klusītiņām lamājās, ik pa brīdim iestarpinādams stāstījumā izsaucienu «Velnos!», kas ik­reiz skaidri izpauda kādu no neskaitāmajām niansēm viņa jūtoņā.

Tērgādama sieviete no sagrabējušas lādes dziļumiem bija izmakšķerējusi senlaicīgu grāmatu ādas sējumā, ga­līgi nodriskātu un saplucinātu, un tagad tā gulēja uz galda viņu priekšā. Kaut arī grāmata netika atvērta, sie­viete runādama gan ar skatienu, gan ar žestu allaž nora­dīja uz to, un tādās reizēs Bišopa acīs uzdzalkstīja alka­tīga liesmiņa. Vispēdīgi, kad sieviete vairs nekā jauna nezināja pateikt un savu stāstāmo bija vietumis atkārto­jusi jau divreiz un pat piecreiz, Dels izvilka zelta smilšu maisiņu. Misis Vipla uzstādīja zelta svariņus un novie­toja kausā atsvarus, bet Bišops sabēra otrā kausā līdzīgu daudzumu zelta smilšu — tas bija simt dolāru vērtībā. Tad viņš atvadījās un pa nokalni kāpa augšup uz telti, cieši spiezdams pie krūtīm ieguvumu; kā vēja nests sīkais zeltracis iedrāzās pie Korlisa, kurš, sēdēdams uz guļvie­tas segām, lāpīja mokasīnus.

—   Nu viņš man reiz ir piežmiegts, — Dels itin kā ne­vērīgi piezīmēja, nosviezdams uz guļvietas grāmatu, iepriekš to mīlīgi noglaudījis.

Korliss ziņkārīgi paskatījās un atšķīra grāmatu. Aiz vecuma sadzeltējušais papīrs daudzos ceļojumos un visā­dos laika apstākļos bija galīgi izņidrējis, bet teksts iespiests krievu valodā.

—   Nemaz nezināju, Del, ka jūs mācāties krievu va­lodu, — viņš pazobojās. — Es gan tur nevienu rindiņu neprotu izlasīt.

—   Es ar ne, lai cik žēl, un Vipla sievišķis nemāk citu valodu kā tikai tādu buldurēšanu. Es to no šās nopirku. Bet šās tēvam — jūs tak zināt, tas bijis tīrasiņu krievs — paticis to balsī lasīt šai priekšā. Tā šī zina, ko šās tēvs zinājis, un tagad es ar to zinu.

—   Un ko tad jūs trīs tādu zināt?

—   Ek, tas ir garš stāsts, — Bišops atbildēja pieticīgā kautrībā. — Gaidiet vien mierīgi, un es ar gaidīšu ar prātu, un, kad būs pienācis laiks uzvilkt kuplu dūmu, tad jau jūs ar to uzzināsiet.

Misters Makārtijs, Ziemas svētku nedēļā pa ledus ceļu iebraucis Dausonā, uzzināja visu, kas dzirdams par Fronu un Sentvinsentu, un tas viņam nepavisam nepatika. Deivs Hārnijs apgādāja viņu ar pilnīgu informāciju, pievieno­dams vēl ziņas, ko bija smēlies no Lūsilas, ar kuru labi satika. Varbūt tālab, ka līdz Makārtijam vispārējie aiz­spriedumi nonāca pilnīgi apkopotā kopsavilkumā, — lai nu kā tas būtu, bet katrā ziņā viņš tūdaļ pievienojās vi­siem tiem, kuri žurnālistu neieredzēja. Neviens nemācētu pateikt, kāpēc viņam šis cilvēks nepatīk, bet kaut kādā veidā Sentvinsents vīriešu vidū nebija iemīļots. Var jau būt, te vainojams apstāklis, ka sieviešu acīm viņš šķita starojam saules spožumā, tā ka citi viņa biedri palika pakrēslī, taču, no otras puses, saskarē ar vīriešiem viņš bija tik patīkams, cik vien cilvēks var vēlēties. Nekādas uzpūtības, nekādas pārspīlēšanas, visur viņš rādījās laipns un biedrisks — vismaz tādā pašā mērā kā citi vīrieši.

Uzklausījis vienīgi Lūsiiu un Hārniju, Mets Makārtijs vēl atturējās no secinājumiem, taču, pavadījis stundiņu kopā ar Sentvinsentu Džeikoba Velza mājās, viņš tūdaļ pieņēma galīgo lēmumu — kaut arī fakti, ko Mets bija uzzinājis par Lūsilas sirsnīgajām attiecībām ar šo cilvēku, runāja pretī viņas izteikumiem par to. Mets bija stiprs draudzībā, ar strauju sirdi un roku, tāpēc nevilka savu nodomu garumā.

— Es pats ņemšu šito padarīšanu savās rokās, tas man ir sabiedrisks pienākums, kā jau piedien diženās Eldorado dinastijas loceklim, — viņš paskaidroja un kāpa pakalnā, lai piedalītos vista partijā Deiva Hārnija būdā. Pats pie sevis viņš piemetināja: «Ja tik sātans novērsīs no tā acis, tad es ar šo velna kucēnu tikšu galā.»

Taču izrādījās, ka jau tajā vienā vakarā viņš vairāk­kārt bija spiests mainīt savus secinājumus. Ar savu vien­tiesīgo saprašanu cenzdamies izdibināt apstākļus, Mets arvien nonāca strupceļā. Sentvinsents nepārprotami šķita patiess līdz sirds dziļumiem. Viņš bija vienkāršs, atklāts, nemākslots, asprātīgs jokotājs, kas labsirdīgi ļāva arī ar sevi pajokot, caurcaurēm biedrisks — nē, Mets nespēja ne­kur atklāt ne vismazāko liekulības pieskaņu.

«Lai suņi skraida pa manu kapu,» Mets prātoja pats pie sevis, pētīdams rokā kāršu devu, kas mudžēja no trumpjiem. «Vai no tiesas liek sevi manīt gadi, kas sasal­dējuši man dzīslas un atvēsinājuši asinis? Tāds jauks puikiņš, bet man, redzat, nepatīk, ka viņš amizierējas ar dāmām. Kas te ko iebilst, ja mīļš meitēns uzsmaida pui- kiņam un nosarkst, uz viņu paskatījies? Spožas acis un dūša kā miets! Tas ir kapitāls, ar ko var pieveikt mīles­tībā. Sievieši trīc un dreb, klausīdamies stāstus par asiņai­nām kaujām, bet sirsniņas viņi vispirmām kārtām zaudē, ieraudzījuši dūšīgu cīnītāju vai karavīru. Un kālab ne? Sitas puisis veicis dižus darbus, un meičas viņam silti uzsmaida. Tā ka man nebūtu nekāda iemesla godāt viņu par velna kucēnu. Bet tu, Met Makārtij, vecais veterān, esi kašķīgs īgņa, kam asinis sastingušas un sirds vasara jau aiz kalniem. Drīz tu būsi galīgs kaulu kambaris. Tak pagaidi vien, Met, pagaidi tādu bišķīti,» viņš pēdīgi no­slēdza apceri. «Pagaidi, kamēr dabūsi nobaudīt, kā garšo viņa gaļa!»

Izdevība radās drīz vien, kad Sentvinsents, kam pret­spēlētāja bija Frona, pievāca visus trīspadsmit stiķus.

—  Ak tu, blēdi! — Mets izsaucās. — Vinsent, puiškan, redz, kas tu par blēdi! Dod roku, tu esi varens puisis!

Sentvinsenta rokas spiediens bija stingrs, ne sirsnīgi silts, ne arī lipīgi auksts, tā ka Mets šaubīdamies nogro- zija galvu.

«Kāda jēga lauzīt galvu?» viņš purpināja pie sevis, maisīdams kārtis jaunai izdalei. «Tu esi vecs muļķis! Vis­pirms jāuzzina, ko domā Frona, mīļumiņš, un, ja viņa paliek pie sava, tad laiks rīkoties.»

—   O, Makārtijs vienmēr tāds jancīgs, — teica Deivs Hārnijs, vēlāk pievienodamies tiem abiem un ierazdamies īstā reizē, lai paglābtu Sentvinsentu, kurš uz savas mugu­ras krietni dabūja nobaudīt vecā īra raupjās asprātības. Kāršu spēle bija beigusies, viesi vīstījās kažokos un ģērba rokās dūraiņus. — Vai viņš jums abiem nepastāstīja, kā reiz apmeklējis katedrāli tur štatos? Āre, tas bijis tā, viņš pats man stāstīja. Ieiet viņš katedrālē dievkalpojuma laikā, kad mācītāji un kora zēni staigā savos ornātos — viņš gan tos nosauca par parkām —, skatās, kā šie kvē­pina vīraku. «Zini ko, Deiv,» viņš man vēlāk saka, «viņi gan pielaida pilnu māju ar dūmiem, bet tur tak nebija re­dzams neviens pats sasodīts moskīts!»

—  Tiesa, katrs vārds tīra taisnība, — Mets, nemaz ne­samulsis, apliecināja Hārnija stāstījumu. — Bet vai jūs neesat dzirdējuši, kā mēs ar Deivu reiz piedzērāmies no kondensēta piena?

—  Ak dievs! Cik šausmīgi! — misis Sovila izsaucās. — Kā tad tā? Pastāstiet taču!

—  Tas bija lielā sveču bada laikā Četrdesmitajā Jūdzē. Saltums knieba dūšīgi, un Deivs kādu dienu ieslīd manā būdā tāpat laiku pakavēt un nu tik blenž ar zibošu aci uz kasti, kur man stāv kondensētā piena kārbas. «Kā tev ietu pie dūšas kāds malciņš laba viskija pie Morāna?»viņš saka un visu laiku nenolaiž acu no piena kārbu kastes. Man, atzīstos, siekalas saskrēja mutē, tik iedomājoties vien par viskiju. «Vai nu ietu vai neietu pie sirds,» es saku, «kāda jēga prātot, ja maisiņš tukšs!» — «Sveces maksā desmit dolāru ducī,» viņš saka, «dolāru gabalā. Vai dosi sešas kārbas piena par pudeli sīvā?» — «Kā tad tu to dabūsi gatavu?» es saku. «Paļaujies tik uz mani!» viņš saka. «Dod man kārbas. Ārā sals ir liels, un man sagla­bājušies daži sveču lejamie veidņi.»

Un nudien svēta patiesība ir tā, ko tagad teikšu, un, ja jums gadīsies satikt Bilu Morānu, viņš manus vārdus ap­liecinās. Jo ko šis te pats Deivs Hārnijs izdarīja? Viņš tak atvēra manas sešas piena kārbas, pienu sasaldēja savos veidņos un pārdeva šīs sveces Bilam Morānam par pu­deli viskija.

Tiklīdz smiekli pieplaka tiktāl, ka varēja balsi saklausīt, Hārnijs tūdaļ pacēla savējo:

—   Taisnība ir, ko Makārtijs stāsta, bet viņš jums pa­stāstīja tikai pusi no šitā joka. Vai to otru pusi tu nevari vis uzminēt, Met?

Mets papurināja galvu.

—   Pašam man piena bija maz un cukura vēl mazāk, tāpēc es trīs tavas kārbas papildināju ar ūdeni, un tas tad aizgāja sveču liešanai. Bet man toties visu nākamo mēnesi bija piens pie kafijas.

—   Es tev piedodu, Deiv, — Makārtijs piebilda. — Bet tikai tāpēc, ka esmu tavs viesis, citādi gan es drusku pa­biedētu dāmas par taviem grēciņiem. Tomēr šoreiz atstāšu tevi pie dzīvības, Deiv. Nāc nu, izvadi viesus, mums laiks kustēties!

—   Nekā nebija, dāmu mīluli, — viņš iejaucās, redzē­dams, ka Sentvinsents gatavojas pavadīt Fronu lejup pa piekalni. — Šovakar viņu vadīs mājās vecais audžutēvs.

Makārtijs, kā parasti, klusītēm nosmējās un piedāvāja Fronai elkoni, bet Sentvinsents gribot negribot smējās līdz ar citiem, kaut gan smiets tika par viņu, un palika aizmugurē, pievienodamies mis Mortimerai un baronam Kurbertēnam.

—   Kas tad tas ir, ko es dzirdu par tevi un Vinsentu? — Mets bez aplinkiem noprasīja, tikko viņi bija attālināju­šies no pārējiem.

Viņš raudzījās meitenē ar savām skadrajām, pelēkajām acīm, bet viņas skatiens atbildēja tikpat atklāti.

—   Kā lai zinu, ko tu esi dzirdējis? — viņa atteica.

—       Ja jau tiek runāts par meiteni un vīra cilvēku, ja meitene glīta un puisis arī nav zemē metams, abi jauni, abi neprecējušies, vai tad nav skaidrs, kas tās par va­lodām?

—  Jā?

—       Runāts tiek par pašu svarīgāko notikumu, kāds vien ir pasaulē.

—   Un tas būtu?

Frona mazlietiņ piktojās un itin nemaz nevēlējās viņam palīdzēt.

—       Par kāzām, pats par sevi saprotams, — viņš kā šau- tin izšāva. — Runā, ka ar jums abiem ejot uz to pusi.

—   Bet vai tad runā, ka tās tiešām būs?

—       Ja jau uz to pusi iet, vai ar to nepietiek? — viņš noprasīja.

—       Nē, un tu taču esi pietiekami pieredzējis, lai pats to saprastu. Mēs ar misteru Sentvinsentu… mēs esam labi draugi, ne vairāk. Bet, ja arī būtu tā, kā tu saki, — kas par to?

—       Nu labi, — Mets apdomīgi teica, — vēl runā ari ko citu. Stāsta, ka Vinsents pinoties ar kādu skuķeni tur pil­sētā, viņu saucot par Lūsilu.

—   Un ko tas nozīmētu?

Viņa nogaidīja, bet Mets tikai apjucis skatījās mei­tenē.

—       Es pazīstu Lūsilu, un man viņa patīk, — Frona tur­pināja, aizpildīdama klusuma brīdi un skaidri parādī­dama, ka palīdz viņam izkulties no strupceļa. — Vai tu viņu pazīsti? Un tev viņa nepatīk?

Mets gribēja ko sacīt, atkāsējās, bet atkal apklusa. Pē­dīgi viņš izmisumā neatrada nekā labāka ko pateikt:

—       Nedodu ne pušu plēstu grasi, Frona, ka es vēl ne- pārlieku tevi pār celi.

Viņa iesmējās.

—       To tu vis nedarīsi. Nav vairs tie laiki, kad es basām kājām skraidīju gar Daijas malu.

—   Neķircinies, — viņš lūgdamies teica.

—   Es neķircinos. Vai tev viņa nepatīk, nu, Lūsila?

—   Un kas par to? — viņš izaicinoši atsaucās.

—  Tieši to jau arī es jautāju — kas par to?

—       Tad es tev to pateikšu skaidriem vārdiem, jo esmu vecs vīrs un varu būt tev tēva vietā. Tas ir nelādzīgi, velnišķi nelādzīgi, ja vīrietis, kas draudzējas ar pieklā­jīgu jaunu meiteni…

—       Pateicos! — Viņa smiedamās izdarīja reveransu. Tad pa pusei sarūgtināta piebilda: — Ir jau bijuši arī citi, kas…

—   Nosauc man to vārdā! — viņš dedzīgi izsaucās.

—   Lai paliek, turpini vien! Ko tu gribēji teikt?

—       Ka kauns pār visu ģīmi vīrišķim, kas draudzējas ar… ar tevi un tai pašā laikā saietas ar tādas šķiras skuķeni.

—   Un kāpēc?

—       Izvārtās mēslos un tad tāds dubļains nāk pie tīras meitenes. Un tu vēl prasi, kāpēc!

—       Bet paga, Met, mazliet pagaidi! Ja arī pieļautu, ka tavi pieņēmumi…

—   Nekā nezinu par pieņēmumiem! — viņš atņurdēja.

—  Tie ir fakti, ko es saku.

Frona iekoda lūpā.

—       Vienalga. Lai būtu pa tavam prātam; bet ļauj man turpināt, un es arī teikšu faktus. Kad tu pēdējo reizi sa- stapi Lūsilu?

—   Kāpēc tu tā jautā? — viņš aizdomīgi noprasīja.

—   Nav svarīgi, kāpēc. Gribu zināt faktu.

—       Nu labi, tas bija vakar vakarā, ja jau tev tā gribas zināt.

—   Vai tu dejoji ar viņu?

—       Izgriezu vienu Virdžīnijas skotu polku un vēl laikam kādu kadriļu. Es tikai šitos dančus vien atzīstu.

Frona turpināja ceļu, izlikdamās dziļās domās nogri­musi, un abi nerunāja ne vārda, vienīgā skaņa bija sniega žēlabainā čirkstoņa zem mokasīniem.

—   Nu, un kas? — viņš pēdīgi nemierīgi iejautājās.

—   Un kas tad ir? — viņš atkārtoja, kad vēl brīdis bija pagājis klusējot.

—       Ak, nekas, — Frona atbildēja. — Es tikai tā pārdo­māju, kurš tad nu ir dubļaināks — misters Sentvinsents vai tu… vai arī es, jo jūs abi taču saejaties ar mani.

Makārtijs bija gaužām neprasmīgs sabiedriskās diplo­mātijas gudrībās un, kaut gan nojauta, ka viņas nostājā ir kaut kas aplams, tomēr neprata to ietvert skaidrā domā, tāpēc ar gudru ziņu, lai arī diezgan mazdūšīgi, stūrēja ārā no briesmām.

—   Te jau traks var palikt, — viņš gaudās, — ka tu pukojies uz savu veco Metu, kas tikai par tavu labumu vien domā un tādēļ pats vai par muļķi paliek.

—   Es nemaz nepukojos.

—   Pukojies gan.

—       Tad še! — Viņa strauji pastiepās un noskūpstīja Makārtiju. — Vai tad var pieminēt Daijas dienas un dus­moties uz tevi!

—       Ak, Frona, mīļumiņ, cik labi, ka tu to pateici! Es tak esmu puteklītis zem tavām kājām, min man virsā, tikai nepukojies! Es tak varētu nāvē iet tevis dēļ, ļaut, lai mani pakar tevis dēļ, lai tik tu būtu laimīga! Es varētu nosist to cilvēku, kas tevi apbēdinājis kaut vai par kripa­tiņu, un tad iet taisnā ceļā uz elli ar smaidīgu vaigu un priecīgu sirdi.

Abi bija apstājušies pie Fronas durvīm, un meitene pa­teicīgi saspieda viņa elkoni.

—       Es nemaz nedusmojos, Met. Bet, ja neskaita vēl manu tēvu, tu esi vienīgais cilvēks, kuram es atļauju ru­nāt ar mani par… par šo cilvēku tā, kā tu to dari. Un, kaut gan es tevi mīlu, Met, mīlu vairāk nekā jebkad, es tomēr ļoti dusmošos, ja tu to vēlreiz pieminēsi. Tev nav tiesību. Tas ir kaut kas tāds, kas attiecas vienīgi uz mani. Un tu rīkojies nepareizi…

—  Ja brīdinu tevi akli nemesties briesmās?

—  Jā, ja tu gribi to tā uztvert.

Viņš dobji kaut ko nomurdēja; tas skanēja, it kā nāktu dziļi no krūtīm.

—   Ko tu tur teici? — Frona vaicāja.

—       Ka tu gan vari aizbāzt man muti, bet nevari sasiet man rokas.

—   Nevajag, Met, dārgais, tā nevajag!

Viņa atbilde atkal bija tāda kā pazemes murdoņa.

—       Apsoli man tūdaļ un uz vietas, ka tādā veidā tu manā dzīvē nejauksies — ne ar vārdiem, ne ar darbiem!

—   Neko nesolīšu.

—   Tev jāapsola!

—       Negribu. Bez tam te uz lieveņa metas auksti, tu vēl nosaldēsi kāju pirkstus — tos mazos, sārtos pirkstiņus, no kuriem es pie Daijas vilku laukā skabargas. Tā ka ej nu iekšā, Frona, mīļumiņ, un ar labu vakaru!

Mets piespieda meiteni ieiet iekšā un tad aizgāja arī pats. Sasniedzis mājas stūri, viņš pēkšņi apstājās un sāka blenzt savā ēnā uz sniega.

—   Met Makārtij, tu esi sasodīts muļķis! Vai tad jel kādreiz dzirdēts, ka kāds no Velziem pats nebūtu zinājis, ko grib? It kā tev nekad nebijis darīšanu ar šito cietpau- raino dzimtu, ak tu, nožēlojamais nelaimes putns!

Tad viņš gāja savu ceļu, vēl arvien dziļi krūtīs ko ņur­dēdams, un ik pie ņurdiena ziņkārīgais vilku suns, kas tecēja viņam pa pēdām, sabozās, atņirgdams ilkņus.

XVII NODAĻA

—  Vai nogurusi?

Džeikobs Velzs uzlika abas rokas Fronai uz pleciem, un viņa acīs staroja mīlestība, ko nelokanā mēle nemācēja izteikt. Eglīte bija nodedzināta, satraukumi un izpriecas aiz muguras, kādi divdesmit bērni bija aizgājuši mājās pa sniegu drebinādamies un laimīgi, pēdējais viesis atva­dījies, un Ziemas svētku vakars jau saplūda kopā ar Zie­mas svētku dienu.

Frona atbildēja tēva maigumam ar mundru, laimīgu skatienu, un tad abi atlaidās milzīgajos, ērtajos atzveltņos abpus kamīna, kurā patlaban pēdējā pagale pārvērtās rūsganā karkasā.

—   Un kā būs nākamgad šinī dienā? — Viņš šķietami vērsa šo jautājumu pret kvēlošo pagali, un it kā draudīgā pareģojumā tā spoži uzgailēja, lai tūdaļ sabruktu un iz­plēnētu dzirksteļu kūlī.

—   Cik brīnišķīgi! — Džeikobs Velzs turpināja, atgainī­dams domas par nākamību un pūlēdamies nepakļauties drūmām noskaņām. — Visi šie pēdējie nedaudzie mēneši, kamēr tu esi pie manis, ir pagājuši kā viens nepārtraukts brīnums. Jau kopš tavas bērnības mēs tik maz esam bijuši kopā, un, kad es tagad ar skaidrām acīm noskatos, grūti ticēt, ka tu tiešām esi mana meita, zars no manis, kauls no mana kaula un miesa no manas miesas. Kad tu vēl biji pinkains mežonēns Daijas krastos — tikai mazs, ve­selīgs, dabisks dzīvs radījums, nekas vairāk—, tad nemaz nevajadzēja dižas iztēles, lai saskatītu, ka tu esi no Velzu dzimtas. Bet tāda Frona, sieviete, kāda tu biji šovakar, kāda tu esi šobrīd, kad uz tevi raugos, kāda esi bijusi visu šo laiku, kopš atbrauci pa Jukonu, tādu ir grūti… nemaz nevaru iedomāties… es… — Viņš nostomījās un nelaimīgs noplātīja rokas. — Gandrīz jau sāku vēlēties, kaut nebūtu devis tev izglītību, bet paturējis tevi pie sevis;

tu kopā ar mani būtu ceļojusi, piedzīvojusi visādas dēkas, priecājusies par panākumiem un bēdājusies par neveik­smēm. Un tad es būtu tevi pazinis caurcaurēm — tagad, kad mēs te tā sēžam pie kamīna. Tomēr tagad es tevi ne­pazīstu. Tam, kas man tevī pazīstams, ir nācis klāt kaut kas tāds (kā to lai nosauc?) izsmalcināts, komplicēts — tie ir tavi iemīļotie vārdi —, kas sniedzas pāri manai ap­tveršanai.

Nē. — Ar rokas vēcienu viņš atturēja vārdus, ko gra­sījās izrunāt Fronas lūpas. Viņa pienāca tēvam klāt, no­metās uz ceļiem viņam pie kājām un, noliekusi galvu uz ceļgala, sirsnīgi un cieši saņēma viņa roku. — Nē, tas nav tas. Tie nav īstie vārdi. Nemāku īstos atrast. Neprotu izteikt, ko jūtu. Pamēģināšu vēlreiz. Pašās būtības dzīlēs visa tava rīcība nes mūsu dzimtas zīmogu. Es zinu, sūtī­dams tevi projām, es riskēju, ka tas viss tev ies zudumā, tomēr paļāvos uz neatlaidību, kas tev asinīs, un izmantoju radušos izdevību; es šaubījos un baiļojos, kad tu biji aiz­braukusi, gaidīju tevi, klusībā lūgdams dievu, un bieži vien jau sāku zaudēt cerību; un tad pēdīgi atausa tā diena, visu dienu diena! Kad ļaudis teica, ka tava laiva jau esot tuvu, šķita, ka pie vienas rokas man pienāk nāve un soļo līdzās, bet pie otras — nebeidzamā dzīvība. Sveika vai pagalam! Sveika vai pagalam! — šie vārdi zvanīt zvanīja man smadzenēs, un es kļuvu vai traks. Vai Velza būs palikusi Velza? Vai būs uzvarējusi neatlaidība, kas tev asinīs? Vai jaunā atvase būs izaugusi šmauga, taisna un spēcīga, sulas pilna, svaiga un zaļoksnēja? Vai arī tā kuļāsies ļengana un nedzīva, citas pasaules svelmes sa- vietēta — pasaules, kas tik atšķirīga no sīkās, vienkāršās un dabiskās pasaulītes pie Daijas?

Tā gan bija visu dienu diena, tomēr man tā bija mokoša ilgas gaidīšanas un vērošanas traģēdija. Tu jau zini, vi­sus šos gadus es dzīvoju vientulībā, cīnījos viens un vien­tulis, bet tu, mana vienīgā tuviniece, atradies tālumā. Un ja nu šis mēģinājums nav izdevies… Bet tad tava laiva izdrāzās no klinšu aizsega atklātos ūdeņos — un man gandrīz bija bail paraudzīties. Nekad vēl cilvēki nav sau­kuši mani par gļēvuli, bet tobrīd gan es biju gļēvumam tuvāk nekā jebkad. Ai, tobrīd man šķita, ka vieglāk būtu skatīties nāvei acīs! Pie tam tas taču bija muļķīgi, ab­surdi! Kā tad es varētu saredzēt, vai viss pavērsies uz labu vai uz ļaunu, ja tava laiva peldēja tālu upē? Es tomēr paraudzījos, un tad sākās tas brīnišķīgais, jo es taču tevi uzreiz pazinu! Tu stāvēji pie stūres aira. Tu biji Velza. Tas šķiet tik maz, bet īstenībā tas nozīmēja tik daudz. To nemaz nevarētu gaidīt no parastas sievietes, bet no Velzas — tas bija jāprasa. Un, kad Bišops pārvē­lās pār malu, bet tu aptvēri un pārvaldīji situāciju tikpat pavēlnieciski kā stūres airi, tava balss skaļi noskanēja un sivaši bez ierunām metās paklausīt tavai pavēlei, — tad tā tiešām bija visu dienu diena.

—   Es vienmēr centos, vienmēr atminējos, — Frona no­čukstēja. Viņa pavirzījās augstāk, līdz roka spēja apņemt tēva kaklu un galva piespiedās tā krūtīm. Viņš ar vienu roku vāri apskāva meitas augumu, bet ar otru glāstot šķirstīja viņas spožos matus, atkal un atkal ļaudams tiem izplūst caur pirkstiem vizmojošos viļņos.

—   Jā, dzimtas asiņu uzspiestais zīmogs bija palicis ne­skarts, un tomēr bija kāda starpība. Ir starpība. Esmu vērojis, pētījis, raudzījis izdibināt, kas tas ir. Esmu sēdē­jis tev līdzās pie galda, lepns uz tevi un tomēr juzdamies punduris tev blakām. Kad tu runāji par sīkiem atgadīju­miem, tad biju liels diezgan un spēju tiem izsekot, bet, kad tu pieskāries diženiem tematiem, — es biju pārāk nie­cīgs. Es tevi pazinu, turēju savā rokā, un tad pēkšņi vienā mirklī — prom tu biji, zudusi man, un es biju pa­galam. Muļķis ir tas, kas neapzinās pats savu muļķību; es biju gudrs diezgan, lai to apzinātos. Māksla, dzeja, mūzika — ko es par tām sajēdzu. Tie, lūk, bija tie diženie temati, ir tavi diženie temati, kas tev nozīmē daudz vai­rāk nekā sīkie atgadījumi, kurus es ari spēju aptvert. Kur es taču biju cerējis, akli, muļķīgi cerējis, ka mēs būsim arī viens gars, tāpat kā esam no vienas miesas. Rūgti tas bija, bet es to ieskatīju, sapratu un pārvarēju. Bet redzēt, ka mana paša sārtā asins traucas projām no manis, izvai­rās no manis, — tas sniedzas man pāri pār galvu. Tas apdullina. Ak dievs! Esmu dzirdējis, kā tu deklamē savu Brauningu, — nē, nē, nerunā! — un novērojis tavu vaib­stu spēli, tavu seju, to pacilātību un kaislības, kas tajā atspoguļojas, bet visu laiku pār mani brāzās vārdi, kas man nekā neizteica, taču bija tik melodiski, tik apstulbi­noši, ka es paliku kā apmāts. Un turpat blakus sēž misis Sovila ar idiotiskas sajūsmas izteiksmi sejā, kaut gan ne­saprot nenieka vairāk kā es. Es viņu būtu varējis no­žņaugt.

Jā, es reiz naktī slepus paņēmu tavu Brauningu un, aizzadzies savā istabā, ieslēdzos tur kā izbiedēts zaglis. Teksts man šķita bez kādas jēgas. Es kā neprātā situ ar dūri pa pieri, lai tak iedauzītu sev paurī kādu saprašanu. Jo mana dzīve ir veidojusi pati sevi un izgrauzusi sev dziļu, šauru gultni. Esmu ierauts šajā sliedē. Esmu darī­jis daudz, ko spēja paveikt manas rokas, un izdarījis to labi, tomēr tas laiks jau ir pagājis, un pa jaunam strādāt es vairs neprotu. Es esmu spēcīgs, man ir vara, esmu spē­lējis augstu spēli ar pašu likteni, es spēju nopirkt tūkstoš gleznotājus un pantotājus ar miesu un dvēseli, bet mani iedzen strupceļā apdrukāta papīra žūksnītis dažu nieka centu vērtībā.

Kādu brīdi viņš klusēdams svārstīja meitas matu viļņus.

—   Atgriezīsimies pie galvenā! Es biju izmēģinājis ne­iespējamo, es biju spēlējis pret nenovēršamo. Biju aizsū­tījis tevi projām no sevis, lai tu iegūtu to, kā man nav, un tad vēl sapņoju, ka mēs varētu palikt vienoti. It kā divi plus divi vēl arvien varētu palikt divi. Tātad, saņemot visu kopā, es redzu, ka dzimtas asinis tevī vēl strāvo, bet tu esi iemācījusies svešu valodu. Kad tu tajā runā, es sev šķietu kurls. Un pats rūgtākais piliens — es taču saprotu, ka šī jaunā valoda ir pati dižākā. Pats nezinu, kālab stās­tīju šo te visu, kālab atzinos savā nevarībā…

—   Ai, tēti, manu tēti, tu esi visdižākais no cilvē­kiem! — Frona pacēla galvu un smaidīdama raudzījās tēvam acīs, ar roku atglauzdama biezos, tēraudaini pelē­kos matus, kas slīga viņam pār pieri. — Tu esi izcīnījis varenākas cīņas, paveicis diženākus darbus nekā šie glez­notāji un pantotāji. Tu taču lieliski pārzini dzīves mai­nīguma likumu. Vai gan tāpat negaustos arī tava tēva lūpas, ja viņš pašlaik varētu sēdēt te blakus, noraudzīda- mies tavā darbā un tevī pašā?

—  Jā, jā. Es jau teicu, ka visu saprotu. Nerunāsim vai­rāk par šo… vājuma brīdi! Mans tēvs bija liels cilvēks.

—   Un manējais arī.

—  Viņš cīnījās līdz mūža pēdējai dienai. Viņa cīniņš bija ilgs un grūts …

—   Un manējam arī.

—  Viņš mira cīnīdamies.

—   Un tā mirs arī manējais. Tāds visu mūsu — Velzu liktenis.

Viņš jokodams sapurināja meitu par zīmi, ka atkal at­guvis labo garastāvokli.

—   Bet es tomēr esmu nolēmis visu izpārdot — raktu­ves, amatus Sabiedrībā, visu ko —, lai studētu Brauningu.

—  Atkal cīniņš. Tu nespēj aizbēgt pats no sevis. tēt.

—   Kāpēc tu neesi puika? — viņš negaidīti novaicāja. — Tu būtu varens zēns. Tā kā tu esi sieviete, radīta, lai sniegtu laimi kādam vīrietim, tev būs jāšķiras no manis — rīt, parīt vai pēc gada ap šo laiku; kas zina, cik drīz? Aha! Nu es zinu, kādā virzienā visu laiku tiekušās manas domas. Tā kā es tevi pazīstu, tad atzīstu, ka tas ir neiz­bēgami un tam tā jābūt. Bet šis vīrietis, Frona, šis vī­rietis?

—   Nevajag, — viņa iebilda. — Pastāsti man par sava tēva cīņu, par viņa pēdējo, lielo, vientuļo cīņu pie Dār­gumu Pilsētas. Viņš bija viens pret desmit, bet cīnījās līdz galam. Pastāsti!

—   Nē, Frona. Vai tu neatskārsti, ka pirmo reizi mūžā mēs abi runājam nopietni, kā tēvs ar meitu, pašu pirmo reizi? Tev nebija mātes, kas pamācītu, nebija arī tēva, jo es uzticējos dzimtas asiņu balsij un aizsūtīju tevi tālu projām, un izrādījās, ka tas ir gudri darīts. Bet pienāk reiz laiks, kad mātes padoms ir nepieciešams; un kā nu ir ar tevi, kas māti nekad neesi pazinusi?

Frona acumirklī atskārta, kas sekos, pakļāvās tam un, vēl ciešāk piespiedusies pie tēva, gaidīja turpmāko.

—   Sis cilvēks, šis Sentvinsents, — kā ir ar jums abiem?

—   Es… es nezinu. Kā tu to domā?

—   Paturi vērā, Frona, ka tev ir brīva izvēle, tev arvien piederēs pēdējais vārds. Tomēr es vēlētos visu izprast. Es varētu… varbūt… es spētu piešķirt virzienu tavām do­mām. Vairāk nekā. Tikai tādu ievirzi…

Šis jautājums Fronai šķita tāds kā neskarams svētums, un viņas mēle nekustējās, lai runātu. Smadzenēs neradās neviena noteikta atbilde, tajās strāvoja vesels domu spiets. Vai tēvs galu galā spēs viņu saprast? Vai tomēr pastā­vošā atšķirība nav tik liela, ka tēvs nevarēs aptvert mo­tīvus, kas viņai ir noteicošie? Kaut arī viņa tiecas atpakaļ pie pirmatnējā, stingri aizstāvēdama uzskatu, ka tikai šāda dzīve ir veselīga un patiesa, vai tēva filozofija par dabisko dzīvi sniedz viņam tādu pašu atšifrējumu, kādu viņa izsecinājusi no savējās? Itin kā nostājusies sānis, viņa pavēroja no malas pati sevi un savus izvirzītos jau­tājumus un tad tūdaļ no tiem atteicās, jo tie dvašoja pēc nodevības.

—  Mūsu starpā nekā nav, tēti, — viņa apņēmīgi ieru­nājās. — Misters Sentvinsents man nekā nav teicis, itin nekā. Mēs esam labi draugi, mēs viens otram patīkam, esam ļoti labi draugi. Manuprāt, tas ir viss.

—   Bet jūs patīkat viens otram, tev viņš patīk. Vai tā ir tāda patika, kāda jāizjūt sievietei, pirms viņa godīgi apņemas savienot savu mūžu ar kādu vīrieti, pakļauties viņam? Vai tavas jūtas ir tādas pašas kā blbeles Rutei, lai tad, kad pienāks laiks, tu varētu teikt: «Tava tauta ir mana tauta, un tavs dievs ir mans dievs.»

—   N-nē. Tas varētu tā būt, taču es nespēju, es neuz­drošinos izvirzīt sev šo jautājumu, es to nevaru ne teikt, ne neteikt, ne domāt, ne nedomāt — pašreiz. Sīs jūtas ir kā liels brīnums. Tās ierodas pie cilvēka, un neviens ne­zina, kā vai kāpēc, tās nāk kā spožs balta zibens uzlies­mojums, kā atklāsme, kas savā žilbinošajā patiesīgumā visu atsedz, neko neatstāj apslēptu. Vismaz tā es to iedo­mājos.

Džeikobs Velzs gausi un apdomīgi palocīja galvu kā cilvēks, kas visu izpratis, tomēr vēl kavējas apcerē un arvien no jauna pārvērtē.

—   Bet kālab tu jautāji, tēt? Kāpēc tu minēji tieši Sent­vinsentu? Man ir bijuši arī citi draugi.

—   Pret citiem vīriešiem manas izjūtas nebija tādas kā pret Sentvinsentu. Mēs taču varam būt atklāti, tu un es, un piedot tās sāpes, ko viens otram nejauši sagādāsim. Mani uzskati, protams, nav svarīgāki par citu cilvēku do­mām. Maldīšanās ir visplašāk sastopamais posts. Nemāku arī izskaidrot, kāpēc manas jūtas ir tieši tādas, — iespē­jams, tas ir kaut kas līdzīgs tam, ko tu sagaidi, kad tas milzu baltais zibens būs apsvilinājis tev acis. Bet, vārdu sakot, man nepatīk Sentvinsents.

—   Vīriešu vidū šis uzskats par viņu ir ļoti izplatīts, — Frona iestarpināja, juzdama neatvairāmu nepieciešamību aizstāvēt viņu.

—   Sāda uzskatu sakritība tikai apstiprina manu no­stāju, — tēvs attrauca, taču ne ķildīgi. — Tomēr es ne­drīkstu piemirst, ka raugos uz viņu no vīrieša viedokļa. Viņa popularitāte sieviešu vidū, jādomā, rodas tāpēc, ka sievietes mēdz skatīties citādi nekā vīrieši, tāpat kā sievie­tes arī ar miesu un dvēseli atšķiras no vīriešiem. Tas ir pārāk dziļš jautājums, lai es prastu to izskaidrot. Es tikai sekoju dabiskajam dzenulim un cenšos būt patiess.

—   Bet vai tad nekāda noteiktāka pamatojuma tev nav? — Frona vaicāja, cenzdamās labāk izprast tēva vie­dokli. — Vai tu nevari kaut daļēji paskaidrot tuvāk, ko īsti jūti?

—   Lāgā pat neuzdrīkstos. Intuīciju grūti izteikt domu veidotos jēdzienos. Taču pamēģināšu. Mums, Velziem, ne­kad nav bijusi darīšana ar gļēvuļiem. Kur parādās gļēvu­lība, tur nekas nevar pastāvēt. Tā ir tikpat kā uz smiltīm dibināts nams vai kā ļauna slimība, kas nemanāmi grauž un grauž, un mēs nekad nevaram zināt, kad tā izlauzīsies uz āru.

—   Bet man šķiet, ka Sentvinsents gan ir pēdējais cil­vēks pasaulē, kuram varētu piedēvēt gļēvulību. Es ko tam­līdzīgu pat iedomāties nespēju.

Meitas nelaimīgā seja tēvu ļoti sāpināja.

—   Neko nezinu, kas runātu Sentvinsentam par ļaunu. Nav nekādu pierādījumu, ka viņš būtu citāds nekā izlie­kas. Tomēr nekas nelīdz: tādas ir manas — maldīga cilvēka izjūtas. Bez tam esmu dzirdējis par vienu gadījumu — par kādu nejauku kroga kautiņu Opernamā. Liec vērā, Frona, es neko neiebilstu pret kautiņiem tādā vietā — vīrieši paliek vīrieši —, bet stāsta, ka tovakar viņš vis ne­esot izturējies kā vīrs.

—   Taču tu pats teici, tēt, ka vīrieši paliek vīrieši. Mēs jau ļoti labprāt gribētu, lai tie būtu citādi nekā ir, jo tad pasaule noteikti kļūtu labāka, tomēr mums jāņem viņi tādi, kādi nu ir. Lūsila…

—   Nē, nē, tu esi pārpratuši. Es nerunāju par Lūsilu, es runāju par to kautiņu. Viņš neesot… Viņš bijis gļēvs.

—   Taču tu pats saki, ka tā stāsta. Viņš man par to ierunājās pats drīz vien pēc tam, un diezin vai viņš būtu to uzdrīkstējies, ja tur bijis kas…

—   Es jau arī negrasos viņu apsūdzēt, — Džeikobs Velzs pārtrauca. — Tās ir tikai baumas, un vīriešu aiz­spriedumi pret viņu varētu arī būt pilnīgs iemesls šīm tenkām. Šā vai tā, tam nav nekādas nozīmes. Man par to nemaz nevajadzēja sākt runāt, jo es savā laikā esmu re­dzējis drosmīgus vīrus pārbīstamies un liekam kājas pār pleciem. Bet tagad izmetīsim to visu no prāta! Es tikai gribēju dot tavām domām ievirzi, bet man šķiet, ka esmu iebraucis galīgi mežā. Tomēr viens tev jāsaprot, Frona, — viņš pagrieza meitas seju pret sevi, — vienu par visām reizēm, par spīti visam, tev jāsaprot, ka vispirmām un vispēdējām kārtām, allaž un vienmēr tu esi mana meita, un es uzskatu, ka tava dzīve svēti un negrozāmi ir tikai tavējā, nevis mana, tev pašai tā jāveido — uz labu vai uz ļaunu. Sava dzīve tev jādzīvo pašai, un, ja es sākšu to ietekmēt, tu vairs nebūsi pati dzīvojusi savu dzīvi, šī dzīve vairs nebūs tavējā. Un tad tu arī nebūtu nekāda Velza, jo neviens Velzs nekad nav cietis priekšrakstus. Viņi drīzāk bija gatavi mirt vai arī aizgāja kaut kur pa­saules malā sākt jaunu dzīvi.

Ja tu, piemēram, sadomātu, ka dejas grīda ir vispiemē­rotākā vieta, kur izpausties tavām dabiskajām spējām, es gan būtu apbēdināts, bet jau otrā dienā es tev atļautu doties uz Opernamu. Būtu neprāts raudzīt tevi atturēt, un bez tam — mums tas nav pieņemts. Velzi ne vienreiz vien ir līdz galam stāvējuši par zaudētu un bezcerīgu pasā­kumu, turēdamies kopā plecu pie pleca. Konvencijas mēs neņemam vērā. Tās derīgas tikai cūkām, kas bez tām ieveltos vēl dziļāk peļķē. Vājais spiests paklausīt, citādi viņu saberztu, bet stiprajam par to nav jābēdā. Pūlis nav nekas, personība ir viss, un personība arvien vada pūli, dod tam likumus. Man nospļauties par to, ko saka pa­saule! Ja kāds Velzs šodien laistu pasaulē ārlaulības bērnu, tad tā būtu tikai Velza darīšana, un tu esi un pa­liec Velza meita, un ellē un debesīs, paša dieva vaiga priekšā, mēs stāvēsim kopā, jo mēs esam vienu asiņu, Frona, tu un es.

— Tu esi dižāks par mani, — Frona nočukstēja, no­skūpstīdama tēva pieri, un viņas lūpu glāsts Džeikobam Velzam šķita kā krītošas lapas maigais pieskāriens — lapas, kas pirms tam lidinājusies klusā, rudenīgā gaisā.

Kamēr istabas siltums pamazām dzisa, viņš stāstīja meitai par tās vecmāmiņu un savu vecmāmiņu, un par stūrgalvīgo Velzu, kas viens pats izcīnījis lielo cīņu un miris šai cīniņā pie Dārgumu Pilsētas.

XVIII NODAĻA

«Leļļu namam» bija lieli panākumi. Misis Sovila izvirda savu sajūsmu tik neizmērojamos un galīgi nepiemērotos izteicienos, ka Džeikobs Velzs, stāvēdams tai līdzās, ar zalgojošu aci pakavējās pie tās tuklā, baltā kakla, neviļus savilkdams dūri, it kā žņaugtu tajā kādu neredzamu rīkli. Deivs Hārnijs eksaltēti slavināja lugas izcilās īpašī­bas, kaut gan apšaubīja Noras filozofijas pareizību un zvērējās pie saviem puritāņu dieviem, ka Torvalds esot vislielākais garausis abās zemeslodes pusēs. Pat mis Mor- timera, kaut gan bija noskaņota pret Ibsena literāro skolu, atzina, ka tēlotāji esot lugas trūkumus izpirkuši, bet Mets Makārtijs paziņoja, ka viņš Noru, mīlulīti, itin nemaz ne­nosodot, taču zeltraktuvju komisāram privātā sarunā pa­čukstēja, ka kāda dziesmiņa vai kāds dancis ar plīvojo­šiem lindrakiem izrādei vis nebūtu kaitējis.

—  Skaidrs, ka Norai, meitiņai, bija taisnība, — viņš apgalvoja Hārnijam, kad abi sooja aiz muguras Fronai un Sentvinsentam. — Es labprāt būtu redzējis…

—   Gumijas…

—   Ej tu ratā ar savu gumiju! — Mets nikni iebļāvās.

—   Kā jau teicu, — Hārnijs nesatricināmi turpināja, —- gumijas zābaku cena uz palu laiku sakāps līdz māko­ņiem. Trīs unces pārī, par to es lieku galvu ķīlā. Pašlaik var tos iepirkt par unci pārī un šajā darījumā nopelnīt divas unces no pāra. Droši kā bankā, Met, turi tik kabatu vaļa!

—  Velns lai parauj tevi ar visu tavu banku! Man tak visu laiku Nora, mīlulīte, vien prātā.

Viņi novēlēja Fronai un Sentvinsentam arlabvakaru un strīdēdamies aizgāja zem zvaigžņotajām debesīm Oper- nama virzienā.

Sentvinsents izdvesa skaļu nopūtu.

—   Pēdīgi!

—   Kas pēdīgi? — Frona vienaldzīgi atjautāja.

—   Pēdīgi man radusies izdevība jums pateikt, cik labi jūs notēlojāt. Beidzamajā ainā jūs bijāt lieliska, tik da­biska, ka šķita — jūs patiešām uz mūžu aizejat no manas dzīves.

—   Ak. kas par nelaimi!

—   Tas bija briesmīgi.

—   Nu nē.

