science Ivars Vīks Sarunas ar putniem un kokiem

Ivars Vīks

Sarunas ar putniem un kokiem

JUMAVA

Svētvietu pētnieka Ivara Vīka grāmata vēsta par latviešu senču gadu tūkstošiem krāto pieredzi. Tā rosina domāt par Dabu, putniem, tautas garīgo mantojumu, šodienu un senatni. Zintnieka redzējums piedāvā no dabas­zinātniekiem un folkloristiem atšķirīgu skatījumu, . ir hipotētisks un aicina analizēt:

i ka augi reaģē uz laika pārmaiņām un cilvēku;  kā skaidrot koku enerģētisko starojumu;  vai tautasdziesmās apdziedātie putni bija senie latviešu zintnieki

Tāļa Rožkalna mākslinieciskais noformējums

Atbildīgā redaktore Mārīte Gulbe Literārā redaktore Evija Veide Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Irīda Miska Datorgrafiķis Tālis Rožkalns

ISBN 9984 - 05 - 892-1 © Apgāds „Jumava", 2005

izdevums latvieSu valodā, © Ivars Vīks, teksts

© Tālis Rožkalns, mākslinieciskais noformējums, 2005

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

lv lv
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 23 July 2011 DFEE1F73-BADA-4661-A6F8-A48D60F88695 1.0 Sarunas ar putniem un kokiem Apgāds „Jumava", 2005

Ivars Vīks

Sarunas ar putniem un kokiem

I daļa

Sarunas ar kokiem

Ievadvārdi

Latvijas daba ikvienam cilvēkam sniedz dažādas iespējas, kā atjaunot savu veselību, kā dzīvot labāk un laimīgāk.

Šī grāmata vēsta par latviešu senču gadu tūkstošiem krāto pieredzi, par to, kas agrāk nekad nav publicēts.

Mūsu senči prata sarunāties ar kokiem, putniem un zvēriem. Tā bija viņu ikdiena, jo tie, kas ar dabu nemācēja sarunāties, aiz­gāja bojā. Viduslaikos šīs zināšanas aizmirsa, taču tagad cilvēce tuvojas laikam, kad, sekojot tikai tehnikas attīstībai vien, mums ir jāaiziet bojā. Latvieši ir viena no retajām tautām, kas saglabājusi senās zināšanas. Tas apzinot, atjaunojot un apgūstot, cilvēks var droši raudzīties nākotnē.

Šajā darbā gribam rādīt ceļu, kas, mūsuprāt, ir vienīgais: caur saskaņu dabā veidot saskaņu sevī, ar dabas produktiem un dabas zālēm līdzēt sev un saviem tuvajiem cilvēkiem. Ja iemācīsimies pa­nākt saskaņu sevī, tad pamazām saskanīgāka kļūs arī mūsu apkārtne un dzīve. Mācīsimies to darīt paši un mācīsim citus. Tad pamazām atlabs kā mūsu tuvākā, tā tālākā apkārtne un ari mūsu zeme.

1. nodala

Brīnumzāles mežā

Meža nozīme cilvēku dzīvē un dziedniecībā ir daudz lielāka, nekā to spējam iztēloties. Mūsu laikabiedriem mežs ir mazauglīga augsne, kurā ar laiku izaug lietaskoki un malka. Vēl tajā var ogot un sēņot, medīt meža zvērus. Mūsdienu cilvēkam šķiet, ka tā ir vieta, kur daba visu laiku un par velti dod, bet viņš tikai ņem…

Mežs — mūsu tēvs, māmiņa. Šādu, jau aizmirstu vārdkopu dažkārt lieto dainās, lai uzsvērtu izcelsmes dziļāko būtību. Tomēr šolaiku racionālajiem cilvēkiem tāda radniecība pirmajā brīdī var likties apšaubāma. Tāpēc ir jāieskatās tālā pagātnē.

Mežs ir cilvēces šūpulis. Cilvēks kā bioloģiska būtne pastāv tikai dažus miljonus gadu. Mežs ir vismaz simt reižu vecāks. Tajā attīstījās un pārveidojās saprātīgās būtnes, arī pats cilvēks.

Pati cilvēka daba, viņa fizioloģija un psiholoģija, fiziskās un bioenerģētiskās sistēmas ir radītas un pielāgotas dzīvei mežā. Gadu miljoniem dzīvojot mežā, senie cilvēki tajā ne tikai uztu­rējās, bet arī to sargāja un tam palīdzēja. Tikai pēdējos gadu tūkstošos daļa cilvēku sākusi dzīvot pašu izcirstos klajumos. Vēlāk tie cilvēka darbības rezultātā pārtapuši par pustuksnešiem un tuk­snešiem.

Gandrīz visā cilvēces attīstības laikā mežs bijis tās barotājs un patvēruma devējs. Pēdējos gadu simtos cilvēks ir iznīcinājis lielāko daļu meža un atteicies no dzīves tajā. Mūsdienās vairums cilvēku mīt mākslīgā vidē, kas ir stipri attālināta no mežiem un pļavām, no to biolauka tiešās un netiešās iedarbības. Gadu miljonu gaitā visai sarežģītais cilvēka organisms ir tā izveidojies, ka bez saskares ar dabu nevar normāli funkcionēt. Jau pirms Otrā pasaules kara Kārlis Students rakstīja, ka "pilsētas nobendē pat pašus vese­līgākos ienācējus, ka trešajā paaudzē pilsētnieku lielākā daļa izmirst". Tolaik dzīve pilsētās taču bija ievērojami veselīgāka — tur nebija tik slikts gaiss un ūdens, tik daudz trokšņu un putekļu. Ēdienos nebija tik daudz ķimikāliju, vēl nebija tik spēcīga elektro­magnētiskā starojuma kā mūsdienās. Nebija izplatīti ķīmiskie medikamenti ar antibiotikām, lielā noziedzība, seksuālās kroplības un daudz kas cits. Toreiz pilsētnieki izbrauca dabā daudz biežāk. Tad vēl necēla dzelzsbetona namus, kuri kropļo Zemes dabisko magnētisko lauku, un cilvēki slimoja daudz retāk nekā patlaban.

Cilvēku un mežu attiecības var salīdzināt ar zīdaini un baro­jošu māti. Tomēr šis salīdzinājums nav precīzs, jo zīdainis, bez mātes nevarēdams dzīvot, viņu nenogalina, kamēr cilvēki pēdējo gadu tūkstošu laikā mežus ir nežēlīgi izcirtuši un iznīcinājuši, bieži vien bez lielas nepieciešamības. Pat no tiem mežiem, kas Latvijā vēl bija pirms 150 gadiem, palikušas tikai nožēlojamas skupsniņas. Par retumu kļuvušas daudzas cilvēka veselībai ļoti nepieciešamu koku un krūmu sugas.

Saskaņa dabā

Dabā viss ir apbrīnojami saskanīgs. Nevaru atcerēties neglītu ezeru, upes līci, kas nebūtu jauks, jūras krastu, kas nepatiktu. Katra no šīm vietām veldzē dvēseli, atpūtina nervus. Lai cik līkumains arī negadītos strautiņš, tīkams ir katrs tā pagrieziens. Skaists ir purvs, skaista — dumbraina ezermala ar niedru un vilkvālīšu audzēm. Daudz bijis vietu, kur gribētos uzkavēties, kur gribētos atgriezties. Dabas skaistums ir kā liels, neizprotams noslēpums.

Nevar nepārsteigt nepļautu pļavu skaistums — uz zaļās zāles pamatnes izceļas dažnedažādas ziedu kopas visos krāsu toņos, no baltajiem pelašķiem līdz tumši violetajiem pulkstenišiem. Kaut kur aug vientuļš ziediņš, citur — grupiņa, vēl kaut kur — krietns daudzums. Pretstatā cilvēku darinājumiem vēl nekad un nekur nav redzēta pļava, par kuras krāsu salikumu varētu teikt — vidu­vēji vai vēl kaut ko sliktāku. Visas pļavas ir ļoti skaistas. Tas pats jāsaka par grīšļa pļavu, par tālo Ziemeļu tundru un zāli augstu kalnos, par sūnām mežā.

Daļa meža iemītnieku darbojas kā sanitāri, novācot visu veidu drazu, piemēram, brieža nomestos ragus — pārstrādājot vielās, kas derīgas augu dzīvei. Ja šos ragus neviens nenovāktu, pa mežu nevarētu paiet: tas būtu ragu un nagu pilns. Lielajā dabas saskaņā sava vieta ir katram kukainim, augam, krūmam.

Var, protams, rasties jautājums — kas nosaka šo dabas sa­skaņu? Kāpēc tieši šajā vietā ieaugusi silpurene, bet citur pelašķis? Kāpēc ne otrādi? Dažkārt tā varbūt bijusi nejaušība, tomēr ko­pumā to nosaka atsevišķu augu bioenerģētiskā un ķīmiskā saskaņa ar apkārtni. Ja šādas saskaņas nav, sēkla nedīgst. Katrs lielais koks izplata miljoniem sēklu, uzdīgst tikai dažas — tās, kuras atradušas vietu saskaņā ar dabas likumiem.

Skaistums attiecībā uz cilvēkiem ne vienmēr nozīmē jauku, patīkamu, kamēr dabā vienmēr saistās ar labo, vajadzīgo,- saska­nīgo, dziedniecisko. Vietas skaistums nav tikai pašmērķis, tā ir norāde, ka tur ir viss, kas noderēs citu radību uzturēšanai un dziedināšanai.

Mums ir viss

Katrā apvidū atrodams viss vajadzīgais. Tikai ne vienmēr zinām, ka tas ir tepat, un pārāk bieži meklējam dārgus medika­mentus.

Lielāko daļu zāļu vāca gada visenerģētiskākajā dienā — Jāņos. Jāņu zāļu klāsts ir visai plašs. Folkloristi uzskaita, kuras esot meitu, kuras puišu zāles, kuras īstās un kuras labās zāles, un tad nu, kā saka, vienā cūkēdienā sajaukti gan ārstniecības augi, gan lop­barības, gan apdziedāšanās dziesmās minētie augi ar nievājošu nozīmi. Taču nav "labu" vai "sliktu" augu — katram ir sava vieta dabā un dziedniecībā. Var runāt tikai par Latvijas augu sadalījumu divās grupās.

Pirmajā grupā ietilpst augi, kuru dziednieciskā nozīme un izmantošana ir zināma, otrajā — visi pārējie. Patlaban lielai cilvēku daļai pastāv tikai otrā grupa. Šajā darbā apskatīsim tikai pazīsta­mākos augus, kuri ir vispārzināmi un izplatīti, kur nav iespējamas liktenīgas kļūdas, tas ir, pirmo grupu.

Senatnē cilvēki zināja katra lakstauga, krūma vai koka node­rību dažādām vajadzībām, arī sēnes, sūnas, ķērpja nozīmi dabā. Ar to nebūt nav domāts, ka viss, kas dabā sastopams, paredzēts tikai cilvēka vajadzībām. Dabas norises ir ļoti plašas un daudzveidīgas, cilvēks tajās aizņem pagalam niecīgu daļu. Kādas neēdamas sēnes vienīgais uzdevums var arī būt, piemēram, uzlabot augsni zinā­mas koku sugas augšanai. Daba to nav "paredzējusi" ne cilvēka, ne suņa barībai, un tāpēc tā nebūt nav jāspārda kājām.

Iejaukšanās meža dzīvē. Padomju laikā radās sauklis, ka nevaram gaidīt žēlastības dāvanas no dabas, ka tā mums jāpārveido un jāņem no tās, cik var. Tagad redzam, cik rupja kļūda tā bijusi. Atgādināsim dažus faktus. 20. gs. 40. gadu beigās no Aus- trumsibīrijas mūsu zemē ar lielu sajūsmu ieveda jenotus, jo tie papildināšot kažokzvēru skaitu. Reizē ar jenotiem ieveda arī ērces, kas bija inficētas ar ērču encefalītu. Drīz vien izrādījās, ka jenoti iznīcina putnus un to ligzdas. Labuma no jenotiem tik vien, cik melns aiz naga, bet ļaunuma daudz.

Piecdesmitajos gados padomju saimniecībā "Barkava" no Kaukāza ieveda indīgos latvāņus. Tos nu lauksaimniecībā spe­ciālisti slavēja kā labu lopbarības augu, kas bez jebkādas kopšanas došot tādu zaļās masas daudzumu, ko nevarot sniegt Latvijas zāle. Drīz vien izrādījās, ka lopi šo nezāli ēd nelabprāt, un pienu no šādi barotām govīm labāk nedzert. Tad latvāņus pameta savā vaļā, un tie sāka izplatīties tālāk. Izrādījās, ka tas ir viens no bīstamākiem augiem. Ik gadu simti cilvēku gūst smagus ķīmiskos apdegumus, pieskaroties latvāņiem. Septiņdesmitajos gados Ventas lejtecē iz­cirta tūkstošiem koku, lai veidotu lieltīrumus. Drīz vien izrādījās, ka arī šī dabas "uzlabošana" bija rupja kļūda. Piejūras vēji plānajai augsnei noplēsa auglīgo kārtu un izveidoja tuksnesi.

Diemžēl Latvijas zinātnieku rupju kļūdu saraksts nebeidzas ar nule minētajiem faktiem.

Pēc Otrā pasaules kara dendrologi Latvijā ieteica stādīt pape­les. Tas ātri augot, un būšot daudz koksnes. Ari tā izrādījās rupja kļūda: mūsu apses aug ātrāk. Diemžēl patlaban Latvijā nav mežu kopšanas politikas. Papeļu vietā nu stāda egles, kas it kā vairāk pieprasītas. Tai pašā laikā ieved ozola un oša zāģmateriālus, jo Latvijā šo koku palicis maz. Mainoties tehnoloģijām, egļu bums var beigties ātrāk nekā izaugs tagad stādītās egles, bet ozolus un ošus pieprasīs vēl simtiem gadu.

Vienmēr un visos laikos pieprasītas ir īves, bet tās tikpat kā iznīcinātas un arī par šo tik vērtīgo koku audzēšanu vadošie den­drologi (mežsaimnieki) nerunā.

Bet, skatoties uz mežu kā dabas sastāvdaļu, domas par saska­nīgu dabas atjaunošanu Latvijā šobrīd liekas kā nepieņemami sapņi. Latvijā ir miljoniem hektāru zemes, ar ko valdība un zem­nieki nezina ko iesākt, bet kā ir ar vērtīgu koku stādīšanu? Autors uzskata, ka pašreizējā mežu attīstības politika uzskatāma vismaz par nepārdomātu un neefektīvu, bet dažos virzienos pat par absurdu. Bet ja zinātnieki un valdība rīkojas ne visai gudri, tad tas jāizlemj zemniekiem pašiem un, domājot par bērniem un maz­bērniem, jāveido ābeļu, īvju, ošu un ozolu birzes, bet mazauglīgās vietās — apšu stādījumi. Senču svētajās vietās vajadzētu veidot svētbirzes, par kurām runāsim vēlāk.

Ik rītiņus celdamās, Jauku dziesmu nodziedāju: Par ošiem, par bērziem, Par kupliem ozoliem.

FS 1592, 3313

Krūmi, krūmi, meži, meži, Ganāt manas avitiņas! Kad es iešu tautiņās, Ikkatram ziedu došu: Ozolam deķi segšu, Ābelei villainīti, Lagzdiņai, alksnītim, Katram došu prievītiņu.

LTDI24

Mēs esam dabas daļa. Vesels cilvēks var pastāvēt tikai veselā, nesabojātā dabā. Mēs dzīvojam sapostītā, sadalītā, saraustītā, nervozā, bīstamā vidē. Tada ir pasaule ap mums, bieži vien arī darbs, pat ģimene. Tāpēc nav brīnums, ka daudzi cilvēki ir nelaip­ni, nervozi, rupji, netaisni. Kur rast tādu vidi, kas mums palīdzēs izbēgt no nervozas dzīves radītām kaitēm?

Vienīgais ceļš — caur saskaņu dabā veidot saskaņu sevī, ar dabas produktiem un dabas zālēm līdzēt sev pašiem un sev tuva­jiem cilvēkiem. Ja iemācīsimies panākt saskaņu sevī, tad pamazām saskanīga kļūs arī mūsu dzīve. Mācīsimies to darīt paši un mācīsim citus. Tikai tā var atlabt gan cilvēki, gan tuvāka un tālāka apkārtne, gan visa zeme. Dziedēsim sevi un atcerēsimies, ka viens no labākajiem dziedinātājiem ir mežs. Dziedniecisks ir gluži viss — koku bioenerģētiskais lauks, pumpuri, lapas, ziedi, mizas, to tējas un novilkumi. Ik koks, ik krūms iedarbojas citādi.

Mežs — zemes sargs. Mežs sargā dabu un mūs pašus — gan zemi, kurā mēs dzīvojam, gan visu pasauli. Mežs rada auglīgu augsni un glābj to no iznīcības. Tur, kur lielās platībās meža nav, zemkopju izmantotā augsne neturas kopā. Tad vējš drīz vien noplēš auglīgo zemes virskārtu.

19. gadsimta vidū izcirta kāpu mežus gar Baltijas jūras piekrasti. Smiltis sāka ceļot, aprokot daudzas mājas un tīrumus. Glāba tikai mākslīgā apmežošana. Arī minētās posta vietas ap Ventu glābs tikai koki.

Mežs un ūdens. Mežs dažādos veidos uztur ari ūdens re­žīmu — kur meža nav, tur mazāk līst, tuksnešos nelīst nemaz. Ja mitrākā vietā izcērt visus kokus, t. s. kailcirsmā, tad pēc gada tādā vietā izveidojas dūksnaini ezeriņi, pat milzu lāmas un neko nevar ieaudzēt ilgi jo ilgi. Ja izcērt kokus upītes krastos, īpaši alkšņus, tad tā izžūst un vieta kļūst tik sausa, ka apkārtnē vairs nekas neaug.

Mežs tātad uztur tīru gaisu, ūdeni un labu augsni. Tas ir Ze­mes dzīvība. Tur, kur patlaban plešas milzīgais Sahāras tuksnesis, vēl pirms trim gadu tūkstošiem auga vareni ciedru meži. Tos izcir­ta, un auglīgās zemes vietā ir tikai klejojošo smilšu kāpas. Pa tādu pat, tikai daudz mazāku cilvēka roku radītu tuksnesi nācies brist Kolas pussalā, Baltās jūras krastā. Agrāk tur auga skaists priežu mežs, bet pēc sešdesmito gadu kailcirtes radies klejojošo smilšu tuksnesis.

Ja izcirtis visus mežus, tad Zeme pārvērtīsies par tuksnesi, cil­vēki ies bojā barības un svaiga gaisa trūkuma dēļ. Taču ne jau tikai tāpēc. Bojāeja paātrināsies tāpēc, ka nebūs vairs saites ar koku dzīvinošo biolauku.

Mēs nevaram pagriezt atpakaļ laika ratu. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju mitinās pilsētās un pilsētveida centros. Lie­lākās daļas saikne ar dabu ir nepietiekama, galvenokārt tāpēc, ka pēc tās nav apzinātas nepieciešamības. Šādi cilvēki savas nezi­nāšanas dēļ ir nolemti bojāejai. Tomēr nebūt nav jāuzskata, ka neizbēgama ir visas mūsu tautas bojāeja. Drīzāk var teikt, ka tā būs, ja turpināsim iet līdzšinējā virzienā — uz bezdibeni. Taču — vai tā ir jādara?

Meža dziednieciskas spējas

Meži un pļavas ir vietas, kur iespējams, nepostot dabu, sagla­bāt un uzlabot veselību. Visvairāk tas nepieciešams pilsētniekiem, tomēr ieteikumi par koku un krūmu izmantošanu dziedniecībā varētu būt noderīgi arī lauku ļaudīm.

Skaista, skaista tēvu zeme Pār visām zemītēm: Zaļi lauki, zaļi meži, Zilis jūras ūdentiņš.

Kādam šī tautasdziesma var šķist vienīgi romantiska, panaiva jūsmošana. Taču, krājoties dzīves pieredzei un apskatot vareno taigu pie Arhangeļskas, Karēlijā, Urālos, Aizbaikālā, Sajānos, aplū­kojot diženās Tjanšana egles, Altaja ciedrus un Moldāvijas dižskā­baržu audzes, iepazīstot dabu pie Norvēģijas fjordiem un fjolliem un citur ziemeļos, var sacīt, ka šo tautasdziesmu sacerējis ļoti gudrs un pieredzējis cilvēks. Mūsu tēvu zeme patiešām ir ne tikai skaista, bet ari skaistāka pār visām zemītēm.

Mežs ir ne tikai mūsu šūpulis, tas ir mūsu dzīvības uzturētājs. Fiziskā nozīmē mežs ražo tīru gaisu. Ja būtu tikai pilsētas un ne­būtu meža, cilvēki pašu piesārņotajā gaisā drīz vien nosmaktu.

Gan koki, gan jo vairāk mežs kopumā cilvēku dziedē — kā tieši, tā netieši. Par tiešo dziedniecību jāuzskata koku un meža ra­dītās bioenerģētiskās plūsmas labvēlīgā ietekme uz cilvēku, fiziski un garīgi. Šīs bioenerģētiskās plūsmas palīdz sakārtot mūsu — bieži vien sevis pašu — bojātos biolaukus un tādējādi atjauno mūsu veselību. Šo iedarbību varētu salīdzināt ar mīlestību un ga­rīgo siltumu, kādu dod māte, sildot nosalušu bērnu.

Meža skaistums priecē mūsu acis, tā dzidrais gaiss un smaržas plaušas ne tikai tīra, bet ari tonizē. Koku rāmās šalkas, miers un put­nu dziesmas veldzē cilvēka dvēseli. Mežs ir neizsmeļams, dāsns ve­selības un skaistuma devējs. Vilis Plūdons dzejolī "Daiļums dabā" saka:

Ir daiļums pavasara strautā skaļā; Ir daiļums rudens meža skumjībā; Ir daiļums vasarā, kad logā vaļā Plūst puķu sapņi maigi istabā…

Daba dziedina. Viens no 20. gs. gaišākajiem Latvijas ārstiem un zinātniekiem endokrinologs Valentīns Būmeisters teica, ka, lai cilvēks būtu vesels, viņam ik dienu jānostaigā astoņi kilometri. Tomēr ne katrs to var izdarīt. Nav sevišķas jēgas rīdziniekam pār­vietoties pa automašīnu izpūsto gāzu pilnajām maģistrālēm. Pa­staiga krēslā pa pilsētas nomalēm bīstama veselībai.

Cilvēks nevar dzīvot bez saskares ar dabu. Tā viņam atjauno veselību un dziedē to ļoti daudzos veidos. Apciemojot dižus kokus, skaisti augošu mežu, leknu pļavu, čaukstošu niedru audzes, mēs normalizējam savu biolauku. Dzerot Latvijas avotu ūdeni, mēs spē­cinām savu imūnsistēmu, tādējādi tiekot galā ar esošām kaitēm un nepieļaujot jaunu veidošanos. Bet garīgi pārpūlētiem un noguru­šiem cilvēkiem sirsnīgi iesakām pavērot, kā aust diena, kā lec Saule.

Pastaigu pa mežu pavasarī var lieliski apvienot ar ārstniecības augu vākšanu un brīnišķīgu zāļu salātu sagatavošanu. Vasarā un rudenī vēl pievienosim ogošanu un sēņošanu. Ziemā, protams, vajadzētu slēpot, bet, ja sniega sega ir pārāk plāna vai traucē kas cits, nav nemaz arī tik slikti pastaigāt pa sniegotu ceļu vai meža taku. Dažus ieteikumus par ceļojumiem mežā sniegsim turp­mākajās nodaļās.

Mežā iegūstam ogas, sēnes, riekstus, ārstniecības augus un citas zāles ne tikai uzturam, bet arī veselībai.

Reizēm cilvēks ir nomākts un bēdīgs. Dzejnieks Zvārguļu Edvards dzejolī "Mežs" dod jauku ieteikumu:

Lai tevī griba dzīvot rastos, Tu zaļā patvērumā ej: Mežs saprot visus nesaprastos, Mežs viņos zaļu prieku lej.

Lietderīgi savienot pastaigu mežā ar visu to, ko mežs dod gan tieši, gan netieši. Vecākiem cilvēkiem, kuriem jau grūti pamest istabu, dažkārt veselības uzturēšanā un uzlabošanā var līdzēt arī istabas augi, sunītis, kaķītis. Tikai, lūdzu, pirms ņemat mājās kādu dzīvībiņu, padomājiet, vai jūs spēsiet to pienācīgi kopt.

Dziednieki, palīdzot cilvēkiem atbrīvoties no kādas kaites, izmantoja dažādus paņēmienus — gan domu spēku, gan sava bioenerģētiskā strāvojuma spēku, gan tējas, gan masāžu, gan dažādas, kā tagad teiktu, fizioterapijas procedūras. Lai iedarbība būtu spēcīgāka, zintnieki bieži vien skaitīja t. s. buramos vārdus. Ar savu balsi, trīsreiz šos vārdus skaitot, dažkārt panāca spēcīgu iedarbību kaites dziedināšanā. Ļoti bieži šajos vārdos pieminēti dažādi koki. Būtībā ar šiem vārdiem lūdza palīdzību kādam kokam.

2. nodala

Koks kā dzīva būtne

Mežs — dzīvības glabātājs. Mēs zinām, ka zemē iemesta neuzdīgusi sēkla vai atmiruši sakne gadu vai, vēlākais, divu gadu laikā sapūst. Tomēr ir zināmi daudzi gadījumi, kad mežs dzīvības iedīgļus saglabā simtiem vai varbūt pat tūkstošiem gadu.

Pavērojiet, kā izskatās meža klajums pēc izciršanas vai uguns­grēka. Nez no kurienes ir uzradušās ugunspuķes, meža zemenes, avenes un citi augi. Līdz šim valdošais uzskats, ka šīs sēklas ir at­nesuši putni, nav uzskatāms par korektu. Pilnīgi izslēgts, ka putni vienas sezonas laikā būtu izcirtumā atnesuši miljoniem sēklu un tās vienmērīgi izkaisījuši. Daudz ticamāk, ka mežs tās ir saglabājis augsnē, gaidot piemērotu bridi.

Koki un zemkopība. Senču garamantu izpēte vedina uz domām, ka zemkopība Baltijā ieviesās vēlāk nekā citur ne tāpēc, ka šeit būtu dzīvojuši kādi izcili atpalikuši cilvēki. (Blēņas! Tad jau viņus vienā mirklī pakļautu kaimiņu tautas. Zemkopībai mūsu senči pretojās, līdz to varmācīgi uzspieda āriešu ciltis.) Lai nodar­botos ar zemkopību, vajadzēja cirst dzīvus kokus un dedzināt līdumus. Bet dzīvu koku ciršanu pašā tās būtībā mūsu senči nespēja pieņemt.

Visi koki bija cienījami kā dzīvas radības. Par to liecina dainas.

Noiet Saule vakarā Visus kokus veltīdama:

Ozolam zelta josta, Liepai mēļa villainīte, Priedei cimdi, eglei zeķes, Paeglei paladziņš, Sīkajiem kārkliņiem, Tiem tie pilli apsējiņi, Mazajiem alksnīšiem Zelta griezti gredzentiņi.

LTD1,8

Senatnē Rietumeiropā par koka bojāšanu, piemēram, mizas noplēšanu, draudēja briesmīgs sods. Vainīgajam izgrieza nabu, piesēja pie koka, tad dzina ap koku tik ilgi apkārt, līdz visas zarnas iztinās ap to. Vēlāk senajā Grieķijā sodu mīkstināja līdz visai ievē­rojamai naudas summai — tūkstotim drahmu.

No miljoniem bioloģisko būtņu sugu, kas dzīvo uz zemes, koki ir paši staltākie un dižākie. Latvijā augošo koku kopgarums, sākot no galotnes līdz saknēm, pārsniedz 50 metrus. Citās zemēs zināmi pat divreiz augstāki koki. Nav pasaulē citu tik garu bio­loģisko radību.

No inženiertehniskā viedokļa pārsteidz koku slaidums. Koku garums pārsniedz to stumbra diametru vairāk nekā 100 reižu. In­ženieri, lietojot pat vismodernākās metodikas, nespēj izveidot šādas konstrukcijas. Bet koks jau nav tehniska konstrukcija, tā ir pilnvērtīga dzīva būtne.

Ja runājam par kokiem kā sarežģītām dzīvām būtnēm, tad atzīmēsim, ka kokiem piemīt pārsteidzošas spējas sadarboties ar citiem kokiem un citām dzīvām radībām, ari pavisam sīkām.

Simbioze. Visa dzīvā radība, tostarp ari cilvēks, var dzīvot ti­kai saderībā ar baktērijām. Miljardiem baktēriju, kas dzīvo cilvēka zarnās, palīdz pārstrādāt tur ienākošo barību, lai zarnu sieniņas to spētu uzņemt. Būtībā cilvēku baro baktēriju pārstrādes produkti.

Ja cilvēku zarnās nav labvēlīgas mikrofloras, viņš nomirst badā pat tad, ja kuņģis un zarnas ir pilnas ar barību.

Arī koks sadarbojas ar baktērijām. Koku saknes ne tikai uzsūc ūdeni un barības vielas, bet arī izvada lieko. No tām pārtiek bak­tērijas, kas dzīvo augsnē. Savukārt baktēriju pārstrādes produktus uzņem augu saknes. Tādējādi koki un baktērijas savstarpēji baro viena otru un vēl vairāk — viens bez otra nevarētu iztikt. Šādu parādību bioloģijā sauc par simbiozi. Senāk uzskatīja par simbio- tiskiem tikai pākšaugus, kuru gumiņos darbojas Rhizobium ģints baktērijas. Tomēr tagad ir atklāts, ka simbioze augu valstī ir daudz plašāka parādība.

Iespējams, ka visai līdzīga ir arī koku sakņu un sēņu micēlija sadarbība.

Koks — daudzšūnu organisms. Augi un koki pieder pie ļoti sarežģītiem dzīvības veidiem. Turklāt koku spēja pielāgoties ārē­jiem apstākļiem ir pārāk pārsteidzoša, lai to varētu izskaidrot tikai ar gēnos ierakstīto informāciju. Kokam savā attīstībā un dzīvē nākas saskarties ar ļoti sarežģītām situācijām. Daudzos gadījumos tās ir pārāk sarežģītas, lai varētu ieprogrammēt optimālo reakciju uz tām. Nākas mainīt ne tikai stumbra, bet ari sakņu un zaru aug­šanas virzienus, izbaudīt ekstremālus ārējās vides apstākļus, reaģēt uz dažādām traumām. Koks jāuzskata par dzīvības veidu un, kā redzēsim nākamajās sadaļās, var pat runāt par koka garī­gām spējām.

Augs sastāv no savstarpēji saistītām šūnām, audiem un orgā­niem. Videi nemitīgi mainoties, auga organisms savu veselumu var saglabāt tikai tad, ja visas tā šūnas darbojas saskaņoti. Lai izdzīvotu, augam nepārtraukti ir jāpieskaņojas apkārtējai videi. Tātad augā pastāv kāda vadības sistēma iekšējo procesu saskaņotai vadīšanai un auga līdzsvarošanai ar vidi. Izdzīvot var tikai tie augi, kam ir augsts jutīgums pret jebkura veida fizikālu, ķīmisku vai cita veida iedarbību. Evolūcijas gaitā auga jutīgums attīstījās un pilnveidojās atbilstoši augu uzbūves sarežģītības pieaugumam un ārējas vides pārmaiņām. Mūsdienu augstākajiem augiem tas izpaužas ļoti sarežģītās formās.

Salīdzinājums ar cilvēku

Lai izprastu tālāk apskatītās augu un tostarp koku brīnu­mainās spējas, mums kaut nedaudz jāpazīst dzīvības pamatnori- ses un likumsakarības — augu fizioloģija. Šī svešvārda pamatā ir grieķu physis — daba, tātad latviski varētu teikt — dabas mācība.

Būtībā galvenās norises visu dzīvo radību organismos ir līdzī­gas, tāpēc ērtības labad ziņas par augiem sniegsim salīdzinājumā ar cilvēku.

Elpošana. Cilvēkam tā ir nozīmīgākā vielu uzņemšanas no­rise. Var nodzīvot mēnesi bez barības, nedēļu bez ūdens, bet bez elpošanas — tikai dažas minūtes. Cilvēks elpo, lai uzņemtu skā­bekli, bet izelpo ogļskābo gāzi. Augs — tieši tāpat, kaut arī tam nav plaušu. Tikai bez elpošanas augs atšķirībā no dzīvniekiem un cil­vēka uzņem no gaisa tādu dzīvībai svarīgu pamatelementu kā oglekli ogļskābās gāzes veidā. Tātad augs realizē divus pretējus procesus vienlaikus. Dienā, kad spīd Saule, pārsvarā notiek pēdē­jais process, un atmosfēra bagātinās ar skābekli, kas nepieciešams dzīvnieku un cilvēku elpošanai. Mēs sakām: meži ir zemes "plaušas".

Augstākais uzdevums. Valda uzskats, ka katras dzīvas radī­bas, tostarp augu galvenais uzdevums ir izdzīvošana savas sugas turpināšanai. Tomēr, iepazīstot rūpīgāk dabu kopumā, jāsecina, ka katram augam ir savs noteikts uzdevums lielajā dabas saskaņā. Skatot auga, tostarp koka lomu kopējā dabas saskaņā, atzīmēsim, ka katram no tiem jārada iespējas visu pārējo būtņu dzīvei. Šajā nodaļā minam tikai vienu uzdevumu — nodrošināt citas radības ar vielām, kas nepieciešamas to dzīvības uzturēšanai un dzied­niecībai. Lai to izdarītu, augiem jāsaražo dažādi visai sarežģīti lielmolekulāri organiskie savienojumi. Lielu daļu no tiem ķīmiķi vēl nespēj izgatavot, citu vielu radīšanai nepieciešama speciāla aparatūra un ilgstoša izturēšana augstā spiedienā un temperatūrā vai ir citi grūti izpildāmi nosacījumi.

Bērni skolās neuzzina par šīm brīnumainajām augu spējām un tāpēc tos nenovērtē. 1a 2002. gada pavasari biju meža vēri Ogres Zilajos kalnos, kur pusaudži bez nojēgas bija aplauzuši visus tur augošos kadiķus. Ja viņi zinātu par to dziednieciskajām spējām, tad diez vai to darītu.

Vielu uzņemšana. Augs savai dzīvei nepieciešamās barības vielas saņem gan no gaisa, gan augsnes. Auga lapās un saknēs notiek sarežģītas ķīmiskās reakcijas, kas būtiski pārveido saņemtās minerālvielas un rada ļoti dažādus organiskos savienojumus, kas atbilst katra auga specifikai.

Turklāt vienam un tam pašam augam dažādās attīstības sta­dijās un gadalaikos, dažādos ārējos apstākļos veidojas arī atšķirī­gas vielas, kā ari mainās viena un tā paša savienojuma sinte­zēšanas apjomi. Mainās gan izejvielas, gan ari pieprasījums pēc tām. Neviena ķīmiskā rūpnīca vai laboratorija pasaulē nespēj tik strauji mainīt ražošanas apstākļus un pārorientēties, kā to dabā dara bioloģiskās būtnes.

Mīklainie sūkņi. Augā nemitīgi notiek barības vielu pārvie­tošanās divās pretējā virzienā vērstās plūsmās. No gaisa gugš, kā jau teikts iepriekš, uzņem oglekli ogļskābās gāzes veidā, no saknēm — ūdeni un minerālvielas. Tas viss tiek nogādāts uz vielu sintēzes vietām. Pēc organisko savienojumu sintēzes atkal notiek pārvietošanās. Piemēram, augu hormons, kas stimulē sakņu veidošanos, sintezējas dzinuma galotnē un plūst pa stumbra audiem uz saknēm. Sīkāk aprakstīsim ūdens uzņemšanu. Ceļu, pa kuru ūdens un tajā izšķīdušās minerālvielas pārvietojas no augsnes līdz lapām, iedala trīs posmos. Pirmajā posmā ūdens no sakņu spurgaliņām un simbiozes sēņu hifu galiem pa dzīvajām šūnām pārvietojas līdz centrālajam cilindram. Šī pārvietošanās ir ļoti lēna, bet ari attālums ir niecīgs — tikai dažas desmitdaļas milimetra. Lai vielas varētu tālāk pārvietoties lielos attālumos, augam centrālajā cilindrā ir vadaudi — pirmkārt, pārveidotas šū­nas, kas ir nedzīvas, garas un tukšas, ko sauc par traheīdām un, otrkārt, ir nedzīvas, kopā saplūdušu šūnu rindas — dobas "cau­rules" ar ļoti retām šķērssienām; šo sistēmu sauc par trahejām. Tas ir otrais posms, kas ir desmitiem tūkstošu reižu garāks par pirmo, jo koka augstums var būt pat vairāki desmiti metru; bet Tērvetē, piemēram, aug priedes, kam augstums pārsniedz 40 metrus. Tad seko trešais posms — no vadaudu kūlīšiem lapā pa dzīvajām šū­nām ūdens tiek pārsūknēts uz šūnām, kur to izmanto. Nepār­traukto plūsmu no saknēm uz augšu nodrošina vairākas atmos­fēras liels spiediens, kas dažādiem augiem ir visai atšķirīgs, teik­sim, puķei vai lielam kokam, purva vai tuksneša augam, u. tml. Daļu spiediena rada sakņu, daļu — lapu sūcējspēks. Lapu sūcēj- spēka lielums ir 10-15 atmosfēras, un tas darbojas ar Saules enerģi­jas palīdzību. Kopumā visi šie procesi ir daudz sarežģītāki, tik sīki mēs to šeit neiztirzāsim. Dažādu jonu pārvietošanās šūnā iekšā vai ārā tiek regulēta atkarībā no nepieciešamības attiecīgā dzīvības procesu norisē pašā šūnā un augā kopumā.

Kas to vada? Protams, katram augam ir sava ģenētiskā pro­gramma, bet augs dzīvi atsaucas uz ārējo apstākļu visai sīkām izmaiņām. Informatīvie procesi augos ir maz pētīti. Tomēr skaidrs, ka, kā jau daudzšūnu organismos, katra šūna darbojas ne tikai savas, bet visa auga kopējās dzīvības labā. Līdz ar to ir jābūt infor­matīvajiem kontaktiem starp šūnām, ari ļoti attālām.

Nekādi nevar pieņemt domu, ka, teiksim, sīkā bērza sēkliņā ir ierakstīta tik aptveroša ģenētiskā programma, ka ar to pietiek bērzam visā tā mūžā un visos laika apstākļos. Šī programma taču neparedz, kā bērzs reaģēs uz draudzīgas vai ļaunprātīgas būtnes tuvošanos, un tomēr tas tā notiek. Tiesa, augam nav ne nervu sistēmas, ne smadzeņu, bet kaut kā taču informācija tiek uztverta, apstrādāta, pārraidīta, un seko atbildes reakcija.

Informācijas uztveršana un pārraide augos. Indiešu fiziķis Jagadis Čandra Bose (1858-1937) no Kalkutas 20. gs. sākumā pētīja informācijas pārraidi augos. Līdz tam valdīja uzskats, ka reakcija uz kairinājumu izplatās ķīmiskā ceļā. J. Č. Bose pierādīja, ka augiem reakcija uz kairinājumu izplatās elektrofizioloģiski, impulsveidā. Impulss, t. i., signāls, no šūnām, kas saņēmušas kairi­nājumu, izplatās attiecīgā orgānā un nosaka pretreakcijas raksturu. J. Č. Bose pievērsa uzmanību tam, ka impulss augos izplatās daudz ātrāk, nekā to bija pieņemts uzskatīt un nekā tas būtu iespējams ķīmiskā ceļā. Turklāt tas notiek visā augā, nevis tikai vienā orgānā, kas saņēmis kairinājumu. Zinātnieks to pierādīja vairākiem augiem ar paškonstruētu jutīgu aparātu palīdzību. Kairinājumam pastiprinoties, arī impulsi kļuva spēcīgāki, taču, ja augs nogura, ierosas izplatīšanās ātrums samazinājās. J. C. Boses atklājums bija tik revolucionārs, ka tā laika autoritatīvie zinātnieki nespēja to pieņemt. Šo darbu Londonas Karaliskās biedrības pre­zidents Dž. Bērdons-Sandersons novērtēja ļoti noraidoši, izsa­koties, ka autors rezultātus esot ņēmis "no zila gaisa", jo minētie fakti neesot iespējami.

Atzīmēsim, ka apmēram tajā pašā laikā savus pētījumus ar dzīvniekiem veica topošais akadēmiķis Ivans Pavlovs. Savos pir­majos eksperimentos viņš pierādīja, ka sunim ir arī kaut kāds saprāts. To negribēja atzīt. Bet sava mūža pēdējo desmit gadu laikā I. Pavlovs gāja stipri tālāk. Šie rezultāti netika publicēti. Viņa maz­meita liecina, ka visus šī zinātnieka pierakstus pēc viņa nāves aiz­veda nezināmā virzienā, un cik mums zināms, tie vēl nav pieejami.

Koki nav nekustīgi. Pilsētniekiem var šķist, ka koks ir kaut kas zemē ieaudzis un nekustīgs. Ta nu nebūt nav. Koki var vadīt savu lapu kustību — sevišķi apse, kustināt zarus un dažkārt, ja nepieciešams, pat pagriezties ap savu asi. Latviešu dainās, ticēju­mos un citās garamantās nav ne vismazākās augstprātības pazīmes cilvēka attiecībās ar kokiem.

Iepazīsim mūsu senču uzskatus par kokiem kā dzīvām būtnēm. Ābele salīdzināta ar māti, pie kuras pieglaužas bārenīte. Tāpēc ābelei nedrīkst ne zarus lauzt, jo tas māti sāpinātu. Liepa ir tautumeitas, ieva — sievas, bet ozols — tautudēla simbols.

Latviešu garamantās uzsvērta koku tuvība un pat to lielā garīgā līdzība ar cilvēkiem. Ar koka palīdzību var tikt vaļā no nelaimes. Kokiem var kaitēt tāpat kā cilvēkiem, piemēram, ja aizkūkots cilvēks iekož kokam, tad tas nokalst viņa vietā. Uz koku var pārnest slimību, piemēram, drudzi. Kokus var apbrīnot un noskaust, tad tie ilgi vairs neaug un nedod augļus. No otras puses, zintnieks var kokus dziedināt, var veicināt to auglību. Tā, piemēram, Jaungada naktī, Zvaigznes dienā un Kāpostu Mārā purina ābeles, lai būtu daudz ābolu.

3. nodala

Gudrie koki

Kā daudzi tālāk aprakstītie vērojumi, tā arī zinātniskie pē­tījumi liek domāt, ka koki spēj uztvert ļoti plaša spektra informāciju un reaģēt uz to, tiem ir savdabīga "nervu sistēma", jūtas, atmiņa un arī saprāts. Ta kā valdošie zinātniskie uzskati nule teikto vēl neatzīst, tad mēģināsim to pamatot ar detalizētiem iz­klāstiem.

Kā latvju, tā arī citu tautu senajās garamantās daudzkārt stāstīts par Dieva padomu, ko grūtībās nonākuši cilvēki saņēmuši mežā, arī no kokiem. Viduslaiku tumsonībā daļa šo ziņu zudusi, daļa — kropļota. Tomēr veci ļaudis vēl arvien māca mazbērnus, ka kokiem sāp, ja tos cērt, lauž zarus vai kā citādi dara pāri. Pēdējos gadsimtos šādus stāstus uzskatīja par blēņām. Tomēr 20. gs. laikā vairāku valstu pētnieki veica eksperimentu sēriju ar augiem, to­starp kokiem, kas rādīja, ka tie jūt un pārdzīvo ne tikai savas, bet arī blakus augošo augu un arī cilvēku sāpes. Augi arī atceras cil­vēkus vai dzīvniekus, kas darījuši tiem pāri — lauzuši zarus, plē­suši lapas vai kā citādi tos sāpinājuši.

Zinātnes uzskati par signāliem augos. Laiku pa laikam nākas pārliecināties par to, ka jaunais bieži vien izrādās jau aizmirstais vecais. Lielā mērā tas attiecas uz mūsu zināšanām par augiem.

Mūsu senči uzskatīja augus par dzīvām būtnēm ar saprātu un jūtām. Tautas dziesma saka "ar dziesmiņu druvā gāju". Un tad tas viss, kas bija druvā sēts un stādīts, auga labāk un deva labāku ražu. Tas nebija nekāds noslēpums ari citās zemēs, ka augi mīl tos, kas viņus mīl. Tā Čarlza Darvina vectēvs spēlēja dārza un siltumnīcas augiem vijoli un guva labākas ražas. Pirms dažiem gadiem avīzes kā sensā­ciju pasniedza ziņu — esot izpētīts, ka augi mīlot mūziku. Protams, melodisku, bet ne to kakofoniju, kas nāca modē 20. gs. beigās.

No tā jāsecina, ka augi spēj uztvert un analizēt skaņas. Vēlāk apskatīsim ari piemērus, kas liecina, ka augi spēj uztvert cilvēka domas vai arī runas jēgu. Šīs ziņas nepārprotami liecina, ka augiem piemīt saprāts.

To vairākkārt ir pierādījuši revolucionāri zinātnieki, tikai cil­vēkiem šie atklājumi likušies tik nepieņemami, ka tie arvien nav novērtēti un katru reizi atkal aizmirsti.

Arī jau minētā Jagadis Čandras Boses darbi bija aizmirsti gandrīz līdz 20. gs. beigām. Tos sāka atcerēties tikai pēc tam, kad ar jauniem, vēl pārsteidzošākiem atklājumiem Amerikā nāca klajā Klifs Baksters. Viņa darbi bija vēl vairāk saistīti ar šajā grāmatā apskatīto pamatideju.

1966. gadā pazīstamais ASV zinātnieks, speciālists darbā ar melu detektoriem, nāca klajā ar savu pētījumu rezultātiem par augu saprātu. Melu detektors ir elektriska ierīce, ko izmanto kri­minālistikā. Šī ierīce reģistrē izmaiņas organismā nopratināšanas laikā. Ja vainīgajam uzdod jautājumu, kas skar viņa noziegumu, tad ierīce, kas pieraksta elektriskas un fizioloģiskas izmaiņas, uzrāda lēcienu. Vainīgais var izlikties ārēji mierīgs un apgalvot, ka nav vainīgs, bet melu detektors parāda viņa satraukumu.

K. Baksters šo ierīci pievienoja augiem. Izrādījās, ka tie reaģē uz apkārt notiekošo. Augus satrauc, ja tiem tuvojas cilvēks, kurš darījis ļaunu viņiem vai blakus esošiem augiem. Augus satrauc ari citu dzīvu radījumu sāpes vai bojāeja. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka augi reaģēja pat tikai uz domu nolauzt zaru vai noplēst lapu. Augus satrauca arī nejaušs gadījums, kad K. Baksters iegrieza pirkstā. Daudzos un visai dažādajos eksperimentos K. Baksters pierādīja, ka augiem piemīt spēja lasīt cilvēka domas, uztvert citu augu, dzīvnieku vai cilvēku prieku vai sāpes. Augiem piemīt arī atmiņa par šādiem notikumiem.

K. Baksters mēģināja noteikt, kā augi to visu uztver. Viņš ievietoja augus tā saucamajā Faradeja būrī, kas izolē elektromag­nētiskos viļņus, kā arī svina karkasā, kas nelaiž cauri rentgena un radioaktīvos starojumus. Izrādījās, ka arī šādā izolācijā augi turpināja reaģēt uz cilvēku domām vai tuvošanos. Tatad infor­mācijas pārraide notiek kādā citā ceļā.

K. Bakstera darbi bija pretrunā ar valdošajiem uzskatiem bo­tānikā un augu fizioloģijā. Kaut arī populārie izdevumi par viņa darbiem rakstīja visai daudz, oficiālā zinātne par viņa izcilajiem atklājumiem noklusēja.

Atzīmēsim, ka ilgākā laikā daudzu cilvēku novērojumi aplie­cina K. Bakstera idejas. Turklāt šie cilvēki neko nezināja ne par Baksteru, ne viņa darbiem, ne par citām līdzīgām liecībām.

Nodaļas nobeigumā atļausimies mazu analītisku apskatu. J. C. Boses un K. Bakstera atklājumi pieder pie pašiem izcilākajiem atklājumiem augu pētniecībā. Nav zināmas publikācijas, kas šos pētījumu rezultātus būtu nopietni apstrīdējušas.

K. Bakstera vārds un publikācijas ar datiem augu saprāta pētī­šanā lielvalstu presē pēkšņi pazuda. Zināms, ka lielvalstis šajā laikā veica ļoti slepenus pētījumus, meklējot netradicionālas iespē­jas slepenas informācijas iegūšanā un pārraidīšanā, kā arī cilvēku ietekmēšanā no attāluma. Bakstera darbi acīmredzot bija visai tuvi šiem pētījumiem. Nav nekāds noslēpums, ka pēkšņs publikāciju apsīkums kādā perspektīvā virzienā nozīmē to, ka attiecīgie darbi kļuvuši slepeni. Līdz ar to klusums par darbiem, kas saistīti ar augu saprātu, ir spilgtākā liecība tam, ka šiem pētījumiem atrasts ļoti svarīgs pielietojums.

Atklājumu slēpšana. 20. gs. laikā, pētot signālus augos, veikti nozīmīgi atklājumi augu fizioloģijā un psiholoģijā. Diemžēl kā reliģiozi, tā arī ortodoksāli domājošu zinātnieku pretestības dēļ šie atklājumi noklusēti. Vēl jo vairāk, notikumu loģiskā analīze liek domāt, ka pēdējo 30 gadu laikā lielvalstu slepenie dienesti turpina šos darbus, bet aizliedz jebkādas publikācijas par tiem.

Mūsdienu cilvēkam ziņas par koku saprātu un jo vairāk par gudrību skan gandrīz vai nepieņemamas, bet patiesībā nekas jauns nav atklāts.

Koki kā pareģi. Jau gandrīz divus gadu tūkstošus Eiropā valda uzskats, ka cilvēks esot radības kronis. Tomēr palūkosimies uz faktiem. Vai nav dīvaini, ka tad, kad šim radības kronim jāuz­zina, kāds gaidāms laiks tuvākā vai tālākā nākotnē, cilvēks kļūst pavisam nevarīgs. Protams, eksistē meteoroloģiskais birojs. Bet tā prognozes ne vienmēr ir precīzas vai pietiekoši skaidras. Tādos gadījumos viņš skatās uz citām, viņaprāt, zemākām radībām. Lai uzzinātu, vai lietus vēl ilgi līs, viņš vēro, ko dara vistas. Pat tādā attīstītā tehnokrātijas zemē kā ASV laika prognožu precizēšanai tiek turēts murkšķis — vietējais grauzējs. Lai uzzinātu, kāda būs ziema, cilvēks vēro kokus. Meteoroloģisko dienestu speciālisti labākajā gadījumā dienu uz priekšu laika prognozi nosaka ar 80-90% precizitāti, mēnesi iepriekš — mazāk nekā 50%, bet par tālāku prognozēšanu viņi nevēlas pat runāt. Šobrīd meteoroloģija uzskatāma jau par zinātnes nozari un tajā lieto pašu modernāko aparatūru datu iegūšanai un apstrādei.

ASV zinātnieki izpētījuši, ka augi laikus uzkrāj tās vielas, ku­ras var ievajadzēties pēc sezonas vai pat gada, lai pārvarētu lielu karstumu, aukstumu, pārāk lielu mitrumu vai sausumu. Augi zina pat to, ko nevar noteikt globālās vērošanas sistēmas ar mākslīgiem zemes pavadoņiem un milzīgajām datorsistēmām šo datu apstrādei.

Pēdējos gadu simtos daudzi izcili zinātnieki un dažādu no­zaru speciālisti mēģinājuši atrast un noteikt sakarības ilgtermiņa laika prognozei. Tā kā šīs ziņas ir svarīgas ne tikai tautsaimniecībai, bet arī militārām vajadzībām, lielvalstis nav žēlojušas līdzekļus šāda veida pētījumiem. Pagaidām zinātnieku pētītajā fiziskajā pa­saulē nav izdevies atrast laika izmaiņu cēloņus un praktiski iz­mantojamas sakarības. Vienīgie praktiskie rezultāti, cik zināms, ir

ASV zinātnieku atklājumi, kas gaidāmo laiku tālākā nākotnē nosa­ka, analizējot koku saknēs uzkrātās ķīmiskās vielas. Savādi gan. Koki, kam neesot ne apziņas, ne saprašanas, zina par gaidāmām laika izmaiņām pat gadu uz priekšu. Un ne tikai zina, bet arī tām gatavojas.

Izklāstītās ziņas liek domāt, ka laika izmaiņu cēloņi jāmeklē nevis fiziskajā, bet paralēlajās enerģētiskajās pasaulēs. Koki mums nezināmā veidā spēj ar tām saistīties un iegūt ziņas, kas vajadzīgas izdzīvošanai. Līdz ar to nonākam pie visai būtiska secinājuma, ka, ja koki to spēj, tad neapšaubāmi tiem ir izziņas sistēma un tā saistāma ar enerģētiskajiem veidojumiem, ko attiecībā pret cil­vēku sauc par garu un dvēseli.

Šis secinājums nebūt nav uzskatāms par atklājumu. Doma, ka kokiem kā dzīvām būtnēm ir apziņa un tātad arī dvēsele, atro­dama kā latvju garamantās, tā arī daudzu seno tautu uzskatos, tikai tā bija aizmirsta. Daudzas tautas uzskatīja, ka kokā iemīt kāds senču gars. Ziemeļamerikas indiāņu vecajie apgalvoja, ka viņi dzird, kā kliedz upes malā augošo koku dvēseles, ja palos upe izskalo krastu un kokiem jāgāžas tajā.

Koki kā senču dvēseļu mītnes. Ar kokiem senči saistījuši ari dvēseles. Pasakā māte pārvērš puisēnu par ozolu, meitu — par liepu. Citās pasakās cilvēku pārvērš par ābeli, apsi u. c., pēc tam — atpakaļ. Ir arī pasaka par puisīti, kas izaug no alkšņa pagales. Latvju ticējumi vēsta, ka svinamās dienās — kā Pavasara Mārās, Ziedu dienā (4. jūnijā), Mirušo piemiņas dienā u. c. — kokus nedrīkst ne cirst, ne lauzt, jo tad tiem sevišķi sāpot, pat tekot asi­nis. Par to, ka kokam nedrīkst lauzt galotnīti, brīdina daudzas dainas.

Ne tikai latviešu, bet ari citu tautu garamantās saglabājušās ziņas, ka zināmos kokos mājo senču dvēseles. Izcilais angļu etnogrāfs un seno reliģiju pētnieks Džeimss Džordžs Frēzers grāmatā "Zelta zars" raksta, ka zem tādiem kokiem krauti akmeņu krāvumi, nesti ziedojumi. Līdzīgi akmeņu krāvumi, kaut arī postīti, Latvijā ir saglabājušies netālu no Dobeles — Pok.aiņos, pie Alūksnes, Brantkalnos Valkas rajonā, dienvidos no Ludzas u. c.

Kas uztver un apstrādā informāciju? Cilvēkam maņu orgāni ir lokalizēti galvenokārt galvā, bet pastāv arī ādas receptori, kas sil­tumu, aukstumu, mitrumu u. tml. uztver ar visu ķermeni. Arī augs informāciju saņem gan no saknēm, gan stumbra, gan lapām un ziediem, respektīvi, ar visu ķermeni. Paliek jautājums, kā šī infor­mācija "centralizējas", kā tiek summēta un apstrādāta. No mate­riālistiskā viedokļa uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Bet mūsu, kā ari japāņu, abhāzu, indiāņu un citu tautu garamantas vēsta, ka kokam un citam augam, tāpat kā visām dzīvām būtnēm, ir sava dvēsele. Mēs uzskatām, ka tā ir būtības garīgais informatīvais kodols — strukturēts veidojums, kas sastāv no ļoti smalkām ener­ģijām. Ta kā šis smalkās enerģijas strāvojums caurauž visu fizisko ķermeni un ir ļoti ar to saistīts, tad dvēselei arī ir jābūt "galvena­jam organizatoram". Protams, rodas jautājums, kāpēc dzīvnie­kiem un cilvēkam ir smadzenes, jo ari tiem taču ir dvēsele — viņu būtības informatīvais kodols, kas pēc savām smalkajām enerģijām atbilst Aizsaules telpai? Ar ko vēl īpašu atšķiras fauna no floras? Tagad iztēlosimies mums ļoti pazīstamus priekšmetus — radio vai tālruni. Bija taču tādi apjomīgi radioaparāti, kas stāvēja stacionāri uz vietas, bija iesprausti ar kontaktdakšiņu sienā un nepārtraukti varēja darboties, ja tos neizslēdza. Tas pats ir ar stacionāro tele­fonu. Pārnēsājamie radio darbojas ar baterijām. Tiesa, mēs tās nomainām, bet mobilos telefonus tomēr ik pa laikam ieslēdz tiklā un uzlādē. Salīdzinājums varbūt nav sevišķi izdevies, jo tie ir priekšmeti, ko pārnēsā, kamēr faunas pārstāvji kustas paši, vismaz kādā no to attīstības fāzēm (piemēram, koraļļu polipi). Augs visu laiku ir stacionāri pieslēgts Visuma lielajam zelta-sudraba infor­matīvajam tīklam, Dieva garīgajai sistēmai, un viņa dvēsele no tā "barojas" un saņem informāciju. Putnu, cilvēku un zvēru sma­dzenes ir kā ar smalko enerģiju uzlādētas baterijas, ar informāciju ļoti koncentrētā veidā, jo šīs būtnes ir kustīgas. Bet šī "baterija" ik pa laikam ir jāuzlādē no jauna, un tāpēc ir nepieciešams miegs. Zinātnieki jau sen ir izpētījuši, ka miegs nav atpūta smadzenēm, jo tās darbojas arī miegā, savukārt atpūtināt fizisko ķermeni var arī nomodā — sēžot vai atlaižoties guļus. Dvēsele ik pa brīdim pār­ceļo miegā savā telpā, Aizsaulē, tur gūstot jaunu spēku un informāciju, pat veicot īpašus darbus, tādēļ jau arī tiek reģistrēta ātrā miega un lēnā miega fāze. Ja esam labi izgulējušies, jūtamies ļoti spirgti un atjaunoti, un to nevar aizstāt ar fizisku barību.

Par koka dvēseli. Interesanti, ka pats koks, visbiežāk ābele vai liepa, ir dvēseles simbols mūsu senču garamantās. Dvēselei ir vairāki simboli, un pirmie to atšifrējumi publicēti Guntas Jakob- sones rakstā "Ieskats latviešu senču zināšanās par dvēseli un dievestības būtību" ("Zvaigžņotā Debess", 1997./1998. g., Ziema). Ļoti īsi pārstāstot, tur teikts, ka, kopumā analizējot garamantas, tās attēlo trīs dvēseles stadijas. Pasaku simbolos pirmā attēlota kā lido­jošie un runājošie kumeļi vai gotiņa, ko mirstot māte atstāj bārenītei un kas tai palīdz un dod padomus. Otrajā no bojā gājušās gotiņas sirds (ir varianti) izaug zelta ābele un blakus tai rodas sudraba avots, bet trešajā tālāk rodas pīle, kas, izejot caur ezeru, pārtop atpakaļ par cilvēku. To nosacīti varētu raksturot ar līdzību kukaiņu attīstībai: kāpura, tad nekustīgā kūniņas stadija un visbeidzot lidojošā skaistā tauriņa dzīvības veids. Pilna dzīvības aprite ir ļoti sarežģīta, bet koks (liepa) kā dvēseles simbols parādās arī garajās reinkar- nācijas dainās. Un, protams, ir jāpiebilst, ka katrs simbols senajās garamantās izvēlēts ļoti pārdomāti, tam kaut kādā veidā reāli ir jāatspoguļo simbolizētā jēdziena īpašības.

Tātad apskatījām koku spējas izzināt attālu nākotni, izteikt sa­vas jūtas, un kā redzēsim, pat līdzjūtību. Ja mēs runājam par garu un dvēseli, cilvēks uzreiz iztēlojas sirdi un smadzenes. Bet dvēse­le taču ir katras dzīvas būtnes garīgais informatīvais kodols, tā dzīvības elpa, ko Dievs ir viņā iededzis. Un dvēsele ir tā, kas nosa­ka būtnes virzību un attīstību tās kopumā. Tikai sekundāri ir tādi veidojumi kā gēni, kā hormonālā regulācijas sistēma, kas fiziskā veidā pilda garīgi ielikto programmu. Jāpiebilst, piemēram, ka ari cilvēka veidošanos no spermatozoīda un olšūnas nevar izskaidrot tikai ar DNS ielikto programmu.

Varbūt, ka daļai cilvēku šīs ziņas nepatiks. Te būtu jāatgādina, ka 19. gs. t. s. rietumu kultūras cilvēku lielākā daļa uzskatīja, ka dzīvniekus un putnus vada tikai instinkti un tiem nekādu jūtu nav. 20. gs. laikā veikti neskaitāmi eksperimenti, kas pierādīja šādu uzskatu maldīgumu. Ir taču tik ērti izturēties pret koku kā vien­kāršu šūnu kopumu, kas dod būvmateriālus un malku. Apzinot koku kā dzīvu radību, attieksme pret tiem jāmaina pašā būtībā. Un ar to cilvēks nevis zaudētu, bet tikai iegūtu.

Daudzas ziņas kā latvju, tā ari citu tautu garamantās rāda, ka, mīlot koku kā saprātīgu būtni, mēs varam gūt gan tā palīdzību, gan aizsardzību, caur ko var gūt mums pašas svarīgākās ziņas par gaidāmiem notikumiem nākotnē. Senči to dēvēja par Dieva pa­domu. Koks tādējādi var pildīt divas lomas — būt par Dieva pa­doma uztvērēju un šo ziņu devēju, kā ari darboties patstāvīgi un palīdzēt cilvēkam ar savu gudrību.

Ziņas, ko mums var dot koki, iedalāmas pamatā trijās grupās:

•  gaidāmā laika izmaiņas tuvākajās dienās,

•  ziņas par nākamo gadu,

•  ziņas par paša koka un tā apkārtnē dzīvojošo cilvēku likteni.

Kokus kā padoma devējus cilvēks senatnē izmantoja visai plaši:

•  metereoloģisko apstākļu noteikšanai tuvākajās dienās;

•  gaidāmā laika noteikšanai tuvākajā sezonā vai sezonās;

•  nākotnes zīlēšanai.

Tautas garamantas rāda, ka visi šie trīs nākotnes izzināšanas virzieni piekopti jau kopš neatminamiem laikiem. Rakstītos avotos vecākās ziņas par zīlēšanu pie kokiem mūsu zemē minētas 1677. gada Cēsu novada vizitācijas noteikumos.

Nevar nepārsteigt koku spēja pieslēgties bioenerģētisko plūsmu informācijai un izprast to, lai sagatavotos iespējamajām izmaiņām nākotnē. Zinot, kādi laika apstākli gaidāmi nākamajā sezonā, koki tiem gatavojas ļoti savlaicīgi. Šīs gatavības ārējās pazīmes, kuras uztver cilvēks, var būt ātrāka vai vēlāka lapu plaukšana, dzeltēšana, ogu vai zīļu daudzums utt. Tas liecina, ka koks ir dzīva radība, kura spējīga uztvert Dieva Padomu.

Pārsteidzoša ir koku spēja paredzēt laiku ilgam laika perio­dam, domājams, vismaz diviem gadiem.

Koki vēstī par laika pārmaiņām

Mūsu senči gadu miljonu laikā novēroja, ka pēc koku lapu un zaru stāvokļa, stumbra krāsas, meža skanīguma u. c. izmaiņām var visai labi noteikt gaidāmo laiku.

Koki savlaicīgi izjūt izmaiņas bioeneģētiskajā laukā — ne tikai jūt, bet arī saprot tās un jau laikus reaģē. Bioenerģētiskā lauka svārstības apsteidz gaisa mitruma, vēja. un citu, ar aparātiem izmērāmu lielumu izmaiņas. Tādējādi, vērojot kokus, jūs varat uzzināt par gaidāmajām laikmaiņām jau tad, kad metereoloģiskais birojs vēl neko nav ziņojis.

