adv_geo Žils Verns Piecas nedēļas gaisa balonā

Žils Verns

Piecas nedēļas gaisa balonā

Trīs angļu ceļojums Āfrikā

Rīga «Liesma»1981

No franču valodas tulkojusi Mirdza Ersa Mākslinieku Riā un Monto zīmējumi Gunām Kļavas mākslinieciskā apdare

© Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1981

lv fr Mirdza Ersa
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 13 September 2010 BCC558B6-5981-48F2-BA48-08C1665FEBAC 1.0 Piecas nedēļas gaisa balonā «Liesma» Rīga 1981

Žils Verns

Piecas nedēļas gaisa balonā

.

I nodaļa

Runa, kas beigās izpelnās vētrainus aplausus. — Semjuela Fērgusons ierodas sapulcē. — «Excelsior». — Doktora Fērgusona portrets. — Pārliecināts fatālists. — Bankets «Ceļotāju klubā».. — Neskaitāmi tosti.

1862. gada 14. janvāri Londonas Karaliskās ģeogrāfu biedrības sapulcē Vaterlo laukuma Nr. 3 bija liels klau­sītāju pieplūdums. Biedrības prezidents sers Frensiss M… savā runā, ko bieži pārtrauca aplausi, godājamiem sapul­ces dalībniekiem pavēstīja kaut ko ļoti svarīgu. Viņa runa, rets daiļrunības paraugs,, beidzās ar šādām skaļām, pārspīlēti patriotiskām frāzēm:

—   Anglija vienmēr ir soļojusi citu tautu priekšgalā (kā zināms, ikviena tauta cenšas aizsteigties citām priekšā), par to mēs varam pateikties saviem drosmīgajiem ceļo­tājiem un viņu ģeogrāfiskajiem atklājumiem. (Dedzīgi piekrišanas saucieni.) Mūsu dzimteni neapkaunos ari tās slavenais dēls doktors Semjueis Fērgusons. (Balsis no vi­sām pusēm: «Nē! Nē!») Ja viņa pasākums izdosies («Gan izdosies!»), tad mūsu atsevišķās ziņas par Āfrikas zemi tiks papildinātas un apkopotas' (vētraini aplausi), bet, ja neizdosies («Tas nekad nenotiks!»), tad šī iecere katrā ziņā ieies vēsturē kā viens no drosmīgākajiem cilvēka ģenialitātes apliecinājumiem! (Neganta kāju dauzīšana.)

—- Urā! Urā! — dzirdot tik saviļņojošu runu, klātesošie kā elektrizēti kliedza.

—   Lai dzīvo drošsirdīgais Fērgusons! — kāds no nesa­valdīgākajiem sapulces dalībniekiem iesaucās.

Atskanēja aizrautīgas ovācijas. Visi pieminēja Fērgu­sona vārdu, un varam pamatoti teikt, ka ar īpašu uzsvaru tas skanēja angļu mutē. No viņu skaļajiem kliedzieniem sēžu zālē trīcēja sienas,

Sapulcē taču piedalījās daudz veco, bezbailīgo, nu jau pagurušo ceļotāju, kurus spēks un uzņēmība bija izvadī­jusi cauri visiem pieciem kontinentiem. Katram no vi­ņiem bija pieticis fiziskas un morālas izturības, lai pa­glābtos no kuģu avārijām, ugunsgrēkiem, indiāņu toma­haukiem un mežoņu vālēm, katram bija draudējis moku stabs vai iespēja nokļūt kanibāla vēderā. Bet sera Fren- sisa M… runas laikā viņu sirdis nevaldāmi pukstēja, un, cik atcerējāmies, ar tik vētrainām ovācijām Londonas Karaliskajā ģeogrāfu biedrībā nebija uzņemta neviena cita runa.

Taču Anglijā entuziasms neizpaužas tikai vārdos vien. Tas izkaļ monētas vēl ātrāk nekā karaliskā naudas kal­tuve. Sapulce nekavējoties nolēma piešķirt divi tūkstoši pieci simti mārciņu sterliņu pabalsta doktora Fērgusona ieceres īstenošanai. Ievērojamā summa atbilda pasākuma svarīgumam.

Kāds no biedrības locekļiem prezidentam pajautāja, vai doktors Fērgusons nebūtu oficiāli jāiepazīstina ar sapulces dalībniekiem.

—   Doktors Fērgusons ir šeit jūsu rīcībā, — sers Fren- siss M… atbildēja.

—   Lai viņš nāk šurp, — klātesošie sauca, — lai nāk šurp! Mēs vēlamies paši savām acīm redzēt šo drosmi­nieku.

—   Vai tik viņa neticamais priekšlikums nav mistifikā­cija? — vecs kapteinis ieminējās.

—   Un varbūt tāds doktors Fērgusons nemaz neek­sistē! — dzēlīga balss iesaucās.

—   Tādā gadījumā to vajadzēs izgudrot! —• kāds jautrs šīs nopietnās sabiedrības loceklis piebilda.

—   Palūdziet iekšā doktoru Fērgusonu, ■— sers Freniss M … vienkārši noteica.

Un vētrainu aplausu pavadībā, starp citu, ne mazākajā mērā nesatraukts, Semjuels Fērgusons ienāca zālē.

Tas bija gadu četrdesmit vecs vidēja auguma, ļoti pa­rasta izskata vīrs; sārtie vaigi liecināja par sangviniķa raksturu, sejas izteiksme bija vēsa, vaibsti pareizi, bet paprāvais deguns atgādināja kuģa ķīli, kā jau cilvēkam, kurš radīts atklājumiem; laipnās acis pauda drosmi un jo vairāk saprātu, piešķirdamas sejai īpašu pievilcību; rokas bija pagaras, gaita nosvērta kā lieliskam ceļotājam.

No Fērgusona dvesa tāds miers un nopietnība, ka, re­dzot viņu, prātā nenāca ne mazākās aizdomas par misti­fikāciju, kaut vai par visnevainīgāko.

Tāpēc ovācijas un aplausi norima tikai pēc tam,, kad doktors Fērgusons ar laipnu mājienu bija lūdzis, lai ru­nātāji apklust. Tad viņš devās pie atzveltnes krēsla, kas jau iepriekš bija viņam rezervēts; nostājies pie tā, Fēr- " gusons pievērsa dedzīgo skatienu zālei un, pacēlis labās rokas rādītāju pret debesīm, izteica vienu vienīgu vārdu:

Nē, tādus panākumus nekad nebija guvuši ne mistera Braita, ne Kodena negaidītie priekšlikumi parlamentam, ne lorda Palmerstona runas, pieprasot ārkārtējas asignā­cijas Anglijas klinšaino krastu nostiprināšanai. Sera Fren- sisa M… runa tika pārspēta un pilnīgi aizēnota. Doktors apliecināja sevi kā izcilu personību, reizē cēlu, atturīgu un piesardzīgu; viņš bija raksturojis stāvokli ar vienu pašu vārdu: «Excelsior/»

Vecais kapteinis uzreiz nostājās šā neparastā cilvēka pusē, pieprasīdams, lai doktora Fērgusona runu «visā pil­nībā» tūlīt pat publicē «Londonas Ģeogrāfu Biedrības Vēstnesī».

Bet kas īsti bija šis doktors un kādam pasākumam ga­tavojās?

Fērgusona tēvs, godīgs angļu jūrnieks, dēlu kopš ma­zotnes bija radinājis pie jūrnieka dzīves briesmām un piedzīvojumiem. Jaukais zēns, kuram bailes, šķiet, vien­mēr bijušas svešas, agri izrādīja asas prāta spējas-un pēt­nieka dotības, kā arī apbrīnojamu tieksmi pēc zinātniska darba; viņam nekas nelikās par grūtu, viņš nesamulsa, pat pirmoreiz mūžā ņemot rokā dakšiņu, kaut gan parasti bērniem tas neizdodas.

Zēna interesi drīz vien saistīja grāmatas par drosmī­giem ceļojumiem un jūras ekspedīcijām, tās rosināja viņa iztēli; viņš aizrautīgi pētīja deviņpadsmitā gadsimta pir­mās puses slavenos atklājumus, sapņoja par Mungo Pārka, Brjūsa, Kaijē, Levaijāna un, šķiet, mazliet arī par Robinsona Krūzo prototipa Selkirka slavu, kas likās tik­pat vilinoša. Cik daudz skaistu brīžu zēns pavadīja kopā ar viņu Huāna Fernandesa salā! Reizēm viņš vientuļā matroža rīcībai piekrita, reizēm šos plānus un ieceres ap­šaubīja: viņš Selkirka vietā būtu rīkojies citādi, varbūt pat labāk, bet nekādā ziņā ne sliktāk. Viens tomēr bija skaidrs —brīnumaino salu, uz kuras Robinsons bija ju­ties laimīgs kā karalis bez pavalstniekiem, viņš, Semjuels, nekad nebūtu pametis. Nudien nekad! Pat ja viņam būtu piedāvāts Admiralitātes pirmā lorda gods!

Jādomā, ka šādu tieksmju attīstību Semjuelā jaunības gados bija veicinājis viss dažādās pasaules malās piere­dzētais. Fērgusona tēvs, pats būdams izglītots, neaizmirsa bagātināt dēla prātu ar nopietnām hidrogrāfijas, fizikas un mehānikas zinīb|m, kā arī iepazīstināt viņu ar botā­nikas, medicīnas un astronomijas pamatiem.

Kad vecais kapteinis nomira, viņa dēls divdesmit divu gadu vecumā jau bija paguvis veikt ceļojumu apkārt pa­saulei; pēc tēva nāves viņš iestājās bengāļu inženieru korpusā un piedalījās vairākās kaujās, taču karavīra dzīve viņu neapmierināja; viņš nekāroja pēc komandiera goda, bet arī pakļauties nevienam nevēlējās. Izstājoties no dienesta, Fērgusons devās ceļojumā, kur gan medīja, gan vāca herbāriju, un tā, sasniedzis Indostānas pussalas ziemeļu daļu, šķērsoja to no Kalkutas līdz Suratai.

No Suratas Fērgusons dodas uz Austrāliju un 1845. gadā piedalās kapteiņa Stērta ekspedīcijā, kuras uzdevums bija atrast milzīgo Kaspijas ezeru, — pēc zinātnieku do­mām, tam vajadzēja atrasties Jaunās Holandes[2] centrā­lajā daļā.

Ap 1850. gadu atgriezies Anglijā, Semjuels Fērgusons vēl vairāk aizraujas ar atklājumiem un līdz 1853. gadam piedalās kapteiņa Maklīra ekspedīcijā, apbraukādams Amerikas kontinentu no Bēringa jūras šauruma līdz Fār- vela ragam.

Par spīti dažādām grūtībām un klimata maiņām, Fērgu­sons ceļojumus iztur lieliski; pat vissmagākajos apstākļos viņš jūtas nevainojami; viņš ir īsta ceļotāja paraugtips — tāds spēj savu kuņģi izplest un saraukt pēc vajadzības, savas kājas izstiept vai savilkt atkarībā no guļamvietas, aizmigt dienā un pamosties jebkurā nakts stundā.

Tāpēc nav brīnums, ka' mūsu nenogurdināmais ceļotājs kopā ar brāļiem Šlāgintveitiem no 1855. gada līdz 1857. gadam apceļoja visu Tibetas rietumu daļu un pārveda no šīs ekspedīcijas interesantus etnogrāfisku pētījumu ma­teriālus.

Piedaloties dažādās ekspedīcijās, Semjuels Fērgusons vienlaikus bija arī pats aktīvākais un populārākais «Daily Telegraph» korespondents; šīs lētās, vienu peniju vērtās avīzes tirāža — četrdesmit tūkstoši eksemplāru dienā — nespēja apmierināt neskaitāmos-pieprasījumus. Lūk, tā doktors Fērgusons kļuva plaši pazīstams, kaut gan nepiederēja ne pie vienas zinātniskas iestādes, nebija ne Londonas, ne Parīzes, ne Berlīnes un ne Pēterburgas ģeo­grāfu biedrības vai ceļotāju kluba biedrs. Viņš neiestājās arī Karaliskajā politehniķu apvienībā, kur ietekmīga per­sona bija viņa draugs — statistiķis Kokbērns.

Gribēdams Fērgusonam izpatikt, šis zinātnieks reiz pie­solījās atrisināt šādu uzdevumu: zinot, cik daudz jūdžu savos ceļojumos Fērgusons nogājis apkārt pasaulei, ap­rēķināt, cik reizes lielāku darbu veikusi galva nekā kājas, ņemot vērā rādiusa starpību-. Vai arī, zinot jūdžu skaitu, ko nostaigājušas doktora kājas, aprēķināt viņa auguma garumu ar pareizību līdz vienai līnijai[3].

Taču Fērgusons no zinātnieku biedrībām turējās tālāk, viņš drīzāk bija pieskaitāms tā saucamajai cīnītāju, nevis pļāpu sektai; pēc viņa domām, laiks bija jāizmanto liet­derīgāk, proti, pētījumiem un atklājumiem, nevis strī­diem un tukšām runām.

Stāsta, ka reiz kāds anglis ieradies Šveicē ar īpašu no­lūku — apskatīt Ženēvas ezeru; viņš iekāpis karietē, kur sēde'kļi izvietoti sānos kā omnibusā, un neviļus apsēdies ar muguru pret ezeru; kamēr kariete mierīgi braukusi apkārt ezeram, mūsu anglis ne reizi nav pagriezis galvu, lai uz to paskatītos, bet, atgriezies dzimtenē, lielā sajūsmā stāstījis par tā skaistumu.

Turpretī doktors Fērgusons savos ceļojumos bija ļoti vērīgi lūkojies apkārt un redzējis daudz. Starp citu, vē­rīgums bija viņam ļoti raksturīgs, turklāt mēs pamatoti varam piebilst, ka viņš bija mazliet fatālists, varbūt pat visai pārliecināts, jo paļāvās uz likteņi un providenci; doktors nereti apgalvoja, ka ceļojumos viņu velk dīvaina vara, stiprāka par paša gribu, tāpēc, šķērsojot zemeslodi, viņš atgādinot lokomotīvi, kas pati nav spējīga izvēlēties • virzienu un ir spiesta traukties pa sliežu ceļu,

«Es nesekoju savam ceļam, ceļš seko man,» viņš mēdza izteikties.

Tagad paskaidrosim, kāpēc Karaliskās ģeogrāfu bied­rības sapulcē klausītāju aplausus doktors Fērgusons uz­ņēma tik vēsā mierā: lepnība viņam bija sveša un iedo­mība jo vairāk, viņš pacēlās pāri tādiem dzīves sīku­miem. Neuzskatīdams savu priekšlikumu seram Frensisam M, i. ne par ko sevišķu, Fērgusons neievēroja, cik stipri tas ietekmējis klātesošos.

Pēc sapulces doktoru aizveda uz Ceļotāju klubu Pēl- mēla ielā, kur viņam par godu bija sarīkots lepns bankets. Tur bija bagātīga ēdienu izvēle. Vakariņu galdā pa­sniegtā store bija tikai dažus sprīžus īsāka par pašu Fēr- gusonu. Francijas vīni tur plūda straumēm līdz ar ne­skaitāmiem tostiem par godu izcilajiem ceļotājiem, kuriem Āfrikas pētījumi bija sagādājuši -slavu. Tostus uzsauca gan dzīvo ceļotāju veselībai, gan aizgājušo piemiņai īsti angliskā garā, proti, alfabēta secībā; tika pieminēti šādi ceļotāji: Abadi, Adamss, Adamsons, Andersons, Arno, Beiki, Boldvins, Bārts, Batuda, Bīks, Beltrams, di Berba, Bimbači, Bolonjēzi, Bolviks, Boldzoni, Bonemens, Brisons, Brauns, Brjūss, Brenrollē, Bērčells, Burkhards, Bērtons, Dēbono, Dekēns, Denhems, Dēzavanšērs, Diksens, Dik- sons, Dočārs, Dišaiji, Dunkaņs, Dirāns, Dirulē, Diverjē, Erhards, d'Eskairaks de Lotīrs, Ferrē, Frenels, Fogels, Ga- linjē, Galtons, Golberī, Hāns, Halms, Harnjē, Hekārs, Heiglins, Hornmans, Hautons, Imbērs, Kaijo, Kaijē, Kauf- nians, Kempbels, Kepmans, Klapertons, Klotbeijs, Ko- lomjē, Kurvals, Kemings, Kanī, Knoblehers, Krapfs, Kum- mers, Lafargs, Lengs, Lažaijs, Lambērs, Lamirāls, Lampri- jērs, Džons Lenders, Ričards Lenders, Lefevrs, Ležāns, Levaijāns, Livingstons, Makartijs, Madžiārs, Mezāns, Mal- zaks, Mofāts, Moljēns, Monteiro, Morisons, Mungo Pārks, Neimans, Overvegs, Panē, Partario, Paskāls, Pīrss, Pedijs, Penē, Pitriks, Ponss, Prakss, Rafenels, Rats, Rebmans, Ri- čardsons, Rilē, Ričijs, Rošē d'Erikūrs, Rfcngavi, Rošērs, Ripels, Soņjē, Spīks, Šteidners, Tibo, Tompsons, Torntons, Tūls, Tausni, Trotē, Taki, Tirvits, Valbergs, Vailds, Vo- deijs, Veisjērs, Vensāns, Vinko, Varingtons, Vašingtons, Veras, Žofruā; visbeidzot tika uzsaukts tosts doktoram Fērgusonam, kura apbrīnojamam pasākumam vajadzēja, apkopojot visu priekšteču veikumu, papildināt Āfrikas pētījumu sērijut

II nodaļa

Raksts avīzē «Daily Telegraph». — Polemika zinātniskajā presē. — Doktors Petermans atbalsta draugu doktoru Fēr- gusonu. — Zinātnieka Konera atbilde. — Neskaitāmas derības. — Dažādi priekšlikumi doktoram Fērgusonam.

Nākamajā dienā, piecpadsmitajā janvārī, avīze «Daily Telegraph» publicēja šādu rakstu:

«Beidzot Āfrikas plašo tuksnešu noslēpums tiks atklāts. Mūsdienu Edips atrisinās mīklu, kuras atslēgu sešpadsmit gadsimtos nav varējis atrast neviens zinātnieks. Senos laikos mēģinājums meklēt Nīlas iztekas avotus (forites Nili queiere) nozīmētu neprātīgu eksperimentu, neīste­nojamu sapni. -

Doktors Bārts nogāja līdz Sudānai pa Denhema un Kla- pertona iemītajām takām, doktors Livingstons drosmīgi veica pētījumus no Labās Cerības raga līdz Zambezi ba­seinam, kapteiņi Bērtons un Spīks atklāja lielos iekšzemes ezerus; tā modernajai civilizācijai tika pavērti trīs jauni * ceļi; to krustpunkts, kuru nevienam vēl nav izdevies sa­sniegt, atrodas pašā Āfrikas sirdī. Lai nokļūtu pie šā mērķa, jāziedo visi spēki.

Un tagad zinātnes pionieru drosmīgo darbu turpinās doktors Fērgusons, kura lieliskie pētījumi ne reizi vien nodoti mūsu lasītāju vērtējumam.

Šis bezbailīgais atklājējs (discoverer) nolēmis gaisa ba­lonā šķērsot Āfriku no austrumiem līdz rietumiem. Ja esam pareizi informēti, tad apbrīnojamā ceļojuma izejas punkts būs Zanzibāras sala Āfrikas austrumu piekrastē. Kas attiecas uz ceļojuma galamērķi, tas zināms vienīgi providencei.

Priekšlikums par šo zinātnisko ekspedīciju vakar tika - oficiāli pavēstīts Karaliskās ģeogrāfu biedrības sapulcē; pasākuma izdevumu segšanai asignēti divi tūkstoši pieci simti sterliņu mārciņu.

Mēs nemitīgi informēsim lasītājus par ekspedīciju, ku­rai nav bijis līdzīgas visā ģeogrāfijas vēsturē.»

Kā varat iedomāties, šī vēsts bija īsta sensācija; vis-; pirms tā sacēla šaubu vētru; doktors Fērgusons likās pār­dabiska būtne, ko izgudrojis Barnems, kurš reiz bija «uzdarbojies» Savienotajās Valstīs un nu acīmredzot ga­tavojās «apstrādāt» Angliju.

Zenēvas «Ģeogrāfu Biedrības Vēstneša» februāra nu­murā parādījās asprātīgs atbildes raksts; tajā trāpīgi bija izsmieta «Londonas Karaliskā biedrība», Ceļotāju klubs un pat fenomenālā store.

Taču Zenēvas žurnālistus pilnīgi apklusināja Petermans savos Gotā publicētajos «Biļetenos». Pazīdams Fērgusonu personiski, viņš galvoja par sava uzņēmīgā drauga drosmi.

Starp citu, nepamatotās šaubas drīz vien norima: ga­tavošanās ceļojumam norisa tieši Londonā; Lionas fabri­kas saņēma aerostatam nepieciešamo zīda tafta auduma pasūtījumu; turklāt britu valdība doktora rīcībā nodeva transportkuģi «Apņēmīgais» kapteiņa Pennē vadībā.

Tūlīt pēc tam sekoja daudzi apsveikumi, neskaitāmi lai­mes vēlējumi. Parīzes «Ģeogrāfu Biedrības Vēstneša» lap­pusēs parādījās sīki ekspedīcijas apraksti. Interesants zi­ņojums bija iespiests «Ceļojumu, Ģeogrāfijas, Vēstures un Arheoloģijas Jaunajās Hronikās», ko izdeva B. A. Malt- brens. Vācu «Ģeogrāfiskais Vēstnesis» publicēja V. Ko- nera zinātnisku rakstu, kas sīki, pārliecinoši pierādīja tāda ceļojuma iespējamību un neapšaubāmos panākumus, raksturojot gan šķēršļus, gan milzīgās priekšrocības, ko dos gaisa satiksmes līdzeklis; autoram bija iebildumi vie­nīgi pret izejas punkta izvēli; pēc viņa domām, labāk būtu vajadzējis izvēlēties nelielo Abesīnijas ostu Masavu, no kurienes Džeims Brjūss 1768. gadā devās meklēt Nīlas izteku. Starp citu, Koners atklāti apbrīnoja doktora JFēr- gusona lielo enerģiju, prātu, drosmi un dzelzs gribu, ar kādu viņš centās īstenot savu ieceri.

«Ziemeļamerikas Vēstnesis», nespēdams samierināties ar to, ka tāds gods ticis Anglijai, pārvērta Fērgusona ieceri anekdotē un lūdza viņu šī jaukā ceļojuma laikā no­laisties ari Amerikā.

Vārdu sakot, par Fērgusona pārdrošo pasākumu rak­stīja visi zinātniskie žurnāli, sākot ar «Evaņģēlisko Misiju Ziņām», beidzot ar «Alžīrijas un Koloniju Vēstnesi», sā­kot ar «Kristīgās Ticības Propagandas Hronikām», beidzot ar «Misionāru Baznīcās Ziņotāju», nemaz nerunājot par laikrakstiem visā pasaulē.

Londonā, tāpat kā citur Anglijā, tika slēgtas derības par milzu summām: cilvēki derēja par to, vai tāds dok­tors Fērgusons vispār eksistē, vai tā nav tikai mistiska iz­gudrota persona; derēja arī par pašu ceļojumu, pēc dažu

domām — tas varēja notikt, pēc citu domām — nevarēja; daudzi derēja par ceļojuma izdošanos vai neizdošanos, par doktora Fērgusona laimīgas atgriešanās iespējām. De­rību grāmatā ierakstīja ievērojamas summas, tāpat kā jāt­nieku sacīkstēs Epsomā.

Tā doktors Fērgusons ieinteresēja visus, gan ticīgos,, gan neticīgos, gan profānus, gan zinātniekus; pašam ne­jaušot, viņš bija kļuvis par dienas varoni. Paskaidroju­mus par savu. ekspedīciju Fērgusons labprāt sniedza kat­ram. Viegli pieejams — viņš izturējās brīvi un vienkārši. Ne viens vien drosmīgs piedzīvojumu meklētājs bija ar mieru dalīties viņa slavā un ceļojuma briesmās, taču dok­tors visus atraidīja, nepaskaidrojot noraidījuma cēloņus.

Daudzi Fērgusonam piedāvāja savus izgudrojumus aerostata vadīšanai, bet viņš nevienu no tiem nevēlējās pieņemt. Uz jautājumu, vai viņš pats nav izgudrojis kaut ko tamlīdzīgu, doktors neatbildēja, tikai vēl rosīgāk gata­vojās ceļojumam,

III n o d a ļ a

Doktora Fērgusona draugs. — Kad sākās šī draudzība. — Diks Kenedijs Londonā. — Negaidīts un dīvains priekš­likums. — Ne visai nomierinošs sakāmvārds. — īsumā par Āfrikas upuriem. — Gaisa balona priekšrocības. —■ Doktora Fērgusona noslēpums.

Doktoram Fērgusonam bija draugs. • Tas nebūt nebija viņa otrais «es» — alter ego; draudzība starp diviem līdzī­giem raksturiem nebūtu pastāvējusi.

Abiem draugiem piemita atšķirīgas īpašības, spējas un temperaments, tieši tāpēc Kenedijs un Semjuels Fērgu­sons sapratās kā viena sirds un dvēsele, un pretējie rak­sturi viņu draudzību sevišķi netraucēja. Gluži otrādi.

kalnu piekājē, tas nav nekas neparasts. Kenediju daudzi­nāja kā izcilu šāvēju; viņš prata tēmēt naža asmenī tā, ka nazis lodi pāršķēla divās daļās, turklāt tik vienādās, ka, tās nosverot, nebija iespējams noteikt, kura no tām lielāka.

Izskata ziņā Kenedijs ļoti atgādināja Halbertu Glendi- ningu, kādu to attēlojis Valters Skots romānā «Klosteris». Dika augums pārsniedza sešas collas; stalts un iznesīgs — viņš šķita apveltīts ar Hērakla spēku; tumši iedegusi seja, melnās, dzirkstošās acis, nosvērtais, drosmīgais raksturs, kā arī viņa personības labestība un godīgums saistīja katru.

Viņi bija sadraudzējušies Indijā, dienējot vienā pulkā; kamēr Diks tur piedalījās tīģeru un ziloņu medībās, Sem­juels vāca augu un kukaiņu kolekcijas; katrs no viņiem bija meistars savā jomā, un bieži vien reti sastopamais augs, ko atrada doktors, bija tikpat vērtīgs, cik pāris zi­loņa ilkņu.

Glābt drauga dzīvību vai izdarīt viņam kādu pakalpo­jumu vēl . nebija gadījies ne vienam, ne otram. Tomēr abu draudzība bija nesatricināma. Ja liktenis viņus rei­zēm attālināja, tad savstarpējās simpātijas atkal tuvināja.

Pēc atgriešanās no Indijas viņus daudzkārt izšķīra dok­tora tālās ekspedīcijas, bet, pārbraucis mājās, Fērgusons nekad neaizmirsa dažas nedēļas ziedot savam draugam,

Diks runāja par pagātni, Semjuels domāja par nākotni; viens raudzījās uz priekšu, otrs —• atpakaļ. Fērgusons bija pārāk trauksmains, turpretī Kenedijs — mierīgs.

Pēc ceļojuma % uz Tibetu doktors gandrīz divus gadus par jaunām ekspedīcijām pat neieminējās. Diks sprieda, ka drauga piedzīvojumu kāre un ceļojumu kaislība sā­kusi dzist. Skotu tās iepriecināja.

«Ja ne šodien, tad rīt,» viņš domāja, «tas beigtos slikti.» Lai cik pieredzējis arī nebūtu cilvēks, nemitīgi klejojot starp cilvēkēdājiem un plēsīgiem zvēriem, tam agri vai vēlu uzbrūk nelaime.

Un Kenedijs centās Semjuelu atrunāt no ceļojumiem: zinātnes labā doktors taču jau bija darījis pietiekami daudz, bet, lai izpelnītos cilvēku atzinību, — pat pārāk daudz.

Doktors atturīgi klusēja; viņš allaž bija domīgs, nonē- mās ar noslēpumainiem skaitļiem, augām naktīm kaut ko rēķināja un izmēģināja savādas ierīces, no kurām citi

Diks Kenedijs

neko nesaprata. Varēja nojaust, ka Fērgusonam prātā briest kaut kas ļoti svarīgs.

«Kas īsti viņam padomā?» Kenedijs lauzīja galvu, kad draugs janvārī devās atpakaļ uz Londonu.,

Atbildi uz šo jautājumu Diks kādu rītu izlasīja avīzē «Daily Telegraph».

—        Žēlīgā debess! — viņš iesaucās, — Viņš taču ir ķerts! Ārprātīgs! Šķērsot Āfriku gaisa balonā! Tā tik vēl trūka! Tad lūk, par ko viņš sapņojis veselus divus gadus!

Ja pieturas zīmju vietā aiz katra Dika izsauciena jūs iztēlotos, kā viņš no visa spēka sit sev ar dūri pa galvu, tad viņa dvēseles stāvoklis šajā brīdī jums būtu skaidrs.

Kad Dika saimniecības vadītāja vecā Elspete grasījās iebilst, ka avīzes ziņa neatbilst patiesībai, Diks viņu pār­trauca:

—        Ko niekus! It kā es nepazītu savu draugu! Vai tas neizskatās tieši pēc viņa? Ceļot pa gaisu! Skat, ko sado­mājis — sacensties ar ērgļiem! Nu nē, tas nenotiks! Gan es pratīšu viņu aizkavēt! Ja ļaus viņam vaļu, viņš kādā jaukā dienā aizlaidīsies uz Mēnesi!

Tai pašā vakarā Diks Kenedijs satraukts un izmisis de­vās uz galveno dzelzceļa staciju un, iekāpis vilcienā, nā­kamajā dienā ieradās Londonā.

Trīs ceturtdaļstundas vēlāk ormanis viņu aizveda uz doktora Fērgusona nelielo mājiņu Grieķu ielā, SOho skvēra tuvumā. Šķērsojis lieveni, skots savu ierašanos pavēstīja ar pieciem spēcīgiem dūres sitieniem durvīs.

Durvis atvēra pats Fērgusons.

—   Diks? — bez īpaša pārsteiguma viņš iesaucās. .

>— Diks gan, — Kenedijs atbildēja.

—        Dārgo Dik, kā tu gadījies Londonā pašā ziemas me­dību sezonā?

—   Kā redzi — esmu Londonā.

—   Un kādā nolūkā?

—   Lai aizkavētu nedzirdētu neprātību.

—   Neprātību?

—       Vai tas, ko raksta avīzēs, ir taisnība? — rādīdams draugam «Daily Telegraph», Kenedijs vaicāja.

—        A, re, par ko ir runa! Jāatzīst, ka avīzes nav visai taktiskas. Bet sēsties taču, dārgo Dik!

—        Es nesēdēšu. Vai tiešām tu gribi doties šajā ceļo­jumā?

—   Tieši tā, sagatavošanās rit .teicami, un es ., ?

—       Saki — kur tas notiek? Es visu saplosīšu, salauzīšu gabalgabalos! Kur ir tavs lidaparāts?

Cienījamais skots bija noskaities ne pa jokam,: '

—        Nomierinies, dārgo Dik, — doktors teica. — Tavu sašutumu es saprotu. Tu dusmojies, ka neesmu_tevi iepa­zīstinājis ar savām jaunajām iecerēm.

—   Un to viņš dēvē par jaunajām iecerēm!

—        Biju ļoti aizņemts, — nelikdamies zinis par starp­saucienu, Semjuels turpināja. — Man bija bezgala daudz darba. Bet neuztraucies, pirms došanās ceļā es katrā ziņā būtu tev aizrakstījis …

—   E! Kam man tas vajadzīgā!

—   Jo esmu nolēmis tevi ņemt līdzi.

Skots palēcās ar tādu vieglumu, kas darītu godu pat kalnu kazai.

—        Ak tā?— viņš iesaucās, — Tātad tu vēlies, lai mūs abus iesloga Bedfamas slimnīcā?[6]

—        Es cerēju tieši uz tevi, dārgo Dik, un tevis dēļ esmu., atteicis daudziem citiem.

Kenedijs galīgi apstulba.

—        Ja tu mani minūtes desmit uzklausītu, — doktors mierīgi turpināja, — tad būtu man pateicīgs.

—   Tu runā nopietni?

—   Pavisam nopietni.

: Bet ja nu es atsakos tevi pavadīt?

•— Tu neatteiksies.

—   Un ja nu tomēr?

—   Tad došos ceļā viens.

—        Apsēdīsimies un parunāsim mierīgi, — Diks teica. — Ja tu patiesi tā domā, tādā gadījumā ir vērts jautā­jumu pamatīgi apsvērt.

—   Ja tev nav iebildumu, dārgo Dik, darīsim to pie

brokastgalda.

Draugi apsēdās viens otram iepretī pie maza galdiņa, uz kura bija nolikta sviestmaižu kaudze un milzīga tēj­kanna.

•— Dārgo Semjuel, — mednieks uzsāka, — tava iecere ir neprāts. Tā ir nereāla. Tā nav nopietni ņemama, un tu to nespēsi īstenot.

—        Vispirms jāmēģina, tad jau redzēsim, — doktors atteica.

—        Bet tieši mēģināt nav nekādas vajadzības, — Kene- . dijs neatlaidās.

—   Saki, lūdzams, •— kāpēc gan ne?

—   Tāpēc, ka pastāv dažādas briesmas un šķēršļi.

—   Šķēršļi tāpēc vien radīti, lai tos pārvarētu, — Fēr­gusons nopietni iebilda, — bet, kas attiecas uz bries­mām, — kurš gan no tām ir pasargāts? Dzīvē viss saistīts ar briesmām; ļoti bīstami var būt arī apsēsties pie galda, uzlikt galvā cepuri.,. Kam jānotiek, no tā neizvairīties; nākotnē vajag saskatīt tagadni, jo nākotne tā pati ta­gadne vien ir,^kaut mazliet attālināta.

—   Nu, protams! — paraustīdams plecus, Kenedijs iesaucās. — Tu, kā vienmēr, esi fatālists.

•— Jā gan, .kā Vienmēr, tikai vārda labākajā nozīmē. Tāpēc nepūlēsimies izdibināt, ko liktenis mums gatavo. Atcerēsimies angļu jauko sakāmvārdu: «Tas, kuram no­lemtas karātavas, nekad nenoslīks.»

Kenedijs nezināja, ko atbildēt, bet viņš tomēr atrada ne mazums viegli iedomājamu argumentu, taču tie bija pārāk gari, lai tos šeit citētu.

—   Bet, ja tu katrā ziņā vēlies šķērsot Āfriku, — pēc stundu ilgām diskusijām Diks teica, — un ja tas galu galā nepieciešams tavai labklājībai, kāpēc tad neizmantot pa­rastos ceļojuma veidus?

—   Kāpēc? — doktors iekaisa. — Tāpēc, ka visi līdzši­nējie pasākumi bijuši neveiksmīgi. Tāpēc, ka Nigērijā tika nogalināts Mungo Pārks, tāpēc, ka Fogels nozuda Vadāji zemē, Udni aizgāja bojā Murmurā, Klapertons — Sokoto, francūzis Mezāns tika sacirsts gabalos, majoru Lengu nosita tuaregi, bet tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gādā sākumā bojā aizgāja hamburdzietis Rošērs. Kā redzi, Āfrikas upuru skaits ir liels. Tātad pārvarēt stihiju, badu, slāpes, drudzi, uzveikt plēsīgos zvērus un jo vairāk me­žonīgās afrikāņu ciltis nav iespējams. Bet, ja ar vienu paņēmienu nekas nav panākts, jāizmēģina citi, proti, ja nevaram tikt cauri Āfrikai pa vidu, jālūko to apiet no sāniem vai šķērsot pa gaisu!

—• Tieši tas ir pats bīstamākais! — Diks piezīmēja.

—   Bet kas tur bīstams? — doktors vēsā mierā atbil­dēja. — Tu taču nenoliegsi, ka esmu darījis visu, lai no­drošinātu gaisa balonu pret avārijām? Un pat tad, ja ba­lonam kas notiktu, es vienmēr varēšu sasniegt zemi kā jebkurš ceļotājs normālos apstākļos; bet nav vērts par to domāt, aerostats mani nepievils.

—   Gluži otrādi, tieši par to ir jādomā.

:— Nē, dārgo Dik. Esmu nolēmis nešķirties no aero- stata, iekams nebūšu sasniedzis Āfrikas rietumu piekrasti. Sēžot aerostatā, man radušās neskaitāmas iespējas; bez tām es pakļautos briesmām un dabiskiem šķēršļiem tāpat kā iepriekšējās ekspedīcijās. Aerostatā man nebūs jābīs­tas ne no karstuma, ne no lietus gāzēm, ne no vētras un sausuma, man nekaitēs ne klimats, ne plēsīgie zvēri un pat ne cilvēki. Ja man kļūs pārāk karsti, es uzlidošu aug­stāk, ja vēsi — nolaidīšos zemāk; ja ceļā gadīsies kalns, pacelšos virs tā, ja aiza — lidošu tai pāri, ja upe — šķēr­sošu to; ja uznāks negaiss, izlauzīšos mākoņiem cauri un lidošu virs tiem; ja mani pārsteigs lietus gāze, es kā putns planēšu ārpus tās. Es došos uz priekšu, nepazīstot noguruma, un, ja apstāšos, tad nevis lai atpūstos. Es lidošu virs nepazīstamām pilsētām. Orkāna ātrumā pacel­šos vai nolaidīšos tieši virs pašas zemes, un Āfrikas karte atvērsies man acu priekšā kā milzu atlanta lappuse.,.

Fērgusona runa krietno Kenediju saviļņoja. Viņš ska­tījās Semjuelā ar sajūsmu un bailēm un šķita jau šūpo­jamies mākoņos…

—   Pag, pag, dārgo Semjuel, varbūt tu esi atradis līdzekli, kā vadīt balonu? — Kenedijs vaicāja.

—   Nē taču, tā ir utopija.

—   Kā tad tu lidosi?

—   Lidošu, paļaujoties uz providenci, bet katrā ziņā no rietumiem uz austrumiem.

—   Kā tā?'

—   Es paļaujos uz pasātiem, kuru virziens allaž ir ne­mainīgs.

—   Re, kā … — iegrimdams domās, Kenedijs novilka. — O, patiesi gan! Pasāti… nu, protams … katrā ziņā,.. ļoti iespējams … tas jau ir kaut kas…

—   Mans labais draugs, )ā tas jau ir kaut kas, tad ar to pietiek! Anglijas valdība manā rīcībā nodevusi transport­kuģa Turklāt esam vienojušies, ka ap to laiku, kad sa­sniegšu Āfrikas rietumu piekrasti, tur kursēs trīs vai četri kuģi. Tātad ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es būšu Zan- zibārā. Tur iepildīšu savā balonā gāzi, un no turienes mēs lidosim… .

—   Mēs? … — Diks atkārtoja.

—   Vai tiešām tev vēl ir kādi iebildumi? Runā taču, draugs Kenedijl

—   Iebildumi? Man to ir vesels tūkstotis! Bet sāksim kaut vai ar šo: tu vēlies izpētīt Āfrikas zemi, tu ceri pa­celties un nolaisties pēc paša vēlēšanās, bet vai tu varēsi to izdarīt, neizlietojot gāzi? Kā man zināms, cita paņē­miena pagaidām nav bijis, un tieši tas aizvien radījis šķēršļus ilgiem pārlidojumiem gaisā.

—   Dārgo Dik, es teikšu tikai to, ka nebūs jāzaudē ne­viens gāzes atoms, neviena tās molekula.

—   Un tu varēsi nolaisties pēc vēlēšanās?

—   Varēšu.

—   Kā tu to izdarīsi?

—   Tas ir mans noslēpums, dārgais draugs. Paļaujies uz mani, un lai mana devīze «Excelsior/» kļūst arī tavējā.

—   Lai notiek — «Excelsior/» — mednieks piekrita, kaut gan no latīņu valodas nesaprata ne vārda.

Un tomēr viņš bija cieši nolēmis darīt visu, lai aizka­vētu šo ceļojumu. Klusībā apņēmies samierināties ar vē­rotāja lomu, Diks tikai izlikās, ka piekrīt draugam. Bet Semjuels pēc šīs sarunas devās pārbaudīt, kā veicas ar lidojuma sagatavošanu.

IV nodala

Āfrikas pētnieki Bārts, Ričardsons, Overvegs, Vernē, Brenrollē, Peneijs, Andrea Debono, Miani, Gijoms Le- žāns, Brjūss, Krapfs un Rebmans, Mezāns, Rošērs, Bēr­to ns un Spīks.

Izvēlētais ceļojuma maršruts, pēc kura doktors Fērgu­sons cerēja lidot, nebūt nebija nejaušība; viņš bija no­pietni pārdomājis, no kurienes sākt lidojumu, un viņa lēmumam, pacelties gaisā__tieši no Zanzibāras bija savs pamats. Šī sala atrodas Āfrikas austrumu piekrastē aiz sestās dienvidu paralēles, tātad četrsimt trīsdesmit ģeo­grāfiskās jūdzes[7] zemāk par ekvatoru.

Nesen no šīs salas bija devusies ceļā pēdējā ekspedī­cija, kas tika sūtīta uz Lielajiem Ezeriem meklēt Nīlas izteku.

Te derētu norādīt, kādu pētījumu rezultātus doktors Fērgusons cerēja apkopot, Tie galvenokārt bija doktora

Barta 1849. gada atklājumi, kā ari leitnantu Bērtona un Spīka veikumi 1858. gadā.

Hamburgas pilsonis doktors Bārts kopā ar savu tautieti Gvervegu bija saņēmis, atļauju pievienoties angļa Ričard- sona ekspedīcijai; tai bija jādodas uz Sudānu.

Šī plašā zeme atrodas starp piecpadsmito un desmito ziemeļu paralēli, tātad, lai to sasniegtu, vajadzēja ielauz­ties vairāk nekā tūkstoš pieci simti jūdžu[8] Āfrikas iek­šienē.

Līdz šim Sudāna bija pazīstama tikai pēc Denhema, Klapertona un Udni ceļojumiem no 1822; līdz 1824. ga­dam. Ričardsons, Bārts un Overvegs lūko ielauzties dziļāk un vispirms, tāpat kā viņu priekšteči, nonāk Tunisā un Tripolē, bet no turienes sasniedz Fecanas galvaspilsētu Murzuku.

Šeit, atkāpjoties no ekvatora perpendikulārā virziena, viņi met līkumu uz rietumiem Gatas virzienā, un, tā kā viņu gidi ir tuaregi, ceļā rodas daudz nepatīkamu inci­dentu. Pēc dažādām laupīšanām, apvainojumiem, bruņo­tām sadursmēm karavāna oktobrī sasniedz plašo oāzi As- benu. Doktors Bārts uz laiku pamet ceļabiedrus, -lai.Veiktu pārgājienu uz Agadesu, bet pēc viņa atgriešanās 12. de­cembrī ekspedīcija dodas tālāk. Viņi ierodas Damergu provincē, kur visi trīs šķiras, un Bārts ceļo uz Kano, taču sasniedz šo pilsētu tikai ar lielām grūtībām, maksājot prāvas summas kā sava veida nodevas.

Par spīti stiprajam drudzim, doktors Bārts 7. martā kopā ar sulaini atstāj Kano. Viņa ceļojuma galvenais mērķis ir Čada ezera izpēte, no tā viņš tagad atrodas trīs­simt piecdesmit jūdžu tālu. Ejot uz austrumiem, Bārts sa­sniedz lielās impērijas sirdi Centrālajā Āfrikā — Bornu zemes pilsētu Curikoio. Tur Bārts uzzina par Ričardsona nāvi: viņš miris no pārguruma un bada. Bārts ceļo tālāk un nonāk Bornu galvaspilsētā Kukā Čada ezera krastā. Trīs nedēļas vēlāk, 14. aprīlī, vairāk nekā divpadsmit mē­nešu pēc aizbraukšanas no Tripoles, viņš beidzot nokļūst Nguru.

1851. gada 29. martā Bārts kopā ar Overvegu dodas uz Adamavas karaļvalsti, kas atrodas uz dienvidiem no Gada ezera, un nonāk līdz Jolas pilsētai, kura atrodas mazliet zemāk par devīto ziemeļu paralēli. Tas ir pats galējais dienvidu punkts, ko varonīgajam ceļotājam izdevies sa­sniegt.

Augustā viņš atgriežas Kukā, no turienes citu pēc citas apceļo Mandaru, Bagrimi, Kanemu un sasniedz sava ce­ļojuma tālāko punktu Masenju, kura atrodas uz austrumu garuma 17°20'.

Pēc sava otrā ceļabiedra Overvega nāves Bārts 1852. gada 25. novembrī dodas uz rietumiem, iegriežas Sokoto, šķērso Nigēru un beidzot nokļūst Timbuktā, kur viņam jānīkst mēnešiem ilgi, panesot šeiha apvainojumus un trūkumu. Taču pienāk brīdis, kad kristieša uzturēšanās pilsētā vairs nav iespējama; fellahi viņam atklāti draud, un 1854. gada 17. martā viņš pamet pilsētu, lai bēgtu uz robežu, kur slapstās trīsdesmit trīs dienas, izciešot badu. Novembrī viņam beidzot laimējas nokļūt Kano, pēc tam viņš atgriežas Kukā, nodzīvo tur četrus mēnešus, tad at­kal dodas tālāk pa Denhema pēdām. Tripolē doktors no­nāk tikai 1855. gada augustā, bet tā paša gada septembrī viņš, vienīgais no ekspedīcijas dalībniekiem, atgriežas Londonā.

Tādi bija doktora Barta drosmīgie ceļojumi.

Semjuels Fērgusons sevišķi rūpīgi atzīmēja, ka Bārts bija nokļuvis līdz ceturtajai ziemeļu paralēlei un septiņ­padsmitajam austrumu meridiānam.

Un tagad palūkosimies, ko Austrumāfrikā bija panā­kuši leitnanti Bērtons un Spīks.

Nevienai no daudzajām ekspedīcijām, kas devās augšup pa Nīlu, vēl nebija laimējies atrast šīs; upes no­slēpumaino iztekas vietu. Kā vēstī vācu ārsts Ferdinands Vernē, ekspedīcija, kas 1840. gadā gāja uz Āfrikas centru Mehmeta-Ali aizbildnībā, apstājās Gondokoro, starp ce­turto un piekto ziemeļu paralēli.

1855. gadā savojietis Brenrollē, kurš mirušā Vodeija vietā bija iecelts par Sardīnijas konsulu Austrumsudānā, izbrauc no Hartumas kā gumiarābika un ziloņkaula tirgo­tājs Jakubs un sasniedz Belēniju aiz ceturtās paralēles. Tur saslimis, viņš atgriežas Hartumā un 1857. gadā mirst.

Ne ēģiptiešu medicīniskās apkalpes priekšnieks dok­tors Peneijs, kurš ar nelielu tvaikonīti nonāk vietā, kas atrodas vienu grādu zemāk par Gondokoro, bet, atgrie­zies Hartumā, spēku izsīkuma dēļ mirst, ne venēcietis Miani, kurš apbrauc ūdenskritumus pie Gondokoro un sasniedz otro paralēli, ne Maltas tirgotājs Andrea De- bono, kas savā ceļojumā nonācis vēl mazliet tālāk, —- neviens no viņiem nav varējis tikt pāri šai apburtajai robežai.

1859. gadā Francijas valdības uzdevumā uz Hartumu pa Sarkano jūru devās Gijoms Ležāns divdesmit viena ekipāžas vīra un divdesmit kareivju pavadībā, tomēr, ku­ģojot pa Nīlu, viņš netika tālāk par Gondokoro, kur dum­pīgās nēģeru ciltis apdraudēja viņiem dzīvību. Līdzīgi Nīlas izteku pūlējās atrast d'Eskeiraka de Lotīra ekspe­dīcija.

Ceļotājus katrreiz bija aizkavējusi viena un tā pati lik­tenīgā robeža; Nērona sūtņi esot sasnieguši devīto para* lēli; tātad astoņpadsmit gadsimtos bija apgūtas tikai pie­cas sešas paralēles, proti, trīssimt vai trīssimt sešdesmit ģeogrāfiskās jūdzes.

, Vairāki ceļotāji, lūkodami atrast Nīlas izteku, par iz­ejas punktu bija izvēlējušies Āfrikas austrumu piekrasti.

Skots Brjūss, kura ceļojums ilgst no 1768. gada līd2 1772. gadam, izbrauc no Abesīnijas ostas Masavas, šķērso Tigrē apgabalu, apmeklē Aksuma drupas, saskata Nīlas izteku tur, kur tās patiesībā nav, un neko nopietnu ne­panāk.

1844.    gadā anglikāņu misionārs doktors Krapfs nodi­bina misiju Mombasā netālu no Zanzibāras un kopā ar mācītāju Rebmanu atklāj divus kalnus trīssimt jūdžu at­tālumā no krasta; tie ir Kilimandžāro un Kenija kalni, kuros vēlāk uzkāpj Heiglins un Torntons.

1845.   gadā francūzis Mezāns viens pats izceļas krastā pie Bagamojo iepretī Zanzibārai un aiziet līdz Dželamo- rai, kur mežoņu cilts viršaitis liek viņu nežēlīgi noslep­kavot.

1859. gada augustā jaunais hamburdzietis Rošērs kopā ar arābu tirgotāju karavānu sasniedz Njasa ezeru un guļot tiek nogalināts.

Beijdzot 1857. gadā bengāliešu armijas leitnanti Bērtons un Spīks Londonas ģeogrāfu biedrības uzdevumā dodas uz Āfrikas Lielajiem ezeriem; 17. jūnijā viņi atstāj Zan- zibāru un ceļo taisnā virzienā uz austrumiem.

Pēc četru mēnešu grūta gājiena, kad viņu bagāža ir iz­laupīta un pavadoņi noslepkavoti, Bērtons un Spīks no­nāk tirgotāju un karavānu apmešanās vietā Kazehā; tā atrodas Mēness kalnu apgabalā; tur viņi vāc vērtīgus .materiālus par iezemiešu paradumiem, valdību, reliģiju, par šīs zemes faunu un floru; pēc tam ekspedīcija dodas uz pirmo no Lielajiem ezeriem — Tanganjiku, kas atro­das starp trešo un astoto dienvidu paralēli. To viņi . sa­sniedz 1858. gada 14. februārī. Šeit mūsu ceļotāji iepazīst dažādas piekrastes ciltis, no kurām vairums ir kanibāli. Izbraukuši no turienes 26. maijā, viņi atgriežas Kazehā 20. jūnijā. Tur Bērtons saslimst un vairākus mēnešus pa­vada gultā; izmantojot šo laiku, Spīks noiet vairāk nekā trīssimt jūdžu uz ziemeļiem līdz Ukereves ezeram, ko sasniedz 3. augustā; tačņ viņam izdodas redzēt tikai to ezera daļu, kas atrodas uz dienvidu platuma 2°30'. 25. augustā Spīks atgriežas Kazehā un-drīz vien kopā ar Bērtonu ceļo uz Zanzibāru, kur ierodas tikai nākamā gada martā. No turienes abi drosmīgie pētnieki aizbrauc uz Angliju, un Parīzes ģeogrāfu biedrība piešķir viņiem prē­miju. Doktors Fērgusons, kā parasti, rūpīgi atzīmēja, ka šī pēdējā ekspedīcija nebija tikusi tālāk par otro dien­vidu paralēli un divdesmit devīto austrumu meridiānu. Tātad doktora Fērgusona nolūks nebija apkopot Bārta atklājumus ar vēlākajiem Bērtona un Spīka atklājumiem. Lai to panāktu, Āfrikas kontinentā vajadzēja šķērsot vai­rāk nekā divpadsmit paralēles.

V nodaļa

Kenedija sapņi. — Partikulu un vietniekvārdu lietošana daudzskaitli. — Dika smalkie aplinku mājieni. — Pa- staiga pa Āfrikas karti. — Starp diviem cirkuja pun­ktiem. — Jaunākās ekspedīcijas. — Spīks un Grānis. — Krapfs, Dekēns, Heiglins.

Doktors Fērgusons ļoti enerģiski gatavojās ceļojumam; pats vadīdams konstrukcijas darbus, viņš aerostatā veica dažus pārveidojumus, par kuriem nevienam nestāstīja.

Jau ilgāku laiku Fērgusons cītīgi studēja arābu un nē­ģeru valodu dialektus un, būdams spējīgs lingvists, ātri tos apguva.

Tajā laika no Fērgusona ne soli neatkāpās viņa draugs mednieks, kurš droši vien bažījās, ka Fērgusons var aiz­ceļot, ne vārda viņam nesacījis; Diks vairākkārt mēģināja pārliecināt draugu, ka nodoms ir nerealizējams, bet Sem­juels Fērgusons nebija pārliecināms. Reizēm Diks gāja pie drauga ar patētiskiem lūgumiem, bet Semjuelu tie neietekmēja. Dikam sāka likties, ka draugu aizturēt ne­izdosies.

Nabaga skots patiesi bija nožēlojams. Uz zilo debess jumu viņš vairs nespēja skatīties bez šausmām, pat miegā viņam reiba galva it kā dīvainās šūpās, un ik nakti pa sapņiem viņš krita lejup no neizmērojamiem augstumiem.

Jāpiezīmē, ka šo briesmīgo murgu laikā Diks reizi vai divas izvēlās no gultas. Taču viņš neaizmirsa tūlīt pat parādīt Fērgusonam savu pārsisto galvu.

—   Es kritu tikai no trīs pēdu augstuma! — viņš lab­sirdīgi sacīja. — Bet skaties, kāds puns man radies! Ap­domā labi!

Arī šis mājiens, kurā skanēja dziļas skumjas, doktora neaizkustināja.

—   Mēs nekritīsim, — Fērgusons noteica.

—   Bet ja nu tomēr?

—   Nekritīsim.

Šis apgalvojums pauda tik drošu pārliecību, ka Dikam vairs nebija ko bilst.

Visvairāk Diku kaitināja tas, ka doktors nemaz nerēķi­nājās ar viņu — Kenediju, viņš, šķiet, uzskatīja, ka pats liktenis Kenedijam lēmis kļūt par viņa pavadoni ceļo­jumā. Šis jautājums bija izlemts. Semjuels pārāk bieži lietoja daudzskaitļa pirmās personas vietniekvārdus: «mēs dosimies ceļā .,.», «mēs būsim gatavi…», «mēs izbrauk­sim tad un tad.,.». Nereti kopā ar vienskaitļa vai daudz­skaitļa vietniekvārdiem viņš lietoja arī piederības viet­niekvārdu «mūsu»: «mūsu balons …», «mūsu grozs …», «mūsu ekspedīcija …», «mūsu sagatavošanās …», «mūsu atklājumi.,.», «mūsu lidojumi…».

Dzirdot šos izteicienus, Diks allaž nodrebēja, kaut gan bija apņēmies nekādā ziņā nebraukt līdzi; taču viņš ne­vēlējās draugu sadusmot. Jāpiezīmē, ka nez kāpēc Diks visā slepenībā bija licis no Edinburgas atsūtīt dažus īpaši izvēlētus apģērbus un savas labākās medību bises.

Beidzot Kenedijs sāka izlikties, ka piekrīt doktora no­domiem, — vienā no tūkstoš gadījumiem var arī laimē­ties! — bet, lai novilcinātu aizbraukšanu, viņš vienlaikus gudroja dažādus viltīgus ieganstus, apšaubīja ekspedīcijas lietderīgumu un to, vai vispār tādam pasākumam būtu īstais laiks, •— Vai atklāt Nīlas izteku tiešām ir tik svarīgi? — viņš vaicāja. — Vai cilvēcei tas patiesi tik nepieciešams? Kaut arī afrikāņu ciltis līdz ar to beidzot iepazītu civilizāciju, vai tāpēc tās kļūtu laimīgākas?… Var būt, ka Āfrikas kultūra ir daudz pārāka nekā Eiropas?,.. Ļoti iespē­jams … Un vispār — vai nevajadzētu mazliet nogai­dīt? .., Nav šaubu, ka reiz kādam izdosies apceļot visu Āfriku, taču ne tik riskantā veidā… Pēc mēneša, pus­gada vai gada tāds pētnieks noteikti radīsies..

Diemžēl šīs atrunas un smalkie mājieni iedarbojās gluži pretēji, un doktors, klausoties Dikā, aiz dusmām trīcēja.

—        Ko tu īsti vēlies, nabaga Dik, mans neuzticamais draugs, vai to, lai slavu un godu izpelnās cits? Vai vēlies, lai kļūstu neuzticīgs savai pagātnei? Lai nobīstos neno­zīmīgu šķēršļu priekšā? Ar gļēvu atkāpšanos pateicos An­glijas valdībai un Karaliskajai ģeogrāfu biedrībai par to, ko tās manā labā darījušas?

—        Bet… •— Kenedijs ar savu parasto vārdiņu grasījās iebilst.

—        Nekādus «bet», — doktors viņu pārtrauca. •— Vai tiešām tu nesaproti, ka man ar šo ceļojumu jāpalīdz eks­pedīcijām, kuras jau devušās ceļā? It kā_tev nebūtu zi­nāms, ka citi pētnieki šobrīd jau tuvojas Āfrikas centram.

;— Un tomēr … — Kenedijs neatlaidās.

—   Klausies uzmanīgi, Dik, un ieskaties šajā kartē.

Diks paklausīgi pievērsās kartei.

—        Tu dodies augšup pa Nīlas straumi, : — Fērgusons teica.

—- Jā, dodos, — skots padevīgi atbildēja.

•— Tu nonāc līdz Gondokoro.

—   Tā, esmu klāt.

Un Kenedijs nodomāja, cik ērts gan būtu tāds ceļo­jums … pa karti… '

—       Tagad ņem rokā cirkuli, •— doktors pavēlēja, —- iespraud to pilsētā, par kuru tālāk nav ticis neviens no lielākajiem drosminiekiem.

—   Iespraužu.

*— Un nu piekrastē uz sestās dienvidu paralēles atrodi Zanzibāras salu.

Atradu.

Sekojot šai paralēlei, nonāc Kazehā.

s— Darīts I

Diks pētī karti

—       Tagad pacelies augšup pa trīsdesmit trešo meridiānu līdz tai vietai pie Ukereves ezera, kur bija leitnanta Spīka apmetne.

—• Esmu klāt! Vēl viens solītis, un iekritīšu ezerā.

—       Lieliski! Bet vai saproti, ko liek secināt ziņas, kur-as iegūtas no piekrastes iezemiešiem?

—   Nav ne jausmas.

—        To, ka ezers, kura dienvidu krasti atrodas uz dien­vidu platuma 2°30', tikpat tālu iesniedzas ziemeļu pus­lodē. «

—   Lūk, kā?

—     … bet no ezera ziemeļu daļas iztek upe, kurai no- ' teikti vajadzētu pievienoties Nīlai, ja tik tā pati nav Nīla.

—   Ļoti interesanti!

—       Tagad iespraud otru cirkuļa kājiņu Ukereves ezera galējā ziemeļu punktā.

—   Darīts, draugs Fērguson!

—        Un nu saskaiti — cik grādu ir starp abiem pun­ktiem?

•— Nepilni divi.

—   Bet vai tu saproti, kādu attālumu tas nozīmē, Dik?

■— Nespēju iedomāties.

—         Tas nozīmē gandrīz simt divdesmit jūras jūdžu, ci- 'tiem vārdiem, itin neko.

—   Tikpat kā neko, Semjuel.

—   Bet vai tu maz zini, kas pašlaik notiek?

—   Zvēru pie savas dzīvības, ka nezinu.

—        Tad klausies: Spīka atrastā ezera izpēti Londonas ģeogrāfu biedrība uzskata par ļoti nepieciešamu. Ar tās gādību leitnants Spīks, kas šodien jau ir kapteinis, pie­biedrojies kapteinim Grantam, kurš agrāk dienēja Indijā; viņi abi vada lielu, bagātīgi apgādātu ekspedīciju; viņu uzdevums ir izpētīt Ukereves ezeru un sasniegt Gondo­koro; viņi saņēmuši vairāk nekā piecus tūkstošus mār­ciņu sterliņu pabalsta, un Kapzemes gubernators nodevis viņu rīcībā kareivju — hotentotu vienību; 1860. gada oktobra beigās viņi izbrauca no Zanzibāras. Tikmēr an­glis Džons Petriks, angļu konsuls Hartumā, saņēmis no Ārlietu ministrijas apmēram septiņus simtus mārciņu sterliņu; viņam uzdots sagatavot Hartumā tvaikoni, ielā­dēt tajā pietiekamas pārtikas rezerves un doties uz Gon­dokoro; tur viņš sagaidīs kapteiņa Spīka karavānu un ap­gādās to ar visu nepieciešamo.

—   Lieliska izdoma, — Kenedijs piezīmēja'.

—        Kā redzi, mums jāpasteidzas, ja vēlamies panākt šīs ekspedīcijas. Bet tas vēl nav viss; kamēr daļa pētnieku droši ceļo uz Nīlas izteku, tikmēr citi varonīgi laužas uz Āfrikas centru,:

•— Vai kājām? — Kenedijs pavaicāja.

—   Protams, kājām, — nelikdamies zinis par drauga ap­linku mājienu, Fērgusons atbildēja. — Doktors Krapfs nodomājis doties uz rietumiem pa Džobes upi, kura tek paralēli ekvatoram. Barons Dekēns pametis Mombasu, izpētījis Kenija un Kilimandžāro kalnus un arī mēģina iekļūt kontinenta iekšienē.

—   Ari kājām?

—   Kājām vai jāšus uz mūļa.

—   Manuprāt, tas ir viens un tas pats, — Kenedijs pie­zīmēja.

—• Turklāt visai nozīmīgu ekspedīciju nupat organizē­jis doktors Heiglins, Austrijas vicekonsuls Hartumā, — Fērgusons turpināja. — Ekspedīcija dosies meklēt ceļo­tāju Fogelu, kurš tūkstoš astoņi simti piecdesmit trešajā gadā nosūtīts uz Sudānu sadarboties ar Barta ekspedīciju. Tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajā gadā Fogels pa­meta Bornu zemi, lai izpētītu apgabalu, kas atrodas starp Čada ezeru un Darfūru. Taču kopš tā laika no viņa vairs nav ne vēsts. Tūkstoš astoņi simti sešdesmitā gada jūnijā Aleksandrijā pienāca vēsts, ka Fogels pēc Vadaji zemes karaļa pavēles noslepkavots; bet vēstules, kuras, pama­tojoties uz kāda Bornu zemes iedzimtā apgalvojumiem, ceļotāja tēvam rakstījis Fogela draugs Hārtmans, ziņo, ka Fogels tikai aizturēts kā gūsteknis Varā; tātad cerības viņu atrast' vēl nav zaudētas. Nodibinājusies komiteja, kuras prezidents ir varenais hercogs — Saksijas, Korbur- gas un Gotas reģents. Komitejas sekretārs ir mans draugs Petermans. Ekspedīcijai, kurā iesaistīti daudzi zinātnieki, līdzekļi savākti no ziedojumiem. Doktors Heiglins iz­brauca no Masavas jau jūnijā; dzenot pēdas Fogelam, viņam vienlaikus jāizpēta viss apgabals - starp Nīlu un Čada ezeru, proti, jāapvieno Barta uņ Spīka atklājumi. Tādējādi Āfrika virzienā no rietumiem uz austrumiem drīz būs šķērsota.[9]

—   Lieliski! — skots iesaucās. — Ja viss rit tik gludi, ko tad mums tur vēl meklēt?

Neatbildējis ne vārda, doktors Fērgusons tikai paraus­tīja plecus.

VI nodala

Neparasts kalps. — Viņš saredz Jupitera pavadoņus.— Dika un Džo domstarpības. — Šaubas un ticība. — Svēr­šanās, — Džo — Vellingtons. — Džo izpelnās puskronu.

Doktoram Fērgusonam bija kalps; pietika ar viēnu& vārdu: «Džo!» — un viņš acumirklī bija klāt; apbrīno­jams cilvēks! Džo pilnīgi uzticējās savam saimniekam un bija viņam bezgala pieķēries; saimnieka pavēles Džo iz­pildīja vienmēr kārtīgi, jau iepriekš tās nolasot viņam no acīm; īsts Kalebs[10], tikai nevis īgņa, bet allaž jautrā omā; krietnāks kalps nemaz nav iedomājams. Paļaudamies uz Džo visos ikdienas sīkumos, Fērgusons rīkojās prātīgi. Ak, cik neparasti veikls un godīgs bija šis Džo! Vai varat iedomāties — kalps, kurš, pazīdams jūsu gaumi ne sliktāk par savējo, pasūta jums pusdienas; sakravājot jūsu ceļa­somas, nekad neaizmirst tur ielikt zeķes un kreklus; gla­bājot jūsu atslēgas un noslēpumus, nekad tos neizmanto ļaunprātīgos nolūkos.

Krietnajam Džo doktors Fērgusons savukārt nozīmēja ļoti daudz. Ar kādu cieņu un paļāvību viņš izpildīja saim­nieka rīkojumus! Ja doktors kaut ko teica, tad runāt pretī, pēc Džo domām, varēja tikai auša. Visas doktora domas bija pareizas, viņā spriedumi — gudri; visas pa­vēles bija izpildāmas, pasākumi īstenojami, darbi apbrī­nojami. No saviem uzskatiem par saimnieku Džo neat­kāptos, kaut viņu sagrieztu gabalos, — tik pretīgu rīcību, protams, neviens neatļautos.

Fērgusona lēmums šķērsot Āfriku gaisa balonā viņa kalpam likās negrozāms; Džo neatzina nekādus šķēršļus; ja Fērgusons nolēmis braukt, tātad viņš kopā ar savu uzticamo kalpu jau ir pie mērķa, — lāga puisis bija pār­liecināts, ka bez viņa ceļojums nenotiks, kaut gan dok­tors par to vēl nebija pat ieminējies.

Patiesi, Džo ar savu atjautību un neparasto vingrumu varēja sniegt ceļojumā vērtīgus pakalpojumus. Ja zoo­loģiskā dārza pērtiķiem, kurus pati daba apveltījusi ar izcilu lunkanību, būtu nepieciešams akrobātikas skolo­tājs, tad Džo neapšaubāmi tiktu pieņemts. Lēkt, rāpties,

                                                                              Džo

lidot pa gaisu, rādīt apbrīnojamus trikus — tā viņam bija tīrā izprieca.

Ja Fērgusonam šajā ceļojumā būtu gudra galva, bet Kenedijam — stipras rokas, tad Džo tur lieti noderētu ar savu veiklību.

Vairākkārt pavadot saimnieku ekspedīcijās, Džo bija apguvis šo to no zinātnes — pats savā uztverē, protams; bet īpaši valdzinošs bija viņa filozofiskais miers un lielais optimisms: nekas viņam nelikās par grūtu, viss šķita lo­ģisks un pats par sevi saprotams; tieši tāpēc Džo nemēdza gausties.

Bez citām vērtīgām īpašībām Džo piemita vienreizēji asa redze. Gluži kā Keplera skolotājs Mestlins, viņš spēja ar neapbruņotu aci saskatīt Jupitera pavadoņus un Ple- iādas zvaigznājā saskaitīt četrpadsmit zvaigznes, kaut gan dažas no tām ir devītā lieluma. Ar savām spējām Džo nemēdza lielīties, tieši otrādi — viņš allaž bija vienkāršs un pazemīgs, taču vajadzības gadījumā prata lieliski iz­mantot aso redzi.

Ņemot vērā Džo ārkārtīgo pieķeršanos saimniekam, nav jābrīnās, ka starp Kenediju un doktora krietno kalpu nereti izcēlās strīdi, bez šaubām, tikai laipnības un pie­klājības robežās. Viens no abiem Fērgusona draugiem viņa pasākumu apšaubīja, otrs tam nešaubīgi ticēja, viens bija piesardzīgi tālredzīgs, otrs — akli padevīgs; tātad Fērgusons vienmēr bija šaubu un ticības krustugunīs. Jā­piebilst, ka abu draugu domas šajā jautājumā viņam bija pavisam vienaldzīgas.

—   Nu, mister Kenedij. . — Džo uzsāka.

•— Nu, manu zēn? …

. — Izšķirošais brīdis tuvojas. Šķiet, ka mēs visā drī­zumā lidosim uz Mēnesi, — Džo turpināja. -

—   Tu vēlies teikt — uz Mēness kalniem? Ceļš līdz tiem nav gan tik garš kā uz Mēnesi, bet, vari man ticēt, tikpat bīstams.

—   Bīstams? Kopā ar tādu cilvēku kā Fērgusons?

—   Nevēlos laupīt tev ilūzijas, dārgo Džo, bet, manu­prāt, doktora pasākums ir gluži vienkārši neprāts: viņš nekur nelidos.

—   Nelidos? Jūs laikam neesat redzējuši viņa gaisa ba­lonu Mičela darbnīcā Boru priekšpilsētā?[11]

—   Nemaz nevēlos to redzēt.

—   Ser, jūs daudz ko zaudēsiet! Tas ir kaut kas lielisks! Vareni nostrādāts! Un kas par apbrīnojamu grozu! Varu iedomāties, cik ērti mēs tajā jutīsimies!

—   Vai tu visā nopietnībā taisies saimniekam līdzi?

; — Es, vai? Protams, kaut vai līdz pasaules galam! — Džo noteikti atbildēja. — Tā tik vēl trūka, ka es laistu viņu prom vienu pašu, kad mēs kopā esam apbraukuši visu pasauli! Kurš viņam tur palīdzēs, kurš uzmundrinās, kad viņš būs noguris? Kurš pasniegs spēcīgu rOku, ja vajadzēs- lēkt pāri aizai? Kurš viņu kops, ja viņš pēkšņi saslims? Nē, Dika kungs, Džo vienmēr būs s§.vā vietā blakus saimniekam, pareizāk sakot — kur viņš, tur es.

—   Tu esi brašs puisis, Džo!

—   Jūs taču brauksiet mums līdzi? — Džo vaicāja.

—        Kā tad! — Kenedijs atbildēja. — Es jūs, tā sakot, pavadīšu, lai pēdējā brīdī Semjuelu aizkavētu no neprā­tīgā soļa. Sekošu jums līdz pat Zanzibārai, lai vēl pēdējo reizi ar drauga roku mēģinātu atturēt viņu no pārdrošā nodoma.

—        Atļaujiet atgādināt, mister Kenedij, ka atturēt jūs nespēsiet itin neko. Mans saimnieks nav nekāds karst­galvis; viņš ilgi pārdomā, ko vēlas darīt, bet, ja lēmums pieņemts, tad pats velns viņu nepiespiedīs to grozīt.

—   Gan redzēsim.

—- Veltas cerības! Starp citu, jūs mūsu ceļojumam esat ļoti nepieciešams. Tādam medniekam kā jūs Āfrika būs īsta brīnumzeme, tāpēc, lai ietu kā iedams, jūs šo ceļo­jumu nenožēlosiet.

—   Nekādā ziņā.

—   Starp citu, neaizmirstiet, ka šodien notiks svēršanās.

—   Svēršanās?

—          Šķiet, ka mūs visus trīs — saimnieku, jūs un ļ mani — vajadzēs nosvērt.

—   Gluži kā žokejus?

—        Gluži kā žokejus. Tikai neuztraucieties: ja jums būs pārāk daudz liekā svara, neviens tāpēc neliks badoties. Jūs ņems līdzi tādu, kāds esat.

—   Svērties es nu gan neiešu, — skots stingri noteica.

—        Bet, cienītais, K rādās, ka tas nepieciešams doktora lidaparātam.

—   Nieki! Lidaparāts var iztikt arī bez tā.,

—        Atvainojiet! Bet ja nu aplēsēs būs pieļauta kļūda un mēs, piemēram, nespēsim pacelties gaisā?

—   Velns lai parauj! Tieši to jau es vēlos!

—        Vai, kā jūs runājat, mister Kenedij! Saimnieks tūlīt ieradīsies mums pakaļ.

— Es nekur neiešu.- .

—   Jūs taču negribēsiet sagādāt viņafri nepatikšanas?

— Gribēšu gan;

—        Labi! — Džo iesmējās. — Jūs tā runājat tikai tāpēc, ka viņa nav klāt, bet, kad viņš sacīs: «Dik (piedodiet manu nekaunību!), Dik, man katrā ziņā precīzi jāzina tavs svars,» — jūs bez ierunām kāpsiet uz svariem.

—   Nekāpšu vis.

Tajā brīdī Fērgusons ienāca savā kabinetā, kur norisa saruna; viņš uzmeta acis Kenedijam, un Kenedijs maz­liet samulsa.

—       Dik, — doktors sacīja, — nāciet šurp abi ar Džo; man jāzina, cik jūs sverat.

—   Bet…

—   Cepuri vari paturēt galvā. Nāc!

Un Kenedijs viņam sekoja.

Viņi trijatā ieradās Mičela darbnīcās, kur atradās tā saucamie romiešu svari. Lai aerostatu nostādītu līdzsvara stāvoklī, doktoram Fērgusonam patiesi bija jāzina ceļa­biedru svars. Un tā viņš Dikam lika kāpt uz svariem; Diks bez ierunām paklausīja, taču klusītiņām murmināja:

—   Nu labi, labi, lai notiek.

—       Simt piecdesmit trīs mārciņas, — doktors ierakstīja piezīmju grāmatiņā.

—   Vai neesmu pārāk smags?

—       Nē, mister Kenedij, — Džo atbildēja, —- mēs abi viens otru atsvērsim, jo es toties esmu pārāk viegls.

Un Džo ar sajūsmu nomainīja Kenēdiju uz svariem; viņš izdarīja to tik strauji, ka svari gandrīz yai apgāzās; tad Džo nostājās tādā pozā kā Vellingtons pie Haidparka ieejas, kur tas attēlots kā Ahillejs. Kaut arī bez vairoga, Džo izskatījās lieliski, nudien!

—   Simt divdesmit mārciņas! — doktors atzīmēja.

—   Oho! — Džo apmierināti pasmaidīja.

Kāpēc viņš smaidīja? Tas viņam pašam nebija skaidrs.

— Nu mana kārta, — Fērgusons sacīja un grāmatiņā ierakstīja: simt trīsdesmit piecas mārciņas. — Mūsu kop- svars pārsniedz četri simti mārciņas, — viņš pavēstīja.

—       Bet, ser, — Džo teica, — ja ekspedīcijai tas nepie­ciešams, kādas divdesmit mārciņas es varu dabūt nost kā nieku, atliek tikai pabadoties.

—       Nav vajadzības, Džo, — doktors iebilda, — vari ēst, cik tik lien, un te tev būs puskrona, ej pamielojies, ar ko* sirds kāro!

VII nodaļa

Gaisa balona ģeometriskie izmēri. — Celtspējas aplēse. — Divi baloni. — Tīkls. — Grozs. — Noslēpumainais aparāts. — Pārtikas rezerves. — Galīgās aplēses.

Jau ilgāku laiku Fērgusons pamatīgi pārdomāja katru ekspedīcijas sīkumu. Saprotams, ka viņa prātu nemitīgi nodarbināja aerostats "— šis apbrīnojamais gaisa satik­smes līdzeklis.

Vispirms, lai balona izmēri nebūtu pārāk lieli, Fērgu­sons bija nolēmis to piepildīt ar ūdeņraža gāzikura ir četrpadsmitarpūs reižu vieglāka par gaisu. Ūdeņraža ieguve nav visai sarežģīta, un tieši ar- to gaisa kuģu eks­perimentos gūti vislabākie rezultāti.

Pēc ļoti precīzām-aplēsēm doktors aprēķināja, ka viņa lidaparāts kopā ar ceļojumam nepieciešamajiem piederu­miem svērs četri tūkstoši mārciņu;[12] vajadzēja aplēst, kā­dai jābūt balona celtspējai ar šādu slodzi, un attiecīgi no­teikt balona tilpumu.

Četri tūkstoši mārciņu smagā krava izspiedīs četrdes­mit četri tūkstoši astoņsimt četrdesmit septiņas kubikpē- das[13] gaisa; jāpiebilst, ka četrdesmit četri, tūkstoši astoņ­simt četrdesmit septiņas kubikpēdas gaisa sver aptuveni četri tūkstoši mārciņu.

Ja balona ietilpīgums būs četrdesmit četri tūkstoši as­toņsimt četrdesmit septiņas kubikpēdas un to piepildīs ar ūdeņradi, kas četrpadsmitarpūs reižu vieglāks par gaisu un šādā daudzumā svērs tikai divsimt septiņdesmit sešas mārciņas, tad balons zaudēs līdzsvaru un mēs noteiksim trīs tūkstoši septiņsimt divdesmit četru mārciņu svara starpību. Tieši šī izspiežamā gaisa un balonā ieslēgtās gāzes svara starpība norādīs aerostata celtspēju.

Taču, ievadot balonā minēto gāzes daudzumu, balons piepildīsies pilnīgi; tas tomēr nedrīkst notikt, jo, ceļoties augstāk un gaisa blīvumam pakāpeniski samazinoties, ba­lonā ieslēgtā gāze centīsies izplesties un apvalku katrā ziņā pārplēsīs. Tāpēc parasti piepilda ne vairāk kā divas trešdaļas balona.

Doktors Fērgusons sakarā ar savu ieceri bija nolēmis piepildīt balonu tikai līdz pusei, bet, tā kā līdzi vajadzēja ņemt četrdesmit četri tūkstoši astoņsimt četrdesmit ku­bikpēdu ūdeņraža, tad balonam bija nepieciešams gan­drīz divas reizes lielāks ietilpīgums.

Ja doktors Fērgusons varētu izmantot divus balonus reizē, tad cerības uz panākumiem būtu lielākas; patiesi, ja viens balons gaisā negaidot pārplīstu, tad, aizmetot daļu balasta, lidojumu varētu turpināt ar otru balonu. Taču vadīt divus aerostatus vienlaicīgi, saglabājot abos līdzīgu, celtspēju, šķita pārāk sarežģīti.

Un tomēr pēc garas gudrošanas Fērgusons beidzot at­rada asprātīgu paņēmienu, kā ērti izmantot divu balonu priekšrocības; konstruējis divus nevienāda lieluma balo­nus, viņš vienu no tiem nolēma ievietot otrā. Ārējais ba­lons, kura izmērus jau minēju, ietvēra sevī otru — līdzīgu, taču mazāku: tā horizontālais diametrs bija tikai četrdesmit piecas pēdas, bet vertikālais — sešdesmit as­toņas. Iekšējā balona ietilpīgums nebija lielāks par seš­desmit septiņiem tūkstošiem kubikpēdu; balonam vaja­dzēja peldēt gāzē, kas to aptvēra; no iekšējā balona uz ārējo vērās ventilis, kas vajadzības gadījumā ļāva abus balonus savienot.