—  Jā gan. Es visus apstākļus attiecināju uz sevi. Jūs nebijāt Nora, jūs bijāt Frona; es biju nevis Torvalds, bet. Gregorijs. Kad jūs beigās nogājāt no skatuves ar cepuri galvā, mēteli mugurā un ceļa somu rokā, man šķita, ka nespēšu vairs nostāvēt un norunāt savu lomu līdz galam. Kad durvis noklaudzēja un jūs bijāt projām, mani vairs paglāba vienīgi priekškars. Tas man lika atjēgties, citādi es jau biju gatavs mesties jums pakaļ publikas acu priekšā.

—  Dīvaini gan, ka iestudēta loma var tā ietekmēt cil­vēku, — Frona prātoja.

—  Vai ne drīzāk kas cits?

Frona neatbildēja, un viņi nesarunādamies gāja tālāk. Spēles jūsma, kas Fronu aizrāva Noras tēlojumā, vēl ne­bija izgaisusi, un viņa visu laiku atradās aizvadītā vakara satraukuma varā. Bez tam meitene bija sapratusi zemtek­stu, kas slēpās Sentvinsenta vārdos, un viņu māca biklums, kāds pārņem sievieti, kad tā stājas pretī vīrietim, jūtot tuvojamies visintīmākās atzīšanās mirkli.

Nakts bija skaidra un auksta, taču ne pārmērīgi sve- lota — ne vairāk kā četrdesmit grādu zem nulles, un zemi pārplūdināja blāva, izkliedēta gaismas plūsma — tā nenāca ne no zvaigznēm, ne arī no mēness, kas vēl atra­dās kaut kur zemeslodes otrā pusē. No dienvidaustrumiem uz ziemeļrietumiem visu debess pamali ieskāva bāli zaļ­ganas spozmes loks, un tas tad izstaroja šo nespodro blāzmojumu.

Piepeši debesis virs galvas gluži kā prožektora stars pāršķēla balta gaismas strēle. Uz vienu acumirkli nakts uzplaiksnīja par spocīgi bālu dienu, tad iestājās vēl mel­nāka tumsa. Taču dienvidaustrumu pamalē galīgā klu­sumā jautās tāda kā viļņošanās. Zaļganīgās spozmes dū­maka burzguļodama šūpojās, cilājās un plaka, it kā taus­tot staipīdama augšup milzīgas, spokainas staru rokas. Vēlreiz gigantiskā raķete meta divkāršu ugunīgu svēdru pār visu debess loku no apvāršņa līdz zenītam un atkal atpakaļ līdz apvārsnim. Taču arī šī gaismas arka nespēja noturēties, un tai pa pēdām slīga melna nakts. Un atkal mirdzošā uguns plīva stalti traucās augšup — šoreiz platāka, blīvāka, spožāka, izšķērdīgi bārstīdama staru kū­ļus pa labi un pa kreisi; krāšņais liesmojums sasniedza zenīta visaugstāko punktu, traucās tam pāri un tālāk, otrā pusē nolaizdamies līdz zemes vistālākajai malai. Pēdīgi pār debess velvi bija pārmests tilts — un šis tilts notu­rējās!

Šoreiz līdz ar grezni liesmojošo ziemeļblāzmu pār zemi valdošais klusums tika pārtraukts, un desmit tūkstoši vilku suņu vienmuļās, gari stieptās gaudās kopīgi sāka izraudāt savas ciešanas un skumjas. Frona notrīsēja, un

Sentvinsents aplika roku viņai ap viduci. Sievietes in­stinkts tūdaļ izjuta šo vīrieša rokas skārienu, un vārās tīksmes tirpas izplūda pa visu viņas augumu, tomēr viņa nepretojās. Tālu lejā pie kājām vaimanāja vilku suņi, pār galvu plandījās ziemeļblāzma, un Frona juta, ka vīrietis viņu cieši pieglauž sev klāt.

—  Vai man vēl jārunā? — viņš čukstēja.

Fronas galva gurdi un apmierināti noslīga uz viņa pleca, un abi kopā tie vēroja liesmojošo debess jumolu, kurā zvaigznes bija nobālušas un izdzisušas. Viļņodamas, plīvodamas, pulsēdamas kādā trauksmainā ritmā, vizuļo­damas visās spektra krāsās, kāvu ugunīgās šļāces brāz- moja pār debesīm. Viss debesu baldahīns šķita kā vareni aužamie stāvi, kuros ar vizmainiem velkiem un liesmaini lāktījošiem audiem, vijoties un mijoties visās krāstoņu pārejās, audās kopā karalisks purpurs ar tumšu jūras za­ļumu, līdz visgleznākais šķidrauts, krāšņi mirgojošs un neapjaušami gaisīgs, bija pārmests pār izbrīnītās nakts seju.

Bez kada brīdinājuma spožo tiltu satrieca tumsas var­mācīgā roka. Spraišļotais loks mulsā piesārtumā saļodzī­jās un sašķīda. To šķērsoja melnas aizas, kas pletās ar­vien plašākas, līdz saplūda kopā. Izkaisīti krāsu lāsumi un dziestošu spīgulīšu drumstalas bikli aizslīdēja uz ap­vāršņa malu. Tad atkal neizdibināmā, milzonīgā nakts stalti slējās pār pasauli, cita pēc citas atgriezās zvaig­znes, un no jauna sāka žēlabaini gausties vilku suņi.

—   Es varu tev piedāvāt tik maz, mana mīļā, — vīrie­tis ierunājās ar tikko uztveramu sarūgtinājuma pieskaņu balsī. — Klaidojoša čigāna nejaušībām pakļauto likteni.

Sieviete, saņēmusi viņa roku, piespieda to sev pie sirds un izrunāja vārdus, ko sen pirms viņas bija teikusi kāda diža sieviete:

—   «Telts un maizes garoziņa kopā ar tevi, Ričard.»

XIX NODAĻA

Hauha bija vienkārša indiāņu sieviete, kuras senči dau­dzās paaudzēs ēduši jēlas zivis un plosījuši gaļu ar zo­biem, tāpēc arī viņas ētiskie uzskati bija tikpat raupji un primitīvi kā viņas asinis. Tomēr ilgstošā saskarsme ar bal­tajiem cilvēkiem bija iemācījusi viņai orientēties balto dzīves uzskatos, paradumos un domu gaitā, ko viņa lie­

liski izprata, kaut ari sirds dziļumos par to nicinoši šņau­kājās. Pašā sākumā viņa desmit gadus bija strādājusi par virēju pie Džeikoba Velza un kopš tā laika arvien vēl kal­poja viņam šādā vai tādā veidā; bet, kad tajā drūmajā janvāra rītā viņa atvēra ārdurvis kādam, kas bija skaļi un neatlaidīgi klaudzinājis, un atskārta, kas ir šis apmeklē­tājs, pat viņas flegmātiskā pašapziņa sašķobījās.

Caurmēra cilvēki — ne vīrieši, ne sievietes — nebūtu tik ātri izpazinuši, kas īsti ir šis viesis. Taču Hauhas no­vērošanas un iegaumēšanas spējas bija attīstījušās bargā skolā, kurā nāve mēdza satriekt paviršos, bet dzīve apbal­voja piesardzīgos.

Hauha aplūkoja savā priekšā stāvošo sievieti no galvas līdz kājām. Cauri biezajam plīvuram viņa spēja saskatīt tikai acu mirdzumu, kamēr matus pilnīgi nosedza parkas kapuce, bet augumu slēpa parkas garais apmetnis. Tomēr ITauha atvilka elpu un vēroja tālāk. Neskaidri iezīmētajās aprisēs viņa uztvēra kaut ko jau pazīstamu. Skadrais skatiens vēlreiz nopētīja aiztīņāto seju un ievēroja nepār­protami raksturīgu galvas atmetienu. Tad Hauhas acis aizplīvurojās, vecajai indiānietei piepūlot savas smadze­nes, kuru primitīvajos rievojumos, gluži kā plauktiņos, glabājās visi viņas necilās gara dzīves iespaidi. Tur ne­bija nekādas nekārtības, nekāda sajukuma, nekādu neno­teiktu, pretrunīgu līčloču emociju, samākslotu teoriju un mulsinošu abstrakciju nospiedumu — tikai kaili fakti, pre­cīzi sašķiroti un attiecīgi sastatīti. No pagātnes pieredzes plauktiņiem viņa nemaldīgi izvēlējās un izvilka vajadzīgos faktus, apvienoja tos un salīdzināja ar pašreizējiem, un tūdaļ viss neizprotamais it kā atbirza no viņas priekšā stāvošās sievietes — viņa to atpazina, zināja, kā tā runā, ko dara, kā izskatās un kāda tās biogrāfija.

—  Tavs labāk iet prom žigli, žigli, — Hauha paziņoja apmeklētājai.

—   Mis Velzu. Es vēlos viņu satikt.

Dīvainā viešņa runāja nosvērtā, stingrā balsī, kas lie­cināja par gribasspēku, tomēr Hauhu tā nespēja ietekmēt.

—   Tavs labāk iet prom, — viņa flegmātiski atkārtoja.

—   Nodod šo te Fronai Velzai un — ai, lūdzu, — te viņa iesprieda ceļgalu starp durvju vērtnēm un stenderi, — at­stāj durvis vaļā!

Hauha novaibstījās, tomēr zīmīti paņēma, jo nespēja

pārvarēt bijību, kas iemantota desmit gadu kalpošanā augstākajai rasei.

«Vai varu Jūs satikt?

Lūsila.»

Tāds bija zīmītes saturs. Frona nogaidoši paraudzījās indiānietē.

—   Viņa kāju durvīs, — Hauha paskaidroja. — Mans teikt, lai iet prom žigli, žigli. Ko? Tavs domā — jā? Viņa nav labs. Viņa …

—   Nē. Ved viņu uz… — Frona aši pārdomāja. — Nē, ved viņu šurp augšā!

—  Mans labāk …

—   Ej!

Hauha noņurdēja, bet paklausīja, jo neklausīt nespēja, taču, kamēr vecā indiāniete kāpa pa trepēm lejup un gāja uz ārdurvīm, viņas galvā rosījās neskaidra, izplūdusi doma par to, ka kungs vai kalps cilvēks kļūst atkarībā no tā, kāda viņam gadījusies āda — balta vai tumša.

Vienā ašā skatienā Lūsila kā vīzijā aptvēra gan Fronu, kas smaidīdama stāvēja pašā priekšā ar sveicienam pa­stieptu roku, gan glīto tualetes galdiņu ar greznuma nie­ciņiem, gan visapkārt tūkstošiem sīku pazīmju, kas lieci­nāja, ka šī ir meitenes istaba; viņa ieelpoja svaigo, tīro dvesmu, un viņas acu priekšā ar satriecošu skaidrību at­ausa viņas pašas meitenes dienas. Bet tad jau atkal viņa skadrām acīm un vēsām asinīm vēroja visu apkārtējo.

—   Priecājos par jūsu apciemojumu, — Frona sacīja. — Es ļoti vēlējos vēl kādreiz tikties ar jums un… bet, lūdzu, novelciet taču smago parku. Cik tā kupla, kas par krāšņām ādām un lielisku izšuvumu!

—   Jā, tā ir no Sibīrijas, — «Sentvinsenta dāvana», Lū- silai kārojās piebilst, tomēr tā vietā viņa sacīja: — Sibī­rijas ļaudis, zināt, vēl nav iemācījušies strādāt pavirši.

Viņa atslīga zemajā šūpuļkrēslā tik nepiespiesti gra­ciozi, ka Fronas acis, kas labprāt skatīja visu skaisto, to tūdaļ ievēroja; tur viņa sēdēja ar lepni atmestu galvu, klusējot klausīdamās Fronas valodā, un, minūtēm aizritot, diezgan uzjautrināta vēroja meitenes saspringtās pūles risināt sarunu.

«Kālab viņa atnākusi?» Frona sev vaicāja, mēļodama par kažokādām, laika apstākļiem un citiem nenozīmīgiem tematiem.

—       Ja jūs tā arī neko neteiksiet, Lūsila, es drīz kļūšu nervoza, — viņa pēdīgi izgrūda, gandrīz vai izmisusi.

—  Vai kas noticis?

Lūsila piegāja pie spoguļa, zem kura uz tualetes gal­diņa stāvēja vesels klāsts greznu nieciņu, un izcēla no to viclus miniatūru Fronas portretu ažūrā apdarē.

—   Vai tā esat jūs? Cik veca jūs tad bijāt?

—   Sešpadsmit gadu.

—   Silfīda, taču vēsa, ziemeļnieciska.

—       Asinis mums sasilst vēlu, — Frona aizrādīja. — To­mēr …

—   Toties tās tad arī ir karstas, — Lūsila iesmējās.

—  Un cik gadu jums pašreiz?

—   Divdesmit.

—        Divdesmit, — Lūsila gausi atkartoja. — Divdes­mit. — Viņa apsēdās iepriekšējā vietā. — Jums ir div­desmit gadu. Bet man — divdesmit četri.

—   Starpība nav liela.

—       Taču mūsu asinis sasilst agri. — Lūsila šo atzinumu itin kā sviestin aizsvieda pār neaptveramu bezdibeni, kura dzīles ar četriem gadiem nav iespējams aizpildīt.

Frona tikko spēja valdīt dusmas. Lūsila atkal piecēlās, aizgāja un vēlreiz aplūkoja miniatūru, tad atgriezās ve­cajā vietā.

—        Ko jūs domājat par mīlestību? — Lūsila spēji no- vaicāja, bet viņas seja gluži negaidīti atplauka smaidā.

—   Par mīlestību? — Meitenes balss notrīsēja.

—   Jā, par mīlestību. 'Ko jūs par to zināt? Ko par to

domājat?

Fronai uz lūpām lauzās vesela skaidrojumu plūsma, cits par citu kvēlāki un krāšņāki, taču viņa tos attrauca sānis

un atbildēja:

—   Mīlestība ir ziedošanās.

—   Jauki. Tātad upuris. Bet vai tas atmaksājas?

—       Jā, atmaksājas. Protams, ka atmaksājas. Vai to iespējams apšaubīt?

Lūsilas acis izsmējīgi iegailējās.

—   Kāpēc jūs smaidāt? — Frona vaicāja.

—        Paraugieties uz mani, Frona! — Lūsila piecēlās kā­jās, un seja viņai kvēlot kvēloja. — Man ir divdesmit četri gadi. Neesmu ne putnu biedēklis, ne arī stulba zoss. Man krūtīs pukst sirds. Man dzīslās rit karstas un

straujas asinis. Un es esmu mīlējusi. Taču neatceros gan neko par atmaksāšanos. Zinu tikai to, ka maksājusi tiku es.

—  Un maksādama guvāt atmaksu, — Frona dedzīgi uz­tvēra. — Cena bija atalgojums. Lai arī mīlestība būtu bi­jusi aplama, jūs tomēr esat mīlējusi; jūs dzīvojāt, jūs kalpojāt. Ko vēl jums vajag vairāk?

—   Suņu mīlestība! — Lūsila ņirdzīgi pasmējās.

—  Ai! Jūs esat netaisna.

—   Es jums atspēlējos, — Lūsila noteikti attrauca. — Jūs te gribat iestāstīt, ka jūs visu zinot; ka jūs esat skatījusies pasaulē ar neaizplīvurotām acīm un visu skaidri redzējusi; ka, ar lūpām pat kausa malu neskārusi, jūs esat jau izzinājusi, kā garšo mieles tā dibenā, un tās esot saldas kā medus. Pe! Suņu mīlestība! Ai, Frona, es taču zinu: jūs esat pārpārim sievišķīga, ar plašu vērienu, jūs laižat pār galvu sīkumus, bet, — viņa ar slaido pirk­stu uzsita sev pa pieri, — tas viss jums ir te. Mīlestība ir reibīgs dzēriens, un jūs esat pār mēru saelpojusies smaržīgos tvaikus. Taču izdzeriet to līdz mielēm, apgāziet kausu uz mutes un apgalvojiet tad, ka dzēriens ir salds! Nē, dievs lai man piedod! — viņa kaismīgi izsaucās. — Ir arī laba mīlestība. Jāatrod tikai nevis atdarinājums, bet gaišas un skaidras jūtas.

Frona saprata šo vecveco paņēmienu — tas kopējs vi­sām sievietēm —, un viņas plauksta slīdēja pār Lūsilas delmu, līdz rokas satvērās.

—  Es jūtu, ka tas, ko jūs sakāt, ir aplam, taču atbildēt nespēju. Varētu gan — bet kā lai uzdrīkstos? Nedrīkstu taču tīras pārdomas stādīt pretī jūsu faktiem. Esmu pār­dzīvojusi tik maz, tāpēc nevaru apvainot nepatiesībā jūs, kas piedzīvojusi tik daudz…

—  «Tam, kurš dzīvojis vairākas dzīves, par vairākām dzīvēm ar nākas mirt.»

Sais sāpju pilnajos vārdos Lūsila izteica arī savas sā­pes; un Frona, to sapratusi, apskāva viņu, piespieda galvu viņai pie krūtīm un sāka šņukstēt. Lūsilas spriegi sa­vilktās uzacis izlīdzinājās, un viņa vieglā mātes skūpstā slepus pieskārās meitenes matiem. Tikai īsu mirkli — tad uzacis atkal saraucās, lūpas sakniebās un viņa atbīdīja Fronu no sevis.

—  Jūs precēsieties ar Gregoriju Sentvinsentu?

Frona satrūkās. Tas taču notika tikai pirms divām ne­dēļām, un nevienam pašam viņi nebija teikuši ne puš­plēsta vārdiņa.

—   Kā jūs to zināt?

—   Jūs jau atbildējāt. — Lūsila vēroja Fronas atklāto seju, kurā viss bija skaidri lasāms, un jutās kā prasmīgs paukotājs, stāvot pretī neveiklam iesācējam, kas ik ar kustību atsedz neaizsargātu vietu pretinieka dūrienam. — Kā es zinu? — Viņa iesmējās skarbu smieklu. — Ja vīrietis pēkšņi pamet sievietes skaujas, kad lūpas tam vēl valgas no pēdējiem skūpstiem un mute pil no pēdējiem meliem I

—   Jā, un? …

—   Un aizmirst ceļu atpakaļ pie šiem skāvieniem.

—   Ak tā? — Velzu asinis uzbangoja Fronā, it kā kar­stas saules izkaltēta, izzuda dūmaka no acīm, un tās spīvi uzliesmoja. — Tad tāpēc jūs esat atnākusi! To jau es būtu varējusi iedomāties, ja vien kaut cik klausījusies Dausonas tenkās.

—   Vēl nav par vēlu. — Lūsilas lūpas savilkās. — Tāda jau ir jūsu metode.

—   Un es esmu piesardzīga. Ko tas īsti nozīmē? Jūs gribat man pastāstīt, ko viņš ir darījis, kas viņš ir bijis jums? Varu pateikt, ka tās ir veltas pūles. Viņš ir vīrietis, bet mēs abas esam sievietes.

—   Nē, — Lūsila meloja, cenzdamās neizrādīt savu pār­steigumu. — Pat nedomāju, ka viņa rīcība varētu jūs kaut kā ietekmēt. Es jau zināju, ka jūs tam paceļaties pāri. Bet… vai mani jūs esat ņēmusi vērā?

Frona uz brīdi aizturēja elpu. Tad viņa pastiepa abas rokas, it kā grasītos aizkavēt vīrieti krist Lūsilas skaujās.

—  Te nu jūsos pilnīgi var saskatīt tēvu! — Lūsila iz­saucās. — Ak vai, jūs neiespējamie Velzi!

Taču viņš nav jūsu vērts, Frona Velza, — viņa turpi­nāja. — Manis vērts gan. Viņš nav ne jauks cilvēks, ne dižs, ne arī labs cilvēks. Viņa mīlestība nevar ne tuvu līdzināties jūsējai. Pe! Viņš nemaz nepazīst mīlestību; kaislības — gan šādas, gan tādas — ir lielākais, uz ko viņš spējīgs. Tas jums nav vajadzīgs. Bet tas ir viss, ko viņš labākajā gadījumā var jums sniegt. Un jūs — sakiet, lūdzu, — ko jūs varat sniegt viņam? Sevi pašu? Pārmē­rīga izšķērdība! Tomēr jūsu tēva zelts…

—   Izbeidziet, es negribu klausīties! Jūs esat ļauna. — Tā Frona piespieda viņu apklust, taču tūdaļ pārdroši un pilnīgi nekonsekventi ievaicajās: — Bet ko viņam var sniegt Lūsila kā sieviete?

—   Dažus neprātīgus brīžus, — sekoja aša atbilde. — Svelmainas baudas aizrautību, pēc tam nožēlu elli — šo gan viņš godīgi nopelnījis, bet es ne mazāk. Tā atjau­nojas līdzsvars — un viss ir kārtībā.

—   Bet… bet…

—  Jo viņā mājo velns, — Lūsila turpināja, — kārdinošs velns, kas mani aizrauj ar miesu un dvēseli. Lai dievs dod, Frona, ka jūs tādu nekad neiepazītu! Jūsos velna nav, bet manī ir — tāds pats kā viņam, saderīgs pāris. Varu klaji atzīties, ka mūs saista tikai pārejoša kaisle. Nekā pastāvīga nav ne viņā, ne manī… Tas arī ir skaisti, un līdzsvars tiek saglabāts.

Frona sēdēja atzvilusi savā krēslā un laiskiem skatie­niem vēroja viešņu. Lūsila gaidīja, ko viņa teiks. Vis­apkārt valdīja klusums.

—  Nu? — Lūsila pēdīgi noprasīja dīvaini klusā balsī, reizē arī celdamās, lai ietērptos savā parkā.

—   Neko. Es tikai gaidīju.

—   Esmu visu pateikusi.

•— Tad ļaujiet man sacīt, ka nesaprotu jūs, — Frona aukstasinīgi rezumēja. — Es kaut kā uzreiz nespēju ap­tvert jūsu motīvus. Visam jūsu teiktajam ir tāda pliekana pieskaņa. Lai nu kā, par vienu gan esmu droša: nez kāda neizskaidrojama iemesla pēc jūs šodien nebijāt taisnīga pati pret sevi. Nevaicājiet man neko tuvāk, jo, kā jau teicu, es nezinu, kāpēc un kā, taču tik un tā šī pārliecība man ir. Zinu, ka jūs neesat tā Lūsila, ko es sastapu pie malkas vedēju ceļa pār upi. Tā bija patiesā Lūsila, kaut arī maz es viņu dabūju redzēt. Lūsila, kas atnākusi šodien, ir sveša sieviete. Tādu es nepazīstu. Brīžam it kā uzplaik­snīja īstā Lūsila, bet reti gan. Šī te sieviete meloja, meloja man tieši acīs un apmeloja pati sevi. Bet tas, ko viņa stāstīja par šo vīrieti, labākajā gadījumā ir tikai apšau­bāmi spriedelējumi. Nav nemaz izslēgts, ka šī sieviete tāpat ir apmelojusi arī viņu. Ļoti iespējams, ka tieši tā. Ko jūs par to domājat?

—   Ka jūs, Frona, esat ārkārtīgi gudra meitene. Brīžam jūsu vārdos ir vairāk patiesības, nekā jūs pati to apzinā­ties, taču brīžam jūs esat daudz aklāka nekā spējat iedo­māties.

—  Jūsos ir kaut kas, ko es varētu iemīlēt, tikai jūs esat to noslēpusi, tā ka es nespēju tikt klāt.

Lūsilas lūpas noraustījās, it kā grasītos ko teikt. Taču viņa savilka parku ciešāk un pagriezās uz iešanu.

Frona pati viņu pavadīja līdz durvīm, un Hauhai atlika tikai gremdēties apcerēs par baltajiem cilvēkiem, kas gan izdod likumus, bet paši stāv augstāk par šiem likumiem.

Kad durvis aiz muguras bija aizvērušās, Lūsila nospļā­vās uz ielas.

—  Tpu, Sentvinsent! Es apgānīju savu muti ar tavu vārdu! — Un viņa nospļāvās vēlreiz.

—   Iekšā!

Pēc šā uzaicinājuma Mets Makārtijs parāva bultas siksniņu, atgrūda durvis vaļā un sev aiz muguras atkal rūpīgi aizvēra.

—   A, tas esat jūs! — Sentvinsents kādu brīdi vēroja viesi izklaidīgā neizpratnē, tad atģidās un sniedza roku. — Nu kā tad, hallo, Met, vecais puika! Kad jūs ienācāt, manas domas pašlaik kavējās tūkstoš jūdžu tālumā. Ņe­miet krēslu un apsēdieties, kur ērtāk! Jums līdzās ir ta­baka. Nomēģiniet to un izsakiet savu spriedumu!

«Tas var gan būt, ka šim domas aiz tūkstoš jūdzēm,» Mets klusībā nodomāja, jo tumsā uz takas bija pagājis garām pretimnācējai, kas izskatījās aizdomīgi līdzīga Lū- silai. Tomēr balsī viņš teica:

—   Laikam biji aizsapņojies. Nav ar nekāds brīnums.

—   Kā to saprast? — žurnālists jautri atvaicāja.

—  Tālab vien, ka tepat netālu uz takas es satiku Lū­silu, bet viņas mokasīnu papēži rādīja uz tavu būdu. Pa­laidnes tak ķer katru izdevību aiz astes, tā ir rūgta patie­sība.

—  Tas ir tas ļaunākais, — Sentvinsents atzina gluži atklāti. — Vīrietis mirklīti tikai pašķielē uz šo, bet šī jau pieprasa, lai mirklītis kļūtu mūžība.

—   Grūti šķirties no vecas mīlestības, ko?

—   Gandrīz tā būtu jāsaka. Jūs jau pats saprotat. Tas taču ir acīm redzams, Met, ka arī jūs savā laikā esat šo to izbaudījis.

—  Savā laikā? Lai tev būtu zināms, ka es vēl tagad ar neesmu vecs, man tīri labi patīk patrakoties.

—  Nu, protams, protams. To jau var nolasīt jums no acīm. Karsta sirds un kāra acs, Met!

Sirsnīgi pasmiedamies, viņš uzsita viesim uz pleca.

—  Ta tu jau ar, Vinsent, neesi no kūtrajiem. Manīgs zellis, un ar sieviešiem tu māki izrīkoties — tin tos ap pirkstiņu. Cik tu neesi bučiņu dalījis, cik sirsniņu salau­zis! Bet, starp citu, Vinsent, vai īsto tu kādreiz esi pie­dzīvojis?

•— Kā to saprast?

—  īsto, nu, īsto… tas ir… āre, teiksim — vai tu esi kādreiz bijis tēvs?

Vinsents papurināja galvu.

—  Es ar ne. Bet vai tēvišķīgu mīlestību tu esi jutis savās krūtīs?

—   Nezinu gan. Laikam ne.

—   Nu, bet es esmu. Tā tad ar ir tā īstā, to es tev varu pateikt. Ja ir pasaulē vīrietis, kas izauklējis bērniņu, tad es tas esmu — gandrīz tikpat kā izauklējis. Tā bija mei­tenīte, nu viņa ir jau pieaugusi, un, ja vien pasaulē tas ir iespējams, tad es gan viņu mīļoju vairāk nekā viņas pašas miesīgs tēvs. Un re, kas, bez šitās meitiņas bija vēl tikai viena vienīga sieviete, ko esmu mīļojis, bet tā bija jau precējusies. Nevienai dzīvai dvēselei es ne­esmu par to bildis ne vārdiņa, vari man ticēt, pat ne viņai pašai. Taču viņa nomira, un dievs lai mielo viņas dvēseli.

Zods viņam noslīga uz krūtīm, un domas aizmaldījās pagātnē pie gaišmatainās anglosaksietes, kas reiz kā ne­jauši nomaldījies saules stars bija iespīdējusi viņa no baļķiem celtajā veikalā pie Daijas upes. Pēkšņi viņš pa­cēla acis un ievēroja, ka Sentvinsents ar tukšu skatienu blenž grīdā, acīm redzami domādams pavisam citas domas.

—   Pietiks muļķoties, Vinsent!

Žurnālists ar pūlēm atkratījās no savām domām un ieraudzīja īra mazās, zilās acis cieši raugāmies viņā.

—  Vai tu esi drosmīgs vīrs, Vinsent?

Sekundes ilgu laika sprīdi viņi centās ielūkoties viens otra dvēselē. Un Mets varēja apzvērēt, ka šinī brītiņā pa­manījis Sentvinsenta acīs sīksīku raustīšanos un šaudī­šanos.

Ar triumfālu blīkšķi viņš trieca dūri galdā.

—   Dievs sodi, tu neesi tāds!

Žurnālists pievilka sev tuvāk tabakas kārbu un sāka tīt cigareti. Viņš tina to rūpīgi, plānās zīdpapīra lapiņas viņa pirkstos čabēja rāmi un netrīsēja, tomēr sārts vilnis pamazām vien kāpa augšup gar viņa kaklu, sākot no krekla apkakles, uz vaigu dobumiem tas iekrāsojās tum­šāks, uz izciļņiem bija gaišāks, tas slīdēja augstāk, pletās plašāk, līdz visu seju klāja liesmains pietvīkums.

—  Tas ir labi. Tas pasargās manas rokas no netīra darba. Vinsent, cilvēk, tas meitēniņš, kas tagad ir pie­augusi sieviete, šonakt atdusas Dausonā. Dievs lai mums palīdz, tev un man, bet mūsu galvas gan nekad vairs ne­skars spilvenu tik tīras un skaidras kā šī galviņa! Vin­sent, pieņem gudru padomu: ne pirkstiņa tu viņai nepie- dursi!

Velns, ko Lūsila bija pieminējusi, sāka rosīties — tas bija aizkaitināts, pārskaities un satrakots velns.

—  Tu man nepatīc. Kāpēc, to es neteikšu. Bet ar to pašu ir diezgan. Taču liec šito sev pie sirds un iegaumē labi: ja tu būsi tik traks un sadomāsi precēt šo meiteni, tad tās dienas vakaru tu nepiedzīvosi un kāzu gultu ne­ieraudzīsi. Liec vērā, es tevi varu samalt miltos ar šitām pašām divi dūrēm, ja radīsies vajadzība. Taču jācer, ka atradīšu citu paņēmienu, kā tikt ar tevi galā. Vari būt mierīgs. To es tev svēti apsolu.

—   Ak tu, īru cūka!

Velns izlauzās ārpusē pavisam negaidīti, jo Makārtijs ieraudzīja sev priekšā acu augstumā Kolta revolvera stobru.

—  Vai pielādēts? — viņš apjautājās. — Jādomā gan. Ko ta tu vēl kavējies? Nu, vai ta nepacelsi gaili?

Žurnālista pirksts, kas gulēja uz aizslēga, sakustējās, un atskanēja brīdinošs klikšķis.

—   Un tagad nospied! Nu nospied, tev saka! It kā tu to varētu, kad acis tev tā vien šaudās uz visām pusēm.

Sentvinsents grasījās novērst galvu sānis.

—  Skaties uz mani, puis! — Makārtijs nokomandēja. — Skaties man acīs, kad šauj!

Negribīgi Sentvinsents pagrieza galvu atkal taisni, un vina acis sastapa īra skatienu.

—   Nu!

Sentvinsents sakoda zobus un nospieda aizslēgu — vis­maz viņš iedomājās, ka to nospiež, tāpat kā sapnī cilvēki domājas kaut ko darām. Viņš gribēja to darīt, domās viņš sev to pavēlēja, bet dvēsele viņam trīcēja un roka nepa­klausīja.

— Ko, vai ta paralizēts, vai, tas trīcošais pirkstiņš? — Mets ņirgājās izmocītajam vīrietim tieši sejā. — Nu, tad pagriez aizslēgu sānis, tā, un tagad nolaid to, rāmi… rāmi… rāmi…

Viņš runāja arvien klusākā, nomierinošā balsī.

Iad aizslēgs atkal bija nodrošināts, Sentvinsents ļāva revolverim izkrist no rokām un ar tikko saklausāmu no­putu galīgā bezspēkā atšļuka krēslā. Viņš gan mēģināja saslieties staltāk, taču sakustējies tikai noslīga uz galda un aizklāja seju ar sastingušām rokām. Makārtijs uzvilka dūraiņus, kādu brītiņu ar nožēlu viņā noraudzījās un tad izgoja, klusiņām aizvērdams durvis.

XX NODAĻA

Tajos novados, kur daba rāda skarbu vaigu, cilvēkbēr­niem gribot negribot jākļūst tikpat skarbiem. Dzīves jau­kās puses spēj plaši izvērsties tikai maigajās zemēs, kur saule ir silta un zeme lekna. Mitrais un nomācošais Bri- tānijas klimats mudina vīrus ķerties pie stipriem dzērie­niem; rožu smaržās slīgstošās Austrumu zemes vilina cilvēkus uz lotoszieda burvīgajiem sapņojumiem. Staltais, ba'itādainais ziemeļzemju iemītnieks ir raupjš un nežēlīgs, viņš savu niknumu izrēc bez kautrēšanās un belž ar smago dūri pretiniekam tieši sejā. Lunkanais dienvidnieks, kura smaids ir maigs kā zīds un kustības laiski lēnīgas, mēdz nogaidīt klusībā un rīkoties slepenībā, neviena acs neredzēts, delikāti un smalkjūtīgi. Mērķi šiem cilvēkiem visiem ir vieni un tie paši, atšķirība tikai paņēmienos, un arī šinī ziņā noteicošais faktors ir klimats un tā ietekme. Cilvēki kā še, tā tur ir grēcīgi, kā jau visi, kas dzimuši no sievietes klēpja, taču vieni grēko atklāti, neslēpdamies no dieva vaiga, bet otri — itin kā dieva acij kas varētu palikt nemanīts! — ar žilbinošiem fantazējumiem cenšas aizplīvurot savus netikumus.

Tādi ir cilvēku paradumi, un tie atkarīgi no tā, kāda saule spīd pār viņiem vai kāds vējš pūš viņiem sejā; tie atkarīgi no katra cilvēka būtības, no viņa tēva sēklas un viņa mātes piena. Ikviena cilvēka veidošanā ir iedar­bojušies daudzi par viņu varenāki spēki, kas viņu formē­juši un atlējuši tieši viņam paredzētajā veidolā. Kam kā­jas veselas, tas var bēgt projām, taču sastaps atkal vie­nīgi citu spēku. Tā cilvēks var turpināt bēgšanu līdz pat nāves stundiņai, un ikkatrs spēks atstās viņā savu nospie­dumu, bet viņa galīgais izveidojums būs šo daudzo spēku iedarbības nosacīts. Samainiet zīdaiņus šūpulī, un skran­dās dzimušais vergs ar karalisku cieņu valkās purpuru, bet karaļdēls gaudulīgi lūgsies žēlastības dāvanas vai ver­dziski luncināsies pātagas priekšā — tikpat pazemots kā viņa viszemākie pavalstnieki. Lords Cesterfīlds ar tukšu vēderu, nejauši uzdūries labam ēdienam, rīs tikpat negau­sīgi kā cūka tuvējā kūtiņā. Bet Epikūrs, kam jādzīvo ne­tīrajā eskimosu iglu, gribot negribot savus skanīgos dzies- mojumus veltīs vaļa taukiem un valzirga trānam, jo citādi viņam jānomirst badā.

Tālab cilvēki, kas nokļuvuši neskartajā Ziemeļzemē, aukstā, nīgrā un draudīgā, nobrauka no sevis dienvidnie- cisko kūtrumu un cīnās ar zobiem un nagiem. Tāpat viņi nobrauka no sevis arī plāno civilizācijas virskārtu — vi­sas tai piemītošās aplamības, labu tiesu vājību un varbūt arī nedaudz tikumu. Lai arī tā būtu — taču viņi saglabā diženas tradīcijas un vismaz dzīvo godīgi, smejas vaļsir­dīgi un droši lūkojas cits citam acīs.

Tātad nav labi, ja sievietes, kas dzimušas uz dienvidiem no piecdesmit trešā platuma grāda un audzinātas Jutek­līgi, klaiņo savā vaļā pa Ziemeļzemi; to drīkstētu tikai tādas, kas stipras savā garā. Lai arī tās būtu vārās, mai­gas un jūtīgas, ar acīm, kas nav zaudējušas mirdzumu un izbrīna pilno bērna skatienu, ar ausīm, kas radušas klausīties tikai maigās skaņās, taču, ja to dzīves uzskats ir veselīgs un stingrs, dvēsele pietiekami plaša, lai spētu saprast un piedot, — tad nekāds ļaunums tās neskars un- tās sasniegs pilnīgu visa esošā izpratni. Ja tā nebūs, tad sieviete dabūs redzēt un dzirdēt daudz ko aizvainojošu, tā cietīs lielus pazemojumus un zaudēs ticību cilvēkam, bet šī ir lielākā nelaime, kāda vien sievietei var gadīties. Tā­das sievietes vajadzētu rūpīgi saudzēt, un vislabāk šo pie­nākumu būtu uzņemties kādam vīrietim no viņu tuvinie­kiem — jo tuvākam, jo labāk. Tāpat būtu gudri darīts, ja izraudzītos pakalnē kādu būdu ar skatu uz Dausonu vai — vēl labāk — pāri Jukonai uz kreiso krastu. Viņām nevaja­dzētu ļaut iziet no mājas bez pavadonības un apsardzības,

un piekalne būdas aizmugurē būtu teicama vietiņa, kur atlaisties un ieelpot svaigu gaisu, jo šādā nostūrī viņu ausis neaizvainotu skarbie vārdi, ar kādiem neskopojas cilvēki, kas nesaudzīgi cenšas sasniegt visgrūtāko.

Venss Korliss noslaucīja pēdējo skārda bļodiņu, nolika rindā pie citām uz plaukta, aizkūpināja pīpi un atzvēlās uz muguras savā lažā, lai apcerīgi pētītu ar sūnām aiz­drīvēto griestu zīmējumu savā Franču pakalna būdā. Būda bija uzcelta uz pakalnes viszemākās terases pie Eldorado strauta, pavisam tuvu galvenajam satiksmes ceļam, un tās vienīgais lodziņš vakaros jautri mirgoja pretī tiem, kas tik vēlu vēl atradās ceļā.

Durvis atsprāga vaļā no kājas spēriena, un smagiem soļiem ieklumzāja Dels Bišops ar malkas klēpi. No elpas garaiņiem visu seju klāja tik bieza baltas sarmas kārta, ka viņš nespēja parunāt. Šāds stāvoklis ir grūti panesams ikvienam cilvēkam, tālab Dels pieliecās un pastiepa seju virs pavarda, pār kuru vibrēdams kāpa augšup karstuma vilnis. Acumirklī sarma atkusa un ūdens strūkliņas trakā dancī sāka lēkāt pa nokaitušo plīts virspusi. Tad no bār­das sāka lobīties lāstekas, kas grabēdamas bira uz plīts riņķiem un nikni šņāca, pirms iztvaikojušas pacēlās gaisā garaiņu mutulīšos.

—   Te jūs uzskatāmi redzat svarīgu dabas parādību, kas izskaidro vielas trīs agregātstāvokļus, — ierunājās Venss, smiedamies un atdarinādams asistenta monotono runas veidu, — cieto, šķidro un tvaikveidīgo. Vēl pēc brītiņa jūs redzēsiet arī gāzveidīgo.

—   T-t-tas viss ir dikti jauki, — Bišops spļaudīdamies burkšķēja, neatlaidīgi cenzdamies atplēst no augšlūpas tur cieši pielipušo ledus pikuci, līdz izdevās to atlupināt un ar plīkšķi uzsviest uz pavarda.

—   Cik grādu aukstuma būs, pēc jūsu domām, Del? Kādi piecdesmit?

—   Piecdesmit? — ar neizsakāmu nicību atjautāja sīkais zeltracis, slaucīdams seju dvielī. — Dzīvsudrabs nu jau vairākas stundas kā sasalis, bet spelgoņa tik vēl pieņe­mas. Piecdesmit? Lieku savus jaunos dūraiņus pret jūsu vecajiem mokasīniem, ka nebūs ne grādu mazāk par sep­tiņdesmit.

—  Vai tiešām?

—   Gribat saderēt?

Venss smiedamies palocīja galvu.

—       Pēc simtgrādīgā vai pēc Fārenheita? — Bišops, pēk­šņi kļuvis aizdomīgs, apvaicājās.

—       Ak nu, ja jau jums tik ļoti kārojas manu veco mo­kasīnu, varat tos ņemt bez kādām derībām, — Venss at­teica, izlikdamies aizskarts par Dela neuzticēšanos.

Dels nosprauslojās un smagi atgāzās lažā pie pretējās sienas.

—   Laikam domājat, ka varen jau asprātīgi, ko?

Tā kā atbilde nesekoja, viņš nosprieda, ka ar šo ir jau­tājumu izsmēlis, pagriezās uz otriem sāniem un iedziļi­nājās ar sūnām aizbakstīto šķirbu aplūkošanā.

Pēc minūtēm piecpadsmit viņam šī izklaidēšanās bija apnikusi.

—       Vai nesarausim kādu roberu kribidža pirms gulēt­iešanas? — viņš uzsauca uz otru lažu.

—       Lai notiek! — Korliss piecēlās un pastiepies pārcēla petrolejas lampiņu no plaukta uz galdu. — Diezin vai pietiks? — viņš novaicāja, vērodams petrolejas līmeni caur nespodro stiklu.

Bišops nometa uz galda kribidža acu skaitāmo dēlīti un kārtis un tad savukārt nomēroja ar aci lampas satura augstumu.

—       Es tak laikam aizmirsu to piepildīt. Nu jau pārāk vēls. Ieliešu rīt. Vienam roberam jau, jādomā, pietiks.

Korliss paņēma kāršu kavu un sāka tās maisīt, taču atkal apstājās.

—       Mums stāv priekšā garš ceļš, Del, apmēram pēc mē­neša, tā uz marta vidu, cik paredzu, — augšup pa Stjūar- tas upi līdz Makveščenai; tad pa Makveščenu uz augšu un atpakaļ lejup pa Majo; tad šķērsām uz Līko Maiju, kas izbeidzas pie Hendersona strauta…

—   Pie Indiāņu upes?

—       Nē, — Korliss atteica, izdalīdams kārtis, — mazlie­tiņ lejāk, tur, kur Stjūarta pieiet pie Jukonas. Un tad at­pakaļ uz Dausonu, kamēr vēl ledus nav uzlūzis.

Sīkajam zeltracim acis sāka spīguļot.

—       Žāvāties vis laika nebūs, bet tad ar brauciens būs uz goda, vai ne? Kaut ko saožat?

—       Man šis tas nācis ausīs par Pārķēra grupu pie Majo, un Makfērsons pie Hendersonas arī vis nesnauž, — jūs viņu laikam nepazīstat. Viņi tur dzīvo klusi kā peles, un, protams, zināt jau neko nevar, bet…

Bišops dziļdomīgi māja ar galvu, kamēr Korliss ap­svieda nokauto trumpi uz mutes. Dēlam vai acis apžilba, jo viņam iedalītajā kāršu saujā pavīdēja tā kā divdesmit četras acis, kad ārpusē ieskanējās balsis un durvis nodār­dēja no smagiem klaudzieniem.

—   iekšā! — viņš iebļāvās. — Netaisiet tak tādu lērumu! Paskat šur, — viņš pastiepa pret Korlisu savu kāršu sauju, — piecpadsmit — astoņi, piecpadsmit — sešpa­dsmit un astoņi ir divdesmit četri. Man gan ir laimējies!

Korliss strauji pietrūkās kājās. Bišops arī aši pagrieza galvu atpakaļ. Pa durvīm bija neveikli iespraukušās divas sievietes un viens vīrietis, un nu viņi stāvēja telpā, blisi­nādami gaismas apžilbinātās acis.

—   Ak, visi svētie! Tas tak Kornels! — Sīkais zeltracis cieši sažņaudza vīrieša roku un veda viņu uz priekšu.

—  Vai atgādājaties Kornelu, Korlis? Džeiks Kornels, Trīs­desmit Septītā jūdze un pusceļš uz Eldorado.

—   Vai to var aizmirst? — inženieris sirsnīgi attrauca, sniegdams roku. — Bija gan nejēdzīga nakts, kad jūs mūs pagājušo rudeni paglabāt savā pajumtē; nakts bija nejē­dzīga, toties aļņa bifšteks, ar ko jūs mūs cienājāt brokas­tīs, bija lielisks.

Džeiks Kornels, kuplām bārdas pinkām noaudzis vīrs ar mironīgi bālu seju, dedzīgi māja ar galvu un nostatīja uz galda vēderainu, ar klūdziņām appītu pudeli. Tad viņš atkal papurināja galvu un kvēlošām acīm pavērās apkārt. Ieraudzījis pavardu, viņš traucās tam klāt, pacēla plīts riņķi un iešļāca plītī prāvu malku dzintarkrāsas šķidruma. Tad tikpat strauji atgriezās pie pārējiem.

—   Protama lieta, ka to nakti atceros, — viņš murdēja, kamēr ledus gabaliņi grabēdami bira no bārdainajiem žok­ļiem. — Trakoties priecājos jūs atkal skatīt, fakts. — Viņš pēkšņi kaut ko atcerējās un mazliet kaunīgi piebilda:

—  Fakts, ka mēs visi trakoties priecājamies jūs skatīt; vai nav tā, skuķīši? — Viņš pagrieza galvu atpakaļ un ar tās mājieniem aicināja ceļa biedrenes tuvāk. — Blanša, mīlu­līt, misters Korliss… hm… man ir liels… hm… liels prieks, ka varu jūs iepazīstināt. Karibu Blanša, ser, Ka- ribu Blanša.

—   Ļoti patīkami. — Karibu Blanša brīvi pasniedza roku, vērīgi aplūkodama Korlisu. Tā bija blondīne ar maigu seju, kādreiz bijusi visai piemīlīga, bet tagad vi­ņas vaibsti bija iegrauzušies dziļāki un skarbāki, gluži kā vēju ārdētu vīru sejās.

Nopriecādamies pats par savu sabiedrisko izveiksmi, Džeiks Kornels nokremšļojās un izveda priekšplānā otro sievieti.

—  Mister Korlis, šī ir Jaunava, lūdzu, iepazīstieties! Hm! — viņš piemetināja, atbildēdams uz Vensa vaicājošo skatienu. — Nu jā, Jaunava. Tas ir viss. Jaunava.

Sieviete pasmaidīja un palocījās, taču roku nesniedza. «Kungs» — tā viņa klusībā bija novērtējusi inženieri, bet no savas aprobežotās pieredzes bija guvusi pārliecību, ka «kungu» starpā rokas spiedieni neskaitās smalka maniere.