Katram kokam piemīt savas īpatnības, kā tas reaģē uz gaidā­majām laikmaiņām, un ir kopējas visiem kokiem: * mainās lapu vai arī skuju novietojums, stāvoklis — uz lietu tās nolaižas, sakļaujas; * mežā pirms lietus, puteņa, atkušņa mainās skaņas; * dažkārt mainās lapu čaboņa.

Lūk, dažas ziņas, kā var noteikt gaidāmo laiku tuvākajās dienās.

Labs laiks būs tad, ja koku zari vai egļu skujas, arī lapas stāv uz augšu.

Vējš gaidāms, ja klusā laikā koki un krūmi šalc.

Lietus būs tad, ja koku zari un lapas vai egļu skujas noliekušās uz

leju.

Negaiss būs tad, ja apse stipri dreb.

Putenis gaidāms, ja bērziem kailie zari kļūst sarkani.

Aukstums gaidāms, ja bērzi pat mazā vējā šalc.

Par pavasari un vasaru

•  Ja agri plaukst koki, agri jāsēj labība.

•  ja rudenī kokiem lapas nobirst pirms Miķeliem, būs agrs un silts nākamais pavasaris.

•  ]a ievas kupli zied — būs auglīga vasara.

•  ja ievas zied agri — agri nogatavosies labība.

•  ja bērzos daudz sulu — būs lietaina vasara.

•  ja augļu koki zied pilnā mēnesī— būs labi augļi.

•  Ja augļu kokiem ziedot pūš ziemeļu vējš — nebūs augļu.

•  Ja eglēm čiekuri aizmetas galotnēs — būs sausa vasara, ja paza­rēs — slapja.

Par rudeni

•  Ja kokiem lapas dzeltē no apakšas — būs garš rudens, ja no galot­nes — īss.

•  ja kokiem vispirms nodzeltē pazares — jāsāk sēt vecā mēnesī.

•  Ja kokiem vispirms nodzeltē galotnes — jāsāk sēt jaunā mēnesī.

•  Ja lazdām nav riekstu — būs daudz kartupeļu.

•  ja pīlādžiem daudz ogu — būs lietains rudens.

•  ja viss koks nodzeltē — nākamgad labība nogatavosies.

•  Ja koki otrreiz uzzied — būs lēna ziema.

•  Ja rudenī rozes atkal uzzied — būs bada laiks.

•  Ja brūklenāji zaļo ilgi — nākamgad būs daudz ogu.

•  Ja mežā koki sāk šņākt — gaidāms lietus.

•  Ja lapu koku zari stāv augšup — būs skaists laiks.

•  Ja lapu koku zari stāv lejup — būs lietus.

Par ziemu

•  Ja koks vai akmens ziemeļu pusē apaug ar biezu sūnu — būs dziļa ziema.

•  Ja ozoliem daudz zīļu — būs daudz sniega un barga ziema.

•  Auksta ziema gaidāma tad, ja pīlādžiem daudz ogu.

•  Ja decembrī zari pilni sniega — vasarā tie lūzīs no augļiem.

•  Ja salā piesarmo koki — gaidāms lietus.

•  Ja mežā koki piesniguši, būs bagāts gads.

•  Ja pēc atkušņa zaros piesalst piles — vēl būs atkusnis, bet, ja zari paliek tīri — vairāk nekusīs.

Citas pazīmes minētas koku sugu aprakstos.

Ko vēstī koku lapas

Nule apskatītajā nodaļā izlasījām arī vairākus tautas ticējumus par koku lapu dzeltēšanu un krišanu rudenī. Protams, šos vēroju­mus nevar attiecināt ne uz pilsētām, ne lielo ceļu malām, kur koku dzīvi maitā automašīnu izplūdes gāzes. Un tomēr, arī skatot kokus laukos, ne katrs sapratīs, kā gan šie procesi var būt saistīti ar nākamo periodu laika maiņām. Jāpaskaidro, ka koki ļoti labi izjūt un izprot bioenerģētisko plūsmu nesto informāciju par tuvā un tālā nākotnē gaidāmajiem notikumiem.

Koks spēj vadīt daudzus regulāciju procesus.

Lapu dzeltēšana.

Agru dzeltēšanu saista ar nāvi.

•  Ja pie mājas celiņa malā pēdējais koks rudenī ātrāk nodzeltē kā citi, tad mājās gaidāmas bēres.

•  Kad rudenī kokiem ilgi lapas stāv, tad to gadu pulka cilvēku mirst.

Sevišķa pazīme, ja rudenī kāds koks nedzeltē, bet paliek sar­kans.

Lapu sarkšana. Sarkanas lapas norāda uz drīzām kāzām. Uz to norāda apses vai kāda cita koka sarkanās lapas vasarā:

Raugaties, jauni puiši,

Kur sarkana apse zied!

Kur sarkana apse zied,

Tur būs kāzas šoruden.

Lapu krišana.

Koks spēj regulēt savu lapu krišanu. Lapas koks nomet, kad tas viņam izdevīgi. Ja koks vēlas lapu segu uzkratīt uz saknēm, tad lapas nomet bezvēja laikā.

Ja gaidāma salta ziema, nav vēlams, lai saknes izsustu, tad lapas tiek nomestas vējainā laikā, un vējš tās aiznes projām.

Daudzi ticējumi saista lapu krišanu ar cilvēka nāvi. Tomēr šie ticējumi dažkārt ir pretrunīgi. Neesmu savā mūžā novērojis īsti pārliecinošas sakarības starp lapu krišanas laiku un cilvēka nāvi. Tomēr dažus ticējumus publicēsim jūsu pārdomām.

•  Ja rudeni kāds koks pie mājas lapas ātrāk nobirdina, tad tanī mājā kāds drīz mirs.

•  Kad koki rudenī sāk birt no galotnes, tad ziemā mirs vairāk jauni cilvēki; ja tie birst no pazarēm, tad mirs vairāk veci cilvēki.

•  Kad rudenī pie kokiem piesalst lapas, tad mirs daudz cilvēku.

Koku lapas par rudeni

•  Ja lapas birst vēlu — rudens būs vēls.

•   Ja kokiem lapas birst no galotnes, pavasarī sniegs kusīs no virs­puses, ar sauli. Ja kokiem lapas birst no pazarēm, sniegs kusīs no apakšas, ar ūdeni.

•  Ja sniegs pārsteidz lapas kokos — būs vēls pavasaris.

•  Ja kokiem lapas vēlu krīt, nākampavasar zāle augs vēlu.

•  Ja bērziem lapas nobirst pirmajiem, nākamvasar būs plūdi.

•   Ja purva bērzi dzelteni un meža bērzi zaļi, nākamā vasara būs sausa. Ja purva bērzi nodzeltē pirmie, nākamajā vasarā ielejās būs labāka raža.

•  Ja augstu kokos paliek lapas, nākamgad būs maz ābolu.

Koku lapas par ziemu

•  Ja kokiem lapas nobirst ātri, būs īsa ziema. Ja kokiem lapas neno­birst, būs plika un auksta ziema.

•  Ja kokiem lapas birst ātri un visiem reizē, tad ziema būs agra un dziļa. Ja kokiem lapas birst vēlu, būs dziļa ziema.

•  Ja Eiropas lapeglei skujas nodzeltējušas, gaidāms sals.

•  Ja bērziem lapas stipri robotas — ziemā būs lielas kupenas.

Koki pareģo nākotni

Ar zemi — īpaši ar zemkopību — saistītam cilvēkam nepie­ciešamas ziņas par ilgāku laika periodu: nākamo sezonu, pusgadu, gadu. Tas var iegūt, vērojot kokus — kā tie salapo, sulo, kāda ir zīļu raža, kā met lapas utt. Jājautā atkal, kas tad ir gudrāks — cilvēks vai koks?

Zīlēšana. Šai būtiski svarīgai rīcībai — nākotnes izzināšanai — cilvēks izmanto to, ka koka iespējas pieslēgties bioenerģētiskā lauka viļņu informācijai ir lielākas nekā cilvēkam pašam.

Viens no vienkāršākajiem paņēmieniem ir ieklausīšanās kokos. Senajā Eiropā par sevišķi labu zīlēšanas vietu uzskatīja ozo­lus. Seno grieķu rakstos saglabājušās ziņas par milzīgo Dodonas ozolu, pie kura atbildi guva, klausoties ozola lapu čabēšanā. Lai uzzinātu nākotni, uzklausīja ne tikai to priesteru teikto, bet vēroja arī viņu kustības un putnu lidojumus ap šo ozolu. Vairākkārt rak­stīts par Dodonas koka trim baložiem. Analizējot teikas, Dž. Frē- zers raksta, ka patiesībā runa ir par trim priesteriem, kuru kustības vēroja zīmju tulks.

Par prūšiem vācu hronists Grūnavs raksta, ka, dievībai Patol- lam atnākot, ozolā lapas čabējušas. Minētais žemaitis stāstījis arī, ka tad, kad Veidullis atradis sev piemērotu vietu vai koku, viņam vajadzēja trīs dienas un naktis gavēt un savu dievu piesaukt, lai tas kokā nāk un to pagodina, un ap to sanākušiem ļaudīm palīdz. Pēc gavēšanas un lūgšanas dievība nāk lejā, un, proti, ar stipru čabēšanu un daudzkārt briesmīgu troksni zaros. Ja tas līdz trešajai dienai nav noskārsts, viņš ir spiests iet prom, pēc kāda laika atgriezties un atkal divas dienas gavēt. Ja arī tad dievība nenāk lejā, tad viņam krūtis līdz asinīm jāsaplosa, ja arī tas nelīdz, tad sava bērna asinis jāatnes un koks ar tām jāieziež, lai tas dievībai par mājokli būtu. Tad, pēc viņa domām, dievība katrā ziņā nāks kokā, pēc kam notikusi ziedošana vai ari, kā stāstītājs izteicās, svētki.

Jāpiebilst gan, ka dažas vietas pierakstītajā ir ļoti apšaubāmas, piemēram, bērna asinis, kas neatbilst baltu tikumiem un ieražām. Ziņas par cilvēku upurēšanu gan sastopamas sen — jau Torā.

Tikai simboliski varam pieņemt izteikumu — dievība nāk lejā. Svarīga būtu pati būtība — spēja ieklausīties kokā.

Rakstu krājumā "Inland" 1678. gadā kāds J. Strauss rakstījis: "Citādi latvieši ir pagāni, kas piekopj savu māņticību apakš kokiem, kuriem viņi nocērt galotnes. Viņi aptin šos kokus ar bantēm un diezin kādām lupatām. Tad viņi danco un ložņā, tiem nezin kādus vārdus pļāpādami."

Vecajā Derībā ar zintniecību un maģiju nodarbojās Mozus brālis Arons, bet tautai tas bija aizliegts, piedraudot ar nāves sodu.

Rietumeiropā senās zināšanas un arī zīlēšanas māku iznīci­nāja Kārlis Lielais (742-814). Ilgstošās cīņās viņš pakļāva sakšus, iznīcinot viņu senās svētvietas. 13. gs. tieši sakši savukārt iznī­cināja mūsu senču svētvietas. Despotiskie valdnieki radīja seno zināšanu zudumu. Paši sev viņi turēja galma astrologus, bet tau­tai tas bija aizliegts. Vieglāk taču pārvaldīt nezinošus, nekā zino­šus cilvēkus. Tomēr daļa seno koku un iekopto svētvietu sag­labājās.

Pats vārds zīlēšana nācis no svētā koka ozola sēklām — zīlēm. Mēs jau atzīmējām, ka koki zina ne tikai par to, kāds būs laiks, bet arī citus nākotnes notikumus. Tātad viņi labāk jūt nākotni nekā cil­vēks. Bet vēl jo vairāk viņi var palīdzēt noteikt arī cilvēka, ģime­nes, dzimtas, zemes nākotni. Mūsu viedie vecajie zināja, kā ir jājautā, lai gūtu precīzas atbildes.

Mūsu zemē zīlēšana zem kokiem vēl vairākkārt pieminēta 17. gs. dokumentos, bet ziņas, kā tas darīts, līdz mūsdienām nav saglabājušās. Salīdzinot ar citām zīlēšanas ieražām, varam mēģināt radīt priekšstatu, kā vērtēja zīļu uzlējumu, nejauši paņemtu zīļu izskatu vai arī atsevišķas zīles īpatnības. Līdz mūsdienām saglabāti tikai 19. gs. pierakstītie novērojumi, piemēram, tautas ticējumos teikts (22/20-130), ka laba zīļu raža norāda uz dziļu ziemu ar lieliem sniegiem. Tādējādi ozols rūpējas par tām radībām, kas pārtiek no zīlēm.

Laimēšana. Seno grieķu un romiešu rakstos atrodamas daudzas norādes par mūsu senču zintnieku augsto gudrību.

Šo māku atjaunošana iespējama, bet mūsdienās, kad ari talantīgus cilvēkus pārņem peļņas kāre, nav ne tik ātra, ne vien­kārša. Šajā nodaļā apskatīsim vienkāršākos no tiem zintniecības paņēmieniem, kas saistāmi ar kokiem un laimēšanu. Rakstos tas pieminēts Indriķa hronikā.

Laimēšana ir izlemšana, vai izvēle ar lozes vai cita priekšmeta jeb objekta palīdzību tajos gadījumos, kad jāizvēlas viens no diviem, trim gandrīz līdzīgiem variantiem. Bieži vien šaubīšanās, pa kuru ceļu iet, nodara vairāk ļaunuma nekā iešana pa nedaudz sliktāku ceļu. Protams, vēlreiz jāatkārto, ka vispirms rūpīgi jāizlemj un izvēle jāveic tikai tad, ja abi ceļi šķiet vairāk vai mazāk līdzīgi.

Citreiz nav runa tikai par diviem labākiem ceļiem, bet gan par to, kuru no diviem ļaunumiem pieņemt, ja nav citu iespēju. Ta, piemēram, 13. gs. Gaujas un Daugavas lībiešiem, kā arī Imeras lat­viešiem vajadzēja izvēlēties starp austrumu agresoru kā pazīs­tamāku no vienas puses un rietumu agresoru, t. i., krustnešiem, no otras puses. Bija jāizvēlas mazākais no diviem ļaunumiem un to izdarīja, laimējot par labu rietumu agresoram. Ta nu mūsu zemei un tautai bija septiņi grūti gadu simti, bet tauta, valoda un daļa garamantu tika saglabāta. Pretējā gadījumā nekas no tā nebūtu palicis, mūs samaltu tāpat kā lielo kaimiņu tautu — ingrus.

Par laimēšanu un kokiem liecina mūsu kaimiņu lietuviešu dzīves attēlojums: Ir tādi, ko sauc par burtniekiem; tiem ir trīs kociņi, no dievkociņa izgriezti, apm. viena pirksta locekļa resnumā, tos viņi sviež no saujas; kad tie krīt ar pareizo vai nepareizo pusi uz augšu, no tiem viņi dod atbildi, vai tas, kas kam nozagts, tiks atpakaļ dabūts, vai lops sprāgs … (Pretorijs, Der Litthauer Arth, Natur und Leben, 1724. g.). Protams, jāņem vērā, ka pašam rakstītājam nav bijusi īsta saprašana par veiktajiem pasākumiem, un pieraksts var būt ļoti aptuvens. Par latviešu zīlniekiem teikts, ka viņi zīlējuši ar baltiem un melniem kociņiem. Atskatoties pagātnē 18. gs., tagad grūti pateikt, vai tad vēl bija saglabājies kaut kas no senajām zināšanām, vai tos jau aizvietojuši māņi. Katrā ziņā daudz izsmeļošāks ziņu avots ir mūsu dainas, pasakas un teikas, kur runa ir par dzīviem kokiem.

Neparastās šūpoles

. Vēl citas garamantas vēsta par kādu mūs­dienās sen aizmirstu nākotnes izzināšanas veidu — šūpošanos kokā.

Dainas stāsta par svēto koku, kas aug enerģētiski ļoti spēcīgā vietā, kur pienāk deviņas enerģijas plūsmas (āderes). Bez tam tādā nelielā kociņā kā, piemēram, purva bērziņā nekādi nav iespējams šūpoties. Tātad runa ir pavisam par ko citu. To paskaidros jaunākās izcelsmes, t. i., kropļota daina, kas stāsta:

Iesim abas mēs, māsiņas, Liepienā šūpoties: Kam aizlūza liepas zars, Tai atraitis arājiņš.

LD 9588

Šī bija visai izplatīta daina un tai ir daudzi varianti. Lielākā daļa no tiem sākas citādi:

Bērziņš auga jūrmalā Deviņām galotnēm… (v.l)

Kā zināms, bērzi jūrmalā neaug. Tātad patiesībā runa ir par svētvietu, un lūšana nav fiziska rakstura notikums. Bet arī šinī ga­dījumā nav domātas parastās šūpoles, bet gan nākotnes izzināšana.

Atzīmēsim, ka senatnē šūpoles nebūt nebija izprieca, bet gan veids nākotnes izzināšanai. Dainas stāsta, ka tās "kāra" brāļi, šūpojās māsas — zintnieces, jo sievietēm ir lielākas spējas gaišredzībā. Arī pati šūpoļu kāršana ir simbols. Pieejiet pie enerģētiski spēcīga koka, uzmanīgi ieklausieties lapu šalkās! Tā arī ir tā šūpošanās, kas apgaro cilvēku.

4. nodala

Zaļie draugi

Vēl tikai pirms gadu simteņa vārdu "draudzība" attiecināja tikai uz cilvēkiem. 20. gs. laikā sāka atzīt cilvēku un zvēru, kā arī cil­vēku un putnu draudzību. Tomēr bez tam vēl esam uzkrājuši pie­tiekami daudz faktu, lai runātu par vēl vienu draudzības veidu — starp cilvēkiem un kokiem.

Tikai jāatgādina — draudzība sākas no tā, ka viena no pusēm kādā veidā parāda savas draudzīgās jūtas. Koki to darījuši jau gadu miljoniem, kopš pastāv cilvēce, un turpina darīt vēl šodien. Zināmi neskaitāmi gadījumi, kad koki vai augi cenšas mūs iepriecināt, jūt līdzi bēdās, brīdina par briesmām un citādi cenšas palīdzēt savu iespēju robežās. Dažkārt koki tik ļoti saista savu dzīvi ar mīļotā cilvēka likteni, ka, ejot bojā viņu tuvajiem cil­vēkiem, koki nolūst vai nokalst. Mēs varam runāt par pietiekami lielu novērojumu skaitu, kas apliecina augu spēju just, priecāties, skumt vai kā citādi materializētā veidā izrādīt savu līdzjūtību. Diemžēl šīs izpausmes ievēro tikai retais, kas liek domāt, ka šādu gadījumu skaits patiesībā ir daudz lielāks.

Latvju garamantas daudzkārt stāsta par cilvēka un koku sav­starpēju draudzību. Tas liek domāt, ka senatnē šī draudzība tiešām bija savstarpēja. Šobrīd gan biežāk jāsaka, ka cilvēks to nav pelnījis.

Paredzu iebildumus, ka ziņas par koku draudzību un ar to saistītiem gadījumiem nav zinātniski pierādītas. Vispirms atbil­dēsim, ka arī cilvēku draudzība nav zinātniski pierādāma, bet to var vērtēt ar faktiem, kas draudzību apliecina.

Otrkārt, arī pati zinātne un tajā lietotās metodes vēl nav spējīgas nopietni vērtēt ziņas par koku garīgo dzīvi. Kopumā cil­vēku attieksme pret kokiem, pat maigi izsakoties, ir visai tālu no draudzības.

Pašreizējās, tā saucamās zinātniskās, metodes reģistrē tikai bioķīmiskās izmaiņas vai elektriskus impulsus, kas nevar sniegt pietiekošu informāciju šai jomā. Tas būtu apmēram tāpat, kā cilvē­ka kvēlu mīlestību izteikt tikai ar adrenalīna daudzumu asinīs. Ar šādu pieeju nevar pētīt ne jūtas, ne draudzību. Patlaban tā sau­camā zinātniskā pieeja koku smalko īpašību izpētē jāvērtē ne tikai kā neefektīva, bet arī kā nekorekta.

Saderība. Mežs nav tikai koku kopa. Drīzāk to var salīdzināt ar lielu ģimeni vai pat cilti. Katrs koks ne tikai jūt un sadarbojas ar citiem kokiem, bet, kā nupat apskatījām, arī ar citiem meža augiem, sēnēm un pat baktērijām. Koki sadarbojas arī ar zvēriem un putniem, senatnē arī ar cilvēkiem. Cilvēki raduši domāt tikai par to, kā izmantot jebkuru citu dzīvu radību tikai sava labuma gūšanai arī tad, ja šī radība tiek nogalināta. Tā iznīcina mūsu skaistos mežus. Šobrīd tikai daži cilvēki apzinās, cik bezjēdzīga ir eglīšu audzēšana dažu dienu priekam Ziemassvētkos vai meiju ciršana Vasarsvētkos un citās reizēs.

Uztverot mežu kā dzīvu radību un izturoties pret to ar cieņu, cilvēks var dzīvot laimīgāk nekā postot.

Koki un putni. Daži koki var izplatīties tikai sadarbībā ar put­niem. Tā, piemēram, ozola zīles iznēsā sīlis. Putni iznēsā arī ogu kauliņus. Patlaban uzskata, ka koki ir desmitiem miljonu gadu ve­cāki par putniem. Ja tā, tad kā gan varēja izplatīties ozoli, īves, mūsu augļkoku — plūmju, ķiršu — priekšteči?

Stādījumi pie mājām

Likteņa līdzgaitnieki. Gan latvju garamantas, gan arī pēdējā gadsimta novērojumi liek saistīt cilvēku un koku likteņus. Daudz kas zudis no šim zināšanām, bet, vērīgi lūkojoties dabā, šīs zinā­šanas var atjaunot. Kad pagājušajā gadsimtā Latvijas pārvaldītāji lika izcirst mūsu senču svētās birzis, vectēvu vectēvi pie mājām sāka iekārtot citādus stādījumus, kas enerģētiski pildīja iznīcināto svētvietu lomu.

Pievedceļi ārēji dažkārt it kā nedaudz kopēja muižu alejas. Pie mājas stādīja ābeles un košumkrūmus; ap mājām — ošus, kļavas, gobas. Netālu no ēkām auga pīlādzis — sargātājs no ļaunuma. Pagalmā, takas malā, kur ikdienas solī daudzkārt garām tecēja sievietes, bija vieta viņu kokam — liepai. Vītoli, Māras koki, auga pie ganu ceļa; tos saistīja ar svētību kustoņiem. Gatves galā, jau pie lielceļa bija ozolu vieta (ozoli pie mājām nebija vēlami, jo tajos dažkārt spēra pērkons; ozolos tas sper ne tikai Latvijā: uz to norāda arī līdzība latīņu valodā starp vārdiem "ozols" un "pērkons" — Quercus un percus, tie skan gandrīz vienādi).

Nepavisam neieteica pie mājas stādīt priedes vai egles: "Ja pie mājām aug egles vai priedes, tad cilvēkiem un lopiem slimības." "Pie kurām mājām egles aug, tais mājās naids mājo."

Ari "ievas nestāda mājas tuvumā, lai pērkons neiesper un ābelēm ziedus nenoņem". Vēl saka, ka "ievu nevajag pie mājas stādīt, tad tārpi pāriet uz mājām un tās ilgi nestāv". Šos kokus stādīja ūdens tuvumā, pa ceļam uz avotu, upi, strautu.

Koki liecina par cilvēku dzīvību. Latvju dainas stāsta par kādu ļoti senu veidu, kā izzināja tālumā esoša cilvēka likteni. Ja kādam cilvēkam nācās doties tālā un parasti arī bīstamā ceļā, tad pirms aiziešanas viņš stādīja kādu koku. Pēc tā augšanas vai nīkšanas vai pat nokalšanas sprieda par tālā ceļinieka likteni.

Es, karā aiziedams, Dēstu zaļu ozoliņu. Lai tas auga, lai lapoja, Kamēr nācu sētiņā.

Ne tas auga, ne lapoja, Ne es nācu sētiņā.

LD 31980,1

Pasaku varoņi iesprauž kokā nazi. Ja tas nesarūs, tad ceļinieks ir sveiks un vesels, bet, ja ar viņu kas atgadījies, tad nazis asiņo. Teika par Ontu priedi vēsta par tās saistību ar veselas ģimenes lik­teni. Šīs ziņas liecina par gadu tūkstošiem krātiem novērojumiem un mūsdienās nebūt nav novecojušas.

Es, karā aiziedams, Krustu cirtu ozolā, Lai neraud tēvs, māmiņa, Lai raud krusta ozoliņš.

LD 31985

Tomēr šīs dainas nedrīkst saprast tā, ka dzīvā kokā jācērt rēta. Šo krustu cērt ar enerģētisku darbību.

Krusta zīme ir sevis norobežošana. Vēl 20. gs. beigās Igaunijā, netālu no Lielā Munameģa kalna aug Mustahambas ozols, kur iespieda krustus pēc aizgājēju apglabāšanas. Latvijā dažās vietās ap Klēts kalnu, tostarp Lielezerē, kā arī Galgauskā bija t. s. Krusta priedes. Te noteikti jāpiebilst, ka pēdējo gadsimtu paražas jau lieci­na par to, ka patiesās zināšanas jau bija aizmirstas, un cilvēki fizis­ki centās darīt to, ko bija jāveic enerģētiski. Līdz ar to šai darbībai pēc būtības nebija nekādas jēgas.

Pieminot svētās bērzu birzis, jau stāstījām par bērziem kā sim­bolu pārejai uz viņsauli. Šo domu atrodam arī dainās. Ta, pavadot karavīru, māte un līgava stāv aiz bērziņa (LD 31978, 4).

Bērzs no rīkstes nav izaudzējams, tātad šeit simbolos stāsta par zintniecisku izziņas darbību.

Gadījumā, ja cilvēkam nācās doties prom tādā laikā, kad ko­kus nevar stādīt, tad pasakas stāsta, ka to varēja darīt vēlāk arī kāds no tuviniekiem — līgava, draugs vai cits mīļš cilvēks.

Šis ļoti senais zīlēšanas veids nebūt nav novecojis ari mūs­dienās. Daudzi cilvēki stādīja ozoliņus, laižot ceļā savus brāļus, dēlus, līgavaiņus gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Ta Latvijā vēl 20. gs. vēroja stādīto kociņu augšanu, lai tādā veidā sekotu tālumā aizgājušajiem, mobilizētajiem un izsūtītajiem.

Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt stādījumus Lielupes labajā krastā pie Mežotnes pils. Šie koki stādīti 1941. gada rudenī, pieminot jauniešus, kurus par patriotisku darbību komu­nisti arestēja Mežotnes skolā un aizveda uz Sibīriju. Kaut gan visus kokus stādīja vienlīdz rūpīgi, gadu gaitā daļa koku nonīka un nokalta. Beidzoties Staļina koncentrācijas nometņu laikiem, viens pēc otra Latvijā sāka atgriezties dzīvi palikušie. Izrādījās, ka bija nokaltuši tieši tik daudz kociņu, cik jauniešu aizgāja bojā drausmīgajā izsūtījumā.

Noskaidrosim, ko nozīmē jēdziens "cilvēka koks". Laiku pa laikam prese pārpublicē t. s. druīdu horoskopus, kur katram cilvē­kam atkarībā no viņa dzimšanas laika ir stingri noteikta koku suga un stāsta par viņa īpašībām. Par druīdiem sauca senajā Anglijā dzīvojušās ķeltu cilts priesterus. Mūsu senajiem brahmaņiem un kriviem ir daudz kopēja ar ķeltu druīdu uzskatiem un zināšanām. Tajā pašā laikā ārzemju literatūrā nav izdevies pamanīt nevienu norādi uz šo "druīdu horoskopu". Šķiet, ka tas ir kāda jaunlaiku mistiķa neveikls sacerējums bez kaut cik nopietna pamatojuma.

Ticējumos ar sievieti saista liepu, vītolu un ābeli, ar vīrieti — ozolu, priedi, osi. Vācijā, piemēram, koku dzimtes ir pilnīgi pretē­jas — piemēram, ozols, bērzs un osis ir sieviešu, bet ābele — vīrie­šu kārtas vārds.

Tomēr par savu var saukt tikai to koku, kuru cilvēks pats ir stādījis un daudzus gadus kopis. Dziednieciskos nolūkos jāiet pie tā koka, kurš visvairāk vajadzīgs attiecīgās kaites dziedinā­šanai. Var būt, ka koku stādījusi daba, bet cilvēks to bieži ir apmek­lējis, runājies ar to. Tad sākas draudzība un reizēm arī līdzīgi likteņi.

Vairāki ticējumi saista mazu bērnu ar koku. Meitenēm pirmais mazgājamais ūdens jālejot pie ābeles vai liepas, puikām — pie ozola. Ja koks aug, tad ari bērns augs, ja nokalst, tad bērns mirs.

Cilvēka likteni ar stādītu koku apcer daudzas dainas. Tostarp visai plašs ir to dainu klāsts, kuras saista tautās vedamās līgavas likteni ar kādu noteiktu koku. Vairākos gadījumos līgavu saista arī ar ozolu.

Iestādīju ozoliņu Pie vārtiem sētsvidū. Vēji lauza ozoliņu, Man aizveda tautiņās.

Taču dainās var izlasīt, ka ne jau visas līgavas, tautās aizie­damas, raudāja. Dažas gatavojās, piemēram, pārmācīt jauno vīru.

Uz tautām aiziedama Bērzu birzi līdzi ņēmu: Es zināju tautu dēlu Bez rīkstītes audzinātu.

Jāsaprot, ka birzis nepārstādīja, bet "ņēma līdzi" pārnestā no­zīmē.

Dainu simbolikā visai bieži līgavu sauc par liepu, līgavaini — par ozolu.

Celies agri, meitu māte, Tev liepiņas pucējamas! Dēlu māte ozoliņu Ātri, ātri uzpucēja.

Pie kokiem senči zīlēja ari savu nākotni. Ja pusmūža cilvēks stādīja ozolu, tad viņš tik ilgi dzīvošot, kamēr no tā ozola iznākšot krusta koks. Šāds krustam stādīts, bet neizmantots ozols sagla­bājies Dobeles rajonā pie bijušās Kukuru muižas.

Meitas kāpa liepās šūpoties, lai izzinātu likteni.

Pie jaunām prieditēm kāzu viesi zīlēja jaunā pāra dzīvi vai arī iespējamos jauniešu likteņus.

Tie radiņi sanākdami Priedei zaru nolauziet: Ja priedei zari augs, Tad tie radi kopā ies.

Šajā dainā teikto papildus paskaidro šāda paraža: otrā rītā pēc kāzām, paēduši brokastu, gāja uz tuvāko šiliņu līdumu līst — apda­rināja divas priedes, vienu brūtgānam, otru brūtei. Kura vispirms nokalta, tam pirmajam bija jāmirst.

Ticējumi vēsta ari par dažādām citām sakarībām. Ta, piemē­ram, ja pie kādas mājas nolūzt bērzs, tad miršot kāda sieviete, bet ja egle vai priede, tad — kāds vīrietis.

Ja vētra izgāž mājas tuvumā kādu koku, tad tai mājā kāds mirs. Ja izgāž bērzu vai ozolu, tad vīrietis mirs; bet ja liepu vai ābeli, tad mirs sieviete. (Tic. 14590)

Zināmi vairāki gadījumi, kad, cilvēkam aizejot viņsaulē, no­kaltis vai ilgi nīkuļojis viņa koks. Par sliktu zīmi uzskatīts, ja kaut kas ar attiecīgo koku atgadījies.

Cita sena paraža paredzēja, ka bērinieki (varbūt arī kāzinieki), atgriežoties atpakaļ, atveda mājās skuju koku aizgājēja (aizvestās līgavas?) sasaitei ar dzimto sētu:

Māmuliņa priecājās, Šķiet meitiņu atvedot; Paeglīti vien atveda Kameniņu galiņā.

OL 1663, 416

Mūsdienās būtu dīvaini attiecībā pret kādu cilvēku grupu uz­skatīt par ļaunu zīmi konkrētu koku bojāeju, kas nav tieši saistīti ar noteiktiem indivīdiem. Tomēr senči vēroja arī koku gāšanos mežā.

Kādus kokus — jaunus vai vecus — atkala lauž ziemā, tādus cil­vēkus nāve lauž vasarā. (Atbalss K. 1894)

Ja mežā lūst vairāk lapu koki, tad to gadu mirs vairāk sievietes, bet ja lūst skuju koki, tad mirs vīrieši. (14588)

Te nu gan jāpiebilst, ka tie, kuri atceras 1967.-1968. gada trakos rudeņus ar briesmīgajām vējlauzēm, atcerēsies arī, ka tajos gados mira daudz mazāk cilvēku nekā pirms tam.

Vēl citi ticējumi uzskata par sliktu zīmi koku apledošanu vai biezu sniegu, kas tos lauž.

Atšķirīgs ir uzskats par koku plaukšanu nelaikā. Ja kāds koks uzplaukst nelaikā, tad tā ir laba zīme. (14613) Slikta zīme ir ziedēšana rudenī: Jo Dorzā pēc laika zīd klaids na- vīn kūks, tad pret nalaimi. Kad rudenī kādam saimniekam zied kāda koka virsotne, tad tai mājā mirs kāds no galvenajiem cilvēkiem. (14616)

Līdzīgi jātulko sapņi par kokiem, piemēram, meita redz sapnī, ka tēva stādītais koks nokaltis. Ta nav laba zīme. Pavisam slikta zīme — koka nopūšana.

Tikām zaļošana, protams, ir uz labu. Ja jums tuvs cilvēks atro­das tālumā, tad viņa koka kopšana nāks par labu ari šā cilvēka veselībai.

5. nodaļa

Kā ieklausīties kokos

Pilsētniekam liekas, ka runā tikai cilvēks. Pret visām pārējām radībām mākslīgā vidē uzaugušais pilsonis savu nezināšanu un nesaprašanu slēpj aiz augstprātības. Viņš vēl pieļauj, ka suns var riet, ņurdēt un smilkstēt, kaķis — ņaudēt un murrāt, putns — dzie­dāt vai čiepstēt. Pārējā daba, pēc materiālistiski "izglītotā" pilsoņa domām, ir mēma.

Mūsu tālie senči dabu saprata un uzskatīja, ka runā arī koki. Tikai kopš laikiem, kad ieradās ārieši ar zemkopjiem un lop­kopjiem, mainījās cilvēku attieksme pret kokiem. Gan zemkopībai, gan lopkopībai bija nepieciešami atklāti, no kokiem atbrīvoti līdumi un pļavas. Ta sākās nežēlīgā koku izciršana.

Vairākas latvju teikas stāsta, ka agrāk koki pratuši runāt. Bet, tavu nelaimi, cilvēkam mežā nav bijis iespējams ne lietas koku no­cirst, ne pat malku sagādāt. Katrs koks lūdzies, lai viņu gari necēr- tot. Tad Dievs, paklausot cilvēku lūgumam, atņēmis kokiem valodu.

Mums nu gan šķiet, ka koki runā kā runājuši. Tikai mūsdienu cilvēks vairs nespēj viņu valodu saprast. Un arī šeit vārda "nespēj" vietā labāk būtu teikt, ka sava slinkuma un augstprātības dēļ cil­vēks nevēlas mācīties saprast koku valodu. Nespēj saprast ari to, ko daudzas reizes apliecina dainas, kuru senums iesniedzas ne­skaitāmos gadu tūkstošos:

Es izgāju rītā agri Skaistas dziesmas klausīties.

Oši dzied, kļāvi velk, Ozoliņi darināja.

Cita daina iesaka kokus klausīties kalnā. Ar to domāts ne jau kurš katrs paugurs, bet Augstais kalns — svētvieta. Senos laikos, kad ļaudis bija gudrāki un labāk saprata Dabas valodu, viņi ne tikai izjuta koku radītā bioenerģētiskā lauka informāciju, bet arī to saprata. Par to vēsta gan pasakas, gan teikas, gan arī dainas:

Runāj' priede, runāj' egle, Runāj' bērza virsotnīte; Ozoliņš atrunāja Pret visiem kociņiem.

Tātad mūsu senči prata ieklausīties ne tikai ozola lapu, bet arī priedes, egles, bērza, oša, kļavas un citu koku "balsīs".

Jau atzīmējām, ka koks var sagādāt jums prieku, atpūtu, no­ņemt garīgo spriedzi, palīdzēt kļūt veselākam, možākam, veiksmīgākam. Bet dažkārt koki var pavēstīt mums pat vairāk nekā viens vai otrs tuvs cilvēks. Koks var pavēstīt ne tikai par tu­vojošos negaisu, par laika izmaiņām, par to, kāda būs tuvākā sezona vai gads, koks var arī brīdināt par briesmām, kādas draud jums vai jūsu tuviniekiem. Koka dotais padoms var jums palīdzēt izšķirties pieņemt kādu lēmumu dzīvē. Koks var ziņot par tāliem, jums vēl nezināmiem, nozīmīgiem notikumiem — par tuva cilvē­ka veiksmi, neveiksmi, slimību vai nāvi.

Mūsdienu cilvēkam var likties gaužām savādi — kā gan koks var zināt to, ko nezina viņš. Lai šo koku spēju izskaidrotu, nepieciešams dziļi ieskatīties mūsu planētas Zemes vēsturē.

Cilvēks ir piektais dzīvības veids uz Zemes. Pirmais bija ak­mens, tad — ūdens, pēc tam — augi un koki, ceturtais — putni u. c. dzīvnieki. Katram no šiem dzīvības veidiem ir ne tikai savas informācijas uztveršanas, glabāšanas un pārraides metodes, bet bez tam tās ir arī saistītas ar iepriekšējiem dzīvības veidiem.

Augi un koki spēj ne tikai uztvert Zemes garozā un atmosfērā mikroviļņu diapazonā staroto informāciju, bet ari raidīt paši. Katrs augs vai koks atrodas pastāvīgi vienā un tajā pašā Zemes punktā, viņam ir ilgstoša sasaite ar Zemes un debesu ūdeņiem, tāpēc arī augiem un kokiem piemīt pārsteidzoša spēja zināt par gaidā­majām laika vai klimata izmaiņām pat gadu uz priekšu.

Dzīvnieki ir kustīgi, tie nav tik stingri piesaistīti vienam Zemes punktam. To saites ar Zemi ir vājākas, tāpēc arī viņi jūt tikai pašas tuvākās izmaiņas.

Cilvēks ir vēl vairāk atrauts no dabas nekā dzīvnieki. Turklāt, jo vairāk viņš atrauts, jo mazāk par dabu zina, mazāk ievēro. Tāpēc nebūtu jābrīnās par to, ka koki par gaidāmo laiku un notikumiem var zināt vairāk nekā cilvēks. Tuvāk dabai ir laucinieki; pilsētnieki jau no tās ir pavisam tālu.

Koki šīs vēstis paziņo ar tiem līdzekļiem, kādi viņiem iespējami:

•  fiziska rakstura skaņas — šalkoņa, lapu čaboņa u. tml.,

•  fiziskas, bet neraksturīgas skaņas, piemēram, čīkstēšana,

•  tieša iedarbība uz zemapziņu,

•  iedarbība uz zemapziņu, veidojot it kā skaņu signālus sma­dzenēs.

Pārsteidzoša ir koku spēja meklēt dažādus ceļus, lai cilvēkam vēstītu ļoti nozīmīgas lietas. Ja cilvēks nesaprot koka vēstīto, tas dažkārt ņem palīgā putnus. Zināmi vairāki gadījumi, kad tieši pretī cilvēkam uz koka zara nosēžas putniņš un sāk stāstīt to, kas viņam jāsaka. Un to cilvēks saprot. Iespējams, ka pie šī veida vēstīm pieder gadījumi, kad putns — visbiežāk dzeltenā cielava — ved ārā no meža nomaldījušos cilvēkus. Ja putns jums pārlaižas cieši pāri galvai, sekojiet tam. Daba jums vēl tikai labu, it īpaši, ja arī jūs savā dzīvē esat tai darījis labu. Šī laba darīšana var būt no jūsu viedokļa pavisam neliela, teiksim, no koka stakles izkašāt pūstošus gružus, nolupināt to mizas gabalu, zem kura ir tārpi, nolauzt lieku sauso zaru vai — gluži vienkārši — koku mīļi paglās- tīt, ja ne ar roku, tad ar skatu.

Tātad, mežā ejot, turiet acis un ausis vaļā. Klausieties un ska­tieties. Mežs ir brīnumu pilns, koki vēl jums tikai labu, un paši būsiet pārsteigti par to, cik daudzām lietām un parādībām agrāk esam pagājuši garām.

Meža skaņas. Vai kādreiz esat bijuši mežā pirms negaisa? Ir brīdis klusuma. Tad iešalcas koku galotnes, it kā viena otru brīdinot par to, ka tūlīt būs klāt vējš. Bet vējš nāk tikai pēc tam, kad koki iešalkušies. Katrā vietā šī šalkoņa ir savādāka. Mežā vai parkā ieklausieties, cik dīvaini šī šalkšana dalās. Reti kad šalc visi koki uzreiz. Parasti trokšņo tikai kāda daļa. Bieži vien brēkā tikai viens koks vai maza koku grupiņa. Pārējie klusē. Vai tas būtu tikai kāds nomaldījies vēja virpulis? Taču vēja vēl nemaz nav.

Katrs koks brīdina savādāk. Kad ziemā egles šalc, tad pēc mēneša sniegs kusīs. Egles šalc uz lietu, bet bērzi ziemā — uz aukstu laiku.

Vēja skaņas. Koki nebūt neatsaucas katram vēja pūtienam. Ieklausieties uzmanīgi, jūs dzirdēsiet daudz neparasta. Sevišķi piemērots šādai uzklausīšanai ir parks vai rets mežs.

Nereti jūs uz zemes nekādu vēju nejūtat, bet koks čab. Čab va­reni. Paejiet kādus soļus turp vai atpakaļ — skaņa ir pavisam klusa, atgriezieties iepriekšējā vietā — čab vareni. Šādu troksni labi jūt, stāvot uz bioenerģētisko plūsmu rezonanses vietām jeb āderēm. Ja nedaudz uzpūš vējš, čabēšana pāriet šalkoņā. Bet šalc ne jau viss mežs. Kādreiz šalc tikai viens vai divi koki. Vējš lēnām pieaug, un caur šalkoņu dzirdam lēnu skaņu ū, tad — ū-ū. Vai šī čaboņa, šalkoņa un iekaukšanās ir tikai mehāniska vibrācija? Nesteidzieties teikt "jā", pirms neesat rūpīgāk iepazinušies ar meža skaņām.

Gadās arī tā, ka jūs lejā sajūtat visai spēcīgu vēju, bet koks ne šalc, ne čab. Laikam taču ne katra vēja pūsma ierosina koku "runā­šanu". Bet varbūt vējš nes kādu ziņu — kā tagad saka — infor­māciju, un koki atsaucas tikai tad, ja vējš atnesis tiem kādu ziņu. Tad koks, šīs ziņas saņēmis, iečabas, iešalcas vai iegaudojas. Iespējams, ka klausītājs ar muzikāli izglītotu ausi sadzirdēs vēl daudz ko vairāk. Tāda nodarbošanās labi dziedē nervu sistēmu, liek aizmirst spriedzi.

Ziemā sila šņākšana — pie tam pilnīgi klusā un rāmā laikā — var norādīt uz atkusni. Bet vēja nav. Vai šo troksni rada koku zaru starojums?

Putnu radītās skaņas. Mēs šeit neapskatām neparastas skaņas, kuras rada putni. Māņticīgu cilvēku vakarā līdz nāvei var pārbiedēt cilvēka vaidi, taču šīs skaņas rada pūce un ūpis. Pavasari, agrā rīta klusumā var gadīties dzirdēt, ka izcirtuma malā kāds sasit plaukstas un iesmejas kā cilvēks. Daži nobīstas, vai tikai tas nav meža gars. Nē, tas ir baltā rubeņa tēviņš, kas tādā veidā atklāj mīlestību savai iecerētajai.

Purvainā pļaviņā, dažkārt turpat ceļmalas grāvī dzirdama gara, smalki vilkta metāliska skaņa. Varbūt tur blēņojas kāds puika ar mazu svilpīti? Izrādās, ka turp savu kavalieri aicina pīlīte — krūklīte. Tai pašā agrajā pavasara rītā mežā var izdzirdēt jēra brēkšanu. Kaut kas traks, Latvijā aitu jau tikpat kā nav, kā gan mežā tik agrā rītā gadījies jērs! Ari šo skaņu rada putns, bet tā nav dziesma. Darbojas gardeguņu bekāsu tēviņš. Viņš uzšaujas augstu gaisā — vai līdz pašiem mākoņiem, no turienes krīt zemē kā akmens. Izplesto spārnu un astes spalvas dīvaini vibrē un rada skaņas, kas tikpat kā nav atšķiramas no jēra brēciena. Droši vien viņš tādā veidā paziņo: — "Mīļā, esmu šeit, lido šurp!"

Šīm un līdzīgām skaņām vēl var atrast skaidrojumu. Bet mežā nācies dzirdēt ari skaņas, kuru izcelsme jau vairs nav saprotama parastās fizikas robežās.

Taču pats interesantākais, mūsuprāt, ir tas, ka koki izdod skaņas arī pilnīgā bezvēja laikā. Protams, lai tajās klausītos, jāatrod ir klusa vieta tālu no šosejām, dzelzceļa, rūpnīcām, apdzīvotām vietām. Bet tas ir to vērts.

Mūsu vecvectēvi šādas ziņas uztvēra kā vērā ņemamu brīdinājumu, nesaskatot tur nekā pārdabiska. Mūsdienu cilvēka uztvere ir gauži sakropļota. Viņš ar vārdu "dabisks" domā ne jau to, kas ir dabisks, bet tikai to, kas pēc viņa saprašanas izskaidro­jams ar fizikas likumiem. Ja mūsdienu mācītais cilvēks kaut kādu parādību ar fizikas grāmatu vien izskaidrot nevar, tūdaļ brēc ne­labā balsī — tas ir pārdabiski, tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt, jo te, grāmatā, nekas par to nav rakstīts. Tad nu jāpiebilst, ka vēl pirms kādiem simts gadiem grāmatā nebija rakstīts ne par tālruni, ne par radio, ne televīziju un atomfiziku. Bet vai tāpēc šie un citi sasnie­gumi ir pārdabiski? Godīgāk būtu atzīt, ka mēs vairs dabu neizpro­tam, nezinām un ka ar fizikas grāmatu vien dabu izskaidrot nevar.

Ar dabu var sarunāties un izprast, ja vien jūs vēlaties un esat noskaņoti klausīties un mācīties. Tad daba jūs ved, jums rāda, jūs brīdina.

Tie, kuri mežu un kokus mīl un saprot, var tikt pagodināti ar sevišķām ziņām. Mūsuprāt, koki runā uzreiz visos minētajos vei­dos. Nav koku vaina, ja vairums cilvēku viņos nemaz neklausās.

Saistība ar zemapziņu. Fiziska rakstura skaņas, kuras var uztvert ar ausīm, ierakstīt skaņu aparatūrā, ir tikai daļa dabas izpausmju. Katram kokam ir savs starojums. Koka smalkā vibrācija superīsviļņu diapazonā kalpo informācijas pārraidei. Tā stāsta, brīdina, dara zināmu to, kas būs tālumā vai nākotnē. So smalko enerģiju pārraidi cilvēks uztver ar zemapziņu, tā noved pie at­klāsmēm, kuras sauc par gaišredzību un pareģošanu. Lielo, veco koku bioenerģētiskais starojums ir spēcīgāks, it īpaši, ja tie aug vietās ar spēcīgu bioenerģētisko starojumu. Arī šo koku sniegtās ziņas ir vērtīgas, jo vecie koki ir gudrāki, zinošāki.

Minētā starojuma veidiem piemīt spējas ne tikai sakārtot mūsu domas, t. i., dziedināt mūs garīgi, bet arī noregulēt mūsu pašu bioenerģētisko lauku, darot mūs veselākus vai spēcinot mūsu imūnsistēmu, lai cilvēks ātrāk kļūtu vesels.

Mūsdienās ar modernas aparatūras palīdzību ir pierādīts, ka gan augi, gan koki var uztvert informāciju un to pārraidīt. Visas bioloģiskās būtnes spēj šo informāciju uztvert. Tikai vārds "spēj" nebūt nenozīmē, ka to dara visi. Dabā pastāv savstarpēja sadar­bība, palīdzība un brīdināšana starp visiem bioloģisko būtņu vei­diem. Uzmanīgs cilvēks ar laiku var iemācīties to saprast. Var iemācīties, ja to vēlas. Citādi, ja seko jau minētā augstprātīgā pil­sētnieka domāšanai, viņš var paziņot arī, ka neviens citas tautības pārstāvis nemaz nerunā, jo viņš, cienījamais pilsētnieks, nesapro­tot tos "trokšņus", kurus rada, teiksim, dānis vai beļģis.

Neparastas skaņas. Dažkārt mežā čīkst koki, viens pret otru beržoties. Vairāki ticējumi saista šo čīkstēšanu ar tuvu cilvēku nāvi. Pats šādas sakarības neesmu pamanījis, lai gan koku čīkstēšanu dzirdējis simtām reižu. Turklāt čīkstēšana ir dažāda. Ir tāda, kura "iet caur kauliem". Tomēr esmu dzirdējis Piebalgā, netālu no Kārļa Skalbes mājām, tādas ļoti jaukas, piemīlīgas skaņas, kas atgādina vijoles spēli. Tad arī kļuva skaidrs, kādā veidā izgudrota vijole. Kopš tā laika sāku koku spēlēs klausīties uzmanīgāk un nācu pie slēdziena, ka tās var pastāstīt ļoti daudz.

Nācies secināt, ka koki var radīt ļoti daudz skaņu bez jau apskatītās lapu čaboņas, šalkoņas un iegaudošanās.

Klusa, maiga vējiņa un pat bezvēja laikā var dzirdēt skuju sa- noņu, meža zariņu un skuju pieskārienus viens otram. Ļoti bagāts ir to skaņu klāsts, ko apzīmē ar vārdu "čīkstēšana". Tas var būt tik augstu viļņu skaņas, ko varētu salīdzināt ar vijoles lociņa īsiem pieskārieniem stīgai, kas noskaņota uz pašu augstāko noti. Tad nāk dziedājumi visādos toņos. Šīs skaņas var radīt visi koki, pat alkšņi bezvēja laikā, bet pašas pārsteidzošākās ir vijoļu skaņām līdzīgās. Tā citu pēc cita dažādos toņos jums nospēlē kādu-gabalu ar daudz un dažādām skaņām.

Ļoti daudzos gadījumos un it īpaši koncertiem bezvēja laikā nav fiziska skaidrojuma. Sevišķi bieži šādus koncertus var dzirdēt senču svētvietās, piemēram, Pokaiņos. Šeit nav arī runa par iedo­mātām skaņām, jo tās dzird veselas grupas. Turklāt tās dzirdējuši daudzi citi cilvēki citos laikos.

Dažas skaņas pilnīgi neapšaubāmi uztveramas kā brīdinā­jumi. Tā 1998. gada vasarā Pokaiņos vedu nelielu cilvēku grupu gar avotu augšup Dziednieku kalnā. Pēkšņi stipri iečīkstējās koki, kaut gan vēja nebija. Apstājos. Un tad no kalna puses taku šķērso­ja daudzas mazas vardltes — varbūt vairāki simti. Stāvējām, līdz pēdējā vardīte aizlēca. Tātad koki rūpējās par vardīšu dzīvībām. Vienmēr, kad dzirdat kokus runājam, apstājieties, paklausieties, padomājiet!

Neizskaidrojamas skaņas. Zināmi gadījumi, kad mežā arī citi esošie cilvēki saņem brīdinājumus. Cilvēkam liekas, ka viņš dzir­dējis kādu balsi vai arī viņam smadzenēs uzplaiksnījusi pareizā doma. Šādu sajūtu iepazinuši daudzi, kuri ilgāku laiku pavada dabā.

Gadās, ka koks jūs it kā ved, rāda pareizo ceļu, brīdina no briesmām, kādas varētu būt jūsu ceļā, ieteic labākos risinājumus.

Koki brīdina cilvēkus. Koki var brīdināt neiet bīstamu ceļu, turklāt tie var pat ieteikt labāku. Kā piemēru varu minēt gadījumu Sēlpilī, Tabora kalnā 2002. gada vasarā. Meklējām aizaugušo uzeju kalnā, līdz nonācām uz samērā jaunas stigas. Kaut bija bezvējš, kāds koks divreiz iečīkstējās — krrr, krrr, līdzīgi vārnas balsij, bet tā tomēr nebija vārna. Atzīmēsim, ka vārnu valodā šīs skaņas varē­tu nozīmēt: nelien manā teritorijā!

Mēs pagriezāmies atpakaļ un pēc soļiem desmit vēlreiz dzir­dējām divus kriukstienus. Bet tie bija visai maigi — krrrrr un vārnu valodā varētu nozīmēt labi, labi, ejiet vien. Tūlīt arī atradām īsto vietu. Šim gadījumam bija kāds ducis liecinieku.

Šis gadījums liek domāt, ka reizumis koki varētu radīt arī citas skaņas, kas līdzīgas putnu balsīm. Dzirdētas ari maigas it kā mīkstas ksilofona skaņas. Pokaiņos dzirdētas ari citas skaņas, kuru izcelsme nav noskaidrota. Mūsuprāt, visi šie gadījumi būtu jāuzskata par koku dotiem signāliem. Tikai to neparasto dzirdējumu skaits, kas atzīmēti pēdējos gados Pokaiņos, jau skaitāmi daudzos desmitos.

Koki glābj cilvēkus

Brīdinājumi caur zemapziņu. Man zināmi gadījumi, kad koki, brīdinot par savu krišanu, "palūguši" cilvēku paiet nost no vietas, kur tie kritīs. Var jau būt, ka tie nebija paši koki, bet senču gari vai veļi. Tomēr būtību tas nemaina — cilvēkus tādā veidā izglāba no nāves.

Netālu no Lielvārdes dzelzceļa stacijas uz Rīgas pusi atrodas parks — Rembates bijušās muižas vieta un Lielvārdes kultūras nams. Šis parks ir lielvārdiešu iecienīta pastaigu vieta. Intere­santais gadījums bijis apmēram 1985. gadā. Kādā vējainā svētdie­nas rītā sieva sūta vīru un bērnu pastaigāties parkā. Kad pagājuši kādu gabalu, vīram sācis likties, ka blakus iet kāds neredzams cil­vēks un iesaka doties mājup. Sieva mājās visai pikta, vai tad slin­kums ar bērnu nedaudz pastaigāt. Pēc stundas sūtījusi vīru iepirk­ties. Viņš atkal devies kopā ar bērnu pa to pašu ceļu, un tur, kur viņiem vajadzēja iet pirms stundas, vējš nogāzis lielu koku.

Balss mežā. Tas notika 1944. gada rudenī. Jauns, totālai mobili­zācijai vācu armijā pakļauts zēns, sauksim viņu par Jāni, labi ap­zinājās, cik nejēdzīgi doties uz Lielvācijas armijas iesaukuma punktu. Jānis slapstījās mežos, dodamies no Rīgas uz savu vecāku mājām pie Aiviekstes. Visur — stacijās, lielajās krustcelēs, apdzī­votās vietās un uz tiltiem bija kontroles posteņi, pa ceļiem pārvie­tojās šucmaņu vienības — ķērāji, jo gan dezertējušo, gan arī jau­nekļu, kuri vairījās no mobilizācijas, bija diezgan daudz.

Jānis gāja tikai pa mežiem, ceļus uzmanīgi šķērsojot naktīs. Līdz vecāku mājām vairs nebija tālu, tikai pārdesmit kilometru. Viņš bija nonācis meža malā. Tālu viņā pusē ceļam atkal bija mežs. Bet vai drīkstēja šo it kā kluso lauku ceļu šķērsot? Jānis ilgi rau­dzījās uz ceļu. Nekā aizdomīga nemanīdams, nolēma riskēt. Te pēkšņi mežā, viņam aiz muguras kāda balss skaidri un stingri saka: "Neej!" Jānis satrūkās, jo bija pārliecināts, ka šajā mežā vairāk neviena nav. Un nebija arī. Tātad viņam bija licies. Atkal sāka doties ārā no meža, atkal tā pati balss. "Neej!" Vēlreiz Jānis atskatījās, un atkal neviena. Balss brīdināja vēl trešo reizi, Jānis tai nepaklausīja… Uz ceļa viņu arestēja ķērāji, kas bija novietojušies slēpnī.

Šo notikumu Jānis, nu jau cilvēks cienījamos gados, ir vairāk­kārt pārstāstījis draugiem. To, ka koki nevar runāt cilvēka balsī, saprot ikviens. Bet balss tomēr bija.

Zināmas nelāgas vietas, kur ar skaņu halucinācijām jūs dzir­dat, ka, piemēram, koki brīkšķ un brākšķ. Šķiet, ka tos kāds lauž, kaut arī tuvumā nekas tāds nenotiek. Skaņas bezvēja laikā nāk no vietas, kur neviens necērt mežu, nelauž lielus kokus. Nekādi ne­spējam iedomāties kādu, kaut cik materiālistisku skaidrojumu šīm skaņām. Pie tam tās dzirdēja ne jau viens cilvēks, bet visi ceļa­biedri. Turklāt šīs skaņas dzirdamas ikreiz, kad jūs nonākat no­teiktajā vietā. Krēslā vai tumsā kļūst ļoti neomulīgi. Jo ātrāk šādu vietu pamet, jo labāk. Tādā vietā nevajag nakšņot. Arī dienas laikā šādas vietas ieteicams apiet. Manuprāt, ceļa turpināšana var beig­ties kaut kā nelāgi.

Sevišķi spilgts brīdinājuma gadījums bija Embūtē starp Pērkona lauka augšdaļu un pauguru, kur pēc nostāsta Pērkons nospēris Āriju. Tas bija 1995. gada vasarā, jaukā, saulainā un klusā dienā. Bijām iecerējuši aizvest ekskursijas dalībniekus uz minēto pakalnu. Ieejot mežā, koki vispirms sāka čīkstēt, tad čīkstoņa kļuva arvien draudīgāka, pēc tam sākās koku brakšķēšana, bija dzirdami tādi trokšņi it kā tos lauztu. Pēc trokšņa likās, ka lūztu ne tikai kādi nelieli alkšņi, bet arī resni koki. Jāpiezīmē, ka tas notika bezvēja laikā. Šajā mežā neviens nekādus saimnieciskos darbus neveic. Tad arvien draudīgāk sāka kliegt putni. Liku visiem doties atpakaļ. Kad cilvēki iznāca no meža, trokšņi pazuda. Apklusa ari draudīgi brēcošie putni. Šos trokšņus dzirdēja un var apliecināt kādi 40 cilvēki, kas tur bija.

Atskatoties uz šo notikumu, domāju, ka ari putnu brēcienus radīja paši koki. Nekur gaisā putnus nemanījām. Protams, nule teikto nevar pierādīt, bet šajā vietā putni vispār sastopami reti.

Krāsas brīdina. Vērīgi ļaudis stāstījuši, ka koki brīdina par iespējamo nelaimi vai briesmām ar krāsainiem plankumiem — tie var būt kādas sēnīšu vai mikroorganismu kopas. Šie un citi līdzīgi gadījumi liek domāt, ka mēs koku dzīvi pazīstam pārāk maz, ka dainas un teikas un citas garamantas jāpārlasa vēl un vēl rūpīgāk.

Savos tālajos ceļojumos nācies sastapties ar vēl vienu īpatnību. Ja esi tālu no Latvijas, teiksim, Kolā, Urālos, Aizbaikālā, paiet vai­rākas dienas, iekams tevi "pieņem", tikai tad Daba sāk dot tev Pa­domu. Domāju, ka Daba runā ar katru cilvēku, kurš to ciena.

Skaņas un attēli. Koku ziņojumi var izpausties ne tikai skaņu, bet arī citu, skaņu pastiprinošos veidos, radot attēlus vai pat mate­rializējoties. Kaut arī šādi gadījumi ir visai reti, tomēr tie nebūtu ignorējami.

Piemēram, tautas ticējumos vēstīts, ka tajā gadījumā, ja mežā koki sāk stipri šņākt un šalkt, šo vietu vajag pamest. Šis ieteikums skaidrots tādējādi, ka koki tā sarunājoties, un, ja kāds viņus klausītos, tad kāds koks var uzkrist virsū un nevēlamo klausītāju nosist. Mūsuprāt, te var atrast arī tīri materiālistisku skaidrojumu, proti, koki mežā šalc un šņāc kādu bridi pirms liela vēja vai vētras. Gaiss vēl mierīgs, vēja nav, bet vētru apsteidz informatīvās plūs­mas, kas izraisa šalkšanu un šņākšanu. Koki gatavojas triecienam, mēģina stiprāk ieķerties zemē. Protams, šādā reizē jāpamet tā meža daļa, kur jums var uzkrist kāds koks.

Mēs šeit apskatīsim kādu nopietnu dubultzīmi Pokaiņos — milzīgas priedes krišanu. Apskatīsim šo gadījumu plašāk, lai parādītu dziļās saistības ar citām zīmēm citos laikos un citās vietās, un vēl jo vairāk ar notikumiem citur pasaulē. Proti, kā rādīja tālākie notikumi, tad milzīgā koka krišana Pokaiņos saistāma ar 2001. gada 11. septembra terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā, karu Afganistānā un tālākajiem notikumiem. Zīmes bija vairākas un visas saistāmas ar Pokaiņiem. Tās apjēdzu tikai 2001. gadā naktī uz 12. septembri pēc Ņujorkas traģēdijas. Pirmo no tām rādīja divus gadus, otru — divus mēnešus, trešo — divas dienas pirms 11. septembra.

Pirmo zīmi vai drīzāk zīmju kopu redzēja un dzirdēja Kri- muldas sanatorijas ekskursantu grupa. Kā jau svarīgai, arī šai zīmei bija priekšvēstneši. Ap 15.30 grupa bija pie avota Dzied­nieku kalna pakājē un devās augšup. Kaut arī šī rudens diena bija klusa un mierīga, tikai retumis koku zaros iešalcās viegla vēsmiņa, tomēr ceļā no avota uz dziednieku kalnu un tālāk uz Balto kalnu dzirdējām, ka visai spēcīgi iečīkstas un pat nobrakšķ koki. Fiziski kaut kādu skaidrojumu šīm skaņām varētu atrast vējainā laikā, bet, kā jau teicu, vēja tikpat kā nebija. Sapratu, ka mums dod brīdinājumu, kaut ko līdzīgu operas orķestra pirmajiem akordiem pirms pilnā spēkā sāk skanēt uvertīra. Nepilnu stundu pēc šīm brīdinošām skaņām, pabijuši Pokaiņu Baltajā kalnā, nonācām pie Laimas galdiņa, kas ļauj ieskatīties nākotnē. Tad no Laimas kalna pakājes iznācām izcirtuma austrumu malā un devāmies uz izejas pusi. Saule vēl spīdēja, laiks bija rāms un pavisam kluss. Kad nonācām iepretim Galaktikas kalnam, izdzirdējām izcirtuma rie­tumu malā, tieši pret vietu, kur atrodas Laimas galdiņš, ļoti skaļus vairākkārtīgus brīkšķus. Tāds troksnis varētu rasties, ja sabrūk trīsstāvu māja. Visi pagrieza galvas uz neparastā trokšņa pusi. Ap 100 m no mums izcirtuma viņā malā uz mūsu pusi, tātad virzienā no rietumiem uz austrumiem, gāzās liela priede. Tā kā vēja nebija, nevarējām saprast, kāpēc gan lielais koks nogāzās.

Pēc nedēļas ierados Pokaiņos ar otru Krimuldas grupu. Ek­skursijas sākumā pastāstīju par iepriekšējā reizē redzēto un nolē­mu aiziet pie nolūzušā koka. Uzmanīgi apskatījām meža malu, bet neredzējām ne lielo koku, ne sakņu izrauto bedri, ne arī kaut kādas citas pēdas, kas liecinātu par liela koka gāšanos. Ja tas būtu sazāģēts un aizvests, vajadzētu palikt celmam, skujām, kaut vai skaidām. Bet nebija itin nekā. Tātad jāsecina, ka visi iepriekšējās reizes Krimuldas ekskursanti redzējuši zīmi.

