science Ilze Jansone Ivars Vīks Pokaiņi

Ilze Jansone un Ivars Vīks

Pokaiņi

Izdevēja Ilze jansone

Rīga

Redaktors Heinrihs Jubels

IBSN 9984 -639-10X © Ilze Jansone Ivars Vīks

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

lv lv
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 23 July 2011 33FC83AF-AE85-4A35-8FE2-80B5C0FE8140 1.0 Pokaiņi Izdevēja Ilze jansone

Ilze Jansone un Ivars Vīks

Pokaiņi

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu dzīvošan'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu augumiņ'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu dvēselīt'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to bērna dvēselīt'!

Apsedz, Dieviņ, manu sētu

Ar sudraba mētelīt'!

Apsedz, Dieviņ, manu sētu

Ar sudraba mētelīt'!

POKAIŅI, ap kuriem grieza apkārt visu pasauli

Pokaiņi — tā ir izcila Zemeslodes vieta, kas atspīd un atskan debesīs gan šī vārda vistiešākajā, gan arī pārnestā nozīmē. Mākoņu vāli, kas tuvojas Pokaiņu trejdeviņu svētvietu vainagam, pagriežas un apiet to, lai Pokaiņu ielejas "kausā" spīdētu Saule.

Ap Pokaiņiem griežas ne tikai kilometriem biezie mākoņu vāli. Teika par Tliņu vēsta, ka ar Dieva palīdzību ap tiem griezta visa pasaule. To apliecina gan Rietumeiropā izplatītās teikas par brīnumaino Grāla kausu, gan visā pasaulē zināmie mīti par kosmiskajām dzirnavām. Senindiešu svētajā valodā — sanskritā vēstīts par tālo ziemeļu zemi, kur dzīvoja gudri un laimīgi cilvēki. Ap šo vietu griezās apkārt Saule, Mēness un debesu spīdekļi. Visai līdzīgas ziņas, pie tam daudzas reizes, apliecina sengrieķu autori. Un pats galvenais, daudzkārtīgus Pokaiņu aprakstus mēs

varam atrast pasaulē vissenākajā un visviedākajā ziņu krājumā — latvju dainās.

Protams, viss nule teiktais latvietim, kas "mucā audzis un pa spundi barots" ar padomju vēsturnieku samazgām, var likties gluži neticami, pārsteidzoši, fantastiski. Bet tas jau nav pirmais gadījums pasaulē, kad patiesība izrādās pārsteidzošāka par visspilgtāko fantāziju.

Pokaiņi ir mūsu "Gaismas pils", kas ceļas augšā no ilgas aizmirstības. Ziņas par mūsu dižo senatni, par visā pasaulē atzītu Senlatvju civilizāciju liek mums iztaisnot septiņus gadu simtus verga kūkumā saliekto muguru, tikt vaļā no verga dvēseles.

Kad gan to darīt, ja ne tagad?

Maz Latvijā ir cilvēku, kuriem vēl svešs ir Pokaiņu vārds. Tomēr lielākajai daļai no tiem, kuri zina Pokaiņu vārdu, maz vēl zināms par pašiem Pokaiņiem.

Daudzas ziņas liek domāt, ka tālā senatnē, pirms gadu tūkstošiem, Pokaiņus zināja ne tikai visā Eiropā, bet arī tālu pasaulē. Bija laika periods, kad ik gadus šeit ieradušās neskaitāmas svētceļnieku grupas, un katra nesusi līdzi gaišu akmeni galvas lielumā. Šie apmeklētāji nāca tālus ceļus, dažkārt pat vairāk kā tūkstoti kilometru. Vairāki simti tūkstoši gaišo, no tālienes nesto akmeņu apliecina, ka vismaz tik liels bijis svētceļnieku grupu skaits pirms daudziem gadu tūkstošiem. Bet daudzi tādi ceļotāji neatnesa neko. Tā ka apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par Pokaiņos atnesto akmeņu skaitu. Par to liek domāt arī grandiozās sapulču vietas. Līdz mūsu laikam par senatnē ļoti ievērojamu personu apmeklējumiem saglabājušās teikas, kur ievērojamie apmeklētāji laika gaitā pārvērtušies te par Krievijas carieni Katrīnu Lielo, te par Kurzemes hercogu. Diemžēl Pokaiņu slava noplaka pēc megalītisko celtņu izplatīšanās Eiropā Pēc 13.gs., kad mūsu zemi ar uguni un zobenu iekaroja krustneši, tie vairs nav pieminēti un nogrima aizmirstībā.

1992. g. Pokaiņus sāka pētīt Latvijas senatnes izpētes darba grupa. Šie darbi noritēja klusi, lai neizraisītu uzbāzību. 1995. g. pēc Pokaiņu centrālās daļas uzaršanas nācās Pokaiņus "atklāt" vispirms rajona iedzīvotājiem, tad visai republikai. Tā bija piespiesta rīcība, jo citādi tiem valsts algoto darbinieku noziedzīgās vienladzības un bezdarbības dēļ draudēja pilnīga iznīcība Tad arī Pokaiņus sāka apmeklēt daudzi ekskursanti.

To cilvēku skaits, kuri pēdējos gados pabijuši Pokaiņos, mērāms tūkstošos. Šeit uzradušies arī daudzi ārzemju speciālisti un devuši par šo vietu augstas, pat ļoti augstas atsauksmes. Šeit bijuši izcili Latvijas ģeologi, ģeogrāfi, botāniķi, vēsturnieki, un citu specialitāšu pārstāvji, nemaz nerunājot par žurnālistiem un literātiem. Par šo vietu Latvijas televīzijas skatītāji redzējuši vairākas speciāli uzņemtas filmas. Pokaiņu problēmai veltīti daudzi avīžu raksti ar visai atšķirīgiem viedokļiem. Ļoti lielu darbu šīs ievērojamās vietas izpētē veikuši Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanas fonda, kā arī Vides aizsardzības kluba aktīvisti.

Nevar neatzīmēt arī daudzu, minētajās grupās neiesaistītu labas gribas cilvēku lielo un nesavtīgo darbu šīs vietas un objektu sakopšanā. Varbūt nav tik būtiski konkrētie uzvārdi, kā tas, ka Pokaiņi būtībā atkal kļuvuši par visas latviešu tautas svētvietu un tās sakopšanā piedalās daudzi labas gribas cilvēki no visas Latvijas, pat Lietuvas. Neviens nav īpaši jālūdz pielikt savu roku, lai ko labu darītu vai dotu savu padomu. Paldies par to ne tikai rīdziniekiem, bet arī cilvēkiem no Apes, Engures, Lielvārdes, Liepājas, Mazsalacas, Ogres, Rēzeknes, Saldus, Valmieras, Ventspils un vēl daudzām citām vietām. Un pats par sevi saprotams, arī no Dobeles, Jelgavas un citas tuvākās apkārtnes. Tāpat nedrīkst neatzīmēt to ieguldījumu, ko Pokaiņu saglabāšanā un sakārtošanā ieguldījusi Dobeles pašvaldība, mežniecība, muzejs u.c. Dobeles iestādes.

Šo rakstu nekādā ziņā nevajadzētu uzlūkot kā atskaiti par paveikto darbu. Tad jau tai vajadzētu veselu grāmatu. Drīzāk šis apraksts vērtējams kā populārzinātnisks apskats un ieskats neskaitāmo mīklu minējumos.

Šajā darbā iespēju robežās izmantoti speciālistu publikācijas, ieteikumus un padomus. Tomēr daži no tiem izrādījušies pretrunīgi, novecojuši pēc savas būtības vai neatbilstoši faktiem. Visai bieži vajadzīgās ziņas nav izdevies atrast. Ne vienmēr bijis iespējams pārbaudīt izmantotos rakstus, liecības, atsauces. Tāpēc, ja nācis saskarties ar dažādām ziņām, domām, uzskatiem, tad autors šeit, tāpat kā visos iepriekšējos darbos, stingri pieturējies pie pamatdomas, ka apskatāmajam objektam jādod tāds raksturojums, kas sekmētu šī objekta saglabāšanu, saudzēšanu, kopšanu.

Kur atrodas Pokaiņi?

Kad, braucot no Dobeles uz Īli, būsiet veikuši divas trešdaļas ceļa, jūsu priekšā pacelsies ar mežu apaugušais Veču kalns. Šeit, jaunā ceļa malā, ir autobusu pietura "Pokaiņi". Tā ir norāde uz tiem Pokaiņiem, par kuriem stāstīsim šajā rakstā.

Vecais ceļš līkumo puskilometru pa kreisi no jaunā. Te bijis Pokaiņu krogs. Nostāsts vēstī, ka krogā reiz nakšņojusi pati Krievijas cariene Katrīna Lielā. Pirmajā brīdī liekas, ka uz šo nostāstu jāraugās skeptiski, jo kāpēc gan dižajai carienei būtu vajadzība nakšņot visai tālu no lielā Vāczemes ceļa nelielā krogā. Bet gluži šo nostāstu aizmirst nevajadzētu. Mūsu vectēvi daudzas ziņas par tāltālā pagātnē ievērojamām vietām un notikumiem glabāja no paaudzes paaudzē ar pēdējo gadsimtu simbolisko tēlu — zviedru ķēniņa, Pētera I, Katrīnas Lielās un citu labi zināmu personu palīdzību. Gudrie to saprata un šīs vietas sargāja…

Pirms turpinām, skaidrības labad jāpiebilst, ka šie, nule minētie, nebūt nav vienīgie Pokaiņi. Šobrīd mums zināmi pieci Pokaiņi un visi tie atrodami netālu no jau minētajiem Vecpokaiņiem.

Vēl līdz Otrā pasaules kara beigām tuvumā bija vēl otras Pokaiņu mājas. Tās atradās divus kilometrus uz ziemeļiem no Vecpokaiņiem. Arī šī — otra Pokaiņu vieta, kas atrodas sena mākslīgi veidota svētkalna — Krievu kalna pakājē, ir ārkārtīgi interesanta Dažas pārbaudes ļauj domāt, ka šo vietu, izmantoja meteoroloģisko apstākļu izmaiņai ziemeļaustrumos no Krievu kalna. Tai blakus atrodas akmens laikmeta dziednīca ar speciāli apstrādātiem dziedniecības akmeņiem — lielākā šāda veida saglabājusies dziednīca Zemgalē un Kurzemē.

Trešie Pokaiņi meklējami austrumos no Dobeles, Bērzes un Sesavas upju satecē. Bērzes upe te met savdabīgu cilpu ap unikālu ģeoloģisku veidojumu, kura izcelsme ir pavisam neskaidra. Pagaidām to dēvē par Dobeles meteorītu, lai gan vairāki nopietni speciālisti visai kritiski izturas pret šādu vērtējumu. To varētu raksturot kā olveidīgu objektu ar apmēram kilometru lielu diametru. Pagaidām uzskatīsim šo vietu par ģeoloģisku mīklu, kas var sagādāt lielus pārsteigumus

Daļa ģeoloģisko slāņu šeit sajaukti, citu trūkst. Šis it kā varētu būt lielākais Latvijā nokritušais meteorīts, bet nav nedz meteorīta bedrei raksturīgās apaļās ielejas, nedz vaļņa ap to. Mēģinot izpētīt šīs "olas" galu Dobeles nomalē ar urbšanu, nolauza urbi. Arī šai vietai piemīt daudz īpatnību, kurām šobrīd nav apmierinoša zinātniska skaidrojuma. Te nevar nepiebilst, ka šī "Dobeles ola" Latvijas svētvietu plānojumā ieņem ļoti nozīmīgu vietu, to varētu apzīmēt par vienu no svarīgākajiem centriem. Vai šo miljoniem tonnu smago "olu" te būtu nolikušas saprātīgas būtnes?

Ceturtie Pokaiņi atrodas netālu no Tērvetes uz lēzena paugura. Tā ir augstākā vieta apkārtnē.

Pokaiņi meklējami R no Jelgavas, nedaudz uz D no stacijas Dorupe. Šis vārds saistāms ar pēdējos gadu tūkstošos ienākušu debesu dievības vārdu — Toru, kas atbilst mūsu Pērkonam — vienai no Dieva izpausmēm. Šie Pokaiņi neapšaubāmi saistīti ar senu bramaņu kalnu Bramberģi. Dažus km ZR no šiem Pokaiņiem bijušas mājas Ķēniņi.

Kas tad vieno šos piecus Pokaiņus? Vispirmām kārtām šis vietvārds sastopams tikai nelielā Latvijas daļā. Visi pieci Pokaiņi uzskatāmi par īpatnām, neparastām vietām. Otrkārt, visas šīs vietas raksturojamas ar paaugstinātu bioenerģētisko strāvojumu, kas raksturīgs visām senajām senču svētvietām. Atļaujos izteikt pārdrošu, pagaidām gan tikai daļēji pierādītu domu, ka visās šajā vietās bijuši arī apzinīgu būtņu veidojumi. Šie pieci Pokaiņi nav nejauša sagadīšanās, bet ir kā pieci vienas rokas pirksti. Iespējams, ka šie pieci Pokaiņi viens otru papildinājuši, jo, mūsuprāt, katram no tiem bijis savs, atšķirīgs uzdevums. Bez tam ap centrālo Pokaiņu daļu ir apkārt pieci svētvietu vainagi jeb gredzeni. Latvju pasakās sevišķi svarīgas ziņas sniedz pieci vēstneši, kuru simboli ir zirgs, jātnieks, suns, kaķis, gailis.

Latvju dainas vēstī par kādu ciklu, kuru jāatkārto 5 reizes, piemēram, "pieci gadi ganos gāju, pelnīj' pieci kažociņi".

Mēģiniet savienot ar iedomātām līnijām uz kartes visus piecus Pokaiņus, šīs līnijas krustojas Krievu (Krīvu) kalna pakājē. Sagadīšanās? Varbūt jā, bet drīzāk jau nē, jo minēto līniju turpinājumi ļoti labi iekļaujas lielo svētvietu tīkla zīmējumā uz Latvijas kartes.

Jāpiebilst, ka Latvijā ir arī vēl vietas ar līdzīgiem vārdiem, piemēram, Valkas rajonā Palsas upes krastā atrodas Pīkaiņu kalns. Gulbenes rajonā netālu no Galgauskas Veišiem, Z no Ūsiņiem ir Pokuļi. Latvijā ir vēl arī citas vietas ar līdzīgiem vārdiem, piemēram, D gan no Dobeles, gan Jelgavas ir Poķi.

Pokaiņi kā sistēma

Pokaiņi ir plašas senču svētvietu sistēmas daļa. Tās sākums var būt meklējams netālu no Penkules (kas tulkojumā no igauņu valodas varētu nozīmēt — galvas, jeb galvenais ciems — peakull, "Pea" — galva, "Kuli"— ciems.

Apmēram 5 kilometri ZR no Penkules atradušās Bramaņu mājas, tagad palikusi tikai to vieta. Gan reljefs, gan arī citas pazīmes liek domāt, ka te senāk bijis apaļš ezers ar apaļu salu vidū, kur dzīvojuši senie priesteri — bramaņi. Iespējams, ka šeit pie šī ezera pulcējušies svētceļnieki no tālām vietām, kuri bija gājuši dažkārt pat tūkstoti vai vairāk kilometru. Tālāk jau kopā ar bramaņiem, svētceļnieki devušies pāri Sesavas upes ielejai uz Pokaiņiem.

Pēc Pokaiņiem tālākais augstāko viesu ceļš droši vien veda uz Krievu (lasi Krīvu) kalnu. Pārējie svētceļnieki devās uz Zebrus ezera Svēto kalnu, Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru. Šī svētceļojuma nobeigums varēja būt Kokmuižā vai tās tuvumā pie Svētaiņu ezera. Vājnieki devās uz Tērveti, to raksturo pats vārds (somu valodā "terve" nozīmē vesels, veselība). Tāpat droši vien

domājams, ka apmeklējamās vietās ietilpa Īle, Tuntuļu kalni, Dēliņkalns, Apgulde u.c. apkārtnes ievērojamākās vietas. Visas tās ietilpst aplī ap Pokaiņiem, kura rādiuss apmēram 20 km. Daudzu šo vietu iekārtojums gan Zebrus kalnā, gan Kokmuižā, Tērvetē, Krievu kalnā u.c. pārliecinoši rāda, ka tās paredzētas daudzu tūkstošu svētceļnieku apmeklējumiem. Arī citas pazīmes, tostarp vietvārdi un teikas, apliecina nule izteikto domu par to, ka šeit senatnē bijusi ļoti ievērojama milzu pasākumu centru sistēma, kura tālu pārsniedz visas mums senatnē zināmās līdzīgās vietas pasaulē. Šo domu apliecina daudzi sengrieķu, kā arī senindiešu raksti, neparastie no tālienes nestie akmeņu krāvumi Pokaiņos u.c. ziņas.

Acīmredzama aplamība būtu šo vietu skaidrošana ar padomju vēsturnieku izdomājumiem, ka tās radījuši bronzas laikmeta kopienu cilvēki savām kopienas vajadzībām. Neapšaubāmi, ka Pokaiņi un citas minētās vietas pastāvējušas kā kopējas sistēmas sastāvdaļas, kā, iespējams, viens no pasaulē senākajiem apzināmās civilizācijas centriem. Vēl jo vairāk, citas ziņas liek domāt, ka šeit atradies visas Eiropas svētvietu centrs.

Divpadsmit skatījumi

Lai teikto paskaidrotu, aplūkosim Pokaiņu sistēmu no divpadsmit galvenajiem redzes punktiem:

1)  Pokaiņi kā izcila Zemeslodes vieta;

2)  Pokaiņi kā Senlatvju civilizācijas svētcentrs;

3)  Teikas u.c. garamantas par Pokaiņiem;

4)  Pokaiņi kā izcils ģeoloģisks veidojums;

5)  Pokaiņi kā enerģētisks centrs;

6)  Retu augu augšanas vieta;

7)  Mākslīgie veidojumi;

8)  Akmeņu salikumi;

9)  Apstrādātie akmeņi;

10)  Savrupatradumi;

11)  Dziedniecības un zintniecības centrs;

12)  Pokaiņu nozīme mūsdienās.

Būtībā visi šie redzes punkti ir savā starpā saistīti, tomēr nav iespējams aprakstīt visu uzreiz kopsakarā.

Pokaiņi ka izcila Zemeslodes vieta

Pirmajā brīdī, paraugoties uz karti, liekas, ka šādam visrakstam nav nekāda pamata. Ne nu te ir Himalaju augstākā virsotne, ne ugunsvēmējs kalns, ne kāds izcils geizers vai kādi citi vispārzināmi brīnumi.

Pokaiņus drīzāk var salīdzināt ar Pelnrušķīti, kuras patieso vērtību slēpj necils ietērps. īstā svētvietas vērtība nosakāma tikai, raugoties uz pasaules karti un kosmosa foto. Tikai pētot šos dokumentus, redzam, ka Pokaiņi ir nozīmīgs, paviršam skatam slēpts, izcils centrs. To zināja mūsu senči jau pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem. Viņi zināja to, ko nezin mūsdienu cilvēki.

Latvija atrodas Zemeslodes centrālā meridiāna (ass) un kritiskā šķēluma joslas krustpunktā. Tās ir plašas enerģētiskas joslas, kurām, savukārt, ir vairāki enerģētiskie centri. Viens no tiem ir Pokaiņu pauguraine Tā atrodas uz Zemeslodes centrālā meridiāna rietumu līnijas. Šis meridiāns šķērso Zemeslodi Z-D virzienā ar trim līnijām — rietumu, centrālo un austrumu līniju. Savukārt šīs līnijas šķērso trīs citas — kritisko šķēlumu līnijas, kas virzītas R-A virzienā. Šeit jau mēs pārejam pie kosmiskajām sakarībām. Šīs kritisko šķēlumu līnijas iet caur tiem Zemeslodes platuma grādiem, kas atbilst Zemeslodes iedomātie šķēlumiem, kuros var ievietot vienu, divus, visbeidzot trīs Mēness diametrus.

Viena Mēness diametra šķēlumā iegrimis Ziemeļu ledus okeāns, apmēram uz Špicbergenas platuma.

Divu Mēness diametru šķēlums iet pa kritisko griezumu zonu Baltijas jūrā un cauri Latvijai. Pokaiņi atrodas šīs zonas un Zemeslodes ass līnijas krustpunktā.

Trīs Mēness diametru šķēlums iet pa Vidusjūras baseinu — trešo kritisko šķēlumu.

Minētās trīs līnijas apliecina gan tikai matemātiski aprēķini, gan ģeologu pētījumi. Pa tām dažādos Zemes ģeoloģiskajos periodos patiešām šķēlušās pirmskontinenta daļas, notikušas grandiozas kataklizmas.

Tā, piemēram, pa trešo šķēlumu līniju pirms simtiem miljonu gadu sensenais vienotais Pangejas pirmkontinents sašķēlās Laurāzijā un Gondvanā. Kaut mūsdienās kontinenti vairs nešķeļas, šo triju šķēlumu zonās, tostarp mūsu platuma grādos, ir paaugstināta bionenerģētiskā aktivitāte.

Bet tagad no šīs īsās izziņas atgriezīsimies pašos Pokaiņos.

Septiņdesmito gadu sākumā gan ASV Kosmiskajā centrā (NASA), gan PSRS Kosmisko pētījumu centrā vērtēja fotogrāfijas, kur fotografēti mikroviļņu starojumi. Tajās varēja vērot dziļas riņķveida struktūras. Pati iespaidīgākā no tām ar 340 km diametru (jeb 1/10 daļa Mēness diametra) apņem gandrīz visu Latvijas teritoriju, tās centrs ir ap Pokaiņiem. Saņemtas ziņas, ka tādus pat novērojumus no Zemes mākslīgajiem pavadoņiem kā PSRS ieguva arī ASV speciālisti.

Šī ir unikāla vieta pasaulē. Atzīmēsim vēl, ka jau minētā mikroviļņu starojuma ZR daļa iezīmē Latvijas jūras piekrasti, ZA daļa atbilst Vidzemes centrālajai augstienei. Acij neredzamo starojumu līnija krusto Daugavu pie Krustpils Šīs vietas vārdu mēģina skaidrot ar visai naivu izdomājumu par krustnešu laika arhitektūru. Daudz ticamāk, ka mūsu senči apzinājās vietas neredzamo starojumu, kas šeit krusto Daugavu.

Neredzamais aplis dienvidu daļā pieskaras Nemunai. Lielās Lietuvas upes senais vārds Kronosa apzīmēja Senlatvju civilizācijas aizņemto teritoriju dienvidu robežu.

Uztverot šo starojumu kā viļņa izpausmi, pusviļņa garumā, t.i., 85 km, attālu iezīmējas seismisko svārstību zonas. Pats pusvilnis R daļā iezīmē Kurzemes rietumu pacēlumu — pauguraini ap Embūti ar Krievu (Krīvaišu, t.i., Krīvu Krīvu) kalnu. Bet divu viļņu (R=340 km) A daļa visā dabā iezīmē Daugavas un Veļikajas baseina ūdensšķirtni, t.i., Latgales augstieni, ZA daļā — Hānjas augstieni ar Baltijas augstāko punktu — Lielo Munameģi.

Ļoti iespējams, ka šis unikālais enerģētiskais veidojums saistāms arī ar Latvijas augstajām enerģētiskajām īpašībām. Tās izpaužas, piemēram, Latvijas augļu, ogu, dārzeņu izcilajā smaržā un garšā, kuru atzīmē ārzemnieki. Šo starojumu dēļ Latvijai izsenis bijusi izcila slava kā Eiropas zintnieku un dziednieku centram, ko apliecina Brēmenes Ādama hronika un citu tautu mīti

Pokaiņi ka Senlatvju civilizācijas svētcentrs

Vēl šodien par civilizācijas pazīmēm uzskata dažādas lielas celtnes vai to paliekas, mākslas darbus, rakstu pieminekļus. Bet, ja tā padomā, tad nule teiktais var būt tikai civilizācijas atsevišķas tehniskās izpausmes. Pokaiņos šāda veida tehniskās izpausmes pagaidām nav atrastas, bet tas vēl nebūt nenozīmē, ka šeit nebija senas civilizācijas centrs.

Patieso civilizācijas būtību daudz labāk izsaka amerikāņu zinātnieks H.Morgans, proti, ka civilizācija ir sabiedrības attīstības pakāpe, kas nomaina mežonību un barbarismu. Mūsuprāt, iezīmes, kas Senlatvju kultūru raksturo no šī redzespunkta pietiekoši pārliecinoši uzskatāmas par civilizācijas pazīmēm Tās būtu:

a)     ievērojami citu zemju zinātnieku apliecinājumi, ka latvju garamantas plauž tik augstu morāli un ētiku kā nevieni citi seno rakstu pieminekļi. Pie tam dainu vecums ir apmēram 60 — 65 g.t., tātad tik sena ir arī latvju kultūra, civilizācija, valoda un tauta;

b)    senindiešu, sengrieķu un citu seno tautu mīti pauž par tālo zemi ziemeļos, kur valdījusi reti augsta gudrība. Daudzi grieķu seno rakstu autori pauž, ka savas zināšanas viņi ieguvuši no šīs zemes gudrajiem (nevis Ēģiptes, Tuvajiem Austrumiem vai citas dienvidu zemes);

c)     lielais svētceļnieku skaits, kas apmeklēja Pokaiņus, liek domāt tikai par zinību apgūšanu un pārņemšanu;

d)    vēlreiz pieminam latvju garamantas. Tās pauž tik ļoti senas un būtiskas ziņas par Visuma rašanos, uzbūvi un sakarībām, kā it nevieni citi senie raksti;

e)     lielās svētvietas, kuru ierīkošanai pārvietoti milzīgi zemes daudzumi — kopā miljoniem tonnu zemes un simtiem tonnu smagie svētakmeņi, kuri atgādāti no liela attāluma un novietoti tieši svētlīniju krustpunktos;

f)     lielās svētvietu sistēmas, kuras veidotas ar neticamu precizitāti. Uz vienām un tām pašām svētlīnijām desmitus, simtus un pat vairāk kā tūkstotis kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu senči zināja metodes kā plānot lielās sistēmas kopumā un kā precīzi noteikt katras nākošās ierīkojamās svētvietas atrašanās vietu.

Tādējādi esam minējuši sešus pierādījumus senlatvju civilizācijai. Par katru no tiem varētu rakstīt veselu grāmatu, kas

būtu visai aizraujoša. Diemžēl šajā darbā mēs nevaram atļauties pārāk plašus izvērsumus. Piebildīsim tikai, ka par šīm lietām pēdējo gadu desmitā ne mazums rakstīts un stāstīts dažādās lekcijās Tikai šīs ziņas parasti cilvēki uztver tikai kā kādu atsevišķu ziņu, nevis kā vienu no nozīmīgiem senās civilizācijas pierādījumiem

Atļausimies atgādināt, ka gudrību un zināšanas tāltālā senatnē uz Grieķiju, kas tolaik vēl bija visai tumša zeme, aiznesa Leta no Ietu zemes — t.i., Latvju zemes (senais vārds Lettland — Ietu zeme). Grieķijā Leta satikās ar augstāko dievību Zevu. No Zeva Lētai dzima dēls Apollons un meita Artemīda. Māte Leta

Vēl piebildīsim, ka neviens no šiem pierādījumiem nav uzskatāms par atsevišķu un nesaistītu vēsti, bet rāda dziļas kopīgas saites ar pārējām ziņām. Nākošajās šī krājuma daļās mēs minēsim vēl dažus pierādījumus tam, ka Pokaiņus tālā senatnē plaši pazina gan Eiropā, gan visā pasaulē (atceramies Brēmenes Ādamu). Bet vēl, nobeidzot šo nodaļu, daži vārdi par seno svētvietu saistību ar seno Grieķiju. Mūsuprāt, tālāk apskatāmās ziņas nedrīkst vērtēt citādi kā ļoti būtisku sakarību. Uz viena un tā paša meridiāna kā Pokaiņi — 23°06' austrumu garuma, Grieķijā atrodas ļoti nozīmīgas senas svētvietas — divi Apollona tempļi, kā arī Asklēpija templis.

tiem nodeva savas zināšanas, un zeltmatainais Apollons grieķus apmācīja daudzās jo daudzās zinībās. Apollons grieķiem bija ievērojama dievība Bijis zināms, ka viņš vasarās ceļojis uz savas mātes dzimteni. Apollona dēls Asklēpijs bija dziedniecības pamatlicējs.

Meka Arābijas pussalā ir pilsēta — pasaules musulmaņu svētākā vieta, kuru katru gadu apmeklē miljoni svētceļnieku. Šī vieta nebūt nav nejauša. Pirms vairākiem simtiem miljonu gadu visa Zemeslodes sauszeme, visi kontinenti bija vienkopus pirmkontinents — Pangeja. Šī Pangeja izskatījās kā milzīgs aplis. Meka bija šī apļa nosacītais centrs. Tikai pirms dažiem desmitiem miljonu gadu uz dienvidiem aizpeldēja Antarktīda un Austrālija, uz rietumiem — Amerikas kontinents. Pokaiņu Meku varētu apzīmēt par nosacīto Eiropas centru.

Vārds "Meka", vai tam līdzīgi, sastopams daudzās pasaules valodās un tulkojams kā "dižs, dižā vieta". Piemēram indiešu — "maha radža" — dižais, radža (valdnieks), grieķu "megas" liels, latīņu— "maximum"—vislielākais, "maximē" — visvairāk.

Tātad vārdi "Maha, Meka, Mekke" apzīmē izcilas, diža centra vietas Šī paša iemesla dēļ lāci dēvē par Miku (krievi - Mišku), Ērgļos pie Brāķiem ir Mikus kalns.

Pokaiņi bija Eiropas Meka, to apliecina no tālienes nestie baltie akmeņi un dižo svētvietu iekārtojums. Velkot ap Pokaiņiem iedomātu apli, kā rādiuss atbilst Mēness apkārtmēram, Pokaiņi iezīmējas kā Ziemeļu puslodes centrs.

Saistības ar seno Grieķiju

Mēs jau pieminējām Letu, Apollonu un dažas sastības starp seno letu zemi un seno Grieķiju — Hellādu. Ne jau tikai vācieši mūsu zemi sauca par letu (Lētas) zemi. Tā Latviju par Lettonie vēl šodien dēvē Dienvideiropā. Tomēr pieminēsim vēl arī citas saistības

Latvijas ievērojamāko svētvietu, tostarp Pokaiņu, saistība ar seno Grieķiju ir tik pārsteidzoša, ka atļausim pašiem lasītājiem meklēt piemērotus vārdus. Grieķu mīti stāsta, ka mūsu senču sasaites izpaudās sekojošos veidos:

a)    sevišķi svarīgos gadījumos grieķu varoņi, piemēram, Hērakls, devās uz letu zemi (Eridānu) pēc padoma;

b)     letu zemes gudrajie ieradās senajā Grieķijā kā skolotāji;

c)     Apollons ne reizi vien devās uz savas mātes dzimteni.

Bez tam grieķu ceļojumus uz letu zemi apliecina arī

Brēmenes Ādams. No šiem tekstiem rodas iespaids, ka tālajā senatnē, kad nebija auto, vilcienu un lidmašīnu, mūsu senču sakari ar seno Grieķiju — Hellādu bija lielāki un biežāki, nekā mūsdienās.

Tomēr pati pārsteidzošākā ir vēl cita ziņa — par Hellādas un Baltijas seno svētvietu saistībām.

Svarīgākās senās svētvietas atrodas uz viena meridiāna, t.i., senās Grieķijas svētvietas ir precīzi dienvidos no Baltijas svētvietām, pie tam ar neticamu precizitāti. Pie tam dažkārt sakrīt pat vārdi. Tā, piemēram, Zevs piedzima Idus kalna nogāzē. Tā ir svēta vieta, tur uzbūvēts Knosās templis. Arī Latvijā starp Rūjienu un Mazsalacu ir vieta Idus, kurai blakus ievērojamā Pantenes Pujēnu svētvieta. Abi Idus atrodas precīzi uz vienas Z-D līnijas, ģeogrāfiski tā izsakāma kā 25° 10' austrumu platuma meridiāns.

Vēl pārsteidzošāka ir sakarība starp jau minēto abu Apollona tempļu, dziedniecības tēva Asklēpija templi Grieķijā un Pokaiņu svētvietu vaiņagu Latvijā, kas atrodas vidēji uz 23 06' austrumu meridiāna. Tomēr šie objekti nedaudz atbīdīti.