Tāda aerostata konstrukcija dod iespēju piezemējoties vispirms izlaist ūdeņradi no lielākā balona, un, ja vaja­dzētu to iztukšot, tad mazākā balona ūdeņradis paliktu rezervē. Pēc tam varētu atbrīvoties no ārējā. balona kā no lieka svara un iztikt vienīgi ar mazāko, kas būtu iztur rīgāks pret gaisa spiedienu nekā parasts balons, kurš pusi gāzes zaudējis.

Turklāt nelaimes gadījumā, piemēram, ja aerostata ārējā apvalkā rastos plīsums, iekšējais balons tomēr pa­liktu vesels.

Abi apvalki bija pagatavoti no šķeterēta zīda auduma — izturīga Lionas tafta, kas piesūcināts ar guta- perču. Šī sveķainā, staipīgā saistviela ir pilnīgi necaur­laidīga; tā nepakļaujas skābju un gāzu ietekmei. Balona augšējā polā, kur koncentrējas gandrīz viss gaisa spie­diens, tafts bija likts divās kārtās.

Tāds apvalks spēja saglabāt gāzi neierobežotu laiku. Deviņas kvadrātpēdas apvalka svēra pusmārciņu. Arējā apvalka virsmas platība bija aptuveni vienpadsmit tūk­stoši seši simti kvadrātmetru, tātad apvalka svars bija tikai piecsimt desmit mārciņu, bet abi baloni kopā svēra tūkstoš simt sešdesmit mārciņu.

Tīkls, kas saturēja grozu, bija pīts no ļoti stiprām ka­ņepāju virvēm. Bet abus ventiļus vajadzēja uzmanīt tik­pat kā kuģa skrūvi. Viegla dzelzs armatūra nostiprināja kārklu klūgu grozu, kura diametrs bija piecpadsmit pēdu. Elastīgas atsperes pie groza pamatnes mazināja triecienu piezemējoties. Groza un tīkla kopsvars nepārsniedza as­toņdesmit mārciņu.

Turklāt Fērgusons no divu līniju biezām skārda plāk­snēm bija licis pagatavot četras tvertnes; tās savstarpēji vienoja caurules ar krāniem; tvertnēm klāt bija pielikta spirāliska caurule divu sprīžu diametrā; spirāle pārgāja divos taisnos nevienāda garuma cauruļvados, viens no tiem bija divdesmit piecas, otrs tikai piecpadsmit pēdas garš.

Tvertnes bija jānovieto grozā tā, lai tās aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas; spirālisko cauruli, kas bija jāpie­montē vēlāk, Fērgusons nolika savrup, tāpat kā spēcīgo Bunzena bateriju. Aparāts bija izgudrots tik asprātīgi, ka tas kopā ar tvertni divdesmit galoniem ūdens nesvēra vairāk par septiņsimt mārciņām.

Starp ceļojumam nepieciešamajiem instrumentiem at­radās divi barometri, pāris termometru un kompasu, sek­stants, divi hronometri, mākslīgais horizonts un altazi- muts — tālu, nepieejamu priekšmetu novērošanai. Grī- ničas observatorija doktoram Fērgusonam bija piedāvājusi savus pakalpojumus. Jāpiebilst, ka Fērgusona nolūks ne­bija fizikas eksperimenti; viņš gribēja tikai izpētīt Āfrikas zemi, noteikt tās galveno upju, kalnu un pilsētu atrašanās vietu.

Fērgusons neaizmirsa nodrošināties ar trim pārbaudi-.

tiem dzelzs enkuriem un vieglām, ap piecdesmit pēdu ga­rām zīda kāpnītēm.

Viņš ļoti precīzi aplēsa arī pārtikas rezervju svaru. Līdzi vajadzēja ņemt tēju, kafiju, cukuru, sausiņus, sālītu speķi un pemmikānu — preparātu, kas niecīgās devās satur daudz barojošu vielu. Bez nepieciešamā degvīna doktors parūpējās arī par divām divdesmit galonu1 dze­ramā ūdens tvertnēm.

Izlietojot pārtikas produktus, attiecīgi samazinātos arī gaisa kuģa svars. Jāpiebilst, ka balona stāvoklis gaisā ir ļoti svārstīgs. Pat tikko jaušama svara samazināšanās spēj ievērojami mainīt tā stāvokli. Doktors neaizmirsa ne bre­zenta nojumi, ar kuru bija jānosedz daļa groza, ne se­gas — ceļotāju vienīgos guitas piederumus, ne medību bises kopā ar pulvera un ložu rezervēm.

Visas gaisa kuģa kravas uzskaitījums bija šāds:

Fērgusons . ………………………………………. 135 mārciņas

 Kenedijs …………………………………………… 153 „

Džo ……………………………………………… . 120

Balona ārējais apvalks . . . . . . . 650 -„

Balona iekšējais apvalks . . . . * . .510 „

Grozs ar tīklu 280 „ Enkuri,- instrumenti, ieroči, segas, nojume

un dažādi piederumi…………………………… 190 fr

Speķis, pemmikāns, sausiņi, tēja, kafija,

degvīns …………………………………………….. 386

Ūdens * . ………………………………………….. 400

Aparāti …………………………………………. .700

Ūdeņradis ………………………………………… 276

Balasts > . …………………………………………. 200

Kopa 4000 mārciņas

Tāds bija četri tūkstoši mārciņu smagās kravas saturs, ko doktors Fērgusons cerēja ņemt līdzi lidojumā; divi simti mārciņu smagais balasts, kā doktors pats izteicās, bija nepieciešams «tikai neparedzētam gadījumam», jo, pilnīgi paļaudamies uz savu lidaparātu, viņš cerēja, ka balasts nebūs jāizmanto.

» Galons — 4,54 1,

VIII nodaļa

Džo — svarīga persona. — Transportkuģa «Apņēmīgais» kapteinis. — Kenedija arsenāls. — Kravas ielādēšana. — Atvadu mielasts. — Aizbraukšana 21. februārī. — Dok­tora zinātniskās lekcijas. — Diverjē un Livingstons. — Pa­redzamā gaisa ceļojuma sīkumi. — Kenedijs spiests klusēt.

Ap desmito februāri sagatavošanās darbi tuvojās bei­gām. Abi aerostata apvalki, ieslēgti viens otrā un pa­kļauti spēcīgam gaisa spiedienam, bija godam izturē­juši pārbaudi, pierādot, cik tie ir izturīgi un rūpīgi paga­tavoti.

Džo no prieka nezināja, ko iesākt; viņš likās bezgala aizņemts, nemitīgi skraidot no Grieķu ielas ūz Mičela darbnīcām, tomēr starot staroja priekā un lepnumā un kā sava saimnieka nākamais ceļabiedrs labprāt sniedza dažādus paskaidrojumus pat tiem, kuri nemaz nedomāja viņām ko taujāt. Rādot ziņkārīgajiem aerostatu, klāstot doktora ieceres un plānus, kā arī gādājot viņiem iespēju pavērot doktoru caur darbnīcas pavērto logu vai uz ielas, Džo droši vien nopelnīja dažu labu puskronu. Tomēr nenosodīsim lāga zēnu, ja viņš, izmantodams laikabiedru ziņkāri un sajūsmu, atļāvās nedaudz paspekulēt.

16. februārī «Apņēmīgais» noenkurojās pie Grīničas. Šis pats kuģis, astoņtonnīgais ātrgājējs, bija palīdzējis arī Džeimsa Rosa pēdējai ekspedīcijai polārajos apgaba­los. Kuģa kapteinim Pennē bija ļoti laipna cilvēka slava, un par doktora Fērgusona ceļojumu viņš izrādīja īpašu interesi tāpēc, ka cienīja doktoru kopš seniem laikiem. Kapteinis Pennē bija vairāk zinātnieks nekā karotājs, -kaut gan uz kuģa bija četri lielgabali, —- tiesa, līdz šim tie vēl nevienam nekādu ļaunumu nebija nodarījuši.

Kuģa kravas telpas bija pārbūvētas tā, lai tajās va­rētu novietot aerostatu; 18. februārī tas ar vislielāko piesardzību tika iecelts kuģī. To nolika pilnīgi drošā vietā; grozs, tā piederumi, enkuri, troses, pārtika un ūdens tvertnes, kuras vajadzēja piepildīt pēc izcelšanas krastā, — viss tika ielādēts kuģī paša doktora Fērgu­sona vadībā.

Kuģī iekrāva arī desmit mucu sērskābes un tikpat daudz metāllūžņu, kas bija nepieciešami ūdeņraža iegu­vei. Tik liels daudzums gan nebija vajadzīgs, bet doktors paredzēja ari zaudējuma iespēju. Gāzes ražotājiem ne­pieciešamās detaļas, saliktas trīsdesmit mučelēs, novie­toja kravas telpu pašā dziļumā.

18. februāra vakarā bija paveikti visi priekšdarbi. Doktoru Fērgusonu un viņa draugu Kenediju gaidīja divas lepni iekārtotas kajītes. Kaut gan Kenedijs bija nozvērējies nekur nebraukt, viņš tomēr ieradās uz kuģa,, līdzņemot veselu arsenālu: divas lieliskas no stobra le- jasgala pielādējamas medību divstobrenes un karabīni ar Edinburgas Mūra un Diksona fabrikas zīmi; ar tādiem ieročiem mednieks no divi tūkstoši soļu attāluma var viegli ietriekt lodi kalnu kazai pierē; bez šiem ieročiem Kenedijam vēl bija divi revolveri — kolti ar sešiem lā­diņiem, tie varēja noderēt neparedzētos gadījumos; viņš nebija aizmirsis arī savu pul ver dozi un pietiekami daudz ložu, katrā ziņā nepārsniedzot noteiktā svara ro­bežas.

Visi trīs ceļotāji apmetās uz kuģa 19. februāra rītā; kapteinis un pārējie komandas locekļi uzņēma viņus ar lielu cieņu; domājot tikai par ekspedīciju, doktors ārēji likās diezgan mierīgs, Diks šķita vairāk saviļņots, nekā viņam gribējās to izrādīt, bet Džo lēkādams un jokodams visus smīdināja; bocmaņa kajītē, kur viņam bija ierā­dīta koja, viņš drīz vien kļuva par komandas mīluli.

20. februārī Londonas ģeogrāfu biedrība rīkoja dok­toram Fērgusonam un Kenedijam atvadu mielastu; tajā piedalījās arī kapteinis Pennē un viņa virsnieki; mielasts noritēja ļoti dzīvi, vīns lija straumēm, neskaitāmie glai­mojošie tosti ļāva klātesošajiem droši cerēt, ka viņi no­dzīvos līdz simt gadiem. Dineju vadīja sers Frensiss M…, kurš, par spīti dziļajam saviļņojumam, izturējās ļoti cienīgi.

Diks ^bezgala samulsa, kad arī viņam par godu atska­nēja ne mazums tostu. Vispirms apsveikuši Anglijas sla­veno dēlu, drošsirdīgo Fērgusonu, klātesošie iedzēra arī uz viņa brašā un tikpat drosmīgā ceļabiedra Kenedija veselību.

Diks tumši pietvīka, taču visi to uztvēra kā pazemības zīmi, un aplausi kļuva skaļāki. Bet Diks nosarka vēl vai­rāk. Deserta laikā tika saņemta karalienes apsveikuma telegramma; viņa sveica abus ceļotājus un novēlēja pa­nākumus ekspedīcijā. Nu bija nepieciešami jauni .tosti par godu majestātei^

Pusnaktī pēc aizkustinošiem atvadvārdiem un dedzī­giem rokas spiedieniem dinejas dalībnieki šķīrās un iz­klīda pa mājām.

Pie Vestminsteras tilta ceļotājus gaidīja kuģa laivas. Kapteinis, virsnieki un pasažieri sakāpa tajās, un Tem- zas straujie ūdeņi aiznesa viņus uz Grīniču,

Vienos naktī visi uz kuģa jau gulēja.

21. februāra rītā pulksten trijos sāka dūkt tvaika katli, piecos tika pacelts enkurs, iedarbināta kuģa skrūve, un «Apņēmīgais» peldēja prom uz Temzas grīvu.

Pats par sevi saprotams, ka vienīgais sarunu temats bija par doktora Fērgusona ekspedīciju. Pietika Fērgu­sonu redzēt un dzirdēt, lai viņam pilnīgi uzticētos, un pēc neilga laiciņa neviens, izņemot skotu, viņa pasākumu vairs neapšaubīja.

Garā ceļojuma dīkajās, stundās doktors virsnieku ka­jītē nolasīja veselu ģeogrāfijas lekciju ciklu. Jaunie jūrnieki bija sajūsmināti_ par pēdējos četrdesmit gados veiktajiem atklājumiem Āfrikā. Fērgusons viņus iepazīs­tināja ar Barta, Bērtona, Spīka un Granta pētījumiem; viņš stāstīja par šo noslēpumaino zemi, kas kļuvusi par zinātnisko pētījumu objektu: Ziemeļāfrikā jaunais Di- verjē pētī Sahāras tuksnesi un gatavojas vest uz Parīzi tuaregu vadoņus. Ar franču valdības gādību ceļā pošas divas ekspedīcijas, kuras ies no ziemeļiem uz austru­miem un satiksies Timbuktā. Dienvidos nenogurdinā­mais Livingstons joprojām ceļo uz ekvatoru un kopš 1862. gada marta kopā ar Makkeneziju dodas augšup pa Rovumas upi. Deviņpadsmitajā gadsimtā katrā ziņā tiks atklāti Āfrikas dzīļu noslēpumi.

Klausītājus īpaši interesēja Fērgusona ceļojums, un doktors sīki viņiem izklāstīja, kā bija tam gatavojies; viņi izteica vēlēšanos pārbaudīt aplēses, viņi diskutēja.

Vislielāko izbrīnu radīja samērā trūcīgie pārtikas krā­jumi, kurus ceļojumā ņēma līdzi. Kādu dienu viens no kuģa virsniekiem uzsāka sarunu par šo jautājumu.

—   Un tas jūs pārsteidz? — Fērgusons viņam vaicāja.

—   Bez šaubām.

—   Bet cik ilgs, pēc jūsu domām, būs mans ceļojums? Varbūt vairākus mēnešus? Jūs maldāties. Ja ceļojums ieilgs, mēs varam aiziet bojā, mērķi nesasnieguši. Jums jāzina, ka no Zanzibāras līdz Senegālas piekrastei nav vairāk kā trīsarpus tūkstošu jūdžu, varam pieņemt pat, ka četri tūkstoši. Tātad, nolidojot divpadsmit stundās divi simti četrdesmit jūdzes, — lieciet vērā, ka tāds āt­rums ir mazāks par mūsu vilcienu ātrumu^— mums pie­tiks ar vienu nedēļu, lai šķērsotu visu Āfriku, jo mēs lidosim uz priekšu nemitīgi — dienām un naktīm.

—   Bet tad taču jūs neko neredzēsiet, nevarēsiet veikt nekādus ģeogrāfiskus atklājumus un izpētīt šo zemi!

—   Saprotiet, — doktors atbildēja, — ja esmu sava balona kungs un pavēlnieks, ja varu pacelties un no­laisties pēc paša vēlēšanās, tad varēšu arī apstāties, kad man tas liksies nepieciešami,, it īpaši, ja mūs apdraudēs pārāk spēcīgas gaisa strāvas.

—   Ar tām katrā ziņā būs jāsaduras, — kapteinis Pennē piezīmēja, — orkāna ātrums mēdz pārsniegt divsimt četrdesmit tūkstošu jūdžu stundā.

—   Nu, lūk, tādā ātrumā Āfriku iespējams šķērsot div­padsmit stundās, — doktors atbildēja, — pamosties Zan- zibārā un aizmigt Senluī.

—   Bet vai gaisa balonu vējš spēs nest ar tādu āt­rumu? — kāds virsnieks ievaicājās.

—   Līdzīgi gadījumi ir bijuši.

—   Un vai balons izturēja?

. — Pilnīgi. Tā, piemēram, noticiš* Napoleona kronēša­nas laikā — tūkstoš astoņsimt ceturtajā gadā. Parīzē aeronauts Garnerēns vienpadsmitos vakarā palaidis gaisā balonu, uz kura zeltītiem burtiem bija rakstīts: «Parīzē XIII gada 25. frimērā pāvests Pijs VII kronē imperatoru Napoleonu.» Nākamajā rītā pulksten piecos Romas pil­soņi to pašu balonu redzējuši virs Vatikāna, pēc tam tas pārlaidies pāri Romas apgabalam un iekritis Bračano ezerā. Tātad, mani kungi, gaisa balons spēj izturēt tādu ātrumu.

—   Gaisa balons, protams, bet cilvēks? — Kenedijs iedrošinājās bilst.

—   Arī cilvēks to var izturēt tā paša iemesla dēļ, jo gaisa balons attiecībā pret apkārtējo 'vidi vienmēr ir ne­kustīgs. Uz priekšu virzās nevis balons pats, bet gaisa masas ap to. Lūkojiet aizdegt balona grozā sveci — un redzēsiet, ka tās liesma pat nepakustēsies. Un, ja Garne- rēna balonā paceltos gaisā aeronauts, viņš ne mazākajā mērā neciestu no lidojuma ātruma. Starp citu, mans no­lūks nav šāda ātruma izmēģinājums, un, ja vien radīsies iespēja noenkuroties pie kāda koka vai zemes paugura, ticiet man, ka es to nekavējoties izdarīšu. Turklāt mums būs līdzi pārtika diviem mēnešiem, bet, ja kaut kur pie­zemēsimies,-tad mūsu veiklais šāvējs gādās mums medī­jumu vairumā.

—       O, mister Kenedij! — ar skaudību noskatīdamies medniekā, jauns mičmanis iesaucās. — Tur tik jums būs zaļa dzīve!

—       Nemaz nerunājot par to, ka jūsu prieku vairos lielā slava, — kāds cits piebilda.

—       Cienītie kungi, — mednieks ierunājās,. — jūsu kom­plimenti mani dziļi aizkustina .,, bet… vai zināt … es jau tos neesmu pelnījis.

—       Kā tā? — no visām pusēm atskanēja. — Vai tad jūs līdzi nebrauksiet?

—   Nebraukšu.

—   Un nepavadīsiet doktoru Fērgusonu?

—       Nekādā gadījumā, esmu šeit vienīgi tāpēc, lai pē-" dējā brīdī atturētu viņu no šī nodoma.

Visi paskatījās uz doktoru.

—       Neklausieties viņā, — Fērgusons, kā vienmēr, mie­rīgi noteica. Par šo jautājumu ar viņu nav vērts strī­dēties; siļds dziļumos viņš skaidri zina, ka dosies līdzi.

—       Zvēru pie visiem svētajiem! — Kenedijs iesaucās. — Es galvoju…

—       Labāk nezvēri neko, dārgo Dik. Tu esi,jau nomē­rīts, nosvērts un ne vien tu pats, bet arī tavs pulveris, ieroči un lodes .., Tātad beigsim par to runāt.

 IX n o d a ļ a

«Apņēmīgais» ātrā gaitā tuvojās Labās Cerības ragam; laiks bija jauks, kaut gan jūra bija sākusi viļņoties.

30. martā, divdesmit septiņas dienas pēc izbraukšanas no Londonas, pie apvāršņa iznira Galda kalna siluets. Tālskatī jau varēja saskatīt Keiptaunu, pilsētu, kas izvie­tojusies pakalnu amfiteātra piekājē, un drīz vien «Ap­ņēmīgais» izmeta enkuru ostā. Kapteinis lika tur iebraukt., lai papildinātu akmeņogļu krājumu; šim nolūkam bija jāziedo vesela diena; nākamajā rītā kuģis devās dien­vidu virzienā, lai, apbraucot Āfrikas kontinenta galējo dienvidu punktu, nonāktu Mozambikas kanālā.

Džo nebija pirmo reizi jūrā, viņš uz kuģa tūlīt pat jutās kā mājās. Visi viņu iemīlēja atklātās sirds un jaut­rības dēļ. Doktorā klausījās kā orākulā, un jāatzīst —■ viņš nemeloja vairāk kā citi orākuli.

Un tā, kamēr doktors lasīja ģeogrāfijas ^kcijas virs­nieku kajītē, tikmēr Džo uz baķa klāstīja matrožiem vēs­turi, šai ziņā sekodams pasaules izcilāko vēsturnieku pa­raugam.

Gluži dabiski, ka arī matrožu galvenais sarunu temats bija gaisa ceļojums. Sākumā Džo velti pūlējās pārlieci­nāt dažus stūrgalvjus par šī pasākuma iespējamību, taču beidzot matroži viņam noticēja, jo Džo stāstījumi visus tā aizrāva, ka viss šķita iespējams.

Aizrautīgais stāstītājs klausītājiem apgalvoja, ka šim gaisa ceļojumam sekos vēl neskaitāmi citi. Tas esot tikai sākums daudziem sarežģītiem eksperimentiem.

—   Redziet, mani draugi,. — viņš teica, — ja esi izmē­ģinājis tādu satiksmes veidu, tad bez tā vairs nevari iz­tikt,- tāpēc nākamreiz mēs vairs nelidosim virs zemes, bet pacelsimies tieši debesīs — aizvien augstāk un aug­stāk …

—   Skat, ko! — kāds sajūsmā iesaucās. — Tātad taisnā ceļā uz Mēnesi?

—   Uz Mēnesi? — Džo attrauca. — Nu nē, tas nebūtu nekas sevišķs! Uz turieni var aizbraukt kurš katrs. Tur­klāt uz Mēness nav ūdens, vajadzētu ņemt līdzi arī lie­lus pārtikas krājumus un pudeles ar gaisu elpošanai.

—   Lūk, kā! Nu, bet vai džins tur ir dabūjams?— iemi­nējās kāds matrozis, liels šā dzēriena cienītājs.

—   Nē, draugs, arī džina tur nav. Bet kāda velna pēc dzīties uz Mēnesi? Nu nē, mēs labāk paceļosim pa jau­kajām zvaigznītēm, aizlidosim uz brīnišķajām planētām, par kurām man bieži stāstījis saimnieks. Un savu ceļo­jumu. sāksim kaut vai.no Saturna …

—   Vai no tā, ap kuru ir gredzens? — bocmanis vai­cāja.

—   Tieši no tā! Saturnam ir laulības gredzens, nav zi­nāms tikai, kur palikusi viņa sieva.

—   Bet kā jūs spēsiet tik augstu uzlidot? — junga pār­steigts iesaucās. — Šķiet, ka jūsu doktors ir pats nela­bais.

—   Pats nelabais? Viņš ir pārāk labs, lai būtu nelabais.

—   Bet pēc Saturna? Uz kurieni jūs lidosiet pēc tam? — kāds visai nepacietīgs klausītājs viņus pārtrauca.

—* Pēc Saturna? Nu, tad mēs lidosim uz Jupiteru; varu jums sacīt — tā ir brīnišķīga planēta; dienas garums tur tikai deviņarpus stundu — zelta dzīvīte sliņķiem! Bet viens Jupitera gads līdzinās divpadsmit mūsu zemes ga­diem — ļoti izdevīgi tiem, kuriem atlicis tikai pusgads, ko dzīvot. Līdz ar to mūžs mazliet pagarinās.

—   Viens gads tik garš kā divpadsmit mūsējie? — junga brīnījās.

—- Jā gan, manu draudziņ, uz Jupitera tu vēl tagad zīstu mātes krūti, bet, raugi, tas tur tēvocītis, kuram pāri piecdesmit, — viņš tagad būtu tikai četrarpus gadu vecs puišelis.

—• Nestāsti nu pasakas! — sauca visi, kas atradās uz baka.

—' Tīrākā patiesībai — Džo apzvērēja. — Ko domā­jat! Nīkstot vīšu mūžu uz šīs zemes, mēs nekad neko ne­uzzināsim un nebūsim gudrāki par jūras cūciņām. Tikai padzīvojot kādu brīdi uz Jupitera, var izprast pasauli.

Matroži uz baka smējās un daļēji noticēja Džo stās­tiem. Tālāk viņš jau stāstīja par Neptūnu, kur laipni tiek uzņemti jūrnieki, par Marsu, kur visas priekšrocības dotas militāristiem, un tas beigu beigās kļūst neciešami.- Bet uz Merkurija mīt ļauna pasaule — tur dzīvo vienīgi zagļi un tirgotāji, tik līdzīgi savā starpā, ka grūti tos at­šķirt. Kā, pēdējo Džo attēloja Veneru, uz kuras dzīve patiesi ir valdzinoša.

—   Un, kad mēs no šīs ekspedīcijas atgriezīsimies, — jautrais stāstītājs turpināja, — mums piespraudīs pie krūtīm Dienvidu Krustu, lūk, to, kas mirdz tur debesu, valdnieka pogcaurumā …

—   Un to jūs būsiet godīgi nopelnījuši! — matroži pie­zīmēja.

Tā, jautri triecot, pagāja vakari uz baka. Bet virsnieki savā kajītē tikmēr risināja zinātniskas problēmas ar Fēr­gusonu.

Reiz viņi lūdza Fērgusonam paskaidrojumus par ba­lona vadību.

Neticu, ka gaisa balons kādreiz vispār būs va­dāms, — doktors atbildēja. — Man zināmi visi jau pār­baudītie un vēl nepārbaudītie vadīšanas paņēmieni, to­mēr vēl neviens no tiem praktiski nav lietojams. Paši saprotiet, cienītie, ka man šis jautājums bija ļoti sva­rīgs, taču pie pašreizējās tehnikas stāvokļa to atrisināt neizdevās. Šim nolūkam būtu jāizgudro kāds neparasti viegla materiāla dzinējs ar ļoti lielu jaudu. Bet arī tad pretoties spēcīgākām gaisā strāvām nebūtu iespējams. Jāatzīst, ka līdz šim ir vairāk domāts par to, kā vadīt aerostata grozu, nevis pašu balonu. Un tieši tur slēpjas kļūda.

; — Bet vai tad aerostatam nav liela līdzība ar kuģi, kas viegli vadāms? — kāds klātesošais ievaicājās.

—   Nē, — Fērgusons atbildēja, — līdzība te ļoti nie­cīga, var teikt pat, ka tās nemaz nav. Gaisa blīvums ir daudz mazāks par ūdens blīvumu, kuģis ūdenī iegrimst tikai līdz pusei, turpretī aerostatu atmosfēra apņem pil­nīgi, un attiecībā pret apkārtējo vidi tas ir nekustīgs.

—: Tātad jūs uzskatāt, ka aerostatika jau teikusi pē­dējo vārdu?

—   Nē, nekādā ziņā! Tikai jāatrod cits paņēmiens, un, ja balonu nav iespējams vadīt, tad vismaz jāiemācās to noturēt labvēlīgās gaisa strāvās. Jo augstāk celsimies, jo tās kļūs vienmērīgākas, virzienos pastāvīgākas, iele­jas un kalni uz zemes virsmas tās vairs netraucēs, bet, kā zināms, tieši no tām galvenokārt atkarīgs vēju vir­ziens un stiprums. Ja atmosfēras slāņi reiz būs izpētīti, lūk, tad aerostats spēs noturēties tajās gaisa strāvās, ku­ras tam visizdevīgākās.

—• Bet, lai nokļūtu tādās labvēlīgās strāvās, aerosta­tam nemitīgi vajadzēs gan celties augšup, gan nolais­ties, — kapteinis Pennē piezīmēja. — Un tieši tas, dārgo doktor, man šķiet pats sarežģītākais.

—   Kāpēc tā, dārgo kaptein?

—=- Jūs taču piekritīsiet, ka nemitīgās pacelšanās un nolaišanās, kuras vienkāršus pastaigu lidojumus droši vien netraucētu, ilgiem lidojumiem gaisā var būt no­pietns traucēklis?

—   Lūdzu, paskaidrojiet tuvāk — kāpēc jūs tā domā­jat?

—   Tapec, ka gaisa balons celsies augšup vieniģi tad, ja tiks izmests balasts, bet nolaidīsies, tikai izlaižot gāzi;

ar tādiem noteikumiem gāzes un balasta rezerves ātri iz­sīks.

—    Bez šaubām, Pennē, tieši tas ir pats sarežģītākais jautājums. Tas ir vienīgais šķērslis, kas zinātnei vēl jā­pārvar. Nav runa par balona vadīšanu; ir jādomā par to, kā pacelties un nolaisties bez gāzes patēriņa, jo gāze taču ir'balona spēks, asinis, dvēsele, ja drīkst tā izteik­ties.

—    Jums taisnība, doktor, bet šis jautājums vēl nav atrisināts, tāds līdzeklis nav atrasts.

—   Piedodiet, ir atrasts.

—   Kurš tad to atradis?

—   Es pats.

—   Jūs?

—_Saprotiet, ka bez tā es nekad neuzdrošinātos šķēr­sot Āfriku gaisa balonā. Pēc divdesmit četrām stundām aerostatam gāzes pilnīgi pietrūktu.

—   Bet Anglijā jūs par to neminējāt ne vārda.

—    Tiesa gan. Es negribēju, ka mana . atklājuma dēļ sākas publiskas debates. Tās man šķiet bezjēdzīgas. Mē­ģinājumus eš izdarīju slepenībā, un tie mani pilnīgi ap­mierināja; bet ziņot par tiem es neuzskatīju par savu pienākumu.

—    Nu, tādā gadījumā, dārgo Fērguson, vai drīkstam lūgt jūs atklāt mums šo noslēpumu?

—    Tūlīt es jums to paskaidrošu, draugi, mans līdzek­lis ir ļoti vienkāršs.

, Klātesošo ziņkāre bija augstākā mērā sakāpināta. Un doktors Fērgusons vienā mierā uzsāka stāstījumu.

X nodaļa

Gaisa balonu pacelšanās un nolaišanās līdzšinējie mēģi­nājumi. — Piecas tvertnes. — Deglis. — Kalorilers.— Lie­tošanas veids. — Nodrošināti panākumi.

— Cienītie kungi, pirms manis jau daudzi gaisa ba­lonā mēģinājuši pacelties un nolaisties, nepatērējot gāzi un neizmetot balastu. Franču aeronauts Menjē centās to panākt, iesūknējot balona apvalkā saspiestu gaisu. Beļģu doktors Van Heke šo mērķi lūkoja sasniegt, ar spārnu un skrūves lāpstiņu palīdzību attīstot vertikālu kustību, taču gandrīz vienmēr pietrūka jaudas. Praktiskie rezul­tāti bija pavisam nenozīmīgi.

Es nolēmu risināt jautājumu drosmīgāk. Pirmkārt, ba­lasta lietošanu atmetu pilnīgi, izņemot ārkārtējus gadī­jumus, piemēram, aparāta avārijas vai neparedzētu briesmu gadījumā, kad nepieciešams spēji pacelties gaisā.

Mans balona pacelšanās un nolaišanās paņēmiens bal­stās uz apvalkā esošās gāzes izplešanos un saraušanos, kas atkarīga no temperatūras maiņām.- Un lūk, kādā veidā es to panāku.

Jūs jau redzējāt, ka reizē ar grozu mēs iekrāvām kuģī vairāka's tvertnes, kuru nozīme jums .nav zināma. Pa­visam ir piecas šādas tvertnes.

Pirmā no tām satur apmēram divdesmit piecus galo- nus ūdens, kuram pievienoti claži pilieni sērskābes elek­trības vadāmības palielināšanai, vēlāk ūdens ar spēcī­gas Bunzena baterijas palīdzību tiek ķīmiski sadalīts. Kā ziriāms, ūdens sastāv no divām ūdeņraža un vienas skā­bekļa daļas. Elektrostrāvas ietekmē skābeklis no bateri­jas negatīvā pola ieplūst otrajā tvertnē. Trešā tvertne, kas atrodas virs otrās, ir divreiz lielāka un uzņem sevī ūdeņradi no baterijas negatīvā pola. Ar divu krānu pa­līdzību — vienam no tiem atvere divreiz lielāka nekā ot­ram — šīs tvertnes savienotas ar ceturto, tā saucamo sa­jaucēju. Pēc ūdens sadalīšanās radušās gāzes tajā sa­jaucas. Sajaucēja tvertnes tilpums ir aptuveni četrdesmit viena kubikpēda[17]. Tās virspusē atrodas platīna caurule ar krānu.

Saprotiet paši, ka attēlotais aparāts nav nekas cits kā skābekļa un ūdeņraža gāzes deglis, kura temperatūra pārsniedz kalēja ēzes karstumu.

Tagad apskatīsim aparāta otro- daļu.

Hermētiski noslēgtā balona apakšējai daļai pievieno­tas divas caurules nelielā attālumā viena no otras. Viena no tām iet uz ūdeņraža augšējiem slāņiem balonā, otra — uz apakšējiem. Dažās vietās šīm caurulēm ir iz­turīgi gumijas šarnīri, kas ļauj tām izturēt balona svār­stības. Abas caurules sniedzas līdz grozam un ieiet dzelzs cilindrā, tā saucamajā siltumā kamerā. Kameras abus galus noslēdz cieta metāla diski. Tā caurule, kas nāk no

ūdeņraža apakšējiem slāņiem, iekļuvusi siltuma kamerā caur apakšējo disku, spirālveidīgi piepilda cilindru līdz augšai. Pirms izejas no cilindra spirāle ieiet nelielā ko­nusā, kura ieliektajai pamatnei ir uz leju vērsta sfēriska kupoliņa veids. Konusa virsotnei pievienota otra cau­rule, kura, kā jau minēju, iet uz ūdeņraža augšējiem slāņiem. Lai augstajā temperatūrā neizkustu konusa ku- poliņš, tas pagatavots no platīna. Deglis novietots dzelzs siltuma kameras dibenā spirāliskās caurules gredzenu centrā tā, lai liesmas gals viegli skartu platīna kupoliņu.

Cienītie, jūs, protams, zināt, kas ir telpu apsildīšanas kalorifers. Jūs zināt arī, kā tas darbojas. Gaisu, kas ap­silda dzīvokļus, iesūknē caurulēs, no kurām tas atgrie­žas sasilis. Tātad aparāts, par kuru nupat stāstīju, būtībā ir tieši tāds kalorifers.

Un kas te īsti notiek? Kad deglis aizdegts, spirālē un izliektajā platīna kupoliņā esošais ūdeņradis sakarst tin strauji ieplūst caurulē, kura ved uz balona augšdaļu. Arī tajā gāze sakarst, turklāt papildinās ar jaunu ūdeņradi. Tādējādi caurulēs un spirālē noris ārkārtīgi strauja kus­tība — no balona izplūstošā gāze tiek nemitīgi karsēta un no jauna atgriežas balonā. Gāzi karsējot, tā ar katru grādu izplešas par vienu četrdesmit astoto daļu sava til­puma. Ja temperatūru paaugstināsim par astoņpadsmit grādiem[18], balonā ieslēgtais ūdeņradis izpletīsies par as­toņpadsmit četrsimt astoņdesmitajām daļām sava til­puma, proti, par tūkstoš sešsimt septiņdesmit četrām kubikpēdām; tātad tas izspiedīs vēl tūkstoš sešsimt sep­tiņdesmit četras kubikpēdas gaisa, līdz ar to palielinot celtspēju par simt sešdesmit mārciņām. To pašu var pa­nākt, izmetot laukā līdzīga smaguma balastu. Paaugsti­not temperatūru par simt astoņdesmit grādiem, gāze iz­pletīsies par simt astoņdesmit četrsimt astoņdesmitajām daļām sākotnējā tilpuma un izspiedīs sešpadsmit tūkstošu septiņsimt četrdesmit kubikpēdu gaisa, kas balona celt­spēju palielinās par tūkstoš sešsimt mārciņām.

Tātad aerostata līdzsvara stāvoklis būs viegli maināms. Balona tilpums ir aplēsts tā, ka, līdz pusei piepildīts ar gāzi, tas izspiedīs tādu gaisa daudzumu, kura svars līdzi­nāsies balona, groza, pasažieru un kravas kopsvaram.

Tads balons stingri turēsies līdzsvara stāvoklī, tas ne­celsies augstāk un nelaidīsies zemāk.

Lai balons celtos augšup, gāze ar degļa palīdzību jā­sakarsē līdz tādai pakāpei, kas pārsniedz apkārtējā gaisa temperatūru. Gāze sakarstot izpletīsies, balona izmērs -palielināsies, un, jo vairāk ūdeņradi karsēsim, jo aug­stāk balons pacelsies.

Nolaisties varēsim, degļa temperatūru pazeminot un pakāpeniski atdzesējot gāzi balonā. Vispār pacelšanās notiks daudz straujāk nekā nolaišanās. Bet tāds apstāk­lis ir visai izdevīgs: pārāk strauja nolaišanās mums ne­būs vajadzīga, turpretī ar strauju uzlidojumu varēsim izvairīties no dažādām briesmām.

Starp citu, kā jau minēju, man ir zināms daudzums ba­lasta, ko varēsim izmantot galējas, nepieciešamības ga­dījumā, lai vēl vairāk paātrinātu uzlidojumu. Ventilis balona augšējā polā ierīkots tikai drošības dēļ. Ūdeņ­raža daudzums balonā nemainīsies; pacelšanās un nolai­šanās būs atkarīga tikai no temperatūras maiņām slēg­tajā gāzes vidē.

Tagad, mani kungi, es piebildīšu, ka, ūdeņradim un skābeklim sadegot, rodas vienīgi ūdens tvaiki. Tāpēc cilindriskās kameras apakšējā daļā caurulei ierīkots ven­tilis, kurš atvērsies pie divu atmosfēru spiediena; līdzko tvaiks būs sasniedzis šo spiedienu, tas pats izplūdis laukā.

Un nu iepāzīsimies ar skaitļiem.

_ Bet ceļojuma laikā mēs varēsim pēc vēlēšanās nolais­ties un papildināt ūdens krājumus, tātad ceļojums varēs ilgt neierobežotu laiku.

Tāds, lūk, ir mans noslēpums, kungi, tajā nav itin nekā sarežģīta, un esmu pārliecināts, ka mēģinājums izdosies. Mans paņēmiens pamatojas uz gāzes saraušanās un iz­plešanās principu, tāpēc šim aparātam nav vajadzīgi ne milzu spārni, ne mehāniski dzinēji.

Kalorifers, ar kura palīdzību būs maināma tempera­tūra, un gāzes karsējamais deglis ir ļoti ērta ierīce, kas nav smaga. Domāju, ka man ir visi nepieciešamie notei­kumi, lai gūtu panākumus.

Kad doktors Fērgusons beidza savu runu, viņu ap­sveica ar dedzīgiem, sirsnīgiem aplausiem. Nekādu iebil­dumu vairs nevarēja būt — doktoram viss bija iepriekš paredzēts un apsvērts.

—   Un tomēr tāds pasākums ir ļoti riskants, — kaptei­nis piezīmēja.

—   Nav svarīgi, — Fērgusons atbildēja, — galvenais-— tas ir īstenojams.

XI nodaļa

Kuģis noenkurojas Zanzibārās ostā. — Angļu konsuls.— Iedzīvotāju naidīgā attieksme. — Kumbeni sala. — «Lietus izsaucēji». — Balona piepildīšana. — Starts 18. aprīlī. — Atvadas. — «Viktorija».

Labvēlīgais ceļavējš nemitējās, un «Apņēmīgais» ar pilnu jaudu tuvojās paredzētajam mērķim. Sevišķi pa­tīkams bija brauciens Mozambikas kanālā. Veiksmīgais jūras ceļojums it kā pareģoja tikpat laimīgu ceļojumu gaisā. Katrs ^nepacietīgi vēlējās pēc iespējas drīzāk no­kļūt Zanzibārā un palīdzēt doktoram Fērgusonam veikt pēdējos sagatavošanās darbus pirms starta.

Beidzot kļuva redzama Zanzibāra — pilsēta uz tāda paša nosaukuma salas, un 15. aprīļa rītā pulksten vienpa­dsmitos kuģis noenkurojās ostā.

Zanzibāras sala pieder Francijas un Anglijas sabied­rotajam — imamam[23] Maskatam. Tā, bez šaubām, ir viņa labākā kolonija. Zanzibāras ostā piestāj ļoti daudz kai­miņvalstu kuģu.

No Āfrikas kontinenta salu šķir tikai kanāls, kas platā­kajā vietā nepārsniedz trīsdesmit jūdžu. -

Žanzibārā tirgojas ar kaučuku, ziloņkaulu. Tas ir ievē­rojams vergu tirdzniecības centrs. No malu malām uz Zanzibāru ved kara gūstekņus. Vergu tirdzniecība notiek visā austrumu piekrastē līdz pat Nīlai, bet uz franču ku­ģiem, kā liecina G. Ležāns, tā notiek pavisam atklāti.

Tiklīdz «Apņēmīgais» bija noenkurojies, uz tā ieradās angļu konsuls, lai piedāvātu savus pakalpojumus. Jau veselu mēnesi viņš bija sekojis Eiropas avīžu ziņām par doktora Fērgusona ieceri.

—   Līdz šim es vēl šaubījos, — sniegdams Semjuelam Fērgusonam roku, konsuls teica, — bet nu visas šaubas gaisušas.

Fērgusonu, Diku Kenediju un, protams, ari simpātisko Džo viņš tūlīt pat ielūdza pie sevis mājās.

Konsuls bija tik laipns, ka iepazīstināja doktoru ar da­žām kapteiņa Spīka vēstulēm. Kapteinis Spīks un viņa biedri ceļā uz Ugogo zemi bija cīnījušies ar badu un ne­labvēlīgiem laika apstākļiem; viņi virzījās uz priekšu ar lielām grūtībām un nezināja, vai tuvākajā laikā,varēs pa­ziņot par sevi. _

—   No tādām briesmām un zaudējumiem mēs būsim pa­sargāti, — doktors Fērgusons noteica.

Ceļotāju bagāžu nosūtīja uz konsula māju. Aerostatu gatavojās izcelt Zanzibāras krastā; šim nolūkam bija iz­raudzīta ļoti ērta vieta karogmastu tuvumā aiz milzīga torņa, kas aerostatu pasargātu no austrumu vēja. Masīvais tornis atgādināja mucu, kurai blakus Heidelbergas muca liktos gluži parasts toveris, un noderēja te par fortu; torņa plakanajā galotnē stāvēja «beluči» —? dīkdienīgi, trok­šņaini sargkareivji.

Taču īsi pirms aerostata izcelšanas krastā konsuls uz­zināja, ka iedzimtie nolēmuši ar varu viņus aizkavēt. Ne­kas nav aklāks un nejēdzīgāks par fanātisma iedvestām kaislībām. Vēsts, ka ieradies kāds kristietis, kurš nolēmis lidot gaisa balonā, bija satraukusi apkaimes iedzīvotājus. Nēģeri, uzskatīdami, ka tāds lidojums viņu reliģijai kai­tīgs, bija sašutuši vēl vairāk nekā arābi; viņi domāja, ka te iecerēts kaut kas ļauns pret Sauli un Mēnesi. Bet, tā kā abi šie spīdekļi afrikāņu tautām ir pielūgsmes objekts, viņi gribēja ķecerīgo ekspedīciju izjaukt.

Uzzinājis iedzimto nolūkus, konsuls apspriedās ar dok­toru Fērgusonu un kapteini Pennē. Kapteinis atteicās pie­kāpties šo draudu priekšā, bet doktors viņu pārliecināja par tādas rīcības nepieciešamību.

—   Nav šaubu, ka aerostatu mums kaut kā izdotos da­būt krastā, — Fērgusons teica, — vajadzības gadījumā talkā nāktu pat imama garnizons, taču nelaime nekad nenāk brēkdama, dārgo kaptein, — ar vienu ļaunprātīgu šāvienu pietiktu, lai aeroštats būtu iznīcināts. Nē, te jārī­kojas daudz apdomīgāk.

—   Bet ko tad lai iesāk? Izceļoties Āfrikas krastā, mūs sagaidītu līdzīgas grūtības. Ko darīt?

—   Vai var būt kas vienkāršāks! — konsuls atbildēja. >— Paverieties uz tām saliņām aiz ostas! Izceliet balonu uz vienas no tām, nostādiet ap to matrožus, un balons būs pilnīgā drošībā.

—   Lieliski! — Fērgusons iesaucās. — Tur mēs netrau­cēti varēsim veikt pēdējo sagatavošanos.

Arī kapteinim nebijā iebildumu. Pēc brīža «Apņēmī­gais» piestāja pie Kumbeni salas.

16.   aprīļa rītā balonu izcēla drošā vietā — dzelkšņu krūmiem iežogotā meža klajumiņā. Tur astoņdesmit pēdu attālumā vienu, no otra zemē iedzina divus astoņdesmit pēdu garus stabus; to galos piestiprināja bloku sistēmu, kas ar vertikālas troses palīdzību izcēla aerostatu. Pagai­dām balons vēl bija pilnīgi tukšs. Iekšējais apvalks bija piestiprināts ārējam, tāpēc tos abus izcēla reizē.

Apvalku apakšgaliem bija pievienoti cauruļvadi, pa kuriem balonā vajadzēja iepildīt ūdeņradi.

17.    jūnija diena pagāja, uzstādot ūdeņraža ieguves aparātu; tas sastāvēja no trīsdesmit mucām, kurās ūdens tika sadalīts, sērskābei iedarbojoties uz dzelzs lūžņiem. Iegūtais ūdeņradis, attīrīts no piemaisījumiem, ieplūda lielajā centra mucā, no kurienes pa divām caurulēm tika ieyadīts balonā. "Tādā veidā katrs apvalks pildījās ar stin­gri noteiktu gāzes daudzumu.

Šai operācijai bija nepieciešami tūkstoš astoņsimt seš­desmit galoni sērskābes, sešpadsmit tūkstošu piecdesmit mārciņu dzelzs lūžņu un deviņsimt sešdesmit galonu ūdens.

Balonu piepildīšana sākās nākamajā naktī ap trijiem; tā turpinājās gandrīz astoņas stundas. Nākamās dienas rītā ap vienpadsmitiem aerostats, pārvilkts ar tīklu, graciozi šūpojās virs sava groza, ko pie zemes turēja vairāki smilšu maisi. īpaši rūpīgi tika uzstādīts gāzes karsējamais aparāts un cilindriskajai siltuma kamerai pievienotas abu balonu caurules.

Enkurus, troses, instrumentus, ceļojuma segas un no­jumi, pārtiku un ieročus — to visu novietoja grozā iepriekš paredzētajās vietās; ūdens rezervuāri bija pie­pildīti jau Zanzibārā. Grozā iekrāva arī divsimt mārciņu smago smilšu balastu tā, lai, sadalīts pa piecdesmit mai­siem, tas vienmēr būtu pa tvērienam.

Sagatavošanās darbi tika paveikti ap pieciem vakarā; visu šo laiku salu apsargāja matroži un kanālā kursēja glābšanas laivas.

Iedzimtie joprojām savas dusmas pauda ar kliedzie­niem, dažādām grimasēm un krampjainām kustībām. Pūlī skraidīja burvji, vēl vairāk uzkurinādami fanātiskās dus­mas. Daži dedzīgākie fanātiķi lūkoja peldus sasniegt salu, bet viņus ātri padzina.

Tad viņi izmēģināja buršanu un vārdošanu; lietus iz­saucēji, kuri apgalvo, ka spēj pavēlēt mākoņiem, aicināja talkā negaisu un akmens lietu, kā nēģeri dēvē krusu; šim nolūkam viņi saplūca visvisādas koku lapas un vārīja tās uz lēnas uguns. Tajā pašā laikā viņi nokāva aunu, ar garu adatu durot tam tieši sirdī. Bet, par spīti visām izdarībām, debesis joprojām bija skaidras, nelīdzēja ne nēģeru no­kautais auns, ne viņu vaikstīšanās …

Nēģeriem. neatlika nekas cits kā sarīkot vētrainas or­ģijas: viņi apreibinājās, dzerot dedzinošu no kokosriek­stiem gatavotu liķieri «zembo» vai ārkārtīgi stipro alu «togva». Un augu nakti līdz rītam skanēja viņu nemelo- diskās, taču ritmiskās dziesmas.

Ap sešiem vakarā ceļotāji vēl pēdējo reizi sapulcējās kopā ar kapteini un virsniekiem kuģa kajītē pie pusdienu galda. Kenedijam neviens neko vairs nevaicāja, un viņš savā nodabā klusām kaut ko nesaprotamu murmināja; no doktora Fērgusona viņš nenovērsa ne acu.

Jāpiebilst, ka līksma noskaņojuma pie pusdienu galda nebija, šķiršanās brīža tuvums visiem iedvesa skumjas. Ko gan liktenis šiem drosmīgajiem ceļotājiem sola? Vai viņi kādreiz vēl atgriezīsies draugu pulkā, savas ģimenes lokā? Kas ar viņiem notiks, ja šīs neizpētītas zemes bez­galīgajos tuksnešos, mežonīgo cilšu vidū viņi pēkšņi vairs nebūs spējīgi pavēlēt savam gaisa kuģim? , Līdz šim tādas domas tikai šad tad bija iešāvušās klāt­esošajiem prātā, bet nu satrauktā iztēle viņus bezgala nomāca. Fērgusons, kā parasti savaldīgs un rāms, kaut ko stāstīja; tomēr izkliedēt vispārējo" drūmo noskaņojumu viņam neizdevās.

Lai nēģeru iespējamie uzbrukumi netraucētu Fērgusona un viņa ceļabiedru naktsmieru, viņiem nakti ļāva pārgu­lēt uz kuģa. Sešos no rīta atstājuši kajītes, aeronauti pār­cēlās uz Kumbeni salu.

Balons viegli šūpojās austrumu vējā. Smilšu maisus, kuri turēja balonu pie zemes, tagad aizstāja divdesmit matrožu. Kapteinis Pennē ar saviem virsniekiem ieradās noskatīties svinīgajā startā.

Te pēkšņi doktoram klāt pienāca Kenedijs un, saņēmis viņa roku, teica:

—   Tātad tavs lēmums, ir negrozāms, Semjuel?

—   Negrozāms gan, dārgo Dik.

—   Esmu darījis visu, lai tevi aizkavētu, vai nav tiesa?

•— Tā gan!

—   Tādā gadījumā mana sirdsapziņa ir tīra un es dodos tev līdzi.

—   Par to es nemaz nešaubījos, — neslēpdams prieku, doktors atbildēja.

Klāt bija pēdējais atvadu brīdis. Kapteinis un virsnieki sirsnīgi apskāva un noskūpstīja savus drosmīgos draugus un, protams, arī Džo, kurš lepnumā staroja. Starp klāt­esošajiem nebija tāda, kurš nevēlētos paspiest doktoram Fērgusonam roku.

Deviņos no rīta trīs aeronauti iekāpa gaisa balona grozā, doktors pielaida uguni deglim un pilnīgi atvēra krānu, lai sasniegtu augstāko temperatūru. Pēc dažām minūtēm balons, kas līdz šim bija turējies uz zemes līdz­svara stāvoklī, sāka celties augšup. Matroži pamazām at­laida troses, -kuras balonu saturēja. Grozs uzlidoja pēdu divdesmit virs zemes.

—   Mani draugi! — nostājies starp abiem ceļabiedriem un pacēlis cepuri, doktors iesaucās. — Nosauksim mūsu gaisa kuģi vārdā, kas tam atnestu laimi. Nosauksim to par «Viktoriju»![24]

Atskanēja skaļi «urā» saucieni.

—   Lai dzīvo karaliene! Lai dzīvo Anglija!

Tikmēr balona celtspēja bija strauji pieaugusi. Fērgu­sons, Kenedijs un Džo māja draugiem pēdējos atvadu sveicienus.

—   Atlaidiet visas troses! — Fērgusons sauca.

«Viktorija» spēji uzšāvās gaisā. To pavadīja salūts, kas

nograndēja no visiem četriem «Apņēmīgā» lielga­baliem …

XII nodaļa

Lidojums pāri jūras šaurumam. — Mrima. — Kenedija saruna ar Džo un Džo priekšlikums. — Lieliska kalijas recepte. — IJzaramo. — Mezāna nelaimīgais liktenis. — Dutumi kalns. —>• Doktora kartes. — Nakts zem sikomores.

Debesis bija tīras, vējš mērens, un «Viktorija» gandrīz vertikāli uzlidoja tūkstoš pieci simti pēdu augstumā, ko norādīja barometra krišanās gandrīz par diviem sprīžiem.[25]tādā augstumā spēcīgas gaisa strāvas strauji dzina ba­lonu uz dienvidrietumiem. Lieliska ainava pavērās mūsu gaisa kuģotājiem. Zanzibāras sala bija kā uz delnas un atšķīrās ar košajām krāsām it kā uz milzu globusa; garām slīdēja lauki visdažādākajās zaļo krāsu gammās; kuploja meži un birztalas.

Salas iedzīvotāji atgādināja kukaiņus. Pamazām atvadu saucieni un kliedzieni izdzisa tālumā, līdz aerostatam at­lidoja vairs tikai salūta troksnis.

— Kāds skaistums visapkārt! — pirmais klusumu pār­trauca Džo.

Taču pārējie klusēja. Doktors bija pārāk nodarbināts, vērojot barometru un atzīmējot dažus pacelšanās datus.

Kenedijs nespēja novērst acis no ainavas, kas lejā at­klājās.

Saules siltums veicināja degļa darbību, gāze apvalkā nemitīgi izpletās, un «Viktorija» jau lidoja divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.

Transportkuģis «Apņēmīgais», no šejienes raugoties, atgādināja mazu laiviņu, bet Āfrikas piekrasti rietumos, šķiet, ieskāva, milzīga putu apmale.

—   Kāpēc jūs klusējat? — Džo iesaucās.

—- Vērojam apkārtni, — pavērsdams tālskati uz konti­nenta pusi, doktors atbildēja.

—   Bet es vēlos runāt.

Runā vien, Džo! Runā, cik tik vēlies.

Un Džo aizrāvies ļāva vaļu sajūsmas saucieniem.

Šķērsojot jūru, doktors bija nolēmis turēties tieši šādā augstumā: tā piekraste bija pārredzama lielākā platībā. Viņš neizlaida no acīm nojumē pie sienas piekārto termo­metru un barometru; otrs barometrs, kas atradās ārpusē, bija paredzēts naktssargu vajadzībām.

Jau pēc pāris stundām, lidojot ar vairāk nekā astoņu jūdžu ātrumu stundā, «Viktorija» sasniedza kontinentu. Tad doktors uzskatīja par vajadzīgu nolaisties zemāk; viņš samazināja degļa liesmu, un «Viktorija» turpmāk lidoja tikai trīssimt pēdu augstumā.

Zem aerostata izpletās Mrima — tā nosaukta šī Āfrikas austrumu piekraste; krastmalu kā aizsargvalnis ieskāva kuplas mango birzis, un paisuma laikā kļuva redzamas Indijas okeāna viļņu izskalotās, leknās koku saknes. Kāpu līnija, kas senāk bija iezīmējusi krastu, noapaļojās pie ap­vāršņa, bet ziemeļrietumos vīdēja Nguru kalna smailā galotne.

«Viktorija» laidās pāri kādam ciematam/ kura nosau­kumu — Kaolē — doktors atrada kartē. Visi ciemata iedzīvotāji bija sapulcējušies un ar mežonīgiem kliedzie­niem pauda savas bailes un naidu. Viņi velti, tēmēja bultas lidojošajā briesmonī, kurš majestātiski šūpojās virs neva­rībā trakojošā nēģeru pūļa galvām.

Vējš dzina balonu uz dienvidiem, bet doktors par to nebūt neuztraucās; viņš pat priecājās, ka varēs izsekot kapteiņa Bērtona un Spīka noieto ceļu.

Kenedijs kļuva tikpat pļāpīgs kā Džo. Viņi abi apmai­nījās sajūsmas pilnām frāzēm.

—   Nost ar diližansiem! — pirmais iesaucās.

— Nost ar kuģiem! — otrs piebalsoja.

— Nost ar dzelzceļiem! — Kenedijs turpināja. — Vai, braucot vilcienā, mēs kaut ko redzētu?.

—       Pavisam kas cits — mūsu «Viktorija»! — Džo pie­bilda. — Tu kusties uz priekšu gluži nemanot, un daba pati slīd tev gar acīm.

—       Kādi skati paveras! Taisni brīnums! īr par ko sajūs­mināties! Sapnis šūpuļtīklā!

—       Vai nebūtu laiks brokastot? — svaigajā gaisā sa­jutis izsalkumu, Džo pēkšņi ieminējās.

— Laba doma, manu zēn.

—       O! Brokastis būs gatavas ātri! Uzkodīsim sausiņus ar gaļas konserviem.

—       Un piedzersim klāt kafiju, cik tīk, — doktors pie­metināja. — Tu drīksti aizņemties mazliet ogļu no mana degļa; tur to sakrājies pārlieku daudz. Tad arī no uguns­grēka briesmām būsim pasargāti.

—       Vai nav trakums? —; Kenedijs iesaucās. — Mēs taču sēžam kā zem pulvera mucas.

-- Ne gluži, — Fērgusons iebilda. — Un tomēr visai patīkami nebūtu, ja gāze uzliesmotu, pamazām izdegtu un mēs nenovēršami nolaistos uz zemes; taču nebīstieties, mūsu aerostats ir hermētiski slēgts.

—   Nu tad iekodīsim! — Kenedijs ierosināja.

—        Lūdzu — pie galda, mani kungi, — Džo aicināja, — es tūlīt jums sekošu, tikai vispirms pagatavošu ka­fiju — tādu, ka jūs mēli norisiet.

—        Tiesa kas tiesa, — doktors sacīja, — nerunājot par citām mūsu apbrīnojamā Džo spējām, kafiju viņš prot vārīt; Džo gatavo to no dažādu kafijas šķirņu maisījuma, taču recepti nevienam neizpauž.

—       Labi, ser, tā kā mēs lidojam izplatījumā, esmu ar mieru atklāt jums savu noslēpumu. Gatavojot šo dzērienu, es gluži vienkārši trīs vienādās daļās sajaucu mokas, bur- boņu un ronunjecas kafiju.

Pēc īsa brīža Džo atnesa trīs kūpošas kafijas tases, un ar to arī beidzās sātīgās brokastis, kurām aizdarā bija ce­ļotāju lieliskā pašsajūta; pēc tam viņi atkal ieņēma savas Vietas. -

                                                              Skats uz Uzaramo zemi

Zeme, virs kuras aerostats lidoja, bija neparasti auglīga; cauri kuplo koku zaļajām lapotnēm tik tikko saskatāmas vīdēja šauras, līkumotas taciņas; aerostats laidās pāri ta­bakas, kukurūzas un miežu laukiem; šur tur redzēja ari rīsa taisnos stublājus un purpursārtos ziedus. Uz pāļiem celtajos lielajos krātiņos varēja samanīt kazas un aitas: šādi droši vien mājlopus paglāba no leopardu nagiem. Auglīgo apgabalu viscaur klāja krāšņa, bagātīga augu valsts. Daudzos ciematos «Viktorijas» parādīšanās izrai­sīja ārkārtīgu apjukumu un kņadu. Doktors Fērgusons piesardzīgi vadīja aerostatu tādā augstumā, kur bultas viņu nevarēja skart. Nēģeri, sapulcējušies pie savām cieši kopā saceltajām būdām, vēl ilgi lādēja aerostatu.

Dienas vidū doktors, ieskatījies kartē, izteica pārlie­cību, ka viņi jau atrodas virs Uzaramo[26]. «Viktorija» it kā rotaļādamās laidās pāri zemei, kur auga kokospalmas, papaijas un kokvilna. Par Jādu augu valsti Džo nemaz nebrīnījās, jo, atrodoties Āfrikā, viņam viss likās da­bisks. Kenedijs ievēroja ne mazums zaķu un irbju, kas it kā gaidīt gaidīja mednieka lodi. Taču šķiest pulveri nebija vērts, jo medījumu nevarēja pievākt.

Lidojot ar divpadsmit jūdžu ātrumu stundā, aeronauti drīz vien sasniedza Tundas ciematu uz 38°20' austrumu garuma.

—   Lūk, tieši šeit, —-x doktors pavēstīja, — Bērtons un Spīks smagi saslima, un kādu laiku viņu ekspedīciju uz­skatīja par neizdevušos. Viņi vēl nebija necik tālu aiz­gājuši, kad nogurums un trūkums jau lika sevi manīt.

Šajā apgabalā patiešām nemitīgi plosās malārija. Lai izvairītos no saslimšanas, doktoram neatlika nekas cits kā turēties pēc iespējas augstāk virs miklās zemēs, kas garoja svelmainajā saulē.

Retumis varēja saskatīt karavānas, kuras, apmetušās «krālā», gaidīja dzestrās vakara vēsmas, lai dotos tālāk. Par «krālu» šeit apzīmē plašas apmetnes džungļos dzelk­šņainu krūmu iežogojumā, kur ceļojošie tirgotāji patve­ras ne vien no plēsīgiem zvēriem, bet arī no apkaimes laupītāju ciltīm. Ceļotāji redzēja, ka iezemieši, pamanot gaisa balonu, panikā bēg; Kenedijs labprāt būtu aplūko­jis viņus tuvāk, bet Semjuelam pret to radās iebildumi.

—   Iedzimto vadoņiem ir' musketes, — viņš teica, — mūsu balons varētu kļūt lielisks mērķis viņu lodēm.

—   Vai tad no vienas lodes balons būtu pagalam? — Džo nesaprata.

1 Ne uzreiz, bet ar laiku mazais plīsumiņš pārvalkā pārvērstos milzīgā caurumā, pa kuru izplūstu visa gāze.

—   Tādā gadījumā turēsimies tālāk no šiem mežo­ņiem, — Džo piekrita. — Nez ko viņi domā, redzot mūsu lidaparātu? Droši vien ir gatavi pielūgt mūs kā dievus.

—   Lai pielūdz vien, — doktors piebilda, — tikai pa gabalu. Tā vienmēr ir drošāk. Skatieties, apkārtne jau mainās. Apdzīvotu vietu redz arvien mazāk, bet mango birzis pavisam nozudušas. Šajos platuma grādos tās vairs neaug. Zemes virsma kļūst pauguraina, tas liecina, ka tuvojamies kalniem.

—   Nudien, •— Kenedijs teica, 1 — rādās, ka šajā pusē iezīmējas kaut kādas virsotnes.

—   Jā gan, rietumos.,, Tās ir Urizaras kalnu grēdu pirmās smailes, droši vien Dutumi kalns, aiz kura, es ceru, mēs piezemēsimies un pārgulēsim nakti. Nekavē­joties jāpastiprina degļa liesma, lai varam sasniegt seši simti pēdu augstumu.

—   Jūsu konstruētais deglis, ser, ir apbrīnojams iz­gudrojums! — Džo iesaucās. — Manevrēt ar to nav ne­maz grūti, ne arī sarežģīti — atliek tikai pagriezt krā­niņu, un viss kārtībā.

—- Tā, lūk, tagad mēs būsim drošībā, •— kad «Vikto­rija» pacēlās augstāk, mednieks piezīmēja. — Saules staru atspulgi sarkanajās smiltīs pārāk neciešami dzēla acīs.

—   Cik vareni koki! — Džo jūsmoja. — Tie šeit ir pa­visam parasti un tomēr bezgala skaisti. JKāds ducis šādu milzeņu — un, raugi, jau vesels mežs!

—   Tie ir baobabi, — doktors paskaidroja. -— Vai re­dzat tur to vareno baobabu, tā apkārtmērs droši vien nebūs mazāks par simt pēdām. Iespējams, ka tieši zem šī koka tūkstoš astoņi simti četrdesmit piektajā gadā gā­jis bojā francūzis Mezāns. Zem mums atrodas Dželamo- ras ciemats, uz kurieni Mezāns bija iedrošinājies doties viens. Šīs zemes valdnieks nelaimīgo francūzi sagūstī­jis, piesējis pie baobaba saknēm un, kamēr skanējušas kara dziesmas, nežēlīgi lēnām pārgriezis gūsteknim vē­nas, pēc tam iedūris dunci kaklā, tad izrāvis to, lai uz- trītu, un tikai tad norāvis nelaimīgajam galvu. Francū­zim bija tikai divdesmit seši gadi.

—   Vai tiešām Francija nepieprasīja slepkavas sodī­šanu? — Kenedijs sašutis vaicāja.

!—— Protams, pieprasīja, un Francijas sabiedrotais Zan- zibāras imams darīja visu, lai slepkavu aizturētu, bet tas neizdevās.

—   Tādā gadījumā es jūs ļoti lūdzu, ser,-neapstāsimies šeit, — Džo-sacīja. — Lūdzu, lūdzu, paklausiet mani, mis­ter Semjuel, celsimies labāk vēl augstāk!

-— Esmu ar mieru, Džo, jo vairāk tāpēc, ka tuvoja­mies Dutumi kalnam. Ja manas aplēses pareizas, mēs to pārlidosim vēl pirms septiņiem.

—   Vai tad mēs lidosim arī naktī? — mednieks vai­cāja.

—   Pēc iespējas ne, kaut gan, ievērojot vislielāko piesardzību un nezaudējot modrību, mēs ne _ar ko neris­kētu arī naktī, tomēr nepietiek, ka būsim Āfriku pārli­dojuši, mums vajag to arī redzēt.

—   Pagaidām mēs par šo zemi nevaram sūdzēties, ser, — Džo piezīmēja. — Āfrika taču nav nekāds tuks­nesis, bet pati koptākā un auglīgākā, zeme pasaulē! Ej nu vēl tici ģeogrāfiem!

—   Pacieties, Džo, pacieties! Pavērosim, kas būs tālāk.

Ap pusseptiņiem vakarā «Viktorija» jau atradās pie

Dutumi kalna; lai to pārlidotu, vajadzēja pacelties vai­rāk nekā "trīstūkstoš pēdu augstumā, bet šim nolūkam gāzes temperatūra bija jāpalielina tikai par astoņpadsmit grādiem. Patiesi jāatzīst, ka Fērgusons savu 'balonu va­dīja it kā ar vienu rokas mājienu. Kenedijs norādīja uz šķēršļiem, no kuriem jāvairās, un «Viktorija» pārlidoja kalnus virs pašām korēm.

Pulksten astoņos Dutumi kalns bija pārlidots; un aero­stats virs kalna lēzenākās nogāzes sāka piezemēties; no groza izmeta enkurus; viens no tiem, iekritis milzīgā si- komorē, stingri ieāķējās zaros. Džo tūlīt pat nokāpa pa trosi lejā un cieši piestiprināja enkuru pie koka. Nāka­majā mirklī pa nolaistajām zīda kāpnītēm viņš veikli ierāpās atpakaļ grozā. Kalnu aizsegā pasargāts no aus­trumu vējiem, aerostats stāvēja drošībā.

Ceļotāji pagatavoja vakariņas; gaisa ceļojumā krietni izsalkuši, viņi pamatīgi tukšoja līdzņemtos pārtikas krā­jumus.

—   Interesanti, cik lielu gabalu šodien esam vei­kuši? — negausīgi rīdams tik prāvus kumosus, ka bija jābažījas par pārtikas rezervēm, Kenedijs .vaicāja..

Pavērojis Mēness stāvokli un ieskatījies savā kartē, doktors acumirklī noteica aerostata atrašanās vietu;

Aerostats noenkurojies sikomores zarā

viņa priekšā bya neliela vācu karte no atlanta «Jaunā­kie atklājumi Āfrikā», kuru Gotā bijā publicējis Fērgu­sona draugs Petermans. Doktors bija pārliecināts, ka šis atlants viņiem noderēs visu ceļojuma laiku, jo tas ietvēra Bērtona un Spīka maršrutu līdz pat Lielajiem ezeriem,

Sudānas karti, kurai pamatā bija doktora Barta norādī­tie dati, Gijoma Ležāna Senegālas lejteces karti, kā ari pēc doktora Beiki datiem sastādīto Nigēras deltas karti.

Turklāt viņiem līdzi bija kāds zinātnisks raksts, kurā varēja atrast visus datus par Nīlu: «The sources of the Nile, being a general survey of the basin of that river and of its head stream, with the history of the Nilotic discovery by Charles Beke, Th. D.»[27]

Fērgusonam bija arī «Londonas Ģeogrāfu Biedrības Vēstnesī» publicētā lieliskā karte, tātad neviens jaunat­klātais punkts Āfrikas zemēs viņam nevarēja paiet se­cen.

Atzīmējot aerostata atrašanās vietu, doktors secināja, ka viņi šajā dienā pavirzījušies par diviem platuma grā­diem, proti, nolidojuši aptuveni simt divdesmit jūdžu uz rietumiem.

Kenedijs aizrādīja, ka viņi tagad lido uz dienvidiem. Bet doktoru tāds virziens apmierināja, viņš gribēja do­ties pēc iespējas savu priekšteču pēdās.

Nakts sardzi bija nolemts sadalīt trīs maiņas, lai katrs savu reizi paliktu nomodā un gādātu par guļošo biedru drošību. Doktoram nācās stāties sargpostenī deviņos va­karā, Kenedijam pusnaktī, bet Džo — trijos no rīta.

Tad Kenedijs un Džo, ietinušies segās, apgūlās un mie­rīgi aizmiga, kamēr doktors Fērgusons viņus sargāja.

XIII nodaja

Laika pārmaiņa. — Kenedija slimība. — Doktora Fērgu- sona zāles. — Ceļojums kājām. — Imengo baseins. — Ru- beho kalns. — Seši tūkstoši pēdu augstumā. — Atpūta dienā.

Nakts pagāja mierīgi. Bet, sestdienas rītā pamodies, Kenedijs sāka sūdzēties par nogurumu un drudzi. Laiks bija mainījies; debesis klāja smagi mākoņi, it kā drau­dot ar lietavām. Zungomero ir drūma zeme, bez lietus tur paiet tikai pāris nedēļu janvārī.

Drīz vien ceļotājus pārsteidza spēcīga lietus gāze; 'dzelkšņainiem krūmiem un gigantiskām liānām aizaugu­šie ceļi uzreiz kļuva nelietojami, tos izskaloja spēji iz­veidojušies strauti — tā saucamie «nullahi». Gaisā skaidri varēja saost sērūdeņraža smaku, par kuru bija jau stāstījis kapteinis Bērtons.

—   Ja jau kapteinis Bērtons to novērojis, — Fērgusons sacīja, — tad viņam taisnība. Var likties, ka šeit aiz katra krūma guļ līķis.

—   Pretīga zeme, — Džo teica, — bet man šķiet, ka misters Kenedijs pēc pagājušās nakts nejūtas visai labi.

—   Tiesa gan, mani krata spēcīgs drudzis, — mednieks apstiprināja.

—   Nav brīnums, dārgo Dik, mēs taču atrodamies vienā no neveselīgākajiem Afņķas apgabaliem. Bet ilgāk mēs šeit nekavēsimies. Dosimies tālāk.

Džo veikli atbrīvoja enkuru no sikomores un pa zīda kāpnītēm ierāpās grozā. Doktors pielaida uguni deglim, un pēc brīža «Viktorija» no jauna pakļāvās spēcīgam vējam. Miglā tik tikko saredjzamas vīdēja dažas būdas. Apkārtnes izskats pārvērtās. Āfrikā bieži vien nelieli ve­selībai kaitīgi apgabali robežojas ar ļoti labvēlīga kli­mata vietām.

Kenedijs neapšaubāmi bija slims, jo viņa spēcīgo ķer­meni kratīja drudzis.

—   Slimošanai nav īstais laiks, — ievīkstīdami'es segā, viņš sacīja.

—   Mazliet pacieties, dārgo Dik, — doktors Fērgusons lūkoja.draugu uzmundrināt, — tas ātri pāries.

—   Pāries? Kaut nu! Paklau, Semjuel, ja tavā ceļojuma aptieciņā ir kādas zāles, tad dod tās drīzāk šurp, lai varu

, tikt uz kājām! Es norišu tās aizvērtām acīm.

—   Man ir kas labāks par zālēm, draugs. Es tev iedošu pret drudzi tādu līdzekli, kas neko nemaksā.

—- Kā tas iespējams?

—   Pavisam vienkārši: mēs tūlīt pacelsimies virs mā­koņiem, kuri nebeidz gāzt pār mums lietū, un attālināsi­mies no infekciozās atmosfēras. Tikai, lūdzu, pagaidi pā­ris ininūšu, kamēr izpletīsies gāze.

Nepagāja ne desmit minūtes, kad ceļotāji jau lidoja augstu virs miklās joslas.

—   Vēl brītiņu pacieties, Dik, drīz tu sajutīsi saules un svaiga gaisa ietekmi, doktors mierināja draugu.

—   Tās tik ir zāles! — Džo iesaucās. — Vai nav brī­nišķīgi? .

—   Nē, tikai dabiski,

—   O! Par to nemaz nešaubos.

- — Es Diku sūtu uz kūrortu tīrā, svaigā gaisā, kā mēdz darīt Eiropā ar slimniekiem, bet Martinikā es tevi būtu aizsūtījis uz Pitonu, lai paglābtu no dzeltenā drudža.

—  Tad taču mūsu «Viktorija» ir īsta paradīze,— maz­liet atlabis, Kenedijs sacīja.

Blīvās mākoņu masas zem balona tobrīd veidoja lie­lisku skatu: sajaucoties un atstarojot saules gaismu, tās, brīnumaini mirdzēdamas, traucās cita citai, pāri. «Vik­torija» lidoja četri tūkstoši pēdu augstumā. Termometrs rādīja temperatūras krišanos. Zeme vairs nebija sare­dzama. Jūdzes piecdesmit uz rietumiem zaigoja Rubeho "kalna sniegotā virsotne; tā atradās uz Ugogo zemes ro­bežas,. aiz 36°20' austrumu garuma. Vēja ātrums bija divdesmit jūdžu stundā, bet ceļotāji to" nemaz nema­nīja.

Pec trim stundām doktora pareģojums piepildījās. Ke- nedijam drudzis bija kā ar roku atņemts, un viņš ar baudu pabrokastoja.

—   Lūk, tāds līdzeklis ir labāks par hinīnu, — skots apmierināts noteica.

— Vai zināt, — Džo ierunājās, —- esmu nolēmis ve- 1 cumdienās noteikti pārcelties uz dzīvi šeit.

Ap desmitiem rītā debesis noskaidrojās.' Mākoņos ra­dās plaisa, zeme atkal bija saredzama; «Viktorija» tai tuvojās'. Doktors Fērgusons sāka meklēt kādu gaisa strāvu, kas viņus nestu uz ziemeļaustrumiem, un sešsimt pēdu augstumā virs zemes viņš to atrada. Apkārtne, kļuva aizvien pauguraināka, var teikt, pat kalnaina, Zungomero zeme nozuda austrumos līdz ar pēdējām kokospalmām šajos platuma grādos.

Drīzumā kalnu kores iezīmējās noteiktāk. Vietumis slējās smailas virsotnes. Bijā ļoti jāuzmanās,. lai neuz- durtos kādai no konusveida klintīm. - . _

—   Esam nonākuši starp visai bīstamām smailēm, — Kenedijs sacīja.

—   Neuztraucies, Dik, mēs tās neskarsim.

—  Jāatzīst tomēr, ka mūsu ceļošanas veids ir nepār­spējams, — Džo piemetināja.

Doktors patiešām apbrīnojami veikli vadīja balonu.

—   Ja vajadzētu kājām ceļot šajā lietus izskalotajā zemē, mēs tikai ar mokām vilktos pa dubļainajiem ce­ļiem, — Fērgusons teica. — Pēc aizbraukšanas no Zan­zibāras daļa mūsu nastu nesēju dzīvnieku no pārguruma būtu jau pagalam. Mēs paši līdzinātos ģindeņiem- un būtu tuvu izmisumam. Mums gribot, negribot rastos nemitīgas sadursmes ar pavadoņiem un nesējiem un .vajadzētu pa­ciest šo nesavaldīgo cilvēku rupjības. Dienu mūs mocītu miklā tveice, nakti —■ nežēlīgs aukstums un moskīti, kuru kodieni sajūtami pat caur visbiezāko audumu un spēj novest līdz ārprātam. Nemaz nerunājot par plēsī­giem zvēriem un mežonīgām ciltīm.

—   Man gan nebūtu iebildumu to visu izmēģināt, — Džo atzinās.

Neesmu neko pārspīlējis, — Fērgusons turpināja, '— pietiek palasīt, ko stāsta tie, kas iedrošinājušies ielauzties šajā zemē, lai acīs sariestos asaras.

Ap vienpadsmitiem «Viktorija» pārlidoja Imenžo ba­seinu;, uz pakalniem izkaisītajos ciematos Varēja saska­tīt iedzīvotājus, kuri velti draudēja «Viktorijai» ar saviem ieročiem; beidzot ceļotāji sasniedza pēdējo aug­stieni Rubeho kalna tuvumā; tā bija trešā ūn pati aug­stākā Usagaras kalnu grēda.

Tagad ceļotājiem apgabala reljefs bija skaidrs. Kalnu grēdas trīs nozarojumus, sta^rp kuriem pirmais bija Du­tumi kalns, citu no cita šķīra plašas, iegarenas ielejas; augstajām virsotnēm bija noapaļota konusa veids, bet zeme starp tām kā nosēta erātiskiem laukakmeņiem un oļiem. Stāvākās nogāzes atradās Zanzibāras pusē, tur­pretī rietumu pusēnās bija ieslīpas-plakankalnes. Iele­jās auglīgo zemi klāja krāšņi augi. Starp gigantiskām sikomorēm, tamarindiem, ķirbjkokiem un palmām uz austrumiem plūda daudzas upes — gan lielas, gan ma­zas, ietecēdamas Kingani.

—   Uzmanību! — doktors Fērgusons iesaucās. — Mēs tuvojamies Rubeho kalnam, tā nosaukums iezemiešu va­lodā nozīmē «Vēju • ceļš». Šīs smailes derētu pārlidot lielā augstumā. Ja mana karte ir pareiza, tad mums jā­paceļas augstāk par pieciem tūkstošiem pēdu.

—   Saki — vai mums bieži vajadzēs lidot tik augstu? — Kenedijs vaicāja.

—   Nē, tikai retumis; Āfrikā kalni, šķiet, nav tik augsti kā Eiropā, bet ari Eiropas kalniem mūsu «Viktorija» viegli tiktu pāri.