Skaidrs, ka šī zīme bija norāde uz kādu lielu katastrofu un postu, kas nāks no rietumu puses. Un labi, ka šī zīme mūs neskāra tieši.

Otru zīmi sapnī redzēja māksliniece A., kas piedalījusies Po­kaiņu izpētē. 2001. gada 11. jūlijā, t. i., divus mēnešus pirms traģiskā notikuma viņa sapņojusi, ka it kā bijusi Ņujorkas bārā, kurā ienākusi melnā ģērbusies gara un tieva dāma, kas atvērusi čemodānu, pilnu ar ieročiem. Viņa sapratusi, ka tā ir nāve. Sapnī redzētais viņu ļoti satraucis un viņa par to pastāstīja vairākiem saviem draugiem. Par šo sapni uzzināju vēl 2001. gada jūlijā. Sa­pratu, ka Ņujorkai kaut kas draud. Tomēr šo sapni drīz vien piemirsu.

Trešā zīme rādījās man. Tas notika 2001. gada 9. septembra pēcpusdienā. Tajā dienā biju Tērvetē, kas ietilpst Pokaiņu sistēmas austrumu galā. Tur devos nelielā pastaigā uz Klostera kalnu. Biju iecerējis tajā uzkāpt no Tērvetes upes puses. Pa parka darbinieku ierīkotajām kāpnītēm devos uz kalna pakāji. Te kāds spēks lika man pacelt acis augšup uz kalna pusi. Ieraudzīju, ka no kalna lejup uz Tērvetes upes pusi dodas kāds viscaur melnā ģērbies kungs. Viņš bija neparasti garš un tievs, ģērbies melnā, cieši pie­gulošā un aizpogātā uzvalkā. Kaut ari mana redze ir ļoti slikta, šo tēlu redzēju pavisam skaidri. Viņš nevis gāja pa taciņu, bet it kā slīdēja lejup pa nogāzi, un viņa melnās kurpes atradās kādus 10 cm virs zemes. Melnais vīrs šķērsoja to ceļu, pa kuru biju no­domājis iet. Šajā reizē mainīju savu nodomu un takai pāri negāju.

Tātad trīs zīmes, kas savstarpēji sakrīt ar senču trīs. Atļaušos atgādināt, ka pirmā zīme bija divus gadus, otrā — divus mēnešus, trešā — divas dienas pirms Ņujorkas katastrofas.

Tā jau pirmajā reizē skaņas man rādīja, ka zīmes būs trīs. Tērvetes Melnais vīrs gāja virzienā no rietumiem uz austrumiem — tieši tāpat kā gāzās spoku koks. Melnais vīrs augumā bija tieši tāds pats kā sapnī redzētā Melnā sieviete. Abiem bija melni cieši piegu­loši tērpi. Visos gadījumos darbības sākās un beidzās labu gabalu no vērotājiem. Tas liecināja, ka notikumi mūs gan tieši neskars, bet to ietekme būs manāma ari mūsu zemē. Ļoti pārdomātā detaļu sakritība liecina, ka šie trīs redzējumi nāk no viena avota. Bet katra no šīm detaļām ir dziļākas izpētes vērta.

Šo notikumu apjēga radās tikai naktī uz 12. septembri, kad apjautu, ka 11. septembris ir tikai sākums. Dubultā norāde par virzienu uz austrumiem atbilst virzienam no ASV uz Tuvējiem Austrumiem. Melnais vīrs no Tērvetes Klosterkalna gāja lejup — tātad notikumu virzība ir uz kaut ko sliktu. Bet Melnā vīra taka bija manā ceļā — tātad kaut kas būtisks jāmaina mūsu valsts kursā. Citādi draud nāve.

Materializācija. Iespējams, ka mežos norit ari smalko enerģiju plūsmu materializācijas gadījumi. Slīteres mežsargs J. stāstīja, ka šajos slēgtā rezervāta mežos, kur gandrīz visos kvartālos mežsargs ir vienīgais cilvēks, kas te ienāk, gada vai pat vairāku gadu laikā viņš dažkārt uz sūnām ierauga pa akmentiņam. No ceļa tos puikas iemest nevarēja — ceļš pārāk tālu. Ne zvēri, ne putni akmentiņus nenēsā, sūnas augot akmentiņus augšā neceļ. Nav it nekādi iespē­jams iedomāties kādu materiālistiski izskaidrojamu iemeslu, kā gan uz sūnām (un nevis zem tām) var atrasties akmentiņi.

Atliek tikai apzināties, ka pasaulē vēl ir daudz tāda, ko zināja mūsu tālie senči, bet par ko mums nav pat ne vismazākās nojautas.

Bet ir arī citi, grūtāk skaidrojami gadījumi. Ja cilvēks nostājies uz enerģētiskajām Zelta plūsmām, tad uz viņa domām vai lūgumiem pēc Padoma, koki bez šalkšanas var atbildēt ar mehā­niskām kustībām. Vispirmām kārtām tā varētu būt pastiprināta lapu trisēšana, piemēram, apsei, lapu čabēšana, piemēram, ozo­lam. Turklāt ne vienreiz vien ir novērotas krūmu un pat koku zaru mehāniskās kustības. Zināmi gadījumi, kurus var apliecināt vairāki liecinieki, kas vienlaikus redzējuši, kā krūmu un pat koku zari bezvēja laikā kustējušies bez kāda nebūt iedomājama materiālistiska rakstura iemesla. Ja to redzētu tikai viens cilvēks, varētu teikt — nu mazums, kas rādās, bet atkārtoju, ka runa ir par gadījumiem, kad to vienlaikus redzējuši vairāki cilvēki.

Koka augšana, attīstība un daudzas koka iespējamās darbības cieši jo cieši saistītas ar bioenerģētiskām plūsmām un to izmai­ņām. Pavērojiet, kā dažkārt no stumbra atdalās liels, varen resns zars, pārāk resns un spēcīgs, lai to varētu dēvēt par nejaušu izaugumu, un līmeniski iet tālu kādā noteiktā virzienā. Rūpīgāk papētot šo vietu, uzzinām, ka šis neparastā vietā izaugušais un neparasti resnais zars stiepjas pa Zelta enerģijas plūsmu gaisā, t. i., gaisa āderi (stringu). Citreiz atkal koka vainagā redzam tādu kā lielu robu — tur cauri iet Sudraba enerģijas strings. Reizēm atkal Sudraba stringa dēļ koka stumbrs veido dīvainu pusloku, pēc tā atgriežoties savā vietā, vai arī koks noliecas uz vienu pusi. Katrai koku dīvainībai ir savi enerģētiski iemesli.

Vietā ar spēcīgu Zelta plūsmu koki neparasti zarojas, tā ir tā vieta, kur arī cilvēks var atgūties no fiziska noguruma. Koks nevar aiziet no tā vietas, kur aug tā saknes, bet viņš var augot mainīt augšanas un attīstības virzienu, var arī vajadzības gadījumā griez­ties ap savu asi. Atcerieties, ka vietas ar augstu enerģētisko staro­jumu ir ne tikai labvēlīgas koka augšanai, bet arī cilvēka veselības atjaunošanai pie šī koka.

Ir bijuši neparasti gadījumi, kad koki pēc kādas traumas vai cita traucējuma kāda mēneša laikā pagriežas par vairākiem desmi­tiem grādu ap savu asi. Vienā no šiem gadījumiem koks griezies tik spēcīgi, ka pat nolauzis zaru.

Sarunas ar kokiem

Kaut arī koki spēj radīt dažāda veida skaņas, pat atdarināt putnu vai cilvēka balsi, tomēr tas notiek ļoti reti. Šobrīd nav zinātniska skaidrojuma, kā gan iespējama šāda skaņu radīšana, tomēr jādomā, ka kokiem tas nenākas viegli. Tāpēc nevajadzētu domāt, ka sarunas ar kokiem varētu būt līdzīgas tērzēšanai ar draugiem pie tējas galda.

Biežāk koki mums atbild, iedarbojas uz zemapziņu. Ejot pa mežu jautrā, skaļā sabiedrībā, jūs neko nedzirdēsiet.

Neapšaubāmi, ka tādi gadījumi, kad koki ar jums sarunājas, ir daudz biežāki, kā to var iedomāties. Tikai lielākā daļa cilvēku par šādiem notikumiem kautrējas runāt, baidoties, ka citi par to va­rētu pasmieties. Bet vēl vairāk ir tādu cilvēku, kas paši sev netic, respektīvi, netic iespējai, ka kaut kas tāds vai tamlīdzīgs varētu vispār būt un notikušo ātri vien aizmirst.

Ar kokiem nav jārunā balsi, jo tie uztver mūsu domas labāk nekā to dara cilvēki. Vēl no otras puses, koki nav sarunu biedri tiešai izzināšanai, ja vajag, tie var palīdzēt dot atbildes uz nopiet­niem jautājumiem. Ta nu pastaiga mežā var palīdzēt risināt no­pietnas problēmas. Svarīgi apjēgt to, ka koks nākotnē var "ieskatī­ties" labāk nekā cilvēks.

Zinātniskā pieeja. Izlasot neparastas ziņas par sarunām ar kokiem, dažam labam lasītājam var rasties jautājums: Bet ko par to visu saka zinātne?

Šeit uzreiz jāsaka, ka runa ir par tehniski visai grūti pētāmām retām parādībām. Pie tam nopietnu zinātnisku darbu veikšanai vajadzīga visai dārga un sarežģīta aparatūra. Visādā ziņā Latvijas zinātniekam tāda iespēja patlaban nav.

Tai pat laikā jāsaka, ka nopietnas izpētes darbu sākšanai vajag daudz vairāk faktu, nekā to esmu varējis savākt no saviem drau­giem, paziņām un savas pieredzes. Turklāt mūsu zemē šādu gadī­jumu varētu būt visai daudz. Autors par to dalījies grāmatā "Trej­deviņi Latvijas brīnumi".

Uzkrājot vairāk ziņu, rastos lielākas iespējas pilnveidot pras­mi uzzināt no kokiem svarīgas ziņas. Senatnē mūsu zeme bija pazīstama kā pareģu zeme un tāda tā varētu kļūt arī nākotnē.

6. nodala

Svētie koki

Lai runātu par svētkokiem, vispirms jāprecizē, ko mēs sapro­tam ar vārdu "svēts" un kas ir pati svētvieta.

Mūsdienu cilvēks nemaz tā tieši nezina, ko īsti nozīmē vārds "svēts". Senatnē ar to apzīmēja sevišķi cienījamu, neaizskaramu vietu, objektu, cilvēku. Vārds "svēts" saistāms ar krievu svet — gais­ma, angļu siveet — salds, patīkams, jauks. Tie cilvēki, kuri ir spējīgi redzēt dažādu dzīvības veidu bioenerģētisko starojumu, būs pa­manījuši, ka ari no kokiem plūst gaisma, enerģija, strāvojums.

Gan latviešu dainās, gan ticējumos, gan ari dažādu seno viduslaiku autoru darbos saglabājušās daudzas interesantas ziņas, kas apliecina seno cilvēku dziļo cieņu pret kokiem. Jādomā, ka šo cieņu un mīlestību koki atmaksāja dāsni, jo dāsni. Daina stāsta, kā mūsu sencis lūkojies uz mežu:

Silā eimu, silā teku, Silā man lieli prieki: Sudrabiņa ziedi zied Zeltītām lāsītēm.

Mūsdienu zinātniskā valodā senču svētvietas dēvē par kulta vietām jeb pieminekļiem. Ar šādu jēdzienu zinātnieki apzīmē, ka dabas objekti, ko cilvēki senatnē izmantoja reliģiski maģiskiem rituāliem (upurēšana, dievību pielūgšana). Kulta pieminekļi ir koki, birzis, meži, kalni un klintis, akmeņi un akmens krāvumi, ezeri, upes, avoti, purvi, alas, salas, kā arī senās kapenes. (Latvijas padomju enciklopēdija. 5. sējuma 1. grāmata. — Rīga, 1984. — 559. lpp).

Patlaban Latvijā ir tikai viena oficiāli atzīta svētvieta — Aglonas bazilika, un par to, ka tā ir svētvieta, nobalsoja Saeimas deputāti. Pēc tam šo balsojumu apstiprināja Latvijas prezidents. Bez tam kalendārā jau nepilnu gadu tūkstoti katra septītā diena ir noteikta kā svēta.

Senatnē svētvietu bija vairāk. Tāpēc dabīgi rodas jautājums: kāpēc gan kāda vieta vai koks uzskatāmi par svētiem, bet tūkstošiem citu — ne? Kas to nosaka un kādā veidā? Mūsdienās svētuma jēdziens ir izplūdis un pārāk bieži lietots tur, kur būtu jāsaka — cienījams, neaizskarams.

No šī visai neveiklā formulējuma izriet, ka mūsu senču svēt­vietas šajā grupā neietilpst, jo mūsu senču dzīvesziņa bija ne jau reliģija, bet gan zināšanu kopums. Tā kā mūsu senči neatzina upu­rēšanu un nepielūdza arī dievības, tad ari viņu svētvietas šai ziņā neatbilda nule minētajiem ortodoksālajiem uzskatiem. Šādas no­stājas dēļ vēstures fakultātes studenti saņem kropļotu informāciju, kas diemžēl nesekmē pat pašu vērtīgāko svētvietu saglabā­šanu.

Mūsdienu izpratnē senču svētvietas, tostarp svētie koki un birzis, raksturojamas kā vietas ar paaugstinātu bioenerģijas (tor- sionu) plūsmu, kas paaugstina cilvēku zemapziņas spējas.

Kaut kādu objektīvu apstākļu dēļ mūsu senči ir mainījuši zemes reljefu, uzberot kalnus, veidojot lejas un dažkārt arī alas. Enerģiju plūsmu konstatēšanai, pārveidošanai un virzītai izsta­rošanai viņi novietoja svētakmeņus, stādīja svētkokus, ierīkoja un kopa svētbirzis.

Pēdējos gadu desmitos veiktā svētvietu izpēte ļauj secināt, ka notika gan svinamie, gan cilvēka dzīves galvenajiem notikumiem veltīti pasākumi, dziedināšana, senču piemiņas godināšana, kā ari citi darbi zintniecībā.

Svētvietās apglabāja pašus cienījamākos cilvēkus. No vienas puses, tas bija liels gods, no otras — uzskatīja, ka viņu gari tieši šeit var labāk palīdzēt dzīvajiem.

No pasākumiem, kas saistīti ar cilvēka dzīvi, atzīmēsim

—    krustabas, kas ietver sevī vārda meklēšanu un bērna nākot­nes izzināšanu,

—    saderības noteikšana iespējamiem pāriem,

—    kāzas,

—    pasākumi, lai laulība būtu bērniem svētīta un viņi viegli nāktu pasaulē,

—    dziedināšana.

Dažādos gadu tūkstošos svinamo dienu pasākumi bija atšķi­rīgi. Zūdot senču zināšanām, daļa no zintnieciskiem pasākumiem pārvērtās rituālos, paražās un tradīcijās. Tomēr citu tautu senie raksti liek domāt, ka mūsu zemē senās zināšanas saglabājās ievē­rojami ilgāk nekā pārējā Eiropā.

Mūsdienu Latvija galvenokārt sastāv no tīrumiem un pļavām. Tā izaugām mēs, tādu to redzēja mūsu tēvi un vectēvi. Taču, ja pa­skatās vēl senāk, tad tikai pirms dažiem gadu tūkstošiem visa mūsu zeme bijusi gandrīz viens vienīgs mūža mežs. Neskaitāmas senču paaudzes dzimušas un dzīvojušas šajā milzu mežā bez gala un bez malas — ja nebūtu bijis upju, tad vāvere no kādas Kur­zemes rietumu piekrastes priedes pa koku galiem vien, zemē ne- nolecot, būtu varējusi aizkļūt ne tikai līdz Zilupei, bet vēl tālu aiz tagadējās Maskavas atrašanās vietas, kur senlaikos mita daudz lāču, līdz pat Urāliem…

Vairākus miljonus gadu mežs deva patvērumu un ari baroja. Kamēr zemkopība vēl nepastāvēja, ievērojamu, ja ne galveno, pārtikas daļu deva meža veltes: ozolu zīles noderēja putrai un maizei, mežāboli bija gardums un vitamīnu avots, rieksti deva spēku, dažādas ogas, saknes, kā ari jauno koku lapas un dzinumi bagātināja uzturu. Visai iespējams, ka barībā izmantoja arī liepu un bērzu mizas mīkstos audus — gremzdus.

Laucinieki brīnījās, Ko tie ēda mežinieki; Kļavu lapas, liepu lapas Čaukstēt čaukst vēderā. Citi ļaudis man vaicāja, Ko es ēdu meža vīrs; Ķeru caunes, kāpju bites, To es ēdu meža vīrs.

Ta nebūt nav nejaušība, ka sevišķi svēti skaitījās tie koki, kuri cilvēku baroja — ozols, ābele, lazda, pīlādzis.

Minētās ziņas attiecas ne jau tikai uz tagadējās Latvijas teri­toriju, bet arī uz visu pasauli. Iepazīstot mītus, kas saglabājušies no dažām citām senajām tautām, varam spriest par to, kādi uzskati senatnē bijuši mūsu senčiem.

Tiešu ziņu par seno Baltiju un tās apkārtni saglabājies maz. Jādomā, Baltija netika iejaukta Rietumeiropas seno valstu karos pat vēl līdz 4.-5. gs., bet plašākos — līdz vikingu laikiem. Par to jā­pateicas tieši necaurejamajiem mežiem, kas sākās no lielās Lie­tuvas upes Nemunas baseina un turpinājās līdz Somu jūras līcim. (Uz to jau norāda arī pats Nemunas vārds, jo nemus latīņu valodā nozīmē mežs, birze.)

Ne tikai Latvijā, bet ari Ķīnā no senatnes saglabājusies paraža uz kapa stādīt koku, kur aizgājēja garam smelties spēku. Par se­višķi piemērotiem šim nolūkam ķīnieši uzskatīja mūžam zaļojošos skuju kokus, piemēram, priedes. Kapu kokus un vietas ari Latvijā vēl šodien veci ļaudis pielīdzina svētai vietai, līdzīgi kā senči svēt- birzi, no kuras neko nedrīkst nest projām. Man ne reizi vien pārstāstīti nepatīkami, smagi, pat drausmīgi gadījumi, kas notikuši ar konkrētiem cilvēkiem, kuri kaut ko aiznesuši no kapiem — nu kaut vai kādu puķi vai podu. Var jau būt, tās ir tikai sagadīšanās, tomēr ticu, ka drīzāk jau sakarības.

Māju tuvumā mūsu senči stādīja svētos kokus — pīlādžus, liepas, patālāk ozolus. Jau minētais Dž. Frēzers stāsta, ka mao tautības pārstāvji Ķīnā kokus stādot pie ciema ieejas, jo uzskatot, ka tur iemājo ciema ļaužu pirmsencis, gars, kurš palīdz risināt cil­vēku likteņus ciemā. Zviedrijā vairākos rajonos kā sargātājas pie mājām stādītas svētās liepas, oši, vītoli. Koki palīdzējuši arī sie­vietēm nodrošināt vieglas dzemdības. Ne lapas nedrīkstēja tiem noraut, ne arī kā citādi apskādēt.

Vendi (bij. rietumslāvu cilts) 2. jūlijā ap ciema tuvumā augošu ozolu dzinuši apkārt lopus, lai tie būtu auglīgi. Ari senajā Grieķijā ozoliem bijusi sevišķa nozīme. Dodonas ielejā audzis milzu ozols, pie kura gūti pareģojumi, un tas izmantots ari lietus pasūtīšanai tuvākajos rajonos. Šis koks bijis ari augstākās dievības Zeva simbols.

Vēl mūsdienās saglabājušās dažādas paražas, kas liecina par koku kultu. Ar tiem saistītas visas latviešu svinamās dienas — gan pēršana ar pūpoliem Lieldienās un kadiķiem Ziemassvētkos, gan meiju lietošana, gan ozolzaru vainagu gatavošana un sitināšana ar nātrēm un kalmēm Jāņos. Tas viss pamatojas uz senām zināšanām, ka koks var piešķirt veselību cilvēkam.

No mūsdienu materiālisma viedokļa laba daļa no teiktā droši vien var šķist kā māņticība, mīļi sitieni ar pūpolzaru — kā jauka pa- blēņošanās. Tomēr atcerēsimies, ka visas svētku izdarības ir senu paražu atbalsis, un katra no tām radusies gadu tūkstošu gaitā, priekštečiem ilgstoši uzkrājot pieredzi un novērojumus. Neviena no senajām tradīcijām neradās blēņu dēļ! Senie cilvēki zināja, ka saskarsme ar kokiem var viņus glābt no dažādām kaitēm un likstām. Patiešām ir bijušas tādas darbības, ar kurām veselība gājusi iekšā, slimība — ārā. Tagad saglabājusies tikai pēršanās pirtī, kas sekmē asinsriti, poru atvēršanos, sviedru aktīvāku izdalīšanos, ir sava veida punktu masāža un ari psihiskās enerģijas iedarbība, jo ceram, ka cilvēkam, kuru peram, šī pēršana dos labu veselību. Pirtī var arī pats sev kašķi izpērt — jāmet ūdens uz akmeņiem, lai da­būtu garu, un jāsaka: "Vilks, kašķis, slimība — mežā, mīļā veselība — mājās!" Vai arī: "Ej prom purā, mežā, pie vārnām, pie žagatām, pie vāciešu bērniem, tiem vaļa kasīties." Tā ir ne tikai tradīcija, bet arī laba vēlējums.

Dažkārt koku galotnēs veidojas īpatni sīku zaru saaugumi — tāda kā bumba. To sauc par vēja slotu, un tā parasti sakrīt ar spēcīgu bioenerģētisko plūsmu krustojumu, tāpēc vējaslotā bites laiž bērnus. Kas vējaslotas zariņu līdzi nēsājot, tam nekā nevar padarīt ne dzīvē, ne karā.

Kaut arī senās svētvietas stipri postītas, tomēr vēl saglabātās vietas ļauj precizēt atsevišķus darbības veidus. Samērā viegli ir ap­jaust vietas dziedniecībai un darbībām, kas saistītas ar cilvēka dzīvi. Jau grūtāk apjēgt pasaules līmeņa darba vietas. Bet bez tam ir vēl tādas svētvietas, par kurām grūti izteikt minējumus.

Dainās dažas svētvietas dēvētas par Māras baznīcu. Te jāpie­bilst, ka baznīca ir sens baltu vārds, kas Latvijas un Lietuvas teri­torijās pastāvēja pirms kristīgās ticības ieviešanas. Latvijā ir daudz Baznīckalnu, kam nav nekāda sakara ar kristīgo baznīcu. Otrs vārds augstais kalns nebūt nenozīmē fiziski augstu virsotni, bet gan senu svētvietu augstam garīgam izmantojumam.

Atgriežoties pie kokiem, atzīmēsim, ka svētvietā augošie koki pastiprina vietas starojuma iedarbību.

Ta nu esam apskatījuši kā oficiālo viedokli, tā ari ziņas par senču svētvietām. Vēl paliek trešais — katra cilvēka personīgais viedoklis par svētumu. Man ir svēta manu vecāku un senču pie­miņa, kā arī vietas, kas viņiem bija svētas. Tādām pieskaitāms Val­mieras Zilaiskalns.

Daudzos gadījumos svētuma zaimošana ir saistīta ar zināšanu trūkumu. Ir tādi cilvēki, kuri atļaujas ar automašīnu uzbraukt šai kalnā, ieslēgt izklaidējošo mūziku, atkorķēt pudeles. Viņi šajā iz­klaidē nesaskata neko sliktu, jo nezina, ka šeit ir kapu vietas se­natnē ļoti ievērojamiem cilvēkiem, tostarp Vanemam Imantam. Pie savu vecāku kapa, domājams, šie cilvēki tā neuzvestos.

Kā vēl vienu piemēru varam minēt Dzegužkalnu Pārdaugavā. Ari tā bijusi sena apbedījumu vieta. Lielākā daļa apmeklētāju to nezina, bet Rīgas kungi un vēsturnieki nevar nezināt, ka te glabāti cilvēki vēl 20. gs. Neskatoties uz to, te ierīkota estrāde, tiek rīkoti izklaidējuši pasākumi, un skatītāji sēž uz vēl pavisam nesenajām kapu kopiņām.

Citas senču svētvietas — Dobeles Zilaiskalns ar seniem ka­piem tajā norakts grantī un izlietots ceļu remontiem. Šie piemēri nebūt nav vienīgie, mēs minam tos tāpēc, ka tumsonības laiki nebūt nav beigušies. Vēl tikai pirms dažiem gadiem Latvijas vēs­tures spīdekļi iestājās par izcilas senču svētvietas — Pokaiņu no­postīšanu, kaut arī tur atradās daudz senu apglabājumu un ļoti senu mākslas priekšmetu. Jebkurā citā civilizētā valstī šādi atradu­mi būtu izraisījuši pasaules mēroga sensāciju.

Svētkoki kā dzīves nepieciešamība. Kā veco lauku sētu ap­kārtnes izpēte, tā ari citas ziņas liek domāt, ka pirms diviem gadu simtiem katra māju pudura tuvumā bija savs svētakmens un pie tā auga svētais koks. Bet ciemu kopējām vajadzībām bija svētās birzis.

Par svētajiem kokiem saglabājušās daudzas dainas, teikas, ticējumi un pasakas. Tie minēti dažādos dokumentos kopš 13. gs. No visa tā jāsecina, ka svētkokam bija būtiska loma senču dzīvē. Ta nebija māņticība, bet gan nepieciešamība.

Kā dainās, tā arī dažādos dokumentos no svētajiem kokiem visbiežāk minēti ozoli. Otro un trešo vietu dala liepas un bērzi. Tālāk nāk vītoli. Jau retāk kā svētie koki minētas ābeles, ievas, pī­lādži, priedes. Tiesa, ābeles parasti gan domātas kā svētbiržu cen­trālais koks.

Lai ari kādā jomā saskaras mūsdienās valdošie un senču uzskati, vienmēr ir izrādījies, ka senbaltu civilizācijas viedie veca­jie daudz labāk pārzināja dabu, Visumu un tā likumus, labāk prata saskatīt, atainot un saglabāt tās zināšanas un pieredzi, kas ir pati nozīmīgākā. Patlaban nevaram pietiekami nopietni salīdzināt tāpēc, ka zinātne vēl nav izaugusi līdz tādam līmenim, lai nopietni pētītu kokus kā dzīvas būtnes, to psiholoģiju, to savstarpējās infor­mācijas apmaiņu, kā arī informatīvās un citas sasaites ar cilvēkiem. Tāpēc savas domas darba robežās pamatosim galvenokārt ar garamantām un vērojumos gūtajiem, kā arī liecinieku sniegtajiem faktiem. Ar šiem vārdiem ne vismazākā mērā nevēlos aizvainot kādu zinātnieku, jo viņi drīkst risināt tikai tās tēmas, ko finansē valsts vai kāda organizācija. Līdz ar to zinātnieki pētī galvenokārt tos jautājumus, kas saistīti ar augu saimniecisko izmantošanu. Kaut arī tie jautājumi, kam mūsu senči pievērsa vislielāko vērību, paliek nākotnes zinātnei, mēs šajā darbā apskatīsim tās senču zināšanas, kas tieši vai netieši var būt noderīgas mūsdienu cil­vēkam un ir tā vērtas, lai domātu par to atjaunošanu.

Ko dod svētie koki. Lielos kokus cienīja visa senā pasaule. Šie cieņas veidi ir pārāk plaši un arī pārāk līdzīgi, lai tos varētu uztvert kā kādas atsevišķas cilts māņticību vai kādas atsevišķas reliģijas ietekmi. Tomēr šeit var izsekot uzskatu maiņai. Senāko pārliecību, ka koki ir dzīvas būtnes, ar laiku nomainīja domas par senču gariem kokos, tad par koka dvēseli kā tādu.

Latvju garamantās koki dēvēti par padoma devējiem. Zem kokiem paaugstinās cilvēka garīgās spējas paredzēt nākotni. Zem kokiem uz atbilstošiem akmeņiem ir iekārtotas dzemdību vietas, jo te vieglāk bērniem nākt pasaulē.

Citu tautu uzskatos koki palīdzēja izsaukt lietu, vairot dzīv­nieku, tostarp lopu barus. Pilsētniekiem koku saistība ar auglības nesēju lietu varbūt liekas māņticība. Patiesībā šī saistība ir ļoti iz­teikta. Koki, īpaši alkšņi, kas aug mazo upīšu un strautu krastos, uztur tajos ūdeni, it kā tos pievelk. Jā, pēc tam šo koku lapas arī izgaro ūdeni, bet koku saknes to pievelk vairāk. Ja kokus krastos izcērt, ūdens daudzums upītē mazinās, dažkārt pazūd pavisam. Ne mazāk pārsteidzoša ir ūdens lielā saistība ar mežiem. Izrādās, ka tie pievelk valgmi. Ja mežu izcērt, tad rodas tuksnesis. Esmu re­dzējis šādi veidojušos nelielus tuksnešus gandrīz pie Polārā loka — Kolas pussalas dienvidu daļā. Tā nu izrādās, ka senču uzskati par koku un lietus saistību apsteiguši 20. gs. zinātnes uzskatus.

Senču izpratne par svētumu. Latvju garamantās vārds "svēts" tieši vietu vai objektu apzīmēšanai nav lietots. Koki, birzis un citas vietas, kas senčiem bija svētas, dainās apzīmētas ar simboliem — grezns, jauks, skaists, zaļš, u. c.

Es izgāju zaļu birzi, Ne lapiņas nenorāvu; Vējš norāva vienu lapu, Saulīt' gauži noraudāja.

LTdz. 10749

Šo dainu nekādā gadījumā nevajadzētu saprast tā, ka visas pārējās birzis bija nokaltušas. To pašu var teikt par dainu, kur svētu rītu ganīdama meklē un atrod skaistu, dažkārt brīnumskaistu ozoliņu. Ir arī citi apzīmējumi, piemēram,

Es uzgāju ganīdama Birzē zaļu ozoliņu: Visapkārt zaļi zari, Vidū Saule mirdzināja.

Fs 1730, 70565

Vendīgs auga ozoliņš Vendīgā kalniņā: Zīda miza, zelta zari Sidrabiņa lapiņām.

Fs 139,1309, Kalsnava

Ozols ar zelta zariem un sudrabiņa lapiņām ir ļoti augsta līmeņa simbols, bet tā piezemētākā nozīme ir — "izcils svētkoks". Šīs un līdzīgas dainas noved pie ļoti būtiska svēto koku un senču svēt­vietu raksturojuma. Tajās pieminētas smalko enerģiju plūsmas un lauki, ko pēdējā laikā dēvē par torsionu enerģijas izpausmēm. Senči šo svešvārdu nelietoja, garamantās šo enerģijas veidu rak­sturošanai sastopami tādi simboli kā sudrabs, varš, zelts, zīds. Mūs­dienās minēto starojumu veidus var izmērīt ar aparatūru un instrumentāli noteikt to fizikālos lielumus. Senči tos prata noteikt vienkāršākiem līdzekļiem. Apmācīts cilvēks šīs plūsmas izjūt tāpat kā, piemēram, siltumu vai aukstumu, vēja spēku un virzienu, vai arī ūdens straumes spēku un ātrumu. Tāpēc nav nekāda pamata šajā vietā runāt par senču tumsonību vai māņticību. Drīzāk šos apzīmējumus var attiecināt uz mūsdienu cilvēkiem.

Svētvietu būtība. Minētie starojumi veicina cilvēku un arī dzīvnieku veselību, garīgās spējas, tostarp spējas paredzēt nā­kotni, risināt problēmas, atmetot niekus, kreņķus, aizmirst nebū­tiskas klapatas un raizes, izprast būtību. Senči to sauca par Dieva padomu. Attieksmi pret to vai citu vietu nosaka ar fizikālām ierīcēm izmērāmi lielumi kā starojuma veids un stiprums (inten­sitāte). No tā izriet kāds visai svarīgs secinājums un proti: ne koku, ne akmeni, ne birzi, ne kalnu vai ezeru nepadara par svētu ne deputātu balsojums, ne prezidenta apstiprinājums, ne citas līdzī­gas darbības. Šīs vietas svētas dara Zemes un debesu starojums.

Senču svētās vietas darbojas ari šodien. Ja tādās vietās izau­guši koki, tur labprāt apmetas putni un uzturas zvēri. Pokaiņu un citu svētvietu apmeklējumos daudzi cilvēki uzlabojuši veselību, uzveikuši dažāda veida garīga rakstura grūtības.

Tomēr ne jau katru koku, kas izaudzis uz akmens vai arī bioenerģētisko plūsmu krustpunktā, uzskatīja par svētu. Kokam vajadzēja būt pietiekoši vecam, t. i., resnam, un atrasties apkārtnē, kas būtu piemērota zintnieciskām darbībām.

Svētās birzis

Daudzi viduslaiku dokumenti liek domāt, ka vismaz no 11.- 18. gs. katras lauku sētas tuvumā bijusi svētā birzs, no kuras ne­drīkstēja lauzt ne zariņa, ne arī ko nest ārā. Kurši svētbirzī medī­juši reizi gadā — uz Ziemassvētkiem. Hronisti 14. gs. sākumā min, ka prūšiem bijuši arī svētie lauki, kurus nedrīkstēja apstādīt, svētie ūdeņi, kuros nedrīkstēja zvejot.

Vairākos kristīgās baznīcas viduslaiku dokumentos lasāmi ziņojumi, ka mūsu senči kokus pielūguši kā dievības. Šādus ziņo­jumus nevar vērtēt citādi kā ļaunprātīgus melus, jo tas neatbilst mūsu senču dzīvesziņai, nav tādu atspulgu nevienā garamantā. Tas nav darīts arī nekur citur pasaulē, kaut arī par svētā koka nociršanu sodīja visai bargi.

Mūsu zemē rakstītos kristīgo baznīcu dokumentos uzsvērts, ka senči esot svētos kokos kāruši lentes, ap tiem dejojuši un dzie­dājuši. Mūsu okupanti vienmēr pauduši neapmierinātību pret to lielo cieņu, kādu latvieši izrāda saviem senču aizgājējiem. To ma­nīja vēl 20. gs. otrajā pusē, kad apgānīja kapus.

Mūsdienu cilvēkam šādas ziņas šķiet kā vēstis par māņticīgu māžošanos. Pat lielākā daļā to dievturu vadoņu, kuri sevi dau­dzina par latvju seno uzskatu turpinātājiem, ar bailēm novēršas, ja tos aicina uz kādu konkrētu svētvietu — vai tik tas būs zinātniski pamatoti?

Mēģināsim izskaidrot dažus senču dzīves garīgos pamatus. Līdz 18. gs. apmēram 95% latviešu dzīvoja viensētās. Katrai vien­sētai pašai vajadzēja tikt galā ar savām problēmām un izdzīvot. Nebija tālruņa, nebija rokasgrāmatu, nebija pagasta ārstu, veteri­nāru, agronomu, piena pārraugu, konsultantu. Bet tāpat kā visos laikos, bija savas grūtības, savas problēmas. Dažkārt līdzēja saruna ar kaimiņiem, taču parasti katrai sētai bija jātiek galā pašai. Mūs­dienu cilvēki šādos apstākļos viens, divi aizietu bojā. Bet senči izturēja, jo viņi ikdienā cilvēka padoma vietā taujāja Dieva Pa­domu un izmantoja koku enerģētisko spēku.

Koki, kas aug svētvietās ar augstu bioenerģētisko strāvojumu, atšķiras no pārējiem. Tie aug pudurīšos, kas apzīmē zelta enerģijas strāvas. Katrs no šiem pudurīšiem ir neticami dzīvīgs. Tajā parasti aug 2-3 koki, kas dažkārt ir pat dažādas sugas. Biežāk nekā citi aug kopā bērzs ar egli. Katrs no šiem kokiem ir neparasti žuburains. Dainās bieži minētas deviņu žuburu liepas jeb liepas ar deviņām galotnēm. Ir koki, kas noteiktā augstumā sāk veidot tik spēcīgus žuburus, kas līdzinās atsevišķiem vareniem kokiem. Dažkārt šā­dās vietās virs koku žuburiem veidojas enerģētiskais kupols, kas dod atbalsis.

Ja divi blakus augoši koki aug tur, kur ir enerģijas stabs, kas iet augšup kā spirāle, tad šie koki vijas viens ap otru. Kroņa kalnā Pokaiņos viens ap otru vijas divi jauni ozoliņi. Daina par Dievu saka: "Tas (Dievs) varējis priedi vērpt, ozoliņu šķeterēt." Ir novērots, ka ap savu asi vērpjas ari viens atsevišķs koks.

Pieliekot ausi šādu koku stumbriem, dažkārt var dzirdēt ko neparastu.

Kuras birzis bija svētas? Svētās birzis bija vietas ar sevišķi augstu bioenerģētisko lauku — parasti mērenu Sudraba un spē­cīgu Zelta starojumu. Šādās vietās cilvēkam sakārtojas domas, vieglāk lemt problēmu risinājumu, viņam rodas apgarotas domas līdz pat gaišredzībai un pareģošanai. Tam sencim, kurš savlaicīgi nevarēja pateikt, kāda būs gada sezona, it īpaši vasara — sausa vai slapja, apstrādāt kalnus vai ielejas, sēt agri vai vēlu utt. — bija jāaiziet bojā. Izdzīvoja tie, kuri varēja paredzēt gaidāmos notiku­mus. Dažkārt svētajās birzīs novietoja ari akmeņus kā bioenerģijas koncentratorus un izstarotājus. Tādējādi svētās birzis nebūt nav tumšu cilvēku iedomas, bet no mūsdienu viedokļa — lielisks iz­gudrojums, palīgs, atbalsts smagu problēmu risināšanā.

Cīņu pret senču zintniecību un svētvietu iznīcināšanu mūsu zemē iesāka zviedru okupanti 17. gs. beigās, bet plaši tā izvērsās 19. gadsimtā.

Baltijā un tostarp ari tagadējā Latvijas teritorijā bija daudz svēto biržu. Domājams, tās bija pie katras māju grupas. Tajās auga milzīgi koki, it īpaši ozoli, pie kuriem zintnieki noteica svarīgākos nākotnes notikumus. Svētajās birzīs nedrīkstēja pat zariņu no­lauzt, nemaz nerunājot par koka ciršanu. Vecvectēvi teica, ka, ja kāds vecu koku nocērtot, tas Dievam sitot (Tic. 14597).

Svētā birzs bija ari Hāpsalu, Igaunijā. Upsalā, kuru senatnē dēvēja par Zviedrijas svēto galvaspilsētu, atradās svētā birzs.

Atzīmējama Upsalas saistība ar Dundagu un Upsīšu akmeni ZA no tās (Rusmanis S., Vīks I. Kurzeme. — Latvijas Enciklopēdija. Rīga, 1993).

Svētās birzis un cieņu pret kokiem nekādā gadījumā neva­jadzētu pārprast kā vulgāra materiālisma autora izteikumus par stulbu mežoņu bailēm no dabas spēkiem un cieņu pret koku tāpēc, ka tas ir liels. Nē, mūsu senči ļoti labi izprata dabu, daudz labāk nekā mūsdienu cilvēks, un zināja, ka koki ne tikai viņus baro un dod patvērumu, bet ari ar savu biolauku tos dziedina. Svētās birzis bija tajās vietās, kuras atšķīrās ar sevišķu bioenerģētisko plūsmu intensitāti. Senie cilvēki labāk nekā mūsdienu cilvēks saprata ari to, ka koks ir dzīva radība un pret viņu tāpēc vien jāiz­turas ar cieņu.

Koki Augstajā kalnā. Latvju dainas vēsta, ka svētais koks atradās Augstajā kalnā, t. i., svētvietā. Latvijā vietām saglabājušies pauguri ar vārdu Augstais kalns. Tie parasti nav augsti ģeogrāfis­kajā nozīmē. Dažkārt teikas vēsta, ka senatnē uz kalna bijusi baznīca. Tikai senatnē šis vārds nenozīmēja celtni, bet gan svētvietu. Tur sajāja bramaņi (priesteri) un "sakāra zobenus svētajā kokā. Svē­tajam kokam deviņi zari, ik zara galiņā deviņi ziedi, ik zieda galā deviņas ogas." (LD 34076).

Līdzīgi ari LD 33748, 33752, 33827.

Dažkārt dainās min Meža māti. Gulbenes novadā par Meža māti sauc koku, kas pirmais mežā sācis augt, t. i., līdzīgi kā senču sētas sācēju dēvēja par ciltsmāti.

Šis vecākais koks ir svēts, to nedrīkst cirst, tas gāzdamies cirtēju var nosist.

(L.E VII 336)

Par to, ka Svētās birzis bijušas gandrīz pie katras (varbūt pie katras) sētas, liecina Ērģemes mācītāja Karlbloma ziņojums, kas 1836. gadā savā draudzē 14 dienu laikā iznīcinājis ap 80 biržu pie zemnieku mājām.

Un tomēr latvieši saglabāja koku stādījumus savu māju tuvumā. Latvietis instinktīvi juta, ka koki ap māju uztur viņā apgarotību. Tāpēc jo interesanti atzīmēt, ka pēc Otrā pasaules kara it kā meliorācijas vārdā Latvijā nežēlīgi centās iznīcināt stādījumus pie mājām. Ir zināmi arī gadījumi, kad buldozeram vai traktoram priekšā nostājās sirma vecenīte un teica: "Brauc man virsū, koku aiztikt neļaušu." Citā vietā pat iznāca vīrs ar cirvi rokā un sacīja, ka ir gatavs iet cietumā, bet tas, kurš zāģēs viņa mājas koku, dzīvs nepaliks.

Senākos laikos lielās senču svētvietas klāja stādītu koku, gal­venokārt ozolu un liepu birzis. Šķiet, ka atsevišķas svētās birzis saglabājās vēl viduslaikos ceļu un lielāko māju tuvumā. Tomēr par tām maz ziņu.

Atmiņas vietvārdos. Par dažu svētbiržu atrašanās vietām var spriest pēc vietvārdiem, kas satur zilbes āzi (bioenerģijas apzī­mējums) un ra (svētais Saules vārds). Ar lielu pārliecību var teikt, ka svētās birzis bija Akmeņdzirās (Tārgales pagasts), Cirkalē (Ugā­les pagasts), Dzirciemā (Zentenes pagasts) un daudzās vietās, kas saglabājušas māju vārdus Dzirkaļi, kā Cirmas pagastā, Nītaures pagastā, Tukuma Lielā kalna pakājē, Meldzerē (Nīgrandes pa­gastā) un kā Dundagas novada Ildzere, Labdzere, Sausdzere u. c. vietas ar līdzīgiem vārdiem. Uz senajām svētbirzīm norāda arī tādi vietvārdi kā Bērzaune, Bērzbeķe, Bērzciems, Bērzgale, Bērzi, Birži, Liepa, Liepna, Liepene, Ozoli, Ozolmuiža un daudzi tiem līdzīgie. Koki taču aug visur, bet tādus vārdus deva tur, kur to audzes atšķīrās ar kaut ko sevišķu.

Svēto biržu pazīmes. Lai sāktu domāt par biržu atjaunošanu, jāzina, kā un kur tās meklēt. Vispirms uz to norāda atbilstoši viet­vārdi, un, protams, šīs vietas īpašības.

Aiz kalniņa ezeriņš, Aiz ezera ozoliņš, Dieva dēls jostu kāra, Saules meita vainadziņu.

LD 33742

Līdzīgi ari LD 33748, 33752, 33827.

Svētkoku atjaunošana. Neviens koks nav mūžīgs. Ja kāds no senču svētajiem kokiem vecuma dēļ lūza, tad precīzi tai pašā vietā stādīja jaunu. Tādējādi mūsdienās atjaunoti vairāki — Kaibalas, Nītaures, Tūteres u. c. svētozoli. Protams, lai koks gūtu pilnu spēku, tam jāpaaugas. Dažkārt pati daba ar sīļu palīdzību iestāda zīles veco svētozolu vietā.

Tā kā Latvija ir zeme ar spēcīgu enerģētisku starojumu (sk. I. Vīka grāmatas "Trejdeviņi Latvijas brīnumi" 1. un 2. daļu), tad mums svētvietu un koku ir daudz. Veci ļaudis bieži tos apmeklēja, un ne šie koki, ne citas senču svētās vietas savu spēku nav zau­dējušas. Varas vīri var likt nocirst atsevišķu koku, bet nav viņu spēkos iznīcināt Dieva dotu zemes starojumu.

Koki ka svētvietu simboli

Daudzās dainās, kas runā par kokiem, to vārdi uzrakstīti tikai kā simboli. Patiesībā šīs dainas stāsta par senču svētvietām. Tādas, piemēram, ir daudzas dainas, kas stāsta par bērzu vai liepu ar de­viņām galotnēm, trim lapām vai arī to vietā lietojot vārdu žuburains.

Kalnā auga kupla liepa Deviņām galotnēm, Deviņām galotnēm, Deviņiem zariņiem.

LTdz 10820

Tālāk skatot zintnieciskās darbības, kas saistītas ar kokiem, jāatceras, ka daudzos gadījumos tās jālasa vairākos līmeņos, ietverot gan koku, gan svētvietu, gan Visuma telpu sakarības.

Svēto koku uzraudzība. Senatnē pret kokiem un it sevišķi pret svētajiem kokiem, izturējušies ar lielu cieņu. To apliecina gan nule lasītās dainas, gan arī citas latvju garamantas. Interesanti ieskatīties ari citu tautu rakstos par svētajiem kokiem.

Senajā Romā auga vairāki lieli koki, kurus uzskatīja par svē­tiem. Ja karstā vasaras dienā kāds pamanīja, ka koka lapas no­laižas, sāk vīst, tātad tām nepietiek valgmes, šis cilvēks to paziņoja ar stipru kliedzienu. Tūlīt no visām pusēm uz kalnu devās citi cil­vēki ar ūdens spaiņiem, cenzdamies viens otru apsteigt.

Siamas budistu mūki uzskata, ka nolauzt svētā koka zaru ir tas pats, kas nevainīgam cilvēkam bez kāda iemesla salauzt roku.

Latvju garamantās attieksme pret koka bojāšanu nav sevišķi uzsvērta, dažas dainas lūdz nelauzt pašu galotnīti. Cieņa pret koku tika audzināta jau no mazotnes, un tas bija pašsaprotams: "Sudrabiņa birzi gāju, ne zariņa nenolauzu; būt zariņu nolauzusi, tad staigātu raudādama…".

16. gs. baznīca organizēja koku ciršanu visos mūsu zemes no­vados. To varēja uzskatīt par politisku lēmumu, jo vēl 13. gs. beigās kristīgo baznīca bija spiesta cienīt latvju senču svētkokus un aiz­liedza aiztikt ozolus, kas auga Daugavas krastos.

Senču svētos kokus cirta vēl pat 19. gs. vidū, tomēr visus ne- nocirta. Daži senču svētie koki, piemēram, Valdemārpils un Usmas elku liepas saglabājušās līdz mūsu dienām.

Skaņās birzis.

Vai, jel manu skaņu balsi, Skan mežā, skan laukā! Skan laukā akmenī, Skan mežā ozolā.

LTD 127

Varbūt būsit ievērojuši, ka mežos un birzīs ir vietas, kas atšķiras ar lielu skanīgumu. Jūs jūtaties kā labā koncertzālē pie mikrofona. Tikai, ja tur skaņu pastiprina elektronika, te to dara pati daba.

Esmu šādas vietas apmeklējis kopā ar speciālistiem akustikā. Diemžēl šādu vietu zinātniskai izpētei vajadzīga speciāla apara­tūra. Tāpēc šādas vietas izdevies pētīt tikai ar sentēvu paņēmie­niem. Ja iegūtās ziņas izteiktu mūsdienu valodā, tad šo vietu neparasto skanīgu mu veido savdabīga torsionu plūsmas kon­strukcija, kas salīdzināma ar lietussargu virs piramīdas. No jebku­ra punkta piramīdas pamatnē skaņa plūst uz virsotni. Tur tā tiek pastiprināta un atstarota. Dainās šādas vietas pieminētas vairākkārt.

Zaļa, zaļa, skaļa, skaļa Mana bērzu birztaliņa: Tur dziedāju, gavilēju, Tur saviju vainadziņu.

Fs 1552, 30466

Pazīstamākās šādas vietas ir pie senču svētvietām Beverīnā, Embūtē, Ķoņos pie Ķēniņakmens, Mazsalacā, Pokaiņos, Sunākstē. Daudzas 13.-19. gs. celtās kristīgo baznīcas novietotas uz senču svētvietām ar šādām īpašībām. Tas arī izskaidro to neparasto skanīgumu. Liekas, ka pati skanīgākā šai ziņā ir Līksnas katoļu baznīca.

Fizikas likumi par skaņu atstarošanos pilnīgi izslēdz iespēju, ka skaļa vieta un atbalss varot būt biežņā vai pat tikai mežā. Lai skaņa atbalsotos, jābūt klajumam ar izteiktu klinti, krauju, sienu, vai attālu blīva meža sienu. Tātad šīs skaņās vietas nav skaidroja­mas ar klasiskās fizikas likumiem, bet prasa pilnīgi citu, jau aug­stāka līmeņa pieeju.

Šīs vietas ar savu starojumu ir visai noderīgas nākotnes vari­antu izzināšanai. Tāpēc tās būtu sevišķi jāaizsargā. Diemžēl paš­reizējā pieminekļu aizsardzības inspekcijas pieeja šādu iespēju liedz. Bet nevienam nav liegts to darīt savos mežos vai laukos. Vēl jāpiebilst, ka skaņās vietas ir arī smaržīgas.

Svētbiržu plānojums. Dainas ļauj apjēgt, ka svētbiržu stā­dījumi pakļāvās noteiktām likumsakarībām, bija rūpīgi pārdomāti un plānoti. Centrā stādīja ābeli (arī ievu vai lazdu):

Visapkārt Saule tek Sidrabiņu sijādama; Visapkārt ievas zied, Vidū zelta ābelīte.

LTdz. 10647

Pamatīgu aprakstu par ievas kā centrālā svētkoka stādīšanu dod šāda daina:

Stādīju ieviņu Plāniņa vidū, Uzauga ieviņai Deviņi zari, Uz katra zariņa Deviņi ziedi…

LTdz. 10753

Citās dainās, kas veltītas senču svētvietām (simbols — brāļa sēta), minēts, ka ap centru stādīja ošus un kļavas.

Kas kait man nedzīvot Diža meža maliņā: Visapkārt oši, kļāvi, Vidū Saule ritināja.

Fs 1736,1376

Bez tam pašas par sevi bija bērzu, liepu un ozolu svētbirzis.

Bērzu svetbirzis

Uzturēšanās pie bērza vai bērzu birzī dara gaišāku un gud­rāku arī cilvēku, mēs gūstam daļu tās apgaismības, kāda piemīt šim baltajam kokam. Bērzam veltītās mitoloģiskās dainas liecina par izcilu šī koka nozīmi.

Dainās tās simbolizē pāreju no šīs uz viņu Sauli, kur cilvēks iet meklēt savus aizgājējus. Iespējams, ka senčus arī glabāja kalniņos, kur auga bērzu birzis. Var būt, ka šo saistību izraisīja bērzu miza, kuras baltā krāsa saistāma ar veļiem. Bet neizslēgsim citu iespēju, ka bērziem ir kādas sevišķas, mūsdienās aizmirstas īpašības, kuru dēļ šī koku miza ir balta. Par to liek domāt ari dainas.

Es izgāju bērzu birzi, Ne lapiņas nenorāvu; Vējš norāva vienu lapu, Saulīt' gauži noraudāja.

LTdz. 10749

Svētās bērzu birzis bija Krāslavas Sauleskalnā un Valmieras Zilajā kalnā, kur, kā mēs zinām, glabāti ievērojami senie cilvēki.

Tai pašā laikā dainās piemin arī atsevišķus bērzus kā svētus kokus.

Atrodam daudzas norādes uz zintniecības pasākumiem pie svētajiem bērziem.

Bērziņš lapas darināja Lapu lapas galiņā; Mīļa Māra ik rītiņu Migliņā slacināja.

LTdz. 10691

Dainas stāsta, ka aizgājēja dvēsele caur bērzu birzi dodas uz viņu sauli. Turklāt šī pāreja var būt divpusēja. Šis ceļš ir pretējā virzienā, ko iet topošā bērna dvēsele. To var attiecināt ari uz veselas cilts pāratdzimšanu (ezers — piedzimšanas vieta, ari sievietes dzemde).

Es redzēju bērzu birzi Uz ezera līgojot; Vara saknes, zelta zari, Sudrabiņa lapiņām.

LTdz. 10734

Bērziņš auga uz akmem Sudrabiņa lapiņām. Es gribēju vienu raut, Visas bira skanēdamas.

Fs 627,174

Šī daina varbūt vienam otram liktos samākslota: viņuprāt, uz akmens nekas taču nevar augt. Tomēr uz akmeņiem, kas staro enerģiju, koki aug. Tie pārņem akmens enerģiju, un izstaro to ar visu stumbru. Bet, ja koks iesāks dzīt saknes blakus akmenim, tad tā stumbrs lieksies uz akmens pusi, līdz sāks augt tieši uz akmens.

Bērzs un Saule. Vairākās dainās uzsvērta svētā bērza saistība ar pašu Sauli.

Daina nepārprotami vēsta par svētvietu, kur cilvēks, kas atro­das fiziskajā pasaulē, var gūt sasaiti ar Viņsauli un Aizsauli.

Bērziņš auga trim lapām Liela ceļa maliņā; Tur Saulīte jostu kāra, Saules meitas vainadziņu.

LD 33150

Ja jums loti vajag tāda padoma, ko var dot tikai viņā saulē aizgājusi māte, vecmāmiņa vai cits kāds cilvēks, pieglaudieties bērzam un aizveriet acis. Jutīsiet, cik maigs ir šis koks, it kā viņš jūs šūpotu, un pēc brīža saņemsiet arī padomu dzīvot.

Liepu svetbirzis

Liepa zied, liepa zied Baltajiem ziediņiem; Stādīsim liepu mežu Apkārt mūsu pagalmiņu.

LTdz.10814

Liepa kā svētais koks saistāma ar sievieti un ar pārdzimšanu. Kāds klinšu zīmējums Zviedrijā rod skaidrojumu uzskatam, ka liepa atbilst sievietei, ozols — vīrietim. Senajā zīmējumā rādīts, kā ieguva uguni, berzējot cieta koka irbuli mīkstā kokā. Ja iegūto uguni salīdzina ar jaunu dzīvību, mīkstākā liepas koka iedobtā daļa salīdzināma ar sievieti, bet ozola irbulis atbilst vīrišķai daļai. Liepas stādītas gan atsevišķi, gan birzīs. Daži vēl saglabājušies lie­pu stādījumi, piemēram, Limbažu Buļļukroga kalna nogāzē, liek domāt, ka tās kā radīšanas simbolu stādīja apļos.

Kalnā auga kupla liepa Deviņām galotnēm, Deviņām galotnēm, Deviņiem zariņiem.

LTdz. 10819

Jau teicām, ka svētos kokus ar viņsauli saista deviņas stīgas, piemēram, galotnes. Tomēr daudzās dainās minētiem deviņiem žuburiem var būt arī daudz plašāka, kosmiska nozīme. Ar to var apzīmēt Saules sistēmu ar deviņām planētām un pašu Sauli koka centrā.

Svētos kokus sedz mīļa Māra.

Kas, liepiņ, tevi sedza Ar zaļo villainīti?

Mani sedz mīļa Māra Vasariņu gaidīdama.

LTdz. 10822

Gandrīz tādas pašas dainas ir par svēto bērzu, ko sedz mīļa Māra, bet kuplumu dod Dieviņš (LTdz. 10685-687). Ir arī citas ļoti līdzīgas dainas, kas vieno svētos bērzus ar svētajām liepām, piemēram, par Saulīti, kas raud norautas lapas dēļ. Tapat līdzīgas ir dainas, kas vēsta par lielu kungu ierašanos pie liepas, kas aug dižā ceļa malā. Ar vārdu ceļš domāta lielā svētvietu līnija.

Diža diža liepa auga Liela ceļa maliņā; Garām brauca lieli kungi, Liepiņā raudzījās.

LTdz. 10833

Svēto liepu vietas. Autoram zināmie pieminējumi attiecas tikai uz Kurzemi. Bez plaši pazīstamajām svētajām liepām pie Valdemārpils un Usmas vēl līdz 20. gs. vidum diža svētliepa bija arī Popē. Turklāt dokumentos minētas svētliepas pie Abavas, Pil­tenes, Užavas u. c.

Par to nozīmi stāsta kāda tautasdziesma.

Grezni zied elku liepa Ezeriņa maliņā. Tā nebija elku liepa, Tā bij' ļaužu baznīciņa.

Pārdzimšanas simbols. Senie cilvēki katru dzimšanu uzskatīja par nemirstīgās dvēseles jaunu pāratdzimšanu. Ta kā liepas ir ra­dīšanas simbols, tad tā ir saistīta arī ar pāratdzimšanu, par ko vēsta visai liels garo dainu skaits. Senās dainas stāsta, ka dvēseles ceļojums sākas no liepas, liepas zars iet caur Daugavu, tad jūru un visbeidzot jūras krastā izaug jauna liepa ar zelta galotni — dvēseles aizsaules stāvokli.

Sajās dainās sava loma ir likteņa simbolam — vanagam.

Kur tu skriesi, vanadziņi, Ar tiem vaska spārniņiem? Skriešu liepas apraudzīt, Vai ir kuplas, vai ir lielas. Ira kuplas, ira lielas, Zari mirka Daugavā. Es nolauzu vienu zaru, To iemetu Daugavā; Tas aizgāja pa Daugavu, Burbulīšus mētādams. Satiek jūras zvejnieciņi, Ieņem viņu laiviņā; Ieņem viņu laiviņā, Ietin zīda nēzdogā; Ietin zīda nēzdogā, Ienes Māras baznīcā. Šūpo Māre, auklē Māre, Uzaug daiļa jumpraviņa Dzelteniem matiņiem, Sarkanbaltiem vaidziņiem.

LD 336281

…Tur uzauga kupla liepa Deviņiem žuburiem. Devītā žuburā Bāleliņš kokles grieza. Sak' bālītis koklēdams: Tās koklītes skaņi skan. Sak' māmiņa raudādama: Tā pastares dvēselīte.

LD 33625 v.12

Te atkal minēta kosmiskā deviņu žuburu liepa, kas liek domāt, ka šī pāratdzimšanas dainai var būt plaša, pat kosmiska nozīme.

Liepa kā svētkoks var palīdzēt daudzos gadījumos. Tāpēc tajās reizēs, kad gribat ko būtisku mainīt savā dzīvē, pieejiet pie kādas vecas liepas un pārdomājiet savus plānus. Varbūt nebūs par vēlu kaut ko no savām iecerēm mainīt.

Svētie ozoli

Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām. Tur Saulīte miglu meta Vai bij' ziema, vai vasara.

LD 33885

Citās dainās ozols auga jūriņā.

Protams, upes gultnē nekādi koki nevar augt. Šajā dainā ar simbolu Daugava domāta spēcīga enerģiju plūsma. Visai intere­santi ir arī citi svētozolu apraksti.

Es uzgāju ganīdama Birzē zaļu ozoliņu: Zīda lapas, zelta zari, Vidū saule laistījās.

LTdz. 10851

Augstākā līmenī te aprakstīts pasaules telpu iekārtojums, bet zemākā simbolu līmenī šī daina runā par varenu svētkoku, ap kuru apkārt veidojas spēcīgi starojuma apļi. Dainās (LTdz. 10849 - 10874) tos raksturo ar vārdiem "…trim kārtām zelta (zīda) josta".

Citas dainas rāda ozolu kā tiltu, kas var saistīt ar Viņsauli. Simbolos tas izteikts kā pār Daugavu.

Kur tu iesi, bāleliņ, Baltas kājas audamies? Ies, māsiņ, pār Daugavu Zeltozolu darināt. Es tev lūdzu, bāleliņi, Atnes vienu skabardziņu. No tās vienas skabardziņas Nosaviju vainadziņu, Nosaviju vainadziņu, Gāju Māras baznīcā. Vaicā man kungi, ļaudis: Kur, meitiņa, tādu ņēmi? Rīgā pirku, naudu devu Pusdāldera puķītē.

LD 33627 v. 5 Bērzaune

Dainas ozolu birzis apzīmē kā gaišos mežus, faktiski — koptus parkus, pretēji īstajiem mežiem, kur auga priedes, egles un citi koki.

No plaši pazīstamiem svētozoliem jāatzīmē Jamaiku (Kuldīgas rajons), Kalnaziedu (Aizkraukles rajons), Tūteres (Valmieras ra­jons).

Ozols auga ceļmalā Dreijātām lapiņām; Tā gribēja tautu meita Dreijāt savu vainadziņu.

LTD 1124

Ne visi ozoli ir vienādi. Galvenokārt par cienījamiem ozoliem uzskata vecus, brangus ozolus. Tomēr dažkārt arī jauns, mazs, bet spēcīgā vietā augošs ozoliņš var būt apveltīts ar lielu spēku.

Papētiet koku lapas. Tas nav vienādas un spēj daudz ko pateikt.

Pie ozola nāk cilvēki, kas zina, ko vēlas, zina savu ceļu, bet dažkārt nezina, kā pārvarēt to vai citu grūtību šajā ceļā. Ozols ir garīgākais no visiem kokiem, jo tā galva sniedzas debesīs, un pie tā jūs varat saņemt īpašu Dieva padomu, ja būsiet to pelnījuši.

Dimdošie ozoli

Dimdi, dimdi, ozoliņi, Visi tavi zari dimd. Visi tavi zari dimd, Visas zaru pazarītes.

Fs 1730, 33547, Krustpils

Jāatzīmē, ka dažās svētvietās zeme patiešām dimd tā, it kā apakšā būtu lieli tukšumi. Patiesībā tas liecina, ka netālu no zemes virsmas, tieši virs zemes iet gaisa ādere — strings, kas rada akus­tisku efektu pie svētozola.

Svetie vītoli

Dainās minēts, ka vītolā sēž Māra, tā lapās viņa slauka rokas. Tā ir norāde uz dziedniecību. Tomēr dažas dainas liek raudzīties uz vītolu kā svēto koku stādījumu seno zintnieču (-ku) darbības vietā.

Es telītes paganīju Ar vītola žagariņu; Es rīkstītes nenogriezu, Brāļa birzes netērēju.

LTD 178, Litene

Vītola dainas saista ar tautas dziedniecību. Pie šiem kokiem nākuši vājinieki, it īpaši sievietes. Vītolu un kārklu mizām piemīt vairākas dziednieciskas īpašības. Kārklu mizas un lapas pulverī vai tējā ārstē drudzi, malāriju, sirds neirozes, noņem paaugstinātu temperatūru. Kārklu tēju lieto, ārstējot infekcijas, pat tīfu. Ta ārstē ari garo klepu, TBC, difteriju, liesas un aknu slimības. Nieru iekaisumiem lieto trauslā vītola vīrišķo spurdžu novārījumu, pret patvaļīgu urinēšanu naktī lieto baltā vai trauslā vītola mizu novā­rījumu. Šo uzskaitījumu varētu vēl ilgi turpināt. Kamēr nebija hinīna, kārklu un vītolu mizu tēja bija vienīgais līdzeklis cīņā pret malāriju. Hinīns un aspirīns izrādījušies lietošanā ērtāki, tāpēc aiz­mirstas vītolu mizas dziednieciskās īpašības. Tomēr neatmetīsim domu, ka šo koku spējas nāksies atkal atcerēties.

Kur Laimīte sviestu taisa, Vai vītola krūmiņā? Kur Laimīte rokas slauka, Vai vītola lapiņās?

LTdz. 10979 v.l

Nākamā daina par koka augšanu Daugavā ir līdzīga kā jau minētā daina par ozolu.

Vītols auga Daugavā Sudrabim lapiņām; Tur nolaidās Saules meita Ik rītiņu mazgāties.