Pokaiņu vaiņaga austrumu daļa — vieta, kur svētceļnieki sagaidīja pāri Tuntuļu kalnam lecošo Sauli, atbilst saules dievības Apollona tempļu meridiāniem Lakonijā.

Bet dziedniecības centra izvietojums, kas pieskaras Pokaiņu vaiņaga ZR daļai, ir precīzi uz viena meridiāna (t.i., precīzi Z) no Asklēpija tempļa Argolidā, 170 km Z no Apollona tempļiem.

Papildu pārsteidzošās sakarības sasaista šie 170 km. Dienvidos no jau minētiem Apollona tempļiem beidzas sauszeme, beidzas Grieķija. 170 km dienvidos no Pokaiņiem tek Nemuna, senāk Kronosa — Senlatvju civilizācijas atjaunotāja Kronosa vārdā nosauktā robežupe. Ziemeļos no tās sākas Senlatvju civilizācijas aizņemtā teritorija. Netālu no Kronosas grīvas bija un vēl ir pilsēta Kretinga, kas saistāma ar Krētas vārdu.

Mēģināsim īsumā apkopot galvenās ziņas par Hellādas sakariem ar Senlatvju civilizācijas valsti — Eridānu.

1.    Grieķu mītā aprakstītā Zeva cīņa ar savu tēvu Kronosu. Pēdējo sakāva, pēc tam viņš ar sev uzticīgiem titāniem devās uz ziemeļiem, kur nodibināja jaunu valsti. Tajā dzīvoja gudri un laimīgi cilvēki. Šo mītu varētu ņemt par pamatu tālākām pārdomām Jādomā, ka Kronosa valsts vai valstība sākas ziemeļos no Nemanas (Nemūnas).

2.    Ilgstošā laika periodā pastāvējusī saistība starp Hellādu un Eridānu (jeb hiperboreju valsti) un saistība starp svētvietām. Vecākajā laika periodā grieķi un, domājams, arī ēģiptieši zinības smēlās no Eridānas.

3.    Pēc Eridānas iekarošanas un pagrimuma par galveno kultūras centru kļuva senā Grieķija. Tās mītos, rakstos, eposos

saglabātas gan mūsu seno zināšanu drumslas, gan ziņas par Eridānu. Katrai kultūrai savs laiks, vēl vēlāk par kultūras centru kļuva senā Roma.

1.    Kā papildu apliecinājumu mūsu senči ilgstošiem sakariem ar seno Grieķiju, minēsim lielo valodu līdzību. Varbūt nemaz tik fantastisks nav uzskats, ka Augšzemes iedzīvotāji Latvijā un Augštaiči Lietuvā esot traķiešu pēcteči.

2.    Pilnīgi neizskaidrojama paliek fantastiski lielā precizitāte seno svētvietu savstarpējā izvietojumā gan pašā Latvijas teritorijā, gan starp Latviju un Grieķiju. Lai to veiktu, vajadzīgi gan labi instrumenti, gan labas zināšanas matemātikā. Eiropā tādas no jauna uzplauka tikai 19.gs. Bet pirms 10 gadu tūkstošiem tādas taču laikam bijušas. Šī ir pati visnopietnākā senatnes mīkla. Par iespējamiem risinājumiem mēs varam tikai minēt.

Mēs pat varam atļauties uz mirkli nolaisties līdz pašu visskaudrāko skeptiķu līmenim un piekrist, ka tas viss ir tikai sagadīšanās. Bet arī tad tā ir fantastiski unikāla sagadīšanās, kas pati par sevi ir apbrīnas vērta. Bet vēl pareizāk būtu teikt, ka tāda sagadīšanās ir pārāk fantastiska, lai to varētu saukt tikai par sagadīšanos vien.

"Poga", kas turēja kopā visu Eiropu

Šī nodaļa veltīta vārda "Pokaiņi" jēgai. Tālā senatnē vārdus bez jēgas nelietoja, katram bija sava, rūpīgi pārdomāta nozīme. Skaņa, kādu radīja vārda izrunāšana, palīdzēja vārda iedarbībai.

Pēc pēdējā ledus laikmeta mūsu zemē ilgstošu laiku runātas valodas, kuras mūsdienās kļuvušas visai atšķirīgas, bet senatnē bija daudz līdzīgākas. Lai gan neviena no tām nespēj tieši skaidrot vārdu "Pokaiņi", tomēr līdzīgu vārdu nozīmes ir visai interesantas.

Tuvākais vārds latviešu valodā ir "poga". Mūsdienu pogas ir plakanas, senatnē pogas veidoja kā apaļus bumbufīšus. Ja tā padomā — vai gan Pokaiņi patiešām nepaceļas Zemgales līdzenumā kā apaļš bumbulis.

Līdzīgi zemteksti ir igauņu vārdam "pok" — savienojums, savienošana un indiešu "pudža" — dievkalpojums, svētais rituāls.

Enerģētiskais aplis ap Pokaiņiem 340 m diametrā, par ko nedaudz vēlāk, šķiet milzīgs. Bet tas garīgi saturēja kopā visu Eiropu no Grieķijas līdz Skandināvijai, no Spānijas līdz Urāliem.

Šī saturēšana nebija varmācīga fiziska spēka, bet gan garīgu vērtību ietekmē. Šo domu apliecina vārdam "Pokaiņi" līdzīgi vārdi citās seno tautu valodās, kuras savā laikā dzīvojušas tagadējās Latvijas teritorijā.

Šeit jāatzīmē, ka katram no Pokaiņu vārda skaidrojumiem gan ar igauņu, gan lietuviešu, gan arī latīņu valodas līdzīgiem vārdiem ir sava patiesības daļa. Vispirms atzīmēsim līdzību ar igauņu "pūha" — svēts. Lietuviešu "pokaitis" — diendusa. Vai tikai šis vārds nav saistāms ar Pokaiņu pagrimumu un aizmirstību?

Tomēr ar sevišķu interesi atzīmēsim latīņu vārdu "poculum" (izrunā "pokulum") — kauss. Daudzas īpatnās Pokaiņu ielejas ir speciāli veidotas līdzīgi kausam. Piebildīsim, ka šis skaidrojums liekas vienīgais, kuru var attiecināt uz visiem pieciem Pokaiņiem. Vienīgi varētu iebilst, ka piekto Pokaiņu tiešā apkārtne pati par sevi šo kausu neveido, bet toties šādu formu var redzēt tuvējā bramaņu kalnā — Bramberģē (berg — kalns). Šī kalna nogāze, kas vērsta uz tuvējo Pokaiņu pusi, veido kausam līdzīgu ieliekumu.

Piebildīsim, ka latīņu valoda nākusi no Latijas novada Itālijā. Latijā tā ienākusi no Ziemeļiem. Arī par to vērts padomāt. Skaidrojumu daļai vissenāko Latvijas vietvārdu dažkārt vērts meklēt latīņu vārdnīcā. Senatnē dažas skaņas bija nedaudz atšķirīgas no mūsdienu skaņām. Vēl šodien dažādos Latvijas novados vieni un tie paši vārdi skan nedaudz atšķirīgi.

Atcerēsimies svēto apli. Apļa forma bija dabīga un svēta. Pokaiņiem līdzīgi skan vārdi, kas apzīmē apaļus veidojumus kā poga un pogaļa. Mazu apaļu sēnīti sauc par poķīti.

Kādu no senprūšu dievībām sauca par Pekolu jeb Peckolu vai arī Pokolu jeb Pockolu. To saistīja ar aizkapa valstību. Arī tas lieku reizi norāda, ka tautā glabājas ziņas par akmeņu krāvumiem, kas saistāmi ar ļoti seniem apbedījumu rituāliem. Polinēziešu mitoloģijā "Po"apzīmē tumšo, mirušo valstību.

Vēl Pokaiņu vārds ļoti līdzīgs somu eposā "Kalevala" minētajai Pohjolai, bet par to būs atsevišķs stāsts. Tomēr jau tagad pieminēsim, ka daži "Kalevalas" panti Pohjolu raksturo drūmu, t.i., līdzīgi kā polinēzieši.

Tā nu kādi desmit vārdi mums tuvās valodās vēsta apmēram vienu un to pašu — par senas svētvietas nozīmi. Tā nu nekādi nevar būt nejauša sakritība.

Latvju garamantas par Pokaiņiem

Latvju garamantu skaits, kur atrodamas tiešas vai netiešas ziņas par Pokaiņu svētvietu, mērāms, vairākos desmitos. Saksim ar teikām.

Visā pasaulē un tostarp arī Latvijā neskaitāmas reizes pārbaudīts, ka teikas nebūt nav izdomātas, bet satur ļoti senas un izcili vērtīgas ziņas, kuras tauta rūpīgi glabājusi un centusies pārstāstīt pēc iespējas precīzāk. Jāsaka, ka par Pokaiņiem un to apkārtni saglabājies ne tikai neparasti daudz teiku, bet vēl jo vairāk, ļoti neparastas ir arī teikās vēstītās ziņas. Tas liek Pokaiņus un to apkārtni vērtēt kā sevišķi izcilu vietu un censties pēc iespējas uzmanīgi ieklausīties katrā senatnes liecībā.

Mēs jau pastāstījām teiku par Krievijas carienes ierašanos Pokaiņos. Šī teika norāda uz vietas izcilumu. Ar šo teiku jau pietiktu, lai apliecinātu Pokaiņu dižumu. Bet, iespējams, ka šī ir vienīgā vieta Latvijā, kur par diža cilvēka apciemojumu vēsta divas teikas. Otra visai līdzīga teika stāsta, ka tuvējās mājās Kurzemes hercogs dāvājis sudraba kausu Visai savādi — kāpēc kausu, nevis kādu naudas zuteni? Šķiet, ka te atkal ir norāde uz mākslīgi veidotajām svētielejām.

Neapšaubāmi, ka šīs abas teikas apliecina, ka tālākā senatnē Pokaiņus apmeklējuši ļoti augsti viesi. Tas, ka gadu tūkstošu gaitā pazaudēti augsto viesu vārdi un tituli, vietas nozīmi nemazina.

Trešā teika vēsta par daudzām bedrēm Īles apkārtnē. Bet dabā Īles apkārtnē nekādu bedru nav. Vienīgās dīvainās "bedres" ir Pokaiņu svētielejas.

Vairākas citas teikas ir pavisam dīvainas un vēstī par ugunsāderēm un ugunsceļiem, kas it kā ejot cauri Pokaiņiem tuvējām mājām. Te vienīgi varētu būt runa par augsti enerģētiskām joslām, kas iet caur Pokaiņiem.

Visai interesantas ir arī teikas par tuvāko apkārtni — Spārnu kalnu, par baznīcas celšanu Īles Zilajā, t.i., Svētajā kalnā u.c.

Tāpat visai īpatna ir nākamajā nodaļā minētā teika par Naudas kalnu, kas atrodas Pokaiņu dienvidu malā.

Latvijā pierakstītas apmēram 60 tūkstoši teiku. Bet it nekur par vienu vietu nav tik daudz savdabīgu teiku, kā par Pokaiņiem. Arī tas liek padomāt.

Vēl jāpiemin kāda ļoti neparasta pasaka, kura, mūsuprāt, varētu būt arī teika. Tā ir par spēka vīru īliņu. Vairāki iemesli liek šo teiku saistīt ar tuvāko lielāko apdzīvoto vietu —Īli.

Šī pasaka ir visai gara, pārstāstīšu no tās tikai vienu mazu daļu. Proti, īliņš jaunībā bijis pavisam slims. Tad Dievs viņam devis veselību un spēku. To izmēģināšanai Dievs, kas parādās kā mīļš vecītis, īliņa sētā uzslej akmens stabu. Tliņam vecītis liek stabu pagriezt. Mēģinādams to izdarīt, Tliņš apgriež apkārt visu pasauli. īliņš, mūsuprāt, ir bijis Pokaiņu iekārtotājs, reāla persona. Viņa tēls saistāms ar šajā rakstu krājumā aprakstītu debesu kalvi llmarinenu un ar vietu — llmātu kalnu. Diemžēl šī darba ietvaros mēs nevaram atļauties izvērst īliņa (īstais vārds lllinkou) dzīves un darba aprakstu.

Pārdomu vērta ir arī ziņa par to, ka īliņš no Dieva saņēmis tādu spēku, ka varējis apgriezt visu pasauli. Tā, šķiet, ir visai noteikta norāde uz Pokaiņos veiktajiem dižajiem darbiem — pasaules mēroga pasākumiem. Ne jau velti Pokaiņu svētvietas pieminējumi vēlāk pārvēršas visā Eiropā populārajā teikā par Grāla kausu.

Vēl var minēt ļoti neparastu ziņu. No Liepājas līdz Īlei pastāvējusi 118 km gara, ar akmeņiem izlikta līnija (sk. S.Rusmana un I.Vīka enciklopēdisko darbu "Kurzeme", 1993, 26.

Ipp).

Vel atzīmēsim, ka neparastā līnija nebūt nav bijusi vienkārša laukmeņu rinda. Tās garums 118 km ir 108 daļa (Saules sistēmas modulis) no Zemes diametra. Savukārt Saules diametrs ir apmēram 108 reižu lielāks par Zemes diametru, bet attālums no Zemes līdz Saulei — apmēram 108 reižu lielāks par Saules diametru.

Ja šādu nozīmīgu līniju iekārtoja blakus Pokaiņiem, tad tā diez vai būs nejaušība. Līnija no Īles Krieviņiem (senās priesteru vietas) gājusi caur svētvietām pie Svētaiņu ezera, Pampāļiem, šķērsojusi Ventu. Te iezīmējas tieši puse līnijas. Atlikušās puses vidū atrodas vieta "Vidi". Līnijas galu iezīmējis Pērkona akmens, kuru spēkavīrs Kints novietojis Liepājas ceļa vidū, netālu pirms tagadējās rūpnīcas "Metalurgs". Bet uz otru pusi — austrumiem aprakstītā līnija turpinās caur Viļāniem un Ludzu.

Vēl daudzas saistības var atrast latvju dainās. Par to tālākajās šī krājuma nodaļās. Tomēr šeit grūti atturēties no piezīmes, ka dažas dainas šķiet it kā sacerētas tieši par Pokaiņiem.

Pokaiņi ka ģeoloģisks veidojums

Pokaiņi ir liels pārsteigums tiem Latvijas pazinējiem, kuri nevienu reizi vien tīksminājušies par Gaiziņa vai Ērgļu apkārtnes pauguriem, vērojuši skatus pāri Abavai vai Siguldai, kas nolaidušies gravās un rāpušies pauguros, un skaitījuši, cik ezerus var redzēt no Krāslavas Sauleskalna.

Grūti šos zinātājus atvilkt uz Zemgali, jo viņi ir pārliecināti, ka Zemgales līdzenumā nekā interesanta nav. Bet, ja nu kādu reizi tas izdevies un lielie zinātāji iepazinuši arī Pokaiņus, tad viņu pārsteigumam un sajūsmai nav robežu. Bet nu pāriesim pie nopietnāka apskata.

Visai plašā apkārtne ap Pokaiņiem un Dobeli raksturojama kā Zemgales līdzenums. Tad, šī līdzenuma vidū, negaidīti paceļas vairākas pauguraines ar sarežģītu reljefu. Te varētu izdalīt Pokaiņu pauguraini, Tuntulu kalnus, Īles kalnus, Krievu kalna apkārtni. Kopumā šie četri objekti ierakstāmi 5x5 km lielā taisnstūrī, bet minētās pauguru kopas aizņem tikai nelielu daļu no tā. Pokaiņu pauguraine iekļaujama ap 1,5-2 km2 platībā, pārējās ir mazākas.

Šos paugurus veido vai nu smilts, vai arī akmeņaina grants. Tas liek domāt, ka minētā pauguraine veidojusies vismaz divos secīgos posmos. Augstākās vietas (metros virs jūras līmeņa): Krievu kalns — 148 m Īles kalni — 138 m Staru kalns — 122 m Tuntuļu kalni — 119 m Pokaiņu pauguraines svētkalni — 108 m

Pokaiņu pauguraini varētu raksturot kā lielu šūnveida struktūru joslas vaiņagu ar Staru kalnu centrā Gredzena ZA malā — Tuntuļu kalns, ZR malā —Veču kalns. Tuntuļu kalnus varētu raksturot kā lielpauguru ar daudzām virsotnēm. To skaits vērtējams apmēram 12. Pokaiņu pauguru virsotņu skaits vērtējams ap 25-30. Vidējais attālums starp tām apmēram 200 m, relatīvais augstums parasti 10-15 m.

Pokaiņu vaiņaga vidū no D uz Z iet dziļa, gleznaina grava. Nonākot pie tās, liekas, ka esat nevis Zemgalē, bet gan kā Siguldā. Gravas izcelsmi nevar skaidrot tikai ar šļūdoņa sanesu nogulumiem vai ar ūdens straumes izgrauzumiem. Varbūt gravu veidojuši kādi neotektoniski procesi, bet drīzāk tai ir mākslīga izcelsme.

Daudzas Pokaiņu nogāzes ir visai stāvas. Nav izslēgts, ka mums nezināmu iemeslu dēļ šeit senie cilvēki pārveidojuši dabiskās nogāzes, jo parasti tās ir lēzenākas. Bet tas nav darīts kādu mītņu vai aizsardzības objektu veidošanai.

Pokaiņi izceļas ar gleznām ielejām. Dažas no tām slēgtas, bez noteces, citas atklātas, bet visas atgādina milzīgus iegarenus salātu traukus, ledobēs bez noteces ielejas ir mitras, bet arī tās veido smilts un grants nogulas. Laikam kaut kur dziļāk ir ūdensnecaurlaidīgi māla slāņi. Tas pokaiņu ģoloģisko vēsturi dara jo interesantāku. Vēl interesantākas ir dažas pusatklātās nogāzes. Tās atgādina milzīgus "U" veida burtus vai, kā modernāk pieņemts teikt, — lielus pakavus. Pakava loka daļa piekļaujas kalna korei, pakava gali ieslīpi virzās lejup.

Pokaiņu pauguru loki atgādina viļņus vētras sabangotā līcī, kad tie sitas no visām pusēm. Tā vien liekas, ka pauguraine veidota kādā sensenā Kosmosa un Zemes milzīgu enerģijas plūsmu sabangojumā.

Pauguri un lejas veido savdabīgu, it kā vītu vai pītu struktūru. To grūti attēlot vai uzzīmēt, jo tā ir unikāla. Katrs to zīmē savādāk, bet visi šie raksti vai zīmējumi ļoti interesanti.

Līdzīgus, tikai ievērojami plašākus veidojumus, ģeologi apzīmē ar nesen radušos terminu — šūnveida struktūras. Tā varētu vērtēt daļu no Latgales pauguraines. Tomēr Pokaiņos šīs struktūras ir visai sīkas un blīvas. Grūti, pat neiespējami iedomāties tādu fizisku procesu, kas šļūdoņa nestajam, saberztajam materiālam liktu grupēties šūnveida struktūrā. Kaut ko tādu varētu radīt tikai vairāku, dažāda virziena spēcīgas enerģijas viļņu savstarpēja iedarbība — interference. Šāds pieņēmums arī atbilstu jau konstatētajiem faktiem, ka Pokaiņi atrodas vairāku lielu enerģijas līniju krustpunktos.

Visas minētās pauguraines, bet it sevišķi Pokaiņu, ir ne tikai īpatnas, bet arī priecina ar to, ka tās ir ļoti gleznainas. Katrā no tām ir dažas vienreizējas, nekur citur nesastopamas vietas, iespējams, dažas no tām ir apzinīgu būtņu veidotas. Arī skatu ziņā šīs vietas interesantas pat tādam cilvēkam, kurš daudz ko redzējis ne tikai skaistajā Vidzemes Centrālajā, kā arī Latgales augstienē, bet pat pabijis gan Alpu, gan Altaja, Pamira, Tjanšana, Kaukāza, Urālu u.c. kalnos. Šeit gan nav tālu skatu, bet toties ir daudz vietu, kuras iepriecina sirdi.

Diemžēl jāpiebilst, ka pēdējos gados Pokaiņu skaistās vietas stipri bojājusi smagā meža tehnika, kas, izvedot baļķus, atstājusi dziļas riteņu pēdas. Ņemot vērā minēto reljefu, kas dažviet varbūt arī uzlūkojams par arheoloģijas pieminekli, šādas "modernas" (lasi vandāliskās) meža izstrādes tehnikas lietošana jāaizliedz. Vēl jo vairāk, ar vēl vandāliskāku tehniku stādītas eglītes, atstājot zemē dziļas jo dziļas vagas. Vispirms atzīmēsim, ka tā bojāts unikālais reljefs. Vajadzīgi gadu simti, iekams šīs cilvēku "modernās" tehnikas (lasi vieglprātības un bezatbildības) radītās brūces aizdzīs. Vēl lielāku ļaunumu nodarījusi zemes virskārtas sajaukšana, kas ievērojami apgrūtinājusi iespēju pētīt Pokaiņus kā arheoloģijas pieminekli.

Lielākajā daļā no skaistās pauguraines nav ne taku, ne skatu stigu, kas ļautu baudīt apkārtnes gleznainumu. Izkopjot šo vietu, to var padarīt par vienu no skaistākajām Latvijā. Entuziasti ar Dobeles mežniecības atbalstu sākuši šo darbu.

Ģeologu izteikumi par to, kā gan radusies šī pauguraine, ir drīzāk atturīgi, nekā pārliecinoši. Dažādi speciālisti izsakās visai atšķirīgi, minot, piemēram, ka šeit, iespējams, šļūdonis mainījis virzienu, ka varbūt te notikušas ledāja pulsācijas utt. Bet te nekur dabā nav tādu šķēršļu, kuru dēļ šļūdonim būtu jāmaina virziens. Un kāpēc šļūdonis pulsējis tā, ka radušās šūnveida struktūras un tieši Pokaiņos? Tālāk uz ziemeļiem, līdz pat Tukumam, stiepjas liels līdzenums. Vai tad no Tukuma līdz Pokaiņiem apmēram 40 km garu ceļu šļūdonis pa gaisu lidinājies?

Dažkārt, ejot pa vienu vai otru pauguru, apakša dun. Tāda dīvaina sajūta, it kā zem pauguriem būtu tukšumi. Visādā ziņā šeit ir īpatni skaņu rezonanses kanāli.

Dienvidos no Pokaiņu pauguraines atrodas Naudas kalns (106,3 m v.j.l.). Teikas stāsta par dīvainu akmeni, kuru skroderi vēluši un nav varējuši uzvelt šai kalnā. Skroderi simbolu valodā apzīmē cilvēku, kas cenšas sasaistīt un sašūt apģērbu. Šai teikā skroderus nospiež un sakropļo viņu veltais lielais akmens. Varbūt tā ir norāde uz to, ka Pokaiņos iecerētos darbus nav izdevies pabeigt un daļa veidotāju gājuši bojā.

Kalna dienvidu nogāzē nedaudz paceļas garens zemes veidojums, it kā dambis, apmēram 10 m plats, 0,5 km garš, līdz 2 m augsts. Iespējams, šis dambis ir kādas rituāla vietas sastāvdaļa, kas saistāma ar Bramaņu bijušo svētezeru.

Pokaiņi kā bioenerģetisku starojumu centrs

Vārdam "bioenerģētika" ir vairākas nozīmes. Parasti ar to saprot fizikālus vai ķīmiska rakstura procesus dzīvā organismā Runājot par svētvietām ar šo vārdu domājam saistības ar t.s. smalko enerģiju, t.i., mikroviļņu plūsmām, kuras ietekmē gan dzīvo būtņu apziņu un veselību, gan arī vairākus Zemes veidošanās procesus.

Par bioenerģētiskā starojuma plūsmām un to ietekmi mēs jau runājām šī rakstu krājuma iepriekšējā daļā par dainu tulkošanu, šeit turpinām jau iesākto domu tajos virzienos, kas tieši skar senās svētvietas.

Smalkie enerģiju starojumi ir nepieciešami gan, lai rastos dzīvība, gan, lai pastāvētu. Bioenerģētiskā starojuma rezonanses zonas jeb ugunsceļi iet pāri visai Zemeslodei tikpat kā stīgas pāri koklei. Senie cilvēki labi apzinājās šī starojuma nozīmīgumu,

tāpēc centās savas mītnes ierīkot nedaudz paaugstināta strāvojuma joslās. Tādējādi senās pilsētas, ciemi, apmetnes bieži vien izvietotas uz vienas līnijas taisnas kā kokles stīga. Tiesa, pasaulē pastāv daudzas šādas "stīgas", kas viena otru krusto zem dažādiem leņķiem (Sk. enciklopēdisko izdevumu "Kurzeme"). Biežāk izplatītu līniju virzieni atbilst t.s. Auseklīša zīmes līniju virzieniem.

Sevišķi spēcīga starojuma vietās cilvēki nedzīvoja, bet tās izmantoja kā svētvietas. Vēlākos laikos daļa mūsu seno svētkalnu pārbūvēti par pilskalniem, svētvietas — par kristīgo baznīcām.

Lai cik niecīga ir smalko enerģiju, jauda, salīdzinot ar citiem dabas spēkiem, šķiet, sīka, pat bezgala maza, tā tomēr ietekmējusi dažādus zemes reljefa veidošanās procesus. Ļoti bieži uz vienas un tās pašas svētlīnijas ir upju senās grīvas, apkārtnes augstākie pauguri, kā arī senču likto svētakmeņu kopas, arī jau pieminētie svētkalni, senču svētvietās celtās baznīcas, senie ciemi un apdzīvotās vietas. Pie tam bieži vien varam atrast visai izteiktas savstarpējo attālumu vienādas attiecības (proporcijas).

Ir nelielas svētlīnijas un arī tādas, kas iet pāri visai valstij, kā arī kontinentālas un pat starpkontinentālas nozīmes līnijas.

Mēs jau atzīmējām, ka Pokaiņi atrodas uz pasaules meridiāna joslas. Jau pati atrašanās uz vienas šādas līnijas uzskatāma par visai ievērojamu. Tomēr tas nebūt nav viss. Pāri Pokaiņiem vēl iet visu Eiropas kontinenta mēroga ZR-DA līnija un divas nedaudz mazāka mēroga līnijas. Nav pasaulē zināmas otras tādas vietas, kurā krustotos tāds liela mēroga svētlīniju daudzums. Tas lieku reizi norāda uz Pokaiņiem kā izcilu Zemeslodes vietu.

Vēl jāpiemin kāda ļoti labi izteikta svētvietu līnija Munameģis — Klaipēda.

Šo daudzo svētvietu līniju simbolisks atspoguļojums atrodams pie akmeņa "Cimdiņš", caur kuru iet cauri deviņas Zelta plūsmas, jeb ugunsāderes. Tas ir ļoti rets gadījums. Ne jau velti šim akmenim dota vēl viena iesauka — Kartes akmens.

Senči ļoti labi zināja par visām šīm Eiropas kontinenta nozīmes līnijām. Piemēram, Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas, kas celtas bijušajās senču svētvietās uz minētās līnijas, orientētas nevis R un A virzienā, kā gandrīz visas citas kristīgās baznīcas, bet gan ZAA-DRR virzienā — precīzi minētās līnijas virzienā. Šeit pilnīgi jāizslēdz jebkura doma par nejaušu sakritību, bet gan jādomā par apzinīgu senču svētvietas līnijas orientācijas saglabāšanu.

Minētās kontinentālās nozīmes svētlīnijas vēlreiz apliecina Pokaiņus kā senas civilizācijas centra vietu. Atšķirībā no mūsdienu zinātnes senči apzinājās dižās kontinenta līnijas. Bet nu apskatīsim konkrētas izpausmes.

Mēs jau minējām, ka Pokaiņi atrodas uz Zemeslodes centrālā meridiāna joslas rietumu līnijas. Ģeogrāfiski tā atbilst austrumu garuma 23° 06'. Grieķijā uz šīs pat svētlīnijas atrodas Asklēpija templis, bet nedaudz tālāk uz dienvidiem vēl divi Apollona tempļi.

ZR-DA virzienā caur Pokaiņiem iet cauri transkontinentāla līnija Stokholma— Ventspils—Pokaiņi—Jonišķis—Minska— Erevāna. Atminēsim Armēnijas galvaspilsētas vārda līdzību ar vienā sasaitē sieto seno Eridānu.

Vēl Pokaiņus šķērso diža līnija Lielais Munameģis— Pokaiņi—Klaipēda. Tā iezīmē Gaujas lejteces gultnes ģenerāllīniju. Tālāk šī svētlīnija šķērso Rīgu, iet caur Bērzi, Dobeli, Pokaiņiem, Īli. To, ka senči šo līniju zinājuši, pierāda tas, ka Cēsu, Bērzes un Īles baznīcas nav vis celtas R-A virzienā, ne kā parasti, bet gan uz vienas līnijas vienā un tajā pašā 60° azimutā (respektīvi, orientētas uz Saules lēktu Ūsiņos).

Šīs līnijas sākums ir sevišķi interesants, jo Munameģis ir ne tikai Baltijas augstākā vieta, bet arī apļveida struktūras centrs. Bez tam ģeologi konstatējuši pamatiežu lūzuma zonu, kas sakrīt ar minēto svētvietu līniju un ir tās materializēts apliecinājums.

Turklāt Pokaiņu sistēmas dienvidu daļu šķērso līnija Liepāja—Tie—Viļāni—Ludza un Kokmuiža—Tērvete—Mežotne— Skaistkalne. Šo, pēdējo līniju varētu dēvēt arī par Lielā Lāča līniju, jo kopā ar Pokaiņiem šīs svētvietas uz kartes veido lielu līdzību ar Lielā Lāča zvaigznāja formu, bet paši Pokaiņi atbilst kausam.

Enerģētiskās plūsmas veidoja izteiktu Pokaiņu reljefu.

Nule minēto lielo līniju krustošanās Pokaiņos veido visai sarežģītu enerģētisko struktūru. Tā savukārt izsauc neskaitāmas fizikāla rakstura procesu īpatnības Pokaiņos, kuras var vērot visu gadu.

Jau aprakstījām pauguru šūnveida struktūru vaiņagu, kura R daļā atrodas Veču kalns. Pauguru loka D daļa ietver sevī vairākus daļēji izpētītus Pokaiņu svētvietu centrus. A daļā beidzas ar Tuntuļu kalnu. Pokaiņu "gredzenu" bieži apliec negaisa mākoņi. Pērkons parasti te iekšā netiek, sper šī vaiņaga malās. Bet ja kādreiz negaiss tomēr ielaužas šai gredzenā, tad sper neparasti bargi. Vietējie iedzīvotāji to zin, un, manot negaisa mākoņus, nekavējoties steidzas prom. Parasti Latvijā zibens ienāk zemē gar kāda koka stumbru, tad gabalu iet pa zemes virsu, līdz atrod kanālu ieejai zemē. Kā likums šajās vietās zibens ceļa joslu iezīmē apsvilusi zāle. Tā tas ir citur, bet ne Pokaiņos. Man stāstīja Vecpokaiņu saimnieks, ka reiz redzējis tādu zibens izrautu vagu, ka tur varētu kartupeļus stādīt.

Pokaiņi ir vieta, kas it kā atspīd debesīs. Parasti virs Pokaiņiem mākoņu ir vai nu mazāk kā citur apkārtnē vai arī to nav nemaz. Ja arī kāds biezāks mākonis Pokaiņiem tuvojas, tad virs pauguraines tas it kā izkūst un pazūd. Maz pasaulē tik spēcīgu svētvietu, kuras atspīdētu debesīs, un šo vietu katrs un visi varētu šādā veidā ievērot un novērtēt. Tad nav brīnums, ka šai vietai senatnē bijusi sevišķa nozīme.