Sakarsētā gāze drīz vien izpletās, uņ balons strauji cē­lās augšup. Jāpiebilst, ka ūdeņraža izplešanās nebija bīs­tama, jo ar to piepildītas bija tikai trīs ceturtdaļas no lielā balona; barometrs rādīja seštūkstoš pēdu augstumu.

—   Un cik ilgi mēs tā celsimies? — Džo gribēja zināt.

—   Zemes atmosfēra sniedzas seštūkstoš tuāžu[28] aug­stumā, — doktors paskaidroja. — Ar lielajiem gaisa ba­loniem iespējams pacelties ļoti augstu. To izmēģinājuši Brioši un Gelisaks, taču Viņiem pa muti un ausīm sā­kušas plūst asinis. Bija pietrūcis gaisa. Pirms pāris ga­diem divi drosminieki — franči Barals un Biksio — arī mēģinājuši sasniegt ļoti lielu augstumu, bet viņu ba­lons pārplīsis …

—   Un viņi krita? — Kenedijs spēji ievaicājās.

—   Protams! Taču bez ļaunām sekām, kā jau zinātnie­kiem piederas.

—   Nu, vai zināt, cienītie zinātnieku kungi, — Džo teica, — ja vēlaties krist — tad laimīgi! Bet es, neizglī­tots cilvēks, palieku pie zelta vidusceļa — ne pārāk aug­stu, ne pārāk zemu, Lieka godkāre nav slavējama.

Seši tūkstoši pēdu augstumā gaisa blīvums ievērojami samazinās, skaņas vadāmība pavājinās un balsis šķiet klusākas. Redzamība kļūst sliktāka; skatiens uztver tikai lielu objektu visai nenoteiktās kontūras, cilvēkus un dzīvniekus saskatīt vairs nav iespējams, ceļi atgādina pavedienus, ezeri r— dīķus.

Doktors un viņa biedri nejutās visai omulīgi; gaisa strāva ar neparastu spēku rāva viņus pāri vientuļiem kalniem, kuru virsotnēs pārsteidzoši bieza sniega sega saistīja skatienus. Kalnu izvietojums liecināja par ūdens iedarbību zemes veidošanās procesā.

Saules stari vertikāli krita uz šīm vientuļajām kalnu smailēm. Doktors Fērgusons precīzi uzskicēja šo aug­stieni, kas ietver četras gandrīz taisnās līnijās izvieto­tas kalnu grēdas ar pašu garāko -no tām ziemeļu pusē.

Ātri pārlidojusi Rubeho kalnu, «Viktorija» nolaidās zemāk virs tumšajiem mežiem kalna otrā pusē. Garām slīdēja nogāzes un gravas, tuvojās vienmuļais Ugogo ap­gabals; vēl zemāk stiepās dzeltenīgi, saulē izdeguši, sa­plaisājuši līdzenumi, šur tur pavīdēja dzelkšņaini krū­māji; apvārsni rotāja dažas birzis, tālāk pāriedamas mežā.

Balons tuvojās zemei, doktors izmeta enkurus, un viens no tiem tūlīt pat ieķērās milzu sikomores zaros. Džo ne­kavējoties nošļūca lejā pa trosi un rūpīgi piestiprināja enkuru. -Doktors tikai nedaudz samazināja degļa liesmu, lai «Viktorija» nezaudētu celtspēju un turētos gaisā. Vējš bija spēji norimis.

—   Nu, dārgo Dik, — Fērgusons ierunājās, — velc laukā šautenes, vienu ņem pats, otru dod Džo, un lūko­jiet pārnest mums pūsdienām kād.u garšīgu antilopes' gabaliņu.

—   Uz medībām! — Kenedijs sajūsmā iesaucās.

Pārrāpies pāri groza malai, skots pa koka zariem no­kāpa lejā, kur veiklais, manīgais Džo jau bija paguvis nokļūt un, gaidot mednieku, izvingrināja locekļus. Ce­ļabiedriem aizejot, aerostata svars samazinājās, tāpēc doktors degli pilnīgi nodzēsa.

—   Uzmanieties, ser, ka neaizlidojat bez mums! — Džo viņam uzsauca.

—   Neuztraucies, draugs, «Viktorija» šeit turas stingri, bet es tagad sakārtošu savas piezīmes. Vēlu jums veik­smīgas medības, tikai rīkojieties piesardzīgi! Starp citu, es no sava posteņa vērošu apkaimi un, tiklīdz radīsies kaut niecīgākās aizdomas par briesmām, izšaušu no ka- rabīnes. Tas būs signāls, pēc kura mums atkal jāsanāk kopa.

•— Nerunāts! — mednieks atbildēja.

XIV nodaļa

Gumijkoku mežā. — Zilā antilope. — Pulcēšanās sig­nāls. — Negaidīts uzbrukums. — Kanļenjēi. — Nakts gaisā. — Mabunguru. — Žiguelamkoa. — Ūdens rezer­ves. — Ierašanās Kazehā.

Neauglīgā zeme ar izkaltušo, karstumā saplaisājušo māla augsni likās neapdzīvota. Vietumis redzēja kara­vānu pēdas — tur baloja pussatrunējuši, pīšļos pārvēl tušies cilvēku un dzīvnieku kauli.

Pēc pusstundas gājiena Diks un Džo, saspringti turot gatavībā šautenes, iegāja gumijkoku mežā. Kas zina, ar ko te vajadzēs sastapties. Kaut gan Džo nebija lielisks šāvējs, tomēr itin veikli rīkojās ar ieroci. . — Jauka pastaiga, mister Dik, lai gan apkārtne nav sevišķi pievilcīga, — klupdams pār kvarca gabaliem, kuri mētājās visapkārt, Džo teica.

Kenedijs pamāja, .lai biedrs apklust un apstājas. Vi­ņiem bija jāiztiek bez suņiem, bet veiklajam kalpam Džo diemžēl kurta vai putnu suņa oža nepiemita.

Izžuvuša strauta peļķē slāpes dzesēja desmit antilo­pes. Jaušot briesmas, graciozie dzīvnieki kļuva tramīgi; ik pēc malka tie izslēja galvas un ošņāja ar kustīga­jām nāsīm gaisu.

Apgājis dažus biezu krūmu pudurus, Kenedijs tuvo­jās antilopēm, bet Džo stāvēja uz vietas; šāviena attā­lumā Diks nospieda gaili. Antilopes, acumirklī nozuda; tikai viena ievainota nokrita zeme. Kenedijs steidzās medījumam klāt. *

Tas bija skaists, zilganpelēks dzīvnieks,ar sniegbaltu vēderu un kājām — zilā antilope.

•—• Trāpītsļ — mednieks iesaucās. Ļoti retas sugas antilope, ceru, ka man izdosies apstrādāt tās -adu tā, lai to saglabātu.

—   Vai tiešām jūs pratīsiet to izdarīt, mister Dik?

—   Bez šaubāmi Paskat vien, cik spoža spalva!

—   Bet doktors Fērgusons nekādā ziņa nepieļaus ņemt līdzi lieku kravu.

—• Tev taisnība, Džo! Tomēr visu šo skaisto dzīvnieku šeit pamest būtu žēl.

—   Visu? Nē, mister Dik. Mēs izgriezīsim pašus labā­kos gabalus, un es to neizdarīšu sliktāk par Londonas miesnieku cunftes, cienījamo priekšnieku.

—   Kā vēlies, draugs, bet tev jāzina, ka man, mednie­kam, dzīvnieku nodīrāt nebūtu grūtāk kā nošaut.

—   Tam es pilnīgi ticu, mister Dik. Un esmu pārlieci­nāts, ka tikpat viegli jūs pratīsiet uztaisīt pavardu no trim akmeņiem; - sausas- malkas šeit netrūkst, bet man pēc dažām minūtēm būs nepieciešamas gailošas ogles.

—   Tas nebūs ilgi jāgaida, — Kenedijs atbildēja.

Viņš nekavējoties iekārtoja pavardu, un pēc brītiņa . tajā jau liesmoja uguns.

Džo izgrieza" antilopes mīkstumus kotletēm un labākos filejas gabalus, kuri drīz vien pārvērtās garšīgos-cepe­šos.

—       Kā draugs Semjuels priecāsies! — mednieks sa­cīja.

—        Mister Dik, vai zināt, kas pašlaik nodarbina manu prātu? v

-— Droši vien tas, ko tu patlaban dari.

—       Nepavisam. Es domāju, kādas sejas mēs rādīsim, ja vairs neatradīsim aerostatu.

—        Muļķīgas iedomas! Vai tev šķiet, ka doktors mūs varētu pamest?

—   Nē, bet ja nu enkurs pēkšņi noraujas…

—        Neiespējami. Turklāt Semjuels viegli varētu atkal nolaisties, viņš taču lieliski vada savu balonu.

Bet ja nu vējš to aizrauj prom, ja nu viņš vairs ne­spēj pie mums atgriezties?

—- Paklau, Džo, izbeidz fantazēt!

—       O, mister Dik, pasaulē viss notiekošais ir dabisks, tātad arī iespējams, tāpēc viss ir jāparedz …

Pēkšņi atskanēja šāviens.

—- Glio! — Džo iesaucās.

•— Mana karabīne! Es pazīstu pēc skaņas. ,

—   Signāls!

•— Acīmredzot mums draud briesmas..

—- Bet ja nu viņam? — Džo bažīgi ievaicājās.

—   Iesim! ,

Steidzīgi savākusi medību trofejas, mednieki devās at­pakaļ pa noieto ceļu, sekojot zīmēm, kuras Kenedijs bija iecirtis kokos. Meža biezoknis neļāva «Viktoriju» saska­tīt, kaut gan tā nevarēja būt visai tālu.

Noskanēja otrs šāviens.

—   Pasteigsimies! — Džo mudināja.

-— Vai .dzirdēji •— atkal šāviens!

—   Izklausās, it kā viņš aizstāvētos.

—   Skriesim turp!

Un abi mednieki metās skriet, ko kājas nes. Izskrē­juši mežmalā, viņi vispirms ieraudzīja aerostatu, tad dok­toru grozā.

—   Kas noticis? — Kenedijs vaicāja.

—   Augstais dievs! •— Džo iesaucās.

—   Ko tu tur redzi?

r— Bars nēģeru aplenc balonu! -

Patiesi, pāris jūdžu attālumā 110 viņiem gaudodami un vaikstīdamies ap sikomori lēkāja trīsdesmit savādi ra­dījumi. Daži, uzrāpušies kokā, jau rausās augstākajos zaros. Briesmas likās nenovēršamas.

—   Pagalam mans saimnieks! — Džo iesaucās.

—    Saturies, draugs, nezaudē savaldību un tēmē pēc iespējas precīzāk! Mūsu rokās ir četru melno dzīvības. Uz priekšu!

Kad viņi nepieredzētā ātrumā bija noskrējuši jūdzi, no groza atskanēja jauns šāviens; tas ķēra velnam līdzīgu milzeni, kurš pa enkura trosi jau rāpās uz grozu. Ne­dzīvais ķermenis, mētājot izplestās rokas un kājas, krita lejup no zara uz zaru, līdz beidzot ap divdesmit pēdu no zemes palika karājamies kokā.

—     Kad tevi nelabais! — Džo sodījās. — Kā tas lops tur vēl turas?

—    Nav svarīgi, — Kenedijs attrauca. Skriesim, skriesim!

—    O, mister Kenedij! —■ Džo, skaļi smiedamies, iesau­cās. — Viņš turas ar asti! Ar savu asti! Tas ir pērtiķis! Tie taču ir tikai pērtiķi!

—• Katrā ziņā labāk tā, nekā tie būtu bijuši cilvēki,— mezdamies kaucošā bara vidū, Kenedijs atbildēja.

Tie bija visai bīstami, mežonīgi plēsīgas sugas pa­viāni ar pretīgiem suņa purniem. Taču daži šāvieni tos izklīdināja, un visa vaikstīgā orda izklīda, pamezdama vairākus kritušos.

Kenedijs vienā mirklī pa zīda kāpnītēm iekāpa grozā, bet Džo, uzrāpies sikomorē, atbrīvoja enkuru; grozs no­laidās līdz viņam, un Džo veikli ierausās tajā. Pēc da­žām minūtēm «Viktorija» pacēlās gaisā, un mērens vējš to nesa uz austrumiem.

—   Tas tik bija uzbrukums! — Džo teica.

—   Mums likās, ka tevi ielenkuši iedzimtie, Semjuel.

—   Par laimi, tie bija tikai pērtiķi! — doktors sacīja.

—   No tāluma atšķirība maza.

—   Arī tuvumā tā nav liela, — Džo piezīmēja.

—    Lai nu kā, bet pērtiķu uzbrukumam Varēja būt ļoti nopietnas sekas. Ja no viņu nemitīgās troses raustī­šanas enkurs atbrīvotos, kas zina, kurp vējš mani aiz­nestu.

r—Vai es neteicu, mister Kenedij?

■— Tiesa gan, Džof bet tobrīd tu gatavoji antilopes bifštekus un, vērojot tos, mani neganti mocīja ēstgriba.

—   Ticu, — doktors sacīja, — jo antilopes gaļa ir se­višķi garšīga.

-— Tūlīt jūs par to pārliecināsieties, ser, galds ir klāts.

—   Nudien, medījums smaržo lieliski, — Kenedijs. at­zina.

—   Es labprāt visu mūžu ēstu antilopes gaļu vien un piedzertu klāt groku gremošanas veicināšanai, — Džo, pilnu muti ēdot, sacīja.

Viņš steidzās pagatavot groku, ko visi dzēra slavē­dami.

—   Līdz šim mums veicies diezgan ciešami, — Džo sprieda.

—   Pat pārāk ciešami, — Kenedijs piemetināja. :

—   Atzīstieties, mister Kenedij, — vai nenožēlojat, ka devāties mums līdzi?

—   Gribu zināt, kurš spētu mani no tā atturēt, — Ke­nedijs noteikti atbildēja.

Pēcpusdienā «Viktorija» iekļuva straujāka vēja plūsmā, un drīz vien barometrs rādīja tūkstoš piecsimt pēdu virs jūras līmeņa.

Ap septiņiem «Viktorija» jau' planēja virs Kanjenjē baseina; šo labi kopto zemi ar tās ciematiem baobabu. un ķirbjkoku pavēnī doktors pazina uzreiz. Te bija kāda Ugogo zemes sultāna rezidence; salīdzinājumā ar citām afrikāņu zemēm tā nelikās tik atpalikusi; ģimenes lo­cekļu pārdošana tur bija daudz retāk sastopama, bet lopi un cilvēki dzīvoja kopā apaļās būdās, kuras atgā­dināja siena kaudzes.

Aiz Kanjenjē atkal sākās akmeņains, neauglīgs apga­bals, bet stundu, vēlāk netālu no Mabunguru to nomai­nīja auglīga ie'plaka, kur bija sakuplojuši krāšņi augi. Pret vakaru vējš norima un gaiss it kā pamira snaudā. Doktors velti izmeklējās plūstoša gaisa strāvas dažādos augstumos; redzot šo pamirumu dabā, viņš nolēma nakti pavadīt gaisā un drošības dēļ pacēlās gandrīz līdz tūk­stoš pēdu augstumam. Tur «Viktorija» apstājās. Dziļajā, klusumā iestājās brīnum jauka, zvaigžņota nakts.

Diks un Džo mierīgi likās gulēt un saldi aizmiga, ka­mēr doktors stāvēja sardzē; pusnaktī viņu nomainīja skots,

■— Ja kaut kas notiek, modini mani, — Fērgusons vi­ņam piekodināja. — Galvenais — neizlaid no acīm ba­rometru, tas taču ir mūsu kompass,

Nakts bija vēsa, starp dienas ^ un nakts temperatūru bija divdesmit septiņu grādu starpība. Tūlīt pēc tumsas iestāšanās sākās zvēru nakts koncerts, izsalkums un slā­pes dzina tos laukā no alām; varžu soprāniem pievieno­jās šakāļu kaucieni; šo- dzīvo orķestri papildināja lauvu iespaidīgie basi.

No rīta, atkal ieņemot savu posteni, doktors Fērgu­sons palūkojās barometrā un redzēja, ka pa nakti mainījies vēja virziens. Pēdējo divu stundu laikā «Vik­torija» bija aiznesta aptuveni trīsdesmit jūdžu uz zie­meļaustrumiem; pašreiz tā lidoja virs Mabūnguru ak­meņainās zemes, kas viscaur bija klāta it kā ar gludi noslīpētiem sienīta bluķiem un klintīm, kuras atgādi­nāja kamieļu kumpainās muguras; konusveida klinšu smailes kā neskaitāmi druīdu dolmeni slējās cita pie citas; šur tur baloja, bifeļu un ziloņu skeleti; koku ne­bija daudz, vienīgi austrumu pusē, kur dziļajos, meža biezokņos tik tikko varēja samanīt dažus ciematus.

Ap septiņiem rītā kā milzu bruņurupucis parādījās liela, ieapaļa klints, kuras apkārtmērs varēja būt divas jūdzes.

—    Esam uz pareizā ceļa, — Fērgusons pavēstīja. — Lūk, Ziguelamkoa, tur mēs uz brītiņu apstāsimies. Es gribētu papildināt ūdens krājumus deglim. Mēģināsim kaut kur pieāķēties.

—   Šeit ļoti maz koku, — mednieks piezīmēja.

—   Tomēr mēģināsim; Džo,. izmet enkurus!

Pamazām zaudējot celtspēju, balons tuvojās zemei. Enkuri krita lejup, viens no tiem ieāķējās kādā klinšu plaisā, un «Viktorija» apstājās.

Maldīgi būtu domāt, ka apstājoties drīkstēja pilnīgi izdzēst degli. Aerostata līdzsvars bija aplēsts atkarībā no jūras līmeņa; apvidum pakāpeniski paaugstinoties, aero­stats, kas lidoja seši līdz septiņi simti pēdu augstumā, protams, noslīdētu zemāk, tāpēc gāzi vajadzēja karsēt ne­mitīgi. Bez degļa palīdzības aerostats varētu pacelties vienīgi tad, ja doktors pilnīgā bezvējā ļautu grozam no­stāties uz zemes un atbrīvotu to no ievērojama sma­guma,

Kā bija atzīmēts kartē, Žiguelamkoa rietumu nogāzi klāja plaši purvi. Paķēris līdzi mučeli, kurā varēja iepildīt ap desmit galonu ūdens, Džo viens pats devās turp. Pie kāda pamesta ciematiņa viņš ātri. atrada ūdeni, un nepagāja ne stundas ceturksnis, kad viņš jau atgriezās ar ūdens rezervēm; pa ceļam viņš neko sevišķu nebija manījis, izņemot milzīgas ziloņu lamatas, kurās pats gan­drīz bija iekritis. Vienās no tām gulēja pussatrunējis zi­lonis.

No sava pārgājiena Džo pārnesa kizila ogām līdzīgus augļus, ar kuriem bija kāri mielojušies pērtiķi. Tie bija mbenbu koka augļi, doktors tos pazina. Žiguelam­koa rietumu nogāzēs šis koks ir ļoti izplatīts. Fērgu­sons bija nepacietīgi gaidījis Džo pārnākam, jo pat īslaicīga apstāšanās šajā - neviesmīlīgajā zemē sagādāja bažas. *

Ūdeni aerostatā iecēla bez grūtībām, jo grozs gandrīz skāra zemi. Fērgusons nekavējoties pastiprināja degļa liesmu, un «Viktorija» atkal pacēlās gaisā.

Viņi atradās ap simt jūdžu no Centrālās Āfrikas ievē­rojamās vietas — Kazeha, ko sasniegt cerēja vēl todien ar dienvidaustrumu vēja palīdzību. Aerostats lidoja četrpadsmit jūdžu stundā; vadīt balonu nebija visai viegli, jo pārlidotā apgabala vidējais augstums virs jū­ras līmeņa bija trīstūkstoš pēdu un, nekarsējot gāzi, ne­būtu iespējams tikt tam pāri. Tomēr, sargādamies gāzi pārkarsēt, doktors aplidoja diezgan stāvas nogāzes, ļoti zemu šķērsojot Tembo un Tūra Velsā ciematus. Pēdējais no minētajiem jau pieder skaistajai Unjamvēzi zemei, kur augi sasniedz neparasti lielus apmērus, it īpaši kak­tusi, kas tur ir īsti milzeņi.

Labvēlīgos laika apstākļos ap diviem dienā svelmaina­jos saules staros, kuri aprija katru niecīgāko vēsmiņu, «Viktorija» jau planēja virs Kazeha — aptuveni trīssimt piecdesmit jūdžu attālumā no piekrastes.

— Deviņos no rīta mēs atstājām Zanzibāru, — ieska­tījies savās piezīmēs^ doktors Fērgusons sacīja, — un, lūk, divās dienās esam nolidojuši turpat pieci simti ģeo­grāfiskās jūdzes[29], ieskaitot novirzes. Kapteiņi Bērtons un Spīks to pašu» ceļu veica četrarpus mēnešos.

XV noda ļ a

Kazehs. — Trokšņainais tirgus. — «Viktorijas» parādīša­nās. — Burvji — vangangas. — Mēness dēli. — Doktors dodas pie slimā sultāna. — Iedzīvotāji. — Valdnieka pils «Tambē». — Sultāna sievas. — Valdnieks — alkoholi­ķis. — Džo dieva lomā. — Kā dejo uz Mēness. — Lū­zums noskaņojumā. — Otrs mēness. — Dievu varenības nepastāvīgums.

Kazehs — šī Centrālās Āfrikas ievērojamā viet^ —bū­tībā nav pilsēta; var teikt, ka pilsētu šajā apgabalā vis­pār nav. Kazehs aptver sešas plašas ielejas. Tajās izvie­tojušās būdas un vergu zaru teltis ar nelieliem pagal- miņiem un, rūpīgi koptiem dārziņiem; tajos labi aug sīpoli, kartupeļi, baklažāni, ķirbji un ļoti garšīgi šampin­joni.

Unjamvēzi 'apgabals ir Mēness zemes labākā daļa, krāšņs, auglīgs Āfrikas parks; apgabala centrā atrodas Unjanembes rajons, ļoti skaists apvidus, kur dīkdienībā dzīvo dažas arābu izcelsmes dzimtas — omani.

Kopš seniem laikiem omani nodarbojušies ar tirdznie­cību Centrālajā Āfrikā un Arābijā. Viņi tirgojas ar kau­čuku, ziloņkaulu, kokvilnu un vergiem; vēl joprojām, viņu karavānas šķērso ekvatoriālos apgabalus; tās do­das uz piekrasti meklēt greznuma priekšmetus un ro­taslietas saviem saimniekiem, kuri iedzīvojušies bagā­tībā, bet paši omani šajā burvīgajā apvidū kopā ar sie­vām un kalpiem pavada dienas bezdarbībā, tā sakot, allaž līmeniskā stāvoklī — zviln, tērzē, smēķē vai guļ.

Ap ielejām sagrupējušās neskaitāmas iedzimto būdas un plaši tirgus laukumi, zaļo kaņepes un velnābols, aug krāšņi koki, mezdami dzestras ēnas, — tāds, lūk, ir Ka­zehs.

Tā ir karavānu galvenā tikšanās vieta: no dienvidiem šurp ved vergus un ziloņkaulu, no rietumiem — kok­vilnu un sīkus stikla izstrādājumus tām ciltīm, kuras dzīvo ap Lielajiem ezeriem.

Tāpēc tirgus laukumos valda nemitīga rosība, neap­rakstāms troksnis, ko saceļ nesēju metisu kliedzieni, bungu un tauru skaņas, mūļu un ēzeļu zviedzieni, sie­viešu dziesmas un bērnu brēcieni, bet visam, pāri, it kā sitot ritmu šajā «pastorālajā simfonijā», skan karavānu vadītāju «džemadaru»- vienmērīgie pātagas plīkšķi.;

Bez jebkādas kārtības vai, pareizāk sakot, gleznainā nekārtībā tirgū ir izlikti koši audumi, krelles, ziloņkauls, degunradžu ilkņi, valzivju zobi, medus, tabaka un kok­vilna; šeit tiek slēgti visdīvainākie tirdzniecības darījumi, jo katra priekšmeta vērtību noteic vienīgi pircējā izrai­sītā iekāre.

Kad pie debesīm parādījās «Viktorija», lielā kņada, troksnis un rosība pēkšņi norima. Majestātiski planējot gaisā, aerostats gandrīz stateniski laidās aizvien zemāk. Vīri, sievas, bērni, vergi, tirgotāji — gan arābi, gan nē­ģeri — nozuda, paslēpdamies vai nu savās pilīs, vai bū­diņās.

—   Zini, dārgo Semjuel, — Kenedijs teica, —• ja mūsu ierašanās visur atstās tik graujošu iespaidu, tad nodibināt tirdznieciskus sakarus ar iezemiešiem neizdosies.

—   Mēs varētu izdarīt pavisam vienkāršu tirdzniecisku darījumu, — Džo ieminējās. — Vajadzētu itin mierīgi no­laisties tirgus laukumā un, nepievēršot ne mazāko uzma­nību tirgotājiem, pievākt pašas vērtīgākās preces. Nu­dien, tā mēs vienā rāvienā kļūtu bagāti.

—   Tik vienkārši izdarāms tas vis nebūtu, — doktors iebilda. — Pirmajā brīdī nobijušies, iezemieši aizbēgtu, bet māņticība un ziņkāre drīz viņus piespiestu atgriezties.

—   Jums tā šķiet, ser?

—   Gan redzēsiet; prātīgāk, protams, būtu viņiem ne­tuvoties, mūsu «Viktorija» taču nav nekāds bruņukuģis: nq lodēm un bultām tas nav pasargāts.

—   Semjuel, tu tikai nedomā uzsākt pārrunas ar šiem afrikāņiem! — Kenedijs ieminējās.

—   Kāpēc gan ne, ja vien būs iespējams, — doktors at­bildēja, — Rādās, ka šeit sastopami diezgan kulturāli arābi. Atceros, ka Bērtons un Spīks nespēja vien slavēt Kazeha iedzīvotāju viesmīlību. Tāpēc arī mums vajadzētu mēģināt ar tiem sadraudzēties.

Nemanāmi tuvodamās zemei, «Viktorija» ar vienu en­kuru ieāķējās tirgus laukuma tuvumā augošā kokā.

Tobrjd iezemieši līda laukā no slēptuvēm, vispirms uz­manīgi pabāzdami laukā galvas. Vairāki «vangangas», kurus varēja atšķirt pēc viņu nozīmēm -— konusveida gliemežnīcām, droši iznāca laukumā; tie bija vietējie burvji. Pie jostas viņiem karājās melni, ar taukiem no­ziesti kalebasi un dažādi nobružāti buršanas piederumi.

Burvjus pamazām apstāja pūlis; tajā atradās daudz sie­viešu un bērnu, bundzinieki sāka rībināt bungas, cenzda-, mies cits citu pārspēt skaļumā, klātesošie sita plaukstas un izslēja rokas pret debesīm.

—   Viņi lūdz dievu, — doktors paskaidroja. — Ja ne­maldos,'mums šeit piešķirta ievērojama loma.

—   Lieliski, ser, tēlosim to.

—   Var būt, ka tu pats, Džo, drīz kļūsi par elku.

—   Nu, ser! Par to es nemaz neuztraucos, jo vīraka smarža'maņ patīk tīri labi.

Viens no burvjiem pamāja, un kņada acumirklī no­rima, iestājās dziļš klusums. Burvis, pievērsies ceļotā­jiem, kaut ko teica, bet viņiem šī valoda bija sveša.

Neko nesapratis, Fērgusons uz labu laimi pateica dažus arābu vārdus un tūlīt saņēma atbildi. Burvis augstā stilā teica garu runu, kuru klātesošie noklausījās ļoti uzma-; nīgi; doktoram beidzot kļuva, skaidrs, ka «Viktoriju» šeit uzskata par Mēness personifikāciju un ka šī zeme, Saules lolojums, solās nekad neaizmirst lielo godu, ko tai parā­dījusi Mēness dieve, apciemodama to kopā ar saviem trim dēliem. '

. Doktors godbijīgi atbildēja, ka Mēness dieve ik pēc tūkstoš gadiem katrā ziņā s parādās saviem pielūdzējiem un apstaigā savus īpašumus, tāpēc viņš visiem iesakot izmantot gadījumu un dievu klātienē nekautrējoties iz­stāstīt savas vajadzības un vēlmes.

Tad burvis pavēstīja, ka augstākās varas palīdzība ne­pieciešama viņu sultānam Mvani, kurš jau daudzus gadus slimojot, un lūdza Mēness dēlus apciemot-slimnieku.

Doktors ielūgumu nekavējoties pārtulkoja saviem ceļa­biedriem.

—   Un tu patiešām gribi iet pie šī nēģeru valdnieka? —• mednieks vaicāja.

—   Saprotams. Šī tauta man šķiet labvēlīgi noskaņota. Vējš pilnīgi norimis. Gaisā nav ne mazākās vēsmiņas. Par «Viktoriju» varam būt droši.

—   Bet ko tu gribi tur darīt?

—   Nomierinies,, dārgo Dik, 110 medicīnas es. šo to sa­protu, gan kaut kā galā tikšu …

Pēc tam Fērgusons pievērsās pūlim.

—   Mēness dieve apžēlojusies par Unjamvēzi zemes bērnu dārgo valdnieku, — viņš pavēstīja, — un rūpes par viņa veselību uzticējusi man. Lai sultāns sagatavojas mūS' pieņemt!

Kliedzieni, dziesmas un kulta rituāli atsākās ar vēl lie­lāku sparu, un nēģeru melnās galvas ņirbēja kā milzīgs skudru pūznis.

_— Tagad, draugi, — Fērgusons biedriem teica, — mums jāparedz viss. Var gadīties, ka būsim spiesti uz ātrāko laisties projām. Tāpēc, Dik, tev jāpaliek grozā un jāuztur ar degļa palīdzību balona celtspēja. Enkurs turas stingri, par to varam būt droši. Mēs abi ar Džo tūlīt nokāpsim lejā, urt Džo paliks pie kāpnēm.

—Kā? Un tu viens pats gribi doties pie melnā?— Ke­nedijs izmisis vaicāja.

—   Mister Semjuel, vai tiešām jūs nevēlaties, ka es jūs pavadu? — Džo iesaucās.

—   Nē, es iešu viens; šie labie cilvēki iedomājušies, ka viņus apciemojusi visvarenā Mēness dieve; mans sargs būs māņticība, tātad nomierinieties un palieciet abi no­rādītajās vietās.

—   Kā vēlies … — mednieks piekrita.

—   Uzmani gāzi, Dik!

—   Par to neraizējies, Semjuel.

Iedzimto kliedzieni kļuva aizvien skaļāki, viņi dedzīgi lūdza debesu palīdzību.

—   Vai nedzirdat? Vai nedzirdat? •—• Džo iesaucās^ — Manuprāt, melnie pārak nekaunīgi uzbāžas Mēness dievei un viņas dēliem.

Paķēris līdzi ceļojuma aptieciņu, doktores sekoja Džo, kurš nokāpa lejā pirmais. Majestātiski un cēli, kā dievu dēlam pienākas, Džo pēc arābu parauga sakrustotām kā­jām apsēdās zemē pie. kāpnītēm, un daļa pūļa godbijīgi apstāja viņu.

Tikmēr doktors mūzikas un kulta deju pavadībā lēnām soļoja uz valdnieka pili — «tambē», kas atradās patālu no tirgus laukumav'Bija pēcpusdienas trešā stunda,, un. Vēl spoži spīdēja saule.

Doktors soļoja svinīgi; atvairīdami -pūli, viņu no visām pusēm aizsargāja burvji. Brīdi vēlāk Fērgusonam pretī iznāca paglīta izskata jauneklis, sultāna ārlaulības dēls, kurš pēc šīs zemes parašām bija tēva bagātību vienīgais mantinieks. Jauneklis nokrita Mēness dēlam pie kājām; Fērgusons ar graciozu žestu piecēla viņu.

Pēc nepilnas stundas gājiena pa ēnainām taciņām cauri krāšņam tropu mežam sajūsminātā procesija sasniedza sultāna rezidenci, tā dēvēto «Ititēniju» —četrstūrainu celtni kāda pakalna nogāzē. Pils salmu jumta malas, bal­stoties uz griezumiem rotātiem koka pīlāriem, veidoja ap ēku īpatnēju lieveni. Sienas bija klātas iegareniem sar­kanīga māla ciļņiem, kuros bija attēloti cilvēki un čūskas, bet labāk par cilvēkiem tur, bez šaubām, bija atveidotas čūskas. Tā ķā pils jumts nebalstījās tieši uz sienām, gaiss tajā riņķoja brīvi; jāpiebilst, ka logu šai ēkai nebija, tikai nelielas durvis.

Doktoru Fērgusonu cienīgi uzņēma sardze un sultāna favorīti — glīti, labi noauguši cilvēki, stipri un veselīgi vaņjamvezi cilts pārstāvji — Centrālās Āfrikas tautu tīras rases paraugs. Neskaitāmās sīkās pīnītēs sapītie mati krita viņiem uz pleciem, vaigi no deniņiem līdz mutei bija te­tovēti melnām vai gaišzilām svītrām. Kroplīgi nostieptajās ausīs karājās koka gredzeni un kopāla gumijas plāksnītes. Visiem mugurā bija košu krāsu kokvilnas tērpi; zaldāti nesa rokās šķēpus, lokus ar eiforbijas sulā saindētām ro­bainām bultām, dunčus, garus zāģveida zobenus «simus» un. nelielus cirvīšus.

Doktors iegāja Łilī. Par spīti sultāna slimībai, tur val­dīja briesmīgs troksnis, kas, doktoram ierodoties, vēl vai­rāk pieauga. Fērgusons ievēroja pie durvju palodas sa­kārtās zaķu astes un zebru krēpes — tie acīmredzot bija talismani. Doktoru sagaidīja vesels bars sultāna sievu ar harmoniskām «upatu» skaņām un «kilindo» sitieniem — cimbalveida mūzikas instruments «upatu» bija darināts no vara katliņa dibenā, bet «kilindo» bija piecas pēdas augstas izdobta koka bungas, pa kurām no visa spēka ar dūrēm sita divi virtuozi bundzinieki.

Vairums sultāna sievu bija ļoti daiļas un smiedamās smēķēja tabaku no garām, melnām pīpēm; viņu slaidos stāvus līdz papēžiem sedza graciozās ielocēs krītoši tērpi, dažas no viņām valkāja «kiltus» — no pudeļķirbja šķied­rām. darinātus īsus, ap vidukli apliktus svārciņus.

Nomaļus stāvēja sešas sievas,' kuras likās tikpat jautras kā pārējās, kaut gan viņām draudēja nežēlīgas mocības.- Pēc sultāna nāves šīs sievas vajadzēja dzīvas aprakt vī­ram blakus, lai izklaidētu viņu mūžīgā miera valstībā.

Ar vienu skatienu novērtējis apstākļus, doktors tuvojās valdnieka koka gultai. Tajā viņš ieraudzīja gadu četrdesmit vecu vīru ar trulu seju. Slimība, kas ilga gadiem, ne­bija nekās cits kā nemitīgs skurbulis. Sultāns — alkoho­liķis bija jau pa pusei bezsamaņas stāvoklī, un izraut viņu no tā nebija iespējams ne ar kādiem līdzekļiem.

Svinīgās pieņemšanas laikā sultāna sievas un favorīti saliektām mugurām tupēja uz ceļiem. Doktors ielēja valdniekam mutē dažus pilienus stipri uzbudinošu zāļu, un trulais ķermenis mirkli atdzīvojās; sultāns viegli sa­kustējās, bet, tā kā viņu jau vairākas stundas uzskatīja par mirušu, tad šis dzīvības simptoms tika uzņemts ar sa­jūsmas saucieniem.

Redzot, ka šeit viņam vairs nav ko darīt, Fērgusons, spēji atgrūdis savus pārāk dedzīgos suminātājus, atstāja pili. Viņš devās uz «Viktoriju». Tas notika sešos vakarā.

Saimnieka prombūtnē Džo, viņu gaidot, sēdēja zemē pie kāpnītēm; apkārt drūzmējās iedzimtie, apliecinādami viņam visdziļāko cieņu. Kā īstam Mēness, dēlam pienākas, Džo atļāva to darīt. Viņš gan bija pārāk vienkāršs, lai spētu notēlot dievišķu būtni, taču nepavisam nebija lepns; un pat lakstojās ar jaunajām afrikānietēm, kuras nespēja novērst acu no viņa. Tad Džo uzsāka ar meičām laipnas sarunas.

— Jaukās meitenes, pielūdziet,, pielūdziet mani, — Džo viņām teica, •— esmu lāga zēns, kaut arī dieves dēls.

Viņam nesa dāvanas, kādas parasti noliek tā saucama­jās «mcimu» — būdās, kur novietoti elku dievi. Starp dāvanām bija mieži un stipram alum līdzīgs dzēriens «pombē»; Džo uzskatīja par vajadzīgu to nobaudīt, bet viņa rīklei, kura gan bija radusi pie vīna un viskija, tāds dzēriens likās par stipru. Džo briesmīgi sašķobīja seju, taču klātesošie to noturēja par laipnu smaidu. Pēc tam meitenes, uzņēmušas vienirluļu dziesmu, līganā gaitā sāka lēnu deju.

—- Ā, jūs dejojat! —• Džo iesaucās. — Nu labi, arī es nepalikšu parādā un tūlīt parādīšu, kā dejo mūsu dzim­tenē. ,

Un Džo metās galvu reibinošā žīgā, dažādi izlocīdams ķermeni, gan saliekdams, to, gan izstiepdams; viņš dejoja ar pēdām, ar ceļgaliem, ar rokām, viņš, dīvaini gorīda­mies, ieņēma neticamas pozas un neiedomājami vaikstī- jās, vārdu sakot, demonstrēja nēģeriem, kā dejo dievi uz Mēness, -

Un, lūk, afrikāņi gluži kā pērtiķi sāka atdarināt Džo palēcienus un roku vēzienus; viņi iegaumēja katru viņa kustību, katru pozu; izcēlās neaprakstāms jandāliņš, bezgala aizrautīga lēkāšana un saviļņojums. Kad jaut­rība sasniedza kulmināciju, Džo pēkšņi pamanīja doktoru.

Nikni klaigājoša, satracināta pūļa pavadībā Fērgusons lielā steigā atgriezās pie lidaparāta. Burvji likās ļoti uz­budināti. Doktoru no visām pusēm ielenca melnie, drau­dīgi mākdamies viņam virsū.

Neizprotama pārvērtība! Kas bija' noticis? Varbūt sultāns, kā par nelaimi, izlaidis garu debesu sūtņa rokās?

Arī Kenedijs no savas vietas grozā manīja draudošās briesmas, taču nesaprata cēloni. Stingri piepūstais balons, it kā nepacietīgi tiecoties augšup, bija cieši savilcis trosi, kas to saturēja.

Doktors jau atradās pie kāpnītēm. Māņticīgās bailēs pūlis vēl aizvien atturējās nodarīt viņam ļaunu; doktors veicīgi rāpās augšup uz grozu, un Džo viņam nekavējoties sekoja.

—   Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli,.— Fērgusons kal­pam uzsauca. — Nepūlies atāķēt enkuru. Būs jāpārcērt trose. Seko man!

—   Bet kas īsti atgadījies? — kāpdams pār bortu grozā, Džo vaicāja.

—   Kas noticis? — Kenedijs neizpratnē iesaucās, satver-, dams karabīni.

—   Paraugies turp! — norādot uz apvārsni, doktors at­bildēja.

—   Nu, un tad? —; Kenedijam nekas nebija skaidrs.

—   Un tad? Vai neredzi? Mēness lec!

Patiesi, pie tumši zilajām debesīm bija uzlēcis mēness, sarkans un spožs kā brīnumaina ugunsbumba. īsts mēness, nudien! Mēness un «Viktorija»!

Tas varēja nozīmēt tikai to, ka ir vēl otra Mēness dieve, vai arī to, ka svešinieki ir krāpnieki, intriganti, viltus dievi.

Gluži dabiski, ka tieši pie šā pēdējā slēdziena bija nā­kuši iezemieši. Ar to arī bija izskaidrojams lūzums viņu noskaņojumā. •

Džo nespēja savaldīt skaļus smieklus. Noprazdami, ka upuris slīd viņiem laukā no rokām, Kazeha iedzī­votāji sāka skaļi aurot, pret balonu pavērsās loki un musketes.

Pēkšņi viens no burvjiem pamāja. Ieroči nolaidās; bur­vis uzrāpās kokā, pūlēdamies satvert enkura trosi un no­vilkt cferostatu lejā.

Džo, paķēris cirvi, metās klāt trosei.

— Vai pārcirst? — viņš jautāja.

— Nē, pagaidi, •— doktors atbildēja.

— Bet nēģeris? …

— Varbūt izdosies enkuru glābt, tas taču mums ļoti nepieciešams. Pārcirst trosi vēl pagūsim.

Burvis, uzrāpies kokā un nolauzis dažus zarus, atāķēja enkuru. Balons atbrīvojās un acumirklī uzšāvās gaisā, aiz­raudams līdzi enkuru ar visu nēģeri: niknais vanganga, jāteniski sēžot šajā spārnotajā zirgā, pēkšņi uzlidoja de­besīs. ..

Redzot vienu no saviem burvjiem aizlidojam, pūlis pār­steigumā sastinga.

—   Urā! — iekliedzās Džo, kad «Viktorija» strauji pa­cēlās augšup.

—   Viņš stingri turas klāt, — Kenedijs sacīja. —- Neliels ceļojums, protams, nebūs viņam par sliktu.

—   Vai metīsim zemē nēģeri? — Džo ievaicājās.

—   Nē taču! — doktors atbildēja. — Mēs viņu mierīgi nolaidīsim lejā, un jādomā, ka pēc tāda piedzīvojuma burvja autoritāte cilts vidū ārkārtīgi pieaugs.

—   Iespējams pat, ka tagad iezemieši viņu uzskatīs par dievu, — Džo piebilda.

«Viktorija» jau bija gandrīz tūkstoš pēdu augstumā. Nēģeris briesmīgā izmisumā krampjaini turējās trosē. Viņš klusēja, acis stīvi pievērsis vienam punktam. Šaus­mām pievienojas pārsteigums. Viegls rietumvējš balonu dzina prom no Kazeha.

Pusstundu vēlāk, ievērojis lejā tukšu klajumu, doktors samazināja degļa liesmu un pietuvojās zemei. No div­desmit pēdu augstuma nēģeris iedrošinājās spēji nolēkt. Nokritis uz kājām, viņš aizjoza Kazeha virzienā, bet «Vik­torija», pēkšņi atbrīvojusies no lieka smaguma, atkal sāka celties augšup.

XVI nodala

Negaisa vēstneši. Mēness zeme. — Āfrikas kontinenta nākotne. — Mašīna un pastardiena. — Apvidus saul­rieta stundā. — Flora un fauna. — Negaiss. — Ugunīgā josla. — Zvaigžņotās debesis.

—   Lūk, ko nozīmē kļūt par Mēness dieves dēliem bez viņas ziņas, — Džo teica. — Zemes pavadonis ar mums gandrīz izspēlēja ļaunu joku. Vai gadījumā jūs, ser, ar savu ārstēšanu nesakompromitējāt dieves godu?

—   Jā, bet kāds tad īsti bija tas Kazeha sultāns? — Ke­nedijs pavaicāja.

—   Vecs, pusdzīvs pļēgurs, — doktors atbildēja, — pār kura nāvi nez vai kāds sēros. Taču notikušais ir laba mā­cība, ka slava un gods ātri gaist, tāpēc nav vērts ar. to pārāk aizrauties.

—   Žēl gan! — Džo iesaucās. —- Man tas bija ļoti pa prātam. Ko jūs neteiksiet! Tu redzi, ka tevi pielūdz, tu sāc iejusties dieva lomā… Bet pēkšņi kā par postu uzlec mēness, turklāt gluži sarkans, itin kā no tiesas sanik­nots …

Kamēr viņi tā tērzēja un Džo attēloja mēnesi gluži jaunā āspektā, debesīs ziemeļu pusē savilkās smagi, drau- / dīgi mākoņi. Diezgan spēcīgs vējš trīssimt pēdu augstumā dzina «Viktoriju» uz ziemeļaustrumiem. Kaut gan zilās debesis virs balona bija skaidras, gaiss kļuva neparasti spiedīgs.

• Ap astoņiem vakarā ceļotāji sasniedza 32°40' austrumu garuma un 4°17' dienvidu platuma. Negaisam tuvojoties, vējš viņus nesa ar trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā. Lejā ātri garām slīdēja viļņojošie, auglīgie Mfuto zemes līdzenumi. Apbrīnojami gleznainā ainava saistīja ceļotāju skatienus.

—   Pašlaik mēs atrodamies Mēness zemes centrā, — doktors paskaidroja, — tā saglabājusi savu antīko nosau­kumu clroši vien tāpēc, ka Mēness dievieti šeit pielūdz kopš senseniem laikiem. Apgabals patiešām ir skaists, vēl krāšņāku augu valsti nez vai izdotos kaut kur atrast.

—   Ja to pārnestu uz Londonu, tā likto'š nedabiska un tomēr bezgala krāšņa, — Džo piebilda. •— Kāpēc tāds skaistums lemts tikai mežoņu zemēml

»— Bet kas lai zina, — doktors turpināja, — vai ar laiku šī zeme nekļūs ievērojams kultūras centrs? Iespējams, ka nākotnē, kad Eiropā augsne būs noplicināta un nespēs vairs barot cilvēkus, tautas pašas dosies šurp.

—   Vai' esi par to pārliecināts? — Kenedijs vaicāja.

—- Bez šaubām, Dik. Paseko vēstures gaitai, atceries tautu staigāšanu, un tu nāksi pie līdzīga slēdziena. Pirmā pasaules barotāja bija Āzija, vai nav tiesa? Četrtūkstoš gadu tā radīja,» apaugļoja, ražoja, bet vēlāk, kad zeme, kur kādreiz bija viļņojušās zelta druvas, pārvērtās akme­ņainos tuksnešos, Āzijas bērni pameta tās izsūkto, savī­tušo krūti. Un, kā zināms, viņi devās uz Eiropu — uz šo jauno, vareno zemi, kas viņus baro jau divtūkstoš gadu. Bet arī Eiropas auglība sāk zust, zemes ražība samazinās ar katru gadu, aizvien jaunas un jaunas slimības bojā augu valsti, trūcīgās ražas, izejvielu nepietiekamība — viss neapšaubāmi liecina par dzīvības spēku izsīkumu un nenovēršamu iznīcību. Tāpēc mēs redzam, ka tautas stei­dzas pie Amerikas pilnās krūts kā pie avota, bet arī to nevar saukt par neizsīkstošu, drīzāk gan par vēl neizsī- kušu. Arī šis jaunais kontinents reiz novecosies; neskar­tos mežus tur izcirtis rūpniecības vajadzībām, augsne, pārmērīgi ražojot, noplicināsies, jo pārāk daudz no tās būs prasījuši; vietās, kur tagad ievāc pa divām ražām gadā, vēlāk izsūktā zeme ar mokām dos vienu. Tieši tad Āfrika piedāvās jaunajām rasēm savā -klēpī gadsimtiem ilgi glabātos dārgumus. Eiropietis kaitīgo klimatu uzlabos ar augu seku un meliorāciju; visi Āfrikas ūdens "ceļi tiks apvienoti kopējā gultnē un veidos kuģojamu artēriju. Un zeme, virs kuras mēs-lidojam, kļūs varena lielvalsts, auglīgāka, bagātāka un dzīvot spējīgāka nekā citas, un tajā tiks veikti daudz nozīmīgāki atklājumi nekā tvaika un elektrības izpēte.

—   O, ser, — Džo- iesaucās, —- es vēlētos to visu redzēt pats savām acīm!

-— Par agru esi nācis pasaulē, maņu zēn.

—    Starp citu, — Kenedijs ieminējās, — kad rūpnie­cība sāks visu izsūkt savā labā, tas droši vien būs ļoti drūms laikmets. Cilvēki tikmēr gudros un gudros aizvien jaunas mašīnas, līdz tās aprīs viņus pašus. Man vienmēr Ticies, ka pastardiena būs klāt tajā brīdī, kad zemeslodi uzspridzinās kāds gigantisks, līdz trīs miljardiem atmo­sfēru sakarsēts tvaika katls.

—   Jāpiebilst, — Džo teica, — ka amerikāņi nebūs ne pirmie, ne pēdējie, kas tādu mašīnu izgudros. '

—   Tiesa gan, — doktors piekrita, — tvaika katlu iz­gudrojumu jomā viņi ir nepārspējami. Bet lai paliek tam­līdzīgas diskusijas, labāk priecāsimies par Mēness zemi, ja mums reiz laimējies to redzēt.

Pēdējie saules stari, laužoties cauri mākoņu gubām, ap­zeltīja katru sīkumu lejā; koku milzeņiem, kokveida papardēm, sūnām, kuras klāja zemi, — visam tika kaut kas no šīs gaismas; uz viegli viļņotās zemes virsmas daž­viet slējās nelieli konusveida pakalni; kalnus'pie apvār­šņa nemanīja, visapkārt bija milzīgi ērkšķainu krūmu biezokņi, necaurejami dzelkšņaini dzīvžogi, bet starp šiem džungļiem — klajumi ar daudziem ciematiem; kolosālas eiforbijas un koraļļveida krūmāji ieskāva tos kā dabiski nocietinājumi.

Drīz vien starp krāšņajiem "zaļumiem līdzīga čūskai aiz­locījās Malagarasi — pati lielākā Tanganjikas ezera pie­teka; šajā upē ieplūst daudzas straumes, kuras ūdeņus smeļ no palu strautiem vai dīķiem, kas izveidojušies māl- zemes slānī. Aeronautiem šī apvidus rietumu daļa, no augšas veroties, šķita viens vienīgs ūdenskritumu tīkls.

Leknajās pļavās tik tikko saredzami garajā zālē ganī­jās lopi ar kuprainām mugurām; brīnumaini smaržoja meži, atgādinot kolosālus ziedu pušķus, bet dienā no svel­mainās saules džungļu' biezoknī slēpās lauvas, leopardi, hiēnas un tīģeri. Reizēm kāds zilonis sapurināja koku lapotnes un varēja dzirdēt, kā zem tā baltajiem ilkņiem lūst koku stumbri.

—   īstākā medību vieta! — Kenedijs sajūsmināts iesau­cās. — Ticu, ka uz labu laimi meža biezoknī izšauta lode - atrastu sev vērtīgu mērķi. Vai tomēr nevajadzētu mazliet izvingrināt roku?

—• Nekādā gadījumā, Dik, tuvojas nakts, turklāt draus­mīga nakts, kurai līdzi nāk negaiss. Vētras Āfrika mēdz būt briesmīgas.

—• Jums taisnība, ser, — Džo piekrita, — gaiss kļūst neciešami smags, vējš pilnīgi aizsnaudies; var jaust kaut ko tuvojamies.

—   Gaiss šķiet elektrizēts, — doktors piebilda, — ik­viena dzīva būtne sajūt šo stāvokli, kuram seko ciņa ar stihiju, un jāatzīstas, ka tik spēcīgi to izjūtu pirmoreiz.

Nīlzirgi

— Bet vai tādā gadījumā nevajadzētu piezemēties? — mednieks vaicāja.

— Gluži otrādi, Dik, mums vajadzētu pacelties vēl aug­stāk. Bīstos vienīgi, ka atmosfēras strāvu krustošanās

laikā varam novirzīties no iecerētā ceļa.

—   Semjuel, tu taču nedomā mainīt virzienu, kurā mēs lidojam, sākot ar piekrasti?

—   Ja vien izdotos, — Fērgusons atbildēja, — es lab­prāt novirzīto^ septiņus astoņus grādus uz ziemeļiem un mēģinātu nokļūt līdz tiem platumiēm, kur, jādomā, atro­das Nīlas izteka; var būt, ka tur mums laimētos tikt uz pēdām kapteiņa Spīka ekspedīcijai vai pat Heiglina ka­ravānai. Ja manas aplēses pareizas, tad mēs atrodamies uz 32°40/ austrumu garuma, un man ļoti gribētos nokļūt viņpus ekvatora.

—   Skat! •— pārtraukdams draugu, Kenedijs iesaucās. — Vai redzi, kur sprauslādami no dīķiem lien ārā nīlzirgi kā dzīvas gaļas masas un krokodili elsdami velk plaušās gaisu…

—   Viņi smok nost, — Džo piemetināja. — Cik jauks tomēr ir mūsu ceļojuma veids, mēs varam nicīgi noska­tīties no augšas uz šiem pretīgajiem radījumiem. Mister Semjuel! Mister Kenedij! Skat, kur ciešās rindās tuvojas zvēru bars! To nav mazāk par pieciem simtiem, un šķiet, ka tie ir vilki!

—   Nē, Džo, tikai meža suņi, plēsīgas sugas dzīvnieki, kuri droši uzbrūk pat lauvām. Sastapt tos ceļā ir ļoti bīs­tami: tie spēj jebkuru saplosīt.

—   Tādā gadījumā Džo neapņemas uzlikt tiem uzpur­ņus, —- lāga puisis pavēstīja, — starp citu, ja" plēsīgums šiem dzīvniekiem ir dabas dots; tad nedrīkst to ņemt ļaunā.

Negaisam tuvojoties, viss šķietami pamira. Sabiezinā­tais gaisā gandrīz s nemaz vairs nevadīja skaņu — gluži kā telpā, kur sienas klātas ar drapējumu. Putni — dzēr­ves, stārķi, sarkanie un zilie sīļi, dzeltenie ķauķi un muš- ķērāji — noslēpās augsto koku lapotnēs. Pati daba jauta kataklizmas tuvošanos.

Deviņos vakarā «Viktorija» nekustīgi karājās gaisā virs plašā ciematu rajona Msepē, kas tumsā gandrīz ne­bija saskatāms; brīžam nejaušs gaismas stara atspulgs melnajos ūdeņos atklāja taisnus kanālus, un acumirklīga mākoņu pašķiršanās ļāva saskatīt milzu palmu, tama- rindu, sikomoru un eiforbiju tumšos, nekustīgos siluetus.

—• Trūkst elpas, — pūlēdamies ievilkt krūtīs pēc iespē­jas vairāk retinātā gaisa, skots sacīja. — Mēs stāvam uz vietas. Vai nolaidīsimies lejā?

Tuvojas vētra, Dik, — doktors nepacietīgi atbildēja,:

'— Ja tu domā, ka vējš var mūs kaut kur aizraut, tad, manuprāt, atliek vienīgi piezemēties, — skots neatlaidās.

—       Var būt, ka vētra šonakt nemaz neuznāk, — Džo iebilda, — mākoņi atrodas pārāk augstu.

—- Tieši tāpēc es bīstos lauzties tiem cauri. Tādā gadī­jumā mēs paceltos pārāk augstu, zaudētu no redzes loka zemi un augu nakti būtu neziņā, vai kustamies uz priekšu vai ne, bet, ja kustamies, tad kādā virzienā?

—   Izlem drīzāk, dārgais Semjuel, ir pēdējais laiks.

—       Vējš diemžēl pavisam norimis, — Džo sacīja, — ci­tādi tas mūs aizrautu prom no negaisa joslas.

—       Tas patiesi jānožēlo, mani draugi, jo mākoņi mums ir visai bīstami: līdz ar tiem nāk pretēja virziena vēji, kas draud mūs ieraut virpulī, turklāt zibeņi balonu var sade­dzināt. Bet, noenkurojoties pie kāda koka, vēja brāzmas mūs nometīs zemē.

—   Ko tad lai iesākam?

—       Jālūko noturēties divējādu briesmu joslā starp de­besīm un zemi.

—   Mēs paliksim nomodā kopā ar tevi.

—       Nē, draugi, noslēpiet pārtiku nojumē un liecieties gulēt; kad būs nepieciešams, es jūs modināšu.

—• Bet, ser, vai jums labāk nevajadzētu atpūsties, ka­mēr briesmas vēl tālu?

—       Pateicos, Džo, es labāk palikšu nomodā. Patlaban mēs stāvam uz vietas un, ja laika apstākļi nemainīsies, arī rīt būsim tepat.

—   Labu nakti, ser.

—   Labu nakti, ja vien tāda būs iespējama.

Kenedijs un Džo ietinās segās un apgūlās, bet doktors

palika nomodā.

Mākoņu blāķi slīga zemāk un zemāk, un tumsa sabie­zēja aizvien vairāk. Melnais debess jums ieskāva zemi, it kā grasīdamies to nožņaugt. Pēkšņi spēcīgs, žilbinošs zibens pāršķēla tumsu; pirms šķēlums paguva aizvērties, apdullinoši nogranda pērkons, satricinot debesu dzīles,

—   Celieties! — Fērgusons nokomandēja.

Pamodušies no briesmīgā dārda, abi gulētāji pietrūkās

kājās, gatavi izpildīt jebkuru pavēli.

—   Vai mēs piezemēsimies? — Kenedijs vaicāja.

—- Nē, balons to neizturētu., Mums jāceļas vēl augstāk, iekams mākoņi nav pārvērtušies lietus gāzēs un neesam ierauti vēju virpulī.

Tā runājot, Fērgusons pastiprināja degļa liesmu.

Tropos negaiss mēdz uznākt tādā ātrumā, kas līdzinās vējā spēkam. Mākoņus pāršķēla otrs zibens, un tam acu­mirklī sekoja daudzi citi. Debesis viscaur bija ugunīgās svītrās, zem smagajām lietus lāsēm elektriskās dzirkste­les sprēgāt sprēgāja.

—   Mēs esam nosebojušies, — doktors sacīja, — tagad mūsu balonam, kas pildīts ar viegli uzliesmojošu gāzi, būs jālaužas cauri uguns joslai.

—   Tādā gadījumā labāk laidīsimies lejā! — Kenedijs uzstāja.

—   Bet arī tur balonam draud eksplozija, turklāt pieze­mējoties varam uzdurties kādam kokam.

—   Tad celsimies vēl augstāk, mister Semjuel! -— Džo ieteica. _

'— Ātrāk! Ātrāk! — skots kliedza.

Šajā Āfrikas daļā tropisko negaisu laikā nereti var sa­skaitīt trīsdesmit vai pat trīsdesmit piecus zibeņus mi­nūtē. Debesis ir vienās liesmās, un pērkons grand nemi­tīgi.

Liesmojošā atmosfērā vējš plosījās ar. negāntu spēku; tas grieza vērpetē mākoņus, šķita, ka visu šo ugunsgrēku uzpūtis kāds milzu ventilators.

Doktors Fērgusons deglī uzturēja vislielāko karstumu; balons piepūtās un lidoja augšup; Kenedijs, groza vidū nometies ceļos, turēja ciet nojumes aizkaru. Balons vir­puļoja un tik bīstami šūpojās, ka ceļotājiem reiba galva.

Aerostata apvalkā izveidojās prāvas ieloces, tajās ielau­zās vējš, un zīda tafts vēja spiediena ietekmē dūktin dūca. Krusa šņākdama cirta gaisu un sprakšķēdama bira pār «Viktoriju». Par spīti visam, aerostats joprojām cēlās augstāk un augstāk; zibeņi vilka ap to ugunīgus zigzag- rakstus. «Viktorija» bija nonākusi īstās krustugunīs.

—    Paļaujieties uz dievu! — Fērgusons teica. — Mēs esam tā kunga rokās, vienīgi viņš spēj mūs glābt. Būsim gatavi uz visu, pat uz ugunsgrēku; cerēsim, ka mūsu kritiens nebūs pārāk straujš.

Ceļabiedri gandrīz nesadzirdēja doktora vārdus, tikai saredzēja zibeņu gaismā viņa 'mierīgo seju: viņš vēroja fosforescenci, ko vadīja elektriskās • dzirksteles ap aero­stata tīklu. «Viktorija» griezās un virpuļoja, taču nemi­tīgi cēlās augšup; pēc ceturtdaļstundas tā bija jau izlau­zušies cauri negaisa joslai; elektriskie lādiņi tagad eks­plodēja zem groza, un šķita, ka tam. būtu piekārts milzīgi liels, liesmojošs vainags.,

Tas bija neredzēti skaists dabas skats: lejā •—negaiss, augšā — zvaigžņotas, mierīgas, klusas un nesatraucamas debesis, kur rāma mēness gaisma līst pār negantajiem mākoņiem.

Doktors Fērgusons paskatījās barometrā. Tas rādīja divpadsmit tūkstošu pēdu augstumu. Pulkstenis bija vien­padsmit naktī.

—   Paldies dievam, briesmas ir pāri, — doktors sacīja, ■— atliek tikai turēties tādā augstumā.

> — Tas bija drausmīgi, — Kenedijs atzinās.

—   Nieki, — Džo iebilda, — mūsu ceļojuma vienmuļībā tas vismaz ienesa tīkamu pārmaiņu, un es nenožēloju, ka esmu redzējis negaisu no augšas. Skats" bija vienreizīgs.

XVII nodaļa

Mēness kalni. — Zaļumu okeāns, —Ceļotāji izmet en­kuru. — Ziloņa tauvā. — Ilgstoša apšaude. — Ciet- ādainā dzīvnieka gals. — Pavards pie dabas krāts. — Va­kariņas zālājā. — Nakts uz zemes.

Pirmdienas rītā ap sešiem pie apvāršņa iznira saule, mākoņi nozuda, spirgts rīta vējš kliedēja pirmo svelmi.

Ceļotāji atkal ieraudzīja zemi, kas pēc negaisa tīkami smaržoja. Virpuļojot starp pretējām gaisa strāvām, aero­stats bija tikai nedaudz pavirzījies uz priekšu; samazinot gāzes tilpumu, doktors ļāva tam noslīdēt zemāk un lūkoja atrast ziemeļu virziena gaisa strāvu. Ilgāku laiku šie mek­lējumi bija veltīgi, balons nemitīgi virzījās uz rietumiem, līdz beidzot pie zilganā apvāršņa parādījās Mēness kalni, kuri puslokā ieskauj Tanganjikas ezeru; šī vienmērīgā kalnu grēda kā dabisks cietoksnis aizšķēršļoja ceļu Cen­trālās Āfrikas pētniekiem; atsevišķas smailes tur klātas mūžīgiem sniegiem.

— Te nu mēs esam šajā neizpētītajā zemē, — Fērgu­sons sacīja, — kapteinis Bērtons bija dziļi ielauzies rie­tumos, bet šos slavenos kalnus nesasniedza; viņš pat no­liedza šo kalnu eksistenci, apgalvodams, ka tie ir tikai viņa ceļabiedra Spīka iztēles auglis; turpretī mums, draugi,' šaubu vairs nav.

—   Vai lidosim tiem pari? — Kenedijs pavaicāja.

—   Labāk gan ne; ceru, ka radīsies izdevīgs ceļavējš, kas aiznesīs mūs atpakaļ uz ekvatoru; mēs pat nogaidīsim, ja būs nepieciešams, mūsu «Viktorija» kā jebkurš cits kuģis pretvējā var taču izmest enkuru.

Doktora paredzējums drīzumā piepildījās. Izmēģinājusi dažādus augstumus, «Viktorija» beigu beigās tika ierauta mērena vēja plūsmā, kas nesa to uz ziemeļaustrumiem.

—   Mēs esam atraduši ļoti izdevīgu gaisa strāvu, —• palūkojies barometrā, Fērgusons sacīja. — Lidojam tur­pat divi simti pēdu augstumā, apstākļi ir labvēlīgi, lai iepazītu neizpētītos apgabalus; meklējot Ukereves ezeru, kapteinis Spīks gāja vairāk uz austrumiem — taisnā vir­zienā augšpus Kazeha.

—   Vai mēs vēl ilgi tā lidosim? — Kenedijs gribēja Eināt.

—   Iespējams; mūsu mērķis ir sasniegt Nīlas iztekas avotu, bet līdz galējām punktam, kuru sasnieguši pēt­nieki, nākot šurp no ziemeļiem, vēl atlicis sešsimt jūdžu.

—   Vai mēs uz brīdi nepiezemēsimies? — Džo vaicāja, •— Derētu mazliet kājas izlocīt.

—   Tev taisnība, to mēs izdarīsim, — doktoram nebija iebildumu, t Ar pārtiku gan jārīkojas taupīgi, un tavs pienākums, Dik, būtu pagādāt mums svaigu gaļu.

—   Tiklīdz tu pavēlēsi, Semjuel!

—   Arī ūdens krājumus vajadzētu papildināt, — doktors piemetināja. — Kas zina, varam iekļūt tādā apvidū, kur ūdens pilnīgi trūkst. Piesardzība nekad nav lieka.

Ap dienas vidu «Viktorija» atradās uz 29° 15' austrumu garuma un 3° 15' dienvidu platuma. Zem tās palika Uijofu ciemats un Unjamvēzi zemes ziemeļu apgabals šaipus Ukereves ezera, kas vēl nebija saskatāms.

Ap ekvatoru dzīvo mazliet kulturālākas ciltis, kuras pārvalda neierobežoti despotisks monarhs; visbiežāk ap­dzīvota ir Karagvas province.

Pie pirmās izdevības ceļotāji nolēma piezemēties. At­pūtai vajadzēja ieilgt, un tikmēr bija rūpīgi jāpārbauda aerostats; doktors apslāpēja degļa liesmu; enkurus izmeta no groza, un tie acumirklī iekrita stepes garajā zālē; no augšas raugoties, stepe likās klātā ar mauriņu, bet īste-. nībā tur bija septiņas astoņas pēdas gara zāle.

Kā milzu tauriņš «Viktorija» slīdēja pāri zālei, nemaz to nesaliecot. Cik tālu vien skatiens sniedza — nekādu šķēršļu. Visapkārt viens vienīgs līdzens zaļš okeāns.

—        Tā mēs vēl ilgi dzīsimies, meklējot kādu koku, — Kenedijs sacīja, — neviena koka es te nesaredzu; arī uz medījumu, šķiet, nav ko cerēt.

—        Pacieties, dārgo Dik, zālē, kas sniedzas tev pāri gal­vai, medīt tikpat nav iespējams, gan atradīsim ērtāku vie­tiņu.

Patiešām tas bija lielisks brauciens, neparasti skaists kuģojums gandrīz caurspīdīgajā zaļumu okeānā, kas viegli viļņojās vējā. «Viktorijas» grozs, it kā attaisnojot nosaukumu «gondola», šķēla zaļos viļņus, no kurienes pa brīžam, jautri klaigādami, uzspu.rdza gaisā košspalvainu putnu bari. Enkuri peldēja ziedu jūrā, atstādami aiz sevis vagu, kas drīz vien aizvērās kā kuģa sliede jūras viļņos.

Pēkšņi ceļotāji sajuta varenu grūdienu; droši vien en­kurs bija ieķēries kādas klints plaisā, ko slēpa gigantiskā zāle.

—   Esam pietauvojušies! — Džo iesaucās.

—   Tad nolaid kāpnes! — mednieks sacīja.

Šie vārdi vēl nebija izskanējuši, kad gaisu satricināja spalgs taurējums un ceļotāji pārsteigti sauca:

—   Ko tas nozīmē?

—   Dīvainas skaņas!

—   Pag! Mūs velk uz priekšu!

—   Enkurs norāvies!

—        Nē, tas joprojām turas! — paraustījis trosi, Džo sacīja.

—   Staigājoša klints?

Zālē patiesi kāds kustējās, un pēc mirkļa no tās iznira kaut kas iegarens un lunkans.

—   Čūska! — Džo iesaucās.

—        Čūska! — Kenedijs piebalsoja un steidzās pielādēt ieroci.

—• Nē taču! — doktors sacīja. — Tas ir ziloņa snuķis!

—   Zilonis? Vai no tiesas, Semjuel?

Un Kenedijs pielika pie pleca karabīni.

—   Pagaidi, Dik, pagaidi!

—        Bez šaubām, tas ir zilonis! Ko domā, dzīvnieks mums pietauvojies un velk mūs uz priekšu!

—        Velk, Džo, patiešām velk un taisni turp, kur vaja­dzīgs.

Zilonis kustējās diezgan ātri; pēc īsa brīža viņš iznāca klajumiņā, kur to varēja labi saredzēt. Milzīgais augums liecināja, ka tas ir lieliskas sugas tēviņš; iedzeltenie ilkņi bija izliekti un, mazākais, astoņas pēdas gari. Tieši starp ilkņiem, bija iesprūdis enkurs.

Zilonis ar snuķa palīdzību velti lūkoja atbrīvoties no troses, kas to saistīja pie groza.

—   Uz priekšu! Drošāk! — mudinot dīvaino ekipāžu, Džo sajūsmā kliedza. — Lūk, atkal jauns ceļojuma veids! Zirgs mums nav vajadzīgs, mūsu rīcībā zilonis — lūdzu!

—   Bet uz kurieni viņš mūs velk? — nepacietīgi grozī­dams rokās karabīni, Kenedijs vaicāja.

—   Tieši uz turieni, kur vēlamies nokļūt, dārgo Dik! Pacieties mazliet!

—    «Wig ct more, wig a more\» — tā teiktu skotu zem­nieki! — Džo līksmi iesaucās. — Uz priekšu, tikai uz priekšu!

Zilonis sāka neganti joņot; tas svaidīja snuķi pa labi un pa kreisi, un katrs palēciens briesmīgi sapurināja «Viktorijas» grozu. Doktors paņēma, cirvi, gatavodamies nepieciešamības gadījumā pārcirst trosi.

—   Un tomēr mēs enkuru upurēsim tikai pilnīgā bez­izejas stāvoklī, — viņš noteica.

Ziloņa skrējiens tauvā jau ilga pusotras stundas, bet zilonis neizrādīja nekādas aizkusuma pazīmes; šie mil­zīgie, cietādainie dzīvnieki ir ļoti iztņrīgi un diennaktī, spēj noskriet lielus attālumus; ar savu miesas apjomu, svaru un ātrajām kustībām tie atgādina valzivis.

—^ Nudien rādās, ka mēs būtu uzķēruši valzivi uz harpūnas, —• Džo sacīja, — mēs manevrējam gluži kā valzivju mednieki.

Taču apvidus raksturs mainījās, ūn doktors bija spiests padomāt par- citu ceļošanas veidu.

Stepes ziemeļu pusē aptuveni trīs jūdžu attālumā slē­jās kalmadoru biezoknis, tātad balonu katrā ziņā vaja­dzēja atbrīvot no dzīvā vadītāja.

Tagad Kenedijam nācās apturēt ziloņa skrējienu; Diks pielika pie pleca karabīni, bet viņa stāvoklis nebija iz­devīgs, lai tieši tēmētu dzīvniekam; pirmā lode, trāpī­jusi ziloni galvā, atsitās it kā pret skārda plāksni un saplaka; zilonis neizrādīja ne mazāko baiļu pazīmju; pēc šāviena, pielicis soli, tas skrēja tik ātri kā auļojošs zirgs.

—   Pie velna! — Kenedijs iekliedzās.

Sasodīti ciets pauris! — Džo piebalsoja.

—   Tūlīt izmēģināsim koniskās lodes, — kārtīgi pielā­dējis karabīni, Diks sacīja un nekavējoties notēmēja.

Dzīvnieks neganti ieaurojās un sāka joņot vēl ātrāk.

—   Vai zināt, mister Dik, — Džo, paņemdams šauteni, teica, — es dodos jums palīgā, citādi galā netiksim..$

Uri divas lodes ieurbās dzīvniekam sānos.

Zilonis apstājās, izslēja snuķi, pēc tam atkal, ko kā­jas nes, metās meža virzienā; viņš purināja lielo galvu, kamēr asinis straumēm plūda no ievainojuma.

—- Šausim vēl, mister Dik!

—   Šaujiet nepārtraukti, — doktors pavēlēja, līdz mežam atlikušas tikai divdesmit tuāzes.

Noskanēja vēl desmit šāvienu. Zilonis briesmīgi salē­cās. Balons un grozs nokrakšķēja tā, ka likās — tūlīt pat salūzis gabalgabalos, trieciens bija tik spēcīgs, ka doktoram no rokām izkrita cirvis.-

Stāvoklis kļuva kritisks; grozam stipri piesieto trosi ar nazi nekādi nebija iespējams pārgriezt, bet balons strauji tuvojās mežam; brīdī, kad zilonis izslēja galvu, tam acī trāpīja lode; dzīvnieks apstājās, sagrīļojās, tad, saļimis uz ceļiem, pievērsa medniekam sānus» •

—   Tēmēju sirdī,-—- mednieks sacīja un vēlreiz izšāva no karabīnes.

Izgrūdis pēdējo sāpju un agonijas rēcienu, zilonis spēji izslējās, savicinājā snuķi,.-pēc tam, ar visu svaru uzkri­tis uz viena no saviem ilkņiem, to salauza. Zilonis bija pagalam.

—   Viņš salauza ilkni! — Kenedijs iesaucās. — Bet Anglijā simt mārciņu ziloņkaula maksā trīsdesmit pie­cas ginejas.

—   Vai tiešām tik daudz? — Džo brīnījās, laizdamies lejup pa enkura-trosi.

•— Ko vērta tava nožēla, Dik? — Fērgusons piebilda. — Vai mēs esam ziloņkaula tirgotāji? Vai ieradāmies šeit peļņas nolūkos?

Džo apskatīja enkuru. Tas stingri turējās pie veselā ilkņa. Semjuels un Diks izkāpa laukā no groza, bet aero­stats, uz pusi samazinājis gāzes tilpumu, šūpojās gaisā virs nogalinātā dzīvnieka.

—   Lielisks medījums! — Kenedijs iesaucās. — Kāds milzenis! Tik varenu ziloni Indijā nekad neesmu redzē­jis.

—   Nav brīnums, dārgo Dik, Centrālās Āfrikas ziloņi ir paši skaistākie. Kapzemē Andersons, Kemings un citi tos medījuši tik daudz, ka ziloņi sākuši emigrēt uz ekva­toru, kur tos vēl bieži redzēsim veseliem bariem.

—   Ceru, ka pagaidām iztiksim ar šo pašu, — Džo sa­cīja. — Es apņemos pagatavot garšīgu ziloņa gaļas ce­peti. Lai misters Kenedijs dodas medībās uz stundu vai divām un misters Semjuels lai pārbauda «Viktoriju», bet es tikmēr parūpēšos par ēdienu.

—   Skat, kur jauka darba sadale! — Doktors iesmējās. — Lai notiek, kā vēlies.

—   Kas attiecas uz mani, — mednieks sacīja, —- esmu ar mieru izmantot tās pāris brīvās stundas, kuras Džo labpatikās man piešķirt.

—   Ej vien, draugs, tikai esi piesardzīgs! Neaizklīsti pārāk tālu!

—   Neuztraucies, Semjuel!

Un, paņēmis karabīni, Diks nozuda mežā.

Bet Džo ķērās pie saviem pienākumiem. Vispirms, iz­racis zemē padziļu bedri, viņš piekrāva to pilnu ar sa­kaltušiem zariem, kuri šeit mētājās vairumā. Šķiet, ka tos bija salauzuši ziloņi, kuru pēdas visapkārt varēja manīt. Piepildījis bedri, Džo sakrāva virs tās pāris pēdu augstu kaudzi ar zariem un aizdedzināja to.

Pēc tam viņš atgriezās pie nogalinātā ziloņa, kurš gu­lēja netālu no meža; Džo veikli nogrieza tam snuķi, kas pie savas pamatnes bija turpat divas pēdas plats; izgrie­zis no tās mīkstāko daļu, viņš pievienoja tai arī kāju porainos mīkstumus. Tie patiesi ir paši gardākie kumosi, tāpat kā bizoņa kupris, lāča ķepa vai mežacūkas galva.

Kad ugunskurs no augšas un apakšas bija pilnīgi izde­dzis, bedrē, no kuras Džo izgrāba ogles un pelnus, bija liela svelme; šajā savdabīgajā cepeškrāsnī tika ielikta un ar karstajiem pelniem pārklāta aromātiskās lapās ievīkstītā ziloņa gaļa; virsū Džo sakūra jaunu ugunskuru, un, kad tas izdega, cepetis bija gatavs.

Tad Džo izvilka gaļu laukā no krāsns; sakārtojis kār­dinošos cepeša kumosus uz zaļām lapām, viņš novie­toja tos krāšņas pļavas vidū, pēc tam atnesa arī sau­siņus, degvīnu, kafiju un no tuvējā strauta pasmēla svaigu, kristāldzidru ūdeni. Uz šādi klātu mielasta galdu varēja skatīties ar baudu, un Džo bez liekas iedo­

mības sprieda, ka ar vēl lielāku baudu varēs to visu notiesāt.

—   Tas tik ir ceļojums — bez noguruma un bries­mām! — viņšr kā parasti, jūsmoja. — Pusdienas vien­mēr laikā gatavas. Gulta vienmēr mūsu rīcībā. Ko vēl vairāk? Bet labais misters^ Kenedijs negribēja braukt mums līdzi!

Doktors Fērgusons tikmēr rūpīgi pārbaudīja aerostatu. Viņš pārliecinājās, ka negaisu un vētru tas godam iztu­rējis; tafts un gutaperča nebija cietuši; aplēšot vietas augstumu virs jūras līmeņa un balona celtspēju, dok­tors apmierināts konstatēja, ka ūdeņraža daudzums nav samazinājies; tātad apvalks līdz šim bija pilnīgi vesels.

No Zanzibāras viņi bija izlidojuši tikai pirms piecām dienām; pemmikāns vēl nebija skarts, sausiņu un ga­ļas konservu pietika ilgākam laikam, vajadzēja papildi­nāt vienīgi ūdens krājumus.

Spirāles un cauruļu stāvoklis arī bija priekšzīmīgs; nodrošinātas ar gumijas šarnīriem, tās bija nevainojami izturējušas aerostata svārstības. Beidzis aerostata pār­baudi, doktors sakārtoja savas piezīmes. Pēc tam viņš veiksmīgi uzskicēja apkaimes ainavu — šo stepi, kas sniedzas bezgalīgā tālē, kalmadoru biezokni un nekustīgo gaisa balonu virs varenā ziloņa ķermeņa.

Pēc pāris stundām atgriezās Kenedijs, pārnesdams saišķi treknu irbju un paša straujākā skrējēja — anti­lopes pakaļkāju. Džo tūlīt pat apņēmās pagatavot mie­lasta papildinājumu.