OL 1726,1562 Ezere

7. nodaļa

Mēs varam atgriezties un pacelties

Cilvēku noietais ceļš no Dieva padoma līdz plastmasas eglītei. Šis savādais virsraksts īsi izsaka to ceļu vai, precīzāk, zi­nāšanu kritumu par cilvēku un koku attiecībām. Parasti šo noieto ceļu raksturo tikai ar zinātnes tehnikas progresa sasniegumiem, rādot tā vienā galā gandrīz pliku mežoni ar akmens cirvi rokā, otrā — elegantu džentlmeni, kas no kadiljaka pārkāpj lidmašīnā. Pastāv uzskats, ka noietais ceļš uz šo progresu nesis cilvēkiem labklājību un laimi. Šajā darbā nevēlos ielaisties filozofiskos spriedelējumos, bet tomēr — cik tagad ir to laimīgo cilvēku, lai katrs lasītājs spriež pats. Domājošie cilvēki arvien biežāk uzdod jautājumu: vai tik šie progresa sasniegumi neved cilvēku strup­ceļā — uz izmiršanu? Pēdējais jautājums neietilpst grāmatas mērķī; mēs šeit, gluži otrādi, vēlamies parādīt iespējamo ceļu, lai atjau­notu saites ar dabu, t. i., vienīgo ceļu uz cilvēces saglabāšanu. Tas nav ceļš atpakaļ, bet gan izeja no strupceļa. Bet lai rastu izeju, mums ir jāzina, kā mūs šai strupceļā ieveda.

Senču saikne ar dabu un Dievu. Ko mūsu senči kādreiz spēja, mijiedarbojoties ar dabu un uzklausot Dieva padomu?

Galvenokārt šis kontakts notika svētvietās. Senči svētbirzīs un pie svētkokiem ar vai bez tur novietotajiem svētakmeņiem spēja:

•   paaugstināt radošās spējas,

•   attīstīt spējas ieskatīties pagātnē, nākotnē un tālumā,

•   apgaismot prātu,

•   dziedināt ķermeni,

•   veicināt savā apkārtnē auglību, ražību un veselību visai dzīvai radībai,

•   veidot psihisko aizsardzību ne tikai ap sevi, bet ap sev tuviem cilvēkiem, savu māju un sētu.

Viduslaikos lielākā daļa šo zināšanu un māku bija zaudēta, dažas pārvērstas māņos. Tomēr pirms šī apskata nepieciešama vēsturiska rakstura izziņa. Apskatīsim tās zināšanas un uzskatus, par kuriem saglabātas ziņas 19. un 20. gs. rakstos.

Cilvēces tehnisko progresu pēdējo gadu tūkstošu laikā parasti rāda kā uzvaras gājienu, kas nesīs labāku un laimīgāku dzīvi. Mūsdienu mājas, transports, saziņas līdzekļi un citi sasniegumi pat parastiem cilvēkiem dod lielākas ērtības, nekā bija valdnie­kiem pirms gadu tūkstoša. Diemžēl ceļā uz šo labklājību ir ari daudz kas zaudēts, turklāt zaudēts ne tāpēc, ka būtu novecojis, bet gan aprobežoto valdnieku — despotu un tirānu dinastiju pie­koptās politikas dēļ.

Rietumeiropā t. s. burvju dedzināšanu sāka 6. gadsimtā. Mūsu zemē gudrākos cilvēkus dedzināja kopš 1580. gada. Uz sārta varē­ja nonākt par to, ka darbi labi veicās, ka lopi padevās, vai kad bija izdevies pareizi pateikt gaidāmo laiku. Augot valdnieku un val­došo aprindu izglītības līmenim, sāka atgriezties cieņa pret daļu no senajām zināšanām: no 19. gs. jau vairs nesodīja par laika pareģošanu, lai gan Anglijā šāda likuma norma saglabājās līdz pat 20. gs. vidum.

Pēdējos gadsimtos cilvēces gara apziņa virzīta, lai radītu arvien ērtāku vidi cilvēku dzīvei un pilnveidotu citu cilvēku noga­lināšanas paņēmienus. Mums nav vairs jāiet uz avotu pēc ūdens. Ta vietā no krāna tek hlorēts ķimikāliju šķidinājums. Nav jākurina pirts, jo varam nomazgāties vannā ar to pašu mirušo draņķūdeni. Nav ari jāmeklē barība mežā. Veikalos var nopirkt ar nitrātiem, konservantiem un citām indīgām vielām piesātinātus produktus.

Tomēr ne visi tā domā. Ja jau esat izlasījis grāmatu līdz šai vietai, tad droši vien domājat savādāk. Mēs gan nevaram tieši atgriezties senatnē, bet mēs varam mācīties, lai atgrieztos garīgi un paceltos augstāk. Mūsu zemē saglabājušās vietas, kur var atjaunot svētbirzis un kur var izaugt svētkoki.

20. gadsimtā medicīna atteicās no novecojušām dogmām un sāka atzīt daudzas senās gudrības, tostarp zāļu tējas u. c. dzied­niecības metodes. Nu jau vairāk kā gadsimtu valdnieki arvien lielākā mērā izmanto gaišreģu pakalpojumus, un šo cilvēku spējas netiek vairs sauktas par sadarbību ar sātanu. Tāpēc atļausimies at­skatīties uz iespējām, ko var dot sadarbība ar kokiem, un padomāt par iespējām nākotnē atjaunot viduslaikos iznīcinātās zināšanas.

Meža smaržas

Jūs ejat pa mežu un pēkšņi jūtat spēcīgu puķu, sēņu, skuju vai zāles smaržu. Pavasarī, kad sniegs sāk kust, slēpojot dažās vietās jūtama spēcīga vīstošās zāles smarža. Pieverot acis, šķiet, ka esat pļavā un tur smaržo siens. Nesteidzieties pamest šādas vietas. Tā ir labāka smaržu terapija nekā ostīt dārgas smaržas. īpaši labi šī smarža der tiem, kam dažkārt neliek mieru augšējo elpošanas ceļu iekaisumi. Ja sajūtat tādu vietu, — tepat blakus jābūt jau minētai skaņas piramīdai ar atstarojošo segumu. Tad jums ir laimējies at­klāt kaut ko jaunu un ļoti vērtīgu. Faktiski šeit ir runa par bio- enerģijām, kas, iedarbojoties uz ožas receptoriem, izraisa smaržu izjūtu.

Visspēcīgāk mežs un pļavas smaržo vasaras pirmajā pusē. Gan koki, gan zāle strauji aug, un apkārt dabā ir simti tūkstoši ziedu, kas smaržo. Šo burvīgo dabas simfoniju pavada neskai­tāmas putnu dziesmas.

Savukārt rudenim ir pavisam cita noskaņa un citas smaržas. Vispirms ir brieduma smarža, tad vīstošas zāles, sēņu smarža. Vēlu rudenī — apvītušu lapu smarža. Nekad nav iespējams šīs smaržas salīdzināt, jo katra ir savā laikā, bet man nezin kāpēc šķiet, ka tās pamazām pāriet cita citā.

Vasaras otrajā pusē šķiet, ka koki būtu apstājušies: tie vairs neaug, jaunas lapas tikpat kā neveido, ziedu pļavā ir maz. Bet mežs nebūt nav apstājies savā dzīvē. Koku stumbru un sakņu iek­šienē rit spraigs darbs, lai sagatavotos ziemai — briedinātu augļus vai sēklas, briedinātu pumpurus un uzkrātu ziemošanai nepiecie­šamās vielas.

Mūsdienu cilvēks uztver tikai ļoti spilgti izteiktas smaržas. Pa­vasarī viņš vēl sajūt ceriņu, tad jasmīnu, vasarā — vīstošā siena smaržu. Ar to viņš sevi norobežo no bezgala plašās un interesantās dabas smaržu pasaules, pats sevi apzog. Smaržu pasaule ir ne tikai plaša, bet vēl jo vairāk — tā ir interesanta un tikpat kā nepētīta.

Vislabāk smaržas pazīst neredzīgie cilvēki, jo viņiem tās kalpo par orientieriem. Diemžēl pilsētā lielākā daļa šo orientieru ir gau­žām prozaiskas izcelsmes un nozīmes. Piemēram, ejot pa trotuāru, neredzīgais cilvēks izjūt atkritumu tvertnes smaku, tātad viņš jau ir tuvu mājai. Daudz patīkamāka ir maizes ceptuves smarža. To­mēr cilvēki ar smalkāku ožu izjūt vēl ari citas, daudz patīkamākas smaržas.

Staigājot pa mežu, pielieciet pirkstu pie sveķu piliena! Brī­nišķo, uzmundrinošo un elpošanas ceļus dziedinošo sveķu smarža jūs pavadīs visu dienu, kad pirkstu tuvināsiet degunam. Atšķirīgi smaržo svaigie sveķi un jau pakaltušie, tāpat atšķirsies dažādu koku sveķi.

Rudenī savdabīga ir nule nokritušo lapu smarža: tas vēl nav puvums, bet liecība par gaidāmo ilgo gulēšanu.

Pavasari, kad sniegs sāk kust un plakt, saulainā dienasvidū vietām no sniega spēcīgu bioenerģētisko līniju (āderu) krustpunk­tos no sniega nāk it kā dūmu strūkliņas. Tās smaržo pēc apvītuša siena. Protams, tās taču ir visu ziemu saglabātas no zāļu smaržas. Varbūt tādā veidā zāle liek manīt meža zvēriem, kur varētu atras­ties barība.

Bet, manuprāt, bagātākais smaržu laiks sākas pēc Jāņiem. Visspilgtāk to var izjust mežmalās un parkos. Katru rītu un katru stundu smaržas ir citādas. Ejot gar meža vai parka malu, jūs ātri uzzināsit, ka pāris metru attālumā no kokiem zāļu smaržas pazūd. Vai varbūt koks tās ievelk sevī, ieelpo tieši tāpat, kā to darām mēs? Jo nav zināms, ka koka vainags nomāktu pļavas smaržu ar kaut ko spēcīgāku. Varbūt tas jūtams pie paša stumbra, bet šī sakņu smarža, ja tā varētu teikt, nāk no zemes. To rada miljardi vien­šūnas organismu, kas sadarbojas ar saknēm. Jo koks viens pats nemaz nevar dzīvot, ja ap saknēm nav miljardi sīku būtņu, kas palīdz viņam uzņemt barību.

Smaržo arī ūdeņi — avoti, upes, ezeri, jūra. Paejiet gar jūras krastu, pavērojiet smaržas! Ik pēc dažiem simtiem metru tās mai­nās. Vietumis jūras krastos aug kārkli. Pasmaržojiet viņu lapas! Tā vairs nav ne jūras, ne smilšu, tā ir lapu smarža. Liepām un dažiem kārkliem lapas izsvīst smaržīgu šķidrumu, ko vāc bites. Šim medum ir rūgta smarža. Vispār medus smaržā ir ari vākto ziedu smarža.

Smarža nebūt nav tikai viela, kas kairina deguna gļotādu. Tas iedarbība uz apkārtējo gaisu ir daudz sarežģītāka, nekā to varam iedomāties pirmajā acumirklī. Biologi uzskata, ka pavisam mazi kukainīši, lai cits citu atrastu, orientējoties pēc mātītes smaržas. Tēviņi atrodot mātītes pat divu kilometru attālumā — vismaz tā ziņo kukaiņu pētnieki — entomologi. Padomāsim paši: cik gan smaržu molekulu mātītei būtu jāizdala, lai to sajustu uz visām pusēm divu kilometru attālumā. Nevar taču sīks kukainītis izplatīt spēcīgu smaržu. Loģiski domājot, šāds kukainis labākajā gadījumā varētu izdalīt kādu miligramu smaržvielas. Acīmredzot pastāv kāds cits smaržu izdalīšanas mehānisms. Varbūt tas varētu būt kaut kas līdzīgs kā homeopātisko zāļu gadījumā, kad sākumā atšķaidījums ūdenī ir 1:100, tad atšķaidījuma pilienu atkal at­šķaida 1:100 un tā divpadsmit reižu. Pat vismodernākā aparatūra šādā atšķaidījumā nespēj atrast kaut kādu molekulu sākuma vielas, bet šķīdums tomēr ir ārstējošs. To var izskaidrot vienīgi ar paša ūdens "atmiņu". Varbūt līdzīgi ar gaisa "atmiņu" varētu skaid­rot ari mazo kukainīšu uztveri. Var izvirzīt ari šādu hipotēzi: ku­kaiņu mātīte lido spēcīgā āderes plūsmā un uz dabas dotajiem bioenerģijas viļņiem uznes savdabīgas, savai sugai raksturīgas svārstības — informāciju, ko savukārt uztver tēviņš, kam daudz labāk attīstītas antenas.

Smaržu valoda. Smarža var aicināt sev klāt, ziņot par barību, darīt uzmanīgu, brīdinot no nelāgas vietas. Smarža var vēstīt par otra cilvēka laimi, prieku, bēdām, vientulību, dusmām un ari bailēm.

Brīnišķi smaržo sieviete, kura mīl. Viņai nav vajadzīgi nekādi odieri vai parfīmi.

Mēs īsti nezinām smaržu uzdevumu dabā. Tikpat kā neko ne­zinām par to, kā gan smaržu pārveido, kā tā iedarbojas. Meža puķīte, kaut vai naktsvijole, smaržo spēcīgi. Bet cik tad tā šo smaržu var izdalīt? Vai nav tā, ka pietiek ar pāris molekulām, lai mēs smaržu sajustu. Atliek domāt, ka iedarbojas ne jau pašas mo­lekulas, šo molekulu iedarbība uz gaisa molekulām izsauc pēdējo īpašas svārstības. Varbūt smaržu molekulu var salīdzināt ar nelielu radioraidītāju?

Smaržīgās puķes. Šķiet, ka smaržu karaliene ir naktsvijole (Platanthera bifolia — viena no Latvijas orhidejām). Tai ir mazi bāli zaļganīgi ziediņi uz tieva kātiņa, kas sakopoti skrajā vālītē un šķiet tik necili. Šī smaržīgā orhideja aug savrup no savas sugas māsām un pļavā to ļoti grūti pamanīt.

Lieliski smaržo mazais mārsils. Smaržo gan pļavā, gan arī tējā uz galda. Un tā, dzerot šo tēju, jūs ne tikai gūstiet veselību, bet pie jums telpā ienāk medus, sils un vasaras saule.

Pļavās smaržo baltais āboliņš. Smaržo ari vērmeles. Pavasarī pļavas smaržu var radīt purenes, vasarā vīgriezes. Smaržo ari da­žas mežrožu sugas, dažas kārklu sugas, smaržīgās madaras. Brau­cot ar laivu pavasarī, visu upi piepilda ievu ziedi, vasarā piparmēt­ras un kur vēl zelta liepas ar reibinošo medus smaržu!

Smaržo zeme, turklāt katrā vietā citādi. Atšķirīgi smaržo leja, kalns, nogāze.

Spēcīga smarža un dzidra skaņa ir āderu vietās. Mežā smaržo mazie krūmveidīgie augi — vaivariņi. Jā, tie ir krūmi, tāpat kā brūklenes, mellenes, zilenes, mārsils. Smaržo arī ogas, bet vis- brīnišķīgāk — meža zemenes.

Zilie kalni un mežu krāsas. Mežs ir zaļš. Protams, ar niansēm: daži koki ir vairāk, citi mazāk zaļi. Tuvākie mežu gali ir tumšzaļi, tālākie — tumšzili, vēl tālākiem tumšo zilumu slēpj dūmaka. To­mēr dažkārt ari visai tuvu mežu gali izskatās zilgani, un arī dū­maka, kas tos sedz, ir zilgani. Tauta atšķir šādas vietas un dēvē tās par Zilajiem kalniem. Tos apvij teikas, kas stāsta, ka tur milzis kūpina pīpi. Zilie kalni un svētie kalni — tie ir bērti kalni.

Tie cilvēki, kuri redz auras, apgalvo, ka virs Zilajiem kalniem esot zila aura. Tas ir dievišķās sudraba enerģijas starojums (citas tau­tas to dēvē par yin, in, iņ). Tas apgaro, apskaidro cilvēku domas. Te var paredzēt nākotni, izdibināt labākos lēmumus. Tādas vietas ir Īles Zilais kalns, Ogres Zilie kalni, Slīteres Zilie kalni, Sunākstes, Valmieras u.c. kalni. Diemžēl 20. gs. vidū noraka Dobeles Zilo kalnu.

Līdzīgas vietas varētu būt tādas kā Sili, Silkalni, Silmači, varbūt arī Zīles? Paredzēt nākotni un saņemt Dieva padomu var ari zem milzu ozoliem atbilstošā vietā. Un ne jau par velti mācītāji lika tos izcirst — tā ir parastā okupantu ciņa pret "ieziemiešiem".

Meža māte

Dažkārt dainās min Meža māti.

Ai, bagāta Meža māte, Liela tava bagātība: Pilni meži koku bija, Pilnas birzes zelta rasas.

Fs 609, 2616

Patlaban valda uzskats, ka tā varētu būt viena no latvju senču pielūgtajām dievietēm. Patiesībā šim mēģinājumam ar baltiem diegiem piešūt mūsu senčiem daudzdievību nav nekāda reāla pa­mata. Kā jau minēts, Gulbenes novadā par Meža māti sauc pašu vecāko vai dižāko koku, t. i., līdzīgi kā senču cilts sācēju dēvēja par ciltsmāti. Uzskata, ka Meža māti nedrīkst cirst, šis koks gāzdamies cirtēju var nosist. (L.P VII 336)

No Meža mātes līdz sv. Ģertrūdei. Senajos laikos ceļojumi bija retāki un ari bīstamāki nekā mūsdienās. Mūsu senči lūdza palīgā Dievu un attiecīgās vietās — tā izpausmes. Ta, braucot pāri ūdeņiem, meta ziedu mīļajai Mārai, bet ejot caur mežu — Meža mātei. Gadu tūkstošu gaitā Meža māte pārtapa par sv. Ģertrūdi, nemainot lietas būtību. Bet šī pārvērtība sākās no vārda "mežs". Par to turpmāk.

Varda "mežs" izcelsme. Tagadējais vārds "mežs" nācis no som- ugru valodas. Senatnē meži bija visapkārt cilvēkam, un tā tas bija vairākus miljonus gadu, līdz tos sāka izcirst zemkopībai. Kamēr mežs bija visapkārt, tam speciāla vārda nevajadzēja. Ar sevišķiem vārdiem apzīmēja meža tipus — silu, vēri, birzi u. c., kā ari koku sugas.

Kad sāka līst līdumus, meži palika kā skupsnas līdumu vidū, galvenokārt vietās, kas nebija gluži piemērotas lauksaimniecī­bai — purvainās gravās, ielejās, nogāzēs, neauglīgās vietās. Šo vietu apzīmēšanai pārņēma somugru vārdu — mets (igauņu), metsā (somu).

Baltu ciltis ilgāk par citām pretojās āriešu zemkopju spiedie­nam. Interesanta ir senākā meža apzīmējuma forma — dzira, kas saglabājusies lietuviešu valodā — gira. Tā skan ļoti tuvu vārdam gerai (labi).

Vārds dzira saglabājies Kurzemē. Tukuma rajonā bija Dzir­ciema pagasts, tagad — apdzīvota vieta Dziras, pie Ventspils — Akmeņdziras. Vairākās vietās saglabājušies seni vietu vārdi —

Dzirkaļi (Cirmas pagastā, pie Tukuma u. c.), kas apzīmē seno, mežā slēpto svētvietu sargus. Ar vārdu Geri, Jeri (salīdziniet ar lietuviešu vārdu gerai — labi) apzīmēja braslu vietas pāri upēm, piemēram, Ventu pirms Kuldīgas, Rūju pirms Rūjienas u. c.

Upes brasls — tātad laba vieta ceļiniekam — arī apzīmēts ar vārdu, kas tuvs jau minētajam gerai. Vēl atzīmēsim interesantu sakritību, ka braslu vietas, kas tuvāk Rīgai, sauca par Jeriem (salī­dzinājumā ari Jersika u. tml.), bet tās, kas pretējā upes krastā nekā Rīga, — par Geriem vai tml.

Tiešu ziņu par seno Baltiju un tās apkārtni saglabājies maz. Jā­domā, Baltija netika iejaukta Rietumeiropas seno valstu karos pat vēl līdz 4.-5. gs., bet plašāk — vikingu laikiem. Par to jāpateicas tieši necaurejamajiem mežiem, kas sākās lielās Lietuvas upes Ne­munas baseinā un turpinājās līdz Somu jūras līcim. Par to liecina ari Nemunas vārds, jo nemus latīņu valodā nozīmē "mežs, birze".

Meža māte — ceļinieku aizgādne. Ar vārdiem gerai, gira, dzira, geri apzīmētas vietas ne tikai Latvijā. Šie vārdi šķiet visai seni; no tiem cēlies senais Meža mātes un caur mežiem ceļojošo cilvēku aizgādnes Ģertrūdes vārds. Vārda pirmā daļa nu ir skaidra, otrā saistāma ar vidusaugšvācu trut — mīļš, no tā senskandināvu thrudr — spēks, vēlāk vidusaugšvācu trute — burve. No minētā senskandināvu vārda acīmredzot veidojies krievu vārds nhel — darbs, kā pretstats hf,jnf — arī darbs, bet ne vairs spēka un burves darbs, bet verga (bf,).

Atļausimies vēl vienu nelielu atkāpi par Ģertrūdes vārdu, jo tas raksturo izmaiņas cilvēka attieksmē pret mežu.

Gadu miljoniem dzīvojot mežā, tas bija cilvēka tēvs-māmiņa, par ko jau runājām. Mežus izcērtot, pilsētās dzīvojošie no meža sāka baidīties. Ja bija jāceļo uz citu vietu, tad šaurie ceļi gāja caur lieliem mežiem; tie bija bīstami. Meža mātes pielūgšanai apdzīvotu vietu nomalēs pie ceļiem ierīkoja lūgšanu vietas — pie kāda liela koka veidoja akmeņu kaudzes. Kristīgā ticība Meža mātes — Ģer- trūdēs pielūgšanas ideju pārņem, un šajās vietās iekārto it kā kādas katoļu svētās — Ģertrūdes kapelas, paziņojot to par ceļotāju aizstāvi.

Interesanta ir sv. Ģertrūdes baznīcu vēsture pie senā ceļa uz ingru zemi, vēlāk Pleskavu, Novgorodu, tad Pēterburgu. Sagla­bājušās ziņas par septiņu Ģertrūdes kapelu un baznīcu celtniecību pie Rīgas robežas. Rīgai augot, šīs baznīcas katru reizi pārvietotas uz jauno pilsētas robežu.

Vecākais pieminējums ir 1418. gads, bet šī Ģertrūdes baznīca pastāvēja jau agrāk. Ta varēja atrasties starp Kalnu un Smilšu ielu. 16. gs. galvenais ceļš iet kā Smilšu ielas turpinājums (gar Pulver- torni) uz tagadējo Baznīcas ielu starp smilšu kalniem pa purvainu ieleju. Šo apkārtni sauca par sv. Ģertrūdes priekšpilsētu. 16. gs. beigās celta jauna sv. Ģertrūdes baznīca apmēram tagadējās Baz­nīcas un Elizabetes ielas stūrī. Karos tā vairākkārt nopostīta, atkal atjaunota un atkal postīta. Rīgai augot, 1869. g. uzcelta baznīca, ko tagad dēvē par Veco Ģertrūdes baznīcu (Baznīcas un Ģertrūdes ielas krustojuma pašā vidū) — visiem ceļotājiem to nācās ap­braukt. Rīgai paplašinoties vēl tālāk, celta jaunā Ģertrūdes baznīca (1906) pie jaunās robežas. Pie šīm baznīcām bijušas kapsētas.

Ta labās vietas, labā ceļa un meža vietas vārds pārtapa par katoļu svēto, kas aizstāv ceļiniekus, un jauku, diemžēl mūsdienās reti sastopamu sievietes vārdu.

Koki kā saikne ar viņsauli

Svētie koki vieno debesis un zemi. Lūk, kā daina apraksta svētozolu:

Ganīdama ieraudzīju Smuidru, garu ozoliņu: Saknes gāja zemītē, Galotnīte debesīs.

LTdz 10852

Svētkoku un svētbiržu saistība ļauj šajā bioenerģētiskajā laukā gūt spēku ar mūs mūs sargājošiem veļiem. Simbolos viņi dažkārt dēvēti par bāliņiem, bet viņus barojošās sistēmas par bāliņa kumeliņiem.

Savukārt caur Debess-Zemes tiltu, ko rada svētkoki un svēt- birzes (citā dainā šis un viņš krasts), var veikt arī lielāka mēroga psihiskās aizsardzības pasākumus.

Pūt, ziemeli, nelaid salnas, Laid ābelei noziedēt, Laid ābelei noziedēt Līdz baltaju āboliņu.

Fs 1626, 782, Vircava

Lielākā daļa zintniecisko dainu, kas paredzētas dziļās psihiskās aizsardzības pasākumiem, saistītas ar kokiem. Citiem vārdiem, senie cilvēki uzskatīja, ka šajā jautājumā koka garīgās spējas ir ievērojami lielākas par cilvēka spējām.

Aiz Daugavas lieli meži Dzeltenām galotnēm. Es, pa vidu staigādama, Viju zelta vainadziņu.

Fs 1900, 2919, Kalncempji

Šī būtībā ir koku nozīme psihiskās aizsardzības veidošanai, la nav veicama bez senču veļu palīdzības. Bet, atšķirībā no Rietum­eiropas maģijas metodēm, mūsu zintnieki netraucēja senču garus. Viņi paļāvās uz to, ka godīgam cilvēkam godīgā dzīvē senču veļi palīdzēs. Daina rāda, ka senču zintnieki lieliski apzinājās dziļās saistības simbolos. Aiz Daugavas nozīmē viņsauli, bet šī, mūsu fi­ziskā, pasaule ir šajā krastā. Zintniece, atrodoties svētvietā, tor- sionu plūsmas vidū, veido aizsardzības apli cilvēkam, ģimenei, ciltij vai zemei, kam vajadzīga palīdzība. Kā veicamas sagatavo­šanas posma augstākās darbības, vēsta daina.

Trim kārtām zelta josta Ap resno ozoliņu: Ne tur līda svina lode, Ne tērauda zobentiņš.

Fs 442, 664, Jaungulbene

Protams, ka ozolā nav jācērt ne ar cirvi, ne zobenu vai kādu citu priekšmetu. Atzīmēsim, ka ļoti līdzīgas ir dainas par darbībām pie svēt- akmeņiem, kas domātas karavīru aizsardzībai. las sākas ar vārdiem:

Dieva dotu cirvi cirtu Pelēkā akmenī…

Blakus Rendas baznīcai (Kuldīgas rajons) ir pat akmens, kas apstrādāts tā, it kā tur tiešām būtu iecirsts cirvis. Cēsu rajona Nemnaudos, Kaltenē un Valkas Sauleskalna svētvietu sistēmā zināmi akmeņi, kuros iegravēts it kā cirvja attēls. Bet vienlaikus tas simbolizē arī Lielā Lāča zvaigznāju.

Gaišredzības pasākumi zem koka saistāmi ar garīgo izeju Vi­suma viņsaules telpā.

Deviņi ir ošam zari, Devītā saule lēca; Deviņi ir man bāliņi, Devīts kunga karavīrs.

LD 31354

Šis deviņu brāļu pieminējums apzīmē darbības Saules sistēmas mērogā.

8. nodala

Koki — dziedinātāji

Gadu miljonu gaitā cilvēce uzkrājusi daudz vērtīgu zināšanu par koku nomierinošo iespaidu uz cilvēku un par koku atsevišķo daļu — pumpuru, lapu, ziedu, augļu, mizu, sakņu, kā arī jaunu dzinumu lietošanu to vai citu slimību dziedināšanai.

Daļa šo zināšanu labi saglabāta un daudzkārt papildināta grā­matās par ārstniecības augu iedarbību. Ta kā šīs ziņas ir viegli atro­damas un pieejamas, mēs šajā darbā tās nepārrakstīsim. Nākamā daļā par atsevišķiem kokiem minēsim dažas mazāk pazīstamas, bet dziednieku pārbaudītas receptes.

Viens no svarīgiem ziņu avotiem par senajiem dziedniecības līdzekļiem ir veselības jeb tā saucamie buramvārdi. Rūpīgāk tos iepazīstot, atrodam, ka zināmām kaitēm ir savi noteikti koki. To rašanos var skaidrot ar seno zintnieku māku pieslēgties tam vai citam kokam, avotam, akmenim. Ja, piemēram, kādas kaites ārstē­šanai vajadzēja bērza gremzdus, bet tuvumā to nebija, zintnieks mēģināja pievienoties (kontaktēties) bērza biolaukam. Un tas lī­dzēja. Bet, domājot tālāk, visai iespējams, ka dziedināšana pat va­rēja notikt bērza birzī, tikai zintnieks nevēlējās plūkt mizu dzīvam kokam, lai tiktu pie gremzdiem. Citiem vārdiem sakot, senie zint­nieki prata izmantot veselības vārdus dziedinošās ietekmes pār­raidei (telepātijai), necērtot, nelaužot, neplēšot vai citādi nebojājot dzīvu koku. Tomēr nule teiktais ir tikai visai aptuvens dziednie­cisko procesu skaidrojums. Tā īstā jēga ir vēl dziļāka.

Ir zināms, ka daži dziednieki spēj palīdzēt vājiniekiem ari no attāluma, dažkārt pat visai liela. Šo enerģiju var nosūtīt, bet nevar ar varu paņemt. Tikai apzinoties koku kā dzīvu būtni ar savu dvēseli, mēs nonākam pie veselības vārdu īstās jēgas. Tā sākas ar sarunu, kā laikā zintnieks lūdz koku raidīt vājiniekiem savu enerģiju, dodot viņam imunitāti vai spēku, lai cilvēks kļūtu vesels. Tātad šie vārdi ir tikai ievaddaļa, — ne vairāk kā dziednieka telefo­na numurs. Tad sekos vājinieka saruna ar dziedniekiem, šoreiz — kokiem. Un tikai kā atbilde nāks dziednieka, t. i., koka darbība dziedinošās enerģijas noraidīšanā.

Kokus daudzkārt izmanto buramajos vārdos, lai uz tiem pār­nestu slimības vai sāpes.

Uz apsi noraida pampumu, skaitot šādi: "Dzenis kaļ sausā kokā, ne tur žīkst, ne tur sāp, ne tur kas ir." Visai daudzveidīgi izmanto bērzu. Pret gultā slapināšanu: "Bērzam sulas tek tik pavasarī, pēc ap­stājas; lai tev aizmigušam netek." Truma vārdos: "Sapuvusi bērza miza, sapuvusi bērza tāss, sapuvusi lapa bez gala vien, bez gala vien." Čūsku vārdos: "Nikna tārpa kodiens, āmura sitiens, no pļavas zelts, no bērza asins." Egle pieminēta izbīļa vārdos: "Izaug egle caur ceļiem, caur plaušiem, caur aknām, caur visu dobumu; vecs vīrs nāk pa vārtiem, egli velk pa pleciem, tauri mutē, pūš caur plaušiem, pūš caur aknām, pūš caur visu dobumu." Ari liepa lieti noder. Sāpju vārdos: "Liepas koks, zalkšu asinis, tas vairs nesāp." Ari čūsku vārdos: "Zalktis guļ uzcērpa, zalktis lien gar blīgznas mizu; vecs vīriņš sēd uz liepas celma, liepas vāle rokā. Sit, sit — tas to pampumu slāpē."

Vārdos ar ozolu parasti piemin tā bluķi. Dzelzu vārdos: "Cirta manim, dūra manim, kā ozola bluķītim. Mana miesa, mani kauli, tinie­ties pakulās." Mātes vārdos: "Mīļā māte, ej atpakaļ savā vietiņā, tinies kā pakulu kodaliņā, tinies zīda lakatiņā, tinies zelta rullītī, novelies kā ozola bluķītis un dusi kā dūnu spilventiņā." Tūskas vārdos: "Veca vīz, vāver, ceļš kā galds, zaļš kā maurs, elkšņa mietiņš, ozola bluķītis — stnigs, slimība žagaru gubiņā." Paegļu krūms piesaukts vīveļu vārdos: "Vīveles, vīveles, vīveles brauku, velku tās deviņu jūdžu ga­rumā. Vīveles, vīveles, vīveles brauku, karu viņas paegļu žuburā."

Tātad senie dziednieki zināja, kādai vainai kāda koka daļa jālieto. Tālāk bija jāzina, kur aug spēcigs svētais koks, domās bija pie tā jādodas un jālūdz palīdzība. Tad nāca koka atbildes sūtī­jums. Diemžēl pēc tam, kad mūsu zemes iekarotāji iznicināja vie- dos zintniekus un viduslaikos uz sārtiem sadedzināja viņu pēcte­čus, īstās mākas zuda. Palika tikai skaitāmie vārdi kā psihoterapija, bet to ievads bija neliels, bet vēl biežāk — nekāds. Tāpēc mūs­dienās tos vairs nelieto.

Vēlāk, viduslaikos no Rietumeiropas vācu baroni ievazāja pa­galam aplamas paražas un māņu ticējumus par iespēju pārnest savas nelaimes un slimības uz kokiem. Viens no tādiem ticēju­miem ir slimības pārnešana, iekožoties kokā. Tas būtu apmēram tāpat, kā kad kāds ticētu iespējai kļūt veselam, iekožot ārsta rokā vai sānos. Citi, būtībā līdzīgi ticējumi vēl mūsdienās liek cilvēkam doties uz mežu, lai pavasarī cirstu meijas, ziemā eglītes. Viņu priecē gan vīstošā, t. i., mirstošā kociņa skats un smarža. Tāda jauno kociņu slepkavošana esot laba, jo tā esot pieņemts.

Veselības vārdi, kuros lūdz koku palīdzību, ir ļoti seni. Iespē­jams, ka tie pat pārmantoti no senākām civilizācijām. Visbiežāk tajos vēršas pie bērza, liepas, ozola, t. i., pie kokiem, kas veidoja svētbirzes. Veselības vārdu pielietojuma jomas būtībā sakrīt ar citām liecībām par tautas dziedniecību. Šī ziņa apstiprina jau paustās domas par šo vārdu izcelsmi un iedarbības veidu. Tātad tālāk minētie vārdi uzskatāmi par nozīmīgu senču gudrības apliecinājumu. Mēs tos minēsim alfabēta kārtībā.

Asinsvārdi:

Sacērtam ošus, kļavus, Sametam upītē, Tā upīte netecēj, Ne pilīte nepilēj.

Šajā gadījumā vārdu iedarbība ir tīri enerģētiska. Jau rakstī­jām, ka oši un kļavas robežo, t. i., sarga svētvietu centrus un robežo māju alejas.

Atklāto lūzumu, brūču aizdziedēšanas vārdi:

Trūkumi, lū­zumi, plīsumi, griezumi sarep. Sarep priede, sarep egle, sarep ozoliņš.

Ari šo kaišu dziedēšanai palīgos būtu jāņem minētie koki kā labi dziednieki.

Dzeltenās kaites vārdi

: trejdeviņas jūras dzeltenas slimības, trej­deviņi avoti, trejdeviņi ezeri, trejdeviņi ozoli, trejdeviņas apses, trejde­viņas liepas, trejdeviņi ezeri, trejdeviņas upes tek.

Dzirkstēs vārdi

: Bērza stumpis, ozola klumpis, trīs pīpji tabakas, vērdiņš naudas, raibais šunelis pakalnē rēja.

Izbīļa vārdi:

Melna čūska purvā brida, Vara segli mugurā. Bīsties pate, Joda māte, No saviem biedekļiem!

55349 Jaunburtnieki

Šeit gan konkrēta koka vietā minēts simbols purvs (lai sliktums nogrimst purvā).

Mežģījuma vārdi:

Apses malka, bērza malka, visa laba malka. Kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas, bu bu bu!

Kad pārrauta naba, skaita:

Trīs priedītes, trīs eglītes, četri zaļi ozoliņi. Griezies, nabiņ, vecā vietā!

Rakstīts zaķis, rakstīts kaķis, rakstīts māla ūdentiņš; piecas priedes, piecas egles, seši mazi ozoliņi; virsū spaļi, apakšā, griezies, nabiņ, vecā vietā!

Protams, šie vārdi paši par sevi neizdziedē, izmežģīto locekli bija jādabū atpakaļ vecā vieta, bet to darot, skaitīja vārdus, kas turklāt mazināja iekaisumu, lai tas ātri pāriet.

Pamašu vārdi.

Šeit vispirms ir jāpaskaidro, ko nozīmē 20. gs. izzudušais vārds pamašas, arī nakts pamašas. Ta mūsu vecvecmā­miņas sauca bērnu slimību, ko raksturo lielas bailes. Šīs baiļu lēkmes parādās pirmajās stundās pēc iemigšanas un pēc tam vēl vienu reizi var atkārtoties jebkurā stundā. Ar šo kaiti sirgst bērni 2-8 gadu vecumā. Viņi pamostas no lielām bailēm, dzen no sevis prom kādas sapnī redzētas vai izjustas parādības. Dažreiz bērns stāsta par slepkavām, spokiem un sapņu briesmoņiem. Nav viegli bērnu nomierināt. Mūsdienās šādi iemesli varētu būt televīzijas programmas, psihiski traucējumi u. tml. Katrā gadījumā dzied­niekam bija jānovērš pamatcēloņi, bet vārdus skaitīja gan tādus, kā jau minēts izbaiļu gadījumos, gan arī Viesuls stāv mežmalē, asas rīkstes braucīdams; vecs vīriņš mežmalē, priežu zarus lauzīdams — trej­deviņu priežu zari, trejdeviņas ozolu atvases. Dievs Tēvs, Dievs Dēls, Dievs Svētais Gars, līdzi to cilvēku izglābt. Šajos vārdos manāma jau kristīgās baznīcas ietekme. Vecākajos vārdos varētu būt Dievs, Laima, Māra.

Pampuma vārdi:

Dzenis kaļ sausā kokā, ne tur čīkst, ne tur sāp, ne tur kas ir. Uzskata, ka šie vārdi norāda uz apsi.

Slapināšanas vārdi,

t. i., pret slapināšanu gultā: Bērzam sulas tek tik pavasarī, pēc apstājas; lai tev aizmigušam netek.

Rožu vārdi:

Piecas priedes, sešas egles, deviņ' jauni ozoliņi; durvju eņģes, vārtu stabi. Arī tie varētu būt mežā koku vidū skaitāmi vārdi.

Sāpju vārdi:

Liepas koks, zalkšu asinis, tās vairs nesāp. Pie­bildīsim, ka arī nule lasītie rožu vārdi ir lietojami sāpju rem- dināšanai.

Truma (augoņa) vārdi.

Tie ir vairāki.

Neauglīga bērza miza, neauglīga bērza tāse sapūst kā vanckaris, izkrīt kā čaumala; trīs reizes jāspļauj, tad būs vesels.

Sapuvusi bērza miza, sapuvusi bērza tāse, sapuvusi lapa bez gala vien, bez gala vien.

Tūskas vārdi:

Veca vīz, vāver, ceļš kā galds, zaļš kā maurs, elkšņa mietiņš, ozola bluķītis — smigs, slimība žagaru gubiņā!

Vēdera vārdi:

Oša lapa, bērza miza, balta kārklu pazarīte, rožu pumpurs, ievas ziedi, treideviņi papardīši, visa laba vēdera zāle.

Trīs priedes, trīs egles, raibs kaķis, rakstīts zaķis, griezies, nabiņ, savā vietā, lai tās dzīsliņas kopā sienas, tad vēderiņš nesāpēs.

Vīveļu vārdi:

Vīveles, vīveles, vīveles brauku, velku tās 9 jūdzes garumā. Vīveles, vīveles, vīveles brauku, karu viņas paegļu žuburā.

Protams, šie, tāpat kā citi veselības vārdi, nav domāti jokiem. Bet tiem ticot, senās iespējas var izmantot arī mūsdienās.

Koki dziedinātavās.

Dziedinošās vietas, avotus, akmeņus un svētos kokus ar dziedinošu iedarbību parasti izmantoja kopā tā, lai to dziedinošie spēki cits citu papildinātu. Netieši šo domu aplieci­na lielo akmens laikmeta dziednīcu plānojums. Te attiecīgie dzied­nieciskie akmeņi viens no otra izvietoti tādā attālumā, lai katras dziedniecības vietas vidū augtu atbilstošs koks. To redzam gan Pokaiņos I, gan Pokaiņos II, pie Vaidavas, Kaltenē, Saules u. c. lie­lajās senču dziednīcās.

Mēs jau stāstījām par koku un svētvietu dziedinošo un dzīvības spēku dodošo bioenerģētisko iedarbību. Ja cilvēkam nav īpašas spējas šīs enerģijas uztvert, apzināt un pielietot, bet blakus nav cilvēka — zintnieka, tad der atcerēties pašu vienkāršāko koku ietekmi uz cilvēku — fizisko.

Iepazīsimies ar kokiem, kurus mūsu senči visvairāk cienīja.

Ābele

Kupla auga ābelīte Pie brālīša namdurvīm. Pati Saule zaros sēd, Saules meita pazarēs; Pati Saule zīdu vērpa, Saules meita šķeterēja.

Kurš gan nepazīst ābeli un ābolus! Pasaulē kultivē vairāk nekā desmit tūkstošu dažādu ābeļu šķirņu. Viens no to sākumiem ir mūsu mežābele — vidēja lieluma, līdz 12 metru augsts, kupls koks. Rudenī mežāboli ir rūgti un cieti, bet ziemā un it īpaši uz pa­vasara pusi tie kļūst arvien gardāki un ir ne tikai lielisks vitamīnu avots, bet ari izcils dziedniecisks līdzeklis.

Interesanti un neparasti, ka daudzās tajās vietās, kur cilvēks neiejaucas dabas atjaunošanās procesā ar mākslīgiem stādīju­miem, daba pati atjauno senos cilvēka barotājus — mežābeles kopā ar ozoliem. Sevišķi spilgti to var novērot Dobeles rajonā tā sauktajā Krievu (tas ir, Krīvu — seno priesteru) kalna apkārtnē starp Īli un Slagūni.

Ziedi balta, ābelīte, Es paklāju villainītes: Lai birst tavi balti ziedi Uz manām villainēm.

Ābeles augļi — āboli — satur izcili vērtīgas barības vielas ar dziedniecisku nozīmi, bez tiem grūti iedomāties seno cilvēku iz­dzīvošanu ziemas mēnešos. Tomēr vajadzēja būt ari citiem iemes­liem, kāpēc ābeli saistīja ar aizsauli un uzskatīja par "Dieva koku", bet ābolam neskaitāmas dažādu tautu — gan mūsu, gan citu — garamantas piedēvējušas zelta vērtību.

Celies agri, Saules meita, Mazgā baltu liepas galdu! Rītu nāks Saules dēli Zeltābolu ritināt.

Daudzās dainās uzsvērta ābeles saistība ar Sauli:

Iebrauca Saulīte Ābeļu dārzā: Deviņi riteņi,

Simts kumeliņu. Paliec nu, Saulīte, Ābeļu dārzā, Tur tevi ziediem Apbirdinās.

Ja kāds ābelei nolauza zaru, saņēma sodu. Latvju dainas ābeli pielīdzina mātei, pie kuras piestājas bārene, lai sūdzētu savas bē­das. Daudzu Eiropas tautu pasakas stāsta par ābolu zagšanu un ^ sargāšanu. Iespējams, šīm pasakām ir reāls pamats, jo senajam cil­vēkam, ja viņam nozaga ābolu krājumu, ziemā draudēja cinga, pat nāve.

Vācijā un slāvu zemēs ābeli uzskatīja par dzīvības koku, Zie­massvētkos ar ābola palīdzību zīlēja dzīvību vai nāvi. Citām Eiro­pas senajām tautām ābols bija mīlas un auglības simbols, ko bau­dot sieviete paliek grūta. Vecajā Derībā ābols raksturots kā zināšanu un gudrības simbols. Pirmos cilvēkus — Ievu un Ādamu — par to, ka viņi nogaršoja ābolu, izdzina no paradīzes.

Senči rūpīgi vēroja ābeles, jo uzskatīja, ka tās var palīdzēt nā­kotnes izzināšanā. Mēs daļu no ticējumiem varam uzskatīt par māņticību, tomēr tajos var atrast arī pa lietderīgas izziņas grau­dam. Vērojot ābeles ziedēšanu, senči sprieda par cilvēku likte­ņiem.

•   Ja ābele rudenī zied, tad drīzumā vienam no tās mājas esot jānomirst.

•   Ja meža ābeles pirmās zied, tad tajā gadā daudz bārenīšu izies tautās, bet, ja mājas ābeles, tad mātes meitas.

•   Ja ābelēm ziemā vēl nav lapas nobirušas, tad nākamajā pavasarī mirs daudz jaunu cilvēku.

Visai bagāts ticējumu klāsts vēsta, ka Ziemassvētkos no no­lauzta vai saķerta ābeles zara var vērot precību iespēju. No ābeles zariem interesantas ir cilvēka liktenim nozīmīgu notikumu iespē­jas. Ar tiem zīlē gan jaunavas, gan jaunekļi.

•    Jaunas meitas iet ābeļu zarus lauzt ar aizmiegtām jeb aizsietām acīm. Kuras meitas zaram vairāk pumpuru, tai dzīvojot pie vīra būs vairāk bērnu.

•    Puišiem jaunagada naktī jāiet ābeles zari lauzt; ja nolauž apsūnojušu, tad dabūs vecu, ja drusku apsūnojušu, tad pusmūža, ja neapsūnojušu, tad jaunu sievu.

•    Zvaigznes dienas vakarā jāiet ābeles purināt; no kuras puses suņi rej, no tās nāks precinieki.

Varbūt dārzkopjiem var noderēt vecvectēvu novērojumi, kas apkopoti īsu ieteikumu — ticējumu veidā.

•   Ābeles jāstāda triju dienu jaunā mēnesī, tad trešā gadā jau būs āboli (Jaunpiebalga).

•   Jaunas ābelītes jāstāda pirmdienās, tad tās nes augļus jau nākamajā gadā (Jelgava).

Potēšana. Ābeles jāpotē jaunā vai pilnā mēnesī.

•   Ja trešā dienā, tas ir, 3 dieni jaunā mēnesī to dara, tad pēc 3 gadi ir āboli (Plāņi).

•   Ābeles vajaga potēt jaunā mēnesī, tad potējumi labi aug (Ainaži).

•   Augļu koki jāpotē pilnā mēnesī, tad tie nesīs labus augļus (Cirsti).

Dziedniecība. Ziemā ābeles miza tonizē, tā satur vielas, kuras

dod spēku, enerģiju, aktivitāti. Tāpēc zaķi ir kā traki uz ābelīšu ap- skādēšanu. Novērots arī, ja kaza tikusi pie ābeles, tad nograuž to kailu un pēc tam danco tā kā runcis, kas salaizījies baldriānu. Iespējams, ka senču uzskatiem par ābeli kā dzīvības, gudrības un dvēseļu koku ir kādas mūsdienās aizmirstas saistības ar ābeļu mizu kā ziemas tonizētāju.

Aizsmok priede, aizsmok egle, Aizsmok mana valodiņa; Ābelnīca, Dieva koks, Ārdi manu valodiņu.

Šie buramie vārdi droši vien tika lietoti kopā ar ābeļu lapu tēju, kura, kā vēsta Anneniekos pierakstītais ticējums, derot pret smagām krūtīm.

Kā vēsturiski augļu koki atzīmējami Sprikstēju ķirši (Sprik- steles — mājas 4 km no Dobeles). Tie bija vieni no agrākajiem Lat­vijā, un tos nobaudīt neilgi pēc Jāņiem savulaik braucis pat Kārlis Ulmanis.

Astroloģes Baibas Apines ābeļu lapu tējas recepte.

Ābeļu lapas savāc vasaras otrā pusē — vairāk uz rudeni, saslapina, lai būtu mitras, tad ieliek podā ar vāciņu, kuru ievieto maizes krāsni tūlīt pēc maizes cepšanas, un atstāj, līdz krāsns atdzisusi.

Pēc tam lapas, kuras palikušas brūnas, izņem no poda un izžāvē, kā to dara parasti.

Lieto tējas pagatavošanai. Iegūtais dzēriens ir ne tikai veselīgs, bet arī ļoti skaistā sarkanā krāsā.

Līdzīgi var rīkoties ari ar ķiršu lapām.

Alksnis

Latvijā aug divas alkšņu sugas — baltalksnis un melnalksnis. Tikai ne nu pirmais ir balts, ne otrais melns. Drīzāk jāsaka — viens ir gaišāks, otrs tumšāks. Lapas un ziedi ir līdzīgi, bet augšanas vietas, augums un koksne atšķiras.

Baltalksnis ar savu ātraudzību cenšas atkarot kādreiz mežam atņemtās platības. Par to arī alksnis ir visvairāk peltais koks. Par to, ka baltalksnis pārņem neapstrādātos laukus. Tiesa, atbrīvot pēc tam zemi no alkšņu saknēm nav viegli, bet vai tāpēc viņš jāpel. Jo alksnis uzlabo augsni, tāpat kā zirņi, kuru saknēs ir gumiņbaktēri- jas, kas piesaista augiem slāpekli viegli izmantojamā veidā. Taču, ja paiet ilgāki gadi, tad šo patriotu un pionieri savukārt nomāc citi koki, kam baltalksnis sagatavojis vietu.

Melnalksnis mīt mitrās vietās — upju, grāvju, tērcīšu krastos. Citi koki tās ne pārāk mīl. Arī melnalksnis ir ātraudzīgs.

Aiz Daugavas melni alkšņi Sarkaniem ziediņiem; Būt varējsi pāri tikt, Būtu ziedu norāvusi, Būtu ziedu norāvusi Vainadziņa cekulam.

Ļoti savdabīga ir metode, kā alkšņi vairojas. Tie savas sēkliņas vēl ziemā izkaisa uz sniega. Tad ūdens kūstot tās nogādā uz kādu citu vietu, kas dažreiz var būt visai tālu no mātes koka.

Alkšņi pareģo laiku. Agrāk alkšņus ziemā vai pavasarī rūpīgi vēroja, lai noteiktu, kāda būs nākamā vasara — sausa vai slapja. Ja alksnis uzplaukst pirms bērza, būs slapja vasara, un otrādi.

Turklāt alkšņu pumpuru vai ziedu daudzums noteica vasa­rāju ražību.

•   ]a alkšņu pumpuri agri plaukst, tad agri jāsēj.

•   ja alkšņiem bagāti pumpuri vai daudz ziedu, tad labi izdodas vasarājs — gan griķi, gan mieži, gan auzas.

•   Ja alkšņi zied vairāk galotnēs, tad zirņi un lini jāsēj kalnā, ja zaru vidū — tad lejās.

Sevišķas īpašības. Alkšņiem ir vēl viena brīnumaina īpašība — viņi uztur zemes dzīvīgumu. Kamēr strauta, mazas upītes vai grāvja malā aug alkšņi, pa to tek ūdens un apkārt mīt dzīvība. Ja alkšņus nocērt, tad ūdens upītē pazūd, dzīvība iznīkst, bet pati ūdenstece pārvēršas par tādu kā pilsētas ielas rensteli, kura parasti ir sausa un nedzīva, tikai lietus laikā pa to noplūst liela straume. Šai alkšņu spējai uzturēt dzīvību savā apkārtnē pagaidām nav zinātniska pamatojuma. Tā varētu būt izmantojama, atjaunojot melioratoru izpostītās vietas.

Alksnis ar savām stiprajām mietsaknēm lieliski nostiprina upīšu, strautu un grāvju krastus. Tos nekad neizgāž vējš. Kaltenē jūras krastā var redzēt alkšņus, kuriem lielākā daļa sakņu ūdenī, bet tie turas un sargā krastu no tālākas izskalošanas.

Dižākie melnalkšņi ir Sēmē (Tukuma rajons) un Saulkrastos. To apkārtmērs ir 4,3 m. Dziedniecība.

Saberztas zaļas elkšņu lapas der izplukušiem kāju pirkstiem. Ar mellužu lapām piena spaiņus sutina, tad ir labs piens un nevelkas.

)a cilvēkam nākas lietot daudz dažādu zāļu, tad nevēlamo blakus iedarbību labi noņems alkšņu čiekuriņu uzlējums, ko lieto ikdienas. Ņem

1  ēdamkaroti alkšņu čiekuriņu, pārlej ar 1/2 glāzi verdoša ūdens un ļauj

2   stundas ievilkties (labi to darīt termosā). Izkāš un izdzer. Tā ir viena porcija vienam cilvēkam.

Apse

Trīci, trīci, apses lapa, Kas jel tevi tricināja? Mīļā Māra tricināja, Apakšāi stāvēdama.

Apse ir īpatns koks, jo tās lapas patiešām trīc un dreb arī tad, ja nav ne mazākās vēja pūsmiņas. Bet, ja uzpūš neliels vējiņš, tad apse skan un grab ar īpatnu troksni. Varbūt tādā veidā apses lapa sev piegādā vairāk gaisa vielu maiņai bezvējā nekā citi koki. Pa­teicoties aktīvajai vielu maiņai, apse ir pats ātraudzīgākais Latvijas koks un otrs izplatītākais Latvijā (aiz bērza).

Pērkona laikā zem apses nav ieteicams atrasties, tāpēc māju tuvumā apsi nestāda.

Apses lapas novīst strauji — līdz ar pirmo salu tās kļūst dub­ļaini brūnas un nokrīt. Rudens vēji apses kailajos zaros gaudo se­višķi griezīgi. Dažkārt liekas, kailā apse par kaut ko čīkst. Apses lapas izdala spēcīgus fitoncīdus ar spēcīgu iedarbību. Iespējams, ka senāk tās izmantotas dziedniecībā.

Zintnieki, vēloties uzzināt nākotni, klausījās apses lapu

čaboņā, līdzīgi kā citi to darīja zem ozoliem. Klausoties lapu dre­bēšanu, viņi ieguva padomu par pareizāko rīcību tuvākā nākotnē. Senčiem apse bija viens no Laimes kokiem:

Visas manas ceļa malas Laimes koku pieaugušas. No bērziņa jēriņš dzima, No apsītes kazlēniņš.

Šajā dainā redzami simboli — jēriņš un kazlēniņš — nozīmē gūto padomu vērtību, ne jau mājlopa dzimšanu tiešā nozīmē.

Viduslaikos kaklakungi bijās no mūsu vecvectēvu zināšanām, centās tos atraut no dabas. Tāpēc apsi pasludināja par raganu koku, velna doto u. tml. Milzums māņu tika izdomāts, lai cilvēkus atbaidītu iet pie apsēm. Tā, piemēram, Krusts Jēzum Kristum esot taisīts no apses koka, apsē pakāries Jēzus nodevējs Jūdass.

Saglabātas ziņas, ka raganu sārtiem vākta apses malka.

To, ka apse bija svēts, ne raganu koks, pierāda ari ticējums, ka ar apses mietu atspiež kūts durvis un uzliek akmeni uz loga, tad raganas nekā nevar padarīt.

Pētot apsi, vectēvi sprieda par nākamo ražu. Lūk, ko saka gadu simtiem vāktie tautas vērojumi.

•   ja pavasarī apses lapas stipri trīc, tad vasarā zirgi būs paēduši.

•    Kuru gadu daudz apses zied, būs labs vasarāju gads.

•    Kad apsēm lieli pumpuri, tai gadā labas auzas, ja pavasarī apsēm daudz ziedu, tad vasarā mieži labi izdosies.

Apses ātri aug un lieliski atjaunojas. Eiropā ātraudzīgas apses pavairo sterilās audu kultūrās; apšu plantācijas uzskata par eko­nomiski izdevīgu zemes izmantošanas veidu. Mežu vērtēšanas spe­ciālists Mārtiņš Dāboliņš stāstīja par izcilu apšu audzi Ērberģē — ar vidējo augstumu 38 m un krāju ap 930 m3 /ha. Dižākās apses aug Liepnā un Dūrē — īpaši selekcijai vērtīgās diploīdās un triploīdās apses.

Lai skābēti kāposti nebojātos, traukam, kurā tie glabājās, mē­dza uzlikt svaigu apses pagali vai zaru.

Apse tautas medicīnā.

Interesants ir ticējums — ja triekas ķerts cilvēks atbalstās ar abām kājām uz apses koka pagales, tad viņš top vesels.

Ari citu tautu dziednieki uzskatīja, ka apsē mājo noslēpumains spēks. Slimniekiem pie galvas vai ari kājām lika apses pagali.

Pumpuru, jauno lapu un dzinumu uzlējumu lietoja temperatūras nodzīšanai drudža gadījumā un kā pretiekaisuma līdzekli pret urīnpūšļa iekaisumu, hemoroīdiem, gastrīta saasinājuma laikā: 1 tējkaroti apses pumpuru pārlej ar glāzi verdoša ūdens un ļauj 1 stundu ievilkties. Dzer 1-2 ēdamkarotes 5-6 reizes dienā.

Pret zarnu trakta saslimšanām dzēra apses mizas tēju (vāra 5-7 minūtes un dzer tukšā dūšā).

Nieru iekaisuma gadījumā ņēma 1 ēdamkaroti jauno lapu, zariņu un mizas uz 1 glāzi verdoša ūdens un vārīja uz lēnas uguns 10 minūtes. Izkāsa un dzēra pa 1/2 glāzei 3-5 reizes dienā.

Sasutinātas, sakarsētas lapas lika klāt reimatisma un podagras sāpju gadījumā, kā arī pie locītavu sāpēm un radikulīta. Apšu lapas 'tika virsū hemoroīdu bumbuļiem un turēja līdz 2 stundām.

Bērzs

Ai, bērziņi, ai, bērziņi, Tavu skaistu cekuliņu! Pērk man brālis, pērk māmiņa, Bet tik skaistu nenopirka.

Bērzs ir vienīgais koks ar sniegbaltu mizu. Senākajās valodas formās šis vārds nozīmēja — spožs, balts, gaišs. Latvijā ar bērza vārdu saistās vairākas upes, to krastos ir senas svētvietas. Arī Gaujas senākais vārds Koiva no igauņu valodas tulkojams kā Bērzu upe.

Bērzs ir pieticīgs koks, kas aug ne tikai sliktās augsnēs, bet spējīgs ieaugties pat visneiedomājamākajās vietās, tostarp citu koku žuburos, celmos, pat tikko samanāmās mūru plaisās. Bērziņus var ieraudzīt ne tikai vecu piļu un baznīcu mūra sienās, bet ari dažas labas pilsētas celtnes sienu spraugā. Pēdējo gadsimtu nostāsti piemin bērzus, kas auguši Dundagas pils sienās un Nurmuižas baznīcas jumtā (Talsu rajonā).

Bērzu birzis, manuprāt, ir pašas skaistākās koku audzes. Koks zied maijā ar nelielām skarām, kuras ne visi ievēro. Tā sēklas at­gādina mazu, mazu taurenīti un ir neparasti vieglas. Vienā gramā ir pieci tūkstoši sēkliņu.

Tas ir izplatītākais lapu koks Latvijas mežos, aizņem 15% mežu platības, kļūst "pieaudzis" un sāk ražot sēklas 20-30 gadu vecumā. Reti gadījumi, kad bērzs dzīvotu ilgāk par simts gadiem. Netālu no Dundagas, Valpenes kapos uz Krišjāņa Barona mātes Eņģeles Baronas (1795-1884) kapa bija iestādīts bērzs. Ta mūžs bija 110 gadu, sasniedza 3,1 m apkārtmēru, līdz vētra to nolauza.

Bērzam piemīt izcilas dziednieciskās spējas. Ta lapu izdalītie fitoncīdi nonāvē baktērijas. Ar to ari izskaidrojams viduslaiku pa­radums Vasarsvētkos un Jāņos cirst meijas, novietot tās istabās un pie gultām, kur vīstot tās dod veselību cilvēkam.

Pie bērza arvien gribas apstāties, pieliekt galvu un pašam pieglausties pie tā baltās, gludās mizas kā bērnībā pie mātes sāniem. Tāpat kā no mātes, arī no bērza nāk kāds īpatns siltums. Un tad šķiet, ka bērzs ar tevi sāk runāties. Bērza balss ir laipna un priecīga. Sevišķi jauki pie bērza pabūt ir pavasari, kad tas no sve­ķaina pumpura tin vaļā savas jaunās, spilgti zaļās un vēl mazliet krunkainās lapiņas. Ja lapās iešalcas pavasara vējiņš, tad dzirdēsiet vienu no vismaigākajām meža skaņām.

Bērza dzīve ir cieši saistīta ar Sauli, bez tās viņš nevar dzīvot. Ilgi, ilgi var vērot bērza lapas pavasari un vasarā — to zaļums vien­mēr atšķiras no pārējās apkārtnes, lai cik arī jauka tā būtu. Bet ru­denī lapām uzklātā zelta laka turas ilgi, jo ilgi un laistās Saules staros.

Izcilo dziedniecisko īpašību dēļ bērzs senatnē bija viens no svētajiem kokiem. Dainas liecina, ka bērzs dažkārt bijis senās svētvietas centrā, it īpaši, ja tas uzaudzis uz akmens ar spēcīgu bioenerģētisko starojumu.

Bērziņš auga trim lapām Diža ceļa maliņā: Tai vienā Saule lēca, Tai otrā norietēja, Tai trešā lapiņā Laime lēja sudrabiņu.

Fs 1835,122

Šeit nepieciešams dažu simbolu skaidrojums: "…auga trim lapām" — nozīmē sevišķi spēcīgu bioenerģētisko plūsmu krust­punktu, kas ļauj viegli saistīties ar Viņsaules valstību (pirmā lapa), Aizsauli jeb dvēseļu valstību (otrā lapa) un fizisko pasauli (trešā lapa). "Dižais ceļš", kura maliņā atrodas bērzs, nozīmē lielo bioenerģētisko plūsmu, izcili lielu svētvietu līniju. Teikto papildināsim ar dainu par bērza spēku un sasaitēm:

Bērziņš auga uz akmeņa Sudrabiņa lapiņām: Dzelža saknes, vara zari Zelta griezti pumpurīšī.

Šī daina nebūt nav tikai dzejisks apraksts, bet gan sena rituāla dziesma par bērza spēku, lai dziedinātu slimos cilvēkus.

Ne tikai latvju senčiem, arī citām Ziemeļeiropas tautām bērzs bija Saules un pavasara atdzimšanas koks; koks, kas slimos darīja veselus.

Igauņu valodā bērzs saucas kask, arī koiv, bērzu birze kas ik, ari kaesalu. Šie vārdi tuvi dažiem citiem nozīmīgiem starptautiskās izplatības vārdiem. Pirmais no tiem — kask nozīmē "centrs", pats "vidus", piemēram, Cēsis, Cēzars, cars, karalis. Otrais vārds — kasik— liek aizdomāties līdz Meksikai un Centrālamerikai. Tur par kasikiem dēvēja cilšu vadoņus, kas senatnē bija ari zintnieki. Šie piemēri vēl vienu reizi apliecina bērza nozīmīgo vietu tālā senatnē.

Bērzs Ziemeļeiropas tautām ir pavasara koks, Saules koks, dabas atdzimšanas koks. Tagadējā paraža greznot mājas ar bērza meijām Vasarsvētkos ir pārņemta no gadu tūkstošiem vecām pirmskristiānisma paražām. Pēc citiem ieradumiem bērza (retāk ozola) līksti cirta jaunpiedzimušā puisēna šūpulim.

Baltiem tuvie galindi un jātvingi, kuri dzīvoja tagadējā Balt­krievijas un Ziemeļukrainas teritorijā, pavasaros veda no meža uz ciema centru bērzu. Pēc vecas paražas ratus vilka cilvēki. Ap at­vesto koku rīkoja pavasara svētkus ar dziesmām un dejām.

Anglijā uz ciemu vilka jau visai lielu bērzu, dažkārt vilkšanā iesaistot pat līdz 40 vēršu. Šo procesu pavadīja līdz pat 300 cilvēku. Tad ciema centrā bērzu greznoja ar lakatiņiem un lentītēm, ap to rīkoja pavasara svētkus. Cilvēki gāja no mājas uz māju, līdzīgi kā mūsu Jāņa bērni vai budēļi.

Vācijā vēlāk radās paraža zagt mežā koku un novietot pie savām durvīm kā izveicības apliecinājumu. Te nu gan jāpiebilst, ka šīs ir tikai pēdējo gadu tūkstošu paražas. Vēl senākos laikos tikai tāpēc, lai pārdesmit dienas papriecātos, koku nerāva ārā no zemes, necirta, nezāģēja. Nav skaistāka koka par to, kas aug mežā.