Korliss neziņā pagrozīja jau pastiepto roku, tad palo­cījās un ziņkārīgi palūkojās sievietē. Tā bija glīta tumš­mate ar zemu pieri un labi veidotu augumu; kaut gan meiča bija vulgāra tipa, tomēr Korlisu neviļus valdzināja viņas kūsājošais rosīgums. Dzīvesprieks viņā plūda pāri malām, viņas straujās kustības šķita karsto asiņu un pār­bagātās enerģijas izraisītas.

—  Glīta mantiņa, vai ne, ko? — Džeiks Kornels nopra­sīja, ar labpatiku ievērojis namatēva skatienu.

—  Negvelz blēņas, Džeik, — Jaunava atcirta, nievīgi saraukusi lūpas urskulī, lai atstātu valdzinošāku iespaidu uz Vensu. — Man domāt, labāk tu būtu parūpējies par nabaga Blanšu.

—  Fakts ir tāds, ka mēs esam pamatīgi nomocījušies,— Džeiks paskaidroja. — IJn Blanša taisni uz takas iebruka ledū, un viņai tā kā būtu nosaldētas kājas.

Blanša uzsmaidīja Korlisam, kas viņu atsēdināja krēslā pie uguns, bet sakniebtā mute ne ar ko neizrādīja, ka īste­nībā viņa cieš lielas sāpes. Korliss novērsās sānis, kad Jaunava devās Blanšai palīgā novilkt samirkušos apavus, bet Bišops rakņājās pa maisu, meklēdams zeķes un moka­sīnus.

—  Dziļāk jau nesamērcējās kā tik līdz potītēm, — Kor­nels konfidenciāli paskaidroja, — bet tādā naktī kā šitā ar to ir vairāk nekā gana.

Korliss piekrizdams pamāja ar galvu.

—  Pamanījām jūsu gaismiņu un… hm… un tā arī ienācām. Jūs tak ļaunā neņemat?

—   Ko jūs, protams, ne…

—   Vai neiztraucējām?

Korliss viņu nomierināja, uzlikdams roku uz pleca un sirsnīgi iespiezdams viņu krēslā. Blanša svētlaimīgi no­pūtās. Viņas slapjās zeķes bija izkārtas un jau garoja, bet kājas Bišopa plašajās sivašu zeķēs gozējās siltumā. Venss pabīdīja pār galdu tabakas kārbu, taču Kornels izvilka sauju cigāru un sadalīja tos vīriešiem.

—   Te šaipus līkuma tas ceļa gabals ir varen nelā­dzīgs, — viņš pērkonīgā balsī stāstīja, uzmezdams izteik­smīgu skatienu appītajai pudelei. — Avoti ledu sadrupi­nājuši, bet tu, cilvēks, to nemaz nevari pamanīt, kamēr jau iekšā esi. — Pievērsies sievietei pavarda priekšā, viņš apvaicājās: — Kā jūties, Blanša?

—   Pa pirmo, — viņa atteica, ērti izstaipīdamās un kus­tinādama kāju pēdas, — kaut gan tīri tik lunkanas manas kājas vis nav kā tad, kad iznācām.

Ar skatienu palūdzis namatēva piekrišanu, Kornels pa­šķieba pudeli pār elkoni un piepildīja līdz pusei četras skārda krūzītes un iztukšotu želejas burciņu.

—   Bet kā būtu ar groku? — Jaunava metās starpā.

—  Vai varbūt punšu?

Vai jums ir citronu sula? — viņa noprasīja Korlisam.

—   Ir? Slaveni! — Tumšās acis ieurbās Delā. — Paklau, pavāriņ! Velc ārā bļodu maisīšanai un uzliec katliņu, kur karsēt ūdeni! Žiglāk! Visi pie darba! Džeiks uzstājas, bet es parādīšu, kā to dara. Vai cukurs ir, mister Korlis? Un druscīt muskatrieksta? Tad varbūt kanēlis? Okei! Būs labs tas pats. Veicīgāk, pavāriņ!

—  Vai nav odziņa, ko? — Kornels pačukstēja Vensam, ar kūstošām acīm vērodams, kā viņa maisa kūpošo šķid­rumu.

Taču Jaunavas uzmanība bija veltīta vienīgi inže­nierim.

—   Neņemiet viņu galvā, ser, — tā aizrādīja. — Viņš jau pa pusei pillā, cilāja tak to nolādēto pudeli katrā pie­turas vietā.

—   Bet, mīlulīt… — Džeiks protestēja.

—   Es tev neesmu nekāda mīlulīte, — viņa atšķaudīja.

—  Tu man nemaz nepatīc.

—   Kāpēc tad tā?

—   Tāpēc, ka… — Viņa ar kausu rūpīgi salēja punšu krūzītēs un apstājās padomāt. — Tāpēc, ka tu gremo tabaku. Tāpēc, ka tu esi bārdains. Es dodu priekšroku jauniem puišiem ar gludiem vaigiem.

—   Nemaz neklausieties, viņa muld pa tukšo, — frakci­jas karalis nobrīdināja. — To viņa runā tīšām, lai mani kaitinātu.

—  Nu tad! — Jaunava skarbi nokomandēja. — Strebiet nu to dziru! Tas būs derīgāk!

—  Bet kam uzdzersim? — izsaucās Blanša, sēdēdama pie pavarda.

Paceltās krūzītes sašūpojās un sastinga gaisā.

—  Par karalieni, die's lai viņu svētī! — Jaunava braši uzsauca tostu.

—   Un Bil 1 u! — Dels Bišops pārtrauca.

Krūzītes atkal nošūpojās.

—   Par kādu Billu? — Jaunava aizdomīgi noprasīja.

—   Makinliju.

Viņa to apbalvoja ar smaidu.

—  Paldies, pavāriņ, tu gan esi trumpja dūzis. Nu tad! Priekā, džentlmeņi! Dzersim stāvot! Par karalieni, die's lai viņu svētī, un par Billu Makinliju.

—   Peciņas gaisā! — Džeiks Kornels nogrēma, un krūzītes nograbēja pa galda virsu, nosviestas uz mu­tes.

Venss Korliss atklāja, ka viņu šī situācija uzjautrina un ieinteresē. Pēc Fronas filozofijas, viņš ironiski nodomāja, tas nozīmē iepazīt dzīvi un papildināt zināšanas par cil­vēkiem. Tas bija viņas izteiciens, un Korliss to domās vairāk reižu atkārtoja. Bet tad viņš atcerējās Fronas sa­derināšanos ar Sentvinsentu un iesvēla sajūsmā Jaunavu, uzaicinādams viņu ko nodziedāt. Taču viņa klīrējās un piekāpās tikai pēc tam, kad bija uzstājies Dels Bišops, celdams priekšā dažus pantus no «Lidojošiem mākoņiem». Balstiņa viņai bija sīka, pie tam aptvēra tikai kādas pus­otras oktāvas, zemākajos toņos tā lūza un aizķērās, bet augstākajos reģistros trīcēja un detonēja. Tomēr dzies­miņu «Ņem atpaka| savu zeltu» viņa nodziedāja ļoti aiz­kustinoši, tā ka frakcijas karalim acīs sakāpa sīvs slap­jums, jo viņš klausījās ar visu sirdi un, acīm redzot, pārdzīvoja pavisam nepierastu skumju un ilgu pilnu jūtoņu.

Visi dedzīgi aplaudēja, un Bišops nekavējoties uzsauca tostu dziedonei, nogodādams viņu par «burvīgo zvārgu­līti», bet Džeiks Kornels viņu atbalstīja ar savu parasto «peciņas gaisā!».

Divas stundas vēlāk pie durvīm klauvējās Frona Velza. Klauvējiens bija ciešs un neatlaidīgs, tā ka pārskanēja iekšā valdošo jezgu, un Korliss steigšus metās pie durvīm.

Ieraudzījusi, kas atver durvis, Frona līksmi izsaucās:

—  Ai! Jūs tas, Vens! Nemaz nezināju, ka jūs še dzī­vojat!

Viņš paspieda meitenes roku un ar savu augumu aiz­sprostoja durvis. Aiz muguras smējās Jaunava un Džeiks Kornels dziedāja:

Sī ziņa pa visu taku lai skan —

Ir Rietumos Prods, bet būs atpakaļ gan;

Tam smaržīga teļgaļa bļodā lai tvan!

Tralla lala, Talala, lala!

—   Kas noticis? — Venss jautāja. — Vai kas atgadījies?

—   Es domāju, jūs drīkstētu gan mani aicināt iekšā. — Fronas balsī skanēja viegls pārmetums un jautās steiga. — Es kļūmīgi iebruku ledū, un man salst kājas.

—   Die's augstais! — Jaunavas sulīgā balss aumaļām plūda pār Vensa plecu, tai sekoja Blanšas un Bišopa ska­ļie smiekli par Kornelu, kā arī šī cienījamā džentlmeņa protesta brēcieni. Vensam šķita, ka asinis no visa ķer­meņa satriecas viņam sejā.

—  Bet jūs taču nevarat nākt iekšā, Frona. Vai tad ne­dzirdat tos tur?

—   Man vajag, — viņa neatlaidās. — Es nosaldēšu kājas.

Rezignēti atmetis ar roku, Venss pakāpās sānis un pēc tam aizvēra aiz viņas durvis. No tumsas pēkšņi ienākusi gaišumā, Frona mirklīti apstājās, bet tūdaļ arī atguva redzes spēju un saskatīja, kas te notiek. Gaiss bija biezs no tabakas dūmiem, un smēķu dvaka šaurajā telpā aizsita elpu cilvēkam, kas ienācis no tīrā, svaigā āra gaisa. Uz galda pār lielo maisāmo bļodu kāpa garaiņu mutulis. Jau­nava, vairīdamās no Kornela, atkāvās no viņa ar garu sinepju karoti. Viņa veikli izlocījās un, kad vien radās izdevība, nemitīgi triepa dzelteno ķelsi Kornelam uz de­guna un vaigiem. Blanša no pavarda priekšas pieliekusies vēroja šo izpriecu, bet Dels Bišops, apturēdams krūzi pus­ceļā uz muti, aplaudēja katram veiksmīgam triepienam. Visiem sejas bija tumši pietvīkušas.

Venss bezspēkā atslīga pret durvīm. Visa šī situācija viņam šķita bezjēdzīgi neiespējama. Viņu pārņēma slimīga vēlēšanās smieties, bet galu galā tā izvērtās klepus lēkmē. Taču Frona izjuta vienīgi neatliekamu nepieciešamību ap­sildīties, jo kājas viņai kļuva arvien nejūtīgākas, un pa­spēra soli uz priekšu.

—   Hallo, Del! — viņa uzsauca.

Smieklu grimase sasala uz Bišopa sejas, viņam izdzir­dot pazīstamo balsi, un viņš lēnām, negribīgi pagrieza galvu, lai sastaptos ar Fronas skatienu. Viņa bija atbīdī­jusi atpakaļ parkas kapuci, un aiz sala rožaini sasārtusī seja atblāzmojās pret tumšo kažokādu kā spožs saulstaru kūlis drūmā dzertuvē. Viņu pazina visi — jo kurš gan ne­pazīs Džeikoba Velza meitu? Jaunava ar izbīļa spiedzienu nometa sinepju karoti. Bet Kornels apstulbis nobraucīja ar roku savu dzelteni izplankumoto seju, tā iztriepdams sinepes pa abiem vaigiem, un smagi atšļuka tuvākajā krēslā. Karibu Blanša vienīgā saglabāja savaldību un klusiņām smējās.

Bišops gan jaudāja izdvest «Hallo!», taču nespēja darīt vairāk neko, lai atvairītu klusumu, kāds iestājās būdā.

Frona brītiņu nogaidīja un tad teica:

—   Labvakar visapkārt!

—   Lūdzu šurp! — Venss bija saņēmies.un atsēdināja viņu pie pavarda iepretī Blanšai. — Vislabākais — jūs tūdaļ veicīgi velciet nost slapjās zeķes, tikai sargieties no karstuma! Es paraudzīšu, ko piemērotu varu jums atrast.

—  Lūdzu, dabūjiet aukstu ūdeni, — viņa paprasīja. — Tas izdzīs sasalumu. Dels man atnesīs.

—   Cerams, nebūs taču nopietns apsaldējums?

—  Nē. — Viņa papurināja galvu un uzsmaidīja Korli­sam, stīvēdama nost ledū sasalušo mokasīnu. — Laiks bija pārāk īss, apsaldēta var būt tikai ādas virspuse. Ļau­nākajā gadījumā nolobīsies āda.

Būdā valdīja kapa klusums, bija dzirdamas tikai ska­ņas, kas radās, Bišopam smeļot ūdeni no spaiņa bļodā un Korlisam meklējoties pa savām mantām, lai atrastu vismazākos un glītākos mājas mokasīnus un vissiltākās zeķes.

Frona sparīgi berzēja kāju pēdas, tad pārtrauca šo no­darbību un pacēla acis.

—   Neļaujiet taču saviem dzīru priekiem atvēst tāpēc vien, ka es esmu nosalusi, — viņa iesmējās. — Lūdzu,

turpiniet!

Džeiks Kornels saslējās un gluži nevajadzīgi nokrem- šļojās, Jaunava centās izskatīties tik cienīga, cik vien iespējams, bet Blanša pienāca Fronai klāt un izņēma dvieli no rokām.

—  Es arī samērcēju kājas tai pašā vietā, — viņa teica un, nometusies ceļos, tā rīvēja Fronas nosalušās pēdas, ka tās sāka tvīkt un kvēlot.

—  Cerams, ka varēsiet kaut kā izmantot šos te. Lū­dzu! — Venss pabīdīja tuvāk mājas mokasīnus un vilnas kājautus, kurus abas sievietes, klusām iesmiedamās un brī­žam sačukstēdamās, ņēmās pielāgot Fronas kājām.

—   Bet kā gan, jāprasa, jūs viena pati gadījāties uz takas šinī vēlajā stundā? — Venss vaicāja. Sirds dziļu­mos viņš nevarēja vien nobrīnīties, cik aukstasinīgi un drosmīgi Frona tiek galā ar situāciju.

—  Jau iepriekš zinu, ka jūs mani rāsiet, — Frona at­bildēja, palīdzēdama Blanšai sakarināt slapjos apavus un zeķes virs krāsns. — Es biju pie misis Stentonas… taču iepriekš gan vajadzēja paskaidrot, ka patlaban mēs abas ar mis Mortimeru kādu nedēļu viesojamies pie Pentlijiem. Tā, un tagad var sākt atkal no sākuma. Biju nodomājusi aiziet no misis Stentonas jau pirms tumsas iestāšanās, bet tad viņas mazplis aplējās ar petroleju, bet vīrs viņai aiz­braucis uz Dausonu un … vārdu sakot, mēs tikai nupat pirms pusstundas galīgi pārliecinājāmies, ka mazulim ne­kas bīstams nav noticis. Viņa, protams, ne dzirdēt negri­bēja, ka es ietu atpakaļ viena pati, bet nebija taču nekā, ko baidīties, vienīgais — nekādi nevarēju paredzēt, ka uzduršos uz irdenu ledu šādā spelgoņā.

—  Ar ko jūs apstrādājāt to bērneli? — vaicāja Dels, cenzdamies par visu vari noturēt sarunu, ja nu tā reiz sākusies.

—  Ar košļājamo tabaku. — Kad smiekli bija norimuši, Frona turpinJja: — Sinepju viņiem mājās nebija, un nekā cita labāka es nevarēju sadomāt. Starp citu, reiz Mets Makārtijs tur lejā pie Daijas ar šo līdzekli izglāba man dzīvību, kad man bija krups. Bet jūs taču dziedājāt, kad es nācu iekšā, — viņa ieminējās. — Turpiniet, lūdzami!

Džeiks Kornels ar milzu pūlēm izmocīja vārdus:

—   Es jau ir cauri.

—  Nu tad jūs, Del. Nodziediet «Lidojošos mākoņus», kā mēdzāt dziedāt, kad braucām lejup pa upi.

—   Oi, tos jau šis nodziedāja! — Jaunava ieteicās.

—   Nu tad padziediet jūs! Jūs droši vien protat dziedāt.

Viņa smaidīja, raudzīdamās Jaunavai tieši acīs, un Šī lēdija rāva vaļā kādu ielas tirgoņu balādi, kas skanēja izjustāk, nekā viņa pati spēja iedomāties. Līdz ar Fronas ierašanos uzplūdušais vēsums drīz vien bija atkusis, atkal visapkārt skanēja dziesmas un tosti, valdīja jautrība. Frona pat neatteicās biedriski pamērcēt lūpas želejas bur­ciņā un deva arī savu nodevu, nodziedādama «Anniju Lo- riju» un «Benu Boltu». Bez tam viņa slepus vēroja, kā alkohols pamazām apstulbina Kornela un Jaunavas ierei­bušos prātus. Tā atkal bija jauna pieredze, un viņa pat nopriecājās par to, kaut gan savā ziņā viņai bija žēl Kor­lisa, kas nemākulīgi centās tēlot namatēvu.

Tomēr Korlisam žēlošanas nevajadzēja.

«Jebkura cita sieviete…» viņš neskaitāmas reizes do­mās atkārtoja, raudzīdamies uz Fronu un mēģinādams iz­tēloties daudzās sievietes, ko bija iepazinis pie savas mā­tes tējas galda, klauvējam pie durvīm un ienākam būdā, kā bija ienākusi Frona. Bez tam — vēl gandrīz vai vakar- dien viņš būtu juties aizskarts, redzēdams Blanšu berzē­jam Fronas kājas, bet šobrīd viņš apbrīnoja Fronu, kas to pieļāva, un viņa sirds gluži atvilga pret Blanšu. Var­būt tā bija punša pacilājošā ietekme, taču viņam šķita, ka pamanījis tās raupjajā sejā kādas līdz šim neredzētas iezīmes, kas liecina par labām īpašībām.

Frona bija uzāvusi savus izsausušos mokasīnus, piecē­lusies kājās un pacietīgi noklausījās Džeiku Kornelu, kas žagodamies uzsauca pēdējo nesakarīgo tostu.

—  Par vīru … hik … par vīru … — viņš dārdināja kā no mucas, — par vīru… hik… kas radījis… kas ra­dījis …

—   Šo laimīgo novadu, — Jaunava pateica priekšā.

—  Taisnība, mīlulīt… hik. Par vīru, kas radījis šo lai­mīgo novadu! Par… hik… par Džeikobu Velzu!

—  Papildinājums! — Blanša izsaucās. — Par Džeikoba Velza meitu!

—   Jā gan! Kājās stāvot! Un peciņas gaisā!

—  Ek, viņa tak ir viens varens puika! — Dels, no punša sarkaniem vaigiem, turpināja tostu.

—  Bet man gribētos kaut reizi paspiest jums roku, — Blanša klusiņām teica, kamēr pārējie klaigāja visi reizē.

Frona novilka dūraini, ko jau bija uzģērbusi, un abas sievietes stingri paspieda viena otrai roku.

—      Nē, — viņa iebilda Korlisam, kas bija uzlicis ausaini un patlaban sēja ciet tās saites. — Blanša teica, ka Pen- tliji dzīvojot tikai pusjūdzi no šejienes. Taka taču iet taisni vien. Ne dzirdēt negribu, ka mani kāds pavadītu.

Nē! — šoreiz Frona to izteica tik autoritatīvi, ka Kor­liss nosvieda ausaini uz lažas. — Arlabvakaru visapkārt! — viņa uzsauca, apveltīdama visus dzīrotājus ar smaidu.

Taču līdz durvīm Korliss viņu pavadīja un izgāja arī ārpusē. Frona pavērās viņā. Parkas kapuce nebija uzvilkta dziļi pār pieri, un viņas seja zvaigžņu gaismā vilinoši blāzmoja.

—   Es … Frona … Es vēlētos …

—       Neraizējieties! — viņa pasmaidīja. — Es jūs neno- došu, Vens.

Viņš gan redzēja izsmējīgās dzirkstītes tās acīs, tomēr lūkoja turpināt:

—   Es gribētu jums paskaidrot, kā tas…

—       Nevajag. Es jau visu sapratu. Tomēr jāatzīstas, ka par jūsu gaumi sevišķi sajūsmināta neesmu…

—       Frona! — Skaidri saklausāmās sāpes viņa balsī aiz­kustināja meiteni.

—       Ak jūs, lielais nelga! — viņa iesmējās. — It kā es nezinātu! Blanša taču man pastāstīja, ka viņa samērcējusi kājas.

Korliss nolieca galvu.

—       Tik tiešām, Frona, jūs esat viskonsekventākā sie­viete, kādu vien man gadījies sastapt. Bez tam, — viņš saslējās visā augumā, un balsī viņam ieskanējās valdo­nīga pašpārliecība, — vēl viss nav galā.

Frona mēģināja viņu apturēt, taču viņš neatlaidīgi tur­pināja:

—       Es jūtu, es zinu, ka viss vēl vērsīsies citādi. Sakot jūsu pašas vārdiem, visi faktori vēl nav ņemti vērā. Un kas attiecas uz Sentvinsentu… Es jūs vēl iemantošu. Kaut arī varbūt ne tik drīz.

Viņš alkaini pastiepa rokas pret Fronu, bet viņa šo kus­tību jau bija iepriekš paredzējusi, smiedamās izvairījās un viegliem soļiem aiztecēja pa taku.

—       Nāciet atpakaļ, Frona! Nāciet atpakaļ! — viņš sauca. — Man ļoti žēl…

—       Nē, nav vis žēl! — skanēja atbilde pa gabalu. — Bet es gan nožēlotu, ja jums būtu žēl. Arlabvakar!

Viņš noskatījās, kā meitene izgaist starp ēnām, tad at­griezās būdā. Viņš bija galīgi aizmirsis, kāda aina viņu sagaida iekšpusē, un no pirmā acu uzmetiena gluži sa­trūkās. Karibu Blanša savā nodabā klusītiņām raudāja. Acīs viņai zalgoja valgums, un, kad viņa tās pacēla, vien­tuļa asara zagšus noritēja pa vaigu. Bišopa seja bija kļuvusi nopietna. Jaunava bija ar visiem pleciem un galvu uzgulusi uz galda starp apgāztajām krūzītēm un no tām izlijuŠām punša padibeņu peļķītēm. Bet Kornels grīļīgi stāvēja, nolīcis pār viņu, un žagodamies bezjēdzīgi pen- terēja:

—   Tu esi labs skuķis, mīlulīt. Tu esi labs skuķis.

Taču Jaunava nebija samierināma.

—  Ai die's augstais! Kad es padomāju, kā ir un kā bija… un es tur nemaz neesmu vainīga. Kad es jums saku, es neesmu vainīga! — viņa karstās dusmās iebrē­cās. — Kur es esmu dzimusi, es jums prasu! Kas bija mans paps? Dzērājs, hroniskais. Un kas mana. mamma? Visa Vaitčepla 1 gar viņu mēles trina! Vai kāds par mani jel centu tika izdevis, vai kāds mani tika audzinājis? Vai kāds par mani rūpējās jel tik daudz, cik melns aiz naga, es prasu? Ne tik, cik melns aiz naga!

Korlisa garastāvoklī iestājās krass lūzums.

—  Turi muti! — viņš pavēlēja.

Jaunava pacēla galvu, izjukušie mati spurojās uz visām pusēm kā fūrijai.

—  Kas šī tāda bija? — viņa ņirdzīgi noprasīja. — Lai­kam draudzenīte?

Korliss negantā niknumā apcirtās pret sievieti, seja vi­ņam aiz dusmām nobāla un balss drebēja.

Jaunava savilkās kamolā un instinktīvi aizsedza ar ro­kām seju.

—   Nesitiet, ser! — viņa gaudoja. — Nesitiet mani!

Korliss pats nobijās no savām dusmām un brīdi nogai­dīja, kamēr spēja atkal valdīt pār sevi.

—  Tagad, — viņš mierīgi teica, — kažokus mugurā un prom. Visi! Lai māja būtu tīra! Vācieties ārā!

—   Kāst' jūs par vīru, nē, jūs gan neesat nekāds vīrs!—- Jaunava ņurdēja, sapratusi, ka fiziskais spēks netiks likts lietā.

Taču Korliss viņu bez ierunām aizvadīja līdz durvīm, nemaz neklausīdamies viņas vārdos.

—  Sitā dzīt ārā dāmas! — Jaunava sprausloja, klum- burodarna pār slieksni.

1 Vaitčepla — Londonas rajons, ko apdzīvo galvenokārt trūcīgie.

—   Neņemiet par ļaunu, — Džeiks Kornels mierinādams burkšķēja. — Neņemiet par jaunu!

—   Arlabvakaru. Lūdzu piedošanu! — Korliss sacīja Blanšai, kad viņa gāja tam garām, un viegli uzsmaidīja piedodošu smaidu.

—   Jūs esat īsts kundziņš! Tas jūs esat, jā, nolāpīts kundziņš! — Jaunava brēca jau ārpusē, kad viņš bija aiz­vēris durvis.

Korliss ar trulu skatienu pavērās Delā Bišopā, tad pār­laida acis samirkušajam jūklim uz galda. Pēc tam viņš pārgāja, pār telpu un iezvēlās savā lažā. Bišops, elkoni pret galdu atbalstījis, sūkāja savu čurkstošo pīpi. Lampa kūpēdama nolīpinājās un izdzisa, bet viņš palika sēžam, atkal un atkal piespaidīja pīpē tabaku un izšvirkstināja neskaitāmus sērkociņus.

—   Del! Vai esat nomodā? — Korliss pēdīgi ievaicājās.

Dels norūcās.

—   Es biju īsts suns, izsviezdams viņus ārā sniegā. Man pašam kauns.

—   Protama lieta, — skanēja apstiprinoša atbilde.

Atkal sekoja ilgāks klusuma brīdis. Dels izdauzīja pel­nus no pīpes un piecēlās kājās.

—  Vai guļat? — viņš uzsauca.

Atbildes nebija. Dels Bišops klusītiņām piegāja pie la­žas un rūpīgi uzvilka segu pār inženiera augumu.

XXI NODAĻA

—   Jā, ko tas viss nozīmē? — Korliss laiski izstaipījās un sacēla kājas uz galda. Viņš nebija pārāk ieinteresēts, bet pulkvedis Tretevejs neatlaidīgi centās turpināt no­pietno sarunu.

—   Par to jau es runāju. Vecais un mūžam jaunais jau­tājums, ko cilvēks met acīs visumam. — Pulkvedis sāka šķirstīt vaļējās lapiņas piezīmju grāmatiņā. — Āre, — viņš teica, paceldams uz augšu savazātu, ar mašīnu ap­rakstītu papīra strēmeli. — Šo te es norakstīju pirms daudziem gadiem. Paklausieties! «Kāds drausmīgs radī­jums ir cilvēks, šis vārgulīgais saķepinātu pīšļu veido­jums, kas vai nu pamīšus kustina kajas, vai guļ nesama- nīgā miegā; viņš nogalina, ēd, aug un vairojas, laizdams pasaulē sīkas sev līdzīgas radības; apaudzis ar matiem kā ar velēnu, acis sejā spīgo vien — tādu ieraugot, bēr­niem bailēs jābrēc. Mūžs viņam, nabadziņam, novēlēts īss, un grūtumi gaida ik uz soja, bet dvēseli pilda nesamē­rīgas un pretrunīgas vēlēšanās; starp mežoņiem viņš mīt, no mežoņiem viņš cēlies, tālab neglābjami nosodīts brukt virsū citiem mežoņiem. Bezgala bērnišķīgs, bieži vien ap­brīnojami drosmīgs, bieži vien aizkustinoši maigs; te viņš apsēžas, lai spriedelētu par labo un jauno, par to, kas ir dievs un kāds viņš ir, te pēkšņi lec kājās, lai cīnītos par olas čaumalu vai mirtu par ideju.»

Un galu galā — kam tas viss? — pulkvedis dedzīgi no­prasīja, nomezdams papīra strēmeli. — Kālab vajadzīgs šis vārgulīgais saķepinātu pīšļu veidojums?

Korliss atbildes vietā nožāvājās. Viņš visu dienu bija pavadījis ceļā un nu ilgojās izstiepties zem segām.

—  Nu kaut vai es, pulkvedis Tretevejs, vīrs jau krietni gados, bet vēl diezgan labi saglabājies; man ir stāvoklis sabiedrībā, pieklājīgs rēķins bankā un nav vairs nekādas vajadzības pūlēties, tomēr es neciešu pelēcīgu dzīvi un plēšos kā nejēga, strādādams ar tādu dedzību, kāda pie­derētos uz pusi jaunākam cilvēkam. Un kam tas viss? Es varu apēst, varu nosmēķēt, varu nogulēt tikai savu tiesu, bet šis nomaļais zemes nostūris, ko ļaudis sauc par Aļasku, taču ir nejēdzīgākā vieta pasaulē, ja runājam par ēdienu, tabaku un segām gulēšanai.

—  Tieši šī rosīgā dzīve dod jums spēkus, — Korliss iebilda.

—   Fronas filozofija, — pulkvedis zobgalīgi atcirta.

—   Arī mana filozofija un tāpat jūsējā.

—   Un tas vārgulīgais saķepinātu pīšļu veidojums…

—   Kuru uzmundrina jūtas, ko jūs neņemat vērā: pienā­kuma apziņa, lepnums par savu nāciju, dieva apzināšanās.

—   Un kas man par to tiek? — Tretevejs noprasīja.

—   Ik elpas vilciens! Viendienīte dzīvo tikai stundu.

—   Nesaskatu jēgu.

—  «Lai līst sviedri un asinis!» Tā jūs kliedzāt pēc trača un kautiņa Opernamā, un šie vārdi jums nāca no sirds.

—   Fronas filozofija.

—   Arī jūsējā un manējā.

Pulkvedis paraustīja plecus, tad, brītiņu klusējis, at­zinās:

—  Te nu bija, varu pūlēties kā gribēdams, taču pesi­mists no manis neiznāk. Kaut kas tomēr tiek mums

visiem, turklāt man vēl bagātīgāk nekā dažam labam citam. Kālab? — es jautāju pats sev un saņēmu atbildi: tā kā tālākais mērķis mums nav sasniedzams, iztiksim ar tu­vāku, lai mums tiktu vairāk tūdaļ un uz vietas.

—   Tīrais hedonisms.

—       Saprāta slēdziens. Tūlīt paskaidrošu. Es varu nopirkt pārtiku un segas cilvēkiem divdesmit, bet ēst un gulēt varu tikai par vienu; ergo — kālab arī ne par diviem?

Korliss nocēla kājas no galda un paslējās sēdus.

—   Citiem vārdiem?

—       Es precos — tas tikai būs pārsteigums mūsu sabied­rībai. Sabiedrībai patīk pārsteigumi. Tā arī ir sava veida kompensācija par to, ka esam tikai saķepināti pīšļi.

—       Es spēju iedomāties tikai vienu sievieti, — Korliss teica, nogaidoši vilcinādamies, un pastiepa roku.

Pulkvedis to lēnām paspieda.

—   Tā pati ir.

Korliss palaida vaļā pulkveža roku, un viņa sejā atspo­guļojās bažas.

—   Bet Sentvinsents?

—   Tā ir jūsu darīšana, ne manējā.

—  Tātad Lūsila tikai?…

—       Nu protams, ka ne! Viņa mazlietiņ patēloja donu Kihotu un veica to brīnišķīgi.

—   Es… es nesaprotu. — Korliss mulsi paberzēja pieri

Tretevejs pārākuma apziņā pavīpsnāja.

—       Tas arī nav nepieciešams. Es tikai gribu zināt — vai nāksiet man par liecinieku?

—       Katrā ziņā. Bet tad sasodīti garu apkārtceļu gan esat izvēlējies! Tas nemaz nav jūsu paradums.

—       Ar viņu es arī runāju citādi, — pulkvedis noteica, lepni saskrullēdams ūsas.

Ziemeļrietumu jātnieku policijas kapteiņa dienesta stā­voklis piešķir viņam tiesības ārkārtējos gadījumos izpildīt laulību ceremoniju, kā arī spriest tiesu. Tā nu kapteinis Aleksanders pieņēma pulkveža Treteveja vizīti un pēc viņa aiziešanas atzīmēja piezīmju grāmatiņā, ka nākamās dienas priekšpusdienā norunāta ceremonija. Pēc tam līga­vainis devās pie Fronas. Lūsila nemaz neesot to lūgusi, viņš steidza paskaidrot, bet… nu jā, viņai taču te neesot nevienas pazīstamas sievietes, un bez tam viņš (pulkvedis) zinot, kuru Lūsila vislabprātāk aicinātu, ja vien uzdrīk­stētos. Tālab viņš to darot uz savu atbildību. Tas būšot

pārsteigums, un viņš zinot, ka tas sagādāšot Lūsilai lielu prieku.

Fronu šis pēkšņums gluži samulsināja. Nupat pirms da­žām dienām Lūsila bija mēģinājusi izlūgties viņai Sent­vinsentu, bet nu precas ar pulkvedi Treteveju! Tiesa, viņa jau agrāk bija nojautusi kaut ko nepatiesu, bet nu viss šķita divtik nepatiess. Vai galu galā Lūsila tikai medī labu partiju? Sīs domas viņai strauji izšāvās caur sma­dzenēm, kamēr pulkvedis bažīgi vēroja viņas seju. Frona apzinājās, ka jāatbild bez kavēšanās, taču neviļus vilcinā­jās, apbrīnodama pulkveža drosmi. Tad viņa gribot negri­bot paklausīja sirdsbalsij un deva savu piekrišanu.

Tomēr nākamajā dienā, kad visi četri sastapās kapteiņa Aleksandera kabinetā, situācija bija diezgan saspīlēta. At­mosfēra likās nomācoši vēsa. Lūsila šķita tuvu asarām, un izskatījās, ka viņa ar mokām valda satraukumu, kādu no viņas nemaz nevarētu gaidīt; Frona, lai centās kā cenz­damās, nespēja modināt sevī agrāko līdzjūtību, lai pārva­rētu dzedrumu, kāds nemanot bija iegūlis starp viņām. Tas savukārt ietekmēja Vensu, kura stīvā izturēšanās radīja it kā plaisu pat starp viņu un pulkvedi.

Pulkvedis Tretevejs šķita nometis no saviem staltajiem pleciem gadus divdesmit, un, kad Frona palūkojās uz viņu, lielā gadu starpība, kas to šajā laulībā mulsināja, šķita izzudusi. «Viņš savus mūža gadus labi nodzīvojis,» Frona nodomāja un, paklausīdama kādam noslēpumainam im­pulsam, gandrīz bailīgi uzmeta skatienu Korlisam. Taču, kaut arī līgavainis bija atbrīvojies no divdesmit gadu sloga, Venss no viņa neatpalika ne par mata tiesu. Kopš viņu pēdējās tikšanās Korliss bija upurējis salam savas brūnās ūsas, un gludā seja, no kuras staroja veselība un enerģija, izskatījās neparasti zēnīga; atsegtā virslūpa ta­gad pauda neatlaidību un apņēmību, ko līdz šim bija slēpušas ūsas. Bez tam vaibsti liecināja par garīgu iz­augsmi, bet acīs, kurās agrāk viedās maiga noteiktība, tagad varēja redzēt noteiktību, kam piebiedrojies skad- rums, pat stingrība, kāda izveidojas cīņā ar grūtībām, cīņā, kas prasa ātru rīcību, — šādu valdonīgas enerģijas zīmogu dzīve uzspiež darbīgiem cilvēkiem — it visiem cilvēkiem, kas spēj un prot rīkoties, vienalga, vai tie vada suņu pajūgu, vago jūras vai lemj lielvalstu likteņus.

Kad vienkāršā ceremonija bija galā, Frona noskūpstīja Lūsilu; taču Lūsila juta, ka šajā skūpstā kaut kā tikko manāma trūkst, un viņai acīs sakāpa asaras. Tretevejs, kuram šī atsvešināšanās bija dūrusies acīs jau pašā sā­kumā, notvēra izdevību divatā parunāties ar Fronu, kamēr kapteinis Aleksanders un Korliss izplūda laipnībās pret misis Treteveju.

—   Kas noticis, Frona? — pulkvedis bez aplinkiem no- vaicāja. — Ceru, ka neesat nākusi šurp pret savu gribu? Tādā gadījumā man ļoti žēl — ne jau jūsu dēļ, jo atklā­tības trūkums nav žēlošanas vērts, — bet Lūsilas dēļ. Tas nebūtu godīgi pret viņu.

—   Atklātības te nav jau no paša sākuma. — Fronas balss drebēja. — Es centos, cik spēju, domāju gan, ka pratīšu to labāk, bet nemāku izrādīt jūtas, kādu man nav. Gaužām žēl, bet es… esmu vīlusies. Nē, nevaru to pa­skaidrot, jo mazāk vēl tieši jums.

—   Runāsim skaidru valodu, Frona! Vai te iejaukts Sentvinsents?

Viņa palocīja galvu.

—   Tad esmu trāpījis pareizi. Pirmām kārtām, — viņš pavērās sānis un redzēja, ka Lūsila slepus met uz viņu bažīgus skatienus, — pirmām kārtām, viņa tikai pirms da­žām dienām piedziedāja jums pilnas ausis par Sentvin­sentu. Otrkārt, šā iemesla dēļ jums liekas, ka sirds viņai šāsdienas notikumā nav klāt un ka esmu viņai galīgi vien­aldzīgs, īsi sakot, jūs domājat, ka viņa precas ar mani vienīgi stāvokļa un mantas dēļ. Vai tā ir?

—   Un vai ar to vēl nepietiek? Ai, pulkvedi Tretevej, esmu šausmīgi vīlusies — viņā, jūsos, pati sevī.

—   Neesiet nu aplamniece! Es jūs pārāk augstu vērtēju, tādēļ negribu redzēt jūs darām aplamības. Spēles norise bija pārāk strauja, tas ir viss. Jums zuda pavediens. Tā­tad uzklausiet! Mēs to turam slepenībā, bet Lūsila pieda­lās tajā izlasē, kam pieteikti pirmie iecirkņi Franču pa­kalnā. Viņas iecirknis solās būt viens no visbagātākajiem. Pašreizējais aptuvenais vērtējums — kāds pusmiljons, ne mazāk. Viss pierakstīts uz viņas vārda, nekādu blakus saistību. Vai tad viņa nevarētu saņemt naudu, aizbraukt uz jebkuru pasaules malu un sākt jaunu dzīvi? Tātad, no šī viedokļa raugoties, drīzāk jūs varat pieņemt, ka es precu viņu aiz aprēķina. Frona, viņa mani mīl, un klusi­ņām varu jums pačukstēt, ka man viņa ir vēl par labu. Ceru, ka nākotnē man izdosies to izlīdzināt. Bet tas nav svarīgi, šis nav īstais brīdis, lai par to runātu.

Jums liekas, ka viņas jūtas modušās pārāk pēkšņi? Varu pateikt, ka esam viens otru ieskatījuši pamazām vien jau kopš tā laika, kad ierados šajā novadā, turklāt acis mums abiem bija vaļā. Sentvinsents? Tpu! Es to zināju visu laiku. Lūsila ieņēmusi galvā, ka Sentvinsents neesot jūsu mazā pirkstiņa vērts, un tādēļ mēģināja izjaukt jūsu attiecības. Jūs nevarat iedomāties, kā viņa izrīkojās ar Sentvinsentu. Es gan viņai jau teicu, ka viņa nepazīst Velzus, un vēlāk viņa man arī piekrita. Tā viss ir īstenībā, un tagad dariet, kā gribat.

—   Bet ko jūs domājat par Sentvinsentu?

—   Ko es domāju, tas nav svarīgi; taču atzīšos godīgi, ka esmu vienis prātis ar Lūsilu. Tomēr tas nav galvenais. Kā jūs tagad izturēsieties pret to visu? …pret viņu?…

Frona nekā neatbildēja, bet devās atpakaļ pie pārējiem, kas viņus jau gaidīja. Lūsila redzēja viņu nākam un vē­roja viņas seju.

—  Vai viņš jums pateica, ka …

—   Ka es esot aplamniece, — Frona atbildēja. — Un laikam jau esmu arī. — Tad smaidīdama piebilda: — Pa­šai jānotic vien ir, ka tāda esmu. Nevaru pašreiz to iz­skaidrot, bet…

Kapteinis Aleksanders tieši tai brīdī atcerējās kādu anekdoti par kāzām un aizveda pulkvedi sānis pie krāsns, lai viņam to pastāstītu, un Venss viņiem piebied­rojās.

—  Tā taču ir pirmā reize, — Lūsila teica, — un man tas nozīmē ļoti daudz… daudz vairāk nekā… lielākajai daļai sieviešu. Es baidos. Man darīt kaut ko tādu — tas ir drausmīgi. Bet es viņu mīlu, mīlu!

Kad vīrieši, pienācīgi sagremojuši anekdoti, atgriezās, Lūsila šņukstēja:

—  Mīļā, mīļā Frona!

Sajā mirklī — kuru labāk izraudzīties viņš nebūtu va­rējis pat gribēdams — istabā bez klauvēšanas ienāca Džeikobs Velzs ar cepuri galvā un dūraiņiem rokā.

—   Nelūgtais ciemiņš, — viņš sacīja sveiciena vietā.

—   Vai viss jau galā? Tiešām? — Viņš apskāva Lūsilu, pilnīgi paslēpdams to sava kažoka milzīgajā lāčādā.

—  Sniedziet roku, pulkvedi, un piedodiet manu ielaušanos, bet es gaidu, lai jūs izsakāt nožēlu, ka man nekā neesat paziņojis. Nu, nu, sakiet drīzāk! Hallo, Korlis! Labdien, kapteini Aleksanderl

—   Ko tad es esmu nodarījusi? — Frona ievaidējās, arī pazuzdama lāčādā, un paspieda tēvam roku tik cieši, ka tā viņam gandrīz vai iesāpējās.

—  Man taču vajadzēja atbalstīt tavu spēlīti, — viņš pačukstēja, un šoreiz roka viņam patiešām iesāpējās. — Es nezinu, pulkvedi, kādi ir jūsu nodomi, bet mani tie arī ne­maz neinteresē. Atstājiet tos citai reizei! Man mājās saga­tavots neliels mielasts, turklāt man ir vienīgā kaste pie­klājīga šampanieša šaipus Polārā loka. Protams, arī jūs nāksiet, Korlis, un… — Viņa skatiens pārslīdēja pāri kapteinim Aleksanderam gandrīz neapstādamies.

—   Protams, — atbilde sekoja zibenīgā ātrumā, tomēr Ziemeļrietumu galvenajai amatpersonai laika bija pieticis, lai būtu jau apsvērtas šādas neoficiālas rīcības iespēja­mās sekas. — Vai jums kariete ir?

Džeikobs Velzs smiedamies pacēla mokasīnā ieautu kāju.

—   Pie velna — neies tak kājām! — Kapteinis strauji metās uz durvju pusi. — Jūs vēl nebūsiet saposušies, kad man jau nartas būs pie durvīm. Trīs gabalas un zvārguļu, cik uziet!

Tā piepildījās Treteveja pareģojums, un Dausonas no pīšļiem saķepinātie veidojumi, kā jau pienācās, brīnumos berzēja acis, kad pa galveno ielu aiztrauca trīs nartas, kurās trīs sarkanos mundieros ģērbti policisti plīkšķināja pātagas; un vēl pamatīgāk tie izberzēja acis, ieraudzījuši kamanās sēdētājus.

—  Mēs dzīvosim pavisam klusi, — Lūsila stāstīja Fro­nai. — Klondaika jau nav visa pasaule, un pats labākais mums vēl ir priekšā.

Bet Džeikobs Velzs teica ko citu.

—  Mums tā būšana jānostāda uz kājām, — viņš sacīja kapteinim Aleksanderam, un kapteinis Aleksanders atbil­dēja, ka šis neesot radis atkāpties.

Misis Sovila šķīla zibeņus un pērkonus, komandēja arī citas sievietes uz tādu pašu rīcību un reizi pa reizei krita histērijā vai nesamaņā.

Lūsila apmeklēja vienīgi Fronu. Bet Džeikobs Velzs, kas reti mēdza kaut kur ciemoties, tagad bieži bija sasto­pams pie pulkveža Treteveja kamīna, turklāt viņš negāja turp viens pats, bet parasti atveda vēl kādu līdzi.

—      Vai jums šovakar kaut kas paredzēts? — sastapis paziņu, viņš mēdza apvaicāties. — Nē? Nu, tad nāciet man līdzi!

Reizēm viņš to pateica ar visnevainīgākā jēriņa izskatu, citreiz — izaicinoši saraucis spurainās uzacis, bet gandrīz vienmēr viņam izdevās sagūstīt kādu ciemiņu. Šiem vī­riem bija sievas, un tā opozīcijas rindās pamazām izsējās pirmie nevienprātības dīgļi.

Bez tam vēl pulkvedis Tretevejs varēja savās mājās pie­dāvāt šo to labāku par plānu tēju un tērgāšanu; tālab arī žurnālisti, inženieri un klaiņotāji džentlmeņi arvien turēja blīvi nomīdītu šo taciņu, kuru pirmais bija ieminis vis­ievērojamākais vīrs pilsētā. Tādējādi Treteveja būda kļuva par sadzīves centru un, komerciālu, finansiālu un oficiālu aprindu atbalstīta, neizbēgami iemantoja arī sabiedrisku nozīmi.

Vienīgais ļaunums šajos notikumos bija tas, ka nu misis Šovilas un vēl dažu citu viņas dzimuma pārstāvju dzīve kļuva vienmuļāka un lika tām zaudēt ticību dažām iesīk­stējušām un neloģiskām uzvedības normām. Turklāt kap­teinis Aleksanders, kā jau augstākais varas nesējs, bija noteicējs visā apvidū, bet Džeikobs Velzs pārstāvēja Klusā okeāna sabiedrību, un augstākajās aprindās valdīja tīri vai māņticīgs uzskats, ka naidoties ar Sabiedrību nav ne­kāds prāta darbs. Tādēļ nepagāja necik ilgi, kad vairs tikai kāds pusducis ģimeņu dzedri turējās savrup, bet šos ļaudis tad arī neviens neņēma par pilnu.

XXII NODAĻA

Pavasarī no Dausonas sākās īsta izceļošana. Vieni de­vās prom tāpēc, ka bija nosprauduši iecirkņus, citi tādēļ, ka vēl nebija to izdarījuši, taču visi sapirkas vēl kaut cik derīgos suņus un pa pēdējo ledu brāzās uz Daiju. Nejauši noskaidrojās, ka lielākā daļa šo suņu pieder Deivam Hār- nijarri.