—   Pusdienas ir galdā! —r pēc brīža viņš līksmi pa­vēstīja.

Ceļotājiem atlika tikai sēsties zālājā. Viņi atzina, ka ziloņa kāja un snuķis — smalks ēdiens; kā parasti, viņi uzsauca tostu Anglijai un pirmoreiz šajā brīnum jau­kajā pļavā aizkūpināja Havannas cigārus.

Kenedijs ēda, dzēra un tērzēja par četriem; viegli ieskurbis, viņš pavisam nopietni ieteica savas draugam Fērgusonam apmesties šeit, uzcelt šajā mežā zaru būdu un nodibināt afrikāņu Robinsona dinastiju.

Ieteikums netika pieņemts, kaut gan Džo bija ar mieru uzņemties Piektdieņa lomu.

Apkaime likās tik tukša un klusa, ka doktors nolēma nakti pavadīt uz zemes. Džo sakūra, vairākus ugunsku­rus kā nepieciešamu aizsargbarjeru pret plēsīgiem zvēriem. Saožot ziloņa gaļas smaku, apmetnes tuvumā augu nakti klejoja hiēnas, pumas un šakāļi. Kenedijs vairāk­kārt . izšāva no karabīnes uz nekaunīgajiem ciemiņiem, bet vispār nakts pagāja mierīgi, bez nepatīkamiem starp­gadījumiem.

 XVIII nodaļa

Karagva. — Ukereves ezers. — Nakts uz salas. — Ekva­tors. — Lidojums pāri ezeram. — Ūdenskritumi. — Ap­gabala izskats. — Nīlas iztekas avoti. — Bengas sala. — Andrea Debono paraksts. Anglijas karogs.

Nākamajā rītā jau pulksten piecos sākās gatavošanās tālākajam lidojumam. Laimīgi atradis nozaudēto cirvi, Džo sacirta gabalos ziloņa ilkņus. «Viktorija» pacēla enkuru un ar astoņpadsmit jūdžu ātrumu stundā nesa ceļotājus uz ziemeļaustrumiem.

Iepriekšējā vakarā Fērgusons pēc zvaigžņu augstuma bija rūpīgi aplēsis aerostata atrašanās vietu. Tas atradās uz otrās paralēles četrdesmitās minūtes, tātad simt seš­desmit ģeogrāfiskās jūdzes zem ekvatora; viņi šķērsoja daudzus ciematus, nelikdamies zinis pār šausmu kliedzie­niem, ko izraisīja «Viktorijas» parādīšanās; doktors ne­mitīgi atzīmēja apkaimes reljefu un īsumā aprakstīja tās izskatu; aerostats pārlidoja Ruembē kalna nogāzes, ku­ras bija gandrīz tikpat augstas kā Usagaras kalnu kores, .pēc tam pie Tengas parādījās Karagvas kalnu robotās grēdas,, pēc doktora domām, tās katrā ziņā bija Mēness kalnu turpinājums. Taču senā teika, vēstīdama, ka. Nīlas šūpulis atrodas Karagvas kalnos, tuvojas patiesībai, jo kalni izbeidzas pie Ukereves ezera, kas varētu būt lie­lās upes ūdeņu rezervuārs.

Kamēr «Viktorija» šķērsoja plašo apgabala tirdznie­cības centru Kafūro, pie . apvāršņa beidzot iznira neat­laidīgi meklētais ezers, kuru 1858. gada 3. augustā bija saskatījis kapteinis Spīks.

Semjuels Fērgusons bija saviļņots; tuvojās viens no viņa galvenajiem pētījuma objektiem, un, pielicis pie acīm tālskati, viņš centās nepalaist garām nevienu šīs noslēpumainās zemes stūrīti.

Viņi slīdēja pāri smilšainam, noplicinātam apgabalam; apstrādātas bija tikai dažas ielejas, apkārtne bija kā no­sēta vidēja augstuma koniskām smailēm, bet, jo tuvāk nāca ezers, jo līdzenāka kļuva zeme; rīsa plantācijas aizstāja miežu lauki; šeit auga ceļmalītes, no kurām iezemieši gatavo vīnu, un meža augs «mvani», ko lieto kafijas vietā. Pussimts apaļu būdu ar salmu jumtiem veidoja Karagvas pilsētu.

Skaidri saskatāmas bija visai glītas nēģeru rases pār­stāvju brūnās, pārsteigtās sejas. Plantācijās gausi līk- ņāja neticami apaļīgas sievietes, un Fērgusons bezgala izbrīnīja savus ceļabiedrus, paskaidrodams, ka apaļīgums, ko panāk ar obligātu skābpiena režīmu, šeit ļoti iecie­nīts. >

Dienas vidū «Viktorija» pārlidoja 1°45' dienvidu pla­tuma; stundu vēlāk tā jau planēja virs ezera.

Kapteinis Spīks šo ezeru nosaucis par «Nyanza] Victo- ria». Ezera platums — gandrīz deviņdesmit jūdžu; tā dienvidu daļā atklāto salu grupu Spīks nosaucis par Ben­gālijas arhipelāgu. Ezera austrumu piekrastē Spīka eks­pedīcija bija nonākusi līdz Mvanzai, kur to laipni uz­ņēma sultāns. Tur Spīks izdarīja trigonometriskus mērī­jumus, taču dabūt laivu un šķērsot Ukereves ezeru, lai izpētītu tā otru krastu un lielo salu, Spīkam neizdevās; biezi apdzīvotā sala, kur valda trīs sultāni, bēguma laikā pārvēršas pussalā.

Doktors bija nolēmis precīzi atzīmēt ezera dienvidu aprises, bet «Viktorija» diemžēl turējās vairāk ziemeļu pusē. Sīkiem dzelkšņu krūmiem klātie krasti galīgi no­zuda aiz gaišbrūnu moskītu miriādēm; šī zeme šķita ne­apdzīvota un neapdzīvojama; vienīgi neskaitāmi nīl­zirgi vāļājās meldru biezokņos vai nira ezera dzeltenī­gajos ūdeņos.

No augšas skatoties, ezers izpletās tālu uz rietumiem un ar savu neaptveramo plašumu atgādināja jūru; atsta­tums starp ezera krastiem ir tik milzīgs, ka kuģot starp tiem ir grūti; jāpiebilst, ka pār ezeru bie^i uznāk spēcī­gas vētras, jo šajā augstajā, atklātajā baseinā plosās - nikni vēji.

Vadīt gaisakuģi nebija viegli; doktors bažījās, vai vi­ņus neaizraus uz austrumiem, bet vējš, kā par laimi,

dzina aerostatu tieši uz ziemeļiem, un sešos vakarā «Vik­torija» nonāca virs nelielas vientuļas salas, kas atradās uz 0°30' dienvidu platuma un 35°52' austrumu garuma — divdesmit jūdžu attālumā no krastā.

Ceļotāji noenkurojās pie kāda koka un, vējam pret vakaru norimstot, cerēja tur mierīgi pavadīt nakti. Par piezemēšanos nedrīkstēja ne sapņot; salu, tāpat kā ezera piekrasti, klāja biezi moskītu mākoņi. Kad Džo, nostip­rinājis enkuru, atgriezās, viņš bija pamatīgi sadzelts, bet, uzskatīdams moskītu dzēlienus par gluži dabisku parā­dību, nemaz par to nedusmojās.

Doktors tomēr nebija tik optimistiski noskaņots, viņš savilka pēc iespējas stingrāk enkura trosi, lai negantie moskīti, kuri, draudīgi sīkdami, jau cēlās augšup, viņus nespētu sasniegt. Doktora aplēses, ka ezers atrodas trīs­tūkstoš septiņsimt piecdesmit pēdu virs jūras līmeņa, pil­nīgi sakrita ar kapteiņa Spīka aplēsēm. 9

—   Tā, nu mēs esam uz salas, — kasīdams sadzelto ādu, Džo sacīja.

—   Vajadzētu to veicīgi izpētīt, — mednieks pie­bilda, — kaut gan rādās, ka bez šiem jaukajiem kukainī­šiem neviena cita dzīva radījuma te nav.

—    Daudzās salas, ar kurām ezers kā nosēts, būtībā ir tikai applūdinātu pakalnu virsotnes, — doktors paskaid­roja. — Bet mēs varam būt laimīgi, ka tieši šeit esam patvērušies, jo ezera krastos dzīvo mežonīgas ciltis. Tā­tad liecieties gulēt droši, debesis sola mierīgu nakti.

—   Bet vai tu, Semjuel, mūsu piemēram. nesekosi?

—   Nē, es tikpat neaizvēršu acis. Domas man laupa miegu. Ja rīt vējš būs labvēlīgs, tad dosimies tieši uz ziemeļiem, draugi, un iespējams, ka atklāsim Nīlas iz­teku, kas vēl aizvien ir neatminēta mīkla. Kā lai es guļu, kad lielās upes izteka tik tuvu!

Kenedijs un Džo, kurus zinātniski jautājumi tik daudz nesaviļņoja kā. Fērgusonu, nolikās uz segām un tūlīt pat viņa apsardzībā cieši aizmiga.

Trešdien, 23. aprīlī, četros no rīta, gaismiņai svīstot, «Viktorija» pacēla enkuru; nakts it kā negribot, šķīrās no ezera ūdeņiem, virs kuriem cēlās bieza dūmaka, taču spēcīgā vēja brāzmas ātri to izkliedēja. īsu brīdi pamē­tājis aerostatu no vienas puses uz otru, vējš sāka to nest tieši uz ziemeļiem.

Doktors Fērgusons priekā sasita plaukstas.

                                                                            Nīla

—   Esam uz īstā ceļa! — viņš iesaucās. — Mēs sa­sniegsim Nīlu vai nu šodien, vai nekad! Skatieties, draugi, «Viktorija» šķērso ekvatoru! Tūlīt ielidosim zie­meļu puslodē.

—   O! — iesaucās Džo. — Tātad jūs apgalvojat, ser, ka ekvators atrodas šeit?

—   Tieši tā, manu zēn.

—   Tādā gadījumā, ar jūsu atļauju, šo notikumu va­jadzētu nosvinēt.

—   Lai notiek, ierausim pa glāzītei groka! — doktors smejoties atbildēja. — Tavs kosmogrāfijas pētīšanas pa­ņēmiens nebūt, nav peļams, Džo.

Tā uz «Viktorijas» tika svinīgi atzīmēts ekvatora pārlidojums.

«Viktorija» strauji lidoja uz priekšu. Rietumos vīdēja gandrīz pilnīgi lēzena krastmala, bet- tālāk — Ugandas un Usogas plakankalnes. Vēja ātrums aizvien pieauga; tas jau sasniedza trīsdesmit jūdzes stundā.

Viktorijas ezera saviļņotie ūdeņi putoja kā jūra. Brī­žam no dzīlēm uzbangoja tādi viļņi, ka sašūpotais līme­nis .vēl ilgi pēc tam nenorima, un doktors noprata, ka ezers ir ļoti dziļš. Straujā lidojuma laikā ceļotāji uz ezera bija ievērojuši tikai divas neaptēsta koka laivas.

—   Ja ezers atrodas tik augstu, — doktors teica, — tad, šķiet, tam vajadzētu būt Austrumāfrikas lielo upju dabiskam rezervuāram; debesis ar lietu atdod tam atpa­kaļ to, ko iztvaikojumu veidā saņem no tā pietekām. Manuprāt, Nīlas izteka noteikti jāmeklē šeit.

—   Gan redzēsim, — Kenedijs sacīja.

Ap deviņiem no rīta viņi tuvojās rietumu krastam;, tas likās vientuļš, -mežiem apaudzis. Kad aerostats maz­liet novirzījās uz austrumiem, atklājās ezera otra mala. Tā meta līkumu un beidzās ar palielu radzi uz 2°40/ zie­meļu platuma. Šajā krastā slējās augstu - kalnu kailās smailes, bet starp kalniem dziļa līčloču aiza pavēra ceļu mutuļojošai straumei.

Vadīdams savu aerostatu, doktors Fērgusons ne mirkli neaizmirsa pētīt šo zemi.

—   Vai redzat! — viņš pēkšņi iesaucās. — Vai redzat, draugi! Arābiem taisnība! Viņi stāstīja, ka no Ukereves ziemeļu daļas iztek kāda upe. Un tā patiesi eksistē, mēs lidojam tai pāri, bet upes gaita ir gandrīz tikpat ātra kā mūsu balonam. Šī straume, kas plūst zem mūsu kājām, neizbēgami pievienosies Vidusjūras ūdeņiem. Tā ir Nīla!

— Tā ir Nīlā! — jūsmodams līdz ar draugu, Kenedijs piebalsoja.

—   Esi sveicināta, Nīla! — Džo iesaucās, kā vienmēr nepalaizdams garām izdevību jautri paklaigāt,

Noslēpumainās upes straumi vietumis aizsprostoja va­renas klintis. Straume mutuļoja — tā veidoja krāces un ūdenskritumus, kas vēl vairāk apstiprināja doktora pie­ņēmuma pareizību. No apkārtējām klintīm plūda milzum daudz putojošu strautu, to bija vairāki simti. Varēja skaidri saskatīt, kā no zemes laužas sīkas straumītes, kā tās plūst, kā sastopas, satek kopā un, cita ar citu sacenz- darnās ātrumā, steidzas uz topošo upi, kura, uzņemdama tās savā gultnē, , kļūst par varenu straumi.

—   Nav šaubu, tā ir Nīla, — doktors pārliecinoši at­kārtoja. — Upes nosaukums zinātniekus saistījis ne ma­zāk kā tās iztekas avots; pastāv uzskats, "ka nosaukums cēlies no grieķu vā,i koptu-valodas vai arī no sanskrita[30]; galu galā tam vairs nav nozīmes, jo Nīla beidzot ir at­klājusi savas iztekas noslēpumu.

—   Bet kā lai pārliecināmies, vai šī ir tā pati upe, kuru atklājuši ziemeļu pētnieki? — mednieks vaicāja.

—   Ja labvēlīgs ceļavējš pieturētos vēl vismaz stundu,— doktors atbildēja, — tad mēs iegūtu drošus un neapstrīdamus pierādījumus.

Kalni atkāpās, it ka atbrīvojot vietu neskaitāmiem cie- - matiem, gan sezama un sorgo laukiem, gan cukurniedru plantācijām. Iezemieši šķita bezgala satraukti un sanik­noti. Viņi acīmredzot pat nedomāja «Viktoriju» pielūgt, drīzāk gan ienīst, uzskatīdami aeronautus nevis par die­viem, bet par svešiniekiem. Un tāpēc «Viktorija» bija spiesta lidot augstumā, kur lodes to nevarēja skart.

—   Nolaisties šeit nebūtu viegli, — skots piezīmēja.

>— Nu,- un tad? — JDžo iesaucās. — Jo sliktāk mežo­ņiem pašiem, viņiem paies secen patīkama saruna ar mums.

. — Un. tomēr vajadzēs piezemēties, — doktors Fērgu­sons sacīja, — vismaz uz ceturtdaļstundu, citādi es ne­varu iegūt apstiprinājumu mūsu ekspedīcijas rezultā­tiem.

—   Tātad tas ir nepieciešams, Semjuel?

—   Katrā ziņā, kaut arī vajadzētu ķerties pie iero­čiem.

—   īsti manā gaumē, — noglāstīdams karabīni, Kene­dijs noteica.

—     Kā pavēlēsiet, saimniek, — Džo, gatavs, cīņai, pie­bilda.

—    Ta nebūs pirmā reize, kad zinātnei jākalpo ar ieroci rokās: kaut ko līdzīgu pieredzējis kāds franču zi­nātnieks Spānijas kalnos, mērīdams zemes meridiānu.

—    Nebēdā, Semjuel, un paļaujies droši uz saviem mie­sassargiem.

—   Vai mēs jau nolaižamies, ser? — Džo pavaicāja.

—    Vēl ne. Vispirms mums jāpaceļas augstāk un pre­cīzi jāatzīmē šīs zemes robežas.

Sakarsētais ūdeņradis drīz vien izplēta balonu, un pēc desmit minūtēm «Viktorija» jau bija divi tūkstoši pieci simti pēdu augstumā.

No turienes skaidri varēja atšķirt lielās upes pieteku tīklu. Vairums no tām plūda šurp no rietumiem, vīda­mās starp pakalniem un auglīgiem laukiem.

—     No šejienes līdz Gondokoro nav vairāk kā deviņ­desmit jūdžu, bet līdz tai vietai, kuru sasnieguši ceļo­tāji, nākot šurp no ziemeļiem, — nepilnas piecas jū­dzes, — pētīdams karti, doktors pavēstīja. — Tagad sāk­sim uzmanīgi tuvoties zemei.

Kad «Viktorija» bija nolaidusies divtūkstoš pēdu ze­māk, doktors sacīja:

—   Nu, mani draugi, būsim gatavi jebkurai nejaušībai!

—   Esam gatavi, -— biedri atbildēja.

—   Tad viss kārtībā.

Aerostats lidoja aptuveni simt pēdu augstumā virs upes gultnes; šajā viptā upe nebija platāka par piecdes­mit tuāzēm, bet piekrastes ciematos, skaļi klaigājot, mu­džēja nēģeri. Uz otrās paralēles Nīla veido gandrīz des­mit pēdu augstu ūdenskritumu, un tur šī upe nav vairs kuģojama.

,— Skat, tam vajadzētu būt ūdenskritumam, kuru mi­nējis Debono, — doktors iesaucās.

Upes baseins (paplašinājās; ar īpašu ziņkāri Fērgusons vēroja tajā izkaisītās daudzās salas, šķita, ka viņš meklē kādu orientieri, ko pagaidām vēl nebija izdevies atrast.

Tieši zem aerostata peldēja nēģeru laiva; Kenedijs to apsveica ar karabīnes šāvienu, kas laivu netrāpīja, tikai piespieda to žigli atgriezties krastā.

—    Laimīgu ceļu! — Džo laiviniekiem uzsauca. — Viņu vietā es vairs neiedrošinātos šurp atgriezties, es gluži vienkārši nobītos no tāda briesmoņa, " kurš dārd un spļauj uguni;

Pēkšņi doktors satvēra tālskati un pievērsās salai upes vidū.

—        Četri koki! — viņš iesaucās. >— Vai redzat? Lūk, tur!

Patiesi — salas krastmalā auga četri vientuļi koki.

—        Tā ir Bengas sala. Jā, protams, Benga! — viņš pie­bilda. 4

—   Nu, un tad? — Diks nesaprata.

—   Ar dieva palīgu mēs tur nolaidīsimies.

-— Bet rādās, ka tā ir apdzīvota, mister Semjuel!

—        Tev taisnība, Džo. Ja nemaldos, tur sapulcējušies ap divdesmit iezemiešu, — Kenedijs piezīmēja.

—        Mēs ātri piespiēdīsim viņus laisties lapās, to izda­rīt nebūs grūti, — Fērgusons noteica. '

—   Lai notiek, — mednieks piekrita.

Saule stāvēja zenītā. «Viktorija» tuvojās salai.

Makado cilts nēģeri s,āka skaļi kliegt. Viens no vi­ņiem vicināja gaišā no koka mizas taisīto cepuri. Kene­dijs notēmējis izšāva, un cepure sašķīda.

Izcēlās vispārējs apjukums. Iedzimtie metās upē un peldēja tai pāri; no abiem krastiem augšup lidoja ložu krusa un bultu lietus, taču aerostatu, kas bija noenkuro­jies kādas klints plaisā, tas neapdraudēja. Džo nošļūca lejā pa trosi.

—        Šurp kāpnes! — doktors uzsauca. — Seko man, Ke­nedij!

—   Ko tu gribi darīt?

—   Kāp lejā, man vajadzīgs liecinieks.

—   Esmu tavā rīcībā.

—   Džo, tu paliec šeit un esi modrs!

—   Neuztraucieties, ser, es atbildēšu par visu.

—        Tad ejam, Dik! — nolēkdams zemē, doktors mudi­nāja.

Aizvedis draugu pie klintīm, kuras slējās salas viņā pusē, Fērgusons labu brīdi dzelkšņu krūmos kaut ko meklēja, līdz asinīm saskrambādams rokas. Tad, spēji satvēris Kenediju pie elkoņa, teica:

—   Paraugies!

—   Burti! — Kenedijs iesaucās.

Patiesi — uz klints skaidri iezīmējās burti A un D.

—        «A.D.»— Fērgusons lasīja. — Andrea Debono! Ce­ļotāja pašrocīgs paraksts; šis vīrs Nīlas, augštecē nokļu­vis tālāk par citiem.

—   Nudien, tāds pierādījums ir neapgāžams, Semjuel.

—   Nu tu beidzot man ticēsi?

—   Tā ir Nīla. Nav ne mazāko šaubu.

Fērgusons rūpīgi nozīmēja vērtīgos iniciāļus, tieši at­veidodams burtus un to izmērus, tad, vēlreiz tos aplūko­jis, teica:

—   Bet nu žigli atpakaļ uz balonu!

—       Tikai labi mudīgi, jo šķiet, ka daži iedzimtie jau peld uz šejieni.

—        Tagad tam vairs nav nozīmes. Kaut tikai nu vējš vēl pāris stundu nestu mūs uz ziemeļiem, tad mēs sa­sniegtu Gondokoro un spiestu rokas saviem tautiešiem!

Desmit minūtes vēlāk «Viktorija» majestātiski pacē­lās gaisā, bet doktors , par godu panākumiem atritināja Anglijas karogu.

XIX nodaļa

Nila. — Trīcošais kalns. — Dzimtenes atmiņas. — Arābu stāsts. — «Ņamņam» ciltis. — Džo nopietnās pārdomas. — «Viktorija» lavierē. — Aerostats paceļas gaisā. — Blanšāra kundze.

•— Kādā virzienā mēs īsti lidojam? —« ievērojis, ka draugs pētī kompasu, Kenedijs vaicāja.

—   Uz ziemeļaustrumiem.

—   Velns'lai parauj! Un nevis uz ziemeļiem?

—       Protams, ne, Dik, un es bīstos, ka mums būs grūti sasniegt Gondokoro; gaužām žēl, bet nekas — mēs to­mēr esam paguvuši apkopot gan ziemeļos, gan austru­mos izdarītos pētījumus; nē, mēs sūdzēties nevaram.

«Viktorija» pamazām attālinājās no Nīlas.

Paraudzīsimies vēl pēdējoreiz uz šīm nepieejamām, paralēlēm, kuras šķērsot nav izdevies pat drosmīgāka­jiem ceļotājiem! — Fērgusons teica. — Tieši šeit dzīvo eiropiešiem naidīgās ciltis, kas pieminētas Pitrika, Arno, Miani un jaunā ceļotāja Ležāna labākajos darbos par Nīlas augšteci»,

—   Tātad mūsu atklājumi ai zinātnieku hipotēzēm sa­skan? — Kenedijs vaicāja.

—   Pilnīgi. Baltā upe — Bahrelabiada — iztek no ezera, kas ir tik liels kā jūra; tieši tur meklējams Baltās Nīlas sākums; dzeja ar šo atklājumu katrā ziņā zaudēs daudz: šai upju karalienei labprāt piedēvē dievišķu izcelsmi; senos laikos to sauca par Okeānu un gandrīz nešaubīgi ticēja, ka tā iztek tieši no saules. Bet šajā jautājumā vajag piekāpties un palaikam pieņemt to, ko māca zi­nātne; var jau būt, ka zinātnes mācība nepastāvēs mū­žīgi, bet dzejnieki būs vienmēr.

—   Lūk, atkal redzami ūdenskritumi, — Džo teica.

—   Tie ir" Makedo ūdenskritumi uz trešās paralēles. Tas pilnīgi skaidrs. Ak, kāpēc mums neizdevās vēl pāris stundu palidot virs Nīlas!

—   Bet tur, mums priekšā, — mednieks norādīja, — es saredzu kāda kalna galotni.

—   Tas ir Logveka kalns,-ko arābi nosaukuši par «trī­cošo»[31], — Fērgusons .paskaidroja. — Visas šīs vietas ir apmeklējis Debono, ceļodams ar Latifa Efendi vārdu. Nī­las piekrasti apdzīvo naidīgas ciltis, tās pastāvīgi savā starpā karo. Iedomājieties paši, kādām briesmām pakļā­vās Debono!

Vējš sāka nest «Viktoriju» uz ziemeļrietumiem. Lai iz­vairītos no Logveka kalna, vajadzēja meklēt citu gaisa strāvu.

—   Vai zināt, mani draugi, —• doktors ceļabiedriem teica,_— tikai tagad mēs pa īstam uzsāksim lidojumu pāri Āfrikai. Līdz šim mēs gājām savu priekšteču pēdās. Bet nu lidosim uz vēl neizpētītām zemēm. Vai jums ne­pietrūks drosmes?

—   Nekādā ziņā! — Diks un Džo vienbalsīgi atbildēja.

—   Nu, tādā gadījumā dosimies ceļā! Un lai dievs stāv mums klāt!

Laižoties pāri gravām, mežiem un šur tur izkaisītiem ciematiem, ceļotāji ap desmitiem vakarā sasniedza Trī­cošā kalna lēzenās nogāzes.

Neaizmirstamajā 23. aprīļa dienā pēc piecpadsmit stundu lidojuma «Viktorija» ar spēcīga vēja palīdzību bija veikusi vairāk nekā trīssimt piecpadsmit jūdžu.

Taču ceļojuma pēdējā posmā aeronautu noskaņojums kļuva skumjš, Grozā iestājās klusums. Varbūt doktors Fērgusons bija .iegrimis domās par saviem atklājumiem? Varbūt abi viņa ceļabiedri domāja par to, kas viņus sa­gaidīs svešajās, neizpētītajās zemēs? Protams, un citādi nemaz nevarēja būt, turklāt šīm domām pievienojās at­miņas par dzimteni un draugiem tālumā. Vienīgi Džo visu vēroja filozofiskā mierā, uzskatīdams, ka dzimtenē, atrazdamās tālumā, nevar būt arī šeit. Semjuela Fērgu­sona un Dika klusēšanu viņš tomēr piecieta.

Desmitos vakarā «Viktorija» noenkurojās iepretī Trī­cošajam kalnam. Tur ceļotāji ieturēja kārtīgas vakari­ņas un, cits citu pa kārtai apsargājot, labi izgulējās.

Nākamajā rītā ceļotāju noskaņojums bija jautrāks nekā iepriekšējā vakarā, laiks bija jauks, ceļavējš — labvēlīgs; brokastu laikā Džo biedrus tā sasmīdināja, ka pašsajūta visiem uzlabojās.

Apgabals, kuru viņi pārlidoja, bija ļoti plašs — tas robežojās ar Mēness un Darfūras kalniem; platības ziņā to varēja salīdzināt ar Eiropu.

—   Šķiet, ka mēs pašreiz lidojam virs tās vietas, kur, pēc zinātnieku domām, vajadzētu būt Usogas karaļval­stij; ģeogrāfi uzskata, ka Āfrikas centrā atrodas ārkār­tīgi dziļa ieplaka ar milzīgu ezeru vidū. Palūkosimies, vai tāds pieņēmums atbilst īstenībai.

—   Bet kā šis. uzskats varēja rasties? — Kenedijs gri­bēja zināt.

—   Tam pamatā bija arābu nostāsti. Arābi ir valodīga, varbūt pat pārāk valodīga tauta. Daži ceļotāji Kazehā vai pie Lielajiem ezeriem -izvaicājuši vergus, kuri nā­kuši no Āfrikas centrālajiem apgabaliem, un, apkopojot viņu dažādos nostāstus par dzimteni, radījuši šo pieņē­mumu. Tādi stāsti pauž daļu patiesības, — kā redzi, hi­potēzes par Nīlu ir attaisnojušās, — Fērgusons teica.

—   Jā, tagad tā ir neapšaubāma patiesība, — Kenedijs atzina.

—   Un tieši uz tādu dokumentu pamata tiek sastādītas kartes. Arī manā rīcībā ir viena no tām, bet ceļojuma laikā es to pēc vajadzības vēl papildināšu un uzlabošu.

— Vai šis apgabals ir viscaur apdzīvots? — Džo vai­cāja.

—   Protams, taču ciltis, kuras te dzīvo, nav diez cik simpātiskas.

—   Tā jau es domāju.

—        Tās pazīstamas ar vienu kopīgu nosaukumu — «ņamņam», — doktors turpināja, — bet šis skaņu atda­rinājums nenozīmē neko'c-itu kā ēšanu.

—        Burvīgs nosaukums! — Džo iesaucās. — «Ņam- ņam»!

—        Vai zini, dārgais -Džo, — doktors sacīja, — ja tu pats būtu objekts tāda skaņu atdarinājuma saturam, tad nez vai tik ļoti par to priecātos.

—   Ko jūs ar to vēlaties teikt?

—   Šīs ciltis uzskata par cilvēkēdājiem.

—   Un tam var ticēt?

—        Neapstrīdams fakts. Sākumā mēdza apgalvot, ka šiem mežoņiem esot pat astes — gluži kā četrkājaina­jiem, bet vēlāk pārliecinājās, ka astes pieder zvērādām, kuras viņi valkā.

—        2ēl gan, ka tās nav viņu pašu astes, ar tām viņi ērti varētu atgaiņāt moskītus.

—        Iespējams, Džo; un - tomēr astes jāpieskaita pasa­kām tāpat kā suņu galvas, kuras dažu cilšu mežoņiem esot redzējis ceļotājs Bren-Rollē.

—        Suņu galvas! Ak vai, cik jauki! Tad taču viņi var riet un reizē mieloties ar cilvēka gaļu!

—        Diemžēl pārbaudīta patiesība ir tā, ka mežoņi ļoti kāro pēc cilvēka gaļas un aizrautīgi to meklē.

—        Cerams, ka ar manu personu tie pārāk neaizrau- sies un to neiekāros, — Džo piezīmēja.

—   Ko vēl neizdomāsi! — mednieks viņu apsauca.

—        Nudien, mister Dik, ja pienāktu bada gadi un man būtu lemts kļūt kādam par ēsmu, tad es gan sevi novē­lētu jums abiem ar saimnieku. Bet nonākt nēģera vē­derā — nē, to tik ne! Tad es aiz kauna zemē ielīstu,

—        Norunāts, Džo, — Kenedijs teica, — nepieciešamī­bas gadījumā mēs tevi apēdīsim,

—- Esmu jūsu rīcībā, cienītie.

—        Džo tā runā tāpēc, lai mēs vairāk rūpētos par viņa uzbarošanu, — doktors piezīmēja.

—       Iespējams! — Džo neiebilda. — Cilvēks taču ir egoistiska būtne.

Pēcpusdienā debesis aizplīvuroja silta dūmaka, kas cēlās no zemes; tik tikko varēja saskatīt, kas notiek lejā

aiz šiem garaiņiem, un, lai neuzdurtos kādai negaidītai kalnu smailei, doktors pulksten piecos nolēma dot ap­stāšanās signālu.

Nakts pagāja bez starpgadījumiem, kaut gan necaur­redzamās tumsas dēļ vajadzēja būt īpaši modriem.

Nākamajā rītā pūta spēcīgs musons; vējš, no apakšas ielauzies balona ielocēs, neganti raustīja šarnīru, ar kuru caurule bija pievienota balonam; tas bija stingri jānostiprina ar virvēm. Džo to paveica ļoti veikli.

Vienlaikus viņš pārliecinājās, ka balons joprojām ir cieši, hermētiski noslēgts.

—   Tas ir svarīgi no diviem viedokļiem, <— doktors Fērgusons paskaidroja, — pirmkārt, lieki nezaudējam vērtīgo gāzi, otrkārt — neatstājam ap sevi viegli uzlies­mojošas vielas, kuras reiz varētu āizsvilties un radīt ugunsgrēku. .

—   Tāds piedzīvojums gan nebūtu patīkams, — Džo piekrita. . _

—   Vai tādā gadījumā mēs pa galvu pa kaklu negāztos lejā? —- Diks ievaicājās.

—   Pa galvu pa kaklu, protams, ne. Gāze mierīgi iz­degtu, un mēs lēnītēm piezemētos. Kaut kas tamlīdzīgs atgadījies franču aeronautei Blanšāra kundzei. Taču viņa nekrita lejā kā akmens un droši vien būtu palikusi dzīva, ja aerostata grozs neatsistos pret kādu skursteni un trie­ciens viņu neizmestu no groza.

—- Cerēsim, ka ar mums nekas tamlīdzīgs nenotiks, —- mednieks sacīja, — pagaidām mūsu brauciens neliekas bīstams, un es neparedzu nekādus šķēršļus, kuri mūs kavētu laimīgi sasniegt mērķi;

—   Esmu ar tevi vienis prātis, Dik, — Fērgusons sacīja. '— Jāpiebilst, ka gaisa kuģu nelaimes gadījumi vienmēr notikuši neuzmanības vai balona nepareizas konstruk­cijas dēļ. Un vispār starp neskaitāmiem aeronautu lido­jumiem nelaimīgi beigušies ne vairāk kā divdesmit. Vis­lielākās briesmas aeronautiem draud, ceļoties gaisā un piezemējoties. Tāpēc arī mums šādos brīžos jārīkojas ļoti uzmanīgi.

—   Skat, brokastlaiks jau klāt! — Džo sacīja. — Bet, kamēr misteram Dikam radīsies iespēja pacienāt mūs ar medījumu, samierināsimies ar gaļas konserviem un ka­fiju,

Vējš kļuva aizvien stiprāks un brāzmaināks; «Vikto­rija» nemitīgi mainīja virzienu. Mētādamās brīžiem uz ziemeļiem, brīžiem uz dienvidiem, tā nespēja rast nevienu pastāvīgu gaisa strāvu;

—   Mēs kustamies ļoti strauji, bet patiesībā necik tālu neesam tikuši, — ievērojis biežās magnēta adatas svār­stības, Kenedijs piezīmēja.

—   «Viktorijas» ātrums šobrīd ir vismaz simt piecdes­mit jūdzes stundā, — Semjuels Fērgusons paskaidroja.

—   Noliecieties un pavērojiet, cik ātri garām slīd ainavas.; Vai redzat? Izskatās, ka mežs pats skrien mums pretī.

—   Mežu jau nomainījis klajums, — mednieks piebilda.;

—   Bet nu jau klajuma vietā ciemats, — nākamajā mir­klī pavēstīja Džo. — Vai re, cik izmisušas, bažīgas sejas rāda nēģeri!

—   Pats par sevi saprotams, — doktors sacīja. — Fran­cijas zemnieki, ieraugot pirmo gaisa kuģi, noturēja to par nez kādu lidojošu briesmoni un sāka uz to šaut'. Tāpēc nedrīkstam nosodīt Sudānas nēģerus, jar ieraugot «Vikto­riju», tie aiz brīnumiem iepleš acis.

—   Goda vārds! Kā man gribētos mest viņiem ar tukšu pudeli, ja vien jūs atļautu, saimniek, — Džo teica, kad «Viktorija» simt pēdu augstumā pārlidoja pār kādu cie­matu.— Ja pudele sveika un vesela sasniegtu zemi, viņi to droši vien pielūgtu, bet, ja saplīstu, — 110 tās lauskām darinātu talismanus. «-

To sakot, Džo nosvieda lejā pudeli, kas acumirklī sa­šķīda sīkās drumslās, bet nēģeri, skaļi kliegdami, sabēga savās apaļajās būdās.

Pēc brītiņa Kenedijs iesaucās: „ — Vai redzat tur to koku? Tā stumbrs pieder vienas, bet lapotne pavisam citas sugas kokam.

—   Ko tu neteiksi! •— Džo nespēja vien nobrīnīties.

—   Zeme, kur koki aug cits uz cita!

XX nodala

Šikomores palma. —> Mamutu Spārnotais pajūgs. — Divu cilšu Augstākās varas iejaukšanās.

Pudele no debesīm. — koki. — «Kara koks». — cīņa. — Slaktiņš. —

—   Tas gluži vienkārši ir sikomores stumbrs, uz kura sakrājusies augsnes kārtiņa. Kādudien vējš tajā iemetis palmas sēkliņu, un palma sākusi augt kā uz zemes.

—   Lielisks paņēmiens, — Džo iesaucās, — to es no­teikti ieviesīšu Anglijā; Londonas parkiem tas būtu Joti izdevīgi, nemaz nerunājot par to, ka tādā veidā varētu iegūt li,elākas ražas augļu dārzos; mums rastos vairāk- stāvu dārzi, it īpaši tos iecienītu sīkzemnieki.

Tobrīd «Viktorijai» vajadzēja pacelties augstāk, lai pārlidotu vairāk nekā trīssimt pēdu augsto banānkoku biezokni,

—   Rau, cik vareni koki! — Kenedijs iesaucās. — Neko skaistāku par šiem lieliskajiem mežiem nespēju iedomā­ties. Skaties taču, Semjuel!

—   Tev taisnība, Dik, šie banānkoki ir apbrīnojami aug­sti; taču Amerikas mežos nevienu tie nepārsteigtu.

—■ Kā tā? Vai tad iespējami vēl augstāki koki?

—   Bez šaubām, .tā saucamie «mamutu koki». Kalifor- nijā, piemēram, atrasts četrsimt piecdesmit pēdu augsts ciedrs — tāds augstums pārsniedz parlamenta ēkas torni un pat kolosālo Ēģiptes piramīdu. Pie pamatnes ciedra apjoms ir simt divdesmit pēdu, bet koncentriskie koksnes slāņi liecina, ka šim kokam ir pāri par četriem tūksto­šiem gadu.

—   Nu, tad jau tas nav nekas neparasts, ser, — Džo ieminējās. — Dzīvojot pasaulē četri tūkstoši gadu, jebkurš var sasniegt tādus apmērus.

Bet, kamēr doktors un Džo sarunājās; mežu jau bija nomainījušas kādā laukumā lokveidīgi izvietojušās būdas. Laukuma vidū slējās vientuļš koks. To ieraugot, Džo iesaucās:

—   Nu, ja šim kokam četri tūkstoši gadu jāzied ar tā* diem ziediem, tad es nemaz to neapskaužu!

Un viņš norādīja uz gigantisku sikomori, kuras stumbru gandrīz apraka cilvēku kaulu kaudze. Uz kokā saspraus­tiem dunčiem karājās Džo pieminētie «ziedi» — cilvēku galvas.

—   Tas ir kanibālu «kara koks», — doktors paskaidroja. — Indiāņi savus upurus noskalpē, bet afrikāņi tiem nocērt galvas.

—   Modes untums! — Džo piezīmēja.

Taču ciemats ar asiņainajām galvām jau nozuda, tā vietā tuvojās cita — tikpat atbaidoša aina: pusapgrauzti cilvēku ļīķi, satrunējuši skeleti, izsvaidīti locekļi, pamesti hiēnām un šakāļiem par ēsmu.

                                                                          Kanibālu koks

—  Tie droši vien ir noziedznieku līķi, — doktors sacīja. — Tā vismaz rīkojas Abesīnijā, kur noziedzniekus pamet plēsīgiem zvēriem, zvēri tos nokožj pēc tam sa­plosa un mierīgi apēd,

—  Tāds sods nav nežēlīgāks par karātavām, — skots piebilda, — vienīgi netīrāks.

•— Āfrikas dienvidu apgabalos, — doktors turpināja, —- noziedznieku iesloga viņa paša būdā kopā ar lopiem un reizēm pat ar visu ģimeni, pēc tam būdai pielaiž uguni un to nodedzina. To es saucu par īstu nežēlību, kura pār­spēj pat karātavas, kas nav tik bargs soda veids, kaut gan arī to mēs abi ar Kenediju uzskatām par barbarisma palieku.

Džo asajam skatienam nepagāja secen plēsīgu putnu bari, kas lidinājās gaisā, un viņš tos rādīja ceļabiedriem.

—   Ērgļi! — pavērojis putnus tālskatī, Kenedijs pavēs­tīja. — Lieli, skaisti putni, kas lido tikpat ātri kā mēs.

—   Debesis mūs brīdina no viņiem, — doktors piezī­mēja. — Kaut tik viņi mums neuzbruktu, tie balonam bīstamāki nekā plēsīgie zvēri un mežoņu ciltis.

—   Nieki! — mednieks sacīja. — Mēs tos atbaidīsim ar šāvieniem.

—   Dārgo Dik, labāk būtu, ja šoreiz nevajadzētu iz­mantot tavu palīdzību; balona apvalks neizturētu putnu knābju cirtienus; par laimi, man šķiet, ka mūsu lidaparāts šos briesmoņus drīzāk atbaida nekā pievelk.

—   Ā! Man iešāvās prātā lieliska doma! -— Džo iesau­cās. — Šodien man tādas rodas bez gala; ja mums izdotos notvert šos ērgļus, mēs varētu tos iejūgt grozam priekšā, lai tie mūs velk! '

—   Priekšlikums ir vērā ņemams, — doktors atbildēja, — kaut gan šķiet, ka ar tik stūrgalvīgiem putniem tas nebūs īstenojams.

—   Mēs ērgļus izdresēsim, — Džo neatlaidās. — Laužņu vietā uzliksim ērgļiem acu aizsegus, tad, ar tiem aizklājot vienu vai otru aci, viegli varēsim putnus pagriezt r pa labi vai pa kreisi, bet, aizklājot abas acis, — apstādināt.

—   Dārgais Džo, atļauj labāk tava ērgļu pajūga vietā izmantot izdevīgu ceļavēju; uz to var drošāk paļauties, un tam nav nepieciešama barība, — doktors sacīja.

—   Neiebilstu, ser, taču no savas ieceres neatkāpjos.

Bija dienas vidus; «Viktorija» jau zināmu laiku lidoja

lēnākā gaitā; zeme lejā zem tās vairs neauļoja, bet mie­rīgi soļoja.

Pēkšņi līdz ceļotāju ausīm nonāca kliedzieni un svil­pieni; noliekušies pār groza malu, viņi klajumā ieraudzīja satriecošu ainu: tur nikni karoja divas ciltis, gaisā kā melns mākonis lidoja bultas. Cenšoties iznīcināt preti­nieku, karotāji «Viktorijas» tuvošanos nebija pamanījuši;

nežēlīgajā kautiņā piedalījās ap trīssimt cilvēku; liela daļa no viņiem bija ievainoti un vārtījās asinīs, skats bija bezgala pretīgs.

Gaisa kuģim parādoties, slaktiņš uz brīdi pierima; me­žoņu kaucieni kļuva vēl spalgāki, augšup uzlidoja dažas bultas, un viena no tām pašāvās grozam tik tuvu garām, ka Džo paguva to notvert.

—   Celsimies augstāk, lai bultas mūs nesasniedz, — Fērgusons teica. — Riskēt nedrīkstam! Tas mums nav ļauts.

Cīņa atsākās; tiklīdz kāds karotājs nokrita zemē, preti­nieks tam nekavējoties nocirta galvu; sievietes, kuras arī piedalījās slaktiņā, pievāca asiņainās galvas un krāva tās kaudzēs kara lauka malās; šo riebīgo trofeju dēļ starp viņām nereti izcēlās kautiņš.

—   Drausmīgs skats! —Kenedijs ar dziļu riebumu iz­saucās.

—   Tie ir ļauni cilvēki, — Džo piebilda. — Starp citu, ja viņiem uzvilktu uniformas, viņi- ne ar ko neatšķirtos no, citiem karavīriem. _

—   Man neciešami gribas iejaukties cīniņā, — savici- nājis karabīni, mednieks sacīja.

—    Nekādā gadījumā! — Fērgusons viņam uzsauca. — Nejaucies tur, kur tev nav nekādas daļas! Tu gribi tēlot, providenci, bet vai maz zini, kurā pusē taisnība? Steigsimies drīzāk prom no šī baismīgā skata! Ja mūsu slavenie karavadoņi varētu pavērot no augšas savu cīņas lauku, tad arī viņiem droši vien zustu katra patika pēc asinsizliešanas un iekarojumiem.

Kāds no mežonīgās ordas karavadoņiem izcēlās ar atlē­tisku stāvu un īstu Hērakla spēku. Ar vienu roku viņš dūra pīķi ienaidnieka blīvajās rindās un .tikpat nesau­dzīgi rīkojās ar otru, kurā turēja cirvi. Pēkšņi, aizmetis asiņaino pīķi, atlēts metās pie ievainotā pretinieka, no­cirta viņam roku ūn, paķēris to, ar baudu iecirta tajā zobus. „ .

—   O, cik pretīgs plēsoņa! — Kenedijs iesaucās. — Es vairs nespēju skatīties.

Un karavadonis ar pāršautu galvu atmuguriski nokrita zemē.

Redzot to, viņa karavīri šausmās sastinga, pārdabiskā nāve viņus nobiedēja, bet pretiniekus tajā pašā laikā iedvesmoja, un puse cīnītāju acumirklī nozuda no kaujas lauka.

—   Lidosim projām un meklēsim gaisa strāvu, kas pēc iespējas ātrāk aizrautu mūs no šejienes, — doktors teica. — Man tādi skati derdzas.

Fērgusonam tomēr neizdevās aizlidot tik ātri, lai nepa- gūtu ievērot, kā uzvarētāji metas virsū kritušajiem un ievainotajiem, kā rauj cits citam no rokām vēl siltos cil­vēka gaļas gabalus un kāri tos rij.

—   Tfu! Cik pretīgi! — Džo nospļāvās.

Bet «Viktorija» jau cēlās augšup. Mežonīgās ordas zvē­riskie kaucieni vēl kādu laiku to sasniedza; beidzot vēja «Viktoriju» aizrāva uz dienvidiem — tālu prom no kani­bālu slaktiņa.

Viņi lidoja virs paugurāina apvidus, caur kuru uz aus­trumiem plūda neskaitāmas sīkas upes un strauti; tiem, bez šaubām, vajadzēja pievienoties Gazalas upes un Nu ezera pietekām, kuras interesanti aprakstījis Gijoms Le- žāns.

Tuvojoties naktij, «Viktorija», dienā nolidojusi simt piecdesmit jūdzes, izmeta enkuru uz 27° austrumu garuma un 4°20' ziemeļu platuma,

XXI nodaļa

Dīvainas balsis. — Uzbrukums naktī. — Kenedijs un Džo kokā. — Divi šāvieni. — «Pie manis! Palīgā!», — Atbilde franču valodā. — Rīts. — Misionārs. — Glābšanas plāns.

Nakts bija ļoti tumša. Doktors nespēja pateikt, kur viņi atrodas; gaisa kuģa enkurs bija ieāķējies ļoti augsta koka galotnē, tumsā tik tikko varēja atšķirt koka neskaidro siluetu. Kā parasti, pulksten deviņos sardzē vispirms stā­jās doktors, bet pusnaktī viņu nomainīja Diks.

—   Pielūko, Dik, esi ļoti uzmanīgs!

—   Vai noticis kas ļauns?

—   Nē. Man tikai likās, ka lejā skan neskaidras balsis; nav ne jausmas, uz kurieni vējš mūs aiznesis; lieka uz­manība tomēr nekaitēs.

—   Tie droši vien būs bijuši meža zvēri, ko tu sadzir­dēji,

—        Nē, šķiet, ka tas bija kas cits; vārdu sakot, ja rodas mazākās aizdomas, nekavējoties modini mūs.

—   Vari uz mani paļauties.

Vēlreiz uzmanīgi ieklausījies, bet neko nesadzirdējis, doktors beidzot nolikās savā guļvietā un pēc mirkļa iemiga.

Debesis klāja biezi mākoņi, un gaisā nebija manāma ne mazākā vēsmiņa. Turēdamās tikai vienā enkurā, «Vikto­rija» bija pilnīgi nekustīga.

Apsēdies tā, lai ērtāk varētu pieskatīt degli, Kenedijs, atbalstījis elkoņus ūz groza malas, uzmanīgi vēroja rāmo tumsu. Brīžam viņam šķita, ka lejā pazib vārga uguntiņa, kā tas satraukumā mēdz gadīties piesardzīgiem cilvē­kiem. Vienu mirkli viņam likās, ka divsimt pēdu attālumā pazib gaisma; spēji nozibsnījusi, tā tūlīt pat nozuda, pēc tam viņš neko vairs neredzēja.

Tas droši vien bija tikai gaismas iespaids, ko acis sa­skata dziļā tumsā.

Kenedijs nomierinājās un atkal nenoteikti vērās naktī, bet pēkšņi klusumu pārtrauca spalgs kliedziens.

Kas tas? Kāda dzīvnieka vai naktsputna brēciens? Var­būt tur kliedza cilvēks?

Apzinādamies stāvokļa nopietnību, Kenedijs jau gra­sījās modināt biedrus, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā: lai tur būtu kas būdams — zvērs vai cilvēks, tikpat tas at­radās tālāk par šāviena attālumu; aplūkojis savus iero­čus, Diks atkal vēroja tumsu.

Drīz vien viņam sāka likties, ka neskaidras ēnas zogas uz koku. Kad mākoņus pāršķēla mēness stars, Diks skaidri saskatīja veselu baru kustīgu būtņu.

Viņš atcerējās piedzīvojumu ar paviāniem un, ne brīdi vairs nevilcinādamies, uzlika roku doktoram uz pleca. Doktors acumirklī pamodās.

—   Cst! Runāsim klusāk, — Kenedijs čukstēja.

—   Vai kaut kas noticis?

—   Jā gan, vajag pamodināt arī Džo.

Kad Džo pietrūkās kājās, mednieks izstāstīja, ko re­dzējis.

—   Vai atkal sasodītie pērtiķi? — Džo klusām vaicāja.

-— Iespējams. Tomēr jādara viss piesardzības labā.

—   Mēs ar Džo iekāpsim kokā, — Kenedijs sacīja.

—        Bet es tikmēr sagatavošos, lai briesmu, gadījumā varam spēji pacelties gaisā, — doktors piebilda.

—   Norunāts.

—   Kāpsim lejā! — Džo mudināja.

—        Ieročus lietojiet tikai bezizejas stāvoklī, — doktors piekodināja. — Nav nekādas vajadzības darīt zināmu mūsu klātbūtni.

Diks un Džo piekrītoši pamāja. Bez trokšņa viņi ierā­pās kokā un apsēdās uz: stiprā, žuburainā zara, pie kura turējās enkurs. Brīdi viņi nekustīgi sēdēja lapotnē un klusēdami ieklausījās. Pēkšņi kļuva dzirdama savāda koka mizas skrapstēšaņa. Džo satvēra skotu pie rokas.

—   Vai dzirdat?

—   Jā, mums kāds tuvojās.

—        Vai tik tā nav čūska? Jūs taču dzirdējāt svil­pienu …

—   Nē, svilpienā bija kaut kas cilvēcisks.

«Kaut tie labāk būtu mežoņi,» Džo nodomāja. «Rāpuļi man iedveš rie~bumu.»

—        Troksnis pieņemas, •— Kenedijs pēc brītiņa atkal nočukstēja.

—   Jā gan, kāds rāpjas kokā.

—   Uzmaniet šo pusi, es vērošo. otru.

—   Labi.

Viņi bija divi vien uz stiprā, resnā zara tā saucamā «gigantiskā baobaba» kuplās lapotnes pašā vidū; lapu biezoknī valdīja necaurredzama tumsa; pēkšņi Džo pie­liecies iečukstēja Kenedijam ausī:

—   Nēģeri.

Līdz abiem ceļotājiem no lejas atlidoja daži pusbalsī teikti vārdi.

Džo pielika pie pleca šauteni.

—   Pagaidi! -— Kenedijs viņu atturēja.

Mežoņi patiesi rāpās kokā; viņi iznira no visām pusēm, ložņādami pa zariem kā čūskas; viņi tuvojās lēnām, bet droši; viņus varēja pazīt pēc nejaukās smakas — tā nāca no viņu ādas, kas bija ieziesta ar smirdošiem taukiem. Drīz vien virs zara, uz kura sēdēja Kenedijs un Džo, pa­rādījās divas galvas.

—   Uzmanību, šaut! — Kenedijs pavēlēja.

Kā pērkons norībēja divi šāvieni reizē, un tiem sekoja sāpju kaucieni. Visa orda acumirklī nozuda.

Bet līdz ar kaucieniem pēkšņi atskanēja savāds klie­dziens — negaidīts un neticams. Cilvēka balss skaidrā franču valodā sauca:

—   Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā!

Bezgala pārsteigti, Kenedijs un Džo steidzīgi atgriezās

aerostatā.

—   Vai dzirdējāt? — doktors viņiem vaicāja.

—       Bez šaubām. Tas bija pārdabisks kliedziens: «Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā!»

—   Mežoņu .gūstā nokļuvis francūzis.

—- Droši vien kāds ceļotājs.

Varbūt misionārs?

—       Nelaimīgaisl — mednieks iesaucās. — Viņu spīdzina, iespējams, ka draud pat nogalināt.

Fērgusons velti pūlējās apslāpēt saviļņojumu.

—        Par to nav šaubu, — viņš teica. — Mežoņu rokās kritis kāds nelaimīgs francūzis. Bet mēs no šejienes neaiz­brauksim, iekams nebūsim darījuši visu, lai nelaimīgo glābtu. Jūsu šāvieni viņam vēstīja, ka ieradušies negai­dīti palīgi, viņam šķita, ka tas ir dieva pirksts. Mēs taču nelaupīsim nelaimīgajam pēdējo cerību. Kā jus domājat?

—       Tieši tāpat, Semjuel, un esam gatavi izpildīt tavas pavēles.

—       Tādā gadījumā apspriedīsimies, kā rīkoties, un līdz ar ausmu lūkosim viņu glābt.

—        Bet kā lai atkratāmies no negantajiem nēģeriem? — Kenedijs vaicāja.

—        Ņemot vērā to, ka nēģeri nobijušies laidās lapās, —«• doktors sacīja, —skaidrs, ka viņi nepazīst šaujamos iero­čus; tātad mums jāizmanto viņu bailes, bet, lai kaut ko uzsāktu, jānogaida, līdz ataust gaisma, pēc tam, raugoties pēc apstākļiem, izstrādāsim glābšanas plānu.

—• Nelaimīgais nevar būt tālu, — Džo piezīmēja.

—       Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā! — atkal sauca tā pati balss, tikai šoreiz daudz vārgāka.

—        Ak šie mežoņi! — Džo, dusmās trīcēdams, iesaucās. —- Bet ja nu nelaimīgo nogalina jau šonakt?

—        Vai dzirdi, Semjuel! — Kenedijs metās doktoram klāt un satvēra viņa roku. — Ja nu viņu nogalina šonakt?

—       Tas nav ticams, draugi; mežoņi savus upurus mēdz nogalināt dienas vidū; šim nolūkam viņiem nepieciešama saule.

—        Vai, izmantojot nakts tumsu, man nevajadzētu aiz- lavīties līdz nelaimīgajam? — Diks ieminējās.

s— Es došos jums līdzi, mister Dik!

—       Pagaidiet, draugi, pagaidiet! Tāds nodoms dara godu jūsu sirdij un drosmei, taču ar to jūs varat pakļaut bries­mām mūs visus un jo vairāk cilvēku, kuru vēlamies glābt.

—       Kā tā? — Kenedijs nesaprata. — Mežoņi taču bries­mīgās bailēs izklīduši, viņi šurp vairs neatgriezīsies.

—       Dik, es tevi lūdzu, paklausi mani! Es runāju mūsu visu glābiņa labā; ja tevi nejauši sagūstīs, mēs būsim pagalam.

—       Bet nelaimīgais? Viņš cer un gaida. Neviens viņam neatbild. Neviens nedodas palīgā. Viņam droši vien sāk likties, ka ausis pievīlušas, ka viņš neko nav sadzirdējis.

—   Nelaimīgais jānomierina, — doktors Fērgusons teica.

Piecēlies kājās un pielicis plaukstas pie mutes, doktors

franču valodā, kurā svešais bija saucis pēc palīdzības, iz­kliedza tumsā:

—       Lai kas jūs arī būtu, nezaudējiet cerības! Trīs draugi par jums rūpējas!

Kā atbilde atskanēja drausmīgs kauciens, kas gūstekņa vārdus, protams, apslāpēja.

—       Viņu žņaudz! Tūlīt nonāvēs! — Kenedijs iesaucās. — Mūsu iejaukšanās tikai paātrinājusi nāves brīdi. Vajag rīkoties!

-— Bet kādā veidā, Dik? Padomā pats — ko lai iesākam tik dziļā tumsā?

—   Ak, kāpēc nevarēja būt gaisma! •— Diks gaudās.

—       Nu labi, bet, jā tagad būtu diena, ko* tad tu iesāktu? — doktors savādā balsī vaicāja.

—       Pavisam vienkārši, Semjuel, -— mednieks atbil­dēja, — es nokāptu lejā un ar šāvieniem salašņas izklī­dinātu.

— Un tu, Džo? — Fērgusons vaicāja.

— Rīkotos piesardzīgāk, ser, es gūsteknim pavēstītu, uz kuru pusi jābēg.

—   Bet kā tu to izdarītu?

— Ar bultas palīdzību, kuru noķēru lidojumā, — pie­sietu pie tās zīmīti vai arī gluži vienkārši skaļā balsī visu viņam pasacītu — nēģeri mūsu valodu taču nesaprot.

—       Jūsu plāni, dārgie draugi, nav īstenojami. Bēgt ne­laimīgajam būtu pārāk grūti, pat ja viņam laimētos ap­vest ap stūri savus spīdzinātājus. Tavs plāns, dārgo Dik, varētu arī izdoties, ņemot vērā tavu lielo drosmi un tās bailes, kuras tu ar šāvienu iedvesi mežoņiem. Bet, ja nu pasākums neizdotos un tev draudētu bojāeja, tad mums vajadzētu glābt nevis vienu, bet divus nelaimīgos. Nē, būs jārīkojas citādi, lai visas izredzes uz panākumiem būtu mūsu pusē.

—   Tad tas jādara nekavējoties, — mednieks neatlaidās.

—   Iespējams, ka tev taisnība, — Fērgusons ar uzsvaru sacīja.

—   Bet kā jūs izkliedēsiet tumsu?

Fērgusons dažas minūtes klusēja; viņš kaut ko gud­roja. Ceļabiedri nepacietīgi viņu vēroja, neparastā situā­cija visus bija pārlieku satraukusi. Pēc brītiņa Fērgusons turpināja":

—   Mans plāns ir šāds: mums ir divi simti mārciņu ba­lasta, jo smilšu maisi, kurus paņēmām līdzi, vēl nav iz­mantoti. Pieņemsim, ka izmocītais, nogurušais gūsteknis nesver vairāk par katru no mums, tātad, lai spēji uzlidotu, vajadzēs izmest laukā liekas sešdesmit mārciņas.

—   Ko īsti esi iecerējis? — Kenedijs vaicāja.

—   Lūk, ko, Dik: saproti pats — ja mums izdosies pa­ķert līdzi gūstekni, tad, izmetot laukā gūstekņa svaram atbilstošu balasta daudzumu, balona līdzsvars saglabā­sies; bet, lai, bēgot no nēģeru bandas, paceltos gaisā pēc iespējas straujāk, būs vajadzīgi spēcīgāki līdzekļi nekā aerostata deglis; esmu pārliecināts, ka, īstajā brīdī izman­tojot balastu, mēs varēsim aizlidot lielā ātrumā.

—   Skaidrs.

—   Viens traucēklis tomēr būs, — Fērgusons piebilda. — Pēc tam piezemējoties mums būs jāzaudē izmestā ba­lasta svaraņļ proporcionāls gāzes daudzums. Gāze ir ļoti vērtīga, bet, kad runa ir par cilvēka dzīvību, neko ne­drīkstam žēlot.

—   Tiesa gan, Semjuel, ir jāziedo viss, lai viņu glābtu.

—   Tad sāksim rīkoties. Nolieciet balasta maisus uz groza malas tā, lai vienā mirklī tos varam nomest zemē,

—   Bet kā lai tiek galā ar tumsu?

—   Pagaidām tā slēps mūsu sagatavošanos, bet, kad viss būs kārtībā, ausīs jau rīts. Turiet ieročus pa tvērienam. Iespējams, ka vajadzēs šaut; mūsu rīcībā ir viens lādiņš karabīnei, četri — divām šautenēm un divpadsmit — di­viem revolveriem, kopā septiņpadsmit lādiņi, kurus va­ram izšaut vienā ceturtdaļminūtē. Bet ceru, ka iztiksim bez lieka trokšņa. Nu, vai esat gatavi?

—   Jā, — Džo atbildēja. .

Maisi bija salikti uz borta, ieroči pielādēti.

—   Tā, viss kārtībā, — doktors noteica. — Tagad esiet modri. Tev, Džo, vajadzēs nomest balastu, bet Diks sa­tvers gūstekni; tikai nedariet neko bez manas pavēles! Džo, steidzies atbrīvot enkuru un veicīgi atgriezies.

Džo veikli nošļūca lejā pa trosi un pēc dažām minūtēm atkal iekāpa grozā. Atbrīvotā «Viktorija» karājās gaisā gandrīz pilnīgā mierā. Doktors tikmēr bija pārliecinājies, ka sajaucēja kamerā gāzes ir pietiekami daudz, lai nepie­ciešamības gadījumā degli varētu iedarbināt bez Bunzena baterijas. Pēc tam viņš sameklēja divus izolētus vadus, kurus lietoja ūdens sadalīšanai; tad, parakņājies ceļa­somā, atrada divas oglītes ar noasinātiem galiem un pie­stiprināja tās vadu galos.

Abi Fērgusona draugi neizpratnē vēroja viņa rīcību, taču klusēja; savu darāmo paveicis, doktors nostājās groza vidū un, saņēmis katrā rokā vienu vadu, savienoja oglīšu smailos galus. Starp tiem pēkšņi uzliesmoja spoža gaisma — žilbinošs elektriskās gaismas kūlis pārcirta nakts tumsu.

—   O! Ser! —- Džo iesaucās.

—  ..Ne vārda! —doktors nočukstēja.;—

XXII nodaļa

Gaismas kālis. — Misionārs. — Nolaupīšana starmeša gaismā. — Lācaristu mācītājs. — Vājas cerības uz izve­seļošanos, — Doktora gādība. — Pašaizliedzīgā dzīve. —• Lidojums virs vulkāna.

Doktors Fērgusons gaismas kūli virzīja uz visām debesu pusēm, līdz beidzot apturēja kādā vietā, no kurienes acu­mirklī atskanēja šausmu kliedzieni. Diks un Džo ziņkā­rīgi'vēroja ainu, kas norisa lejā.

Baobabs, virs kura gandrīz nekustīgi gaisā turējās «Vik­torija», auga meža klajuma vidū; starp sezama un cukur­niedru plantācijām vīdēja apmēram piecdesmit zemas, koniskas būdas, pie kurām mudžēja nēģeri..

Simt pēdu zem aerostata slējās stabs. Zem tā bija saļi- mis kāds puskails, ižģindis cilvēks, ne vairāk kā gadus trīsdesmit vecs, gariem, melniem matiem, uz krūtīm no­liektu galvu kā krustā sistais, asiņains un vienās brūcēs.

Pakausī izcirptie mati liecināja, ka vēl nesen tur bijusi tonzūra.

—   Tas ir misionārs! Mācītājs! — Džo iesaucās.

—   Nabaga nelaimīgais! — mednieks piebalsoja.

—  .Mēs viņu izglābsim, Dik! — doktors 'apgalvoja. — Mēs viņu izglābsim!

Ieraugot balonu, kas atgādināja milzu komētu ar žilbi­nošu asti, nēģeri, protams, šausmīgi pārbijās. Sadzirdējis viņu kliedzienus, gūsteknis izslēja galvu. Acīs viņam at­mirdzēja cerība, un, īsti neapjaUzdams, kas notiek, viņš izstiepa rokas pretī negaidītajiem glābējiem.

—   Viņš vēl ir dzīvs! Vēl dzīvs! — Fērgusons iesaucās. — Paldies dievam! Bet mežoņus pārņēmušas dziļas šaus­mas. Mēs viņu izglābsim! Draugi, vai esat gatavi?

—   Esam gatavi, Semjuel.

—   Džo, noslāpē degli!

Doktora pavēli nekavējoties izpildīja. Tikko jaušamas vēsmiņas «Viktoriju» lēnām virzīja aizvien tuvāk gūstek­nim, tad, gāzei atdziestot, aerostats sāka pakāpeniski no­laisties. Vēl minūtes desmit tas planēja gaismas staros.. Fērgusons pievērsa pūlim savu žilbinošo starmeti, no kura visapkārt krita kustīgi spilgtas gaismas apļi. Nēģeri neiz-' sakāmās bailēs cits pēc cita nozuda būdās, un laukums ap stabu kļuva tukss. Tātad, paļaujoties uz pārdabisko iespaidu, ko radīja «Viktorijas» pēkšņā parādīšanās, me­tot dziļajā nakts tumsā saules starus, doktors nebija mal­dījies.

Balona grozs tuvojās zemei. Taču daži drosmīgākie nēģeri, saprazdami, ka upuris viņiem slīd laukā no ro­kām, skaļi kliedzot, atgriezās. Kenedijs jau paķēra šau­teni, bet doktors viņam aizliedza šaut.

Uz ceļiem saļimušais misionārs, kurš vairs nespēja stā­vēt, nebija pat piesiets pie staba, jo viņa nespēks bija tik liels, ka saites būtu liekas. Tiklīdz grozs skāra zemi, Ke­nedijs nometa šauteni un, satvēris ar abām rokām misio­nāru, ievilka to grozā, bet Džo tikmēr veicīgi izsvieda no groza divi simti mārciņu balasta. Doktors bija pārlie­cināts, ka «Viktorija» tūlīt pat neparastā ātrumā šausies gaisā, taču pretēji viņa apsvērumiem tā; pacēlusies pēdas trīs četras virs zemes, pēkšņi apstājās.

—   Kas mūs aiztur? — doktors izbijies iesaucās.

Neganti kliegdami, «Viktorijai» klāt skrēja^ vairāki nē­ģeri-

—        Ak vai! •— pārliecies pār bortu, Džo vaimanāja. — Viens no šiem sasodītajiem pieķēries groza dibenam.

—        Dik! Dik! — doktors kliedza. — Drīzāk šurp ūdens tvertni! *

Acumirklī sapratis drauga nolūku, Diks satvēra vienu no ūdens rezervuāriem, kurš svēra vairāk nekā simt mār­ciņu, un pārsvieda to pāri bortam.

Atbrīvojusies no balasta, «Viktorija» ar spēju palēcienu pacēlās trīssimt pēdu augstumā, bet pūlis, redzot, ka žil­binošais gaismas staru kūlis aizrauj prom gūstekni, sāka meŽĢnīgi- aurot.

—   Urā! — Kenedijs un Džo iesaucās.

Tad balons ar jaunu palēcienu uzlidoja vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā.

—        Ko tas nozīmē? — ar mokām noturējies kājās, Ke­nedijs brīnījās. x

—        Neko sevišķu, —• Fērgusons atbildēja. — Tikai tas neģēlis beidzot mūs pametis.

Spēji noliecies pār groza malu, Džo redzēja, ka mežo­nis atplestām rokām virpuļo lejup un pēdīgi atsitas pret zemi.

Doktors atvienoja elektrisko vadu galus, un iestājās dziļa tumsa. Bij-a pirmā rīta stunda.

Paģībušais franču misionārs beidzot atvēra acis.

—   Jūs esat glābts, — Fērgusons viņam teica.

—        Glābts, — skumji pasmaidījis, misionārs angliski at­bildēja,'— glābts no briesmīgas nāves! Brāļi, es jums pateicos; tomēr manas dienas, pat stundas ir skaitītas, jā gan, mana dzīve izbeigsies pavisam drīz.

Un spēku izsīkumā misionārs atkal zaudēja samaņu.

—   Viņš mirst! — Diks iesaucās.

i •— Nē, nē! — noliecies pie misionāra, Fērgusons sacīja. •— Viņš tikai ir ļoti vārgs; noliksim viņu nojumē.

Šo nožēlojami izģindušo ķermeni, kas bija Jklāts rētām un vēl asiņojošām brūcēm — šīm neskaitāmām nažu un uguns atstātām sāpīgām pēdām, viņi uzmanīgi nolika uz segām. Vispirms rūpīgi pārmazgājis ievainojumus, Fēr­gusons uzlika brūcēm no sava kabataslakata noplēsto šar- piju; viņš rīkojās prasmīgi un veikli kā īsts ārsts; pēc tam, sameklējis aptieciņā spēcinošu līdzekli, ielēja misio­nāram mutē dažus pilienus.

Vārgi pavēris lūpas, misionārs tikko dzirdami izdvesa:

s— Pateicos! Pateicos!

Doktors saprata, ka slimnieks jāatstāj pilnīgā mierā; viņš aizvilka nojumes aizkaru un atgriezās savā postenī pie degļa.

Sakarā ar ceturto pasažieri «Viktorija» bija atslogota no simt astoņdesmit mārciņām balasta un tagad turējās- gaisā bez degļa palīdzības. Rītausmā vējš to mierīgi nesa uz ziemeļrietumiem. Fērgusons piegāja pie guļošā misio­nāra un brīdi viņu vēroja.

—   Kaut nu izdotos glābt šo cilvēku! — Kenedijs teica.

—   Vai ir kādas cerības?

—    Protams, Dik, ar rūpīgu ārstēšanu, turklāt svaigā gaisā — kāpēc gan ne?

—   Cik daudz viņš izcietis! — Džo aizkustināts teica.

—   Viņš taču ir daudz varonīgāks par mums, ja viens pats iedrošinājies doties pie mežoņiem, vai nav tiesa?

—   Bez šaubām, — mednieks piekrita.

Līdz pat vakaram doktors neatļāva traucēt misionāra miegu, kaut gan patiesībā tā bija tikai dziļāka snauda, kuru lāgiem pārtrauca klusi vaidi, modinot Fērgusona nopietnas bažas par nelaimīgā veselību.

Pret vakaru apstājusies, «Viktorija» visu nakti mierīgi nostāvēja tumsā; Džo un Kenedijs pa kārtai uzraudzīja slimo, bet Fērgusons viens pats viņus apsargāja.

Nākamajā rītā «Viktorija» bija nedaudz pavirzījusies uz rietumiem. Diena solījās būt rāma un skaidra. Mazliet atlabis, slimnieks sāka runāt ar saviem jaunajiem drau­giem. Kad tika atvilkts nojumes aizkars, viņš ar baudu ieelpoja spirgto rīta gaisu.

—   Kā jūtaties? — Fērgusons pavaicāja.

—    Šķiet, ka labāk, — slimnieks atbildēja. — Bet vēl arvien man rādās, ka redzu jūs sapnī, draugi. Gandrīz nespēju ticēt tam, ka notikušais ir īstenība. Sakiet, kas jūs esat, lai varu jūsu vārdus pieminēt savā pēdējā aiz­lūgšanā..

—    Esam angļu ceļotāji, — Fērgusons atbildēja, — un mēģinām gaisa balonā pārlidot Āfriku, un tā, lūk, pa ceļam laimējās jūs izglābt.

—    Zinātnei varoņu nekad nav trūcis, — misionārs pie­zīmēja.

—   Tāpat kā reliģijai mocekļu, — Kenedijs piemetināja.

—   Jūs esat misionārs? — doktors pavaicāja.

—    Esmu Lācaristu misijas mācītājs. Lai slavēts augstais dievs, kas man jūs atsūtījis! Bet nu mana dzīve beidzas.

Jūs nākat no Eiropas, no Francijas! Jau piecus gadus man nav nekādu ziņu par dzimteni.

—   Piecus gadus! Viens pats starp mežoņiem! — Diks iesaucās.

—   Viņu dvēselēm nepieciešama grēku izpirkšana, —- mācītājs teica, — tie ir mūsu brāļi, neizglītoti un mežo­nīgi, viņus izmācīt un civilizēt spēj vienīgi baznīca.

Izpildot mācītāja vēlēšanos, Semjuels Fērgusons ilgi stāstīja par Franciju.

Nelaimīgais kāri tvēra ik vārdu, un pār vaigiem viņam lija asaras. Brīžiem viņš savās degošajās plaukstās spieda gan Kenedija, gan Džo rokas; doktors uzvārīja dažas tases tējas, kuras slimnieks labprāt izdzēra, pēc tam, saņēmis pēdējos spēkus, viņš pacēlās puszviļus un pat pasmaidīja, redzot sevi lidojam skaidrajās debesīs.

—   Jūs esat drosmīgi ceļotāji, — viņš teica,— jūsu varonīgais pasākums beigsies laimīgi; jūs atgriezīsieties dzimtenē pie tuviniekiem, pie draugiem, jūs …

Pēkšņi misionāru pārņēma tāds vārgums, ka nekavē­joties vajadzēja viņu noguldīt. Nespēks bija tik liels, ka slimnieks vairākas stundas nogulēja doktora rokās kā miris. Fērgusons izjuta sāpīgu pārdzīvojumu; viņš jauta, ka šī dzīvība dziest. Vai tiešām tik ātri būs jāzaudē cil­vēks, kuru viņi izrāvuši no spīdzinātāju rokām? ■ Fērgu­sons vēlreiz pārsēja mocekļa dziļās brūces un bija spiests upurēt lielu daļu ūdens krājuma, lai atsvaidzinātu cie­tušā drudzī degošo miesu. Doktors kopa slimo, cik rūpīgi un gudri vien spēja. Pamazām slimniekā atgriezās apziņa.

Saraustītos teicienos misionārs izstāstīja Fērgusonam savu dzīves stāstu.

—   Runājiet labāk mātes valodā, — Fērgusons viņam ieteica, — es taču to saprotu, un jums tā būs. vieglāk.

Misionārs bija trūcīgs jauneklis no Aradonas ciemata, kas atrodas Bretaņā, Morbihanas departamenta centrā; jau ļoti agrā jaunībā viņš sajuta aicinājumu kļūt par ga­rīdznieku. Bet mācītāja pašaizliedzīgā dzīve viņu neap­mierināja, vilpiš alka briesmu un tāpēc iestājās misionāru ordenī, kura slavenais dibinātājs bija svētais Pāvils; div­desmit gadu vecumā pametis_dzimteni, jaunais misionārs dodas uz neviesmīlīgajām Āfrikas piekrastēm. Un no turienes, soļojot kājām, pārvarot dažādus šķēršļus, cīno­ties ar trūkumu un pielūdzot dievu, viņš pamazām nonāk līdz mežonīgo cilšu apmetnēm Nīlas augšteces pieteku krastos. Divu gadu laikā misionāra sludināto mācību ne­viens nepieņem, uz viņa dedzīgajiem aicinājumiem ne­viens neatsaucas un viņa cilvēkmīlestību iztulko nepa­reizi; beidzot misionārs nokļūst njambaras cilts gūstā, tā ir viena no nežēlīgākajām mežoņu ciltīm, kas ļoti ļauni pret viņu izturas. Bet misionārs nemitējas sludināt evaņ­ģēliju un pielūgt dievu. Reiz pēc kādas kaujas — tādas nereti notiek starp kaimiņu ciltīm —.nēģeri, kuru gūstā" atradies misionārs, izklīst, atstādami viņu kaujas laukā kā kritušo; misionārs tomēr neuzskatījis par vajadzīgu bēgt un . atgriezties dzimtenē, bet sludinājis tālāk dieva vārdu. Mierīgāks posms viņa dzīvē iestājies, kad viņu noturējuši par ārprātīgo. Tad viņš apguvis nēģeru dia­lektus un joprojām neatlaidīgi sludinājis ticības mācību. Pārcilvēcisks spēks, ar kuru viņu apveltījis dievs, vēl divus garus gadus vada misionāru cauri mežonīgajiem apgabaliem. Pēdējo gadu viņš nodzīvo pie barafri cilts nēģeriem, kuri pieder pie mežonīgākajām «ņamņarn» cil­tīm. Pirms dažām dienām pēkšņi bija miris cilts vadonis, un šajā nāvē nepamatoti tika apvainots nelaimīgais mi­sionārs, tāpēc bija nolemts viņu upurēt; spīdzināšana ilgusi četrdesmit stundas; un, kā jau doktors bija pare­dzējis, mežoņi bija gatavojušies misionāru upurēt nāka­majā dienā saules gaismā. Iždzirdējis šāvienu, misionārs instinktīvi bija iekliedzies: «Šurp, šurp, pie manis! Pa­līgā!» Bet, kad no debesīm atlidojuši mierinoši vārdi, viņam šķitis, ka dzird, tos sapnī.

—   Savu aizejošo dzīvību es nenožēloju, — misionārs teica. — Tā pieder dievam.

—   Nezaudējiet cerības, — doktors viņu mierināja, — mēs taču esam ar jums un izrausim jūs no nāves ska­vām, kā izrāvām no spīdzinātāju rokām.

—   Tik daudz es debesīm nelūdzu, — mācītājs īsi atbil­dēja. — Esmu pateicīgs dievam, ka pirms nāves man ļauts spiest draugu rokas un dzirdēt dzimto valodu.

Misionāru atkal pārņēma nespēks. Diena pagāja cerībās un bailēs. Kenedijs jutās gluži nomākts, bet Džo paslepen slaucīja asaras.

Aerostats virzījās uz priekšu diezgan lēnām, šķita, ka vējš grib saudzēt mirstošo.

Pret vakaru Džo rietumos ievēroja ļoti spilgtu gaismu." Augstākos ziemeļu platuma grādos to varētu noturēt par

ziemeļblāzmu; debesis šķita liesmojam. Doktors uzma-^ nīgi vēroja šo dabas parādību.

—   Tas nevar būt nekas cits kā vulkāna izvirdums, — viņš pēdīgi sacīja.

—   Un vējš nes mūs tieši turp, — Kenedijs nemierīgi piebilda.

—   Nu, un tad? Mēs to pārlidosim tādā augstumā, kur nekas mūs neapdraudēs.

Pēc trim stundām «Viktorija» jau atradās virs kalniem; tās tiešās koordinātes bija 24°15' austrumu garuma un 4°42/ ziemeļu platuma; tai priekšā no liesmojoša krātera ārā šļācās izkusušas lavas straumes un augstu gaisā lidoja akmens šķembas. Ugunīgās straumes atgādināja žilbino­šus ūdenskritumus. Skats bija lielisks, taču bīstams, jo vējš neatlaidīgi nesa balonu tieši uz šo sakveldēto atmosfēru.

Nenovēršamo šķērsli vajadzēja pārvarēt; Kad degļa liesma sasniedza vislielāko karstumu, «Viktorija», pa­cēlusies seši tūkstoši pēdu augstumā, pārlidoja kalnu trīssimt tuāžu atstatumā no vulkāna.