Cara Krievijā, Pinskas guberņā, bija paraža šajos svētkos ar bērza zariem izgreznot ciema skaistāko meiteni, to nesa cauri ciemam. Uzskatīja, ka bērzs simbolizē meitenes tīrību, kautrību, skaistumu.

Sevišķs spēks ir bērza pumpuriem un plaukstošai bērza lapai. Šo saritināto lapiņu dēvēja par Dieva stabuli (Ticējumi, 3149). Citi ticējumi bērzu saista ar māti: ja lauž bērza galotni, mirst kāds no vecākiem. Daina pamāca ganiņu:

Labāk laužu alkšņa rīksti, Nekā bērza galotnīti. Alkšņa rīkste man nekait, Bērzgaliņš māmiņai.

Cits ticējums (3180) gan stāsta sekojošo: ja sapnī cērt bērzu jeb redz viņu nolauztu, tad mirs vīrietis, bet ja redz priedi, tad sieviete. Un vēl: ja dzeguze mājas tuvumā iemetas bērzā un kūko, tad mājā mirs viens vīrietis (3150, Aumeisteri). Bērzu izmantoja ari zīlēšanai: Jāņu naktī meitas sviež kroni bērzā, kuru reizi tas tur paliek, pēc tik daudziem gadiem dabūs precēties (3153, Nīca).

Vecvectēviem bērzs deva ziņu par gaidāmo laiku nākamajās sezonās. Nodaļā par alksni mēs jau apskatījām bērza un alkšņa savstarpējās saistības par to, vai vasara būs sausa vai slapja.

Tuvāka laika pazīmes

•  Ja bērziem lapas vēlu plaukst un ātri birst, tad gaidāma gara ziema (3173, Ikšķile).

•  Ja bērziem lapas stipri robotas, tad ziemā būs lielas sniega kupenas (3174, Aloja).

•  Ja rudenī bērziem lapas nodzeltējušas un nobirst nost, tad gaidāms garš rudens (3175, Ikšķile).

•  Ja bērzi savas lapas sāk mest no galotnes, tad gaidāma sekla ziema (3170, Aloja). . .'

•  Ja ziemā bērziem zari ir sarkani, tad sagaidāms vējputenis (3161, Lubāna).

Tālāka laika pazīmes. Turklāt bērzs ļauj ieskatīties arī tālākā nākotnē, pat gadu uz priekšu:

•  Ja bērziem lapas birst vēlāk nekā visiem kokiem, tad otrā pavasarī būs plūdi (3176, Lubāna).

•  Ja bērzs priekš Miķeļiem nodzeltē, tad nākamo gadu būs laba miežu raža (3172, Ungurpils).

•  Kad rudenī bērzs no apakšas dzeltē, tad pavasarī labība jāsēj vēlu, bet kad no augšas, tad agri (3167, Bauska).

• Kad purva bērzi pirmie nodzeltē, tad nākamā vasarā ielejās gaidāma laba raža (3156, Dzelzava).

Piebildīsim, ka mūsdienu zinātne vēl nespēj dot laika apstākļu prognozes tik tālu uz priekšu. Vismaz šobrīd bērza spējas izzināt nākotni vēl arvien ir lielākas nekā visas pasaules zinātnes un teh­nikas vismodernākajiem, datorizētajiem sasniegumiem.

Dziedniecība. Izcilas ir bērza dziednieciskās spējas. Visai liels būtu to vainu un slimību uzskaitījums, kur noder bērza pumpuri un bērza lapas. Ar sasmalcinātu bērza mizu apbārstīja strutojošās brūces. Melnā bērza piepe palīdz pret audzējiem.

Zaļas bērza lapas, apliktas ap miesu, izvelkot tūsku. Bērza lapu, no­ņemtu no pažagas vai pirts slotas, apslacina un uzliek uz augoņiem, tā sauktām suņanaglām. Lapai jāstāv tik ilgi, kamēr tā pati nokrīt (3178, Kuldīga).

Pumpuru tēja un uzlējums ir žults dzinēji, antiseptiķi, mazina tūsku, pat ja nekas cits nelīdz. Bērza slotas līdz pret locītavu iekai­sumiem, reimatismu. Bērza sulas satur daudzas dzīvībai vērtīgas vielas un palīdz pret podagru, artrītu, reimatismu, cingu, tūsku, anginu, furunkulozi, sekmē grūti dzīstošu brūču un trofisko vāšu sadzīšanu.

Bērza pumpuri lietojami pret vēdergraizēm. Apmēram pusstopa pudelē jāieber viens kortelis bērza pumpuru un pārējā tukšā vieta jāpie­pilda ar spirtu, tādam maisījumam jānostāv aizkorķētam astoņas dienas. Pēc tam var lietot priekš jeb pēc ēšanas vienu ēdamu karoti reizē (3179, Nīca).

Brandvīns, kur samērcēti bērzu pumpuri (pupuri), ir derīgs pret cauru vēderu (3165).

Bērza žagari jālasa priekš Jāņiem, ka nedabū aizlīgošanas. Tad viņi jāsasutina un jāpiesien pie sāpošas vietas, kur jūt kaulu sāpes. Ja šos žagarus aizlīgojot, tad viņi vairs dziedēšanai nederot (3166, Grostona).

Vecās krievu grāmatās minēts, ka bērzs dziedina dzelteno kaiti, dziedē brūces un ievainojumus. Lai no brūces "slikto gaļu" izdabūtu, jāber virsū bērza mizas pulveris. Bulgāru mediķi iesaka bērza lapu novārījumu vai vannas reimatisma dziedēšanai. Būtībā tas ir līdzīgs bērza slotām. Francijā ar bērza lapām, pumpuriem, kā arī sakņu novārījumu ārstē reimatismu un drudzi. Bērza ogle ir pret dizentēriju un dispepsiju. Bērza darva ietilpst Višņevska zie­des sastāvā.

Egle

Egle tūlīt aiz priedes ir otrs Latvijā izplatītākais skujkoks. Pēdējos gados mežkopji kailcirtēs stāda gandrīz tikai egles, jo pat­laban valda uzskats, ka šī rīcība mūsu apstākļos esot saimnieciski efektīva. Tomēr egles augsni dara stipri skābu.

Pavasarī egļu zaros var ieraudzīt sīciņus dzeltenus un arī nedaudz lielākus violetus čiekuriņus. Dzeltenie ir vīrišķie ziedi, violetie — sievišķie. Kad vējš ir apputeksnējis sievišķos ziedus, no violetajiem čiekuriem aug lielie čiekuri. Oktobrī tajos jau ir mazas sēkliņas. Čiekurs sēkliņas auklē līdz nākamajam pavasarim, tad, vējam tuvojoties, tas atver savas zvīņas, un sēklas lidodamas izsē­jas plašā apkārtnē. Tāpēc mežos ir daudz mazu eglīšu. Tās, augot lielo egļu ēnā, tā ari paliek mazulītes ar tievu stumbriņu metra ga­rumā un tādas pacietīgi gaida savu kārtu vai pat simts gadu vecu­mā. Bet tikko nocērt kādu no lielajām eglēm, notiek brīnums — mazulītes it kā pamostas, sāk ļoti strauji augt un drīz panāk lielās egles. Sī pacietīgā gaidīšana ir viens no dabas brīnumiem. Lielās egles mūžs nav pārāk ilgs, vidēji 100-120 gadu; to bieži vien bojā puve.

Pats koks, it īpaši ar čiekuriem greznots, ir skaists, turpretī egļu meži — tumši, nemīlīgi. Egle ir sudraba starojuma koks, tāpēc vasarā dzīvā eglē nemitinās ne putni, ne cita dzīvā radība. Egle ir pilnīgi klusa pat nelielā vējā, bet, uznākot spēcīgam pūtienam, tā nejauki iegaudojas. Varbūt, ka tas no vienas puses un mūžam zaļās skujas no otras, veidojis īpatnējo senču uzskatu par tām.

Egli saistīja ar Dabas izpausmēm, kuras vecvectēvi dēvēja par Meža māti un Vēja māti.

Meža mātes labvēlību saistīja ar mūžam zaļajiem kokiem:

Klusiņām klausījos, Ko solīja Meža māte: Priedei sagšu, eglei sagšu Paeglītei villainīti.

Nevienu citu koku latvju garamantās nemin tik ciešā saistībā ar Meža māti kā egli. Vasarā eglē putni nedzīvo, zem egles dzīv­nieki arī ne. Toties ziemā, aukstā laikā šeit patvērumu rod gan ir- bīte, gan zaķītis, gan stirniņa. Varbūt tāltālā senatnē cilvēki mītņu apklāšanai un izklāšanai izmantoja egļu zarus. Labāku siltum­izolācijas materiālu mežā grūti atrast. Tad skuju būdās un uz skuju klājuma tiešām varēja gulēt kā Meža mātes klēpī.

Senču uzskatos egle bija kā robeža, kā pāreja. Ta no vienas pu­ses simbolizēja nāvi, aizgājēja piemiņu un vienlaikus atdzimšanu, pārdzimšanu no otras. Mūsdienu bēru tradīcijās celiņu, pa kuru nesīs aizgājēju, kaisa ar egļu skujiņām, celiņa malās sprauž eglītes.

Vēl 20. gadsimta sākumā ar eglītēm greznoja arī kāzu mājas priekšu. Un vēl nesen, tikai 19. gadsimtā, no Vācijas ienākusi tra­dīcija ir Ziemassvētku eglīte. Visas trīs tradīcijas ir ļoti senu pirms- kristiānisma reliģisko uzskatu atspoguļojumi. Apskatīsim tos pa kārtai.

Kāzas ir divu jaunu cilvēku savienošanās jaunas dzīvības ra­dīšanai — pirmsākums senču dvēseles atdzimšanai. Ne katrs kociņš derēja kāzu pušķojumam. Šim nolūkam izraudzījās sevišķi kuplas eglītes. Ar tām greznoja mājas ieeju, pēc tām zīlēja arī līgavas un līgavaiņa mūžu.

Kupla kupla tei egleite, Kur Souleite nakti guļ. Vēl kuploka tei egleite, Kur Souleite reitā lāc.

Mūsdienu komunālie kapi, kur vienos kapos, it īpaši pilsētu kapos, guļ tūkstošiem cilvēku un kur jums, gribot negribot, jā­rēķinās ar nesimpātiskiem kaimiņiem, ieviesti pavisam nesen — tikai pirms 200 gadiem. Šādu kārtību noteica Krievijas carienes Katrīnas Lielās pavēle. Līdz tam katra latviešu sēta pati sev izvē­lējās ērtu, klusu vietiņu māju tuvumā un nevienam nebija grūti aiztecēt pie savas māmulītes, tētiņa vai cita mīļa cilvēka atdusas vietas. Lielākā daļa dainu vēsta par pēdējo atdusu smilšu kalniņā. Vairākas dainas piemin paražu, bēriniekiem mājās braucot, atvest eglīti vai egļu zarus:

Negaid' vis tu māmiņa Sav' meitiņu atvedam: Eglīt' vieni atvežu Sīkajām skujiņām.

Šī daina pierakstīta Dignājā. Līdzīgi Vējavā stāsta, ka atvests paeglītis. Rozēnos pierakstīta daina stāsta, ka mājās dēla vietā at­vestas egles skujas. Tomēr zem egles neraka, par ko liecina daina:

Rociet mani, kur rakdami, Zem eglītes nerociet: No eglītes rasa bira Rūsēj' mans augumiņš.

Mūsdienu paraža nospraust kapos ceļu uz atdusas vietu ar eglītēm un kaisīt šo ceļu ar skujām ir nesena. Iespējams, tā parādījās tikai pēc komunālo kapu ieviešanas. Pirms tam varēja būt mājas priekšas greznošana, līdzīga kāzu paražai. Jā, kāzu un bēru paražas ir ļoti līdzīgas, bet arī tās saistībā ar eglēm diez vai ir vecākas par 2-3 gadu tūkstošiem.

Pavisam jauna, tikai 19. gs. ieviesta paraža — uz Ziemas­svētkiem mežā cirst eglīti, novietot to istabā un izpušķot. Nedrīkst neatzīmēt, ka šādi kristīgā baznīca ir pārņēmusi senu pirms- kristiānismā koptu mirušo piemiņas paražu. Jo Ziemassvētki mūsu senčiem vispirms bija aizgājēju pieminēšanas laiks. Ne jau bēdīgs un skumjš laiks, bet saistīts ar lielo Saules pagriezienu. Tikai senos laikos uz šiem svētkiem necirta dzīvu kociņu, bet klusām devās pie tām eglēm, kuru tuvumā dusēja vectēvs, vecmāmiņa un viņu vecāki un vecvecāki.

Arī mūslaiku cilvēkam der pabūt egļu mežā. Tas apgaro, noņem lieko garīgo spriedzi, dod atkal mieru un pārliecību.

Par egļu sasaisti ar veļu kultu un atdzimšanas senajiem rituāliem liecina ziņas par senāk atzīmētu egļu nedēļu.

Egļu nedēļa, saukta ari par skuju nedēļu, ir bijusi tūliņ pēc Mi- ķeļa dienas, no 29. septembra līdz 6. oktobrim. Lubānā un Mei- rānos vairāk pazīstama skuju nedēļa, bet uz Madonas pusi atkal egļu nedēļa. Madonā senāk bijis Eglītes tirgus, kas noturēts vienu nedēļu pirms Miķeļa dienas. Skuju nedēļā kāposti bijuši gan jāgriež, bet ne jāliek kublā.

Ziemassvētku naktī, ja grib redzēt sapnī mīļāko, pagalvī liek egles zaru.

Vissvarīgākais barometrs

•    Sausu nomizotu egles zaru pienaglo pie klēts vai citas ēkas sienas, ja tas liecas uz zemi, būs lietus, ja uz augšu — sauss laiks.

Tuvākā laika zīmes

•    ja dienas vidū egles zari izskatās tumši, tad pie vakara ir skaidrs laiks (Balvi).

•   Ja ziemu egles piesnigušas ar sniegu, tad sagaidāms putenis un pēc tam atkusnis (Palsmane).

•   Ja eglei zari uz augšu, gaidāms sauss laiks, uz leju — lietus (Jaunpiebalga).

Talāka laiku zīmes

•   Ja ziemā zem eglēm piebirušas skujiņas, tad gaidāma laba vasara (Jaungulbene).

•    Kad eglēm daudz čiekuru, tad rudenī daudz un lieli kartupeļi.

•    Ja pavasarī eglēm ir čiekuri galotnēs, tad nākamā vasara būs sausa, bet, ja čiekuri ir vairāk no apakšas, tad nākamā vasara būs slapja (Stāmeriene).

•   Ja eglēm daudz ziedu, sagaidāma laba rudzu raža (Vecpiebalga).

•   Ja eglēm ziemu piebirst zemē brodiņi, tad būs labs miežu gads (Plāņi).

•    Ja marta mēnesī vējš lauž eglēm zarus, tad gaidāma laba miežu raža (Vecgulbene).

•    Kad eglēm pavasaros krīt mazi zariņi, tad gaidāma laba miežu vasara (Lubāna).

No egles galotnes, kurai atliekti un atsieti zari, gatavo puškaiti. Puškaitis, eglīte vai ērkulis ir mūzikas instruments. Tas piestipri­nāts pie koka roktura. Augšdaļā kopā sasietas zosu spalvu kātu un krāsaina auduma strēmeļu virtenes ar metāla zvaniņiem. Virsū vēl uzsiets sarkans dzijas pušķis. Labākai skaņai vēl tiek izmantotas arī ēveļskaidu un papīra virtenes.

Ieva

Ieva ir liels rožu dzimtas krūms vai arī ne pārāk liels, līdz 12 m augsts koks. Visbiežāk sastopams upju krastos un krūmājos, retāk mitros lapu un jauktos koku mežos. Balti ziedi, spīdīgas melnas ogas ar kauliņu. Dainas norāda uz ziedu izmantošanu dziednie­cībā, īpaši ginekoloģijā:

Mīļā Māra sieviņām Trejus ziedus pametuse: Namā meta liepas lapas, Istabā ievas ziedus, Pirtes taku kaisījuse Apentiņa lapiņām.

Ari ieva, tāpat kā pīlādzis, pieder pie tiem kokiem, kas rūpējas par putniem. Laba ogu raža ir tad, ja putniem būs grūta ziema. Bet, ja gaidāma lēna un silta ziema, tad ogu raža maza.

Ievas ziedi stipri smaržo, īpaši vietās ar bioenerģētiskām plūsmām:

Es nopinu vainadziņu No visām puķītēm, Ievas ziedu vien neliku, Lai galviņa nesāpēja.

(Ikšķile)

Turpmāk minētās dainas liek domāt, ka ieva, tāpat kā citi koki ar dziednieciskām spējām, bijis svēts koks. Tāpēc pieskaršanās ar ievas nūju tika uzskatīta par sliktu zīmi:

Rijnieciņ, bāleliņ, Nekul meitas ievas kūju: Dancos tava dvēselīte Ievas kūjas galiņā.

Vēl ievu ziedus saistīja ar lauku ražību ne tikai vērojumos, bet ari zintnieciskajās darbībās. Šajā ziņā interesants pieraksts veikts Svētē: Kad ievas zied, tad ar viņu ziediem jānokaisa lauki, lai labība ražīgi padotos. Protams, šis ticējums jāsaprot simboliski — piestā­joties pie ziedošas ievas, padomājiet par to, ko darīt, lai būtu laba raža.

Ievu ziedi un labības sējas laiks. Pēc ievu ziedēšanas noteica sējas laiku. Tas gan šķiet manāmi vēlāks par to, dažkārt ražīgāko, bet riska pilno laiku, ko iesaka mūsdienu agronomi:

• Kad ievas zied, tad mieži jāsēj (10269).

Visai liels ticējumu daudzums (10244-10268) cieši saista ievu ziedēšanas, ziedu un ogu daudzumu ar labības, īpaši rudzu, ražu:

•   Ja pavasarī ievas sāk ziedēt ātri un ļoti daudz, tad labība ātri nogatavosies un būs bagāta raža (10246, Alsunga).

•   Ja ievas zied, tad apmēram pēc mēneša ziedēs rudzi (10257, Rūjiena).

Vairāki ticējumi norāda, ka aitas jācērp ievu ziedu laikā, tad būs kupla vilna.

Dziedniecība

•   Ievu mizas, mizotas Zāļu dienā un savārītas, ir labas cietam vēderam, lai ietu cauri (10272).

•    Ievu mizas tiek uzliktas uz pampumiem, kas ceļas no kaulu sāpēm (10272-a, Brukna).

•    Ieva ir labs līdzeklis rozes atslāpēšanai. Koka zaru miza jānokasa, jāsatin lupatā un jāuzliek virsū, virs lupatas jāliek zilais papīris ar krītu (10273, Nīca, arī 10276).

•    Pret kāsu vai citām krūšu kaitēm lietoja arī ievu grebzdus (10274).

•    Ievu gremzdus liek pie vaiga, kad zobi sāp (10275, Plāņi).

•    Ievu ogas traukā žvadzinot, saka: "Sūrums ārā, saldums iekšā!" (10277, Plāņi)

Latvijā aug daudz skaistu un brangu ievu. Tomēr visiespaidī­gākā ir ievu birzs ap Rucavas svētavotu Sventojas krastā, Liepājas rajonā pie pašas Lietuvas robežas.

Birzs nav liela — ap 30 m diametrā ar svētavotu tās centrā. Atsevišķu koku zari, noliecoties līdz zemei, devuši jaunas atvases, izveidojot daudzas arkas, kas saistījušās neiedomājamos vijumos.

Izstaigājot šo birzi, cilvēku pārņem neparastas sajūtas, kas saistāmas ar pašu vietu un tās starojumu. Var to saukt par teiku mežu, var — par pasaku vietu.

Dabā vienlaikus pastāv gan tuvu, gan dažādu atšķirīgu dzīvo būtņu pielāgošanās un sadarbība. Ta ir tik plaša, ka liek domāt par kādu augstākas nozīmes uzdevumu vai pat uzdevumiem. Mūsu­prāt, svētkoki radīti, lai uzturētu un aktivizētu kontaktu starp

Zemi un Sauli, kosmosu. Koki kā fiziski nekustīgas būtnes uztur dzīvu nepārtrauktu šādu savienojumu. Savukārt cilvēks kā kus­tīga būtne uz Zemes bija radīts, lai apkoptu un uzturētu kā fiziskā, tā ari enerģētiskā kārtībā svētvietas — Zemes dzīvības sistēmas un veiktu tajās dažāda līmeņa garīgos darbus pēc Dieva padoma. To cilvēks spēj tikai saskaņā ar dabu un it īpaši ar kokiem un put­niem.

Diemžēl cilvēka darbība pēdējos gadu tūkstošos kļuvusi arvien kaitīgāka un bīstamāka Zemes dzīvībai un cilvēkam pašam. Lai cilvēki izdzīvotu, jāatceras savs uzdevums.

II dala

Sarunas ar putniem

/

Zoologa priekšvārds

Šī grāmata ir darbs, kas pievērš uzmanību un rosina domāt par Dabu, putniem, tautas garīgo mantojumu, šodienu un senatni, ietverot bagātu materiālu izziņai un pārdomām. Tas ir vēl viens daudzu gadu pētījums par putniem, šoreiz — zintnieka redzējumā ar atšķirīgu skatījumu no dabaszinātnieku un folkloristu piedāvātā.

Putnu esamība uz Zemes iesākās juras periodā, kas bija pirms 195-137 milj. gadu, kad dzīvoja pirmputns arheopteriks. Mūsdie­nīgi putni sāka apdzīvot pasauli krita periodā, kas ilga no 137 līdz 67 milj. gadu.

Šīs grāmatas autors mums piedāvā tautasdziesmās, kur minēti putni, saskatīt mūsu priekšteču gudrajos. Krauklis, Cīrulis, Dze­guze, Lakstīgala… — tie ir cilvēku — seno zintnieku vārdi. "Gal­veno zintnieku par Kraukli dēvēja", — lasām nodaļā par kraukli. Dzīvnieku uzvedības lietpratēji kraukli atzīst par visattīstītāko putnu. "Vai, krauklīt, tu zināji?" — tautasdziesmā krauklim jautā par māsiņu. Krauklis visu redz un pamana savās robežās. Turklāt putns jūt vēl arī tos signālus, ko sūta citas būtnes, galvenokārt putni.

Tautasdziesmās arī vanags. Šodien pilsētās un laukos, bet, iespējams, arī senākos laikos, vismaz deviņas desmitdaļas cilvēku, tai skaitā mežinieki, mednieki un skolotāji klijānus, piekūnus, ērgļus, vanagus, klijas, lijas sauc par vanagiem, tos dalot — "liels vanags", "mazs vanadziņš". Vistu vanaga un līdzīgā zvirbuļvana- ga pazīmes gan tautas vārdiskajā grāmatā precīzi norādītas: "Sēž ozolā dzelteniem zābakiem, zaļās acis grozīdams, mundieris kā kunga sulainam". Un — "vanags tevi apēdīs pa vienai spalviņai."

Cilvēku garīgās spējas patiesi saprast putnus varbūt līdz mūsu dienām bija atnesis Kārlis Grigulis. Bet tad, kad ari citi cilvēki spēs izprast putnus, kad daudzu gaitas būs virzījuši putni, un šī parā­dība būs kā dziesma pavasarī, kā savas ligzdas aizstāvēšana, tad cilvēka apziņa kā saules stars ieies dabā. Jo senās zināšanas tika gūtas saskarsmē ar apkārtni, kur pagāja dzīve, tā radot uztveri.

Autors apzinās, ka sacītais ir lielā mērā hipotētisks, un aicina vērtēt un analizēt faktus, garamantas, jo ir patiesa nepieciešamība runāt par senču atstāto mantojumu.

jānis Brikmanis

1. nodala

Putnu gudrība un intelekts

Visa daba ir brīnumu pilna, bet putnu izziņas un saprātīgas rīcības spējas pieskaitāmas pie pašiem lielākajiem brīnumiem. An­tīkie autori to pamatoja, sakot, ka putni dzīvo tuvāk debesīm nekā cilvēks. Tomēr šī fiziskā saistība nebūs galvenā, jo ne dzīve kalnos, ne atrašanās lidmašīnā vai kosmosā cilvēkam nav devusi tās neparastās spējas, kādas ir putniem. īstie iemesli jāmeklē Raditāja nodomu būtībā.

Mūsu viedie senči apzinājās putnus kā augstas gudrības nesē­jus, kam piemīt daudz tādu spēju, kādu nav cilvēkiem. Daudzas latvju dainas liecina par senču sadarbibu ar putniem, saprotot putnu valodu un mākot ar viņiem sarunāties.

Senajā Eiropā svarīgus jautājumus lēma pēc tam, kad uzzināja putnu padomu. Plašāku aprakstu šādai zīlēšanai veltījis profesors Kārlis Straubergs darbā "Latvju tautas paražas".

Tumšajos viduslaikos krustneši nogalēja mūsu viedos cilvē­kus, un senās zināšanas sāka izplēnēt. Bet dabu iznīcināt viņi ne­spēja un tajā noslēpumu nav. Salīdzinot mūsu garamantas ar citu seno kultūras tautu mītiem un jaunākajiem zinātnes atzinumiem, daudzas zināšanas var apjēgt un atjaunot.

Izmantoju izdevību, lai par vērtīgiem padomiem šī darba tapšanā pateiktos ornitologiem — profesoram Mārim Strazdam un Jānim Brikmanim.

Ornitoloģija. Mūsdienās putnu fizioloģiju, dzīves vietas, uz­turu, pārlidojumus, aizsardzību, medības u. c. lietišķos jautājumus pēta zooloģijas nozare, ko sauc par ornitoloģiju. Šis darbs, kas veltīts putnu gudrībai, it īpaši attiecībās ar cilvēku, saskaras ar visai jaunu ornitoloģijas nozari — putnu psiholoģiju. Interesantus pētījumus šajā jomā veicis austriešu zoologs, Nobela prēmijas laureāts, profesors Konrāds Lorencs (1903.) Ļoti vērtīgas ziņas par putniem atrodamas viņa grāmatā "Viņš runāja ar zvēriem, put­niem un zivīm" (Rīga, Zinātne, 1979). Zinātnes vēsturē šo ornito­logu uzskata par vienu no 20. gs. izcilākajiem cilvēkiem.

K. Lorencs savā darbā piemin leģendāro ķēniņu Zālamanu, kam piederēja burvju gredzens. Kad ķēniņš to uzvilka pirkstā, viņš varēja sarunāties ar zvēriem un putniem. Profesors smejas, ka viņš spēj vairāk nekā Zālamans, jo varot runāt ar putniem bez gredzena. Bet, kā redzēsim, mūsu senču gudrība bija daudz augstāka.

Jāatzīmē ari vērtīgie novērojumi, ko Latvijā veikuši tādi pazīstami putnu pētnieki kā Jānis Brikmanis, Kārlis Grigulis, Ģirts Kasparsons, Kārlis Vilks u. c.

Papildu ziņas par šajā grāmatā minētajiem putniem var gūt Latvijas Ornitoloģijas biedrības izdotajās grāmatās "Latvijas lauku putni", "Latvijas meža putni" un "Latvijas ūdensputni".

Neizskaidrotās spējas

Putniem ir daudz tādu spēju, ko zinātne vēl nespēj izskaidrot. Kā galvenās no tām, mūsuprāt, minamas — asā redze, spēja orien­tēties pat ļoti sarežģītos apstākļos un veikt tālus pārlidojumus, māka veidot samērā sarežģītas ligzdas, kā arī spēja paredzēt nā­kotnes notikumus ne tikai sev, bet arī cilvēkiem. Šīs spējas nevar izskaidrot tikai ar klasiskās fizikas un bioloģijas likumiem vien. īsi aplūkosim tās īpašības, kas neskar tieši darba galveno virzienu.

Redze. Tautā par asu redzi saka "vanaga acs". Zinātnieki pē­tījuši redzes asumu vanagam, un tas tiešām ir divas reizes lielāks nekā cilvēkam. Ērgļi, vanagi un citi plēsīgie putni no liela augstu­ma vienlaikus pārskata vairākus miljonus m2 lielu laukumu. Ierau­got zālē kustošu peli, putns pikē lejup. Putna acs ir maza, bet tās pārstrādātais informācijas apjoms simtiem tūkstošiem reižu pārsniedz tās iespējas, ko no bioķīmijas viedokļa acs un sma­dzenes varētu veikt.

Pūces redzi vēl papildina ļoti jutīga dzirde. Daži putni jūt arī ultravioleto starojumu. Tomēr arī ar to visu nepietiek, lai putnu redzes spējām dotu zinātniski korektu skaidrojumu. Jāsecina, ka bez tiešas uztveres putna rīcību vada vēl citi informācijas avoti.

Orientēšanās. Putni spēj orientēties visai sarežģītos apstākļos. Bieži vien, pārvarot lielus attālumus, nākas lidot krēslā, miglā, lietū, kā arī sānu vējā. Tomēr putni atrod savas mītnes vietu. Otrkārt, viņi spēj orientēties mežā daudzajos koku zaros.

Līdzšinējie izteikumi par orientēšanos, dienā vērojot Sauli, naktī zvaigznes, vai sekojot magnētiskā lauka izmaiņām, nav korekti, jo Saules un zvaigžņu stāvoklis mainās gan atkarībā no gadalaika, gan diennakts stundas, gan ģeogrāfiskā punkta. Bez tam putni nelido pa vienu taisnu līniju, bet gan visai sarežģītu tra­jektoriju. Būtiski mainās arī vietu izskats. Rudenī putni aizlido tad, kad kokiem vēl ir lapas. Pavasarī viņi redz pavisam citu skatu, jo koki ir kaili un zemi vēl dažkārt klāj sniegs.

Jāsecina, ka putni izmanto kādus mums nezināmus infor­mācijas avotus.

Kur putns gūst spēku? Gājputni rudenī un pavasarī veic visai tālus pārlidojumus. Mūsu vārnas ziemo Polijā, strazdi — Francijā, stārķi — Āfrikā. Rekordists pārlidojumu ziņā ir jūras zīriņš, kas apmēram trešo daļu gada dzīvo Arktikā, otru trešdaļu Antarktīdā un katru pusgadu veic ap 20 tūkstošu kilometru garu pārli­dojumu. Protams, šajos pārlidojumos putni, kur vien var, izmanto ceļavēju un gaisa strāvas. Tomēr arī tad bez dūšīgas spārnu vēcināšanas neiztikt. Rodas jautājums — kur putni ņem spēku tālajiem lidojumiem?

Parastajos apstākļos putnam jāēd bieži un, ja guziņa tukša, viņš ātri vien no bada iet bojā. Pārlidojumu laikā putniem ilgstoši nākas iztikt ar visai niecīgu barības devu, dažkārt arī nekas ēdams nepagadās, bet lidojums prasa tik daudz enerģijas, ka putniem vajadzētu iet bojā no bada. Ta kā viņi tomēr aizlido, jādomā, ka tie kādā mums nezināmā veidā iegūst papildu enerģiju. Iespējams, ka atbilde rodama to ļoti šauro joslu — koridoru — fiziskajos rak­sturojumos, pa kuriem putni dodas tālajos ceļos.

Šaurie koridori. Putnu pārlidojumus cilvēki pēta jau kopš tālas senatnes. Ik gadus putni lido pa vieniem un tiem pašiem, bieži vien samērā šauriem gaisa koridoriem. Cik iespējams, viņi izmanto gaisa strāvas, bet gaisa koridoru tīkls ne vienmēr skaidro­jams tikai ar tām. Tā, piemēram, pie Liepājas ir mazāks koridors, pa kuru putni lido no A uz R, iekļaujas lielajā putnu ceļā, kas vir­zīts no Z uz D. Putni veic ap 90° pagriezienu. Gaisa strāvas tā neplūst. Tātad putnu vēlmi lidot tieši šajos koridoros nosaka kādi citi, vēl neizpētīti dabas likumi.

Iekšējais pulkstenis. Putniem, tāpat kā citām bioloģiskām būtnēm, ir laba diennakts laika izjūta. Tai vēl nav zinātniska skaidrojuma.

Putni arī labi izjūt saullēkta bridi pat tad, ja Saule ir aiz bieziem mākoņiem vai putns ieslodzīts tumšā vietā. Katrs putns dziedāt sāk noteiktu brīdi pirms lēkta, bet pašu lēkta brīdi parasti sagaida svinīgā klusumā.

Ligzdu taisīšana. Žonglieru meistarība cirkā nav nekas, salīdzinājumā ar putnu māku savit ligzdu. Pilnīgi izslēgts, ka ligzdas darināšana no dažādiem atrastiem materiāliem un daž­kārt pat tās greznošana iespējama tikai ar instinkta palīdzību. Nevar ieprogrammēt rīcību putnam, kurš, balansējot uz vienas kājas, ar otras kājas un knābja un spārnu palīdzību var sapīt ligz­du no ķeburainiem un citiem ne visai paklausīgiem zariem. Līdzšinējie uzskati par instinktu kā ieprogrammētu rīcību nav korekti no kibernētikas viedokļa, jo apstākļi, kādos putni veido ligzdas, katru reizi ir pārāk atšķirīgi, lai tos varētu iepro­grammēt.

20. gs. pēdējā trešdaļā daudzi izcili zinātnieki visā pasaulē mēģināja radīt ierīces — robotus ar mākslīgo intelektu. Tomēr izrādījās, ka šis uzdevums ir miljoniem reižu sarežģītāks, kā sā­kumā likās. Kaut arī elektrisko ierīču spējas kopš tā laika nesa­līdzināmi pieaugušas, tomēr līdz mākslīgā intelekta radīšanai vēl ir ļoti tālu.

Mēs šeit apskatījām tikai daļu no putnu pārsteidzošajām spējām. Valda uzskats, ka putnu izturēšanos pilnībā nosaka barī­bas iegūšana, pašaizsardzības un sugas turpināšanās instinkti. To­mēr iepazīstot tuvāk putnu dzīvi, jāsecina, ka šie uzskati izskaidro tikai daļu no putnu veikuma, bet kopumā nespēj tām sniegt korektu skaidrojumu.

Neparasto spēju skaidrojumu nevar veikt tikai ar šīs fiziskās pasaules likumiem. Šādu secinājumu izdarīja izcilais krievu fiziologs akadēmiķis Ivans Pavlovs (1849-1936). Diemžēl galvenā daļa no viņa izcilajiem darbiem nav publicēta, jo tajā laikā PSRS zinātni vadīja vulgārā materiālisma piekritēji. Pēc zinātnieka nā­ves viņa darbus aizveda nezināmā virzienā. Daudz ko vairāk par to, ka sunim, ieraugot barību, izdalās siekalas, padomju cilvēki zināt nedrīkstēja.

Izcelsmes mīkla. Putnu anatomija un spējas nav skaidrojamas ar dabīgās izlases teoriju. Kaut vai pieminēsim tikai to, cik putna spalvas ir sarežģītas. Pilnīgi izslēgts, ka tik sarežģīts veidojums varētu rasties nejauši un pilnveidoties atlases gaitā. Putni ir radīti kādam nozīmīgam uzdevumam. Šo domu apliecina ari putna pār­strādātās informācijas daudzums, salīdzinot ar smadzeņu apjomu. Putnu smadzeņu apjoms var nodrošināt tikai kādu miljono daļu no tā informācijas daudzuma pārstrādāšanas, kas nepieciešama putna dzīvei. Mūsu spārnoto draugu neparastās spējas šķiet sais­tāmas ar tādiem informācijas un enerģijas uztveres kanāliem, kādi vēl mūsdienu fizikas un bioloģijas zinātnēm nav pazīstami.

Saskarsmes un līdzības

Cilvēku attiecības ar putniem var sakārtot vairākos līmeņos. Kā pašu zemāko jāvērtē mūsdienu cilvēka apziņas līmeni. Viņš uz putnu noraugās galvenokārt kā iespējamo olu ražotāju un nā­kamo kautķermeni. Vēl to varētu papildināt ar putnu mēslu ieguvi ražības celšanai un spalvām — spilveniem, dūnu segām un jakām.

Nedaudz augstāks ir otrais līmenis — dzīvu putnu izmanto­šana dažādām saimnieciskām vajadzībām un izklaidei, piemēram,

•  baložu pastam;

•   gulbju un pīļu uzturēšana mākslīgās ūdenskrātuvēs par­kos to tīrīšanai un greznošanai;

•   piekūnu audzēšana medībām;

•   mazo dziedātāju un runātāju turēšana krātiņos cilvēku priekam.

Mēs šiem diviem līmeņiem tikpat kā nepieskarsimies, jo tie neietilpst mūsu pētījuma mērķos. Turklāt par šiem jautājumiem pieejama samērā plaša literatūra.

Trešais līmenis ietver sevī putnu klausīšanos un vērojumus savam priekam, kā arī zinātniskiem mērķiem vai arī, lai izzinātu gaidāmās laika izmaiņas vai notikumus (oionoskopiju).

Tālāko līmeņu pamatā ir cilvēku un putnu sadarbība, nevis var­darbība; draudzība un izpalīdzēšana, nevis pakļautība un atkarība.

Ceturtais līmenis — sarunas, kur cilvēks var ne tikai klausīties, bet ari uzdot jautājumus un saņemt atbildes.

Latvju tautas ticējumi galvenokārt skar trešo, dainas — cetur­to un augstākos līmeņus.

Latvju pasakās par Kurbadu putns glābj galveno varoni, izne­sot viņu no pazemes. Protams, ka šie vēstījumi jāsaprot simboliski, bet tie norāda uz putnu spējām palīdzēt tad, kad neviens cits to nespēj.

Līdzības. Uzmanīgi vērojot putnus, var atrast daudz vairāk līdzību ar cilvēkiem un viņu sabiedrību, kā to varētu iedomāties.

Vēl jo vairāk, ari mūsdienu cilvēce no putniem varētu tikai mācīties. Ta, piemēram, putniem ir valstiski veidojumi, bet tie pastāv bez korumpētības, bez ierēdņiem un ministrijām.

Putniem ir ģimenes, un tajās tēvi nepamet nevarīgos mazuļus likteņa varā, bet rūpējas par viņiem, līdz tie paši spēj sev iegūt iztiku. Nav ari iedomājams, ka kāda putnu māte varētu aizmirst par saviem bērniem.

Privātajā dzīvē putni necenšas pievākt sev bagātības, ko kapā līdzi nepaņemsi. Katrs putns tiek galā ar sevi pats, iztiekot bez kalpiem un kalponēm. Putns, ja vien iespējams, notīra knābīti pēc ēšanas, mazgājas un sakārto spalviņas.

Bet arī putniem ir jācīnās par savu iztiku un dzīves telpu. Zi­nāmi ir putnu kari, kur katras saimes robežās pastāv sava pakļau­tība un cīņa varas dēļ. Tie, kas šajās cīņās zaudē, parasti iet bojā.

Jūtas. Cilvēki ne vienmēr novērtē ari putnu alkas pēc uzma­nības, cieņas un mīlestības, īpaši, ja tie atrodas nebrīvē. Putniem nepietiek tikai ar to, ka viņus pabaro un iztīra būrīti. Neturiet mā­jās putnu, ja nespējat viņu cienīt un mīlēt. Putniem ir tikpat at­tīstītas jūtas kā cilvēkiem, un ne mazāk bagāti ir viņu pārdzīvojumi.

Katru reizi, kad ģimenē ierodas kāda jauna radība, saimnieki tieši vai netieši kļūst nevērīgi pret iepriekšējiem iemītniekiem. Šo greizsirdību pārdzīvo gan cilvēkbērni, gan kustoņi, gan arī putni.

Putnu valoda

Lielākajai daļai mūsdienu cilvēku zināšanas par putnu valodu sākas un beidzas ar to, ka vista kladzinot paziņo par olas izdēšanu vai ka ir satraukta. Ar šādu, teiksim, pavisam primitīvu pieeju cil­vēks pats sevi apzog. Ja saprotam kaut vai vienkāršākās norādes putnu valodā, varam iegūt ļoti daudz, vēl jo vairāk — nopietnāka putnu valodas iepazīšana liek būtiski pārvērtēt līdzšinējos uzska­tus par cilvēku pašu.

Vēl tikai pirms gadsimta ceturkšņa valdīja uzskats, ka put­niem nav valodas. Viņu izdotās skaņas un ķermeņa kustības vēs­tot tikai par putna noskaņojumu.

Pēdējos gadu desmitos daudzu valstu ornitologi, izmantojot moderno skaņu un attēlu pierakstu tehniku, veikuši interesantus pētījumus. To rezultāti tuvina zinātnieku uzskatus tām atziņām, kas bija mūsu senčiem pirms daudziem gadu tūkstošiem.

Senču uzskati. Miljoniem gadu krātās senču zināšanas gan latvju, gan citu Eiropas tautu garamantās saglabājušas vēsturiskas ziņas par putniem, kas saprotošiem cilvēkiem vēsta nākotni. Grū­tos brīžos veicās tiem, kas sapratuši putnu valodu.

Jau minētajam Kurbadam par kaujas iznākumu stāstīja bezde­līgas. Citā pasakā putni dzied kuģa mastos, ka ķēniņa dēlu metīs jūrā, un tā arī notiek. Tāpat uzzinām, ka zvēri un putni stāsta: acu gaisma atgriezīsies tad, ja acis mazgās ar Zelta rasu.

Pasakas stāsta, kā apgūt putnu valodu, bet šie ieteikumi, pro­tams, doti simbolu valodā tiem, kas jau kaut ko saprot. Tā, piemē­ram, "mednieks zināšanas un putnu valodu sāk saprast pēc tam, kad iespļāvis putnam mutē" (LP IX, 55). Šo valodu var saprast, ja "apēd baltās čūskas gaļu" (LP IX, 75). Protams, ka šos ieteikumus nedrīkst saprast burtiski.

Dažiem putniem pasakās esot uz spārniem rakstīti pare­ģojumi. Piemēram, kas šo spārnu apēdīs, kļūs par ķēniņu. Bet teik­tais nenozīmē, ka putns jānogalina un jāapēd. Patiesībā tas, kas sapratīs to, ko putni pauž ar spārnu kustībām, tiešām zinās vairāk kā citi, un varēs būt par vadoni.

Visai vērtīga ir skaistā igauņu pasaka par trim vērpējām. Lai arī tā stāsta par seniem laikiem, tajā atrodam atsauces uz vēl senā­kiem laikiem, kad cilvēki sapratuši putnu valodu. Šajā pasakā vēl atradās vecs dārznieks, kas šo valodu saprata.

Strazds un princese. Vācu folklorista L. Behšteina pierakstī­tajā pasakā "Strazds un mazgājamā vanniņa" stāstīts par jaunu princi, kas nakšņo vientuļā namiņā meža vidū. Ieraugot viesnīcas kalponīti, viņu pārņem neizprotamas nojautas. Viņš palūdz, lai tam nomazgā kājas.

Te vajadzīga maza atkāpe. Mūsdienās šāds pakalpojums šķiet pavisam dīvains, bet vēl viduslaikos tas bija tikpat parasts kā mūs­dienās, teiksim, friziera darbs. Bet, ja kādās mājās ieradās ļoti go­dāts viesis, tad nereti pats mājas saimnieks mazgāja viņam kājas. Ta bija sevišķa goda izrādīšana. Piebildīsim — kājas mazgāja zāļu un ēterisku eļļu vannās, kas nogurušam ceļotājam ļāva ātri vien atgūties.

Jaunais princis apvaicājās saimniecei par meiteni, kas viņu ieinteresējusi. Saimniece saka, ka kalpone neesot viņas meita, bet gan atradene.

Pa to laiku kalponīte lasa atsvaidzinošas zāles kāju vannai. Tas lasot, pie jaunavas nolaižas strazds un dzied, ka viņas tēvs miris, bet māte vēl aizvien ilgojas pēc pazudušās meitas. Kalpone to saprot un sāk raudāt.

Raudoša viņa arī ierodas pie prinča, lai mazgātu tam kājas. Princis nesaprot, kāpēc jaunā meitene raud. Vēl viņš brīnās par kāju mazgājamo vanniņu, uz kuras ir viņa tēva — Reinas karaļa ģerbonis. Tad viņš pamana, ka meitenei ir tāda pati dzimum- zīmīte, kā viņa mātei.

Un beidzot uz loga nosēžas jau pieminētais strazds un iz­stāsta, ka kalpone patiesībā ir prinča māsa, kuru nozagusi viesnī­cas saimniece. Abi jaunie cilvēki atgriežas pie mātes. Strazds lido viņiem līdzi un tiek atbilstoši godāts.

Lai arī šī pasaka skan pārsteidzoši, tās pamatā, šķiet, ir bijuši patiesi notikumi.

Citas senās liecības. Garamantas vēsta, ka mūsu senči pat vēl samērā nesen saprata dabas un tai skaitā arī putnu un zvēru valo­du. No senebreju svētās vēstures grāmatas Toras, ko pie mums pazīst kā Vecās Derības Mozus grāmatu, izriet, ka Tuvējos Austru­mos pēdējais cilvēks, kas sapratis putnu un zvēru valodu, bija jau minētais ķēniņš Zālamans, kurš dzīvoja pirms vairāk nekā trim gadu tūkstošiem. Musulmaņu Korānā viņu dēvē par Suleimanu. Jāsecina, ka mūsu tautas zintnieki šo māku saglabāja ilgāk kā citas tautas.

Ar putniem sarunāties prata ari somu-karēļu eposa "Kale- vala" galvenais varonis Veinemeinens. Gatavojot līdumu sēšanai, viņš atstāja tā vidū lielu bērzu, kur putniem apmesties. Tur no­laidās ērglis un pateicās visu putnu vārdā.

Par māku sarunāties ar putniem kā jau gandrīz aizmirstu prasmi vēsta arī citu tautu pasakas. Putnu valodu sapratuši Kau­kāza tautu mītiskie varoņi — narti. Ķīniešu pasakās gudrie atrod ceļu uz dvēseles nemirstību, saprotot un atveidojot putnu valodu.

Skaņu valodu salīdzinājumi. Plaša un daudzkrāsaina skaņu valoda dabā sastopama visai reti. Lielākā daļa zvēru spēj izdot tikai dažas skaņas. Cilvēkam anatomiski tuvākie primāti — goril­las, orangutani un šimpanzes — ir gandrīz mēmi. Viņi spēj iemā­cīties pārdesmit vārdu, lietojot žestus vai citus līdzīgus paņēmie­nus. Pārējo pērtiķveidīgo radījumu iespējas ir vēl mazākas. Atzīmēsim neapstrīdamo faktu, ka no visām siltasiņu un aukst- asiņu radībām, kas dzīvo uz mūsu planētas, tieši putnu valoda ir vistuvākā cilvēku valodai. Vēl jo vairāk, putni ir vienīgie radī­jumi uz Zemes, kas spēj atdarināt cilvēku valodu. Turklāt runa nav tikai par atsevišķu skaņu vai skaņu kopu atdarināšanu, bet pilnīgi saprātīgi un piemērotā brīdī izteiktiem vārdiem vai.pat tei­kumiem. Kāds papagailis ne tikai iemācījies trīssimt vārdu, bet pratis arī tos lietot attiecīgā vietā un laikā. Tas ir desmit reižu lielāks vārdu skaits par to, ko zināja Ilfa un Petrova romānā "Zelta teļš" aprakstītā lielpilsētas iedzīvotāja Elločka.

Šīs Elločkas spēju līmenī varētu būt mūsu pašu kovārņi, kraukļi, sīļi, strazdi un vārnas. Pārsteidzošas spējas atcerēties me­lodijas un atkārtot tās, tiesa gan, zemākā toņkārtā, ir ūpjiem. Tomēr jāņem vērā, ka putna balseņu (putnam tās ir divas) anatomija ir atšķirīga un cilvēka balss atdarināšana prasa lielu piepūli.

Attīstīta valoda saistāma ar prāta spēju un intelektu, kas pa­mato daudzās mūsu senču saites ar putniem. Mūsu pirmsenči no putniem aizguva ne tikai valodu, bet arī ģimenes, sabiedrisko un valstisko iekārtu.

No kurienes cilvēkiem valoda? Cilvēces progress nav iedo­mājams bez attīstītas skaņu valodas. Jāatzīmē ļoti būtiska atšķirība starp cilvēku bērnu un putnu, kā arī dzīvnieku mazuļu spējām. Cilvēkbērnam valoda ir jāiemāca un tās apgūšana parasti prasa divus gadus. Ja cilvēkbērnu nemāca, viņš runāt neiemācās. Bet putna vai dzīvnieka mazulis runās savā valodā arī tad, ja neviens viņu nemācīs. Tas liek domāt, ka cilvēku valoda nenāk no dabas, bet ir iemācīta.

Dabīgā valoda, ko katra dzīvā radība saņem gēnos, cilvēkam ir ļoti trūcīga. Skaņu valodu mums iemāca vecāki. Bet kas to iemā­cīja pirmajiem cilvēkiem? Te būtu sākums jāmeklē tikai dzīvajā dabā, jo citādi nav skaidrojama lielā valodu bagātība pasaulē.

Līdz ar to nule skatītās ziņas liek secināt, ka cilvēki savas va­lodas mācījušies no putniem. Šis secinājums paliek spēkā neatka­rīgi no tā, kādā veidā radušies paši cilvēki. Ja pieņemam domu, ka cilvēki radušies dabīgās izlases ceļā, tad skaņu valodu viņi varēja mācīties tikai no putniem. Bet, ja uzskatām, ka cilvēki un putni ir radīti, tad jāatzīst, ka Radītājs vispirms dažiem putniem un pēc tam cilvēkiem devis pārsteidzoši līdzīgas un tuvas iespējas sazināties skaņu valodā. Citām radībām šādas iespējas nav dotas.

Interesantu apliecinājumu tam, ka cilvēki savu valodu mācījušies no putniem, sniedz arī angļu teika, kas stāsta, ka cil­vēkiem valodu mācījuši gari — elfi, bet elfi to apguvuši no put­niem. Vēl dzirdēsim, ka dažādu seno tautu valodas visai līdzīgas tur dzīvojošo gudrāko putnu valodām.

Kurp ejam? Kritiski vērtējot tās izmaiņas, kas pēdējos gadu simtos iezīmējušās ģimenes, sabiedriskajā un valstu dzīvē, nākas atzīt, ka cilvēce, attālinoties no tās kustības, kas vērojama putnu valstīs, ir tikai zaudējusi. Ta nu cilvēku sabiedrības progresu varētu izteikt kā ceļu uz to kārtību, kādu mūsu pirmsenči pārņēma no putniem. Tāpēc pievērsīsimies senču uzskatiem par putnu valodu un sazināšanās iespējām.

Valodas uzbūve

Pasaulē ir tūkstošiem cilvēku valodu un desmit tūkstoši dialektu. Ne mazāk to būs arī putniem. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties visās šajās valodās, redzēsim, ka ir ļoti daudz kopīgu likumu un pat iezīmju. Tāpēc mēs neapstāsimies pie kādas atsevišķas cilvēku valodas un kādas putnu sugas valodas, bet skatīsim valdošās sakarības.

Cilvēku un putnu valodas informāciju nesošo bloku struktūru iekārtojumā viena otrai būtībā, šķiet, ir līdzīgas. Patlaban, mēģinot izprast putnu valodu, mēs tās uzbūvi cenšamies skaidrot ar jau pazīstamiem jēdzieniem. Tomēr nav izslēgts, ka tā ir sarežģītāka, nekā pašlaik šķiet.

Saziņas veidi. Zināmas daudzas iespējas, kā viena dzīva ra­dība var otrai nodot nepieciešamo ziņojumu. Turklāt cilvēku va­loda ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā to veikt.

Tā, piemēram, Ziemeļeiropas tautu iedzīvotāji, tostarp ari lat­vieši, sarunājas gandrīz tikai ar skaņu palīdzību. Bet Vidusjūras baseina iedzīvotājiem — grieķiem, itāļiem, spāņiem u. c. liela no­zīme ir žestiem un mīmikai. Tai viņu sarunās bieži vien ir daudz lielāka nozīme, nekā skaņām. Bet senie Kanāriju salu iedzīvotāji sarunājās ar svilpieniem.

Jāatzīmē, ka apkārtējā vide maina arī valodu. Pēdējā gadsim­ta laikā industrializēto pilsētu iedzīvotāji pārveidojuši valodas skanējumu. Tas attiecas ne tikai uz pasaules lielpilsētām, bet ari Rīgu. Vēl mans vectēvs ar vecmāmiņu sarunājās it kā dziedot. Tā bija skaista valoda, bet tā vairs nerunā. Pašreiz valodu skalda kā ar neasu cirvi. Līdzīgas izmaiņas notikušas ari ar senāk tik melodis­kajām igauņu un somu valodām.

Tomēr ari šai rupji skaldītajai latviešu valodai ir divi līmeņi. Vīrieši uztver tikai tiešo nozīmi, bet sievietes auss klausās smalkāk. Viņa ne tik daudz klausās, ko saka, bet gan — kā saka. Šī uztvere tuvāka dabas valodai.

Dziesmas. Parasti dzied tikai putnu gailīši un galvenokārt riesta laikā. Mūsu zemē pazīstamākie dziedātāji ir cīruļi, lakstī­galas, medņi, strazdi, zīlītes, žubītes un, protams, arī gaiļi. Citu putnu kavalieri aicina dāmas ciemos pie sevis, kā nu katrs prot un viņiem arī tas skan jauki. Arī dzeguzes kūkošana ir aicinājuma dziesma.

Daži dziedātājputni mēdz ari komponēt. Saglabājot savai dziesmai raksturīgo skanējumu, viņi tajā iepin ari citu putnu dziesmu skaņas vai pat atsevišķas daļas. Šādus popūrijus ar atda­rinātām skaņām var sadzirdēt mājas strazda, purva ķauķa un brūnās čakstes u. c. putnu dziesmās. Arī putniem patīk pašaplie­cināties un visai iespējams, ka gailītis tādā veidā sauc: "Es jau neesmu tāds, kā visi citi, es protu vairāk. Nāc pie manis!"

Ne visi putni vēlas dziedāt, kaut arī viņi to prot. Dziedošās skaņas un pie tam pilnīgi pieņemamas dzirdētas ari no dzeņiem, kraukļiem, sīļiem un ūpjiem. Tomēr šādi gadījumi ir reti. Dažkārt viņi pieskaņojas cilvēkam.

Bet daļu dziesmu mēs nesadzirdam. Ta zīlītes dziesmas galvenā daļa skan ultraskaņu diapazonā līdz 40 kHz frekvencē. Bet cilvēka auss reti kad sadzird skaņas, kas augstākas par 12 kHz.

Dziesma un valoda ir gan saistītas, tomēr tās viena otru neaiz­vieto. Tāpat kā cilvēkiem, arī putniem, dziesma izsaka jūtas un sevis apliecinājumu un sniedz ari informāciju. Dziesmas nav va­loda, to nozīme ir neskaidra.

Tā, piemēram, vai jūs varat izskaidrot, kāpēc cīrulim jāpūlas uzlidot ļoti augstu gaisā, tādā augstumā, kur nav ne odu, ne mušu, ne citu sīku kukaiņu, lai tur ilgi un nepārtraukti vīterotu. Tas nav kāzu aicinājums, jo tās sen jau beigušās un cīruļa vistiņa perē nākamo paaudzi. Tā nav teritorijas aizsargāšana, jo tās jau sadalītas.

Tas nav ari uztraukums, ziņas par briesmām, laika izmaiņām vai kas tamlīdzīgs.

Bērnu valodas. Putniem, tāpat kā cilvēkiem, ir bērnības un jaunības dziesmas, kas atšķiras no pieaugušo dziesmām. Orni­tologi novērojuši, ka putnu bērnības dziesmas ir gan klusākas, bet daudz bagātākas.

Ko viņi stāsta? Tagad, kad atsijājām no putnu izdotajām ska­ņām dziesmas un bērnu valodas, apskatīsim tos pavedienus, kas ļautu tuvoties ikdienišķas sadzīves jautājumiem putnu dzīvē. Lie­lākā daļa sarunu liecina par putnu ikdienas sadzīves jautājumiem.

Zinātnieki uzskata, ka putnu izdoto skaņu galvenie iemesli ir:

•   hormoni izraisa kāzu aicinājumu;

•   gaisa spiediena izmaiņas izraisa uztraukumu par iespējamo vēju, vētru, lietu;

•   laupītāja putna parādīšanās saceļ trauksmi;

•   aicinājums citiem putniem, ieraugot daudz barības;

•   aicinājums uz kopēju lidojumu vai citām kopīgām darbībām.

Tomēr uzmanīgi pētot gan putnu izturēšanos, gan arī lasot

dainas, izrādās, ka tādā veidā mēs varam izskaidrot tikai daļu no vērotā un dzirdētā. Bet ari tad vēl paliek daudz mīklu.

Izpratnes sākumi. Pirmo pavedienu putnu valodas sapraša­nai dod latviešu sievietes smalkā uztvere. Tā māca, ka svarīgi ir ne tikai ko saka, bet kā saka. Atkārtojums nozīmē pastiprinājumu.

Šī pavediena turpinājumu putnu valodas izpratnei dod dien- viditāļu sarunas veids. Viņu sarunā jāskatās ari, ko dara rokas, uzacis, sejas vaibsti, galvas kustības, pleci — vārdu sakot, katra ķermeņa daļa. Ja klausīsieties tikai itāļa teikto, tad uztversiet tikai daļu no tā, ko apjēgtu pats itālis.

Putnu valoda ir vēl sarežģītāka. Tai ir trīs izpausmes, un tās cita citu papildina. Vieglāk uztveramās no tām ir skaņu un tēlu (žestu) izpausmes. Ar tām putni papildina augstākajā izpausmē teikto vēs­tījumu. To varētu salīdzināt ar cilvēka žestiem un mīmiku, kas papil­dina viņa stāstījumu, bet dažkārt pat to aizvieto, kad jāizsaka attieksme.

Sazināšanās starp sugām. Daudzos gadījumos skaņas un tēli ir arī vienā novadā dzīvojošo starpsugu valoda. To lieto, lai sazi­nātos ar tām bioloģiskām radībām, kuras augstāko valodu nesa­prot. Ar zemākā līmeņa izpausmēm paziņo, piemēram, barības atrašanu, draudošās briesmas, izsaka brīdinājumus, nosoda, iz­lamā, aicina, apliecina savas jūtas.

Augstākā valoda. Tomēr pašas galvenās ir augstākās izpaus­mes. Cilvēka izpratnē tās nebūt nav valoda, bet gan domu pārraide (telepātija) ar smalko enerģiju palīdzību. Šādā veidā var pārraidīt nojautas — ziņas gan par notikumiem pagātnē vai nākotnē, gan arī gaišredzīgas ziņas par to, kas notiek lielā attālumā. Šo valodu vislabāk var apgūt senču svētvietās, kur bioenerģētiskais lauks sekmē domu pārraidi ar uztveršanu. Bet to nevar mācīties klasē vai kabinetā.

Pats sākums putnu valodas apgūšanā ir un paliek skaņu un tēlu apjēgšana. Kamēr neesat to apguvuši, diez vai var cerēt uz tālākajām sekmēm. Līdzšinējā pieredze rāda, ka putnu valodu daudz vieglāk apguvuši tie cilvēki, kuri prot telepātiski pārraidīt savas domas, kā arī uztvert citu cilvēku domas.

Interesanti arī atzīmēt to, ka putni cilvēku spēju šai jomā vērtē daudz augstāk, nekā mēs to esam pelnījuši. Tomēr, jūtot, ka jūs vai nu nezināt augstāko valodas līmeni vai arī vēl neesat sagatavojies tā uztveršanai, putni pāriet uz zemāko līmeni. Šāda veida iz­skaidrošana līdzīga sarunai ar ārzemniekiem žestu valodā, kad cits cita valodu saprotam ļoti slikti. Arī šādā veidā var ļoti daudz ko pavēstīt.

Sazināšanās iespējas

Latvju dainas liecina, ka senči labi prata atšķirt putnu sadzīvisko čivināšanu, čiepstēšanu, dūdošanu, kladzināšanu, ķērkšanu un vidžināšanu no svarīgiem ziņojumiem:

Pūti, pūti, balodīti, Vai tu pūti manu bēdu? Pats tu pūti savu bēdu, Savus bērnus audzēdams.

FS 1597, 579, Blīdene

Tāpat viņi labi atšķīra parastus lidojumus barības meklēšanai no nozīmīgiem lidojumiem — atbildēm uz jautājumiem. Vēl dzej­nieks Edvarts Virza "Straumēnos" piemin cilvēkus, kas prata runāt ar akmeņiem, kokiem un putniem. Bet arī tas ir tikai minējums. Mūsdienās cilvēki šo spēju gandrīz zaudējuši, bet putniem tā ir svarīga viņu dzīves sastāvdaļa.

Mācīties var ikviens. Lieliski ar putniem sapratās ornitologs Kārlis Grigulis (1884-1972). Kad viņš sauca putnus, tie sēdās pēt­niekam uz rokām, pleciem, galvas. Savus vērojumus viņš apraks­tījis vairākās grāmatās. Viena no K. Griguļa grāmatām tā ari saucas "Kā es mācījos putnu valodu" (1984). Bet diemžēl šajā grāmatā par putnu valodu nav tikpat kā nekādu ziņu. Zinot tā laika kārtību, jāsecina, ka nodaļas par putnu valodu izņēmuši recenzenti un tās nu mums ir zudušas.

Kā viedu un daudz saprotošu atceros dzejnieci un gaišreģi Mildu Zaikovu (1907-1994). Viņa gan kautrīgi norādīja, ka pa īstam putnu valodu sapratusi viņas māte Made Ūdre, dz. Apsīte (1874-1946). Viņa dzīvoja Vestienā, vēlāk Vietalvā, kur ari apgla­bāta. M. Zaikova, kura arī diemžēl devusies Aizsaulē, stāstīja par to, kā viņas māte bērniem mācījusi izprast putnu teikto.

Nav tik grūti apgūt putnu valodas pamatus, ja varat saprast to, ko jums vēlas pateikt sunītis, kaķītis, zirgs, govs, aita. Visu ra­dījumu valodās var atrast kopējas iezīmes.

Katram cilvēkam ir savs ceļš valodu izpratnē un apgūšanā. Ta ornitologi lieliski pārzina putnu sadzīvisko valodu — aicinājumus, brīdinājumus, draudus u. c.

Varbūt tā nebija nejaušība, ka pirmais dzejolis, ko man mācīja skolā, bija Dzēs Kalnāres (1918-1968) atklāsme. Atstāstu to pēc atmiņas:

Runā akmens, runā kalns Runā sēta, druva. Runā katrs koks un lauks Valodā tik tuvā. Tikai, latviet, ieklausies, Ieklausies ar sirdi. Ko tu bites dūkšanā, Viļņu šalkās dzirdi!

Daudzos ceļojumos pa Latviju un ari ārzemēs arvien vairāk sākām apjēgt to, ko saka akmens, kalns, mežs, ūdeņi, zvēri, putni. Pagāja gadi, līdz nonācu pie domas par vienotu dabas valodu.

Putnu klausīšanās. Dainas daudzkārt apliecina, ka ar putnu palīdzību var uzzināt visdziļākās patiesības, kas nav citādi pieeja­mas:

Atsasēžu pūra malā Iz palāka akmisteņ; Iz palāka akmisteņ; Skaistu dziesmu klausējūs: Dzylna sāce, žube vilka, Laksteigala darynāj.

L 1940,3286

Te jāpiebilst, ka dainās ar simbolu skaists parasti domāts kāds nozīmīgs vēstījums.

Šai zintnieku dainai ir daudzi sākuma varianti: Tīšām stāvu mežmalēje…. Bb 12,1294;

Tīšām dzinu mežmalē…….. Bb 19,30;

Tīšām jāju meža malu…. Bb 23,1924; Lēcu, lēcu mežmalē… 929, 9474; Es uzkāpu kalniņā…. 1805,10494-95; jāju šovakar…. 166,1728; Tīšām gāju vakarā 668, 652;

Es izgāju svētu rītu……. 958, 7253;

Teišām gāju upes malu… 1439,1722.