Vēl šeit pieminēsim akustiskās īpatnības — proti, daudzos skaņu kanālus, kā arī atbalsis no debesīm, pie tam ne tikai vienkāršas atbalsis, bet daudzkārtīgas ar skaņu pastiprinājumu. Tā ka Pokaiņi ne tikai atspīd, bet arī atskan debesīs. Pavisam viegli var sarunāties cilvēki, kas atrodas uz dažādiem pauguriem, dažkārt visai attāliem, jo tos vieno skaņu kanāli un tie stāv t.s. ugunsceļu jeb Zelta āderu krustpunktos. Netālu no Naudas kalna kādā izcirtumā, kuru nosaucām par amfiteātri (Mārītes Balodes telefilmā šeit redzam balto akmeņu krāvumus), palūdzām mūsu draugu dziesminieku Ramantu Jansonu ar stabulīti uzspēlēt kādas no mūsu tautas melodijām. Paši aizgājām aiz kalna, pareizā vietā. Tiešo skaņu nevarēja dzirdēt, toties labi dzirdējām vairākas atskaņas no debesīm nedaudz atšķirīgos toņos. Likās, ka no debesīm stabulē vesels ansamblis. Šīs no debesīm atbalsotās skaņas ir neparasti maigas, rada neaprakstāmas izjūtas. Pokaiņos var iepazīt tādus akustiskus brīnumus, kā nekur citur pasaulē. Jo atbalsis no debesīm, kuras var dzirdēt katrs cilvēks, ir ļoti reti sastopamas.

Pokaiņos ir vēl daudzas citas retas dabas parādības. Minēšu tikai vēl skaņu kanālus ar vadāmību vienā virzienā. Uz vienu pusi skaņa iet ļoti labi, 100 m attālu dzird bezmaz vai čukstus, bet, ja tā klausītājs grib ko paust čukstētājam, jākliedz pilnā kaklā. Visi šie minētie novērojumi ir smalko enerģiju plūsmas izpausmes uz fizikāla rakstura procesiem. Šie efekti nekādi nav skaidrojami ar meža sienām, kraujām vai citām reljefa īpatnībām.

Tai pat laikā jāatzīmē, ka Pokaiņi ir mūsu senču svētvieta, kurā nav pieļaujama klaigāšana, medību troksnis un mums svešu rituālu rīkošana.

Pokaiņus ietver enerģētiska barjera, kas pati par sevi gan neredzama, bet var redzēt tās darbību.

Smalko enerģiju joslu plūsmu rezonanses krustpunktos dažādas īpatnības ir ne tikai dzirdamas, bet arī redzamas. Pokaiņos, tāpat kā citās svētvietās , neskaitāmas reizes uz fotogrāfijām un videofilmām parādījušās nenormālas krāsas, svītras, gaiši vai tumši plankumi, aizplīvurojušies, it kā neasi uzņēmumi. Tai pat filmā, kurā fotografēts citā vietā, šādu "defektu" nav. Minētie "defekti" nav ne filmas, ne aparāta, ne fotogrāfa vaina. Tos rada smalko enerģiju koncentrācijas izpausmes. Vienmēr jāņem vērā, ka daļa kadru neizdosies.

Turklāt arī dabā var redzēt neparastus efektus — mākoņu ceļu izmaiņu, pašu mākoņu pārveidošanos, kā arī citas, ikvienam manāmas izpausmes.

Interesanti vērot pāri no Staru kalna, kā vējš dzen mākoņus. Tie atduras it kā pret neredzamu sienu un to apiet — daļa pa labi, citi pa kreisi. Šo skatu var vērot un vērot, apbrīnojot to, kā vienu no šīs pasaules dižajiem brīnumiem.

Tomēr no teiktā nevajadzētu secināt, ka Pokaiņos nemaz nelīst vai nesnieg. Likumības, kuras nosaka meteoroloģiskos procesus, vēl jāpēta. Ziemā šeit pat daudz vairāk sniega, kā apkārtnē. Meteorologi šo vietu dēvētu par pastāvīgu atmosfēras aktivitātes mikrocentru.

Līdzīgi kā citās senču svētvietās, arī Pokaiņos ir ļoti spēcīgs bioenerģētiskais lauks. Tā rezultātā daudzi cilvēki Pokaiņu mežā zaudē sajēgu par apkārtni un apmaldās pat labi meža zinātāji. Kā tautā saka, "piesitas vadātājs". Kāda sieviete stāstīja, ka, Pokaiņos, sēņojot, viņa tā apjukusi, ka pārgājusi divus lielceļus un neko nemanījusi, līdz pati sev par lielu izbrīnu, pievakarē tikai atjēgusies 10 km attālajā Slagūnē. Tāpēc neiesākām noiet no marķētajām takām un ceļiem, klenderēt pa Pokaiņu mežu uz savu roku. Te bieži vien novirzās arī kompasa adata.

Pokaiņi kā sens svētcentrs

To, vai kāda vieta ir tikai parasts mežs, pļava, druva, jeb tā ir svētvieta, nosaka nevis valdnieki, priesteri vai direktori, bet gan šīs vietas enerģētiskais raksturojums. Svētvietu nevar ne pasludināt, ne apstiprināt. Ja vieta dod tās apmeklētājiem veselību, aizsardzības spējas, ļauj paredzēt nākotni un to vadīt, izzināt citas dzīvei nepieciešamās ziņas, t.i., gaiši redzēt, tad tā ir svētvieta. Bramaņu (krīvu, pāvestu, priesteru) dziesmas, uzrunas un citas darbības savā būtībā ir svētvietas enerģētiska aktivizēšana, lai cilvēkiem palīdzētu viņu vajadzībās.

Arī mūsdienās Pokaiņu apmeklējumi līdzējuši ne vienam vien simtam cilvēku.

Pokaiņu svētvietas apmeklēšana cilvēkiem dod apgarotību, spēju tālāk ieskatīties nākotnē, vieglāk risināt samilzušas problēmas. Turklāt fiziski šī vieta uzlabo cilvēku veselību un labsajūtu. Pa pauguriem viegli iet, te nepiekūst.

Ja vēlreiz ieskatāmies teikās, tad tās vēsta par Pokaiņu enerģētisko vēsturi, t.i., Pokaiņu kā svētvietas vēsturi.

No īliņa teikas izriet, ka sākumā vieta bijusi vāja un klusa, tad Dievs devis tai lielu spēku.

Pokaiņu apmeklētāji mīl taujāt — cik veci ir Pokaiņi? Kad tie veidoti?

Mūsdienu skolās izglītotie cilvēki gaida atbildi, kuras pamatā būtu kaut vai kādi arheologu atradumi — veca nauda, bronzas broša, šķēpa vai bultas uzgalis, krama šķēpele, apgrauzti kauli, skelets vai kas tamlīdzīgs. Te uzreiz jāsaka, ka svētvietās šādu atradumu nebūs, jo tur ne ēda, ne dzēra, ne kāvās, ne dzīvoja un arī nerīkoja ģindeņu kapus. Te var pagadīties tikai kādi pavisam nejauši nokrituši priekšmeti. Pētījumam varētu kalpot to vai citu akmeņu pārvietošanas, likšanas veida, apstrādes, apdares vai citu tehnoloģiju salīdzinājumi.

Senās svētvietas vecumu nevar mērīt tikai ar tā vai cita uz tā veidota vai celta materiālistiska rakstura objekta vecumu. Mēs jau minējām, ka svētvietu nosaka tās bioenerģētiskais starojums. Tāpēc, salīdzinot ar cilvēces pastāvēšanas laiku, Pokaiņi ir mūžīgi.

Pokaiņu enerģētiskā starojuma struktūra veidojusies pirms miljardiem gadu. Par šo procesu vēsta latvju dainas. Šī paaugstināta starojuma vieta bijusi pievilcīga visu veidu bioloģiskajām radībām. Līdz laikam, kad šeit izveidojās sauszeme (par to sk. "Latvju dainas" un "Kalevalu"), šai paaugstināta starojuma vietā ļoti sekmīgi attīstījās Pasaules okeāna daudzās un dažādās dzīvības izpausmes. Šīsdienas materiālistiski noskaņoto biologu uztverē te varēja būt dzīvības radīšanas vieta

Kad uz Zemes radīja sauszemi — t.i., pirmkontinentu Pangeju, šo paaugstināta strāvojuma zonu simtiem miljonu gadu apmeklēja sauszemes dzīvnieki un apmeklē vēl šodien. Dzīvniekus Pokaiņos pievelk ne jau kādi bagāti pārtikas krājumi. Varbūt dažus no viņiem pievelk retie ārstniecības augi, par ko nākošajā nodaļā. Tomēr galvenais iemesls ir Pokaiņu strāvojums.

Cilvēces vecumu patlaban lēš ap 3-5 miljoniem gadu. Zinot, ka tiem pēdējo 600 tūkstošu gadu laikā bijuši četri ledus laikmeti ar tiem sekojošiem starpledus laikmetiem, viena cikla garumu varētu rēķināt ap 150 gadu tūkstošiem. Piebildīsim, ka mēs dzīvojam starpledus laikmetā, kurš nav ne mūžīgs, ne pēdējais. Tātad mēs varētu uzskatīt, ka cilvēce jau izgājusi cauri 20-40 ledus laikmetu cikliem. Atļaujamies uzskatīt, ka arī cilvēku rosīšanās Pokaiņos norit jau kādu, teiksim, trīsdesmito reizi.

Latvju dainas un teikas apliecina, ka mūsu senči lieliski atcerējušies notikumus pirms ledus laikmeta. Tāpēc ar lielu pārliecību varam teikt, ka cilvēku atgriešanās pēc kārtējā ledus laikmeta Pokaiņos notika apzināti. Pēdējo atgriešanos, kā apzinātu Kronosa došanos uz ziemeļiem, apliecina arī sengrieķu mīti.

Tagadējā, pēdējā, starpledus laikmeta Pokaiņu atjaunošana, sakārtošana un daudzkārtēja papildu veidošana ietver sevī daudzus darbus, kas bijuši ilgstoši un viens otru pārklājuši.

Pirms minēt kaut vai kādus datējumus, Pokaiņos jāizprot to sistēma. Šeit varētu noderēt tas pats salīdzinājums ar vaiņagu, kādu lietojām, runājot par Pokaiņu ģeogrāfiju. Līdzīgi kā vaiņagā vijas zari kopējā pinumā, te arī vijas atsevišķu svētcentru savstarpējās saistības. Vaiņagā reizēm kāds zars iznāk augšup, tad atkal šī zara līnija ievijas dziļumā. Tieši tādas pat ir svētcentra sasaistes Pokaiņu šūnveida struktūrās. Līdzīgi kā vaiņagā, pirms katra zara beigām sākas nākošais, pie tam katra zara sākums pārklāj iepriekšējā galu, tā arī vijas savstarpējās svētvietu centru līniju saistības. Nosacīti mēs varētu runāt par trīs svētcentriem vienā "zarā", bet tie viens otru pārklāj pēc dainās daudzkārt aprakstītā uzbūves pamata — "pa trīs gadi ceturtā".

Visai noteikti varētu Pokaiņu vaiņagā runāt par trejdeviņiem greznojumu posmiem vai "zīlēm", t.i., trejdeviņiem svētcentriem. Mēs atkārtojam, ka tas ir visai nosacīti, jo lielumlielā svētcentra daļa nopostīta, palikušas tikai drumstalas. Tās vēl pieminēsim nodaļā par kosmiskajām dzirnavām.

Fakti liek domāt, ka Pokaiņu ziedu laiki sakrīt ar periodu, kas sākas ap 6000 g.p.m ē., beidzas ap 2700 g.p.m.ē. Šķiet, šai laikā senči pratuši regulēt klimatu, jo tas bijis tik mīlīgs, kā Moldāvijā. Bet teika par Naudas kalnu stāsta jau par ziedu laiku beigām, kad "kalnā veltais akmens saspieda un sakropļoja skroderus". Ceram, ka varēsim šo akmeni atkal celt augšā.

Nule minētais Naudas kalns gan tieši neietilpst Pokaiņu vaiņagā, bet tam tikai piegulst. Tieši austrumos no tā ir maizes kukulītim līdzīgs svētcentrs, kuru vēsturnieki nosaukuši par Ogānu pilskalnu Šī vārda cilme ir pārliecinoši ķeltiska, vietas nozīmi varētu saistīt ar pavasara svētku norisi. Varbūt tas saistāms ar ikgadējo svētceļotāju sezonas atklāšanu. Paugura forma rāda, ka tas nevar būt bijis ne kāda nocietināta aizsardzības vieta, ne arī dzīvesvieta. Izcērtot skatu stigu uz Naudas kalnu, Ogānu varētu izmantot Saules kustības vērojumiem, kā arī rituāliem.

Ap Pokaiņu vaiņagu vēl ir arī citi zemes veidojumi, kuriem savā laikā varētu būt saistība ar lielo sistēmu. Ar to nebūt nedomāju tikai paugurus.

Šobrīd pats svarīgākais ir saprast to, ka Pokaiņi ir liela un sarežģīta sistēma, kuras robežas nosaka aplis apmēram 45 km diametrā. Jāapzinās tas, ka Pokaiņi pievelk visai lielu ārzemju tūristu skaitu. Jau tuvākā nākotnē apmeklētāju skaits varētu pārsniegt miljons cilvēku gadā. Būs daudzi, kas vēlēsies tuvākā apkārtnē ierīkot hoteļus, dziedniecības iestādes vai arī privatizēt zemi, kuras vērtība var pieaugt tūkstošiem reižu. Šajos apstākļos var iet bojā lielas vērtības. Tāpēc jābūt Pokaiņu izpētes un aizsardzības stratēģijai.

Noslēdzot šo nodaļu, jāpiebilst, ka Pokaiņu enerģētika jāpēta ar moderniem instrumentiem un metodēm. Diemžēl jāņem vērā, ka daļa pētnieku pētīs Pokaiņus nevis kā vietu laba darīšanai, bet gan kā psihotrono ieroču poligonu. Tad var gadīties, ka Naudas kalna teikā minētais akmens nospiedīs tos, kas mēģinās darboties svešu spēku labad.

Mēs atkal varam atļauties nolaisties līdz pašu asāko kritiku līmenim un uz mirkli piekrist, ka gan minētās svētvietu līnijas, gan viss pārējais ir tikai sagadīšanās. Bet tādā gadījumā tās visas ir izcilas apbrīnas vērtas sagadīšanās.

Augu valsts

Kā jau minējām, Pokaiņu pauguri sastāv vai nu no smilts, vai arī no akmeņainas grants. Augsnes kārta plāna, lauksaimniecībai nav noderīga. Pamežs tādēļ visai rets. Apmeklētājam šķiet, ka viņš iet caur parku.

Dabiskajā mežā galvenokārt aug skuju koki. Lapu koki sastopami tikai retumis. Pēc izciršanas mežā stādītas eglītes.

Ielejas mitras, tajās līdz izciršanai auga vārgas priedītes.

Izcirtumos neredzēti lielas zemeņu ražas. Neparasti daudz deviņvīru spēka, Randeņu u.c. ārstnieciski noderīgu augu.

Te aug daudz retu augu, kā zalktenes, dzeltenā panātre, bebru kārkliņš u.c. pie tam neparasti lielos vairumos.

Šeit ir arī augi, par kuriem pat ļoti labi pazinēji spēja pateikt tikai to, ka šos augus nepazīst. Protams, ka galējais slēdziens par augiem Pokaiņu-Tuntuļu paugurainā jādod speciālistiem botāniķiem, tomēr jau šodien un ar visai lielu pārliecību var apgalvot, ka daļa šīs pauguraines būtu aizsargājama kā botānisks liegums.

Jāņem gan arī vērā neparasti bagātās zemeņu ražas un vietām sastaptās neticami lielās ēdamās sēnes, kuru dēļ vasarās un rudeņos šeit ierodas daudzi ogotāji un sēņotāji. Bet viņi jau nav reto augu ļaunprātīgi iznīcinātāji. Vairāk ļauna nodara varmācīgā egļu meža stādīšana.

Biolauka ietekmē sēnes te Pokaiņos aug kā tautā saka "griezdamās". Pats redzēju milzīgu suņu sēni, kurai cepurītes diametrs, kas parasti nav lielāks kā 4-5 cm, bija astoņas reizes lielāks. Rasma Rozīte stāstīja par baraviku, kurai cepures diametrs pārsniedzis pusmetru. Bet, ņemot vērā iepriekš teikto, Pokaiņu mežs nav ieteicams ne ogotājiem, ne sēņotājiem. Kas to zin — kad un kur jūs tiksiet ārā no meža.

Neparasti lielas sēnes un augi novēroti arī citās augsti enerģētiskās Latvijas vietās, piemēram, Velna pēdās (Ludzas rajonā), ap Dobeles Kokmuižu, kā arī ap Salaspils atomreaktoru. Tas liek domāt, ka šo vietu starojumā var būt kopīgi dažu viļņu garumi.

Mākslīgie veidojumi

Pokaiņos ir daudzi īpatni zemes veidojumi, neapšaubāmi mākslīgi veidoti akmeņu salikumi un daudzi apstrādāti akmeņi. Tie visi ir ļoti seni.

Šobrīd nav neviena kaut cik apmierinoša skaidrojuma par to, kā gan izveidojusies Pokaiņu pauguraine.

Pokaiņu reljefs jāuzskata par ģeoloģisku mīklu. Šo dīvaino pauguru vaiņagu ar īpatnējām ielejām grūti skaidrot tikai kā kāda konkrēta ģeoloģiska procesa rezultātu. Tā vien liekas, ka šī vieta ir veidota pēc kāda uzdevuma plāna, kuru vēl neizprotam.

Citās vietās Latvijā ir milzīgi zemes veidojumi, par kuriem visai droši var teikt, ka tie ir mākslīgi veidoti. Bet Pokaiņos to var tikai apjaust. Var jau būt, ka Pokaiņi veidoti ar pilnīgi atšķirīgām metodēm, izmantojot varenus enerģijas virpuļus; tāds ir arī ģeoloģijas zinātņu doktora R.Griškjāna viedoklis.

Pokaiņos ir daudz reljefu detaļu, kuras grūti uzskatīt tikai par dabas veidojumiem. Tā, piemēram, dažas nogāzes ir pārāk stāvas, lai tās uzskatītu par dabiskām. Citiem vārdiem sakot, ar visai lielu varbūtību varam runāt par apzinīgu būtņu darbību Pokaiņu veidošanā, lai pieskaņotu reljefu veicamajiem zintniecības pasākumiem.

Visai droši var teikt, ka dziļā grava, kas atdala Austrumu un Rietumu Pokaiņus, atšķir arī divas atšķirīgas zemes veidojumu sistēmas.

Pārāk stāva un dziļa Zemgales apstākļiem ir arī pati nule minētā centrālā grava. To nevar būt veidojušas nekādas straumes, tās izcelsme vismaz šobrīd ir mīkla.

Varbūt tieši šeit ir visinteresantākais mākslīgi pārveidotais zemes reljefs, tā, lai tas būtu līdzīgs dabīgajam. Veidojot mātes kulta vietu.

Turklāt ir arī vairākas tādas vietas, par kurām pilnīgi noteikti var apgalvot, ka tās var būt tikai cilvēku roku darbs. Tie ir terasētie pauguri un trīspakāpju, ar akmeņiem izliktās terases dienvidos no mežsarga mājām. Gan šo terašu izvietojums pa enerģētiskajām horizontālām, gan virzienā uz ZA, kur atradās Dobeles Zilais kalns (norakts padomju varas gados), ir ievērības cienīgi.

Šķiet, Ziemeļeiropā pirmoreiz atrastas vairākas speciāli veidotas un blīvi ar akmeņiem izliktās svētielejas. Tās minētas teikās par šo apkārtni. 1996. g. attīrīta pirmā un 1997. g. otra lielā svētieleja. Rietumos no mežsarga mājām. Zināmas vēl divas ielejas ar akmeņiem izliktām iedobēm. Tajās ūdens saglabājas pat visai sausā vasaras laikā. Kā minējumu varētu izteikt domu, ka svētielejas saistāmas ar sevišķi nozīmīgiem zintniecības pasākumiem. Tām ir zināma līdzība ar izcilā Gulbenes rajona novadpētnieka O. Miezīša (Galgauskas Veišos) atrasto "Bļodas kalnu", kas līdzīgs milzīgam reflektoram.

No Lielā akmens speciāla taka ved uz akmeņiem izlikto trešo svētieleju. Tā ļoti līdzīga grieķu amfiteātriem Vidusjūras baseinā gan pēc formas, gan bioenerģētiskā raksturojuma, ledobe ir skanīga. Ja iedobi izliktu ar tufa bluķiem tā, kā tas darīts senajās Vidusjūras baseina svētvietās, t.s. grieķu amfiteātros, tad vieta kļūtu tikpat skanīga, kā līdzīgas vietas Grieķijā un Sicīlijā. Arī dažās tajās svētvietās, piemēram, Katanijas "teātrī' Sicīlijā ir līdzīga iedobe ar ūdeni. Pokaiņu vieta šķiet daudz senāka.

Neapšaubāmi mākslīgi veidots ir Spārnu kalns, Krievu kalns u.c. Pokaiņu sistēmas vietas. Te pārvietotas milzīgas zemes masas.

Akmeņu salikumi

Pokaiņos bijuši vairāki tūkstoši sakrālas nozīmes salikumu. Tie ir ļoti atšķirīgi. Izplatītākās ir gaišo akmeņu kaudzes, svētieleju un terašu bruģējumi, bruģētie akmens ceļi, dziedniecības akmeņu kopas. Uz 1997.gada janvāri uzskaitītas 1200 kaudzes, kas sastāda lielāko daļu no nepostītās daļas. Kopā nepostītajā daļā varētu būt kādi 2 tūkstošu krāvumi. Varētu vērtēt, ka krāvumu skaits pirms postīšanas bijis apmēram 4 līdz 5 tūkstoši Pie tam akmeņu kaudzes nebūt nav krautas kā pagadās, bet stingri noteiktās vietās, ko nosaka Zemes enerģētiskais starojums. To pierādīja ģeoloģijas zinātņu doktore Lija Bērziņa ar rīkstīšu palīdzību. Bet tiem, kas nejūt vai netic ne aparatūrai, ne rīkstītēm, ieteicam aizbraukt uz Pokaiņiem agrā pavasarī, laikā, kad vēl visu apkārtni klāj sniegs, akmeņu kaudzes jau to nokausējušas. Šai parādībai ir tikai viens fizikāla rakstura skaidrojums —• smalko enerģiju starojums.

Bez tam akmeņi veselajās nepostītajās kaudzēs nebūt nav sasviesti kā pagadās, bet gan krauti ļoti rūpīgi. Rūpīgi ne tikai tādēļ, lai kaudzes būtu glītas. Katrs akmens enerģētiski sasaistīts kopā ar pārējiem savā telpiskajā novietojumā, veidojot slēgtu bioenerģētisko sistēmu. Tādējādi akmeņu kaudze salīdzināma ar televizoru, pulksteni vai kādu citu ierīci vai mehānismu, kurā detaļas nav samestas kā pagadās, bet rūpīgi savienotas, veidojot noteiktu sistēmu. Tādējādi katra kaudze ir unikāls veidojums. Dažu vēsturnieku atkārtotie apgalvojumi, ka akmeņu krāvumi sasviesti, novācot laukus un starp šiem akmeņu krāvumiem bijuši lauksaimnieciskas nozīmes labības sējumi, var izsaukt tikai līdzcietīgu smaidu. Katra šāda "ģimenes lauciņa" lielums būtu daži kvadrātmetri. Te nu godātie speciālisti rāda tikai pilnīgu lauksaimniecības vēstures nezināšanu.

Jau pieminējām vairākās vietās atrastas svētielejas, kuras visas blīvi izliktas ar akmeņiem līdzīgi kā Itālijā.

Akmeņi likti arī terasēs, veidojot lielas kāpnes.

Pokaiņu vaiņaga DA daļā atrodas rets akmeņu salikums, kuru mēs saucam par zintnieku laivu. Tai blakus neliels "U" veida salikums.

Vairākās vietās atrodami, mūsuprāt, gaišreģim domāti nelieli 2-3 akmeņu salikumi. Uz viena sēž, otrā atspiež kājas.

Daži akmeņi paši par sevi šķiet vientuļi, tomēr to forma vai zīmes tajos veido norādes. Šie akmeņi ietilpst salikumos, tikai katrs akmens no nākošā akmens vai akmeņu salikuma atrodas 70-200 m attālu. Tomēr šie salikumi darbojas kā viena kopa.

Vairākas akmeņu kopas liktas vai, teiksim uzmanīgāk, izmantotas dziedniecībai. Tādas sastopamas "vaiņagā" D un R daļā.

Visi šeit atrastie akmeņu salikumi novietoti uz bioenerģētisko mikroviļņu plūsmu rezonanses joslām — t.s. āderēm. Arī samērā nelielie akmeņi savā starpā "sajūgti" ar šīm rezonanses līnijām. Šīs bioenerģētiskā starojuma plūsmas var pētīt gan ar speciālu aparatūru, gan rīkstītēm.

Akmeņu salikumi Pokaiņos vispirmām kārtām norāda šo plūsmu mezgla vietas. Bet katra noteikta akmeņu kopa likta ar savu noteiktu uzdevumu. Nebūt nav izslēgts, ka daļā akmeņu ierakstīta informācija, kura var zust, mainot to stāvokli.

Daudzos gadījumos informatīvā nozīme šķiet galvenā — kāpēc likts viens vai otrs akmeņu salikums. No seno svētvietu izpētē gūtās pieredzes var strikti apgalvot, ka neviens no salikumiem, neviens no akmeņiem nav likts tāpat vien. Gan katrs salikums, gan katrs akmens tajā veicis kādu noteiktu uzdevumu. Izprotot var iegūt ļoti vērtīgas ziņas, kuras varētu noderēt gan mūsu paaudzei, gan nākošajām. Būtiskas ziņas var sniegt gan salikuma vieta, gan veids, izmēri, orientācija. Bieži vien tas attiecas uz katru akmeni. Tāpēc jebkura salikuma saglabāšana, pat, ja tas šķiet bojāts, ir nozīmīga tam laikam, kad pieaugs cilvēku izpratne, nekādā gadījumā mūsdienu neizpratnes dēļ nav pieļaujama salikumu postīšana.

Nav pieļaujami arī it nekādi izrakumi Pokaiņu vēl nepostītajā daļā. Varbūt tieši tai vietā, kur jūs dursiet lāpstu, vērīgā arheologa acs, atsedzot slāņus ar otiņu, var atrast kādu jums šķietami sīku, bet arheologiem nozīmīgu lietiņu, kas var palīdzēt veikt būtisku atklājumu.

Kāpēc salikumi jasaudzē?

Katra, pat šķietami necila salikuma postīšana var nodarīt ļoti lielu Jaunumu. Šai ziņā Pokaiņus var salīdzināt ar retu unikālu rokrakstu bibliotēku. Katrs senais, ilgi glabātais raksts ir tikai vienā eksemplārā, tāpēc tas jāsaudzē, cik vien iespējams. Vai jums, godātais lasītāj, nav kādreiz tā gadījies, ka kāda jums dāvināta grāmata pirms dažiem gadiem likās nevērtīga, bet augot jūsu zināšanām, tagad tā kļuvusi par vienu no pašām vajadzīgākajām. Līdzīgi tas var būt ar šķietami necilo akmeņu salikumu Pokaiņos.

Diemžēl Pokaiņiem nākas izciest to pašu likteni, kā jebkurai jaunatklātai svētvietai. To apmeklē ne tikai ekskursanti, bet arī dažādi īpatņi ar psihiskām nobīdēm. Ierodas arī nelieši un zagļi. Darbības, kuras viņi veic, varbūt ārēji vienādas, bet saturs dažāds.

Apskatīsim vispirms darbības, pēc tam iemeslus.

Nule minēto grupu izdarības izpaužas sekojoši:

1.    daļa salikumu apzagta, vērtīgie akmeņi aizvesti. Lai kaut daļēji zagšanu slēptu, vietā atvesti dolomīti un melnas akmens šķilas. Paskaidrosim, ka ne dolomītus, ne šķeltos un it īpaši melnos šķeltos akmeņus mūsu senči savās svētvietās nav izmantojuši. No viltus akmeņiem, kas atgādāti zagto vietā, veidoti tādi salikumi, kādus mūsu senču senajās svētvietās nekur nesastapsiet. Melnās šķilas stieptas augšup kā padomju raķetes. Citi akmeņi likti viens otram uz galvas. Veidoti mazi riņķi u.c. netipiski salikumi;

2.    ap dažiem akmeņiem taisīti ierakumi, kas atkal nav raksturīgi nevienai senču svētvietai. No tranšejām izņemta zeme un oļi, sakārtoti apaļā valnī ap pamatakmeni, radot it kā svētvietas iespaidu. Kā likums visi akmentiņi, kuriem ir vērtība, no izrakumu vietām nozuduši.

Kā jau noprotat, gudrie "pārveidotāji" ir zagļi. Tiem labprāt pieslejas latvju garam naidīgu sektu pārstāvji. Viņiem sagādā prieku, ka neko nezinoši ekskursanti ne tikai apbrīno viņu veiktos cūku rakumus un saslietās šķilas, bet pat liek ziedus, domājot, ka ar to izrāda cieņu senčiem;

3.   trešā grupa ir īpatņi ar nobīdēm psihikā. Ja nu kāds jūsu paziņa ir aizmeditējies līdz baltajām pelītēm vai septītai iepriekšējai dzīvei, neļaujiet viņam postīt Pokaiņus. Lai krāmē akmeņus Jūrmalā, lai taisa akmeņdārzu pie savām mājām, veido riņķus ap šķūnīti un tualeti. Lai tur krāmē kaut 13 akmeņus vienu uz otra. Bet to nedrīkst darīt mūsu senču svētvietā Pokaiņos. Vai gan jūs varat iedomāties, ka kādā kristīgo baznīcā, ebreju sinagogā vai muhamedāņu mošejā varētu ierasties kāds pussajucis cilvēks, nojaukt altāri un tā vietā no dēļu atgriezumiem sanaglotu kādas redeles pēc sava prātiņa. Nē — visi teiktu. Bet kāpēc to Kultūras ministrija un Dabas un pieminekļu aizsardzības inspektori pieļauj Pokaiņos?

Turklāt Pokaiņiem rūpīgi seko arī tie cilvēki, kuru sirdis pilnas ar naidu pret mūsu kultūru un senatni. Viņi labprāt smaida par to, ka nezinoši cilvēki apbrīno jaunveidotos kropļojumus un pat liek puķes. Jo šādas ziņas viegli publicēt ar virsrakstiem — Latvijā uzplaukst elkdievība! Latvieši pielūdz zemē gulošos akmeņus! Latvijā atplaukst melnā maģija!

Neizslēgsim domu, ka naida pilnie cilvēki pat apzināti organizē Pokaiņu postīšanas pasākumus. Lai brīdinātu no šādas iespējas, man zvanījuši gan dziļi ticīgi katoļi, gan, baptisti, gan citu konfesiju pārstāvji. Godīgi cilvēki neradīs tādu notikumu attīstību, uz kuru mūs virza Kultūras ministrijas algotu darboņu "bezdarbība", lai neteiktu asāk.

Arheoloģiskie atradumi

Galvas lieluma akmeņu krāvumi sastopami ne tikai Pokaiņos, bet arī citur Latvijā. Tie labi zināmi Skandināvijas valstīs. Latvijai tuvākie krāvumi skatāmi Gotlandē.

Visai līdzīgi akmeņu krāvumi atrodas Norvēģijā, 120 km DDR no Oslo, Larrīnā, pie Starernas ciema. Tos dēvē par valdnieku kapenēm.

Dānijā līdzīgas vietas sauc par akmens laikmeta virsaišu kapenēm, to vecumu vērtē 4-6 gadu tūkstošos.

Latvijas arheologi un vēsturnieki, spriežot pēc viņu reakcijas 1995.gadā, nekad un it neko par šādiem krāvumiem nebija dzirdējuši. Tāpēc pēc pusgada klusēšanas sekoja reakcijas, kuras labākā gadījumā varētu vērtēt par neadekvātām, bet precīzāk par histēriskām. Diemžēl to papildus apliecināja arī tālākās darbības. Autors nebūt nenoliedz to praksi, ko cienījamie speciālisti ieguvuši, inventarizējot viduslaiku kapenes un atrodot piļu pamatus, bet ar to nepietiek, lai nopietni pētītu senatni.

Kārlis levinš

20 - gadu vidū

"Pirmais cilvēks, kurš pieminējis savos darbos Pokaiņus"

Jau daudzus gadus neskaitāmas reizes gan uzstājoties dažādās vietās, gan rakstos nācies atkārtot, ka akmeņu salikumus nedrīkst pētīt ar graujošām metodēm. Ar tādām pat sekmēm malkas cirtējs ar cirvja palīdzību varētu pētīt krāsaino televizoru. Salaužot shēmu, viņš konstatētu, ka televizorā bijušas trauslas detaļas. Vēl zinātniskais cirtējs izmērītu vadu kopgarumu un pat nepamanītu, ka televizorā vēl bijušas dažādas sīkas lietiņas.