Mirstošais misionārs, guļot savā vietā, varēja sare­dzēt liesmojošo krāteri, no kura šņākdami šāvās laukā žilbinoši uguns kūļi.

'— Kāds skaistums, — viņš teica, — dieva vara ir bez­galīga, tā jaušama pat dabas baismīgākajās izpausmēs.

Degošā lava it kā ar ugunīgu paklāju pārsedza kalna nogāzes. «Viktorijas» balona apakšējā daļa, atspulgojot liesmu jūru, mirdzēja nakts tumsā; svelmainais kar­stums bija sajūtams arī grozā, tāpēc doktors Fērgusons pēc iespējas ātrāk centās tikt projām no bīstamās vietas.

Ap desmitiem vakarā vulkāns pie apvāršņa bija vairs redzams tikai kā sarkans punkts, un «Viktorijā», nolai­dusies zemāk, mierīgi turpināja ceļu.

XXIII nodaļa

Džo dusmojas. — Misionāra nāve. — Mirstīgo atlieku apsardzība. — Sausums. — Apbedīšana. — Kvarca bloki. — Džo redz halucinācijas. — Vērtīgs balasts. — Zelta atradne. — Džo vilšanās.

Pār zemi klājās burvīga nakts. Misionārs bezspēkā mierīgi snauda.

—   Viņš samaņu vairs neatgūs, — Džo sacīja. — Na­baga jauneklis! Viņam vēl nav ne trīsdesmit gadu!

—        Viņš mūsu rokās izdzisis, — doktors bezcerīgi no­teica, — Misionāra elpa kļūst aizvien vārgāka, un es neko vairs nespēju darīt, lai viņu glābtu.

—        Ak, kādi neģēļi! — Džo pikti iesaucās; šad tad vi­ņam mēdza uznākt arī dusmu lēkmes. — Ko jūs neteik­siet! Bet cienījamais misionārs tādus vēl žēloja, atrada attaisnojošus vārdus, lai viņiem, piedotu!

—        Debesis nelaimīgajam sūta burvīgu nakti, Džo, — kas zina, varbūt tā viņam ir pēdējā. Viņa ciešanas beig­sies, bet nāve būs mierīgs miegs.

Mirējs kaut ko nesakarīgu izdvesa; doktors piegāja viņam klāt. Misionāra elpa bija smaga, viņam trūka- gaisa; kad atvilka līdz galam nojumes aizkaru, viņš kāri vilka krūtīs skaidrās nakts vieglās vēsmas; zvaig­znes sūtīja viņam savu mirdzumu, un mēness stari klā­jās pār viņu kā balts šķidrauts.

—   Mani draugi, — misionārs neskanīgi ierunājās,

—   es aizeju! Lai dievs jums palīdz laimīgi nokļūt gala! Lai atmaksā, ko esmu jums parādā!

—   Nezaudējiet cerības! — Kenedijs viņu mierināja.

—   Tāds vājuma brīdis ir pārejošs. Jūs nemirsiet! Vai var nomirt tik jaukā vasaras naktī?

—   Pēdējais brīdis ir klāt, — misionārs turpināja,

—   es to zinu. Ļaujiet man skatīties nāvei acīs. Nāve — mūžības sākums, visu zemes rūpju gals. Brāļi, es jūs lū­dzu, palīdziet man nostāties uz ceļiem.

Kenedijs līdzēja nelaimīgajam piecelties, taču misio­nārs bezspēcīgi saļima viņa rokās.

—   Mans dievs, mans dievs! — mirstošais iesaucās.

—   Apžēlojies par mani!

Viņa seja pēkšņi apskaidrojās. Tālu no šīs zemes prie­kiem, kurus viņš nekad nebija baudījis, nakts vidū, kad zvaigznes pār viņu lēja rāmu gaismu, misionārs, it kā brīnumainā debessbraukšanas dienā traukdamies uz de­besīm, šķita uzsācis jaunu dzīvi.

Ar pēdējiem spēkiem pacēlis rokas, viņš svētīja drau­gus, kurus pazina tikai vienu dienu. Pēc tam viņš no jauna saļima Kenedija rokās, bet Kenedijam pār vai­giem ritēja asaras.

—   Miris! — noliecies pie misionāra, doktors teica.

—   Miris!

Un visi trīs draugi kā norunājuši nometās ceļos, lai klusu pielūgtu dievu.

—   Rīt agri, — pēc brītiņa Fērgusons ierunājās, — mēs viņu apbedīsim Āfrikas zemē, kas slacīta viņa asinīm.

Pie aizgājēja augu nakti pa kārtai nomodā sēdēja doktors, Kenedijs un Džo. Neviens vārds nepārtrauca svinīgo klusumu; viņi raudāja. Nākamajā rītā lēns dien­vidvējš nesa «Viktoriju» pāri plašai plakankalnei; vie­tumis pavīdēja izdzisuši krāteri, vietumis — neauglīgas gravas. Uz kailajām kalnu korēm nemanīja ne pēdas-no ūdens; sablīvējušies klinšu bluķi, erātiski laukakmeņi, bālganas merģeļa bedres — viss liecināja par pilnīgu zemes neauglību.

Ap dienas vidu doktors nolēma nolaisties kādā gravā un apbedīt misionāru starp primitīviem plutonisku klinšu veidojumiem; kalnainā vieta bija ļoti izdevīga, lai grozs varētu nosēsties tieši uz zemes, jo apkaimē neredzēja neviena koka, pie kura noenkuroties.

Bet, kā doktors Kenedijam paskaidroja, piezemēties aerostats varēja, tikai zaudējot zināmu daudzumu gā- ,zes, — balasts taču bija aizmests prom, uzņemot grozā misionāru. Doktors atvēra ārējā apvalka ventili, daļa ūdeņraža izplūda laukā, un «Viktorija» mierīgi nolaidās gravā.

Tiklīdz grozs skāra zemi, doktors ventili aizvēra; Džo izlēca no groza un, ar vienu roku turēdamies pie borta, ar otru meta grozā akmeņus tik ilgi, līdz tie aizstāja viņa paša svaru; pēc tam viņš sāka darboties ar abām rokām, un drīz vien grozā bija iekrauti vairāk nekā pieci simti mārciņu akmeņu; arī doktors un Kenedijs tagad drīkstēja izkāpt. Nostādīta līdzsvara stāvoklī, «Vik­torija» uzlidot gaisā vairs nevarēja.

Fērgusons acumirklī ievēroja, ka aerostata līdzsva­rošanai pietiek ar nelielu akmeņu skaitu, jo Džo iekrau­tie akmens bluķi bija neparasti smagi. Uz zemes visap­kārt mētājās kvarca un porfīra šķembas.

—   Dīvains atklājums! — doktors klusībā sprieda.

Gabaliņu tālāk Kenedijs kopā ar Džo meklēja piemē­rotu vietu kapam. No visām pusēm slēgtajā gravā val­dīja liela svelme — kā milzu krāsnī. Pusdienas saules dedzinošie stari šeit ferita gandrīz stateniski.

Kapa vietu vispirms vajadzēja attīrīt no akmens šķem­bām, kuru šeit netrūka. Pēc tam viņi izraka pietiekami dziļu bedri, lai plēsīgie zvēri nepiekļūtu līķim.

Sajā kapā draugi svinīgi noguldīja franču misionāra mirstīgās atliekas. Pēc tam bedri aizraka un par piemi­nekli virsū uzvēla dažus prāvus klinšu bluķus.

Doktorss Fērgusons tikmēr bija dziļi iegrimis domās . un stāvēja kā sastindzis. Viņš pat nedzirdēja, ka biedri viņu aicina patverties no svelmainās saules.

—        Par ko tu domā, Semjuel? — Kenedijs viņam vai­cāja.

—        Par dīvainām pretrunām dabā un par savādu saga­dīšanos. Vai zināt, kādā zemē mēs apbedījām šo cilvēku, kurš bija atteicies no visiem zemes labumiem?

—   Ko tu ar to vēlies teikt, Semjuel? — skots vaicāja.

—        Misionārs, kurš bija devis svētu atteikšanās zvē­restu, tagad atdusas zelta atradnē.

—   Zelta atradnē?! — Kenedijs un Džo reizē iesaucās.

—       .Zelta atradnē gan, — doktors mierīgi atkārtoja. — Šie akmeņi pie jūsu kājām, akmeņi, kurus jūs nevē­rīgi aizsperat kā kaut ko nevērtīgu, — tie satur zelta rūdu.

—   Nevar būt! Nevar būt! — Džo neticīgi iebilda.

—- Šo iežu plaisās jūs itin viegli atrastu zelta tīrradni.

Džo kā neprātīgs metās klāt akmeņiem, ar kuriem zeme visapkārt bija kā nobērta. To pašu bija gatavs da­rīt Kenedijs.

—   Rimsties, manu labo Džo! — doktors apsauca kalpu.

—   O, ser, sakiet ko sacīdami, bet…

—   Atjēdzies, Džo! Tāds filozofs kā tu …

—   O, ser! Lai paliek visas filozofijas …

—        Paklau, draugs, apdomā mazliet! Kam mums šī ba­gātība? Mēs taču nevaram to paņemt līdzi.

—   Nevaram? Piedodiet, bet tas nu ir par daudz.

—        Tāda krava mūsu grozam būtu pārāk smaga. Es pat negribēju tev neko stāstīt, lai .nemodinātu veltīgu no­žēlu.

—        Kā tad tā! — Džo iesaucās. — Pamest tik retus dārgumus? Mūsu atradumu? Bagātību, kas patiesi pie- ^ der mums? Vai tiešām to visu šeit atstāsim?

—        Sargies, draugs! Šķiet, ka tevi pārņēmis tā sauca­mais zelta drudzis. Vai nelaimīgais, kuru nulē apbedīji, neapliecināja tev, ka pasaulē viss ir iznīcīgs?

—         Tiesa gan, — Džo atbildēja, — Bet galu galā tas 'taču ir zelts! Mister Kenedij, vai jūs man nepalīdzētu pievākt kaut dažus no šiem miljoniem?

—   Nabaga Džo, ko mēs ar tiem iesāksim? — nespē­dams apspiest smaidu, Kenedijs atbildēja. — Mēs ne­esam šurp braukuši iedzīvoties bagātībā, mums tā ftav jāņem līdzi.

—   Šie miljoni ir pārāk smagi, — doktors sacīja, — kabatās tos neiebāzīsi.

—   Mēs taču varam ņemt līdzi šo kvarcu kā balastu smilšu vietā! — Džo tomēr neatlaidās.

—   Lai notiek, man nav iebildumu, — Fērgusons pie­kāpās, — tikai ar vienu noteikumu: ja vairākus tūksto­šus sterliņu mārciņu vajadzēs izmest pār bortu, tu skābu seju nerādīsi.

—   Vairākus tūkstošus? — Džo izmisīgi atkārtoja. — Vai tiešām tas ir zelts?

—   Jā gan, mans draugs, šī vieta ir rezervuārs, kur gadsimtiem ilgi krājušies dabas dārgumi; ar šo zeltu pietiktu, lai bagātas kļūtu veselas valstis. Šajā tuksnesī apvienotas visas Austrālijas un Kalifornijas bagātības.

—   Un tam visam te lemts iet zudumā?

—   Iespējams. Bet tev par mierinājumu, lūk, kā rīkosi­mies.

—   Mani nomierināt nebūs viegli, — Džo satriekts pie­zīmēja.

—   Paklausies! Es tūlīt pat precīzi noteikšu zelta at­radnes koordinātes, un, kad atgriezīsimies Anglijā, tu varēsi tās paziņot saviem tautiešiem, ja tici, ka zelts vi­ņus patiesi spēs aplaimot.

—   Bet, saimniek, es, protams, zinu, ka jums ir tais­nība, un, ja citas izejas nav, padodos; tātad — krau­jam grozā vērtīgo rūdu! Un viss, kas ceļojuma beigās no tās vēl atliksies, būs mums tīrais laimests.

Džo veicīgi metās pie darba; viņš ātri savāca ap tūk­stoš mārciņu kvarca, kurā bija zelta tīrradnis. Ar smaidu uz lūpām noskatīdamies viņa rīcībā, doktors tikmēr ap­lēsa misionāra kapa vietas koordinātes un noteica, ka tā atrodas uz 22°23/ austrumu garuma un 4°55' ziemeļu platuma.

Tad, pēdējo reizi paskatījies uz uzkalniņu, zem kura atdusējās francūža mirstīgās atliekas, Fērgusons atgrie­zās pie aerostata.

Viņš labprāt būtu uzlicis kaut vai vienkāršu, neap­tēstu krustu uz Āfrikas tuksnesī pamestā vientuļā kapa, taču tuvumā neredzēja neviena koka.

—   Dievs šo vietu neaizmirsīs, — doktors noteica.

Fērgusonu māca visai nopietnas bažas — par nedaudz

ūdens viņš labprāt būtu atdevis lielu dalu šī zelta; bija nepieciešams atjaunot tās ūdens rezerves, kuras tika aizmestas prom ar visu tvertni, kad aerostatain bija pie­ķēries nēģeris, bet šeit, šajā saules izdedzinātajā ap­vidū, nebija nekādas iespējas to izdarīt, un tas, lūk, doktoru patiesi satrauca. Ūdens bija nepieciešams, lai nemitīgi uzturētu degļa liesmu, taču kas varēja galvot, vai drīzumā nepietrūks pat dzeramā ūdens? Tāpēc Fēr­gusons stingri apņēmās pie pirmās izdevības papildināt tā rezerves.

Sasniedzis aerostatu, doktors redzēja, ka alkatīgais Džo piekrāvis grozu pilnu līdz malām ar akmeņiem; ne­bildis ne vārda, doktors iekāpa grozā. Tad arī Kenedijs ieņēma savu parasto vietu, un Džo sekoja viņiem, zēli noskatīdamies uz gravā palikušajiem kvarca gabaliem.

Fērgusons aizdedzināja degli; spirāle sakarsa, gāze pēc dažām minūtēm izpletās, ūdeņradis ieplūda balonā, taču balons joprojām nekustēja no vietas.

Džo klusēdams bažīgi vēroja saimnieka rīcību.

—   Džo! — doktors pēkšņi iesaucās.

Kalps neatbildēja.

—   Vai tu mani dzirdi, Džo?

Džo pamāja, ka dzird, taču izlikās neko nesaprotam.

—       Esi tik laipns, Džo, — Fērgusons turpināja, —- tū­līt izsvied daļu rūdas ārā no groza!

—   Bet, ser, jūs pats taču man atļāvāt…

—   Ar rūdu es atļāvu aizstāt balastu, vairāk neko.

—   Un tomēr …

—       Vai vēlies, ka mēs paliekam tuksnesī uz visiem laikiem?

Džo izmisīgi palūkojās Kenedijā, bet mednieks tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

—   Nu, kas būs, Džo?

—   Vai deglis nedarbojas? — stūrgalvis neatlaidās.

—       Pats labi redzi, ka darbojas. Bet aerostats necelsies gaisā, iekams daļa balasta nebūs aizmesta prom.

Paieskājis ausi, Džo paņēma pašu mazāko kvarca ga­balu un, pamētājis no vienas rokas otrā, uzsvieda gaisā — tas varēja svērt trīs vai četras mā?ciņas; pēdīgi viņš pārmeta to pār bortu.

«Viktorija» tomēr palika, uz vietas.

—       Nu, kas ir? — Džo vaicāja. — Vai mēs jau ceļa­mies?

—       Nē taču, — , doktors atbildēja. — Met vēl, met laukā vēl!

Kenedijs iesmējās. Džo izmeta no groza vēl desmit mārciņu kvarca. Balons kā necēlās, tā necēlās. Džo no- bāla.

<— Ak tu nabadziņ! — Fērgusons viņam uzsauca. — Diks, tu un es — mēs visi trīs kopā, ja nemaldos, sve­ram ap četri simti mārciņu, bet, ja šis svars bija aizstāts ar rūdu, tad vismaz tik daudz tagad jāaizmet prom.

—       Izmest laukā četrsimt mārciņu?!.— Džo žēli iesau­cās.

. -—Jā gan, un pat vēl vairāk, lai varam pacelties gaisā. Nu, drošāk, drošāk!

Smagi nopūties, Džo sāka lādēt laukā balastu. Ik pa brītiņam apstājoties, viņš vaicāja:

—   Vai jau ceļamies?

—   Vēl ne, — nemainīgi skanēja atbilde.

•— Nu gan sakustējāmies! — Džo beidzot iesaucās.

—- Met vēl, met laukā vēli — Fērgusons atkārtoja.

—   Bet mēs taču jau ceļamies, par to vairs nav šaubu!

—   Met, kad tev saka! — Kenedijs uzsauca.

Tad, izmisīgi satvēris vēl vienu bluķi, Džo pārlādēja to pār bortu. «Viktorija» acumirklī uzšāvās gandrīz simt pēdu augstumā un strauji lidoja prom no kalnainā ap­gabala.

—       Redzi nu4 , Džo, — doktors sacīja, — tev vēl atli- -j kusi vesela bagātība, un, ja izdosies šo kvarcu saglabāt līdz ceļojuma beigām, tu būsi nodrošināts līdz mūža galam.

Neko neatbildējis, Džo mierīgi nolikās savā akmens gultā. ' .

—       Redzi, Dik, — Fērgusons turpināja, — cik vareni šis metāls spēj ietekmēt pat labāko cilvēku pasaulē. Un vispār tāda zelta rūdas atradne izraisītu bezgala daudz kaislību, iekāres un noziegumu. Cik nožēlojami!

Līdz vakaram «Viktorija» bija nolidojusi deviņdesmit jūdzes uz rietumiem. Taisnā līnijā no tās līdz Zanzibā- Jļ rai tagad bija četri simti jūdžu.

XXIV nodaļa

Vējš norimst. — Tuvojas tuksnesis. — ūdens krājumi izsīkst. — Naktis uz ekvatora. — Semjuels Fērgusons uztraucas. — Kritisks stāvoklis. — Kenedija un Dto ne' šaubīgās atbildes. — Vēl viena nakts.

Noenkurojusies pa pusei nokaltuša vientuļa koka ga­lotnē, «Viktorija» augu nakti nostāvēja pilnīgā mierā, ceļotāji varēja mazliet atpūsties — miegs viņiem bija ļoti nepieciešams; iepriekšējo dienu pārdzīvo jumi-vi­ņus bija pamatīgi nogurdinājuši.

Pret rītu debesis no jauna kļuva dzidras un tīras, un saule atkal sāķa nežēlīgi svilināt. Balons uzlidoja gaisā; pēc atkārtotiem, taču neveiksmīgiem mēģinājumiem dok­toram beidzot izdevās to ievirzīt viegla vēja plūsmā, kas viņus dzina uz ziemeļrietumiem.

—   Nemaz netiekam uz priekšu, — doktors sašuta.

—   Ja nemaldos, pusi ceļojuma esam veikuši turpat des­mit dienās, bet, lidojot tik lēnā garā kā pašlaik, mēs galā nonāksim Hkai pēc vairākiem mēnešiem. Bēdīgs fakts — jo vairāk tāpēc, ka mums draud ūdens apsī­kums. -

—   Ūdeni mēs katrā ziņā atradīsim, — Diks apgalvoja.

—   Neticu, ka šajā zemē nebūtu, nevienas upes, strauta vai dīķ.a.

—   Es fabprāt vēlētos kādu no tiem atrast.

—   Vai tik mūsu gaitu neapgrūtina Džo smagā krava? — gribēdams lāga puisi paķircināt, Kenedijs ievaicājās. Tas viņam sagādāja gandarījumu, jo arī viņu pašu īsu brīdi bija pārņēmis «zelta drudzis», bet, to neizrādījis, viņš tagad atļāvās mierīgi filozofēt, turklāt ironiski lab­sirdīgā tonī.

Džo veltīja Kenedijam nožēlas pilnu skatienu. Bet clok- fors uz drauga jautājumu neatbildēja. Viņš ar slepenām bažām domāja par Sahāras tuksnesi, kur karavānas klīst nedēļām ilgi, meklējot ūdeni, lai dzesētu slāpes. Tāpēc Fērgusons ar īpašu uzmanību vēroja pat mazāko zemes ieplaku.

Tāda piesardzība un pēdējo dienu notikumi, lielā mērā bija ietekmējuši ceļotāju noskaņojumu; viņi sarunājās aizvien mazāk, katrs gremdējās savās domās.

Pats savām acīm redzējis zelta rūdas atradni, kriet­nais Džo pilnīgi pārvērtās; viņš klusējot alkatīgi pētīja grozā sakrautos akmeņus, kuriem šodien vēl nebija ne­kādas vērtības, bet rīt tie jau varēja kļūt nesamaksājami dārgumi.

Starp citu, pati zeme, kas šajā Āfrikas nostūrī aizvien vairāk līdzinājās tuksnesim, modināja bažas. Lejā nebija saskatāms neviens ciemats un pat ne atsevišķas būdas. Augu valsts palēnām izzuda; šur tur zemi vēl klāja Sko­tijas viršiem līdzīgu augu plantācijas, aiz baltiem smilšu laukiem brīžam pavīdēja kāds mastika koks vai dzelkšņu krūmājs; dažviet neauglīgajā apgabalā slējās pirmatnēju iežu klintis ar asi izteiktām aprisēm. Šie tuksneša sau­suma priekšvēstneši vēl vairāk vedināja Fērgusonu uz pārdomām.

Šķita, ka nekad neviena karavāna nav iedrošinājusies šķērsot šīs vientuļās vietas, citādi šeit būtu samanāmas apmetņu paliekas, saulē balojuši cilvēku vai dzīvnieku ģindeņi. Bet te nebija itin nekā. Un, kā varēja noprast, drūmajam apvidum pavisam drīz vajadzēja pāriet mil­zīgos smilšu laukos.

Taču atkāpties nebija iespējams, par katru cenu bija jādodas tālāk; doktoram nekas cits vairs nebija prātā, viņš karsti ilgojās pēc vētras, kas spēji viņus aizrautu prom no tuksneša, bet, kā par spīti, pie debesīm nebija ne mākonīša! Līdz vakaram «Viktorija» nebija nolido­jusi ne trīsdesmit jūdžu.

— Piecdesmit četras stundas! — doktors biedriem pa­vēstīja. — Bet, tā kā esmu cieši nolēmis nelidot naktī, lai nepalaistu garām kādu strautu, avotu vai peļķi, mūsu rīcībā ir trīsarpus dienas, kurās noteikti jāatrod ūdens.

Draugi, es uzskatu par savu pienākumu darīt ju-ms zi­nāmu nopietno stāvokli, jo slāpju remdēšanai mums re­zervē tikai viens galons ūdens, ko vajadzēs sadalīt ļoti mazās devās.

—   Tad dari to! — Diks sacīja. — Bet izmisumam nav īstais brīdis. Vai tu pats neteici, ka mūsu rīcībā vēl trīs dienas?

—   Tieši tā, dārgo Dik.

—   Nu, tātad. Ar gaūšanos un nožēlu neko nepanāk­sim, bet trīs dienu laikā gan kaut ko sagudrosim; un nu būsim modri un turēsim acis vaļā!

Vakariņās katram izsniedza nelielu ūdens devu, to­ties grokam drīkstēja pievienot vairāk degvīna; no tā tomēr derēja atturēties, jo degvīns slāpes nevis dzesēja, bet tikai pavairoja.

Nakti «Viktorija» apmetās plakankalnē, kas atradās dziļā deplakā, gandrīz astoņdesmit jūdžu virs jūras līmeņa. Šis apstāklis iedvesa doktoram zināmas cerības; tas atsauca atmiņā dažu ģeogrāfu pieņēmumus, ka Āfri­kas centrā atrodas milzīgs ūdens rezervuārs. Bet, ja šāds ezers patiesi pastāvēja, tad to vajadzēja atrast; taču gaisā diemžēl nebija ne mazākās vēsmiņas.

Rāmajai naktij ar bagātīgo zvaigžņu klāstu sekoja tikpat rāma bezvēja diena ar svelmainiem saules sta­riem; līdzko uzlēca saule, kļuva neciešami karsts. Pie­cos no rīta doktors deva starta signālu, un «Viktorija», pacēlusies svina smagajā gaisā, kādu laiku stāvēja uz vietas.

Doktors būtu varējis izkļūt no svelmainās joslas, pa­ceļoties augstāk, bet tādā gadījumā viņš izlietotu vairāk ūdens, nekā tobrīd drīkstēja atļauties. Tāpēc viņš iero­bežojās ar to, ka turēja balonu simt pēdu augstumā, kur vieglas, tikko jaušamas vēsmas viņus lēnām virzīja uz rietumiem.

Brokastīs katrs saņēma nelielu devu sālītas gaļas un pemmikānu. Līdz dienas vidum «Viktorija» bija pavirzī- jusies_tikai dažas jūdzes.

— Ātrāk tikt uz priekšu nav iespējams, — Fērgusons sacīja. — Mēs nevaram pavēlēt vējam, tas pavēl mums.

—   Tiesa gan, dārgo Semjuel, — mednieks teica, — bet cik lieliski mums tagad noderētu' kāds dzinējs!

—   Bez šaubām, Dik, ja vien tas būtu darbināms bez ūdens palīdzības, pretējā gadījumā mūsu stāvoklis mai­nītos. Starp citu, aerostatam piemērotu dzinēju neviens vēl nav izgudrojis. Aerostatika ir uz tikpat zema līmeņa kā kuģniecība pirms tvaika dzinēja izgudrošanas. Vaja­dzēja paiet seštūkstoš gadiem, lai rastos ūdens rata lāp­stiņas un kuģa skrūves izgudrotāji; tātad mums, aero- nautiem, vēl ilgi būs jāgaida.

—   Sasodītā tveice! — slaucīdams sviedrus no pieres, Džo sodījās.

—   Ja mums pietiktu ūdens, šis karstums varētu pat noderēt — tas izpleš ūdeņradi, un deglim tad nebūtu vajadzīga tik spēcīga liesma. Taču, ja ūdens netrūktu, nebūtu arī vajadzības tik pārmērīgi to taupīt. Ak, nolā­dētais mežonis, kura dēļ zaudējām veselu tvertni vērtīgā šķidruma!

—   Tu taču ņenožēlo, ko izdarījām, Semjuel?

—   Nē, Dik, nelaimīgo misionāru mēs paglābām no mokpilnas nāves. Un tomēr simt mārciņu ūdens, ko iz­metām laukā, tagad mums lieti noderētu — tas nodro­šinātu vēl divpadsmit trīspadsmit lidojuma dienas, un tik ilgā laikā mēs katrā ziņā pagūtu šķērsot tuksnesi.

—   Vai esam jau veikuši kaut pusi no ceļojuma? — Džo pavaicāja.

—   Attāluma ziņā, protams, bet laika ziņā, ja vējš ne- pieņemsies, pat ne tik. Taču vējam ir tieksme pilnīgi nostāt.

—   Nē, ser, pagaidām mēs nevaram sūdzēties, esam pārspējuši visvisādas grūtības, un, lai ietu kā iedams, man pat prātā nenāk krist izmisumā. Ūdeni mēs noteikti dabūsim, varat man ticēt.

Kalnainais apvidus tikmēr ar katru jūdzi pazeminājās, zelta rūdu saturošās klinšu radzes pakāpeniski nozuda cita pēc citas; tās šķita kā pamirušo dabas spēku pēdē­jais uzvilnījums; milzīgie klinšu bluķi, veldamies lejup no augstajām virsotnēm, bija pārvērtušies vispirms asās šķembās, pēc tam rupjā smiltī un beidzot smalkos, tik tikko saskatāmos putekļos.

—   Lūk, šeit ir tieši tā Āfrika, par kuru sapņoja Džo, — doktors teica. — Vai man nebija taisnība, Džo, kad es

^tev sacīju: «Pacieties!»

—   Protams, ser, — Džo atbildēja, — svelme un smil­tis — ko vēl vairāk, pavisam dabiski! Meklēt ko citu šajā zemē būtu muļķīgi. Atklāti sakot, — viņš iesmē­jās, — šiem mežiem un pļavām es lāgā neuzticējos; tā taču ir nejēdzība! Kāpēc doties tik tālā ceļojumā, lai neko citu neredzētu; kā vien tos pašus Anglijas laukus? Beidzot reiz jūtos kā īstā Āfrikā, un man nav nekādu iebildumu izbaudīt šīs zemes skaudro dabu uz savas ādas.

Pievakarē doktors pārliecinājās, ka «Viktorija» svel­mainajā dienā nav veikusi ne divdesmit jūdžu. Kad saule nozuda aiz apvāršņa, kas skaidri iezīmējās kā taisni no­vilkta svītra, ceļotājus apņēma silta tumsa.

Uzausa pirmā maija rīts, tā bija ceturtdiena; taču die­nas te sekoja dienām bezcerīgā vienmuļībā; ik nākamais rīts ne ar ko neatšķīrās 110 iepriekšējā; dienas vidū sau­les stari krita stateniski un- bija tikpat svilinoši kā ar­vien, bet tad iestājās nakts un, savākusi tumšajā klēpī izkliedēto svelmi, glabāja to jaunai dienai, kura savu­kārt to. nodeva tālāk naktij. Tikko jaušama vēsmiņa at­gādināja drīzāk mirēja elpu nekā vēja dvesmu, un šķita, ka pat tā tūlīt izdzisīs.

Tik sarežģītā situācijā Fērgusons tomēr neapjuka, kā rūdīts ceļotājs viņš nezaudēja mieru un aukstasinību. Ar tālskati- rokās doktors pētīja katru punktu pie apvār­šņa; vi,ņš redzēja, kā tālumā izgaist pēdējie pakalni un nozūd augu valsts; viņa priekšā atklājās neaptverami plašais tuksnesis. Atbildība, kuru Fērgusons bija uzņē­mies, viņu nomāca, kaut gan viņš to neizrādīja. Vai viņš pats nebija atvilinājis šurp abus draugus — Diku un Džo, izmantojot draudzības un pienākuma spēku? Vai viņš bija pareizi rīkojies? Kam tāds mēģinājums iet aiz­liegtus ceļus vispār bija vajadzīgs? Vai ar šo ceļojumu viņš nelūko pārkāpt neiespējamības robežas? Var būt, ka dievs šā nepateicīgā kontinenta izpēti nolēmis daudz tālākai nākotnei?

Kā parasti izmisuma brīžos, bažas doktoram nelika mieru, un ideju asociācija neviļus novirzīja no veselā prāta loģikas. Domājot par to, ko nebūtu vajadzējis da­rīt, Fērgusons jautāja sev, ko īsti šobrīd vajadzētu da­rīt. Vai negriezties atpakaļ? Var būt, ka atmosfēras aug­stākajos slāņos atrastos gaisa strāvas, kuras aizrautu vi­ņus uz auglīgāku apvidu nekā šis tuksnesis? Noietais ceļš viņām bija jau pazīstams, bet turpmākais — nezi­nāms. Un, kaudamies ar sirdsapziņas pārmetumiem, Fēr­gusons nolēma atklāti parunāt ar draugiem; viņš skaidri attēloja radušos stāvokli: viņš norādīja, kas ir jau pa­veikts un kas vēl paveicams. Ļaunākajā gadījumā vaja­dzēs griezties atpakaļ, vismaz mēģināt to darīt; bet kā­das bija draugu domas šajā jautājumā?

—   Man nav citu domu kā vien mana saimnieka do­mas, —- Džo atbildēja. — Ko spēj paciest viņš, to spēšu paciest arī es un pat vēl vairāk. Uz kurieni dosies viņš, uz turieni arī es.

—   Bet tu, Kenedij?

—   Dārgo Semjuel, es nepiederu pie tiem, kuri krīt izmisumā; neviens nesaprata labāk par mani, kādas briesmas draud tamlīdzīgam pasākumam; bet tu no bries­mām nenobijies, tāpēc arī es tās aizmirsu. Tātad esmu tavā rīcībā ar miesu un dvēseli. Manuprāt, pašreizējos apstākļos mums droši jāiet līdz galam. Starp citu, atceļā briesmu nebūtu mazāk. Tāpēc tikai uz priekšul Tu vari uz mums paļauties!

—   Pateicos, dārgie draugi! — doktors, dziļi saviļņots, teica. — Nešaubos, ka drīkstu jums pilnīgi uzticēties, bet jūsu uzmundrinājums man bija nepieciešams. Vēl­reiz no sirds jums pateicos!

Un viņi sirsnīgi sarokojās.

—   Tagad uzklausiet mani! — Fērgusons sacīja. — Pēc manām aplēsēm, no šejienes līdz Gvinejai nebūs vairāk kā trīssimt jūdžu. Tuksnesis nav bezgalīgs — piekraste 1 taču ir apdzīvota un izpētīta diezgan dziļi zemes iekšienē. Ja vajadzēs, mēs dosimies turp, un es neticu, ka ceļā mums negadītos kāda oāze vai aka, kur atrast ūdeni. Tikai viena mums pietrūkst — vēja, bez tā mūsu «Vik­torija» stāv uz vietas.

—   Paļausimies uz likteni un nogaidīsim, — mednieks sacīja.

Bet šajā nebeidzami garajā dienā visi trīs aeronauti velti pētīja izplatījumu: tur 'nebija itin nekā, ķas modi­nātu cerības. Saulei rietot, zeme lejā zem viņiem pilnīgi apstājās un līmeniskie saules stari kā nebeidzami garas, ugunīgas svītras aizstiepās pāri neaptverami plašajam līdzenumam. Tas bija īsts tuksnesis.

Ceļotāji todien neveica .pat piecpadsmit jūdžu, degļa barošanai, tāpat kā iepriekšējā dienā, izlietodami simt trīsdesmit kubikpēdu gāzes un no astoņām pintēm ūdens divas — neciešamu slāpju remdēšanai.

Nakts pagāja mierīgi, pat pārāk mierīgi. Doktors ne mirkli neaizvēra acu.

XXV nodala

Mazliet filozofijas. — Mākonis pie apvāršņa. — Migla. — Vēl viens aerostats. — Signāli. — Tieša «Viktorijas» kopija. — Palmas. — Karavānas pēdas. — Aka tuksneša vidū.

Nākamajā dienā — tās pašas skaidrās debesis, tas pats lielais miers gaisā. «Viktorija» bija pacēlusies pieci simti pēdu augstumā, taču uz rietumiem virzījās gandrīz ne­manāmi.

—   Mēs atrodamies tuksnesī, — doktors teica. — Lūk, kādi neizmērojami smilšu lauki! Apbrīnojams skats! Daba ir neizprotama. Kas zina, kāpēc tā citur radījusi tik krāšņu, bagātīgu augu valsti, bet šeit pilnīgu neauglību, turklāt uz tās pašas paralēles, zem vienas un tās pašas saules? *

—   Šis «kāpēc» mani interesē maz, dārgo Semjuel, —• Kenedijs atbildēja. — Vairāk par cēloņiem mani saista fakti. Galvenais, ka tieši tā jau dabā notiek.

—   Der taču mazliet pafilozofēt, Dik, tas nenāk par ļaunu.

—   Man nav iebildumu, laika mums pietiek, lidojam uz priekšu ļoti lēnām. Vējš aiz bailēm noklusis un iesnau­dies.

—   Šis miers, ilgi nepastāvēs, — Džo sacīja. — Rādās, ka austrumos jau savelkas mākoņi.

—   Tev taisnība, Džo, — doktors piekrita.

—   Jā, bet es tomēr šaubos, vai mēs sagaidīsim kādu labu lietus mākonīti ar spirgtu vēju, kas sistos mums sejā, — Kenedijs piezīmēja.

—   Gan redzēsim, Dik, gan redzēsim.

—   Šodien ir piektdiena, bet no piektdienām nekas labs nav gaidāms, — Džo piebilda.

—   Nu, cerēsim, ka šodien tev šī māņticība būs jāaiz­mirst.

-— To es darītu labprāt, ser, —- slaucīdams sviedrus no pieres, Džo apgalvoja. — Uf! Karstums nav smādē­jams, it īpaši ziemu; bet vasaru gan ar to nevajadzētu šķiesties.

—   Vai nebīsties, ka saules stari balonam var kaitēt? — Kenedijs doktoram vaicāja.

—   Nebūt ne, gutaperča, ar ko piesūcināts tafts, iztur daudz augstāku temperatūru. Izmēģinājumu laikā tā iz­turēja simt piecdesmit astoņus grādus. Un apvalks no tā nemaz necieta.

—   Mākonis! īsts mākonis! — Džo pēkšņi iesaucās, viņa asajai redzei tālskatis bija lieks.

Virs apvāršņa lēnām iznira blīva, tagad jau skaidri saskatāma mākoņu grēda. Tā likās dziļa un it kā piepū­tušies; tajā apkopo jās daudzi sīki mākonīši, kas, nesa- plūstot kopā, saglabāja savu sākotnējo veidu, un tieši tāpēc Fērgusons secināja, ka mākoņu sablīvējuma vietā gaisā nav ne mazākās vēsmiņas.

Parādījusies ap astoņiem no rīta, blīvā mākoņu masa tikai vienpadsmitos aizklāja saules disku, kas pilnīgi no­zuda aiz šā necaurredzamā aizkara; mākoņu grēdas apakšmala vienlaikus atrāvās no apvāršņa, kas pilnīgi noskaidrojās.'

•— Mākonis ir izolēts, — doktors noteica, — uz to daudz paļauties nevar. Vai redzi, Dik, tas joprojām sa­glabā savu šārīta formu.

-— Tiesa gan, Semjuel, lietu vai vēju no tā nesagaidīt.

—   Jā, mākoņi diemžēl turas pārāk augstu.

—- Paklau, Semjuel! Ja tie nevēlas apveltīt mūs ar pamatīgu lietu, kā būtu, ja mēs paši mēģinātu ielauz­ties tajos?

—   Manuprāt, ar to neko nepanāksim, — doktors at­bildēja, — tikai velti izšķiedīsim ūdeņradi un lieku dau­dzumu ūdens. Bet pašreizējā stāvoklī mēs nedrīkstam laist garām nevienu iespēju. Tāpēc lūkosim tomēr celties augstāk.

Fērgusons ievadīja spirālē pašu karstāko liesmu; tem­peratūrai strauji paaugstinoties, gāze izpletās, un balons drīz vien sāka celties augšup.

Aptuveni pieci simti pēdu augstumā aerostats nokļuva mākoņu sablīvējumā un to apņēma necaurredzama migla, taču augstāk tas vairs necēlās; šeit nesajuta ne mazā­kās vēsmiņas, arī mikluma nemanīja, un priekšmeti aerostata grozā tikai viegli aprasoja.

Peldot miglājā, «Viktorija» ātrāk virzījās uz priekšu, bet tas arī bija vienīgais panākums.

Fērgusons ar skumjām pārliecinājās, ka manevrs bijis veltīgs, taču pēkšņi atskanēja Džo pārsteiguma sauciens:

•— Ak vai! Ko tad tas nozīmē?

Negaidīts aerostats

Kas noticis, Džo? *— Tavu brīnumu! Saimniek! Mister Kenedij!

—   Nu, kas tad īsti noticis?

—       Mēs neesam šeit vienīgie! Te ir kaut kādi intri­ganti! Viņi piesavinājušies mūsu izgudrojumul

—   Vai viņš prātu zaudējis? — Kenedijs nesaprata.

Džo stāvēja kā sastindzis. Viņš atgādināja skulptūru,

kurā attēlots pārsteigts cilvēks.

«Varbūt karstā saule pārāk iespaidojusi lāga zēna sma­dzenes?» vērodams Džo, Fērgusons nodomāja.

-— Vai tu man nepateiktu… — viņš grasījās vaicāt.

—: Skatieties, ser! — norādot uz kādu punktu izpla­tījumā, Džo sauca.

—        Pie svētā Patrika! … — Kenedijs savukārt iesau­cās. — Kaut kas neticams! — Semjuel, Semjuel, paska­ties taču!

—   Redzu jau, redzu, — doktors mierīgi atbildēja.

—        Vēl viens aerostats! Un grozā tieši tādi paši ceļo­tāji kā mēs!

Divi simti pēdu attālumā gaisā patiesi planēja otrs aerostats ar līdzīgu grozu un ceļotājiem; tas lidoja vienā virzienā ar «Viktoriju».

—        Ko nu lai iesāk? — doktors sašuta. —Nekas cits neatliks, vajadzēs signalizēt. Kenedij, lūdzu, izkar mūsu valsts karogu!

Šķita, ka arī otra aerostata ceļotājiem pēkšņi radu­sies tā pati doma, jo kāda neredzama roka ar līdzīgām kustībām izkāra sveicienam tieši tādu pašu karogu.

—   Kā tas izskaidrojams? — mednieks nesaprata.

—       Tie būs pērtiķi, — Džo ieminējās, — viņi par mums ņirgājas.

—        Dārgo Dik, tas nozīmē tikai to, ka tu pats atbildi uz saviem signāliem, — Fērgusons smiedamies paskaid­roja. — Saprotiet, tie ceļotāji otrā grozā esam mēs paši, un otrs gaisa balons nav nekas cits kā mūsu «Vikto­rija».

—       Ser, neņemiet ļaunā, — Džo teica, — bet man nu gan jūs to neiestāstīsiet.

—       Uzkāp uz groza malas, Džo, savicini rokas — un pats par to pārliecināsies.

Džo paklausīja un redzēja, ka visas viņa kustības acu­mirklī tiek atkārtotas.

—       Tā ir mirāža, — doktors sacīja, — vienkārša op­tiska parādība; tās cēlonis — nevienmērīgais gaisa blī­vums dažādos atmosfēras slāņos, nekas vairāk.

—       Apbrīnojami! — Džo iesaucās, tomēr, vēl aizvien apšaubīdams saimnieka vārdus, nebeidza vicināt rokas.

—   Interesanti gan! — Kenedijs sacīja.; — Nevaru vien nopriecāties par mūsu skaisto «Viktoriju»! Vai tā ne­izskatās lieliski un gaisā neturas majestātiski?

—   Sakiet, ko gribat, bet šī parādība tomēr, ir nepa­rasta, — Džo neatlaidās.

Pēc īsa brīža at'tēls pamazām izdzisa. Mākoņi pacēlās ļoti lielā augstumā, pamezdami «Viktoriju», kura vairs nepūlējās tiem sekot, bet pēc stundas mākoņu masa bija pilnīgi nozudusi.

Tikko jaušamās vēsmas kļuva vel nemanāmākas. Zau­dējis visas cerības, Fērgusons sāka nolaisties zemāk.

Negantajā svelmē nogurušos ceļotājus neparastā pa­rādība īsu brīdi bija izrāvusi no drūmajām domām, bet nu viņiem atkal uzmācās bažas. Ap četriem Džo pēkšņi pavēstīja, ka milzīgajos smilšu laukos kaut ko pamanī­jis, un drīz vien pavisam skaidri kļuva saskatāmas di­vas palmas netālu viena no otras.

—- Palmas! — Fērgusons iesaucās. — Tad tur katrā ziņā. jābūt arī avotam vai akai!

Paņēmis tālskati, viņš pārliecinājās, ka acis Džo nav vīlušas.

—   Ūdens, beidzot ūdens! — Fērgusons nopriecājās. — Nu esam glābti, mēs uz vietas taču nestāvam un, kaut arī lēnam, beidzot tomēr līdz palmām nonāksim.

—   Kā būtu, ser, ja pagaidām mēs atspirdzinātos ar atlikušo ūdentiņu? — Džo ievaicājās. — Karstums nu­dien ir neciešams.

— Labi, nodzersimies, manu zēn!

Neviens no viņiem nelika sevi lūgties. Viņi izdzēra veselu pinti ūdens, un pāri palika tikai trīsarpus pintes.

—   O, kāda veldze! — Džo iesaucās. — Cik garšīgs ūdentiņš! Ar tādu baudu nekad neesmu dzēris pat Pēr- kinsa alu.

—   Trūkuma priekšrocības, — doktors piezīmēja.

—   Vispār nekā sevišķa jau tur nav, — mednieks sa­cīja, — un es būtu ar mieru atteikties no baudas, ko sniedz ūdens, lai tikai nekad tā nepietrūktu.

Ap sešiem vakarā «Viktorija» jau lidoja virs palmām.

Tie bija nožēlojami tievi, izkaltuši koki, divi rēgaini stumbri bez lapām. Fērgusons tajos noskatījās ar šaus­mām.

Zem kokiem varēja samanīt pussabrukušas akas gro­dus, No mikluma tur nebija ne vēsts. Senļjuelam sa­žņaudzās sirds, viņš grasījās savas bažas uzticēt biedriem, bet pēkšņi viņa uzmanību saistīja biedru skaļie saucieni.

Rietumu pusē, cik tālu vien acis sniedzaf stiepās gara baltu skeletu rinda; ap aku mētājās atsevišķi kauli; līdz šejienei bija nonākusi kāda karavāna, iezīmēdama no­ieto ceļu ar kaulu kaudzēm; vārgākie droši vien cits pēc cita bija krituši tuksneša smiltīs, stiprākie — sasnieguši ilgoto avotu un miruši drausmīgā nāvē.

Nobālējuši ceļotāji saskatījās.

—   Nepiezemēsimies šeit, — Kenedijs ieteicās, — bēg­sim prom no šejienes, no tik drausmīga skata! Skaidrs, ka akā nav ne pilītes ūdens.

—   Nē, Dik, mums pašiem par to jāpārliecinās, lai . sirdsapziņa būtu mierīga, — doktors iebilda. — Nakti

mēs varam pavadīt tikpat labi šeit kā citur. Izpētīsim aku līdz pašam dibenam; kādreiz tur-bijis avots, un, kas zina, varbūt kāda lāsīte vēl saglabājusies.

«Viktorija» piezemējās. Izkāpuši laukā, Džo un Kene­dijs sabēra grozā smiltis, lai aizstātu savu svaru. Tad pieskrēja pie akas un pa pussabrukušajām kāpnītēm iekāpa tajā. Acīmredzot avots bija izsīcis jau pirms dau­dziem gadiem. Viņi sāka rakties sausajās, irdenajās smil­tīs, tik sausās kā nekur citur pasaulē; tajās nebija ne lāsītes mikluma.

Beidzot Fērgusons viņus ieraudzīja izkāpjam no akas nosvīdušus, iekritušiem vaigiem, pagalam izmisušus.

Doktors saprata, ka nekas nav atrasts; viņš to jau bija paredzējis un tāpēc klusēja, labi zinādams, ka turpmāk viņam būs nepieciešama vēl lielāka drosme un enerģija.

Džo atnesa ragā sakaltuša ūdensmaisa paliekas un nikni nosvieda tās uz kauliem, kas mētājās visapkārt.

Vakariņas ceļotāji -ēda ar riebumu, nesarunādamies.

Un tomēr īstas slāpju mokas viņiem vēl bija svešas, bez­cerība viņus māca, tikai domājot par nākotni.

XXVI nodaļa

Simt trīsdesmit grādu. — Doktora Fērgusona pārdomas. — Bezcerīgi meklējumi. — Deglis dziest. — Simt divdesmit divi grādi. —. Sahāras tuksnesis. — Pastaiga naktī. — Vientulība. — Ģībonis. — Džo plāni. — Vēl viena gara diena.

Iepriekšējā dienā «Viktorija» nebija nolidojusi ne des­mit jūdžu, bet, lai noturētos gaisā, izlietojusi simt seš­desmit divas kubikpēdas gāzes.

Sestdienas rītā doktors deva starta signālu.

—   Deglis darbosies vēl tikai sešas stundas, — viņš pa­vēstīja. — Ja šajā laikā neizdosies atrast kādu strautu vai avotu, dievs vien zina, kas tad ar mums notiks.

—   Vējš šorīt tikko jaušams, ser, — Džo sacīja, — bet jācer, ka tas pieņemsies, — ievērojis Fērgusona skumjo seju, kuru viņš velti pūlējās slēpt, lāga puisis piebilda.

Ne mazāko cerību! Gaisā valdīja pilnīgs pamirums. Svelme kļuva neciešama, termometrs ēnā zem nojumes rādīja simt trīsdesmit grādu.

Džo un Kenedijs, nogūlušies viens otram blakus, mē­ģināja aizmirsties ja ne miegā, tad vismaz trulā snaudā. Piespiedu bezdarbība stāvokli padarīja vēl ļaunāku, kā jau parasti, kad cilvēks nespēj kliedēt drūmās domas ar darbu vai kādu citu reālu nodarbošanos; taču šeit vi­ņiem nebija itin nekā, ko vērot, un vēl mazāk, ko darīt. Atlika pakļauties apstākļiem, kurus pārveidot nebija viņu spēkos.

Ceļotājus sāka mocīt nežēlīgas slāpes; degvīns tās ne­remdētu, drīzāk otrādi — palielinātu slāpes, attaisnojot savu iesauku «tīģerpiens», kā to nosaukuši afrikāņi. Tvertnē bija atlikušas tikai nepilnas divas pintes rem­dena ūdens.' Visi trīs ceļabiedri nenovērsa acu no šim nesamaksājamām ūdens lāsēm, taču neiedrošinājās tajās pat apmērcēt lūpas. Kas gan ir divas pintes ūdens tuk­sneša vidū!

Tad doktors Fērgusons, iegrimis domās, vaicāja sev, vai viņa rīcība bijusi pareiza. Vai prātīgāk nebija patau­pīt ūdeni dzeršanai, nevis veltīgi izšķiest, lai noturētos gaisā? Tiesa gan, aerostats bija pavirzījies mazliet tā­lāk, — bet kas ar to iegūts? Tikpat labi viņi varēja at­rasties arī uz sešdesmit jūdžu tuvākas paralēles, jo ūdens nebija ne te, ne tur. Un, kad vējš beidzot saceltos, tas nebūtu šeit stiprāks kā tur, drīzāk gan vājāks, nākot no austrumiem. Bet cerības dzina Fērgusonu tikai uz priekšu. Tomēr ar diviem veltīgi izšķiestajiem galoniem ūdens viņi būtu varējuši mierīgi nostāvēt uz vietas šajā tuksnesī deviņas dienas! Laikam gan toreiz, ceļoties gaisā, bija vajadzējis izmest laukā balastu, nevis ūdeni, kaut arī pēc tam piezemējoties būtu jāzaudē gāze. Jā, bet gāze bija balona asinis, balona dzīvība!

Nemitīgi kaujoties ar tamlīdzīgām domām, Fērgusons, atbalstījis galvu rokās, sēdēja stundām ilgi.

*— Vēl pēdējo reizi jāpieliek visas pūles, — ap desmi­tiem no rīta viņš sprieda. — Vēlreiz jāmēģina atrast gaisa strāvu, kas mūs aizrautu projām no šejienes. Ir jāriskē ar atlikušajām ūdens rezervēm.

Un, kamēr biedri snauda, Fērgusons paaugstināja gāzes temperatūru; gāze izpletās, balons piepūtās un pusdienas svelmē cēlās taisni augšup. Doktors veltīgi izmeklējās kaut niecīgāko vēja plūsmu dažādos atmosfēras slāņos —? gan simt, gan piectūkstoš pēdu augstumā, bet aerostats spītīgi turējās tieši virs sava izejas punkta; šķita, ka visur — pat atmosfēras augstākajos slāņos iestājies pil­nīgs pamirums.

Galu galā gāzes ražotājā izsīka ūdens, gāzei izbeidzo­ties, degļa liesma nodzisa; Bunzena baterija pārstāja dar­boties, un «Viktorija», lēnām saraudamās, nolaidās tajā pašā vietā, kur smiltīs vēl vīdēja groza atstātās pēdas.

Bija pats dienas .jridus; kā aplēses rādīja, viņi atradās uz 190 35' platuma — ap pieci simti jūdžu no Čada ezera un vairāk nekā četri simti jūdžu no Āfrikas rietumu pie­krastes. Grozam skarot zemi, Diks un Džo izrāvās no tru­lās snaudas.

—   Vai mēs apstāsimies? — skots vaicāja.

—   Tas nepieciešams, — Semjuels nopietni atbildēja.

Biedri viņu saprata. Pakāpeniski pazeminoties, zemes

virsma šeit sasniedza jūras līmeņa augstumu, tāpēc balons nezaudēja līdzsvaru un pilnīgu miera stāvokli.

Aizstājuši savu svaru grozā ar smilšu balastu, ceļotāji nokāpa uz zemes; iegrimuši domās, viņi vairākas stundas nesarunājās. Džo pagatavoja vakariņas no biskvītiem un pemmikāna, bet ēdienam viņi gandrīz nepieskārās; trū­cīgo maltīti papildināja sakarsuša ūdens malks.

Nakti sardzē neviens nestājās, kaut gan ceļotāji ne mirkli neaizvēra acu. Viņus smacēja tveice, kas joprojām bija neciešama. Nākamajai dienai atlika tikai puspintes ūdens; Fērgusons to noglabāja, jo viņi bija nolēmuši pa­taupīt rezerves pēdējam brīdim.

—   Es smoku nost! —• Džo pēkšņi iekliedzās. — Kar­stums aizvien pieņemas. Nav nekāds brīnums, — paska­tījies termometrā, viņš noteica, — simt četrdesmit grādu.[34]

—   Smiltis dedzina tār it kā nule tās būtu izvilktas no krāsns, — mednieks piebilda. — Un neviena mākonīša sakveldētajās debesīs! Kaut kas traks!

—   Nekrītiet izmisumā! — doktors sacīja. — Tik lielai svelmei šajos platuma grādos nenovēršami seko negaiss, kas uznāk zibens ātrumā; par spīti nomācošajai debess skaidrībai, pat nepilnas stundas laikā iespējamas krasas pārmaiņas.

—   Bet kaut kādām pazīmēm uz to vajadzētu norādīt, — Kenedijs piezīmēja.

—   Tev taisnība, —■ doktors atbildēja. — Šķiet, ka ba­rometra stabiņš jau tikko manāmi krītas.

—   No tavas mutes dieva ausī, Semjuel! Šeit mēs esam piesaistīti pie zemes kā putni ar salauztiem spārniem.

—   Ar to starpību, Dik, ka mūsu spārni ir neskarti, un es ticu, ka tie mums vēl noderēs.

—   Ak, vai! Vēju mums vajag, vēju! — Džo iekunkstē­jās. — Kaut tas mūs aizrautu līdz kādam strautiņam vai akai, tad mums nekā vairs netrūktu! Pārtikas ir gana, un, ja pietiktu arī ūdens, tad mēs šeit varētu mierīgi nogaidīt pat veselu mēnesi. Bet nekas nav briesmīgāks par slāpēm.

Viņus nomāca ne vien slāpes, bet arī vienmuļā tuk­sneša ainava, kas nogurdināja acis un prātu; apkaimē ne­redzēja nevienu uzkalniņu, ne pauguru, ne akmeni. Klajie smiltāji modināja riebumu un noveda viņus slimīgā stā­voklī, ko sauc par «tuksneša slimību». Gaišzilo debesu dziļais miers un neaptveramo smiltāju dzeltenīgums beigu beigās iedvesa šausmas. Svelmainais gaiss trīsuļoja kā virs sakveldētas krāsns. Vērojot šo mierīgo bezgalību un neredzot nekādu izeju no stāvokļa, aeronautus pārņēma izmisums, jo bezgalība taču robežojas ar mūžību.

Tāpēc ceļotājiem, kuri nelaipiīga kārtā bija palikuši bez ūdens lāses, šajā pekles svelmē sāka rādīties haluci­nācijas, acis plaši iepletās un kļuva miglainas.

Kad pienāca nakts, Fērgusons nolēma uzveikt bīstamo stāvokli ar straujām kustībām; viņš saprata, ka jādodas pastaigā pa tuksnesi, neko nemeklējot, tikai lai dažas stundas izkustētos.

—   Ejam, — viņš aicināja līdzi biedrus, — ticiet man, tas nāks jums par labu.

—   Es nespēju, — Kenedijs atteicās, — nespēju pa­spert ne soli.

—   Man labāk gribas vēl pagulēt, — arī Džo doktoram nepiebiedrojās.

—   Bet miegs un nekustīgums jūs pazudinās, draugi. Apātiju vajag pārvarēt. Nu, ejam!

Doktoram neizdevās biedrus pierunāt, un viņš ( aizgāja viens gaišajā, zvaigžņotajā naktī. Pirmie soļi bija smagi kā novārgušām slimniekam, kurš atradinājies staigāt, bet drīz vien Fērgusons sajuta, cik veselīga ir tāda iz­kustēšanās; kad viņš jau bija nostaigājis vairākas jūdzes uz rietumiem un viņā atgriezās možums, viņu pēkšņi pārņēma reibonis. Fērgusonam šķita, ka zem kājām at­veras bezdibenis, ceļgali saļodzījās, tuksneša dziļā vien­tulība iedvesa šausmas; viņš bija it kā matemātisks punkts neaptverami liela apļa centrā, proti, itin nekas. «Viktorija» bija nozudusi tumsā. Doktoram — šim bez­bailīgajam ceļotājam — uzmācās nepārvaramas bailes. Viņš gribēja griezties atpakaļ pa savām pēdām, taču nespēja tās vairs saskatīt. Fērgusons sāka saukt biedrus. Saucieniem nebija atbalss, tie pagaisa izplatījumā kā bezdibenī iemests akmens. Viens bezgalīgajā tuksnesī, Fērgusons zaudēja samaņu.

Pusnaktī viņš atģidās uzticamā Džo rokās; nobažījies par saimnieka ilgo prombūtni, Džo bija sekojis viņam pa svaigi iemītajām pēdām un paģībušo atrada.

—   Kas jums kait, saimniek? — Džo jautāja.

—  Nekāda vaina, labo Džo, vājuma brīdis, nekas vairāk.

—  Labi, ka tā, ser, tad celieties augšā, atbalstieties man uz pleca, un dosimies uz «Viktoriju».

Turēdamies Džo pie rokas, doktors soļoja atpakaļ.

—   Tā bija pārdrošība, ser, tā riskēt nedrīkst. Jūs taču varēja aplaupīt, — Džo smejoties piebilda. — Bet runā­sim nopietni.

—- Runā, es klausos.

—   Katrā ziņā kaut kas ir jāuzsāk. Tādā stāvoklī mēs izturēsim vēl tikai dažas dienas un,, ja necelsies vējš, būsim pagalam.

Doktors klusēja.

—  Tāpēc kādam no mums vajadzētu uzupurēties pā­rējo labā, un tāds upuris, gluži dabiski, būšu es.

—   Ko tu ar to vēlies teikt? Kas tev padomā?

—  Nekas sevišķs: es ņemšu līdzi pārtiku un došos taisnā ceļā uz priekšu, līdz beidzot kaut kur nonākšu, — tuksnesis taču reiz izbeigsies. Ja tikmēr debesis jums sūta labvēlīgu ceļavēju, jūs mani atpakaļ negaidiet, bet lidojiet projām. Sasniedzis kādu ciematu un ar dažu arābu vārdu palīdzību, kurus jūs man uzrakstīsiet uz zīmītes,, visu paskaidrojis iezemiešiem, es vai nu atve­dīšu šurp glābējus, vai arī upurēšu savu dzīvību. Ko jūs par šo plānu sakāt?

—   Tas ir neprātīgs, tomēr apliecina tavu drosmi un krietno sirdi. Taču īstenot to nav iespējams, tu nedrīksti mūs pamest.

—   Kaut kas taču jādara, ser. Jums tas nenāks par ļaunu, - jo, kā jau teicu, mani- atpakaļ negaidiet, bet man labākajā gadījumā var arī laimēties.

—   Nē, Džo, nēl Mēs nešķirsimies. Tā būtu jauna ne-, laime pie visām citām. Ja mums bija lemts nokļūt tādā situācijā, tad, kas zina, varbūt būs lemts arī izkļūt 110 tās. Tāpēc paļausimies uz likteni , un nogaidīsim.

XXVII nodaļa

Neciešama svelme. — Halucinācijas. — Pēdējās ūdens lāses. — Bezcerīga nakts. —- Pašnāvības mēģinājums. — Samums. — Oāze. — Lauva un lauvene.

Nākamajā rītā pamodies, doktors vispirms pievērsa acis barometram. Dzīvsudraba stabiņš gandrīz nebija krities.

«Nekā jauna, itin nekā!» viņš nodomāja.

Izkāpis no groza, Fērgusons devās pētīt laika apstāk­ļus: tā pati svelme, tās pašas gandrīz pilnīgi skaidrās debesis, tas pats nepielūdzamais miers gaisā.

— Vai tiešām ne mazāko cerību?! — doktors iesaucās.

Iegrimis domās, Džo neatbildēja, viņš pārdomāja sava izlūkgājiena plānu.

Kenedijs piecēlās gluži savārdzis, viņu bija pārņēmis bīstams uzbudinājums; kas modināja bažas. Viņu mocīja nežēlīgas slāpes. Viņš tik tikko spēja kustināt lūpas un mēli.

Nedaudz ūdens viņiem vēl bija atlicis, tas bija zināms katram, katrs par to domāja un ilgojās-pēc tā-, taču ne­viens neiedrošinājās spert pirmo soli.

Trīs ceļabiedri — trīs draugi apveltīja cits citu ar drūmiem skatieniem, viņus plosīja dzīvnieciska iekāre, ko visspilgtāk apliecināja Kenedijs; Dika spēcīgais or­ganisms nepieciešamā ūdens trūkuma dēļ cieta visātrāk; augu dienu viņu māca murgi; staigājot šurp un turp, viņš kaut ko aizsmakušā balsī kliedza, koda sev dūrēs, bija gatavs pārgriezt vēnas un dzesēt slāpes ar asinīm.

—   Ak, sasodītā slāpju zeme! — Diks kliedza. — Nē, nē, tā drīzāk ir bezcerības zeme!

Tad viņš pilnīgā bezspēkā saļima; bija dzirdama vie­nīgi viņa sēcošā elpa, kas lauzās no apkaltušajām lūpām.

Pievakarē pirmās neprāta pazīmes sāka izrādīt arī Džo; plašās smilšu masas viņam rādījās kā milzu dīķis ar dzidru ūdeni; viņš vairākkārt pieplaka pie karstās zemes, lūkodams nodzerties, bet, piecēlies ar putekļu pilnu muti, nikni sauca:

—   Sasodīts! Šis ūdens ir sāļš!

Kamēr Fērgusons un Kenedijs nekustīgi gulēja, Džo pēc kādas neprāta lēkmes sajuta nepārvaramu kārdinā­jumu izdzert atlikušo ūdeni. Nespēdams apspiest iekāri, viņš uz ceļgaliem pievilkās pie groza un, ar acīm vai aprīdams pudeli, satvēra to un pielika pie lūpām.

Tajā brīdī viņam līdzās atskanēja griezīgs kliedziens:

—   Dzert! dzert!

Viņam klāt uz ceļiem bija pierāpojis Kenedijs; nelai­mīgais nožēlojamā izskatā, ar asarām acīs lūdza, lai Džo y atdod ūdeni viņam. Džo raudot atdeva pudeli, un Kene­dijs to izsūca visu līdz pēdējam malkam.

—   Paldies tev! — viņš izdvesa.

Bet Džo to vairs nedzirdēja, viņš bija noģībis.

Kā īsti pagāja šī moku nakts, nav zināms. Otrdienas rītā nelaimīgie sajuta, ka viņu locekļi ugunīgajos saules staros pamazām sažūst. Džo lūkoja piecelties, bet tas neizdevās; viņš vairs nebija spējīgs īstenot savu plānu.

Džo palūkojās apkārt. Iegrimis drūmās domās, uz krū­tīm sakrustotām rokām grozā sēdēja doktors un neprātī­gām acīm vērās vienā punktā. Kenedijs izskatījās atbai­došs: viņš. mētāja galvu no vienas puses uz otru kā krā­tiņā ieslodzīts plēsīgs zvērs.

Pēkšņi mednieka acis pievērsās karabīnei, kuras laide rēgojās virs groza malas.

—   A! — Diks nelabā balsī ierēcās, ar pārcilvēciskiem spēkiem pierausdamies kājās.

Kā apstulbis, kā prātu zaudējis, viņš tuvojās ierocim' un; satvēris to, pielika stobru pie mutes.

—        Ser, ser! — velkoties viņam klāt, Džo izmisīgi sauca.

—   Liec mieru, vācies prom! — skots gārdza.

Starp abiem sākās cīniņš.

—   Vācies, vai es tevi nogalināšu! — Kenedijs kliedza.

Bet Džo, no visa spēka pieķēries viņam, neatlaidās;

cīniņš ieilga, taču Fērgusons nepievērsa tam uzmanību; negaidot karabīne izšāva; sadzirdējis šāvienu, doktors pietrūkās kājās un, izslējies visā augumā kā rēgs, palū­kojās apkārt.

Acis viņam spēji iedegās, roka izstiepās pret apvārsni, un viņš necilvēciskā balsī iesaucās:

—   Skatieties! Lūk, tur!

Fērgusona saucienā un kustībās bija tik daudz spara, ka Džo un Kenedijs, palaiduši vaļā viens otru, pievēr­sās viņam.

Neaptverami plašie līdzenumi viļņojās kā vētrā tra­kojoša jūra; smilšu vāli gāzās cits citam virsū, no dien­vidaustrumiem neticamā ātrumā tuvojās milzīgs, virpu­ļojošs smilšu stabs; saule nozuda aiz tumšā mākoņa, kas meta garugaro ēnu līdz pat «Viktorijai»; smalki smilšu graudiņi lidoja viegli kā lietus lāses, un šis trakojošais paisums nāca aizvien tuvāk.

Fērgusonam acīs atmirdzēja cerības un spēks.

—   Samums! — viņš iekliedzās.

—        Samums! — Džo atkārtoja, īsti nesaprazdams, ko šis vārds nozīmē.

—       Jo labāk! — negantās dusmās iesaucās izmisušais4 Kenedijs. — Jo labāk! Ātrāk pienāks gals!

—       Jo labāk gan! — Fērgusons sacīja. — Tas taču ir mūsu glābiņš!

Viņš metās klāt smilšu balastam un sāka to sviest laukā no groza.

Beidzot viņu sapratuši, biedri steidzās palīgā.

—        Un nu, Džo, — doktors teica. — Tagad vēl atliek atbrīvoties no piecdesmit mārciņām tavas rūdas!

Džo nekavējoties to izdarīja, kaut gan sirds mirkli sā­pīgi iesmeldzās. Balons sāka celties augšup.

—   īstā laikā, — doktors piezīmēja.

Samums patiesi tuvojās ātri. Pēc īsa brīža «Viktorija» būtu sadragāta, saplosīta gabalos un iznīcināta. Kolosā­lais viesuļstabs jau bija gandrīz klāt un bēra pār aero­statu smilšu krusu.

—   Met vēl -laukā balastu! — doktors pavēlēja.

—        Klausos! — Džo atsaucās, pārveldams pāri bortam milzīgu kvarca gabalu.

«Viktorija» spēji uzšāvās gaisā virs viesuļstaba un, ierauta spēcīgā gaisa strāvā, neticamā ātrumā laidās pāri bangojošai smilšu jūrai.

Semjuels, Diks un Džo klusēja; viesuļvētrā atspirguši, viņi ar cerībām raudzījās nākotnē.

Ap trijiem samums norima; nogulušās smiltis veidoja neskaitāmus pauguriņus; atmosfērā atkal valdīja pilnīgs miers.

«Viktorija» planēja virs kādas oāzes, kura atgādināja zaļiem_ kokiem klātu saliņu smilšu okeānā.

—   Ūdens! Tur ir ūdens! — doktors iesaucās.

Nekavējoties atvēris augšējo ventili, viņš izlaida daļu

ūdeņraža un lēnām piezemēja aerostatu divi simti pēdu attālumā no oāzes. , - '

Ceļotāji četrās stundās bija veikuši divi simti četrdes­mit jūdzes.

Veicīgi iekrāvuši grozā balastu, Kenedijs un Džo no­lēca zemē.

—        Neaizmirstiet šautenes! — doktors viņiem uzsauca. — Ņemiet tās līdzi, taču esiet piesardzīgi!

Diks metās pie savas karabīnes, bet Džo paķēra šau­teni. Ātri sasnieguši kokus, viņi nozuda zaļajā biezoknī, kas solīja bagātīgu veldzi; viņi pat neievēroja plaši no: mīņātos zāles laukumus un svaigas pēdas šur tur smiltīs.

Soļu divdesmit no viņiem negaidot atskanēja rēciens.

—   Lauva! — Džo iesaucās.

—       Jo labāk! — Kenedijs izmisīgi piebalsoja. — Mēs cīnīsimies. Gan spēks radīsies, kad tas būs vajadzīgs.

—       Piesardzīgāk, mister Dik, piesardzīgāk! Neaizmir­stiet, ka no vienas mūsu dzīvības atkarīga visu pārējo dzīvība!

Bet Kenedijs viņā neklausījās; zvērojošām acīm, bais­mīgs savā pārdrošībā viņš skrēja jau tālāk ar pielādētu karabīni rokās. Zem kādas palmas stāvēja liels, meln- krēpains lauva, ik mirkli gatavs mesties virsū upurim. Pamanījis mednieku, lauva salēcās, bet, pirms kājas skāra zemi, lauvu tieši sirdī ķēra lode, un tas nogāzās zemē beigts.

—   Urā! Urā! — Džo iesaucās.

Pieskrējis pie akas, Kenedijs nokāpa lejā pa miklajām kāpnītēm un, pieplacis pie dzidra avota, aizgūtnēm sāka dzert tīro, vēso ūdeni; Džo sekoja viņa piemēram, un kādu laiku bija dzirdami vienīgi guldzieni, it kā tur dzīv­nieki dzesētu slāpes.

—        Dzersim prātīgi, mister Dik, — Džo teica, — ka neieraujam pārlieku.

Bet Diks, neklausīdamies viņā, joprojām dzēra. Viņš. iemērca galvu un rokas dzīvinošajā šķidrumā; viņš bija kā apskurbis.

—   Bet misters Fērgusons? — Džo atgādināja.

Šie vārdi Kenedij u atsauca īstenībā. Viņš piepildīja līdzņemto pudeli un drāzās augšup pa kāpnēm.

Taču viņam par lielu pārsteigumu akas izeju bija no­slēdzis milzīgs, tumšs ķermenis. Kenedijs un Džo, kurš sekoja viņam pa pēdām, spēji metās atpakaļ.

—   Mēs esam sagūstīti!

—   Neiespējami! Ko tas var nozīmēt?

Pēkšņi drausmīgs rēciens liecināja, ar kādu jaunu ienaidnieku viņi sadūrušies.

—   Otrs lauva! — Džo iesaucās.

—       Šoreiz lauvenei Piķis un zēvele! Pagaidi tik tu man! — pielādējot karabīni, mednieks sodījās.

Mirkli vēlāk viņš izšāva, taču dzīvnieks bija jau no­zudis.

—   Uz priekšul-— Kenedijs mudināja.

—       Nē, mister Dik, jūs taču lauveni nenošāvāt, citādi tā būtu ievēlusies šeit, tas zvērs uzbruks pirmajam, kurš parādīsies, un tad ir beigas!

—       Ko nu lai iesāk? Mums taču jātiek laukā no šejie­nes. Semjuels mūs gaida.

—       Lauvene jāievilina akā; ņemiet manu šauteni un dodiet šurp karabīni.

—   Kas tev padomā?

—   Gan redzēsiet.

Novilcis audekla vesti, Džo uzsprauda to stobra galā kā mānekli un pabāza laukā virs akas. Satracinātais dzīv­nieks metās māneklim virsū; Kenedija lode sadragāja lauvenei plecu. Lauvene rēkdama novēlās lejā pa kāp­nēm, apgāzdama Džo. Pēkšņi atskanēja otrs šāviens un akas malā parādījās doktors Fērgusons ar šauteni rokās.

Žigli pielēcis kājās, Džo pārkāpa pāri nedzīvajai lau­venei un pasniedza doktoram ūdeni.

Atri pielicis pudeli pie lūpām, Fērgusons vienā rā­vienā iztukšoja to līdz pusei, pēc tam visi trīs ceļabiedri no sirds pateicās providencei par apbrīnojamo glābiņu.

XXVIII nodaja

Jauks vakars. — Džo — kulinārs. — Saruna par jēlu gaļu. — Džeimsa Brjūsa piedzīvojums. — Bivuaks. — Džo sapiļi. — Barometrs krītas. — Gatavošanās lidojumam. —Orkāns.

Pēc sātīgām vakariņām, kurās netrūka ne tējas, ne groka, draugi pavadīja brīnišķīgu vakaru zem svaigi za­ļajām lapotnēm.

Kenedijs bija apstaigājis visu nelielo oāzi; viņš bija pārmeklējis krūmāju; vienīgās dzīvās būtnes šīs zemes paradīzē bija viņi — trīs ceļotāji; apgūlušies uz segām, draugi aizmirsa pārdzīvotās briesmas un mierīgi pava­dīja nakti.

Septītā maija rītā saule uzlēca visā savā spožumā, taču biezās koku lapotnes nelaida cauri tās svelmainos starus. Ceļotājiem pārtikas netrūka, tāpēc doktors nolēma šeit sagaidīt labu ceļavēju.

Džo izcēla no groza ceļojuma plītiņu un, ūdeni netau­pīdams, aizrautīgi noņēmās ar kulinārijas mākslu.

—   Cik neparasta bēdu un prieka nomaiņa! — Kene-_ dijs sprieda. — Pēc tik liela trūkuma — milzu bagātība! Pēc nabadzības — tāda greznība! Ak, es taču bija tuvu ārprātam!

—   Dārgo Dik, — doktors ierunājās, — ja Džo tevi ne­glābtu, tevis šai pasaulē vairs nebūtu un tu tagad neva­rētu filozofēt par pasaulīgo labumu nepastāvīgumu.

-— Kā lai tev pateicos, krietnais draugs! — sniedzot savam glābējam roku, Diks teica.

—   Sīkums, — Džo atbildēja. — Gan kādreiz norēķi­nāsimies, bet tāds gadījums labāk lai neatkārtojas.

—   Cik nožēlojamas būtnes tomēr ir cilvēki! — Fērgu­sons piezīmēja. — Nieka dēļ mēs zaudējam dūšu.

—   Jūs gribat teikt, ka ūdens ir nieks? Kā redzams, šis elements dzīvībai ļoti nepieciešams.

—   Protams, Džo, pat badu cilvēks spēj paciest ilgāk nekā slāpes.

—   Ticu, turklāt izbadis cilvēks spēj apēst visu, kas pagadās, pat sev līdzīgo, kaut arī pēc tādām uzkodām viņu vēl ilgi mocītu nelabums.

—   Mežoņi šai ziņā nav sevišķi izvēlīgi, — Kenedijs piebilda.

—   Jā, bet viņi jau paraduši ēst jēlu gaļu; pretīgs pa­radums! ,

—   Tiesa gan, pat pārāk pretīgs, — doktors piekrita, — tieši tāpēc pirmo Āfrikas pētnieku nostāstiem neviens neticēja un to, ka vairākas nēģeru ciltis pārtiek no jēlas gaļas, vispār neatzina par patiesību. Bet tad neparasts piedzīvojums gadījās Džeimsam Brjūsam.

—   Pastāstiet, ser! Mēs labprāt paklausītos, — tīksmi atlaizdamies drēgnajā zālē, Džo lūdza.

—   Lai notiek! Džeimss Brjūss "bija skots no Sterlinga grāfistes. No tūkstoš septiņsimt sešdesmit astotā līdz sep­tiņdesmit otram gadam viņš ceļoja pa Abesīniju un, meklējot Nīlas izteku, nonāca pie Tanas ezera; pēc tam Brjūss atgriezās Anglijā, kur tikai tūkstoš septiņsimt de­viņdesmitajā gadā publicēja savu ceļojumu aprakstus. Tos uzņēma ar vislielāko neuzticību — tieši tāpat droši vien tiks uzņemti arī mūsējie. Abesīniešu paradumi krasi atšķīrās no angļu tikumiem un parašām, tāpēc Brjūsa stāstus uzskatīja par tukšām pasakām. Starp citu, Brjūss apgalvoja, ka Austrumāfrikas nēģeri ēd jēlu gaļu. Šis fakts izraisīja sašutumu. Brjūss varot melot, cik tīk, ne­viens tikpat šos faktus nepārbaudīšot. Brjūss bija bez­gala drosmīgs, taču nesavaldīgs. Visvairāk viņu kaiti­nāja neticība. Reiz pazīstamā Edinburgas salonā kāds skots Brjūsa klātienē pajokoja par viņa nepamatotajiem faktiem un, runājot par jēlu gaļu, atklāti pavēstīja, ka tāds apgalvojums ir skaidri meli. Nebildis ne vārda, Brjūss uz brītiņu izgājis, bet drīzumā atgriezies ar jēlu bifšteku, kas pēc afrikāņu parauga bijis pārkaisīts ar sāli un pipariem. «Cienītais,» viņš skotam teicis, «apšau­bot manu rakstu, jūs mani smagi apvainojāt; ja uzska­tāt minēto faktu par neiespējamu, tad dziļi maldāties. Un, pierādot šos maldus, jūs tūlīt pat apēdīsiet jēlu bif­šteku vai arī atbildēsiet man par saviem vārdiem.» Skots nobijies un, šausmīgi viebdamies, jēlo gaļu bez iebildu­miem apēdis. Pēc tam Džeimss Brjūss vēsā mierā sacījis: «Pieņemot,' ka šis fakts neatbilst patiesībai, jūs vismaz tagad vairs neapgalvosiet, ka tas, nav iespējams.»

—   Lieliska atbilde, — Džo noteica. — Skotam droši vien sabojājās kuņģis, bet viņš to bija pelnījis. Un ja pēc atgriešanās Anglijā kāds mēģinās apšaubīt mūsu ceļojumu…

—   Ko tad tu darīsi, Džo?

—   … likšu šim neticīgajam apēst gabalu «Viktorijas» bez sāls un pipariem.

Draugus Džo atjautība uzjautrināja.

Tā patīkamās sarunās pagāja diena; līdz ar spēku pie­plūdumu atgriezās cerības, līdz ar cerībām — drosme. Pagātne izdzisa nākotnes priekšā.

Džo bija ar mieru palikt šajā burvīgajā nostūrī kaut vai līdz mūža galam; te bija viņa sapņu valstība, te viņš jutās kā mājās; pēc viņa lūguma Fērgusons aplēsa oāzes- atrašanās vietu, un Džo, rādīdams nepasakāmi nopietnu seju, savā piezīmju grāmatiņā atzīmēja: 15°43' austrumu garums, 8°32/ ziemeļu platums.