Kopumā šie, visās mūsu zemes malās savāktie dainu pieraksti, apliecina, ka apzināta putnu sniegto ziņu uzklausīšana un pētīšana zintnieciskos nolūkos bijusi plaši pazīstama visos novados. Vēl atzī­mēsim, ka Senajā Eiropā mūsu zemes gaišreģus ļoti cienīja. Hro­nists Brēmenes Ādams rakstīja, ka pie viņiem devās cilvēki no visas pasaules. Lai varētu tik augstā līmenī klausīties putnus, vajadzēja apgūt daudzu to paaudžu pieredzi, kas zināja, ko un kad vērot, zināja lielas sakarības. Bet sākuma pieredzi nevarēja uzkrāt neko nezinoši cilvēki. Sākumā vajadzēja būt putnu valodas izpratnei.

Valodu par apgūtu uzskata tad, kad jūs ne tikai klausāties, bet arī putns saprot, ko jūs sakāt. Putni šai ziņā ir ļoti pieklājīgi un iejūtīgi.

Nekļūstiet iedomīgi! Ja nopietni vēlēsieties, varēsiet apgūt putnu valodu. Tikai tad, kad jums pašam šķiet, ka sākat to apjēgt, atmetiet augstprātīgo iedomu, ka visi putni to vien dara, kā ru­nājas ar jums un par jūsu lietām. Lielum lielā daļa putnu sarunu nav jums veltīta. Visbiežāk tie apspriežas savā starpā.

Putnu sarunas ar kokiem

Lai tuvotos putnu valodas dziļākās būtības izpratnei, mēģināsim apjēgt, kā un kāpēc putni sazinās ar kokiem. Vai esat padomājuši, kā gan dzenis uzzina, kurā vietā kalt koku, lai trāpītu tieši uz kāpura ligzdas? Ja putns kaltu, kur pagadās, viņš nomirtu badā. Nācies dzirdēt skaidrojumu, ka dzenis dzirdot, kur kāpuri grauž. Taču tārpa radītais troksnis ir pavisam niecīgs. Turklāt ka­lēja dzeņa darbu grūti sasaistīt ar smalku dzirdi, īpaši ja par āmuru izlieto paša galvu.

Dabas valodu sākumi. Koku valodai vistuvāk ir lakstīgalu, vārnu, zīlīšu un žubīšu balsis. To apliecinot arī to dainu salīdzinā­jumi, kuras vēsta par meža putnu un koku klausīšanos.

Bet, skatoties vēl dziļāk, uz Zemeslodes pirms kokiem bija tikai ūdens un akmeņi. Koku valoda, savukārt, nākusi no dabīgās šīs Zemes valodas. Par to liecina mūsu dainas, kas putnu valodu saista ar ūdens un akmens valodu.

Uz brīdi atgriežamies pie iepriekšējā nodaļā skatītās dainas. Pirmspēdējās rindiņās ir dažādi varianti. Tos salīdzinot, šķiet, ka senākais teksts varētu skanēt apmēram tā: Zīle teica (arī saka, sauca), žube vilka (loka). Piem., Z 1790,189. Šajā pašā dainā intere­santi vārdi… Upes balsi klausīties. Ūdens teica, akmens vilka…, t. i., izteiktas tās pašas zintnieciskās uztveres darbības.

Putnu valstis

Gan lielie, gan mazie gājputni rudeņos un pavasaros apvieno­jas kopīgiem lidojumiem. Novērotas putnu sanāksmes un apsprie­des, kā arī putnu tiesas. Dažkārt tajās pat izpilda nāvessodus. Visi šādi gadījumi liek domāt par putnu kopienām kā valstiskiem vei­dojumiem.

Starp putnu ģimenēm pastāv apzinātas un mērķtiecīgi virzītas informācijas plūsmas. Pastāv putnu apziņa par savu kopienu ar vairāk vai mazāk fiksētu teritoriju. Neskaitāmas reizes ir novērotas putnu kopdarbības, gan iegūstot barību, gan arī dažādos karos. Lai šādas darbības varētu notikt, jābūt kādai putnu pašpārvaldes organizācijai un vadonim, bet ar to vien nepietiek. Pats galve­nais — katram atsevišķam putnam jāzina, kas ir viņa kopiena un kas ir vadonis. Tapat jāzina arī kopīgās darbības mērķis.

Kārtība putnu valstīs ir ne tikai vērā ņemama, bet arī visai lī­dzīga attiecībām cilvēku sabiedrībā.

Mēģināsim izsekot putnu valstiskajiem pasākumiem gada laikā.

Vadoņi un dižvadoņi. Pirms gadiem piecpadsmit kādā pavasara vakarā atgadījās notikums, kas ierosināja padomāt par putnu valstīm. Iepretī mājai, kur dzīvoju, lielajos kokos atpūsties apmetās caurceļojošu strazdu bars. Varbūt tur bija kāds tūkstotis, varbūt arī divi. Visi uztraukti vidžināja. Ik pēc dažām minūtēm pielaidās vēl pa kādam mazam bariņam. Putniņi tur uzturējās kādu stundu, pusotras, līdz atlidoja pēdējais bariņš. Tad visi kopā devās tālāk uz ziemeļiem. Tātad strazdu dižvadonis bija sagaidījis visu savu armiju.

Ne vienreiz vien lasīti arī zinātnieku pētījumi, ka putni protot skaitīt līdz trīs. Pulcēšanās baros parāda, ka viņi ne tikai prot skaitīt daudz lielākus skaitļus, bet arī viens otru atceras.

Otrkārt, jāsecina, ka putni arī šajā lielajā barā viens otru pazīst un zina savus vadoņus. Bars ceļas augšā tikai tad, kad to dara vadonis. Savukārt viņš vēro un klausa dižvadoni. Cilvēkiem, pie­mēram, armijā, lai pazītu virsniekus, lai virsnieki zinātu ģenerāli, vajag dažādas pazīšanās zīmes uz mundieriem. Turpretī putni pa­zīst cits citu bez uzšuvēm un citiem atribūtiem.

Var jau būt, ka ir vērts atcerēties, ka senatnē mūsu zemi pār­valdīja vecajo padomes, kurās bija gudrākie un godīgākie cilvēki.

Vēlreiz uzsveram, ka putnu vidū pastāv sazināšanās. Kā gan viņi zina, kad rudenī pulcēties lidojumam?

Likumi, tiesas un sodi. Redzēts, ka lielie putni stārķi un dzēr­ves pēc apspriedes pulcējas ap vainīgo. Tas noliec galvu, un visi sit ar knābjiem pa to, līdz vainīgais pagalam. Tas liecina par noteiktu uzvedības likumu kopumu. Vēl jo vairāk, šīs putnu tiesas liecina par apzinīgu pakļaušanos tiesas lēmumam. Bez tam jābūt kādai sistēmai, kā vērsties tiesā, kā tiesu sasaukt, un kā piespiest vainīgo ierasties un saņemt sodu.

īpašuma tiesības. Putni parasti ciena cits cita dzīvesvietu. Ne­laiķis putnu pētnieks Kārlis Vilks pētījis zīlīšu dzīvesvietas Strenču mežos. Viņš konstatējis, ka katrai no tām ir stingri noteiktas robežas.

Kaut arī katram jaunajam putnam sava vieta jāiegūst cīņā ar konkurentiem, tomēr putni parasti pavasarī atgriežas atpakaļ tajās ligzdās, kurās dzīvoja iepriekšējā sezonā.

Varbūt tas skan drusku sentimentāli, tomēr šķiet, ka putnu ētikas normās visumā pastāv cieņa pret privātīpašumu.

Starp putnu kopienām pastāv robežas. No rudens aizlidoša­nas, kad nākuši klāt jaunie putnēni, bars kļuvis vairākas reizes lie­lāks. Bet gan garajā ceļā, gan arī Āfrikā daudzi iet bojā. Tātad pava­sari notiek teritoriju pārdalīšana. Jā, dažreiz putni plūcas kādas ligzdas dēļ, bet jaunu teritoriju pārdalīšana notiek miermīlīgi.

No teiktā secināms, ka arī putniem pastāv savi administratīvie noteikumi, savi valdnieki, sava kārtība. Tas viss liecina par augstu intelektu, ievērojami augstāku, nekā to var iedomāties. Pastāv sava sazināšanās, rīkojumu nodošana, savi morāles principi, tiesa un sodi.

Putnu kari. Starp atsevišķiem putniem ligzdu dēļ notiek kau­tiņi. Bet starp dažādu sugu putniem laiku pa laikam notiek cīņas, kur no katras puses cīnās vietējās kopienas. Parasti dažādu sugu putni savstarpēji sadzīvo mierīgi, bet šīs attiecības maz pētītas. Vairāk pazīstamas ir tās putnu attiecības, kas izpaužas savstarpējos karos.

Mūs šajos karos mazāk interesē pati kauja, vairāk tās sagata­vošana. Kāds taču lēma par kara pieteikšanu un kādam bija jāsa­sauc visa kopiena un kāds taču kādā brīdī teica — Pietiek!

No kā cilvēki iemācījās veidot valstis? Patlaban vēsturē valda uzskats, ka mūsu zemē līdz pat 9.-10. gs. cilvēki dzīvoja pirmat­nējās kopienās. Lielās svētvietu sistēmas liecina, ka šis uzskats ir aplams. Valstis bija ļoti sen. Bet kā tās radās? Ja pieņem domu, ka cilvēks cēlies no pērtiķveidīgiem, tad tie patiešām dzīvoja tikai nelielās kopienās. No kurienes tad nākusi doma par valstīm? Te nu atkal nonākam pie putniem.

Mēs jau secinājām, ka cilvēku valoda attīstījās no putnu valo­das. Tagad iesim vēl soli tālāk.

Cilvēku sabiedrība ar saviem likumiem, morāli, ētiku, varas un likuma sargāšanas iestādēm, kā arī sabiedrisko dzīvi ir rūpīgi noskatīta un pārņemta no vecāko bioloģisko būtņu — putnu sabiedrības. Var jau būt, ka jāskatās vēl tālāk, jo nule minētās attiecības pastāv ari skudrām, bitēm un citām dažu kukaiņu kopām. Ne tikai tiem putniem, kuri dzīvo baros, bet ari tiem, kuri mīt atsevišķi, dažkārt visai attālu cits no cita un vientuļās vietās.

Latvju garamantas liek domāt, ka mūsu senči ne tikai lieliski sapratušies ar putniem, bet arī spējuši mācīties no tiem, draudzīgi sadarboties, un cits citu izprast. It īpaši to apliecina cilvēku sabied­rības pārvaldes formu kopēšana no putnu valstīm.

Gudrie pareģi

Vēl jo interesantākas ir putnu spējas vēstīt par nākotnē gaidā­miem notikumiem.

Vērojot putnus un sarunājoties ar tiem, var iegūt ļoti daudzas un visai dažādas ziņas. Tiešie vērojumi palīdz izzināt gaidāmo laiku kā tuvākajās dienās, tā arī nākamajās sezonās. Putni var daudzko teikt par to, kas gaidāms nākotnē. Tie var nest labas vēstis, var brīdināt par sliktajām.

Putni neskaitāmas reizes sevi parādījuši kā Dieva padoma nesēji cilvēkiem, tostarp pat visai kritiskos brīžos. Putni var ari at­nest ziņas par notikumiem lielā attālumā. Senči prata vērot un izjautāt putnus, lai uzzinātu mums vai citai ciltij, tautai vai zemei nozīmīgu notikumu gaitu.

Esam pārliecinājušies, ka tādu gadījumu skaits, kad putni sniedz savu padomu, ir daudz lielāks, nekā to spējam iedomāties. Galvenie noteikumi šādai saskarei — lai cilvēks būtu godīgs, mīlētu dabu un putnus.

Mūsu senči zināja, ka cilvēks, kuru mīl putni, ir taisnīgs. Šim uzskatam ir dziļa jēga — ja cilvēks saprot putnus, tad viņam dzīvē labāk veicas. Un atcerieties, ja jūs brīdina, tad tāpēc, lai jūs dar­botos un rīkotos.

Bet, ja nedarīsiet, tad notiks tas, ko putns vēstījis.

Gaidāmā laika noteikšana

Mūsdienās par gaidāmo laiku ziņo meteoroloģiskais dienests.

ja piemeklē liels sausums, lietavas vai citas nelaimes, gan jau saņemsiet valsts vai humāno palīdzību. Senatnē neveiksmes un neražas varēja ari nozīmēt bada nāvi. Tāpēc senči rūpīgi vēroja laika zīmes, it īpaši putnu vēstītās.

Laika zīmes. Par tuvojošos pērkona negaisu, lietu un miglu vai citām laika izmaiņām liecina daudzas un dažādas pazīmes — gaisa spiediens, mākoņi, Saules krāsa rieta laikā u. c. Bet vēl drošākas pazīmes ir izmaiņas putnu lidojumā, dziesmā, uzvedībā:

Melnais strazds pūtin pūš, Balodītis dūcin, dūc; Sapūtuši, sadūkuši Lielu vēju, aukstu laiku.

FS 1552,16002, Daudzese

Meteorologi dod apkopotu vispārēju raksturojumu, piemē­ram, — vietām līs, bet putni jūt izmaiņas tieši savā dzīves vietā. Tāpēc putni dažkārt labāk brīdina par laika izmaiņām nekā me­teoroloģiskais dienests. Lai noteiktu laika pārmaiņas tuvākajās dienās, cilvēki vēroja baložu, bezdelīgu, irbju, vārnu un vistu iztu­rēšanos, klausījās griezes, kraukļa, vārnu u. c. putnu balsīs.

Gaidāmā laika pazīmes nav speciāli jāizprasa, tās tikai jāiz­tulko. No daudzām pārbaudītām laika zīmēm minēsim dažas bie­žāk lietotās — ja vistas agri ceļas, ja tās kāpj uz sētas, bieži kladzina, peras smiltīs — būs lietus, ļa sāk līt un vistas saskrien pajumtē — lietus drīz pāries, ja tās nebēg, staigā pa āru — līs ilgi. Plašākas ziņas sk. grāmatas otrajā daļā.

Tālās prognozes. Mūsu senči bija ievērojuši, ka pēc dažu putnu izturēšanās pavasarī var noteikt arī to, kāda būs gaidāmā vasara. Bez šīm ir ari laika zīmes, kas ļauj pareģot gaidāmo laiku sezonu vai pat divas uz priekšu. Lai uzzinātu gaidāmo laiku pēc sezonas, divām vai pat trim, senči vēroja daudzus putnus, bet īpaši baložus, bezdelīgas, cielavas, dzeguzes, dzērves un gulbjus.

Nozīme bija kā šo putnu atlidošanas laikam, tā ari viņu uzvedībai, dziesmām un arī aizlidošanai. No šiem vērojumiem izdarīja lietiš­ķus secinājumus — vai sēt slapjās vai sausās vietās, kas padosies, kas ne.

Tālo prognožu zīmes ir pārsteidzošas. Pirmkārt, nav iespējams iedomāties, kas gan virza putnus uz tām vai citām īpatnām dar­bībām. Bet ne mazāk pārsteidz tas, kā senči no miljoniem vēroju­mu spēja atrast un atcerēties tieši tos, kas liecinātu par notiku­miem pēc pusgada vai pat ilgāk.

Prognozes no attāluma. Vēl jo pārsteidzošāka ir gājputnu spēja zināt to, kāds laiks ir tūkstošiem kilometru tālajā dzimtenē. Jūs taču būsiet ievērojuši, ka pavasari var būt gan agrāki, gan vēlāki. Putni, kas ziemo tālajā Āfrikā, zina, kad atlidot. Viņi ierodas uz pēdējo sniegu, pārlaiž t. s. ciruļu puteni. No tā jāsecina, ka, dzīvojot Āfrikā, putni zina, kad izlidot un zina to pat vēl labāk kā laika birojs Latvijā.

Latvijas iedzīvotājs savā ikdienā putnus pat lāgā neievēro. Mums viņi šķiet tikpat parasti kā gaiss, kas ir visur. Bet, kad gaisa sāk trūkt, to apjaušam uzreiz. Daudzās Eiropas un Āzijas zemēs putnu kļuvis maz.

Atceros kādu ceļojumu pa Aizbaikāla taigu pirms gadiem trīs­desmit. Pēc pirmā simta noieto kilometru mūs sāka pārņemt sa­vāda tukšuma sajūta. Daba bija skaista un daudzveidīga, laiks jauks un tomēr kaut kā trūka. Tikai kad ieraudzījām pirmo putnu, sapratām, kāpēc gan skaistā taiga visu laiku likās kā nedzīva. Tajā nebija putnu.

Skumji, bet mūsdienu pilsētnieks putnu balsīs saklausa tikai bļaušanu, brēkšanu, čiepstēšanu, čivināšanu, kladzināšanu, park- šķēšanu, pēkšķēšanu, vurkšēšanu.

Senatnē putniem veltīta liela cieņa, pēc tiem noteikta nākotne, lūgts padoms, pat lemti valsts likteņi utt. Senči uzskatīja putnus par augstākiem radījumiem.

Tāpat ar Sauli saistāmi mīti par putniem, kuri no debesīm cil­vēkiem atnes uguni, arī latvju teikā par bezdelīgu.

Putnu vērošana

Latvju garamantas par zināšanu sākumu uzskata Dieva Pa­domu. Citu tautu mīti un senie raksti norāda uz kultūrvaroņiem, kuru izcelsme liek domāt par saistībām ar senlatvju civilizāciju. Ta, piemēram, sengrieķu autors Eshils (255-456 p.m.ē.) uzskata, ka nākotnes vērošanu pēc putnu izturēšanās cilvēcei devis Prome­tejs. Vairākas ziņas liek domāt, ka viņš cēlies no Baltijas.

Latvju senču pieredze saglabāta garamantās un tā uzskatāma par klasiku, kas mūžam nenoveco un vērtīga vēl mūsdienās.

Svarīgākā dzīves māksla ir spēja apjēgt nākotnē gaidāmos notikumus. Šim nolūkam cilvēkam vajag ieklausīties apkārtnē. Putni, kas tuvāk dabai, parasti spēj noteikt daudz ko tādu, ko cil­vēks nespēj. Latvju dainas liecina, ka mūsu senči mācējuši no put­niem uzzināt gan par tuvo, gan arī tālāko nākotni.

Zagatiņa džidžināja, Dzirdēs jaunu valodiņu: Dzirdēs vecu nomirstam, Dzirdēs jaunu piedzimstam.

K 1244, 5930

No dažu putnu uzvedības viedie cilvēki mācēja pareģot arī cil­vēka dzīvi. Gadījās, ka tas vēstīja sliktu nākotni. Mūsdienu cilvēks, dzirdot ko tādu, novaidētos par briesmīgo likteni un gatavotos savam galam, bet mūsu sencis, dzirdot sliktu pareģojumu, sāka domāt, ko darīt un kā strādāt, lai izdzīvotu.

Novērojumu par likteni ir visai daudz, tuvāk tos apskatīsim, runājot par katru putnu atsevišķi. Šīs ziņas galvenokārt atspogu­ļotas ticējumos.

Nākotnes izzināšanu parasti veica svētvietās, kas atšķīrās no citām vietām ar paaugstinātu bioenerģētisko starojumu. Tas, rosi­not zemapziņu, palīdz vieglāk pamanīt citādi niecīgas izmaiņas tagadnē, kas nosaka pārmaiņas nākotnē. Arī putnu uzvedība šajās vietās ir atšķirīga. Cilvēka gars un dvēsele atrodas enerģētiskā sasaitē ar Visuma daudzdimensiju telpām. Šīs sasaites dod cilvē­kam paaugstinātas spējas gaišredzībā. Šo spēju sekmē ari svētak- meņu starojums. Dainās šādas vietas un stāvokli gaišredzības uztveršanai apzīmē ar simbolu mežmala.

Citās dainās dabiskās svētvietas apzīmētas ar simboliem — kalns, koks:

Es uzkopu kaļneņā Putnu dzīsmas klauseitīs; Kaļneņā es izdzērdu, Kai kyukoja dzagūzeite.

LTdz 11222

Mazie ziņu nesēji. Vairāki putni ir ziņu nesēji. Ja zīlīte mīlīgi piesit pie loga — gaidiet jaunas ziņas.

Lai sūtītu lūgumu dzeguzei, deviņas reizes jāpiesit pie koka un trīs reizes ap to jāapiet. Līdzīgi sūta lūgumus caur akmeni.

Laukā liku uz akmini Mazu mazu grāmatiņu; Kurš putniņis tur atskrēja, Lai nes tēva dēliņam.

LD 6306 V 1

Lielākā daļā gadījumu putns atnes ziņu pats, otra nelūgts un neprasīts. Tomēr dainas un ticējumi, kā arī to pārbaude liecina, ka ar putniem var sarunāties un var tos iztaujāt. Labi sarunu biedri ir dzeguzes, kraukļi un vārnas. Bet kā gan tālumā, dziļi krūmos noslēpusies dzeguze zina, ka mēs jautājam tieši viņai? Ne mēs viņu redzam, ne viņa mūs. Kā gan dainā minētais putniņš zina, ka "jānes grāmatiņa"? Te mēs nonākam pie cilvēka un putnu attie­cību būtības.

Ja esat apzagts — paskatieties uz žagatu — viņa izstieps galvu uz to pusi, kur zagļi aizbraukuši. Citkārt tik bailīgais putns ne­maz nebaidās un jums stāsta par to, kas ir bijis. Žagata brīdina ari iepriekš, bet vai jūs klausījāties viņā? Par šādiem un līdzīgiem gadījumiem man stāstījuši daudzi nopietni cilvēki.

Mūsu senči, ieklausoties spārnotajos draugos, teica — "grāmatiņu nes":

Tec, putniņi, upes malu Ar mazo grāmatiņu; Aiznes vēsti brūtgānam, Brūte ļoti nevesela.

LD 10820.

Lidojumu vērošana. Saglabājušies diezgan daudz rakstu avotu par putnu lidojumu vērošanu. Būtībā šis nākotnes izzinā­šanas veids liecina jau par zemāku līmeni, kā mūsu senču prasmi sarunāties ar putniem. Tomēr ari šie pieraksti ir ievērības cienīgi. Lai izzinātu nākotni, vajadzēja zināt, no kuras vietas, kad un kādā virzienā, kādus putnus vērot.

Grieķi augstāk par citiem vērtēja ērgli un vanagu. Novērotājs stāv ar seju pret ziemeļiem. Par labu zīmi uzskatīja, ja putns lido uz austrumiem, t. i., no kreisās uz labo pusi. Austrumu pusi — Saules lēkta pusi uzskatīja par atdzimšanas, rietumus — par nāves pusi. Jo augstāk putni uzlido, jo labāk viņi zina nākotni, jo viņi bijuši tuvāk Dievam.

Laba zīme ir putna lidojums virs novērotāja galvas.

Homēra Odisejā (II, 146) tautas sapulces laikā parādās divi ērgļi, kas plēšas. To iztulkoja kā sliktu zīmi, Penelopes līgavaiņa gaidāmās nāves vēsti.

Bībelē Svētais Gars vienmēr attēlots putna veidā. Aprakstot paradīzes dārza iekārtošanu (1. Mozus gr., 2, 19-20), pie vārda "putni" papildināts "putns apakš debess", kas apliecina putnu sevišķo nozīmi. Vēlreiz šo pašu jēdzienu — debesu putni — sastopam Noasa ceļojuma aprakstā (1. Mozus gr., 7, 23). Nedaudz vēlāk (8, 6-9) Noass izlaiž kraukli un pēc tam balodi, kuri izlūko stāvokli tuvākā un tālākā apkārtnē, atnes ziņu par plūdu beigām.

Senajā Romā bija speciāli algoti putnu vērotāji gan Romas val­dības, gan provinču vajadzībām. Viņi vēroja putnu vēstīto gan pirms karagājiena, pirms vēlēšanām, tautas sapulcēm, svarīgu amatu ieņemšanas. Novērojumus sāka pēc pusnakts un beidza līdz ar dienas sākumu.

Tagad nedaudz padomāsim par šo paredzēšanas mehānismu. Šeit grūti atturēties no smaida. Padomājiet paši — cilvēks — visas radības kronis, pati intelektuālākā būtne utt., utt. prasa padomu putniem? Kā paši cilvēki mēdz izteikties — pašam dumjākajam put­nam, muļķa vistai.

To, ka vista šur un tur cilvēku var pārspēt, apliecina arī citi piemēri. Senās Romas laikos gaiļus un vistas vadāja sev līdzi tālos ceļojumos augsti karavadoņi. Pēc to pareģojumiem noteica liela karaspēka rīcības plānus. Viduslaikos pastāvējušas šīs pareģošanas atskaņas — uz vācu ordeņa baznīcām krusta vietā likts gailis. Latvijā dažkārt vēl tagad nākotnes noteikšanai Ziemassvētkos iz­manto gaili, vistas vai citus mājputnus.

Ja jau putnu vērojumi nedotu patiesas ziņas, neviens nebūtu speciāli uzturējis vērotājus un klausījis viņu teiktajam. Jāsecina, ka ilgstošais putnu vērošanas dienests Romā pierādīja, ka putnu iztu­rēšanās visai patiesi pauž ziņas par nākotni. Turklāt putnu vēroša­nas dienestu senās Romas sabrukuma laikā likvidēja ne jau tāpēc, ka tas būtu slikti darbojies, bet gan reliģiozu iemeslu dēļ. Romā sāka valdīt kristīgā reliģija, un Mozus brālis Arons savu konku­rentu ierobežošanai bija zīlēšanu aizliedzis kā nāves grēku.

Zintnieku vietas. Gan jau minētās dainas, gan arī dažu vietu vārdi, piemēram, Baloži, Cīruļi, Dzeņi, Dzērve, Gaigalava, Grieze, Gulbene, Kraukļi, Strazde, Putnu kalni pie Skrīveriem, Ezerlūku kalns pie Zebrus ezera, liek domāt, ka vērojumu vietas ir bijušas un bijuši ari vērotāji. Piebildīsim, ka daudzus mūsu senču sabērtos kalnus kļūdaini uzskata par nocietināto piļu vietām. Pat nespe­ciālistam redzams, ka daļu šo vietu nevarēja izmantot militāriem mērķiem. Vārda pilskalns pirmā daļa nākusi no sena vārda pilti — bērt, kas saglabājies lietuviešu valodā. Uzbērtie kalni bija paredzēti zintnieku darbībām, tostarp ari putnu vērošanai. Norādes par to glabā latvju garamantas. To salīdzinājums ar pierakstiem par mūsu kaimiņu zintniekiem liecina, ka mūsu senču zināšanas bija līdzī­gas. Bet nu atgriežamies pie apraksta par seno Prūsiju. Rakstītas ziņas saglabātas par mūsu kaimiņiem.

Liecības rakstos. Vēsturnieks Maleurs Pretorija (1635-1707) stāsta, ka prūšiem bijuši putnu vērotāji — lekutori. Šis vārds skan gandrīz kā lūkotāji, atceramies Ezerlūku vārdu. Tie ir samērā jauni laiki. No Pretorija teiktā izriet, ka vēl 17. gs. pie žemaišu robežām dzīvojuši daudzi zintnieki, kas no putnu lidojuma un balsīm pra­tuši noteikt ne tikai laika maiņas, bet ari veiksmes vai neveiksmes tiesu lietās.

Lekutors tīri nomazgājies, uzvilcis baltu tērpu, ņēmis rokā svēto zizli — krīvuli — un no rīta devies uz speciālu uzbērtu svēto kalnu (pillukstis). Tad viņš nostājies ar seju pret lecošo Sauli, ilgi lūdzis Dievu, domās nodalījis vērojamo laukumu pie debesīm un skatījies putnu lidojumu un klausījies balsis.

Strīdus gadījumos izšķirošo ziņu dodot ērglis, krauklis un vanags. Laimi vēsta balodis, dzenis, gārnis, lakstīgala, stārķis. Par ugunsgrēku ziņo bezdelīgas, lijas un pūces. Nāvi vēsta ūpja kliedzieni.

Par putnu vērošanu raksta ari baltvācu mācītājs Vecais Sten- ders. Viņa paustais būtībā ir ļoti līdzīgs Pretorija teiktajam, tāpēc neatkārtosimies.

Šķiet, ka sakšu krustnešiem, kas 13. gs. iebruka mūsu zemē, zināšanas par putnu vērošanu jau bija zudušas. "Atskaņu hronikā" (7232-3) putnu dziesma devusi labu ziņu. Jādomā, ka tā teikuši vietējie iedzīvotāji, jo pēc tam nosodīta krustnešu paļaušanās uz pagānu zīlniekiem.

Vēl Pretorijs raksta, ka prūši neļaujot nevienam aiztikt stārķi.

Plašāku vērību viņš veltījis pūcei. Ta brīdinot cilvēkus no nelai­mes ar kliedzieniem — degh, degh! Pateicības kliedziens par veik­smi — diekul, diekul! (paldies!).

Leiši uzskatīja, ka, ja pūci redz mājās, tad saimnieks kļūstot nabags. Bet zīmes vēstnesi nedrīkst nonāvēt, tam laimes nebūšot.

Gadās, ka putni nes sliktas ziņas, bet ne jau putns tur vainīgs. Dažkārt vainīgs pats cilvēks. Pretorijs vēsta kādu interesantu ga­dījumu. Kāds gans reiz nocirtis skaistu liepu. Tad pūce viņam saukusi — degh, dcgh! Viņš tai paklausījis, bēdzis un paslēpies. Nepagājis necik ilgs laiks, kad pie liepas ieradušies sargi, kas cirtēju būtu sodījuši.

Kādu citu reizi šis pats gans atradis zemē mazu pūcēnu. Gri­bējis to paņemt, bet vecā pūce sākusi nelabi brēkt, un viņš pūcēnu nolicis atpakaļ. Tad vecā pūce saukusi — diekul, diekul!

Šādu un līdzīgu ziņu pārstāstus varētu turpināt, bet ar teikto pilnīgi pietiek, lai secinātu, ka baltu tautas vēl 17. gs. bija sagla­bājušas zināšanas, kā, vērojot putnus, gūt nozīmīgas vēstis par nākotni.

Vērojiet nākotni. Ja jums izdodas pabūt vietā, kur vēl ir nepie- gānīts mežs, kur dabu netraucē motoru rūkoņa vai vēl rupjāka cil­vēka varmācība, pamēģiniet ieskatīties un ieklausīties kokos un putnos. Te valda saskaņa starp māti Zemi, tās četrkājainiem zvē­riem, divkāju putniem, kokiem un krūmiem, kā arī pavisam sī­kiem kukaiņiem. Tas ir pārsteidzoši, cik labi tie visi cits citu izjūt un palīdz. Jā, arī viens otru apēd, bet tikai tik, cik nepieciešams, un kā likums tos, kuri rada ļaunumu sugas attīstībai.

Putni spēj raudzīties it kā cauri miglai, lietum, tumsai, koku biezokņiem, bet tas nebūt nav viss. Viņi spēj raudzīties ari tūksto­šiem kilometru tālu un piedevām vēl arī cauri laikam, t. i., apjēgt nākotni.

Nākotnes variantu izvēlē zintniekam būtiski palīdzēt var brīvā dabā dzīvojošie putni. Piemērotas vietas varētu būt svētak- meņi ar daudziem dobumiem, kā Dāvinu akmens Jaunburtniekos, Kalnalammiku akmens Lodē pie Rūjas upes (abas vietas Valmieras rajonā) u. c. Pie tam interesanti atzīmēt, ka enerģētisko zonu si­tuācija pie šiem un arī citiem Latvijas svētakmeņiem, piemēram, Kraukļu akmens Skrīveros, Abavas Velna akmens u. c., pieļauj zīlē­šanas vadīšanu, pašam zintniekam (vai to grupai) neatrodoties tieši pie akmens, bet ļaujot novērot notiekošo no attāluma.

Šeit jāizdala vairāki ziņu iegūšanas paņēmieni. Var būt pasīvā gaišredzība un pareģošana, tulkojot novēroto putnu uzvedību, un aktīvā — kad putnam jautā.

Putni var vēstīt arī par nāvi

Vīri, vīri, nebūs labi, Vārna krāca ozolā: Atnāks nu slikta ziņa Mūs' mīļam bāliņam.

K 929, 32807

Ļoti slikta zīme ir ari putna ieskriešana logā un nosišanās. Tā ir nāves ziņa. Protams, skeptiķi var arī teikt — sagadīšanās. Bet zināmi pārāk daudzi gadījumi ar šādu sagadīšanos, kas apliecina tēvutēvu uzskatus. Manai paziņai Āgenskalnā tikai reizi mūžā gadījās piedzīvot, ka viņas logā iesitās zīlīte. Tas notika tieši tajā dienā un stundā, kad tālajā Austrālijā mira viņas tuva radiniece. Zinu pietiekoši daudz šādu gadījumu, lai teiktu — tā nebija sagadīšanās. Putns nesa vēsti, tikai mēs nezinām, kas viņam to lika darīt.

Zinu gadījumus, kad, ieraugot beigtu putnu vai ieskrienot putnam logā, cilvēki lūguši Dieva palīdzību un tas viņus uzklau­sījis. Ļaunākais nav noticis. Zīmes Dievs dod tāpēc, lai mēs būtu gatavi. Ja rīkojas, tad ir cerības. Ja nerīkojas, tad jāņem par labu lemtais liktenis.

Profesors Kārlis Straubergs grāmatā "Latviešu tautas paražas" piemin kādu gadījumu lauku mājās netālu no Liepājas. Stāsta kāda sieviete, kas viesojusies lauku mājās. "Pēc pusdienas pulk­sten 3-jos mūsu istabā ienāca saimniece un teica, ka no precētiem viens drīzumā mirs; viņa esot redzējusi vienu putnu pārskrienam pāri mājām, ko visi par nāves putniem tur… Visi bija pie pilnas veselības, sacītais izsauca lielu jautrību. Bet tai pašā naktī, taisni pulksten 12-os, mans vīrs mira."

Atbildi meklējot

Iepazītās ziņas ļauj secināt, ka putniem ir tādas spējas infor­mācijas uztveršanā, kādu nav pat vismodernākajiem cilvēku in­strumentiem. Protams, būtu absurdi domāt, ka mazā putniņa gal­viņa varētu atrisināt sarežģītās viņa paša un jūsu dzīves vai darba problēmas. Diemžēl atbildi nespēj dot arī citi minējumi klasiskās zinātnes robežās. Tāpēc ziņas par putnu neparastajām spējām zinātniskā literatūra parasti noklusē vai apiet, jo par tām nav nevienas kaut cik korektas versijas.

Tāpēc mēģināsim meklēt atbildes, izmantojot senču gudrību. Tā liek domāt, ka putns drīzāk ir starpnieks. Bet šeit mēs nepiebil- stam "tikai", jo mēs nezinām šī starpnieka lomu un iespējas.

Uzkrāto ziņu ir pārāk daudz, lai varētu lietot tādus vārdus kā sagadīšanās vai māņticība. Faktu matemātiskā analīze ar varbūtības teorijas metodēm tomēr norāda uz pietiekami pārliecinošu putnu pareģojumu saistību ar notikumiem tālumā.

Nebūt nevar noliegt, ka daļa ticējumu un paražu patiešām uzskatāma par viduslaikos uzslāņotu māņticību, tomēr rūpīgāk iedziļinoties zemtekstos un praktiski pārbaudot latvju tautas ticējumus, jāsaka, ka to lielākā daļa uzskatāma par vērtīgām atziņām. Ja sāksit rūpīgāk ieklausīties, ko saka putni, jūs vairs nemaz neizbrīnēs šādi vārdi:

Man zīlīte vēsti nesa: jauni radi balinos…

1730, 69347

Daina liecina par spēju izprast putnu teikto. Ja jau šādu ga­dījumu nebūtu, tad šo dainu neviens nebūtu glabājis un nodevis nākamajām paaudzēm.

Putns nav tikai vienkāršs ziņu uztvērējs, tāpēc viņu nevar salī­dzināt ar tālruni, kas kalpo kā elektrotehniskais starpnieks divu attālu cilvēku sarunai. Šeit attiecības ir daudz smalkākas. Cilvē­kam ar sliktām domām un nelāgu uzvedību putni nepalīdzēs.

Latvju dainas vairākkārt aprakstījušas šīs Pa-Saules cilvēka sasaisti ar Viņ-Sauli un Aiz-Sauli. Šīs saites ietver sevī kā starpnie­kus ne tikai putnus. Tā ir atsevišķa saruna un neietilpst šī apcerē­juma mērķos.

Vairākas dainas un daudzkārtīga zintnieku pieredze liecina, ka domājam kādu domu paši pie sevis un putni steidzas mums palīdzēt.

Putni un zintniecība

Nekur pasaulē nav tik bagāts seno garamantu klāsts par cilvē­ka un putna salīdzināšanu kā mūsu tautai. Putni minēti apmēram trīs tūkstošos latvju dainu, bez tam simtos citu garamantu. Nelielu daļu no minētā dainu daudzuma varētu raksturot kā gleznainus dabas tēlojumus, tomēr lielākā daļā tautas garamantu putnu pie­minēšana saistīta ar spēcīgiem zintnieciska rakstura zemtekstiem. To apzināšana atklāj neskaitāmas gadu tūkstošos krātās gudrības atziņas.

Tostarp šajās garamantās par putniem var atrast ziņas par seno zintnieku darbu un dzīvi. Dažkārt tās lasāmas tiešā atstās­tījumā, bet parasti lietoja simbolus. Turklāt šie simboli doti tādā rūpīgi pārdomātā veidā, ka dažkārt grūti atšķirt it kā jaunu dabas aprakstu no zintnieku formulas.

No garamantām varam uzzināt seno cilvēku uzskatus, ka, sa­vienojot labākās viņu pašu un putnu īpašības, ievērojami pieaug­tu cilvēku garīgās iespējas.

Zintnieki — putni. Putni var pārspēt Zemes pievilkšanas spēku, uzlidojot debesīs, tādējādi tos uzskata par Dieva vēstnesi.

Cīrulītis augstu skrēja, Viegli spārnus plivināja: īsa bija pavasara, Vajag tālu lidināt. Cīrulītis ziņu laida, Lai arāji taisījās: Augsti kalni, dziļi leji, Smagi kunga tīrumiņi.

K. 1955,9057

Vadoties pēc līdzšinējiem uzskatiem, daina varētu paust ticē­jumu, ka pēc cīruļa dziedāšanas var noteikt lauku darbu sākumu. Tomēr lasot šo dainu rūpīgāk, atrodam vairākas vietas, kas ir pret­runā ar nule pausto domu. Pirmkārt, pavasarī cīrulim nekur tālu nav jālido. Otrkārt, augstus kalnus un dziļas lejas arāji neapstrādā. Treškārt, mūsu zemkopji nemaz tik dumji nebija, ka bez cīruļa nezinātu, kad sākt art zemi. Tāpēc jāsecina, ka te runāts nevis par putnu, bet gan zintnieku — cilvēku, kurš dēvēts par Cīruli. Tādu dainu, kuru īstais saturs slēpts aiz it kā naiva dabas apraksta, ir visai daudz.

To saturs, kā likums, pausts simbolos. To pierāda arī tas, ka tiešais teksts nereti skan kā aplamība. Piemēram:

Nāciet, visi sīki putni, Kad es ņēmu līgaviņu; Strazdi vien nenāciet, Tie daudzīja biķerītes.

V 1730, 38280

Par to, ka strazds dauzīja biķerīti, ir apmēram 30 dainu. Nav ne mazāko šaubu, ka daina tās zemākajā līmenī stāsta nevis par putnu, bet gan zintnieku Strazdu. Skatot atsevišķi katru šādu dainu pašu par sevi, dažkārt var likties, ka tā sacerēta bērna iz­klaidēšanai. Tomēr, ja iepazīstam lielāku dainu daudzumu, salīdzi­nām tās ar latvju pasakām un teikām, kā arī ar citu tautu mītiem un vēl jo vairāk ar zinām par praktisko zintniecību, tad jāatzīst, ka šie it kā nenopietnie vēstījumi uzskatāmi par visai svarīgiem seno zintniecības darbību aprakstiem. Turklāt jāatceras, ka, jo nopiet­nākas ziņas kāda daina vēsta, jo vairāk tajā simbolu:

Pērkons spēra ozolā, Ne lapiņa nedrebēja; Zīle cirta akmenī, Akmens lēca dzirkstīdams.

Ltdz 11580

Siu cilts mītos negaisa mākoni dēvē par Pērkona putnu Vok- lonu. Pašu pērkonu, Zibeni un uguni nes spārnotie gari — Vakiņ- jan, kurus saista ar akmeņiem, austrumiem, sarkanu krāsu. Pār­steidzoši, bet visai līdzīgus vārdus sastopam arī Āzijā.

Putnu dejām ari ir sava zintnieciskā nozīme. Daži novēroju­mi liek domāt, ka putni piedalās dažādos zīlēšanas pasākumos. It īpaši to varētu teikt par kraukļiem. Citu pasaules tautu mitoloģijā šādos gadījumos putni simbolizē vai nu augstākās dievības, vai to gribas pildītājus.

Kā tulkot vārdu "putns"? Senajās valodās vārdam "putns" tuvi ir tādi vārdi kā debesu vēstījums, dvēsele, virsotne, dzemdības. Šo vārdu iekšējo saistību jau skatījām.

Grieķu valodā to varētu tulkot kā paredzējums vai debesu vēstījums. Šis skaidrojums labi atbilst ebreju svētrakstu nosauku­mam — Tora. Vēl jo interesantāka ir šī vārda izcelsme. Japāņu va­lodā tori apzīmē kā putnu, tā ari dvēseli. Šajā grāmatā ievietosim arī dažus japāņu hieroglifus, kas apzīmē putnu un arī konkrētus putnus. Hieroglifs "putns" (tori) kopā ar hieroglifu "būt" japāniski skan "i", tātad torii. Sintoismā tas nozīmē vienu no svētākajām reālijām — "svētos vārtus", kas atrodas sintoismā tempļu priekšā un, caur kuriem ejot, notiek garīgā attīrīšanās. Ar ne­lielu atkāpi piebildīsim, ka vācu valodā das Tor no­zīmē vārti, bet angļu valodā līdzīgais vārds door — Tori — putns durvis, ceļš, izeja, bet torch — lāpa, gaismas nesējs.

Japāņu mītos putns pavada uz Aiz-Saules centru, reizēm tā ir sala jūras vidū. Turklāt japāņu mītos veļu laivas ir ar putna attēlu.

Šie skaidrojumi viens otru labi papildina un skaidro Radītāja ieceri, radot putnus un pēc tam arī mācot cilvēkus. Vēl pieminē­sim, ka sintoismā mītos vairākkārt attēlots, ka mirstot varonis vai dievība pārdzimst baltā putnā. Un piebildīsim, ka Toras tulkojumu latviešu valodā sauc par Bībeli.

Šeit nepieciešama maza atkāpe. Japāņu sintoismā mīti par putniem atbilst latviešu simbolikai labāk nekā citu tautu garaman­tas. Tāpēc šī darba otrajā daļā dosim dažu putnu vārdu un būtības skaidrojumus japāņu uzskatos.

Latvju dainās putni to fiziskajā nozīmē galvenokārt darbojas kā ziņu nesēji un padomdevēji. Visaugstāk šai ziņā ierindojams krauklis. Dainā par krauklīti, kas sēž ozolā, tā arī tieši norādīts, ka viņam prasa padomu.

Gaišredzības simbolika

Gaišredzība rodas uz divu atšķirīgu informācijas plūsmu ro­bežām. Šo robežprocesu var veicināt, ja jūs apzināties meklējumu virzienu. Pēdējos gadu desmitos šādiem robežprocesiem veltīti daudzi nopietni darbi. Lasot dainas, jāsecina, ka mūsu senči šos noslēpumus zināja.

Vairākos senajos reliģiskajos mītos teikts, ka pirmsākumā, kad Zemes vēl nebija, pār ūdeņiem lidinājās Dieva gars. Viņš ari iezīmēja radīšanas sākumu. Šo domu papildina divu vārdu līdzība angļu valodā — bird — putns un birth — dzemdības. Grieķu mītos Ērglis — dievību gribas izpildītājs — plosīja Prometeju.

Mēs jau atzīmējām, ka senatnē gaišredzībai bija daudz lielāka nozīme nekā šodien. Mūsdienās, ja jums neveicas un dzīvē neklā­jas viegli, tad jūs badā nenomirsiet. Bet senatnē neveiksmīga izvēle nozīmēja bada nāvi. Tāpēc senie cilvēki gaišredzību vērtēja nekā savas garīgās dzīves nozīmīgāko daļu. Viņi ievēroja daudzas tādas sakarības dabā, kas mūsdienu cilvēka acīm un ausīm paslīd garām.

Putns un negaiss. Dažas dainas vedina domāt, ka ar putnu kā simbolu apzīmēja lielu notikumu sākumu. Tā, piemēram, pērkona negaiss parasti neiet pāri Daugavai, bet apstājas tās krastā. Kaut ari visai reti, negaiss tomēr tiek pāri. Lūk, mūsu senču pārdomas par to, kā gan pērkons pārcēlās pār Daugavu:

Irbe svelpa, pērkons grāva Viņā pusē Daugaviņas, Kas irbei irkli deva, Kas pārcēla Pērkonīti.

Ltdz 10506

Lai izteiktu dziļās zināšanas, lietoja simbolus. Tā, piemēram, lāci sauca par ķepaini, čūsku par kūlainīti. Šīs dainas simbolu no­zīme šķiet visai spēcīga un ne jau par parastu negaisu tā stāsta.

Mūsdienu cilvēkiem nav zināms, kāpēc pērkons parasti netiek pāri. Nav zināms ari, kāpēc dažkārt tomēr negaisa mākoņi pārvar neredzamo barjeru. Kā liecina daina, tad sencis izprata šo notiku­mu kopsakarības. Tikai mēs, ak, vai, vēl nezinām, ko nozīmē irbe svilpa.

No kopējā putnu dainu daudzuma ap 80% ir zintnieciskās dainas. Katram putnam piesaistītas savas darbības, tā, piemēram, vanagu saista ar nolemto likteni.

Kūmām iešu, neliegšos, Kūmām mani aicināja: Kūmu galdi izrakstīti Vanadziņa nadziņiem.

LD 1293

Kur mēdz gulēt gulbji? Putnu dainas sniedz ziņas par vairā­kām gaišreģu darbībām, kas šķita pilnīgi aizmirstas.

Balti gulbji sagūluši Atmatiņas maliņā: Redzčj jūru uzaram, Jūras kāpas ecējam.

V 1752,19

Pavirši lasot, šī, šķiet, ir viena no mūsu zemes dabu apraksto­šām dainām. Tomēr Latvijā nav tādu vietu, kur no atmatas varētu redzēt jūru pāri pār kāpu mežiem. Teorētiski tāda vieta varētu būt, piemēram, ja nocirstu kāpu mežus iepretī Plienu Jūras kalnam. Tikai arī šajā gadījumā jūra ir pārāk tālu no atmatas, lai tur atrastos gulbji. Vārdi gulbis, atmata, maliņa, jūra, kāpa, art, ecēt ir simboli. To varētu skaidrot kā informācijas sakārtošanas pasākumu gaišre­dzīgu darbību veikšanai. Jo, lai varētu iegūt kādas būtiskas izziņas, vispirms jāsakārto jūsu rīcībā esošie materiāli.

Putnu tēliem dainās ir vairāki līmeņi. Pavisam niecīga ir tā daļa putnu dainu, kas ir tikai gleznaini dabas apraksti. Arī šai dai­nai varētu būt vairāki augstāko līmeņu skaidrojumi. Līdzīgus spriedumus varam izteikt arī par šādu dainu:

Div' sudraba gaigalīši Jūriņā sakāvās: Vai tiem trūka gobju zemes, Vai no jūras ūdentiņa?

K B 24,1399a

Protams, var gadīties, ka divi ūdensputni saplūcas. Bet pilnīgi izslēgts, ka tādēļ viņiem būtu veltīta daina, kurā tie gleznaini dē­vēti par sudraba. Vārds gobju zeme dainās sastopams reti, tas it kā apzīmē izīrētu zemi, bet ne jau jūru.

Bites — cilvēka domas. Tas lido un cik gan bieži mēs runājam par domu lidojumu. Tajās redzama putnu un bites mijiedarbība zintnieciskos procesos. Ne velti dainās bitēm veltīta sevišķa vērība.

Cīrulītis alu dara Ogu pora maliņē; Atskrej bite strēliniece, Sasit alus ķīvenīti.

Ltdz 11159

Protams, ka bite nevar sasist alus kausu. Vēlāk pie bitēm kā simboliem vēl atgriezīsimies, bet ar šo dainu ievadām stāstu par garīgām cīņām.

Garīgās cīņas. Informatīvo plūsmu sadursmei veltītas samērā daudzas dainas, kur darbība notiek uz divu simbolu — zemes un jūras robežas.

Vairākkārt simboli notikumus rāda kā kumeļa, irbes vai gaigalas, vai citu pazīstamu simbolu cīņu. Iepazīstot tikai kādu atsevišķu dainu, varētu likties, ka tajā patiešām vēstīts par to, kā negaidīta putna parādīšanās iztraucē zirdziņu. Bet paskatīsimies uzmanī­gāk. Vai gan jūras pīle — gaigala — varētu traucēt jāt kumeļu? Un vai tiešām būs diža skāde no tā, ka skanēs mani zelta pieši? Ja sākam uzmanīgāk skatīties, tad ar katru jaunu dainu rodas jauni jautājumi:

Lai es braucu kurp braukdams, Irbes guļ ceļmalā, Irbes guļ ceļmalā, Traucē manu kumeliņu.

Ltdz 5718

Norādes uz irbi, kas guļ ceļmalas, jāsaprot simboliski. Ta, ka sūdzēšanās — lai es jātu kur jādams — diez vai attiecas uz fizisko zemes ceļu:

Es dzērdēju, kaimiņam Lela škode nūtykusc: Tymsā jājis vokorā Car ābeļu leidumeņu, Saraustējis kumeļam Speigulētūs īmaveņus.

Ltdz 5714

Norāde uz ābeļu līdumu jau liecina, ka šajā dainā nebūt nav runa par fizisko pasauli. To gan apliecina spīguļotie iemauktiņi.

Daudzās un ari minētajās dainās ar simbolu kumeļš apzīmē ga­rīgo (Dieva) spēku, ko fizikas terminu valodā varētu apzīmēt kā citu dimensiju telpas izpausmi. Šeit piebildīsim, ka jau skatītais putna vārds grieķu valodā ļoti tuvs vārdam kumeļš — pālos. Tā nav ne­jauša skaņu līdzība. Jā, gan grieķiem, gan ari skandināviem ir mīti par spārnotajiem zirgiem. Zintnieks savu kumeļu, t. i., Dieva doto spēku un spējas attīsta tikai ilgā darbā:

Es savam kumeļam No ozola stalli taisu: Dzelža dūris, vara grīda, Sidrabiņa redelītes. Kad es jāju pa celiņu, Akmeņ' šķila ugunis. Irbe tupa ceļmalā, Baida manu kumeliņu. Tu, irbīte, nezināji, Cik dārgs manis kumeliņš, Cik dārgs mans kumeliņš, Cik maksāja zelta sedli:

Pieci simti dālderīšu Maksā mani zelta sedli, Vel trīs simti dālderīšu Maksā zelta iemauktiņi.

Ltdz 5724

Vispirms atzīmēsim, ka tajā laikā, kad dālderis bija mak­sāšanas vienība, zirgu cena bija viens dālderis. Ja kāds teiktu, ka viņa zirga cena ir pieci dālderi, tā jau būtu nesamērīga lielīšanās. Bet te par piederumiem vien prasa piecus simtus. Atcerēsimies, ka simts un simtiņš dainās norāda pāreju uz citu dimensiju ener­ģētiskām Visuma telpām — Viņ-Sauli un Aiz-Sauli.

Kumeļus traucē ne tikai irbe ceļmalā, bet arī aiz Daugavas vai aiz kalniņa. Te nav pretrunu, jo ari Daugava savā būtībā ir robeža starp mūsu un citām pasaulēm, tās tulkojums ir arī "likteņa ceļš". Bet simbols aiz kalniņa norāda uz Viņ-Sauli.

Zintnieks dainā zaudē zelta piešus un cepuri, t. i., zaudē kon­troli pār zintniecības norisi. Vēl jo ļaunāk — var zaudēt arī pašu kumeļu, t. i., organizēto enerģijas plūsmu, kura var atgriezties atpa­kaļ enerģijas pirmsākuma stāvoklī, t. i., jūrā:

Svilp irbīte šiliņā, Traucēj' manu kumeliņu: Tikko mans kumeliņš jūriņā neieskrēja.

Ltdz 5728

Tomēr pieredzējuši zintnieki zina, kā cīnīties un uzvarēt:

Situ pīcku baložami, Spalvas vieni paputēja; Kam tas manu kumeliņu Celiņāi satraucēja.

Ltdz 5734

Zintnieku darbībām ar kumeļu kā spēku veltītas daudzas dai­nas. Šajos gadījumos vairāk uzsvērta kumeļa saistība ar informa­tīviem laukiem.

Milzīgie akmeņi, kas novietoti senču svētvietās, un lielie, māk­slīgi sanestie zemes veidojumi liek domāt, ka senči kumeļa enerģiju izlietoja arī šiem darbiem. Ta ir antigravitācijas lauka radīšana, kuru mūsdienu zinātne vēl nepazīst. Te nav pretrunu. Arī elek­trību lieto informācijas pārveidei, gan smagumu pārvietošanai, piemēram, ar elektrovilcienu.

Atgriežamies pie bites. Nobeidzot šo apskatu par zintnieku savstarpējām traucēšanām, par savstarpējo sacensību un cīņu, vēl piebildīsim, ka putni nebūt nav vienīgie zintnieku simboli. Kā viens no interesantākajiem starp citiem simboliem ir bite, kura pie­līdzināta putnam:

Bite beja mozs putneņš, Sēd egleites vērsyuneitē; Satraucēja sērmū zyrgu, Saraustēja zalta grūž's, Saraustēja zalta grūž's, Sudobreņa īmaveņus.

Ltdz 5731 V 1

Bet te atkal aizrādīsim, ka īpatnais sākums par biti, kas sēž egles galotnē, ir sastādīts speciāli, lai viedie cilvēki saprastu, ka šeit netiek stāstīts par parastu biti. Neviena bite egles galotnē nesēž.

Šai dainā bite varētu būt paša zintnieka doma, kas valda pār zintniecisko darbību, traucē to.

Zināšanu iznīcināšanai ir ari vēsturiski iemesli. Viduslaiku ti­rāniem nebija pieņemamas ziņas par putnu gudrību un intelektu. Viedos cilvēkus pasludināja par burvjiem un raganām. Tomēr pēdējā gadsimtā senās latvju un citu kultūras tautu zināšanas ceļas augšup kā gaismas pils. Tas ļauj cerēt uz patiesu cilvēces zināšanu augšupeju, atdzimstot mūsu garamantās saglabātajām zināšanām. Tās ļautu godīgiem cilvēkiem labāk un sekmīgāk veikt labus darbus. Ja to spēsim, mēs visi un ikkatrs no tiem, kas dara labus darbus, varētu dzīvot labāk. Tā nu sarunas ar putniem nebūt nav tikai izprieca vai laika kavēklis, bet tām ir liela nozīme mūsu zemes un tautas nākotnē.

Senči zināja lielo noslēpumu

Daudzās ziņas par putnu spējām nav izskaidrojamas ar fizis­kās pasaules likumsakarībām. Daudzi gadījumi mūsdienu zināt­nei paliek kā neatminēts noslāņojums. Tomēr mūsu garamantas liecina, ka senči zinājuši noslēpuma atminējumu.

Putni un senču dvēseles. Latvju senči uzskatīja, ka miruša cil­vēka dvēsele pārvēršas par putnu. Tā, piemēram, pasaka (LP VII, 1,12) stāsta, ka masta galā uzlaižas divi putni. Krauklis nozīmējot tēvu, balodis — māti. Zināmas arī citas pārvērtības, kur iesaistīti ērglis, gailis, pūce, vārna, zoss, žagata. Lai cik šādas pasakas šķiet dīvainas, uz līdzīgiem secinājumiem vedina ari daudzi novērojumi. Tomēr domājams, ka putns kā spārnota būtne ir simbols dvēselei, kas spēj pārvarēt laiku un telpu, spēj "uzlidot" tur, kur nespēj fizisks cilvēks.

Latvju daina saka:

Es redzēju putna spalvu Apakš mazas ābelītes; Tā nebija putna spalva, Tā bij'maza meitenīte.

LD 1158

Vēl jāpiebilst, ka divi pirmvalodas vārdi — be — putns un ba — dvēsele, ir pārāk tuvi viens otram, lai tā būtu tikai sagadīšanās. Cilvēki, kas bijuši klīniskajā nāvē, liecina, ka viņu dvēseles uzlido­jušas debesīs tā kā putni, tikai bez spārnu vicināšanas.

Grieķu mītā Etiopijas valdnieka Memnona un viņa biedru dvē­seles pārvēršas putnos un katru gadu atlido pie Memnona mātes Eosas. Tāpat putnos pārvērtušās dažas grieķu teiku varones. Vēl vairāk — grieķu mīta varones Lēdas skaistuma iejūsmināts pats Zevs — grieķu augstākā dievība pārvērtās baltā gulbī.

Putna saistība ar dvēseli reāli var būt tādējādi, ka putniem, do­mājams, ir Dieva dota lieliska Aiz-Saules uztvere un viņi spēj pat ļoti neparastā veidā dot ziņu no mirušiem cilvēkiem.

Mana paziņa ļoti skuma pēc savas mirušās mātes. Strādājot dārzā, pie viņas vairākas reizes, rokas stiepiena attālumā nolaidās mazs putniņš un nemaz nebēga. Agrāk šādu brīnumu nebija. Sieviete ir pilnīgi pārliecināta, ka šādā veidā mātes dvēsele caur putnu deva ziņu, ka viņa ir tepat līdzās un lai meita tik ļoti ne­skumtu. Domāju, ka tas ir ticamākais šā notikuma izskaidrojums.

Var jau būt, ka ir iespējama cilvēka dvēseles iemiesošanās putnā, bet drīzāk tā ir caur putniem sūtīta ziņa — "mēs esam tepat līdzās, tikai jūs mūs neredzat; mēs ļoti domājam par jums, mūsu mīļie!"

Dvēseļu ceļojumi. Senču viedie vecajie latvju garamantās at­stājuši ziņu, ka dvēsele var saistīties ne tikai ar cilvēku, bet ari ar putnu un koku. Plašāku pētījumu par šo tēmu veikusi Gunta Jakob- sone rakstā "Ieskats latviešu senču zināšanās par dvēseli un dieves- tības būtību" ("Zvaigžņotā debess", 1997/98, Ziema, 38.-15. lpp.).

Vēlreiz atkārtojam, ka dvēsele nav pats putns. Tā ir smalko enerģiju veidojums, kas pats par sevi nav tverams ne ar mūsu jutekļiem, ne instrumentiem. Bet tā var vadīt kā putna, tā ari cil­vēka rīcību. Izsakoties mūsdienu tehniskajā valodā, dvēsele uz­skatāma par Viņsaules un Aizsaules enerģētisko telpu terminā­liem, kas var realizēties kokos, putnos un cilvēkos.

Enerģētiskie pieslēgumi. Skatot kopumā šajā grāmatā aprak­stītos gadījumus par putnu neparastajām spējām, jādomā, ka vi­ņiem ir lielas spējas pieslēgties paralēlajām telpām. Mūsuprāt, tikai ar pieslēgšanos paralēlajām telpām var skaidrot putnu spējas ar tukšu guzu veikt tālus pārlidojumus, kas prasa ļoti daudz enerģijas.

Tai pašā laikā arī senču dvēseļu spējas ir ierobežotas. Viņi var mums palīdzēt tikai tik, cik mēs darām labu no savas puses. Bez tam dainas par irbēm un kumeļiem liek domāt, ka arī citās daudzdi- mensiju telpās dzīve nebūt nav salda un vienkārša. Lai spētu ap­jēgt šīs sakarības, iepazinu dainas par zintnieku irbi un kumeļu.

Guli, irbe, necelies, Nebiedē kumeliņa: Skanēs mani zelta pieši, No kumeļa nolecot.

LD 29751

Šīs dainas jau vēsta par tālās senatnes augstākajām tehnolo­ģijām, par kurām pagaidām varam tikai izteikt minējumus.

Sadarbību ar putniem senās tautas attēloja visai atšķirīgi. Mūsu senči zintniekiem deva putnu vārdus, bet citas senās kul­tūras tautas savus valdniekus iecēla dievību kārtā un attēloja tos ar putnu galvām.

Putni un senās dievības. Daudzu tautu mītos Saule, debesis, augstākās dievības un putni veido vienotu simbolu kopu. Alu zīmē­jumos Altemirā un Lasko atrasti putnu attēli, kas simbolizē dievības. Daudzviet pasaulē priesteru (šamaņu) tērps atveido putnus.

Ēģiptieši savas augstākās dievības attēloja ar putna galvu un cilvēka ķermeni. Līdzīgi attēli atrasti Lieldienu salā. Senajā pasaulē jēdzieni Saule, dievība un putns bija saistīti ļoti cieši. Alanu un osetīnu augstākā dievība Audzinātāj-dzuari, kas zemei dod auglību, dzīvo debesīs, dažkārt nolaižas uz Zemes putna veidā. Šīs saistības rodamas pašos senākajos rakstu avotos. Ta šumeru die­višķais putns Anzuds (citos tekstos Zu, Anžu, Imdeguds) piemi­nēts 26. gs. p.m.ē.

Senindiešu valdnieki veidoja kulta celtnes ar skatu uz austru­miem, t. i., pret lecošo Sauli. Tajā trīs rituālās ugunis, kur A malā atrodas altāris ar rituāla uguni, kam putna forma. Tā centrā — zemes naba (paša vidus simbols).

Rigvēda (1 135,8., X 97,5) min divus putnus t. s. pasaules kokā. Tie simbolizē gan dienu un nakti, gan mijiedarbības pretēji lādētos polus plašākā nozīmē. Rigvēdā stāstīts, ka putni pa debess velvi nesa dievišķos dvīņus Ašrinus. Tie bija ērgļi, gulbji un vanagi.

Visai līdzīgi armēņu mītos putns pavada auglības dievību Areku — Sauli pa debess jumu. Salīdzināšanai pieminēsim, ka latvju dainās Sauli ved divi Dieva dēlu kumeļi.

Putns kā Saules simbols. Senajos mītos baloži, bezdelīgas, dzeņi u. c. putni saistīti ar Sauli. Tā, indiešu brīnumainais putns Garuda, kas ir nemirstības simbols, Ēģiptes Fenikss, vēdiskais milzu ērglis ir solārās dievības, t. i., saistītas ar Sauli.

Nereti senajos mītos putns no debesīm cilvēkiem nes uguni. Latvju teikās to darījusi bezdelīga. Protams, ka ar to nav domāta fiziskā, bet gan gara dzirksts.

Tāpat nebūtu jādomā, ka dažu putnu saistība ar Sauli izsaka gājputnu atgriešanos pavasari. Šīs saites ir daudz dziļākas un izsa­ka senos uzskatus par dvēseļu došanos uz Sauli. Tā kā putns ir dvēseles simbols, tad, pats par sevi saprotams, ka putns, t. i., dvē­sele, nāk no Saules.

Apmēram puse putnu dainu patiesībā vēsta par zintnieku darbu, kuriem doti putnu vārdi. Vairākas putnu dainas attiecas uz Visuma saskaņu. Tai jābūt ne tikai kosmosā, ne tikai uz Zemes, ne tikai cilvēkā:

Dūku, dūku, balodīti,

Kas tavā turziņā:

—   Trīs zirnīši, trīs pupiņas,

—   Trīs sarkani kukainīši.

K 1722, 3050

Protams, te nav runa par izbadējušos balodi, kam guzā tikai trīs kukaiņi. Te stāstīts par Visuma trim telpām vai Saulēm.

Ari senākajās kristiešu svētbildēs Dieva Svēto garu simbolizē balodis. Indiešu, ēģiptiešu, asīriešu, skandināvu, meksikāņu u. c.

tautas putna tēlu saistīja ar augstāko apziņas formu — zemapziņu vai arī ar augstāko cilvēka esības formu — dvēseli. Tāpēc arī dažos mītos cilvēkus pārvērš par putniem.

Daļā dainu pēdējā rindiņā teikts vabulīši, citur vagulīši.

Dzidi, dzidi, tu putneņ Kas tovā vādarā? Treis grydcņi, treis kukaini, Treis maini vagulēni.