Diemžēl ļoti līdzīgas ir pašreizējās arheologu metodes akmens salikumu apzināšanā. Ar šādām metodēm labākā gadījumā var inventarizēt viduslaiku kapus. Bet šīs metodes ir barbariskas un arī nav pieļaujamas, pētot senās civilizācijas pieminekļus, kuras zināšanas tālu apsteidz šīsdienas cilvēces saprašanu.

1996.gadā Dobeles rajona pašvaldība piešķīra vienu tūkstoti latu Pokaiņu arheoloģiskās izpētes sākuma darbiem. Par šo naudu 1996.g. ar graujošām metodēm atrakti un pārcilāti vairāki krāvumi pie terasēm, pilnīgi tos iznīcinot. Uz brīdi, kad šīs grāmatas rokraksts nodots tipogrāfijā — 1998.g. sākumu — Dobeles rajona pašvaldība vēl atskaiti par darbu veikšanu nebija saņēmusi. (!)

Cik autoram zināms, tad pats vērtīgākais no izrakumu rezultātiem bija konstatējams, ka krāvumu akmeņi likti tieši uz baltās smilts pamatslāņa. Tas pilnīgi apgāž pašu godājamāko vēsturnieku naivo un smieklīgo apgalvojumu, ka akmeņus 19. un 20.gs. mijā sakrāvuši zemnieki pašu vēsturnieku izdomāto mistisko mikrolauciņu malās. Nav ziņu, ka Pokaiņos pēdējos gadsimtos baltajā akmeņainajā gruntī kāds hercogs vai barons būtu ierīkojis vairākus tūkstošus mikrolauciņu. Te nav pat vajadzīgs agronoms. Jebkurš cilvēks ar kaut cik veselu saprātu, ieraugot balto smilti, tūlīt pateiks, ka te nekas nav audzis un nevar augt. Akmeņu krāvumu senumu pierāda arī tas, ka krāvumu pamatnes ir apmēram 0,5 km zem patreizējā zemes līmeņa. Vēl te esot atrasti no tuvējiem laukiem vēja atpūstie labības ziedputekšņi. To vecuma noskaidrošana palīdzētu uzzināt, kad Pokaiņu apkārtnē sākta zemkopība.

Zem akmeņiem nebija ne kaulu, ne bronzas vai dzelzs lietu, ne bultu un citu priekšmetu.

Mēģināsim salīdzināt vēstures zinātnieku devumu ar entuziastu neapmaksāto darbu Pokaiņu izpētē. Kopumā, pat tad, ja neievērojam to lielo ļaunumu Pokaiņu iznīcināšanā, kas guļ uz kultūras ministrijai pakļauto darboņu sirdsapziņas. Mūsu vectēvi to vērtētu vārdiem — Diez kas ar nav! Bet šajā vērtējumā nevēlos jaukt valsts iestāžu darbu ar atsevišķu cilvēku darbu. Privātā kārtā un par savu naudu uz Pokaiņiem braukuši daudzi zinātnieki, tostarp vairāki vēsturnieki, un jāizsaka tikai pateicība par šo darbu un sniegtajām ziņām.

Jau teicām, ka atsegto krāvumu akmeņi likti uz zemes pamatslāņa. Tātad krāvumu vecums mērāms ar gadu tūkstošiem. Bet vai tāpēc bija jāizārda krāvums, kura nozīmi mēs nezinām? Atvainojos par atkārtošanos, bet jāatkārto piemērs par televizora pētīšanu ar cirvi. Turpinot šo piemēru, konstatēts, ka televizors tomēr nav malkas bluķis.

Nāk prātā cits gadījums 1993. g. Tas attiecas uz enciklopēdisko izdevumu "Kurzeme". Šī raksta autors, stāstot pat Vandzenes Lielo akmeni 137. Ipp., apgalvoja, ka "Tas nemaz nav iegrimis zemē, tikai daudzu gadu gaitā ap to uzrodas zemes slānis aramkārtas biezumā", citiem vārdiem, šis akmens nav ģeoloģisks objekts, bet gan saprātīgas būtnes to novietojušas uz zemes pamatslāņa pirms gadu tūkstošiem (līdzīgi ka Pokaiņos). Marksistiskās materiālistiskās zinātnes piekritēji nolēma, ka tas tomēr jāpārbauda, un izraka bedri. Konstatēja, ka Vīkam taisnība. Bet bedri "zinātniski" neaizraka, šīs matoriāliskās zinātnes kauna traips stāvēja neaizbērts vairākus gadus

Jāsaka diemžēl tieši, ka vienreiz taču jāsāk apzināties pašreizējo arheoloģisko metožu iespējas un nevajadzētu "televizorus pētīt tikai ar cirvjiem" vien.

Pokaiņos nepieciešama patiešām zinātniska izpēte, un tā jāveic ar modernu aparatūru. Bet vispirms vajadzētu noskaidrot tos dziļi principiālos jautājumus, kuri pašos pamatos ļautu vērtēt gaišo akmens salikumu un citu veidojumu būtību. Un ja mēs pieķeramies kaut kam tādam, ko neizprotam, tad atcerēsimies,

ka mūsu senčiem daudzos jautājumos bija daudz augstākas zināšanas, kā mums šodien.

Zintnieciskais rituāls pie ziedu akmens

Visai nozīmīgs zinātniskās izpētes virziens būtu noskaidrot, no kurienes gan akmeņi atgādāti. Daudzi, ļoti daudzi akmeņi uz Pokaiņiem var būt atgādāti no lielas tālienes. Pilnīgi noteikti jāizslēdz iespēja, ka šļūdoņa ledāju varētu salīdzināt ar automašīnu, kas atved kravu un izgāž vienā vietā. Ja gaišos akmeņus nestu šļūdonis, tad tie būtu gan ziemeļos, gan dienvidos no Pokaiņiem. Bet tā nav. Tātad tie ir cilvēku nesti. Te nav tikai Latvijas akmeņi. Akmeņu krāvumos atrasts Alandu (salu grupa Baltijas jūrā Botnijas līča dienvidos) porfīrs — akmens. Citi atrastie akmeņi sastopami tikai ziemeļos no Pēterburgas. Visai maza ir iespēja, ka šos akmeņus Pokaiņos nogādā šļūdonis. Pilnīgi absurda būtu doma, ka sļūdonis līdz Pēterburgai šļūca pa zemi un tad uz Pokaiņiem lidoja pa gaisu. Akmeņi tādā veidā Pokaiņos nav ieradušies. Tos drīzāk šurp nesuši cilvēki. Turklāt šeit ir daudzi unikāli akmeņi, kādi vienkārši tāpat vien nevar sagadīties vienā vietā. Arī tie apstrādāti kaut kur citur un tad atgādāti. Bet tā, kā Latvijā nav līdzīgu akmeņu, jādomā, ka arī apstrādāti tālu no mūsu zemes.

Atļausimies vēl vienu reizīti piekrist pašiem visniknākajiem kritiķiem, un uz mirklīti iedomāsimies tādu varen gudru mākslīgu šļūdoni, kas no dažādām Skandināvijas un Kolas pussalas vietām vienu laiku tikai lasīja gaišos akmeņus, tad tos savāca vienuviet, apvirpoja, apdarināja, atnesa uz Pokaiņiem, pa ceļam neko nenobirdinot. Ja kāds varētu pamatot šāda šļūdoņa iespējamību, tad nu gan viņš būtu pelnījis sevišķu atzinību. Bet kādu — to nu vislabāk pateiks psihiatrs.

Senču uzskati par akmeņiem

Dziedniecisko akmeņu labirints

Mūsdienu cilvēkam akmens ir tikai būvmateriāls. Senatnē akmeni uzskatīja par dzīvības veidu, ar kuru var palīdzēt cilvēkam atgūt veselību, caur kuru gūt Dieva padomu.

īpaši, protams, cienīja akmeņus, kas likti bioenerģētisko plūsmu tīkla krustpunktos, parasti — pauguros. Tos tad arī sauca par svētakmeņiem. Lūk, ko saka daina:

Ūdentiņš, akmentiņš, Tie dzīvoja saules mūžu. Ūdens zemju dibenā, Akmens kalna galiņā.

V 1600, 7038

Tātad dainā sevišķu cieņu izpelnās tikai "akmens kalna galiņā".

Esam nonākuši pie būtiskas pretrunas. 20.gs. mācītie cilvēki saka, ka akmenim ir tikai būvmateriāla vērtība, bet senči akmeni cienīja kā Dieva radītu dzīvības formu, kā savu palīgu. Kam ticēt?

Varbūt nesteigsimies uzreiz saukt, ka mēs, 20.gs. beigu cilvēki, esam tie varen gudrie, bet mūsu senči bija pagalam dumji. Arvien vairāk noskaidrojas, ka 19. un 20.gs. zinātne sastrādājusi milzum aplamību un šī zinātne arvien vairāk tovojas senču uzskatiem. Uz Pokaiņu sistēmas akmeņiem un ar sistēmas avotu ūdeņiem tikai pēdējos gados vien veselību atguvuši simts cilvēku, kuriem mūsdienu medicīnas zinātne nespēja palīdzēt. Varbūt tomēr pirms teikt, kuri ir tie gudrie un kuri ne, padomāsim. Bet vēl labāk, ja ar cieņu uzklausīsim senču uzskatus par to, kas ir akmens.

Ja šodien, pēc pārpalikušo akmeņu skaita mēs vērtējam simtu tūkstošus svētceļnieku grupu, tad pašu svētceļnieku skaits vērtējams miljonos. Norādes par tālās ziemeļu zemes apciemošanu var sastapt sengrieķu tekstos. Domājams, ka, rūpīgāk pētot citu Rietumeiropas tautu teikas un citas garamantas, varētu atrast vēl citas norādes.

"Akmens" senajā svētajā valodā sanskritā (starp citu, tā tuva latviešu valodai) tulkojams kā "savienojums ar debesīm". Interesanti atzīmēt, ka latviešu valodā vārda "akmens" otrā zilbe angļu valodā atbilst no senvalodas saglabātam vārdam "men" (raksta "man") — cilvēks. Cilvēks ir tas, kas nes sev līdz gaišu akmeni novietošanai svētvietā. Un atcerieties — daudzu tautu pasakās cilvēkus un lopus varēja pārvērst par akmeņiem, varēja arī atburt atpakaļ. Tā kā šo akmens galvu nozīme tālā senatnē varēja būt ļoti būtiska.

Visā pasaulē sensenos laikos pastāvēja akmens galvu kults. Dienvidamerikā, Lieldienu salās un citur tās bija milzīgas akmens galvas, citur mazākas. Pirms 30 gadiem Latvijā samala šķembās akmens galvu piramīdu pie Kaltenes, kuras virsotne bija vienā līmenī ar koku galotnēm,t.s., Vellkalvu, kurai senāk vārds drīzāk bija llmatu kalva.

Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus?

Daža laba mūsdienu materiālistiskā cilvēka ierobežotā domāšana akmeņu krāvumus spēj uztvert vienīgi kā saimnieciskas darbības rezultātu — no mikrolauciņiem novāktus akmeņus vai sagādātus celtniecībai. Diemžēl arī tie diplomētie vēsturnieki, kuru zināšanas senvēsturē izrādījušās gauži vārgas, domā tāpat. Nav taču grūti aprēķināt, ka no mikrolauciņiem savākt vairākus tūkstošus akmeņu kaudžu varēja tikai tajā gadījumā, ja šie akmeņi nākošo mikrolauciņu teritoriju klātu blīvā kārtā. Tas taču ir pilnīgs absurds! Ja jau te būtu tāds blīvs akmeņu klājums, tad taču neviens normāls cilvēks tādā vietā neierīkotu lauciņus. Vismaz Latvijā nu gan nē.

Neskaitāmas ziņas gan no Latvijas, gan visas pasaules liecina, ka akmeņu krāvumiem bijusi izcila loma senā cilvēka dzīvē. Akmeņu krāvumi, tāpat kā atsevišķi lielie akmeņi, senatnē bija nozīmīgi cilvēka aizsardzībai pret ļaunumu, nākotnes izzināšanai un vadībai, kā arī citiem zintniecības pasākumiem. Daži pētnieki to saista ar kvarca kristālu spējām uzņemt informāciju, to uzkrāt un arī izstarot. Dažādas ziņas liek domāt, ka mūsu senči prata šādā veidā virzīt savas zemapziņas norises. Vienkārši sakot, sarunāties ar dabu caur akmeņiem. Tāpēc arī viņu dzīvē akmeņiem, tostarp to krājumiem, bija liela nozīme. Nenotrulinātu cilvēku dzīvē tiem ir nozīme arī vēl šodien.

Tiesa, vēstures avotos ziņas par krāvumiem visai trūcīgas. Profesors V.Klīve rakstā par latviešu reliģijas tradīcijām ("Viedas vēstis", 1996, Nr. 9/10, 18. Ipp.) piemin Hupeļa aprakstu par Valkas apriņķi. Tur bijusi svētvieta — akmeņu kaudze, kas saukta par Mājas Kungu. Tur upurējot gaili un olu — tie upurē un ziedo to kā pateicību, gan lūdzot aizsardzību.

Šī ziņa liecina par seno paražu kropļojumu. Tomēr tā vērtējama, kā, kaut vāja, tomēr seno zināšanu atblāzma. Diemžēl vēl ar to vien neizskaidrosim citus Latvijā vēl nesen sastopamus krāvumus. Tādēļ vispirms nedaudz ieskatīsimies ziņās par akmeņu krāvumiem dažādās pasaules vietās. Tas pilnīgi noteikti liecina, ka akmeņu krāvumi savākti cilvēka aizsardzībai, vai vēl drīzāk pareģošanai, zīlēšanai, lai gūtu Dieva Padomu aizsardzībai, ja jādodas bīstamos ceļos.

Akmeņu krāvumi kā kulta objekti zināmi visā pasaulē. Augstkalnu rajonos, dodoties uz kalnu pāreju, ceļš vienmēr ir bīstams. Jūs var apdraudēt lavīnas, nogruvumi, pēkšņa laika apstākļu maiņa un vēl daudz kas cits. Neuzmanīgs solis, un jūs varat iegāzties bezdibenī. Pat mūsdienu kalnu tūristam un alpīnistam, kam ir speciāli veidoti dzelkšņu zābaki, dažnedažāds inventārs un precīzas kartes, šis ceļš ir briesmu pilns. Bet, ja jums jāiet ar basām kājām vai vienkāršiem apaviem un vienkāršu apģērbu, tad bīstamība ir tūkstošiem reižu lielāka. Ceļotāji uzskatīja, ka bez Dieva palīdzības pāri kalnam-netikt. Tāpēc kā ziedojumu nesa līdzi un vēl šodien nes nelielu akmeni, kuru kalnu pārejā nolika āderu krustpunktā. Tā gadu tūkstošu gaitā kalnu pārejās izauga akmeņu kaudzes. Eiropā tās dēvēja par tūriem, Āzijā — obo.

Krāvumi ir ne tikai kalnos, bet arī līdzenumos. Vēl līdzīgi akmeņu krāvumi tepat Latvijā atrasti nesen Ludzas rajonā. Rakstos minēts, ka līdzīgi krāvumi bijuši arī pie Alūksnes, u.c. Tie esot krauti pie svētozoliem, par tādiem stāsta arī angļu pētnieks Džo Frēzers savā izcilajā darbā "Zelta zars" (latviski nav tulkots). Varbūt tos lika ceļotāji, dodoties garā, bīstamā ceļā.

Krāvumi, līdzīgi kā Pokaiņos, zināmi Gotlandē, Zviedrijā, Norvēģijā. Norvēģijā tos dēvē par karaļu kapenēm, pats par sevi saprotams, ka tie atrodas valsts aizsardzībā.

Tibetā vēl šodien ne tikai kalnu pārejās, bet arī pie katra ciema saglabāti akmeņu krāvumi — laces un Ihatho. Šis vārds saistās ar "Iha" — Kalnu dievību, kas mīt debesīs. Atkal līdzība ar Ietu tautas vārdu.

Ziemeļos no Mazsalacas, senajā Ibdenes novadā, zem liela svētakmens pārkares atradām daudz olīšu, kuri noteikti bija tur atnesti. Ģeoloģiski šeit šādu akmens olīšu kaudze nevarētu būt.

Tā kā olīši bija virs zemes, tad šī paraža vēl bijusi 20. gadsimta sākumā.

Ziņas par akmeņu lietošanu aizsardzībai sastopamas ne tikai stāstos. Ir tikai dažas dainas, piemēram, kā gatavo kaujai karavīru:

Dzelzim dzimu, dzelzim augu, Dzelzim savas kājas āvu. Manas miesas, mani kauli, Tinaties pakulās, Lai nelien svina lode, Ne tērauda zobentiņš. Dieva dotu cirvi cirtu Pelēkā akmenī; No akmeņa taukus ņēmu, Smērēj' savu augumiņu. Dzelzu pirti kurināju Tēraudiņa skaidiņām, Dzelzu slotu sutināju, Lai peras tas puisītis, Kam tērauda kažociņš. Man kažoka nav.

LD 34111

Šos aizsardzības vārdus trīsreiz skaitīja, lai neciestu karā.

Kaut arī aizsardzības vārdu sākums un beigas stipri kropļotas, tomēr vidējā daļa labi saglabāta, dod kaut tikai ļoti nelielu, tomēr ieskatu par iespējām "sajūgt" cilvēka garu ar akmeņu starojumu, lai sargātu cilvēka miesu.

Lai gan šie piemēri paver nelielu skatu uz akmeņu izmantošanu aizsardzībā pēdējos gadsimtos, tie diemžēl pilnu atbildi par Pokaiņu krāvumu nozīmi tomēr nedod. Tā jāmeklē daudz dziļāk un daudz senāk, nekā tikai kā aizsardzība ceļā vai karā. Šie pielietojuma veidi ir samērā pavisam jauni, attiecināmi tikai uz pašiem pēdējiem gadu tūkstošiem.

Neapšaubāmi, ka senatnē bija kādi citi, daudz nozīmīgāki iemesli, kuru dēļ nesa akmeni tūkstoš un pat vairāk kilometru uz Pokaiņiem. Šī svētceļojuma garīgā nozīme liekas varētu būt tik augsta, ka mūsdienu domāšanai tā nemaz nav izprotama.

Pie neizprotamā vienmēr jāpieiet ar cieņu, nevis ar cirvi un lāpstu. Mēs šeit saduramies ar ļoti dziļiem psihiskās aizsardzības jautājumiem. Senči cilvēka garīgās darbības iespējas pazina labāk, nekā mēs. Arī mūsdienās ir daudz brīnumu, kas mūsu senčiem liktos gluži dabīgi. Viens no tiem ir aizsardzības spējas,

Uz sārtu cilvēki devās labprātīgi tad, kad juta pēdējās stundas tuvošanos. Viņi paši nogūlās uz mirstamā akmens vai tieši uz sārta. Tādas ziņas saglabājušās par grieķu varoni Hēraklu.

kuras var ievērojami palielināt senajās svētvietās, tostarp pie šķietami necilajām akmeņu kaudzēm.

Nācies dzirdēt arī dažādus citus izteicienus — gan, ka akmeņi vākti no Pokaiņu pauguriem kādai viduslaiku pils būvei u. tml. Vēlreiz atgādināsim, ka gaišie akmeņi ir nevis vākti no Pokaiņu pauguriem, bet gan uz tiem atnesti.Turklāt tieši šie galvas lieluma akmeņi pils būvei vismazāk derīgi. Bez tam gadu tūkstošiem vecā mežā nelielus akmeņus nemaz nevar savākt, jo tos sedz sūnām apaugušu trūdu kārta.

Vietējie iedzīvotāji šo vietu uztver ne jau kā mežam atdotus laukus. Pokaiņu akmens krāvumus vecie ļaudis uzskatīja par senkapiem. Un patiešām, krāvumu tuvumā atrasti senkapi. Līdz ar to arī zuda arheologu tālāka interese par Pokaiņu mežu. Viņi neievēroja tikai vienu mazu īpatnību, proti, senkapi ierīkoti tur, kur nebija akmens krāvumu. Bet pašus krāvumus nepētīja. Pirms gadu tūkstoša mūsu senči bijīgi savus labākos cilvēkus apglabāja krāvumu malā, uzberot nelielus pauguriņus, bet neaiztiekot pašus krāvumus. Jo apzinājās tos kā svētus.

Daudzās vietās Latvijā saglabājušies akmens krāvumu kapi. Tā ir ienesta paraža no tām vietām, kur mūžīgā sasaluma vai klinšaina pamata dēļ mirušo nevarēja zemē ierakt. Latvijas zemē šādu problēmu nav, akmens krāvumi ir tikai paražas ievērošana. Tāpēc jādomā, ka Pokaiņu pirmajā jeb vecākajā periodā akmens krāvumu vai nu nebija, jeb arī tie nebūtu saistāmi ar apbedījumiem.

Vairākas faktu drumstalas par senajiem laikiem liek domāt, ka mūsu senči zemē, t.i., ģindeņu kapos, guldīja tikai vergus, varbūt arī kalpus. īstenos iedzīvotājus sadedzināja uz sārta, pelnus bēra ūdenī. Domājams, ka Pokaiņos dedzināja tikai bramaņus un svētvietu apkalpojošo personālu, pelnus bēra tuvējā Kapeņu ezerā, bet sevišķu un izcilu cilvēku pelnus Spārnu ezerā. Par to liek domāt attēls uz akmens "Cimdiņš", kur sieviete raugās uz ugunskuru Spārņu ezera virzienā. Mēs arī zinām, ka kurši savējos sadedzināja sārtos līdz 15.gs., jo uzskatīja, ka tādā gadījumā dvēsele pie Dieva nonāk tūlīt. Dedzināja kopā ar rotas lietām, to sakusušās atliekas atrastas pie Talsiem, Vilkmuižas ezerā.

Tomēr šīs ziņas dēļ nebūtu jātraucē Spārņu ezera miers. Jo runa ir par tik seniem laikiem, kad metāla vēl nebija. Turklāt mūsu senču priesteri nenēsāja nekādas rotas.

Vai esat ievērojuši, ka latvieši nesaka "mirējs", bet gan aizgājējs, piemēram, dainā:

Mana mīļa māmulīte Pār kalniņu pārtecēja…

Spārņu ezeram ir ļoti īpatns izskats. Tas atgādina lidojošu putnu. "Putns lido" vispirms uz Bramaņu ezeru, tad caur Medni, kur blakus Kuršu mājas, uz Augstkalni. Augstkalnē nevienu augstu kalnu nav, tā ir tikai norāde uz rituālu vietu.

Tā nu esam apskatījuši Pokaiņu svētvietas pirmo jeb vecāko periodu.

Mūsuprāt krāvumu veidošana attiecas uz Pokaiņu vidējo periodu. Šajā laikā krāvumi saistāmi ar rituāliem apglabājumiem.

Mēs vēl vēlāk apskatīsim dažu Pokaiņos atrastu īpatnu akmens veidojumu nozīmi. Mūsuprāt, tiem ir noteikta loma rituālos, kādi notika pirms sadedzināšanas.

Dažādos gadu tūkstošos pastāvējuši atšķirīgi aizgājēja godināšanas rituāli. Līdz ar to atšķirīgas ir dažādos gadu tūkstošos krauto akmens kaudzīšu nozīmes. Bet tikai tas vien nedod mums tiesības postīt vai pārveidot kādu no šīm tālo senču priesteru iekārtotajām seno viedo aizgājēju piemiņas vietām.

Akmens galvu krāvumi Pokaiņos

Pokaiņos vēl neizpostītie akmeņu krāvumi galvenokārt atrodas pauguru vaiņaga D daļā, apmēram 1 km2 lielā platībā. Diemžēl lielākā daļa krāvumu pilnīgi izpostīta, stādot mežu ar vandāliskām metodēm. Pēc vēl nepietiekoši pārbaudītām ziņām postītu krāvumu atliekas atrastas arī Tuntuļu kalna R joslā.

Krāvumi ir gan pauguru virsotnēs, gan ielejās, gan nogāzēs. Tas lieku reizi liek domāt par kāda plāna vai zīmējuma veidošanu no krāvumiem. Tos galvenokārt veido gaišas krāsas akmeņi apmēram cilvēka galvas lielumā. Nav šeit olīšu, nav arī šķīlu, nav skaldītu vai apdarinātu akmeņu, visai reti ir arī lielāki akmeņi. Paši lielākie ir apmēram 40 cm diametrā. Jau paviršs skats rāda, ka akmeņi ir atšķirīgi, tie ņemti no dažādām vietām.

Krāvumos novietoti tikai neapstrādāti akmeņi. To forma parasti atgādina olu cilvēka galvas lielumā, kuras diametrs ap 20 cm, garums ap 35 cm. Dažkārt kaudzes galā ir viens lielāks akmens, parasti līdz 40 cm diametrā. Līdz šim pētītajās kaudzēs, apskatot vairākus tūktošus akmeņu, atrasti tikai daži apstrādāti akmeņi.

Vēlreiz atkārtojam, ka kaudzes veidotas gandrīz tikai no galvas lieluma akmeņiem, ka kaudzēs nav nedz oļu, nedz lielu akmeņu. Nav šķelto akmeņu, lai gan laika gaitā daži no kaudzēs saliktajiem akmeņiem ūdens un sala ietekmē pārplīsuši. Lielajās kaudzēs varētu būt apmēram 200 akmeņu, kuru kopsvars vērtējams kādas 3 tonnas.

Atsedzot atsevišķas kaudzes, atrasti daudzi akmeņi ar ieskrāpētām zīmēm, līdzīgām kā latvju rakstos. Vienā no kaudzēm šķita, ka tādas pat ir uz visiem akmeņiem. Retumis krāvumiem ir 1-2 akmeņi ar rupjas apstrādes pēdām. Atrasts akmens ar iekaltu dzīvnieka pēdu. Atrasts arī ar reljefu (uz āru) veidotu (kodinātu?) krusta zīmi orientēts Z-D un R-A virzienos.

Krāvumi ir visai atšķirīgi pēc veida un lieluma. Paši lielākie pēc formas atgādina apgāztu laivu. To garums līdz 4 m, platums 2,5 m, virzemes daļas augstums 1 m. Bet ir arī daudzi krāvumi, kura veids tuvs aplim.

Purvainās ielejās krāvumus ieraudzīt grūti. Tos atsedz mežcirtēju traktoru kāpurķēdes. Tie krāvumi vai varbūt to pārpalikumi, kuri saglabājušies nogāzēs, ir apmēram 1,5 m diametrā, virszemes daļa paceļas vidēji apmēram 30 cm augstu. Dažiem krāvumiem, kuri saglabājušies labāk, ir izteikta konusa forma. Krāvumi, kā likums, veidoti tikai no gaišiem akmeņiem. Akmeņi nav pilnīgi balti, tie ir gaiši, bet krāsa ir dažāda pat vienā krāvumā.

Krāvumi nebūt nav nejauši sasviestu akmeņu kaudze, bet gan salikti rūpīgi un pārdomāti, lai iekļautos apgāztas laivas vai konusa veidolā. Šie salikumi atgādina bišu šūnas — katra akmens likts ar apdomu, nevis uz galvas cits citam, bet gan kā šūnas. Turklāt vēl ārpus krāvumu zonas ir atsevišķi lielāki akmeņi, tomēr to lielums parasti nepārsniedz 1x1x1 m.

Neuzmanīgam lasītājam šai vietā var rasties jautājums. Vēl pavisam nesen autors apgalvoja, ka senči akmeni uz akmeņa nekrāmēja, bet, re — Pokaiņos tomēr krāmēti.

Te būs jāpaskaidro, ka krāvumos akmeņi rūpīgi krauti kā šūnas — katram akmenim pārsedzot apakšējo trīs akmeņu izveidoto tukšumu. Netiek traucēta neviena akmens enerģētiskā sasaite ne ar Zemi, ne debesīm. Akmeņu likšanu vienu otram uz galvas mūsu senči neatzina. Šādas darbības lietoja melnās maģijas rituālos, ieraugot šādus krāvumus, virsējais akmens jānogāž zemē un jānospļaujas.

Bet lielumlielā krāvumu daļa ir mazāki. Dažviet tie atgādina apaļu vai iegarenu akmeņu kaudzi, citviet saglabājušies tikai daži akmeņi Nav iespējams pateikt, vai krāvumi ir jau tādi iecerēti, vai tie daļēji izlaupīti, vai arī nepabeigti. Drīzāk šķiet, ka atšķirīgāks lielums bijis iecerēts jau pašā sākumā un krāvumu sistēma radīta, lai pildītu kādu kopēju grandiozu plānu. Iespējams, te veidota milzīga zvaigžņu karte. Tomēr šo domu grūti pārbaudīt, jo vismaz daļa saglabāto krāvumu krāvumu, mūsuprāt, ir postīti.

Labāk saglabājušies tie krāvumi, kas atrodas tālāk no stigām vai ceļiem. Tas vedina uz domām par šo vietu postīšanu.

Akmens krāvumu postīšana saimnieciskām vajadzībām sākta 19. gadsimtā, vācot materiālus mūra ēku būvei saimniecībās. Izcilais Latvijas vēstures pētīšanas patriarhs, baltvācietis Augusts Bīlenšteins (1826.-1907.) rakstīja, ka vēl 19. gadsimta sākumā Dobeles novadā uz daudziem kalnu galiem bijuši speciāli likti akmeņu krāvumi. Jādomā, ka krāvumu skaits bijis ieverojami lielāks. umu SKaiIS

Milzīgo zīmējumu noslēpums

Rasma Rozīte izteikusi domu, ka akmeņu krāvumu izvietojums D no mežsarga mājām atgādinot Lielā Lāča zvaigznāju. J.Klētnieks 1997.gadā sāka šīs vietas uzmērījumus.

Arī citās vietās Latvijā zināmi akmeņu izvietojumi, kam, pēc atradēju domām varētu būt līdzība ar zvaigžņoto debesi. Dainas apliecina, ka mūsu senči vērojuši zvaigžņu kustību un labi pārzinājuši astronomiju. Pokaiņu dzidrā debess lieliski piemērota vērojumiem — iespējams, ka zvaigžņu lūkotavas atradušās speciāli veidotajās ielejās.

Daži virszemes slāņa atsegumi starp krāvumiem liecina, ka tie Pokaiņu vaiņaga DR daļā savā starpā savienoti ar akmeņu taciņām vai ceļiem. Tie izlikti no akmeņiem, tā izveidojot ar acīm skatāmu tīklu. Šis tīkls droši vien bija kāda diža projekta modelis. Gadu tūkstošos kritušās lapas, skujas, sūnas apsegušas šos ceļus un taciņas ar trūdveida slāni, parastai acij tie nav ieraugāmi. Tomēr to laiku ceļi būtu uzmanīgi attīrāmi, un atļaušos pasapņot, iedomājoties, ka pēc galveno seno svētceļu attīrīšanas gar tā malām būs svētkoku gatves.

Akmeņu krāvumi viens no otra atrodas tikai kādus 10 m, to izvietojums nav uz vienas līnijas, bet tas kopā veido kādu tīklveida struktūru. Varbūt tie varētu būt zīmējumi, līdzīgi kā Naskas tuksnesī Peru. Bet varbūt te attēlotas senas Eiropas ceļu vai Pasaules kartes?

Kamēr takas vēl nav atsegtas, varam tikai minēt. Bet arī šī minēšana ir vajadzīga, lai mēs būtu gatavi saprast, to, ko rādīs atsegumi.

Pagaidām skaidrs ir tikai viens, proti, milzīgajam darbam, radot zīmējumu tīklu ar tūkstošiem krāvumu, bijis kāds ļoti svarīgs mērķis.

Šīs takas lieku reizi rāda, cik absurdi ir Latvijas vēstures zinātnes korifeju apgalvojumi, ka šie krāvumi veidoti, novācot no tīrumiem akmeņus. Tādas vietas Latvijā redzētas daudzas reizes, un visur akmeņi tad krauti vaļņos gar lauka malām. Un tad tur ir gan lieli, gan mazi akmeņi. Nekad un nekur šādas kaudzes nekrauj rūpīgi, bet vienkārši sasviež. Nekad un nekur tās nesavieno ar akmeņu taciņām. Diemžēl jāsecina, ka minētās versijas autorus mazāk interesējusi patiesība, nekā "mundiera gods". Jo nevar taču pieļaut, ka nespeciālisti drīkst kaut ko darīt.