Kenedijs nožēloja tikai vienu — šajā mazajā mežā vi­ņam trūka medību iespējas; pēc viņa domām, šeit derēja mazliet vairāk plēsīgo zvēru.

—   TU tomēr esi pārāk aizmāršīgs, dārgo Dik, — dok­tors piezīmēja. — Bet lauva un lauvene?

—   Ak tie?! r-* ar īstu mednieka nicīgumu pret savu upuri Diks iesaucās. — Starp citu, zvēru atrašanās oāzē var liecināt, ka neesam visai tālu no auglīgākiem ap­vidiem.

—   Tavs arguments nav visai pārliecinošs, Dik. Šie dzīvnieki aiz bada vai slāpēm nereti veic lielus attālu­mus; nākamajā naktī mums jābūt ļoti modriem un jā­aizdedzina ugunskuri.

—   Tik karstā laikā? — Džo iebilda. — Bez šaubām, ja tas nepieciešams, mēs to izdarīsim, ser. Kaut gan jā­atzīstas, būtu ļoti žēl nodedzināt jauko mežu, kas snie­dzis mums tik spirdzinošu veldzi.

—   Rīkosimies uzmanīgi, lai to nenodedzinātu, — dok­tors atbildēja, — arī citiem šeit tuksneša vidū jārod patvērums.

—   Par to mēs parūpēsimies, ser; bet vai jums šķiet, ka šī oāze ir pazīstama?

—       Katrā ziņā. Tas ir bivuaks — karavānu atpūtas vieta ceļā uz Āfrikas centru, bet galvoju tev, Džo, ka tikšanās ar kādu no tām nebūtu patīkama.

—   Vai šeit vēl arvien ir sastopamas mežonīgās «ņam- ņam» ciltis?

—   Bez šaubām, šis nosaukums ir kopīgs visām ciltīm, un, dzīvojot līdzīgā klimatā, radnieciskās ciltis noteikti piesavinās vienus un tos pašus paradumus im tikumus.

—   Tfū! — Džo nospļāvās..— Beigu beigās tas pilnīgi saprotams. Ja mežonim būtu tāda pati gaume kā džentl­menim, tad kā viņus vienu no otra varētu atšķirt? Jā­domā gan, ka šie «ņamņam» neliktu sevi lūgties un ar baudu notiesātu kā skota bifšteku, tā skotu pašu pie­devām.

Pēc tādas prātošanas Džo devās iekurināt ugunskurus.. Viņš centās tos kraut pēc iespējas zemākus. Par laimi, piesardzība bija lieka, un visi trīs ceļotāji mierīgi izgu­lējās.

Arī nākamajā dienā laiks nemainījās. Tas spītīgi pie­turējās rāms un skaidrs. Aerostats' nekustīgi stāvēja uz vietas, liecinot, ka gaisā nav ne mazākās vēsmiņas.

Doktoram atkal uzmācās bažas. Ja ceļojums ievilksi.es, var pietrūkt pārtikas. Vai tiešām viņiem, kas paglābās no slāpēm, būs lemts mirt bada nāvē.

Bet, redzot, ka dzīvsudraba stabiņš barometrā manāmi krītas, Fērgusons nomierinājās: drošas pazīmes rādīja, ka tuvākajā laikā atmosfērā gaidāmas pārmaiņas, tāpēc doktors nolēma sagatavoties lidojumam, lai pie pirmās izdevības dotos ceļā; degļa barotāja un dzeramā ūdens tvertnes viņš lika piepildīt līdz malām. Pēc tām varēja sākt aerostata līdzsvarošanu, un nu Džo atkal bija spiests upurēt daļu vērtīgās rūdas. Līdz ar spēku viņā bija at­griezušās godkārās ieceres; īgni saviebies, viņš kavējās izpildīt saimnieka pavēli, bet doktors pierādīja, ka ba­lons tik lielu svaru nespēs celt; viņš lika Džo izvēlēties: ūdeni vai zeltu; tad Džo, ne mirkli nevilcinoties, izmeta laukā lielu daļu savu dārgumu.

—   Lai zelta rūda paliek tiem, kas šeit ieradīsies pēc * mums, — viņš sacīja. — Atrodot šai vietā tādu milzu bagātību, viņi būs ārkārtīgi pārsteigti.

—   Bet ja nu rūdu atrod kāds ceļojošs zinātnieks? .ī — Kenedijs ieminējās.

—   Nav šaubu, ka viņš būs bezgala pārsteigts un pub­licēs neskaitāmus foiiantus par vērtīgo atradumu. Bet mēs kādu dienu dzirdēsim, ka Āfrikas tuksneša smiltis atrastas apbrīnojamas zelta rūdas nogulsnes.

—   Un vainīgs pie tā būs Džo.

__ Iedomājoties vien, ka viņš varbūt uzdos mīklu kādam Āfrikas pētniekam, lāga puisis nomierinājās un pat pa­smaidīja.

Augu dienu doktors, velti izgaidījās pārmaiņas atmo­sfērā. Gaisa temperatūra cēlās, un bez krēslainās oāzes svelme nebūtu izturama. Termometrs saulē rādīja četr­desmit deviņus grādus. Šķita, ka gaisu šķel ugunslietus. Tā bija pati augstākā temperatūra, kas līdz tam novērota.

Tāpat kā iepriekšējā vakarā, Džo atkal sakūra uguns­kurus, taču doktora un Kenedija sardzes laikā nekas ļauns negadījās.

Bet ap trijiem rītā, kad dežurēja Džo, temperatūra spēji kritās, debesis -apmācās un tumsa kļuva dziļāka.

—   Augšā! — modinot biedrus, Džo sauca. — Augšā! Ceļas vējš!

—   Beidzot! — jvērodams debesis, doktors noteica. — Tuvojas vētra. Ātrāk uz «Viktoriju»! Uz «Viktoriju»!

Vilcināties nedrīkstēja ne mirkli. Orkāns lieca balonu pie zemes, raujot sev līdzi grozu, kas, izvagodams smil­tis, vilkās pa zemi. Ja daļa balasta nejauši izkristu laukā, «Viktorija» aizlidotu un nebūtu nekādu cerību to atrast.

Taču veiklais Džo, mezdamies grozam pakaļ, cik jau­das, apturēja to, kaut gan balona apvalks, spēji pieplo- kot pie zemes, gandrīz saplīsa. Doktors ieņēma savu pa­rasto vietu, pielaida deglim uguni un lika izmest lieko balastu.

Ceļotāji pēdējo reizi pievērsa acis oāzes kokiem, ku­rus locīja orkāns, bet drīz vien, pacēlušies divi simti pēdu augstumā un ierauti austrumu vēja plūsmā, viņi nozuda naktī.

XXIX nodaļa

Augu valsts pazīmes. — Franču rakstnieka fantastiskā ideja. — Lieliska zeme. — Adamavas valsts. — Spīka, Bērtona un Barta pētījumu apvienošana. — Atlantikas kalni. — Benues upe. — Jola. — Baželē kalns. — Mendifa kalns.

Uzlidojis gaisā, balons neparasti ātri nesās uz priekšu; ceļotāji ilgojās pēc iespējas drīzāk tikt prom no tuk- .sneša, kas viņiem gandrīz bija kļuvis liktenīgs.

No rīta, ceturksni uz desmitiem, šur tur jau pavīdēja augu valsts pazīmes; tāpat kā .reiz Kristoferam Kolum- bam, zemes tuvumu viņiem vēstīja virs smilšu jūras plī­vojošā zālē; starp akmeņiem, kurus drīzumā nomainīja klintis, šajā smilšu okeānā bikli izslējuši galviņas, rau­dzījās zaļi asni.

Pie apvāršņa parādījās nelielu pakalnu kumpainās muguras; to aprises izplūda miglā; tuksneša vienmuļība pakāpeniski izzuda.

Doktors -Fērgusons ar sajūsmu apsveica jauno apvidu un gluži kā jūrnieks no komandtiltiņa bija gatavs izsauk­ties: «Zeme! Zeme!»

Pēc stundas viņiem gar acīm vēl joprojām slīdēja ļoti mežonīgs apgabals, taču vairs ne tik līdzens, ne tik klajš; pie pelēkajām debesīm iezīmējās pat daži koku silueti.

—        Vai mēs jau būtu nonākuši civilizētā zemē? — med­nieks ievaicājās.

—        Civilizētā? — Džo iesaucās. — Ko niekus, mister Dik! Vēl neredz neviena cilvēka.

—       Lidojot līdzšinējā ātrumā, tie nebūs ilgi jāgaida, — Fērgusons paskaidroja.

—        Mister Semjuel, sakiet — vai mēs aizvien vēl lido­jam virs nēģeru zemes?

—        Kā tad, Džo, un lidosim virs tās tik ilgi, kamēr nenokļūsim arābu zemē.

•— Arābu zemē, ser, pie īstiem arābiem un viņu ka­mieļiem?

—        Nē, nekādu kamieļu šeit nebūs; tie šajā apgabalā ir retums, pareizāk sakot, gandrīz nemaz nav sastopami. Tie mīt dažas paralēles augstāk — ziemeļu daļā.

—   2ēl gan!

—   Kāpēc tā, Džo?

—   Mēs pretvējā varētu tos izmantot.

—   Kādā veidā?

—        Man nupat prātā iešāvās gaiša doma, ser: mūsu grozam priekšā varētu aizjūgt kaņiieļus, un lai tie mūs velk! Kā jums šķiet?

—        Nabaga Džo, tava iecere nebūt nav jauna; to jau izmantojis kāds atjautīgs franču rakstnieks, tiesa gan, tikai romānā. Viņa varoņi iejūdz kamieļus un liek tiem vilkt balonu. Pēkšņi, nez kur radies, kur ne, kamieļiem uzbrūk lauva. Tas aprij kamieļus līdz ar visām pavadām, un, tādā kārtā nokļuvis gūstā, lauva ir spiests vilkt balonu pats. Kā redzi — tīrā fantastika, kurai ar mūsu ceļojumu nav itin nekā kopīga.

Uzzinot, ka viņa spožā iecere reiz jau izmantota, Džof mazliet samulsis, gudroja, vai kāds cits plēsoņa savu­kārt nevarētu aprīt lauvu, taču, neko prātīgu neizgud­rojis, sāka vērot apkārtni.

Lejā paslīdēja garām neliels ezers, kuru no visām pu­sēm ieskāva pakalni — par īstiem kalniem tos vēl ne­varēja saukt; starp pakalniem vijās, auglīgas ielejas ar jauktu koku necaurejamiem biezokņiem; tajos dominēja elaisa koks, kura lapas ir piecpadsmit pēdu garas un stumbrs klāts asiem ērkšķiem; garāmskrejošais vējš rāva sev līdzi bombaksa sēklu smalkās pūkas; gaisā dvesmoja stiprs pandāna — arābu «kendas» aromāts, kas bija jau­šams pat tajos gaisa slāņos, kur lidoja «Viktorija». Krāšņo tropu floru papildināja papaijas ar platām, ro­botām lapām, Sudānas riekstkoki, baobabi un banān- koki.

—   Brīnišķa zeme, — doktors izteicās.

—   Lūk, jau parādās dzīvnieki, Džo pavēstīja, — tā­tad tuvumā varētu būt arī cilvēki.

—   O, cik vareni ziloņi! — Kenedijs jūsmoja. — Vai nevajadzētu šeit tomēr pamedīt?

—   Bet saki, draugs, •— kā lai apstājamies, kad esam ierauti tik spēcīgā gaisa -strāvā? Nē, Dik, tev vajadzēs paciest šīs Tantala mokas. Gan vēlāk atgūsi nokavēto.

Šeit tiešām nebija grūti sakairināt mednieka iztēli. Dikam sirds krūtīs lēkāt lēkāja un pirksti neviļus sa­žņaudza karabīnes laidi.

Florai līdzvērtīga bija arī šīs zemes fauna. Tik tikko saredzami garajā, biezajā zālē gulēja meža vērši; cauri meža biezoknim kā viesulis drāzās milzīgi pelēki, melni un dzeltenīgi ziloņi, visu savā ceļā salauzdami, samīdami, nopostīdami un iznīcinādami. Pakalnu mežainajās nogā­zēs šalca ūdenskritumi un uz ziemeļiem plūstošas upes. Tajās sprauslodami peldēja nīlzirgi, bet krastos vāļājās divpadsmit pēdu garie zivjveidīgie lamantīni, saulē iz- slējuši piebriedušās krūtis.

Tas bija nēparasts zvēru dārzs ar grandiozu oranžē­riju, kur starp kokveida augiem lidinājās neskaitāmi spilgtu krāsu putni.

Pasakaini krāšņā daba liecināja, ka aerostats nonācis Adamavas valsta

—   Esam uz pēdām mūsdienu atklājumiem, — Fērgu­sons sacīja. — Es turpinu citu ceļotāju aizsāktos pētī­jumus; pats liktenis mūs šurp atvedis, draugi; tagad, va­rēsim apvienot kapteiņu Bērtona un Spīka, kā arī dok­tora Barta atklājumus; mēs pametām angļus, lai tiktos ar hamburdzieti, un drīz būsim pie galējās robežas, ko izdevies sasniegt šim drosmīgajam pētniekam.

—   Kā noietais ceļš rāda, — Kenedijs teica, — abas zemes, kuras šie zinātnieki pētījuši, šķir milzīgs attālums.

—   Šo attālumu nav grūti aprēķināt. Ņem karti, Dik, un paskaties, uz kura meridiāna atrodas Ukereves ezera galējais dienvidu punkts, ko sasniedzis Spīks.

—- Gandrīz uz trīsdesmit septītā.

—   Un Jola, līdz kurai nonācis Bārts un virs kuras mēs šovakar lidosim?

—   Aptuveni uz divdesmitā meridiāna.

—   Abus šos punktus šķir divdesmit pieci grādi; ja attālums starp diviem garuma grādiem ir sešdesmit jū­dzes, tad kopā būs tūkstoš pieci simti jūdžu.

—   Tīkama pastaiga kājām, — Džo piezīmēja.

—- Par. spīti visam, šī pastaiga notiks. Livingstons un Mofats laužas kontinenta iekšienē; viņu atrastais Njasa ezers atrodas diezgan tuvu Tanganjikas ezeram, ko at­klājis Bērtons; līdz gadsimta nogalei šīs milzīgās platī­bas katrā ziņā tiks apgūtas. Vējš mūs diemžēl nes uz rietumiem, -— paskatījies kompasā, doktors piebilda, kaut gan es labprāt lidotu atkal uz ziemeļiem.

Pēc divpadsmit stundu lidojuma «Viktorija» sasniedza> Sudānas robežu. Pirmie cilvēki, kurus ceļotāji ieraudzīja, bija šua cilts arābi, kuri klejoja apkārt ar saviem ganām­pulkiem. Pie apvāršņa iezīmējās Atlantikas augstās ko­res. Neviens eiropietis šajos kalnos vēl nebija spēris ķāju, bet kalnu aptuvenais augstums bija divi tūkstoši seši simti metru. Pa kalnu rietumu nogāzi uz okeānu plūst visas upes, kādas Vien atrodamas šajā Āfrikas daļā; Atlantikas kalni ir šā apvidus Mēness kalni.;

Beidzot ceļotāji saskatīja īstu upi; milzīgiem skudru pūžņiem līdzīgās cilvēku apmetnes upes krastos lieci­nāja, ka tā ir viena no lielākajām Nigēras pietekām -—• J3enue, tā pati, kuru iezemieši dēvē par «ūdens avotu».

—   Benue, — doktors ceļabiedriem stāstīja, — nākotnē kļūs dabisks satiksmes ceļš uz Sudānas iekšieni. Braucot pa šo upi kāda drosmīga kapteiņa vadībā, tvaikonis «Pie- jāda» reiz bija sasniedzis Jolas pilsētu; kā redzat, mēs atrodamies jau pazīstamā zemē.

Laukos strādāja milzum daudz vergu, sēdami sorgo, — šī prosas šķirne ir viņu uztura galvenā sastāvdaļa. Pār­steigumā apstulbuši, iezemieši ar acīm sekoja «Vikto­rijai», kura aizšāvās garām kā meteors. Vakarā aero­stats apstājās četrdesmit jūdžu attālumā no Jolas, un ceļotāju priekšā pacēlās abas koniskās Mendifa kalna smailes.

Doktors lika izmest enkurus, lai pietauvotos pie kāda augsta koka, taču spēcīgās vēja brāzmas šūpoja aero­statu tā, ka brīžam tas sasvērās gandrīz līmeniski un aeronauti nonāca bīstamā stāvoklī. Fērgusons augu nakti neaizvēra acu; viņš jau vairākas reizes grasījās pārcirst troses un bēgt prom no vētras. Kad brāzmas beidzot no­rima, balona svārstības vairs .nebija draudīgas.

Nākamajā dienā vējš kļuva mērenāks, bet diemžēl tas nesa «Viktoriju» prom no Jolas. Fērgusons ļoti vēlējās redzēt šo pilsētu, kuru fellahi nesen bija* pārbūvējuši, bet vajadzēja samierināties ar likteni, jo vējš viņus dzina uz ziemeļiem, pat ar nelielu novirzi uz ziemeļaus­trumiem.

Kenedijs ieteica nolaisties šajā dzīvniekiem bagātajā zemē; arī Džo apgalvoja, ka svaigas gaļas krājumi ievē­rojami samazinājušies un būtu nepieciešamas jaunas re­zerves. Taču,. ņemot vērā iezemiešu mežonīgos tikumus un naidīgo attieksmi — viņi uz aerostatu raidīja vairā­kus šāvienus, •— Fērgusons nolēma lidot tālāk. Tobrīd aerostats šķērsoja apgabalu, kurā notika slepkavības, plosījās ugunsgrēki un nemitīgi kari — tos vadīja sul­tāni, riskēdami zaudēt nežēlīgajos slaktiņos savus īpa­šumus.-

Plašu ganību vidū, kur leknā zāle bija kā nosēta mē­ļām puķītēm, izpletās neskaitāmi apdzīvoti ciemati ar iegarenām mājelērn; bišu stropiem līdzīgās zaru būdas slēpās aiz dzelkšņainiem dzīvžogiem. Kenedijs ne reizi vien apgalvoja, ka šejienes mežonīgās kalnu nogāzes vi-< ņam atgādinot Skotijas ainavu.

Par spīti visām Fērgusona pūlēm., vējš «Viktoriju» nesa tieši uz ziemeļaustrumiem pretī Mendifa kalnam, kura galotne sniedzās mākoņos. -Šis augstais kalns šķir Nigē-: ras un Čada ezera baseinus.

Mendifa kalna krāteris

Pēc neilga laika kļuva redzams Baželē kalns; ap tā nogāzēm kā bērni ap mātes krūti bija aplipuši astoņ­padsmit. ciemati — lieliska, ar vienu skatienu aptverama ainava. Gravās brieda rīsa un arahisa lauki.

•Pulksten trijos «Viktorija» sasniedza Mendifa kalnu.

Ar līkumu apiet to nebija iespējams, vajadzēja lidot tam pari. Fērgusons sakarsēja gāzi līdz simt grādiem, tā pa­lielinot balona celtspēju gandrīz par tūkstoš sešsimt mār­ciņām; līdz ar to viņi pacēlās vairāk nekā astoņi tūkstoši pēdu augstumā. Tik augstu «Viktorija» lidoja pirmoreiz, un gaisa temperatūra tur pazeminājās tik strauji, ka dok­tors un ceļabiedri bija spiesti ietīties segās.

Fērgusons nekavējoties sāka nolaisties zemāk, jo ba­lons bija tā piepūties, ka draudēja pārplīst; aeronauti tomēr paguva pārliecināties par Mendifa kalna vulkā­nisko izcelsmi un ievērot, ka sen izdzisušā vulkāna krā­teri pārvērtušies dziļās aizās. Kolosālas putnu izkārnī­jumu masas uz Mendifa kalna veidoja kaut ko līdzīgu kaļķakmens klintīm — ar tām, šķiet, pietiktu visas An­glijas lauku apmēslošanai. .

Pulksten'piecos gaisa balons, kuru no dienvidu vējiem pasargāja kalns, mierīgi šķērsojis tā nogāzes, apstājās lielā pļavā, tālu no apdzīvotām vietām; tiklīdz grozs skāra zemi, tika darīts viss, lai stingri to pietauvotu, pēc tam Kenedijs, paķēris karabīni, metās prom pa slīpo no­gāzi. Pēc neilga laika viņš atgriezās ar pusduci nome­dītu mežapīļu un kādu purva slokai līdzīgu putnu. Džo pacentās pēc iespējas gardāk putnus pagatavot. Pusdie­nas izdevās nevainojami, un nakts pagāja dziļā mierā.

XXX nodaļa

Mosleja. — Šeihs. — Denhems, Klapertons, Udni un Fo­gels. — Logunias galvaspilsēta. — Tūls. — Miers pār Kernaku. — Gubernators un viņa galms. — Uzbru­kums. — Baloži — dedzinātāji.

11. maija dienā «Viktorija» turpināja drosmīgo lido­jumu; ceļotāji tagad aerostatam uzticējās kā jūrnieki savam kuģim.

ļ Balons taču bija laimīgi izturējis dažādus pārbaudīju­mus — gan briesmīgus orkānus, gan tropu svelmi, gan riskantas pacelšanās, gan vēl riskantākas nolaišanās. Jā­atzīst, ka Fērgusons savu kuģi vadīja meistariski, un, pat nezinot, kāds būs ceļojuma galamērķis, neviens vairs nešaubījās par panākumiem. Protams, šajā mežoņu un fa­nātiķu valstībā vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību, tāpēc Fērgusons biedriem ieteica būt modriem vienmēr un visur.

Vējš viņus lēnām nesa uz ziemeļiem, un ap deviņiem plakankalnē starp divām augstām virsotnēm viņi ierau­dzīja lielo Mosfejas pilsētu; šī vieta atgādināja neieņe­mamu cietoksni. Uz turieni veda tikai viena šaura taka cauri mežiem un purviem.

Tobrīd spilgtos tērpos ģērbta jātnieku eskorta pava­dībā pilsētā iebrauca šeihs. Priekšgalā soļoja taurētāji, bet skrējēji attīrīja ceļu no zariem.

Lai tuvāk pavērotu šos cilvēkus, doktors sāka pieze­mēties, bet, jo lielāks kļuva balons iedzimto acīs, jo lie­lākas šausmas viņus pārņēma, un viņi nekavējoties lai­dās lapās, cik ātri vien kājas un zirgi viņus nesa.

Vienīgi šeihs palika uz vietas; pielādējis garo musketi, viņš lepni nogaidīja. Nolaidies apmēram pieci simti pēdu augstumā, doktors skaļi arābu valodā viņu sveicināja.

Sadzirdējis balsi, kas nāca no debesīm, šeihs, nolēcis no zirga, nogūlās ceļa putekļos, un Fērgusons veltīgi pū­lējās piecelt viņu no šā pielūgsmes stāvokļa.

—   Ļoti iespējams, — doktors biedriem teica, —- ka šie cilvēki uzskata mūs par pārdabiskām būtnēm, jo, kad pie viņiem ieradās pirmie eiropieši, viņi tos uzskatīja par pārcilvēkiem. Un, ja šeihs stāstīs savējiem par mūsu tikšanos, tad katrā ziņā pārspīlēs šo notikumu pēc visiem arābu iztēles nosacījumiem. Vai varat aptvert, cik ap­brīnojamas leģendas reiz par mums klīdīs?

—   Vai tas nebūs nožēlojami? — mednieks atbildēja. — Vai no civilizācijas viedokļa nebūtu labāk, ja viņi mūsos saskatītu vienkāršus cilvēkus? Iedzimtajiem tad rastos citāds uzskats par eiropiešu kultūras varenību.

—   Piekrītu, Dik, bet neko nepadarīsi. Mēs varētu še­jienes zinātniekiem gari un plaši paskaidrot aerostata mehānismu, viņi tikpat neko nesaprastu un būtu pār­liecināti, ka te iejaukušies pārdabiski spēki.

—   Ser, — Džo viņus pārtrauca, — jūs stāstījāt par eiropiešiem, kuri pirmie pētījuši šo zemi, Gribētu zināt, kas tie bija.

—   Manu zēn, mēs atrodamies tieši uz majora Den- hema pētījumu ceļa, Mosfejā Denhemu pieņēma Man* daras sultāns. Pametis Bornu zemi, Denhems pavadīja sultānu karagājienā pret fellahiem un piedalījās kādas pilsētas iekarošanā; pilsētnieki varonīgi pretojās uh ar arābu bultu palīdzību, kurām galā ir lodes, padzina ienaidnieka karapulkus; sekoja slepkavības, zādzības, negaidīti uzbrukumi; majoru Denhemu aplaupīja, iz­ģērba pilnīgi kailu, un viņš nekad vairs nebūtu atgrie­zies Bornu galvaspilsētā Kukā, ja, noslēpies zirga pa­vēderē, neprātīgi aulēkšojot, neaizbēgtu no uzbrucēr jiem.

—   Bet kas īsti viņš bija — šis majors Denhems?

— Drošsirdīgs anglis, kurš no 1822. līdz 1824. gadam vadīja ekspedīciju uz Bornu. Viņa ceļabiedri bija Kla- pertons un doktors Udni. Martā pametuši Tripoli, ceļo­tāji nonāca Fecanas galvaspilsētā Murzukā, un no tu­rienes, dodoties pa ceļu, ko vēlāk, atgriežoties atpakaļ uz Eiropu, atrada arī doktors Bārts, viņi 1823. gada 16. februārī sasniedza Kuku Čada ezera krastā. Den­hems izdarīja dažādus pētījumus gan Bornu, gan Man- darā, gan Čada ezera austrumu piekrastē; tikmēr kap­teinis Klapertons un doktors Udni, nošķīrušies no Den- hema 1823. gada piecpadsmitajā decembrī, ielauzās Sudānas iekšienē līdz pat Sokoto; bet, nonācis Mur- murā, Udni no pārpūles un novārguma mira.

—   Tātad šajā Āfrikas daļā, — Kenedijs ieminējās, — zinātnei nesti lieli upuri?

—    O, tā ir liktenīga zeme! Mēs pašlaik lidojam tieši uz Bagirmi, ko 1856. gadā šķērsojis Fogels, lūko­dams nokļūt Vadaj i valstī, kur nozuda bez vēsts. Div­desmit trīs gadu vecumā viņš tika sūtīts palīgā dok­tora Barta ekspedīcijai; viņi satikās 1854. gada 1. de­cembrī; pēc tam Fogels uzsāka patstāvīgus pētījumus. &856. gadā viņš savās pēdējās vēstulēs raksta, ka no­lēmis izpētīt Vadaji zemi, kurai vēl nav varējis pie­kļūt neviens eiropietis. Šķiet, ka Fogels bija nonācis šīs zemes galvaspilsētā Varā, kur, pēc dažu domām, krita gūstā, kaut gan citi apgalvo, ka viņš nogalināts, tāpēc ka mēģinājis uzkāpt svētajā kalnā, kas atrodas pilsētas tuvumā; taču baumām par ceļotāju-pētnieku nāvi ne vienmēr drīkst ticēt, tās atbrīvo mūs no nepie­ciešamības nozudušos meklēt; piemēram, doktoram Bār­tām ne reizi vien patiesu sašutumu esot izraisījuši ofi­ciālie ziņojumi par viņa nāvi. Tātad ļoti iespējams, ka Vadaji sultāns, paturēdams gūstā Fogelu, cer sagaidīt izpirkšanas maksu. Uz Vadaji bija ceļojis arī barons fon Neimans, kurš 1855. gadā mira Kairā. Kā zināms, nesen no Leipcigas Fogelu meklēt devusies Heiglina ekspedīcija. Tātad jaunā, interesantā pētnieka liktenis drīzumā tiks noskaidrots.

Kopš laba brīža Mosfeja bija nozudusi aiz apvāršņa. Aeronautiem gar acīm' slīdēja auglīgā Mandaras zeme ar akāciju mežiem un sarkanu ziedu pilnām pļavām, ar zaļojošiem kokvilnas un indigo laukiem. Tur šalkdama varenos viļņus vēla Sari, kas astoņdesmit jūdžu tālāk ietecēja Čada ezerā.

Pēc doktora Barta kartēm Fērgusons ar biedriem iz­pētīja upes gultni.

—   Kā redzat, — viņš teica, — doktora Barta dati ir neparasti precīzi; mēs taisnā ceļā tuvojamies Logumas apgabalam un, iespējams pat, tās galvaspilsētai Kerna- kai. Tur divdesmit gadu vecumā nelaimīgā kārtā bojā gāja Tūls, jauns anglis, astoņdesmitā pulka leitnants, kurš majora Denhema vadītajai ekspedīcijai pievieno­jās dažas nedēļas vēlāk, bet drīz vien mira. O, šo mil­zīgo valsti ar pilnām tiesībām var nosaukt par eiropiešu kapsētu!

Lejup pa Šari peldēja dažas apmēram piecdesmit pēdu garas laivas. Planējot aptuveni tūkstoš pēdu aug­stumā, «Viktorija» nesaistīja iedzimto uzmanību; bet Vējš, kas līdz šim bija diezgan spēcīgs, tiecās norimt.

—   Vai tiešām mēs atkal iekļūsirn pilnīgā bezvējā? — doktors bažījās.

— Nu, tagad, ser, mums vairs nav jābīstas ne no ūdens trūkuma, ne no tuksneša.

—   Toties 110 kaut kā vēl bīstamāka — no šejienes ciltīm.

—    Lūk, es jau saredzu ko līdzīgu pilsētai! —- Džo pa­vēstīja.

—   Tā būs Kernaka, — Fērgusons noteica. — Pēdē­jās vēja pūsmas nes mūs tieši turp, un, ja mums lab­patiktu, mēs iegūtu šīs pilsētas precīzu plānu.

—    Vai nevajadzētu nolaisties zemāk? — Kenedijs pa­vaicāja.

—   Kāpēc gan ne, Dik; acumirkli, es tikai mazliet pa­griezīšu degļa krānu, un mēs tūlīt sāksim piezemēties.

Pēc pusstundas «Viktorija» nekustīgi karājās gaisā ļdivi simti pēdu augstumā virs zemes.

—   Tā nu Kernakai esam tuvāk nekā kāds Pāvila ka­tedrāles kupolā uzkāpis drosminieks — Londonai. Ta­gad varam lieliski pārredzēt pilsētu.

—   Bet ko nozīmē savādais troksnis, it kā visās ma­lās dauzītu ar koka āmuriem?

Uzmanīgi pavērojis, Džo pārliecinājās, ka troksni sa- ceļ audēji, kuri, uzvilkusi audumus uz resniem baļķiem, strādā zem klajas debess.

Nu jau visa Logumas galvaspilsēta bija redzama kā uz delnas; tā bija īsta pilsēta ar māju rindām un diez­gan platām ielām; plaša laukuma vidū atradās vergu tirgus; pircēju tur netrūka, jo pieprasījums pēc Man- daras sievietēm ar neparasti mazām kājiņām un roci­ņām ir ļoti liels — un tās var izdevīgi pārdot.

Aerostata parādīšanās atstāja šeit tādu pašu iespaidu kā iepriekšējās vietās: sākumā atskanēja kliedzieni, tiem sekoja neaprakstāms apjukums; visi darījumi tika pārtraukti, darbi pamesti; iestājās klusums. Mierīgi pla­nējot gaisā, ceļotājiem nepagāja secen neviens sīkums šajā biezi apdzīvotajā vietā; viņi pat iedrošinājās no­laisties sešdesmit pēdu augstumā virs pilsētas.

Tad no sava mājokļa iznāca Logumas gubernators ar zaļu karogu rokās, viņu pavadīja muzikanti, kuri no visa spēka pūta bifeļa ragos, ar aizsmakušajām skaņām plēšot vai ausis pušu. Gubernatoru ielenca pūlis. Dok­tors Fērgusons nolēma uzsākt sarunu, bet tas neizde­vās.

Šīs cilts pārstāvji — ar augstām pierēm, sprogainiem matiem un ērgļa degunu — atstāja lepnu, gudru cilvēku iespaidu; «Viktorijas» ierašanās viņus bija ārkārtīgi sa­traukuši, varēja redzēt, ka uz visam pusēm aizauļo jāt­nieki; drīz kļuva skaidrs, ka valdnieks vāc kopā ka­raspēku, lai cīnītos pret tik neparastu ienaidnieku. Džo velti plivināja gaisā dažādas krāsas kabatlakatiņus, viņš neko nepanāca.

Tikmēr gubernators, nostājies galminieku vidū, ar mājienu apklusināja trokšņotājus un teica runu, no ku­ras doktors nesaprata ne vārda; tas bija tāds arābu va­lodas un ļpagirmi dialekta sajaukums, ka, tikai ņemot talkā unifersālo žestu valodu, Fērgusons beidzot at­skārta, ka iedzimtie lūdz viņu nekavējoties pazust no šejienes, — neko labāku nespētu vēlēties arī doktors pats; taču bezvēja dēļ tas nebija izdarāms. «Viktorijas» miera stāvoklis gubernatoru nežēlīgi kaitināja, un, lai piespiestu briesmīgo rēgu bēgt, viņa galminieki uzsāka neganti aurot.

Šie galminieki bija ērmotas būtnes ar pieciem sešiem spilgti raibiem krekliem mugurā un milzīgiem vēde­riem, nereti uzpolsterētiem. Doktors savus ceļabiedrus ļoti pārsteidza, paskaidrojot, ka šos kreklus galminieki valkā un vēderus polsterē, lai izpatiktu valdniekam. Tuklums viņiem bija svarīgas personas pazīme. Šie res- nīši nemitīgi kliedza un žestikulēja, bet it īpaši starp viņiem izcēlās viens, kurš, spriežot pēc miesas apmē­riem, varēja būt premjerministrs. Nēģeru pūlis galmi­nieku kliedzieniem pievienoja savus kaucienus, līdzīgi mērkaķiem atdarinot viņu kustības, —• tātad desmittūk- stoš roku reizē darīja vienu un to pašu.

Kad vienam iebiedēšanas līdzeklim nebija panākumu, viņi izmēģināja citus — draudīgākus. Ierindā nostājās ar bultām un lokiem bruņojušies kareivji; taču gāze «Viktorijas» balonā jau bija izpletusies un aerostats mierīgi pacēlās augstāk, kur bultas to nesniedza. Tad musketi satvēra pats gubernators un pavērsa to pret balonu. Bet Kenedijs, vērīgi sekodams katrai kustībai lejā, ar karabīnes šāvienu pasteidzās sadragāt ierčci viņa rokās.

Pēc negaidītā šāviena izcēlās vispārējs apjukums; iedzimtie, ko kājas nes, sabēga savās būdās, un līdz pat vakaram pilsēta šķita izmirusi.

Pienāca nakts. Vējš bija pilnīgi nostājies. Vajadzēja samierināties ar nepieciešamību turēties trīssimt pēdu augstumā virs zemes. Tumsā neredzēja nevienas ugun­tiņas, apkārt valdīja nāves klusums. Jaušot aiz šī aiz­domīgā miera lamatas, doktors kļuva divtik modrs.

Un viņa piesardzība attaisnojās. Ap pusnakti pilsēta šķita uzliesmojam: neskaitāmas ugunīgas svītras kā ra­ķetes šāvās gaisā un krustodamās savijās vienā vie­nīgā liesmu režģī,

— Skat, kādi brīnumi! — doktors iesaucās.

— Žēlīgais dievs! — Kenedijs nobāla. — Rādās, ka Šīs raķetes tiek raidītas uz mums, tās bīstami tuvojas.

Patiesi, negantu kliedzienu un musketes šāvienu pa­vadībā visa ugunīgā masa cēlās aizvien augstāk un tu­vojās «Viktorijai». Džo grasījās izmest balastu. Bet. Fēr­gusons ātri atskārta parādības cēloni. .

Uz «Viktoriju» mežoņi bija palaiduši tūkstošiem ba­ložu, kuriem pie astes bija piestiprināts deglis; putni izbijušies drāzās debesis, iezīmējot gaisā ugunīgus zig- zagrakstus. Kenedijs šāva no visiem ieročiem liesmo­jošajā jūklī, bet ko varēja iesākt pret tik neaptveramu ienaidnieku armiju? Baloži, ielenkuši grozu, jau lidi­nājās ap balonu, kura apvalks atstaroja gaismu, it ķā ieslēgts kvēlojošā tīklā.

Ne mirkli nevilcinādamies, doktors izmeta no groza smagu kvarca gabalu, tā izraudamies no bīstamā putnu ielenkuma. Vēl pāris stundu baloži bija saredzami nakts tumsā; pakāpeniski to skaits samazinājās, un beidzot uguntiņas nozuda pavisam.

— Tagad varam mierīgi likties gulēt, — Fērgusons teica.

—   Mežoņu izdoma nebija slikta, .— Džo piezīmēja.

-- Tiesa gan; nereti viņi baložus izmanto ciematu

salmu jumtu aizdedzināšanai; bet šoreiz ciemats uzli­doja augstāk par spārnotajiem dedzinātājiem.

—       Acīmredzot nekādi ienaidnieki aerostatam nav bīs­tami, — Kenedijs noteica.

—   Un tomēr, — Fērgusons iebilda.

—   Kādi tad?

— Nepiesardzīgie, kuri sēž grozā. Tātad, draugi, ne­zaudējiet modrību nekad un nekuri

XXXI nodaļa

Starts naktī. — Saruna trijatā. — Kenedija mednieka in­stinkts. — Piesardzības soļi. — Sari straume. — Čada ezers. — Ezera ūdens. — Nīlzirgs. — Veltīgs šāviens.

Ap trijiem no rīta Džo, stāvot sardzē, ievēroja, ka pilsēta zem viņiem beidzot attālinās. «Viktorija» tur­pināja lidojumu. Kenedijs un Fērgusons pamodās.

Paskatījies kompasā, Fērgusons apmierināts pārlieci­nājās, ka vējš viņus nes uz ziemeļrietumiem.

—       Liktenis mums labvēlīgs, — viņš sacīja, viss veicas lieliski, jau šodien pat mēs redzēsim Cada ezeru.

—   Vai tas ir ļoti liels? — Kenedijs vaicāja.

—       Jā gan, Dik, tā izmēri sniedzas līdz simt divdes­mit jūdzēm,

—   Lidojums virs ūdens plašuma ienesīs mazliet da­žādības mūsu ceļojumā.

—   Šķiet, ka par vienveidību mums nebūtu jāsūdzas, turklāt ceļojums rit teicamos apstākļos.

—   Bez šaubām, Semjuel, atskaitot ūdens trūkumu tuksnesī, nekādu nopietnu briesmu nav bijis.

—   Katrā ziņā mūsu lieliskā «Viktorija» visu šo laiku ir turējusies nevainojami; šodien ir divdesmitais maijs; mēs uzsākām ceļojumu astotajā aprīlī, tātad esam jau ceļā divdesmit piecas dienas; vēl desmit dienu, un bū­sim galā.

—   Kur?

—   To pateikt nevaru, bet vai nav vienalga?

—   Tev taisnība, Semjuel; paļausimies uz providenci, gan tā mūs vadīs un pasargās tāpat kā līdz šim. Mēs taču neizskatāmies pēc tādiem, kas šķērsojuši infekci­jām visbagātāko zemi pasaulē.

—   Mēs gribējām pacelties gaisā un pacēlāmies.

—   Lai dzīvo gaisa ceļojumi! — "Džo iesaucās. —< Pēc divdesmit piecu dienu lidojuma mēs vēl esam sveiki un veseli, paēduši un labi — pat par daudz labi atpū­tušies, taisni kājas sāk kļūt stīvas, es labprāt tās izlo­cītu, nostaigājot trīsdesmit jūdzes.

—   Šo prieku tu varēsi atļauties Londonas ielās, Džo; mēs izbraucām trijatā tāpat kā Denhems, Klapertons un Overvegs, kā Bārts, Ričardsons un Fogels, taču jāse­cina, ka mums veicies labāk nekā mūsu priekštečiem-— mēs visi vēl esam kopā. Un ļoti svarīgi būtu arī tur­pmāk nešķirties. Bet, ja «Viktorijai» draudētu briesmas, kamēr viena no mums nebūtu klāt, un mēs būtu spiesti pacelties gaisā, tad diez vai mēs ar viņu vēl kādreiz tiktos. Lūk, kāpēc man, atklāti sakot, nepatīk laist Ke- nediju medībās.

—   Bet, dārgo Semjuel, tu taču neliegsi man reizēm šo prieku; mūsu pārtikas krājumus vajag papildināt; starp citu, pirms aizbraukšanas _tū pats mani iekārdināji ar lieliskām medību iespējām Āfrikā, bet pagaidām ar Andersonu vai Kemingu es šai ziņā mēroties nevaru.

—   Dārgo Dik, šķiet, ka atmiņa tevi viļ vai arī savus varoņdarbus tu noklusē aiz smalkjūtības; manuprāt, uz tavas sirdsapziņas ir vienas antilopes, viena ziloņa un divu lauvu dzīvības, nemaz nerunājot par sīkajiem me­dījumiem.;

—   Ak tā? Bet vai šīs trofejas Āfrikā, kur medniekam stobra galā var trāpīties jebkurš pasaules dzīvnieks,— vai tās tev neliekas pārāk nenozīmīgas? Skat, skat, kur auļo žirafes, vesels bars!

—   Un tādas ir žirafes? — Džo neticēja savām acīm. — Tās taču nav lielākas par manu dūri!

—   Tāpēc, ka mēs uz tām skatāmies no tūkstoš jūdžu augstuma; tuvumā tās būtu trīsreiz lielākas par tevi pašu.

—   Bet kā tev patīk šīs gaceles un strausi, kuri drā­žas vēja ātrumā? — Kenedijs turpināja.

Vai tad tie ir strausi? — Džo brīnījās. — Tās taču ir vistas, īstas vistas!

—   Paklau, Semjuel, — vai nevaram kaut kā tiem pie­tuvoties?

—   To var, Dik, taču piezemēties gan ne. Bet saki man — kāda jēga nokaut zvērus, ja no tiem nebūs ne­kāda labuma? Ja runa būtu par lauvu, tīģeri vai hiēnu, tad es vēl saprastu — viena plēsoņas pasaulē mazāk! Bet nogalināt gaceli vai antilopi tikai tāpēc, lai apmie­rinātu mednieka iekāri, nudien nav vērts! Vispār, draugs, nolaidīsimies simt pēdu augstumā, un, tiklīdz pamanīsim kādu plēsīgu zvēru; lūdzu, sagādā mums to prieku un ielaid tam lodi pierē.

«Viktorija» pakāpeniski slīdēja lejup, kaut gan aiz­vien vēl turējās pietiekami drošā augstumā. Šajā me­žonīgajā, biezi apdzīvotajā zemē ik brīdi bija sagaidā­mas neparedzētas briesmas.

Tobrīd ceļotāji lidoja tieši virs Šari; upes ēnainos krastus klāja dažādu krāsu un augu koki; visās malās vijās gan liānas, gan citi staipekņi, veidojot košu krāsu gammu. Krokodili gozējās saulē vai nira ūdenī veikli kā ķirzakas; savā starpā rotaļādamies, tie metās uz sa­liņām, ar kurām upe bija kā piebērta.

Tā aerostats pārlidoja bagāto, ziedošo Mafataijas ap­gabalu. Ap deviņiem no rīta doktors Fērgusons un, viņa biedri beidzot sasniedza Čada ezera dienvidu krastu. Tātad šeit bija Āfrikas Kaspija — šī iekšzemes jūra, kuras eksistence ilgu laiku tika apšaubīta un. pieskai­tīta pasakām; līdz tai bija nonākušas vienīgi Denhema un Barta ekspedīcijas. Doktors mēģināja uzmest ezera aprises, kuras tagad jau stipri atšķīrās no 1847. gadā kartēs atzīmētajām; patiesībā pilnīgi nospraust šā ezera mainīgās robežas nav iespējams, jo ezera krastus klāj staigni, gandrīz nepārejami purvi, kuros Bārts tik tikko nenoslīka; laiku pa laikam šos meldriem un piecpa­dsmit pēdu augstiem papirusiem aizaugušos purvus pār­plūdina ezera ūdeņi; bieži vien applūst arī piekrastes pilsētas, kā tas notika ar Ngornu 1856. gadā, bet vie­tās, kur vēl nesen bija Bornu mājas, tagad peld nīl­zirgi un aligatori.

Žilbinoši saules stari glāstīja ezera ūdeņus, kuri zie­meļos šķita saplūstam ar debesīm.

Doktors vēlējās nogaršot ūdeni, kas tika atzīts par sāļu; tuvoties ezera līmenim varēja droši, un «Vikto­rija» kā putns nolaidās piecu pēdu augstumā virs tā.:

Džo iegremdēja pudeli ezerā un līdz pusei piepildītu izvilka laukā; nobaudot ūdeni, viņi sajuta zināmu nāt­rija piegaršu un atzina, ka dzeršanai tas nav ieteicams.

Kamēr doktors eksperimenta rezultātus pierakstīja, viņam līdzās atskanēja šāviens. Nespēdams valdīt savu medību kāri, Kenedijs bija notēmējis uz briesmīgu nīl«: zirgu; dzīvnieks, kas mierīgi snauda krastmalā, pēc šā­viena nozuda ūdenī, bet šķita, ka dzīvnieks bija vienī­gais, ko mednieka smailā lode panāca.

—   Labāk to vajadzēja harpunēt, — Džo noteica.

—   Jā, bet ar ko?

—   Ar vienu no mūsu enkuriem. Tāds āķis būtu īsti piemērots šim dzīvniekam.

—   Bet Džo! Tā patiesi ir spoža doma.;.? — Kenedijs iesaucās.

—   Tikai, lūdzu, nemēģini to īstenot, — doktors aiz­rādīja. — Šis dzīvnieks mūs ātri ievilks tur, kur mums nav ne mazākās vēlēšanās nokļūt.

—   Jo vairāk tāpēc, ka' esam izpētījuši Cada ezera ūdens īpašības. Starp citu, mister Fērguson, vai šī ēr-i motā «zivs» ir ēdama?

—   Tava zivs, Džo, ir gluži vienkārši cietādaino su­gas zīdītājdzīvnieks; stāsta, ka nīlzirga gaļa esot lie­liska un ezera piekrastes iedzīvotāji ar to tirgojoties.;

—   Tādā gadījumā ļoti žēl, ka Diks aizšāva garām.

—   Šis dzīvnieks ir ievainojams tikai vēderā vai starp gūžām; Dika lode to pat neieskrambātu. Bet, tiklīdz at­radīšu piemērotu vietu, mēs nolaidīsimies ezera zie­meļu piekrastē; tur Diks nonāks īstā zvērnīcā un pēc patikas varēs atgūt nokavēto.

— Lieliski! — Džo iesaucās. — Lai misters Diks pa* medī nīlzirgus! Es labprāt nogaršotu šīs amfībijas gaļu.; Vai tā nav nejēdzība — ielauzties pašā Āfrikas sirdī, bet pārtikt tur vienīgi ar purva slokām un irbēm gluži kā Anglijā!

XXXII nodaļa

Bornu. galvaspilsēta. — Bidioinu salas. — Kondori. — Fēr­gusona bažas. — Piesardzības soļi. — Uzbrukums gaisā. — Balona apvalks saplīst. — Kritiens. — Augstākā paš­aizliedzība. — Ezera ziemeļu piekraste.

Virs Čada ezera «Viktorija» nokļuva gaisa strāvā, kas novirzīja to vairāk uz rietumiem; reti mākoņi ma­zināja dienas svelmi; arī no plašā ezera dvesa dzes­tras vēsmas. Bet ap vieniem dienā, šķērsojusi šo ezera daļu, «Viktorija» atkal sasniedza sauszemi, virs kuras nolidoja septiņas astoņas jūdzes.

Sākumā doktors mazliet bažījās par virzienu, bet, tik­līdz parādījās slavenā Bornu zemes galvaspilsēta Kuka, vairs neko nenožēloja; kādu brīdi viņš varēja aplūkot pilsētu, ko- ieskāva baltas māla sienas; starp neskaitā­majām arābu mājām, kuras atgādināja kubiskus spēļu klucīšus, vīdēja dažas pavisam necilas mošejas. Māju pagalmos un pilsētas laukumos auga palmas un kau­čuka koki ar ļoti kuplām lapotnēm, kuru apkārtmērs sniedzās pāri par simt pēdām. Džo norādīja, ka šie milzu saulessargi kā radīti pret stipro svelmi, un sa­karā ar to izteica providencei glaimojošus secinājumus.

Kuka būtībā sastāvēja no divām atsevišķām pilsētām, starp kurām atradās ap trīssimt tuāžu liels bulvāris — tā saucamais «dendal», kurā tobrīd ņirbēja gājēji-un jāt­nieki. Bulvāra vienā pusē izpletās bagātnieku kvartāls ar savām augstajām, gaišajām celtnēm, otrā — naba­dzīgo, kur cieši blakām saceltajās, zemajās konusveida būdelēs dzīvību vilka trūcīgie iedzīvotāji, jo Kuka nav nedz tirdzniecības, nedz rūpniecības pilsēta, kur ļaudis varētu nopelnīt vairāk par iztiku.

Kenedijs atzina, ka šī pilsēta ar saviem divfem atšķi­rīgajiem kvartāliem mazliet atgādina Edinburgu, ja vien tā atrastos ielejā.

Bet ceļotāji vēl nebija paguvuši pilnībā uztvert šo panorāmu, kad vējš, kas tajā apvidū ir ļoti nepastāvīgs, spēji sagriezies, aizrāva viņus jūdžu četrdesmit atpakaļ uz Čada ezeru.

Ceļotājiem atklājās jauna aina — viņi saskatīja ne­skaitāmās ezera salas, uz kurām dzīvoja bīstami, asins­kāri pirāti — bidiomas, no kuriem kaimiņu ciltis bai­dījās tikpat kā no Sahāras tuaregiem. Bruņojušies ar bultām un akmeņiem, mežoņi gatavojās varonīgi atvai­rīt «Viktoriju», bet tā,, kā gigantiska vabole laizdamās pāri salām, aizsteidzās viņiem garām.

Džo, tobrīd pētīdams apvārsni, pievērsās Kenedijam un teica:

—       Nudien, Dik, jūs taču vienmēr sapņojāt par medī­bām, bet nu šķiet, ka reiz jums būs kaut kas, ko ņemt uz grauda.

—   Ko tu tur saredzi, Džo?

—   Un šoreiz par medībām neiebildīs pat saimnieks.

—   Bet kas īsti tur saredzams?

—   Vai neredzat, ka mums tuvojas putnu bars?

—   Putni? — paņemdams tālskati, Fērgusons iesaucās.

—        Patiešām — es tos saredzu, — Kenedijs atbil­dēja, — to būs vismaz divpadsmit.

—   Četrpadsmit gan, ja vēlaties zināt, — Džo piebilda..

—        Kaut nu tie būtu plēsīgas sugas, tad labsirdīgais Semjuels man atļautu pamedīt.

—        Neiebilstu, — Fērgusons sacīja, —• kaut gan la­bāk būtu turēties pa gabalu no tiem.

—       Vai tiešām šie lidoņi iedveš jums bailes? — Džo brīnījās.

—        Tie ir kondori, Džo, turklāt vislielākie, un ja tie mums uzbruks . . .

—        Mēs aizstāvēsimies, Semjuel! — Diks viņu pār­trauca. — Mums ir vesels arsenāls, ar ko tos sagaidīt. Šaubos, vai šie radījumi ir tik bīstami.

—   Kas zin, — doktors sacīja.

Pēc desmit minūtēm putni jau bija šāviena attālumā. Četrpadsmit kondoru aizsmakušie ķērcieni atbalsojās gaisā; viņi tuvojās, aerostatam, kas ar savu ierašanos bija tos vairāk saniknojis nekā nobiedējis.

—        O, cik nelāgi tie ķērc! — Džo iesaucās. — Kā tie klaigā! Droši vien nav apmierināti ar to, ka ielaužamies viņu valstībā un iedrošināmies lidot kā putni.

—    Atklāti sakot, viņi izskatās diezgan drausmīgi, — mednieks sacīja, — un, ja tiem būtu tādas karabīnes kā manējā, es droši vien tos uzskatītu par visai bīsta­miem ienaidniekiem.

—    Ieroči pret putniem nav nepieciešami, — Fērgu­sons, kļuvis nopietns, piebilda.

Kondori, mezdami gaisā slaidus lokus un pamazām samazinādami orbītas, tuvojās «Viktorijai». Putni šau­dījās debesīs fantastiskā ātrumā; brīžam tie kā bultas drāzās uz priekšu, tad spēji mainīja virzienu.

Doktors nobažījies nolēma pacelties augstāk, lai iz­vairītos no šiem bīstamajiem kaimiņiem; viņš pastipri­nāti karsēja gāzi, tā izpletās, un balons acumirklī sāka celt viņus augšup. Taču kondori lidoja viņiem līdz, pat nedomādami atkāpties.

—    Rādās, ka tie mūs ienīst, — pielādējot karabīni, mednieks teica.

Patiesi kondori tuvojās un vairāki jau turējās piecdes­mit pēdu attālumā, it kā izaicinādami Kenedija ieročus.

—    Man neciešami gribas šaut tiem virsū, — Kene­dijs atzinās.

—    Nekādā gadījumā, Dik! Nesakaitini putnus bez vajadzības! Tas būtu uzbrukuma signāls, — Fērgusons Diku atturēja.

—   Bet es viegli tiktu galā ar tiem.

—   Maldies, Dik.

—   Vai mums ložu trūkst!

—    Bet, ja nu putni uzbruks balona augšējai daļai, kā tad tu tiksi tiem klāt? Pieņemsim, ka atrodamies tuk­snesī starp lauvām vai atklātā okeānā starp valzivīm. Aeronauti putniem ir tikpat bīstami.

—   Tu runā nopietni, Semjuel?

—   Pavisam nopietni.

—   Tad labāk nogaidīsim.

—    Nogaidīsim, Dik, bet uzbrukuma gadījumā esi ga­tavs aizstāvēties, tikai nešauj bez manas pavēles.

Kondori jau bija gandrīz klāt; pavisam skaidri va­rēja atšķirt putnu kailos, ķērcienā piepūstos kaklus,- viņu skrimšļainās sekstes ar mēļajiem izaugumiem bija nikni izslietas gaisā. Tie bija vislielākās sugas kondori; to ķermeņa' garums pārsniedza trīs pēdas un baltās spārnu apakšas vizēja saulē; varēja teikt — spārno­tas valzivis, kurām tie ļoti līdzinājās.

—   Kondori mums seko, — redzot, ka putni no ba­lona neatkāpjas, doktors sacīja, — un mēs velti esam tik augstu uzlidojuši, kondorus spārni spēj uznest vēl augstāk.

—   Ko tad lai iesāk? — Kenedijs vaicāja.

Doktors klusēja.

—   Paklau, Semjuel, — mednieks neatlaidās, — putnu ir četrpadsmit, bet, lietojot visus ieročus, mūsu rīcībā būs septiņpadsmit lādiņu. Vai tiešām mēs nespēsim kondorus iznīcināt vai vismaz izklīdināt? Lielāko daļu apņemos nošaut pats.

—   Par tavu izveicību nešaubos, Dik; tos, kuri trāpī­sies tev uz grauda, jau iepriekš uzskatu par zudušiem, tomēr, vēlreiz atkārtoju, ja plēsoņas uzbruks «Viktori­jas» augšdaļai, tu tos nespēsi saredzēt, tie saplosīs ba­lona apvalku, ar kura palīdzību turamies gaisā, bet mēs taču esam trīstūkstoš pēdu augstumā!

Tobrīd pats niknākais kondors ar pavērtu knābi un izplestiem nagiem drāzās tieši virsū «Viktorijas» balo­nam, grasīdamies iecirsties tajā un to saplosīt.

—   Uguni! Uguni! — doktors iesaucās.

Šie vārdi nepaguva izskanēt, kad putns, nāvīgi ievai­nots, aizvirpuļoja izplatījumā.

Kenedijs satvēra divstobreni. Džo pielika pie pleca otru. Šāviena izbiedētie kondori ar negantu niknumu metās uzbrukumā. Kenedija raidītā lode vispirms sadra­gāja kaklu tuvāk esošajam kondoram. Džo ievainoja spārnu otram.

—   Vēl atlikuši vienpadsmit, — viņš iesaucās.

Bet tad putni mainīja taktiku un kā norunājuši reizē pacēlās virs balona. Kenedijs pameta acis uz Fērgusonu.

Par spīti enerģijai un aukstasinībai, Fērgusons bija nobālis. Kādu brīdi iestājās baigs klusums. Tad atska­nēja griezīgs troksnis, it kā plēšot zīda audumu, un ceļotājiem šķita, ka grozs zem viņu kājām aizlido.

—   Mēs esam pagalam! — pievērsdamies barometram, kas strauji kāpa, Fērgusons iesaucās un piebilda:—Met prom balastu, met prom!

Dažu sekunžu laikā visi kvarca gabali bija aizsviesti.

—   Mēs joprojām krītam! … Iztukšot ūdens tver­tnes! … Džo, vai dzirdi? … Mēs krītam ezerā.

Džo paklausīja. Doktors noliecās. Ezers tuvojās līdzīgi jūras paisumam; priekšmeti acu priekšā auga aizvien lielāki; no groza līdz ezera līmenim vairs nebija ne divi simti pēdu.

—   Pārtiku, met laukā pārtiku! — doktors sauca.

Un tvertne, kurā glabājās pārtika, aizlidoja pār bortu.

Kritiens kļuva lēnāks, taču nelaimīgie joprojām slī­dēja lejup.

—        Sviediet vēl kaut ko laukā! Sviediet laukā! — dok­tors pēdējo reizi uzsauca.

—   Nekā sviežama vairs nav, — Kenedijs pavēstīja.

—        Ir gan! — Džo lakoniski atsaucās un, ātri pārme­tis krustu, nozuda aiz borta. x

—   Džo! Džo! — doktors šausmās iekliedzās.

Bet Džo to vairs nesadzirdēja. No balasta atbrīvotā «Viktorija» sāka celties augšup, un tūkstoš pēdu aug­stumā vējš, svilpodams saplēstajā apvalkā, dzina to uz ezera ziemeļu piekrasti.

—        Pagalam gan! — mednieks bezcerīgi atmeta ar roku.

—   Pagalam, lai mūs glābtu, — Fērgusons piebilda.

Un abiem drosmīgajiem ceļotājiem pār vaigiem no­ritēja smagas asaras. Noliekušies pār groza malu, viņi lūkoja saskatīt nelaimīgo, bet Džo jau bija pārāk tālu.

—   Ko nu lai iesāk? — Kenedijs vaicāja.

—       Tiklīdz būs iespējams, nolaidīsimies zemē un gai­dīsim, Dik.

Nolidojusi sešdesmit jūdzes, «Viktorija» piezemējās vientuļā vietā ezera ziemeļu piekrastē. Enkuri ieķērās ne visai augsta koka zaros, pie kuriem mednieks tos stingri pietauvoja.

Iestājās nakts, bet Fērgusons, tāpat kā Diks, ne mirkli nespēja aizmigt.

XXXIII nodala

Minējumi un pieņēmumi. — «Viktorijas» līdzsvara at­jaunošana. — Doktora Fērgusona jaunās aplēses. — Ke­nedijs dodas medībās. — Pilnīga Čada ezera izpēte. — Tangalija. — Atgriešanās. — Lari.

Nākamajā dienā, 13. maijā, ceļotāji vispirms izpētīja krastmalu, kurā paši atradās. Tā atgādināja stingru saus­zemes saliņu milzīgu purvu vidū. Visapkārt, cik tālu vien varēja saredzēt, auga niedres, garuma ziņā neat- palikdamas no Eiropas kokiem.

                                                                   Džo Čada ezerā

Necaurejamie dumbrāji bija drošs aizsargs «Vikto­rijai»; vienīgi ezera pusi vajadzēja uzmanīt; neaptvera­mais ūdens spogulis izpletās bezgala tālu, it īpaši aus­trumu virzienā, un pie apvāršņa nebija saskatāms itin nekas — ne kontinents, ne salas.

Līdz šim vēl abi draugi nebija iedrošinājušies piemi­nēt nelaimīgo biedru. Pirmais savus pieņēmumu? izteica Kenedijs.

—    Iespējams,, ka Džo ir sveiks un vesels, —• viņš teica. — Tas veiklais zellis ir tik labs peldētājs, kādu nav daudz. Edinburgā Džo Fortas līci pārpeldēja kā nieku. Gan mēs vēl redzēsimies, nav tikai zināms, kur un kad; bet, lai atvieglotu viņam atgriešanos, mēs no savas puses nedrīkstam laist garām ne mazāko izdevību.

—   No tavas mutes dieva ausī, Dik! — doktors aizkus­tināts sacīja. — Darīsim visu, lai atrastu mūsu Džo! Sāksim ar orientēšanos. Bet vispirms jāatbrīvo «Vikto­rija» no ārējā apvalka, kas vairs nav lietojams; līdz ar to balons atbrīvosies no liekām sešsimt piecdesmit mār­ciņām, tādēļ vien ir vērts papūlēties.

Doktors un Kenedijs ķērās pie darba; tas prasīja lielu piepūli; neparasti stipro tafta apvalku vajadzēja noplēst gabalu pa gabalam un sagriezt šaurās strēmelēs, lai iz­vilktu cauri tīkla acīm. Caurums, ko bija izplēsuši kon- doru knābji, bija vairāk pēdu garš.

Šis darbs prasīja, mazākais, četras stundas; beidzot tomēr izdevās atbrīvot iekšējo balonu, un izrādījās, ka tas nemaz nebija cietis. «Viktorija» tagad samazinājās par vienu piekto daļu sava apjoma.

Ievērojamā starpība pārsteidza Kenediju.

—   Nez vai lidot būs vēl iespējams? — viņš vaicāja.

—   Par to neuztraucies, Dik! Aerostata līdzsvaru atjau­nošu, un mēs varēsim ceļojumu turpināt, pat ja atgriez­tos nabaga Džo.

—   Ja atmiņa neviļ, Semjuel, kritiena brīdī mēs atra­dāmies netālu no kādas salas.

—   Patiesi gan, arī es to atceros; bet šo salu, kā jau visas Čada ezera salas, droši vien apdzīvo pirāti un citi bīstami mežoņi; jādomā, ka viņi redzēja mūsu katastrofu, un, ja Džo ir kritis viņu*gūstā, tad kas zina kā viņam tur ies, vienīgi mežoņu māņticība spēs viņu glābt.

—   Saku tev vēlreiz, Semjuel, Džo prot izkulties no jebkuras ķezas; es paļaujos uz viņa veiklību un attapību.

—   Cerēsim, ka viss beigsies labi. Bet tagad, Dik, do­dies medībāfc, tikai neaizklīsti pārāk tālu. Mūsu pārtikas krājumi steidzīgi jāpapildina, jo lielāko tiesu esam izme­tuši laukā.

—   Lai notiek, Semjuel; es drīz atgriezīšos.

            Veiksmīgas medības

Paņēmis divstobreni, Kenedijs pa garo zāli aizsoļoja uz tuvējo mežu; pēc brītiņa atskanēja vairāki šāvieni, vēstījot, ka medības ir veiksmīgas.

Fērgusons tikmēr uzsāka grozā palikušo priekšmetu uzskaiti un jaunās «Viktorijas» līdzsvarošanu; viņiem vēl bija atlikušas trīsdesmit mārciņas pemmikāna, nedaudz tējas un kafijas, gandrīz pusotra galona degvīna un pilnīgi tukša ūdens tvertne; žāvētā gaļa bija gājusi zudumā.

Doktors zināja, ka aerostata celtspēja samazinājusies par deviņi simti mārciņām sakarā ar to, ka no pirmā balona bija izplūdis ūdeņradis, tagad, no jauna līdzsva­rojot aerostatu, šo starpību vajadzēja ievērot. Jaunās «Viktorijas» tilpums bija sešdesmit septiņi tūkstoši ku­bikpēdu, un tā saturēja trīsdesmit trīs tūkstoši četri simti astoņdesmit kubikpēdu ūdeņraža. Gāzes karsējamais apa­rāts, šķiet, bija labā stāvoklī: nebija cietusi ne elektriskā baterija, ne spirāle.

Tātad jaunā balona celtspēja aptuveni līdzinājās trīs­tūkstoš mārciņām. Aplēsis aparāta, ceļotāju, ūdens re­zervju, groza un tā piederumu svara summu un pieskai­tījis tai piecdesmit galonu ūdens un simt mārciņu gaļas kopsvaru, doktors aprēķināja, ka visa krava sver divi tūkstoši astoņi simti trīsdesmit mārciņu. Tātad drīkstēja ņemt līdzi vēl simt septiņdesmit mārciņu balasta nepa­redzētam gadījumam, un tā balona līdzsvars būtu nodro­šināts.

Rīkojoties saskaņā ar šīm aplēsēm, doktors aizstāja Džo svaru ar lieku balastu. Ar sagatavošanās darbiem viņš noņēmās augu dienu, pabeigdams tos tikai, Dikam pārnākot. Medniekam bija veicies: viņš atnesa veselu kaudzi meža zosu un pīļu, purva sloku, prīkšķu un tār- tiņu. Tūlīt pat noplūcis putnus, Diks sāka tos kūpināt. Uzspraudis medījumus uz tieviem iesmiem, viņš pakāra tos dūmos virs zaļu zaru ugunskura. Kad putni likās pie­tiekami nokūpināti — šai ziņā Kenedij am pieredzes ne­trūka —, viņš medījumu novietoja aerostata grozā.

Nākamajā dienā gaļas krājumus nācās papildināt.

Tā darbojoties, abus ceļotājus pārsteidza vakars. Va­kariņās viņi ēda sausiņus un dzēra tēju. Nogurdinošais darbs abiem bija izraisījis gan labu ēstgribu, gan miegu. Stāvot sardzē un vērojot tumsu, katrs no viņiem šķita sadzirdējis Džo balsi; bet — ak vai! — balss, kuru viņi tā ilgojās saklausīt, skanēja pārāk tālu.

Gaismiņai austot, Fērgusons pamodināja Kenediju.

— Es ilgi gudroju, — doktors teica, — ko iesākt, lai mēs atrastu Džo.

—   Bušu miera ar jebkuru tavu priekšlikumu, Semjuel. Stāsti!

—   Pirmkārt, ir nepieciešams dot viņam kādu ziņu.

—   Protams! Citādi lāga zēns nodomās, ka esam viņu pametuši.

—   Pamest viņu? Nu nē! Viņš pārāk labi mūs pazīst, lai tā domātu. Tomēr pavēstīt, kur mēs atrodamies, va­jadzētu katrā ziņā.

—   Bet kā to izdarīt?

—   Nekavējoties jāieņem savas vietas grozā un jāceļas gaisā.

—   Bet ja nu vējš mūs a-izrauj sāņus?

—   Par laimi, tas nevarēs notikt. Tu redzēsi, Dik, ka vējš «Viktoriju» dzīs uz ezeru: vakar tas mums nebija vajadzīgs, taču šodien būs ļoti vēlams. Tikai jācenšas noturēties virs ūdens plašuma augu dienu. Džo nevarēs mūs nepamanīt, jo katrā ziņā ar acīm nemitīgi meklēs «Viktoriju». Iespējams pat, ka viņš mums pavēstīs savu atrašanās vietu.

—   Ja Džo būs viens un brīvs, tad noteikti to izdarīs.

—   Bet, ja viņš sagūstīts, — doktors turpināja, — tad, ņemot vērā to, ka nēģeri savus gūstekņus nemēdz ieslodzīt, Džo mūs ieraudzīs un mūsu nolūkus sa­pratīs.

—   Bet, ja nu nekādu signālu nebūs, — Kenedijs neat­laidās, — ja neatrodam no viņa ne pēdas — viss taču jāparedz! — ko tad?

—   Tad lūkosim nokļūt ezera ziemeļu piekrastē, turo­ties pēc iespējas redzamības robežās; pēc tam apstāsi­mies, nogaidīsim, izpētīsim apkārtni, pārmeklēsim krast­malu, kur Džo droši vien būs mēģinājis nokļūt, un ne- pametīsim šo vietu, iekams nebūs darīts viss, lai viņu atrastu.

—   Tādā gadījumā dosimies ceļā! — mednieks mudi­nāja.

Gatavodamies pamest purva saliņu, .viņi iepriekš pre­cīzi aplēsa šīs vietas koordinātes; tad, palūkojies kartē, doktors noteica, ka saliņa atrodas Čada ezera ziemeļu piekrastē starp Lari pilsētu un Inžemini ciematu; kā vienu, tā otru jau bija apmeklējis majors Denhems. Ka­mēr Fērgusons tā darbojās, Kenedijs nolēma papildināt svaigas gaļas krājumus. Kaut gan tuvējos purvos pēdas bija atstājuši degunradži, lamantīni un nīlzirgi, Dikam tomēr nelaimējās sastapt nevienu no šiem lielajiem dzīv­niekiem.

Septiņos no rīta ceļotāji ar grūtībām atbrīvoja no koka «Viktorijas» enkuru — nabaga Džo to vienmēr bija vei­cis ļoti veikli. Kad sakarsētā gāze bija izpletusies, jaunā «Viktorija» uzlidoja divi simti pēdu augstumā. Sākumā tā griezās uz vietas, taču beidzot diezgan strauja vēja plūsma to aizrāva un nesa pāri ezeram ar divdesmit jū­džu ātrumu stundā.

Doktors centās turēties divi līdz pieci simti pēdu aug­stumā. Kenedijs ik pa brītiņam izšāva no karabīnes. No­nākuši virs salām, ceļotāji ar zināmu risku pietuvojās tām, apskatot brikšņus, krūmus, meža biezokņus, pār­meklējot katru vietiņu, kur koka pavēnis vai klinšu iedobe varēja sniegt patvērumu viņu biedram! Viņi no­laidās zemu virs garajām pirogām, kuras izvagoja ezera līmeni. Ieraugot aerostatu, zvejnieki bailēs ielēca ūdenī un drudžainā steigā peldēja uz salu.

—   Nekur nekas nav manāms, — pēc divu stundu vel­tīgiem meklējumiem Kenedijs teica.

—   Pacieties, Dik, nezaudē dūšu! Katastrofas vieta vairs .nevar būt tālu.

Ap vienpadsmitiem «Viktorija» bija jāu nolidojusi de­viņdesmit jūdžu, tā sastapa jaunu gaisa strāvu, kas no­virzīja to gandrīz taisnā leņķī sešdesmit jūdzes uz aus­trumiem. Aerostats planēja virs lielas, apdzīvotas salas, kas, pēc Fērgusona domām, varēja būt Ferama, uz kuras atrodas bidiomu cilts galvaspilsēta.

Fērgusons aiz katra krūma cerēja saskatīt Džo; viņam šķita, ka Džo tūlīt parādīsies, metīsies skriet un sauks viņus. Ja Džo nebūs sagūstīts, viņu varēs iecelt grozā kā nieku; bet arī no 'gūsta viņi bija gatavi nelaimīgo izraut, atkārtojot manevru, kas reiz jau bija izman­tots, glābjot misionāru, un Džo tad ātri pievienotos draugiem; taču neviens neparādījās un nekas nelie­cināja par Džo klātesamību. Vai te nebija jākrīt izmisumā?

Pustrijos «Viktorija» tuvojās galējam punktam, ko bija sasniegusi Denhema ekspedīcija, — Tangalijas cie­matam Čada ezera austrumu krastā.

Vēja mainīgums Fērgusonā modināja bažas. Viņš ma­nīja, ka aerostatu dzen atpakaļ uz austrumiem, tātad uz Āfrikas centru, uz neaptveramajiem tuksnešiem. .

—   Mums katrā ziņā jāapstājas, — Fērgusons sprieda, — varbūt pat jāpiezemējas; ir jātiek atpakaļ uz ezeru, it īpaši Džo dēļ; bet vispirms lūkosim atrast pretēju gaisa strāvu.

' Ilgāk nekā stundu Fērgusons izmeklējās to dažādos augstumos. Taču «Viktorija» joprojām lidoja uz austru­miem; tad, kā par laimi, tūkstoš pēdu augstumā spēcīga vēja brāzma novirzīja to atkal uz ziemeļrietumiem.

«Maz ticams, ka Džo ir uz kādas salas, citādi viņš zi­nātu, kā dot mums ziņu; viņš droši vien ir izvilkts ezera krastā,» ieraugot Čada ezera ziemeļu piekrasti, doktors Fērgusons nodomāja.

Apšaubāms likās arī pieņēmums, ka Džo būtu varējis noslīkt. Pēkšņi kā Fērgusonam, tā Kenedijam prātā iešā­vās kaut kas baismīgs: piekrastē taču netrūka krokodilu! Skaļi izteikt savas bažas viņi neuzdrīkstējās. Tomēr šīs domas abus vajāja tik neatlaidīgi, ka doktors bez lieka ievada noteica:

—   Krokodili šeit mīt tikai ap salām vai ezera krastos; Džo, manuprāt, ir pietiekami veikls, lai no tiem izvai­rītos, turklāt šie dzīvnieki nav visai bīstami, afrikāņi taču mierīgi peldas, nebīstoties ne no kā.

Kenedijs neatbildēja; viņš tobrīd uzskatīja par parei­zāku klusēt.

Ap pieciem vakarā doktors pavēstīja, ka viņi lido virs Lari pilsētas. Rūpīgi apstrādātos, iežogotos lauciņos no niedrēm pītu būdu priekšā iezemieši šai laikā novāca kokvilnas ražu. Ielejā starp ne visai augstiem pakalniem bija izvietojušās apmēram piecdesmit būdu. Vējš pie­ņēmās un nesa «Viktoriju» daudz straujāk uz priekšu, nekā Fērgusons būtu vēlējies; negaidot tas atkal grozījās un rāva aerostatu tieši turp, no kurienes viņi bija atli­dojuši, proti, uz purva saliņu, kur bija aizvadīta pagā­jušā nakts. Šoreiz enkurs ieķērās nevis koka zaros, bet gan kādā blīvā masā, kas sastāvēja no meldriem un bie­zām purva dūņām.

Noturēt aerostatu uz vietas nebija viegli; tumsai iestā­joties, vējš beidzot norima, un abi draugi gandrīz pil­nīgā bezcerībā augu nakti neaizvēra acu.

XXXIV nodaļa

Orkāns. — Piespiedu starts. — Viena enkura zaudē­jums. — Skumjas pārdomas. — Lēmums. — Viesujstabs. — Ieputinātā karavāna. — Labvēlīgs pretvējš. — Atpakaļ uz dienvidiem. — Kenedijs savā vietā.

Trijos no rīta sacēlās tik negants vējš, ka «Viktorija» nedrīkstēja ilgāk palikt vietā, kur tai draudēja briesmas; garie meldri, rīvējoties gar apvalku, varēja to saplēst.

—   Mums jālido prom, Dik, — doktors noteica, — tā­dos apstākļos ir bīstami šeit kavēties.

—   Bet kas notiks ar Džo, Semjuel?

—   Mēs viņu nepametīsim. Nē, nekādā ziņā! Mēs at­griezīsimies, kaut arī orkāns mūs aizrautu simtiem jūdžu uz ziemeļiem. Bet, paliekot te, briesmas draud mums visiem.

—   Laisties prom bez Džo? — skots, dziļi sarūgtināts, iesaucās.

—   Vai tiešām tu domā, ka mana sirds nesāp tāpat kā tavējā? — Fērgusons sacīja. — Vai doties projām mums neliek vislielākā nepieciešamība?

—   Esmu tavā rīcībā, — mednieks vairs neiebilda. — Laižamies!

Bet pacelties gaisā nemaz nebija tik viegli. Stingri iesprūdis dūņās, enkurs ne par ko nepadevās, turklāt vējš «Viktoriju» rautin rāva augšup, tādā kārtā vēl vai­rāk apgrūtinot pacelšanos. Kenedijam nekādi neizdevās atsvabināt enkuru; jāpiebilst, ka pašreizējos apstākļos to darīt bija pārāk riskanti: «Viktorija» varētu izrauties un aizlidot, pirms Diks pagūtu ierāpties grozā.

Nevēlēdamies riskēt, doktors lika skotam kāpt atpakaļ aerostatā un pārcirst trosi. «Viktorija» palēkdamās uz­šāvās trīssimt pēdu augstumā un aizlidoja tieši ziemeļu virzienā.

Fērgusonam atlika vienīgi ļauties vētras varai, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un iegrima skumjās pār­domās.

īsu brīdi klusējis, doktors pievērsās draugam, kas bija tikpat nerunīgs.

—   Patiesi, Dik, mums laikam nevajadzēja izaicināt dievu, — viņš teica. — Cilvēkiem neklājas uzņemties tādu ceļojumu.

Un Fērgusons smagi nopūtās.

-— Vēl pirms dažām dienām, — mednieks piebilda,, •— mēs priecājāmies, ka esam pārvarējuši tik daudz briesmu, mēs apsveicām cits citu …

•— Nabaga Džo! Viņš bija lielisks biedrs. Godīgs un atklāts. Bagātība viņu pirmajā mirklī apžilbināja, bet vēlāk viņš bez ierunām upurēja visus savus dārgumus. Un nu viņš klīst kaut kur tālumā, kamēr vējš mūs ne­pārvaramā ātrumā dzen prom…

—   Paklāu, Semjuel, pieņemsim, ka Džo patvēries pie ezera piekrastes ciltīm, vai tādā gadījumā viņš nevarētu rīkoties tā kā citi mūsu priekšgājēji,, pie­mēram, Denhems, Bārts? Viņi tomēr atgriezās dzim­tenē.

—   Ak, dārgo Dik! Džo taču nesaprot ne vārda ieze­miešu valodā! Viņš te būs vientuļš un bez jebkādiem līdzekļiem. Ceļotāji, kurus tu pieminēji, tuvodamies kā­dai apdzīvotai vietai, vispirms sūtīja dāvanas nēģeru vadonim un tikai pēc tam ieradās paši eskorta pavadībā, bruņoti un labi sagatavoti ekspedīcijai. Un arī tad vēl viņi nebija pasargāti no ciešanām un ļauno mežoņu nik­najiem uzbrukumiem. Ko gan var sagaidīt mūsu nelai­mīgais biedrs? Iedomājoties vien, šermuļi skrien pār kauliem, manuprāt, tā ir lielākā no visām nelaimēm, kā­das mani jebkad piemeklējušas.

—- Bet mēs taču vēl atgriezīsimies, Semjuel.