—  Vai jūs ar brauksiet? — Džeikobs Velzs viņam pa­vaicāja kādu dienu, kad dienas vidus saulstaru siltums pirmo reizi bija mazliet sajūtams uz kailas ādas.

—  Jādomā, ka ne. Es pelnu trīs dolārus pārī par moka­sīniem, ko esmu uzpircis, un kur tad vēl izdevīgais darījums ar zābakiem. Paklau, Velz, neteikšu, ka esmu galīgi izsists no sliedēm, tomēr ar cukuru jūs mani ap­strādājāt pamatīgi — vai nav tiesa?

Džeikobs Velzs pavīpsnāja.

—   Bet, velns lai mani parauj, es tomēr savilku galus kopā. Vai jums vēl ir gumijas zābaki?

—   Nē, pēdējos izpārdevu jau ziemas sākumā.

Deivs klusiņām noirgojās.

—   Un es esmu tā publika, kas tos galvenokārt uzpirka.

—   Nevar būt. Es pārdevējiem devu speciālu rīkojumu. Zābaki vairumā netika pārdoti.

—   Tas nekas, ka netika. Katram cilvēkam vienu pāri un vienu pāri uz cilvēku, un tur bija kādi divi simti pāru, tomēr tās zelta smiltiņas, ko viņi jums sabēra svaros, pie­derēja man un nevienam citam. Sak, vai neiedzersiet? Sie labprāt. Lūdzu! Te būs smiltiņas. Sauciet to manis dēļ par rabatu, es to varu atļauties… Vai es braukšu! Nē, šogad laikam ne. Drīz sāksies pali.

Aprīļa vidū pie Hendersona strauta izcēlās streiks, kas varēja izvērsties par sensāciju, un tas aizveda Sentvin­sentu uz Stjūartas upi. Mazliet vēlāk Džeikobs Velzs, kas interesējās par Galahera aizu un bija metis aci arī uz vara raktuvēm pie Baltās upes, aizbrauca uz tiem pašiem rajoniem, bet Frona brauca viņam līdzi, jo tas jau bija drīzāk izklaidēšanās nekā darījumu ceļojums. Pa to laiku Korliss un Bišops, kas vairāk nekā mēnesi bija braukā­juši gar Majo un pa Makveščonas novadu, iegriezās Hen­dersona strauta kreisajā satekā, kur vajadzēja pārbaudīt veselu kaudzi pieteikumu uz iecirkņiem.

Taču maijā laiks bija jau tik pavasarīgs, ka braukāt pa strautiem kļuva bīstami, tādēļ zeltrači pa pēdējo, jau kūs­tošo ledu aizbrauca līdz salu grupai lejpus Stjūartas ietekas un iekārtoja tur pagaidu mītnes vai arī izlūdzās viesmīlību no tiem saliniekiem, kuriem tur piederēja bū­das. Korliss un Bišops apmetās šķelšanās salā (šādu no­saukumu tā iemantojusi tādēļ, ka no ārpasaules ieradušās zelta meklētāju grupas šajā salā parasti mēdza sadalīties un iet katra savu ceļu), kur ērti bija iekārtojies Tommijs Makfērsons. Pāris dienu vēlāk pēc riskanta brauciena pa Balto upi ieradās Džeikobs Velzs ar Fronu un uzslēja telti paugurā šķelšanās salas augšgalā. Daži izmocīti un pār­guruši chechaquos, pavasara zelta drudža pirmie vēstneši, piestāja malā un apmetās krastā nogaidīt ledus uzlūšanu. Vēl daži citi, ko tālāk doties bija aizkavējis izkurtējušais ledus, izkāpa salā pārlaist ledus skrēju un sāka būvēt stumjamās laivas vai kaulēties ar salas pastāvīgajiem

iemītniekiem, lai nopirktu kādu kanoe. So cilvēku vidū ievērojamākais vīrs bija barons Kurbertēns.

—  O! Graujoši! Vareni! Vai nav tiesa?

Tā viņš apsveica Fronu, kas pirmā viņu sastapa nāka­majā dienā.

—   Kas tad? — viņa apjautājās, sniegdama tam roku.

—  Jūs! Jūs! — Viņš norāva cepuri. — Esmu sajūsmā!

—   Es gan esmu pārliecināta… — viņa iesāka.

—    Nē! Nē! — Barons dedzīgi papurināja sprogaino galvu. — Ne jau jūs. Paskatieties! — Viņš norādīja uz Pēterburgas tipa laiviņu, par kuru Makfērsons viņam nu­pat bija noplēsis trīskāršu cenu. — Sī kanoe! Vai tā nav… nav… kā jūs, jenkiji, sakāt, konfekte?

—    Ak tā, kanoe, — viņa atteica ar vieglu vilšanās pie­skaņu balsī.

—    Nē! Nē! Pardon! — Barons sirdīgi piecirta kāju. — Tā tas nav. Ne jau jūs. Ne jau kanoe. Tas ir… ā! Nu man ir rokā! Tas ir jūsu solījums. Kādreiz, vai atceraties, pie madame Sovilas mēs runājām par kanoe un par manu nožēlojamo neprasmi — un jūs apsolījāt, jūs teicāt…

—   Ka sniegšu jums pirmo mācību stundu?

—    Nu, vai tas nav brīnišķīgi? Paklausieties! Vai ne­dzirdat? Guldz! Ai, guldz! Tur dziļi, dziļi, pašā upes sirdī. Drīz ūdeņi plūdīs brīvi. Un šeit ir kanoe! Šeit mēs satie­kamies! Pirmā stunda! Brīnišķīgi! Brīnišķīgi!

Tuvāko salu lejpus šķelšanās salas dēvēja par Rubo salu, un tās abas šķīra šaura atteka. Kad ledus takas di­bens jau grasījās ielūzt un suņi vairāk peldēja nekā skrēja, šai saliņā ieradās Sentvinsents — pēdējais, kas vēl atbrauca pa ziemas ceļu. Viņš iegāja būdā, kas piederēja Džonam Borgam, nerunīgam, drūmam cilvēknīdējam. Tā bija Sentvinsenta mūža liktenīgā kļūda, ka no visām bū­dām viņš izraudzījās tieši Borga mitekli, kur pārlaist palu laiku.

—    Labs ir, — noteica saimnieks, kad Sentvinsents lūdza pajumti. — Iemetiet savas segas tur kaktā! Bella izvāks tos krāmus no liekās lažas.

Līdz pat vakaram viņš vairs neteica ne vārda, bet tad bilda:

—    Esat liels diezgan, lai pats vārītu sev ēst. Kad sie­višķis atbrīvos pavardu, jūs varat tur rīkoties.

Sievišķis jeb Bella bija piemīlīga jauna indiāniete, glī­tākā, kādu Sentvinsentam gadījies sastapt. Viņas sejai trūka nespodri melnīgsnējās nokrāsas, kas raksturīga in­diāņiem, tīrā āda spulgoja kā gaisa bronza un arī vaibsti bija mazāk skarbi, maigāk veidoti, nekā mēdz būt šās rases piederīgajiem.

Pēc vakariņām Borgs, atbalstījis abus elkoņus uz galda un zodu iespiedis milzīgajās, neglītajās ķetnās, sēdēja, pīpēdams smirdošu sivašu tabaku, un stingi blenza sev priekšā. Sis skatiens varētu likties apcerīgs, ja vien acis būtu mazliet maigākas vai ja viņš tās samirkšķinājis, bet pašreiz seja izskatījās nedzīva, kā transā iegrimusi.

—  Vai jūs jau sen dzīvojat šajā novadā? — Sentvin­sents apvaicājās, mēģinādams uzsākt sarunu.

Borgs pavērsa pret viesi drūmās, melnās acis, viņa ska­tiens šķita izurbjamies tam cauri un vēršamies kaut kur aizmugurē; vēl joprojām viesī raudzīdamies, viņš jau likās to aizmirsis. Tīri kā kad šis prātotu par kaut ko lielu un svarīgu — droši vien par saviem grēkiem, žurnālists ner­vozi nodomāja, sākdams tīt cigareti. Kad dzeltenais ritu- lītis jau bija izkūpējis dūmu gredzenos un Sentvinsents grasījās uztīt otru, Borgs pēkšņi ierunājās.

—   Piecpadsmit gadu, — viņš sacīja un atkal iegrima savās šķietami baismīgajās apcerēs.

Tā nu Sentvinsents labu pusstundu kā apmāts pētīja saimnieka neizdibināmo ārieni. Vispirms izspīlētā, nepa­reizi veidotā, masīvā galva, kuras eksistences vienīgais attaisnojums šķita resnais vērša kakls, uz kura tā balstī­jās. Tā izskatījās kā izlieta primitīvā veidnē, un visas tās sastāvdaļas bija tikpat rupji asimetriskas un nemākulīgi veidotas. Mežonīgo matu ērkulis, biezs un savēlies, viet­vietām pašķīrās ērmotās, sirmās lēkšķēs, bet citur, it kā ņirgādamās par vecumu, sprogojās koši melnas cirtas — neparasti biezas, smagas cirtas, kas atgādināja līkus pirk­stus. Pinkainā bārda, dažviet pavisam reta, citur saaugusi kumšķiem kā zāle, bija krietni iesirma. Bārdas pinkas bija ķēmīgi izpletušās pār visu seju un krita līdz pat krūtīm, taču neaizsedza ne platos, dobos vaigus, ne greizo muti. Tā bija plānlūpaina un nežēlīga, bet kaut kā bezkaislīgi nežēlīga. Taču visneiederīgākā šajā sejā bija piere, kas tikai vēl īsti pilnveidoja nesimetriskumu. Jo piere bija skaista, pareizi veidota un plata, majestātiski lepna un augsta. Tā šķita dziļa saprāta miteklis un cietoksnis; aiz tās varēja slēpties neizsmeļama gudrība.

Bella mazgāja traukus, un, liekot tos plauktā Borgam aiz muguras, viņai izkrita no rokām smaga alvas krūze. Būdā valdīja dziļš klusums, un spalgais dārdiens atska­nēja pilnīgi negaidīts. Acumirklī Borgs neganti ierēcās un pielēca kājās, apgāzdams krēslu; acis viņam zvēroja un seja raustījās. Bella izbīlī iebrēcās kā iztrūcināts dzīvnieks un saknupa viņam pie kājām. Sentvinsents juta, ka mati saslienas stāvus un pār muguru kā ledaina vēja pūsma skraida baismas, saltas tirpas. Tad Borgs pacēla krēslu, atkal atslīga iepriekšējā pozā un, zodu plaukstās iespiedis, no jauna iegremdējās smagās pārdomās. Ne­viens vārds netika pārmīts, un Bella turpināja rīkoties ar traukiem, it kā nekas nebūtu noticis, bet Sentvinsents drebošiem pirkstiem tīstīja cigareti un prātoja, vai tikai tas nav bijis sapnis.

Džeikobs Velzs pasmējās, kad žurnālists viņam to iz­stāstīja.

—  Tāds jau Borgs ir, — viņš sacīja, — viņa uzvešanās ir tikpat neparasta kā izskats. Viņš ir nesabiedrisks lopiņš. Sājā novadā nodzīvoto gadu skaits viņam ir lielāks par paziņu skaitu. Taisnību sakot, šaubos, vai viņam visā Aļaskā būs kāds draugs, šķiet, nebūs pat indiāņu vidū, kaut gan viņš pie tiem vairākkārt dzīvojis. Viņu saukā par «Džonniju īgņu», bet tikpat labi varētu saukt arī par «Džonniju Sprandlauzi», jo viņam ir ātra daba un smaga roka. Daba! Reiz viņam sanāca nelielas domstarpības ar Sabiedrības aģentu Arktiksitijā. Viņam toreiz bija tais­nība, kļūdījies bija aģents, bet Borgs uz vietas pieteica Sabiedrībai boikotu un veselu gadu pārtika no gaļas vien. Vēlāk man gadījās viņu sastapt Tananas misijā, un tikai pēc tam, kad sīki biju visu izskaidrojis, viņš atkal sāka pie mums iepirkties.

—  Meiteni viņš atveda no Baltās upes augštecēm, — Bills Brauns pastāstīja Sentvinsentam. — Velzs domājas esam pionieris tajos novados, bet Borgs varētu dot viņam priekšā veselu lērumu acu un trumpju un tomēr vinnēt. Borgs to pusi pārstaigājis jau pirms gadiem. Jā, ērmots zellis. Es sevišķi nekāroju dzīvot ar viņu vienā būdā.

Taču Sentvinsents nelikās zinis par sava saimnieka ēr- mībām, jo lielāko daļu laika pavadīja Šķelšanās salā kopā ar Fronu un baronu. Tomēr kādu dienu viņam tīri negri­bot gadījās izraisīt Borga dusmas. Divi zviedri, kas, vā­veres medīdami, bija atklīduši no Rubo salas viņa gala, apstājās pie būdas palūgt sērkociņus un izcirtuma pie­saulē brītiņu patērzēt. Sentvinsents un Borgs parunājās ar viņiem, Borgs gan tikai retumis gausi norūkdams kādu zilbi. Viņiem aiz muguras pie būdas durvīm Bella maz­gāja veļu. Baļļa bija paštaisīta, smaga un neparocīga, turklāt līdz pusei pielieta "ar ūdeni, tā nebija sievietes spēkiem paceļama. Žurnālists pamanīja Bellu cīnāmies ar smago toveri un piesteidzās palīgā.

Saņēmuši baļļu katrs savā pusē, viņi nesa to izgāzt grāvī, kur saplūda būdas notekūdeņi. Sentvinsentam kūs­tošajā sniegā paslīdēja kāja, un no tovera izšļakstījās ziepjūdens šalts. Tad kāja paslīdēja Bellai, pēc tam abiem. Bella sāka ķiķināt un smieties, Sentvinsents pasmējās pretī. Pavasaris bija gaisā, pavasaris viņiem asinīs, un dzīvot bija tik brīnišķīgi. Tikai ledū sastingusi sirds spēja aizliegties smaidam šādā dienā. Bella atkal paslīdēja, viņa mēģināja noturēties, bet nu slīdēja arī otra kāja, un viņa atkrita sēdus. Abi smējās no visas sirds, un žurnā­lists satvēra Bellu aiz rokām, lai palīdzētu tai piecelties. Borgs iebaurodamies vienā lēcienā bija tiem klāt. Atrāvis vaļā abu rokas, viņš spēcīgi pagrūda Sentvinsentu atpa­kaļ. Tas pastreipuļoja pāris soļu un tikko noturējās kājās. Tad atkārtojās tā pati aina, kas pirmajā vakarā bija no­risinājusies būdā. Bella zemodamās saknupa savam vald­niekam pie kājām, bet tas sadusmots stāvēja izslējies pār viņu kā tornis.

— Pielūkojiet, — viņš nosēca aizsmakušā balsī, pagrie­zies pret Sentvinsentu. — Jūs varat gulēt manā būdā un vārīt sev ēst. Tas ir viss. Manu sievišķi lieciet mierā!

Pēc tam viss atkal ritēja tā, it kā nekas nebūtu noticis. Sentvinsents meta Bellai līkumu, it kā viņas nemaz pa­saulē nebūtu. Bet zviedri aizgāja atpakaļ uz savu salas galu, pasmiedamies par sīko atgadījumu, kam bija lemts izvērsties par nozīmīgu notikumu.

XXIII NODAĻA

Pavasaris, glāstīdams pasauli siltām, maigām rokām, bija atnācis kā brīnums un brīdi aizsapņojies pakavējās, pirms ļāva uzplaukt vasarai pilnā krāšņumā. Aizās un ielejās sniegs bija nokusis un aizķēries vairs tikai aple­dojušajās kalnu ziemeļu nogāzēs. Ledus iešanu varēja sa­gaidīt kuru katru brīdi, un strauti jau krākdami paloja. Saule ik dienas lēca agrāk un rietēja vēlāk. Trijos no rīta jau blāvoja dzestra ausma, un deviņos vakarā vēl zilgmoja krēsla. Drīz vien zelta aplis būs apvilkts apkārt visam debess lokam — un pusnakts būs gaiša kā dienas vidus. Vītoli un apses, jau sen briedinājuši pumpurus, nu tērpās jaunā, zaļā rotā, pa priežu stumbriem lāsoja sveķi.

Dabas māte, pamodusies no miega, strauji ķērās pie darba. Naktīs klusajās būdās čirkstināja circeņi, un pie­saulē moskīti līda ārā no koku dobumiem un klinšu sprau­gām — lieli, trokšņaini, nekaitīgi radījumi, kas, pērngad izšķīlušies un ziemu nogulējuši sasaluši, tagad pamodās, lai īsu brīdi pasīktu un tad vēlreiz beigtu dzīvot. Visa dzīvā radība, kas vien tekalēja, rāpoja vai lidoja, līda laukā no siltās zemes un steidzās nobriest, vairoties un aiziet bojā. Tikai viens elpas vilciens smaržīgā gaisa, tad atkal ilgais, stindzinošais sals — ak! visi to zināja un nezaudēja laiku. Čurkstes atraka vecās alas mīkstajā krasta mālā, un sarkankrūtīši pieskandināja visus salu mežus. Augstu kokos neatlaidīgi kala dzenis, un mežu dzijumā īstā uzvaras priekā bungodamas stalti dižojās paipalas.

Taču Jukona nepiedalījās šajā drudžainajā trauksmē. Tūkstoš jūdžu garumā tā gulēja salta, vienaldzīga, sastin­gusi. Dienvidvēja atnestie meža putnu kāši piestāja, velti meklēdami vaļēju ūdeni, un tad bez rimas lidoja tālāk uz ziemeļiem. No krasta līdz krastam pletās irdens ledus, šur tur ūdens izlauzās tam cauri un pārplūdināja virs­pusi, bet naktīs atkal sasala ciets kā ziemā. Teiksma stāsta, ka senos laikos Jukona reiz palikusi ledū kalta trīs garas vasaras, un, redzot to sasalušu, var noticēt vēl ma­zāk ticamām teiksmām.

Vasara gaidīja vaļējus ūdeņus, bet kūtrā Jukona kavē­jās vēl dienām ilgi, tikai, ledum krakšķot, reizēm izstaipīja sastingušos locekļus. Reizumis ledus šur tur iebruka, un āliņģis pletās arvien lielāks, vai arī iešķēlās spraugas, kas kļuva platākas un vairs nesala ciet. Tad ledus atrāvās no krasta un paslīdēja kādu jardu uz priekšu. Bet upe joprojām negribēja atbrīvoties no gūsta. Tas bija gauss, smags darbs, un cilvēks, pieradis ar pigmeja gudrību pārvaldīt dabu, iemācījies uzurbt ūdens strūklas un saval­dīt ūdenskritumus, nenieka nespēja pret šiem biljoniem tonnu ledus masas, kas kavējās traukties lejup uz Beringa jūru.

šķelšanās salā visi gaidīt gaidīja ledus uzlūšanu. Odens ceļi kopš laiku gala bijuši pirmie lielceļi, un Jukona bija vienīgais lielceļš šajā zemē. Tā nu tie, kas gribēja braukt augšup pa upi, darvoja stumjamās laivas un apkala ar dzelzi stumjamās kārtis, bet tie, kas dzīrās doties lejup, drīvēja laivas un baržas un ar cirvi un kaltu darināja rezerves airus. Džeikobs Velzs laiskojās un priecājās par dīko dzīvi, bet Frona priecājās līdzi, atzīdama, ka tā jauka gan. Tikai barons Kurbertēns gauži uztraucās par kavē­šanos. Viņa karstās asinis pēc garā ziemas miega sāka dumpoties, un siltā, spožā saule rosināja viņā kvēlu iztēli.

—   O! O! Ledus nekad nesāks kustēties! Nekad! — Viņš stāvēja, skatīdamies uz nīgro ledu, un vislaipnāko vārdu brāzmā novēlēja tam mūžīgu pazudināšanu. — Tā ir sa­zvērestība, nabaga «Bižū», tā ir īsta sazvērestība!

Maigi kā zirgu viņš noglāstīja «Bižū», jo šādā vārdā bija iesaucis spožo laiviņu.

Frona un Sentvinsents smiedamies lasīja viņam spredi­ķus par pacietību, ko viņš lādēdamies raidīja visdziļāka­jos pekles bezdibeņos, kad Džeikobs Velzs pēkšņi viņu pārtrauca:

—   Paskatieties, Kurbertēn! Tur pāri, uz dienvidiem no kraujas. Vai varat ko saredzēt? Vai tur kas nekustas?

—  Jā, tas būs suns.

—  Pārāk lēni — suns kustētos ātrāk. Frona, atnes bi­nokli!

Kurbertēns un Sentvinsents reizē metās tam pakal, taču Sentvinsents zināja, kur binoklis glabājas, un atgriezās kā uzvarētājs. Džeikobs Velzs pacēla binokli pie acīm un vērīgi raudzījās pāri upei. No salas līdz otram krastam bija krietna jūdze, un saules apmirdzētais ledus tā žilbi­nāja acis, ka grūti bija ko saskatīt.

—  Tas ir cilvēks. — Velzs pasniedza binokli baronam, pats mēģinādams skatīties ar neapbruņotu aci. — Tur kaut kas lēcies.

—   Viņš rāpo! — barons iesaucās. — Tas cilvēks rāpo, viņš lien četrrāpus. Skatieties! Redziet! — Trīcošām kus­tībām viņš iespieda tālskati Fronai rokā.

Pāri dzirkstoši baltajam klajumam bija grūti saskatīt tik sīku figūriņu, jo tā maz atšķīrās no tikpat tumšās ze­mes un krūmāja. Tomēr Frona skaidri saredzēja cilvēku un, kad acis bija apradušas ar piepūli, labi izšķīra katru kustību, īpaši kad cilvēks bija aizrāpies līdz vētras iz­gāztai priedei. Viņa sasprindzināti vēroja. Divas reizes cilvēks kārpīdamies un locīdamies ar mokām velti centās uzrausties uz milzīgā stumbra, un tikai trešo lāgu, re­dzams, jau pilnīgi zaudējis spēkus, viņš tika augšā, lai tūliņ nevarīgi sazvārotos uz priekšu un iegāztos ar seju krūmu mudžeklī.

—  Tas ir cilvēks. — Viņa pasniedza binokli tālāk Sent­vinsentam. — Viņš tik tikko spēj parāpot. Nupat viņš no­gāzās šaipus stumbra.

—  Vai viņš vēl kustas? — Džeikobs Velzs jautāja un, kad Sentvinsents papurināja galvu, atnesa no telts šauteni.

Viņš sešas reizes strauji citu pēc citas izšāva gaisā.

—  Viņš kustas! — Žurnālists saspringti vēroja otru krastu. — Viņš lien uz krastmalu. A… Nē. Vienu mir­klīti… Jā! Viņš guļ zemē un uzmaucis cepuri vai kaut ko tamlīdzīgu nūjas galā. Viņš māj mums! (Džeikobs Velzs izšāva vēl sešas reize.) Viņš māj atkal. Nu viņš nomet nūju un guļ nekustēdamies.

Visi trīs vaicājoši palūkojās uz Džeikobu Velzu.

Tas paraustīja plecus.

—   Kā lai es zinu? Tas var būt kā baltais, tā indiānis; iespējams, ka novārdzis aiz bada vai varbūt ievainots.

—   Bet viņš taču tā var nomirt, — Frona lūdzoši ieru­nājās, it kā viņas tēvs, kas bija veicis tik daudz, spētu paveikt visu.

—   Mēs nekā nevaram līdzēt.

—  O! Šausmīgi! Šausmīgi! — Barons lauzīja rokas. — Tepat mūsu acu priekšā, un mēs nekā nevaram līdzēti Nē! — viņš izsaucās pēkšņā apņēmībā. — Tā nedrīkst būt! Es iešu pāri ledum.

Viņš jau tūdaļ gribēja traukties pa krastu lejup, bet Džeikobs Velzs satvēra viņu aiz pleca.

—   Ne tik strauji, baron! Nezaudējiet galvul

—   Bet…

—   Nekādus «bet»! Kas šim cilvēkam vajadzīgs — ēdiens, zāles, varbūt vēl kaut kas? Pagaidiet brītiņu! Mē­ģināsim iet reizē.

—   Ņemiet mani arī, — Sentvinsents steigšus piedāvā­jās, un Fronai iemirdzējās acis.

Kamēr viņa teltī sagatavoja saini ar ēdamo, vīrieši ap­gādājās ar sešdesmit vai septiņdesmit pēdu garu, tievu virvi. Džeikobs Velzs un Sentvinsents apsēja sev katrs vienu virves galu ap jozmeni, bet baronu iesēja pa vidu. Barons pieteicās gādāt par pārtikas nešanu un uzlika mugursomu platajos plecos. Frona, krastā sēdēdama, vē­roja, kā viņi virzās uz priekšu. Pirmos simt jardus tie nogāja viegli, bet viņa uzreiz pamanīja pārmaiņu, kad gājēji sasniedza vēl diezgan stingrā malas ledus robežu. Tēvs droši vadīja gājienu, iztaustīdams ar nūju ledu uz priekšu un uz sāniem un nemitīgi mainīdams virzienu.

Sentvinsents, kas gāja pēdējais izstieptās virves galā, ielūza pirmais, taču kritienā veikli uzmeta nūju uz ledus šķērsām pāri āliņģim. Viņa galva nenogrima zem ūdens, kaut gan straume vilka spēcīgi, un abi pārējie, ar sparu parāvuši virvi, izvilka viņu ārā. Frona redzēja, ka vīrieši brītiņu apspriežas, pie tam barons visu laiku kaut ko rāda un strauji žestikulē, tad Sentvinsents atraisījās no virves un pagriezās atpakaļ uz krasta pusi.

—   Br-r-r-r, — viņš drebinājās, rāpdamies krastā pie Fronas. — Tas ir neiespējami!

—  Bet kādēļ viņi nenāca atpakaļ? — Frona vaicāja ar vieglu nepatikas pieskaņu balsī.

—  Teica, ka vispirms gribot vēlreiz pamēģināt. Tas Kurbertēns gan ir karstgalvis.

—   Un mans tēvs cietpauris, — viņa smiedamās pie­bilda. — Bet vai tev labāk nevajadzētu pārģērbties? Teltī ir rezerves kārta.

—  Ai, nē! — Viņš apsēdās zemē Fronai līdzās. — Sau­lītē ir silti.

Kādu stundu viņi vēroja abus vīrus, kas tālumā izska­tījās vairs tikai kā melni punktiņi; tiem bija izdevies sa­sniegt upes vidu un vienlaikus nokļūt gandrīz veselu jūdzi augšup pa straumi. Frona nenolaida binokli no acīm, kaut arī gājēji bieži vien pazuda viņas skatienam aiz ledus blīvām.

—  Viņi nerīkojās godīgi, teikdami, ka gribot tikai vēl vienu reizi pamēģināt, — Frona dzirdēja Sentvinsentu žēlojamies. — Citādi es nebūtu nācis atpakaļ. Bet viņi nekādā ziņā nevar tikt pāri — tas ir absolūti neiespējami.

—  Jā… Nē… Jā! Viņi griežas atpakaļ, — Frona pa­vēstīja. — Bet paklau! Kas tad tas?

No ledus masu vidienes atskanēja dobja dunoņa kā tāls pērkons. Frona pietrūkās kājās.

—   Gregorij, nevar būt, ka ledus lūst!

—   Nē, nē, droši vien ne. Dzirdi, viss jau apklusis!

Dunoņa, kas bija vēlusies šurp no upes augšgala, iz­gaisa kaut kur lejāk.

—   Nē, tomēr! Tomēr!

Atplūda jauna duna, vēl dobjāka un baigāka par iepriek­šējo, iztrūcinādama sarkankrūtīšus un vāveres. Izklausī­jās, it kā tālumā uz estakādes dunētu vilciens. Trešais dārdiens, pāriedams rēkoņā, bija ilgāks, sākās augštecē un aizvēlās viņiem garām.

—   Ak, vai, nu kālab viņi nepasteidzas!

Abi melnie punktiņi bija apstājušies, laikam vīri ap­spriedās. Frona strauji virzīja binokli pa upi no augšas uz leju. Kaut gan atskanēja jauns grandiens, viņa ne­spēja saskatīt, ka ledus būtu sakustējies. Tas joprojām stingi un nekustīgi sedza upi. Sarkankrūtīši atkal uzņēma dziesmu, un vāveres sāka tērgāt spītīgā pārgalvībā.

—   Nebīsties, Frona! — Sentvinsents it kā sargādams aplika viņai roku ap pleciem. — Ja jau draud briesmas, tad viņi to zina labāk par mums, bet, re, viņi taču ne­steidzas.

—   Nekad neesmu redzējusi ledus iešanu lielā upē, — viņa atzinās, rezignēti samierinādamās ar nepieciešamību gaidīt.

Dunoņa brīžiem te uzvilnīja, te apklusa, taču nemanīja nekādu citu zīmju, ka ledus grasītos sašķelties, un abi vīri, bieži mezdami līkumus, pamazām tuvojās krastam. Kad tie pēdīgi uzrāpās kraujā, ūdens no tiem plūda auma­ļām un abi pārsaluši trīcēja.

—   Beidzot! — Frona satvēra abas tēva rokas savējās. — Man jau likās, ka jūs nemūžam neatgriezīsieties.

—   Labi jau, labi. Teci nu un gādā pusdienas, — Džeikobs Velzs smiedamies atteica. — Nekādu briesmu jau nebija.

—   Bet kas tas bija?

—   Stjuartā ledus uzlūzis un paslīdējis zem Jukonas ledus. Mēs tur upes vidū skaidri varējām sadzirdēt, kā tas beržas gar apakšu.

—   O! Tas bija drausmīgi, drausmīgi! — barons izsau­cās. — Un tas nabaga, nabaga cilvēks, mēs nespējam viņu izglābt!

—  Spēsim gan. Pēc pusdienām pamēģināsim ar suņiem. Pasteidzies, Frona!

Taču ar suņiem nekas neiznāca. Džeikobs Velzs atla­sīja pajūgu vedējsuņus, jo tie bija gudrākie, un, uzsējis tiem mugurā pārtikas saiņus, trieca tos projām no krasta. Suņi nesaprata, ko no tiem grib. Tiklīdz tie mēģināja atgriezties, tos dzina atpakaļ ar stibām, akmeņiem un lamām. Tas suņus iztrūcināja vēl vairāk, un, aizskrējuši drošā atstatumā, tie stāvēja, cilādami nosalušās, samir­kušās kājas, un žēli smilkstēja uz krasta pusi.

—   Kaut tikai izdotos piedabūt tos uzsākt ceļu, tad tie saprastu, ko no tiem vēlas, un viss ietu kā pēc notīm. Hei! Vai iesi! Uz priekšu! Soļo, Mirjam! Soļo! Galvenais ir piedabūt pirmo, lai sāk skriet šķērsām pār upi.

Pēdīgi Džeikobam Velzam izdevās panākt, ka Mirjama, Fronas pajūga vedējsuns, uzņēma viņa un barona pirmāk iemītās pēdas. Suns dūšīgi devās uz priekšu, brida pa ledus putru un brīžiem metās peldus; taču, sasniedzis to vietu, no kuras viņi griezās atpakaļ, suns bezpalīdzīgi ap- tupās. Pēc kāda laiciņa suns nāca atpakaļ uz krastu ieslīpi pāri upei un izlīda malā neapdzīvotā salā mazliet vairāk augšpusē; stundu vēlāk Mirjama atrikšoja uz no­metni, bet pārtikas saiņa tai vairs nebija. Tad abi pārējie suņi sabojāja pasākumu galīgi, jo, aizzagušies drošā at­statumā, noēda viens otra kravu; pēc tam nodoms tika atmests un suņi atsaukti atpakaļ nometnē.

Pēcpusdienā dobjie grandiem atkārtojās aizvien biežāk, naktij uznākot, ducināja bez mitas, bet no rīta viss atkal bija apklusis. Upe bija pacēlusies par astoņām pēdām un daudzās vietās pārplūdinājusi ledus segumu. Sprēgāja un sprakšķēja visās malās, ledū pavērās plaisas, kas plīsa tālāk visos virzienos.

—  Stjūartas ledus zem Jukonas seguma sablīvējies tur lejāk starp salām, — Džeikobs Velzs paskaidroja, — tā­dēļ upe ceļas. Bet Stjūartas grīvā līdz ar to radies aiz­sprosts, kas spiež ledu atpakaļ. Kad tas izlauzīsies, tas nogrims zem ūdens un stumsies virsū zemūdens blīvai.

—   Un tad? Un tad? — līksmi iesaucās barons.

—   Tad «Bižū» atkal varēs doties ceļā.

Kad kļuva gaišāks, viņi centās saskatīt cilvēku otrā krastā. Tas nebija izkustējies no vietas, bet par atbildi uz šāvieniem vārgi pamāja.

—  Nekā nevarēs darīt, pirms ledus nebūs uzlūzis, ba­ron. bet tad drāzīsimies turp ar «Bižū». Jums, Sentvin­sent, vajadzētu atnest šurp savas segas un šonakt pārgu­lēt te. Mums vajadzēs trīs airētāju, domāju, ka ņemsim Makfērsonu.

—   Nav nekādas vajadzības, — žurnālists steigšus at­trauca. — Attekā ledus ir ciets kā dimants, un rītausmā es būšu klāt.

—   Bet es? Kāpēc ne es? — barons Kurbertēns taujāja,

Frona iesmējās.

—   Neaizmirstiet, ka mums vēl nav bijis pirmās mācību stundas!

—   Un rīt arī droši vien vēl nenotiks, — Džeikobs Velzs piebilda. — Kad upe nāk vaļā, tad tā iet krākdama. Bīs­tos, ka komandā būsim tikai mēs — Sentvinsents, Mak- fērsons un es. Man ļoti žēl, baron. Padzīvojiet pie mums vēl kādu gadiņu, tad jūs varēs uzņemt komandā.

Taču barons Kurbertēns nespēja ar to samierināties un veselu pusstundu staigāja piepūties.

XXIV NODAĻA

—  Mostieties! Augšā, miegamices!

Tikko izdzirdoši Dcla Bišopa saucienu, Frona tūdaļ no­meta kažokādu apsegus; taču viņa vēl nepaguva uzraut mugurā svārkus un iemaukt basās kājas mokasīnos, kad tēvs, kas gulēja aiz segu starpsienas, jau bija pavēris telts ieeju un izklumburojis laukā.

Upē lūza ledus. Dzestrajā rīta pakrēslī viņa varēja saskatīt, kā ledus glaudīgi beržas gar pašu krauju, daž­viet izblīzdams pat krastā, un milzīgi ledus bluķi bija ieslīdējuši krietnu gabalu sauszemē. Kādus simt jardus tālāk baltais ledus lauks saplūda ar palso rītausmu un pelēkajām debesīm. Tumsā bija dzirdami viegli knikšķi, spraksti un klusa ņirkstoņa.

—   Kad ledus sāks kustēties? — viņa jautāja Dēlam.

—   Kuru katru bridi. Paskat! — Viņš ar kājas purngalu norādīja uz ūdeni, kas, izlauzies no ledus apakšas, alka­tīgi plūda tiem virsū. — Ik desmit minūtēs ceļas par pēdas tiesu.

Briesmas? — viņš zobgalīgi pasmējās. — Nekas jums nedraud. Gan tas aizies savu ceļu. Tur tās salas, — viņš nenoteikti pamāja ar roku uz lejteces pusi, — nespēs izturēt vēl stiprāku spiedienu. Ja tās nelaidīs ledu garām, ledus tās kā ar slotu aizmēzīs no Jukonas gultnes. Dieva goda vārds! Bet man nu jāskrien atpakaļ. Mūsu apmetne ir zemākā vietā. Ūdens būdā jau piecpadsmit collu virs grīdas, bet Makfērsons ar Korlisu visu, kas var sabojāties, vāc uz lažām.

—       Pasakiet Makfērsonam, lai ir gatavs, tikko mēs sauk­sim, — Džeikobs Velzs nosauca viņam pakaļ. Un tad pie­vērsās Fronai: — Sentvinsentam pašlaik vajadzētu šķēr­sot atteku.

Barons, kailām kājām drebinādamies, izvilka pulksteni no kabatas.

—  Bez desmit minūtēm trīs, — viņš, zobus klabinā­dams, konstatēja.

—  Vai nebūtu prātīgāk, ja jūs ietu atpakaļ un uzvilktu mokasīnus? — Frona ievaicājās. — Laika vēl pietiks.

—   Un palaist garām vareno skatu? Blēņas!

Nezin no kurienes ieskanējās spalga brīkšķoņa un pēc tam pamazām noklusa. Ledus bija sakustējies. Lēnām, ļoti lēnām tas slīdēja pa straumi lejup. Nebija nekādas straujas kustības, ne apdullinošas dārdoņas, ne varenu dabas spēku izrādes; pa upi klusi virzījās balta plūsma, kārtīgi, cieši sablīvētu ledus gabalu procesija — tik cieši sablīvētu, ka nekur neredzēja ne piliena ūdens. Kaut kur jau tas tomēr bija — dziļi dzīlēs, bet to varēja tikai iedo­māties. Bija dzirdama it kā neskaidra dūkoņa, it kā ap­slāpēta murdoņa, taču tik klusa, ka auss to tikko spēja uztvert.

—   Ko! Un kur tad paliek varenība? Tīrā mānīšanās!

Barons nikni pakratīja dūres pret upi, un Džeikoba

Velza biezās uzacis šķita noslīgstam zemāk, it kā slēp­damas drūmu vīpsnu acīs.

—  Ha! Ha! Jāsmejas! Tādam jau var knipi pasist! Pa­skatieties! Man tas tīrais nieks!

Tā nolielījies, barons Kurbertēns uzkāpa uz ledus ga­bala, kurš, garām slīdēdams, patlaban viegli bija pieskā­ries pie viņa kājām. Tas norisinājās tik negaidot, ka viņš jau bija gabalā, pirms Džeikobs Velzs paguva pastiept roku, lai parautu viņu atpakaļ.

Ledus vienā mirklī uzņēma ātrumu, dunoņa kļuva ska­ļāka un draudīgāka. Graciozi balansēdams kā cirka jāt­nieks, francūzis virpuļiem vien attālinājās gar krastu. Ris­kantais jājiens turpinājās pēdas piecdesmit, bet, rumakam kļūstot ar katru mirkli nestabilākam, barons atkal veikli izlēca krastā. Smiedamies viņš atgriezās pie pārējiem, bet kā apbalvojumu par pūliņiem saņēma divus trīs izcilākos teicienus, kādus vien Džeikobs Velzs ātrumā spēja samek­lēt savā speciāli vīriešiem paredzētajā vārdu krājumā.

—  Par ko tad? — Kurbertēns gaužām aizvainots no­prasīja.

—   Par ko? — Džeikobs Velzs viņu nicīgi pamēdīja, norādīdams uz spožo plūsmu, kas slīdēja garām.

Liels bluķis bija iedūries ar smaili upes gultnē kādas trīsdesmit pēdas lejāk un nu zvalstījās, cenzdamies ap- velties otrādi. Viss ledus strāvojums ap to sakrokojās un salocījās kā papīra lapa. Tad milzīgais, iesprūdušais ledus gabals pēdīgi apsvērās otrādi un paslēja dūņām aplipušo smaili pret debesīm. Taču no aizmugures bluķis blīvējās virsū bluķim, līdz aiz pārmērīgā spiediena piecdesmit pēdu augstais mālainā ledus un dūņu blāķis uzlidoja gaisā. Lejup krizdams, tas sašķīda pret slīdošo masu, un ledus gabalu lavīna nobrāzās vērotājiem pie kājām. Pla­kaniski ievilkts trakajā haosā, bluķis sabirza drumslās un pazuda skatienam.

—  Ak dievsl — šo vārdu barons izdvesa ar bijību un šausmām.

Frona, vidū stāvēdama, satvēra baronu un tēvu katrā pusē aiz rokas. Ledus tagad brāzās garām drudžainā trauk­smē. Kaut kur lejāk smags ledus bluķis ietriecās krastā, un zeme sašūpojās viņiem zem kājām. Tam sekoja otrs tuvāk ūdens virsmai, un viņi tik tikko paguva palēkt nostāk, kad ledus blāķis ar varenu spēku tika pasviests augšup un, nesdams uz platās muguras krietnu tonnu zemju, izslējies aizdrāzās tālāk. Nākamais it kā pastiepa milzu roku no upes uz krastu, aiz saknēm izplēsa trīs neapdomīgas priedītes un aizrāva tās sev līdzi.

Diena bija ataususi, un nu jau baltā lavīna blīvējās no viena Jukonas krasta līdz otram. Augšpusē aizsprostotā ūdens spiediena dzīta, ledus plūsma sāka traukties reibi­nošā ātrumā. Ledus blāķi cits pēc cita triecās pret krastu, un sala trīcēja un līgojās pamatu pamatos.

—   Ai, vareni! Vareni! — Frona lēkāja augšup un lejup, turēdamās pie abiem vīriešiem. — Kur nu ir jūsu mānī­šanās, baron?

—   A! — Viņš papurināja galvu. — Ā! Es maldījos. Smagi maldījos, ir gan lielisks skats! Nu paraugieties!

Viņš pamāja lejup uz saliņu puduri, kas aizšķērsoja upes līkumu. Tur jūdzi platā straume pāršķīrās un vēlreiz pāršķīrās sīkākās attekās — tas bija viegli veicams ūde­nim, bet ne tik viegli ledus blīvām. Saliņas kā ķīļi šķēlās ledus plūsmā, uztriekdamās ledus bluķus augstu gaisā. Bluķi spiedās cits citam virsū, lielās grēdās bilda ārā no ūdens, grima un cēlās no jauna, slīdēja, griezās kā dzir­nās. gūzmējās, no augšteces peldēja klāt arvien jauni le­dus blāķi, līdz veselas ledus gūzmas un kalni dārdēdami iebruka saliņās un iesprūda kokos.

—   īsti piemērota vietiņa sastrēgumam, — Džeikobs Velzs sacīja. — Atnes binokli, Frona! — Viņš ilgi un vē­rīgi lūkojās binoklī. — Blīvas aug un plešas. Ja tik gadī­sies viens prāvāks blāķis īstajā brīdī un īstajā vietā…

—   Bet upes līmenis krītas! — Frona izsaucās.

Ledus plūsma bija nokritusies savas sešas pēdas zem krasta kraujas, un barons iezīmēja šo vietu ar spieķi.

—   Mūsu cilvēks vēl guļ turpat, taču nekustas.

Rīts bija skaidrs, un saule spoži mirdzēja ziemeļaus­trumu pusē. Pārmaiņus viņi ar binokli raudzījās pāri upei.

—   Skatieties! Vai nav brīnums? — Kurbertēns norādīja uz iezīmēto vietu. Ūdens bija nokrities vēl par pēdas tiesu. — Ak vai! Žēl gan! 2ēl gan! Sastrēgums — nebūs sastrē­guma.

Džeikobs Velzs viņu drūmi uzlūkoja.

—  A? Tomēr būs? — barons vaicāja, atkal ataustot ce­rībām.

Frona jautājoši pavērās tēvā.

—   Ne vienmēr sastrēgumi ir patīkami, — viņš noteica, īsi iesmiedamies. — Viss atkarīgs no tā, kur tie izveido­jas un kur tev pašam tajā brīdī gadās būt.

—   Bet upe! Nu skatieties! Tā krītas, es to varu saredzēt pats savām acīm.

—   Vēl nav par vēlu. — Džeikobs Velzs pārlaida ska­tienu salām piekaisītajam upes līkumam un redzēja ledus kalnus joprojām augam augumā un blīvējamies arvien ciešāk. — Aizejiet uz telti, Kurbertēn, un uzaujiet moka­sīnus, kas stāv pie krāsniņas! Nu ejiet! Jūs nekā nenoka­vēsiet. Un tu, Frona, iekur uguni un uzliec kafiju!

Pēc pusstundas, kaut arī upes līmenis bija nokrities par divdesmit pēdām, viņi ieraudzīja ledu vēl joprojām gūz- mējamies.

—   Nu tikai sāksies īstie prieki! Se binoklis, pametiet acis, jūs karstasinīgais francūzi! Uz kreiso atteku skatie­ties, cilvēk! Nupat iet vaļā!

Kurbertēns redzēja, ka upes kreisā atteka noslēgusies, pie tās sāka blīvēties augsta, balta barjera un tad virzī­ties no salas uz salu. Tiem garām plūstošais ledus palē­nināja gaitu un pēdīgi apstājās pavisam. Un tad upes līmenis pēkšņi sāka celties. Upe pieplūda tik strauji, it ka nekas to vairs nespētu apturēt — ja nu vienīgi pašas debesis. Ledus blīvas, gluži kā nupat tikai atmodušās, sa­rosījās un, cita gar citu berzdamās, vēlās pāri krastam, bet tām pa priekšu, rādīdami ceļu, plūda duļķaina ūdens vali.

—   Mon Dieti! Tas nu vairs nav patīkami!

—       Toties vareni, baron! — Frona paķircinājās. — Bet jums jau kājas mirkst ūdenī.

Viņš, atpakaļ virzīdamies, izkāpa no ūdens, pagūdarns to vēl īstajā brīdī, jo vesels birums ledus gabaliņu grabē­dams nogruva tieši tajā vietā, kur viņš nupat bija stāvē­jis. Kāpjošais ūdens spieda ledu krastā, līdz gar visu salu pacēlās ledus valnis krūšu augstumā.

—       Gan jau tas aizies, līdzko aizsprosts būs sagruvis. Redziet, nu jau vairs neceļas tik strauji. Aizsprosts ir sa­lauzts.

Frona vēroja barjeru.

—   Nav vis, — viņa atteica.

—   Bet ūdens taču vairs tik traki neceļas.

—   Vēl jau ceļas gan.

Barons uz bridi apjuka. Bet tad viņa vaigs atkal no­skaidrojās.

—       A! Sapratu! Kaut kur augstāk ir vēl viens sastrē­gums. Aizraujoši, vai ne?

Frona satvēra barona satraukumā trīcošo roku savā plaukstā un saturēja viņu.

—       Bet paklausieties! Ja nu augšējais aizdambējums sprūk vaļā, kamēr šis apakšējais vēl turas?

Barons cieši skatījās viņā, līdz beidzot apjēdza teiktā svarīgumu. Viņa seja pietvīka, un, strauji ievilcis elpu, viņš izslējās un atmeta galvu. Tad viņš ar plašu rokas vēzienu it kā aptvēra visu salu.