Kad Pokaiņu akmeņi krauti?

Mūsdienu zinātnei ir visai bagāts metožu skaits, kā noteikt tā vai cita objekta vecumu. Ziņas var dabūt tad, ja saglabājies kāds priekšmets, kurš satur oglekli, piemēram, koka detaļas — var visu to gabalu sadedzināt. Tad nosaka oglekja C izotopu saturu, pēc tam objekta vecumu.

Citreiz atkal kādas vietas vai būvdarbu vecumu nosaka pēc kāda atrasta priekšmeta.

Diemžēl, ja nav minēto atradumu, tad zinātnieki nevar pateikt, kad likts tas vai cits akmens. Te nu jāņem palīgā dažāda veida loģiski slēdzieni, lai to izdarītu kaut vai aptuveni. Piemēram, katrā gadu tūkstotī bijušas savas paražas, arī tās noder datēšanai. Mēs arī zinām, ka dažādos ģeoloģiskos laikmetos bija dažāds klimats. Dažkārt palīdz vietvārdi.

Zināmu norādi uz iespējamo laiku, kad veidoti akmeņu krāvumi, varētu dot tieši to krāvumu izpēte, kuri atrodas ielejās. Daudzos gadu tūkstošos Latvijas zemē bijis visai atšķirīgs ūdens līmenis. Mūsu dienās tas ir zems. Vēl šī gadsimta pirmajā pusē tas bija augstāks. Vēstures avoti liecina, ka 13.-14. gs. kuģi devušies pa Tebras upi uz Aizputi, pa Svētupi uz Limbažiem, pa Salacu un Rūju uz Rūjienu. Tagad te pat grūti braukt ar tūristu laiviņu. Bet pirms apmēram 4,5 gadu tūkstošiem bija vēl sausāks kā šodien.

Acīmredzot akmeņi krauti, vismaz ielejās, visai sen. Jo, ja jau ielejas starp Pokaiņu pakalniem ir mitras šodien, tad pirms simts gadiem tām vajadzēja būt vēl mitrākām, pirms tiem četriem simtiem — klātām ar ūdeni. Vēl senāk pa ielejām varētu braukt ar laivu. Bet šīs ielejas varēja būt sausas pirms pieciem gadu tūkstošiem.

Tikai tajā laikā akmeņus varēja kraut ielejās. Diez vai senči nolaidās zem ūdens, lai taisītu skaistus krāvumus.

Tā esam noskaidrojuši laiku, kad veidoti akmens krāvumi ielejās. Bet krāvumus pauguru galos varēja veidot šim periodam tuvā laikā.

Vēl vienu norādi uz šīs vietas senumu dod vietvārds "Metamais kalns", kur atrasta daļa senkapu. Nekas no šī paugura nav mests. Vietvārds radies, baltu ciltīm pārveidojot seno somugru doto vārdu "mātas" (izrunā metas), kas tulkojumā nozīmē cinis, pauguriņš. Tas rāda, ka jau krietni pirms mūsu ēras, pirms baltu cilšu ienākšanas vai atgriešanās, vairs nav bijis lāga zināšanu par šo vietu nozīmi.

Vēlreiz jāpiebilst, ka nule izteiktie apsvērumi ir par laiku, kad krautās akmeņu kaudzes Pokaiņos vēl nebūt nenosaka šīs vietas vecumu. Kā svētvieta Pokaiņi pastāvēja gan pirms, gan pēc "akmens krāvumu perioda".

Pokaiņu kā svētvietas sistēmas vēsture jāskata kopā ne tikai ar Eiropas, bet arī visas pasaules vēsturi.

Jau minējām, ka kopējais akmeņu krāvumos likto akmens galvu skaits jāvērtē simtiem tūkstošos. Jo uz Pokaiņiem devās svētcelotāju grupas (pa vienam jau tik bīstamā ceļā nedevās) un ne jau katrs nesa akmeni. Visa grupa nesa vienu — ilgi meklētu akmeni no savas dzimtās vietas, no savas cilts vai valsts. Bet nāca pa vienam vai diviem, kas nenesa nekā. Tātad kopējais tālo svētceļnieku un apmeklētāju skaits bija daudzkārt lielāks par akmeņu galvu skaitu un jārēķina miljonos.

Bet godātajiem kritiķiem par godu piekritīsim uz mirkli viņu izteikumiem, ka akmeņu krāvumi veidoti 19./20.gs mijā. Kas to zin, varbūt, ka Īles barons gribēja nodarboties ar lauksaimnieciska rakstura eksperimentiem un veidot mikrolauciņus neauglīgā smiltī. Tādā gadījumā šie barona eksperimenti bijuši ārkārtīgi slepeni, jo neviens no apkārtnes cilvēkiem par tādiem brīnumiem neko nezināja. Varbūt barons pats akmeņus pa nakti krāmējis.

Gaišo akmeņu mīkla

Mūsu senčiem tādi jēdzieni, kā "gaišs" un "balts" saistījās ar "vecs", "gudrs", "tīrs", "godīgs", "cienījams", "svēts".

Visgodājamākie cilvēki bija vecajie, viedie, gudrie ar baltām galvām, baltu bārdu, baltā apģērbā.

Nebija mākslīgu balinātāju, linu audekla ģērbs palika balts tad, ja Saule to ilgi apspīdēja.

Visās latvju garamantās "balts" ir pats cienījamākais. Pasaulē ir daudz svētvietu, kur izlikti akmeņi. Bet tikdaudz baltakmeņu nav nekur.

Atļaujamies atkārtoti pieminēt, ka Pokaiņos pirms to vandāliskās postīšanas varēja būt apmēram 5 tūkstoši akmens krāvumu, kuros kopumā varētu atrasties vairāki simti tūkstošu gaišu, ne tikai Dobeles apkārtnei, ne tikai Zemgalei, bet arī Latvijai neraksturīgu gaišu galvas lieluma akmeņu. No kurienes tie šeit atnesti?

Kaut arī vairākkārt Latvijas vēstures zinātnes korifeji apgalvojuši, ka šie akmeņi vākti no vietējiem laukiem, tomēr padomāsim ar savu galvu, vai tā tas varētu būt. Nav nemaz tik grūti uzzināt, kādi akmeņi sastopami Dobeles apkaimē. Piemēram, apstājoties uz ceturtdaļstundu Dobeles pilsdrupās, gaišus akmeņus neatradīsiet. Domāju, nevienam nav jāpierāda, ka pili 14. gs. cēla tikai no vietējiem akmeņiem. Apskatieties, kādā krāsā ir šie akmeņi, un redzēsiet, ka tie ir tumši, tumšbrūni, zilganpelēki u.tml. Mākslinieks varbūt teiktu precīzākus vērtējumus. No līdzīgas krāsas akmeņiem būvēta Tērvetes bruņinieku pils, vēlāk daudzas laukakmeņu mājas tagadējā Dobeles rajonā. Gaišu akmeņi tikpat kā nav.

Vispār atzīmēsim, ka Latvijā gaiši akmeņi sastopami reti. Tāds pats retums tie ir Kolas un Skandināvijas pussalā, no kurienes akmeņus šurp nesis šļūdonis. Galvenokārt akmeņu krāsu tur veido tumši zilu, pelēku un brūnu toņu jaukums. Maz ir iesarkanu akmeņu, gadās arī melni vai pavisam tumši. Gaiši akmeņi ir retums.

Nav viegli atcerēties, kur gan Latvijā redzēti gaiši laukakmeņi. Pie Priekuļiem (Cēsu rajonā) gaiši balts piemiņas akmens novietots ceļa atzarojumā uz Raunu, atceroties K.Ulmaņa darbību šai novadā. Vēl līdzīgu akmeni autors skatījis senajā Ibdenes novadā Z no Mazsalacas.

Domājams, tas bijis kulta akmens. Redzētas neskaitāmas mūra ēkas, bet gandrīz visas no tumšiem akmeņiem. Tiesa, ceturto Pokaiņu paugurā māju drupās redzam tikai gaišus akmeņus. Bet tas ir tikai izņēmums. Atceros tikai vienu no gaišiem akmeņiem darinātu ēku — Sarkaņu baznīcu (Rēzeknes rajonā). Interesanti atzīmēt nostāstu, ka līdz Aglonas baznīcas uzcelšanai Sarkaņi esot bijuši svētākā vieta Latgalē. Varbūt tieši gaišo akmeņu dēļ? Arī pati par sevi vieta ir ievērības cienīga. Bet nu atgriežamies pie Pokaiņiem.

Mēs jau minējām, ka kopīgo galvas lieluma akmeņu skaitu, kas bija saglabājies Pokaiņos 20.gs. vidū, varētu vērtēt ap 200 tūkstošu. Bet visai iespējams, ka agrāk pilnas vai veselas bija visas 4-5 tūkst, kaudzes. Tātad kopīgais gaišo galvas akmeņu skaits varēja būt pāri miljonam.

No kurienes gan Pokaiņos tik daudz gaišo akmeņu? Kā tos varēja savākt? Iedomāsimies, ka kāds vēlētos savu mājas apkārtni greznot tikai ar gaišiem galvas lieluma laukakmeņiem un sāktu braukāt pa Latviju tos meklēdams. Daudz laika nāktos šim cilvēkam patērēt, iekams savāktu akmeņu aleju. Bet Pokaiņos ir simti tūkstoši šādu akmeņu.

Vēlreiz atkārtojam, ka ģeologi, apskatot Pokaiņu akmeņus, ievērojuši, ka arī gaišie akmeņi nebūt nav vienādi. Te var atrast Alandu (Elandes) porfiru. Te var ieraudzīt retu Karēlijas granīta gaišo paveidu, kurš nav sastopams dienvidos no Pēterburgas. Neviens no šiem iežiem nevarēja šeit nonākt dabiskā ceļā ar šļūdoņa vai citiem ledājiem, tos varēja tikai atvest.

Nesaprotami, kāpēc gan zinātnieki, kuri 1996. g. pētīja akmens krāvumus, neizdarīja šo lēto akmeņu ekspertīzi. Bet tas, ka gaišie akmeņi nebija savācami uz vietas, ir skaidrs arī bez ekspertīzes. Esmu apbraukājis daudzas mājas gan tuvākā, gan tālākā Pokaiņu apkārtnē, apvaicājies par to, kādi akmeņi atrasti šo māju laukos. Daudzi desmiti veco ļaužu atbildēja — mūsu zemēs akmeņi neaug, vai ar līdzīgu teikumu.

Jā, diez vai visā Baltijā varēs salasīt tik daudz gaišu galvas lieluma akmeņu, cik to ir Pokaiņos. Tie var būt tikai atvesti un no lielas tālienes.

Daži īpatnu noslieču cilvēki, lai neteiktu asāk, Pokaiņos uz savu roku veikuši izrakumus. Tajos labi redzams, ka Pokaiņu zemē "neaug" gaiši galvas lieluma akmeņi.

Bet varbūt akmeņi apstrādāti?

Arī tad, ja pieņemam, ka daudzi gaišie akmeņi nesti no tālienes, nebūtu viegli savākt tādu daudzumu gaišo akmeņu galvas lielumā. Lai arī cik neticami tas šķiet, neizslēdzam iespēju, ka akmeņu gaišums iegūts ar kādiem nezināmiem paņēmieniem.

Rūpīga seno akmeņu apskate liecina, ka senči zināja daudzus tādu materiālu apdares paņēmienus, kuri šodien šķiet neticami.

Tā, piemēram, Latvijā, tostarp arī Pokaiņos, redzēti akmeņi ar apstrādātu, it kā kodinātu sīkreljefu, kas veido zīmējumus.

Skotijas ziemeļrietumos, netālu no Rainijas ciema pie Teponota kalna (560 m.v.j.l.), saglabājies liels akmeņu mūris, kurš pārklāts ar baltu vai viegli iezilganu glazūru. Mūra iežogotā laukuma sākotnējie izmēri bijuši 45 x 28 m. Mūsdienu speciālisti neorganiskajā ķīmijā nevar pateikt, kā šis mūris pārklāts, jo pēc speciālistu domām vajadzēja panākt vismaz 1200 C temperatūru. Mūsdienās šādu mūri apdedzināt nespētu.

Redzēti akmeņi, kas šķiet drīzāk plastiski veidoti, kas šķiet virpoti un pulēti kā akmeņu diski. Vēl Kaltenē atrasti ir milzums sīko disku, kuru veidošana vispār nav izpētīta.

Kamēr nav atminēts, kā senči pratuši šādus akmeņus veidot, to iznīcināšana, tāpat kā valdošo personu bezdarbība, noraugoties uz iznīcināšanu, jāuzskata par noziegumu.

Svetielejas

Pokaiņos vairākās vietās ierīkotas akmeņiem izliktas svētlejas. Lielākā no tām, apmēram 50 x 80 m, tās dibenu klāj blīvi liktu tādu akmeņu kārta, kuri šķiet līdzīgi krāvumos novietotajiem. Tas pilnīgi noteikti ir nevis ģeoloģisks, bet apzinātu būtņu veidojums.

Ielejas forma salīdzināma ar ovālu kausu vai trauku.

Līdzīgas vietas zināmas arī Dienvideiropā — tā sauktie grieķu amfiteātri Vidusjūras baseinā. Iespējams, ka svētās ielejas ir dainās aprakstītās ielejas, kur "Dieva dēls pirti dara":

Dieva dēli pirti dara No sīkiem olīšiem; Saules meitas pērties gāja, Zelta slotas padusē. Auseklītis garu lēja Ar Sudraba biķerīti. Leji, leji, Auseklīti Izpatapu siltumiņu.

LD 33844 V1

Šī daina nebūt nav vienīgā, kas vēsta par neparastu "pirti", ko Dieva dēli veido Saules meitai. Izlasīsim šo dainu uzmanīgi! Vai jūs kaut kur ziniet tādu pirti, kas būtu darināta no sīkiem olīšiem? Visai iespējams, ka dainā domāta Pokaiņu svētieleja.

Uz šo domu noskaņo arī biķerīša vārds, ar kuru Auseklītis lēja garu. Cik zināms, pirtī garu lej ar ķipīti vai slacina ar slotu.

Uzmanīgu dara tieši biķera vārds, kuru jau divas reizes pieminējām.

Pokaiņu svētielejās zintnieki, kas prot vadīt bioenerģētiskās plūsmas, var tās ierosināt, veidojot patiešām īstu "pirti", kas varētu noderēt dziednieciskiem pasākumiem. Tālab ar lielu drošību var teikt, ka šī un līdzīgas dainas varētu būt Pokaiņu svētieleju apraksti.

Svētieleja jau būtībā ir šis "biķeris" vai kauss (atcerieties latīņu - pokulum). Bet varbūt arī kā milzīgas lāča pekas nospiedums. Varbūt krāvumu grupai, kas veidota terašu pakājē, saistība ar Lielā Lāča zvaigznāja kausu ir daudz nozīmīgāka, nekā to iedomājamies pirmajā brīdī. Plašāk par svētielejām nākamajā šī rakstu krājuma daļā — par Grāla kausu.

Lielie akmeņi

Pokaiņos virs zemes nav dižu akmeņu. Paša lielākā izmēri nepārsniedz 4 x 3 x 2 m. Lielo akmeņu krāsa ir tumša.

Vairāki lieli akmeņi ar apstrādes pēdām novietoti atsevišķi no krāvumiem. Tomēr faktiski visi Pokaiņu akmeņi ir saistīti savā starpā ar acīm neredzamām saitēm, kuras apzināmas zintnieciski. Ap šiem akmeņiem bija vēl citi, mazāki akmeņi, bet tie pēdējos gados nozagti.

Lieli akmeņi ir gan austrumos, gan rietumos no Dzijās gravas. Tie saistīti ar norādēm, kas paustas dažādos veidos. Interesanta akmeņu kopa ir rietumu pusē, dienvidos no mežsarga mājām. Uz to norāda dobumakmens ar ūdens "ekrānu": Tā smailais gals norāda tālāk — uz akmens "Cimdu". Tas ir apstrādāts akmens stāvā nogāzē. Ar mums nepazīstamām metodēm akmens līmeniskajā, plakanajā virsmā iestrādāta glezna — Saules meita pie ugunskura. Šī mākslas darba vecums, vērtējot ar senču paņēmieniem, varētu būt vairāki desmiti tūkstoši gadu. "Cimdiņa" izmērs 1,6 x 1,4 x 0,5 m.

Latvijā redzēti vairāki līdzīga veida apstrādāti akmeņi. Pieņemts uzskatīt, ka tie ilgstoši gulējuši purvā, tos skalinājuši ūdeņi. Tad kā gan visi tie nokļuvuši citās vietās? Kā gan nejauši "Cimdiņš" nokļuvis paugurā, līmeniski novietots saistībā ar

paugura akmeņiem, pie tam uz balstiem virzienos, kas saistās ar citiem akmeņiem.

Kā gan senie cilvēki prata veidot gleznu? Vai tas bija mums nepazīstams akmeņu gravēšanas veids? Piebildīsim, ka šis nebūt nav vienīgais tādā veidā apstrādātais akmens, bet pats

izcilākais mākslinieciskajā ziņā gan. Visādā ziņā šis akmens pieskaitāms pasaules nozīmes visizcilākajiem mākslas darbiem. "Cimdiņa īkšķis" rāda uz Līgavu akmeni.

Auglības (līgavu) akmens atrodas 1 km D no Vecpokaiņu mājām. Akmens lēni sairst. Gadu tūkstošu gaitā tam kārtu pa kārtai nolobījušies ārējie slāņi. Tāpēc senās iezīmes, ja tādas bijušas, nav saglabājušās. Akmens forma ir trīsstūris gan skatā no sāniem, gan šķēlumā. Tas uzstādīts tādā veidā, ka paceļas no zemes virzienā no R uz A, t.i., uz uzlecošo, dzimstošo Sauli. Tātad tas ir savdabīgas pirmskriestiešu svētvietas — Māras baznīcas modelis. Uz tā var uzsēsties kā uz zirga. Akmens pakājē līdz 1996. g. bija sirds veida akmens apmēram 20x20x10 cm ar smaili pret lielo akmeni. Lielais akmens ap 2 m garš, tā augstākā, A mala, paceļas virs zemes 1,2 m.

Mums šis akmens šķiet nozīmīgs auglības kulta rituālu elements. Varbūt uz šī akmens sēdušās sievietes, kuras gribējušas bērniņu. Tāda uzdevuma akmeņi vēl šodien redzami Indijā. Pat lielajās pilsētās tur ir saglabājušies akmens stabiņi — pēc formas un izmēra līdzīgi tiem stabiņiem, kādus Latvijā vēl pirms kara lika ap kapiem un parkiem ķēžu piestiprināšanai (arī tie ir senas atmiņas par auglības kultu). Indijā tos dēvē par šivalangamiem (Dievības Šiva dzimumloceklis). Līdzīgi Vācijā pēc viduslaiku paražas šur tur saglabāti veci lielgabalu stobri. Uz tiem sēžas sievietes, vēlēdamās vai gaidīdamas bērniņu.Protams, tā ir mūsdienu māņticība, bet tā ir liecība par senajām paražām. Šeit vēl jāpiezīmē, ka apmēram 2 km uz D no šī akmens mežā atrodas kāds cits liels apstrādāts akmens, kurš, mūsuprāt, domāts dzemdību pieņemšanai. Mūsdienu cilvēkam grūti saistīt vārdus akmens, kapenes, bērna ieņemšana un dzemdēšana. Senie cilvēki visu uzskatīja par dabisku. Valdnieču (ciltsmāšu) apglabājuma vieta deva dzimtai, ciltij, valstij spēku, veselību, auglību.

Lielais akmens. Uz to norāda gan Cimda, gan Līgavu akmens. Tas atrodas apvedceļa malā, to viegli atrast pēc norādes "Lielais akmens". Ap 2,5x2,5x0,8 m lielo akmeni, uzstādītu uz pamatiem, apkārt apmēram 6 m diametrā ir mazāku akmeņu bruģis — priesteru vieta. Šo paugura akmeni var izmantot divu cilvēku saderības pārbaudei un stiprināšanai.

Ziedu akmens Apvedceļa malā, nogāzē atlikts Ziedu akmens. Mūsu senčiem nebija asiņainu upuru, ko tā cenšas iestāstīt senatni nepārzinoši cilvēki. Akmenī iekalts plauktiņš ziedu likšanai. Līdzīgi akmeņi Latvijā ir daudzās vietās. R.Rozīte līdzīgus plauktiņus ievērojusi arī Peru.

Dziedniecības akmeņi — atrodas tai pat nogāzē, kur Ziedu akmens. Netālu no tiem — akmens "bļoda", iespējams, ginekoloģisku vainu dziedināšanai.

Apskatot šos un citus akmeņus, pārņem skumja sajūta, ka mēs stāvam pie drupām. Bet Zeme savu enerģiju starojumu var atgūt. Zinoši cilvēki šīs vietas var atjaunot.

Vēl piebildīsim, ka nosaukumi ir pašu doti, jo vairs nav neviena cilvēka, kas zinātu akmeņu senos vārdus.

Terases un citi bruģētie laukumi

Arī Pokaiņos, līdzīgi kā citās Eiropas svētvietās, priesteru vietas un ceļi ir bruģēti. Tā Kurzemē līdzīgas vietas atrastas Purciemā (Kurzeme 13,106) un Matkules Baznīckalnā (Kurzeme 15, 117) u.c. Tomēr tie, tāpat kā citās kulta vietās Eiropā, bijuši tikai nelieli laukumi. Šeit Pokaiņos atrasti akmeņu bruģa ceļi un bruģētas terases, kas liecina par lielu, sazarotu un rūpīgi pārdomātu sistēmu.

Apskatei visvieglāk pieejamas terases, kas atrodas D no mežsarga mājas, blakus arheologu 1996. g. postīto krāvumu vietām.

Akmeņiem izliktās terases varēja būt paredzētas pašiem augstākajiem zintniekiem, priesteriem un goda viesiem. Te agri rītā notika svinīgi pasākumi uzlecošās Saules sagaidīšanai.

Terases vērstas uz ZA, t.i., Saules lēkta virzienu Jāņos. Terases virsmu ieliekumi plānā acīmredzot veidoti ar domu, lai tās būtu piemērotas arī Saules lēktu vērošanai citās dienās. Krāvumu izvietojums terašu pakājē pēc R. Rozītes domām veido Lielā lāča zvaigznāja kontūras. Varbūt svētleju salīdzinājums ar Lāča peku un jau minēto akmeņu salikuma nosaukums "laces" Tibetā nebūt nav tikai nejauša sakritība vien.

Ap 100 m ZA no terasēm atrodas paugurs, kas aptuveni norāda Saules lēkta virzienu. Tas šķiet šī svētvietu kompleksa sastāvdaļa.

Ap 100 m R no terasēm, atsedzot sūnu slāni ap akmeņu krāvumiem, 1995. g. atrasti akmeņu bruģa celi, kas vieno krāvumus. Tas liek domāt par bramaņu rituālajiem gājieniem no viena krāvuma uz otru.

Līdzīgs ceļš 1997. g. atsegts starp lielajām svētielejām. Turklāt akmeņiem izlikto ceļu daļas atrastas vēl pie Lielā akmens un vairākās citās vietās, bet tās vēl prasa papildu izpēti.

Viss minētais liecina par ilgstoši pastāvējušu, rūpīgi pārdomātu rituālu kopumu svētvietu apkalpošanai Pokaiņos.

No otras puses lielā svētvietu kompleksa posmā no Bramaņu ezera līdz Svētaiņu ezeram vajadzēja daudz bramaņu un viņu palīgu. Vajadzēja arī palīgus, kuri sagaidīja un aprūpēja viesus, apkopa svētvietas un to apkārtni. Visai iespējams, ka bez jau atrastajiem priesteru ceļiem, bijušas arī gājēju — svētceļnieku taciņas

Zintnieku laiva

Ap 100 m DA no t.s. amfiteātra baltajām akmens kaudzēm paugurā pie ceļa izlikts senas laivas — buru kuģa kontūras ar stūres airi.

Kontūrs izlikts no akmeņiem, kuru vidējais diametrs ap 25 cm, līdzīgi kā daudzām t.s. Velna laivām Kurzemē. Vēl 1995.g. šī laiva ar stūres airi bija vienīgais šāds saglabājies veidojums Latvijā. Laiva "dodas" uz DA — uz Saules lēkta virzienu Ziemassvētku rītā. Tā "brauc" it kā no Elku kalna puses caur terasēm, caur amfiteātra krāvumiem uz Milžu kalnu — Dēliņkalnu. Vietas izvēle nav nejauša, to apzīmē enerģētiskās piramīdas virsotne. Ja sauc no balto akmens krāvumu vietas, tad atbalss atsaucas no debesīm, virs laivas centra.

Šāda tipa laivas-buru kuģus lietoja apmēram 7.gs. Iespējams, ka šī laiva ir viens no pašiem jaunākajiem Pokaiņu veidojumiem.

Salikums ir samērā rupjš, bet līdzība ar laivas apveidu ar stūres airi nepārprotama. Diemžēl 1996.gadā daži "laivas" akmeņi nozagti.

Iespējams, ka šī vieta paredzēta tālajiem pareģojumiem. Dainas māca. ka zintniekam, kurš vēlas izzināt nākotni, vakarā pirms saules rieta jāiesēžas "laivā" un tajā jāpavada visa nakts. Par šādām laivām vēsta vairākas zintnieku dainas, piemēram:

Vakarā iesasēdu Ozoliņa laiviņā, Rīgā man gaisma ausa, Vāczemē saule lec, Rīgā man tēvs, māmiņa, Vāczemē līgaviņa.

LD 52134

Te nebūt nav runa par jauna puiša braucienu uz Rietumeiropu. Vāczeme dainās simbolizē veļu valstību — Viņsauli. Tātad tā zintnieks domās dodas uz nākošo dzīvesvietu, lai izzinātu tālo nākotni.

Te uzreiz jābrīdina no eksperimentiem. Nesagatavotam cilvēkam nakts veļu laivā var beigties gauži bēdīgi.

"U" veida salikumi

"U" — tas ir minētā "kausa" ielejas projekcija plaknē. Zintniecībā tā ir arī radīšanas vieta. Saule savā kustībā ap Zemi debesis apraksta "U" veida loku. Šo zīmi veido priestera roka, kas jūs svēta. Tās simbolizēti attēli redzēti vairākos Latvijas svētakmaņos. Burta "U" atveids saistāms ar latiņu vārdu "ūtērus" — mātes klēpis, dzemde, dzemdēšana, t.i., radīšanas vieta.

"U" formas akmeņu salikumi Latvijā atrasti vairākās vietās. Lielums dažāds, no 2x2 līdz 30x30 m. Katram no tiem bijusi sava nozīme. Pokaiņos pagaidām zināmi tikai divi šāda veida salikumi. Lielākā izmērs apmēram 20x20 m, mazākā 2x2 m.

Lielākā daļa šāda veida akmeņu salikumi un arī zemes veidojumi atvērti uz rietumiem. Tātad pie tiem varēja skatīties uz autrumos lecošo sauli. Priestera skats atbilst dainās minētajai Zelta niedrai - vīrišķam simbolam, kas ieiet sievišķīgajā atvērumā. Vēlāk tieši tādā veidā plānotas kristīgo baznīcas, "U" centrā novietojot altāri, pie kura stāv mācītājs.

Vēl šeit pieminēsim vairākus loka veida zemes veidojumus. Tā ap Cērtenes pilskalnu Smiltenē milzīgs lokveida valnis vairāk kā 100 m garš un ap 12 m augsts. "U" veida ieloki saistāmi ar Ceturto un Piekto Pokaiņu apkārtni. Ceturto Pokaiņu paugura ieloks vai kauss raugās uz Pirmajiem Pokaiņiem. Piektos Pokaiņus ietver Bramaņu kalna (Bramberģes) "U" veida nogāze, kas turpinājumā arī raugās uz Pirmajiem Pokaiņiem. Tās nav nejaušības, bet apzinīgi veidojumi.

Savrupatradumi

Pokaiņu uzartajos (lasi — vandāliski izpostītajos) laukumos atrasti vairāki desmiti ļoti interesantu priekšmetu no apstrādātiem akmeņiem.

Tos varētu nosaukt katru savādāk:

a)  sirds veida priekšmeti,

b) diski,

c)  skulptūras,

d) citi kulta priekšmeti.

Šie atradumi pieder pie maz pazīstamiem, tostarp arī kosmiskas nozīmes simboliem un prasa plašākus skaidrojumus.

Nav ticams, ka dabā kāds no šiem priekšmetiem varētu veidoties bez speciālas apstrādes.

Sirds veida akmeņi

T.s. sirds veida akmeņi pieder pie senatnes mīklām. Ne cilvēka, ne dzīvnieka, ne putna sirdij nav t.s. sirds formas. Dabā varbūt varētu saskatīt līdzību ar liepu lapu. Dainās atrodama simboliska norāde uz "liepu lapu laipu liku".

Kā simbols šie veidojumi, mūsuprāt, izsaka dzīvības aprites cikla daļu— dvēseles dzīvi Pa-Saulē. Pokaiņos atrastie šīs formas akmeņi ir vai nu balti, vai sarkanas krāsas granīti. Gan šai dainai, gan simbolam ir visai plaša nozīme.

Sirds forma ir arī Zemes formas simbols, jo Zemei ir iedobe Ziemeļpolā un izbīdījumu Dienvidpolā. Zeme ir tā daļa, kurā uzturas bioloģiskās dzīvības formas. Tās veic savu uzdevumu Saules sistēmas bionerģētiskam līdzsvaram. Zeme pēc senajiem uzskatiem ir dzīvības devēja, Māte un arī Barotāja. Sirds ir gan kosmiskās, gan bioloģiskās dzīvības sākuma un uzturēšanas simbols. Zūdot īstajām zināšanām, šis simbols ieguvis nedaudz citu nozīmi. Sirds formas akmens atrašanās blakus Auglības akmenim pašā virspusē norāda, ka šī vieta izmantota vēl pavisam nesen, domājams, pat vēl šinī gadsimtā.

Sirds simbola augšējās daļas veidojumi — divi pauguriņi — ir daudzu seno svētvietu būtiska sastāvdaļa. Tā, piemēram, mēs jau minējām par skatu uz lēcošo Sauli no terasēm. Šādās vietās skats jāvirza pa ieleju starp pauguriem. Šajās vietās ir stingra zintniecības darbību sasaiste ar noteiktu laiku.

Autstrumāzijā rituālos pasākumos dažkārt virs uzacīm velk platus spēcīgus lokus. Kopā ar zodu tie veido sirds imboliku.

Simbola parasto veidolu var apzīmēt kā sievišķu izteiksmi, apgāztu — par vīrišķo.

Visu nule teikto kopā ņemot, šo simbolu varētu saukt par dzīvības zīmi.

Dzīvības zīme ornamentikā Līdz šim, skatot latvju rakstus, minētas trīs zīmju grupas:

a)    vienlīnijas zīmes — Dieva, Māras, Zalkša, dažādi līkloči;

b)   Krusta-Dieva (Zelta, slīpais), Jumis, ugunskrusts, Grieķu krusts (taisnais);

c)    izvērstās zīmes — Auseklītis, Zvaigzne u.c.

Jostu audēja Ligita Jansone ievērojusi arī ceturto grupu — Sirds jeb dzīvības zīmes. Tās parādās grupās Lielvārdes jostās, veidojot Auseklītim līdzīgu zīmi. Kurzemē pazīstams Sirsniņu vainags.

Sirds veida apstrādāti akmeņi šeit atrasti kādi divdesmit. Mazākie no tiem apmēram 5*5 cm, lielākais 0,8x0,8 m.

Sirds veida akmeņu grupa bija pie Auglības akmens un Cimdiņa akmens gleznas, kur attēlota sieviete, vedina uz domām par sasaisti ar sievišķo auglības izpausmi, lai gan tai šai ziņā šķiet pakārtota nozīme. Sirds augšdaļa atbilstu sievietes ķermeņa augstākam veidolam, t.s., putna zīmei (lidojošo spārnu atveids), apakšas formas daļa veido seno Māras zīmi. Tātad kopumā šie akmeņi iezīmē jaunas dzīvības sākumu, kuru tur Māra, bet rituālos zintniece.