L 802,1098

Variantā 11342 mainas vobolītes. Ir arī treis zērneiši, treis pupeņas u.tml. Dažkārt skaita pa divi — divas pupas, divi zirnīši, divi mezi vagoliņi (1341, 9582). Šķiet, viena un tā pati doma izteikta dažā­diem simboliem.

Iespējams, ka šajās dainās ar simbolu apzīmēti dažādi Visuma (putna guzas) dalīšanas varianti.

Čuči, guli, cīrulīti, Papardīšu krūmiņā! Kas kaitēja negulēt, Pillā guzna bambālīšu.

FS 1935, 6719, Kuldīga

Zemapziņas apzināšana ir pašas visdziļākās gudrības pamats. Tāpēc arī daudzos gadījumos, arī latvju dainās, putns ir Dieva gribas vēstnesis.

Putns un zemapziņa. Simbolos putns apzīmē ne tikai Dieva ziņas nesēju, bet arī prāta virzītājas, zemapziņas paudēju. Tāpēc arī tas atrodas augstāk kā citas dzīvās radības.

Putns bijis arī seno romiešu dievības Minervas pavadonis. Tas simbolizē zemapziņas izzināšanu, kas ir īstas dziļas gudrības pamats.

Bet savā būtībā zemapziņa ir dvēseles darbības liecība jeb izpausme.

Slāvu mitoloģijā putni atver paradīzes (vīrija) vārtus visām dvēselēm. Somu, indiešu un citu seno tautu mītos visas pasaules pirmsākums ir putna ola. Šim simbolam ir ļoti dziļa jēga, jo putna olas trīsdaļīgā uzbūve atspoguļojas gan atomā, gan galaktikās.

Senindiešu vēdu skaidrojumos — upanišadās uz dzīvības koka sēž divi putni. Viens ēd augli, otrs skatās. Vēlāk ģerboņos (piemē­ram, Krievijas cara galma vapenī) šo skatu attēlo kā vienu putnu ar divām galvām.

Senajos simbolos putns (debesu spēks) plosa čūsku (zemes spēks), uzsverot to, ka gara pasaule ir spēcīgāka par vielisko Vi­suma izpausmi. Dažkārt šie simboli apvienoti. Ia senajā Ēģiptē bija simbols — lidojošā čūska (pūķis). Senajā Anglijā vesels kalns bija izlikts ar akmeņiem, kas veidoja tādu pašu, tikai ļoti lielu zīmi. Ari Pokaiņos Dieva kalna nogāzē izlikta putna zīme.

Spārni simbolizē augstāko gara pacelšanās ideju, atraisītību. Tā attēloja sengrieķu varoni — tirdzniecības un ceļotāju aizstāvi Hermeju un ebreju Bībeles eņģeļus.

Spalvas simbolizēja taisnību un patiesību. Indiāņu vadoņu galvasrotās tās simbolizēja viņu garīgo pārākumu un autoritāti. Zaļām spalvām klāta bija Centrālamerikas dievība Kecalkoatls, tās rotāja arī senās Ēģiptes dievību — Mirušo māti.

Tā, senindiešu vēdās piemin Saulē dzīvojošos rūķīšus, garus Volokhiliji, kuri spēj lidot. Tie kopā rada jau pieminēto putnu līdzgaitniekus Garudu vai Suparnu.

Putni un valdnieki. Skandināvu mītos dievības Odinu un Votānu attēlo kopā ar diviem kraukļiem kā gudrības simboliem — Huginu — Domājošo un Muninu — Atminīgo. Ar laiku dievību kārtā iecēla valdniekus, saistot tos ar putniem. Leģendārie senin­diešu valdnieki Van un Hoi, kā arī citu tautu dievības attēloti ar putnu rokā. Krievijas cara kronī bija divgalvains putns. Ir teikas, kas vēsta par jaunā valdnieka izvēles nodošanu Dieva rokās pēc vecā valdnieka nāves: kam uz galvas vai pleciem nosēdīsies putns (visbiežāk vanags), to pasludinās par valdnieku.

Senču atstātās garamantas un ari mūsu pašu saprāts, ja vien to pareizi pielieto, ļauj apjēgt lielās sasaites. Visaugstākā vietā ir Dievs un Visums ar to telpām — Aizsauli, Viņsauli un Sauli. Tur mītošās senču dvēseles var mums palīdzēt tieši, bet vieglāk to darīt ar putnu palīdzību.

Cilvēka miesas izcelsmi un astrālo spēku var saistīt ar zvēru simboliku, bet garīgo darbību — ar putniem.

Pēdējos gadu simtos cilvēki gan dzīvo arvien labākos aps­tākļos, bet garīgi apsīkst. Jāatceras — tehnokrātijas uzplaukums nepavisam nenozīmē dvēseles attīstības pakāpi. Pēdējo var nodro­šināt tikai saikne ar dabu un Dievu.

Gan dainas, gan zintnieku pieredze liek domāt, ka putnu dziesmas atver ceļu mūsu zemapziņai uz citām Visuma daudz- dimensiju telpām un veicina gaišredzību. Lūk, kā to apraksta dainas:

Cielaviņa kāzas dzēra Vidū jūras saliņā; Es ar būtu kāzās gājis, Kaut būt tādas kamaniņas.

V LD 2595

Kamanas, kā zināms, ir transporta līdzeklis. Tas nu jātaisa pašiem ar godīgu dzīvi, darbu un mācībām. Šķiet, ka šajā un tālākajās dainās norises vieta ir dubultsimbols. Tā vēsta gan par iekārtotas svētvietas sasniegšanu, gan ari piekļūšanu informācijai.

Cīrulītis malku cirta Liepas celma galiņā. Es tecēju skaidas nest, Viņš ar ciri mugurā.

FS 1431, 271, Stirniene

Šīs dainas mūs brīdina, ka cilvēki savās vēlmēs nedrīkst kļūt alkatīgi. Mācieties, strādājiet, dariet labu citiem un tostarp putniem. Mans vectēvs teica — Laimīgs nav tas, kam ir daudz, bet kam pietiek.

Cienīsim savus draugus

Putnu dzīve nav viegla. Ik gadu bojā iet miljoniem Latvijas putnu. Izdzīvo acīgākie un žiglākie. Ja gribat palīdzēt putniem, palīdziet tiem, kas uz laiku nokļuvuši nelaimē, bet neatbalstiet sliņķus.

Putniem gribas ēst un viņi meklē iespēju iegūt barību tur, kur ērtāk. Laiku pa laikam vanags vai cits plēsīgais putns aiznes kādu cāli, strazdi noknābj dārza ogas, saknābā ābolus. Mūsu garaman­tās nav nevienas tādas, kur pret putniem būtu izteikts tiešs ļau­nums, lai gan medības ir pieminētas.

Cilvēks ar savu domu spēku var putnus pievilkt un arī at­grūst. Tukuma rajonā, netālu no Snapju muižas, vecs vīrs pastās­tīja, ka jau vairāk kā gadsimtu viņu mājās Ieskās nav manīti vairāk par pāris zvirbuļiem. Bet kādreiz to bijis bariem. Reiz rudenī gājis gar viņu māju ceļavīrs, palūdzis tabaku. Saimnieks laipni to pa­cienājis. Tad ceļavīrs jautājis, ko viņam labu vajagot izdarīt. Saimnieks atbildējis, ka, paldies Dievam, viņiem viss pietiek un nekā nevajag. Ceļavīrs norādījis uz lielo zvirbuļu baru, teicis, ka tie daudz noknābā, varbūt izdarīt tā, lai neviena zvirbuļa šeit vairs nebūtu. Saimnieks gan teicis — kāpēc neviens, lai kāds pāris paliek. Tā līdz šai dienai Ieskās vairāk par diviem zvirbuļiem nav redzēts, lai gan kaimiņus to bari apciemojuši neskaitāmas reizes.

Visi putni ir vajadzīgi. Mūsdienu cilvēkiem pret dažām putnu sugām — vārnām, zvirbuļiem, žagatām u. c. ir visai nicinoša at­tieksme. Pirms gadsimta ceturkšņa Latvijas medniekiem pat no­teica vārnu atšaušanas plānus, bet patiesībā visi putni ir vaja­dzīgi.

Katram putnam Radītājs devis savu uzdevumu. Jebkuras putnu sugas iznicināšana nodara postu visai dabai. Ķīnā 20. gs. 70. gados iznicināja zvirbuļus, jo zinātnieki bija aprēķinājuši, cik gan graudu noēdot zvirbuļu bari. Pagāja tikai daži gadi, un graudaugu sējumus iznicināja nepieredzēti lieli kaitēkļu bari. Tikai tad Ķīnas zinātnieki saprata savu kļūdu — proti, ka iznīcinot kaitēkļus, zvir­buļi dod lielu labumu. Ķīnai nācās steidzīgi meklēt iespējas iegādāties zvirbuļus citās zemēs.

Angļu rakstnieks Lobsangs Rampa grāmatā "Trešā acs" (Rīga. Alberts XII. 1996, 192.-197. lpp.) apraksta dažas tibetiešu paražas, īpaši cilvēki aizgājēja līķi sadala nelielos gabaliņos un izbaro maitu ērgļiem — grifiem. Mums šāda darbība šķiet drausmīga, bet Tibetā ir gandrīz tikai kailas klintis, zemes kārtiņa virs tām ir tik plāna, tāpēc zemē apglabāt neko nevar. Arī sadedzināt līķus nav iespē­jams, jo koki Tibetā tikpat kā neaug. Atstājot līķi kaut kur kalnos vai nogrūžot aizā, līķa inde nonāktu dzeramajā ūdenī.

Grifu barošanai Tibetā ir rituāla raksturs, un putni to veic ar cieņu. Pirmo kumosu — cilvēka sirdi — saņem putnu bara vado­nis. Tikai tad var ierasties pārējie, kas līdz tam, kad pacienāts va­donis, sēž atstatu.

Indijā un Peru, kur zemes nedaudz vairāk, pastāv līdzīgas paražas. Tur līķus novieto speciālos torņos arī putnu barībai, tiesa, tur gan līķus nesadala gabaliņos.

Garīgās pašaizsardzības spējas. Putns, ierīkojot ligzdu uz zemes, kokā vai krūmā rada sev apkārt aizsardzības bioenerģē­tisko lauku, kas neļauj vai traucē plēsoņām tuvoties. Bet, ja cilvēks, tuvodamies putna ligzdai, uz to paskatās, minētais lauks tiek sa­grauts un ligzdiņa otrā dienā jau izpostīta. Tādā veidā daudz ļauna nodarījuši pētnieki, pat nepieskardamies ligzdai, aplūkojot to kaut vai tikai no dažu soļu attāluma. Pēdējos gados konstatēts, ka reto putnu saglabāšanai nevajag meklēt ligzdas, jo nedrīkst uz tām skatīties. Jo cilvēks no ligzdas tālāk, jo labāk, jo viņa skatiens ir bīstams.

Ko varam darīt? Laukos ik pavasari notiek putnu dienas. Patlaban tās ir ļoti vajadzīgas, jo vēl nepieredzētās mežu izciršanas dēļ daudziem putniem nav kur dzīvot. Tāpēc ļoti labi, ka bērni ar skolotāju un vecāku palīdzību gatavo būrīšus un nostiprina tos, dzenot kokos naglas un apvijot zarus ar stieplēm. Pats bērnībā to esmu darījis un tagad saprotu, ka, darot labu putniem, esmu kaitējis kokiem.

Daudzi cilvēki baro putnus, tomēr šī jaukā nodarbība nedrīkst būt tikai par prieku jums vai jūsu bērniem. Tā var putnus arī pazudināt. Reiz kādā lauku skolā bērni nolēma barot zīlītes. Tas ļoti patika gan bērniem, gan arī zīlītēm. Bet tad pienāca ziemas brīvdienas un jaunie putnu kopēji devās uz savām mājām. Tikmēr uzsniga daudz sniega un uznāca sals. Nu zīlītēm patiešām vaja­dzēja palīdzību, bet tās nebija. Kad bērni atgriezās no brīvdienām, zīlīšu vairs nebija. Tā, nu darot labu, bērni sekmēja zīlīšu bojā eju, jo zīlītes bija bezpalīdzīgi gaidījušas savus barotājus un nekur citur barību nemeklēja.

Tāpēc, pirms sākt rūpēties par kādu putnu, jāzina, ka citādi gudrie un uzmanīgie putni dažkārt ir pārāk naivi savā uzticībā. Ja sākat palīdzēt, tad jūs ari uzņematies atbildību par mazā drauga tālāko dzīvi.

Ja esat izglābis slimu vai citā nelaimē nokļuvušu putnu, tad jau laikus sāciet domāt, kā gan viņu atkal iekļaut īstajā dzīvē. Tas nav viegli, jo dažkārt šo putnu viņa brīvie brāļi var ari nepieņemt.

Bērna skatījums. Mūsdienu cilvēka attieksme pret putniem raksturojama kā augstprātīga. Pieaugušais ir nevaļīgs, jo viņu dzen darbs, bet bērns var pacelt galvu, lai papriecātos par putna lidojumu, ieklausīties to dziesmā, lūgt mātei kādu maizes dru- patiņu, lai pabarotu putniņu. Vēl to var darīt veci cilvēki, kad vi­ņiem atgriežas tā brīnišķīgā izpratne par pasaules saskaņu, kuru vidējā paaudze sauc par bērna prātu. Ieklausieties uzmanīgi — bērna prāts. Tā nebūt nav dumjība, tas ir prāts, kāda nav vidējās paaudzes cilvēkiem.

Mēs, pieaugušie, bieži vien nenovērtējam bērna nojautas un zemapziņas spējas. Mēs tikai brīnāmies, ka pirmsskolas bērns ne tikai labāk par mums atšķir sliktos cilvēkus no labajiem, taisnību no netaisnības, pareizo ceļu no nepareizā, bērns ari labāk saprot putnu valodu un putnu teikto. Tāpēc, ja jūs vēlaties ko apgūt no šajā apcerējumā vēstītā, sauciet palīgā bērnus.

2. nodala

Putni kā cilvēki un cilvēki kā putni

Šajā daļā apskatīsim ziņas par tām putnu sugām, par kurām saglabātas vērā ņemamas latvju un citu tautu garamantas. Tas ne­būt nenozīmē, ka citi putni būtu noniecināmi.

Šeit ari apkopoti tēvutēvu novērojumi — gadu tūkstošiem krātā gudrība, ko nepareizi dēvē par ticējumiem. Tie ļauj pēc putnu izturēšanās noteikt dažādas ziņas par gaidāmo nākotni.

Šeit jūs atradīsiet norādes par seno zintnieku darbību. Vēlreiz jāatgādina, ka lielākajā daļā putnu dainu stāstīts par ļoti gudriem un spējīgiem zintniekiem, kuriem putna vārds dots kā liels pa­godinājums.

Balodis

Nosaucot baloža vārdu, lielākā daļa lasītāju iedomāsies slinkos un netīros pilsētas parku un laukumu putnus. Taču bez tiem — mājas baložiem, ir ari meža baloži, lauku baloži un ūbeles.

Baložu valoda. Maigā dūdošana pavasaros ir biežāk dzirdētā, bet ne vienīgā valoda. Lauku balodis, kas pavasari atgriezies no ceļojuma, var arī noprasīt — ko tu tur dari?

Kā cilvēki uztver baloža valodu

Teika stāsta, ka Balodis lielījies: "Puspūru pautu piedēju! Puspūru

pautu piedēju." Kad viņam sakot, ka tas puspūru zirgu sūdu piedējis, tad viņš sākot lamāties: "Lai izpūst tava kakla dūka!" (1779 Smiltene)

Baloža balsi dažādās vietās tulko atšķirīgi. Ta vidzemnieki domā, ka balodis saka "Vai tu pārnāc!" (1781), bet, ja rūc, tad "Laba sieva, laba sievai" (1784)

Trikātā baloži prasa ūzas (bikses) — ūzu, ūzu\ (1782) Bet Plāņos baloži ir lieli kārumnieki, tie prasa — su-kū-ru, su- kū-ru! (1783)

Lielvircavā bērniem stāsta, ka balodis sakot — vistai pulks, man divi! Vistai pulks, man divi! (1780)

Ligzdas. Dažkārt, kā vēsta latvju teikas, balodis sūdzas par savu neveiksmīgi darināto ligzdu, no kuras izbirušas olas — pus­pūru piedēju, puspūru piedēju, puspūru piedēju… tukšsl

Kaut arī kāda latvju teika balodi vienkāršās ligzdas dēļ izzobo kā slinku, nevīžīgu un nevērīgu putnu, citas, senākas, garamantas balodi raksturo ar cieņu. Arī citu pasaules tautu mitoloģijā balo­dim veltīta samērā liela uzmanība. Vācu valodā saglabājies baloža senais vārds — Taube, kas tulkojams kā debesu (tau) putns (be).

Baložu spējas. Jau daudzus gadsimtus cilvēki izmanto balo­žus, lai pārsūtītu svarīgas un steidzamas vēstis. Vēl 20. gs. sākumā baložiem pie kājas piesēja steidzīgo ziņu, un viņi to nogādāja atpakaļ pie sava saimnieka. Baložu pasts labi noderēja slepenām sarakstēm, ziņām no kādas aplenktas vietas u.tml. Diemžēl šī pasta iespējas bija ierobežotas, jo baloži bija laikus jāaizved uz to vietu, no kurienes jūs gribējāt ziņas saņemt. Piebildīsim, ka Pirmā Pasaules kara beigās Francijas armijā bija 346 baložu pasta stacijas, kuras uzturēja 30 tūkstošus baložu. Ķeizariskās Vācijas armijā šai laikā bija 500 baložu pasta staciju ar 160 tūkstošiem baložu.

Parasti uzskata, ka balodis lido atpakaļ uz vietu, kur viņu baro. Tomēr daži gadījumi liek šādas domas mainīt. Liekas, ka drīzāk balodis tiecas atpakaļ ne tikai uz savu vietu, bet gan pie noteikta cilvēka, t. i., sava saimnieka. Vācijā pirms gadiem trīsdesmit sa­slima un nonāca slimnīcā kāds no baložu turētājiem. Varat iedomāties viņa pārsteigumu, kad otrā rītā pie loga klauvēja viens no viņa mīluļiem. Kā gan balodis varēja zināt, kurā no lielās pilsē­tas mājām un kurā logā meklēt savu saimnieku? Laikam taču pa­stāv kāda mums nezināma garīgā sasaite starp dzīvām radībām. Varbūt tā nav nejaušība, ka igauņu valodā balodis saucas — tuvi. Jo, kā tūlīt redzēsim, šis putns dzīvojis tuvu cilvēkam jau visai sen.

Balodis kā svarīgu ziņu vēstītājs. Latvju pasakās, teikās un dainās balodis atnes ne tikai jaunākās ziņas, bet arī paziņo, kas notiks nākotnē. Mīlīgais putns var nest ne tikai pie kājas piesietu papīrīti. Viņš brīdina ķēniņu, lai tas neļauj meitai ar kuģi braukt, citādi tā pazudīs. Diemžēl, tā arī notiek.

Balodis grūtā brīdī palīdz cilvēkam aizstāvēties pret varmākām.

Skrien par muižu balodīt, Sajauc kungu valodiņu: Šodien kungi tiesu spriež Jaunajam bāliņam.

LD 31402

Daina stāsta, ka ar balodi var aiznest ziņu. Tikai ar to nav domāts baložu pasts, bet gan iespēja ar putna palīdzību veicināt domu pārraidi. Citiem vārdiem, te balodi lūdz par starpnieku,

Ar balodi ziņu sūtu īstajai māsiņai: Dziļi dubļi, stīvi zirgi, Piekusuši arājiņi.

LD 1066 V 1

Laika zīmes

Ja baloži vakarā vēlu skraida, tad rītā būs slikts laiks.

(1796) Priekule

Ar balodi nejoko

Senči uzskatīja, ka nav labi neēdušam iet no mājas ārā — dzeguze var aizkūkot, balodis — aizpūst.

Ticējumi vēsta, ka cilvēku sagaida nepatīkami notikumi, ja tas tukšā dūšā pirmo reizi dzird mežā balodi rūcam, vai, citiem vār­diem sakot — balodis to aizpūš. Tas gads būs bēdīgs (464, 3543), ies grūti, būs bieži jānopūšas (23, 5580), sāpēs sirds (ib 1798), guļot slie- nāsies (ib 1794). Cik reižu balodis saka "pūš, pūš, pūš", pēc tik gadiem būs jāmirst (231, 574 B).

Kā redzat, ar balodi nekādi joki nav. Bet piebildīsim, tas viss būs tikai tad, ja jūs prasīsiet tos gadus.

Kad ustobā īskrīn bolūdis, itys pīzīmēj, ka tū dīn tu dabuosi prī- ceigu ziņi. (1787 Rēzekne)

Baloži un ugunsdrošība. Mūsu senči novērojuši, ka baloža ligzda mājās ir droša zīme, ka māju neapdraud ugunsgrēks.

Protams, ka ticējumi nav jāsaprot burtiski, bet gan jādomā par to jēgu. Tomēr, sastopot nelāgu zīmi, padomājiet un esiet uz­manīgāki. Zināmi neskaitāmi gadījumi, kad putns brīdina. Gudrs cilvēks ņem vērā putna vēstīto un nelaimi nepiedzīvo.

Vērojumi. Latvju dainu vecākais slānis par baložiem sauc krī­tošas zvaigznes, tomēr dažās dainās parādās seno simbolu uzslā- ņojumi:

Mana tēva ozolā Pieci simti balodīšu; Lādēj plinti līdz galam, Nošauj visus balodīšus. Uz tā viena šāvieniņa Trīs dieniņas birtin bira. Trīs dieniņas birtin bira Līdz nobira balodīši.

Ltdz 12154

Vairākas dainas liecina par baloža sasaitēm ar trīs Visuma (in­formatīvajām) telpām — deviņiem kambariem, piemēram:

Dūku, dūku balodīti, Kas tavā guziņā? Trīs zirnīši, trīs pupiņas, Trīs sarkani kukainīši.

K 1722, 3030

Atzīmēsim, ka balodi un skaitli deviņi saista japāņu hieroglifs, jo hieroglifa "balodis" veidotājelements ir skaitlis "deviņi":

Neapšaubāmi ar zintniecisku nozīmi ir daina:

Melnais strazds pūtin pūš, Balodītis dūčin dūc; Sapūtuši, sadūkuši Lielu vēju, aukstu laiku.

Ltdz 11065

Ne jau putns var ietekmēt laiku. Putns tikai var zināt par gaidāmo laiku. Bet zintnieks var to ari ietekmēt.

Zintnieks Balodis un Uko

Hato — balodis

Dainas liecina, ka dažiem zintniekiem dots vārds Balodis. Kaut ari par šiem zintniekiem folklorā saglabājušies tikai nelieli atspul­gi, arī tie var dot norādes uz tālās senatnes ainām. Mūsuprāt, arī šīs ziņu drumstalas ļauj uzskatīt, ka zintnieki bieži spēja ne tikai pareģot laiku, bet aktīvi piedalīties daudz dziļākos zintniecības pasākumos. Par to liecina dainā minētais simbols "Vaska spārniņi".

Kur tu brauksi, balodīti, Ar tiem vaska spārniņiem? — Brauks' uz Rīgu, pārdos' linus, Pirkšu zelta gredzentiņu.

K 1690, 6093

Nākamā daina liek domāt, ka par kļūdainiem pareģojumiem zintniekam nācās atbildēt:

Izpucēju balodīti, Kam celiņa nerādīja; Man satrūka zelta groži, Apkārt Bauskai važojot. LD 2428 Zasa (Ta kā Zasa atrodas vairāk nekā 100 km no Bauskas, tad šīs pilsētas pieminē­jums ir tikai simbols.)

Šai un līdzīgām dainām iespējami vairāku līmeņu tulkojumi. Zemākajā līmenī gan minētās dainas, gan tautas ticējumi liek do­māt, ka senatnē baloži visai plaši izmantoti dažāda veida pare­ģošanai.

Tomēr ziņotājam baloža pūšana nav bīstama, jo viņš zina pret­darbības vārdus. Vairākās dainās šie pretvārdi virzīti uz baloža bērniem vai sievu:

Pūti, pūti, balodīti, Ne tu manu bēdu pūti; Pats tu pūti savu bēdu, Savus bērnus barodams.

Ltdz 11071

Baloža liktenis. Vairākas dainas ar savdabīgu tekstu vēsta par baloža kā zintnieka un likteņa lēmēja vanaga attiecībām:

Dū, dū, balodīt, Cukuriņa būdiņā:

Vanadziņis klausījās Ozoliņa zariņā.

11061 VI

Šīs dainas dziļāku izpratni traucē visai jauns uzslāņojums cu- kuriņa būrītī. Dainā 1689, 8398 lietots senā vārda kropļojums uku- rīša būdiņā.

Mūsuprāt, šeit norāde uz senu Baltijas somugru dievību Ukko, arī Uku, Debesu vectēvs (Isjonen, Vana tāt u. c.). Uku arhaiskais tēls saistīts ar putnu, pērkona un zibeņu mijēja tēlu. Vēl viduslaikos pastāvēja Uku svētvietas birzis ar svētakmeņiem, tajās lūdza par labu ražu, kā arī izdziedināšanu.

Uku tēls iezīmējas kā vecītis ar sirmu bārdu un zilu apmetni. Zintniecība Uku svētvietās ietver sevī arī senču kultu.

Kopumā dainas par balodi un vanagu tulkojamas kā ziņas par zintnieka Baloža attiecībām seno valstisko veidojumu zintnieku padomē.

Citu tautu mīti

Citu tautu mītos balodis attēlots kā dzīvības un auglības ne­sējs. Pašos senākajos mītos balodim piešķīra augstāko godu — auglības sievišķīgo simbolu, paceļot to pat debesīs. Grieķu un gru­zīnu teikās par baložiem pārvērš izcilas sievietes, piemēram, no tām tiek veidots Plejādu zvaigznājs.

Senajos mītos par pasaules radīšanu Zeme pirmsākumā ir neauglīga. Balodis ir tas, kas Zemei dod bioloģiskās dzīvības sā­kumus, atnesot knābī zemes piciņu vai arī kultūraugu sēklas. Šādu uzskatu sastopam gan Āfrikā, gan Āzijā līdz pat tās ziemeļiem (Komi) un austrumiem (Koreja). Visai interesantā veidā to vēsta Sumatras salu mīti. Tie stāsta, ka balodis sēd pussalas kokā un no guzas izņem auga sēklas. Etruski uzskata to par auglības dievību Turonu. Vecajā Derībā pirms Noasa šķirsta piestāšanās pie Ararata kalna pirmo izlaiž kraukli (pasaules radītāja demiurga simbols), nākamo — balodi — domājams, nākamās auglības nodrošinā­šanai.

Pēdējo gadu tūkstošu gaitā, mainoties reliģiskiem uzskatiem, balodim atstātas vairs tikai pašas vienkāršākās garīgās darbības. Līdz ar to auglības nesēja simbols stipri primitivizēts, pat vulgari- zēts. Tas pagrimis līdz faila simbolam.

Daži pētnieki domā, ka balodis ļoti tālā senatnē simbolizējis faila nestās dzīvības sēklas. Uz šī simbola senumu norāda arī ļoti plašā simbola izplatība. Simbola variants — pārvēršanās sievietē (auglīgā zeme), kā arī šķietami visai atšķirīgo teiku sakritība zem­tekstos.

Balodis palīdz čečenu-ingušu varonim Solsam atnest viņam ūdeni.

Jau kā samērā jaunu tradīciju varam uzskatīt baložu upurē­šanu auglību simbolizējošai falliskai kulta dievībai Priapam. Pie šīs pašas nozīmes kulta ceremonijām, šķiet, jāpieskaita dramatiskā situācija no argonautu brauciena. Lai tiktu cauri Simplegodes klin­tīm, kuras sakļāvās un saspieda ikvienu kuģi, argonauti pielietoja viltību — vispirms izlaida cauri balodi. Tas izlidoja tik strauji, ka zaudēja tikai astes spalvas, tūlīt pēc tam, kamēr klintis vērās vaļā, tām izbraukt cauri paguva arī argonauti.

Senākajās bizantiešu svētbildēs balodis simbolizē Trīsvienības Svēto garu. Ņemot vērā iepriekšminēto, rodas loģisks secinājums, ka Jaunava Marija pēc Svētā Gara apciemojuma top grūta.

Rietumpolinēzijas tautu mītos balodis ir miera nesējs un dievu gribas paudējs. Pirms 40 gadiem, iespējams, Polinēzijas mītu iespaidā, franču gleznotājs Pablo Pikaso uzzīmēja emblēmu Miera kustībai ar balodi. Patiesībā balodis nebūt nav rāms putns, var būt arī ļoti nežēlīgs. Bet nu šis simbols kļuvis populārs. Ta baltie cilvēki pārņēmuši polinēziešu simboliku kā pašu jaunāko sa­sniegumu.

Bezdelīga

Pārdomas izraisa tautas garamantas par bezdelīgu un tās darbību. Zināmi gan daudzi ticējumi, gan teikas, bet nav pašu senāko garamantu — dainu. Varbūt, ka bezdelīga par cilvēku draugu kļuvusi tikai pēdējos gadu tūkstošos.

Nav saskaitāmi tie tūkstoši kukaiņu, ko bezdelīgas noķer katru dienu. Ta viņas atvieglo dzīvi gan cilvēkiem, gan mājlopiem.

Žiglā un čaklā, mušu, odu un dunduru ķērāja pēdējos gadu tūkstošos savas ligzdas veido ēku pažobelēs un pie sijām. Agrāk pat gadījās, ka viena otra bezdelīga savu ligzdu ierīkoja mājas iekšienē.

Ligzdu bezdelīga lipina vietā, kur nevar piekļūt kaķis. Būves sākums ir grūts. Līmējot vienu dubļu piciņu pie otras ar līmveida siekalām un stiprinot konstrukciju ar salmu stiebriem, top brīnum­darbs. Parasti jau lipināšanas laikā bezdelīgai nav kur nostāties. Bei­gās izveidojas ligzda, kas salīdzināma ar trim ceturtdaļām tukšas lodes.

Vēl rakstos atrodams kāds jau aizmirsts bezdelīgas vārds — bezniks, bet Kuršu kāpās teica — blezdingi.

Ko stāsta bezdelīgas

Parasti bezdelīgas laidelējas pa sētu un jautri vidžina. Bet tās nebūt nav vienīgās bezdelīgas valodas skaņas.

Aicinājuma sauciens ir vid vide vid. Brīdinot vai arī izbīlī bezdelīga sauc: devilik, devilik.

Ja bezdelīga ierauga tuvojamies savu niknāko ienaidnieku — bezdelīgu vanagus — viņa sauc brīdinājuma crri, crri vai arī līdzīgi kā čurkste sauc cri livid, cri livid. Bet citus ienaidniekus pavadot, nošņācās cissīt, cissīt\

Bezdelīga dzied šādu dziesmu: "Kamēr māte viesus vada, tikmēr bērni gaļu cep. Iztek tauki ugunī, vidžu vidžu čirks!"

1950. Ikšķile

Bezdelīga saka: " Gani pulka ēd, gani pulka ēd, pārdzīdami ēd, aiz­dzīdami ēd, vēl maizi ņem līdz."

1956. Rīga

Bezdelīga, pavasari atlaidusies, dzied: "Rudeni aizgāju, atstāju pilnu klēti rudzu, miežu, pavasari atnācu — tukšs."

1957. Vecgulbene

Bezdelīgas šņākšana. Daudzi radījumi savu neapmierinātību, satraukumu, dusmas izsaka šņākšanā, kas ari ir brīdinājums. Šādās reizēs šņāc čūskas, kaķi, šņāc arī cilvēki un pat putni.

Gaidāmā laika noteikšana

Ja bezdelīgas lido zemu, tad tai pašā dienā gaidāms lietus. Patiesībā te īstais iemesls ir mušas un odi, kuri, tuvojoties lietum, lido zemāk, nekā parasts.

ja bezdelīgas laižas virs ūdens, tad lietus būs ilgs.

2054. Rāmuļi

Vēl novērots, ka:

Bezdelīgas čirkst, lietus būs.

2056. Jelgava

Ja bezdelīgas dzied, — būs labs laiks.

2026. Lubāna

Ja bezdelīgas un citi putni zemu virs ūdens lido, tad zivis turas pie virsmas, ja augstu, tad zivis dziļumā.

2069. Vidzeme

Bezdelīga ir laimes putns. Tajās mājās, kur bezdelīgas dzīvo, nesper pērkons un cilvēki dzīvo laimīgi. Lūk, kā to apliecina dažā­das vēstis, visvairāk no Vidzemes:

Ja mājā dzīvo bezdelīgas, tad mājas ļaudīm labi klājas.

1973. Zilupe

Mājās, kur bezdelīgas savus perēkļus taisa, pērkons nesper.

1975. Skujene

Te gan jāpiebilst, ka otrs putns, kura apmešanās liecina, ka pērkons nespers, ir stārķis.

Par to, kā mūsu vectēvi mīlējuši bezdelīgas, liecina sekojošas paražas par bezdelīgu sagaidīšanu pavasarī. Neviens cits putns netiek tā gaidīts kā bezdelīga. Un to apliecina ziņas no visām Lat­vijas malām. Rūpīgāk ieskatoties, redzam, ka daļa ticējumu vēsta par seniem pavasara sagaidīšanas rituāliem.

Kad bezdelīgas pirmo reizi parādās uz jumta pavasarī, tad ļaudis sāk gulēt dienasvidu.

1963. Skrunda

Kad bezdelīga pārskrējusi, tad dod launagu.

1964. Nīca

Jāpiezīmē, ka līdzīgi launagu saistīja arī ar dzērvēm.

Bezdelīgu saudzēšana. Mūsu senči pret dabu izturējās ar lielu cieņu. Sevišķi saudzējami putni bija bezdelīgas, jo uzskatīja, ka viņu ligzdu postīšana nes lielu nelaimi.

Kad bezdelīgām ligzdas izposta, tad mājas deg.

1979. Džūkste

Arī bērnus visādi baidīja, lai tie blēņojoties neizposta bezde­līgu ligzdas.

Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet pirms gadiem desmit man stāstīja skumju notikumu netālu no Cēsīm. Tai pavasarī bez­delīgas nebija atgriezušās un visu vasaru neviena bezdelīga mājās neielidoja. Rudenī mājas nodega. Laba zīme ir bezdelīgu atlai­šanās, kad tā ierodas pie loga rūts:

Ja bezdelīgas agri atlaižas, tad būs laimīgs gads.

1997. Asūne

Bezdelīga latvju garamantās

Senatnē bezdelīgai ļaužu uzskatos un garamantās bijusi izcila vieta. Bet, diemžēl, no šīm ziņām pārpalikušās tikai vājas, tik tikko samanāmas atblāzmas. Saglabāta visai dīvaina ticējumu grupa, ka daļa bezdelīgu ziemā paliekot mūsu ūdeņos. Būtībā tie nemaz nav ticējumi, bet gan senu mītu atskaņas:

Bezdelīgas ap rudens laiku pazūd, viena otrai deguntiņā ieķērusies kā virknītē, apslīcinās ezerā jeb citā dziļā upē, pavasarī uzmostas, nāk priekšā un dzīvo cauru vasaru.

2061. G. Mancelis

Patiesībā bezdelīgas ir čaklas lidotājas un aizlido tālāk par ci­tiem mūsu gājputniem. Dažas bezdelīgas nonāk pat Āfrikas dien­vidos pie Labās cerības raga, t. i., viņas nolido ap desmit tūksto­šiem kilometru.

Taisnības labad jāpiebilst kāda maz zināma ziņa, ka laiku pa laikam kalnu aizās vai citās klusās vietās atrasti sīkie putni, kas atra­dušies tādā kā ziemas miegā. Iztraucēti no šī miega, viņi aizlido. Tāpēc nevar pilnīgi izslēgt domu, ka senāk daži sīkie putni pie mums gulēja ziemas miegu tāpat kā to dara lāči, āpši u. c. zīdītāji.

Protams, ka bezdelīgas niršana upē ir simbols, jo senatnē bez­delīgas saistītas ar Sauli un auglību. Bet sazināties domās ar savu iemīļoto bezdelīgu varat arī tad, ja tā ziemo Āfrikā.

Teikās un pasakās žiglā bezdelīga debesīs esot nozagusi uguni priekš cilvēkiem. Tāpēc tai astē robs. Saliekot kopā visas garamantas par bezdelīgu, gūstam ieskatu kāda sena vēstījuma tekstā, kas varēja attiekties uz iepriekšējiem ledus laikmetiem. Pa­sakā par Kurbadu bezdelīgas paziņoja par tuvākajā stundā gai­dāmo cīņu iznākumu. Kopumā tas liek domāt, ka vēl pirms gadu simtiem dažām pareģēm bija vārds Bezdelīga.

Citu tautu mīti

Arī citas tautas bezdelīgai piešķīra sevišķu lomu. Tā, piemē­ram, Ķīnā par pavasara sākumu uzskata bezdelīgu atgriešanos. Un to aizlidošanu uzskata par rudens sākumu.

Vēl lielāku cieņu bezdelīgām veltīja ķelti. Viņi bezdelīgu parā­dīšanos saistīja ar Zemes apaugļošanu, pēc kuras sāk augt zāle, zelt asni, puķes, graudaugi. Līdzīgās domās bija arī citas senās Ziemeļeiropas tautas.

Te nu sāk iezīmēties saistība starp apskatītajām teikām un mī­tiem. Gan uguns atnešanu, gan slēpšanos ziemā zem ūdens, gan auglības izpausmes norāda uz bezdelīgas mītisko sasaisti ar Saules gaitu. Saule ir mūsu mīļā uguns, kas nes auglību.

Bezdelīga pieminēta vairākos Āzijas tautu solārajos mītos, piemēram, par brīnumputnu Fen-Huan, kā arī burvju mednieku Erhij-Mergeu, kurš, šaujot uz Sauli, trāpījis bezdelīgas astē, izrāvis tai robu. Šo teiku zemteksti tuvi iepriekšminētajiem latvju ticē­jumiem un tie liek domāt, ka senatnē bezdelīga kulta pasākumos bijusi visai tuvā saistībā ar Sauli.

Tomēr, ja padomā, tad bezdelīgas saistība ar Sauli, uguni un auglību ietver sevi vēl kādas citas daudz senākas ziņas. Pavasarī taču atlido un rudenī aizlido visi gājputni. Jābūt vēl kādam dziļā­kam iemeslam, kas saistāms ar bezdelīgas vārdu vai kādu jau sen aizmirstu kultūrvaroņa vārdu.

Vairāki apsvērumi liek domāt, ka Bezdelīgu kā zintnieces vār­du izmantojušas tikai sevišķi izcilas sievietes. Maiju leģenda vēsta par dievieti zīlnieci ar bezdelīgas kājām Telpusenu (salīdziniet ar bezdelīgas vārdu igauņu valodā — pēsuke). Visai dziļi zemteksti ir ķīniešu mītam par teiksmainās valsts Di-Ku valdnieci Czendi, kura dzīvojusi deviņstāvu tornī. Viņa kļuvusi grūta, apēdot brinumbez- delīgas olu. Viņas dēla Se, Son dinastijas ciltstēva vārdā ieskanas senie Saules vārdi Fen, Sen, Sun, San u.tml.

Sengrieķu teikā Heldonu, kuru bija apkaunojis tā māsas vīrs, dievi pārvērta par bezdelīgu. Rietumindonēzijā, Sumatras salas tautu mitoloģiskajos priekšstatos bezdelīga bija pasaules radītāja.

No visa teiktā izriet, ka kādos ļoti senos laikos visā pasaulē bezdelīga mītos un kulta tradīcijās vērtēta ļoti augstu kā Zemes auglības cikla sākuma vēstnesis.

Cielava

Mazā, bet drosmīgā cielaviņa izpelnījusies lielu ievērību latvju garamantās, īpaši dainās un ticējumos. Dainas galvenokārt runā par dzelteno cielavu, kura mīt ūdeņu tuvumā mitrās pļavās, ga­nībās un zāļu purvos. Turpretī ticējumi attiecas uz balto cielavu, kas dzīvo cilvēka mītņu tuvumā.

Vagas jeb Baltā cielava. Patiesībā balta tai ir tikai piere, daļa kakla, krūtis, pavēdere, bet galvenokārt tā ir melna. Cielava ir dar­bīgs putns ar interesantām un piemīlīgām kustībām. Tā parasti iet soļiem, apdomīgu gaitu. Ikkatru soli tā pavada ar galvas klanīšanu un astes cilāšanu. Staigā pakaļ arājam pa vagu, no tā arī viņas vārds.

Putna aicinājums skan — civi vai cizis jeb čiuvis.

Dzeltenā cielava. To dēvē arī par pļavas cielavu. Tai ir olīvzaļa mugura un koši dzeltens vēderiņš. Tās aicinājums skan psijip, psi- jip un srīsvi.

Cielava ligzdas veido ūdens tuvumā, dažkārt arī zem tiltiem.

Dzeltenā cielava dažkārt uzņemas ceļveža lomu tiem, kas apmaldījušies mežā vai uz ūdens. Ja nezināt ceļu un jums pēkšņi pāri galvai pārlaižas cielava, tad sekojiet tai. Parasti viņa kādu gabalu lido taisni uz priekšu, līdz pārliecinās, ka jūs ar acīm tai se­kojat. Tad cielava pēkšņi pagriežas un šajā jaunajā virzienā nozūd mežā vai niedrēs, uz ezera. Rūpīgi ievērojiet virzienu un droši dodieties cielavai nopakaļ. Jūs ne tikai nonāksiet uz ceļa, bet vēl vairāk — tieši uz tā ceļa, kas ved jūs mājup vai uz iecerēto mērķi.

Kā izprast vārdu cielava

Mūsu valoda ir apbrīnojama tai ziņā, ka katrs senais vārds ir rūpīgi pārdomāts un apsvērts, norāda uz pašu visdziļāko būtību. Neapšaubāmi, ka tik cienījams vārds kā cielava nevarēja rasties tikai kā vienkāršs skaņu salikums. Šķiet, tas varētu būt saistāms ar trim skaņām — "ci", "el", "ava".

Pirmā skaņa ci atbilst pašas dzīvības dodošās enerģijas vār­dam — āzi. Šī skaņa sadzirdama tādos vārdos kā dzīve, dzimt, dzīvība, dzimta, dzimtene.

Otrā skaņa el ir senas dievības vārds, kuru pazina visā pa­saulē. To zināja ne tikai Latvijā, bet arī Āfrikā un Tuvajos Austru­mos. Visilgāk šo dievību pielūdza ebreji, jo Jēzus Kristus to vēl piesauca mirstot (Mateja ev. 27, 46).

Trešā skaņa ava tiešā tulkojumā būtu "ūdens". Bet te, šķiet, jāmeklē cita līdzīga skaņa latīņu valodā aie , t. i., sveiciens-. Tātad vārdu cielava varētu tulkot tā — sveicu svēto, dievišķo spēku, kas dod dzīvību. Protams, gan mazais putniņš, gan sieviete gaišreģe ir tikai Dieva gudrības paudēji.

Cielava pavasarī

Cielava ir viens no pirmajiem putniem, kas pavasarī atgriežas. Cielavai bija sevišķa loma nākotnes noteikšanā. Visai liels ticējumu skaits vēsta, kā tulkot pirmo cielavas redzējumu. Nevienam citam putnam šai ziņā nav pievērsta tik liela uzmanība kā cielavai. Te nozīme gan vietai, kur viņu redz, gan no kuras puses redz. Tāpēc šķiet, ka laba daļa šo ticējumu nav tikai vērojumi vien, bet ir kāda nozīmīga vēstījuma atlūzas.

Pēc žiglās cielavas izturēšanās zīlēja savu dzīvi šai gadā:

Ja cielavu pavasarī redz laižamies, tad tai gadā būs čakls; bet ja redzam stāvam, tad būs slinks.

4436. Talsi

Ja jauni ļaudis pirmo reizi pavasarī redz divas cielaviņas, tad tanī vasarā apprecēsies.

4437. Skujene

Visās Latvijas malās pastāvēja samērā līdzīgi ticējumi, kas saistīja veiksmi laukkopībā un lopkopībā ar to, kur pirmo reizi cielava ieraudzīta.

Ja saimnieks pirmo reiz pavasarī redz cielaviņu uz jumta, kokā jeb gaisā, tad viņam būs gari lini; ja saimniece to redz pie ūdens, tad govis dos daudz piena.

4447. Rūjiena, Rauna

Cielava uz ūdens. Cielavas atrašanās vieta norāda uz sausu vai slapju vasaru. Jā, ja vasara slapja, tad piena daudz, bet tas traucē laukkopību.

Ja cielaviņu pirmo reiz redz uz ūdens, tad būs bagāts gads.

4440. Priekule

Ja cielaviņu redz pirmo reiz uz sauszemes, tad būs vājš, tukšs gads.

4441. Priekule

Cielava augstākā vietā. Augsta cielavas apmešanās vieta nozīmē sausu gadu. Tomēr svarīgi, kurā vietā tā redzēta.

Ja pirmo reizi pavasarī redz cielaviņu, tad vajag ievērot, vai tā ir augstu kokā, jeb zemē ūdens tuvumā. Ja redz kokā, tad nabadzība, ja zemē pie ūdens, tad bagātība saimniecībā.

4442. Lubāna

Cielava un linkopība. Kopš seniem laikiem Latvijas lini bija viena no nozīmīgākajām eksportprecēm. Spriežot pēc pierakstu daudzuma, linkopji galvenokārt uzticējās tam, ko rāda cielava.

Vēl ievērojiet, ka daļa t. s. ticējumu patiesībā ir pamācības, ko darīt.

Ja cielavu pavasarī redz pirmo reizi uz jumta — lini nepadosies, kad mieta galā — augs taisni, kad zemē — lini sakritīs veldrē.

4482. Embūte

Ja pavasarī cielavu redz pirmo reiz kaut kur augstāk uz kāda koka uzlaidušos, būs gari lini.

4462. Priekule

Ja linu cielavu ierauga pirmo reizi augstākā vietā, tad jāsēj lini kalnā, bet ja zemā, tad ielejā.

4491. Alsunga

Te gan jāpiebilst, ka daļa šo ticējumu uzskatāmi par simbolu valodā izteiktiem vēstījumiem. Tie stāsta par zintnieces Cielavas darbību. Jo dūšīgāk tā darbosies svētvietās, jo garākas plūsmu līnijas tā ierosinās, jo labāka raža un auglība gaidāma rudenī. Simbols lini saistāms ar vārdu līnija (angļu line).

Pievērsiet uzmanību tam, no kuras puses cielava uz jums ska­tās vai arī jūs redzēsit viņas asti.

Ja, cielaviņu redzot, papriekšu uzskata galvu, tad būs labi rudzi; ja asti, tad mieži; ja rumpi, tad būs laime.

4513. Plāņi

Citas laika zīmes. Vai esat padomājuši par kādu savādu saistību — kā gan cielava zina atlidot no tālām zemēm tieši pirms ledus iešanas. Tā taču var būt mēnesi agrāk vai vēlāk. Kas viņām siltajās zemēs pavēsta, kad izlidot?

Kad pirmo reizi redz cielaviņu, tad pēc trīs dienām Gaujā iet ledus.

4433. Aumeistari

Līdz ar to nobeidzam ticējumu apskati. Lasītājs droši vien būs ievērojis, ka vismaz daļa šo ticējumu drīzāk šķiet nevis vērojumi, bet gan ziņas, kaut arī stipri kropļotas, par zintnieces Cielavas darbu.

Apskatījām daudzos ar putniņiem saistītos vērojumus. Vai nav dīvaini, ka cilvēks, kas mūsdienās sevi dēvē par radības kroni, rūpīgi vēro sīku putneli, kura svars ir daudzus tūkstošus reižu mazāks par viņa paša svaru? Un vēro ne bez pamata.

Zintnieces loma un uzdevumi

Vēlreiz rūpīgi pārlasām šīs nodaļas sākumā minēto dainu, kur cielavu lūdz mesties laivas galiņā, vadīt laivu malā. Tā varētu būt arī palīdzība cilvēkam, kas nomaldījies. Bet tā nav vienīgā šāda veida daina un arī ne vienīgais dainas simbolu tulkojums.

Dzeltanā cielaviņa Meties airēs galiņā, ffirnes mani pār jūrām, Pār dziļiem ezariem.

LD 30723

To, ka putns nevar sēdēt airēs (jaires) galā, saprot katrs. Šīs dainas vēsta ne jau par fizisko laivu jūras ūdeņos, bet gan par zint- nieci pareģi, kas vada savu tautu.

To, ka putns nevar vest laivu ne pār jūrām, ne pār ezeriem un ka tie nesēž airēs galiņā, sapratis pat vislielākais skeptiķis. Nākamā daina vēsta par ceļa mērķi, protams, simbolu valodā.

Dzeltanā cielaviņa Meties stūres galiņā, Es tev būšu nostūrēt Rīgas piles maliņā.

LD 30725

Šeit šķiet kropļojums. Pareizāk būtu… Es tev lūgšu nostūrēt…

Šo domu apliecina arī nākamā daina:

Dzeltanā cielaviņa, Meties stūra galiņā; Ja tu labi nostūrēsi Dabūs Rīgas sudrabiņ'.

LD 30726

Ari te beigās jaunāku laiku kropļojums. Cielavai nekāda me­tāla sudraba nevajag. Bet zintniecei Cielavai vajag Sudraba ener­ģiju gaišredzības darbā. Tikai to dod nevis cilvēks, bet gan viņas darbība, meklējot Dieva Padomu.

Pilnīgi skaidrs, ka nule minētās dainas nerunā par putnu, bet gan viedu sievieti Cielavu kā cilts, tautas vai valsts garīgo vadītāju un padoma devēju. Šīs dainas atspoguļo senus t. s. matriarhāta laikus, kad sieviešu intuīcijai bija liela nozīme svarīgu jautājumu lemšanā. Kaut ari dainas ir daļēji kropļotas, tās saglabājušas vai­rākas svarīgas ziņas par to, ka Cielavas vārds tika piešķirts tikai ļoti gudrām, stratēģiski domājošām pareģēm.

Visai līdzīgu ziņu satur ari sekojošās dainas pirmās divas rin­diņas, kas raksturo Cielavu kā sevišķi godājamu sievieti.

Cielaviņa goda sieva, Tā negāja maltuvē:

Negrib savu cekuliņu Ar miltiem putināt.

Ltdz 11091

Cielaviņa gludgalvīte, Palīdz govu pieganīt, Tev šķīrās, tev vedās, Tev gudrais padomiņš.

LD 29055

Protams, ka vārds govis, citur — aitas ir vadāmo, t. i., ganāmo cilvēku simboli. Vēlāk šo simboliku pārņēma kristīgā ticība. Vēl ne­sen mācītājus dēvēja par draudzes ganiem.

Cielavas šūpoles. Tālā senatnē noteiktās vietās kārtas šūpoles izmantoja gaišredzības veicināšanai. Visai interesantu atspulgu sa­tur arī ticējums (4428. Lielvircava), ka cielava tik to vien zinot, kā šūpoties un čurkstēt. Protams, ka putniņš cielava iet līganā gaitā, it kā šūpojoties, bet patiesībā šis ticējums ir senāku ziņu atblāzma.

Citi putni savus bērnus Cimtiņā perināja; Cielaviņa gudra sieva, Tā pakāra šūpulīt.

Ltdz 11099

Šīs dainas palīdz saprast jau agrāk skatītās par Cielavas mešanos uz airēs (jaires), kas šķita neloģiski. Bet, ja atceramies, ka senatnē šūpoles sauca arī par airēm vai jairām, viss kļūst skaidrs.

Te vēl jāpiebilst, ka lai nu kas, bet putniņa — cielavas ligzdiņa, ko tā iekārto akmeņu kaudzēs vai mitrās pļavās, šūpuli nu nekādi neatgādina. Šīm dainām var būt tikai viena jēga — norāde uz seno gaišreģu darbību zintnieces šūpolēs. Starp citu, vēl nesen tā rīko­jušies Indijas augstie priesteri — brahmaņi. Viņu zināšanas un tra­dīcijas nāk no mūsu senču zintniekiem — bramaņiem.

Cielavas un citi zintnieki

Ja cielava pārstāvēja gudrāko no sievietēm zintniecēm, tad se­najā valsts pārvaldē gudrāko vīru pārstāvēja krauklis. Bet ari starp Gudrajiem dažkārt notika strīdi, pat ķīviņi; kā, piemēram, Cielavai ar zintnieku Cīruli.

Kas tur bija, kas nebija Cielaviņas kaziņās? Cīrulītis iztecēja Saplūkātu cekuliņu.

Ltdz 11098

Te gan jāpiebilst, ka nav ziņu par to, ka putniņam cielavai ar putniņu cīruli būtu kādas kaujas darbības mājvietu vai citu iemeslu dēļ. Tātad te runa var būt tikai par cilvēkiem, kas ieņēma atbildīgas vietas senajā sabiedrībā.

Cielava kā zintnieces vārds. Pēdējos gadu simtos Cielava varēja būt gudras un žiglas jaunavas vārds. Dažās dainās ar vārdu cielava apzīmē meitu precību gados, piemēram:

Trīs dzeltēnas cielaviņas Patiltē peldējās; Trīs pelēki vanadziņi Tilta virsā lidinās.

LD 2591

Tā it kā vēsta pat puišiem un meitām. Bet šīs dainas simboliem ir arī citi, daudz dziļāki zemteksti, kas vēsta par lielajiem Zemes un mūsu tautas likteņa cikliem.

Cik bērnu cielavai? Senais jēdziens Cielava ietver sevī vēl kādu sistēmu, kas augstāka par cilti vai tautas pareģi.

Cielava, baltgalve, Cik tev bērniņu?

— Man bij bērniņu Divpadsmit. Trīs kūla, trīs mala, Trīs brauca mežā, Vel seši bērniņi Azaidu vāra.

Ltdz 11107v2

Vispirms atkal piebildīsim, ka arī šī daina nerunā par putnu cielaviņu. Putniņam parasti ir pieci, ļoti reti septiņi cālēni.

Turklāt šī daina stipri kropļota. Senā 3x3 sistēma neveikli pie­pildīta it kā līdz 12, bet nu summā ir piecpadsmit.

Pāreju no pasaules dalījuma 9 daļās uz 12 tālā senatnē veica šumeri, tā dalot debess jumu, Saules gadu un dienas ilgumu. Ci­tiem vārdiem sakot, Cielavas darba augstākais simbols ir Saules gaitas cikls.

Par cielavas bērniem vēstī ari citas dainas, bet tās šķiet vairāk kropļotas.

Vēstījums no aizvēstures

Rūpīgāk iepazīstot dainas par Cielavu, jāsecina, ka tās nebūt nestāsta tikai par kādu vienu noteiktu, kaut ari ļoti spējīgu un gudru sievieti. Pašā zemākajā simbolu līmenī tās varētu vēstīt par kādu nozīmīgu aizvēstures posmu. Šo dainu izvietojums notiku­mu secībā rāda, ka tās ir daļas kādam nozīmīgam vēstījumam.

Diemžēl lielākā daļa dainu gadu tūkstošu gaitā kropļotas, daļa pazudusi. Šīs dainas jāskata kopā ar Pokaiņos zemāk apskatīto Kannas sadauzīšanu, kā arī Jāņu dainām un vēsta par kosmiska rak­stura notikumiem.

Aptuveni varētu vērtēt, ka Cielavas dainu notikumi risinā­jušies pirms 5 gadu tūkstošiem un tie, šķiet, saistāmi ar Pokaiņu priesteru iznīcināšanu.

Nākošā līmeņa notikumi varētu būt saistāmi ar pēdējā ledus laikmeta sākumu pirms apmēram 120 gadu tūkstošiem.

Trešā līmeņa atslēga jāmeklē jau Kosmiskā mērogā un jāsaista ar Lielajiem notikumiem — Saules meitas kāzām ar Ausekli par to, ka Pērkons jāja panāksnos, sasper Zelta ozoliņu, iet bojā senās zināšanas. Iespējami arī starpvarianti, tomēr, kā vēlāk redzēsim, Cielavas eposs vēsta par kāda liela cikla dalu.

Cielavas tēls vai, pareizāk sakot, tās liktenis ir traģisks. Senās zināšanas un to nesēji — Cielava un Cīrulis iet bojā. Bet kosmisko dzirnavu likumi liecina, ka viņi atkal augšāmcelsies. Varbūt šis laiks nav aiz kalniem. Šo stāstījumu turpināsim, apskatot Cielavas kāzas.

Cielavas kāzas. Dainas stāsta par kādiem ļoti tālas senatnes notikumiem, kuri simbolos dēvēti par kāzām:

Kā tie dzēra, kā tie dzēra Cielaviņas kāziņās: Cits ar cibu, cits ar vāku, Cits ar savu cepurīti.

Ltdz 11096

Visas šīs un arī senākās dainas nepārprotami ir kāda ļoti sena vēstījuma drumstalas.

Cielaviņas kāzas beidzas bēdīgi — ar trauku saplēšanu.

"Kannas sadauzīšana". Gan Cielavas eposs, gan Jāņū dainas, gan tiem pielīdzināmie avoti par Grāla kausu un kosmiskajām dzirnavām vēsta par cikliem, kas atkārtojas "Kalevalā" u. c. kos­misko dzirnavu mītos, tās nonāk jūrā. Cielavas eposā jūrā ielec pati Cielava.

Kanna ir simbols. Iespējams, ka tas tulkojams ar angļu valodas vārdu can — t. i., varu, spēju. Kannas vai biķera sadauzīšana no­zīmē spēju jeb spēka vai arī varēšanas zaudēšanu. To pašu nozīmē "Kalevalas" varoņa Veinemeinena kanteles (kokles) zaudēšana.

Vēl atzīmēsim, ka igauņu valodā vārds trauks saucas nou. Tas tuvu saskan ar seno zintnieku — šamanu vārdu — nošda.

Kas gan ir dainās aprakstītās kannas sasišana, biķera apgā­šana, kanteles vai dzirnavu nogremdēšana? Te var būt vairākas atbildes.

Ta var būt senbaltu civilizācijas un tās centra Pokaiņu izpos­tīšana un nogrimšana aizmirstībā. Bet te var būt arī runa par ledus laikmetiem vai citiem kosmiska' rakstura notikumiem. Mēs neiz­slēgsim pirmo iespēju, bet neaizmirsīsim arī par otru.

Cielaviņa kāzas dzēra Daugaviņas maliņā; Citi putni saskrējuši, Biķerīti apgāzuši.

2695

Gan Daugaviņas maliņā, gan citā variantā Vidū jūras saliņā ir kosmiski simboli. Bet tie var arī būt vēl dižāki. Visai iespējams, ka dainas vēsta par kādu kosmisku notikumu, kas ļoti spēcīgi atbalsojās uz Zemes. Neizslēgsim arī iespēju, ka Kanna ir kāds zvaigznājs, kura bojāeja ietekmēja notikumus uz Zemes.

Kas nūtyka, kas nūtyka Cīloveņaš gūdeņā? Stārsta konu sadauzeja, Div sudobra bikereišus.

Ltdz 11097

Neapšaubāmi, ka šīs pašas dainas ir jau minētā vēstījuma tur­pinājums.

Šeit jāatzīmē dažas līdzības. Par visai līdzīgu kannas sadau­zīšanu vēsta Jāņu dainas. Bet nopietnu pamatojumu mēs atrodam iepriekšējā darbā par kosmiskajām dzirnavām.

Vēl nedrīkst nepiebilst, ka Cielavas tēlam ir pārsteidzoša lī­dzība ar dainās daudzkārt pieminēto Saules meitu, piemēram:

Šorīt bija miglas rīts, Meža putni kāzas dzēra: Cielaviņas meitu veda Lakstīgalas dēliņam.

FS 1730, 3396, Valtaiķi

Visai līdzīgas dainas stāsta par Saules meitu un tās kāzām. Sau­les meitas kāzas beidzas ar ozola sasperšanu un Cielavas kannas sadauzīšanu. Kā Saules meita, tā arī Cielava uzturas Daugavas malā. Ir arī citas līdzības.

Visai iespējams, ka saglabātajās garamantās saplūduši kopā divi vēstījumi, kas senāk bija katrs par sevi. Viens no tiem (vai viena vēstījumu grupa) bija veltīts Baltajai Cielavai, otrs stāsta par Dzel­teno Cielavu. Tomēr tas ir tikai minējums.

Bet kā viena, tā otra vēstījumu grupa rāda Cielavu kā stipru, neatkarīgu personību.

Senās dainas simbolos vēsta ne tikai par ļoti seniem vienreizē­jiem gadījumiem, bet pats galvenais, pauž par kosmiska rakstura cikliem.

Cielavas tilts. Putniņi cielavas dažkārt ligzdas taisa patiltēs. Tāpēc arī dainās Cielavas simboliski tēlo kā tilta taisītāju, t. i., pārved savu tautu no liktenīga krīzes stāvokļa jaunā laikmetā. Pārvedot pāri pati Cielava iet bojā:

Cielaviņa, gludgalvīte, Tiltiem baļķu taisītāja; Skaitīdama, lēkādama Ielec pate jūriņā.

Ltdz 11086

Cielaviņas nonākšana jūrā iekļaujas dainās vairākkārt apskatītajā pārdzimšanas tēmā. Dainas sākums apliecina to, ka tilta taisītāja pati iet bojā. Dainai patiesībā vajadzēja vēstīt par atjaunošanos, līdzīgi, kā tas vēstīts "Kalevalā" un citos kosmisko dzirnavu mītos, jo viss ir atjaunojams. Te, pirmkārt, mums pašiem jāmet laipas no tagadnes uz nākotni, kas bija senatnē, vai uz senatni, kas atkal var būt nākotne.

Dzeltenā cielaviņa Purvu brida raudādama; Taisat labas garas laipas, Lai neraud cielaviņa.

Ltdz 11085

Katra civilizācija, tāpat kā cilvēks vai zāles stiebrs, vispirms at­tīstās, tad piedzīvo uzplaukumu un visbeidzot noveco — gatavojas pārtapt par ko citu (resp., nonāk jūrā). Šī procesa simbols ir Va­nags — liktenis. To neizbēgt pašam gudrākajam un pašai gudrākajai.

Visai interesants ir ari dainas variants (214.1232) par baļķu skaitīšanu. Ta jau ir nepārprotama norāde uz seno pareģu darbību.

Citos simbolos dots būtībā līdzīgs vēstījums. Bet šeit tilta taisī­tājai ir bēdīgs liktenis. Ja iepriekš minētajā dainā Cielava pati ielec jūrā, kas vēsta par dabīgu procesu, tad nākamajās, kur pieminēta kājas nolaušana, aprakstīta aizvēsturē notikusi nelaime:

Cylaveņa, gludgalveņa Tyltā kāju nūlauzuse: — Goni, goni, ratavoite Dūšu boltu vylnoveiti.

Ltdz 11084

Mēs jau minējām vanadziņus, kas gaida cielaviņas. Nu vēl viena daina par likteni — vanadziņu.

Tupi, tupi, čurni, čurni, Dzeltenā cielaviņa; Tupēdama, čurnēdama Sagaidīja vanadziņ.

N1730. 60070

Savā dziļākajā būtībā vēstījums par Cielavas tiltu un viņas ne­laimi ir līdzīgs vēstījumam par kannas sadauzīšanu. Lielie notikumi zemes vai tautas dzīvē saistāmi ar pašas Cielavas traģēdiju.

Cielava un bezdelīga. Mēs tagad varam atgriezties pie bezde­līgas. Tā atnes uguni un auglību, tad nozūd zem ūdens. Cielava strādā tālāk, vada tautu pāri grūtībām. Abi šie simbolu tēli ir nevis pretrunās, bet gan viens otru papildina.