—       Tad jūs un es, telts, laivas, būdas, koki, viss kas, arī «Bižū» — bāc! ies taisnā ceļā uz elli.

Frona papurināja galvu.

—   Gaužām žēl.

—   2ēl? Pardon. Vareni!

—       Nē jel, baron, ne tā. Es gribēju teikt — žēl, ka jūs neesat anglis. Šī tauta varētu ar jums lepoties.

—       Un jūs, Frona, varētu kļūt par īstu rotu franču tautai!

—       Atkal jau iet vaļā, ko? Paši sevi apmētājat ar kom­plimentu buķetēm. — Dels Bišops zobgalīgi iesmējās un

grasījās pazust tikpat aši, kā bija uzradies. — Tikai vei­cīgāk gan! Tur lejā būdā ir vairāki slimnieki. Tie jāizvāc no turienes. Vajadzētu jūsu palīdzības. Tā ka nemētājie­ties augu dienu ar tām buķetēm! — viņš vēl uzsauca pār plecu, pazuzdams starp kokiem.

Ūdens vēl arvien cēlās, kaut arī gausāk, un, tiklīdz viņi nokāpa no augstā krasta, bija līdz potītēm jābrien pa ūdeni. Laipodami starp kokiem, viņi uzgāja laivu, kas bija izvilkta krastā vēl pērnajā rudenī. Trīs chechaquos, kam vēl pa ledu bija izdevies nokļūt līdz šejienei, bija salīduši laivā, ievākdami līdzi arī telti, nartas un suņus. Taču laiva atradās bīstami tuvu krācošajam ledus strāvojumam, kas blīvēdamies granda turpat desmit soļu atstatumā.

—   Ejiet projām! Lasieties tālāk no šejienes, muļķi ga­tavie! — Džeikobs Velzs, garām skriedams, viņiem uz­kliedza.

Dels Bišops, pirmāk te skriedams, bija viņiem ieteicis vākties pie visiem velniem, taču viņi to nebija sapratuši. Viens no tiem pavērsa pret gājējiem trulu, pārbiedētu seju. Otrs, neko neapjēgdams, it kā pilnīgi spēkus zaudē­jis, gulēja knūpus šķērsām pār airsolu, bet trešais, kam seja bija kā klerkam, šūpojās šurp un turp, vienmuļi vai­dēdams:

—   Ak dievs! Ak dievs!

Barons uz mirkli piestāja un sapurināja viņu.

—   Nolādēts! — viņš uzkliedza. — Kājās, cilvēks! Liec mieru dievam, bet kustini kājas! Nu! Ē… slienies augšā! Jā, augšā! Nu kusties tak! Veicīgāk! Ej tālāk no krasta! Mežā, kokos — vienalga, kur!

Barons mēģināja izraut sēdētāju no laivas, bet tas viņu nikni atgrūda un palika, kur bijis.

—   Re, kur var iemācīties jaunus vārdus, — barons lepni teica Fronai, kad viņi steidzās tālāk. — Veicīgāk! Spēcīgs vārds un ļoti piemērots.

—  Jums vajadzētu paceļot kopā ar Delu, — Frona smiedamās atteica. — Viņš jūsu vārdu krājumu papildi­nātu viens divi.

—   Jūs taču tā nerunājat.

—   Runāju gan.

—  Ak! Šīs jūsu idiomas! Es tās nekad neiemācīšos. — Barons izmisumā abām rokām satvēra galvu.

Viņi iznāca izcirtumā, kur kāda būda stāvēja pašā upes malā. Uz lēzenā, smiltīm apbērtā jumta, segās ievīstīti, gulēja divi slimie, bet Bišops, Korliss un Džeikobs Velzs šļakstinājās pa būdu, vākdami kopā drēbju saiņus un vajadzīgākās mantas. Viszemākajā vietā ūdens bija pacē­lies pāris pēdu augstumā, bet būdā grīda bija padziļi­nāta, lai būtu siltāk, un tur ūdens sniedzās līdz jostas vietai.

—  Neļaujiet tabakai samirkti — viens slimais vārgā balsī uzsauca no jumta.

—  Velns lai rauj tabaku! — otrais attrauca. — Glābiet labāk miltus! Un cukuru, — viņš atcerējies piebilda.

—  Tas tāpēc, mis, ka Bills, raug, nepīpē, — pirmais paskaidroja. — Bet pieraugiet gan tabaciņu, esiet tik jauka! — viņš lūdzās.

—   Še! Bet nu aizveries! — Dels pasvieda viņam skārda kārbu ar tabaku, un gulētājs to sagrāba, it kā tā būtu kulīte ar zelta tīrradņiem.

—  Vai es varu ko palīdzēt? — Frona apvaicājās, lūko­damās augšup uz slimniekiem.

—   Nenieka. Cinga. Viņiem var palīdzēt vienīgi debesu valstība un zaļi kartupeļi. — Sīkais zeltracis brīdi norau­dzījās Fronā. — Bet ko jūs īstenībā te meklējat? Ejiet atpakaļ uz kādu augstāku vietu!

Šajā brīdī ledus valnis dārdēdams un brīkšķēdams ielie­cās un sagruva. Piecdesmit tonnu smags ledus blāķis uz­vēlās krastā, nošļākdams viņus ar dubļainu ūdeni, un palika guļam pie būdas durvīm. Kāds mazāks bluķēns at­sitās pret izbīdītajiem baļķu galiem pakša salaidumā, un būda sagrīļojās. Kurbertēns un Džeikobs Velzs vēl bija tur iekšā.

—   Pēc jums, — Frona dzirdēja baronu sakām un savu tēvu aprauti, jautri iesmejamies; pieklājīgais francūzis iznāca no būdas pēdējais, spraukdamies starp ledus kluci un baļķu sienu.

—  Paklau, Bili, ja tas sablīvējums tur lejpusē noturē­sies, tad pagalam mēs esam, — vīrs ar tabakas kārbu uzrunāja savu biedru.

—   Skaidrs, ka noturēsies, — otrs atbildēja. — Es redzēju, kā Biksbija salu lejpus Nulato nomēza tik tīru kā grīdu manas mātes virtuvē.

Vīrieši steidzīgi sanāca kopā ap Fronu.

—  Te nav palikšana. Mums viņi jāaiznes uz jūsu bū- deli, Korlis. — Runādams Džeikobs Velzs veikli uztrausās uz būdas jumta un palūkojās lejup uz milzīgo ledus bar­jeru. — Kur ir Makfērsons? — viņš apjautājās.

—  Aiz bailēm pārakmeņojies un nu jau kādu stundu jāšus tup uz telts šķērskoka.

Džeikobs Velzs pavēcināja roku.

—   Brūk! Aiziet upe!

—   Šoreiz nekas nesanāks ar virtuves grīdu, Bili, kaut ari visu cienību tavai vecajai kundzei! — uzsauca tabakas glabātājs.

—  Jā, — noteica nesatricināmais Bills.

Visa upe šķita saslejamies stāvus un sāka gāzties pa straumi lejup. Augošais ūdens spiediens ielauza ledus valni neskaitāmās vietās. Gar krastu malu malās atbal­sojās brīkšķi un krakšķi — tur lūza ar visām saknēm iz­rautie koki.

Korliss un Bišops saņēma Billu un sāka stiept uz Mak- fērsona telti. Bet Džeikobs Velzs ar baronu patlaban vēl vilka viņa biedru pār jumta malu lejā, kad būdai uzdrā- zās milzīgs ledus klucis un taranēja to. Frona gan to pamanīja un brīdinot iekliedzās, taču pavirši sastutētie baļķi vienā mirklī pajuka uz visām pusēm kā kāršu na­miņš. Viņa redzēja Kurbertēnu un slimo kūleniski aizlido­jam sānis no vraka, bet tēvs līdz ar būdas atliekām pa­zuda zem ūdens. Frona pieskrēja klāt, taču tēvs virspusē neuznira. Viņa sāka tēvu vilkt, lai vismaz izdabūtu viņa muti virs ūdens, tomēr, lai kā viņa stiepa, Džeikoba Velza galvu pilnīgi virspusē pacelt neizdevās. Tad viņa palaida tēvu vaļā un sāka taustīties pa ūdeni, līdz atrada, ka viņa labās rokas delms iesprūdis starp baļķiem. Tos izkustināt viņai nebija pa spēkam, bet viņa iebāza baļķu starpā jumta spāres kārti, kas rēgojās ārā no dubļu un sūnu jūkļa. Pavirši sanaglotā spāre nepavisam neatbilda šādam uzdevumam, jo, kad Frona ar visu auguma svaru uzgula tās brīvajam galam, spāre nokrakstēja un saliecās. Tas viņai noderēja par brīdinājumu, tāpēc viņa panācās pāris pēdu tuvāk, sākdama piesardzīgi un apdomīgi kustināt spāres galu, līdz baļķi mazliet pašķīrās un Džeikoba Velza dūņām riošķiestā seja parādījās virs ūdens.

Viņš vairāk reižu dziļi ievilka elpu un tad iesaucās:

—  Ai, cik patīkami! — Pēc tam, pametis ašu skatienu visapkārt, piebilda: — Zini, Frona, Dela Bišopa vārdiem tiešām var ticēt.

—   Kā tā? — Frona izbrīnījusies jautāja.

—  Tāpēc, ka viņš sacīja — tev esot īstā ādere!

Viņš noskūpstīja meitu, un tad abi sprauslādami un smie­damies slaucīja dubļus no lūpām. Ap sagrautās būdas stūri, pa dubļiem kuldamies, izlīda Kurbertēns.

—       Tāda cilvēka gan vēl neesmu redzējis! — viņš jautri iesaucās. — Traks, galīgi jucis! Nelabojams. Krītot viņam ielauzts galvaskauss, bet tabaka aizpeldējusi. Un viņš gaužas tikai par tabaku.

Galvaskauss tomēr nebija ielauzts, tikai pār pakausi stiepās collas piecas gara brūce.

—       Jums būs jāpagaida, .kamēr atgriezīsies pārējie. Es neko nespēju nest. — Džeikobs Velzs norādīja uz savu labo roku, kas šļaugani karājās gar sāniem. — Tikai iz­mežģīta, — viņš paskaidroja, — kauls nav lauzts.

Barons, nostājies teatrālā pozā, norādīja uz Fronas kāju.

—       A! Ūdens ir aizplūdis, bet šeit — palu atstāts dār­gums, nenovērtējama pērle!

Fronas novalkātais mokasīns bija izmircis un sašķīdis, tā ka no dubļiem rēgojās ārā balts kājas pirkstiņš.

—       Tad jau gan esmu bagāta, baron, jo man vēl ir de­viņas tādas pērles.

—       Kas to var noliegt? Kas to var noliegt? — viņš de­dzīgi attrauca.

—   Esat gan jūs jocīgs, aplamīgs un jauks zēns!

—   Skūpstu jūsu roku!

Un viņš galanti nometās uz ceļgala tieši dubļos.

Viņa atvilka roku, bet tad ar abām saņēma baronu aiz cirtaino matu cekula un sapurināja viņa galvu.

—   Ko lai es ar viņu iesāku, tēt?

Džeikobs Velzs smiedamies paraustīja plecus. Frona pa­grieza Kurbertēna seju augšup un noskūpstīja viņu uz lūpām. Un Džeikobs Velzs saprata, ka visā šajā jokā ba­rons ieguvis visvairāk.

Upe, nokritusies atpakaļ līdz ziemas līmenim, nemitīgi nesa lejup ledus nastas. Taču atkāpdamās tā bija atstā­jusi gar piekrasti pēdas divdesmit augstu malā izmestu ledus gabalu krāvumu. Lielie bluķi, it kā kāda Ziemeļze­mes briesmoņa izvemti, vāļājās starp izrautiem un augo­šiem kokiem, dūņu apšļāktām puķēm un zālēm. Saule neslinkoja, ledus garodams kusa, dubļi un dūņas aizska­lojās no tā, un drīz ledus bluķi dzirkstīja kā kaudzē sa­krauti spoži dimanti vai vizmoja zilgani kā opāli. Ledus blāķi bija sagūzmējušies cits citam virsū, un nu ik pa brīdim ar pērkondimdošu dārdoņu upē iegruva mirgojoši torņi vai visās varavīksnes krāsās zaigojoši minareti. Pie vienas šādā veidā izrautas aizas atradās «Bižū», un tai apkārt bija sapulcējušies visi šķelšanās salas iemītnieki, trūka tikai chechaquos un abu slimnieku.

—   Ko nu, ko nu, puis, ar diviem pilnīgi pietiek. — Tom- mijs Makfērsons pameta skatienu visapkārt, meklēdams atbalstītājus. — Ja tai kārbā iekāps trīs, tad nebūs kur apgriezties.

—  Mums jābrauc aši vai ari nemaz nav vērts sākt, — sacīja Korliss. — Vajag trīs vīru, Tommij, un tu to labi zini.

—   Ko nu, ko nu, ar diviem pietiek, kad es tev saku.

—   Diemžēl baidos, ka patiešām mums vajadzēs iztikt diviem vien.

Kanādas skots, nemaz neslēpdams, izteica savu apmie­rinājumu.

—  Trešais tikai maisītos pa kājām, un šaubu nav, ka jūs, puiši, visu paveiksiet godam.

—  Un tu, Tommij, būsi viens no šiem diviem, — Korliss nepielūdzami turpināja.

—   Ko nu, te jau bez manis vēl citu vīru netrūkst.

—   Trūkst gan. Kurbertēns nejēdz no laivām itin nekā, Sentvinsents, acīm redzot, netiek pāri ledus dumbrai. Mis­teram Velzam ir izmežģīta roka. Tātad atliekam tikai mēs abi, Tommij.

—   Es gan negribētu iejaukties, bet jūsu kalpotājs būtu itin piemērots. Viņam labi veicas ar airēšanu.

Kaut gan skots lāgā neieredzēja agresīvo sīkzeltraci, tomēr labi pazina tā uzņēmību un izmantoja izdevību glābt pats savu ādu, pagrūžot priekšā otru.

Dels Bišops nostājās mazā pulciņa vidū un klusēdams cieši ielūkojās katram acīs, pirms sāka runāt.

—   Vai te ir kāds, kas iedrīkstētos saukt mani par gļē­vuli? — viņš noprasīja bez kādiem ievadiem. Un atkal ielūkojās acīs visiem pēc kārtas. — Vai varbūt kāds iedrīkstētos apgalvot, ka es jel kad būtu mēģinājis izgro­zīties? — Viņš vēlreiz pārlaida acis stāvētājiem. — Jauki un labi. Es neciešu ūdeni, bet nekad neesu no tā baidī­jies. Es nemāku peldēt, bet plunčāties pa ūdeni man nā­cies tik daudz, ka pat atcerēties negribas. Man vajag tikai airi satvert, kad es jau guļu laivā uz muguras. Un, ja runā par stūrēšanu, — gudri vīri stāsta, ka kompasam esot trīsdesmit divi rumbi, bet, kad es ķēros pie stūres, tad tam atrodas vismaz vēl kādi trīsdesmit. Un, jā, nu­dien, tikpat droši kā tas, ka dievs radījis ābolus, ir arī tas, ka no airiem es sajēdzu tik, cik cūka no svētdienas. Cik esmu spēris kāju kādā laivā, tik tā gandrīz vienādiņ noiet dibenā. Divām gabalām es ielauzu dibenu un izkritu cauri. Reiz apvēlos ar visu laivu Kanjonā, bet no ūdens mani izvilka vēl aiz Baltā Zirga. Rakstā airēt man sakrīt tikai ar vienu vienīgu cilvēku — un tas ir jūsu padevīgais kalps. Bet, džentlmeņi, tiklīdz skanēs aicinājums, es sēdī­šos iekšā «Bižū» un braukšu kaut vai uz elli, ja tik pa ceļam tā laivele neapvelsies augšpēdus.

Barons Kurbertēns abām rokām viņu apskāva, iesauk­damies:

—  Tikpat droši kā tas, ka dievs radījis ābolus, tu esi

īsts vīrs!

Tommija seja bija bāla, un viņš ar runāšanu centās aiz- gainīt iestājušos klusumu:

—   Negribu noliegt, ka protu cilāt airi un ceļavējš man allaž labvēlīgs; bet, ja mēs tagad laidīsimies ceļā, tad iebrauksim akurāt nākamajā aizblīvējumā. Es no savas puses domāju, ka nav kur steigties. Es iesaku labāk pa­gaidīt vēl druscītiņ, kamēr upe būs brīva no ledus.

—   Neiet cauri, Tommij, — Džeikobs Velzs aizrādīja. — Te tev nav ko aizbildināties.

—  Apžēliņ! Kas tur nu par starpību…

—   Diezgan! — Korlišs noteica. — Tu brauksi!

—   Nenāk ne prātā. Es…

. — Muti ciet! — Dels bija nācis pasaulē ar juhtādas plaušām un misiņa rīkli, un, kacl viņš ierēcās, skots sāka trīsēt kā jēra ļipa.

—   Uzklausīt! Uzklausīt! — Salīdzinājumā ar Dela mig­las tauri Fronas balss caur salas kokiem skanēja kā vis­tīrākā sudraba zvārgulītis. — Uzklausīt! Uzklausīt! Va­ļējs ūdens! Vaļējs ūdens! Mirklīti pagaidiet! Es braukšu jums līdzi.

Trīs jūdzes uz augšpusi, kur Jukona ieliecās varenā līkumā no rietumiem uz austrumiem, bija parādījusies ūdens josla. Pēc ledū iekaltās ziemas šis skats šķita neti­cams brīnums; taču Makfērsons, kam nepiemita ne mazā­kās iztēles spējas, uzsāka enerģisku atkāpšanos.

—       Paga bišķīt, paga bišķīt, — viņš protestēja, kad sī­kais zeltracis jau bija nogrābis viņu aiz apkakles. — Es­mu aizmirsis savu pīpi.

—   Gaidīsim vien visi kopā, Tommij, — Dels ņirdza.

—   Es jau varētu tev dot ievilkt kādu dūmu no manējās, ja tavējā nerēgotos tev ārā no kabatas.

—   Es gribēju teikt — tabaku.

—       Pagrābies no šitās! — Viņš ielika savu tabakmaku Makfērsona trīcošajās rokās. — Labāk gan uzvelc svār­kus! Se! Es tev palīdzēšu. Un, mūsu starpā runājot, Tom­mij, ja tu nerīkosies kā vīrs, tad es tev velnu parādīšu. Dieva goda vārds.

Korliss bija novilcis biezo flaneļa kreklu, lai kustības būtu brīvākas, un, kad tiem piebiedrojās Frona, bija re­dzams, ka arī viņa izmetusies vieglāk. Viņa bija novilkusi jaku un svārkus, un tumšās drānas apakšsvārki sniedzās tikko līdz puslielam.

—  Jums ir īstā ādere, — Dels komentēja.

Džeikobs Velzs iztrūkās, ieraudzījis meitu, un piegāja pie laivas, kur viņa pārbaudīja dažu airu tverekļus.

—  Vai tad tu tiešām?… — viņš iesāka.

Viņa pamāja ar galvu.

—  Jūs gan esat laba meitene, — iejaucās Makfērsons.

—  Bet man tak mājās ir sievišķis un kur tad vēl trīs bēr­neļi …

—       Gatavs! — Korliss pacēla «Bižū» priekšgalu un pa­raudzījās atpakaļ.

Pēc ledusskrejas pa upi joņoja duļķaina ūdens strāvas. Kurbertēns turēja laivas pakaļgalu, kāpjot lejup pa krasta krauju, bet aizmugurē Dels dzītin dzina Tommiju, kas spirinājās pretī. Plakans ledus gabals, kas no krasta slīpi gulēja ūdenī, noderēja par laivas piestātni.

—  Marš uz priekšgalu, Tommij!

Skots nokunkstējās, bet, juzdams pakausī Bišopa smago elpu, paklausīja; Frona apsēdās pakaļgalā, lai laiva notu­rētu līdzsvaru.

—       Es varu stūrēt, — viņa apliecināja Korlisam, kurš nupat tikai apjēdza, ka viņa brauc līdzi.

Viņš pameta skatienu uz Džeikobu Velzu, it kā atļauju prasīdams, un to arī saņēma.

—       Atlaiž galus! Atlaiž galus! — Dels nepacietīgi mudi­nāja. — Nevelciet kā kaķi aiz astes!

XXV NODAĻA

«Bižu» sevī iemiesoja visu graciozāko un smalkāko, kas vien mīt laivu darinātāja dvēselē. Tā bija viegla un trausla kā olas čaumaliņa, trīsastotdaļcollas biezais apšu­vums nespētu izturēt pat tik niecīgu triecienu, kādu spēj dot ledus gabals cilvēka galvas lielumā. Kaut arī upe jau bija vaļā, ceļš tomēr nebija brīvs, jo ūdens mudžēt mu­džēja no izkaisītiem ledus gabaliem, kas slīdēja lejup no krastos sablīvētajām grēdām. Korliss atkal un atkal da­būja pārliecināties, cik prasmīgi Frona rīkojas ar stūri, un pēdīgi ieguva pilnīgu paļāvību uz viņu.

Ainava bija dižena: tumšā upe strauji paloja starp kristāla kraujām; tālumā zaļie meži tiecās augšup, cenz­damies saskarties ar vasarīgajām debesīm, kurās šur tur peldēja pa mākonim; un visam pāri tikpat kā no ēzes lija saules svelme. Dižena ainava, taču Korlisa domas nezin kāpēc aizklīda pie mātes un viņas nebeidzamajiem tējas vakariem, pie mīkstajiem paklājiem un klīrīgajām Jaun- anglijas kalponītēm, pie kanārijputniņiem, kas dziedāja plato logu ailēs, un viņam iegribējās zināt, vai viņa spētu to saprast. Un, kad viņš iedomājās sievieti, kas sēdēja aiz muguras, dzirdēja, kā viņas vadītais airis grimst un ceļas lejup, augšup, acu priekšā iznira sievietes no viņa mātes paziņu loka, cita aiz citas tās aizgāja garām garā rindā — bāli, blāvi rēgi, kā viņam šķita, karikatūras tam cilvēces dzimumam, kas piepildījis zemi ar dzīvību no laiku gala un piepildīs to līdz laiku galam.

«Bižū» apmeta līkumu ledus gabalam, kurš griezās riņķī vien, iedrāzās šaurā spraugā, kas lēnām vērās ciet, un izšāvās atkal brīvā straumē, kamēr aiz muguras spraugas malas ar grandoņu sadūrās kopā. Tommijs iekunkstējās.

—   Veikli! — Korliss atzinīgi teica.

—  Trakais meitietis! — atskanēja šņāciens viņiem aiz muguras. — Vai tad nu nevarēja drusku pagaidīt!

Frona saklausīja šos vārdus un izaicinoši iesmējās. Venss pameta uz viņu skatienu pār plecu, viņa atbildēja ar īstu spīganas smaidu. Nevērīgi uzmauktā cepurīte vi­ņai slīdēja nost no galvas, plīvojošie mati vizuļoja saulē, ietverdami seju it kā oreolā, gluži tāpat kā toreiz uz Daijas takas.

—      Kā man gribētos uzdziedāt, ja vien nevajadzētu pie­taupīt elpu! Teiksim, «Dziesmu par zobenu» vai «Enkura pacelšanu».

—   Vai arī «Matrožu darba dziesmu», — Korliss atbil­dēja. — «Kad mana mīļotā sēdēja skumīga», — viņš no­zīmīgi iedungojās.

Viņa iecirta airi ūdenī laivas pretējā pusē, lai atvairī­tos no robaina ledus gabala, un likās neklausāmies.

—   Es varētu tā braukt visu mūžu.

—   Es arī, — Korliss dedzīgi apstiprināja.

Taču viņa ari to likās nedzirdam, tikai piebilda:

—   Vens, vai jūs zināt, cik ļoti es priecājos, ka mēs esam draugi?

—   Nav mana vaina, ka neesam nekas vairāk.

—   Jūs jaucat ritmu, ser, — viņa aizrādīja, un viņš klusēdams nolīka pār airiem.

«Bižū» peldēja pret straumi četrdesmit piecu grādu leņķī, un tās aprēķinātais kurss bija taisnā leņķī pret upi vilkta līnija. Sādā veidā laiva sasniegtu rietumu krastu tieši pretī tai vietai, no kuras viņi bija izbraukuši, bet no turienes varētu turpināt ceļu pret straumi pa rāmāka ūdens joslu. Tomēr no cilvēka, kuru viņi steidzās glābt, viņus tad joprojām šķirtu apmēram jūdzi garš brauciens gar izrobotu piekrasti un pēc tam vēl simt jardu pa bur- zguļojošu straumi zem draudīgi izslietām klintīm.

—   Nu varam braukt lēnāk, — Korliss ieteica, kad ūdens virpulis viņus pa pretstraumi aizšūpoja krastā sastrēgu- šas ledus sienas pavēnī.

—   Kas gan varētu iedomāties, ka pašlaik ir maija vi­dus? — Viņa palūkojās uz nevīžīgi sasvaidītajām ledus blīvām. — Vai jums tas šķiet reāli, Vens?

Viņš papurināja galvu.

—   Man arī ne. Apzinos, ka es, Frona, ar miesu un asi­nīm esmu šeit, zvejnieku laivā, un kopā ar diviem vīrie­šiem airēju uz dzīvību un nāvi; ir tā kunga tūkstoš astoņi simti deviņdesmit astotais gads, darbības vieta Aļaska, Jukonas upe; šis ir ūdens, un tas tur ir ledus; rokas man piekusušas, sirdsdarbība paātrināta, esmu nosvīdusi — un tomēr viss man šķiet sapnis. Ja tikai padomā! Pirms gada es biju Parīzē! — Viņa dziļi ievilka elpu un palūkojās pāri ūdeņiem uz pretējo krastu, kur Džeikoba Velza telts kā sniegbalts lakatiņš šķita nomesta meža tumšajā zaļumā. — Neticu, ka pasaulē ir tāda vieta, — viņa piebilda. — Nav tādas Parīzes.

—   Bet es pirms divpadsmit mēnešiem biju Londonā, — Korliss domīgi runāja. — Taču nu esmu kļuvis par citu cilvēku. Londona? Nē, tagad Londonas vairs nav. Tas ne­maz nav iespējams. Kā gan pasaulē var būt tik daudz cilvēku? Pasaule ir šī te, un mēs skaidri zinām, ka tajā ir ļoti maz cilvēku, citādi taču nevarētu būt tik daudz ledus un jūras, un debesu. Rau, tepat Tommijs, es zinu, ar mīlestību domā par vietu, ko viņš sauc par Toronto. Viņš maldās. Tā pastāv vienīgi viņa iedomās — tās ir atmiņas no kādas iepriekšējās dzīves. Protams, viņš tā nedomā. Tas arī ir dabiski; viņš nav filozofs, un viņam nerūp…

—   Apklustiet taču! — Tommijs niknā čukstā iešņācās. — Jūsu muldēšana piesauks nelaimi pār mūsu galvām.

Ziemeļzemē cilvēka mūžs ir īss un katrs pareģojums mēdz piepildīties uz karstām pēdām. It kā smaga nopūta brīdinot ietrīcējās gaisā, un varavīkšņainā siena virs vi­ņiem sašūpojās. Visi trīs airi vienlaikus ietriecās ūdenī. «Bižū» lēkšus izlēca no lielās ledus blīvas pavēņa. Sienas plāksnes uzdzirkstīdamas sagāzās cita pēc citas, un vi­ņiem aiz muguras dārdēdamas nogruva tūkstošiem tonnu ledus. Vareno masu izspiestais ūdens plašā, bangainā aplī gāzās projām no krasta. «Bižū», izmisīgi mētādamās, iznira no ledus pārkares apakšas un, līdz pusei piešļākta ar ūdeni, svaidījās viļņos.

—  Vai es jums neteicu, pļāpīgie muļķi!

—   Sēdi klusu un smel ūdeni! — Korliss viņu skarbi pārtrauca. — Citādi tev vispār vairs nebūs iespējas mums kaut ko pateikt. •

Korliss pašūpoja galvu, raudzīdamies uz Fronu, un viņa pamāja pretī; tad abi klusi nosmējās, kā izmukuši bērni par dēku, kura sākumā šķitusi bīstama, bet vēlāk beigu­sies labi.

Piesardzīgi lavēdama pārkareno ledus blāķu paēnā, «Bižū» klusītiņām brauca pretī pēdējam virpuļatvaram. No ūdens draudīgi rēgojās radze — gadsimtu gaitā dru­pināta un grauzta, milzīga, ērmīga, kaila klints, nīzdama upi, kura to plosa kopš mūžseniem laikiem, nīzdama lietu, kas izvago tās drūmo vaigu neskaitāmām grumbām, nīz­dama sauli, kas liedzas ar to draudzēties, lai uz tās sa­zeltu jauns, dzīvs zaļums un noslēptu tās neglītumu. Upe brāzās pret klintsradzi ar visu savu spēku, izcīnīja niknu cīņu ar tās bastioniem un atkal atslīga vecajā gultnē.

Visā klints garumā neganti viļņi putodami rindām vien šķīda pret tās pakāji, un klints dobumos un ūdens iz­grauztajās alās nemitīgi dunēja neredzamās cīņas atbalsis.

— Nu! Liecieties airos! Cik tik spēka!

Tā bija pēdējā komanda, ko Korliss spēja uzsaukt, jo grandoņā, kurā viņi tagad iebrauca, cilvēka balss pazuda tikpat kā sienāža čirpstoņa zemestrīces dārdoņā. «Bižū» traucās uz priekšu un vienā rāvienā izšāvās no atvara virpuļiem, ienirdama pašā ūdeņu cīņas karstumā. Lejup, augšup, lejup, augšup ritmiski un spēcīgi cilājās airi. Ūdens laiviņu mētāja, grūstīja un raustīja uz visām pu­sēm, trauslā čaumaliņa, nespēdama slīdēt uz visām pu­sēm reizē, trīcēja un drebēja, pretodamās viļņu varai. Tā nervozi grozījās gan pa labi, gan pa kreisi, bet Frona to valdīja ar tēraudainu roku. Jarda atstatumā viņiem pretī rīkli pleta aiza klintī. «Bižū» palēkdamās centās tikt uz priekšu, bet ūdens, aizslīdēdams pa apakšu, neatlaidīgi turēja to uz vietas. Brīžiem viņiem izdevās atrauties no aizas, brīžiem straume viņus nesa tajā iekšā; pusjardu uz priekšu un tūlīt atkal atpakaļ; bet aiza šķita ņirgājamies par viņu pūliņiem.

Pagaja piecas minūtes, no kurām katra ilga veselu mū­žību, un tad viņi bija aizai garām. Vēl desmit minūtes, un tā jau palika simt jardu aiz muguras. Lejup, augšup, lejup, augšup, līdz debesis un zeme, un upe izzuda no prāta un apziņā turējās tikai viena vienīga šaura jos­liņa — tieva putu strēmelīte, ko vienā pusē norobežoja ņirdzīgi draudīga klints, otrā — trakumā rēcoši ūdeņi. Si šaurā josliņa nozīmēja visu. Kaut kur lejpus tās bija visam sākums, kaut kur augstāk, tur aiz dārdoņas un neprātīgā jūkļa, visam būs gals; un šim galam viņi traucās pretī.

Vēl arvien Frona ar tēraudainu roku valdīja olas čau- maliņu. Ko viņi jaudāja iegūt, to arī noturēja un cīnījās atkal, lai iegūtu vairāk, collu pēc collas, lejup, augšup; un viss būtu bijis labi, ja Tommija dvēseli nekratītu baiļu drebuļi. Ledus gabals, ko straume bija parāvusi zem ūdens, putu vērpetē iznira tieši pie viņa aira, apvēla virs ūdens asi robotos sānus un atkal nogrima dzelmē. Šajā ainā Tom­mijs saskatīja pats sevi — mati šausmās saslējušies, slī­cēja rokas drebot tvarsta tukšumu, ar kājām pa priekšu viņš stāvus grimst dzelmē arvien dziļāk un dziļāk. Plati ieplestām acīm viņš blenza nelaimes vēstnesī, un paceltais airis stāvēja nekustīgi, šajā mirklī viņiem pretī ņirdzīgi pavērās aizas mute, un nākamajā acumirklī viņi jau atra­dās zem klints pārkares, lēnām slīdēdami iekšā pašā at­vara virulī.

Frona gulēja, galvu atmetusi, un elsoja, vērdamās tieši saulē; laivas vidū, aizgūtnēm kampdams gaisu, bija atkri­tis Korliss, bet priekšgalā, rīstīdamies pēc elpas, gārg­dams, pārbijies līdz nāvei, skots bija sagumis ar galvu uz ceļiem. «Bižū», mazliet paberzusies gar ledus sienu, ap­stājās. Varavīkšņainā siena liecās virs viņiem kā stikla kalns pasakā; saules spožums, neskaitāmo šķautņu atsta­rots, ietērpa to dārgakmeņu zaigā. Gar kristāla izciļņiem lejup irdza sudrabainas straumītes; dzidrās ledus dzīles šķita atveramies, nometām plīvuru pēc plīvura, atklājam pašu dzīvības un nāves noslēpumu, cilvēku dzīves cīņas noslēpumu, — kā sapņa skatījumā šķita paveramies blāvi zilgmojošas ejas, solīdamas šajā plašajā, dzestrajā dzīlē mūžīgu mieru, mūžīgu atdusu un mieru.

Pats augstākais tornis, diženi skaists, pēdu divdesmit virs viņiem liegi šūpojās šurp un turp kā kviešu druva vieglā vasaras vēsmā. Taču Korliss skatījās uz to, nekā nesamanīdams. Tikai palikt tā guļam pie mūžīgā noslēpuma sliekšņa, palikt tā guļam un lieliem malkiem dzert gaisu, un nedarīt nekā! — cita viņš vairs nevēlējās. Dervišs, kas virpuļo uz papēža, līdz kamēr apkārt viss saplūst kā miglā, spēj uztvert visuma būtību un izjust bezgalīgās dievības esamību; tā arī cilvēkam, kas nemitīgi cilā airi, tikai airē un airē, var izgaist visas robežas, un viņš pa­ceļas pāri laikam un telpai. Tā bija noticis ar Korlisu.

Tomēr pamazām asiņu mežonīgais pulsējums pierima, gaiss vairs nelikās salds kā nektārs, un atkal atgriezās apziņa par īstenību un draudošajām briesmām.

—   Mums jātiek ārā no šejienes, — viņš ierunājās. Balss bija aizsmakusi kā cilvēkam, kam no ilgstošas un pārmē­rīgas dzeršanas izplaucēta rīkle. Viņš pats no tās nobijās, taču ar drebošu roku neveikli pacēla airi un atstūmās no ledāja.

—   Jā, jābrauc projām, kā tikai jaudājam, — Frona at­saucās apslāpētā balsī, kas šķita skanam kā no tālienes.

Tommijs pacēla galvu un pablenza visapkārt.

—   Es gan domāju, ka nav vērts.

—   Sāc airēt!

—   Tu domā sākt vēlreiz no gala?

—   Sāc airēt! — Korliss atkārtoja.

—  Kamēr vai sirds trūkst pušu, Tommij, — Frona pie­bilda.

Viņi vēlreiz devās cīnīties, lai sasniegtu šauro josliņu, un atkal visa pasaule izgaisa, palika vienīgi putu strē­mele, krācošie ūdeņi un ņirdzīgā ala. Taču collu pa collai viņi lauzās no tās tālāk, tālu priekšā jau aicinādams ple­tās upes plašais līkums, vienīgi nesamierināmi naidīgā klints, ap kuru tādā pašā naidā brāzmoja palu ūdeņi, šķīra viņus no tā. Atkal «Bižū» lēca uz priekšu pulsēdama un drebēdama, bet straume slīdēja tai pa apakšu — un viņi palika uz vietas. Lejup, augšup, lejup, augšup — un tā veselu nebeidzamu mūžību piepūlē un mokās, līdz pa­mazām no apziņas izgaisa un izzuda pat putu josliņa un pati cīņa zaudēja jēgu. Viņu dvēseles saplūda ar nebei­dzamo, mokošo ritmu. Nemitīgajā airu cilāšanā augšup, lejup viņi paši šķita pārvēršamies par laika plūsmas svār- stekļiem. Viņiem priekšā un aiz muguras vīdēja mūžības, un starp abām mūžībām viņi nemitīgi cilāja airus — aug­šup, lejup, bezgalīgā, nebeidzamā ritmā. Viņi vairs nebija cilvēki, viņi bija tikai iemiesots ritms. Straume viņus rāva atpakaļ, līdz airi atkal pieskārās negantajai klintij, bet paši viņi to neapjauta; viņi peldēja, kurp nejaušība viņus dzina, neskarti izbrauca starp ledus gabaliem, kas šaus­tīja laivu, bet neredzēja tos. Viņi vairs nejuta ne airu at- sišanos pret viļņiem, ne ūdens šļakatas, kas spirdzināja viņu sejas …

«Bižū» iegriezās straumē, un airi, mehāniski cilādamies un mirguļodami saules gaismā, virzīja laivu atpakaļ taisnā leņķī pret upi. Kad laika un īstenības apziņa atkal atgriezās, viņu acu priekšā kā jaunas pasaules krasts iz­nira Šķelšanās sala — un viņi sāka airēt slaidiem, vieg­liem vēzieniem, lai atvilktu elpu un atgūtu spēkus.

—  Trešais mēģinājums būtu bijis veltīgs, — Korliss ieminējās sausā, aizlūzušā čukstā.

—  Jā, — Frona atbildēja, — mūsu sirdis nebūtu iztu­rējušas.

Kad atkal tuvojās krasts, Tommija apziņā no jauna at­modās dzīve, jaukais apmetnes ugunskurs, tīkamā pus­dienlaika atpūta paēnā, vēl vairāk — skaidrāk par visu viņa acīm parādījās svētītā Toronto, tās ēkas, kas nekad negrīļojas, un ļaužu pilnās ielas… Ikreiz, kad viņš no­lieca galvu un atvēzēdamies iegremdēja airi ūdenī, ielas kļuva platākas, it kā viņš, tālskatī lūkodamies, pievilktu tās aizvien tuvākā fokusā. Un ikreiz, izceldams airi no ūdens un izsliedams galvu, viņš ieraudzīja tuvojamies salu. Tommijs nolieca galvu, un parādījās ielas dabiskā lielumā; viņš pacēla galvu, un Džeikobs Velzs kopā ar abiem pārējiem vīriem stāvēja krastā turpat vai rokas sniedziena atstatumā.

—   Nu, vai es jums neteicul — Tommijs uzvaras priekā tiem uzsauca.

Bet Frona strauji sagrieza laivu paralēli krastam, un viņa skatienam pavērās visa plašā upes augštece, kas sniedzās tālēs. Viņa rokas apstājās pusvēzienā, un airis ar blīkšķi nokrita laivas dibenā.

—   Pacel! — Korlisa balss noskanēja skarbi un nelo­kāmi.

—   Nenāk ne prātā! — Tommijs ar dumpinieka seju pa­raudzījās savā mocītājā, griezdams zobus aiz niknuma un vilšanās.

Laiva slīdēja pa straumi lejup, un Frona tikai turēja to pareizā virzienā. Korliss uz ceļiem rāpās tuvāk Tom- mijam.

—   Es negribētu rīkoties varmācīgi, Tommij, — viņš sa­cīja klusā, bet saspringtā balsī, — tā ka… nu, ņem ciet airi ar labu!

—   Neņemšu!

—   Tad es tevi noduršu, — Korliss turpināja tādā pašā klusā, bezkaislīgā balsī, izvilkdams no maksts mednieka dunci.

—   Bet ja nu es neklausīšu? — skots dūšīgi atjautāja, tomēr atraudamies nostāk.

Korliss viegli pieskārās viņam ar dunci. Asmens smaile piedūrās Tommija mugurai tieši pretī sirdij, lēnām izurbās cauri kreklam un iegriezās ādā. Smaile neapstājās; dū­riens nekļuva straujāks, bet lēni un neatlaidīgi meklēja ceļu uz priekšu. Tommijs drebēdams parāvās atpakaļ.

—   Ko tu! Ko tu, trakais! Liec nazi nost! — viņš ieķēr­cās. — Es airēšu.

Frona bija nobālusi, taču acis spīgoja cietas un saltas kā dimanti, un viņa piekrizdama māja ar galvu.

—   Mēs mēģināsim aizirties gar šo malu un šķērsot upi augstāk, — viņa uzsauca tēvam. — Ko tu saki? Nedzirdu. Tommijs? O, viņam uznāca sirds vājums. Nē, nav nekas nopietns. — Viņa salutēja ar airi. — Mēs būsim atpakaļ visai drīz, tētiņ. Visai drīz.

Stjuartā ledus bija jau pilnīgi izgājis, un viņi nobrauca pa to ceturtdaļjūdzes, līdz sasniedza grīvu un iegriezās atpakaļ Jukonā. Bet, kad viņi jau bija tieši pretī cilvēkam pretējā krastā, ceļā stājās jauns šķērslis. Jūdzi tālāk upes augštecē kāda pa pusei noskalota sala vēl izmisīgi turē­jās pie upes dibena. Salas lejas gals bija izstiepies garā smilšu sērē, kas, pārdalīdama upi divās daļās, stiepās līdz pat nepārvaramajām klinšu radzēm. Bez tam uz sēres bija sablīvējušās tūkstošiem tonnu ledus, kas slējās mil­zīgā, mirdzošā grēdā.

—  Vajadzēs pārnest laivu pāri, — Korliss sacīja, kad Frona pagrieza kanoe tālāk no krasta.

«Bižū» strauji šķērsoja šaurāko atteku pie sēres krasta un iebrauca šaurā ledus aizā, kur sienas nebija tik stāvas. Viņi piestāja pie izciļņota ledus gabala, kas bez jebkāda atbalsta slējās krietnas trīsdesmit pēdas virs ūdens. Va­jadzēja izpētīt, cik tālu ledus blīvā iespiedies tā otrais gals. Stiepdami laivu līdzi, viņi uzrāpās blāķa virsotnē un palūkojās pār žilbinošo ledus klāstu. Ledus gabali bija sa­blīvējušies cits uz cita titāniskā haosā. Milzu bluķi, cits par citu augstāki, bija tikai pjedestāli vēl lielākiem ledus krāvumiem, kas saulē dzirkstīja un vizuļoja kā milzu dārgakmeņi.

—  Jauka vietiņa mazai pastaigai, — Tommijs ņirdzīgi ierunājās, — turklāt tūliņ var rasties jauns sastrēgums.— Viņš stingrā apņēmībā apsēdās. — Nē, sirsnīgi tencinu, es nemaz nemēģināšu.

Frona un Korliss rāpās tālāk un stiepa laivu, turēdami to katrs pie savas malas.

—  Persieši ar pātagu esot dzinuši savus vergus kaujā,— Frona ieteicās, palūkojusies atpakaļ. — Līdz šim es to nekādi nespēju saprast. Vai jums nevajadzētu aiziet vi­ņam pakaļ?

Korliss ar kājas spērienu piespieda činkstošo skotu pie­celties un dzina viņu sev pa priekšu. Laiviņa bija viegla, tomēr tās paplatais korpuss sagādāja grūtības stāvajās nokarēs un asajos pagriezienos. Saule nežēlīgi karsēja. Acis sāpēja no spoži baltās gaismas, sviedri spiedās ārā pa visām porām, viņi smagi elsoja, jo trūka elpas.

—   O, Vens, vai zināt…

—   Ko? — Viņš notrausa sviedrus no pieres un ar ašu kustību nopurināja roku.

—   Man žēl, ka brokastīs nepaēdu pamatīgāk.

Viņš līdzjūtīgi kaut ko nomurmināja. Viņi bija tikuši grēdai līdz vidum, no kurienes pavērās skats uz vaļējo upi, un aiz tās skaidri varēja saredzēt svešinieku un viņa posta signālu. Lejāk gluži kā uzgleznota zaļā mierā du­sēja Šķelšanās sala. Viņi palūkojās augšup uz plato līkumu, ko meta saulē laiski smaidošā Jukona, it kā tā nemaz nespētu vienā mirklī pārvērsties nāvējošā palu straumē. Viņiem pie kājām ledus nokare noslīga šaurā plaisā, kurai pāri saule meta platu ēnu.

—        Uz priekšu, Tommij! — Frona pavēlēja. — Esam jau pāri pusceļam, un tepat lejā ir ūdens.

—  Jums tik ūdens vien prātā, — dzēlīgi atsaucās skots,

—  bet cilvēkus jūs tīšuprāt grūžat nāvē.

—       Jūs gan, Tommij, laikam esat pastrādājis kādu bries­mīgu grēka darbu, — Frona sacīja, pārmetoši pašūpodama galvu, — ja tik traki baidāties no nāves. — Nopūtusies viņa satvēra savu laivas galu. — Bet tas arī laikam ir dabiski. Jūs neprotat mirt…

—   Es nemaz negribu mirt, — viņš nikni pārtrauca.

—       Visiem mums pienāks nāves brīdis — brīdis, kad ne­atliek nekas cits kā vien mirt. Varbūt šis ir tāds brīdis.

Tommijs piesardzīgi pārrāpās pāri mirguļojošai korei un stingri nostājās uz plata bluķa.

—       Tas viss ir dikti jauki, — viņš ņirdza, lejā stāvē­dams, — bet vai jums neliekas, ka man pietiek saprāta pašam spriest, kā man labāk? Kāpēc es nevarētu dziedāt pats savu dziesmu?

—       Tāpēc, ka nejēdzat. Stiprie vienmēr diktējuši notei­kumus tādiem kā jūs. Viņi ir tie, kas mācīja jūsu sugai, kad un kā jāmirst, vadīja to nāvē un dzina ar pātagu.

—   Varen skaisti jūs mākat runāt, — Tommijs atsaucās.

—  Un glauni jums iznāk. Man pat neatliek par ko pasū­dzēties, tik skaisti jūs to nostrādājat.

—        Jūs tiešām esat lieliska, — Korliss iesmējās, kad Tommijs izzuda skatienam, noslidēdams plaisas dziļumā.

—   Kašķīgais lops! Viņš laikam strīdētos pretī pat ceļā uz pastaro tiesu.

—   Kur jūs iemācījāties airēt? — viņa vaicāja.

—       Koledžā. Treniņos, — viņš īsi atbildēja. — Bet vai nav burvīgi? Paskatieties!