Sirds veida elementu grupas sastopam Lielvārdes jostā. Iespējams, ka šeit tie izsaka dzīvības apriti, t.i., saistību ar laiku. Tā ir vēl viena norāde uz ļoti precīzu laika uzskaiti tālajā senatnē.

Noteikti noliedzoši jāatbild uz skeptiķu izteikumu, ka neparasti lielais vienveidīgo sirds formas akmeņu daudzums varētu būt tikai sagadīšanās. Kopā ar draugiem esmu ceļojis ļoti daudz gan pa Latvijas, gan bijušās PSRS kalniem, lejām, upēm, gar jūrām utt. Maniem draugiem un man pašam patika vākt īpatnējus akmentiņus. Tālab dažādās vietās skatīts ne viens vien miljons akmeņu. Bet sirds formas bija sevišķi retas. Protams, daba var izveidot visu ko, ne tikai sirds formas akmeni, bet pat prezidenta krūšu tēlu. Tikai jāņem vērā, ka matemātiskā varbūtība šādu objektu veidošanā ir niecīga.

Sirds formas akmeņi ir atrasti, atnesti, un vairāk vai mazāk piestrādāti. Neapšaubāmi, ka sirds akmeņu savākšana vai veidošana bijusi mērķtiecīga, tie piegādāti, iespējams, pat no visai liela attāluma. Dainis īvāns savā rakstā "Pokaiņu meža mīkla" (NRA. 19.10.95.) min, ka šie apstrādātie "sirds" veida akmentiņi stipri vien atgādina Oriņakas perioda (35.-20. g.t. pr. Kr.) skulptūriņas. Tādas esot atrastas vienīgi Kastiljo un Gurdanā, apskatāmas Morāvijas muzejā Brno.

Iespējams, dažu labu mulsinās gadu skaitļi. Valda uzskats, ka Latvijā taču tajā laikā bija vēl ledus laikmets. Tātad, vai nu šīs skulptūras vestas līdzi, vai arī darinātas pēc senāka parauga. Bet varbūt līdzšinējie uzskati par ledus laikmetu Latvijas teritorijā būtu pārskatāmi?

Vēl par dažiem zemes veodjumiem, kuriem varētu būt līdzība ar "sirds" veida augšdaļu. Mēs nedrīkstam izslēgt domu, ka tālā senatnē tāda bijusi Bramberģes (Bramaņu) kalnam un vēl dažās vietās Latvijā, piemēram, pie Sārama ezera Limbažu rajonā. Anglijā šāda veida pauguru nogāzes labāk saglabātas. "Sirds" veida kalnus sauc par "Old Sarum", t.i., veco Sārama kalnu.

Diski

Disks ir dzīvības radīšanas un aprites simbols. Tā nozīme ir ļoti plaša — sākot no galaktikas radīšanas, līdz dvēseles pārejai uz Sauli.

Diski ir Saules sistēmas un arī galaktikas veidola modelis. Vairāki diska veida akmeņi, kuru diametrs ap 20 cm, biezums ap 10 cm, šķiet vēl senāki kā sirds formas akmeņi. Vēl līdzīgas formas diski atrasti Talsu rajonā. Tikai tur tie ir dažu cm diametrā. Zināms arī viens lielāks disks Gulbenes rajonā.

Bioloģijā tādu formu tikpat kā nav. īpatnas konkrēcijas (Fe- Mn minerāļu nogulumi jūras dibenā) atrasti pasaules jūrās un okeānos. Tuvākie atrasti Baltijas jūrā aiz Rīgenes salas. Toties diska formu sastopam lielāka mēroga veidojumos.

Vairākām senajām kultūras tautām — ēģiptiešiem, Centrālamerikas tautām u.c. disks bija Saules simbols. Šī ziņa jau ir kropļojums, liecina, ka aizmirsti tādi jēdzieni kā "Saules sistēma" un "galaktika". Sengrieķu Apollona teika vēsta par to, ka, sviežot disku, Apollons nejauši nogalinājis savu draugu Hiakintu. Šis mīts ir jau tikai vārga atblāzma no senākiem mītiem.

Bet to, ka Saule ir "apaļa lode", nevis disks, zināja jau tālā senatnē.

Tātad diskam ir gan sakarība ar Sauli, bet tā nav Saules forma. Diska forma attiecināma uz Saules sistēmu un galaktikām kopumā.

Diska forma pielīdzināma pirmvielas mākonim, ko izdalīja Saule, lai veidotu kārtējās Saules sistēmas planētas pēc krievu zinātnieka Viktora Plikina teorijas vai arī pirmvielas mākoņu formai pēc klasiskākām teorijām. Ne par velti disku svieda Apollons, kuram piedēvē radīšanas uzdevumus. Ēģiptiešu dievība Atons bija diska personifikācija. Dainas vēsta par Saules meitas vainadziņu — arī diska formas. Bet ja tā labi ieskatās, tad svētkos diska formu var ieraudzīt greznojumos. Tos veido ir Jāņu vainagi, kā arī nimbi ap svēto galvām, ja vainagu vai nimbu skata kopā ar pašu galvu. Visas šīs ziņas norāda uz senām, desmitiem tūkstošu gadu vecām, diemžēl tikpat kā aizmirstām zināšanām. Bet Pokaiņos tās tika glabātas.

Tātad mūsu tāliem senčiem bija zināšanas par Galaktikas formu un Saules sistēmas formu. Mūsu tālākie senči zināja to, kas zinātnei kļuva zināms tikai 20. gs.

Diskveidīgie akmeņi rosina vēl un vēl pārdomāt tās sensenās radīšanas teikas, kas liek domāt, ka Saules sistēma ir radīta no Zemes, ka no Zemes "palaista" kā Saule, tā arī Mēness. Šeit tikai jāpiebilst, ka teikā minētā Zeme ir simbols, nevis planēta, uz kuras šobrīd mēs dzīvojam. Tādā gadījumā visai nozīmīgu vietu ieņem Apollons kā diska sviedējs. Senēģiptiešu dievības ar Saules disku rokās neapšaubāmi ir jaunākas par Apollonu. Teikās par Lētas dēlu Apollonu ir vairākas Radītāja iezīmes un darbības.

Pokaiņu diski atrasti vardarbīgi izpostītajās uzartajās zemēs. Mēs pat nevaram izteikt kaut cik ticamus minējumus, kur un kādā veidā tie glabāti.

Pirms atvadāmies no Pokaiņu diskiem, vēl jāpiebilst, ka ļoti daudz nelielu, domājams, kulta nozīmes disku dažu cm diametrā bija atrasts Kaltenes Vellkalvā. Ap 1960.-1975 g. tos samala šķembās ceļa bruģēšanai.

Mēs jau minējām, ka senie simboli bija telpiski strukturēti. Tas attiecas ne tikai uz dainu saturu, bet arī uz kulta priekšrakstu nozīmi. Savā būtībā telpiski strukturētā simbolu valoda ir jau minētā caurviju principa praktiskā pielietošana zintniecībā.

Gaišredzīgie cilvēki, kas spēj ieskatīties dziļajā senatnē, redzējuši diskus priestetu rokās, veicot rituālas darbības pirms labprātīgas sadedzināšanās. Šīs darbības saistāmas ar latvju garamantās aprakstīto dvēseles atgriešanos Saulē. Saule rada kosmisku dzīvību, Saule dod bioloģiskai radībai dvēseli. Saulē atgriežas gan kosmiskie ķermeņi, gan dvēseles, jo kosmiskā dzīvība ir pilna aprite, tas ir cikls, kurā nav nekā lieka.

Tuvākas ziņas par diskveida pirmvielas mākoņiem, kas rada zvaigznes, var uzzināt Ilgona Vilka rakstā "Zvaigznes piedzimst un dzīvo", "Zvaigžņotā debess" 1998.gada pavasara izdevumā.

Disks ir ne tikai lielo kosmisko objektu pirmvielas mākoņa, galaktiku, zvaigžņu, tostarp Saules sistēmas, radīšanas un pastāvēšanas simbols. Vispārīgā nozīmē disks ir arī rotācijas simbols ap centrālo asi. Šo rotāciju daudzos simbolos piemin arī latvju dainas un citu tautu mītos šo simbolu un pašus Pokaiņus piemin kā "Kosmiskās dzirnavas". Par tām mēs vēl runāsim mūsu grāmatas turpinājumā.

Tā mēs nonākam pie trešā kulta priekšmeta — vīrišķā, dainās minētās "Zelta niedras" jeb "Zelta vadža", kam mūsdienu valodā ir rotācijas ass simbolika. Tas, ka šādus priekšmetus Pokaiņos patiešām izdevies atrast, lieku reizi apliecina gan vietas senumu, gan dainu patiesīgumu.

Auglības kulta vīrišķie elementi

Sirds veida akmeņi izteica gan Zemes kā "Lielās mātes", gan auglības kulta sievišķo elementu. To pašu simbolizēja ielejas, ieplakas starp diviem pauguriņiem. Bet bez tiem Pokaiņos bija atrasti arī vīrišķie auglības kulta elementi. Mēs jau pieminējām "Auglības akmeni" un šivalangamus Indijā.

Pokaiņos uzartajās vietās pašā zemes virskārtā nonākuši vairāki nelieli akmeņi ar apstrādes pazīmēm, kuri pēc formas tuvi šivalangamiem, tikai mazāki. Nosacīti tos varētu raksturot kā cilindra formas ķermeņus, apmēram 30-35 cm garus, 12 cm diametrā ar noapaļotu augšgalu. Apakšējais gals apstrādāts tā, lai priekšmets, novietots uz gludas, horizontālas pamatnes, stāvētu vertikāli. Sevišķi skaists ir viens no šādiem "lingamiem", darināts no ragmāna gneisa ar neskaitāmiem mirdzošiem kristāliņiem.

Tāpat kā jau minētās "sirdis", arī "lingami" uzskatāmi par akmens laikmeta mākslas paraugiem. Šeit atkal var rasties jautājumi par šo seno priekšmetu atrašanās vietu — tuvu virskārtai, un vai gan Pokaiņus pēdējos 40-50 g.t. nebūtu skāris apledojums?

Šeit iespējamas vairākas atbildes. Viena no tām varētu būt, ka šos priekšmetus laikā, kad uznāca ledājs, priesteri aiznesa līdzi un glabāja kā svētus tūkstošiem gadu. Tātad tie varētu būt gatavoti pirms ledus laikmeta, vai arī kā seno priekšmetu kopijas.

Noslēdzot šo nodaļu, veltīsim dažas rindiņas nelielām pārdomām par pārsteidzošo sakritību starp Pokaiņu kulta priekšmetiem, dainu pantiem un mūsdienu zināšanām par Visuma uzbūvi.

Kosmiskās dzīvības — galaktiku un zvaigžņu planētu sistēmu eksistences pamats ir rotācija ap centrālo asi. Tā ir vīrišķā spēka ass. Sievišķās izpausmes ir sirdis, vainags, pirmviela, disks.

Bioloģiskajām būtnēm pastāv tā pati divu elementu saplūšana, savienošanās, tikai bez rotācijas. Dainās minētā "Zelta niedra" ir vīrišķais dzīvības aizsākums. Šis aizsākums ir neredzamā, bet nojaušamā diska ass, tas piepilda svētieleju. Pēdējos gadu tūkstošos "Zelta niedras" vietā lietots Krīva, vēlāk pāvesta vai bīskapa zizlis (spieķis).

Šī raksta robežās mēs nevaram atļauties plašu izvērsumu, bet nedrīkstam nepieminēt saistību starp daudzos gadu desmittūkstošos senajiem kulta priekšmetiem un vēl daudz daudz senāko dainu paudumu.

Dainas apliecina Pokaiņu senumu, Pokaiņu senums — dainu vēl dižāko senumu.

Akmens galvas un citas skulptūras

Vēl Pokaiņos atrasti viens par otru pārsteidzošāki paleolītiskās mākslas veidojumi — akmens galvas. Interesantākajai no tām izmēri apmēram 20x15x30 cm. Tas ir neapšaubāmi mērķtiecīgi apstrādāts granīts. Apstrāde veikta ļoti talantīgi. Mēs redzam senā cilvēka vaibstus. Vienos sānos it kā Kromaņjonas senča galva, otros — zirga galva. Galva atstāj ļoti spēcīgu iespaidu. Simboliskie veidojumi ir rosinoši un spēj palīdzēt tālredzībā un gaišredzībā. Divas citas galvas ir lielākas. Vienā no tām, kas atradās netālu no "Auglības akmens", iegravēta apmēram 3 mm dziļi mute, deguns, acs, otra acs apzīmēta. Virs galvas iezīmēts kronis. Pirmā brīdī šķiet, ka kronis varētu būt tikai bronzas laikmetā, tāpēc šī pēdējā galva varētu būt samērā jauna.

Cita ievērojami savādāka galva nosaukta par Lāčausi. Tās vidējā daļa — tumšs, apstrādāts laukakmens ap 8x8x15 cm, bet katrā sānā simetriski pa gaišam atšķirīga sastāva akmenim kā milzu ausis. Vai tās būtu piemetinātas ar mūsdienās aizmirstiem paņēmieniem?

Visi šie priekšmeti raksturīgi paleolīta laika mākslai, bet atrasti zemes virspusē vandāliski uzartajās vietās. Tie ir unikāli paleolītiskās mākslas priekšmeti. Daži no tiem veidoti ar metodēm, kādas mūsdienu tehnika nepazīst. Bet, cik vēl tādi nav palikuši uzartajā slānī? To skaits jāvērtē kā tūkstošiem reižu lielāks par atrasto priekšmetu skaitu.

Pokaiņi slēpj sevī neticamas bagātības, kuras dažu vēsturnieku tādas rīcības dēļ, kuru grūti vērtēt citādi kā noziedzīgu ļaunprātību, bet varbūt arī tālejošu materiālu mērķu dēļ jau smagi postīta var pilnīgi aiziet bojā. Šos unikālos priekšmetus, kurus zem zemes jau sākušas irdināt jauno eglīšu saknes, var saēst to izdalītā skābe. Vēlreiz atkārtoju, ka jau ievērojami izpostītas, draud pilnīgi aiziet bojā unikālas pasaules kultūras vērtības.

Jaunāko laiku papildinājumi

Pokaiņu Z daļā divās vietās — Metamajā kalnā un Z no autobusu pieturas "Pokaiņi" atrodas 2.-6.gs. kapi. To izpētē nav atrastas ( vai nav pamanītas) tādas vērtības vai ziņas, kas liecinātu par kaut kādu kapu saistību ar senākajiem atradumiem. Šādas saiknes trūkums ir vairāk kā dīvains, iespējams, ka vaina slēpjas kapu izpētes metodikā, jo tie pētīti bez zintnieku līdzdalības.

Pauguraines D daļā vēl palikušas Otrā pasaules kara ierakumu pēdas. Vēl šeit vietām manāmas grantsbedres, veidoti jauni ceļi.

Vēlreiz atgādinām, ka bez tam 1997.gadā atsegti daži tādi akmeņi, kas kopš ledus laikmeta bijuši zem zemes virskārtas. Arī tas apzīmējams kā vandālisms un kaitniecība. Ap tiem salikti atsegšanas gaitā atkasītie mazie akmentiņi. Nezinātājam var rasties iespaids, ka te bijusi īpaša kulta vieta. Bez tam daži cilvēki ar garīgām nobīdēm atsevišķu gaišo Pokaiņu akmeņu vietā atveduši melna akmens šķembas, iespējams kā melnās maģijas rituāla priekšmetus. Daži vērtīgi apstrādāti akmeņi Dabas un pieminekļu aizsardzības inspekcijas bezatbildīgās un pat negodīgās attieksmes dēļ 1996., 1997. un 1998. gadā nozagti.

Dziedniecība

Saglabājušās ziņas par to, ka vēl šī gadsimta sākumā cilvēki, kas dzīvoja Pokaiņu apkārtnē, jūtoties slimi, gāja uz Pokaiņiem. Padzēra veselības avota ūdeni, pasēdēja uz dziedniecības akmeņa un kļuva veseli.

Pie Pokaiņu svētavota

Pokaiņos atrastas divas senču dziedniecības akmeņu grupas. Viena grupa ir Pokaiņu loka dienvidos. Otra atrodas apmēram 3 km ziemeļos, netālu no bijušās Pokaiņu mājas vietas. Šīs otrās grupas akmeņi ir jau labāk izstrādāti.

Kāpēc šādi centri bija divi? Acīmredzot ļaužu pieplūdums Pokaiņos bija ļoti liels. Ne jau velti Brēmenes Ādama hronikā min, ka uz šejieni brauca no visas pasaules.

Dziedniecības akmeņi un vietas savu spēku vēl nav zaudējušas, tās darbojas arī šodien. Dziedniece Ilze Jansone šeit sekmīgi tikusi galā ar visai smagām un ielaistām kaitēm.

Uz Pokaiņiem nāk dziedināties daudzi dzīvnieki, kuri jūtas saslimuši. Līdzīga vieta ir arī Zebru ezera krasti. Abas vietas nelaimīgo zvēru atšaušanai iecienījuši mednieki.

Ko svētceļnieki meklēja Ietu zemē?

Piecu brāļu māsa biju, Pieci raksti vaiņagā, Pieci simti ceļu grieza, Vaiņagā vērdamies.

L 215, 1680

Par piecu Pokaiņu apmeklējumu mērķiem rakstisku ziņu maz. Ja nedomāsim paši, neviens neko nepateiks. Tāpēc mēs nedrīkstam nedomāt.

Padomju laikā cienījami mācību spēki augstākajās skolās "mācīja" skolotājiem, ka Latvijā nekā vērtīga nav. Ja citas padomju republikas Latvijai nepalīdzētu, tad tā izputētu kā ziepju burbulis. Ja nu pasaulē, kas vērtīgs vai ievērības cienīgs pastāv, tad to jāmeklē austrumos no Latvijas PSR robežas. Skolotāji to "mācīja" tālāk bērniem, un tā ar apziņu, ka Latvijā nekā vērtīga nav un nekad nav bijis, saindētas trīs paaudzes. Lai cik nebūtu skumji, masu informācijas līdzekļi vēl arvien turpina gan tieši, gan netieši vēstīt minēto domu. Ja gribat ko interesantu redzēt, tad jādodas prom uz jebkuru citu valsti. Aizceļot jums palīdzēs vairāk kā divi simti tūrisma firmu.

Vispirms jau atzīmēsim, ka skolās un masu informācijas līdzekļos mācītais šai ziņā nebūt neatbilst patiesībai. Ja Latvijā iebrauc kādi cilvēki no latviešu apjūsmotajiem mūsu sniegotajiem kalniem, viņi ir ļoti sajūsmināti par maigo Latvijas dabu un klimatu. Viņiem Latvija, kurā ir maigs klimats, nav ne sniega lavīnu, ne akmeņu nobrukumu, kur ir tīrs ūdens upēs un ezeros, liekas kā zeme, kur viss radīts laimīgai cilvēka dzīvošanai.

Bet jājautā, vai gan tāpēc vien sensenos laikos būtu vērts veikt pusgadu vai pat gadu garus ceļojumus uz Ietu zemi? Protams, ka ne. Daudz skaistuma ir arī Lietuvā, Polijā, Karpatos, Moldāvijā un jebkurā citā Eiropas zemē. Bet kāpēc tad vairākus gadu tūkstošus ilgi šurp būtu nākuši miljoniem cilvēku?

Atbildi dod seno grieķu mīti un raksti. Tie vēsta, ka ziemeļos no Grieķijas, aiz Alpu kalniem, bijusi zeme ar izcili gudriem cilvēkiem. No šejienes gūta gudrība un nesta gudrība. To pašu vēl 1076. g. apliecina Brēmenes Ādams savā hronikā, rakstot, ka uz šo zemi devušies cilvēki no visas pasaules.

Senie grieķi bija gudra tauta, tai bija labi kontakti gan ar Ēģipti, gan Tuvējiem austrumiem, gan Indiju. Viņi zināja arī šo zemju gudros. Tos viņi cienīja, bet kā izcilākās gudrības avotu atzina tikai minēto ziemeļu zemi. Kad Hērakls nezināja, kā iesākt savu visgrūtāko — divpadsmito varoņdarbu, viņš, padomu meklēdams, izstaigāja gan visu Eiropu, gan Āziju. Atbildi Hērakls atrada tālā ziemeļu zemē pie Eridānas. Tas ir pats senākais Daugavas nosaukums. Visai ticami, ka Eridāna ir pats senākais Ietu svētvietu nosaukums, kas pastāvējis pirms somugru laikiem. Atcerēsimies sengrieķu mītā vēstīto, ka uz ziemeļiem devās Urāna dēls Kronoss ar sev uzticamajiem titāniem. Arī senindiešu teksti vēsta par kādu zemi tālu ziemeļos, kur dzīvojuši ļoti gudri un laimīgi cilvēki. Tur bijusi sala — Svētā Dvipa.

Savādi, bet arī Brēmenes Ādams Kurzemi piemin kā salu. Acīmredzot te domāti ļoti seni laiki, kad pēcledus laikmeta ūdeņi bija pārplūdinājuši visu Zemgales līdzenumu. Tais laikos Dobeles apkārtne un Pokaiņi tiešām varēja būt kā sala — svētā sala.

Mums nav jākaunās par savu senatni. Jo ar cieņu šo zemi piemin gan senie grieķi, kas tiešām zināja visu pasauli, gan svētās valodas sanskrita teksti, gan vēl 11. gs. izcilais hronists Brēmenes Ādams. Mēs varam būt lepni un mums jābūt lepniem par savu pagātni. Pasaules gudrākie mūs atzina. Centīsimies dzīvot tā, lai mūs atzītu arī šodien. Varbūt pēc gaišreģu padoma nākt uz Latviju vēl par agru, bet tāpat kā senos laikos Latvijas dziednieki varētu būt noderīgi daudziem tūkstošiem cilvēku.

Amerikāņu rakstniece un dziedniecības pētniece Šarlote Andersone, apbraukājusi visu pasauli, lai iepazītu dažādu valstu dziednieku spējas. Viņa Latvijā pabijusi vairākkārt, pēdējo reizi, šķiet, 1995.gadā. Viņa secināja, ka Latvijā ir vislabākie dziednieki visā pasaulē. Bet tad tikai tālāk nāk Filipīnas.

Vēl nekaitētu piebilst, ka 1996.g. Latvijā, un speciāli Pokaiņu dēļ, ieradās kāds neparasts zinātnieks, kuru, starp citu, varēja skatīt vairākās TV pārraidēs. Tas bija Nākotnes zinātņu akadēmijas dibinātājs un prezidents, ANO referents, profesors Džims Hurtaks. Viņš paziņoja, ka Latvijā senatnē mitusi augsta civilizācija un saglabājusies vērtīga informācija par to.

Citu tautu zinātnieku vērtējumā mūsu kultūras raksturojums ir vairāk vērts, kā Kolimas zelts. Šauda Arābijas nafta un Dienvidāfrikas briljanti kopā ņemti. Bet tālā senatnē mūsu civilizācijas vērtība bija daudz lielāka.

Diena Saules svētvietu vainagā

Sudrabiņa man matiņi Zeltu pinu vaiņagā; Trejas tautas pakaļ nāca Pa vaiņaga spīdumiņu.

K 1148, 2695

Tas, ka šī daina nav par kādas fiziskas personas vaiņagu ir vairāk kā skaidrs. Bet par ko tad, ja ne Pokaiņu svētvietu vaiņagu? Izlasiet vēlreiz un labi pārdomājiet. Visu, ko šajā nodaļā stāstām, esam secinājuši, pētot vietvārdus, vietas reljefu, ziņas par senatni un seno tautu paražām. Bet pirms veikt kādus tālākus pētījumus, vajadzīgs domu pavediens. Ar domu pavedienu mēs sākām pētīt Pokaiņus. Ja šāda pavediena nebūtu, tad arī neko neatrastu. Bet, lai ietu tālāk par Pokaiņiem, vajadzīgs jauns un jau garāks pavediens.

Ja Penkulei tuvojas no dienvidiem, tad vietas reljefs pēc Lietuvas līdzenumiem atgādina varenus jūras viļņus. Šo viļņu ielejās virzienā no rietumiem uz austrumiem tek mazas žirgtas upītes, kuras pēc tam apvienojas Svētes un tās pietekas Tērvetes ūdeņos. Nākot no Žagares, pēc jau minētajām Svētes un Tērvetes upēm, jāšķērso Cērpaine, Svēpaine, Svētaine, Skujene, Auce. Tad nonākam Apguldē. Kaut kur taču svētceļniekam bija jānakšņo, jāmazgājas, jāpaēd. Kas zin, varbūt Apguldes vārdam ir ļoti sens skanējums. Tad sākas cita laika atskaite, un no Apguldes virzienā uz Bramaņiem un tālāk uz Pokaiņiem jūtami mainās zemes reljefs. No milzīgā Lietuvas līdzenuma mēs ieejam kaut lēzenu, tomēr jau pauguru sistēmā. Grūti būs kādam iestāstīt, ka svētceļnieki ietu garām Dēliņkalnam, senatnē to varēja saukt arī par Garo vai Milžu kalnu (salīdziniet angļu valodā saglabāto vārdu "toli" — garš, liela auguma). Šo domu apliecina tuvējo māju vārds — "Tēļas".

Iespējams, ka Bramaņu ezerā, kas noteikti bijis svētezers, ceļiniekiem atļāva iemērkt seju, tad doties uz Pokaiņu pusi līdz Sesavas upei. Visai loģiski būtu domāt, ka ceļš no Bramaņiem līdz Sesavas upei ietver sevī Pokaiņu sistēmas modeli mēro- gā 1:10. Šobrīd te ir tikai pamestu māju vietas, mežiem un brikšņiem apauguši pauguri, bet to izpēte šķiet visai perspektīva. Šeit pie upes svētceļotāji atpūtās. Senās tradīcijas liek domāt, ka Sesavas upi šķērsoja naktī, lai pirms saules lēkta nonāktu Pokaiņu svētvietu paugura — Saules gredzena —austrumu galā. Vasarā, skatoties no Saules gredzena austrumu gala, tagadējā amfiteātra tuvumā Saule lec aiz Tuntuļu kalna. Nedaudz pie tā apstāsimies.

Tuntuļu vārds nav saistāms ar salīga cilvēka vīstīšanos visādās parpalās. No mūsdienu tulkojuma igauņu "tont", somu "tonttu"— spoks, parādība, arī rūķis. Šim vārdam bijusi plašāka pielietojamība, jo līdzīgas nozīmes atrodam ķeltu valodā. Kaut arī Latvijas vēsturniekiem šķiet, ka mūsu senčiem nav bijis sakars ar ķeltiem, šīs domas diez vai nopietni ņemamas. Skaidrojumus var atrast, tikai ņemot palīgā ķeltu valodas.

Atgriežamies pie Tuntuļu kalna, pareizāk sakot, pauguraines. Arī te bijusi svētvietu sistēma. Tā Z daļā netālu no ceļa ieslīps svētpaugurs. Saules lēkts no jau minētā Saules gredzena ir skaists un iespaidīgs. Senatnē, kad gan Pokaiņus, gan Tuntuļus sedza izkoptas svētbirzes, skatam vajadzēja būt pārsteidzoši skaistam. Vairākas pazīmes liek domāt, ka te bijusi augstāko priesteru vieta saullēkta vērošanai.

Pēc Saules gredzena bramaņi pie amfiteātra sveica ceļotājus un aprunājās ar tiem. Mūsuprāt, brokastis te nebija, jo svētceļojuma dienai Pokaiņos bija jābūt arī gavēšanas dienai. Saules gredzena svētvietu izvietojums liek domāt par ilgu,

nesteidzīgu sarunu, jo liela daļa tālo svētceļu bija veikusi mekledami padomu un veselību. vēmusi.

Tad varēja sekot gājiens uz amfiteātri, kur lejā tajos laikos bija ezeriņš un tajā spoguļojās rīta saule. Ja izcirstu mežus veidojot skatu stigu, tad zināmā laikā varētu ne tikai ^edzli Bramaņus par Sesavas ezeru, bet varbūt pat dzirdēt vienam otru

No amfiteātra pa kreisi nākotnes izzināšanai kalpoja Zintnieku laiva. Pa labi sākās dziednīca ar svētavotu.

Tālāk, virzoties pa svētvietu vaiņagu Saules virzienā, nonākam pretī Naudas kalnam. Šis kalns pats par sevi neietilpst Saules gredzena svētvietu sistēmā, tas ir ārpus loka. Otrā pasaules kara laikā kalns postīts, te bijuši ierakumi. Kalna ziemeļu un vidus daļā pagaidām nav izdevies atrast atkal kādus senus kulta nozīmes objektus. Neizslēgsim domu, ka kalna lēzenajā Z nogāzē notika svētceļotāju pusdienu atpūta un aprūpes pasākumi.

Droši vien būs cilvēki, kam šāds skaidrojums šķiet bezmaz vai zaimojošs. Bet, atvainojiet! Pokaiņu apkalpošanai sezonas laikā vajadzēja lielu štatu. Par velti viņus taču neviens neēdināja. Iespējams, ka Naudas kalnā varēja iegādāties Ietu zemes zālītes, ziedes vai citas dziedinošas vielas un priekšmetus. Kādam taču tie bija rūpīgi jāvāc, un to taču neviens par velti nedarīja. Tas ir tieši tāpat kā šo grāmatu, kuru jūs lasāt. Lai cik cēliem mērķiem tā domāta, bet papīru neviens somu rūpnieks neuzdāvināja, tipogrāfija par velti šo grāmatu neiespieda.

Jādomā, ka galveno svētceļotāju daļu sastādīja citu zemju priesteri un gudrajie. Pokaiņi varēja būt sava vaida augstākā vieta zintnieku skolai. Bet arī šiem cilvēkiem bija vajadzīga aprūpe.

Atvainojos par šo lietišķo atkāpi, bet autors nevar Pokaiņu Saules gredzena svētvietu sistēmu iedomāties bez sadzīves pakalpojumiem, iespējām iegādāties Ietu zemes zāles, bez dziednieku un zintnieku pakalpojumiem, un, vēlreiz atvainojiet, arī bez tualetēm.

Pievakares rituālie pasākumi notiek pie svētielejām. Un tad visi kopā pavadīja Sauli, kad tā rietēja aiz Veču kalna.

Pēc Saules pavadīšanas varēja doties pāri Tuntuļu kalnam, līdz bijušajam Naudītes centram. Šeit atkal vajadzēja būt kādam aprūpes centram, arī naktsmītnēm. Te ceļi dalījās. .

Daļa nonāca Slagūnē, lai līdzīgu dienu pavadītu pie Zebrus ezera. Citi devās uz Dobeles Zilo kalnu un Gaurata ezeru, bet pagaidām stāstījumu beigsim, jo šī raksta galvenais uzdevums bija parādīt, cik vienkārši sasaistāmas Saules gredzena svētvietas. Katrai no tām ir savs uzdevums un savā laikā.

Šim pēdējās divās nodaļās izklāstītajam tekstam nav sevišķu pierādījumu, ja neskaita vietvārdus un svētvietu iekārtojumu.

Pilnīgi iespējams, ka tālākas izpētes gaitā nule teikto var mainīt jauni fakti.

Pokaiņu Lielā Lāča jēga

Pokaiņu paugura loka centra terašu priekšā atrodas neliela krāvuma grupa, kuru R. Rozīte salīdzina ar Lielā Lāča (Greizo ratu) zvaigznāju.

Apskatot Zemgales lielās svētvietas — Kokmuižu, Pokaiņus, Dobeles Zilo kalnu, Zebrus Svēto un citus kalnus, Tērveti, Mežotni, Skaistkalni kā sistēmu, redzam, ka tā kopumā ir apbrīnojami līdzīga Lielā Lāča zvaigznājam. Skaistkalne, Mežotne un Tērvete veido Lielā Lāča zvaigznāja kausa kātu, bet Pokaiņi — pašu kausu. Vēlreiz un vēlreiz nāk prātā gan latiņu "pokulum", gan daina par to sudraba kausu, ar kuru Auseklis lēja garu Saules meitai Dieva dēlu pirtī. Iespējams, ka gan Pokaiņu pauguraines "kausiņi", gan bruģētie svētieleju kausi, gan pārējie, nebruģētie, ir vienotas sistēmas atspulgs. Savukārt nav izslēgts, ka visas Daugavas lejteces kreisā jeb Kurzemes krasta svētvietas veidojušas vienu vienotu sistēmu, kā zvaigžņotās debess tas daļas atspulgs, kas ieiet Lielā Lāča zvaigznājā.