—   Protams, atgriezīsimies, Dik, kaut arī vajadzētu pamest «Viktoriju», kājām sasniegt Čada ezeru un uzņemt sakarus ar Bornu zemes sultānu! Arābiem ne­var būt sliktu atmiņu par pirmajiem eiropiešu iece­ļotājiem.

—   Esmu ar mieru tev visur doties līdzi, Semjuel, — mednieks dedzīgi apgalvoja, — tu vari uz mani paļau­ties. Labāk nemaz neatgriezties mājās nekā pamest Džo! Viņš uzupurējās mūsu labā, mums savukārt jāuzupu­rējas viņa dēļ.

Tāda apņemšanās abus vīrus mazliet uzmundrināja. Viņus spārnoja viena un tā pati apņemšanās. Fērgusons darīja visu, lai iekļūtu pretējā gaisa strāvā, kas viņus aiznestu uz Čada ezeru; tobrīd tas tomēr neizdevās, tur­klāt -nolaistiēs atklātā vietā tik spēcīga orkāna laikā ari nebija iespējams.

Tā nu «Viktorija» šķērsoja Tibū cilts zemes, pārlidoja Beladeldžeridu, dzelkšņainu, vientuļu zemi uz Sudānas sliekšņa, un beidzot nonāca virs tuksneša, kur smiltīs vīdēja garas karavānu sliedes. Dienvidu pusē pie apvār-» šņa drīz vien nozuda pēdējā augu valsts josla, un drīz bija redzama lielākā oāze šajā Āfrikas daļā ar piecdes­mit akām varenu koku pavēnī; taču nolaisties viņi tur nevarēja. Tuksneša vienmuļībā, dzīvību viesa kādas arābu apmetnes svītraina audekla teltis un kamieļi, kuri, izlocījuši garos kaklus kā čūskas, gulēja smiltīs; bet «Viktorija» aiztrauca tiem garām līdzīgi krītošai zvaigznei, trīs stundu laikā veikdama sešdesmit jū­dzes, un apvaldīt šo straujo skrējienu nebija Fērgusona spēkos. ' -

— Mēs nevaram apstāties! — viņš teica. — Nav iespē­jams nolaisties! Tuvumā neredz neviena koka, neviena zemes pauguriņa! Vai tiešām atkal būs jāšķērso Sahāra? Nav šaubu, debesis pret mums sazvērējušās!

Tā bezcerīgās dusmās runājot, Fērgusons pēkšņi ievē­roja, ka ziemeļu pusē pretēju gaisa strāvu ietekmē no bieza putekļu mākoņa gaisā paceļas smilšu stabs. Tur plosījās virpūļviesulis, zem smilšu lavīnas bojā gāja kāda karavāna — salauzta, izmētāta, sagāzta. Iztram­dītie kamieļi, valstīdamies smiltīs, neskanīgi, žēli īdēja. No smacējošā smilšu . mākoņa izlauzās kliedzieni un vaidi. Šur tur haosa pavīdēja raibas, košas krāsas drānas, bet pāri visai posta ainai kauca un plosījās viesulis.

Drīz vien smiltis savēlās blīvā masā un, kur vēl nesen bija klajš līdzenums, izauga kustīgs uzkalniņš — milzīgs ieputiņātas karavānas kaps.

Vērojot drausmo ainu, doktors un Kenedijs nobāla; viņi vairs nespēja savaldīt balonu, kas pretēju gaisa strāvu ietekmē virpuļoja, nepakļaudamies nekādām gā­zes izplešanās pakāpēm. Viesulī ierautais aerostats grie­zās galvu reibinošā ātrumā, bet grozs šūpojās uz visām pusēm; nojumē piekārtie instrumenti, atsitoties cits pret citu, draudēja saplīst, spirāliskās caurules saliecās un ik mirkli varēja pārsprāgt, bet ūdens tvertnes dārdēdamas vēlās grozā no malas uz malu; stāvot divu pēdu atsta­tumā viens no otra, abi ceļotāji nevarēja sadzirdēt savas balsis un, krampjaini pieķērušies trosēm, lūkoja turēties pretī negantajam orkānam.

Kenedijs izspūrušiem matiem klusēdams raudzījās vienā punktā'; Fērgusonam draudīgais stāvoklis palīdzēja atgūt ierasto drosmi; ne vaibstiņš viņa sejā nenodeva lielo satraukumu, kad, pēdējoreiz sagriezusies, «Vikto­rija» spēji apstājās negaidītā klusumā. Bija uzvarējis zie­melis, kas tikpat strauji kā no rīta sāka viņus dzīt atpa­kaļ pa noieto ceļu.

—   Kurp tagad mūs nes? — Kenedijs iesaucās.

—   Paļausimies uz providenci, dārgo Dik, es velti to apšaubīju; tā labāk par mums zina, kas darāms; vai ne­redzi — mēs atgriežamies uz tām vietām, kuras vairs necerējām ieraudzīt. v

Tuksnesis, kas vēl pirms dažām stundām bija klajš un līdzens, tagad atgādināja pēc vētras sabangotu jūru; ve-' sela virkne nupat radušos smilšu pauguriņu iezīmējās tuksnesī it kā ceļa rādītāji. Vējš bija spēcīgs, un «Vik­torija» lidoja aizvien tālāk izplatījumā. Tās virziens maz­liet atšķīrās no iepriekšējā, tāpēc deviņos vakarā Čada ezera piekrastes vietā ceļotāju priekšā vēl aizvien iz­pletās tuksnesis.

'Kenedijs pievērsa tam drauga uzmanību.

—   Nav svarīgi, — doktors atbildēja. — Kaut tik mēs varētu pagriezties atkal uz dienvidiem., kaut ceļā gadī- tos Bornu, Vudi vai Kuka, tad mēs nekavējoties nolais­tos kādā no šīm pilsētām.

—   Ja virziens tevi apmierina, tad arī man nav iebil­dumu, — mednieks noteica. — Tomēr, lai dievs dod, ka mums nebūtu jāšķērso tuksnesis kā šiem nelaimīgajiem arābiem! Skats, ko redzējām, bija drausmīgs.

—   Tamlīdzīgi skati šeit atkārtojas bieži, Dik. Ceļotā­jam tuksnesis ir daudz bīstamāks nekā okeāns: tuksnesī draud tās pašas briesmas, kas okeānā, pat noslīkšana, turklāt arī nogurums un smagi zaudējumi.

— Šķiet, ka vējš sāk rimties, — Kenedijs teica, pu­tekļu mākoņi vairs nav tik blīvi, smilšu viļņi kļūst jau zemāki, apvārsnis noskaidrojas.

—   Jo labāk; tagad ar tālskati uzmanīgi pasekosim kat­ram punktam, lai nekas mums nepaiet secen!

—   Par to es parūpēšos, Semjuel, un, tiklīdz saskatīšu kādu koku, tūlīt tev pavēstīšu.

Un Kenedijs ar tālskati rokās nostājās groza priekš­galā.

XXXV nodala

Notikums ar Džo. — Bidiomu cilts sala. — Pielūgsmes ob­jekts. — Nogrimusi sala. — Ezera krastā. — «Čūsku koks». — Ceļojums kājām. — Ciešanas. — Moskīti un skudra*. — Bads. — «Viktorijas» parādīšanās. — «Vikto­rija» atkal nozūd. — Bezcerība. — Purvs. — Pēdējais sauciens.

Kas notika ar Džo- šo veltīgo meklējumu laikā

? Iekritis ezerā un izniris virs līmeņa, Džo vispirms pie­vērsa acis debesīm; «Viktorija» lidoja augstu virs ezera, tā strauji cēlās aizvien augstāk, pakāpeniski samazinā­damās, un pēc īsa brīža, ierauta spēcīgā gaisa strāvā, no­zuda ziemeļu pusē. Džo saprata, ka viņa draugi ir glābti.

«Labi gan, ka sadomāju ielēkt Čada ezerā,» viņš sprieda. «Protams, ja tas ienāktu prātā misteram Kene- dijam, arī viņš nekavējoties darītu to pašu; gluži da­biski — vienam taču jāuzupurējas pārējo glābiņa labā. Tas ir likumsakarīgi.» '

Drošs par abu draugu likteni — Džo sāka pārdomāt • pats savu stāvokli. Viņš peldēja milzīga ezera vidū, tā krastos dzīvoja svešas, varbūt pat ļaunas, mežonīgas cil­tis. Šā iemesla dēļ vien vajadzēja izkulties no briēsmām, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem; bet Džo daudz par to nebēdāja.

Jau pirms kondoru uzbrukuma., — starp citu, viņš at­zina, ka putni izturējušies, kā īstiem plēsoņām pienā­kas, — Džo bija ievērojis pie apvāršņa salu un tagad, atbrīvojies no Hekiem apģērba gabaliem, nolēma to sa­sniegt, izmantojot savas lieliskās peldētāja spējas; piecu sešu jūdžu attālums līdz salai viņam šķita neliela pa­staiga, tāpēc, iekritis ezerā, Džo, ilgi negudrojot, sāka spēcīgiem vēzieniem peldēt taisni uz priekšu.

Pēc pusotras stundas attālums, kas viņu šķīra no salas,' bija ievērojami samazinājies. Bet, jo tuvāk nāca sala, jo neatlaidīgāk Džo vajāja ,.doma, kas sākumā tikai mirkli bija pazibējusi prātā. Viņš zināja, ka ezera krastos mīt aligatori, un šo milzīgo dzīvnieku rijība viņam bija labi pazīstama. i

Par spīti savam ieradumam uzskatīt visu šajā pasaulē notiekošo par dabisku, lāga zēns tomēr nespēja pārvarēt bailes: sazini nu, vai baltā cilvēka gaļa aligatoriem nav īsti pa zobam, — tāpēc viņš tuvojās krastam augstākā mērā piesardzīgi, modri lūkodamies apkārt. Kad līdz zaļo koku ēnām klātajai krastmalai neatlika vairāk par simt jūras asīm, peldētājam pēkšņi uzvēdīja stipra muskusa smaka.

«Tā, lūk! Uzkūlos tam, no kā visvairāk baidījos! Tu­vumā ir krokodils,» viņam iešāvās prātā.

Veicīgi ieniris, Džo uzdūrās lielam ķermenim un gar tā zvīņām saskrambāja ādu; nabaga puisis šķita pagalam, tomēr peldēja uz priekšu, cik jaudas; lāgiem spēji izni- ris, viņš aši ierāva krūtīs gaisu un tūlīt pat atkal nozuda dzelmē. Tā neaprakstāmās bailēs, nespēdams tās pārva­rēt pat ar savu filozofisko dzīves uztveri, Džo peldēja gandrīz ceturtdaļstundas. Viņam jau šķita, ka aizmugurē klab milzīgi žokļi, grasīdamies viņu sakampt. Viņš cen­tās peldēt pēc iespējas klusāk, taču pēkšņi sajuta, ka viņu kāds satver aiz rokas, pēc tam ap . vidukli.

Nabaga Džo! Pēdējais, kas viņam ienāca prātā, bija doktors Fērgusons. Uzsācis izmisīgu cīniņu, Džo manīja, ka viņu velk nevis uz dzelmi, kur krokodili mēdz aprīt savu laupījumu, bet — gluži otrādi — uz virspusi.

Ievilcis elpu un atvēris acis, Džo ieraudzīja, ka atrodas divu piķa melnu nēģeru rokās. Kaut ko neizprotamu kliedzot, nēģeri stingri turēja viņu ciet.

— Kas tad tas?! — Džo nespēja apspiest izbrīnās sau­cienu. — Krokodilu vietā nēģeri! Jo labāk, nudien! Bet kā gan šie brašie puiši iedrošinās te peldēt?

Džo nezināja, ka Čada ezera salu un piekrastes melnie iedzīvotāji mierīgi peldas ezerā, kaut gan visapkārt mudž aligatori, — ne velti šīs ezeru amfībijas dēvē par nekaitīgām. Džo, laimīgi izvairījies no vienām briesmām, nesaprata, vai tagad viņam nedraud citas. Nospriedis, ka to rādīs nākotne, viņš, slēpdams savas bailes, ļāva sevi izvilkt krastā — nekas cits taču viņam neatlika.

«Šie cilvēki droši vien ir redzējuši mūsu «Viktoriju» kā briesmīgu rēgu pārlidojam ezeru. Es iekritu ezerā viņu acu priekšā, bet jācer, ka pret būtni, kas atlidojusi no debesīm, viņi izturēsies ar cieņu. Palūkosimies, ko šie iesāks.»

Tā domājot, Džo kopā ar nēģeriem izbrida krastā, kur viņus sagaidīja aurojošs nēģeru pūlis, kurā bija dažāda vecuma abu dzimumu pārstāvji. Džo bija nokļuvis pie bidiomu cilts, kura atšķīrās no citām ar sevišķi tumšu ādas krāsu. Par savu trūcīgo ģērbu viņam nevajadzēja sarkt, jo tieši tāds bija šīs zemes pēdējais modes klie­dziens. Pirms Džo atskārta, kur atrodas, viņam kļuva skaidrs, ka te viņu uzskata par dievu. Tas viņam patika, kaut gan atmiņā atausa notikumi Kazehā.

«Jaušu, ka atkal esmu pielūgsmes objekts, varbūt atkal tikšu Mēness dieves dēla godā,» Džo nodomāja. «Lai no­tiek! Kas vainas tādam amatam, it īpaši, ja trūkst izvē­les! Galvenais — jāiegūst laiks. Ja «Viktorija» atkal pa­rādīsies, es, izmantojot jauno stāvokli, nospēlēšu saviem pielūdzējiem lielisku debessbraukšanas ainu.»

Kamēr Džo tā domāja, pūlis viņu ieslēdza aizvien cie­šākā lokā, melnie, nokrituši viņa priekšā zemē, auroja, pieskārās viņa rokām, taustīja viņu, kļuva uzmācīgi. Laime, ka viņi neaizmirsa kārtīgi pacienāt savu elku ar rūgušpienu, rīsu grūdeni un medu. Lāga puisis ātri at­guva savaldu un, ar baudu tiesādams cienastu, parādīja pielūdzējiem, kā svinīgos gadījumos mielojas dievi.

Kad pienāca vakars, salas burvji, saņēmuši Džo cienīgi pie rokas, aizveda uz būdu, kur sienas viscaur bija no­klātas talismaniem. Ieejot būdā^ Džo bažīgi noskatījās uz kaulu kaudzēm ap svēto tempM. Ieslēgts šajā dievu mi­teklī, viņš varēja mierīgi pārdomāt savu stāvokli.

Visu vakaru līdz pat pusnaktij laukā skanēja svētku dziesmas, bungu rībieni un dzelzs šķindas — afrikāņu ausīm šīs skaņas droši vien likās ļoti jaukas. Tādas mū­zikas pavadībā ap svētnīcu nemitējās dejas. Nēģeri korī auroja, kliedza, drudžaini .raustīja ķermeņus, pretīgi vaikstīdami sejas. Džo dzirdēja šo troksni caur niedru būdas sienām; iespējams, ka citādos apstākļos viņš prie­cātos par dīvaino ceremoniju, kas sarīkota viņam par godu, bet tobrīd viņu māca nelāga bažas. Cenšoties visu uztvert optimistiski, Džo tomēr nespēja atvairīt drūmās, pat muļķīgās domas — viņš šķita pazudis šajā mežoņu zemē. Tādu ceļotāju, kuriem netrūka drosmes šeit ielauz­ties, nebija daudz. Un tikai retais jio viņiem bija atgrie­zies dzimtenē. Turklāt vai drīkstēja uzticēties šim pūlim, par kura elku Džo bija kļuvis? Reiz viņš jau pārliecinā­jās par to, cik nepastāvīga ir slava un gods. Viņš vaicāja sev — vai mežoņiem dievināšana nebeidzas ar dievinātā elka apēšanu?

Par spīti ne visai spožām nākotnes izredzēm, pēc dažu stundu drūmām pārdomām Džo uzveica nogurums un

                                                                         Čūsku koks

viņš diezgan cieši aizmiga; tā viņš droši vien būtu no­gulējis līdz rītam, ja pēkšņi nepamostos no savādas drēgnuma sajūtas.

Pēc brītiņa būdā ieplūda ūdens un, strauji ceļoties, jau sniedzās viņam līdz viduklim.

—   Kā to lai saprot? — Džo skaļi iesaucās. — Plūdi, lietusgāze vai spīdzināšana? Goda vārds, es nu gan ne­gaidīšu, kamēr ūdens man smelsies mutē!

Un, ar plecu izlauzis sienu, Džo nonāca… ezera vidū. No salas vairs ne vēsts! Pa nakti tā bija nogrimusi. .Tās vietā viļņojās milzīgais Cada ezers.

«Neizdevīga zeme tās īpašniekiem,» Džo nodomāja un, savicinājis rokas, atkal izmantoja savas peldētāja spējas.

Džo no gūsta bija atbrīvojusi Čada ezerā bieži sasto­pama dabas parādība; līdzīgā kārtā te bija nogrimušas daudzas salas, šķietami stipras kā klintis, un piekrastes ciltīm pienācās uzņemt cietušos, kuriem bija laimējies paglābties no smagas bojāejas. Šī īpatnā dabas parādība Džo bija sveša, bet viņš nekavējās to izmantot. Ievērojis ezerā peldošu laivu, Džo veikli ielēca tajā. Laiva bija izdobta no rupji aptēsta koka stumbra. Par laimi, tajā atradās pāris airu, un Džo pa diezgan ātro straumi aiz­peldēja prom.

«Tagad derētu orientēties,» viņš nodomāja. «Būs jā­sauc talkā polārzvaigzne, kas, godīgi pildot savu pienā­kumu, varbūt neatteiksies norādīt man pareizo virzienu uz ziemeļiem.»

Sev par lielu pārsteigumu Džo ievēroja, ka viļņi viņu nes tieši uz ezera ziemeļu piekrasti, un viņš ļāvās strau­mei. Ap diviem naktī laiva piestāja pie zemes raga, kas bija apaudzis ar tik asiem meldriem, ka pat filozofam tie neliktos patīkami. Bet krastmalā auga vientuļš koks — it kā tieši tāpēc, lai sniegtu viņam patvērumu. Drošības pēc Džo ierāpās kokā un, snauzdams zaros, sa­gaidīja rītu.

Gaisma, kā parasti ekvatoriālajos apgabalos, uzausa spēji; Džo pameta acis uz koku, kurā bija pavadījis nakti; ieraugot kaut ko pavisam negaidītu, viņš satrūkās: koka zari no vienas vietas bija aplipuši ar čūskām un hameleoniem; lapas zem rāpuļu ķermeņiem nemaz ne­bija saskatāmas; šķita, ka tas ir kāds neparasts jaunas sugas koks, kas ražo rāpuļus; pirmo saules staru gaismā koka zaros viss rāpoja un locījās. Džo pārņēma šausmas un riebums, un čūsku šņākoņas pavadībā viņš acumirklī nolēca no koka.

—   Lūk, tam nu gan neviens nekad neticēs! — Džo no­murmināja.

Viņš nezināja, ka Fogels savās pēdējās vēstulēs par Čada ezera piekrastes īpatnībām rakstījis: «Rāpuļi tur čum un mudž tādā vairumā kā nekur citur pasaulē.» Pēc šī piedzīvojuma nolēmis turpmāk rīkoties uzmanīgāk, Džo, orientēdamies pēc saules, devās ziemeļaustrumu virzienā. Viņš centās apiet ar līkumu katru būdu, mājeli, zaru telti un alu, vārdu sakot, itin visu, ko vien varēja nosaukt par cilvēka mitekli.

Cik bieži Džo pievērsa acis debesīm! Viņš cerēja tur ieraudzīt «Viktoriju», ko augu dienu bija veltīgi meklē­jis, nezaudējot ticību, ka doktors viņu nepametīs; lai savu stāvokli uztvertu tik filozofiskā mierā, bija vaja­dzīga liela rakstura stingrība. Nogurumam pievienojās izsalkums, jo cilvēks nevar atgūt spēkus, pārtiekot vie­nīgi ,no augu saknēm, serdēm, tādām kā «melē», vai no dumpalmas augļiem; par spīti visam, Džo, pēc paša aplē­sēm, todien bija nogājis aptuveni trīsdesmit jūdžu. Asās ezera niedres, dzelkšņainās mimozas un akācijas bija sadurstījušas viņa ķermeni, asiņojošās kājas nežēlīgi sūr­stēja, apgrūtinot iešanu gandrīz līdz neiespējamībai. Kad pienāca vakars, Džo nolēma pava"dīt nakti Čada ezera krastā un beidzot atpūtināt gurdos locekļus.

Bet tur viņam uzbruka kukaiņu miriādes, vajadzēja paciest mušu un moskītu" sāpīgos dzēlienus, un zemi tur, burtiski, klāja pūssprīdi garas skudras. Pāris stundu laika no trūcīgā ģērba, kas nelaimīgajam vēl bija mugurā, ne­atlika ne skrandas, visu aprija kukaiņi. Tā bija bries­mīga nakts, kas nogurušajam ceļotājam neļāva ne mirkli aizvērt acis; visapkārt mudžēja plēsīgi zvēri: krūmājā —• mežacūkas un bifeļi, ezerā — visai bīstamie lamantīnu pasugas ažubi; visnotaļ atbalsojās zvēru nakts koncerts. Džo neiedrošinājās pakustēties. Viņa pacietība un miers tikai ar mokām izturēja šo stāvokli. *

Beidzot atausa diena. Džo veicīgi pielēca kājās; nav grūti iedomāties, kāds riebums viņu pārņēma, redzot, cik pretīgam radījumam viņš gulējis blakus, — tas bija krupis. Un vēl kāds! Piecus sprīžus garš, riebīgs, atbai­došs krupis, kas raudzījās viņā platām, izvalbītām acīm. Džo' riebumā sarāvās, nejaukais skats mudināja viņu bēgt: saņēmis visus spēkus, viņš lieliem soļiem metās prom un ienira ezerā. Pelde mazliet remdēja nepatīkamo niezi, ko izraisīja moskītu dzēlieni, un, pakošļājis dažas koku lapas, Džo pašam neizprotamā stūrgalvībā atkal devās ceļā; viņš neprata izskaidrot savu rīcību, taču jauta sevī kādu spēku, kas neļāva krist izmisumā.

Džo sāka mocīt briesmīgs izsalkums: viņa kuņģis tik viegli nesamierinājās ar likteni kā viņš pats; nabaga zēns bija spiests apjozt vēderu ar liānu; labi vēl, ka slā­pes dzesēt šeit varēja ik uz soļa, un, atceroties tuksnesī izciestās mokas, Džo jau to vien uzskatīja par laimi, ka šeit netrūka ūdens.

«Kur lai atrod «Viktoriju»?» Džo nemitīgi sev jautāja. «Vējš pūš no ziemeļiem, tātad viņi varētu atgriezties pie ezera. Skaidrs, ka misteram Semjuelam «Viktoriju» no jauna nepieciešams līdzsvarot, bet to viņš varēja paveikt arī vakar, tāpēc ļoti iespējams, ka jau šodien… Bet labāk rīkosimies tā, it kā mums vairs nebūtu lemts re­dzēties. Un, ja man galu galā izdotos nokļūt līdz kādai lielākai pilsētai ezera piekrastē, tad es nebūtu ļaunākā stāvoklī kā citi ceļotāji, par kuriem doktors ne reizi vien mums stāstījis. Kāpēc es nevarētu izkulties no ķezas līdzīgā ceļā? Velns lai parauj, daži no tiem taču ir at­griezušies dzimtenē! Tātad tikai droši uz priekšu!»

Tā, pats ar sevi sarunādamies, bezbailīgais Džo gāja tālāk un tālāk, līdz pēkšņi meža vidū uzkūlās mežoņu baram. Labi, ka viņš paguva laikus apstāties un nēģeri viņu nepamanīja. Viņi bija pārāk aizņemti, ieziežot sa­vas bultas ar eiforbijas sulu, — tādu nodarbību apkai­mes ciltis uzskatīja par ļoti svarīgu un izpildīja kā svi­nīgu ceremoniju.

. Džo aizturētu elpu noslēpās biezoknī, bet pēkšņi, pa­skatījies augšup, starp koku galotnēm debesīs pamanīja «Viktoriju» — tā tuvojās ezeram aptuveni simt pēdu augstumā virs Džo galvas. Bet viņš nedrīkstēja rādīties. " Džo acis aizmigloja asaras — nevis vilšanās, bet patei­cības asaras: doktors viņu meklēja, viņš nebija pametis savu Džo! Vajadzēja tikai paciesties, kamēr melnie aiziet. Beidzot, kad nēģeri aizgāja, Džo, iznācis no" slēptuves, steidzās uz krastmalu.

Diemžēl «Viktorija» jau bija gabalā. Pārliecināts, ka tā noteikti vēl atgriezīsies, Džo sāka gaidīt. Un tiešām aerostats atkal parādījās, tikai šoreiz vairāk austrumu pusē. Džo metās skriet, māja ar rokām, kliedza… Viss velti! Negantais vējš rāva balonu prom nepārvaramā āt­rumā.

Nelaimīgajam pirmo reizi zuda spēks un cērības izglābties.

Kā prātu zaudējis, viņš asiņojošām kājām, sadurstītu, sūrstošu ķermeni soļoja augu dienu līdz pusnaktij. Lā­giem Džo vilkās uz priekšu rāpus, lāgiem uz ceļgaliem. Viņš juta, ka spēki zūd un vajadzēs mirt.

Tā klīstot, Džo beidzot nonāca pie purva, taču uzreiz to neievēroja, jo bija jau satumsis. Pēkšņi iestidzis lipī­gās dūņās, viņš izmisīgi pūlējās izrauties, taču manīja, ka purvs viņu pamazām ievelk sevī. Vēl daži mirkļi, un Džo bija iegrimis līdz viduklim.

«Nāve — lūk, tā ir klāt!» viņam iešāvās prātā. «Turklāt briesmīga!»

Džo visiem spēkiem centās atbrīvoties no purva ska­vām, taču šie pūliņi nelaimīgo gremdēja aizvien dziļāk dūkstīs. Tuvumā neredzēja neviena koka, pat ne niedres, kurai pieķerties … Džo saprata, ka beigas .,, Viņš aiz­vēra acis.

— Mister Fērguson! Mister Fērguson! Palīgā! — Džo iesaucās. Taču izmisīgais, vientuļais un jau dziestošais kliedziens pagaisa nakts tumsā.

XXXVI nodaļa

Pie apvāršņa kaut kas rēgojas. — Arābu grupa. — Vajā­šana. — Tas ir viņš! — Kritiens no zirga. — Nožņaugtais arābs. — Kenedija šāviens. — Manevrs. — Nolaupīšana lidojumā. — Džo glābts.

Kenedijs no sava posteņa groza priekšgalā uzmanīgi vēroja apvārsni.

Pēc brītiņa, pievērsies doktoram, viņš pavēstīja:

—   Ja nemaldos, tur kaut kas kustas, bet, vai tie ir cil­vēki vai dzīvnieki, noteikt nevaru. Katrā ziņā kustība ir ļoti strauja, ja aiz tiem smiltis vien put.

—   Vai tik vainīgs, atkal nav pretvējš, — Semjuels ieminējās, — varbūt jauns viesuļstabs mūs aizraus uz ziemeļiem?

Lai labāk saredzētu, kas notiek tālumā, Fērgusons pie­cēlās kājās.

—   Neticu vis, Semjuel, — Kenedijs iebilda. — Manu­prāt, tās ir gazeles vai meža vērši.

—   Iespejams, Dik, bet es pat talskati neko īsti nespēju atšķirt, jo līdz turienei būs deviņas vai desmit jūdzes.

—   Šā vai tā, Semjuel, es no turienes nenovērsīšu acis; tur notiek kas savāds, un tas mani saista; brīžam šķiet, ka tie būtu kavalērijas manevri. E! Nudien, neesmu mal­dījies! Tie, bez šaubām, ir jātnieki! Paskaties pats!

Doktors uzmanīgi palūkojās norādītajā virzienā.

—   Šķiet, ka tev taisnība, — viņš noteica. Tā būs vai nu arābu, vai tibū nēģeru grupa, viņi auļo mūsu lido­juma virzienā; bet «Viktorijas» ātrums ir lielāks, un mēs viņus drīz panāksim. Pēc pusstundas jātnieki mums būs redzami kā uz delnas, tad izlemsim, ko iesākt.

Kenedijs, atkal pielicis tālskati pie acīm, uzmanīgi vē­roja. Jātnieki jau bija saskatāmi skaidrāk. Daži no tiem nošķīrās no kopējā bara.

—   Acīmredzot tur notiek manevri vai arī medības, — Kenedijs sprieda. — Rādās, ka šie jātnieki kādu vajā. — Ceļotāji bija ieinteresēti par notiekošo.

—   Pacieties, Dik! Tūlīt mēs viņus panāksim un aizli­dosim pat garām, ja vien tie nemainīs virzienu; mūsu ātrums ir divdesmit jūdžu stundā, bet tik ātru gaitu ne­viens zirgs nespētu izturēt.

Atkal pielicis tālskati pie acīm, Kenedijs pēc dažām minūtēm pavēstīja:

—   Tie ir arābi, viņi neganti auļo. Es skaidri tos sa­redzu. Tur būs ap piecdesmit jātnieku. Redzu, kā vējā plīvo viņu burnusi. Tās ir kavalēristu apmācības; priekš­galā jāj vadonis, bet pārējie steidz viņa pēdās.

—   Lai būtu kas būdams, Dik, mums no viņiem nav jābīstas, nepieciešamības gadījumā varam acumirklī pa­celties augstāk.

—   Pag, pag, Semjuel! Tur tomēr, norisinās kas dī­vains, — vēl brīdi pavērojis, Diks piemetināja, — ne­saprotu, ko tas nozīmē. Viņi nejāj vis ciešās rindās, bet auļo jukjukām ar pilnu jaudu, un tāpēc man šķiet, ka tie nav manevri, bet tur kādam dzen pēdas.

— Vai esi par to pārliecināts, Dik?

—   Pilnīgi. Es nemaldos! Tur notiek medības, tikai vajātais ir cilvēks. Tas, kurš jāj priekšgalā, nav nekāds vadonis, bet ir bēglis.

—   Bēglis? — Semjuels satraukts atkārtoja.

—   Tieši tā.

—   Neizlaid viņus no acīm! Nogaidīsim!

Pēc trim četrām jūdzēm «Viktorija» bija sasniegusi ap­brīnojamā ātrumā auļojošos jātniekus.

—        Semjuel! Semjuel! — Kenedijs trīcošā balsi iesaucās.

—   Kas tev kait, Dik?

—   Vai tā ir halucinācija? Vai tas maz iespējams?

—   Ko tu ar to gribi teikt?

—   Pagaidi!

Un mednieks no jauna pielika tālskati pie acīm, iepriekš ātri noslaucījis stikliņus.

—   Nu, ko tu tur saskati? — doktors vaicāja.

—   Tas ir viņš, Semjuel!

—   Viņš?! — doktors iesaucās. '

Šis sauciens izteica visu, minēt vārdu nebija vaja­dzības.

—        Viņš jāj gandrīz simt pēdu vajātājiem pa priekšu. Viņš bēg no tiem.

—   Nav šaubu, tas ir Džo! — doktors nobālis sacīja.;

—   Tā auļojot, viņš mūs nepamanīs.

—        Gan paiaanīs, — samazinot degļa liesmu, Fērgusons atteica.

—   Bet kā?

—        Pēc piecām minūtēm mēs būsim piecdesmit pēdu augstumā un piecpadsmit minūšu laikā lidosim tieši virs viņa.

—   Vajag brīdināt viņu ar šāvienu.

—        Nē, nevajag, jo griezties atpakaļ būtu par vēlu, ceļš viņam nogriezts.

—   Ko tad lai iesāk?

—   Jānogaida.

—   Jānogaida? Bet arābi?

—        Mēs viņus panāksim, aizsteigsimies garām. Atliku­šas vēl divas jūdzes, pat mazāk, kaut tikai Džo zirgam pietiktu izturības!

—   Augstais dievs! — Kenedijs iekliedzās.

—   Kas notiek?

Izmisīgais kliedziens Kenedijam bija izlauzies, redzot Džo krītam no zirga; turpat bija nogāzies arī putās no­dzītais zirgs.

—        Džo mūs pamanījis! — doktors iesaucās. — Ceļoties kājās, viņš māj mums ar roku.

_ — Tūlīt, tūlīt viņu sagrābs arābi! Ko viņš vēl gaida? A! Bravo! Tas ir vareni! — mednieks nespēja valdīties.

Pēc kritiena steidzīgi piecēlies, Džo veikli kā pantera pašāvās sāņus, kad viens no arābiem ātri piejāja viņam klāt; žigli uzlēcis arāba zirgā no pakaļpuses, Džo trīco­šām rokām aptvēra sava vajātāja kaklu, ar dzelžainiem pirkstiem nožņaudza viņu, nometa zemē un mežonīgā ātrumā aizauļo ja.

Gaisu, satricināja arābu skaļie kliedzieni; neganti va­jājot bēgli, jātnieki nebija ievērojuši «Viktoriju», kas lidoja ne vairāk kā trīsdesmit pēdu augstumā — ap pieci simti pēdu atstatumā no viņiem; arābi bēgli jau bija gan­drīz panākuši.

Viens no jātniekiem strauji tuvojās Džo, grasīdamies uzdurt viņu uz pīķa, bet Kenedija vērīgā acs notēmēja un drošā roka ar lodi notrieca arābu smiltīs. Džo nelikās manām pat šāviena troksni. Ieraudzījuši «Viktoriju», puse no arābiem nolēca no zirga un pieplaka ar seju pie zemes, kamēr pārējie turpināja vajāt Džo.

—    Un ko dara Džo? — Kenedijs iesaucās. — Pat ne­domā apstāties!

—    Viņš rīkojas prātīgi, Dik. Es viņu saprotu. Viņš aulekšo tajā virzienā, kurā lidojam mēs. Viņš paļaujas uz mūsu atjautību. Tas tik ir gudrinieks! Tūlīt mēs viņu nocelsim arābiem no deguna. Līdz viņam vairs nav ne divi simti soļu.

—   Ko tagad darīt? — Kenedijs vaicāja.

—   Liec nost šauteni!

—   Klausos! — nolikdams ieroci, mednieks atbildēja.

—    Vai esi spējīgs noturēt rokās simt piecdesmit mār­ciņu balasta?

—- Pat vairāk.

Pietiks ar to pašu.

Un Fērgusons apkrāva Kenediju ar smilšu maisiem.

—    Ej nostājies groza priekšgalā un esi gatavs vienā rāvienā aizmest visu balastu pār bortu. Tikai zvēri pie savas dzīvības, ka nedarīsi .to pirms manas pavēles!

— Par to neuztraucies!

-- Citādi mēs neuzķersim Džo un viņš aizies bojā.

— Vari uz mani paļauties.

«Viktorija» tobrīd jau atradās virs jātnieku galvām, viņi auļoja Džo pēdās, cik jaudas. Nostājies groza priekšgalā, doktors atritināja zīda kāpnītes, lai īstā brīdī nomestu tās lejā, Džo turējās aptuveni piecdesmit pēdu

                                                      Džo iecelšana aerostatā

attālumā no vajātājiem. «Viktorija» aizlidoja tiem garām.

—   Uzmanību! —-. Fērgusons Kenedijam uzsauca.

—   Esmu gatavs!

—   Uzmanies, Džo! — nomezdams pār bortu kāpņu

galu, kas, atduroties smiltīs, sacēla veselu putekļu mā­koni, doktors skaļi uzsauca;

Sadzirdējis viņa saucienu, Džo, zirgu neapturēdams, atskatījās, kāpnītes viņam tuvojās, un, tiklīdz viņš tām pieķērās, doktors Kenedijam pavēlēja:

—   Met!

—   Darīts!

Atbrīvojusies no balasta, kas bija smagāks par Džo, «Viktorija» acumirklī uzlidoja simt piecdesmit pēdu aug­stumā.

Džo turas stingri, pieķēries kāpnītēm, kaut gan «Vik­torija» vējā stipri šūpojas, tad, pamājis neaprakstāmu atvadu sveicienu arābiem, viņš veikli kā akrobāts uz­rāpjas pa kāpnītēm un sasniedz savus draugus, kuri slēdz viņu savos apkampienos. Arābiem izlaužas pārsteiguma un dusmu kliedzieni. Izrāvis bēgli no viņu rokām, lido­jošais briesmonis ātri nozūd tālumā.

—  'Mister Semjuel! Mister Dik! — tas ir vienīgais, ko Džo spēj izteikt.

Saviļņojumā un pagurumā viņš paģībst, kamēr Kene­dijs vai traks aiz prieka kliedz:

—   Glābts! Viņš ir glābts!

—   Kā gan citādi, — atguvis parasto aukstasinību, dok­tors Fērgusons nosaka.

Džo bija gandrīz kails; asinīm notraipītās rokas, zilu­miem klātais ķermenis — viss liecināja, ko viņš izcietis. Pārsējis Džo ievainojumus, doktors noguldīja viņu no­jumē.

Pēc brīža atguvis samaņu, Džo palūdza glāzīti degvīna, ko doktors neliedza, jo Džo nebija tāds kā citi, viņu va­jadzēja ārstēt ar īpašiem paņēmieniem. Iedzēris degvīnu, Džo sirsnīgi spieda draugiem rokas un grasījās uzsākt savu piedzīvojumu stāstu. Bet draugi neļāva viņam ru­nāt, ūn drosmīgais puisis cieši iemiga; miegs viņam bija ļoti nepieciešams.

Pēc tam, atkal ierauta spēcīgā vēja plūsmā, «Vikto­rija» mazliet novirzījās uz rietumiem, pārlidoja dzelkšņu krūmiem apaugušo tuksneša pierobežu un oāzes, kur or­kāns bija saliecis vai izrāvis ar saknēm palmas; tā aizli­dojuši gandrīz divi simti jūdžu no tās vietas, kur bija nolaupīts Džo, ceļotāji pievakarē sasniedza desmito me­ridiānu.

XXXVII nodaļa

Lidojums rietumu virzienā. — Džo atmoda. — Stūrgal­vība. — Taželela. — Kenedija bažas. — Lidojums zie­meļu virzienā. — Nakts Agadesas tuvumā.

Naktī pēc vētrainās dienas vējš norima un «Vikto­rija», ar enkuru ieāķējusies lielas sikomores galotnē, mierīgi nostāvēja līdz rītam. Doktors un Kenedijs pār­maiņus stājās sargpostenī, kamēr Džo divdesmit četras stundas nogulēja ciešā miegā.

—   Lūk, kādas zāles viņam nepieciešamas, — Fērgu­sons sacīja, — pati daba rūpējas par viņa veselību.

No rīta atkal sacēlās diezgan spēcīgs, taču brāzmains vējš; tas «Viktoriju» nesa no ziemeļiem uz dienvidiem, bet pēdīgi sāka dzīt rietumu virzienā.

Fērgusons pēc kartes noteica, ka zem viņiem atrodas Damergu karaļvalsts pakalni — ļoti auglīga zeme, kur iedzīvotāji dzīvo vieglās niedru vai zaru būdās. Apstrā­dātajos laukos redzēja ne visai augstās sastatnēs sakrautu labību — tādā veidā labību te pasargāja no lauku pelēm un termītiem.

Drīz vien aeronauti sasniedza Zinderu. Šo pilsētu viegli varēja pazīt pēc plašā sodu izpildīšanas laukuma; tā vidū slējās «nāves koks», ko nemitīgi apsargāja bende, un ikviens, kurš iegāja šī,briesmīgā koka pavēnī, neka­vējoties tika pakārts.

Ieskatījies kompasā, Kenedijs ar zināmām bažām teica:

—   Rādās, kā vējš mūs atkal rauj uz ziemeļiem.

—   Un tad? Mēs taču neļaunotos, ja mūs turp aiznestu. Tik izdevīgos laika apstākļos nav noticis neviens ceļo­jums. ,

—   Turklāt ceļotāju veselība nevainojama, — pacēlis nojumes aizkara malu un pabāzis laukā smaidīgo seju, Džo piebilda.

—   Skat, mūsu brašais draugs un glābējs pamodies! — mednieks iesaucās. — Kā jūties, Džo?

—   Lieliski, — Džo atbildēja, — pavisam lieliski! Tik labi nekad vēl neesmu juties. Nekas tā neuzmundrina kā maza izpriecu pastaiga pēc peldes Čada ezerā! Vai nav tiesa, mister Semjuel?

—   Tu gan esi nelabojams! — saņēmis Džo roku, Fēr- gusons sacīja. -— Sagādāji mums pamatīgu satraukumu un bažas.

—   Bet jūs? — Džo atcirta. — Vai domājat, ka man jūsu dēļ nebija nekādu bažu? Varat lepoties — es jūsu abu likteņa dēļ trīcēju bailēs.

—   Ja tu visu tā sagrozīsi, Džo, mēs nespēsim sa­prasties. -

—   Pēc kritiena ezerā mūsu Džo nemaz nav mainī­jies, — Kenedijs piebilda.

— — Draugs, tu pierādīji vislielāko pašaizliedzību, kas mūs izglāba. Ja «Viktorija» iekristu ezerā, tā būtu ne­glābjami pagalam.

—   Bet, ja pašaizliedzība, kā jums labpatika nosaukt manu tenterisko ievelšanos ezerā, izglāba jūs, tad jāpie­bilst, ka jūs savukārt izglābāt mani, — vai mēs visi -trīs atkal neesam kopā sveiki un veseli? Tātad neviens no mums nav pelnījis pārmetumus.

—   Šo gudrinieku nav iespējams aizrunāt, — Kenedijs iesaucās.

—   Pareizākais saprašanās veids, — Džo piemetināja,

—   nekad vairs notikušo nepieminēt. Kas darīts — pada­rīts. Labi vai slikti — nav vērts par. to runāt.

—   Ak, tu stūrgalvi! — doktors smejoties noteica.

—   Labāk pastāsti savus piedzīvojumus!

—   Ja vēlaties, labprāt. Bet vispirms man gribētos uz­cept kādu treknu z;osi, jo redzu, ka misters Diks nav velti zaudējis laiku.

—   Tev taisnība, Džo.

—_Labi. Mēs tūlīt pārbaudīsim, kā.eiropiešu kuņģī jū­tas Āfrikas putni.

Zosi apcepa uZ degļa liesmas, un draugi ar gardu muti to tūlīt pat notiesāja. Džo nebija ēdis vairākas dienas un tāpēc, protams, saņēma lauvas tiesu. Izdzēris groku, viņš sāka stāstīt savus piedzīvojumus. Džo runāja ar zi­nāmu saviļņojumu, kaut gan, kā parasts, uz visu raudzī­jās no filozofiskā viedokļa. Dzirdot, ka krietnajam kal­pam vairāk rūpējusi saimnieka, nevis paša dzīvība, Fēr- gusons neviļus paspieda viņam roku. Kad Džo pastāstīja, kā nogrimusi sala, uz kuras dzīvojusi bidiomu cilts, dok­tors paskaidroja, ka Čada ezerā tā esot bieži novērojama parādība.j

Beidzot Džo savā stāstā nonāca līdz tam, ka iestidzis purvā un sācis izmisīgi kliegt.

-— Man šķita, ka esmu pagalam, — viņš teica. — Pē­dējais, ko iedomājos, bijāt jūs, mister Semjuel. Pēc tam es vēlreiz mēģināju izrauties no purva. Kādā veidā? Pats vairs neatminu, biju tikai nolēmis cīnīties līdz pēdējam. Tad pēkšņi tuvumā ieraugu .,. vai varat iedomāties, ko? Svaigi nogrieztu troses gabalu; saņēmis visus spēkus, kaut kā pievelkos tam klāt, paraustu to, bet tas nekust no vietas; es vēlreiz mēģinu trosi aizsniegt un, lūk, pēk­šņi atdūros uz cieta pamata. Bet troses galā redzu en­kuru! … Jā, mister Semjuel, ja jums nav iebildumu, šo enkuru ar pilnām tiesībām varu nosaukt par savu glāb­šanas riņķi. Es acumirklī to pazinu. Tas bija viens no «Viktorijas» enkuriem. Tātad jūs bijāt apmetušies šajā vietā. Troses stāvoklis norādīja man virzienu, kurā esat aizlidojuši, un, vēlreiz saņēmis spēkus, es izrāvos no staignāja. Manī atgriezās spars un apņēmība, un es ilgi soļoju nakts tumsā, turēdamies pa gabalu no ezera. Bei­dzot nonācu milzīga meža malā. Tur ganījās zirgi. Gadās taču dzīvē, ka pret savu gribu esi spiests iemācīties jāt, vai nav tiesa? Un tā es, nezaudējot ne mirkli, uzlēcu vie­nam no četrkājainajiem lopiņiem mugurā un aizauļoju ziemeļu- virzienā. Nestāstīšu jums par pilsētām un cie­matiem, kurus neredzēju, jo no tiem vairījos. Es auļoju pāri apsētiem laukiem, lēcu pāri krūmiem un žogiem, trencu savu zirgu, mudināju pārvarēt šķēršļus… Beidzot nonācu pie apstrādāto zemju galējās robežas. Manā priekšā izpletās tuksnesis. «Lieliski!» es nodomāju. «Tieši tas man vajadzīgs. Te vismaz labāk saskatīšu to, kas tu­vumā un tālumā.» Es vēl aizvien cerēju kuru katru mir­kli ieraudzīt «Viktoriju» meklējot mani piekrastē. Bet no «Viktorijas» nebija" ne vēsts. Tā, auļojot stundas trīs, es negaidot muļķīgi uzkūlos arābu apmetnei. Un nu tik sākās vajāšana! Zināt, mister Kenedij, ja mednieks pats nekad nav bijis vajāts upuris,, tad viņš nemaz nesaprot, ko īsti nozīmē medības. Tomēr izmēģināt to es neieteiktu nevienam. Un, kad mans nodzītais zirgs, vairs neturēda­mies kājās, krīt un es tam līdzi, vajātāji mani panāk, bet es veikli no mugurpuses uzlēcu kāda arāba zirgā. Lai šis cilvēks man piedod, ka biju spiests viņu nožņaugt, kaut gan neko ļaunu viņam nevēlēju. Tobrīd pamanīju jūs. Turpmākais jums jau zināms. «Viktorija» sekoja man pa pēdām, un jūs uztvērāt mani lidojumā kā jātnieks apli. Sakiet — vai, paļaujoties uz jums, es nerīkojos pareizi? Redzat, saimniek, cik viss bija vienkārši un saprotami. Nekas dabiskāks nav iedomājams. Un, ja vien vajadzēs, es jūsu dēļ katrā laikā būšu gatavs sākt visu no gala. Bet tagad, kā jau jums teicu, saimniek, — par to vispār nav vērts vairs runāt.

—   Dārgais Džo, — doktors aizkustināts sacīja, — uz­ticēdamies tavai atjautībai un veiklībai, mēs neesam maldījušies.

—   Nieki, ser, vajag tikai sekot notikumu gaitai, tad no katras ķezas izkulsies sveikā. Kā redzat, pati drošākā izeja — visu uztvert kā pašu par sevi saprotamu.

Kamēr Džo klāstīja savus piedzīvojumus, «Viktorija» bija paguvusi veikt milzu attālumu. Pēc neilga laika Ke­nedijs pavēstīja, ka pie apvāršņa rēgojas pilsētas celtnēm līdzīgi silueti. Palūkojies kartē, doktors pārliecinājās, ka tā ir neliela Damergu valsts pilsētiņa Taželelā.

—   Mēs atkal ejam pa doktora Barta noieto ceļu, — viņš paskaidroja. — Tieši šeit viņš šķīrās no saviem ce­ļabiedriem Ričardsona un Overvega. "Pirmajam vajadzēja doties uz Zinderu, otram — uz Maradi, un, ja atceraties, ko jums stāstīju, — Bārts vienīgais no šiem trim ceļo­tājiem atgriezās Eiropā.

—   Tātad mēs dodamies tieši uz ziemeļiem? — pētī­dams kartē «Viktorijas» ceļa virzienu, mednieks vaicāja.

—   Tieši tā, dārgo Dik.

—   Un tas tev nesagādā bažas?

—   Bažas?

—   Šis ceļš taču ved uz Tripoli, un mums atkal vaja­dzēs pārlidot tuksnesi.

—   O, tik tālu mēs vairs neaizlidosim, tā es vismaz ceru.

—   Un ķur tu domā apstāties, Semjuel?

— Saki, "Dik, — vai nebūtu interesanti nolaisties Tim­buktā?

—   Timbuktā?

_ — Bet, protams! — iesaucās Džo. — Vai, apceļojot Āfriku, drīkst nenolaisties Timbuktā?

—   Vai zini, Dik, tu būsi piektais vai sestais eiropietis, kurš redzēs šo noslēpumaino pilsētu, — doktors piebilda.

—   Labi! Lidosim uz Timbuktul

—   Kaut tik mēs nokļūtu starp septiņpadsmito un as­toņpadsmito paralēli, gan tad tur atrastos labvēlīgs ceļa­vējš, kas mūs aiznestu uz rietumiem.

—   Tev taisnība, — mednieks piekrita. — Tikai saki — cik tālu mums vēl jālido ziemeļu virzienā?

—   Vismaz simt piecdesmit jūdžu.

—   Tādā gadījumā es mazliet pagulēšos, — Kenedijs pavēstīja.

—   Bez šaubām, atpūtieties, mister . Dik! — Džo iesau­cās. — Arī jūs, saimniek, sekojiet mistera Kenedija pie­mēram; jums abiem nepieciešama atpūta;' nakti nomodā mani sargājot, abi esat pamatīgi nomocījušies.

Mednieks apgūlās nojumē, bet Fērgusons, kurš tik viegli nogurumam nepadevās, palika novērošanas pos­tenī.

Pēc trim stundām «Viktorija» milzīgā ātrumā pārlidoja akmeņainu apgabalu, kuru šķērsoja augsta granīta kalnu grēda, dažviet kailās smailes sniedzās pat četri tūkstoši pēdu augstumā; akāciju, mimozu un dateļpalmu mežos neparasti strauji auļoja žirafes, lēkāja antilopes un strausi; šķita, ka pēc tuksneša neauglības daba šeit cen­šas atgūt nokavēto. Šī zeme piederēja kēlua ciltij, kuras pārstāvji, tāpat kā viņu nežēlīgie kaimiņi tuaregi, para­duši aizklāt seju ar kokvilnas drānu.

Desmitos vakarā, pēc lieliska divsimt piecdesmit jūdžu pārlidojuma, «Viktorija» apstājās virs lielas pilsētas. Mēnesnīcas gaismā varēja saredzēt, ka tā pa pusei sa- gruvusi. Šur tur mēness apspīdēja mošeju smailos tor­ņus; doktors pēc zvaigznēm noteica, ka «Viktorija» lido virs Agadesas.

Šī pilsēta, kas senos laikos bijusi ievērojams tirdznie­cības centrs, sākusi drupt jau tad, kad to apmeklēja doktors Bārts.

Tumsā neredzama — «Viktorija» piezemējās plašā prosas laukā pāris jūdžu uz ziemeļiem no Agadesas.

Nakts pagāja samērā mierīgi; ap pieciem no rīta,^kad uzausa gaisma, viegls vējš «Viktoriju» jau nesa uz° rie­tumiem, ar nelielu novirzi uz dienvidiem.

Fērgusons pasteidzās izmantot šo labvēlīgo apstākli. «Viktorija» strauji pacēlās augstāk un pa garu saules staru celiņu aizlidoja tālē. ,

XXXVIII nodala

Straujš pārlidojums. — Piesardzīgi lēmumi. — Karavā­nas. — Nemitīgās lietavas. — Gao. — Nigēra. — Gold- berijs, Zofruā, Greijs, Mungo Pārks, Lengs, Renē Kaijē, Klaperions, Džons un Ričards Lenderi.

17. maija diena aizritēja mierīgi, bez jebkādiem inci­dentiem. Bija atkal klāt tuksnesis. Mērens vējš nesa «Viktoriju» uz dienvidrietumiem, nenovirzot to ne pa labi, ne pa kreisi. Tās ēna smiltīs slīdēja kā pa taisni.

Pirms izlidošanas doktors bija prātīgi parūpējies par jaunām ūdens rezervēm, viņš neticēja, ka apgabalā, ko apdzīvo tuaregi, būs iespējams nolaisties. Plakankalne, kas pacēlās tūkstoš astoņi simti pēdu virs jūras līmeņa, dienvidu pusē pakāpeniskiN pazeminājās. Šķērsojusi ka­ravānu iemīto ceļu, kas no Agadesas ved uz Murzuku, un nolidojusi šai dienā simt astoņdesmit jūdzes, «Vik­torija» vakarā sasniedza 16° ziemeļu platuma un 4°55' austrumu garuma.

Džo augu dienu noņēmās ar atlikušā medījumā ap­strādi — laika trūkuma dēļ tā pagaidām bija veikta pa­virši. Vakariņās viņš pasniedza uz iesma apceptas gar­šīgas slokas. Vējš bija labvēlīgs, un doktors nolēma lidot visu nakti, jo augošais mēness bija pietiekami spožs. «Viktorija», šajās nakts stundās veikdama gandrīz seš­desmit jūdžu, lidoja pieci simti pēdu augstumā tik mie­rīgi, ka neiztraucētu pat trauslāko bērna miegu.

Svētdienas rītā vējš atkal bija mainījis virzienu. Tagad tas aerostatu nesa uz ziemeļrietumiem; šur tur lidinā­jās kraukļi, bet pie apvāršņa — vesels bars maitas liju, kuras, par laimi, «Viktorijai» netuvojās.

Šie putni ceļotājiem atsauca atmiņā tikšanos ^ar kon- doriem, un Džo paslavēja doktoru par viņa izgudro­jumu — diviem gaisa balona apvalkiem.

—   Kas ar mums notiktu, — Džo teica, — ja «Vikto­rijai» būtu bijis tikai viens apvalks? Otrs mums nozīmē to pašu, ko kuģa glābšanas laiva. Avārijas gadījumā ar to vienmēr var glābties.

—   Tev taisnība, draugs, taču jāatzīst, ka mana «glāb­šanas laiva» modina bažas.

—   Ko tu ar to gribi teikt? — Kenedijs iejaucās sarunā^

'— Mūsu jaunā «Viktorija» neatsver veco; pats nesa­protu, kāpēc: vai nu apvalka audekls pārāk daudz cietis, vai arī karstās caurules vietām izkausējušas guta- perču — šā vai tā, bet zināmu gāzes zudumu aerostatā esmu konstatējis. Pagaidām tas ir nenozīmīgs, un tomēr ar. to jārēķinās. «Viktorija» nemitīgi tiecas slīdēt uz leju, un, lai noturētos vajadzīgajā augstumā, nepieciešams ne­mitīgi karsēt gāzi.

—   Sasodīts! — Kenedijs iesaucās. •— Nav taču nekā­das iespējas balonu izlabot.

—   Tā tas patiešām ir, dārgo Dik. Lūk, kāpēc mums noteikti jāpasteidzas un jāvairās apstāties naktī.

—   Vai piekraste vēl tālu? — Džo pavaicāja.

—   Kāda piekraste, manu zēn? Ko varam zināt, kurp gadījums mūs aiznesīs! Vienīgais, ko varu pateikt, ■— līdz Timbuktai vēl atlikušas četri simti jūdzes rietumu virzienā.

—   Un pēc cik ilga laika mēs tur nokļūsim?

— Ja vējš būs labvēlīgs, ceru, ka mēs šo pilsētu sa­sniegsim otrdien pievakarē.

—   Tātad mēs tur nokļūsim ātrāk nekā, lūk, tie? — norādot uz kamieļiem un cilvēkiem, kas vilkās tuksnesī, Džo vaicāja.

Noliekušies pār bortu, Fērgusons, un Kenedijs ierau­dzīja bezgala garu karavānu; tajā bija vairāk nekā piec­desmit kamieļu, kuri ar pieci simti mārciņu smagu kravu uz muguras devās no Timbuktas uz Tafilaletu; kamieļu saimnieki ar to pelnīja divpadsmit zelta mutkalus, proti, simt divdesmit-piecus frankus; kamieļiem zem astes bija piesieti nelieli maisiņi izkārnījumiem, kas ir vienīgais kurināmais materiāls tuksnesī.

Tuaregu kamieļus uzskata par vislabākajiem, tie spēj izturēt no trim līdz septiņām dienām bez dzeršanas un divas dienas bez ēšanas; kamieļi ir ātrāki par zirgiem un ļoti gudri paklausa kabīra — karavānas vadoņa pavēlēm. Šajā apkaimē kamieļus dēvē par «megari».

Kamēr doktors biedriem klāstīja šos sīkumus, viņi ar interesi vēroja vīru, sievu un bērnu pūli, kas tik tikko vilkās uz priekšu pa plūstošajām, irdenajām smiltīm, ku­ras tikai šur tur aizturēja dzelkšņi, nīkulīga, izkaltusi zāle vai. sīki krūmiņi. Vējš tūlīt aizslaucīja karavānas pēdas.

Džo vaicaja, kā arābi spēj orientēties tuksnesī un at­rast tur akas.

—   Daba_ viņus apveltījusi ar apbrīnojamām orientē­šanās spējām, — Fērgusons paskaidroja. — Kur eiropie­tis būtu apmaldījies, tur arābs tiek galā bez grūtībām. Lai orientētos un droši soļotu uz priekšu, viņiem pietiek ar niecīgu akmentiņu, zāļu kušķīti vai pat smilšu krāsu; naktī viņus vada polārzvaigzne; viņi nenosoļo vairāk kā divas jūdzes stundā un atpūšas svelmainajā dienas vidū; tātad varat iedomāties, cik ilgs laiks karavānai nepie­ciešams, lai Sahāras tuksnesī noietu pāri par deviņsimt jūdzēm.

Bet * tad «Viktorija» nozuda pārsteigto, arābu acu priekšā — viņi droši vien apskauda tās ātrumu. Vakarā aerostats šķērsoja 2°20/ austrumu garuma, bet naktī aiz­lidoja vēl par vienu grādu tālāk.

Pirmdien laiks pilnīgi mainījās, sākās lietusgāzes; ar tām vajadzēja cīnīties, jo tādos apstākļos palielinājās balona un groza svars. Ar nemitīgajām lietusgāzēm bija izskaidrojama daudzo purvu un muklāju rašanās šajā apvidū; toties daba šeit atkal bija krāšņa, ar mimozām, baobabiem un tamarindiem bagāta.

Tā bija Sonraī zeme, kur ciematos būdu jumti atgādi­nāja ačgārni uzliktas armēņu cepurītes; kalnus te re­dzēja reti, toties pakalnu bija daudz, starp tiem izpletās ielejas vai ūdens krātuves, pār kurām lidinājās purva slokas un pērļu vistiņas; šur tur ceļus nogrieza nevaldā­mās straumes; iedzīvotāji tās šķērsoja, turoties pie liā­nām, kuras vijās no koka uz koku; mežus aizstāja džun­gļi, kuros netrūka aligatoru, nīlzirgu un degunradžu.

—   Drīz vien mēs redzēsim Nigēru, —• doktors pavēs­tīja, — lielo upju tuvumā dabas raksturs mainās. «Kus­tīgie ūdens ceļi», kā tos pamatoti devē, vispirms nes līdzi veģetāciju, pēc tam civilizāciju. Tā Nigēras krastos radušās divi tūkstoši pieci simti jūdžu garajā distancē izkaisītās Āfrikas ievērojamākās pilsētas.

 — Pag, man atmiņā ataust stāsts par to naivo jūsmo- tāju, kurš slavējis providenci, kas ar gudru ziņu visām galveiīajām upēm lēmusi plūst cauri lielajām pilsētām.

 Ap dienas vidu «Viktorija» šķērsoja Gao — mazu pil­sētiņu ar visai nožēlojamām būdelēm; senāk tā bijusi ievērojama galvaspilsēta,

— Tieši šeit, Fērgusons sacīja, — atceļā no Tim- buktas doktors Bārts šķērsojis Nigēru. Nīlas sāncense Nigēra senatnē bijusi slavena upe, kurai māņticīgie ieze­mieši piedēvējuši dievišķu izcelsmi; tāpat kā Nīla, arī tā allaž saistījusi ģeogrāfu uzmanību; Nīlas un jo vairāk Nigēras izpēte prasījusi ne mazums cilvēku upuru.

Nigēras krasti atrodas tālu viens no otra, tās straujie ūdeņi plūst uz dienvidiem; taču aerostats ceļotājus rāva tik ātri uz priekšu, ka viņi gandrīz nepaguva pavērot upes gleznainos krastus.

—   Gribēju jums daudz stāstīt par šo upi, — Fērgusons sacīja, — bet esam no tās jau pārāk attālinājušies. Ni­gēra, kas ir gandrīz tikpat gara kā Nīla, veic milzu dis­tanci ar dažādiem nosaukumiem — Džoliba, Maijo, Egi- reja, Kvorra un vēl citiem. Visi šie dažādie nosaukumi to zemju valodās, kuras Nigēra šķērso, nozīmē vienu un to pašu — «upe».

—   Vai doktors Bārts arī izstaigājis šo ceļu? — Kene­dijs vaicāja.

—   Nē, Dik. Pametis Čada ezeru, Bārts apmeklēja Bornu zemes ievērojamākās pilsētas un šķērsoja Nigēru pie Saijas, četrus grādus zemāk par Gao; viņš izpētīja tās zemes, kuras Nigēra ieslēgusi savā līkumā, un pēc astoņu mēnešu jauna smaga gājiena Bārts nonāca Tim­buktā; toties mums ar tik strauju, labvēlīgu ceļavēju šim nolūkam būs vajadzīgas tikai trīs dienas vai pat vēl mazāk.

—   Vai Nigēras iztekas avoti ir atklāti? — Džo gribēja zināt.

—   Sen jau, — doktors atbildēja. — Nigēras un tās pieteku izpēte saistījusi neskaitāmas ekspedīcijas, gal­venās no tām varu jums nosaukt. Adamšons, pētīdams šo upi no 1749. līdz 1858. gadam, nonāca Gorē; Goldbe- rijs un Žofruā no 1785. līdz 1788. gadam pētīja Sene- gambijas tuksnešus un ielauzās mauru zemē, kur tika nogalināts Sonjē, Brisons, Adamss, Rilejs, Košlē un dau­dzi citi. Viņus nomainīja Valtera,. Skota draugs sla­venais Mungo Pārks — arī viņš bija skots. 1795. gadā Londonas «Afrikāņu asociācijas»^, uzdevumā Mungo Pārks sasniedz Bambaru, nonāk līdz Nigērai, tad, kopā ar kādu vergu tirgotāju nogājis piecsimt jūdžu, izpētī Gambijas upes piekrasti un 1797. gadā at­griežas Anglijā; 1805. gada 30. janvārī Mungo Pārks ar savu svaini Andersonu, zīmētāju Skotu un strād­nieku grupu atkal ceļo uz Āfriku; viņš ierodas Gorē, no kurienes, līdzņemot trīsdesmit piecu zaldātu vie­nību, dodas ceļā un 19. augustā atkal nonāk Nigēras krastos, bet tad jau no četrdesmit eiropiešiem dzīvi palikuši tikai vienpadsmit — tam par cēloni ir pārgurums, zaudējumi, sadursmes ar iezemiešiem, nelabvēlīgie laika apstākļi un neveselīgais klimats. 16. novembrī Mungo Pārka sieva saņem viņa pēdējās vēstules, bet gadu vēlāk kāds iezemiešu tirgonis aplie­cina, ka 23. decembrī nelaimīgā ceļotāja laiva iegāzu­šies Nigēras ūdenskritumā, bet Mungo Pārku pašu sa­gūstījuši un noslepkavojuši iezemieši.

—- Vai šā ceļotāja briesmīgais gals neapturēja pēt­niekus?

—   Gluži otrādi, Dik. Līdz ar to radās jauns uzde­vums — ne vien izpētīt upi, bet arī sameklēt Mungo Pārka pētījumu materiālus. 1816. gadā Londonā gatavo­jās ekspedīcija, kurā piedalījās majors Grejs; nonākusi Senegālā, • ekspedīcija ielauzās Futadžalonā un, neilgi padzīvojusi starp nēģeru ciltīm, bez jebkādiem panāku­miem atgriezās Anglijā. 1822. gadā majors Lengs izpētīja to Rietumāfrikas daļu, kas robežojas ar angļu kolonijām, un tieši viņš pirmais atklāja Nigēras izteku; kā viņa materiāli liecina, milzīgās upes iztekas avots nav platāks par nepilnām divām pēdām.

—   Tātad tam var viegli tikt pāri! —Džo piezīmēja.

—   Viegli? O, nē! —- doktors iebilda. — Pastāv sens ticējums, ka ikviens, kas mēģina lēkt pāri šim avotam, tiek spēji ierauts dzelmē, bet tas, kurš vēlas pasmelt avota ūdeni, — it kā ar neredzamu roku atgrūsts.

— Vai šo ticējumu drīkst arī apšaubīt? — Džo vaicāja.

—   Kāpēc gan ne? Piecus gadus vēlāk majoram Lengam vajadzēja doties cauri Sahārai uz Timbuktu, taču dažas jūdzes augstāk viņu nožņaudza uledslimani, kuri ar varu gribēja uzspiest viņam musulmaņu ticību.

—   Vēl viens upuris! — mednieks piezīmēja.

-— Tā gan, bet tad kāds uzņēmīgs jauneklis ar nelielu kapitālu uzsāka vienu no mūsdienu neparastākajiem ce­ļojumiem: tas bija francūzis Renē Kaijē. Pēc vairākiem mēģinājumiem 1819. un 1824. gadā viņš 1827. gada 19. aprīlī atkal devās ceļojumā, izejot no Rio-Nunecas. 3, augustā Kaijē nonāca Timē, bet bija jau tik novārdzis un slims, ka ceļojumu vajadzēja pārtraukt līdz 1828. gada janvārim; un tā sešus mēnešus vēlāk, pārģērbies austrumnieku drēbēs, Kaijē pievienojās kādai karavā­nai; 10. martā viņš sasniedz Nigēru, ierodas Džennē pil­sētā un, nobraucis uz leju pa upi ar laivu, 30. aprīlī no­nāk Timbuktā. Iespējams, ka šo interesanto pilsētu bija jau apmeklējuši arī citi — francūzis Imbērs 1670. gadā un anglis Robērs Adamss 1810. gadā, taču Renē Kaijē bija pirmais eiropietis, kurš no turienes atgriezās ar pre­cīziem datiem. 4. maijā pametis šo tuksneša karalieni, viņš 9. maijā atrod vietu, kur tika nogalināts majors Lengs; 19. maijā nonācis E1 Arauānā, Kaijē pēc neilga laika atstāj šo komersantu pilsētu un, cīnoties ar visā­dām briesmām, šķērso plašos tuksnešus, kuri Sudānu šķir no Ziemeļāfrikas apgabaliem; beidzot viņš sasniedz Tanžeru un 28. septembrī iekāpj tvaikonī, kas dodas uz Tulonu; deviņpadsmit mēnešos, par spīti simt astoņdes­mit slimības dienām, Kaijē bija šķērsojis visu Āfriku no rietumiem līdz ziemeļiem. Ak, ja viņš būtu dzimis An­glijā, tur viņu godinātu līdzīgi Mungo Pārkam kā mūs­dienu drosmīgāko ceļotāju! Taču Francijā Kaijē nav no­vērtēts pēc nopelniem.[35]

—   Kaijē bijis īsts drosminieks, — mednieks piebilda. •— Bet nez kas ar viņu notika vēlāk?

—   Trīsdesmit deviņu gadu vecumā viņš no pārpūles nomira. 1828. gadā piešķirdama šim ceļotājam prēmiju, Francijas ģeogrāfu biedrība uzskatīja, ka parādījusi vi­ņam pietiekami lielu godu. Vislielāko Kaijē godināšanu gatavoja Anglija. Starp citu, viņa apbrīnojamā ceļojuma laikā līdzīgu mēģinājumu bija uzsācis kāds anglis, pie­rādīdams tikpat lielu drosmi un gūdams tikpat labas sek­mes. Tas bija Denhema ceļabiedrs kapteļnis Klapertons. Viņš 1828. gadā sasniedza Beninas līci Āfrikas rietumu piekrastē un pēc tam, ejot pa Mungo Pārka un Lenga iemītām takām, Busas pilsētā atrada dokumentus, kuri apliecināja Mungo Pārka nāvi; 20. augustā Klapertons iebrauca Sokoto, kur, kritis gūstā, mira sava uzticamā kalpa Ričarda Lendera rokās.

—   Un kas notika ar Lenderu? — Džo ziņkārīgi vaicāja.

—   Viņam izdevās laimīgi sasniegt piekrasti, un viņš atgriezās Londonā ar kapteiņa Klapertona piezīmēm un tiešiem paskaidrojumiem par ekspedīciju; pēc tam Len­ders piedāvāja valdībai savus pakalpojumus — viņš bija nolēmis galīgi izpētīt Nigēru; Lenders sabiedrojās ar savu brāļi, Kornvolas trūcīgu ļaužu jaunāko atvasi, un viņi kopa no 1829. līdz 1831. gadam ceļoja pa upi uz leju no Busas līdz Nigēras deltai, aprakstot jūdzi pēc jūdzes, ciematu pēc ciemata.

—   Tātad pārējo liktenis abus brāļus nepiemeklēja?

—   Nē, vismaz ne šajā ekspedīcijā, bet, kad Ričards uzsāka trešo ceļojumu pa Nigēru, upes deltas tuvumā viņu ķēra nezināma cilvēka lode. Kā redzat, draugi, zeme, kuru pašlaik šķērsojam, bijusi aculieciniece cē­liem, pašaizliedzīgiem varoņdarbiem, kaut gan alga par tiem nereti bijusi tikai nāve.

XXXIX nodaļa *

Zeme Nigēras ielokā. — Hombori kalnu fantastiskie si­lueti. — Kabra. — Timbukta. — Doktora Barta plāns. — Timbuktas pagrimums. — Viss likteņa ziņā.

Doktors Fērgusons saviem ceļabiedriem labprāt snie­dza paskaidrojumus par apgabalu, kuram pāri viņi lidoja šajā drūmajā, lietainajā dienā. Zemes virsma bija samērā līdzena un nekādi šķēršļi aerostatu netraucēja. Vienīgās raizes doktoram sagādāja sasodītais ziemeļaustrumu vējš, kas viņus attālināja no Timbuktas.

Sasniegusi ziemeļos Timbuktu, Nigēra met slaidu loku un kā gigantiska struktūra ar vairākām saulē mirdzošām attekām plūst atkal tieši uz Atlantijas okeānu; daba šajā upes ielokā - ir ļoti mainīga, vietām bezgala krāšņa un auglīga, vietām pilnīgi kaila, neauglīga; nekultivētās • ze­mes mijas ar maisa laukiem, bet aiz tiem stiepjas plaši irbulenēm apauguši klajumi. Nigēras atteku un pieteku purvainajos krastos veseliem bariem mīt dažādi ūdens putni — pelikāni, prīkšķes, zivju dzeņi.

Šur tur pavīdēja tuaregu apmetnes, kur ādas teltīs zvil­nēja vīri, bet sievas, vilkdamas dūmus no garām pīpēm, vai nu darbojās mājsaimniecībā, vai slauca kamieļmātes.

Ap astoņiem vakarā «Viktorija» bija nolidojusi vairāk nekā divsimt jūdžu uz rietumiem un ceļotāju acīm atklā­jās lieliska aina: mēness stari, lauzdamies cauri mākoņu gubām un lietus straumēm, slīdēja pāri Hombori kalnu grēdai. Cik dīvainas likās šīs bazaltiskās kalnu kores! Tumšo debesu fonā tās iezīmējās kā fantastiski silueti, atgādinot milzīgas viduslaiku pilsētas leģendārās dru­pas, — tā polārajās jūrās acis pārsteidz peldošie ledus- kalni.

—   Redzot šo ainavu, prātā nāk «Udolfas noslē­pumi»,.— doktors piezīmēja. — Drūmāku un noslēpu­maināku izskatu pat Anna Redklifa nespētu piešķirt sa­vai kalnu ainavai.

—   Nudien! — Džo iesaucās. — Tādā spoku valstībā es gan nevēlētos nakti palikt vienatnē. Vai zināt, ser, ja ne­būtu grūti to izdarīt, es šo ainavu labprāt pārceltu uz Skotiju. Lomonda ezera krastā tā neizskatītos slikti, un tūristi turp skrietu bariem.

—   Mūsu balonā pārāk maz vietas, lai atļautos īstenot tavu ieceri. Bet šķiet, ka «Viktorija» jau maina virzienu. Lieliski! Šīs noslēpumainās vietas gari ir mums labvēlīgi, tie uzsūtījuši lēnu dienvidaustrumu vēju, kas novirzīs mūs uz īstā ceļa.

Patiesi — «Viktorija» atkal uzņēma kursu uz zieme­ļiem un divdesmitā maija rītā jau lidoja pāri sarežģīta­jam Nigēras baseina kanālu, upju un pieteku tīklam. Daži no kanāliem bija tā aizauguši ar zāli, ka atgādināja leknas pļavas. Te Fērgusons uzgāja ceļu, ko bija nostai­gājis Bārts lejup gar upi līdz Timbuktai. Nigēra- šajā vietā bija astoņdesmit pēdas plata, abos tās krastos kup­loja krustzieži un tamarindi, apkārt lēkāja gazeles, ar gredzenotajiem ragiem bakstīdamas kuplo zāli, no ku­rienes tām uzglūnēja aligatori.

No Džennē pa ceļu starp koku milzeņiem garās rindās vilkās karavānas — tur soļoja precēm apkrauti ēzeļi un kamieļi; pēc brītiņa kādas upes līcī parādījās puslokā izvietotas zemas mājeles; uz jumtiem un terasēm bija sakrauts viss mājas tuvumā nopļautais siens.

—   Tā ir Kabra, Timbuktas osta! — doktors priecīgi iesaucās. — Bet līdz pašai pilsētai no šejienes ir nepilnas piecas jūdzes.

—   Jūs esat apmierināts, ser? — Džo vaicāja.;

— Esmu sajūsmā, manu zēn!

— Jauki. Tad viss kārtībā.

Patiesi — divos dienā ceļotāju aCīm atklājās noslēpu­mainā tuksneša karaliene Timbukta, kurai senos laikos, tāpat kā Atēnām un Romai, bijušas savas zinātnieku sko­las un filozofijas katedras.

Te nu Fērgusons varēja pārliecināties, cik pareizas ir doktora Barta pašrocīgi zīmētās kartes. Plašajā balto smilšu klajumā Timbukta iezīmējās kā milzu trīsstūris, kura ziemeļiem pievērstā virsotne ieurbās tuksnesī; pil­sētas apkaimē neredzēja neko vairāk kā meža graudzā­les, pundurmimozas un nīkulīgu krūmāju.

No putna lidojuma Timbukta šķita salikta no lodvei­dīgiem un kubiskiem klucīšiem. Šauro ielu malās redzēja kubiskus nededzinātu ķieģeļu namiņus un niedru būdas ar smailiem salmu jumtiem. Uz māju terasēm nevērīgās pozās gulēja koši ģērbti vīrieši ar šķēpu vai musketi rokās. Šajā stundā ielās nemanīja nevienas sievietes.

—   Stāsta, ka viņas esot daiļas, — doktors sacīja. — Vai redzat trīs mošeju torņus, kas vienīgie palikuši no senās pilsētas svētnīcām. Pilsēta daudz zaudējusi no savas bijušās greznības. Trīsstūra virsotnē saskatīsiet Sonkores mošeju, ko ieskauj galerijas, kuras balstās uz visai precīza zīmējuma arkādēm; bet tālāk izplešas San- gungu kvartāls, turpat netālu redzama Sidi Jadžas mo­šeja un daži divstāvu nami. Pilis un pieminekļus velti šeit nemeklējiet. Vietējais šeihs ir tikai tirgonis un viņa karaļnams — tirdzniecības kantoris.

—   Rādās, ka tur vīd pussabrukuša cietokšņa mūri, — Kenedijs piezīmēja.

—   Cietoksni sagrāvuši fellahi 1826. gadā; toreiz pil­sēta bijusi par trešo daļu lielāka, jo kopš vienpadsmitā gadsimta Timbukta vienmēr bijusi iekārojams objekts un pa kārtai piederējusi gan tuaregiem, gan sonraī, gan marokāņiem un pat fellahiem; bet šis lielais kultūras centrs, kur sešpadsmitajā gadsimtā tādam zinātniekam kā Ahmeds Baba piederējusi bibliotēka ar tūkstoš seš­simt manuskriptiem, tagad- pārvērties Centrālās Āfrikas tirdzniecības noliktavā.

Timbukta patiesi likās pamesta un stipri panīkusi; kā visām savu mūžu nodzīvojušām pilsētām, tai bija uz­spiests nolaidības zīmogs; vienīgie paaugstinājumi tās līdzenajā teritorijā bija priekšpilsētu atkritumu kaudzes un pakalns, uz kura izvietojās tirgus.

.Kad «Viktorija» lidoja pār Timbuktu, pilsētā pamodās zināma dzīvība, atskanēja bungu rībieni; bet nez vai Timbuktas pēdējais zinātnieks paguva pavērot neparasto parādību: spēcīgs tuksneša vējš aizrāva ceļotājus tālāk, viņi jau atkal lidoja virs Nigēras līkumotajiem krastiem, un pēc neilga laika Timbuktā palika viņiem aizmugurē kā viens no ceļojuma daudzajiem acumirklīgajiem iespai­diem.

—   Un tagad paļausimies uz likteni, lai tas mūs vada, kurp tīk, — Fērgusons noteica.

—   Kaut nu uz rietumiem! — Kenedijs piebilda.

—   Skat, ko! — Džo iesaucās. —-Es gan nemaz neno- bītos, ja vajadzētu atgriezties pa šo pašu ceļu uz Zan- zibāru vai pat lidot pāri Atlantijas okeānam uz Ameriku.

—   Bet, Džo, vispirms taču jārod iespēja to izdarīt, —- Fērgusons piezīmēja.

—   Un kā mums trūkst, lai tā nerastos?