Kūstošais ledus aizas dibenā bija izveidojis ezeriņu. Frona nometās garšļaukus un iegremdēja kaistošās lūpas vēsajā ūdenī. Tā guļot, viņas saplosīto mokasīnu zoles vai, pareizāk sakot, kāju pēdas (jo mokasīni un zeķes bija sadriskāti skrandās) pavērsās augšup. Tās bija ļoti baltas un, saskaroties ar ledu, nobrāztas un sagraizītas. Sur tur rēgojās asiņainas skrambas, un viens pirksts asi­ņoja nepārtraukti.

—       Tik maziņas, glītiņas un maigas, — Tommijs gau- dīgi ierunājās. — Nevar pat iedomāties, ka tādas var aiz­vest spēcīgu vīru uz elli.

—       Pēc jūsu ņaudēšanas var spriest, ka tās vedušas jūs pietiekami ātri, — Korliss dusmīgi attrauca.

—       Četrdesmit jūdžu stundā, — Tommijs, projām iedams, atcirta, priecādamies, ka paturējis pēdējo vārdu.

—       Vienu mirklīti! Tev ir divēji krekli. Aizdod man vienu.

Skota sejā atspoguļojās ziņkāre, līdz pēdīgi viņš sa­prata. Tad viņš papurināja galvu un gāja tālāk.

Frona uztrausās kājās.

—   Kas ir?

—   Nekas. Apsēdieties!

—   Kas tad noticis?

Korliss saņēma viņu aiz pleciem un nospieda sēdus.

—       Jūsu kājas. Tādā izskatā jūs nevarat iet tālāk. Tās taču ir vienās asinīs. Redziet! — Viņš pārlaida roku pār vienu pēdu un pacēla asiņainu plaukstu. — Kādēļ jūs man nekā neteicāt?

—   Ak, man jau nesāpēja… necik.

—       Dodiet man vienus no saviem svārkiem, — viņš prasīja.

—       Man… — viņa saminstinājās, — man tikai vieni vien ir.

Viņš paraudzījās apkārt. Tommijs bija pazudis ledājos.

—  Mums jāiet tālāk, — Frona sacīja, lūkodama piecelties.

Taču Korliss viņai to neļāva.

—   Ne soli tālāk, pirms nebūšu jūs apkopis! Aizveriet acis!

Viņa paklausīja un, kad atvēra acis, redzēja, ka viņš,

līdz jostas vietai kails, saplēsis savu kreklu strēmelēs un noliecies pie viņas kājām.

—  Jūs gājāt man aiz muguras, es nezināju…

—       Lūdzami, netaisnoiieties, — viņa to pārtrauca, — es jau būtu varējusi pateikt.

—       Es nemaz netaisnojos, es pārmetu jums. Tagad do­diet otru! Paceliet augstāk!

Viņas tuvums laupīja Korlisam prātu, un viņš viegli

pieskārās ar lūpām tam pašam mazajam, baltajam pirk­stiņam, kura dēļ barons Kurbertēns bija izpelnījies skūpstu.

Kaut arī Frona neatrāvās, tomēr seja tai koši pietvīka un tā notrīsēja saviļņojumā, kā vēl nekad mūžā nebija trīsējusi.

—       Jūs izmantojat pats savu labsirdību, — viņa pārme­toši teica.

—   Tad izmantošu to vēlreiz.

—   Lūdzu, nedariet to, — viņa lūdzās.

—        Kādēļ ne? Uz jūras ir paraža izurbt degvīna mucas, pirms kuģis iet dibenā. Un jūs zināt, man cerības ir tik­pat kā zudušas, — kādēļ gan ne?

—   Bet…

—   Kas par «bet», Neskaramā dāma?

—       O! Pirmkārt jūs gaužām labi zināt, ka šādu vārdu neesmu pelnījusi! Ja man nebūtu ne par vienu jādomā, tad pašreizējos apstākļos…

Viņš sasēja pēdējo mezglu un palaida viņas kāju vaļā.

—       Lai nolādēts tas Sentvinsents — vienādi vai otrādi! Ejam!

—       Ja es būtu jūsu vietā, es darītu tāpat, — viņa smie­damās teica un pacēla savu laivas galu. — Bet kā jūs esat pārvērties, Vens! Jūs vairs neesat tas cilvēks, kuru es sastapu uz Daijas takas. Toreiz jūs, starp citu, vēl ne­bijāt iemācījies lādēties.

—        Nē, es vairs neesmu tas pats cilvēks, un par to man jāsaka paldies dievam un jums. Tikai man šķiet, ka esmu godīgāks nekā jūs. Es vienmēr dzīvoju saskaņā ar savu pārliecību.

—       Atzīstieties, ka tas nav taisnīgi. Jūs prasāt pārāk daudz šādos apstākļos…

—   Tikai vienu mazu kājas pirkstiņu.

—        Bet varbūt jūs mīlat mani vienīgi kā vecākais brā­lis. Tādā gadījumā, ja nu jūs ļoti vēlaties, tad drīkstat…

—       Rimstieties! — viņš rupji uzsauca. — Vai arī es iz­darīšu kādu milzīgu aplamību.

—       Un noskūpstīsiet man visus kāju pirkstus, — viņa papildināja.

Viņš kaut ko nomurdēja, taču nepagodināja Fronu ar atbildi. Smagās pūles drīz vien atkal aizsita tiem elpu, un abi gāja klusēdami, līdz bija nokāpuši uz pēdējā iz­ciļņa, kur viņus vaļējās upes malā gaidīja Makfērsons.

—   Dels neieredz Sentvinsentu, — Frona pārdroši tur­pināja. — Kādēj?

—   Jā, tā liekas gan. — Korliss pagriezās atpakaļ un uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. — Bez tam Dels, lai ietu kurp iedams, staipa līdzi vecu grāmatu krievu valodā, ko nemaz neprot izlasīt, tomēr nezin kāpēc domā, ka ar tās palīdzību atriebšoties Sentvinsentam. Un, zināt, Frona, viņš tam tic tik cieši, ka es gribot negribot arī sāku ticēt. Nezinu, vai jūs nāksiet pie manis, vai es iešu pie jums, bet…

Viņa palaida vaļā savu laivas galu un sāka skaļi smie­ties. Tas Korlisu dziļi aizskāra, un viņa seja aizvainojumā tumši pietvīka.

—  Ja esmu… — viņš iesāka.

—   Blēņas! — viņa smējās. — Neesiet tāds muļķis! Un galvenais — neizliecieties tik cienīgs! Jums tas šajā mir­klī nemaz nepiestāv — mati pinku pinkās, slepkavnieka duncis pie jostas, bet pats izmeties kails līdz jostas vietai kā pirāts pirms kaujas. Esiet mežonīgs, blenziet caur pieri, lādieties, dariet, ko gribat, tikai, lūdzami, neizliecieties cienīgs! Kaut man te būtu līdzi fotoaparāts! Tad es pēc daudziem gadiem varētu stāstīt: «Sis, mani draugi, ir Korliss, slavenais Arktikas pētnieks, tāds viņš izskatījās, kad beidza savu pasaulslaveno ceļojumu pa Aļaskas vis­tumšākajām dzīlēm.»

Draudīgi pastiepis pret Fronu pirkstu, viņš stingri no­prasīja:

—   Kur ir jūsu svārki?

Viņa neviļus pameta acis uz leju. Taču, redzēdama, ka skrandās saplosītie svārki ir savā vietā, viņa nomierinā­jās, tomēr pietvīka.

—  Jums vajadzētu kaunēties.

—   Lūdzu, lūdzu, neizliecieties tik cienīga, — viņš smē­jās. — Ticiet man, šajā mirklī jums tas nemaz nepiestāv. Ja man būtu līdzi fotoaparāts…

—   Liecieties mierā, un iesim tālāk, — viņa sacīja. — Tommijs gaida. Ceru, ka saule jums nosvilinās visu ādu no muguras, — viņa vēl aizelsusies ļaunprātīgi pie­bilda, kad abi, noslidinājuši laivu pa pēdējo nokāri, ielaida to ūdenī.

Pēc minūtēm desmit viņi pārrāpās pāri ledus valnim un kāpa krastā, kur pakalnā vēl joprojām plīvoja posta signāls. Zem tā zemē gulēja cilvēks. Tas gulēja pavisam

nekustīgi, un viņi jau nobijās, ka ieradušies par vēlu. Bet tad cilvēks mazliet pakustināja galvu un ievaidējās. Viņa rupjās drānas bija vienās driskās, no mokasīnu paliekām ārā rēgojās melnas, nobrāztas kājas. Ķermenis bija novā­jējis un izdilis, tam nebija ne miesas, ne muskuļu, bet kauli, iikās, tūliņ izdursies cauri uzspīlētajai ādai. Kad Korliss pārbaudīja gulētāja pulsu, tā plaksti drebot pavē­rās un atklāja stiklainu skatienu. Frona nodrebēja.

—   Jā, nudien, briesmīgs skats, — nopurpināja Makfēr- sons, pārvilkdams roku pār slimā izdilušo delmu.

—   Ejiet uz laivu, Frona, — Korliss sacīja, — mēs ar Tommiju nonesīsim viņu lejā.

Bet viņa tikai saknieba lūpas. Kaut gan ar Fronas pa­līdzību slimo nest lejā bija vieglāk, tomēr pa ceļam viņš laikam bija krietni sakratīts — tik ļoti sakratīts, ka pē­dīgi, kad bija noguldīts laivas dibenā, viņā pamodās pē­dējās apziņas paliekas. Atvēris acis, viņš aizsmakušā balsī čukstēja:

—   Džeikobam Velzam… Depešas… no Lielās pasau­les… — Viņš vārgi sāka grābāties gar krekla vaļējo krūtežu, un viņi ieraudzīja uz izģindušajām krūtīm ādas siksnu, pie kuras droši vien bija piestiprināta pasta soma.

Abos laivas galos vietas sēdēšanai pietika, bet vidū gu­lēja slimais, un Korlisam vajadzēja airēt, turot guļošo starp kājām. «Bižū» jautri atrāvās no krasta. Nu viņi bei­dzot varēja braukt pa straumi un nevajadzēja nopūlēties.

Frona ievēroja, ka Vensa pleci un mugura deg uguns sarkanumā.

—   Manas cerības piepildījušās, — viņa līksmi iesaucās un, roku pastiepusi, viegli noglauda viņa apsvilušo delmu. — Kad tiksim mājās, vajadzēs ķerties pie koldkrēma.

—   Turpiniet vien, — viņš uzmundrinoši sacīja, — tas ir trakoti patīkami.

Frona uzšļāca viņa satvīkušajai mugurai šalti ledainā upes ūdens. Korlisam aizrāvās elpa, un viņš nodrebinājās. Tommijs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz viņiem.

—   Būsim šodien padarījuši krietnu darbu, — viņš ap­mierināts ierunājās. — Pasniegt cilvēkam roku nelaimē ir dievam tīkams darbs.

—   Bet kurš tad bija nobijies? — Frona smiedamās jau­tāja.

—   Nu jā, — viņš piekrita, — biju jau gan mazlietiņ notrūcies, bet…

Viņš nepabeidza teikumu un palika nekustīgs. Skatiens, šausmās sastindzis, kavējās pie kaut kā Fronai aiz mu.r gufas. Un tad viņš lēni, it kā pa miegam, svinīgi, kā die­vību piesaukdams, nomurmināja:

—  Žēlīgais dievs, visuvarenais!

Abi strauji pacirta galvas atpaka]. Upes līkumā patla­ban izpeldēja ledus siena, un turpat viņu acu priekšā tās labais spārns, nepaguvis iekļauties līkumā, atsitās pret otru krastu un pasvieda gaisā veselus ledus kalnus.

—   Žēlīgais dievs! Žēlīgais dievs! Nu esam kā žurkas slazdā! — Tommijs bez spēka plikšķināja airi pa ūdeni.

—   Airē! — Korliss iešņāca viņam ausī, un «Bižū» trau­cās tālāk.

Frona stūrēja šķērsām straumei, gandrīz taisnā leņķī pret Šķelšanās salu, bet, kad smilšu sēre, kurai viņi, laivu nesdami, bija rāpušies pāri, dārdēdama sadrebēja no mil­joniem tonnu grūdiena, Korliss satraukts palūkojās uz viņu. Frona pasmaidīja un papurināja galvu, palēninā­dama gaitu.

—   Cīnīties ar to mēs nespējam, — viņa čukstēja, lūko­damās atpakaļ uz ledāju, kas peldēja pāris simt soļu aiz viņiem. — Mums vienīgais glābiņš ir braukt tam pa priekšu, pamazām paātrinot gaitu.

Viņa nežēlīgi cīnījās par katru collu, visiem spēkiem cenzdamās noturēt laivu kursā un vienlaikus palikt ne­mainīga attālumā no ledāja.

—   Es neizturēšu tādu tempu! — Tommijs reiz iečink- stējās, taču Korlisa un Fronas klusēšana nekā laba neso­līja, un viņš turpināja cilāt airus.

Ledājam pa priekšu peldēja piecas sešas pēdas biezs ledus gabals, kura platība sasniedza pāris akru. Slīdē­dams ātrāk par pārējo blīvu, tas šķēla viļņus, līdz tam abās pusēs izveidojās iedobe kā šaurā kanālā ar spēcīgu straumi. Tommijs to ieraudzīja un būtu sabrucis, ja Kor­liss starp diviem vēzieniem nebūtu viņam iebelzis ar aira galu.

—  Tam priekša mes noturēsimies, — Frona sacīja aiz­elsusies, — bet mums jāiegūst laiks piestāšanai malā.

—   Pirmajā izdevīgajā vietā grieziet priekšgalu pie krasta, — Korliss pamācīja, — un, tikko laiva atduras, Ieciet ārā un skrieniet, ko mākat.

—   Drīzāk gan iznāks rāpties. Labi, ka man īsi svārki.

Atgrūdies pret kreisā krasta klintīm, ledus tika spiests uz labo. Milzīgais ledus blāķis, kas peldēja priekšgalā, bija uzņēmis virzienu tieši uz Šķelšanās salu.

—  Ja tu skatīsies atpakaļ, es tev ar airi iedauzīšu pa­kausi, — Korliss piedraudēja.

—  Vai! — Tommijs novaidējās.

Korliss pats gan skatījās atpakaļ, Frona arī. Milzīgais ledus kalns ar zemestrīces spēku triecās pret krastu. Piec­desmit pēdu garumā zemā saliņa tika pilnīgi nopostīta. Pārdesmit priežu mežonīgi sazvārojās un nogāzās, bet tur, kur tās bija nokritušas, izcēlās vesels ledus kalns, tas noplaka un tad sacēlās atkal. Tikai dažas pēdas lejāk krastmalā izskrēja Dels Bišops, un negantajā dārdoņā tie tik tikko spēja saklausīt viņa saucienu:

—   Ātrāk! Ātrāk!

Krastā sadzītā ledus josla krokojās, un viņš, no tās glābdamies, aizlēca atpakaļ.

—  Tuvākajā spraugā! — Korliss aizelsies izkliedza.

Fronas lūpas pavērās, viņa centās kaut ko sacīt, bet

nejaudāja, tikai pamāja ar galvu, ka dzirdējusi. Spēcī­giem, ašiem vēzieniem viņi īrās gar varavīksnes sienu, meklēdami vietu, kur varētu tikt tai cauri. Taču veltīgi viņi aizdrāzās gar visu Šķelšanās salas piekrasti, dzirdē­dami vienīgi aiz muguras ar brīkšķi gāžamies krastmalas ledus masas.

Traucoties garām attekai starp Rubo un Šķelšanās salu, viņi ieraudzīja tieši sev pretī pavērušos brīvu vietu ledus gūzmā. «Bižū» kā bulta šāvās uz turieni un, līdz pusei izslējusies virs ūdens, atdūrās pret nolaidenu ledus ga­balu. Krastā viņi visi trīs izlēca reizē, bet, kamēr divi no viņiem tvēra laivu, lai vilktu to augšup, Tommijs pa priekšu aizskrēja glābties viens pats. Tas viņam gandrīz arī būtu izdevies, taču, rāpdamies kraujā, viņš pusceļā paslīdēja un paklupa. Viņš kumurojās, lai tiktu kājās, paslējās un pakrita atkal. Korliss, nesdams laivas priekš­galu, pārkāpa viņam pāri. Tommijs pastiepa rokas un pieķērās pie laivas malas. Nesējiem jau tā tikko pietika spēka, un jaunais balasts piespieda viņus apstāties. Kor­liss paskatījās atpakaļ un uzkliedza, lai laižot vaļā, taču Tommijs tikai pavērsa augšup žēlabainu slīcēja seju un vēl ciešāk iekrampēja pirkstus laivas malā. Aizmugurē pērkonīgi dārdēja ledus masas. Pirmā iznīcības brāzma jau bija klāt. Korliss un Frona ar izmisuma spēkiem vilka laivu augšup, taču liekā nasta bija par smagu, un abi paklupa uz ceļiem. Slimais piepeši saslējās sēdus un me­žonīgi iesmējās.

— Velns lai visu parauj! — viņš ierēcās un smējās atkal.

Rubo sala sadrebējās no pirmā trieciena, un ledus vi­ņiem zem kājām sāka šūpoties. Frona sagrāba airi un iebelza skotam pa krumšļiem; pirksti uz brīdi atlaidās, un Korliss tai pašā mirklī trakā steigā rāva laivu augšup, bet Frona palīdzēja, stumdama no aizmugures. Varavīk­snes siena sakrokojās, sagriezdamās spirālē kā papīra tīsteklis, un Tommijs izzuda spirāliskajās krokās kā bite milzu orhidejas ziedlapās.

Abi bez elpas pakrita zemē. Taču drausmīgs ledus klu­cis, pārkāries pār sablīvējuma malu, sāka šūpoties viņiem tieši virs galvas. Frona centās uzslieties kājās, bet sa­bruka uz ceļiem; Korlisam vajadzēja viņu līdz ar laivu aizvilkt no bīstamās paspārnes. Tad viņi pakrita atkal, šoreiz jau zem kokiem, saulstari sijājās pār viņiem, spraukdamies caur zaļajām priežu skujām, sarkankrūtīši dziedāja virs galvas, un vesela sienāžu kolonija sisināja priekā par silto laiciņu.

XXVI NODAĻA

Frona modās lēnām, kā pēc gara sapņa. Viņa gulēja, kā bija nokritusi, šķērsu pāri Korlisa kājām, bet viņš, iz­stiepies augšpēdus ar seju karstajā saulē, nemaz nekus­tējās. Frona pavilkās tuvāk viņa galvai. Viņš vienmērīgi elpoja, acis bija aizvērtas, bet tās tūdaļ pavērās, lai sa­staptu viņas skatienu. Viņš pasmaidīja, un Frona atkal noslīga zemē. Tad Korliss pagriezās uz sāniem, un nu viņi raudzījās viens otrā.

—  Vens.

—  Jā.

Frona pastiepa roku, viņš to cieši satvēra, un plaksti abiem notrīsēdami noslīga pār acīm. Kaut kur bezgalīgā tālumā vēl arvien dārdēja upe, bet viņiem tā šķita kā ne­skaidra murdoņa no kādas senaizmirstas pasaules. Abus bija pārņēmis maigs gurdenums. Saules zelta mirgojums lāsmoja pār viņiem cauri košajam zaļumam, un visa dzīvā radība uz sasilušās zemes šķita dziesmojam. Bija tik mie­rīgi un bezgala labi. Piecpadsmit garas minūtes viņi vēl ļāvās snaudai, tad pamodās atkal.

Frona pacēlās sēdus.

—   Es… es biju nobijusies, — viņa teica.

—   Nē, jūs nu gan ne.

—  Nobijusies, ka man varētu kļūt bail, — viņa pārla­boja, mēģinādama kaut kā uzspraust matus.

—  Atstājiet tos vaļā. Sī diena to ir pelnījusi.

Viņa paklausīja un sapurināja galvu, tā ka cirtas ieskāva seju viļņojošā zelta oreolā.

—  Tommijs ir pagalam, — Korliss domīgi sacīja, pa­mazām sākdams atcerēties skriešanos ar ledu.

—   Jā, — viņa atteica, — es viņam iesitu pa pirkstiem. Tas bija briesmīgi. Taču paliek cerība, ka cilvēks, kas mums laivā, ir vērtīgāks par Tomrniju, un mums tūdaļ jāsāk par slimo rūpēties. Hallo! Paskat! — Starp kokiem nepilnu divdesmit pēdu atstatumā viņa bija ieraudzījusi lielas būdas sienu. — Neredz neviena cilvēka. Būda lai­kam ir pamesta, ja vien saimnieki, lai tie būtu kas bū­dami, nav aizgājuši ciemos. Jūs pieskatiet mūsu slimnieku, Vens, — es esmu pieklājīgāk apģērbusies, tādēļ iešu izlūkos.

Viņa apgāja apkārt būdai — Jukonas novada apstāk­ļiem tā bija visai prāva — un nonāca pie durvīm, kas bija pavērstas pret upi. Durvis bija vaļā, un, kad viņa apstā­jās, lai pieklauvētu, būdas iekšienē viņai atklājās pārstei­dzoša aina — īstenībā vesela ainu kopa, vesela sērija. Vispirms viņa ieraudzīja baru vīriešu, kas, acīm redzot, bija iedziļinājušies kāda nopietna kopīga jautājuma risi­nāšana. Izdzirduši viņas klauvējienu, tie instinktīvi pa­šķirās, izveidojot eju, un palika stāvam cieši plecu pie pleca līdz pat telpas dibenam. Arī tur abās pusēs uz garam guļamlāvām divās rindās sēdēja vīri ar bargām se­jām. Vidū starp tiem — ar galu pret sienu — stāvēja galds. Sis galds tad arī šķita atrodamies visu intereses degpunktā. No spožās saules gaismas ienākušai, būda viņai likās krēslaina un tumša, tomēr viņa samanīja, ka pie galda sēž bārdains amerikānis un klaudzina pa to ar smagu koka veseri. Bet pretējā galda malā sēdēja Sent­vinsents. Viņa vēl paguva ievērot tā nogurušo, izmocīto seju, bet tad pie galda izspraucās kāds vīrietis, kas izaka- tījās pēc skandināva.

Vīrs ar veseri pacēla labo roku un veikli nobēra:

—  Jums svinīgi jāapzvēr, ka tiesas priekšā teik­siet… — Pēkšņi viņš aprāva sakāmo un zvērīgām acīm paraudzījās pienācējā. — Noņemiet cepuri! — viņš tam uzbrēca, un, kad vīrs steigšus paklausīja, pūlī šur tur atskanēja apslāpēti smiekli.

Tad vīrs ar veseri atsāka no jauna:

—   Jums svinīgi jāapzvēr, ka tiesas priekšā teiksiet pa­tiesību, tīru patiesību un vienīgi patiesību, uz ko lai jums palīdz dievs!

Skandināvs piekrītoši pamāja un nolaida roku.

—  Vienu acumirkli, džentlmeņi!

Frona iznāca priekšplānā pa eju, kas aiz viņas tūlīt noslēdzās.

Sentvinsents pietraucās kājās un izstiepa viņai pretī abas rokas.

—   Frona! — viņš izsaucās. — Ai, Frona, es neesmu vainīgs!

Tas viņu ķēra tikpat kā sitiens, jo nāca tik negaidīti, un vienu mirkli viņa pustumsā saskatīja vienīgi baltu seju loku, bet katrā sejā dega divas acis. Kādā ziņā vainīgs? — viņa iedomājās un, paraudzīdamās uz Sentvinsentu, kas vēl joprojām stāvēja ar izstieptām rokām, mulsā satrau­kumā neskaidri izjuta tādu kā pretīgumu. Kādā ziņā vainīgs? Viņš gan varēja būt mazliet savaldīgāks. Būtu varējis pagaidīt, kamēr viņu apsūdz. Viņa taču vispār nezināja, ka viņš tiek par kaut ko apsūdzēts.

—  Apsūdzētā paziņa, — autoritatīvi noteica vīrs ar veseri. — Ēi, atnesiet kāds viņai ķeblīti!

—   Vienu mirklīti… — Viņa grīļodamās piegāja pie galda un atspieda pret to roku. — Es nekā nesaprotu. Tas viss ir tik negaidīti…

Viņas skatiens neviļus apstājās pie pašas kājām, kas bija satīstītas netīrās skrandās, un viņa atģida, ka ir ģēr­busies īsos, sadriskātos brunčos, ka elkonis lien laukā pa saplēstās piedurknes caurumu, bet vaļējie mati sapinkā­jušies. Vaigs un kakls vienā pusē likās notriepts ar kaut ko biezu. Viņa pārbrauca vaigam ar plaukstu, un zemē grabēdami nobira sakaltušu dubļu pikuči.

—   Būs jau labi, — vīrietis diezgan laipni noteica. — Sēdieties! Mums klājas gluži tāpat. Mēs arī neko nesa­protam. Bet ticiet maniem vārdiem, esam šeit sanākuši, lai visu noskaidrotu. Tāpēc apsēdieties!

Viņa pacēla roku.

—  Vienu mirklīti…

—   Sēdieties! — viņš pērkona balsī uzkliedza. — Tiesas sēdi nedrīkst traucēt.

Pulkā atskanēja dobja murdoņa un protestējoši izsau­cieni, bet vīrs atkal piedauzīja pa galdu, aicinādams ap­klust. Taču Frona apņēmīgi palika stāvam.

Kad troksnis bija apklusis, viņa uzrunāja cilvēku pie galda:

—     Priekšsēdētāja kungs, es pieņemu, ka šī ir zeltraču sapulce. (Vīrietis pamāja.) Tādā gadījumā man ir līdz­tiesīga balss mūsu kopienas jautājumu izlemšanā, un es prasu, lai mani uzklausa. Ir ļoti svarīgi, lai mani uz­klausītu.

—   Bet jūs traucējat kārtību, mis … ē …

—  Velza! — tūdaļ atsaucās vairākas balsis.

—     Mis Velza, — viņš turpināja, un varēja just, ka viņa cieņa pieaugusi, — diemžēl man jāpaskaidro, ka jūs trau­cējat sēdes kārtību. Labāk tomēr apsēdieties!

—    Nesēdēšu, — viņa attrauca. — Man jāziņo kaut kas ārkārtīgi svarīgs, un, ja jūs mani neuzklausīsiet, es pra­sīšu atļauju sapulcei.

Viņa pārlaida skatienu vīriem, un tūdaļ atskanēja sau­cieni, lai ļauj viņai runāt. Priekšsēdētājs piekāpās un ar mājienu uzaicināja Fronu turpināt.

—     Priekšsēdētāja kungs un sapulcējušies, nezinu, kas jums te pašlaik jāizlemj, zinu tikai, ka man jums jāziņo kaut kas daudz steidzamāks. Tepat ārpusē pie būdas guļ cilvēks, kas acīm redzami mirst aiz bada. Mēs viņu atve­dām no upes otra krasta. Nebūtu jūs apgrūtinājuši, bet nevarējām piestāt pie savas salas. Sim cilvēkam, par ko runāju, nekavējoties vajadzīga palīdzība.

—    Jūs tur divi, kas tuvāk pie durvīm, ejiet un parūpē­jieties par viņu, — priekšsēdētājs norīkoja. — Un jūs, doktor Holidej, arī izejiet apskatīties, ko jūs tur varat līdzēt.

—   Palūdz pārtraukumu, — Sentvinsents pačukstēja.

Frona pamāja ar galvu.

—    Priekšsēdētāja kungs, es lūdzu izziņot pārtraukumu, kamēr aprūpē slimo.

Viņas vārdiem atbildēja saucieni «Nevajag pārtrau­kuma!» un «Turpināt sēdi!», un priekšlikums bija noraidīts.

—    Nu, Gregorij! — Ar smaidu un sveicienu viņa apsē­dās uz ķeblīša līdzās Sentvinsentam. — Kas noticis?

Viņš cieši satvēra Fronas roku.

—    Netici viņiem, Frona! Viņi grib mani… — viņš no­rīstījās, — mani nogalināt.

—   Kādēļ tad? Nomieriniesi Pastāsti man!

—   Nu redzi, pagājušajā naktī… — viņš iesāka aiz­gūtnēm, bet tad apklusa, lai klausītos, ko saka pirmīt no­zvērinātais skandināvs, kurš runāja lēnām, apsvērdams katru vārdu.

—   Es uzreiz esmu nomodā, — viņš runāja. — Aizeju līdz durvīm. Tur es dzirdu vēl vienu šāvienu.

Viņu pārtrauca vīrietis ar sārtu seju, tērpies, nodilušā mētelī.

—   Ko jūs nodomājāt? — viņš jautāja.

—   Ko-o? — liecinieks pārvaicāja, apjukumā tumši pie­sarcis.

—  Nu, kad piegājāt pie durvīm, ko jūs vispirms nodo­mājāt?

—   Ahā! — vīrietis nopūtās, seja tam apskaidrojās, un balsī skanēja dziļš atvieglojums. — Man kājās nav moka­sīnu. Un es nodomāju, ka ir sasodīti auksts. — Apmieri­nātība viņa sejā pārvērtās naivā izbrīnā, kad pēc šās lie­cības uzbrāzmoja smieklu šalts, tomēr viņš stūrgalvīgi turpināja: — Dzirdu vēl vienu šāvienu un tad skrienu prom pa taku.

Tai brīdī cauri pūlim pie Fronas lauzās Korliss, un tā viņa nedzirdēja, ko liecinieks teica tālāk.

—   Kas te notiek? — inženieris jautāja. — Vai kas no­pietns? Vai nevaru kaut kā palīdzēt?

—   Jā, jā! — Frona pateicīgi satvēra viņa roku. — Pa­mēģiniet kaut kādā veidā tikt pāri attekai un pasakiet, lai tēvs brauc šurp! Pastāstiet viņam, ka Gregorijs Sent­vinsents nokļuvis nepatikšanās; ka viņu apsūdz… par ko tevi apsūdz, Gregorij? — viņa jautāja, pagriezusies pret Sentvinsentu.

—   Slepkavībā.

—   Slepkavībā? — Korliss izsaucās.

—   Jā, jā. Pasakiet, ka viņu apsūdz slepkavība, ka es jau esmu šeit, ka man viņš nepieciešams. Un palūdziet, lai atved man kādas drēbes. Un, Vens, — viņa ciešāk sa­spieda Korlisa roku, pamezdama ašu skatienu no lejas augšup, — neuzņemieties pārāk… pārāk lielu risku, to­mēr centieties gan to izdarīt!

—   Nebaidieties, izdarīšu. — Viņš uzmundrinot pamāja viņai un sāka ar elkoņiem brīvēt sev ceļu uz izeju.

—   Kas ir tavs aizstāvis? — viņa apvaicājās Sentvin­sentam.

Viņš papurināja galvu.

—       Neviens. Viņi gribēja m^i nozīmēt vienu tādu — caurkritušu advokātu no Savienotajām Valstīm, Billu Braunu, — bet es atteicos. Tagad viņš aizstāv pretējo pusi. Sī ir linča tiesa, saproti, un viņi jau visu izlēmuši. Viņi norunājuši mani notiesāt.

—       Man ļoti gribētos dzirdēt, ko tu saki no savas pu­ses, tikai laika nav.

—   Bet, Frona, es esmu nevainīgs. Es…

—       S-š-š! — Viņa uzlika plaukstu uz Sentvinsenta ro­kas, lai viņu apklusinātu, un veltīja visu uzmanību lieci­niekam.

—       Tas avīžu puisis plosās kā traks, bet mēs ar Pjēru, mēs velkam viņu uz būdu. Sis raud un nekust ne no vie­tas…

—   Kurš raudāja? — prokurors pārtrauca.

—       Viņš. šis te puisis. — Skandināvs norādīja tieši uz Sentvinsentu. — Es iededzu gaismu. Kvēpene gan ir apgāzusies un izlijusi, bet man kabatā ir svece. Milzīgi derīgi ir nēsāt kabatā sveci, — viņš dziļā nopietnībā ap­galvoja. — Un Borgs, tas guļ uz grīdas beigts. Un skvo saka, ka šis to izdarījis, un tad viņa arī nomirst.

—   Kā viņa sacīja — kurš to izdarījis?

Liecinieka pirksts atkal vērsās pret Sentvinsentu.

—  Viņš. šis te puisis.

—  Vai viņa tā teica? — Frona čukstus pavaicāja.

—       Jā, — Sentvinsents atčukstēja, — teica. Bet es ne­spēju iedomāties, kas viņu uz to pamudināja. Viņa droši vien vairs nebija pie pilna prāta.

Nodilušajā mētelītī ģērbtais sārtsejainais cilvēks sīki jo sīki iztaujāja liecinieku, Frona uzmanīgi sekoja atbil­dēm, tomēr nekā jauna neuzzināja.

—       Jums ir tiesība uzdot lieciniekam pretjautājumus, — priekšsēdētājs paskaidroja Sentvinsentam. — Vai gribat ko jautāt?

Žurnālists papurināja galvu.

—   Nu jautā, — Frona skubināja.

—       Kāda jēga? — viņš bezcerīgi atteica. — Mans lik­tenis ir izlemts. Spriedums jau bija gatavs pirms tiesas sēdes sākuma.

—       Vienu mirklīti, lūdzu! — Fronas skarbā pavēle aptu­rēja liecinieku, kas jau grasījās aiziet. — Vai jums pa­šam personiski nav zināms, kas izdarīja slepkavību?

Skandināvs noraudzījās viņā ar trulu izteiksmi nekustī­gajā sejā, it kā nogaidīdJhis, kamēr jautājums sasniegs viņa apziņu.

—  Vai jūs pats neredzējāt, kas to izdarīja? — viņa at­kārtoja.

—   Kā ne. Sis te puisis. — Atkal pirksts rādīja iepriek­šējā virzienā. — Viņa saka, ka šis.

Visi apkārtējie pasmīnēja.

—   Bet jūs pats neredzējāt?

—   Es dzirdēju šāvienus.

—   Bet jūs neredzējāt, kas šāva?

—   Nē-ē, bet viņa sacīja…

—   Tas ir viss, pateicos, — Frona laipni sacīja, un lie­cinieks aizgāja.

Prokurors paskatījās savās piezīmēs.

—   Pjērs Lafličs! — viņš izsauca.

Slaids vīrietis ar tumšu sejas krāsu un vingru, lokanu augumu iznāca brīvajā laukumiņā pie galda. Tas bija glīts melnmatis, kura dzīvās, izteiksmīgās acis sirsnīgi un atklāti raudzījās uz visām pusēm un visu ievēroja. Uz mirkli tās neslēptā godbijīgā apbrīnā pakavējās pie Fro­nas, bet viņa uzsmaidīja un viegli pameta ar galvu, jo puisis viņai iepatikās no pirmā acu uzmetiena, — tā vien likās, ka viņi jau sen būtu pazīstami. Viņš atsaucās ar sirsnīgu smaidu, gludā virslūpa pavērusies atsedza skais­tus, nevainojami baltus zobus.

Uz parastajiem jautājumiem viņš paziņoja, ka saucoties pēc tēva un tēvs bijis Kanādas francūzis, mednieks. Māte — viņš paraustīja plecus un atkal atsedza zobus — bijusi metise. Piedzimis viņš esot kaut kur Tukšajos no­vados medību pārgājiena laikā, viņš nemaz skaidri nezi­not, kur īsti. Jā, oui, viņu uzskatot par veterānu. Viņš šajā novadā esot ieradies Džeka Makveščena laikā, atnā­cis pāri Klinšu kalniem no Lielā Vergezera.

Uzaicināts pastāstīt visu, kas viņam zināms izskatāmajā lietā, viņš brītiņu klusēja, it kā pārdomādams, kā labāk iesākt.

—   Pavasarī ir jauki gulēt, ja durvis vaļā, — viņš iesāka melodiskā balsī, dzidrā kā flautas skaņas, un tajā viegli bija jaušams no tālajiem senčiem pārmantots akcents. — Tā es guļu pagājušo nakti. Bet es guļu kā kaķis. No­krīt lapa, uzpūš vējiņš, manas ausis to dzird un pačukst man, Čukst un čukst visu augu nakti. Noskan pirmais šā­viens, tā, — viņš ar pirkstiem pasita knipi, — un es pa­mostos, rau, šitā un tūliņ metos pie durvīm.

Sentvinsents pieliecās tuvāk Fronai.

—  Tas nebija pirmais šāviens.

Viņa palocīja galvu, nenolaizdama acis no Lafliča, kas pieklājīgi bija pārtraucis stāstījumu.

—   Tad vēl divi šāvieni, — viņš turpināja, — aši viens pēc otra, bum-bum, tieši šitā. Borga būdā, es saku pats sev un nu tik lejā pa taku. Es domāju, Borgs nošāvis Bellu, un tas gan ir nelāgi. Bella ļoti jauka meitene, — viņš piebilda, atkal uzsmaidīdams savu neatvairāmo smaidu. — Man patīk Bella. Un tā es skrienu. Bet Džons, tas skrien no savas būdas kā trekna govs, ar milzīgu troksni. «Kas noticis?» viņš saka, bet es saku: «Nezinu.» Un tad viens drāžas ārā no tumsas, rau, šitā — žvīks! — un nogāž Džonu gar zemi, nogāž mani gar zemi. Mēs viņu grābjam ciet uzreiz no visām pusēm. Tas ir vīrietis. Apakšveļā. Viņš pretojas. Viņš kliedz: «Oi! Oi! Oi!» — tieši šitā. Mēs viņu turam cieši, un drīz viņš apklust. Tad mēs ceļamies augšā un es saku: «Ejam atpakaļ!»

—   Kas šis cilvēks bija?

Lafličs mazliet pagriezās un pievērsa acis Sentvin­sentam.

—  Turpiniet!

—  Jā? Tas cilvēks negrib iet atpakaļ. Bet mēs ar Džonu sakām — jāiet, un viņš nāk.

—   Vai viņš kaut ko teica?

—  Es viņam prasu, kas noticis, bet viņš raud, viņš… viņš šņukst — hū, hū, hū — tieši tā.

—  Vai jūs viņā ievērojāt kaut ko sevišķu?

Lafličs jautājoši pacēla uzacis.

—   Kaut ko savādu, kaut ko neparastu?

—  Jā, oui: asinis pie rokām. — Nelikdamies ne zinis gar murdoņu, kas atskanēja telpā, viņš turpināja, un viņa dzīvā mīmika un žesti piešķīra stāstījumam dramatismu. — Džons iededz gaismu, un Bella kunkst kā sašauts ro­nis, tieši tā kā ronis, kad tam iešauts zem peldspuras. Un Borgs guļ otrā kaktā. Es paskatos tuvāk. Viņš vairs ne­elpo.

Tad Bella atver acis, es skatos viņai acīs un zinu, ka viņa pazīst mani, Lafliču. «Kas to izdarīja, Bella?» es prasu. Viņa groza galvu pa grīdu un čukst tik klusu, tik lēni: «Viņš beigts?» Es zinu, viņa domā Borgu, un saku— jā. Tad viņa paceļas uz elkoņa un skatās apkārt aši, aši, lielā steigā, bet, kad ierauga Vinsentu, citur vairs neska­tās, skatās tik uz Vinsentu visu laiku. Tad parāda uz viņu, rau, šitā. — Pieskaņodams kustību vārdiem, Lafličs pagriezās un pastiepa drebošu pirkstu pret apsūdzēto. — Un saka: «Viņš, viņš, viņš.» Es saku: «Bella, kas to izdarīja?» Un viņa saka: «Viņš, viņš, viņš. Sentvinča, viņš to darīt.» Un tad… — Lafliča galva nevarīgi noslīga uz krūtīm, pēc tam, atkal izslējies taisni, viņš pazibināja zo­bus un pabeidza: — Nomira.

Sārtsejainais Bil 1s Brauns uzdeva pusmetisam visus parastos jautājumus, kas vienīgi apstiprināja viņa liecību un palīdzēja konstatēt faktu, ka Borga noslepkavošanas laikā acīm redzami notikusi drausmīga cīņa. Smagais galds bija salauzts, ķeblis un guļamlāvas dēļi sašķaidīti šķēpelēs, bet krāsniņa apgāzta.

—   Nekad neesmu redzējis ko tamlīdzīgu, — Lafličs teica, pabeigdams postažas aprakstu. — Nē, nekad.

Brauns palocīdamies nodeva liecinieku Fronas rīcībā un par bagātīgu atmaksu saņēma viņas smaidu. Frona do­māja, ka būs gudri darīts, ja pret advokātu izturēsies sir­snīgi. Viņa galvenokārt centas iegūt laiku — laiku, līdz atbrauks tēvs, laiku, līdz varēs palikt divatā ar Sentvin­sentu un sīkumos uzzināt, kas īsti noticis. Tādēļ viņa ne­beidzamā virknē uzdeva Lafličam jautājumu pēc jautā­juma. Tomēr tikai divos gadījumos viņai izdevās uzzināt kaut ko daudzmaz nozīmīgu.

—   Jūs, mister Laflič, pieminējāt pirmo šāvienu. Taču baļķu būdas sienas ir krietni biezas. Kā jums šķiet, vai jūs būtu dzirdējis šo pirmo šāvienu, ja jūsu durvis būtu bijušas ciet?

Lafličs papurināja galvu, taču tumšās acis Fronai pauda, ka viņš labi saprot, ko viņa cenšas noskaidrot.

—   Un, ja Borga būdas durvis bijušas ciet, vai tad jūs būtu varējis sadzirdēt?

Viņš atkal papurina ja galvu.

—   Tātad, mister Laflič, runādams par pirmo šāvienu, jūs ar to nedomājāt pirmo šāvienu, kas tika izšauts, bet gan pirmo šāvienu, ki.ru jūs dzirdējāt?

Viņš pamāja, un, kaut arī ieguvusi vienu punktu savā labā, Frona tomēr nezināja, vai ar to iemantojusi kādu praktisku labumu.

Viņa no jauna sāka pūlēties, izgudrēm cenzdamās aiz- taujāties līdz kādam saasinājuma punktam, kaut gan visu laiku juta, ka Lafličs viņas taktiku uzminējis.

—  Jūs teicāt, mister Laflič, ka esot bijis ļoti tumšs?

—  Jā, oui! Pavisam tumšs.

—   Cik tumšs? Kā jūs zinājāt, ka cilvēks, kuru sasta- pāt, ir Džons?

—   Džons skriedams taisa milzīgu troksni. Es pazīstu šo viņa troksni.

—   Vai jūs viņu varējāt saskatīt tik labi, lai pazītu, ka tas ir viņš?

—   O nē.'

—   Tādā gadījumā, misters Laflič, — viņa triumfējoši izsaucās, — lūdzu, pasakiet — kā jūs varējāt zināt, ka misteram Sentvinsentam pie rokām ir asinis?

Lafliča lūpas pavērās apžilbinošā smaidā, un viņš brīdi klusēja.

—   Kā? Es sajutu kaut ko siltu viņam uz rokām. Un mans deguns — o, vai tad deguns man nepastāsta par mednieka ugunskura dūmiem jau pa lielu gabalu, par alu, kurā noslēpies trusis, un par taku, kur nesen aizgājis briedis? — Viņš atmeta galvu, aizvēra acis un saspringtu seju, ieplestām, drebošām nāsīm parādīja, ka no visām maņām darbojas tikai viena vienīga un visa viņa būtība koncentrējas tikai uz to. Tad, mazliet pavēris acis, viņš sapņaini paskatījās uz Fronu. — Es saodu asinis uz viņa rokām, siltas asinis, karstas asinis uz viņa rokām.

—   Dievs sodi, to viņš tiešām spēj! — kāds vīrs iz­saucās.

Arī Frona tam noticēja tik cieši, ka neviļus paraudzījās uz Sentvinsenta rokām un ieraudzīja sarkanbrūnus trai­pus uz viņa flaneļa krekla dūrgaliem.

Kad Lafličs aizgāja no liecinieku vietas, Bills Brauns pienāca pie Fronas un sniedza viņai roku.

—   Man taču jāiepazīstas ar apsūdzētā aizstāvi, — viņš laipni teica, pārlaizdams acis pār savām piezīmēm, lai nopratinātu nākamo liecinieku.

—   Bet vai jums tas nešķiet netaisni pret mani? — viņa jautri atvaicāja. — Man taču nebija laika sagatavoties aizstāvībai. Es par notikušo zinu vienīgi to, ko dzirdēju no diviem jūsu lieciniekiem. Vai jums neliekas, mister Braun, — viņas balss maigi iedrebējās, mēģinādama pār­liecināt, — vai jums neliekas, ka būtu lietderīgi atlikt sē­des turpinājumu līdz rītdienai?

—       Hm, — viņš vilcinādamies noņurdēja un palūkojās pulkstenī. — Ideja nav slikta. Pulkstenis kā nekā jau pieci, un vīriem būtu jāvāra vakariņas.

Viņa pateicās bez vārdiem, kā to prot dažas sievietes, un Brauns, lūkodamies lejup viņas sejā un acīs, jutās dzi­ļāk un jaukāk gandarīts nekā tad, ja viņa būtu runājusi.

Viņš aizgāja atpakaļ savā vietā un uzrunāja sapulcē­jušos.

—       Pēc aizstāvja un apsūdzētāja apspriešanās, kā arī ņemot vērā vēlo stundu un to, ka lietu nebūs iespējams izskatīt īsā laikā, es — hm — iedrošinos lūgt izziņot pār­traukumu līdz pulksten astoņiem rītrītā.

—       Vairākums ir par priekšlikumu, — paziņoja priekš­sēdētājs, pamezdams savu vietu un sākdams rosīties ap pavardu, jo viņš bija būdas līdzīpašnieks un gatavoja ēdienu visiem saviem vīriem.

XXVII NODAĻA

Tiklīdz pēdējais no pūļa bija aiz durvīm, Frona pievēr­sās Sentvinsentam. Kā slīcējs tas krampjaini sažņaudza viņas rokas.

—  Tici man, Frona! Apsoli, ka ticēsi!

Viņas seja pietvīka.

—       Tu esi uzbudinājies, — viņa atteica, — citādi tu tā nerunātu. Nedomāju tev pārmest. — Frona atmaiga.

—   Citādi jau nemaz nav iespējams, šādos apstākļos cil­vēkam ir jāuzbudinās.

—  Jā, to jau es zinu pats, — viņš sarūgtināts atzinās.

—   Es izturos kā pēdīgais muļķis, tomēr nekā tur nevaru līdzēt. Satricinājums bija drausmīgs. Un, it kā šausmu jau tā nebūtu diezgan, redzot Borga nogalināšanu, mani vēl uzskata par slepkavu un nodod pūļa tiesai! Piedod man, Frona! Es vairs nevaldu pār sevi. Protams, es zinu, ka tu man ticēsi.