Par kausa centru izvēlēts Ziemeļu puslodes kontinentu centrs Pokaiņi. Ko mūsdienu zinātnieki uzzināja tikai 20. gs. beigās, mūsu tāltālie senči zināja jau pirms gadu tūkstošiem. Eiropas seno gudrajo domas par Pokaiņu kausiem atspoguļotas teikā par Grāla kausu.

Astronomi, pētot citu zvaigžņu planētas (6), konstatējuši Lielā Lāča zvaigznājā ap Lielā Lāča 47. zvaigzni planētu sistēmu līdzīgu mūsējai. Šai sistēmā konstatēta planēta, kas atrodas tikpat tālu no centrālās zvaigznes, kā mūsu Zeme no Saules.

Šis nule paveiktais atklājums izsauc dažādas pārdomas. Atcerēsimies, ka daudzas ziemeļu tautas tieši lāci uzskata par savu ciltstēvu (senāks variants — ciltsmāti). To daudzās teikas atbalsojas mūsu "Lāčausī".

Akmeņu krāvumus līdzīgus Pokaiņu krāvumiem Tibetā dēvē par "lace", svētā pilsēta ir Lhasa. Vārds "Lha" tuvs mūsu tautas vārdiem.

Lielā Lāča zvaigznājs veido ko līdzīgu kausam ar kātu. Atcerēsimies gan Pokaiņu latīnisko salīdzinājumu (pokulum) ar kausu, Pokaiņu paugurveida formu, kausa veida svētlejas.

Kāpēc gan zvaigznājs nosaukts par Lāci? Varbūt tāpēc, ka dzīvnieks lācis ir galvenais meža dzīvnieks, uz kuru jāskatās ar cieņu. Kas zin, no kurienes esam nākuši. Varbūt arī mums uz Lielā Lāča zvaigznāju, it īpaši zvaigzni 47. jāraugās kā iespējamo baltās rases dzimteni.

Dīvainie pāri

Debesīs ir divi kausi — Lielā un Mazā Lāča zvaigznāju kausi. Pokaiņos ir divas svētielejas. Pa pāriem veidoti daudzi senie svētkalni, kurus vēlāk pārtaisīja par pilskalniem, piemēram, Kokmuižā, Tērvetē, Mežotnē, Aizkrauklē, Dikļos un citās vietās. Cauri Tērvetei iet teikā minētā "Zelta ķēde" — svētvietu līnija ar pieciem svētkalnu dubultpāriem.

Mūsu svēto upju — Svētupes, Salacas u.c. sākumus veido un apstaro divas pāru svētvietas ar spēcīgu starojumu. Dainās bieži vien pēc ūdens iet ar diviem sudraba biķeriem. Citas dainas vēstī, ka "div" svecītes jūrā deg".

Dzīvību veido divi dzimumi. Lai tie rastos un attīstītos, vajadzīgi divi smalko enerģiju veidi — Zelta un Sudraba. Lielajam Pokaiņu svētvietu ielokam ir divi gali, kas vidū vienojas. Te lieku reizi redzu lielās dabas likumības, kuras senči zināja labāk, nekā mēs. Un atkal redzam, ka dainās teiktais precīzi atbilst gan lielajiem dabas likumiem, gan Latvijas senseno svētvietu iekārtojumam.

Atbildes skeptiķiem

Izlasot šo rakstu un it īpaši secinājumus, dažs labs lasītājs nogrozīs galvu un teiks — tas nu par traku. Neparko neticēšu, ka nabaga Latvija, pati bēdīgākā no trim Baltijas valstīm, kuru nevēlas uzņemt pat Eiropas savienībā, varbūt ir bijusi Eiropas centrs. Kas tad nu tajos Pokaiņos ir — daži tūkstoši akmens čupiņu, kaut kādas bruģētas ielejas un mežs. Ne te kādas

Ēģiptes piramīdas, ne Stounhendža, ne Ziloņkaula tempļi. Neparko neticēšu. Ja jau tie senči bija tik gudri, kā tad viņus sev pakļāva gan vikingi, gan slāvi, gan krustneši?

Jāatzīst, ka pasaulē nav nekā pastāvīga. Varenību nomaina posts, bagātību nabadzība, un jāpaiet laikiem, līdz atkal nāk atdzimšana. Gadu tūkstoti, ja pat ne vairāk, mūsu zeme ir nomāktībā, pakļautībā un postā. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tā postā bijusi vienmēr.

Šajā rakstā uzskaitīti fakti par jau minētajiem atklājumiem un izdarīti secinājumi. Autors nejūtas pie vainas, ja dažu labu lasītāju secinājumi pārsteidz, tie liksies pārdroši. Pokaiņu izpēte ir tikko iesākta, tā galvenokārt veikta ar sentēvu metodēm. Modernā aparatūra te varētu vēl dot daudz citu ziņu. Kad tādas būs — ņemsim vērā. Šobrīd no visiem iespējamiem secinājumiem izvēlēti tie, kurus nosaka loģika un kuri šķiet visticamākie šajā izpētes periodā.

Izpētes darbu entuziasti veikuši bez valdības vai citu iestāžu finansiāla atbalsta. Raksts iecerēts kā populārzinātnisks, tāpēc tas nav pieraibināts ar neko neizteicošas literatūras izpēti un bezgalīgām atsaucēm, lai tēlotu pseidozinātniskumu.

Pokaiņus nedrīkst vērtēt ar 20. gs. cilvēka skatu. Senatne jāpēta ar senatnes metodēm Senatnes metodes liecina par šo zemi kā senas, ievērojamas civilizācijas centru. Par to autors vēsta jau apmēram 15 gadu.

Pēdējos gados gan TV pārraidēs, gan presē saņemti neargumentēti augsta ranga speciālistu pārmetumi, ka akmeņu krāvumi esot no laukiem raktie akmeņi un meklēt te ko citu esot tikpat muļķīgi, kā Siguldā rakties pa Velna alu.

Vēl bijušas citas ne mazāk "interesantas" piezīmes. Piemēram, liels grēks esot tas, ka autors plēsis no dažiem akmeņiem sūnas. Bet tas, ka vairākus tūkstošus krāvumu izpostīja vandāliskā meža pārstrādāšana, tas kritiķiem nelikās nekas sevišķs. Šodien godātie kritiķi būtu ļoti laimīgi, ja būtu teikuši kaut ko mazāk. Pokaiņu noziedzīgās iznīcināšanas vēsturi nedrīkst aizmirst un nedrīkst noklusēt.

Tauta nebūt nav tikai vienā valodā runājošu cilvēku kopums. Lai tauta pastāvētu, jābūt tās mugurkaulam — vēsturiskai apziņai. Septiņus gadu simtus šī apziņa nīdēta gan no okupantiem, gan pašu tautas kangariem.. Septiņus gadu simtus mums mācīts, ka mūsu tālie senči dzīvojuši pirmatnējās kopienās, ka gara gaisma nesta no austrumiem, nesta no rietumiem ar uguni un zobenu, jo citādi stulbo pagānu (t.i., mūsu senču) cietie pauri šo gara gaismu nav pieņēmuši. Mūsu dainas, kas slēpj sevī dziļākās gudrības, sauktas par blēņu dziesmām. Mūsu grandiozās svētvietu sistēmas, kas liecina par to, ka šeit, Latvijas zemē, bijuši valstiski veidojumi un augsta gudrība jau pirms daudziem gadu tūkstošiem, tiek nīcinātas.

Mēs esam Senlatvju vai arī Ietu civilizācijas pamatlicēju pēcteči. Mūsu senči dzīvoja tālās zemēs vēl uz austrumiem un uz rietumiem no tagadējās Latvijas teritorijas. Senie pamatiedzīvotāji bija liela auguma, gaišiem matiem, zilām acīm. Šīs civilizācijas centrs bija Letu zemē. Daudzas pasaules tautas bieži stāsta par ļoti seniem laikiem, kad pie viņiem kā kultūras nesēji, nevis kā iekarotāji, ieradās mūsu senči. Tāds, piemēram, bija kultūras nesējs Dienvidamerikā — liela auguma, gaišiem matiem, zilām acīm, bārdu, kas tur ieradās pāri okeānam pirms daudziem gadu tūkstošiem. Viņu nosauca par Kecalkoatlu.

Mūsu iztēle nobāl to lielo darbu priekšā, kurus veikuši mūsu senči pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Lai uzceltu senču grandiozās svētvietu sistēmas, veikti neticami lieli zemes darbi, dažkārt pārvietoti simti tūkstoši, pat miljoni tonnu zemes, lielie akmeņi, kas sver simtiem tonnu u.c. Mēs pieļaujam domu, ka šajos darbos iesaistīti daudzie miljoni svētceļnieku. Bet arī tad vēl paliek ļoti daudz grūti skaidrojumu problēmu, piemēram, šo brīvprātīgo talcinieku uzturēšana.

Šajā rakstā mēs pieskārāmies tikai dažām no tām saistībām, kuras raksturo Pokaiņus kā izcilu senču kopas centru. Ar lielu pārliecību jau šodien varētu teikt, ka šo saistību ir daudz vairāk, nekā spējām iedomāties. Tās rāda Pokaiņu dižumu gan telpā gan laikā.

Cilvēki, kuri ne tikai ciena, bet arī mīl savu zemi un tās vēsturi — turpināsim saukt viņus par entuziastiem — paveikuši lielus darbus. Viņiem izdevies uzvarēt cīņu ar vēsturniekiem, kas sava "mundiera goda" vai arī citu iemeslu dēļ vēlējās Pokaiņu iznīcināšanu. Šie entuziasti izdarījuši daudzus svarīgus atklājumus. Viņu darbs vēl būs vajadzīgs. Jālikvidē egļu audzes, jāatbrīvo virszemes slānis no saknēm un jāsijā caur sietu, lai atrastu iejauktajos slāņos senos priekšmetus.

Pokaiņi ir sarežģītas sistēmas daļa, to izpētei vajadzīgi kvalificēti ārzemju speciālisti ar modernu aparatūru. Vēl nenopostītās vietas jācenšas tādas saglabāt, vēl jo vairāk — daļu postīto vietu vajadzētu mēģināt restaurēt un bezizejā veidot takas apmeklētājiem.

Šobrīd gūtās ziņas var salīdzināt ar baltu grāmatu, kurai pavērtas dažas lappuses. Lai tiktu pie pārējām lapām, jāveic daudz darba. Bet šī grāmata par mūsu seno vēsturi būtu ļoti interesanta. Ne tikai interesanta, bet arī lietderīga, jo tā paver mūsu tautai ceļu uz sevis pašapliecināšanu, līdz ar to saglabāšanu, izdzīvošanu un atplaukšanu. Pokaiņi nav tikai pagātne, tie var būt arī pagrieziena punkts uz nākotni. Var būt. Bet vai būs, tas atkarīgs no mūsu pašu darba, apziņas un gribas.Tieši Pokaiņos ausīs ieskanas Kronvaldu Ata viedais aicinājums: "Mosties, celies, strādā!"

Ceļš uz Pokaiņiem

Šķēršļotais ceļš līdz šī pētījuma publicēšanai bija garš, ievērojami garāks, nekā to var iedomāties. Tas ir daudzu cilvēku kopējs darbs, un varbūt ne tikai šī raksta autoram, bet arī citiem, ar kuriem kopā lauzām ceļu mūža garumā.

Daudziem no maniem draugiem, ar kuriem kopā atklājām Senlatvju civilizācijas noslēpumus, kā arī man pašam, vispirms bija jāredz Karpati, Kaukāzs, Tjanšans, Pamirs, Alpi, Sajāni, Urāli un vēl daudz daudz kas cits. Tikai pēc tam varēja saparast Latviju. Jo ne toreizējā, ne tagadējā izglītības sistēma nedod kaut cik apmierinošu izpratni nedz par Latvijas ģeogrāfiju, nedz tās vēsturi.

Katrā tālā ceļā un arī šajā ir vietas un notikumi, kurus nedrīkst aizmirst. Tā 1988. g. Republikas tūristu kluba pasākumu virknē gatavojām vakaru par Latvijas svētakmeņiem kā par senas letu zemes civilizācijas pieminekļiem. Tas bija ziņojums par daudzu gadu darbu, tā bija liela uzdrīkstēšanās. Biju pat pārsteigts, cik gan lielākā daļa klausītāju šo ziņojumu uzņēma labvēlīgi. Tas iedrošināja pēc pusotra gada uzstāties ar ziņojumu par Senlatvijas civilizācijas pētījumu Kultūras fonda kongresā. Tajā sēdēja arī ne mazums vēsturnieku gan prezidijā, gan zālē. Viņu ģīmji bija tādi, it kā jānorij krupis. Tieši šī reakcija rādīja, ka esam uz pareizā ceļa.

1992.gadā Diāna Ozola no Auces ziņoja par mežsarga Ziedoņa Mitrevica ievērotajiem akmens krāvumiem Pokaiņos. Savādās, ar sūnu apaugušās kaudzes mums parādīja jaunais mežsargs Aivars Klūga. Tajā dienā sajūtām, ka esam pieskārušies lielam noslēpumam. Pirmās nojautas par Pokaiņu patieso nozīmi radās tikai pēc daudzkārtīgiem pētījumiem. 1994.gadā sākām apjēgt Pokaiņus kā milzīgas sistēmas sastāvdaļu un sākām arī apjēgt, ka šo vietu nedrīkst tālāk postīt.

Sirdsapziņa neļauj pabeigt šo rakstu, neuzdodot dažus jautāumus par seno vērtību apzināšanas dīvainībām.

Pokaiņi nav nekad bijuši ne noslēpums, ne jaunatklājums. Jau rakstnieks Kārlis leviņš pirms Otrā pasaules kara savā daļēji dokumentālā romānā "Pie teiksmainā ezera", kuru iespieda žurnālā "Atpūta", rakstīja par mākslīgajiem akmens krāvumiem Pokaiņos kā iespējamiem senkapiem. Arī šodien mēs nevaram izslēgt iespēju, ka tie varētu būt arī seno priesterieņu valdnieču rituāla apbedījuma vietas. Bet nebija ne tai laikā, ne agrāk nekādu murgojumu par kautkādiem mikrolauciņiem

Gadiem ilgi valsts algojusi katrā, tostarp arī Dobeles rajonā, Dabas un pieminekļu aizsardzības inspektorus. Ziņas par Pokaiņu krāvumiem nebija noslēpums, jo vietējie par neparastajiem krāvumiem labi zināja. To, ka mežinieku atrunas par akmeņu krāvumiem, kas, viņuprāt, krauti it kā pils būvei, ir blēņas, lai varētu turpināt krāvumu postīšanu, bija taču skaidrs katram cilvēkam ar kaut cik veselu saprātu.

Tomēr pats pārsteidzošākais sākās pēc Latvijas Nacionālo vērtību apzināšanās fonda entuziastu izpētes darbības Pokaiņos. Izrādījās, ka Latvijas vēsturnieki ne sitami nevēlējās kaut vai kādā veidā atzīt Pokaiņu akmens krāvumus kā aizsargājamu vietu.

Pieļauju, ka var būt dažādi uzskati. Tomēr visā pasaulē godīgu zinātnieku vidū, pastāv viens vienīgs princips — aizsargāt arī šaubīgos gadījumos, pētīt pēc tam. Ja ko nezini, tad neiznīcini! Diemžēl, šo principu pie mums neievēro.

Visu tālāko pretestību kādu veicina godātie vēstures un arheoloģijas iestāžu atbildīgie vadītāji, lai Pokaiņus neaizsargātu, lai turpinātos to iznīcināšana, grūti vērtēt citādi kā noziegumu pret Latvijas senatni, kā apzinātu darbību Latvijas izcilākā senatnes pieminekļa pilnīgai iznīcināšanai. Tikai ar daudzu godīgu cilvēku, mūsu Latvijas patriotu kopdarbību izdevās apturēt to vandālismu, par ko brīnīsies 21. gs. cilvēki.

šī tēma aizņem visai daudz vietas, tā neietilpst krājuma galvenajos mērķos, bet par to aizmirst nedrīkst. Jo vairāk tāpēc, ka paleolītiskās mākslas vērtību zagšana Pokaiņos aug augumā. Te nu nevar nejautāt — kas šos zagļus konsultējis? Tātad, kam bija izdevīgi mēģināt iestāstīt, ka Pokaiņos nekā vērtīga nav?

Pokaiņu kopvērtējums

Pokaiņi ir jāapzinās kā izcils senās Eiropas centrs, kā visu laiku ievērojamākais atklājums Ziemeļeiropā. Pokaiņi ir ne tikai milzīgs svētvietu komplekss, te ir arī grandiozas, vēl nepieredzēti lielas seno svētvietu sistēmas centrālā daļa.

Senie cilvēki, kas pēc ledus laikmeta beigām devās uz Pokaiņiem, labi zināja ko un kāpēc dara. No Zemes enerģētiskiem starojumiem tieši Pokaiņu vieta bija ar izcilām īpašībām. Enerģētika gadu gaitā nebūt nemainās. Atdzimstot cilvēku zināšanām par dabu un Zemi vispār, par klimata vadīšanu

un citām norisēm, jāatdzimst arī Pokaiņiem kā izcilam Eiropas centram.

Pokaiņus nepieciešams sakopt. Vandāliskā meža izciršana ar ārzemēs jau aizliegtām metodēm, kas nežēlīgi saposta augsnes virskārtu un pilnīgi iznīcina arheoloģiskos pieminekļus, ne tikai atstājusi dziļas rētas mežā. Iestādītās egles turpina bojāt kaut sapostītos, tomēr iespējamos atradumus. Jauno egļu audzes zemi dara stipri skābu, saknes plēš akmeņus. Šī skābe iznīcinās daudzos vērtīgos atradumus. Tāpēc pēc iespējas ātri eglītes jānocērt un šeit jāizveido parks.

Pokaiņus jāpēta ar modernām saudzējošām, nevis graujošām metodēm. Šeit obligāti jāpieaicina ārzemju speciālisti ar modernu aparatūru, lai varētu noteikt zemes virskārtā slēptos objektus.

Pokaiņiem jābūt valsts aizsardzībā, jo 1997. g. dažu īpatņu darbība, dažkārt nesusi vairāk ļauna, kā laba. Pokaiņi, kā viena no izcilākajām vietām uz Zemeslodes, ir pati lielākā Latvijas Republikas nacionālā vērtība. Tāpēc Pokaiņus nekādā ziņā nedrīkst ļaut izlaupīt, šeit atrodamās vērtības ir izcila pasaules vēstures daļa.

Pokaiņi nekādā gadījumā nedrīkst nonākt kādas privātpersonas, personu grupas vai valstiski nekontrolējamas struktūras īpašumā. Šādi mēģinājumi jau ir, aiz tiem stāv ārzemju kapitāls. Pokaiņi drīkst būt tikai Latvijas valsts īpašums.

Vajadzīgas skatu stigas un tūristu takas, cilvēku kustībai jābūt organizētai un jānosaka ļoti stingri sodi par akmeņu un citu objektu zagšanu un postīšanu, kura vēl arvien 1997. gadā turpinājās. Esam jau arī 1998.gadā Pokaiņos manījuši zagļus.

Jāapzinās, ka Pokaiņu sistēmas izpēte var ilgt vairākus gadu simtus. Jāizstrādā šīs izpētes un Pokaiņu aizsardzības stratēģija.

Pokaiņi jādara zināmi Eiropā, to izpētei jāpiesaista Eiropas savienības nauda. Bet vispirms mums pašiem un it īpaši tiem, kas nosaka mūsu valsts politiku senatnes pieminekļu aizsardzībā, jāsāk apzināt Pokaiņus kā mūsu nacionālo lepnumu, kā Latvijas un visas Eiropas izcilāko vietu.

Vai pamanījāt līdzību starp teiku par Naudas kalnu un pasaku par Tliņu? Pasaules šuvējiem skroderiem bija dots spēks velt kalnā lielu akmeni. Bet kurā brīdī tas zuda? Tliņam bija uz laiku dots spēks apgriezt apkārt visu pasauli. Varbūt tā ir sagadīšanās, bet garīgi tuvs ir skroderu simbols otram citam pasaules "pogas" simbolam.

Bet padomāsim tagad tā — ja jau Tliņam reiz bija spēks apgriezt apkārt visu pasauli, tad kāpēc mūsu tauta to nevarētu izdarīt vēl vienu reizi? Tikai nedaudz prātīgāk, ņemot vērā gan skroderu, gan īliņa pieredzi, izdarot tā, lai spēki nezustu, lai varētu dziedāt:

Dievs, dod mūsu tēvu zemei Ziedu laikus piedzīvoti, Ziedu laikus piedzīvoti Saules mūžu nodzīvoti.

Ap Pokaiņiem īliņš ar Dieva palīdzību grieza apkārt pasauli. Ja tas kādreiz jau ir noticis, tad no senajām zināšanām izriet, ka pēc noliktā laika notikumi atkal atkārtosies. Mēs varam ar savu darbību šo jaunā cikla sākumu vai nu paātrināt vai aizkavēt.

Ja mūsu domas un darbus vadīs vergu dvēseles, tad notikumi kavēsies, bet tomēr agri vai vēlu tie būs.

Bet, ja mēs rīkosimies tā kā rīkojās īliņš, Kurbads, Lāču Mikus, Ķints un citi dižie senatnes varoņi, mēs Latviju varam iecelt Saulītē daudz ātrāk.

Ilze Jansone

Darbības Pokaiņos šodien

Praktiskās darbības šodien Pokaiņos palīdz atsegt arī pagātnes ainas. Un otrādi. Šifrējot Dainas, īpaši, kur aprakstītas darbības svētvietās, mēs sekojam instrukcijām no pagātnes un darbojamies šodien. Tā soli pa solim kā mazi bērni bērnudārzā pieņemamies gudrībā un mācēšanā.

Darbības svētvietās - tās skaitās slepenās zināšanas, kuras zintnieki nodod no mutes mutē, strikti izvēloties personu, kam zināšanas sniedz. Daudzi man pārmet, kādēļ stāstu par darbības iespējām šodien svētvietās, īpaši Pokaiņos, jo to var sadzirdēt arī "melnie" un darīt to pašu ar mīnus zīmi. Lieta tāda, ka melnie daudz ko zināja jau pirms mums un nepārtraukti veic darbības pret mums, uz mūsu iznīcību caur izvirtību, neauglību, atrau­šanos no Dabas, no Dieva un no Etnosa visdažādākajos veidos.

Mēs dzīvojam ļoti smagā laikā, kad šķiet, - nez vai izdzīvosim. Daudzi domā, apkārt skatoties, ka no šī zaņķa izejas vairs nav. Bet mēs domājam, ka bojāeja mums nedraud.

Padomāsim loģiski - Dainu vecums ir 60 000 gadu, jo tās runā par tik seniem notikumiem, bet Dainas vēl turpināja sacerēt arī tā civilizācija, kura radīja Pokaiņus u.c. mūsu svētvietas. Šie senie zintnieki iešifrēja mums šajās četrrindēs milzīgas zināšanas, lai šim tumsas periodam beidzoties, būtu, kur smelties spēku un zināšanas darbam ar tumsas spēkiem svētvietās un mājās, sadzīves un profesionālā līmenī. Es ticu šiem senajiem zintniekiem un paldies, ka viņi par mums padomājuši! Viņi nebūtu velti mocījušies, gudrojot tik sarežģītas formulas, tik koncentrētas zināšanas un darbību instrukcijas tik īsā veidā - 4 mazās rindiņās.

Daudzās svētvietās esam darbojušies, bet Pokaiņos tomēr ir centrs un arī Rīgai vistuvākā svētvieta ar tik daudzpusīgu darbību zonām. Pokaiņi ir kā tāda torte - brauc, pa kuru pusi gribi, un nonāksi izejas punktā.

Kā mēs ar Ivaru sākām te strādāt? 1991.gadā mūsu ekstrasensu skolu absolvēja 5.izlaidums, kurā pasniedzējs bija arī Ivars. Šajā kursā mācījās arī mežsardze no Auces - Diāna Ozola. Viņa un viņas vīrs - arī mežsargs, bija ievērojuši Pokaiņu mežā dažus akmeņus un par tiem paziņoja Ivaram, lai tas ar saviem kolēģiem tos papēta. 1992.-1993.g. vasarā Ivars tos arī pētīja, līdz 1994.gada vasarā sākās intensīvs posts - zviedru firma "Silva" pēc mežu izciršanas tik vardarbīgi uzara zemi, ka 2/3 akmeņu kaudzīšu tika izsvaidītas. Veselu ziemu diendienā staigāju uz mežsaimniecības ministriju un ZA Mežu institūtu, runādama, lekcijas lasīdama, filmu un foto materiālu rādīdama, līdz izcīnīju liegumu Pokaiņos. Nu Pokaiņi bija saglābti.

Mūsu lekciju klausītāji un ekskursiju dalībnieki, audzēkņi, piedalījās tīrīšanas talkās un taciņu izveidošanā, objektu atsegšanā. Interesanti, ka katra no 2000 akmens kaudzītēm salikta āderu krustpunktu konfigurācijā. Kad klājām vaļā kaudzītes, noņemot sūnu segu, uz akmeņiem bija redzamas zīmes. Kad akmeņi nožuva, zīmes pazuda. Kad uzlēja parastu ūdeni - zīmes neredzēja, bet, kad svētavota ūdeni - redzēja. Domājām - sazin, kas tās par zīmēm. Pamēģinājām arī tagad akmenī iestrādāt domu - veselu mēnesi turējām akmeni blakus spilvenam un katru vakaru "iestrādājām" kādu programmu sev vai sev tuvam cilvēkam - kādu vēlamu notikumu, darbību, īpašību utml. Man bērnu daudz, vajadzību, problēmu daudz, daudz sanāca arī akmeņu. Katram akmenim Pokaiņos atradu vietas, kur to nolikt tā, lai programma nostrādā. Tātad arī senatnē zintnieks sagaidīja svētceļniekus un viņu akmeņiem atrada īsto vietu un veidu, kā to nolikt.

Tad nācām pēc kāda laika pārbaudīt, vai akmeņi strādā. Tā radās nepieciešamība katra cilvēka akmenī iestrādāt zīmi, lai atšķirtu vienu no otra un zinātu, kuram akmens te strādā, bet kuram nē. Ja nē, - jāpārnes citā vietā, kamēr strādā.

Šī Pokaiņu torte sadalās 3 daļās - sadzīves, profesionālajā un veļu zonās, bet visām pa vidu ir robežakmens it kā dūraiņa veidā - uz stulma pusi ir veļu zona, uz īkšķa pusi - profesionālais kalns, uz pirkstu pusi - sadzīves zona. Kad meklējam objektus, sekojām norādēm, kas bija iegravētas akmeņos - ja tas bija krusts X, tad gājām uz visām 4 pusēm un kaut ko atradām, ja piramīdveida /\ , tad uz spicuma pusi, un atkal pēc 30 m bija objekts. Vienā akmenī spilgti iekalta Jāņa zīme , vienādmalu trijstūri, - kā norādes, es domāju, ka sistēma turpinās Tuntuļu kalnā. Ja te viss orientēts uz darbībām Ziemassvētku vakarā, tad tur - uz Jāņiem. Tuntuļos ir gan Māras baznīca, gan Saules taka Jāņos. "Cimdiņa" akmens-robežakmens-atslēgas akmens ir arī Latvijas kontūras veidā ar iekveldinātu karti, kas vēl jāšifrē un guļ uz āderu krustpunkta. Interesanti, domājām, kādēļ viņam nepieciešams tik milzīgs spēks? Parasti uz 9 āderēm guļ dzemdību akmeņi, kādus 6 esam Latvijā atraduši. Dzemdības te

norit ātri un bez sāpēm. Kāpēc mēs spriedām, ka tas nav dzemdību akmens? Pirmkārt, - nav tik liels, nav ērts, nav akmens vecmātei, nav "bērna gultiņa" un garām netek spēka avots, kurā nomazgāt bērnu. Katrs pasaulē nāk ar kādu misiju, bet dzimstot tumsas spēki šo misiju grib nojaukt, īpaši "gudrajo" bērniem. Tādēļ šādos avotiņos mazgāja, lai ne tikai vien enerģētisks tas būtu, stiprāks, bet arī nojauktu svešu informāciju, nedod Dievs, arī ļaunus.

Profesionālajā kalnā ir pareģošanas sistēma un zīlēšanas- akmens ar iedobi ūdenim - "spogulītis" zīmēm. Tā pakājē ir

Izrādās, ka tas ir šifrēts atslēgas akmens. Kad noņēmām šifru, krustojām 9 āderes, apgriezāmies 3x ap savu asi, ar domas spēku akmeni iedarbinājām, ieslēdzām visu sistēmu. Gaisā uzšāvās milzu energostabs līdz pašam Kosmosam. Pēc tam varēja viegli ieslēgt lokālās zonas un objektus. Daudzi "melnie" Pokaiņas ālējās ar šiem rituāliem, kuros izmanto nosistus sīkaspārnīšus, kad to trūkst - putnēnus un peles, bet neko lielu tie nedod, jo sistēma nav ieslēgta. Tomēr - jo vairāk mūsu senču rituāli un svētbrīži energodienās (svinamajās), jo labāk. Jāiegūst pārsvars. Atslēgas akmens vieta ir arī robežvieta, vārti uz paralēlo pasauli. To izmantojām pasākumā, lai ieslēgtu senču garus uz šīs vietas pašaizsardzību.

akmens salikums Lielā Lāča zvaigznāja veidā sakariem ar šo zvaigznāju. Daudzi man prasa - nu un tad? Kāds mums no tā labums, ka signālus raidām tagad, bet atpakaļ atbildes saņems mūsu bērnu bērni? Tā nav - domu signāli, psihiskās enerģijas signāli iet pavisam pa citiem un citiem kanāliem nekā no nabaga aparatūras. Un akmeņi ir uz tādām zonām, un tā pieslīpēti kā Koknesē, Kapsēdē uz Igauņu robežas, ka domu spēks tiek milzīgi pastiprināts un tajā pat mirklī aiziet uz doto planētu. Kaut arī mums varbūt ne visai lāgā tas vēl izdodas, mūsu šļupstus tur saņem, žēl ka mēs nesaprotam lāgā atpakaļsignālus. Man to vienalga vajag - manī ir lepnums par mūsu senču varēšanu un to es varēšu ieaudzināt savos mazmazbērnos un audzēkņos. Bez Dzimtenes mīlestības, bez patriotiskām jūtām augusī paaudze to nesaprot, bet mazie aug savādāk tie sapratīs, tiem to vajadzēs un tie to darbu turpinās. Dod Dievs vairāk padarīt, lai ir, ko turpināt citā līmenī.