—   Mums trūkst gāzes, draugs; balona celtspēja strauji pazeminās. Vajadzēs taupīt ūdeņradi, lai tas neizsīkst, pirms sasniedzam okeāna piekrasti. Domāju, ka būs jā­sāk mest laukā balasts. Mēs kļūstam pārāk smagi,

—   Redz nu, ko nozīmē dīkdienīga dzīve, mister Sem­juel! — Džo piezīmēja. — Augām dienām guļot šūpuļ- tīklā un neko nedarot, tauki aug un jāpieņemas svarā gribot negribot. Vai nav īsts slaistu ceļojums? Mājās visi teiks, ka esam. šausmīgi nobarojušies un smagi.

—   Jāatzīst, ka tādi prātojumi ir īsti Džo garā, — Ke­nedijs sacīja, — bet pacieties, draugs, kas zina kāds lik­tenis mūs sagaida. Ceļa gals vēl tālu. Semjuel, ap kuru vietu tu ceri sasniegt Āfrikas piekrasti?

—   Grūti atbildēt, Dik; mēs atrodamies ļoti nepastāvīgu vēju varā; es tomēr būtu laimīgs, ja izdotos nolaisties kaut kur starp Sjerraleoni un Portendiku; tur man zi­nāma kāda zeme, kur mēs sastaptu draugus.

—   Būtu patīkami spiest tiem roku, — Diks noteica, — bet vai šobrīd mēs lidojam pareizā virzienā?

—   Ne gluži, Dik, ne gluži; paskaties uz kompasa rā­dītāju — vējš mūs nes uz dienvidiem, un mēs lidojam augšup pa Nigēru uz tās iztekas avotiem.

—   Lieliska izdevība atklāt šos avotus, ja tie jau ne­būtu zināmi, — Džo ieminējās. — Bet vai sliktākajā ga­dījumā mēs tur nevarētu atrast kaut ko citu?

— Ne, Džo. Nomierinies taču, es ceru, ka tiktai mēs neaizlidosim.

Naktij tuvojoties, doktors izmeta laukā pēdējos ba­lasta maisus; «Viktorija»' pacēlās augstāk; kaut gan deg­lis darbojās pilnā sparā, aerostats nespēja noturēties vienmērīgā augstumā. Tobrīd viņi atradās sešdesmit jū­dzes uz dienvidiem no Timbuktas, bet nākamajā rītā pa­modās virs Nigēras krastiem netālu no Debo ezera.

XL nodaļa

Doktora Fērgusona nemiers. — Lidojums dienvidu vir­zienā nemitējas. — Siseņu mākonis. — Skats uz Džennē. — Galvaspilsēta Segu. — Vēja virziens mainās. — Džo no­žēlas:

Upe šeit, sazarodamās šaurās, ļoti straujās attekās, izveidoja lielas salas. Uz vienas no tām varēja saskatīt vairākas ganu būdas; taču precīzi noteikt šīs vietas ko­ordinātes nebija iespējams, jo «Viktorijas» ātrums pa­lielinājās. Kā par postu, tā novirzījās vēl vairāk uz dien­vidiem un nedaudz minūtēs pārlidoja Debo ezeru.

Maksimāli karsējot gāzi, Fērgusons velti meklēja da­žādos atmosfēras augstumos citu gaisa strāvu. Tad viņš pēkšņi atteicās no šī manevra, kas veicināja tikai gāzes izsīkumu, jo ūdeņradis spiedās cauri balona sadilušajām sienām.

Doktors vairs neteica ne vārda, viņš bija galīgi sašutis. Gaisa strāva, kas spītīgi rāva balonu uz Dienvidafrikas pusi, izjauca visus viņa plānus. Viņš nesaprata, uz ko tagad pajauties. Ja neizdosies sasniegt angļu vai franču teritoriju, kas tad ar viņiem notiks starp mežoņiem, kuri čum un mudž Gvinejas piekrastē? Ka tur lai sagaida kādu kuģi, ar kuru doties atpakaļ uz Angliju? Bet tagad Vējš viņus dzina tieši uz Dahomeja valsti, kur dzīvo ļoti mežonīgas ciltis un kur sultāns svētku laikā upurē ne­skaitāmas dzīvības. Tur viņiem draudēja droša nāve. Turklāt balons manāmi nolietojās, un doktors zināja, ka drīz no tā būs jāšķiras. Tikmēr debesis palēnām noskaid­rojās, un Fērgusons cerēja, ka, lietum pārstājot, mainī­sies gaisa strāvu virziens.

Kāda negaidīta Džo piezīme atgrieza doktoru nepatī­kamajā īstenībā.

—       Te nu bija! — Džo iesaucās. — Lietus atkal pieņe­mas, bet šoreiz, spriežot pēc mākoņa, kas mums tuvojas, sāksies īsti plūdi.

—   Atkal mākonis? — Fērgusons izmisa.

—   Pie tam briesmīgs! — Kenedijs piebilda.

—       Atklāti sakot, tamlīdzīgu mākoni es savu mūžu ne­esmu redzējis, — Džo turpināja. — Malas fani neparasti taisnas, it kā ar nazi nogrieztas.

—        Ak, kā es nobijos! — Fērgusons atviegloti nopūtās un nolika tālskati. — Tas nemaz nav lietus mākonis.

—   Kas tad? — Džo brīnījās.

—   Nē, mākonis gan tas ir .s

—   Nu, un tad?

—   Tikai siseņu mākonis.

—   Siseņu mākonis? Tā tik vēl trūka! — Džo iesaucās.

—        Tieši tā, tie ir siseņu miljardi, kas metīsies uz zemi kā viesuļstabs, posts un bēdas tai vietai, kur tie nosē- dīsies, — tur viss būs pagalam!

-— Gribētos redzēt! — Džo teica.

—       Mazliet pacietības, draugs, pēc minūtēm desmit mā­konis būs klāt — un tu visu redzēsi pats savām acīm.

Fērgusons nemaldījās: biezais, necaurredzamais, vairāk jūdžu garais mākonis, apdullinoši džinkstēdams un vilk­dams pār zemi savu milzīgo ēnu, tuvojās; tas bija ne­skaitāmu siseņu — tā saucamo kriketu leģions. Simt pēdu attālumā no «Viktorijas» kukaiņu masa nolaidās zaļā pļavā; pēc ceturtdaļstundas, kad mākonis no jauna pa­cēlās gaisā, ceļotāji pa gabalu ieraudzīja pilnīgi kailus krūmus, kokus un it kā nopļauto pļavu. Varēja likties, ka pēkšņi uznākusi ziema, dziļi sastindzinājusi zemi un padarījusi to neauglīgu.

—   Ko nu tu teiksi, Džo? — Fērgusons vaicāja.

—       Ko tur nu teikt, mister Semjuel, — ļoti saistošs un reizē dabisks skats. Ko viens sisenis noposta mazumā, to miljardi vairumā.

—       Tāds lietus ir briesmīgs, — mednieks piezīmēja, — tas nodara lielāku postu nekā krusa.

—        Turklāt no tā nav glābiņa, — Fērgusons turpināja. —• Bijuši gadījumi, kad cilvēki nodedzina mežus un lau­kus, lai apturētu neganto kukaiņu uzbrukumu, un tomēr siseņu leģiona pirmās rindas, mezdamās liesmās, noslāpē

ugunsgrēku, kamēr pārējā kukaiņu masa neatvairāmi dodas uz priekšu. Laime, ka iezemiešiem zināmu ganda­rījumu par šiem postījumiem sagādā tas, ka šos siseņus viņi ķer vairumā un lieto labprāt uzturā.

—   Tās ir spārnotas garneles, — Džo piezīmēja. — Žēl, ka neizdevās uzzināt, kā tās garšo.

Pievakarē zeme lejā kļuva aizvien purvaināka, mežus nomainīja atsevišķi koku puduri; Nigēras krastos varēja atšķirt tabakas plantācijas un ar leknu zāli. aizaugušus dumbrājus. Tad uz lielas salas parādījās Džennē pilsēta ar diviem māla mošeju torņiem un neskaitāmām bezde­līgu ligzdām, kas lipa ap pilsētas mūriem un izplatīja asu, nepatīkamu smaku.

Starp mājām šur tur vīdēja baobabu galotnes, mimo­zas un dateļu palmas; pat nakti" pilsētā valdīja visai; dzīva kustībā. Džennē patiesi ir rosīgs tirdzniecības centrs, kās. apgādā Timbuktu ar visu nepieciešamo; no Džennē pa Nigēru dažādus rūpniecības izstrādājumus ved barkas, pa ēnainiem meža ceļiem — karavānas.

—    Ja tas neaizkavētu mūsu ceļojumu, — Fērgusons sacīja, — tad es mēģinātu nolaisties šajā pilsētā; tur droši vien atrastos rfežs labs arābs, kurš bijis Francijā vai Anglijā un dzirdējis par mūsu neparasto ceļojumu. Un tomēr tāda aizkavēšanās būtu nepiesardzība.

—   Atliksim šo apciemojumu līdz nākamajam ceļoju­mam, — Džo smejoties piezīmēja.

—   Starp citu, draugi, ja nemaldos, vējš sācis mainīt virzienu un jau manāmi dzen mūs uz austrumiem, bet

>' tādu izdevību nedrīkst laist garām.

Fērgusons izmeta no groza dažus nevajadzīgus priekš­metus, tukšās pudeles un gaļas kasti, kas tagad bija lieka. Pēc tam «Viktorija» uzlidoja viņa nolūkiem izde­vīgākā joslā. Četros no rīta pirmo saules staru gaismā pa­rādījās Segu, Bambaras galvaspilsēta, kuru lieliski va­rēja pazīt pēc tās četriem rajoniem, mauru mošejām un nemitīgās plostu kustības, pārvadājot iedzīvotājus no kvartāla uz kvartālu. Taču vērot apkārtni aeronauti ne­paguva, arī pilsētnieki aerostatu nepamanīja; tas lielā ātrumā aiztraucās tieši uz ziemeļaustrumiem, un doktors Fērgusons pamazām nomierinājās.

—   Lidojot tik ātri šajā virzienā, mēs pāris dienās sa­sniegsim Senegālas upi, — viņš teica.

—   Bet vai tā būs draudzīga zeme, kurā nonāksim? — Kenedijs vaicāja.

—   Ne gluži, tomēr ļaunākajā gadījumā, ja «Viktorija» pēkšņi vairs neklausītu, mēs kājām varētu sasniegt franču koloniju. Kaut nu izdotos noturēties gaisā vēl kā­das simt jūdzes, tad mēs būtu pasargāti no noguruma, bailēm un visādām briesmām un līdz piekrastei nonāktu mierīgā garā.

—   Un līdz ar to mūsu ceļojums beigtos! — Džo iesau­cās. — Žēl gan! Ja es tik ļoti neilgotos izstāstīt visiem mūsu piedzīvojumus, tad gan savu kāju uz zemes nekad vairs nespertu. Bet, mister Semjuel, kā jums šķiet, vai mūsu stāstiem kāds noticēs?

—   Kas to lai zina, mans krietnais Džo. Katrā ziņā ap­gāzt faktus nebūs viegli. Mūsu startam vienā Āfrikas piekrastē bija tūkstošiem aculiecinieku, un tūkstoši citu sagaidīs mūs otrā tās malā.

—   Tādā gadījumā, — Kenedijs piebilda,_— neviens nevarēs apstrīdēt to, ka esam pārlidojuši Āfriku gaisa balonā.

—   O, mister Semjuel! — Džo, smagi nopūzdamies, uz­sāka. — Savus zelta tīrradņa bluķus es vēl bieži nožē­lošu. Lūk, tas gan būtu bijis iespaidīgs un neapstrīdams mūsu ceļojuma piedzīvojumu apliecinājums. Ja es sa­viem klausītājiem sāktu dalīt pa gramam zelta, varat iedomāties, kāds pūlis mani ielenktu, uzklausītu un pat apbrīnotu!

XLI nodaļa

Senegālai tuvojoties. — «Viktorija» slīd aizvien zemāk. — Nepieciešamība to nemitīgi atslogot. — Marabu E1 Ha- āži. — Paskāls, Vensāns, Lambērs. — Muhameda sāncen­sis. — 'Grūti pārvarami kalni. — Kenēdija ieroči. — Džo manevrs. — Atpūta virs mežu galotnēm.

27. maijā ap deviņiem rītā zemes izskats mainījās. Tālu stiepās lēzenas nogāzes, pāriedamas pakalnos, kas vēstīja kalnu tuvošanos; aerostatam stāvēja priekšā kalnu grēda, kura šķīra Senegālas un Nigēras baseinus, novir­zot šos ūdens ceļus vai nu uz Gvinejas līci, vai uz Zaļo ragu.

Šo Āfrikas apgabalu līdz pat Senegālai uzskata par ļoti bīstamu; doktoram Fērgusonam tas bija zināms no priekš­gājēju stāstiem; ceļotāji šajā mežoņu zemē bija cietuši daudz smagu zaudējumu un pakļāvušies neskaitāmām briesmām; kaitīgais* klimats te bija pazudinājis lielāko daļu Mungo Pārka biedru. Tāpēc Fērgusons bija nelo­kāmi apņēmies neviesmīlīgajā apgabalā nenolaisties.

Taču viņam. ne mirkli nebija miera. «Viktorija» ma­nāmi tuvojās zemei; atkal vajadzēja aizmest pār bortu veselu kaudzi vairāk vai mazāk vajadzīgu priekšmetu, it īpaši, kad bija jāpārvar kalnu galotnes, bet vairāk nekā simt divdesmit jūdžu lidojuma laikā tas gadījās bieži; tādas augšup un lejup laišanās viņus stipri nogurdināja; «Viktorija», gluži kā Sīzifa akmens, nemitīgi atkal slī­dēja lejup; gāzes apsīkuma dēļ balona atslābušie sāni iekrita, un vējš cirta apvalka dziļajās ielocēs.

—   Vai tik balons nav ieplīsis? — Kenedijam paspruka jautājums.

—   Nav vis, — doktors atbildēja, — bet acīmredzot gutaperča pārāk augstajā temperatūrā izkususi un ūdeņ­radis sūcas cauri balona apvalkam.

—   Kā to novērst?

—   Nekas nelīdzēs. Vienīgā iespēja — atslogot aero- statu; metīsim laukā visu, bez kā var iztikt.

—   Vai tad te vēl ir kas metams? — apskatīdams jau krietni iztukšoto grozu, Kenedijs domīgi novilka.

—   Atbrīvosimies no nojumes, tā ir diezgan smaga.

Džo, uz kuru šis norādījums attiecās, uzrāpies uz riņķa,

kas saturēja balona tīklu, viegli piekļuva nojumei un, nocēlis abas puses, pārsvieda tās pāri bortam.

— Kāda laime nēģeriem! — viņš iesaucās. -— Ar šo nojumi viņi varēs apģērbt veselu cilti, melnajiem taču daudz drēbju nevajag.

Balons mazliet pacēlās, taču drīz vien atkal manāmi tuvojās zemei.

—   Nolaidīsimies, — Kenedijs ieteica, — un paraudzī­simies, vai apvalku nevar kaut kā salabot.

—   Vēlreiz atkārtoju, Dik, — tas nav iespējams.

—   Ko tad lai darām?

*— Upurēsim visu, kas nav sevišķi nepieciešams; šajā apkaimē mēs nedrīkstam nolaisties ne par kādu maksu. Meži, virs kuru galotnēm lidojam, nebūt nav drošs pa­tvērums.

                                                      Džo noplēš groza nojumi

—        Kas īsti tur mājo — lauvas, hiēnas? — Džo ironiski novilka.

—        Vel daudz ļaunāk, manu zēn, cilvēki, turklāt paši negantākie visā Āfrikā,

•— Kā jūs to zināt?

—   No .mūsu priekšgājēju stāstiem, kā ari no Senegā- las kolonijā dzīvojošiem frančiem, kuri uztur ciešus sa­karus ar apkaimes ciltīm. Pulkveža Federbes laikā šīs zemes izpēte veicās sekmīgi; tādi virsnieki kā Paskāls, Vensāns, Lambērs pārveda vērtīgus materiālus no savām ekspedīcijām. Viņi pamatīgi izpētījuši apgabalu Senegā- las upes līkumā, kur karš un laupīšanas atstājušas vie­nīgi drupas.

—   Kas īsti tur notika.

—   Tad paklausies: 1854. gadā E1 Hadži, kas bija aiz­gājis no senegāliešu Futas, apgalvodams, ka viņu, tāpat kā Muhamedu, iedvesmojusi augstākā vara, kūdīja ciltis karā pret neticīgajiem, proti, pret eiropiešiem. Apgabalā starp Senegālas upi un tās pieteku Falemē viņš sagrāva un nopostīja itin visu. Viņa vadībā trīs fanātiķu ordas slepkavojot un laupot šķērsoja zemi, netaupīdamas ne­vienu ciematu, nevienu būdu; viņš ielauzās arī Nigēras ielejā līdz pat Segu pilsētai, kas ilgu laiku bija apdrau­dēta. 1857. gadā E1 Hadži, virzoties uz ziemeļiem, ielenca Medinas cietoksni, ko upes piekrastē uzcēluši fraņči. Šo cietoksni varonīgi aizstāvēja Pols Hoils, noturēdamies tur vairākus mēnešus bez pārtikas un gandrīz bez munī­cijas, līdz beidzot viņu atbrīvoja pulkvedis Federbs. Tad E1 Hadži un viņa bandas atkal šķērsoja Senegālu un, at­griezušās Kārtā, turpināja savus posta un slepkavošanas darbus, bet tieši šajā apvidū, kuru pašreiz pārlidojam, viņš patvēries kopā ar savām laupītāju bandām, un gal­voju jums, ka krist viņa rokās nebūtu patīkami.

—   Tas nenotiks, — Džo sacījar — kaut arī man nāktos upurēt savus zābakus, lai «Viktorija» noturētos gaisā.

—   Senegālas upe nav vairs tālu, — doktors teica, — es tomēr paredzu, ka mūsu aerostatam pietrūks jaudas to pārlidot.

—   Mēģināsim vismaz nokļūt līdz upes krastam, — mednieks sacīja, — arī tas jau būs sasniegums.

—   Tieši tā mēs arī darīsim, — doktors piekrita, — tikai viens apstāklis mani satrauc.

—   Un kāds?

*— Mums vajadzēs pārvarēt kalnus, bet tas nebūs viegli, jo balona celtspēju vairs nav iespējams palieli­nāt pat visaugstākajā temperatūrā.

—   Nogaidīsim, — Kenedijs noteica, — gan tad re­dzēsim.

—   Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās. — Esmu to iemīļojis kā jūrnieks savu kuģi, šķiršanās būs sāpīga. Kaut arī mūsu aerostats nav vairs gluži tāds, kā izlidojot no Zanzibāras, tomēr nopelt mēs to nevaram. Tas mums ir lieliški kalpojis, un mana sirds lūzīs, to pametot.

—   Nomierinies, Džo! Ja mēs «Viktoriju» pametīsim, tad tikai vislielākās nepieciešamības gadījumā. Aerostats mums kalpos tik ilgi, cik vien spēs; Kaut nu tas vēl iztu­rētu divdesmit četras stundas!

—   «Viktorijas» spēki izsīkst, — vērodams aerostatu, Džo sacīja. — Balons saraujas, tas izlaiž garu. Nabaga «Viktorija»!

—   Ja nemaldos, — Kenedijs ierunājās, — pie apvār­šņa redzami kalni, šķiet, tie paši, kurus tu minēji, Semjuel.

—   Jā, tie paši gan, — palūkojies tālskatī, doktors ap­stiprināja, -— bet rādās, ka tie ir ļoti augsti, būs grūti tos pārvarēt.

—   Vai nevaram kaut kā tos apiet?

—   Nedomāju vis, Dik, vai neredzi, kādu milzu platību tie aizņem, gandrīz pusi apvāršņa!

—   Izskatās pat, ka tie mūs ielenktu, — Džo piezīmēja. — Tie mācas mums virsū gan no labās, gan kreisās puses.

—   Būs katrā ziņā jālido tiem pāri.

Bīstamais šķērslis šķita tuvojamies apbrīnojamā āt­rumā, pareizāk sakot, ļoti spēcīgs vējš rāva «Viktoriju»- tieši virsū asajām smailēm. Lai neietriektos tajās, par katru cenu vajadzēja pacelties augstāk,

—   Iztukšojiet ūdens rezervuāru, — Fērgusons pavē­lēja, — atstājiet tikai vienas dienas devu!

—   Darīts! — izpildīdams pavēli, Džo teica.

—   Vai balons pacēlās? — Kenedijs vaicāja.

—   Mazliet, ne vairāk kā par piecdesmit pēdām, — ne- izlaizdams no acīm barometru, doktors atbildēja. — Bet ar to nepietiek.

Patiesi — klinšainās kores draudīgi traucās gaisa ku­ģim pretī, tās atradās daudz augstāk par «Viktoriju»; lai tiktu kalnam pāri, vajadzēja pacelties vēl piecsimt pēdu augstāk.

Viņi izlēja laukā arī deglim nepieciešamos ūdens krā­jumus, atstādami tikai dažas pintes, bet arī tas vēl ne­līdzēja.

—   Lai tur vai kas, kalnam pāri tomēr jātiek, — dok­tors neatlaidās.

—        Izmetīsim ūdens tvertnes, jo tās ir iztukšotas! *— Kenedijs iesaucās.

—   Metiet laukā!

—: Darīts! — Džo pavēstīja. — Tomēr skumji visu tā aizsviest gabalu pa gabalam, —. viņš piebilda.

—       Paklau, Džo, neiedomājies tikai vēlreiz uzupurēties kā todien! Zvēri, ka nepametīsi mūs, lai notiktu kas notikdams!

—        Nomierinieties, mister Semjuel, es no jums ne- šķiršos.

«Viktorija» pacēlās vēl divdesmit tuāžu augstāk, bet kalna galotnei kā netika, tā netika pāri. Tā bija diezgan slaida smaile, kas vainagoja stāvu klinšu sienu. Kalns vēl aizvien slējās ap divsimt pēdu virs ceļotāju galvām.

«Ja desmit minūšu laikā nepacelsimies virs šīm klin­tīm,» doktors nodomāja, «tad grozs ietrieksies tajās un sašķīdīs.»

—   Ko tagad pavēlēsiet, mister Semjuel? — Džo vaicāja.

—       Met laukā visus smagos gaļas krājumus, atstāj tikai pemmikānu!

Atslogots vēl par piecdesmit mārciņām, aerostats uz­šāvās diezgan augstu, bet arī tam nebija nozīmes, jo kalna kores līnija vēl nebija pārsniegta. Stāvoklis kļuva draudīgs; «Viktorija» lidoja ļoti lielā ātrumā, šķita, ka tūlīt, tūlīt tā uzskries klintīm un sašķīdīs ga­balos; tāda sadursme patiesi būtu briesmīga.

Doktors pārlaida skatienu grozam. Tas bija gandrīz tukšs.

—   Ja vajadzēs, Dik, esi gatavs upurēt savus ieročus!

—   Ieročus? — mednieks sašutis iesaucās.

—       Mans draugs, ja es to pieprasu, tad tā ir nepiecie­šamība.

—   Semjuel, Semjuel!

—       Tavi ieroči, ložu un pulvera krājumi var maksāt mums dzīvību.

—       Mēs tuvojamies kalnam! —« Džo sauca. — Mēs tu­vojamies!

Bet kalna galotne vēl joprojām slējās desmit tuāžu augstāk par «Viktoriju».

Džo, paķēris segas, aizmeta tās pār bortu. Kenedijam neko nesacījis, viņš tikpat veikli aizsvieda prom vairā­kus maisus ar lodēm un skrotīm.

«Viktorija» pacēlās vēl augstāk; beidzot tā pārspēja bīstamo virsotni, balona galotni jau glāstīja saules stari.

Nemaz tik grūti nebija

Taču grozs vēl aizvien atradās mazliet zemāk par klintīm, kurās tam nenovēršami vajadzēja ietriek­ties.

— Kenedij, Kenedij! — doktors sauca. — Met laukā savus ieročus — vai mēs būsim pagalam!

—   Pagaidiet, mister Dik, pagaidiet! — Džo mednieku aizturēja.

Un Diks atskatījies redzēja, ka Džo spēji pazūd zem groza.

—   Džo! Džo! — Kenedijs iekliedzās.

—   Ak, nelaimīgais! — doktoram izlauzās.

Kalnu kore šajā vietā bija aptuveni divdesmit pēdu plata, bet pretējā pusē pat vēl platāka. Sasniegusi līdzenā lauka līmeni, «Viktorija» nosēdās uz asajiem akmeņiem, kuri čirkstēja vien, kad tā slīdēja tiem pāri.

—   Mēs šķērsojam kalnus! Mēs lidojam tiem pāri! Rau, tie jau pārvarēti! — lejā atskanēja balss, un Fēr­gusons kļuva priecīgāks.

Atbrīvojis grozu no sava svara, drošsirdīgais Džo skrēja pa laukumu, pieķēries groza apakšmalai; viņš bija spiests to stingri turēt ciet, jo grozs tiecās izrau­ties viņam no rokām.

Nonācis pie pretējās kalna nogāzes, kur viņa priekšā atklājās bezdibenis, Džo, spēcīgi savicinājis rokas, pa­lēcās un, satvēris trosi, acumirklī ierāpās atpakaļ pie biedriem.

—   Tas nemaz nebija tik grūti! — viņš iesaucās.

—   Mans krietnais Džo! Labais draugs! — Doktors bija dziļi saviļņots.

—   Tikai nedomājiet, ka es to darīju jūsu dēļ, — Džo sacīja. — Nē, vienīgi mistera Dika karabīnes dēļ. Esmu taču viņa parādnieks kopš notikuma ar arābiem. Es labprāt atmaksāju savus parādus, un nu mēs esam no­rēķinājušies. — Un, pasniegdams medniekam viņa dārgo karabīni, Džo piebilda: —- Redzot jūs bez tās, man kļūtu pārāk skumji.

Nespēdams izteikt ne vārda, Kenedijs cieši paspieda Džo roku.

XLII nodala

Cēlsirdības cīņa. — Pēdējais upuris. — Gāzes karsējamais aparāts. — Džo veiklība. — Pusnakts. — Doktors sarg­postenī. — Kenedijs sargpostenī. — Kenedijs iemieg. — Ugunsgrēks. — Kliedzieni un šāvieni. — Drošībā.

Vispirms Fērgusons pēc zvaigznēm noteica «Viktori­jas» atrašanās vietu: viņi bija gandrīz divdesmit piecu jūdžu attālumā no Senegālas.

—   Tagad, draugi, cits nekas neatliek kā šķērsot upi, — atzīmējis šo vietu kartē, doktors teica, —- bet, tā kā te nav ne tilta, ne laivu, tad par katru cenu jā­tiek tai pāri aerostatā; šim nolūkam vajadzēs to vēlreiz atslogot.

—   Nesaprotu, kā to varēsim izdarīt, —- trīcēdams par saviem ieročiem, Kenedijs sacīja, —• vienīgi, ja kāds no mums apņemtos pārējo labā uzupurēties uņ pa­likt šeit,. ļ bet šoreiz gan es lūgtu šo godu piešķirt man.

—   Tā tik vēl trūka! — Džo iesaucās. — īt kā man šai ziņā nebūtu lielāka pieredze .,,

—   Dārgais draugs, nav runa par to, ka atkal kādam jālec laukā no groza, tikai vienam no mums vajadzētu doties uz okeānu kājām; esmu lielisks soļotājs un ne­vainojams mednieks…

—   To es nekādā ziņā nepieļaušu! — Džo iebilda.

—   Jūsu cēlsirdības cīņa ir pilnīgi lieka, brašie draugi, — Fērgusons viņus pārtrauca, — ceru, ka līdz tādai galējībai nenonāksim; starp citu, kaut arī tas būtu nepieciešams, mēs nekad nešķirtos, bet kopā šķēr­sotu šo zemi.

—   Tā gan! — Džo piekrita. — Maza pastaiga nevie­nam nekaitēs.

—   Bet vispirms, — doktors turpināja, — mēģināsim vēl ar pēdējiem līdzekļiem atslogot «Viktoriju».

—   Kādiem līdzekļiem? —1 Kenedijs nesaprata. —- Man ļoti gribētos zināt.

—   Atbrīvosimies no tvertnēm, kuras pievienotas deg­lim, kā arī no Bunzena baterijas un spirālēm. Tas viss kopā sver ap deviņsimt mārciņu.

—   Semjuel, bet kā pēc tam būs iespējams izplest gāzi?

—   Pēc tā vairs nebūs vajadzības. Iztiksim tāpat.

—   Un tomēr …

—   Uzklausiet mani, draugi: esmu ļoti precīzi aplēsis, cik liela celtspēja vēl ir mūsu rīcībā. Tās pietiek, lai mēs paceltos gaisā līdz ar nedaudzajiem grozā paliku­šajiem priekšmetiem, un šī krava kopā ar enkuriem, kurus es vēlētos saglabāt, nesvērs ne pieci simti mār­ciņu.

—   Dārgais Semjuel, — mednieks sacīja, — šajos jautājumos tu orientējies labāk nekā mēs, vienīgi tu spēj pareizi novērtēt apstākļus*, saki, kas mums jā­dara, un mēs paklausīsim.

—   Esmu jūsu rīcībā, mister Semjuel, Džo pie­bilda.

—   Atkārtoju, draugi: lai cik riskants arī būtu tāds solis, mūsu aparātu tomēr vajadzēs upurēt,

—   Lai notiek! — Kenedijs piekrita,

—   Pie darba! •— Džo iesaucās.

Tas nebija nekāds nieka darbs, aparātu vajadzēja iz­jaukt pa daļām; vispirms viņi noņēma gāzes sajaucēju, tad degļa cilindru, pēdīgi arī tvertni, kurā notika ūdens sadalīšana; tikai kopīgiem spēkiem bija iespējams at­raut groza dibenam stingri piestiprinātās ierīces, bet, ņemot palīgā Kenedija spēku, Džo veiklību un Sem- juela gudrību, tas izdevās; atsevišķās daļas cita pēc ci­tas tika izmestas laukā no groza un nozuda lejā augo­šajās sikomorēs, atstādamas dziļus robus koku lapot­nēs.

—   Atrodot mežā šos priekšmetus, nēģeri būs bezgala pārsteigti, — Džo sacīja. — Viņi ir spējīgi pat pielūgt tos kā elkus.

Pēc tam vajadzēja atbrīvoties no cauruļvadiem, kuri balonu savienoja ar spirāli.. Uzkāpis dažus metrus virs groza, Džo pārgrieza gumijas šarnīrus. Pašas caurules noņemt bija grūtāk, jo augšgalā tās ar misiņa vadiem bija piestiprinātas ventiļa skavai.

Tad Džo pierādīja apbrīnojamu veiklību: viņš basām kājām, lai neieskrambātu apvalku, par spīti balona svārstībām, uzrāpās pa tīklu balona virsotnē un, ar vienu roku turēdamies pie glumā apvalka, ar otru no ārpuses atskrūvēja un izņēma cauruļu saturētājas skrū­ves. Pēc tam caurules viegli varēja nocelt, izvelkot tās cauri apakšējam ventilim, kas tūlīt pat atkal cieši, her­mētiski noslēdzās.

Atbrīvojusies no tik ievērojama svara, «Vikto­rija» iztaisnojās un stingri savilka enkuram pievienoto trosi.

. Pusnaktī šis darbs, kas prasīja lielu piepūli, bija lai­mīgi paveikts. Ceļotāji steidzīgi iekoda vakariņas.

Starp citu, Kenedijs un Džo aiz noguruma tik tikko turējās kājās.

— Liecieties gulēt, draugi, — Fērgusons teica, —• un atpūtieties pamatīgi, es stāšos sardzē pirmais; pulksten divos modināšu Kenediju, bet četros viņš savukārt mo­dinās Džo. Mēs izlidosim sešos no rīta, un lai debesis stāv mums klāt vēl šajā pēdējā dienā!

Nelikdami daudz lūgties, abi doktora ceļabiedri ap­gūlās groza dibenā un drīz vien cieši aizmiga.

Nakts bija rāma. Lāgiem kāds mākonītis aizklāja dil­stošo mēnesi, kas meta blāvu gaismu. Atbalstījies pret groza malu, Fērgusons pētīja apkārtni. Viņš nenolaida acu no tumšajām lapotnēm, kuras lejā zem aerostata aizklāja skatienam zemi. Viņam aizdomīgs likās pat ma­zākais troksnītis, un viņš meklēja izskaidrojumu pat lapu vieglajām trīsām.

Tādā noskaņojumā vientulība cilvēku padara jo tra­mīgāku un prātā zogas šausmīgas domas. Ceļojuma bei­gās, kad bija pārvarēts tik daudz šķēršļu un tuvo­jās mērķis, bažas augtin auga un saviļņojums kļuva aizvien spēcīgāks, bet ceļa gals šķietami slīdēja aizvien tālāk.

Turklāt pašreizējais stāvoklis, kad viņu lidaparātam mežoņu zemē kuru katru mirkli draudēja avārija, neko labu nesolīja. Doktors vairs nevarēja pilnīgi paļauties uz savu balonu: laiks, kad viņš ar to droši manevrēja, zinot, ka tas viņu nepievils, bija pagājis.

Visu šo apstākļu iespaidā Fērgusons brīžam it kā sa­dzirdēja nenoteiktu troksni meža biezoknī; rādījās pat, ka starp kokiem spēji pazib uguntiņa; viņš uzmanīgi palūkojās tajā virzienā, pat pielika pie acīm tālskati, tomēr nekas nekur nebija saredzams un ap viņu val­dīja visdziļākais klusums.

Fērgusonam droši vien bija rādījušās halucinācijas; viņš klausījās, taču neuztvēra ne mazāko skaņu; kad viņa sardzes laiks bija cauri, viņš pamodināja Kene- diju un, pieteicis sargāt sevišķi modri, nolikās blakām Džo, kurš gulēja ciešā miegā.

Izberzējis miegainās acis, kuras neatturami lipa ciet, Kenedijs mierīgi aizkūpināja pīpi un, atbalstījies, pret groza malu, sāka vilkt kuplus dūmus, lai gaisinātu miegu.

Viņu apņēma kapa klusums; liegs vējš locīja koku galus un, lēnītēm šūpojot grozu, ieaijāja mednieku snaudā, kas nepārvarami mācās virsū; lūkodams to pār­spēt, Kenedijs vairākkārt pavēra smagos plakstus un miglainām acīm skatījās tumsā, taču, nespēdams veikt nogurumu, pēdīgi iesnaudās.

Cik ilgi Diks bija grimis šajā inertajā snaudā, viņš pats to nespēja pateikt, kad pēkšņi pamodās no spil­gtas gaismas uh savādiem sprakšķiem.

Izberzējis acis, Diks pielēca kājās. Sejā iesitās liela svelme. Mežs bija vienās liesmās.

—   Deg! Deg! — īsti nesaprazdams, kas ap viņu no­tiek, Diks iesaucās.

No miega uztrūkās arī abi viņa ceļabiedri.

—   Kas noticis? — Semjuels vaicāja.

—   Ugunsgrēks! •— Džo iesaucās. — Bet kas to va­rēja …

Tajā brīdī zem liesmojošām lapotnēm atskanēja ska­ļas balsis.

—   A! Tie ir mežoņi! — Džo teica. — Nav šaubu, viņi aizdedzinājuši mežu, lai mēs sadegtu.

—   Taļiba cilts mežoņi! Droši vien E1 Hadži bandas laupītāji, — doktors piezīmēja.

«Viktoriju» ieskāva uguns loks. Sausie zari sprak­šķēja, zaļie šņāca; liānas, koku lapas — visa dzīvā augu valsts locījās postošās stihijas varā; cik tālu vien acis sniedza, visur trakoja liesmu jūra. Tās fonā iezīmējās koku melnie stumbri ar apdegušiem zariem; milzīgais ugunsgrēks kā liesmojošs okeāns atspulgo jās mākoņos, un ceļotājiem šķita, ka viņus ieskauj ugunīga atmo­sfēra.

—Bēgsim, laidīsimies zemē! — Kenedijs iesaucās. •— Tas mūsu vienīgais glābiņš.

Fērgusons ar stingru roku viņu apturēja un, pieskrē­jis klāt enkura trosei, ar vienu cirvja cirtienu to pār­cirta. Liesmas, tuvodamās aerostatam, jau laizīja tā ap­gaismotos sānus, bet «Viktorija», atbrīvojusies no savām saitēm, uzlidoja vairāk nekā tūkstoš pēdu aug­stumā.

Mežā reizē ar drausmīgiem kliedzieniem atskanēja apdullinoši šāvieni, taču «Viktoriju» aizrāva rīta vējš, un tā aizlidoja rietumu virzienā.

Pulkstenis tobrīd rādīja ceturto rīta stundu.

XLIII nodaa

Taliba cilts. — Vajāšana. — Izpostītā zeme. — Mērens vējš. — «Viktorija» slīd aizvien zemāk. — Pēdējie pārti­kas krājumi. — «Viktorijas» palēcieni. — Aizstāvēšanās ar Ieročiem rokās. — Vējš kļūsi spirgtāks. — Senegālas upe. — Guīnas ūdenskritumi. — Sakarsētais gaiss. — Lido­jums pāri Senegālas upei.

'— Ja vakar vakarā mēs drošības pēc nebūtu izmetuši «Viktorijas» aparātus, — doktors teica, — tad būtu neglābjami pagalam.

—   Lūk, ko nozīmē savlaicīgi piesardzības soļi, — Džo sacīja, — tagad esam glābti, turklāt pavisam vienkāršā ceļā.

—   Tomēr drošībā neesam, — Fērgusons piebilda.

—   No kā tu vēl bīsties, Semjuel? — Kenedijs vai­cāja. — Bez tavas ziņas «Viktorija» nolaisties- nevar, un, pat ja. nolaistos, kas tur liels?

—   Kas tur liels? Tad palūkojies, Dik!

«Viktorija» jau atradās virs meža malas, kur varēja saskatīt trīsdesmit jātniekus platās biksēs un plīvojo­šos burnusos. Viņi bija apbruņoti, daži rokās turēja šķēpus, daži — garas musketes; sēžot mundro, straujo zirgu mugurās, viņi jāja sīkiem rikšiem tieši tajā vir­zienā, kurp mērenā ātrumā lidoja «Viktorija».

Ieraugot balonu, jātnieki sāka mežonīgi aurot un vi- . cināt ieročus; melnīgsnējās sejas pauda dusmas un draudus, un vēl ļaunāku izskatu tām piešķīra retās, iz­spūrušās bārdiņas; jātnieki šķērsoja zemās plakankal­nes un gludās nogāzes, kuras nolaidās līdz Senegālas upei.

—   Tie droši vien ir nežēlīgās taliba cilts mežoņi, E1 Hadži negantie līdzgaitnieki, -— Fērgusons noteica. — Es gan labāk atrastos džungļos pie plēsīgiem zvēriem nekā kristu šo laupītāju nagos.

—   Nudien, visai miermīlīgi viņi neliekas, — Kene­dijs piekrita, — taču nevar noliegt, ka tie ir īsti stip­rinieki.

—   Laime, ka šie nezvēri neprot lidot, -— Džo pie­bilda, — arī tas jau ir ieguvums.

—   Palūkojieties lejā uz izpostītajiem ciematiem un nodegušajām būdām! — Fērgusons turpināja, Lūk, viņu darbs! Kur agrak zēla plaši lauki, tur bandīti sē­juši neauglību un postu.

—   Mums klāt viņi tomēr netiks, — Kenedijs piezī­mēja, —- un, ja vēl izdotos pārlidot Senegālas upi, tad mes būtu pilnīgā drošībā.

—   Tev taisnība, Dik, bet jāpiebilst, ka vienīgi tādā gadījuma, ja mēs nenokristu, — nenovērsdams acu no barometra, doktors sacīja.

—   Vai zini, Džo, — Kenedijs teica, — drošības dēļ derētu turēt gatavībā ieročus.

—   Protams, mister Dik, tas nenāktu par ļaunu, >— Džo piekrita. — Cik labi, ka mēs tos neaizmetām!

—   Ak, mana dārgā karabīne! — mednieks iesaucās. <— Ceru, ka nekas mūs nešķirs.

Un Kenedijs ļoti, rūpīgi pielādēja savu ieroci; pulvera un ložu viņam vēl netrūka.

—   Cik augstu mēs pašlaik lidojam? — viņš pavai­cāja Fērgusonam.

—   Aptuveni septiņi simti piecdesmit pēdu augstumā; taču pacelties un nolaisties, meklējot izdevīgas gaisa strāvas, vairs nav mūsu spēkos, mēs esam atkarīgi no balona.

—   Ļoti žēl, — Kenedijs sacīja. — Vējš, kā par spīti, ir visai mērens, bet, ja ceļā gadītos orkāns, līdzīgs tam, kas plosījās pēdējās dienās, tad šos bandītus mēs sen vairs neredzētu.

—- Tie neģēļi mums seko vienā mierā, — Džo teica, — viņi nepārpūlas, bet jāj sīkiem riksīšiem, it kā pa­staigājoties.

—   Ja viņi nonāktu šāviena attālumā, — mednieks piebilda, — es prieka pēc tos izsistu no segliem citu pēc cita.

—   Nešaubos, — doktors sacīja, — taču iegaumē, ka arī mēs tad atrastos šāviena attālumā un «Viktorija» būtu lielisks mērķis viņu garajām musketēm; vari iedo­māties mūsu stāvokli, ja balona apvalks tiktu sašauts.

«Viktorijas» vajāšana nemitējās visu rīta cēlienu. Ap vienpadsmitiem aerostats bija pavirzījies piecpa­dsmit jūdžu uz rietumiem. Doktors uzmanīgi pētīja katru mākonīti pie apvāršņa. Viņš, kā arvien, baidījās no vēja maiņām. Kas notiktu, ja viņus sāktu nest atpakaļ uz

Nigēru! Turklāt bija skaidri, manāms, ka balons slīd uz leju. Kopš izlidošanas brīža tas bija jau noslīdējis par trīssimt pēdām, bet līdz Senegālai vēl atlika jūdžu div­padsmit. Lidojot pašreizējā ātrumā, viņi to varēja sa­sniegt tikai pēc trim stundām.

Pēkšņi Fērgusona uzmanību atkal saistīja kliedzieni; nēģeri briesmīgā sašutumā dzina zirgus, cik jaudas.

Paskatījies uz barometru, doktors acumirklī atskārta, ko nozīmē šie kliedzieni.

—    Mēs krītam! — Kenedijs iesaucās.

—   Jā gan, — Fērgusons apstiprināja.

«Velns lai parauj!» Džo nodomāja.

Pēc ceturtdaļstundas «Viktorija» bija nepilnu piec­desmit pēdu atstatumā no zemes, taču vējš, par laimi, pieņēmās.

Mežoņi auļoja, cik jaudas, un drīz vien norībēja mus- kešu zalve.

—    Netrāpīja, stulbeņi! — Džo iesaucās. — Manu­prāt, šos neliešus vajag turēt pieklājīgā attālumā. — Un, notēmējis uz nēģeri, kurš jāja priekšgalā, viņš izšāva; jātnieks novēlās no zirga, pārējie apstājās, un «Vikto­rija» paguva mazliet aizsteigties tiem priekšā.

—   Viņi ir piesardzīgi, — Kenedijs piebilda.

—    Tāpēc ka nešaubās par panākumiem, — Fērgu­sons sacīja, — bet, ja mēs nolaidīsimies vēl zemāk, vi­ņiem izdosies mūs sagūstīt. Par katru cenu jāpaceļas augstāk!

—   Ko vēl varētu mest pār bortu? — Džo gudroja.

— Visu atlikušo pemmikānu! Tā mēs atslogosimies

no trīsdesmit mārciņām.

—    Klausos, mister Semjuel! — izpildīdams pavēli, Džo iesaucās.

Kad «Viktorijas» grozs jau gandrīz skāra zemi, tā negaidot spēji pacēlās gaisā, un mežoņiem izlauzās dusmu kliedzieni; pusstundu ^ēlāk aerostats sāka atkal strauji krist uz leju, ūdeņraža gāze sūcās cauri apvalka porām.

Drīz vien grozs tuvojās zemei; nēģeri metās tam klāt, bet «Viktorija», kā parasti tādās reizēs, atsitusies pret zemi, ar augstu palēcienu uzšāvās gaisā, taču, noli­dojusi pāris jūdžu, no jauna slīdēja lejup.

—   Vai tiešām mums neizdosies aizbēgt? — Kenedijs nikni iesaucās.

—   Met laukā degvīna krājumus, Džo! — Fērgusons pavēlēja. — Svied prom arī darba rīkus, svied visu, kam vien ir kāds svars, arī mūsu vienīgo enkuru, ja ne­pieciešams!

Džo aizsvieda no sienas norautos barometrus, pēc tam termometrus, taču arī ar to nepietika, un, pacēlu­sies augstāk, «Viktorija» pēc mirkļa jau atkal krita le­jup. Nēģeri skrēja tai pakaļ un bija apmēram divsimt pēdu attālumā no tās.

—   Met laukā abas šautenes! — doktors medniekam uzsauca.

—   Tikai pēc tam, kad tās būs izšautas, — mednieks atbildēja.

Un cits pēc cita norībēja četri jātnieku barā tēmēti šāvieni; bandas nikno kliedzienu pavadībā zemē no­krita četri nēģeri.

«Viktorija» vēlreiz uzlidoja. gaisā; tā atgādināja mil­zīgu gumijas bumbu, kas, atsitusies pret zemi, ar aug­stiem palēcieniem virzās uz priekšu. Skats bija ērmots — trīs nelaimīgie milzu soļiem lūkoja izbēgt vajātājiem, un šķita, ka, pieskaroties zemei, tie līdzīgi Antejam uz­sūc jaunus spēkus. Taču draudīgajam stāvoklim «vaja­dzēja reiz beigties. Dienas vidus bija tuvu. «Viktorija» saruka, iztukšojās, izstiepās; tās apvalks, kļuvis ļen­gans, plīvoja vējā, tafta ieloces šņirkstēja, berzdamās cita gar citu.

— Visvarenais no mums novērsis savu vaigu, — Ke­nedijs teica, — Mums neglābjami būs jākrīt.

Džo neatbildēja, viņš klusēdams skatījās uz saim­nieku.

—   Nē, — Fērgusons iebilda. — Vēl varam izmest laukā vairāk nekā piecdesmit mārciņu.

—   Vai te maz ir kas laukā metams? — pārliecināts, ka draugs vairs nav pie pilna prāta, Kenedijs iesaucās.

—   Grozs, — doktors atbildēja. — Atliek pieķerties tīklam un, turoties pie tā, sasniegt Senegālu. Veicīgāk! Veicīgāk!

Un drosmīgie ceļotāji steidzās izmēģināt šo glābšanās paņēmienu. Viņi pieķērās tīklam, kā doktors bija licis;

Džo, ar vienu roku iekāries tīklā, ar otru pārgrieza vir­ves, kuras saturēja grozu; brīdī, kad «Viktorija» gandrīz skāra zemi, grožs nokrita.

—   Urā! Urā! — Džo iekliedzās, kad atslogotais ba­lons uzšāvās trīssimt pēdu augstumā.

Nēģeri trenca zirgus, ko mācēja; zirgi auļoja, ar vē­deru pieplakdami zemei, bet «Viktorija», ierauta spēcī­gākā vēja strāvā, padrāzās tiem garām un strauji tu­vojās pakalnam, kas iezīmējās pie apvāršņa rietumu pusē. Tāds apstāklis ceļotājiem bija labvēlīgs, jo, kamēr viņi ātri pārlidoja kaļnu, vajātāju bandai vajadzēja ap­iet šo pēdējo šķērsli no ziemeļu puses.

Trīs draugi turējās, pieķērušies tīklam; zem viņiem nokārušās virves viņi bija sasējuši kopā tā, ka tās ta­gad veidoja kaut ko līdzīgu lielai, tukšai kabatai.

Kad pakalns beidzot bija pārlidots, doktors pēkšņi iesaucās:

—   Lūk, upe, upe! Tā ir Senegāla!

Un patiesi — pāris jūdžu attālumā no viņiem strau­jos ūdeņus vēla plata, varena upe; tās pretējais krasts, zems un auglīgs, solīja arošu patvērumu un ērtu piezemēšanos.

—   Vēl ceturtdaļstunda, un būsim drošībā! — Fērgu­sons teica.

Diemžēl tik laimīgi vis lidojums nebeidzās; iztukšo­tais balons slīdēja aizvien zemāk, tuvodamies pilnīgi kailai, neauglīgai zemei. Garas nogāzes tur mijās ar ak­meņainiem līdzenumiem, vietumis pavīdēja nožēlojami krūmi un saules svelmē sažuvusi zāle.

«Viktorija» lāgiem krita, lāgiem cēlās; tās palēcieni kļuva aizvien zemāki un retāki, bet negaidot šīs tuk­šās, kailās zemes vidū tā ieķērās vientuļa baobaba ga­lotnē.

—   Nu mums ir beigas! — mednieks noteica.

—   Un līdz upei atlicis tikai simt pēdu! — Džo gaudās.

Nelaimīgie gaisa kuģotāji nolēca zemē, un doktors kopā ar biedriem skrēja uz upi. No upes nāca neizpro­tams troksnis; sasniedzot krastmalu, Fērgusonam kļuva skaidrs, ka troksnis ceļas no Guīnas ūdenskrituma. Krast­malā nemanīja nevienas laivas, nevienas dzīvas būtnes.

Divi tūkstoši pēdu platā Senegāla, skaļi šalkdama, gāzās no simt piecdesmit pēdu augstuma. Upe plūda no austrumiem rietumu virzienā, taču klinšu līnija, "kas aizšķērsoja tai ceļu, stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Straumes vidū slējās dīvainas klintis, atgādinot ērmotus antidilūvija dzīvniekus, kuri pārakmeņojušies stāv upes vidū.

Bija skaidrs, ka šķērsot šo bezdibeni nav iespējams. Kenedijs neviļus bezcerīgi atmeta ar roku. Taču ener­ģiskais, drosmīgais Fērgusons iesaucās:

—   Vēl viss nav pagalam!

—   Tā jau es domāju! — ne mirkli nezaudējot ticību saimniekam, Džo noteica.

Ieraugot sakaltušo zāli, Fērgusonam bija ienākusi . prātā pārdroša doma. Tā bija vienīgā glābšanās iespēja. Viņš tūlīt pat lika draugiem atgriezties pie balona.

—   Ātrāk kā pēc stundas bandīti mūs nepanāks, — Fērgusons sacīja, — mēs nedrīkstam kavēties ne mirkli. Savāksim pēc iespējas vairāk sausās zāles — vismaz simt mārciņu.

—   Kādam nolūkam? — Kenedijs nesaprata.

—   Ūdeņraža mums vairs nav. Bet kas par to? Mēs upi šķērsosim ar sakarsēta gaisa palīdzību.

—   Mans labais Semjuel! — Kenedijs iesaucās. —- Tu gan esi īsts ģēnijs!

Kenedijs un Džo nekavējoties ķērās pie darba, un pēc īsa brīža baobaba piekājē izauga liela siena kaudze.

Fērgusons tikmēr ar griezumu balona apakšdaļā pa­lielināja tā atveri, vispirms, protams, izlaidis caur ven­tili ūdeņraža pārpalikumu. Pēc tam viņš sakrāva zem balona zināmu daudzumu zāles un aizdedzināja.

Piepildīt balonu ar karstu gaisu varēja ātri, atlika sakarsēt gaisu līdz simt grādiem, lai tas izretinātos un kļūtu divreiz vieglāks; pēc brīža «Viktorija» jau sāka manāmi noapaļoties; sausās zāles netrūka, doktors ne­ļāva ugunij izdzist, un balona apjoms strauji palielinā­jās.

Bija bez ceturkšņa viens.

Pēkšņi ziemeļu pusē aptuveni divu jūdžu attālumā parādījās vajātāji. Jau varēja dzirdēt viņu kliedzienus un zirgu pakavu dunu.

—   Pēc minūtēm divdesmit viņi būs klāt, — Kenedijs noteica.

                                                            Guīnas ūdenskritumi

—        Šurp zāli, Džo! Dod šurp vēl zāli! — Fērgusons sauca. — Pēc desmit minūtēm mēs pacelsimies gaisa.

—   Klausos, saimniek!

Divas trešdaļas balona jau bija pilnas ar sakarsēto gaisu.

—   Tagad, draugi, pieķersimies tiklam kā pirmīt, —» doktors mudināja.

—   Klausāmies! — Kenedijs atbildēja.

Desmit minūtes vēlāk viegli grūdieni liecināja, ka balons sācis jau celties.

Jātnieki tuvojās, viņi jau bija pieci simti pēdu at­tālumā.

—   Turieties stingri! — Fērgusons uzsauca biedriem.

— Par mums neraizējieties, saimniek! Neraizējieties!

Tad doktors ar kāju iegrūda ugunskurā vēl krietnu

klēpi siena, un, temperatūrai paaugstinoties, piepildītais balons strauji pacēlās gaisā, pa ceļam skardams bao- bāba zarus.

—   Mēs lidojam! — Džo priecīgs iesaucās.

It kā par atbildi norībēja muskešu zalve, un lode aiz­lidoja gar Džo plecu. Kenedijs pieliecās un ar vienu roku izšāva no karabīnes — vēl kāds ienaidnieks sa­ļima zemē. Mežoņi neganti auroja, redzot, ka balons aiz­lido. Bet tas pacēlās astoņsimt pēdu augstumā un, ierauts spēcīgā gaisa strāvā, aizlīgoja pāri Senegālas upei. Drosmīgais doktors un viņa biedri noskatījās uz lejā šalcošo ūdenskritumu.

Desmit minūšu laikā, nerunājot ne vārda, drosmi­nieki lēnām piezemējās pretējā krastā.

Tur pārsteigti un nobijušies stāvēja divpadsmit vīri franču armijas uniformās. Varat iedomāties viņu pār­steigumu, ieraugot no pretējā krasta gaisā paceļamies aerostatu. Viņi gandrīz noturēja to par kādu pārda­bisku parādību. Taču viņu šefi, jūras kājnieku leitnants un mičmanis, bija lasījuši Eiropas laikrakstos par dok­tora Fērgusona pārdrošo ieceri un acumirklī .aptvēra, kas notiek.

Pamazām zaudējot celtspēju, balons kopā ar bezbailī­gajiem aeronautiem, kuri turējās pie tīkla, sāka pieze­mēties. Tomēr bija jāšaubās, vai viņi spēs sasniegt krastu, un, tiklīdz dažu tuāžu attālumā no Senegālas kreisā krasta balons strauji sāka krist upē, franči metās ūdenī un uztvēra ceļotājus rokās.

—   Doktors Fērgusons! — leitnants iesaucās.

—   Tas pats, — doktors mierīgi apstiprināja, — un abi viņa draugi.

Glābēji uz rokām iznesa ceļotājus krastā. «Viktori-.

jas» balons sarāvies aizpeldēja kā milzu pūslis pa Sene­gālas straujajiem ūdeņiem un reizē ar tiem nozuda Gumas ūdenskritumā.

— Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās.

Doktors velti pūlējās apslēpt asaras; viņš atplēta ro­kas, un abi viņa draugi, dziļi saviļņoti, metās viņa ska­vās.

XLIV nodaļa

Noslēgums. — Protokols. — Franču Iestādes. — Medinas militārais postenis. — Tvaikonis «Bazilika». — Senlul. — Angļu fregate:— Atgriešanās Londonā.

Franču ekspedīciju, kas tobrīd atradās upes krastā, bija sūtījis šurp Senegālas gubernators; ekspedīcijas sastāvā bija divi virsņieki — jūras kājnieku leitnants Difress un mičmanis Rodamels, turklāt viens seržants un septiņi zaldāti. Meklējot izdevīgu vietu militārai no­metnei, viņi jau divas dienas bija klejojuši Guīnas ap­kaimē un negaidot kļuva par doktora Fērgusona atli- dojuma aculieciniekiem.

Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi ekspedīcija uz­ņēma un apsveica trīs ceļotājus. Franči, kuru acu priekšā beidzās pārdrošais lidojums," kļuva Semjuela Fērgusona ceļojuma laimīgo beigu aculiecinieki.

Tāpēc doktors vispirms lūdza viņus oficiāli apliecināt balona nolaišanos pie Guīnas ūdenskrituma.

—   Ceru, ka jūs neatteiksieties parakstīt protokolu,— viņš virsniekiem lūdza.

—   Esam jūsu rīcībā, — leitnants Difress atbildēja.

Franči nekavējoties aizveda ceļotājus uz savu pa­gaidu posteni Senegālas krastā; pret angļiem tur iztu­rējās ar vislielāko uzmanību un gādību un kārtīgi pa­cienāja. Viņi kopīgi sastādīja un parakstīja sekojošu protokolu, kas vēl šobaltdien glabājas Londonas ģeo­grāfu biedrības arhīvā:

«Mēs, apakšā parakstījušies, apliecinām, ka minētajā datumā redzējām doktoru Fērgusonu un viņa ceļabied­rus Ričardu Kenediju un Džozefu Vilsonu atlidojam ai gaisa balonu pieķērušos balona tīklam; dažu metru at­tālumā no mums balons iekrita Senegālas upē un straume to ierāva Gulnas ūdenskritumā, kur tas no­zuda. Apstiprinot minēto, mēs kopā ar nosauktajām per­sonām parakstām šo protokolu.

Gulnas ūdenskritums, 1862. gada 24. maijā.

Semjuels Fērgusons, Ričards Kenedijs, Džozefs Vil- sons; jūras kājnieku leitnants Difress, mičmanis Roda- mels, seržants Difē; zaldāti: Filipo, Meijers, Pelisjē, Lo- ruā, Raskanjē, Gijons, Lebels.

Tā beidzās doktora Fērgusona un viņa brašo ceļa­biedru lidojums, ko apstiprināja aculiecinieki. Nu ceļo­tāji atradās starp draugiem un miermīlīgiem iezemie­šiem, ar kuriem vietējās franču varas iestādes uzturēja ciešus sakarus.

Ceļotāji nolaidās Senegālas krastā sestdien, 24. maijā, bet jau tā paša mēneša 27. datumā nonāca Medinas postenī, kas atradās Senegālas krastā vairāk uz zie­meļiem.

Tur viņus ļoti viesmīlīgi uzņēma franču virsnieki. Tajā pašā dienā Fērgusons un viņa biedri iekāpa ne­lielā tvaikonītī, kas devās pa upi uz leju līdz tās grī­vai. Pēc divām nedēļām, 10. jūnijā, trīs draugi iebrauca Senluī, kur viņus sagaidīja gubernators. Pēc satrauco­šajiem pārdzīvojumiem viņi jau bija pilnīgi atspirguši un atpūtušies. Jāpiebilst, ka Džo nemitīgi visiem atgā­dināja:

— Pamatīgi pārdomājot, mūsu ceļojums bija diezgan skumjš, un nevienam asu pārdzīvojumu meklētājam es neieteiktu to atkārtot; beigu beigās tas apnīk, un, ja nebūtu piedzīvojumu pie Čada ezera un Senegālas upes, tad esmu pārliecināts, ka mēs no garlaicības nomirtu.

Kāda angļu fregate uzņēma uz borta visus trīs ceļotā­jus; 25. jūnijā viņi nonāca Portsmutā, bet nākamajā dienā — Londonā.

Neattēlosim šeit, kā aeronautus sagaidīja Londonas Karaliskā ģeogrāfu biedrība, nedz arī vispārējo apbrīnu, ko viņi radīja; Kenedijs nekavējoties aizbrauca uz Edinburgu, aizvezdams līdzi slaveno karabīni; viņš gri­bēja pēc iespējas drīzāk nomierināt savu veco saimnie­cības vadītāju.

Guīnas postenis

Kā Fērgusons, tā viņa uzticamais kalps Džo bija un palika tādi, kādus mēs viņus pazīstam. Taču viņu savstarpējās attiecības mainījās. Viņi tagad bija draugi.

Eiropas laikraksti neskopojās ar sajūsmas pilnām at­sauksmēm par varonīgajiem aeronautiem, bet «Daily Te- legraph» izpirktā tirāža šai dienā bija deviņi simti sep­tiņdesmit septiņi eksemplāri, kaut gan iespiests tur bija tikai īss šā ceļojuma apraksts.

Doktors Fērgusons Londonas ģeogrāfu biedrības at­klātajā sēdē nolasīja referātu par savu gaisa ekspedī­ciju; viņš un abi viņa draugi izpelnījās zelta medaļu par 1862. gada ievērojamāko ekspedīciju.

Saturs

I   n o d a 1 a: Runa, kas beigās izpelnās vētrainus aplau­sus. — Semjuels Fērgusons ierodas sapulcē. — «Excel- sior», — Doktora Fērgusona portrets. — Pārliecināts fa­tālists. — Bankets «Ceļotāju klubā». — Neskaitāmi tosti.

II   nodaļa: Raksts avīzē «Daily Telegraph». — Po­lemika zinātniskajā presē. — Doktors Petermans atbalsta draugu doktoru Fērgusonu. — Zinātnieka Konera at­bilde. — Neskaitāmas derības. — Dažādi priekšlikumi doktoram Fērgusonam. .

III  nodaļa: Doktora Fērgusona draugs. — Kad sākās šī draudzība. — Diks Kenedijs Londonā. — Negaidīts un dīvains priekšlikums. — Ne visai nomierinošs sakām­vārds. — īsumā par Āfrikas upuriem. — Gaisa balona priekšrocības. — Doktora Fērgusona noslēpums.

IV     nodaļa: Āfrikas pētnieki Bārts, Ričardsons, Overvegs, Vernē, Brenrollē, Peheijs, Andrea Debono, Miani, Gijoms Ležāns, Brjūss, Krapfs un Rebmans, Me- zāns, Rošērs, Bērtons un Spīks. ……

V   nodaļa: Kenedija sapņi. — Partikulu un vietniek­vārdu lietošana daudzskaitlī. — Dika smalkie aplinku mājieni. — Pastaiga pa Āfrikas karti. — Starp diviem cirkuļa punktiem. — Jaunākās ekspedīcijas. — Spīks un Grants. — Krapfs, Dekēns, Heiglins. . , . . ,

VI    nodaļa: Neparasts kalps. — Viņš saredz Jupi­tera pavadoņus. — Dika un Džo domstarpības. — Šau­bas un ticība. — Svēršanās. — Džo — Vellingtons. — Džo izpelnās puskronu. . ……………………………….

/

VII    nodaļa: Gaisa balona ģeometriskie izmēri. — Celtspējas aplēse. — Divi baloni. — Tīkls. — Grozs. — Noslēpumainais aparāts. «— Pārtikas rezerves. — Galī­gās aplēses, k » » i • • « « i i • *

VIII   nodaļa: Džo — svarīga persona. — Transport­kuģa «Apņēmīgais» kapteinis. — Kenedija arsenāls. — Kravas ielādēšana. — Atvadu mielasts. — Aizbraukšana 21. februārī. — Doktora zinātniskās lekcijas. — Diverjē un Livingstons. — Paredzamā gaisa ceļojuma sīkumi. — Kenedijs spiests klusēt. …,…,,

IX    nodaļa: Viņi apbrauc Labās Cerības ragu, —— Uz baka. — «Profesora» Džo kosmogrāfijas lekcijas. — Par gaisa balona vadīšanu. — Par gaisa strāvu pētī­šanu. — Evrika! ,..,…„,..

X    nodaļa: Gaisa balonu pacelšanās un nolaišanās līdzšinējie mēģinājumi. — Piecas tvertnes. — Deglis. — Kalorifers. — Lietošanas veids. — Nodrošināti panā­kumi. , . . ..«….,.«

XI    nodaļa: Kuģis noenkurojas Zanzibāras ostā. — Angļu konsuls. — Iedzīvotāju naidīgā attieksme. — Kum- beni sala. — «Lietus izsaucēji». — Balona piepildī­šana. — Starts 18. aprīlī. — Atvadas. — «Viktorija».

XII     nodaļa: Lidojums pāri jūras šaurumam. — Mrima. — Kenedija saruna ar Džo un Džo priekšli­kums. — Lieliska kafijas recepte. — Uzuramo. — Me- zāna nelaimīgais liktenis. — Dutumi kalns. — Doktora kartes. — Nakts zem sikomores.

XIII     nodaļa: Laika pārmaiņa. — Kenedija sli­mība. — Doktora Fērgusona zāles. — Ceļojums kā­jām, — Imengo baseins. — Rubeho kalns. — Seši tūk­stoši pēdu augstumā. — Atpūta dienā. , . . ,

XIV    nodaļa: Gumijkoku mežā. — Zilā antilope. — Pulcēšanās signāls. — Negaidīts uzbrukums. — Kan- jenjē. — Nakts, gaisā. — Mabunguru. — Ziguelam- koa. — Ūdens rezerves. —• Ierašanās Kazehā. . . .

XV      nodaļa: Kazehs. — Trokšņainais tirgus. — «Viktorijas» parādīšanās. —- Burvji — vangangas. — Mēness dēli. — Doktors dodas pie slimā sultāna. — Iedzīvotāji. — Valdnieka pils «Tambē». — Sultānā sie­vas. — Valdnieks — alkoholiķis. — Džo dieva lomā. — Kā dejo uz Mēness. — Lūzums noskaņojumā. — Otrs mēness. — Dievu varenības nepastāvīgums.

XVI    nodaļa: Negaisa vēstneši. — Mēness zeme. —- Āfrikas kontinenta nākotne. — Mašīna un pastar­diena. — Apvidus saulrieta stundā. — Flora un fauna. — Negaiss. — Ugunīgā josla. — Zvaigžņotās debesis , ,

XVII    nodala: Mēness kalni. — Zaļumu okeāns. — Ceļotāji izmet enkuru. — Ziloņa tauvā. — Ilgstoša ap­šaude. — Cietādainā dzīvnieka gals. — Pavards pie da­bas krūts. — Vakariņas zālājā. — Nakts uz zemes. . 91

XVIII   nodaļa: Karagva. — Ukereves ezers. — Nakts uz salas. — Ekvators. — Lidojums pāri ezeram. — Ūdens­kritumi. — Apgabala izskats. — Nīlas iztekas avoti. — Bengas sala. — Andrea Debono paraksts. — Anglijas karogs 98

XIX    nodaļa: Nīla. — Trīcošais kalns. — Dzimte­nes atmiņas. — Arābu stāsts. — «Ņamņam» ciltis. — Džo nopietnās pārdomas. — «Viktorija» lavierē. — Aero­stats paceļas gaisā. — Blanšāra kundze………….. 106

XX     nodaļa: Pudele no debesīm. — Sikomores palma. — Mamutu koki. — «Kara koks». — Spārnotais pajūgs. — Divu cilšu cīņa. — Slaktiņš, r— Augstākās varas iejaukšanās. . . , . . . . . . . 111

XXI   nodaļa: Dīvainas balsis. — Uzbrukums naktī. — Kenedijs un Džo kokā. — Divi šāvieni. — «Pie manis! Palīgā!» — Atbilde franču valodā. — Rīts. — Misio­nārs. —• Glābšanas plāns………………………………. 116

XXII    nodaļa: Gaismas kūlis. — Misionārs. — No­laupīšana starmeša gaismā. — Lācaristu mācītājs. — Vā­jas cerības uz izveseļošanos. — Doktora gādība. — Paš­aizliedzīgā dzīve. — Lidojums virs vulkāna. . . 122

XXIII    nodaļa: Džo dusmojas. — Misionāra nāve. — Mirstīgo atlieku apsardzība. — Sausums. — Apbedīšana. — Kvarca bloki. — Džo redz halucinācijas. — Vērtīgs ba­lasts. — Zelta atradne. — Džo vilšanās. …. 128

XXIV      nodaļa: Vējš norimst. — Tuvojas tuksne­sis. — Ūdens krājumi izsīkst. — Naktis uz ekvatora. — Semjuels Fērgusons uztraucas. — Kritisks stāvoklis. — Kenedija un Džo nešaubīgās atbildes. — Vēl viena nakts. 135

XXV    nodaļa: Mazliet filozofijās. — Mākonis pie ap­

vāršņa. — Migla. — Vēl viens aerostats. — Signāli. — Tieša «Viktorijas» kopija. — Palmas. — Karavānas pē­das. — Aka tuksneša vidū ……………………………………………………………………… . . 141

XXVI nodaļa: Simt trīsdesmit grādu. — Doktora Fēr­

gusona pārdomas. — Bezcerīgi meklējumi. — Deglis dziest. — Simt divdesmit divi grādi. — Sahāras tuksne­sis. — Pastaiga naktī. — Vientulība. — Ģībonis. — Džo plāni. — Vēl viena gara diena. . . , t *. . , 146

XXVII    nodaļa: Neciešama svelme. — Halucinācijas. — Pēdējās ūdens lāses. — Bezcerīga nakts. — Pašnāvības mēģinājums. — Samums. — Oāze. — Lauva un lauvene. 151

XXVIII    nodaļa: Jauks vakars. — Džo — kulinārs. — Saruna par jēlu gaļu, — Džeimsa Brjūsa piedzīvojums. — Bivuaks. — Džo sapņi. — Barometrs krītas. — Gatavoša­nās lidojumam. — Orkāns. . . . . t , . * 156

XXIX    nodaļa: Augu valsts pazīmes. — Franču rakst­nieka fantastiskā ideja. — Lieliska zeme. — Ādamavas valsts. — Spīka, Bērtona un Barta pētījumu apvieno­šana. — Atlantikas kalni. — Benues upe. — Jola. — Ba-

želē kalns. — Mendifa kalns……………………………………. 160

XXX    nodaļa: Mosfeja. — Šeihs. — Denhems, Klaper- tons, Udni un Fogels. — Logumas galvaspilsēta. — Tūls, — Miers pār Kernaku. — Gubernators un viņa galms. — Uzbrukums. — Baloži — dedzinātāji. . . 166

XXXI      nodaļas Starts naktī. — Saruna trijatā. — Kenedija mednieka instinkts. — Piesardzības soļi. — Sari straume. — Čada ezers. — Ezera ūdens. — Nīlzirgs. — Veltīgs šāviens -» . ,.,.,,… 172

XXXII     nodaļa: Bornu galvaspilsēta. — Bidiom.u sa­las. — Kondori. — Fērgusona bažas. — Piesardzības soļi. — Uzbrukums gaisā. — Balona apvalks saplīst. — Kri­tiens. — Augstākā pašaizliedzība. — Ezera ziemeļu pie­kraste 176

XXXIII    nodaļai Minējumi un pieņēmumi. — «Vikto­rijas» līdzsvara atjaunošana. — Doktora Fērgusona jaunās aplēses. — Kenedijs dodas medībās. — Pilnīga Čada ezera izpēte. •— Tangalija. — Atgriešanās. — Lari, , . . 180

XXXIV  nodaļa: Orkāns. — Piespiedu starts. — Viena enkura zaudējums. — Skumjas pārdomas. — Lē­mums. — Viesuļstabs. — Ieputinātā karavāna. — Labvēlīgs pretvējš. — Atpakaļ uz dienvidiem. — Kenedijs savā vietā. 188

XXXV      nodaļa: Notikums ar Džo. — Bidiomu cilts sala. — Pielūgsmes objekts. — Nogrimusī sala. — Ezera krastā. — «Čūsku koks». — Ceļojums kājām. — Cieša­nas. — Moskīti un skudras. — Bads. — «Viktorijas» parā­dīšanās. — «Viktorija» atkal nozūd. — Bezcerība. — Purvs. — Pēdējais sauciens………………………………………………………………. 192

XXXVI      nodaļa: Pie apvāršņa kaut kas rēgojas. — Arābu grupa. — Vajāšana. — Tas ir viņšl — Kritiens no

zirga. — Nožņaugtais arābs. — Kenedija šāviens. — Ma­nevrs. — Nolaupīšana lidojumā. — Džo glābts. . . . 199

XXXVII     nodala: Lidojums rietumu virzienā. — Džo atmoda., — Stūrgalvība. — Taželela. — Kenedija bažas. — Lidojums ziemeļu virzienā. — Nakts Agadesas tuvumā. . 205

XXXVIII     nodaļa: Straujš pārlidojums. — Piesardzīgi lēmumi, — Karavānas. — Nemitīgās lietavas. — Gao. — Nigēra. — Goļdberijs, Žofruā, Greijs, Mungo Pārks, Lengs, Renē Kaijē, Klapertons, Džons un Ričards Lenderi. . . 210

XXXIX      nodaļa: Zeme Nigēras ielokā. — Hombori kalnu fantastiskie silueti. — Kabara. — Timbuktā. — Dok­tora Barta plāns. — Timbuktas pagrimums. — Viss likteņa

ziņā,…………………………………………………………………………………….. 216

XL nodaļa: Doktora Fērgusona nemiers. — Lidojums dienvidu virzienā nemitējas. — Siseņu mākonis. — Skats uz Džennē. — Galvaspilsēta Segu. — Vēja virziens mai­nās. — Džo nožēlas, . . . , , . . , . 220

XLI nodaļa; Senegālai tuvojoties. — «Viktorija» slīcl aizvien zemāk. — Nepieciešamība to nemitīgi atslogot. — Marabu E1 Hadži. — Paskāls, Vensāns, Lambērs. — Muha­meda sāncensis. — Grūti pārvarami kalni.- — Kenedija ieroči. — Džo manevrs. — Atpūta virs mežu galotnēm. 223

XLII nodaļa: Cēlsirdības cīņa, — Pēdējais upuris. — Gāzes karsējamais aparāts. — Džo veiklība. — Pus­nakts. — Doktors sargpostenī. — Kenedijs sargpostenī. — Kenedijs iemieg. — Ugunsgrēks. — Kliedzieni un šā­vieni. — Drošībā. 230

XLII1 nodaļa: Taliba cilts. — Vajāšana. — Izpostītā zeme. — Mērens vējš. — «Viktorija» slīd aizvien ze­māk. — Pēdējie pārtikas krājumi, — «Viktorijas» palē- cieni. — Aizstāvēšanās ar ieročiem rokās. — Vējš kļūst spirgtāks. — Senegālas upe. — Guīnas ūdenskritumi. — Sakarsētais gaiss. — Lidojums pāri Senegālas upei. . 235

XL1V n o daļa: Noslēgums. — Protokols. — Franču iestādes, — Medinas militārais postenis. — Tvaikonis «Ba­zilika». — Senluī. — A.ngļu fregate. — Atgriešanās Lon­donā. 243

 Žils Vems PIECAS NEDĒĻAS GAISA BALONA

Ćţëü Áĺđí

ĎßŇÜ ÍĹÄĹËÜ ÍŔ ÂÎÇÄÓŘÍÎĚ ŘŔĐĹ Ďóňĺřĺńňâčĺ ňđĺő ŕíăëč÷ŕí ďî Ŕôđčęĺ Čçäŕňĺëüńňâî «Ëíĺńěŕ» Đčăŕ 1981

Íŕ ëŕňűřńęîě ˙çűęĺ Ńĺđč˙ «Ďđčęëţ÷ĺíč˙, ôŕíňŕńňčęŕ, ďóňĺřĺńňâč˙»

Ń ôđŕíöóçńęîăî ďĺđĺâĺëŕ Ě. Ýđńŕ Đčńóíęč Đčó č Ěîíňî Őóäîćíčę Ăóíŕđ Ęë˙âŕ

Redaktors A. Ti||a. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniskā redaktore V. Ruskule. Ko­rektore L. Kamene. Nodota salikšanai 14.10.80. Parakstīta Iespiešanai 22.01.81. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs N9 3. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 13,23 uzsk. iespiedi.; 14,28 uzsk. kr. novilk.; 14,29 izdevn. 1. Metiens 100 000 eks. Pašūt. Ka 2106. Cena 1 rbl. 40 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Pa« domju bulv. 24. Izdevn. JVš 69/30833/J-2701. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poli" grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapas iespiesti Rīgas Paraugtipo­grāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11,

Zils Veras

Ve 656 Piecas nedēļas gaisa balonā — Trīs angļu ceļo­jums Āfrikā: Romāns / No franču vai. tulk. M. Ersa; II. Riu un Monto. — R.: Liesma, 1981.— 251 lpp., il. — (Piedzīvojumi, fant, ceļojumi). -

Zila Verna romāns stāsta par doktora Semjuela Fērgusona un viņa draugu neparastajiem piedzīvojumiem Āfrikā. Romāna sižets bagāts ar negaidītiem notikumiem. Vistraģiskākajos brīžos atklājas ceļotāju cēlās rakstura īpašības — godīgums, drosme, uzticība, spēja uzupurēties, glābjot draugus, nelaimē.

PASKAIDROJUMI

1 «Nyanza» — ezers.

[1] visaugstākais (latīņu vai.).

[2] sens austrālijas nosaukums.

[3] garuma mērs, kas līdzinās 2,54 mm.

[4] edinburgas palama.

[5] sens Skotijas nosaukums.

[6] bedlama — londonas psihiatriskā slimnīca.

[7] Ģeogrāfiskā jūdze — 7,420 km.

[8] 625 jūdzes.

[9] pēc doktora fērgusona aizbraukšanas kļuva zināms, ka Heiglins- pēc kāda strīda novērsies no ekspedīcijai noteiktā ceļa un tās vadība uzticēta Muncingeram.

[10] personāžs Čārlza Dikensa stāstā «Circenis uz krāsns».

[11] londonas priekšpilsēta.

[12] angļu mārciņa — 453,6 g.

[16] esmu atradis! (no grieķu vai.)

* 1/3 m3 ,

[23] musulmaņu augstākā valdnieka tituls.

 [25] aptuveni 5 cm. Pēc katriem 100 m barometra spiediens kritās par 10 mm.

[26] «u» iezemiešu valodā nozīmē apgabalu.

[27] Čarlza bīka «nīlas iztekas, baseina un tā galveno straumju vis­pārējs raksturojums un vēsturiskie atklājumi Nīlas baseinā». (Angļu vai.).

[28] zils verns runā par atmosfēras zemāko slāni, ķo tagad dēvē par troposfēru. Tuāze — 1,949 m.

[29] aptuveni 200 jūdzes.

 [31] teika vēstī, ka šis kalns sāk trīcēt, tiklīdz uz tā sper kāju mu­sulmanis,

[32] aptuveni 3 v2 !•

[33] temperatūra šeit norādīta pēc Fārenheita, tātad +50°C.

[34] +60°c,

[35] iespējams, ka doktors Fērgusons, pats būdams anglis, pārspīlē, taču jāatzīst, ka Renē Kaijē ar savu pašaizliedzību un drosmi pelnīto slavu Francijā nav iemantojis.