—  Tad izstāsti man visu, Gregorij!

—       Pirmām kārtām šī sieviete, Bella, meloja. Viņai va­jadzēja būt prātu zaudējušai, ja varēja pirms nāves ko tādu apgalvot, kur es taču tiku cīnījies par viņu un Borgu. Tikai tā to var izskaidrot…

—       Sāc no sākuma, — Frona viņu pārtrauca. — Nepie­mirsti, ka es taču nezinu itin nekā.

Viņš iekārtojās ērtāk uz ķeblīša un, tīdams cigareti, sāka izklāstīt iepriekšējās nakts notikumus.

— Varēja būt ap pulksten vieniem naktī, kad mani pa­modināja kvēpenes uzdedzināšana. Nodomāju, ka to izda­rījis Borgs, vēl nobrīnījos, ko viņš te ložņā apkārt, un grasījos atkal laisties miegā, kad — pats nezinu, kas mani uz to skubināja, — atkal atvēru acis. Būdā bija divi sveši vīrieši. Abiem bija maskas un kažokādas cepures ar no­laistām malām, tā ka varēju redzēt tikai viņu acis dzalk- stījam caur masku spraugām.

Mana pirmā doma bija vienīgi tā, ka draud briesmas. Mirkli vēl paliku mierīgi guļam un apsvēru stāvokli. Borgs bija aizņēmies manu revolveri, tā ka es biju pilnīgi neapbruņots. Mana šautene karājās pie durvīm. Nolēmu strauji lēkt augšā un paķert to. Taču, tikko manas kājas pieskārās grīdai, viens no iebrucējiem metās man virsū, tai pašā laikā izšaudams no revolvera. Tas bija pirmais šāviens, kuru Lafličs netika dzirdējis. Vēlāk, kad cīņas karstumā durvis bija atsprāgušas vaļā, viņš varēja dzir­dēt pēdējos trīs.

Nu, es biju tik tuvu šim vīram un mans lēciens no la­žas bija tik negaidīts, ka viņš man netrāpīja. Nākamajā mirklī mēs, cīņā saklupuši, vārtījāmies pa grīdu. Protams, Borgs bija uzmodināts, un otrais negantnieks nu savu uzmanību veltīja viņam un Bellai. Tas bija šis otrais, kas izdarīja slepkavību, jo manējam, saprotams, rokas bija aizņemtas. Tu jau dzirdēji liecības. Pēc tā, kādā postažā bija pārvērtusies būda, vari gan iedomāties cīņas norisi. Mēs vārtījāmies un grūstījāmies cīkstēdamies, līdz ķebļi, galds, plaukti — viss bija sadauzīts druskās.

Ak, Frona, tas bija drausmīgi! Borgs cīnās uz dzīvību un nāvi, Bella viņam palīdz, kaut pati kunkst no ievaino­jumiem, bet es nespēju iet palīgā. Taču beigās es ātri vien sāku ņemt virsroku pār savu pretinieku. Es biju no­gāzis viņu uz muguras, ar ceļiem uzgulis uz elkoņiem un sāku pamazām žņaugt ciet rīkli, bet tad tas otrais, ticis galā ar savu darbu, arī metās man virsū. Ko es va­rēju darīt? Divi pret vienu, galīgi nokausētul Tā nu es tiku iegrūsts kaktā, bet tie abi aizlaidās. Jāatzīstas, to­brīd gan esmu bijis galīgi bez galvas, jo, tiklīdz atguvu elpu, es metos ārā tiem pakaļ — un bez ieroča. Tur es saskrējos ar Lafliču un Džonu, un… un pārējo tu zini.

Tikai, — viņš apjukumā sarauca uzacis, — tikai nekādi nespēju saprast, kāpēc Bellai vajadzēja vainu uzvelt man.

Kā apžēlošanas lūgdamies, viņš noraudzījās uz Fronu, taču viņa, lai gan līdzjūtīgi paspieda Sentvinsenta roku, , klusēja un, domādama par dzirdēto, apsvēra visus par un pret.

Pēdīgi viņa lēni pašūpoja galvu.

—  Bēdīgs stāvoklis, un galvenais — kā viņus pārlieci­nāt … 1

—   Bet, mans dievs, Frona, es esmu nevainīgs! Varbūt arī neesmu bijis nekāds svētais, bet asinis manām rokām nav pielipušas.

—   Taču liec vērā, Gregorij, — viņa mierīgi sacīja, — ne jau es būšu tava tiesātāja. Diemžēl to darīs zeltraču sapulces vīri, un problēma nu ir — kā viņus pārliecināt par tavu nevainību? Abi galvenie punkti runā tev par ļaunu: Bellas pirmsnāves vārdi un asinis uz tavas pie­durknes.

—   Visa telpa taču bija piešķiesta ar asinīm, — Sent­vinsents kaismīgi iesaucās, pietrūkdamies kājās. — Es tev saku, ka tur šķīda asinis. Kā es būtu varējis izsargā­ties no tām, tā cīnīdamies par savu dzīvību? Vai tad tu nespēj ticēt manam vārdam, ka…

—   Rāmāk, rāmāk, Gregorij! Apsēdies! Tu patiešām vairs nevaldi pār sevi. Ja tavā lietā spriedums būtu no manis atkarīgs, pats zini, ka tad tu varētu aiziet brīvs un neaptraipīts. Bet šie vīri — tu taču zini, kas ir pūļa vara, — kā lai tos pārliecinām atdot tev brīvību? Vai nu tu redzi? Tev taču nav neviena liecinieka. Mirstošas sie­vietes vārdi ir svētāki par dzīvajos palikuša vīrieša vār­diem. Vai tu vari uzrādīt iemeslu, kāpēc šī sieviete mira ar meliem uz lūpām? Vai viņai bija kāds pamats tevi ienīst? Vai esi viņai vai viņas vīram nodarījis ko ļaunu?

Sentvinsents papurināja galvu,

—   Bez šaubām, mēs nevaram visu izprast un izskaid­rot, bet šiem zeltračiem arī nevajag nekādas izskaidroša­nas. Tiem viss ir tāpat skaidrs. Mūsu uzdevums nu būtu šo skaidrību apgāzt. Vai mēs to varam?

Žurnālists, izmisuma satriekts, ar ierautām krūtīm un sagumušiem pleciem saļima krēslā.

—  Tad es tiešām esmu pagalam.

—  Nē, gluži tik traki vēl nav. Tevi nepakārs. Vari uz mani paļauties.

—   Bet ko tad tu vari darīt? — viņš izmisīgi jautāja.

—   Viņi ir sagrābuši likumu savās rokās, viņi paši sevi pasludina par likumu.

—   Pirmām kārtām, upē ledus ir izgājis. Tas daudz ko nozīmē. Kuru katru brīdi var sagaidīt ierodamies guber­natoru un teritoriālos tiesnešus policijas nodaļas pava­dībā. Un viņi droši vien apmetīsies šeit. Tālāk, mēs paši arī varam kaut ko darīt. Upe ir vaļā, un, ja nu draud pats ļaunākais, tad glābiņu vēl var dot bēgšana; un bēgšana nu ir pēdējais, kas tiem varētu ienākt prātā.

—  Nē, nē, tas nav iespējams! Kas gan esam mēs — tu un es — pret tiem daudzajiem!

—   Bet ir vēl mans tēvs un barons Kurbertēns. Četras ietekmīgas personas, rīkodamās kopīgi, var izdarīt brīnu­mus, mīļo Gregorij. Paļaujies uz mani, viss būs labi!

Viņa to noskūpstīja un izbrauca ar pirkstiem tam caur matiem, taču raižpilnā izteiksme no sejas nenozuda.

Džeikobs Velzs biji ticis pāri attekai jau krietnu brīdi pirms tumsas iestāšanās, un kopā ar viņu ieradās Dels, barons un Korliss. Kamēr Frona aizgāja pārģērbties vienā no mazajām būdām, kuru tās īpašnieki vīrieši viņai mīļu- prāt atvēlēja, tēvs devās apvaicāties par pastnieka lab­klājību. Depešas bija sevišķi svarīgas, tik svarīgas, ka vēl labu laiku pēc tam, kad Džeikobs Velzs tās bija izlasījis un pārlasījis, viņa seja palika tumša un apmakusies, bet, tiklīdz viņš atgriezās pie Fronas, tā tūdaļ noskaidrojās. Sentvinsentam, kas bija ieslodzīts blakus būdā, tika dota atļauja tikties ar viņiem.

—   Stāvoklis ir diezgān bēdīgs, — Džeikobs Velzs no­teica, atvadīdamies uz nakti. — Bet dusiet mierīgi, Sent­vinsent, lai nu izskatītos bēdīgi vai kā, bet pie kāķa jūs neuzvilks, kamēr man vēl šai spēlītē ir kāda teikšana. Esmu pārliecināts, ka jūs jau nu nenoslepkavojāt Borgu, un par tālāko gādās mana dūre.

—   Gara diena, — Korliss ieminējās, pavadīdams Fronu uz viņas būdu.

—   Un rītdiena būs vēl garāka, — viņa gurdi atbildēja.

—  Kā man nāk miegs!

—   Jūs esat drosmīga sieviete, un es lepojos ar jums.— Pulkstenis bija desmit. Caur blāvo mijkrēsli viņš norau­dzījās uz spocīgajiem ledus blāķiem, kas nemitīgi slīdēja garām. — Un šinīs raizēs, — viņš turpināja, — varat pa­ļauties uz mani vienmēr un visur.

: — Vienmēr un visur? — viņa pārvaicāja, balsij aizķe­roties.

—   Ja es būtu melodrāmas varonis, es teiktu: «Līdz kapa malai!» — bet tāds es neesmu un tāpēc tikai atkār­toju: vienmēr un visur.

—  Jūs esat ļoti labs pret mani, Vens. Nekad es nespēšu jums atmaksāt…

—   Kas par niekiem! Es sevi neizūtrupēju. Mīlestība ir kalpošana, tāda ir mana pārliecība.

Frona ilgi noraudzījās viņā, un, kaut gan sejā viņai vēl atvizēja viegls izbrīns, sirdī iezagās smeldze — viņa pati nezināja, kālab, — un domās noplandīja gar acīm šās dienas notikumi, kā arī viss, kas pieredzēts tajās dienās, kopš viņa Korlisu iepazina.

—   Vai jūs ticat tīrai draudzībai? — viņa beidzot ievai­cājās. — Jo es ceru, ka tādas draudzības saites mūs va­rētu allaž vienot. Tīra, skaidra draudzība, biedriskas at­tiecības?

Vaicādama viņa apzinājās, ka neizsaka gluži to, ko jūt un ko būtu vēlējusies. Un, kad Korliss noliedzoši pakra­tīja galvu, viņa notrīsēja neizprotamā, priecīgā satrau­kumā.

—  Biedriskas attiecības? — viņš atjautāja. — Kur jūs taču zināt, ka es jūs mīlu?

—  Jā, — viņa atteica apslāpētā balsī.

—   Man galu galā sāk likties, ka jūsu zināšanas par vīriešiem ir visai ierobežotas. Ticiet man, ne jau no tā­diem māliem mēs esam lipināti. Biedriskas attiecības? Ienākt no āra aukstuma apsildīties pie jūsu pavarda? Jauki. Bet ienākt tad, kad cits vīrietis sēž jums līdzās pie jūsu pavarda? Nē Biedriskas attiecības liktu man priecā­ties par jūsu priekiem; bet vai jūs kaut uz mirkli varat iedomāties, ka es spētu priecāties, redzot jūs ar cita vī­rieša bērnu klēpī, ar bērnu, kurš varētu būt manējais? Un kad no šā bērna acīm manī raugās tas cits vīrietis un ar viņa lūpām man uzsmaida tas cits? Vai jūs tiešām domā­jat, ka tādā gadījumā es varētu priecāties par jūsu prie­kiem? Nē, nē, mīlestība nav iekaļama tīras draudzības važās.

Frona uzlika roku uz viņa elkoņa.

—   Jūs domājat, ka man nav taisnība? — Venss ievai­cājās, viņas svešādās sejas izteiksmes samulsināts.

Viņa klusītiņām elsoja.

—  Jūs esat nogurusi un nomocījusies. Teiksim ar labu nakti! Jums jāliekas gultā!

—   Nē, neaizejiet, vēl ne! — viņa to atturēja. — Nē, ne, es esmu nelga. Kā jau jūs sakāt, esmu nogurusi. Bet pa­klausieties, Vens! Mums daudz kas jāpavejc. Mums jasa- stāda rītdienas darba plāns. Ienāciet iekšā! Tevs un ba­rons Kurbertēns abi tur apspriežas, un, ja draud pats ļau­nākais, mums četriem būs jāveic diži darbi.

—   Efektīgi, — Džeikobs Velzs atzina, kad Frona bija īsumā izklāstījusi darbības plānu un noteikusi, kas katram darāms. — Bet tieši tik negaidītai rīcībai vajag sekmeties.

—   Coup d'ētat!x — bija barona spriedums. — Vareni! Ā! Man jau asinis sāk kūsāt, par to domājot vien. «Rokas augšā!» es brēcu, pie tam visai mežonīgi.

Bet ja nu tie nepaceļ rokas? — viņš meklēja atbalstu pie Džeikoba Velza.

—  Tad šaujiet! Nekad neizrādiet bailes, ja jums rokā šaujamais, Kurbertēn! Slavenas autoritātes uzskata, ka tas neesot veselīgi.

—  Un jūsu pārziņā paliek «Bižū», Vens, — Frona teica. — Tēvs domā, ka rīt upē daudz ledus nebūs, ja vien naktī nerodas sastrēgums. Viss jūsu uzdevums ir turēt laivu gatavībā durvju priekšā pie krasta. Jūs, protams, nekā nezi­nāsiet par to, kas notiek, kamēr ieraudzīsiet Sentvinsentu skrienam. Tad kopā ar viņu laivā un projām — uz Dausonu. Tagad teikšu jums arlabvakaru un arī — palie­ciet sveiki, jo rīt man vairs nebūs izdevības.

—  Un turieties pa kreisā krasta šaurumu, kamēr būsiet garām līkumam, — Džeikobs Velzs pamācīja, — tad pār- brauciet labajā pusē un laidieties pa ašāko straumi! Bet tagad šķiramies un lienam segās. Līdz Dausonai ir sep­tiņdesmit jūdžu, un jums tās būs jāveic, elpu neatvil- kušam.

XXVIII NODAĻA

Kad Džeikobs Velzs zeltraču sapulcē cēlās kājās un ņēmās nosodīt sēdes nostāju, viņu uzklausīja ar pienācīgu godbijību. Tie laiki, viņš aizrādīja, kad zemē nebija likumu un šādu sapulču lēmumiem bija likuma spēks, esot sen jau aiz kalniem, jo tagad valstī esot apstiprināti likumi — 1 Coup d'ētat (franču valodā) — valsts apvērsums.

taisnīgi likumi. Karalienes valdība esot parādījusi, ka stāv sava uzdevuma augstumos, un pretlikumīga valsts varas piesavināšanās esot solis atpakaļ pagātnes tumsā, no ku­rienes šie jau esot tikuši laukā. Tagad šādu rīcību varot raksturot tikai ar vārdu «noziedzība», vieglāka apzīmē­juma tai neesot. Un tālāk viņš stingri un noteikti apsolīja sapulcei, ka nelabvēlīga iznākuma gadījumā viņš aktīvi rūpēšoties par to, lai katru no tiem sauktu pie atbildības. Runas nobeigumā viņš ierosināja sēdi pārtraukt un apcie­tināto nodot teritoriālai tiesai, taču priekšlikums bez kā­dām diskusijām tika noraidīts.

—  Nu, vai neredzi, — Sentvinsents sacīja Fronai, — ka nav ne inazako cerību?

—   Ir tomēr. Paklausies!

Viņa uz ātru roku iepazīstināja Sentvinsentu ar iepriek­šējā naktī izstrādāto plānu.

Viņš noklausījās vienaldzīgi, pārāk nomākts, lai jūsmotu līdz ar Fronu.

—  Tāds mēģinājums ir tīrais neprāts, — viņš iebilda, kad Frona bija beigusi.

—  Bez šāda mēģinājuma pakāršana tikpat kā droša,— viņa attrauca, mazliet iekaisusi. — Domājams, tu taču gribi vēl cīnīties?

—   Domājams gan, — viņš dobjā balsī atteica.

Pirmie liecinieki bija abi zviedri, kuri pastāstīja gadī­jumu ar veļas baļļu, kad Borgs bija ļāvis vaļu savam kār­tējam dusmu izvirdumam. Lai cik mazsvarīgs šis gadī­jums bija pats par sevi, taču vēlāko notikumu gaismā tas izvērtās par visai nozīmīgu notikumu. Tas pavēra plašu vaļu iztēlei par visiem zināmiem dzīves atgadīju­miem. Ne tik svarīgs bija tas, kas tika teikts, kā tas, kas palika nepateikts. Cilvēki, kurus izauklējis mātes klēpis, pat paši neaptēstākie, pietiekami labi pazina dzīvi, lai sa­prastu, cik nozīmīgs šis vulgārais atgadījums, kuram va­rēja būt tikai viens izskaidrojums. Liecināšanas laikā sa­pratēji gudri kratīja galvas un visapkārt tika čukstēti komentāri.

Kādus sešus lieciniekus ātri vien nopratināja citu pēc cita; tie visi bija rūpīgi apskatījuši nozieguma vietu un uzmanīgi pārstaigājuši salu, bet visi kā viens apgalvoja, ka neesot atraduši ne mazāko pēdu, ko būtu atstājuši tie divi vīrieši, kurus apcietinātais minējis iepriekšējā nopra- tināšanā.

Fronai par izbrīnu Dels Bišops nostājās liecinieku vietā. Viņa zināja, ka tas neieredz Sentvinsentu, taču neva­rēja iedomāties, kādu liecību tas varētu nodot šinī gadī­jumā.

Kad Dels Bišops bija nozvērināts, konstatēts viņa ve­cums un tautība, Bills Brauns pajautāja, kas viņš pēc

profesijas.

—       Sīkais zeltracis, — viņš izaicinoši atcirta, pārlaiz­dams sapulcei agresīvu skatienu.

Taču fakts nu ir tāds, ka pavisam nedaudz cilvēku no­dodas sīkiegulu meklēšanai, toties ļoti daudzi — arī zelt- rači — pilnīgi ignorē šādu zelta ieguves metodi.

—       Sīkais zeltracis! — noņirdzās kāds patriarhāla iz­skata vīrs sarkanā kreklā, vīrs, kas savu pirmo zelta smilšu plāti bija izskalojis Kalifornijas raktuvēs jau piec­desmito gadu sākumā.

—  Jā gan, — Dels apstiprināja.

—       Bet paklau, jauno puis, — viņa sarunu biedrs turpi­nāja, — vait' jūs gribat man iestāstīt, ka vienmēr esat meklējis zeltu šādā ceļā?

—  Jā gan.

—   Neticu vis. — Runātājs nicinoši paraustīja plecus.

Dels norīstījās un strauji atmeta galvu.

—       Priekšsēdētāja kungs, esmu cēlies kājās, lai nodotu ziņojumu. Netaisos aiztikt tiesas godu, gribu tikai skaidri un gaiši pateikt, ka pēc sēdes beigām es gāzīšu pa pauri katram, kas te nekaunīgi palaidīs muti. Sapratāt?

—       Jūs traucējat kārtību, — priekšsēdētājs atbildēja, pabungodams pa galdu ar savu koka veseri.

—        Un pa jūsu pauri arīdzan, — Dels atkliedza, pa­griezdamies pret viņu. — Draņķīgu kārtību jūs te uzturat. Sīkiegulu meklēšana šitai procesā nekrīt nekādā svarā; bet kāpēc jūs neaizbāžat muti tādiem, kas uzdod stulbus jautājumus? Gan es jums pēcāk vēl parādīšu, jūs aitas- galva!

—  Ak jūs parādīsiet, ko?

Priekšsēdētājs nosarka līdz ausīm, nosvieda veseri un pielēca kājās.

Dels devās viņam pretī, bet Bills Brauns metās starpā un izšķīra abus.

—        Kārtību, džentlmeņi, kārtību! — viņš lūdzās. — Nav īstais brīdis tādiem nepiedienīgiem izlēcieniem. Un nepie- mirstiet, ka šeit ir arī lēdijas.

Abi vīri rukšķēdami pierima, un Bills Brauns atsāka pratināšanu:

—       Mister Bišop, mēs noprotam, ka jūs ļoti labi pazīstat apcietināto. Pastāstiet, lūdzu, tiesai, kas jums zināms par viņa raksturu visumā.

Dels pasmaidīja pār visu seju.

—       Nu, pirmām kārtām viņš ir neganti kašķīgas da­bas …

—       Pārtrauciet! To es nevaru pieļaut! — Apcietinātais, dusmās trīcēdams, pielēca kājās. — Jūs nedrīkstat šādā veidā spēlēties ar manu dzīvību! Atraduši vienu jukušo, ko esmu redzējis tikai reizi mūžā, lai tas mani tiesai no­raksturotu!

Sīkais zeltracis pavērsās pret viņu.

—       Ak tad nepazīstat vis mani, ko, Gregorij Sentvin­sent?

—       Nē, — Sentvinsents auksti atteica. — Es jūs nepa­zīstu, cilvēk.

—       Jums es neesmu nekāds «cilvēks»! — Dels nikni uz­kliedza.

Sentvinsents nelikās viņu dzirdis un vērsās pie pūļa:

—       Neesmu šo puisi vairak redzējis kā vienu pašu reizi Dausonā un tad arī tikai uz īsu brīdi.

—       Gan jau atgādāsieties, pirms vēl būšu beidzis, — Dels ņirdzīgi noteica. — Bet tagad klabatas vārtus ciet — un ļaujiet pateikt manu nelielo sakāmo! Mēs abi kopā šamā novadā atbraucām astoņdesmit ceturtajā gadā.

Sentvinsents, pēkšņi ieinteresēts, sāka vērīgāk viņā ieskatīties.

—       Jā gan, mister Gregorij Sentvinsent. Redzu, jūs jau sākat atminēties. Toreiz es dižojos ar ūsām, un tais die­nās mani sauca par Braunu, par Džo Braunu.

Viņš atriebes priekā pasmīknēja, bet žurnālists šķita zaudējis visu interesi.

—  Vai tas tiesa, Gregorij? — Frona pačukstēja.

—       Liekas tā kā redzēts, — viņš vilcinādamies atmur- dēja. — Es nezinu… nē, muļķības! Tam vīram jābūt mi­rušam.

—       Jūs teicāt, tūkstoš astoņsimt astoņdesmit ceturtajā gadā, mister Bišop? — Bills Brauns paskubināja.

—       Jā gan, astoņdesmit ceturtā. Viņš bija avīžu skri­bents, norīkots apceļot pasauli caur Aļasku un Sibīriju. Bet es Sitkā biju nobēdzis no vaļu mednieku kuģa — tā­pēc arī radās tas Brauns — un salīgu pie viņa darbā par četrdesmit dolāriem mēnesī un pilnu apgādi. Nu, bet viņš tūliņ sāka kašķēties ar mani…

Nezin kur aizsācies, ieskanējās sīks smiekliņš, bet tad tas pletās un auga, līdz šo viņa paziņojumu apsveica visu sapulcējušos skaļa zviegšana. Pat Frona un Dels pats ne­noturējās nepasmaidījuši, vienīgi apcietinātais rādīja no­pietnu seju.

—   Bet viņš sakašķējās arī ar Veco Endiju pie Daijas, ar čilkutu virsaiti Džordžu, ar faktorijas vadītāju Pellijā un tā tālāk vēl ar nezin cikiem. Viņš mūs mūžīgi ievilka nepatikšanās, vēl jo īpaši sievišķu dēļ. Ar tām viņš mūžīgi mērkaķojās…

—   Priekšsēdētāja kungs, es protestēju! — Frona piecē­lās, viņas seja bija mierīga, un viņa pilnīgi valdīja pār sevi. — Nav nekādas nepieciešamības te klāstīt mistera Sentvinsenta mīlas dēkas. Ar izmeklējamo gadījumu tām nav nekāda sakara, turklāt visā sapulcē gan nebūs ne­viena, kas būtu tik tīrs, lai taisnības motīvi to skubinātu atļauties šādu izmeklēšanu. Tāpēc es pieprasu, lai izmek­lēšanas gaitā turpmāk tiktu uzklausītas vienīgi būtiskas liecības.

Bills Brauns piecēlās ar pašapmierinātu, pašpārliecinātu smaidiņu.

—   Priekšsēdētāja kungs, mēs jau labprāt izpildām aizstāves izvirzītās prasības. Viss, ko esam uzzinājuši, ir būtisks un attiecas uz lietu. Viss, ko ceram uzzināt, būs būtisks un attieksies uz lietu. Misters Bišops ir mūsu izci­lākais liecinieks, un viņa liecība atbilst visām prasībām. Jāņem vērā, ka mums nav tiešu pierādījumu par to, kas noslepkavojis Džonu Borgu. Mēs nevaram vest tiesas priekšā nevienu slepkavības aculiecinieku. Mums pieejami tikai netiešie pierādījumi. Mūsu pienākums ir pieradīt iemeslu. Lai pierādītu iemeslu, ir jāiepazīstas ar apvainotā rakstura īpašībām. To mēs arī esam nodomājuši izdarīt. Mēs gribam pierādīt, ka izlaidība un baudkāre viņu no­vedušas tiktāl, ka viņš spējīgs pat uz noziedzībām, kas var lauzt viņam kaklu. Mēs gribam pierādīt, ka patiesī­gums viņam ir svešs jēdziens, ka viņš ir pēdīgais melis, ka nevienam vārdam, ko viņš vai viņam līdzīgie runā no apsūdzēto sola, tiesa nevar ticēt. To visu mēs gribam pierādīt un savīt kopā, diedziņu pie diedziņa, līdz mums iznāks virve — diezgan gara un diezgan stipra, lai viņu varētu pakārt, pirms vēl diena būs beigusies. Tālab es godbijīgi lūdzu, priekšsēdētāja kungs, lai lieciniekam at­jautu turpināt.

Priekšsēdētājs izlēma Fronai par sliktu, un viņas ape­lācija pie sapulces tika noraidīta. Bills Brauns pameta Dēlam ar galvu, lai turpina.

—   Kā jau teicu, nepatikšanu mums viņa vainas dēļ bija bez gala un malas. Tad vēl, redzat, es visu savu mūžu esu maisījies ap ūdeņiem — tā vien liekas, ka nekad netikšu no tiem projām, — un, jo vairāk es maisos, jo mazāk par tiem ko sajēdzu. Sentvinsents arī to zināja, un pats jau viņš ir īsts meistars airēšanā, tomēr viņš pameta mani laivā, lai es kūļos cauri Šķirsta kanjona krācēm, ka­mēr pats gāja apkārt kājām. Iznākums: es ar visu laivu apgāžos, pazaudēju pusi no mantām un visu tabaku, bet viņš vēl nekaunējās vainu par to uzvelt man. Tūlīt pēc tam viņš uzsāka piģeļmiģeļus ar Lebārža ezera stik- siem — un mēs abi gandrīz dabūjām atšaut ķedeles.

—  Un kas tam bija par iemeslu? — Bills Brauns iestar­pināja.

—   Viss tikai vienas smukas indiāņu sieveles dēļ, kura šim pārlieku mīlīgi uzsmaidīja. Kad nu sveikā bijām iz­sprukuši cauri, es šim nolasīju pamatīgu lekciju par sie- viešiem vispār un par indiāņu skvo it īpaši, un viņš noso­lījās pievaldīties. Necik ildziņ, un mums atkal iznāca karsta putra ar Mazo Lašu indiāņiem. Šoreiz viņš bija vairāk slīpēts, un es visu laiku nekā nezināju, tomēr kaut ko noģidu gan. Viņš sacīja, ka sagājis ragos ar kādu pūš­ļotāju, bet nekas tak nevar tā satracināt pūšļotājus kā taisni sieviešu padarīšanas, un īstenībā tā tas arī bija. Kad nu es mēģināju ar viņu tā tēvišķīgi parunāt, šis sa­cēla spuras, un man nācās novest viņu patālāk krastmalā un sadot krietni pa ādu. Pēc tam viņš staigāja piepūties un sāka rādīt gaišāku ģīmi tikai tad, kad iebraucām Briežupes grīvā, kur kāda sivašu cilts bija apmetusies uz lašu zveju. Tak viņam visu laiku uz mani bija zobs, tikai es to nezināju, — un viņš bija gatavs kuru katru brīdi man kaut kā iezāģēt.

Nu, to gan nevar noliegt — viņš prot sieviešiem patikt. Vairāk šim nekas nav jādara — šis tikai pasvilpj kā su­ņiem. Tās viņam tādas sevišķas spējas. Tur pie tiem Briež­upes indiāņiem bija viena gaužām izlaidīga, bet gaužām skaista skvo. Savu mūžu neesmu redzējis nevienas, kas cirstu viņu pušu, — tikai Bella bija vēl smukāka. Nu, jā­domā, viņš tai ar bija uzsvilpis, jo tā palika apmetnē ilgāk, nekā pienācās. Nebūdams vienaldzīgs pret sievie-

šiem…

—   Pietiks, mister Bišop, — pārtrauca priekšsēdētājs, kas, nevarēdams neko nolasīt no Fronas sastingušās se­jas, bija pievērsis skatienu viņas rokai, un tās nervozā raustīšanās un žņaudzīšanās atklāja to, ko slēpa seja. — Pietiks, mister Bišop! Es domāju, mēs nu esam diezgan dzirdējuši par tām indiāņu skvo.

—   Lūdzami, netraucējiet liecību, — Frona maigi noči­vināja. — Tā šķiet Joti svarīga.

—   Vai jūs zināt, kas man vēl ir sakāms? — Dels iekai­sis noprasīja priekšsēdētāj am. — Nezināt? Nu, tad neplā­tiet muti! Sitos sīkumus es stāstu ar nodomu.

Bills Brauns jau atkal lēca kājās, lai aizkavētu sadur­smi, tomēr priekšsēdētājs savaldījās, un Bišops turpinaja.

—   Es jau sen būtu galā ar visām brunču medībām un skvo, un visu citu, ja mani mūžīgi nepārtraukuši. Nu, kā jau teicu, viņam uz mani bija zobs, un pirmo reizi es neat- tapos laikā: viņš man iezvēla ar šautenes laidi pa galvu, ievīstīja indiānieti laivā un prom bija. Jums visiem labi zināms, kāds bija Jukonas novads astoņdesmit ceturtajā gadā. Un tāds nu es tur stāvēju, pamests viens, bez man­tām, bez pārtikas, tūkstošiem judžu no apdzīvotām vietām. Es tomēr izkūlos sveikā, nav vajadzības stāstīt, kas un kā, un viņš tāpat. Jūs jau visi būsiet dzirdējuši par viņa piedzīvojumiem Sibīrijā. .Nu, — te tika iestarpināta ietek­mīga pauze, — gadījuma pēc ari man ir nācis zināms šis un tas.

Viņš iebāza roku savu sīkrūtaino svārku lielajā kabatā un izvilka savazātu grāmatu ādas sējumā, ļoti vecu pēc izskata.

—   Sito es dabūju no Pīta Vipla vecenes — Eldorado Vipla. Tai grāmatā rakstīts par viņas vectēvoci vai vectēva vectēvoci, lāgā nezinu, par kuru, un, ja te ir kāds, kas māk lasīt krievu mēlē, nu, tad varēs dzirdēt visos sīku­mos par to Sibīrijas ceļojumu. Bet, tā ka te gan nebūs neviena, kas mācētu …

—   Kurbertēns! Viņš to var izlasīt! — kāds no pūļa izsaucās.

Tūdaļ pašķīra brīvu ceļu francūzim un viņu pret paša gribu stumšus, grūšus izbīdīja priekšā.

—  Jūs protat šo mēli? — Dels noprasīja.

—       Jā, bet gaužām vāji, gaužām maz, — Kurbertēns at­runājās. — Kur tie laiki. Esmu piemirsis.

—   Speriet tik vaļāl Mēs nekritizēsim.

—   Nē, bet…

—   Lasiet! — priekšsēdētājs uzsauca.

Jau ar atšķirtu nodzeltējušo titullapu Dels iegrūda grā­matu viņam rokās.

—       Man jau mēnešiem niezējušas ķepas pēc šitāda buka, — viņš līksmi apliecināja. — Un nu, kad esu jūs dabūjis rokā, jums vairs no manis neizsprukt. Šaujiet vaļāl

Kurbertēns stomīdamies sāka lasīt:

—       «Tēva Jakonska dienasgrāmata, kur isi aprakstīta viņa dzīve Obdorskas benediktiniešu klosteri un sīki iz­klāstīti viņa brīnišķīgie piedzīvojumi Austrumu Sibīrijā pie briežu cilvēkiem.»

Barons pacēla acis, gaidīdams tālākus norādījumus.

—   Palasiet mums, kad tā ir driķēta, — Dels norādīja.

—  Varšavā tūkstoš astoņsimt septītajā gadā.

Sīkais zeltracis pārlaida uzvarētāja skatienu visai telpai.

—       Vai dzirdējāt? Nepiemirstiet! Tūkstoš astoņi simti septītajā, lieciet aiz auss!

Barons ķērās pie ievada rindkopas.

—       «Viss notika Tamerlana dēļ,» — viņš sāka lasīt, ne­apzināti veidodams tulkojuma frāzi pēc jau pazīstama parauga.

Sos pirmos vārdus izdzirdusi, Frona kļuva bāla un tāda palika visu lasījuma laiku. Reiz viņa pazagšus uz­meta acis tēvam un nopriecājās, ka viņš raugās taisni uz priekšu, jo nejutās spējīga tagad sastapties ar viņa ska­tienu. Toties par Sentvinsentu viņa nelikās zinis, kaut gan juta, ka tas pētīgi viņā noraugās, taču dabūja redzēt tikai bālu, neizteiksmīgu seju.

—       «Kad Tamerlāns ar uguni un zobenu kā viesuļvētra brāzās pār Austrumu Āzijas novadiem,» — Kurbertēns gausi lasīja, — «tur tika sagrautas valstis, iznicinātas pilsētas un ciltis izkaisītas kā… kā zvaigžņu putekļi. Mil­zīga tauta tika izklīdināta pa visu zemi. Bēgdami no ieka­rotājiem» — nē, nē —, «no iekarotāju nežēlībām, šie bēgļi ieklaiņoja tālu jo tālu Sibīrijā, nogriezdamies gan uz zie­meļiem, gan uz austrumiem, un apjoza polārā baseina malu ar izmētātu mongoļu cilšu loku.»

—   Izlaidiet kādas lappuses, — Bills Brauns ieteica,

—   un palasiet tikai šur un tur! Nesēdēsim jau te visu nakti.

Kurbertēns izpildīja šo lūgumu.

—   «Piekrastes iedzīvotāji ir no eskimosu cilts, jautras dabas un miermīlīgi ļautiņi. Viņi sevi dēvē par ukilioniem jeb jūras cilvēkiem. Es no viņiem pirku suņus un pārtiku. Taču viņi ir pakļauti čoučueniem, kuri dzīvo zemes vidienē un kurus sauc par briežu cilvēkiem. Coučueni ir mežonīga un nevaldāma cilts. Tiklīdz es biju pametis piekrasti, viņi man uzbruka, (ļtņēma visas mantas un padarīja mani par vergu.» — Barons pašķīra atkal pāris lapu tālāk. — «Es biju uzstrādājies par padomnieku, sēdēju starp augstma­ņiem, bet brīvībai nebiju ticis ne soli tuvāk. Mana gud­rība tiem bija pārlieku vajadzīga, un viņi negribēja mani zaudēt… Vecais Pijūns bija varens virsaitis, un tika no­lemts, ka man jāprec viņa meita Ilsvunga. Ilsvunga bija pretīgs radījums. Viņa nekad nemazgājās un uzvedās gau­žām nelāgi… Es apprecēju Ilsvungu, bet sieva viņa man bija tikai vārda pēc. Viņa par to sūdzējās tēvam, vecajam Pijūnam, un tas ļoti sadusmojās. Cilšu starpā bija iesēta nevienprātības sēkla, tomēr galu galā es kļuvu varenāks nekā jebkad, par ko jāpateicas manai viltībai un attapī­bai; ari Ilsvunga vairs nesūdzējās, jo es viņai biju iemā­cījis uz kārtīm izlikt pasjansu un vēl citādus trikus.»

Vai pietiks? — Kurbertēns jautāja.

—   Jā, gana būs, — Bills Brauns atbildēja. — Pag, vienu mirklīti vēl. Nosauciet, lūdzu, vēlreiz publikācijas datus!

—   Tūkstoš astoņsimt septītais gads Varšavā.

—   Neaizejiet vis, baron, — Dels Bišops ierunājās.

—   Kad jau nu jūs stāvat liecinieku vietā, tad man arī būtu kas jautājams taisni jums pašam. — Viņš pagriezās pret tiesas zāli. — Džentlmeņi, jūs visi esat šo to dzirdē­juši par apcietinātā piedzīvojumiem Sibīrijā. Jūs droši vien pamanījāt, cik tie līdzīgi tiem, ko tēvs Jakonskis publicējis turpat vai priekš simt gadiem. Jūs, jādomā, nospriedāt, ka te kaut kur notikusi pamatīga špikošana. Es raudzīšu jums pierādīt, ka te ir kas vairāk nekā špikošana. Apsū­dzētais atkratījās no mani pie Briežupes astoņdesmit asto­tajā. Tā paša gada rudenī viņš pa cejam uz Sibīriju bija redzēts Svētā Miķeļa misijā. Astoņdesmit devītā un deviņ­desmitā gadā viņš, kā pats stāstīja, taisījis savus pigorus pa Sibīriju. Deviņdesmit pirmā šis atgriezās šamā pa­saulē un nospēlēja uzvarētāju varoni Frisko [4] pilsētā. Tad nu palūkosim, vai francūzis mūs nepadarīs gudrākus.

Jūs esat bijis Japānā? — viņš tam noprasīja.

Kurbertēns, kas bija sekojis datiem, ātri aplēsa un tikko jaudāja slēpt savu pārsteigumu. Viņš uzmeta lūdzošu skatienu Fronai, taču viņa uz to nereaģēja.

—  Jā, — viņš pēdīgi sacīja.

—   Un jūs tur satikāt šo apcietināto?

—   Jā.

—   Kurā gadā tas bija?

Visi kā viens izstiepa kaklus, lai sadzirdētu atbildi.

—  Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit devītajā, — atbilde tika dota |oti nelabprāt.

—  Bet paklau, baron, — kā tad tas var būt? — Dels apvaicājās vismīlīgākajā tonī. — Tai laikā tak apcietinā­tais esot bijis Sibīrijā.

Kurbertēns paraustīja plecus, likdams saprast, ka viņam gar to nav nekādas daļas, un atstāja liecinieku vietu. Gluži negaidīti tiesas zālē bija iestājies starpbrīdis uz dažām minūtēm, un pa to laiku notika varena čukstēšanās un galvas kratīšana.

—  Tas viss ir meli. — Sentvinsents bija tuvu pieliecies pie Fronas auss, bet viņa neklausījās. — Dzirdētais runā man par Jaunu, bet es to visu varu izskaidrot.

Taču viņas sejā nepakustējās ne vaibsts, un priekšsēdē­tājs aicināja apsūdzēto stāties liecinieku vietā. Viņa pa­griezās pret tēvu, un asaras viņai saskrēja acīs, kad tēva plauksta nogula pār viņas roku.

—  Varbūt tu gribi atkratīties no šīs jezgas? — brīdi vilcinājies, tēvs ievaicājās.

Frona papurināja galvu, un Sentvinsents sāka runāt. Viņš stāstīja to pašu, ko bija stāstījis viņai, tikai tagad ar nelieliem papildinājumiem, un nekas šai vēstījumā ne­bija pretrunā ar Lafliča un Džona liecībām. Viņš atzina, ka bijis tāds incidents ar veļas baļļu, un izskaidroja to ar vienkāršu pieklājību no savas puses un ar Džona Borga nepamatotām dusmām. Viņš atzina, ka Bella tikusi no­šauta ar viņa pistoli, bet apgalvoja, ka Borgs pirms da­žām dienām pistoli no viņa aizņēmies un vēl nebijis at­devis. Attiecībā uz Bellas apsūdzību viņš nekā nezinot teikt. Viņš nespējot saprast, kāpēc tai vajadzējis mirt ar meliem uz lūpām. Viņš neapzinoties, ka būtu sagādājis tai kaut mazākās nepatikšanas, tātad atriebība tā neva­rētu būt. Tas esot vienkārši neizskaidrojami. Par Bišopa liecību viņš nemaz nevēloties diskutēt. Tā esot tīrais melu savērpums ar viltīgi iepītiem patiesības pavedieniem. Tiesa, šis cilvēks reizē ar viņu atbraucis uz Aļasku tūk­stoš astoņsimt astoņdesmit astotajā gadā, bet visa noti­kušā traktējums no šā viedokļa esot ļaunprātīgs melu savārstījums. Attiecībā uz baronu — tur esot neliela kļūda gadskaitļos, vairāk nekā.

Iztaujājot apcietināto, Bills Brauns atklāja negaidītu dīvainību. Pēc Sentvinsenta stāstījuma, viņš esot nikni cīnījies ar tiem diviem noslēpumainajiem vīriem.

— Ja nu tā patiešām bija, — Brauns jautāja, — kā tad jūs izskaidrosiet faktu, ka no šī cīniņa esat izkļuvis bez mazākās skrambas? Apskatot Džona Borga ķermeni, tika konstatēti daudzi zilumi un nobrāzumi. Ja jau jūs esat tik neganti kāvies, kā tas nākas, ka neesat nemaz sa­dauzīts?

Sentvinsents to nezināja pateikt, tikai apgalvoja, ka jūtoties stīvs un salauzīts. Un tam galu galā neesot ne­kādas nozīmes. Viņš neesot noslepkavojis ne Borgu, ne tā sievu, tik daudz viņš zinot skaidri.

Frona savus argumentus sapulcei izteica kodolīgā runā par cilvēka dzīvības neaizskaramību, par netiešo pierādī­jumu nepilnīgumu un briesmām, kādas tie var sagādāt, un par apsūdzētā tiesībām gadījumos, kad radušās šaubas. Tad viņa metās pierādījumu jūklī, atmeta nevajadzīgos un centās ierobežoties tikai ar skaidriem faktiem. Pirm­kārt, viņa neatzina, ka būtu pierādīti slepkavības motīvi. Ja Šādus pierādījumus ņemot par pilnu, tad tas esot ap­vainojums klātesošo gara spējām, bet viņai esot pietie­kami ticības to vīrišķībai un asajam prātam, lai zinātu, ka šādas aplamības neietekmēšot to spriedumu.

Otrkārt, izskatot apsūdzības galvenos punktus, viņa ne­varot atzīt, ka būtu pierādīta tuvība starp Bellu un Sent­vinsentu, tāpat viņa neatrodot pierādījuma tam, ka Sent­vinsents būtu tiecies pēc šādas tuvības. Ja godīgi apsverot veļas baļļas incidentu — vienīgo pierādījumu, uz kuru liecinieki bāzējas, — tad redzama tikai smieklīga epizode, kas parāda, kā džentlmeņa vienkāršu laipnības parādī­šanu var pārprast stulbs tēviņš, ne vīrs. Viņa paļaujoties uz klātesošo veselo saprātu, tie taču neesot muļķi.

Te esot mēģināts pierādīt, ka apsūdzētais negantas da- bag. Attiecībā uz Džonu Borgu neesot nekādas vajadzības to pierādīt. Visi taču zinot par viņa trako dusmu lēkmēm, viņa ātrsirdība jau kļuvusi par parunu plašā apkaimē, tās dēļ viņš neesot iemantojis draugus, bet iedzīvojies tikai ienaidniekos. Vai tādā gadījumā neesot ļoti iespējams, ka tie divi maskotie vīri bijuši šādi ienaidnieki? Protams, viņa nevarot pateikt, kādi motīvi skubinājuši šos abus, bet tiesnešu ziņā lai paliekot izpētīt, vai visā Aļaskā var vai nevar atrasties divi cilvēki, kuriem Džons Borgs tā aiz­riebis, ka tie tīkotu pēc viņa dzīvības.

Liecinieki apgalvojuši, ka nekur neesot atraduši šo divu cilvēku pēdas, taču to viņi neesot pieminējuši, ka nekur nemanījuši arī Sentvinsenta, Pjēra Lafliča vai zviedra Džona pēdas. Neesot arī nozīmes ko tādu liecināt. Visi taču zinot, ka nekādi pēdu iespiedumi nav palikuši pēc Sentvinsenta skrējiena pa taku augšup un pēc atgriešanās kopā ar Lafliču un to otro. Visiem esot zināms takas stā­voklis — tādā cieti noblietētā zemes gropē mīksti moka­sīni nevarot atstāt nekādus nospiedumus; un, ja arī ledus upē nebūtu izgājis, tāpat uz tā nebūtu pamanāmas abu slepkavu pēdas ne šurp virzienā, ne atpakaļ uz cietzemi.

Lafličs pamāja ar galvu, apstiprinādams šo apstākli, un Frona turpināja.

Par galveno pierādījumu esot izvirzītas asinis uz Sent­vinsenta rokām. Ja tobrīd kādam būtu gadījies apskatīt Lafliča mokasīnus, arī uz tiem būtu atrastas asinis. Taču tas neesot nekāds pierādījums, ka arī misters Lafličs būtu piedalījies asinsizliešanā.

Misters Brauns te pievērsis klātesošo uzmanību fak­tam, ka mežonīgajā kautiņā apcietinātais neesot dabūjis neviena ziluma, ne ievainojuma. Viņa pateicoties misteram Braunam par šo aizrādījumu. Pēc Džona Borga ķermeņa varējis spriest, ka tas ticis nežēlīgi apstrādāts. Viņš taču bijis lielāka auguma, stiprāks, smagnējāks vīrs nekā Sent­vinsents. Ja nu, kā apsūdzībā teikts, Sentvinsents tiešām izdarījis šo slepkavību, kādēļ tam, saprotams, bija jāielai­žas cīniņā, pietiekami sīvā, lai saskrambātu Džonu Borgu, kā tad gan izskaidrojams, ka pats viņš nav cietis itin ne­maz? Par šo jautājumu derētu galvas palauzīt.