Uz SADERĪBAS akmens daudziem tiešām iespējams izmērot saderību - tur ir vieta 2 cilvēkiem, ar barjeru vidū. Nosēdinām 2 un skatāmies - es pat visiem redzami to parādu ar svārstu - ja barjera izzūd un viss saplūst pozitīvā plūdumā, auras savienojas, ja auras atgrūžas, tie nekad nesadzīvos, viens no otra fiziski ies bojā. Nedod, Dievs, ja tādiem dzims bērni, tie atkal būs nesaderīgo cilvēku upuri ar visām no tā izrietošajām sekām. Tādēļ agrāk apzināti uz dullo dēļ seksa vien neprecējās, mērīja saderību un pēc tam vēl stiprā vietā arī saderināja un pēc "cerēšanās" laika arī līdzināja. Tādēļ arī nebija nelaimīgu būtņu, kuras cietušas no vecāku nesaskaņām. Tad arī bija pilnīgi neiespējami melnajiem spēkiem Latvijas atdzimšanas darboņiem piestiprināt "zemes uzraugus" sveštautibas sievas veidā, lai bremzētu kā vien var, darbības latvietības labā. Man 14 palīgiem ir tādas sievas. Sadzīves līmenī var darīt, ko grib, bet augstākā - stop! - ar saviem stulbumiem kaitēs, kā vien var, vampirēs, par veselību nerūpēsies un citādi gandēs dzīvi. Spilgtākais piemērs ir latvju senkultūras pētnieks Antons Rupainis - arī viņam no augšas bija piekomandēta nelatviska, pie kam vēl, šizofrēniska sieva, kura viņam slepus un atklāti likvidēja manuskriptus, traucēja radošajam darbam ar saviem stulbumiem un skandāliem, gremdējot viņu praktiskajos darbos. Rupainis pats audzināja savus bērnus, mazgāja, rūpējās par sievu - respektīvi, "vilka jūgu", jo uzskatīja to par savu pienākumu. Kad bērni izauga, tie brīnījās, kā tik nesaderīgi cilvēki sagājuši kopā, un visu mājas dzīvi par elli pārvērtuši. Rupainis uzrakstījis mums "Arheolingvistiku" - kapitālu darbu, bet pārējos mājas apstākļu dēl nav pabeidzis. Kaut ko nenozīmīgāku tik bija spējis vēl uzrakstīt. Bērni lūdzās, lai neganto sievu atdod pansionātā un raksta nopietnas lietas, kad savienosies ar savu mīlestības cilvēku, bet autors nespēja to, jo iedomājās, ka būs grēks pamest to sievu. Attapās tikai pēc sievas nāves - "kā plēves no acīm nokrita", viņš saka savos memuāros, - tā būtne man bija piekomandēta no melniem spēkiem caur seksu, kurš finālā arī nemaz vairs nebija

Kad uz šī Saderības akmens salaulāja, tad gāja mest ziedu dīķitī "Māras actiņa". No lielā ceļa uz šo dīķīti ved akmens ceļš pa zelta āderi. Sazin' kam vēl šis ceļš un dīķis bija domāts profesionālā līmenī lielākām darbībām. Tas vēl jāizpēta. Veļu zonā glabāti priesteri, valdnieki, priesterienes, jo tajā laikā bija Mātes kults, par ko liecina visi pāru svētkalni. Uz valdnieka kapa lika akmeņus, bet pēdējo, lielāko, nosmērēja ar zilu glūdu. Arī te atradām 2 zilās glūdas akmeņus. Apglabājumi ir terasveidigi, bet, ja turpinās terases viduslīniju uz Dobeles pusi, nonākam Krīvu kalnā - ļoti spēcīgā svētkalnā. Šeit mēs nākam ar veļu piemiņas brīdi. Arheologi te neko nav atraduši un neatradīs arī - sakrālās vietās nav ēsts - ne te kauli, ne podi. Un apglabāja pelnus, ķermeni dedzināja, lai dvēsele var aiziet augstajos plauktos.

Dziednieku kalnā, protams, dziedinām, pirms tam pie ziedu akmens veicot rituālu un noliekot ziedu. Katrai vainai te ir akmeņi. Viens arī negatīvai, bremzējošai darbībai.

Avotiņš ir īpatnējs, - kad sistēma nav ieslēgta, tas staro negatīvu, kad ir - pozitīvi. Ļoti interesanta vieta ir "U" burta krāvums - apmēram riņķis ar lielu pozitīvu starojumu vienā laidā, nevis āderēm - kā svētbirzīs. Te var gulēt uz vēdera, muguras un sadzīt zemē visu negatīvo informāciju, starojumu, ko esam saņēmuši sadzīvē, bet reiz es dabūju nost negatīvā starojuma paliekas, kad apstarojos, pētīdama Bauskā kviešu laukā to Krustu - NLO nospiedumu. Lielumu gan dabūju nost. Araišos, kur meteorīta krātera malā arī bija tāds krāvums. Kamēr Ivars Vīks ekskursantiem rādīja krāteri ar negatīvu starojumu, es augšā riņķī nolikos uz vēdera un 10 min laikā viss negatīvais starojums bija nost. Biju gan nokreņķējusies, - tik tikko zintnieku laivā atzombējusies, un atkal bija tāda sajūta, kā zombim. Vēl dažas darbības Ķeveles avotos un kārtībā. Bet gan jau vēl kam citam tie riņķi domāti, ne jau tam vien. Bet cilvēkiem tomēr lieti der, jo svešo informāciju retais ektrasenss prot otram noņemt Tik smagos gadījumos tas nemaz cilvēkam nav iespējams, bet šī vieta nāk palīgā, tīrīties un spēcināties.

Savādāk strādā negatīvajā zonā "tīrītava" - akmens šķīvis ar centrakmeni programmēšanai. Šī ir informatīvā tīrīšana, ne enerģētiskā - var iet viens par visiem, un visi par vienu. Var strādāt ar klāt neesošo - astrālā veidā. Te var labi uzlikt arī aizsargblokus. "Tīrītava" ir lielās sejas "mute" - par lielo seju - raksta Ivars Vīks.

Lielās galvas "actiņās" - dīķīšos - a) pozitīvajā, var mazgāties un stiprināties, bet b) negatīvajā var nost nomazgāt kārpas, ekzēmas, vēzi u.c.

Bet virs abām "actiņām" ir "trešā acs", kur var ieslēgties gaišredzība. Pat negribot var atvērties gaišredzība, pie kam. nevis uz laiku, bet pastāvīgi.

"Zikurātā" var gaidīt Ziemas saulgriežus ar saulgriežu darbībām. Pirmos divus gadus intuitīvi skrēju šajā energopacēlumā, kad sākās Saulgrieži, lūgt Dievu par uz dzīvības un nāves robežas esošu tuvu cilvēku un Labie spēki palīdzēja tam izdzīvot. Otro reizi tas bija reanimācijā diezgan bezcerīgā stāvoklī, ka pat neatcerējās tās dienas. Te bez šiem spēkiem gan nekas nebūtu sanācis… Vēl tagad nesaprotu, kā man nebija vienai bail darboties "Zikurātā" Ziemassvētku naktī, sniegā un tumsā, galu galā - meža vidū!

Bet laikam es jutu, ka savādāk nevar un kāds spēks mani te atnesa. Trešajā gadā es jau te atvilku savus audzēkņus un lekciju klausītājus. Sarakstījām uz papīrīša visas savas sliktās īpašības, notikumus un Saulgriežu rituālā salikām zīmītes apļa vidū un beigās tās bluķa ugunskurā sadedzinājām. Ja Jāņos ko labu dabū klāt, tad Ziemassvētkos vairāk ko sliktu nost. Grūti jau bija savienot svētvietu darbības ar sadzīves darbībām, bet mēs paspējām arī vilkt bluķi no Zikurātā līdz Pokaiņu lejai un vēl vienās lauku mājās - sadzinām bluķī visas negācijas un nodedzinājām - ar svecītēm nācām caur mežu Ziemassvētku naktī - skats bija laba, bet izjūtas ir vārdiem neaprakstāmas. Cilvēki necerēja, pat nevarēja sapnī priekšā stādīties tās izjūtas, kad tīrījām nost kalna galā visu slikto un uzlikām aizsargblokus. Arī tie, kas mājās, gaidīja to visu no attāluma. Ziemassvētku

gaistone kalna galā bija fantastiska. Nekad tik ļoti nebijām izjutuši Augstāko spēku klātbūtni.

Vislaimīgākā tomēr biju pēc darbībām zintnieku laivā. Laimīgi bija arī visi pārējie pēc manis, kuri te atguvās pēc kodēšanām un zombēšanām Maskavas Čekas ekstrasensi - parapsihologi mani sazombēja par 22%, traucēja manai radošajai darbībai. Divus gadus mocījos ar mēģinājumiem atzombēties gan pati, gan meklēju cilvēku, kas varētu palīdzēt. Nekas nesanāca. Es Zintim saku - "ja es īsti saņemtos, varbūt varētu noņemt to nost programmu". Viņš saka trāpīgiem vārdiem: "Ja sunim, lielam un stipram, saimnieks ir uzlicis uzpurni, viņš to pats var noņemt? Lai kā saņemtos un purinātos - cik stipri grib - kādam šis uzpurnis vienkārši ir jānoņem! Bez spēka piepūles - ar prasmi noņemt!" Es plosījos kā lauva krātiņā, visus šeit zināmos zintniekus aptaujāju, NLP meistarus - tie tik visu var sadzīves līmenī, jebkurai tantītei nāks palīgā, bet profesionālā līmenī - meistars meistaram - nekā nesanāk. Pat uz Maskavu zvanīju, rakstīju, naudu sūtīju - nulle. Te vajag tādu pašu, kas uzlika - tikai ar plus zīmi. Kur tādu ņemt? Nezinu. Tad nolēma kolēģi, ka man jābrauc uz Tibetu, un tur mani raks pa čakrām zemē un 7 zintnieki ies pa katru čakru 7 stundu laikā uz riņķi, kamēr būšu

ierakta zemē līdz degunam. Bet man nebija ceļanauda. Tad rakšot tepat. Lai rok, kaut gan brīdināja, ka fiziski tas būs smagi, ka zeme cita utt. Tas nekas, lai cik slikti, es izturēšu, ka tik procenti nost. Bet tos racējus nevarēja sadabūt kopā. Man tas viss apnika un es nolēmu pavadīt nakti zintnieku laivā. Zintis samācīja, kas un kā jādara. Protams, daudzi mani baidīja, ka tur var draudēt vai nu prātā sajukšana, vai nāve. Man nebija izvēles. Tā dzīvot nevarēja, arī bērni sazombēti, mazbērni caur kartona multfilmām. Es zināju, kamēr sevi neizvilkšu, citu nevarēšu izvilkt. Palūdzu 3 audzēkņiem, lai mani aizved uz Pokaiņiem uz nakti. Tie bija norūpējušies, jo zināja, cik daudziem Pokaiņos bija izgājis plāni - prātiņš nav atnācis dažiem vēl šodien atpakaļ, citam pēc pāris stundām atgāja. Bet es zināju, ka visi viņi te nāca paspēlēties, sak, redzēs, kas te būs. Bezmērķīgas situācijas. Es gāju droši dziļas nepieciešamības dēļ. Tomēr kolēģi no manis pieprasīja notāra apstiprinātas zīmes, ka, ja ar mani kas notiek, viņi nav vainīgi un nenes atbildību. Uzrakstīju, iedevu, braucām. Paldies viņiem - Andrejam, Astrai, Mārim par palīdzēšanu - viena es nebūtu tikusi galā, jo ap laivu bija jāsadedz 9 sveces, jāveic svētbrīdis, jāieslēdz sistēma, jāsarīko guļamais, pie kam ātri, īsā laikā, lai saulrietā var veikt saulrieta rituālu un ar domu, ka viss negatīvais iet projām. Tad steidzīgi jāiet gulēt, jo informācija nāk miegā. Tam vajadzīgs laiks. Bet stundu pirms saullēkta bija jāceļas augšā uz rīta darbībām, lai 3 labas lietas nāktu klāt.

Pirmā reizē bija kā bija, domāju - kā būs - ar mani sarunāties vairs nedrīkstēja, no laivas ārā kāpt nedrīkstēja, domāju, kā būs ar čurāšanu - no laivas ārā kāpt nedrīkst, iekšā - nedrīkst, bet avota ūdenis sadzerts…. Pēc pirmās nakts dabūju tik nost no uzliktā 80%, jo tomēr kolēģi baiļojās, - sak', nez vai tā Jansone vēl ir pie pilna prāta un vispār, vai dzīva un es arī pa mirkli pamodos un domāju, vai viss ir mājās.

Nākošā naktī dabūju vēl 4% nost, bet vēl ļoti izjutu tos pašus nabaga 2%, tos "noskaloju" Ķeveles avotu satekā. Atceros, kā mani pirms saules nāca modināt - Astra ar Māri tā bailīgi dziedāja "Kur tu teci". Es tēloju, ka guļus, neceļos. Šie apklust, tad sāk "Strauja, strauja upe tecēj' un es ceļos augšā un visiem par prieku - pie pilnas saprašanas! Bet tas tajā vietā un tajā mirklī bija ļoti aizkustinoši.

Mūsējie vinnējuši! Tā es iztiku bez cilvēku palīdzības - zintieku laiva un Karaļu avoti. Ticējumu grāmatā ir teikts: "Ņem avota ūdeni un mazgā ļaunās acs sagandēto vai ko citu - vecu mašīnu, pa vecam pirktas drēbes" - šis ūdens, izrādās, ņem nost jebkuru svešo informāciju. Bet Dainās viss priekšā pateikts, ja nav Dainās, tad ir sakāmvārdos un ticējumos. Arī par svētvietas ieslēgšanu:

"Avotā guni kūru,

Caur akmeni dūmi kūp.

No akmeņa lūku plēsu, nevar gala izdabūt,

No ūdeņa rakstu rakstu, nevar raksta izrakstīt!

Saka rakstu rakstītāja, gana grūta rakstīšana.

Kas mācēja, tam bij' viegli, kas nemāka, tam bij' grūt.

Es rakstīju tos rakstiņus,

Ko Saulīte rakstījusi?

Te krustīnis, te krustīnis,

Vidū balta atslēdziņ.

Krustā eja, krustā griežu

Vaļā veru atslēdziņu!

Lai uzplauka uguntiņa

Līdz pašām debesīm!

Ķeveles avotos nogāju trejdeviņus soļus un visi atlikušie zomba procenti nokusa kā vasks. Protams, ka grūti noticēt, ka tik vienkārši, un, protams, bija baiļu sajūta, ka viss nenāk atpakaļ. Bet, kas teikts Dainās? - "meklē ozoliņu 9 žuburiem"? Skrējām pie ozola fiksēties! Tā ir fiksāža - kas nu ir, tas ir, atpakaļ nenāk

Bet tad reiz iekūlāmies lielās nepatikšanās - ielīdām uz mirkli politikā un mans mēdijs dabūja milzīgu energouzbrukumu uz nāvi. Es nezināju, ko iesākt, šī jau ir piespiesta pie grīdas, pat fiziski. Es rāvu dziedāt aizsargformulas: "Cel Dieviņ, stipru sētu Ap to manu augumiņu!"

Izveidojās kupols, var atvilkt elpu, bet redzams, ka ne uz ilgu laiku, jo kupols tiek dragāts. Bet laiku pārdomām iespēlēju. Tad nodziedāju 3x "Es piedzimu dzelzu vīrs" un visi uzbrucēji pazuda bez pēdām. Lūk, cik spēcīga daina! Bet es, dziedot un cīnoties, tomēr virsū atkal dabūju 8% zombi.

Priekšā pateikts ir arī šoreiz, - kas jādara, ja esi cīnījies ar melnajiem spēkiem un dabūjis pretsitienu, energouzbrukumu. Kā Dainās teikts?

"Aptek mani brūni svārki

Ar tām joda asinīm".

Ko tagad darīt? Kas teikts "instrukcijā" tālāk?

Vai Dieviņi, mīļā Māra, Kur es viņus izmazgāšu? - Meklē tādu avotiņu, Deviņāmi iztekām." Kā fiksēties, lai nenāk atpakaļ?

"- Vai Dieviņi, mīļā Māra, Kur es viņus izžāvēšu? - Meklē tādu ozoliņu Deviņiemi žuburiem! Rai, raia, rairairai Deviņiemi žuburiem!"

Otrā dienā skrējām atkal uz Karaļa avotiem, un jau bija māksla rokā - 27 soļus nogāju pret straumi, 3 krūzītes uzlēju uz 7.čakras, lai pa muguru palīst līdz 1.čakrai - un visa programmai no manis nokusa kā vasks. Tad skrējām pie ozola fiksēties. Kad pieliku roku pie ozola, tā tas mazums, kas vēl bija virsū, ar paātrinājumu sagāja zemē un ozola rituāls nostiprināja aizsardzības blokus. Paldies Dievam, atkal iztikām bez cilvēka palīdzības. Mēs esam stipri ar savām svētvietām, Dainu formulām, melodiju formulām. Mēs arī senatnē esam palīdzējuši cilvēkiem no visas pasaules gan ar šīm darbībām, gan ar atveseļošanu, domu spēku. Par to mūsu zintniekiem veda sudrabu un ar to mēs atkal nākotnē varam ieiet kā tagad saka - pasaules tirgū, ceļot savu ekonomisko stāvokli ar savām zināšanām un spējām, nevis ar naftu un krāsaino metālu Krustneši, protams, gandrīz visu izlaupīja, tomēr latvieši paspēja vēl diezgan noslēpt - tā kā Pēteris I no Vidzemes vien vēl bija salaupījis un izvedis 7,5 tonnas sudraba! Bet ne jau visu karavīri pateica, cik dabūjuši, sev jau arī paturēja. Nenāktu no visas pasaules pie mūsu zintniekiem cilvēki, sudrabu nesdami, ja nelīdzētu. Par to raksta grieķu hronikas.

Kad es ar sevi biju tikusi galā, sāku palīdzēt citiem. Visām darbībām zintnieku laivās un akmens riņķī nakts darbībās bija vienādi rezultāti. Kādreiz gribēju paātrināt visas lietas šādi - ka par vienu cilvēku guļu laivā, bet par otru - bildi uz akmeni, 9 sveces riņķī, rituāls - bet nekā, nekas nenotiek! Var iet tikai par vienu. Skaidrs, ka no rīta gribējās vairāk nekā 3 labās lietas klāt (no vakara nost varēja dabūt vairāk nekā 3 sliktas lietas) - bet nekā - 3 un viss! Ceturtā pat vairs nepiepildās! Tātad pasakās taisnība - Laima atļauj izvēlēties 3 labas lietas! Vēl atšifrējām pasaku patiesību, ka Velnu ar ragiem un asti zīmē tāpēc, ka nelabo apsēstajiem tiešām aurām ir 2 vai vairāk ragi un aste - nāk ārā melna enerģija no astes kaula. To var pats fiksēt uz fotofilmas.

Divas vasaras no vietas 2x nedēļā gulējām zintnieku laivā un īpatnēji bija tas, ka ne reizi nebija tad lietus, ne reiz līdz rītam nebija vēja, pat sveces liesma līdz rītam nedrebēja. Tas bija neticami fantastiski! Lai kāds laiks līdz tam bija, šeit un citur. Vienu reizi gan domājām, ka esam atbraukuši pa tukšo, Pokaiņos grāva pērkons un zibeņoja, gāza lietus, šī vieta protestēja pret ufologu, sveštautiešu apmeklējumu. Bet, kad mēs sākām likt apkārt 9 sveces un veikt svētbrīdi, atkal viss pieklusa, tā ka pat sveces liesma nedrebēja…

Visu senči zinājuši Apbrīnojami! Cik augsta kultūra mums bijusi! Kādas drošas un stabilas saknes! Mums ir uz ko iet - uz savas tautas saknēm, uz senču zināšanām! Melnie dara visu, lai mēs to nedarītu, pamezdami dažādas mantiņas, ar ko spēlēties un novērst uzmanību no galvenā - no nacionālās sakrālās kultūras un darbībām īstajās vietās un īstajā laikā! Ar cittautu reliģijām, ar parapsihologu darbībām, ar laika nobīdēm.

Mūs var glābt vienīgi gājiens no purva uz lielceļu - no maldiem uz latvisko Dievapziņu, uz latvisko ajūrvēdu, uz Baltu dzīvesziņu.

Mūs ar Ivaru Vīku apvaino, ka esam atpakļvedēji, neļaujam iet tautai uz priekšu.

Nez, vai tas ir neģēlis, kurš neļauj turpināt iesākto ceļu uz purvu un iznīcību, bet ved atpkaļ uz lielceļu un izdzīvošanu!

Lai Dievs palīdz godam nodzīvot veselam un ar godu aiziet Viņā Saulē!

Lasīsim un šifrēsim Dainas - tur viss ir pateikts!

Un darbosimies savās svētvietās ikdienā, bet īpaši - svinamajās dienās 8 reizes gadā, kad pats Dievs nāk palīgā! Un arī godos! Un audzināsim bērnos Latviskās dzīves ziņu!

Vienu nakti mēs ar vienu ģimeni mēģinājām veikt kaut ko no nakts darbībām Dziednieku kalnā, bet nesanāca pilnīgi nekas. Interesanti bija tas, ka visi apgalvoja, ka tonakt nav bijis diez cik omulīgi, bet, ejot uz zintnieku laivu un apli, visi šeit juta vienādi - it kā mēs ieietu kaut kur iekšā, pat it kā. iegājām mājās, miera ostā.

Vienu nakti zintnieku laivā bija energonoplūde, paliku slima, sāpēja mandeles. Neko nesapratu, gluži otrādi vajadzēja būt - ja no vakara būtu sāpējis kakls, no rīta tam bija jābūt veselam. Tā arī, neko nesaprazdama, aizbraucu uz Rīgu. Rīgā atkal kolēģi nesaprata mani - kā es tādā dienā uzdrošinājos braukt uz energozonu! Kas tad ir par dienu, brīnījos? - 1999.gada 9.mēneša 9.diena pīkst. 9. - metam visu otrādi 666 - seši sešinieki! Pīkst. 9.00 Vācijā tika rīkots pret mums milzīgs rituāls, labi ka aizbraucu pīkst. 7.00, tos 9.00 nesagaidījusi. Sazin, kā tad būtu gājis.

Bet arī labi - vismaz praktiski piedzīvojām, kas notiek, tā tik būtu teorētiski spriedelējuši. Protams, uz savas ādas izjust visu nav viegli, bet skola maksā gan naudu, gan fiziskas sāpes. Diemžēl. Bet es nesūdzos un neko nenožēloju. Liktens uzliek tik, cik var nest. Varbūt kāds mācās ātrāk un vieglāk, nesāpīgāk.

Tā tas īsumā ir bijis. Protams, kamēr top grāmata, mēs milzu soļiem ejam uz priekšu un uzrakstītais arī noveco, bet drīz iznāks papildināta grāmata ar svaigākām ziņām.

Literatūra

1.    Latvju dainas

2.    Kārlis leviņš. Pie teiksmotā ezera. — Rīga. 1938.

3.    J. Kārkliņš. Atlantīda. — Rīga. 1939.

4.    S. Rusmanis, I. Vīks. — Kurzeme. Rīga Latvijas enciklopēdija. 1993.

5.    S. Rusmanis, I. Vīks. — Viļāni. Viļānu izmēģinājuma un selekcijas stacijas izdevums. 1997.

6.    S.K.Čaterdži. Balti un ārieši. — Rīga. Zinātne. 1990.

7.    Lajošs Mesterhāzi. Prometeja mīkla. Rīga. Liesma. 1991.

8.    Sengrieķu mīti un varoņteikas. Rīga. LVI. 1959.

9.    Ivars Vīks. Pokaiņu meža noslēpumi. // Zemgale. — 1995. g. 22 aprīlī.

10. A. Alksnis. Citu sauļu planētas. // Zvaigžņotā debess, 1997. Vasara 12-13 Ipp.

11. Stuart Piggot. The druids. Thomes and Hudson. — Great Britain. 1996.

12.  T.W. Rollstion. Celtie mytns and legends. Studio editions. — London. 1990.

13.  Vello Laugas, Juri Selirand. Arheoloogiga Estimaa teedel. — Tallin. Valgus. 1989.

14. Česlavas Gedgaudas. Mūsu pracities beleškant. Fotografuotinis leidimas. —Aušra, Kaunas. 1994.

15.  I/Vestermann. Groser Atlas zur VVeltgeschihte. — Georg VVestermann Verlag. Braunschvveig. 1956.

16.  Lars Blomqvist. Megalitgravarna I Sverige. — Stockholm. Akademitruck AB. 1989.

17. Ilze Jansone, Ivars Vīks. "Latvju ceļotājs", I d.

18. Ilze Jansone, Ivars Vīks. "Latvju mājai un ģimenei", no 1.-12. numuram.

19. Ilze Jansone, Ivars Vīks. "Svētavots", no 1.-10. numuram.

Saturs

Ivars Vīks. Pokaiņi, ap kuriem grieza apkārt visu pasauli 5

 Kur atrodas Pokaiņi? ……………………………… 9

Pokaiņi kā sistēma ……………………………….. 12

Divpadsmit skatījumi ……………………………. 13

Pokaiņi kā izcila Zemeslodes vieta……………. 14

Pokaiņi kā Senlatvju civilizācijas svētcentrs .16

Saistības ar seno Grieķiju ………………………. 18

Poga, kas turēja kopā visu Eiropu……………. 21

Latvju garamantas par Pokaiņiem…………….. 23

Pokaiņi kā ģeoloģisks veidojums …………….. 26

Pokaiņi kā bioenerģētisku starojumu centrs .. 29

Pokaiņi kā sens svētcentrs……………………… 36

Augu valsts ………………………………………… 39

Mākslīgie veidojumi ……………………………… 40

Akmeņu salikumi ………………………………….. 42

Kāpēc salikumi jāsaudzē………………………… 44

Arheoloģiskie atradumi………………………….. 45

Senču uzsākti par akmeņiem ………………….. 51

Kāpēc senči veidoja akmeņu krāvumus……… 53

Akmens galvu krāvumi Pokaiņos …………….. 60

Milzīgo zīmējumu noslēpums…………………… 65

Kad Pokaiņu akmeņi krauti?…………………….. 67

Gaišo akmeņu mīkla ……………………………… 68

Bet varbūt akmeņi apstrādāti?…………………. 70

Svētielejas …………………………………………. 71

Lielie akmeņi ………………………………………. 72

Terases un bruģētie laukumi……………………. 75

Zintnieku laiva……………………………………… 76

"U" veida salikumi…………………………………. 77

Savrupatradumi …………………………………… 78

Sirds veida akmeņi…………………………………. 79

Diski …………………………………………………… 80

Auglības kulta vīrišķie elementi………………….. 83

Akmens galvas un citas skulptūras…………….. 85

Jaunāko laiku papildinājumi………………………. 86

Dziedniecība ………………………………………… 87

Ko svētceļnieki meklēja Ietu zemē?…………….. 88

Viena diena Saules svētvietu vaiņagā ………… 90

Pokaiņu Lielā Lāča jēga……………………………. 94

Dīvainie pāri …………………………………………. 95

Atbildes skeptiķiem ………………………………… 95

Ceļš uz Pokaiņiem …………………………………. 98

Pokaiņu kopvērtējums …………………………… 100

Ilze Jansone. Darbības Pokaiņos šodien……………………… 103

Literatūra…………………………………………….. 119

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu dzīvošan'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu augumiņ'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to manu dvēselīt'!

Cel, Dieviņ, stipru sētu,

Ap to bērna dvēselīt'!

Apsedz, Dieviņ, manu sētu

Ar sudraba mētelīt'!

Apsedz, Dieviņ, manu sētu

Ar sudraba mētelīt'!

 ATGĀDINĀJUMS PAŠAM SEV  KATRAI DIENAI *

Vai es to jau šodien esmu veicis sev vai sev tuvajam ^

cilvēkam ^

veselības uzturēšanai vai atveseļošanai. ^

Šie paši svarīgākie darbi! X

Ievērosim galveno! X

- X

Pārējos darbus veiksim tad, kad pats svarīgākais ir padarīts! ^

Vai ir: &

1.     Iedzerts "Salveo" (savvaļas augu) pulveris 5 tējkarotes tiem, & kuri atveseļojas, 3 - veselības uzturēšanai. ^

2.     Izdzerta zāļu tēja - 2 litri dienā. Ķ

3.     Apēsts dzērveņu maisījums ar ķiplokiem un medu 3 ēdam-

% karotes dienā. y

4. Apēstas klijas - 3 ēdamkarotes.

X

^ 5. Apēsti dziedēti graudi - 3 ēdamkarotes. ^

6. Izdzerta vērmeļu tēja 50 g imūnsistēmai. ^ £ 7. Apēsts olbalumvielu pulveris - mandeles + rieksti + saules-

puķes + kaņepes + linsēklas + ķirbju sēklas 1-3 ēdamkarotes %

& dienā. ^

8. Apēstas ogas 1-4 glāzes dienā. ^

£ 9. Izdzerta sula-200-800 g. ^

10.  Apēsti salāti.

11.   Pasūkāta ēteriskā eļļa un ierīvēta akupresūras punktos.

x 12. Uzliktas acu kompreses. ^

x 13. Veikta pēdu apstrāde ar ēteriskām epm.

*             14. Veikta pelde ārstniecības augu novārījumā sev un saviem A ^ mīļajiem. A

*             15. Paošņātas baldriāna, joda pudelītes (inhalācijām). A & 16. Izkūpinātas telpas ar kadiķi. &

*             17. Pieliets terpentīns pie grīdas ūdens.

"*» 18. Uzliktas kompreses skaistumam un veselībai. ^

19. Veiktas masāžas. ^

A A

A »>xx«< »»$«« »»$«« *** A

Šeit varat iegādāties visu:

Masāžai Pret āderēm Veselīgus našķus Augus dziedniecībai un veselībai: tējas,

"Salveo" augu pulveri, tinktūras, ziedes, eļļas, u.c. Medu. Sveces. Amuletus.

Ezotēriskas grāmatas un gleznas. Visu pirtij. . Zāļu vannām. , Kūrēm. Akupresūrai. Maģiskām dāvanām. Enerģētiski dziednieces uzlādēto materiālu: sāli,

salvetes, ūdeni, medu, eļļu, ziedes.

15. Veselīgas uzturpiedevas;

❖     no dziedētiem graudiem,

❖     no klijām,

Šeit arī notiek:

>      Dziednieces Ilzes Jansones un Ivara Vīka konsultācijas

>      Lekcija?»

>      Semināri

>      Organizē ekskursijas (dziednieciskie un mācību braucieni)

Gaidām Jūs veikalā "SAI.VEO

Rīgā, Pērnavas ielā 22,

tālr. 7703670, 2432315, mob. 9689514

❖     no olu čaumalām.

^ LIETOSIM

^ PAŠMĀJU SAVVAĻAS AUGUS

^ IKDIENAS UZTURĀ!

X "SALVEO" - Latvijas enerģētisko zonu trejdeviņu biosaderīgu savvaļas augu y pulverveida maisījums - uzturpiedeva - tā ir patiesa veselība un tonuss! Šo augu w milzīgā bioenerģija palielina cilvēku biolaukus, dod spēku un enerģiju! Tādēļ pulveri X pirms norīšanas nedaudz patur mutē, lai enerģija paspēj uzsūkties! X

"Salveo" - tie ir dabiskie vitamīni, mikroelementi un mīnerālsāļi! ..

r.« ; => Tas papildina organismā hlorofilu, selēnu, silīciju, dzelzi, šķiedrvielas un w

w- pektiou u.c.

Kompensē šī deficīta izraisītās sekas - nogurumu, mazasinibu, acidozi, ^ iekaisumus, vielmaiņas traucējumus, redzes vājumu,'piesārņotību, sāļu nogulsnējumus, tīra un atskābē asinis, šķīdina trombu x

 Dziedē čūlas - iekšķīgās un ārējās, jo satur audu reģenerējošās vielas X,

=> "Salveo" atjauno aknu, nieru, sirds aizkuņģa dziedzfi' i, vairogdzif.'(1/(M,i ^

^ u.c. dziedzeru normālu darbību,

=> Likvidē sastrutojumus - ārīgus un iekšķīgus.

Normalizē zamu mikrofloru, jo satur milzums fitonctdus, miecvielas ^C

, => Atjauno sklerotiskos asinsvadus, tātad - Jums nedraudēs insults, infarkts, ^

 gangrēna. ^

Atjauno mugurkaulu un locītavas, lietojot iekšķīgi un masāžās, jo satur /C

daudz kalciju un fosforu, atjauno skrimšļaudus gūžu locītavās un kaulu

galos, jo satur želatīnaugus. j

"Salveo" var pievienot veģetārām zupām, salātiem, sautējumiem. Vita- t , minizēsim ēdienu bērniem un pieaugušajiem!

> 5 tējkarotes "Salveo" maisījuma dienā darīs Jūs veselus un laimīgus, ^

bet 3 tējkarotes šā maisījuma uzturēs atgūto veselību.

K - Katrai karotei ar "Salveo" maisījuma uzdzeriet 1 glāzi jebkuru ikdienā lietojamu zāļu X tēju. Pirms tam ar pulveri ierīvējiet zobus un smaganai tādējādi atjaunosies zobu

emalja, pazudīs parodontoze. "Salveo"' var pieprasīt visās aptiekās, tās piegādā ^ •lieltirgotāji "Kalceks", Jelgavfarm, Hanzafarm, kā arī pie mums Rīgā, Pērnavas ielā 22 Dabas dziedniecības veikalā "Salveo", kur dziedniece Ilze Jansone sniedz arī -A. konsultācijas.. Pašu augi ir visvērtīgākie! Nost ar rpfinēfām baudvielām - cukuru | uņ bīdeļmiltiem!

DIEVS, DABA, ETNOSS - visa pamats!

Autore - dziedniece Ilze Jansone

' ' tālr. 2432315

Līdzautore un ražotāja firma "Salvija" 502071927 ,ālr 2432090