Tālāk — kāpēc gan apsūdzētais skrējis projām pa taku? Liekoties neaptverami, ka viņš, ja būtu pastrādājis slep­kavību, tūdaļ — tāds pats neapģērbies un bēgšanai ne­sagatavojies — būtu skrējis tieši uz pārējo būdu pusi.

Būtu gan ticamāk, ka viņš dzinies pakaļ īstajiem slepka­vām un tumsā — nomocījies, aizelsies un, protams, ari satraukts — akli skrējis, kur kājas nes.

Visi Fronas secinājumi bija stingri konsekventi, un, kad viņa bija beigusi, sapulces dalībnieki jūsmīgi aplau­dēja. Bet Fronu šie aplausi kaitināja un aizvainoja, jo viņa saprata, ka tie veltīti drīzāk viņas sievišķībai, nevis viņas aizstāvībai un veiktajam darbam.

Bills Brauns, savā ziņā tāds kaktu advokāts, allaž mē­dza pievērst vērīgu ausi pūlim un, ja gadījās izdevība, dzirdēto izmantot savā labā, ja tādas izdevības nebija, tad veikli izgrozījās ar vispārzināmām dogmām. Te viņam lielisks palīgs bija viņa iedzimtais humors, un, kad viņš bija ticis galā ar šiem noslēpumainajiem, maskotajiem vī­riem, tad tie bija izkūpējuši gaisā kā rēgi — tā viņš tos arī nodēvēja.

Tie nekādi nebūtu varējuši tikt projām no salas. Ledus stāvoklis tajās trīs četrās stundās pirms uzlūšanas to nebūtu pieļāvis. Apcietinātais nevienu no salas iemītnie­kiem neturot aizdomās, jo tie visi, izņemot viņu pašu, va­rot pierādīt, kur uzturējušies. Ļoti iespējams, ka apcieti­nātais bijis satraukts, kad, skriedams pa taku, uzdrāzies virsū Lafličam un zviedram Džonam. Starp citu, varētu gan pieņemt, ka Sibīrijā viņš pie tādiem notikumiem jau pieradis. Taču tas neesot būtiski; fakti rādot, ka viņš ne­apšaubāmi bijis ārkārtīgi satraukts, taisni histēriski uz­budināts, bet slepkava šādā garastāvoklī gan daudz nedo­mājot, kurp skrien. Līdzīgi gadījumi esot jau pieredzēti. Ne viens vien noziedznieks pats tādā veidā uzskrējis virsu taisnīgam sodam.

Runājot par Borga, Bellas un Sentvinsenta attiecībām, viņš ar veiklu manevru ieguva instinktīvi aizspriedumaino klausītāju atsaucību un uz brīdi no sausas prozas pārsvie­dās uz visspēcīgajām sentimenta pliekanībām. Viņš atzina, ka netiešie pierādījumi nekad neko nepierādot pilnīgi. Bet tas arī nemaz neesot vajadzīgs. Jāpanāk tikai, lai tie iz­kliedētu jebkuras šaubas, vairāk neko. Ka tas esot pa­nākts, viņš atzina par pierādītu, vēlreiz pārbaudot liecības.

— Un vispēdīgi, — viņš sacīja, — jūs nevarat pamest neievērotus Bellas pēdējos vārdus. Mēs paši neko tieši ne­zinām. Mēs taustāmies kā pa tumsu, grābstām sīkumus un pūlamies iztēloties patieso ainu. Bet, džentlmeņi, — viņš uz brīdi apklusa, lai papētītu klausītāju sejas,

—   Bella zināja patiesību. Viņas liecība nav netieša. Mo­kās strauji elsodama, dzīvības asinīm aizplūstot, ar stik­lainam acīm raudzīdamās, viņa runāja patiesību. Tumsai metoties acu priekšā, ar pirmsnāves gārdzieniem kaklā viņa vēlreiz vārgi paslējās un, ar trīsošu pirkstu rādīdama uz apsūdzēto, rau, tā, sacīja: «Viņš, viņš, viņš. Sentvinča, viņš to darīt.»

Billa Brauna pirksts joprojām vēl rādīja uz Sentvin­sentu, kad tas grīļodamies pietrausās kājās, seja tam bija sakritusies un pelēka, un tas raudzījās uz visām pusēm, ne vārda nespēdams izrunāt. «Zaķpastala! Zaķpastala!» ska­nēja čuksti te vienā kaktā, te otrā, bet ne tik klusu, lai viņš to nesadzirdētu. Viņš vairākkārt apslapināja lūpas, un mēle ar mokām sāka klausīt.

—   Kā jau teicu, — viņš pēdīgi izdabūja pār lūpām,

—   es neesmu to darījis. Dieva vārds, es neesmu to darī­jis! — Viņš cieši noraudzījās uz zviedru Džonu, brīdi no­gaidīdams, vai šis tūļa tomēr ko neteiks. — Es… es ne­esmu to darījis… es neesmu… es… es neesmu…

Šķita, viņš bija aizklīdis izmisīgās pārdomās, kurās zviedrs Džons ieņēma izcilu vietu, un, kad Frona, satvē­rusi pie rokas, lēnā garā nosēdināja viņu, kāds iesaucās:

—  Aizklātu balsošanu!

Bills Brauns kā dzelts pietrūkās kājās.

—  Nē! Es saku — nē! Atklātu balsošanu! Mēs esam vīri un kā vīri nebaidāmies izteikt klaji savu pārliecību.

Viņa priekšlikums tika jūsmīgi apsveikts, un balsošana sākās. Pa kārtai izsaukti, vīrs pēc vīra pateica tikai vienu vārdu: «Vainīgs.»

Barons Kurbertēns izspraucās uz priekšu un kaut ko pačukstēja Fronai. Tā pamāja ar galvu un pasmaidīja, bet Kurbertēns spiedās caur pūli atpakaļ un nostājās pie durvīm. Kad pienāca viņa kārta nodot balsi, viņš teica: «Nevainīgs», — tāpat arī Frona un Džeikobs Velzs. Pjērs Lafličs brīdi svārstījās, vērīgi nolūkodamies uz Fronu un Sentvinsentu, tad dzidrā flautas balsī pateica: «Vainīgs!»

Kad priekšsēdētājs piecēlās, Džeikobs Velzs it kā ne­jauši pārsoļoja istabas pretējā pusē viņpus galda un no­stājās, atspiedies pret krāsni. Kurbertēns, kam nekas ne­bija palicis nepamanīts, atvēla no sienmaļa gaļas sālāmo muciņu un uzkāpa uz tās.

Priekšsēdētājs atkremšļojās un ar vesera klaudzieniem sauca pie kārtības.

—   Džentlmeņi, — viņš pasludināja, — apsūdzētais…

—   Rokas augšā! — Džeikobs Velzs valdonīgi nokoman­dēja, un uz karstām pēdām atskanēja spalgais Kurber- tēna sauciens:

—   Rokas augšā, džentlmeņi!

No priekšpuses un aizmugures viņi turēja pūli savu revolveru draudos. Visiem rokas bija augšā; priekšsēdē­tājs, paceldams savējās, vēl bija pagrābis veseri. Nebija nekāda apjukuma. Katrs stāvēja vai sēdēja tādā pašā pozā, kādā to pārsteidza komanda. Viņu acis, šaudīdamās no vienas galvenās personas pie otras, vienmēr atgriezās pie Džeikoba Velza.

Sentvinsents sēdēja kā tāds apmāts. Frona spieda vi­ņam rokā revolveri, bet viņa gļēvie pirksti nespēja to sa­tvert.

—  Nāc, Gregorij, — Frona lūdzās. — Ātrāk! Korliss gaida ar laivu. Ejam!

Frona sapurināja viņu, un viņš saņēmies satvēra ieroci. Tad viņa to raustīja un grūstīja, kā dziļā miegā iegrimušu modinot, līdz beidzot uzdabūja uz kājām. Taču seja vi­ņam bija līķa bālumā, acis kā mēnessērdzīgam, likās, ka viņš būtu pamiris. Arvien vēl viņu pieturēdama, Frona pakāpās soli atpakaļ, lai viņam būtu brīvs ceļš. Viņš mēģināja iet, bet kājas ceļos ļodzījās. Telpā valdīja klu­sums, bija dzirdami vienīgi vīru smagie elpas vilcieni. Kāds viegli ieklepojās, iztīrīdams rīkli, un par šo mazo miera traucējumu visi pārmetoši paraudzījās uz vainīgo. Tas apmulsis neveikli samīņājās no vienas kājas uz otru. Tad atkal atjaunojās smagā dvašošana.

Sentvinsents paspēra vēl soli, bet viņa pirksti atlaidās, un revolveris ar lielu troksni nokrita uz grīdas. Viņš pat nepūlējās to pacelt. Frona žigli noliecās, bet Pjērs Laf­ličs bija jau uzlicis kāju uz revolvera. Viņa pavērās aug­šup un redzēja Lafliču stāvam ar paceltām rokām un izklaidīgi raugāmies uz Džeikobu Velzu. Viņa raudzīja nogrūst kāju, taču tās muskuļi bija tik saspringti un tvirti, ka skaidri liecināja, cik nepatiesa ir Lafliča sejas vienaldzība. Sentvinsents stāvēja, bezpalīdzīgi nodūris acis, it kā neko nesaprazdams.

Sī aizķeršanās novērsa Džeikoba Velza uzmanību, uri, kamēr viņš raudzīja izdibināt tās cēloni, priekšsēdētājam radās varena izdevība. Nemaz nesaliecis labo roku, viņš to atvēzēja, un smagais veseris aizlidoja, pēc īsas distan­

ces smagi atsizdamies Džeikobam Velzam zem auss. Vel- zam krītot, viņa revolveris gāja vaļā, un zviedrs Džons ierēcās, sagrābdams gurnu.

Tai pašā brīdī tika pievārēts arī barons. Dels Bišops, vēl joprojām paceltām rokām nevainīgi raudzīdamies uz priekšu, vienkārši ņēma un izspēra sālījuma mučeli no francūža kājapakšas, tā nogāzdams viņu gar zemi. Barona lode, neviena neskārusi, ietriecās jumtā. Lafličs satvēra Fronu stiprās rokās. Sentvinsents, it kā nule atmodies, metās uz durvīm, bet metiss veikli pagrūda viņam kāju priekšā.

Priekšsēdētājs uzsita ar dūri pa galdu un pabeidza iesākto teikumu:

—   Džentlmeņi, apsūdzētais ir atzīts par vainīgu.

XXIX NODAĻA

Frona tūlīt bija piesteigusies pie tēva, bet viņš jau sāka atžirgt. Kurbertēnu izveda priekšā ar saskrambātu seju, izmežģītu plaukstas locītavu un neklausīgu mēli. Lai ne­sāktos diskutēšana un neietu zudumā laiks, Bills Brauns pieteicās pie vārda.

—   Priekšsēdētāja kungs, nosodot Džeikoba Velza, Fro­nas Velzas un barona Kurbertēna mēģinājumu atbrīvot apcietināto un glābt to no taisnīga soda, mums šajos ap­stākļos tomēr jājūt pret viņiem simpātija. Manuprāt, lieki vēl tālāk iztirzāt šo jautājumu. Jūs visi zināt, ka līdzīgā situācijā, bez šaubām, būtu darījuši to pašu. Un tādēļ, lai ātrāk izbeigtu šo lietu, es lieku priekšā atņemt ieročus šiem trim aizturētajiem un laist viņus vaļā.

Priekšlikums tika pieņemts, abus vīriešus pārmeklēja un atņēma tiem ieročus. Fronai šī procedūra gāja secen, jo noticēja viņas apliecinājumam, ka viņai vairāk ieroču nav. Pēc tam sapulce izvirzīja kāršanas komiteju, un cilvēki sāka plūst ārā no būdas.

—   Zēl, ka man to vajadzēja darīt, — priekšsēdētājs teica pa pusei izaicinoši, pa pusei atvainodamies.

Džeikobs Velzs pasmaidīja.

—   Jūs izmantojāt izdevību, — viņš atbildēja, — nevaru jums to pārmest. Es tikai vēlētos, kaut būtu trāpījis jums.

Būdā izcēlās trauksmaina kņada.

—   Ēi tu! Garstilbi!

—   Uzmin tam uz pirkstiem, Timl

—   Atlauz duri vaļa!

—   Eli! Oi!

—   Atvāz viņam žokļus!

Frona ieraudzīja veselu jūkli vīriešu kaujamies ap Sent­vinsentu un metās turp.

Viņš bija nogāzies gar zemi un, laizdams darbā zobus un nagus, plosījās kā vājprātīgs. Tims Dugans, braša auguma ķelts, bija uzsācis ar viņu tuvcīņu, bet Sentvin­sents cieši iecirtis zobus tam dilbā.

—   Gāz viņam, Tim! Krauj!

—       Kāt' es šim gāzīšu, stulbeņi tādi? Kauc atmūķējiet tam muti — vai nesajēdzat?

—   Vienu mirkli, lūdzu!

Vīrieši pašķīrās, ļaudami Fronai pieiet pie Sentvinsenta un Tima.

Frona nometās zemē blakus viņam.

—   Laid vaļā, Gregorij! Laid taču vaļā!

Viņš pacēla acis uz Fronu, bet tajās neredzēja vairs cilvēcīguma. Viņš elpoja elsodams, rīklē guldza sīki gār- dzieni kā galīgi pārmocītam cilvēkam.

—       Tā esmu es, Gregorij. — Viņa mierinādama pārlaida roku tam pār pieri. — Vai tu nesaproti? Tā esmu es, Frona. Laid viņu vaļā!

Sentvinsenta ķermenis pamazām atslāba, seja kļuva rā­māka. Viņa žokļi pavērās, un Tims atrāva savu roku.

—       Tagad paklausies, Gregorij! Kaut arī tev nāves ne­izbēgt …

—        Bet es nespēju! Es nespēju! — viņš kunkstēja. — Tu taču teici, ka varu uz tevi paļauties, ka viss beigsies labi.

Viņa padomāja par glābšanās iespēju, kāda tam bija radīta, tomēr neteica nekā.

—       Ak, Frona! Frona! — viņš šņukstēja un piespieda seju pie viņas ceļiem.

—       Vismaz izturies kā vīrs! Tas ir viss, kas tev vēl at­liek.

—        Nu, ejam! — Tims Dugans nokomandēja. — Nav jau patikšanas, mis, jūs traucēt, bet mums viņš ir jāšķūrē prom. Stiepiet viņu laukā, zēni! Ķer pie kājām, Blekij, un tu ar, Džonson!

Dzirdot šos vārdus, Sentvinsents sarāvās, viņa ķerme­nis sastinga, acis zaudēja saprāta gaismu un pirksti krampjaini sažņaudza Fronas plaukstu. Frona lūdzoši uz­lūkoja darboņus, un tie vilcinādamies apstājās.

—  Atļaujiet man bridi palikt pie viņa, — tā lūdzās, — tikai īsu brītiņu.

—  Viņš nav tā vērts, — Dugans noņirdza, kad visi bija pavirzījušies nostāk. — Nu paskat tik uz viņu!

—  Kauna lieta, nolādēts ar ārā, — Blekijs apstiprināja, pašķielēdams uz Fronu, kura čukstēja kaut ko Sentvin­sentam pie auss, kamēr viņas roka maigi šķirstīja tam matus.

Ko Frona sacīja, vīri nedzirdēja, taču viņa uzdabūja to kājās un veda uz priekšu. Viņš gāja, kā mironis varētu iet, un, ticis ārā no būdas, izbrīna pilnām acīm cieši no­raudzījās Jukonas duļķainajā plūdumā. Ļaužu bars pul­cējās krastmalā ap kādu priedi. Zēns, kam bija uzdots pārsviest virvi pār kādu zaru, pabeidzis darbu, nošļūca gar stumbru zemē. Viņš aši pavērās savās delnās un uz­pūta tām, bet visapkārt paspruka smiekli. Pūļa ārmalā divi vilku suņi sabozušies ņirdzās viens pret otru. Apkārt- stāvošie tos vēl uzpucināja. Tie sāka kosties un kūleņot pa zemi, kamēr tika aizspārdīti sānis, lai atbrīvotu vietu Sentvinsentam.

Korliss gar krastmalu pienāca pie Fronas.

—  Kas tad notika? — viņš čukstus pavaicāja. — Neiz­devās?

Frona mēģināja runāt, bet rīkle aizžņaudzās, un viņa tikai pamāja ar galvu.

—   Surp, Gregorijl

Viņa pieskārās tā plecam un aizveda pie kastes, virs kuras nokarājās virve.

Korliss, soļodams tiem blakus, pētīgi noraudzījās pūlī un ielaida roku svārku kabatā.

—  Vai varu ko līdzēt? — viņš vaicāja, nepacietīgi ko­dīdams apakšlūpu. — Viss, ko jūs liksiet, tiks izpildīts, Frona. Es varu tos aizgaiņāt.

Frona pavērās Korlisā un smēlās prieku viņa skatienā. Viņa zināja, ka Korlisam drosmes pietiktu, bet viņa sa­prata arī, ka tas būtu netaisni. Sentvinsentam tika dota izdevība glābties, un prasīt vēl lielāku uzupurēšanos būtu negodīgi.

—   Nē, Vens. Ir jau par vēlu. Nekas vairs nav darāms.

—  Vismaz atļaujiet man mēģināt, — Korliss uzstāja.

—  Nē, ne jau mūsu vainas dēļ nodoms neizdevās, un… un… — Acīs viņai pieriesās asaras. — Lūdzu, neprasiet to no manisl

—       Tad ļaujiet, ka aizvedu jūs no šejienes. Jūs nedrīk­stat še palikt.

—       Man jāpaliek, — viņa vienkārši atbildēja un pie­vērsās Sentvinsentam, kas šķita aizsnaudies.

Blekijs aplieca virves galu, sasiedams to ar bendes mez­glu, un grasījās uzmest cilpu Sentvinsentam kaklā.

—       Noskūpsti mani, Gregorij, — Frona sacīja, uzlikusi roku viņam uz pleca.

Viņš sarāvās no šī pieskāriena, ieraudzīja neskaitāmas alkatīgas acis urbjamies viņā un tikko izveidoto dzelteno cilpu bendes rokās. Viņš pastiepa rokas, it kā atvairīdams to visu, un skaļi iebrēcās:

—       Nē! Nē! Ļaujiet man atzīties! Ļaujiet man izstāstīt visu patiesību, tad jūs man ticēsiet!

Bills Brauns ar priekšsēdētāju pastūma Blekiju nost, bet pūlis saspiedās ciešāk. Iekšējās rindās sacēlās brēka un protesta saucieni.

—       Nē, nav brīv! — padzirdās spalga zēna balss. — 1 nedomāju nekur iet. Es uzrāpos kokā un piesēju virvi, man ir tiesības palikt.

—       Tu vēl esi bērniņš, — atbildēja vīrieša balss, — tev neder to redzēt.

—        Ko tu neteiksi! Starp citu, es neesmu nekāds bērniņš. Esmu jau… esmu jau pie tādām lietām pieradis. Un galu galā — es tak rāpos kokā. Paskatieties uz ma­nām delnām!

—  Zināms, ka viņš var palikt, — citi iestājās par zēnu.

—   Liec viņu mierā, Karlij!

—   Ne jau tevi kārs.

So piezīmi apsveica skaļi smiekli, un līdz ar to viss norima.

—        Klusu! — priekšsēdētājs uzsauca, tad pievērsās Sent­vinsentam: — Nu, sāciet, tikai nevelciet garumā!

—       Mēs ar gribam dzirdēt! — pūlī atkal pacēlās balsis. — Lai viņš kāpj uz kastes! Lai kāpj uz kastesl

Sentvinsentam palīdzēja uzrāpties uz kastes, un viņš sāka aizgūtnēm runāt:

—       Es to neizdarīju, bet es redzēju, kā tas notika. Tur nebija vis divi vīrieši — tikai viens pats. Tas to izdarīja, un Bella tam palīdzēja.

Smieklu šalts apslāpēja viņa vārdus.

—   Ne tik strauji, — Bills Brauns viņu pamācīja.

— Esiet tik laipni un paskaidrojiet, kā Bella palīdzēja šim vīram pati sevi noslepkavot. Sāciet no sākuma!

—  Tanī vakarā, pirms devās pie miera, Borgs uzstādīja savu kramplaužu signālu …

—   Kramplaužu signālu?

—   Es to tā nosaucu — tā bija skārda maizespanna, ko piestiprināja pie aizšaujamās bultas tā, lai durvis neva­rētu atvērt, to nenogāžot. Viņš to uzstādīja katru vakaru, it kā baiļodamies no kaut kā, kas varētu notikt, — un patiesībā jau tas tad arī notika. Slepkavības naktī es pa­modos ar sajūtu, ka pa būdu kāds ložņā. Kvēpenītes dakts bija nogriezta zemu, un es ieraudzīju pie durvīm Bellu. Borgs krāca, to es skaidri dzirdēju. Bella ņēma pannu no bultas nost un darīja to ļoti piesardzīgi. Pēc tam viņa atvēra durvis un klusām ienāca kāds indiānis. Maskas viņam nebija, un es viņu tūdaļ pazītu, ja vēl kādreiz ieraudzītu, — pār visu pieri un šķērsām pāri acij viņam stiepās rēta.

—   Domājams, jūs trūkāties augšā no cisām un sacēlāt trauksmi?

—   Nē, es to nedarīju, — Sentvinsents atbildēja, izaici­noši atmezdams galvu, it kā gribēdams uzreiz sastapties ar visļaunāko. — Es paliku guļam un nogaidīju.

—   Ko jūs nodomājāt?

—   Ka Bellai ir slepena noruna ar indiāni un ka Borgu grib nogalināt. Tas man uzreiz iešāvās prātā.

—   Un jūs nekā nedarījāt?

—   Nekā. — Viņa balss pieklusa un skatiens noslīdēja lejup pie Fronas, kas stāvēja, atspiedusies pret kasti, bal­stīdama to. Nelikās, ka viņa būtu satraukta. — Bella pie­nāca pie manis, bet es aizvēru acis un mierīgi elpoju. Viņa pacēla kvēpenīti pret mani, tomēr es notēloju aizmigušu tik dabiski, ka piemānīju viņu. Tad es izdzirdu pēkšņi no miega iztraucēta cilvēka nošņākšanos, jezgu un kliedzienu; es paglūnēju no segas apakšas. Indiānis grasījās durt Borgam ar dunci, bet Borgs ar izstieptām rokām atvairī- jās, mēģinādams sagrābt indiāni. Kad viņi bija saklupuši kopā, Bella piezagās no mugurpuses un, apmetuši elkoni Borgam ap kaklu, sāka to žņaugt. Atspērusies ar celi pret vīra jostas vietu, viņa lauza to atmuguriski, līdz ar in­diāņa palīdzību nogāza gar zemi.

—   Un ko darījāt jūs?

—   Es novēroju.

—   Vai jums bija revolveris?

—   Bija.

—  Tas pats, kuru, kā pirmīt teicat, Borgs bija aiz­ņēmies?

—   Jā. Bet es novēroju.

—   Vai Džons Borgs sauca pēc palīdzības?

—   Sauca.

—   Vai jūs varat atkārtot viņa vārdus?

—  Viņš sauca: «Sentvinsent! O, Sentvinsent! Žēlīgais dievs! O, Sentvinsent, palīdziet man!» — Sentvinsents sadrebinājās, to atcerēdamies, un piebilda: — Tas bija drausmīgi.

—   Domāju gan, — Brauns norūca. — Un jūs?

—   Es novēroju, — sekoja spītīga atbilde, bet pār pūli nošalca smaga nopūta kā vaids. — Borgs tomēr atkratījās no viņiem un uzlēca kājās. Ar atpakaļ vēzētas rokas trie­cienu viņš aizsvieda Bellu pāri visai būdai pie pretējā sienmaļa un tad metās uz indiāni. Sākās cīniņš. Indiānim duncis bija izkritis no rokas, dzirdot Borga belzienu du­noņu, man sametās nelabi. Nodomāju, ka nu viņš indiāni nositīs galīgi. Tad jau arī tās mēbeles tika salauztas ga- balgabalos. Viņi valstījās pa grīdu, rēca un plosījās kā nikni meža zvēri. Es brīnījos, ka Borga dūres vēl nav indiānim krūtis ielauzušas. Bella bija pacēlusi dunci un atņemdamās sāka durstīt ar to savu vīru, kur tikai trā­pīja. Indiānis bija Borgu sagrābis klinčā, un Borgs, ne­varēdams atsvabināt rokas, sāniski deva Bellai pamatīgu spērienu. Viņš, jādomā, bija pārlauzis tai kājas, jo tā iebrēcās un pakrita; vairs viņa nepiecēlās, lai arī cik iz­mēģinājās. Pēc tam Borgs ar visu indiāni nogāzās uz plīts, nospiezdams indiāni sev apakšā.

—   Vai viņš vēl sauca pēc palīdzības?

—   Viņš lūdzās, lai es pieejot pie vina.

—   Un?

—  Es novēroju. Viņš kaut kā atbrīvojās no indiāņa un piesteberēja pie manis. No viņa plūda asinis, un es re­dzēju, ka viņš ir pavisam slābs. «Dod man savu šaujamo,» viņš teica. «Ašāk dod!» Kā akls viņš grābājās apkārt. Pēc tam, mazliet tā kā atjēdzies, viņš pasniedzās man pāri un izņēma revolveri no maksts, kas karājās pie sienas. Indiānis atkal nāca viņam virsū ar dunci, bet Borgs ne­maz necentās aizsargāties. Viņš gāja tieši pie Bellas, bet indiānis neatlaidīgi soļoja līdzi, laizdams dunci darbā.

Indiānis šķita tikai traucējam un kaitinām Borgu, un viņš to atgrūda nost. Borgs noslīdēja uz ceļiem un pagrieza Bellas seju pret gaismu, bet paša seja bija noplūdusi ar asinīm, un viņš nevarēja neko saskatīt. Tā viņš tur tupēja labu brīdi, izberzēdams asinīm aizķepušās acis. Likās, viņš gribēja pārliecināties, vai tā tiešām ir Bella. Pēc tam viņš pielika revolveri tai pie krūtīm un izšāva.

Indiānis, to redzot, vai prātu zaudēja, atkal gāzās Bor­gam virsū ar dunci, tai pašā laikā izsizdams viņam revol­veri no rokas. Tajā brīdī tie apgāza plauktu ar kvēpeni. Cīniņš turpinājās tumsā, un atskanēja vairāki šāvieni; to gan nezinu, kurš šāva. Es izrāpos no lažas, bet viņi cīņas karstumā uzgrūdās man virsū, un es nogāzos uz Bellas. Tur tad es notraipīju rokas ar asinīm. Kad es skrēju ārā pa durvīm, atskanēja vēl vairāki šāvieni. Tad es sastapos ar Lafliču un Džonu, un… un tālākais jums zināms. Zvēru, ka pastāstīju jums svētu patiesību.

Sentvinsents paskatījās uz Fronu. Viņa balstīja kasti, un viņas seja bija' mierīga. Viņš pārlaida skatienu pūlim, bet redzēja, ka stāstam nav noticēts. Daudzi smējās.

—  Kāpēc jūs to nepastāstījāt pašā sākumā? — Bills Brauns jautāja.

—   Tāpēc… tāpēc..,

—   Nu?

—   Tāpēc, ka es būtu varējis palīdzēt.

Nu jau smiekli kļuva daudz skaļāki, un Bills Brauns novērsās no viņa.

—   Džentlmeņi, jūs dzirdējāt šo murgojumu. Sī ir vēl trakāka pasaka nekā tā pirmā. Procesa sākumā mēs solī­jāmies pierādīt, ka patiesīgums viņam ir svešs jēdziens. Jūsu spriedums skaidri pierāda, ka esam to panākuši. Bet, ka viņš stāstīs arvien jaunas pasakas, vēl fantastiskākas, to gan nebijām cerējuši. Ka tās bija pasakas, par to taču neviens nešaubīsies. Ko jūs domājat par viņu? Viņš mums ir krāvis priekšā melus uz meliem; ir pierādīts, ka melis viņš bijis no laika gala, — vai tad jūs ticēsiet šiem pēdē­jiem, baismi neiespējamiem meliem? Džentlmeņi, varu tikai lūgt, lai jūs no jauna apstiprināt savu spriedumu. Un tiem, kas šaubās par viņa melīgumu, — tādu, jādomā, nav daudz, — atļaujiet, ka tiem es aizrādu: ja viņa stāsts ir patiess, ja viņš ir izmantojis Džona Borga viesmīlību un gulējis zem tā segām, kamēr to slepkavoja, ja viņš bezjūtīgi noklausījies šā cilvēka balsī, kas sauca viņu pa­līgā, ja viņš ir, tur vāļādamies, noskatījies šajā asinspirtī un tas viss nav skubinājis viņu spert vīra cienīgu soli — tad ļaujiet man aizrādīt, jā, ļaujiet aizrādīt, ka ar to vien jau viņš ir pelnījis karātavas. Džentlmeņi, mūsu sprie­dums nebūs aplams. Tātad — kāds ir jūsu lēmums?

«Nāvi!», «Uzraut pie kāķa!», «Pakārt!» — atskanēja vis­apkārt.

Pēkšņi pūļa uzmanība pievērsās upei, pat Blekijs aiz­mirsa savu oficiālo pienākumu. Liels plosts, ko dzina uz priekšu divi gari airi, katrs savā galā, tuvu krastam slī­dēja gar Šķelšanās salas lejasgalu. Kad plosts bija no­vērotājiem gandrīz pie pašām kājām, tā priekšgals pie­griezās pie smilšu sēres, un, kamēr pakaļgals pa straumi apmeta loku, krastā tika izsviesta pietauvošanas virve, ko vairāk reižu aptina ap to pašu koku, zem kura stāvēja Sentvinsents. Plosts bija piekrauts ar aļņa gaļu: sacirstie gabali, sarkani un jēli, rēgojās no egļu zaru vēsā pārklāja apakšas. Ar savu kravu lepodamies, divi vīri no plosta pašapzinīgi noraudzījās uz pūli krastmalā.

—  Vedam šo te uz Dausonu, — viens no tiem paskaid­roja, — tikai nelāgi, ka saule tā cepina.

—   Nē, — sacīja viņa biedrs, atbildēdams uz kāda jau­tājumu, — negribam apstāties un tirgoties. Tur lejā par mārciņu dod pusotra dolāra, mēs steidzamies nokļūt līdz turienei. Bet nejauši esam tikuši pie kāda cilvēka palieka, ko gribētu atstāt pie jums. — Viņš pagriezās un norādīja uz vaļīgi samestu segu -kaudzi, zem kuras varēja jaust cilvēka ķermeņa apveidus. — Mēs to šorīt pievācām, man domāt, jūdzes trīsdesmit augšup pa Stjūartas upi.

—   Viņam vajag dakterēšanas, — otrs vīrs piebilda, — bet gaļa var sagandēties, mums nav laika kavēties. Izskatās, ka viņš būtu villojies ar grizlilāci vai citu zvēru — viss sadauzīts un izrobīts. Pēc paskata iekšās ar viņam viss nav kārtībā. Kur lai noliekam?

Frona, stāvēdama pie Sentvinsenta, noskatījās, kā ievai­noto no piekrastes nes cauri pūlim. No segas apakšas no­karājās bronzas krāsas roka un parēgojās bronzas krāsas seja. Nesēji apstājās netālu no viņiem, gaidīdami norādī­jumu, kur nest tālāk. Frona sajuta negantu tvērienu pie pleca.

—      Skatieties! Skatieties! — Sentvinsents, saliecies uz priekšu, nesavaldīgi kliedza un rādīja uz ievainoto. — Re­dziet! Tā rēta!

Indiānis pavēra acis, un, ieraugot pazīstamu, viņa seja savilkās ņirdzīgā grimasē.

—   Tas ir viņš! Tas ir viņš! — Sentvinsents, trīcēdams nepacietībā, vērsās pie pūļa. — Es piesaucu jūs visus par lieciniekiem. Sis ir tas vīrs, kas nogalināja Džonu Borgu.

Sos vārdus neuzņēma ar smiekliem, jo visi viņa žesti vēstīja par drausmu nopietnību. Bills Brauns un priekš­sēdētājs centās uzvedināt indiāni runāt, bet nekas viņiem neizdevās. Pieaicināja talkā vēl kādu zeltraci no Britu Kolumbijas, bet arī tā činuku cilts izloksne neatstāja ne­kāda iespaida. Tad pasauca Lafliču. Skaistulis metiss no­liecās pār indiāni un sāka runāt savādā rīkles balsī, kādu varēja būt mantojis vienīgi no savas mātes senčiem. Viss dzirdētais it kā skanēja vienādi, tomēr bija jūtams, ka viņš izmēģinās runāt dažādos dialektos. Nespēdams izvi­lināt nekādu atbildi, viņš sadrūmis apklusa. Tad, pēkšņi ko atcerējies, vēlreiz pamēģināja. Tūdaļ indiāņa sejā pa­vīdēja saprāta gaisma un arī no viņa rīkles guldzēdami sāka plūst līdzīga skanējuma vārdi.

—   Tā ir stiķu izloksne, ko runā Baltās upes augš­tecē, — Lafličs paskaidroja, uz īsu brīdi pārtraucis sarunu.

Pēc tam, savilcis uzacis, brīžam pastomīdamies, atsau­cot atmiņā pusaizmirstus vārdus, viņš ņēmās izprašņāt indiāni. Pārējiem tas atgādināja pantomīmu: nesaprotama murmināšana un roku mētāšana, sejās te izbrīna pilns pārsteigums, te sapratnes izteiksme. Brīžam ciešanu vaib­sti savilka indiāņa seju, un Lafliča seja tad pauda līdz­jūtību. Tad atkal viņu žesti un acu pametieni vērsās pret Sentvinsentu, un reiz pat atturīgi smiekli bez kādas jaut­rības savaibstīja viņu lūpas.

—   Vai tā? Tā būs labi, — Lafličs sacīja, kad indiāņa galva atslīga atpakaļ. — Sis vīrs runā taisnu valodu. Viņš nāk no Baltās upes augšteces, tālu ceļu. Viņš šejie­niešus nesaprot. Viņam liels brīnums, redzot tik daudz balto cilvēku. Viņš nekad nav iedomājies, ka pasaulē var būt tik daudz balto. Viņš drīz mirs. Viņu sauc par Govu.

Sen atpakaļ, priekš trim gadiem, tas vīrs Džons Borgs no­nāk šī vīra Gova novadā. Viņš medī, viņš nes daudz gaļas uz apmetni, un tāpēc Baltās upes stiķi viņu ieredz labi. Govam ir skvo — Pisku. Pēc kāda laika Džons Borgs taisās braukt projām. Viņš iet pie Gova un saka: «Atdod man savu skvo! Mainīsim. Es došu par viņu daudz mantu.» Bet Govs saka nē. Pisku laba sieva. Neviena cita nemāk tā šūt mokasīnus. Viņa vislabāk izmiecē aļņu ādu un iztaisa to mīkstu, mīkstu. Viņam patīk Pisku. Tad Džons Borgs saka, ka viņam maza bēda. Viņš grib dabūt Pisku. Tad viņiem ir zvērīgs cīniņš — un Pisku aiziet ar Džonu Borgu. Viņa gan negrib iet projām, tomēr viņai jāiet. Borgs nosauc viņu par Bellu un dod viņai daudz labu mantu, bet viņa visu laiku domā par Govu. — Lafličs norādīja uz rētu, kas šķērsoja indiāņa pieri un stiepās pāri acij. — To izdarījis Džons Borgs.

Ilgu laiku Govs guļ uz miršanu. Tad viņam ir labāk, bet galva paliek slima. Viņš neviena nepazīst. Nepazīst ne tēva, ne mātes, itin nekā. Tā kā zīdainis, nu tieši tāds. Tad kādu dienu — knik, klik! — kaut kas noknikšķ, un galva uzreiz kļūst skaidra. Viņš pazīst tēvu un māti, atce­ras Pisku, atceras itin visu. Tēvs saka, ka Džons Borgs aizgājis lejup pa upi. Tad Govs ari iet lejup pa upi. Pa­vasaris, ledus ļoti nelāgs. Viņam ir stipri bail, visur tik daudz balto cilvēku, un, kad viņš nonāk mūspusē, viņš snāj tikai pa nakti. Neviens viņu nedabū redzēt, bet viņš redz ikvienu. Viņš saredz tumsā kā kaķis. Kaut kādā veidā viņš nonāk taisni pie Džona Borga būdas. Viņš ne­zina, kā tas gadījies, zina tikai to, ka darbs, kas viņam darāms, ir labs darbs.

Sentvinsents saspieda Fronas roku, bet viņa atsvabināja pirkstus un soli atkāpās.

— Govs redz, ka Pis'ku baro suņus, un viņi sarunājas. Nakti viņš atnāk — un Pisku atver durvis. Tālāk jūs zi­nāt, kas notiek. Sentvinsents nedara nekā. Borgs nogalina Bellu. Govs nogalina Borgu. Borgs nogalina Govu, jo Govs drīz mirs. Borgam spēcīga dūre. Govs slims iekš­pusē, viss sadauzīts. Govam vienalga, jo Pisku ir mirusi.

Pēc tam viņš pa ledu nonāk uz cietzemes. Es viņam saku, visi ļaudis runā, ka tas nevar būt, neviens šai laikā nevar tikt pāri ledum. Viņš smejas un saka, ka pārgājis un, ja pārgājis, tad var būt. Grūti viņam klājas, bet pāri viņš tiek sveikā. Viņam iekšā briesmīgi sāp. Drīz viņš vairs nevar paiet, viņš rāpo. Pēc ilga laika viņš nonāk pie Stjūartas upes. Tālāk vairs nevar paiet, viņš liekas zemē, lai mirtu. Divi baltie cilvēki uziet viņu un nogādā šurp. Viņam vienalga. Viņš tik un tā mirs.

Laiiičs spēji beidza, bet neviens neieminējās ne vārda. Pēc brītiņa viņš piebilda:

—  Man domāt, Govs ir trakoti labs cilvēks.

Frona piegāja pie Džeikoba Velza.

—  Ved mani projām, tēvs, — viņa teica, — esmu ļoti nogurusi.

XXX NODAĻA

Nākamajā rītā Džeikobs Velzs, lai arī Sabiedrības piln­varnieks un miljoniem vērtu raktuvju īpašnieks, pats sa­skaldīja malku dienas vajadzībām, aizsmēķēja cigāru un devās pa salu lejup uzmeklēt baronu Kurbertēnu. Frona, nokopusi brokasta traukus, izkāra ārā drēbes, lai pavēdi­nās, un pabaroja suņus. Tad viņa izņēma no savas ceļa somas apbružātu Vordsvorta [5] dzejoļu sējumiņu un aiz­gāja uz krastmalu, kur ierīkojās ērtā sēdeklī, ko veidoja divas ar saknēm izgāztas priedes. Tik vien arī bija ka atvēra grāmatu, jo acis viņai aizvien aizklīda pāri Ju- konai, kavēdamās pie ūdens vērpetes zem krasta klintīm, pie upes līkuma tālumā un pie sēres gala, kas stiepās pāri upei. Cilvēka izglābšana un neprātīgais brauciens viņai glabājās atmiņā pavisam svaigs, taču visos šais no­tikumos šur un tur gadījās dīvaini, tukši laika sprīži, par kuriem viņa maz ko atcerējās. Cīniņš pie aizas mutes šķita bezgalīgs, viņa nezināja, cik ilgi tas vilcies; un tra­kais brauciens gar Šķelšanās salas krastu līdz Rubo sa­lai — prāts gan liecināja, ka tāds noticis, bet atminēties viņa nevarēja neko.

Aiz tīras kaprīzes Frona ņēmās domās izsekot katram Korlisa solim šajās trijās notikumiem pilnajās dienās, bet neapzinīgi vairījās pat domās skart to otro cilvēku, kuru bija pretīgi vārdā saukt. Ar to visu saistījās kaut kas briesmīgs, un viņa zināja, ka agri vai vēlu būs jāsastopas ar šo briesmīgo, taču centās attālināt šo brīdi. Frona bija izmocīta un salauzīta kā miesīgi, tā garīgi, un jebkura gribas piepūle tagad būtu nepanesama. Patīkamāk pat pa­kavēties domās pie Tommija — pie Tommija ar drošuļa mēli un gļēvuļa dūšu. Viņa apņēmās sevī, ka tā sieva un bērni Toronto netiks aizmirsti, kad Ziemeļzeme izmaksas dividendes Velziem.

Nokrakstot sausam vītola zaram zem kāda kājām, viņa satrūkās un pacēla acis — priekšā stāvēja Sentvinsents.

—   Tu neesi mani apsveikusi ar izglābšanos, — viņš jautri ierunājās. — Bet vakar vakarā tu, jādomā, biji līdz nāvei nogurusi. Es spriežu pēc sevis. Un turklāt tu taču likko biji atgriezusies no tā trakā brauciena pa upi.

Viņš pazagšus vēroja Fronu, gribēdams nomanīt, kāds viņai garastāvoklis un kāda nostāja pret notikušo.

—   Tu esi varone, Frona; jā, tiešām varone, — viņš at­sāka ar pāri plūstošu jūsmību, — tu izglābi ne tikai past­nieku, bet, panākdama sēdes pārtraukšanu, izglābi arī mani. Ja pirmajā dienā vēl kaut viens liecinieks būtu ticis pie vārda, es būtu pienācīgi pakārts, pirms pie apvāršņa uzradās Govs. Lāga zēns šis Govs. Zēl gan, ka viņam jā­mirst.

—   Esmu priecīga, ka varēju būt palīdzīga, — Frona sacīja, pie tam prātodama, ko vēl varētu pateikt.

—   Un, protams, mani var apsveikt…

—   Tavs tiesas process diezin vai pelna apsveikumu, — viņa aši atteica un mirkli cieši ieskatījās tam acīs. — Prie­cājos, ka viss beidzies tā, kā jau nu beidzies, bet, protams, apsveikumu tu no manis nevari gaidīt.

—   Oh-ho-ho! — viņš gari novilka. — Ak tad uz to tu mērķē? — Viņš labsirdīgi pasmaidīja un grasījās it kā apsēsties, taču Frona neatbrīvoja sev blakus vietu, un viņš palika stāvam. — Es, protams, varu visu izskaidrot. Ja tās būtu bijušas tādas sievietes …

Frona bija nervozi žņaudzījusi roku, bet, izdzirdusi šos vārdus, viņa spalgi iesmejas.

—   Sievietes? — viņa pārjautāja. — Sievietes? — atkār­toja vēlreiz. — Nekļūsti smieklīgs, Gregorij!

—   Spriežot pēc tā, kā tu aizstāvēji mani tiesas laikā,— viņš iesāka pārmetoši, — es domāju …

—  Ai, kā tu nesaproti, — viņa noteica bezcerīgi. — Ne­kā tu nesaproti. Paraugies uz mani, Gregorij, un pieraugi, vai nepalīdzēšu tev saprast. Tavu klātbūtni rnan ir grūti panest. Tavi skūpsti mani aizvaino. Tos atceroties, man vēl vaigi deg un lūpas šķiet netīras. Un kāpēc? Sieviešu pēc, par kurām tu varot visu izskaidrot? Cik maz tu mani saproti! Vai pateikt, kāpēc?

No upes krasta atskanēja vīriešu balsis un ūdens šļak­sti. Frona aši pameta acis un redzēja, ka Dels Bišops stūrē stumjamo laivu pret straumi, bet Korliss stāv krastā, noliecies pār tauvas rituli.

—  Vai pateikt, kāpēc, Gregorij Sentvinsent? — viņa vēlreiz jautāja. — Vai pateikt, kāpēc tavi skūpsti mani pazemojuši? Tāpēc, ka tu esi lauzis uzticību likumam par pārtiku un segu. Tāpēc, ka tu izmantoji cilvēka viesmīlību un, ne pirksta nepakustinādams, varēji mierīgi noskatī­ties, kā šis cilvēks zaudē spēkus nevienlīdzīgā cīņā par savu dzīvību. Ai, labāk gan tu būtu gājis bojā, viņu aiz­stāvēdams, tad vismaz tu būtu palicis labā piemiņā! Jā, labāk, ja tu pats būtu viņu nogalējis! Tas vismaz pierā­dītu, ka tev ir asinis dzīslās.

—  Un to tu sauc par mīlestību? — Sentvinsents nicīgi iesāka, jo viņā mītošais saniknotais velns jau atka! sāka rosīties. — Pieneņpūku mīlestība, tik tiešām! Ak dievs, kas tik mums, vīriešiem, vēl nav jāmācās!

—  Es gan domāju, tu jau esi lieliski izskolots, — Frona atcirta. — Ko tad tās citas sievietes darīja?

—   Bet ko tu esi nodomājusi darīt? — viņš uzstāja, ne­veltīdams tās vārdiem uzmanību. — Ar mani nevar spē­lēties. Tu nevari mani pamest un palikt nesodīta. To es nepieļaušu, brīdinu tevi. Tu šai novadā esi atļāvusies tādu rīcību, kas aptraipīs tavu vārdu, ja kļūs zināma. Man ir ausis, un es uz tām neguļu vien. tev nenāksies viegli at­taisnoties par vienu otru faktiņu, ko tu vēlētos izskaidrot nevainīgi.

Frona nolūkojās viņā, un tās smīns pauda auksti nicīgu nožēlu, kas satracināja Gregoriju.

—   Esmu nospiests pie zemes, par mani var ņirgāties, mani var atļauties nožēlot, bet to es tev apsolu — es novilkšu tevi sev līdzi. Ak mani skūpsti tevi pazemojuši, ko? Tad diezin ko tu izjuti Laimīgajā Apmetnē uz Daijas takas?

It kā par atbildi šiem vārdiem pie viņiem pienāca Kor­liss, vēzēdams rokā tauvas rituli.

Frona sveicinādama pameta viņam ar roku.

—  Vens, — viņa teica, — pastnieks ir atnesis tēvam svarīgas ziņas, tik svarīgas, ka tēvam jādodas uz ārpa­sauli. Viņš un barons Kurbertēns jau šodien pievakarē izbrauks ar «Bižū». Vai jūs neaizvestu arī mani uz Dausonu? Es gribētu tikt projām tūliņ, šodien pat.

Viņš… viņš mani uzvedināja uz domām par tevi, — viņa bikli piebilda, norādīdama uz Sentvinsentu.