Cielava citu tautu mītos. Cielavas eposa atlūzas citu tautu garamantās parādās vispārināti, bez Cielavas vārda pieminēšanas. No tā secināms, ka Cielavas eposs ir tikai senbaltu civilizācijas liecība, kura drumslas tomēr mūsu senči pratuši saglabāt vismaz piecus, ja ne vairāk gadu tūkstošus. Bet paša Cielavas eposa būtība atspoguļojas daudzos senajos mītos, kas ietilpināmi Kosmisko dzir-

navu ciklā. Tostarp ari ļoti līdzīgs ir vēstījums par Sampo dzirnavām "Kalevalā". Interesants ir šā putniņa vārds vācu valodā, kas tulkojams kā tīruma cilvēciņš. Japānas seno iedzīvotāju — ainu mītā par pasaules radīšanu minēta ener­ģija, kurai dots vārds Cielava. Viņa kā Dieva palīgs piedalījusies cilvēku radīšanā un Zemes radīšanā. Šajā mītā Cielava atdalīja Zemi no ūdens un to izlī­dzināja. Tātad šis mīts vēsta par Dieva dēla darbiem. Dievi — radītāji (latviešu simbolikā tie būtu Dieva dēli) Idzanami un Idzanagi, kas radīja Japānu pēc sintoisma mītiem, bija svētījuši šo putnu Cielavu, jo tā bija daudz palīdzējusi, lai dievi-radītāji sa­prastu viens otru.

Bet kāda cita ainu leģenda, kuru pārņēma ari japāņi, slavē Cielavu kā mīlētāju aizgādni.

Mēs izsekojām Cielavas un līdz ar to ari mūsu tautas likteņa stāstam dainās un citās garamantās. Tagad, šīs daļas nobeigumā, var jau skaidrāk saskatīt, ka senatnē vēstījumā par Cielavu bija šādas daļas:

•   Cielavas auglības nesējas ierašanās;

•    Cielava — pareģe, kas vēsta nākotni un rāda ceļu tautai;

•    Tilta celšana;

•    Cielavas kāzas;

•    Kannas sadauzīšana;

•   Cielavas traģēdija.

Bet tā tomēr nav bojāeja. Vēl arī mūsdienās putns dzeltenā cielava rāda ceļu tiem, kas nomaldījušies. Protams, putniņam seko tikai tie, kas apjēdz putna spējas rādīt ceļu. Pārējie maldās. Bet ja jau putns saņem Dieva Padomu ceļa rādīšanai, tad to var saņemt arī tie cilvēki, kuri pelnījuši Cielavas vārdu.

Cīrulis

Cīruļu dziesmas dzirdējuši daudzi. Bet samērā maz ir to cil­vēku, kas jauko dziedātāju redzējuši. Tas ir mazs pelēks putniņš, iedzelteni pelēku vēderiņu. Šis ārēji it kā necilais putniņš ir viens no vislabākajiem dziedātājiem. Sevišķi skaisti viņa dziesmas skan saulainās pavasara dienās. Cīrulis tad dziedot ceļas augšup pa milzu spirāles vijumu, līdz kļūst pavisam neredzams. Dzirdamas tikai viņa dziesmas gaišās skaņas. Ilgi un gavilējoši, turklāt bez pārtraukuma skan tirili, tirili, tirili. Vai esat padomājuši, pa kuru laiku dziedātājs ievelk elpu?

Cīrulis debesu enerģētiskajā struktūrā prot atrast tādus punk­tus, no kuriem skaņa izplatās tālu uz visām pusēm. Kā gan citādi varētu skaidrot to, ka mazā putniņa dziesma pieskandina visu, ko tik redzam apkārt:

Cīrulītis augsti dzied Par visiem putniņiem; Gan zināja Meža māte, Kas katram piederēja.

Ltdz 11125

Cīrulis dziedāt iesāk agri no rīta, dzied visu dienu, dzied ari gandrīz visu nakti. Vienā reizē cīrulis dzied bez pārtraukuma kādu ceturtdaļstundu, tad pikē lejup. No kāda viņam zināma aug­stuma cīrulis krīt ar sakļautiem spārniem kā akmens, bet vēl ar­vien dziedot.

Jaukais dziedātājs atlido marta pirmajā pusē. Cīrulis viens no pirmajiem iedzied pavasari, dzied līdz Jāņiem, bet septembri vai oktobrī dodas uz Ziemeļāfriku.

Kārtības labad jāsaka, ka parasti cilvēki jūsmo par t. s. lauku cīruli. Vēl Latvijas silos un sausos meža izcirtumos dzīvo sila vai meža, ari vēja, cīrulis — villiņš. Arī viņš ir labs dziedātājs. Dziesma skan nedaudz atšķirīgi, vairākkārt no vietas atskaņotiem balsie­niem — dirli-liill-ill-didl-dadidl. Atšķirībā no lauka cīruļa, šī dziesma jau ir ar pauzēm.

Bez tam vēl retumis Latvijā parādās cekulainais cīrulis, samērā kluss putniņš, nebaidās no cilvēkiem.

Kā tautā tulko cīruļa dziesmu

Cīrulis dzied šādu dziesmu: "Tīri vīri, visi vīri, ne poda kāris, ne uguni kūris, ne kažauka lāpījis."

4721. Rauna

Cīrulis dziedot: Manam tēvam pulku svīķurbu, svīķurbu!

4724. Smiltene ■

Ja par šiem skaidrojumiem varētu arī pasmaidīt, tad sekojošie jau izraisa visai nopietnas pārdomas.

Cīrulis dziedot tā: "Lērums, lērums, kāts izkrita, kāts izkrita, jāiet Dievam dzirnav' kalt, dzirnav' kalt!"

4725. Smiltene

Kad ceiruls pavasarā īsarūn bolts, tad byus gars pavasars, bet ja palāks, tad eiss.

4720. Vārkava

Kam veltīta cīruļa dziesma?

Mēs apskatījām cīruļa pārsteidzošās spējas — ceturtdaļstundu dziedāt bez elpas ievilkšanas. Pie tam cīrulis dzied tik augstu gaisā, kur nav ne mušu, ne odu, ne citu kukaiņu. Tātad nepār­trauktā cīruļa dziesma nav savienojama ar barības iegūšanu. Tā nav ari saistāma ar sievas meklēšanu, jo cīrulis dzied laikā, kad ģimenes jau nodibinātas. Pavisam maz ticams, ka dziesma domāta, lai apliecinātu savu teritoriju un atbaidītu no tās citus cīruļus. Dziedāšana taču turpinās ari tajā laikā, kad zeme jau sadalīta. Tātad, jāmeklē kādi citi skaidrojumi, kas diez vai saistīti ar sadzīvi.

Bet dabā nekas nenotiek tāpat vien. Iespējams, ka cīruļa radī­tās gaisa svārstības nāk par labu visai Zemei, jo sekmē visu būtņu pavasara atmodu. Varbūt tā labāk pērējas olas. Tā kā šis izteikums skan neparasti, atļausimies salīdzināt topošo cīruli ar cilvēka bērnu.

Mūsdienu ārsti nākuši pie slēdziena, ka vecākiem ieteicams sarunāties ar mazulīti, kas vēl guļ mātes miesās, un tam dziedāt. Tad dzimušais bērns attīstās labāk. Kāpēc gan to nevarētu darīt cīrulis vēl neizperētajās oliņās gulošajiem cālēniem?

Tomēr daudzās cīrulim veltītās dainas liek paraudzīties vēl dziļāk. Katrai radībai bez savas pastāvēšanas un sugas turpināša­nas noteikts vēl ari kāds cits uzdevums visai kopējai dabas saska­ņai. Tāpēc sugas pastāvēšana un turpināšana nav uzskatāma par pašmērķi, bet gan līdzekli lielāku uzdevumu veikšanai. Latvju garamantas rāda, ka mūsu senči šīs lielās kopsakarības apjēdza itin labi.

Gaidāmais laiks. Cīrulim veltīts neparasti daudz latvju tautas garamantu. Tomēr to starpā tikpat kā nav tādu, kas saistāmas ar ikdienišķiem saimnieciska vai sadzīves rakstura vērojumiem. Ticējumi par cīruļa ierašanos visās Vidzemes un Latgales malās norāda uz tādām putna īpašībām, kas nav skaidrojamas tikai kā nejaušas sakritības:

Ja cīruļi pčc atnākšanas atrod sniegu, tad vēl tikpat daudz sniega uznāks, cik bijis.

4738. Veclaicene

Ja cīrulis sāk dziedāt jaunā mēnesī, tad būs auksts pavasaris; ja tas sāk vecā mēnesī, tad silts pavasaris.

4733. Jaunroze

Ja cīrulis dzied augstu gaisā, būs labs laiks. (4757-4760)

Uz lietu cīrulis tikai nočirkstas un ir tāds bailīgs. (4761)

Vēstījumi no aizvēstures

Daudzās, visai neparastās dainas vēsta par zintnieku Cīruli. Ziņas saglabājušās visai nozīmīgas un veido sakarīgu un secīgu vēstījumu no dziļas aizvēstures. Vēl redzēsim, kā viens otru papil­dina dainu vēstījumi, kur minēta Cielava, Cīrulis, Bezdelīga un citi par Putniem dēvētie zintnieki, veidojot lielisku vienotu seno vēstījumu kopu. Diemžēl gadu tūkstošu gaitā daļa vēstījumu zudusi, daļa kropļota un bojāta. Tāpēc nebūs viegli atjaunot vēstījumu veidā, kuru nevarētu apstrīdēt.

Lai tuvotos senā vēstījuma būtībai, rūpīgi jāpēta brīnumainā kārtā saglabātās senbaltu civilizācijas svētvietas. Tikai pēc šīs izpētes, salīdzinot atlikušo un kropļoto dainu daļas ar citiem sena­jiem vēstījumiem, tostarp Cielavas dainām, Jāņu dainām un kos­misko dzirnavu dainām, var radīt apmierinošus tuvinājumus iespējamam vēstījumam.

Par Cīruļa dzīvi un darbiem saglabājies neparasti daudz dainu. To dziedājumi lielā mērā cits citu atkārto. Kaut arī tiešie atkārtojumi šeit nav pārpublicēti, netieši un savstarpēji līdzīgu tekstu skaits vēl arvien ir liels. Tomēr tajos gadījumos, kad daina satur arī jaunas papildu ziņas, nācās to iekļaut. Tā šī nodaļa iznākusi visai kupla.

Dainas par zintnieku Cīruli dalāmas trīs kopās:

a)      vispārējās ziņas par Cīruli;

b)      Kāzas ar Cielavu;

c)       Cīrulis nebrīvē.

Sevišķi jāuzsver, ka plašāks vēstījums par Cīruli rodams tikai latvju dainās, tāpēc Cīrulis jāuzskata par tālās senatnes nacionālo varoni. Liekas, ka tieši ar to skaidrojama īpatnība, kur slavēti Cī­ruļa darbi, pielīdzinot šo zintnieku vai pašai Saulei.

Citu tautu garamantās cīrulis tikpat kā nav pieminēts.

Ari Cīruļa dainas atspoguļo aizvēstures notikumus vairākos lī­meņos. Ari šeit runa nebūt nav par kādu vienu, varbūt pat sevišķi izcilu zintnieku, bet par senas, augstas civilizācijas viedo vecajo kārtas iznīcināšanu, kas ievada gadu tūkstošiem ilgu mūsu tautas traģēdiju.

Daļa no vēstījuma par Cīruli, piemēram, apraksts par kāzām ar Cielavu un it īpaši Kannas sadauzīšana, satur ziņas par kosmiska rakstura notikumiem un Dieva dēla darbiem.

Vārda Cīrulis skaidrojums. Šis vārds ir ne mazāk sens kā jau skaidrotais vārds Cielava. Tieši tāda pati nozīme ir šī vārda pir­majai zilbei — "ci" — dzīvību dodošā enerģija.

Vārda otra sastāvdaļa saistāma ar pašas senākās augstākās die­vības ūri vārdu. Tas saglabājies senos vietvārdos. Uri, Urasti u. c., kā ari grieķu mitoloģijā kā dievība Urāns — Ūri dēls.

Ciems Ūri vēl tagad atrodas Munameģa masīvā dienvidu pa­kājē, tur iztek Pededze.

Kopumā vārds Cīrulis būtu tulkojams kā dievišķās svētā Uri dzīvojošās enerģijas ne­sējs, t. i., zintnieks. Salīdzinājumam minēsim, ka japāņiem cīrulis — hibari hieroglifiskā struktūrā ir saistīts ar gaismas stariem. Tā va­rētu būt norāde uz cīruļa saikni ar debesīm.

Nav grūti saprast, kāpēc šāds vārds dots pelēkajam putniņam. Cīrulītis taču uzlaižas augstāk par visiem citiem putniem, un viņa

dziesma no zināmām vietām nes mums un visai zemei brīnišķu spēcinošo enerģiju. Tajā augstumā, kur mazais putniņš uzlaižas, nav ne mušu, ne odu, ne citas barības. Putniņi nenoguruši pilda savu visaugstāko uzdevumu un sūta Zemes virsū skaņu un ener­ģijas dzīvinošo starojumu.

Kādā kokā dzīvo cīruļi? Jautājums ir dabīgs, jo daina taču stāsta par cīruļa dzīvi kādā kuplā kokā:

Cīrulīti, zilgalvīti, Kas auklēja tev bērniņu? — Vēja māte man auklēja Kupla koka galiņā.

FS 280, 769 Sērmūkši

Tomēr, ja minēto jautājumu uzdosiet kādam cilvēkam, kas pa­zīst dabu, tad redzēsit viņa sejā mīļu smaidu līdz ar skaidrojumu, ka kupla koka, kura galiņā cīruļi vītu ligzdas, nemaz nav. Cīruļi gan mīl uzturēties augstākās vietās, bet savas ligzdas taisa zemes iedobumos.

Tātad vai nu jaukās Sērmūkšu apkārtnes iedzīvotāji, kur šī daina pierakstīta, ir ne visai zinoši, vai ari šai dainai ir pavisam cita nozīme. Tad nu atcerēsimies iepriekšējo apcerējumu par Cielavu, kur mēs pieminējām Cīruli kā vīriešu kārtas zintnieku. No tā izriet, ka gan šī, gan arī daudzas citas dainas būs nevis par putnu cīruli, bet gan zintnieku Cīruli un rakstītas simbolu valodā. Dainā minē­tais kupla koka galiņš nozīmē Cīruli kā kuplas tautas vadoni. Jo senatnē tikai zintnieki varēja būt par valdniekiem.

Cīruļa gaišredzības spējas. Līdzīgi kā putniņš cīrulītis lido un dzied augstu gaisā, arī zintnieks Cīrulis spēj veikt lielus darbus.

Cīrulītis, mazputniņš, Augsti skrēja dziedādams: Dievam nesa grāmatiņu

Lai dod siltu vasariņ'. Cīrulīti, mazputniņ, Ko redzēji debesīs? — Es redzēju debesīs Divus bērus kumeliņus, Uz akmeņa auzas ēda; Redzēj Dievu spēlējot, Eņģelīšus dancojot.

Ltdz 11120-6

Cīrulis kā ziņnesis. Daina stāsta, ka Cīrulītis var palīdzēt aiz­sūtīt mīļotai meitenei jaunu ziņu, t. i., veikt telepātisko domu pārraidi:

Cīrulīti, mazputniņi, Tu zināji, es zināju, Tu zināji to vietiņu, Kur aug mana līgaviņa. Aiz leišiem, aiz prūšiem Tai mazā sētiņā, Tur aug mana līgaviņa Kā puķīte dārziņā. Cīrulīti, mazputniņi, Aiznes manus mīļus vārdus, Aiznes manus mīļus vārdus Savos spārnu galiņos; Ja spārniņi tur piekusa Laidies jūras līcīšos. Laidies jūras līcīšos Nogulies dienas vidu.

LD 11582

Līdzīgi ari LD 10702 v 5.

Palīdzība grūtos brīžos. Dainas ziņo, ka Cīrulim piemitušas spējas veikt ļoti grūtus darbus, kādas citiem putniem, t. i., zintnie­kiem nav dotas.

Cīruli, vīruli, Velc mani kalnā! Tev ir garas kājas, Tevis suņi nepanāks.

V 828, 911

Citu tautu pasakās līdzīgus darbus veic tikai ērgļi. Dažās dai­nās Cīrulim piedēvē darbības, kuras parasti gan dotas tikai Saulei.

Dīvainā ziemošana. Liela grupa ticējumu stāsta, ka cīruļi ziemo tepat Latvijā. Te redzam līdzību ar ticējumiem, ka bezde­līgas ziemo tepat Latvijā zem ūdens. Patiesībā mūsu cīruļi ziemo Alžīrijā un Tunisijā. Tur tos medī un pārdod tirgos kā visai iecie­nītu gardumu. Tāpēc jādomā, ka šo ticējumu pamatā ir kāds sens mīts, kurš diemžēl izzudis no tautas atmiņas.

Cīruļi pa ziemu guļ akmeņu krāsmatās.

4733. Zasa

Cīruļi paliek pa ziemu zemē pie akmeņiem.

4714. Preiļi

Cīrulis pavasarī jaunā mēnesī esot balts. Kad zeme paliekot raiba, t. i., kur jau nokusis sniegs, cīrulis raibs.

4719. Plāņi

Neapšaubāmi, ka šie it kā dīvainie ticējumi ir atlūzas no kāda sena vēstījuma par zintniekiem Cīruļiem, kuri gaida atmodas laiku. Vēl jo vairāk, tālākā stāstījumā iepazīsim Cīruli kā okupācijas laiku zintnieku, kas darbojas pagrīdē. Bet putniņš cīrulis ir gaidāmā laika vēstītājs.

Alus kumeļa pēdā. Daudzas dainas apraksta alu darīšanu sa­dzīviska rakstura gaišredzības veicināšanai. Bet par to iesāksim ar atkāpi.

Zintniecībā nav viegli sniegt atbildes uz pieprasījumiem. Vis­pirms jāiepazīst apstākļi, tie mierīgi jāpārrunā. Gaišreģis ir tikai cilvēks, ne vienmēr un ik brīdi viņam ir pietiekoši augstas darba spējas. Ceļojums laikā un tālumā prasa sasprindzinājumu. Ne vienmēr piemērota diena, vieta vai citi apstākļi.

Tomēr gadās, ka atbildes vajag tūlīt un ātri, jo laiks negaida. Tādos gadījumos senie zintnieki un arī vēl mūsdienās dabas tautu šamaņi izmantoja gaišredzību veicinošos pasākumus.

Latvju dainās tos dēvē par alu. Bet šis alus nav zināmais dzē­riens alus. Ar to domāts līdzekļu kopums gaišredzības ierosinā­šanai. Ne vienmēr tas līdzinās putojošam šķidrumam, kaut arī ne­lielas alus devas noteiktos apstākļos var veicināt domāšanu. Tomēr vēl labāk to var veicināt dažu svētavotu ūdens. Vēl iedarbīgāks ir dažu speciāli veidotu seno svētvietu starojums. Dažos gadījumos gaišredzību sekmē arī mūsu augu valsts līdzekļi. Piemēram, pirtī peroties uz ceriem uzmet driģenes.

Katrai zemei un tautai ir savi gaišredzību veicinošie līdzekļi. Austrumsibīrijā izmanto mušmires. Indijā priesteri brahmaņi dzēra speciālu dzērienu — somu.

Alus darīšanu pašās senākajās dainās veic Dieva dēli. To dara arī Cīrulis.

Dieva dēlis alu dara Kumeliņa pēdiņā; Tur dzer kungi, tur bajāri, Tur tie mani bāleliņi.

Ltdz 10225

Šīs dainas teksts nepārprotami liecina, ka šeit nav runa par alu mūsdienu izpratnē. Dieva dēli alu gatavo kumeļa pēdā — svētvietā. Šajā gadījumā ar vārdu alus apzīmēts bioenerģētiski uzlādēts ūdens. Dabā to dod svētavoti, bet to var radīt arī speciāli sagatavotās svētvietās ar Sudraba enerģētisko virpuli. Simbolos šādu svētvietu dēvē par kumeļa pēdu.

Cīrulītis alu dara Kumeliņa pēdīnā: Cik pacēla deguntīnu, Tik mutīti slapināj'.

Ltdz 11157

Kumeļa pēdu spēks. Šajās un tālākajās dainās simbolos ap­rakstītas zintnieka pareģa darbības svētvietā, kur akmeņi salikti burta U veidā. Salikums mūsdienu cilvēkam atgādina pakavu, sencim — kumeļa pēdu. Šādi salikumi atrasti vairākās vietās Lat­vijā, tostarp trīs no tiem Pokaiņos.

Mazākie zināmie salikumi ir ap 2 x 2 m,"lielākais 30 x 30 m. Pa­rasti atvērtais gals ir rietumu daļā, te zintnieks nostājas ar seju uz austrumiem, pret uzlecošo Sauli. Tas pirmie gaismas stari palīdz gūt apgaismību grūtos jautājumos.

Kumeļa pēdas simbolam ir vairākas ļoti senas nozīmes, kas cita citu papildina un iekļaujas.

Pirmkārt, tās ir mātes rokas, kas apņem un sargā savu bērnu. Ta ir zintnieka roka, kas jūs svēta. Otrkārt, tāds veids ir .svētajai vietai, kur attīstās bērna iedīglis — dzemdei. Tas nosaukums latīņu valodā Uterus, tuvs krievu utro — rīts. Pirmais šo vārdu burts ir "U".

Kumeļa pēdas veids ir arī kristīgo baznīcu altāra daļai, jo tā at­kārto mūsu seno svētvietu veidolu. Pašā centrā ir altāris. Senatnē te bija akmens ar iedobi un enerģētisko starojumu. Šī starojuma iedarbībā, ko ierosināja zintnieks, iedobē ielietais ūdens ieguva sevišķu spēku. No šejienes arī radies simbols alus. Un, visbeidzot, "U" ir arī vārda "Ūsiņš" pirmais burts. Ūsiņš ir pavasara un gais­mas nesējs — viena no Dieva izpausmēm mūsu senču skatījumā.

Te jāatzīmē, ka simbols kumeļš apzīmē lielo Dieva spēku. Tātad kumeļa pēda ir vieta, kur šis spēks manāms, tāpat kā zirga pēdas nospiedums redzams tikai tur, kur šī pēda iespiedusies zemē.

Tālākās dainas norāda, ka šīs vietas izmantoja mūsu zemes vadoņi. Dainu pēdējās rindiņas norāda uz veicamiem procesiem senajās svētvietās — Kumeļa pēdās.

Cīrulītis alu dara Kumeliņa pēdiņā. Tur dzer kungi, tur bajāri, Zeme rīb dancojot.

FS 1557,1027 Misa

Šīs dainas vēlreiz apliecina senos simbolus. Nav šaubu, ka dainas tekstu nedrīkst lasīt burtiski, jo kumeļa pēdā alu netaisa un to nepavisam nedara mazais dziedātājputniņš cīrulis. Protams, ka arī zintnieka darbības alus darīšanā notiek ne jau jauna zirdziņa pēdas nospiedumā, kur sakrājies netīrs dubļains ūdens. Neviens sevi cienošs putns no šādas peļķes nedzers. Kumeļpēda ir simbols, pie tam dubults, jo tālākais teksts par Cielavas kāzām norāda uz šī simbola kosmisko nozīmi.

Ūsiņš un Cīrulis

/

No dainu tekstiem izriet, ka gan Cīrulis, gan Ūsiņš darbojas pavasaros. Viņu darbība saistāma ar zemes auglības kā dzīvības veida augšāmcelšanos. No tā secināms, ka gan Ūsiņš, gan Cīrulis tulkojami kā Dieva darbu izpausmes.

Ūsiņš dara alutiņu Manā zirga pēdiņā; Es tecēju misas dzert, Viņš ar kausu mugurā.

LD 30088 v 1

Cīruļa palīgi. Vairākās dainās Cīrulis attēlots kā pats galvenais zintniecisko pasākumu vadītājs. Bet lielos darbus nevar veikt viens pats.

Bioenerģētiskā virpuļa veidošanā vēlami palīgi, arī žagata vai cilvēks.

Cīrulītis alu dara Kumeliņa pēdiņā; Pelīt' nesa ūdentiņu Salīkušu tnuguriņ'.

Ltdz 11155

Cīrulītis trallināja Otrā noras maliņā; Es uzkāpu uz akmeni Cīrulītim palīdzēt.

Ltdz 11128

Te gan jāpiebilst, ka svētvietās ir tikai daži plakani akmeņi zemes līmenī, uz kuriem drīkst kāpt. Uz pārējiem neviens nekāpj un neļauj ari bērniem to darīt.

Kāzas ar Cielavu

Nozīmīgas ziņas par tālo aizlaiku vēsturiskajiem notikumiem sniedz dainas par Cīruļa kāzām ar Cielavu. Tās apraksta gan iepazī­šanos, gan alus darināšanu un pašas kāzas. Diemžēl, tās beidzas ar kannas sadauzīšanu. Tā jau ir norāde uz kosmiska rakstura notiku­miem. Turpat var atrast Jāņu dainas, kuras vēsta par kannas sastī- pošanu. Šīm kāzu dainām ir zināma līdzība ar komiskām dainām par Ausekļa kāzām.

Te atkal jāievēro, ka vēstījumam simbolu valodā varētu būt vairāki līmeņi. Pats vienkāršākais — tautas galveno viedo cilvēku — zintnieku Cīruļa un Cielavas sadarbība. Bet vienlaikus vēstījumos ir ieskaņas par lielajiem cikliem un vēl jo vairāk lieliem notiku­miem kosmosā.

Sāksim ar dainām, kas veido ieskaņas šajās vēstis.

Cīrulītis migliņā Sasit rokas plaukstiņā: Ieraudzīja cielavai Baltas kurpes kājiņā. Ltdz 11079 K 1200,2650

Protams, dabā putniņš cīrulis nesatiekas ar putniņu cielaviņu. Bet dainas vēsta, un turklāt daudzkārt, par Cīruļa un Cielavas kā­zām. Liekas, ka notikumi nebūt nerisinās gludi.

Cīrulīt, cīrulīt, kad ņemsi sievu? — Pavasar, pavasar, cielavas meitu. Cielava nedeva raudādama: Kam manu meitiņu melnaci sauci?

LD 2613

Kāzu alus. Dainas vēsta par dažādiem alus darīšanas mērķiem. Vienā gadījumā tas darīts Cielavas vajadzībām:

Cīrulītis alu dara Kumeliņa pēdīnā; Cielaviņa dzertu gāja Ar sidraba biķerīti.

Ltdz 11168

Bet šī alus spēku var izmantot jebkurš cilvēks svinamajās dienās:

Cīrulītis alu dara Kumeliņa pēdiņā; Visi putni piedzēruši No cīruļa alutiņa.

Ltdz 11176

Ne jau lidotājputni dodas pie putna cīruļa. Te domāti Putni — zintnieki, kuriem alu dara zintnieks Grulis.

Un it īpaši zintnieks palīdzēja likteņa pabērniem.

Cīrulītis alu deva Kumeliņa pēdiņā; Tās meitiņas derībās, Ko ļautiņi niecināja.

LD 18497

Alus iedarbība. Senākā dainā par Cīruļa paša vajadzībām lik­teņa izzināšanai vēsta simbols vanags:

Cīrulītis alu dara, Kādus viesus tas gaidīja? Gaida savus bālenīšus, Appogātus vanadziņus. LD 2631 Ventspils

Ļoti interesanta ir daina, kas apraksta alus iedarbību uz pašu Cīruli:

Cīrulītis alu dara Kumeliņa pēdiņā: Vienu graudu iesaliņa Piecas mucas piedarīja. Vienu malku nosadzēra, Cekulinis notrīcēja; Otru malku nosadzēra, Sāka spārnus plivenāt; Trešo malku nosadzēra, Pacēlās debešos, Dievam nesa vēstulīti, Lai dod siltu vasariņu.

Ltdz 11174

Būtībā šeit aprakstīta zintnieka darbība svētvietā tās iedarbi­nāšanas režīmā.

Kannas sadauzīšana. Dažas dainas piemin kausu (biķeri, kannu) kā būtisku aprakstīto kāzu sastāvdaļu. Par to, ko nozīmē šī kanna un tās sadauzīšana, mēs jau runājām nodaļā par Cielavu.

Kur tu dzēri, cīrulīti, Ka tik skani gavilēji? — Cielaviņas kaziņās Ar sudraba biķerīti. Kā tur dzēra, kā tur dzēra Cielaviņas kaziņās: Cits ar cibu, cits ar vāku, Cits ar savu cepurīti.

Ltdz 11138

Tomēr neizbēgamie notikumi pamazām tuvojas. Un beidzot dižās kāzas tomēr ir klāt:

Eita, visi sīki putni, Cīrulīša kaziņās, Strazdu vien nelaidiet, Tas dauzīja biķerītes.

FS 1750, 6443 Ēvele

Te pieminēts biķeris. Ievērosim, ka savā būtībā biķeri un kausi ir U veida zīmes telpisks atveids. Šādas "bedres" ar spēcīgu zint- niecisko nozīmi sastopam vairākās senču svētvietās.

Nebrīves laiki

Dainas par Cīruli nebrīvē sastāda vēstījuma kopas trešo, t. i., beigu daļu. Ta ir ļoti nozīmīga mūsu aizlaiku vēstures daļa, kas sevī ietver ziņas par cīruļa sagūstīšanu, viņa izmantošanu nebrīvē un atlaišanu, kas saistāma ar nogalināšanu. Apskatīsim šīs ziņas pēc kārtas.

Cīruļa darbi. Zintnieku darbība ir tuva gan ārsta, gan policista darbam. Tie ir cēli darbi ar lielu atbildību un ari ar risku. Tāpēc ķi­rurģiskās operācijas laikā zālē nav vēlami sveši cilvēki, vēl jo vai­rāk ķirurgs nedrīkst dot skalpeli nespeciālista rokās vai policisti nedrīkst dot savu ieroci puikām:

Ceiruleits olu dora Kumeleņa pēdeņā; Es tecēju mysas dzartu, ]ys ar kausu tnugorā. Ceiruleits molku cērta Ļipas calma galeņā; Es tecēju skaidas nest, ]ys ar cērvi tnugorā. Ceiruleits ūgles nese Zūbiņteņa kalējam; Es tecēju plēšas pyusti, Jys ar stini tnugorā. Ceiruleits karā gāja Ar sovu zūbineņu; Es tecēju mīru leigt, Jys ar naidu mugorā. Ceiruleits īkaroja Divi knipa adateņas; Es tecēju skateitisi, jys paslēpe ceļmeņā. Ceruleits vērtīs gāja Calmā sovas adateņas; Es tecēju parodeiti, jys pīlaide uguņteņu.

Ltdz 11135

Te daudzkārt uzsvērts, ka Cīrulis nevēlas savā darbībā ne­lūgtus vērotājus un nesaprātīgus palīgus. Vēl piebildīsim, ka no šīs garās dainas radušās vairākas īsās.

Lielie ciklu atspulgi. Lielos notikumus pasaulē nosaka lielie laika cikli. Dainas par Cīruli vēsta, kā Cīrulis to visu redz no augšas un zina par šiem cikliem:

Saki, saki, Saulīt, Ko redzēji Vāczemē?

—    Vaska pili, nodegot, Atkal jaunu būvējot.

2617,134 c

Bet, no otras puses, pats Cīrulis arī pakļauts cikliem un to ap­liecina tālākās dainas par Cīruļa darbību. Uzmanīgi tās lasot, rodas iespaids, ka dainas par Cīruļa nebrīvi atspoguļo ne tikai kādu nozīmīgu mūsu senvēstures posmu, bet lielākus — kosmiska rak­stura ciklus.

Kur "gulēt" Cīrulim. Dainas vēsta, ka arī Cīrulis, palīdzot ci­tiem, pats nonāk grūtībās. Sadaļā "Palīdzība grūtos brīžos" mēs lasījām dainu (Ltdz. 1202), kas iesaka Cīrulim atpūsties jūras saliņā. "Vidū jūras uz akmens" vai "vidū jūras saliņā" turpmāk minētajās dainās apzīmē svētvietas pašu centru (šiem simboliem var būt arī citas nozīmes).

Cīrulīti, mazputniņ Kur gulēji šo naksniņu?

—    Vidū jūras uz ūdeņa, Zelta niedres galiņā.

Ltdz 11210

Šī ir nepārprotama norāde uz Sauli. Citās dainās tā nakti pa­vada jūrā, zelta niedres galā. Domājams, minētā "gulēšana" ir gaiš­redzības procesa daļa. Pēc grūtiem darbiem cilvēks zintnieks var atjaunot spēkus piemērotā svētvietā.

Aizvešana nebrīvē. Mēs iepazinām dainu kopu, kas raksturo Cīruli kā izcili spējīgu zintnieku. Diemžēl Cīruļa liktenis ir ne tikai līdzīgs Cielavas liktenim, bet vēl skumjāks par to. Cielava ir neat­karīga. Bet Cīrulis darbojas okupācijas apstākļos, viņam jāslēpjas. Bet zintnieks nevar vienlaikus strādāt un slēpties. Ja Cīruli pa­mana ceļa malā, t. i., darbā, tad sākas viņa traģēdija. Cīruli aizved tālu no dzimtenes, tur viņa spējas izmanto sveši kungi. Par to stāsta daudzas garās dainas. Ja dainu sākuma daļa aptuveni lī­dzīga, tad nobeigumā izskan divi galvenie virzieni. Vienā no tiem Cīruli kalpina un pēc tam, kā saka mūsdienās, izmet uz ielas. Otru dainu beigu daļās izstāstīti vairāki Cīruļa nogalināšanas veidi.

Dainās ļoti daudz simbolu, tāpēc iespējami arī citi tulkojumi. Šeit apskatīts tulkojums, kas, mūsuprāt, vislabāk atbilst Pokaiņu sistēmas sagraušanai.

Ņemot vērā gan lielo dainu daudzumu par Cīruļa izvešanu, gan to garumu, izvēlamies vienu pilnīgāku dainu par pamatva- riantu. Dalām to divās daļās. Pirmā vēsta par kopīgiem līdzīgiem darbiem gandrīz visās dainās, otra — par atšķirīgiem. Lūk, dainas pamatvarianta pirmā daļa:

Cīrulīti, mazputniņ, Nedzied ceļa maliņā: Rītā brauks lieli kungi, Ieņems tevi karietē, Aizvedīs Vāczemē; Tur tev liks pupas malt, Vara bungas rībināt; Tur tev liks malku cirst; Kad būs malka sacirstīta, Tad tev liks krāsnis kurt; Kad būs krāsne izkurēta, Tad tev liks ogles dzēst; Kad tu ogles nodzēsīsi, Tad tev liks bruņas kalt;

Kad tu bruņas iztaisīsi, Tad tev liks karā iet; Kad tu karu izdienēsi, Tad tev liks mājā nākt.

Tagad apskatīsim galvenās ziņas par dainā minētiem simbo­liem, uzrādot rindiņas numuru.

2. Ceļš. Mūsu garamantas ar simbolu ceļš, retāk apakšzemes ejas apzīmē enerģētiskās līnijas, kas savieno svētvietas. Parasti simbols ceļš attiecas uz lielajām transkontinentālajām līnijām. Piemēram, cauri Pokaiņiem iet līnijas, t. i., ceļi Ventspils-Pokaiņi-Jonišķis- Minska. Kā citu ceļu var nosaukt Munameģa kalnu Igaunijā (Bal­tijas augstākā vieta) — Cēsis-Bērze-īle-Klaipēda.

Ziemeļu-dienvidu virzienā iet līnija Pokaiņi-Apollona tempļi Grieķijā. Bet bez tam vārdam ceļš vēl ir viena nozīme — tas ir tau­tas dzīves ceļa apzīmējums.

Nedzied' ceļa maliņā. Citās dainās, "negul" vai "netup". Te, mū­suprāt, domāta tautas valdnieku, un it īpaši zintnieku, modrības zaudēšana. Te ir runa par kļūdu uzvedībā, kuras dēļ ne tikai bojā iet zintnieks viens pats, bet arī tautas labākā daļa. Zintnieku Cīruli sagūsta, viņš nonāk atkarībā no svešiem kungiem. Tie viņu izman­to un beigās fiziski vai garīgi nogalina.

5. Vāczeme. Ar šo vārdu nebūt nav domāta mūsdienu Vācija. Lielā daļā dainu ar simbolu Vāczeme domāta Viņ-Saule, veļu valsts. Tomēr šinī gadījumā domāta svešā zeme, no kuras neatgriežas, tāpēc tuviniekiem cilvēka došanās uz zemi, no kuras neatgriežas, pielīdzināma aiziešanai Viņ-Saulē.

Ceiruleiti, mazputneņ, Naguļ' ceļa maleņā: Reitu brauks leli kungi, Pajems tevi rūceņā;

Sajāmuši rūceņā, Nūvess tevi svešu zemi.

Ltdz 19586 V 4

7.   "Pupas" malt. To, ka pupas neviens nemaļ, zina katrs. Parasti ar simbolu pupas saista Garo pupu, kas ieaug debesīs. Samaltai pu­pai taču nav nekādas vērtības un šādā gadījumā pupu malšana varētu būt to zintnieka spēju iznīcināšana, lai neļautu viņiem iz­rauties no verdzības.

8.   Vara bungas rībināt. Jāņu dainās vara bungas sit Jānis. Iespē­jams, te domāta svētvietā paredzēta pasākuma sagatavošana.

9.   Malku cirst. Līdzīgi kā uz akmeņa malku cirst, tā ir svētvietu akmeņu bioenerģētisko plūsmu aktivitātes celšanas sākuma darbība.

11. Krāšņu karsēšana. Svētvietas enerģētiskā darba režīma uz­turēšana.

14. Ogļu dzēšana — svētvietas miera režīma ieslēgšana. Minētās darbības patiešām salīdzināmas ar krāsns, apkures katla vai arī, ja labpatīk, automašīnas motora darbību. Bioenerģētisko plūsmu režīmu var konstatēt ar speciālu aparatūru. Daļa cilvēku to izjūt arī bez aparatūras. Piemēram, jums taču nevajag speciālu aparatūru, lai uzzinātu, vai krāsns kuras vai ne.

18. Bruņu kalšana — bioenerģētiskās aizsardzības sistēmas ra­dīšana. Mēs esam apskatījuši dainas pirmo daļu (mūsu pašu nosa­cīts dalījums). Vēl bez šī uzskata ir vairāki līdzīgi pirmās daļas vari­anti. Bet atbildēs uz otru daļu varianti dalās. Vienā variantu grupā Cīrulis tiek it kā atlaists mājās, otrā — tiek iznīcināts. Turpinām un nobeidzam sākto dainas variantu:

Kara kungi tev iedos

Divas zelta adatiņas.

Kur tu tās paglabāsi?

—   Liepas celma galiņā.

—   Kur palika liepas celms?

—   Tas sadega smalkos pelnos.

—   Kur palika smalkie pelni?

—   Tos paņēma smalkais lietus.

—   Kur palika smalkais lietus?

—   Tas ieskrēja upītē.

—   Kur palika tā upīte?

—   To izdzēra melnie vērši.

—   Kur palika melnie vērši?

—   Tie aizgāja garu ceļu.

—   Kur palika garais ceļš?

—   Tas apauga zaļu mauru.

—   Kur palika zaļais maurs?

—   To noēda Dieva zoss.

—   Kur palika Dieva zosis?

—   Tā aizskrēja augstu mežu.

—   Kur palika augstais mežs?

—   To nocirta Dieva dēli.

—   Kur palika Dieva dēli?

—   Tie uzkāpa debesīs.

—   Ko darīja debesīs?

—   Tur tie ēda, tur tie dzēra Mīļās māsas (Māras?) kambarī, Mīļās māsas (Māras?) kambarī. Biķeriem spēlēdami, Biķeriem spēlēdami, Kauliņiem mētādami.

Ltdz 19567

Šis dainas daļa simbolu apskate būtu visai gara un nogurdi­noša. Mēs tikai īsumā atzīmēsim, ka divas zelta adatiņas varētu būt enerģētiski uzlādēti sīki priekšmeti, ko lieto dziedniecībā. Liel­dienu ticējumos runā par akmentiņiem, čiekuriņiem, skaidiņām. Dienvidamerikas šamaņi šādus priekšmetus sauc par cincakiem.

Bet, skatot citus variantus, pastāv vārdi — "viena adatiņa, kniepu adatiņas". Tas sadeg, Cīrulis paliek bez nekā. Iespējams vēl cits izskaidrojums. Adatiņa, kaut arī sīka, ir ar asmeni, respektīvi mazs duramais. Te varētu būt arī norāde, ka "svešie kungi" ir iede­vuši zavēšanas (melnās maģijas) iniciāciju, jo tālākie procesi, kas vairs nav atkarīgi no Cīruļa, ietver sevī negāciju un postu (ceļš aizaug ar zaļu mauru u.tml.). Visi tālākie notikumi iet savu gaitu, iet viņam garām.

Palaišana "brīvībā". Vēl labāk kā iepriekšējā variantā par Cī­ruļa kalpošanu svešā zemē vēsta sena daina:

Cīrulīti, mazputniņ, Negul' ceļa maliņā: Rītu brauks lieli kungi, Ieņems tevi karietē, Aizvedīs Vāczemē; Tur tev liks malku cirst, Visas krāsnis kurināt. Kad būs krāsnis kurinātas, Tad tev liks ūden' nest; Danests kad būs ūdentiņš, Liks tev braukt uz kalējiņ, Izkalt spožu lemestiņ, Izkalt spožu lemestiņ, Uzart visu tīrumiņ', Uzart visu tīrumiņ', Apsēt miezīšiem. Kad būs mieži izauguši, Liks tev savākt škūnītē, Liks tev savākt škūnītē, Riju sērst un izkult to. Kad būs rija izkulta, Braukt pie melder' cienīgā, Braukt pie melder' cienīgā, Graudus samalt iesalā, Pārbraukt mājās, izcepināt,

Saldu alu darināt. Kad būs alus izdarināts, Kungi dzers, bet tev vis nedos; Kad būs galvā žvingulis, Palaidīs tev' brīvībā. Ko tad darīs, cīrulīti, Tad būs auksta ziema klāt?

Ltdz 19565

Te pēc padarītiem darbiem Cīruli "izmet uz ielas", tomēr at­stājot dzīvu. Tomēr gan šī dzīvība, gan brīvība ir tikai nosacītas, jo būtībā to pašu bojāeju vien nozīmē.

Zintnieku nogalināšana

Nule apskatītie dainu varianti par Cīruļa atlaišanu brīvībā ir samērā jauni. Tie uzskatāmi par tuvinātiem aprakstiem. Patiesība ir skumjāka. Ne senatnē, ne arī tagad šāda veida speciālistus neat­laida dzīvus vai vismaz darba spējīgus. Notikumu dziļāko būtību pauž citas dainas, kas vēsta par Cīruļa nogalināšanu. Tajās vēl Cīrulis ar degunu grīdu slauka, ar krūtīm kalnus gāž. Domāju, ka šie simboli nav sevišķi jātulko. Vēl pēc krāsns kurināšanas liek iesmu drāzt. Un brīdina:

… Nemācēsi iesmu drāzt, Bāzīs pašu iesmiņā. Izceps tevi cepetī, Apēdīs maltītē.

Kāpēc tikai Cīrulis ir mazputniņš? Daudzās dainās, uzru­nājot cīruli, piebilst — mazputniņš. Savādi, bet šāda uzruna nav manāma dainās par vēl mazākiem putniņiem — zīlīti, žubīti, zvir- bulīti.

Bet, ja ieskatās, šī uzruna nav ne līdzjūtīga, ne lutinoša, ne pazemojoša.

Par mazputniņu Cīruli sauc tāpēc, ka viņš dzīvo un strādā laikā, kad zeme un tauta apspiesta. Šim zintniekam ar izcilām spē­jām jādarbojas pagrīdē klusi un nemanāmi. Tas ir gandrīz neiespē­jami. Tikko Cīrulis pamanīts ceļa maliņā, tā lieli kungi saņem viņu ciet un noved Vāczeme.

Bojā gāja daudzi Cīruļi. Kaut arī dainas vēsta par vienu Cī­ruli, tā dabu un likteni, tomēr tikai viena Cīruļa dēļ nebūtu sace­rēta diždaina.

Latvju dainas veltītas ne vienam vien varonim. Te noteikti jā­domā par kādu senu un ļoti lielu visas tautas traģēdiju, kad gājuši bojā daudzi Cīruļi. Mēs to saistām ar Senlatvju civilizācijas bojāeju, ar Pokaiņu izpostīšanu. No skandināvu sāgas izriet, ka tas varēja būt āriešu cilšu divu uzbrukumu izraisīto darbību apraksts.

Pazūdot gaismas nesējam Cīrulim, iestājas garīgas tumsas laiks. Tomēr mūsu senči šajā piecus gadu tūkstošu ilgā tumsas laikā saglabājuši senās dainas un sacerējuši diždainu par Cīruli.

Cīrulīti, mazputniņi, Negul' ceļa maliņā, Garām brauca lieli kungi, Traucē tavu perēklīti. Laidies upes līcītī Aiz purviem, tīreļiem, Ne tur tilta, ne tur ceļa, Ne tur brauca lieli kungi, Ne tur brauca lieli kungi Traucēt tavu perēklīti.

LD 2619 Altene

Par to, kas ir upes līcītis, sensenās dainas dod paskaidrojumu. Dieva dārzs, svētvieta. Senatnē svētvietā ar ļaunām domām nedrīk­stēja ienākt pat svešā zemē ielauzušies karavīri.

Kur tu dzēri, ceiruleiti, Ka tik skani gavilēji? — Aiz upeites leiceiti, Poša Dīva dārzeņa.

Ltdz 11136

Mūsu senčiem lielvaru priekšā ne reizi vien nācies slēpties no militāra pārsvara. Atcerēsimies, ka 17. un 18. gs. mijā Krievijas cars Pēteris I pavēlēja Latgalē un Vidzemē visus darba spējīgos cilvē­kus nogādāt Kazaņas un Astrahaņas vergu tirgos, pārējos nogali­nāt, lopus nokaut, mājas nodedzināt, sējumus izbradāt. Nelaimī­gie cilvēki slēpās mežos un purvos. Grāfs Seremetjevs, kas vadīja šo briesmu darbu, ziņoja caram, ka pavēle izpildīta, Vidzemē nedzird pat gaili dziedam. Mans vectēvs stāstīja, ko viņam stāstīja viņa vectēvs, ka cilvēki bija palikuši pavisam reti. Ja divi cilvēki viens otru satika, tad tie apkampās, apsēdās ceļmalā un stāstīju viens otram, ko redzējuši un ko zina. Vēl sekoja bads un mēris. Un tomēr Vidzemes cilvēki izdzīvoja.

Vēl šajā garajā dainā piemin "Vāczemi" kā simbolu. Cīrulis tur kalpo.

Svešu zemju iekarotāji mūsu senčus veda uz savas zemes vergu tirgiem. Veda vīriešus, sievietes, veda bērnus. Toreiz lopu vagonu vēl nebija, tūkstošiem kilometru nācās iet kājām.

Cīrulīti, mazputniņi, Netup ceļa maliņā: Rītā braucīs lieli kungi, Ieņems tevi karītē, Aizvedīs uz Vāczemi; Tur tev licīs malku cirst, Sestdien pirti kurināt. Sestdien pirti kurināt, Lieliem kungiem mazgāties. Lieli kungi mazgājās,

Svētu dienu gaidīdami, Svētu dienu sagaidījši, Aiziet Māras baznīcā; Tur tie lūdza, tur tie sauca, Sav' zemīti pieminot.

Ltdz 19564

Dainās minētā kariete vai vezums ir vergu karavānas simbols. Tādas uz svešām zemēm dzina daudzas reizes, jo latvju vergus cie­nīja viņu čakluma dēļ. Pa ceļam daudzi mira, bet pasākums tomēr bija ienesīgs, un vergu vešana atkārtojās. Mūsu zemes vergi ļoti iecienīti bija Volgas lejtecē un Tuvo Austrumu zemēs. 16. un 18. gs. karos ikkatrā uzbrukumā uz Kazaņas un Astrahaņas tirgiem tikai no Latgales vien aizveda vidēji pa 70-90 tūkstošiem cilvēku.

Mūsu senči glābās svētvietās, ierīkojot ap tām bioenerģētisko aizsardzību. Šādas patvēruma vietas nejuta ne iekarotāju asins- suņi, ne okšķeri.

Cīruļa dainu kopumam it kā nav noslēguma, kas vēstītu par jauna cikla sākumu pēc Cīruļa nāves. Šis nobeigums būtībā dots dainās par jaunas pils celšanu un ticējumos par dīvaino ziemo­šanu, kuru jau pieminējām šīs nodaļas sākumā.

Mūsu tauta un igauņi ir vienīgie pasaulē, kas izdzīvoja cauri septiņu gadu simtu apspiestībai, verdzībai un postam. Bet cik šādu laiku nav bijis tās vēsturē, kura ir vismaz 65 gadu tūkstošus gara! Mēs izdzīvojām tāpēc, ka grūtos brīžos Dievs deva mūsu tautai jaunatdzimušas Cielavas un Cīruļus. Kamēr cienīsim savas tautas senčus, varam uz to cerēt arī nākotnē. Nav otra putna, kuru mūsu senči būtu godājuši tik augstu, kā cīruli.

Augstāk dzied cīrulītis Par visiem putniņiem; Dievam gudrs padomiņš, Par šo visu pasaulīt'.

LD 33648

Cīrulis senajā mitoloģijā

Skaidrs, ka senatnē cīrulis ir bijis mūsu svētais putns un par Cīruļiem saukti cilšu un tautu zintnieki — viedie vecajie. Te jāpa­pildina, ka gailu izcelsme saistāma ar Zemgali. Tās senais vārds Semmigalia tulkojams kā gailu sēkla, t. i., vieta no kurienes nākuši senās Eiropas valdnieku priesteri. Cīrulis bija ari senās Eiropas valdnieku priesteru gailu svētais putns. Gaili to uzskatīja par labā burvja putnu. Cīruļa kāja bija talismans pret vajāšanām.

Citu tautu mītos Cīruli piemin altajieši un mongoļi ar Sauli un uguni. Cīrulis palīdz mongoļu dievībai Ognen-Galonan iegūt uguni.

Atceramies, ka vājas atskaņas par Cielavu bija seno japāņu, bet par Cīruli — Tālo Austrumu mītos. Tas kopā ar dažiem Latvijas vietvārdiem norāda uz kādām ļoti senām saitēm.

Šīs ziņas būtiski ietekmē gadsimtu ilgo strīdu par to vai leti— t. i., Ietu gaili (latgaļi) un semi gaili (zemgaļi) ir kādā saistībā ar Vi- duseiropas gaiļiem.

Interesanti atzīmēt, ka angļu valodā vārds Cīrulis — lark skan tuvu vārdam large, t. i., liels. Līdzīgi vācu valodā Lerche. Droši vien šīs līdzības arī saistāmas ar gailu valdīšanas laiku senajā Eiropā.

Dzeguze

Kūko augsti, dzeguzite, Laid balstiņu līdz zemei; Augšā tevi Dieviņš dzird, Zemē mani bāleliņi.

FS 914,1208. Sēlpils

Dzegužu dzimtas putni izplatīti visā pasaulē. Pie mums dzīvo parastā dzeguze, 33-36 cm gara, pelnpelēku muguriņu, baltu pa- vēderīti un ciskām. Balto daļu grezno šķērsas melnbrūnu viļņu līnijas.

Dzeguze ir bikls, vientuļš putns. Lido veikli, lidojumā atgā­dina vanagu.

Uz zemes neveikla. Parasti uzturas lapu koku birzis un mežos, arī krūmos, kā arī zāļu ciņiem apaugušos klajumos.

Daudzu vīru "ģimenes". Dzeguzes atšķiras no citiem put­niem ari ar to, ka tās nedzīvo pāros. Katram tēviņam ir savs no­vads, ko tas stipri aizstāv. Vairāki tēviņi veido lielāko teritoriālo vienību — mātītes novadu, jo tās ciemojas pie viena, otra, trešā tēviņa, meklēdamas ligzdas, kur dēt savas olas.

Dzeguze pati sev ligzdu netaisa, bet savas olas novieto jau mi­nēto mazāko putnu ligzdās. Ja iespējams, tad dzeguze tur piedēj klāt savu olu. Pārsteidzoši ir tas, ka katru reizi to krāsa ir savādāka, un ir tieši tāda, kāda ir olām izraudzītajā audžuvecāku ligzdā.

Audžuvecāki, perējot savas, izperē arī dzeguzes olas un baro dzeguzēnu. Tas izgrūž no ligzdas pārējos putnēnus, līdz paliek viens. Audžuvecāki to turpina barot, līdz dzeguzēns ligzdu pamet. Tas notiek visai ātri, jau 20. dienā:

Cilvēki par "dzeguzēniem" sauc nepateicīgus audžubērnus.

Vai dzeguze nicināma? Ziņas par slinko putnu, kas nevīžo iz­perēt savas olas, nekādu mīlestību neizsauc. Vēl jo mazāk siltu jūtu var izsaukt dzeguzēns, kas izgrūž no perēklīša audžuvecāku īstos bērnus, lai tad barotos uz to rēķina.

Tomēr dabā viss ir tā iekārtots, ka šķietamam ļaunumam pretī liek kaut ko labu. Un proti, dzeguze ir vienīgais putns, kas spēj ēst un arī ēd spalvainos kāpurus. Neviens cits putns to nespēj, jo kā­puru spalva ir no kramskābes, t. i., no akmens, līdzīgi kā nātres dzelksnis. Tikai atšķirībā no nātres, kāpura dzeloņi neizdala indi.

Toties nonākot putniņa kuņģī, šie dzeloņi tur ieduras un tas nozīmē tā putna nāvi, kas ēdīs spalvainos kāpurus.

Asie dzelkšņi ieduras arī dzeguzes kuņģī, bet tai ir īpatnējs kuņģis. Kad tas jau tā piepildījies ar kāpuru ādām, ka tur nav dzīvas vietas, dzeguzei zem vecās kuņģa ādas izaug jauna un veco kuņģi ar visām ādām tā izvemj ārā.

Ja nebūtu dzegužu, tad savairotos spalvainie kāpuri un aizietu bojā ļoti daudz augu. Tāpēc teiksim tā, ka dzeguze ir ļoti vajadzīgs, kaut arī īpatns putns.

Vēl piebildīsim, ka dzeguze, kas sastopama visā pasaulē, iz­manto vairāk nekā 140 mazo putnu sugu ligzdas. Latvijā tā galvenokārt apceļ cielavu, čakstīšu, čipstes, erickiņu, ķauķu, paceplīšu un sarkanrīklīšu perēklīšus. Tomēr paretam dzeguzēnus audzina arī mazie putniņi. Protams, ka dzeguzēni mazina šo putnu skaitu.

Bet daba uztur saprātīgu līdzsvaru. Nav nekur manīts, ka dzeguze, dējot olas mazo putniņu ligzdās, būtu iznīcinājusi kādu mazo putniņu sugu.

Dzeguzes Ķegumā. Gandrīz visu Eiropas tautu valodās dze­guzes vārds saistāms ar tās teikto "kukū". Ta piemēram, dzeguzes vārds skan:

angļu valodā — cuckoo, izrunā kukū;

itāļu — kukulo;

krievu — kukuška.

Igauņi dzeguzi sauc par kāgu, no šī vārda ari nāca vārds Ķe­gums. Tam tuvs lietuviešu gegute. Lietuviešu g latviešu valodā pārtop par dz, no tā dzeguze. Vēl jāpiemin, ka lietuviešu valodā geguže nozīmē maija mēnesi. Tātad senči dzeguzi saistīja ar jauno ziedoni, nevis ar miršanu, kā tas jūtams jaunāko laiku ticējumos. Vēl piebildīsim, ka senai lietuviešu kāzu dejai ir nosaukums gegute.

Vistālāk no igauņu kāgu aizgājuši baltu cilts galindi — tagadējie baltkrievi. Viņu valodā dzeguze saucas zezuļe.

Sarunas ar dzeguzi

Par dzeguzi saglabājies samērā plašs tautas garamantu klāsts. Rūpīgāk pavērojot, tajā var atrast senāko slāni, kad cilvēki prata sarunāties ar dzeguzi un ar tās palīdzību izzināt, cik ilgi jāgaida līdz tam vai citam gaidāmajam notikumam. Bet šīs zināšanas pamazām piemirstas. 19. gs. garamantas dzeguzes kūkošanā sa­skata tikai nāves draudus vai kādas citas nelaimes un nebūšanas.

Mēģināsim izsekot, kā gan mainījušies uzskati un vai iespē­jams atkal atjaunot seno māku sarunāties ar dzeguzi.

Dzeguzes dziesma. Varbūt pareizāk būtu teikt dzeguža dziesma, jo kūko jau tikai tēviņš. To viņš dara, grozoties uz visām pusēm, tāpēc skaņa dzirdama te skaļāk, te klusāk. Lielākā daļa no mums pazīst tikai divbalsienu kūkošanu — "uh-uh, uh-uh, uh-uh!" Dienā tēviņi var nokūkot 20-30 reižu vienā dziedājumā, rīta agrumā līdz 100 reižu. Iespējams, ka tas ir kāzu aicinājums.

Gadās, ka līgavainis ilgi kūkojot aizsmok un tā dziesmu no­beidz ar "achach — achach", kas skan līdzīgi aizsmakuša cilvēka smiekliem. Bet, ja līgavainis dzenā mātīti, skan trīsbalsienu kūko- jiens, bet tas jau gadās reti.

Ļaudonas pusē stāsta (6423), ka dzeguzei pakaļ lidojot mazs putniņš, saukdams — tiš perēt, tiš perēt! Bet dzeguze atbild — kas kūkos, kas kūkos?

Par dzeguzi ir gandrīz 300 ticējumu. Ne par vienu putnu to nav tik daudz. Bet šie ticējumi neliecina par draudzīgu attieksmi pret kūkotāju. Var jau būt tāpēc, ka dzeguze ir bikls putns un cil­vēkiem necenšas rādīties. Līdz ar to par dzeguzi pierakstīti vairāki nepatīkami māņu ticējumi:

Pavasarī, kad dzeguze dabūjot ieknābt pumpurus, viņai atraisoties mēle un tā sākot kūkot. Viņa kūkojot tik ilgi, kamēr varot dabūt mīkstus pumpurus. Bez pumpuriem viņai paliekot stīva mēle, ka vairs nevarot kūkot.

6248  Tukums

Mēs jau pieminējām, ka lidojumā dzeguze atgādina vanagu. Ticējumi šo līdzību atspoguļo visai savdabīgi.

Tas notiekot pēc Pētera dienas, un tad dzeguze paliekot par vēja va­nagu, ķerot mazus putniņus un arī cāļus. Dzeguzes pašas nedējot olas, apspļaudot tikai citu putnu olas, no kurām tad tiekot izperēti dzeguzēni.

6249   Tukums

Tie, protams, ir māņi, bet liecina, ka dzeguze nav ne mīlēts, ne cienīts putns. Arī pārējie ticējumi, gan tie, kas saistīti ar dzeguzes dzirdēšanu vai redzēšanu, saistīti tikai ar kaut ko nelāgu.

Šeit interesanti salīdzināt, ka garamantu senākajā slānī — tau­tasdziesmās — dzeguzei nekādas sliktas īpašības nepiedēvē, toties ticējumos dzeguze padarīta par nelaimes putnu.

Tomēr daudzi šāda veida ticējumi šķiet pēdējā gadu tūkstoša uzslāņojumi. Dainas, kas ir daudz senākas, uzskata dzeguzi par pareģoni. Un galvenā pareģa uzdevums ir paziņot patiesību, neat­karīgi no tā vai tā ir patīkama vai nepatīkama.

Dzeguze un Aiz-Saule. Dzeguze pēc senču domām bija sa- karniece, kas vienoja debess un Zemes simbolizējošos spēkus un to gudrību pauda cilvēkiem.

Kūko, zelta dzeguzīte, Sudrabiņa ozolā, Kam atstāji zaļu birzi Daugaviņas maliņā.

FS 958, 7497, Kazdanga

Vairākās dainās sudrabiņa ozola vietā uzrāda citus, būtībā līdzī­gus simbolus, kā zaļas niedras galiņā (21, 247), purvāja niedrājā (935, 910), sausas priedes galiņā (1730,2748), dogūšā šiliņā (1670,880) u.tml.

Zaļās birzs vietā — zelta (1838,155), Daugaviņas maliņā vietā — lejiņā (176,1106a). Dainai ap 30 variantu.

Vairākas dainas norāda dzeguzei, kur tai jāatrodas zintēšanas laikā, lai būtu saite ar Saules enerģētisko telpu un zintēšana dotu pareizu atbildi. Iesaka nekūkot dzīvā kokā, bet gan sausā priedē vai eglē, vai niedres galā.

Kam kūkoji, dzeguzīte, Ziedošāji ābelē? Piebirst tavas sīkas spalvas Ar ābeļu baltu zied'.

K1552,14251

Gan šī, gan sekojošās dainas salīdzināmas ar tām saules dai­nām, kur Saulei neiesaka ilgstoši uzturēties ābeļu dārzā. Tātad dze­guze bijusi Saules vai augstākajā nozīmē — Laimes ziņu paudēja.

Kūko, mana dzeguzīte, Zaļas birzes malīnā; Nekūko dārziņā, Ziedošāji ābelē.

V 1978,868

Ir tikai pāris dainu ar citu norādi, bet tajās nav zintēšanas dar­bības vietas nolieguma. Šīs pretrunīgās dainas norāda uz seno zintnieku lietoto simbolu un uzskatu maiņu pēcledus laikmetā. Turklāt vecāka šķiet tieši šī, t. i., otrā dainu grupa.

Kūko, mana dzeguzīte, Ziedošā ābelē, Lai zied tavi spārnu gali Kā ābeles balti ziedi.

K 1697, 4418

Citi varianti noliedz kūkot tēva ozolā, iesaka priedes galiņā (1796). Tāpat noliedz kūkot aramā zemītē 2448, 36 v. Vēl 2448, 314 iesaka kūkošanai sausas egles galiņā.

Šīs dainas virza uz domām par dzeguzes sasaitēm ar Aiz- Sauli. Tāpēc arī dzeguzei ir tik liela loma tālos pareģojumos. Vēl

jāatzīmē, ka vairāki ar dzeguzes darbību saistītie noliegumi pārsteidzoši līdzīgi Lielās dienas dainām.

Interesanti, ka japāņu mitoloģijā dzeguze ir putns, kas saistīts ar laika koordinātu, saistīts ar mirušo valstību. Dzeguzes hieroglifiskajā struktūrā ir divi nojēgumi: laiks un putns.

Dižā pareģe Dzeguze

Daļa dainu, vismaz zemākajā līmeni, stāsta par sievieti pareģi, kurai dots vārds Dzeguze.

Dzeguzīte, Dievredzīte Mana mūža licējiņa; Es apriebu ganīdama, Viņa skrēja tautiņās.

LD 9578

Par cilvēku-Dzeguzi stāsta arī pasaka-teika: tēvam bija trīs meitas, no kurām jaunāko apprecēja lels tuorps (pēc simbolikas domāts "zalktis"), kurš dzīvoja muižā jūras dibenā un bija "cīši skaists ķēniņa dēls" ("Latviešu pasakas un teikas", 4. sēj., A.425A, 10. var., 427. lpp.). Kad vecākās māsas aiz skaudības viņu nogalina, jaunākā māsa pārvēršas par dzeguzi.

Dzeguzīte gadus skaita, Kad būs jāiet tautiņās; Dzeguzīte, paragana, Savu mūžu neparedz.

V Bb 40, 456

Jā, pareģi paši savu likteni parasti nezina. Bet nākamā daina jau vēsta par to, ka mūsu senajām pareģēm — Dzeguzēm — svešo varu ļaunie ļaudis darīs savu.

Kūko, zelta dzeguzīte, Nekūkosi rītvakar: Nošaus tevi rītvakar Jūras malas zvejnieciņi.

LD 2443

Senču zintnieku veļi palīdz mums ari pēc tam, kad paši zint­nieki aizgājuši no šīs Saules.

Kūko, mana dzeguzīte, Zelta laipu laipodama; Kad pārlūza zelta laipa, Kūko niedres galiņā.

Z 1594, 21

Tomēr te jāpiebilst, ka dainas par dižo pareģi Dzeguzi var tul­kot arī augstākos līmeņos, piemēram,

Kūko, zelta dzeguzīte Sudrabiņa ozolā, Kam atstāji zaļo birzi Daugaviņas maliņā.

LD 2444

Zināšanu pagrimuma laiks. Vairākus miljonus gadu cilvēce pastāvēja, dzīvojot saskaņā ar dabu. Apmēram pirms astoņiem gadu tūkstošiem Tuvējos Austrumos radās jauna reliģija, kura cil­vēku pasludina par dabas valdnieku. Un, jo vairāk cilvēks sāk sevi sajust kā dabas valdnieku, jo mazāk viņš ieklausās dabā. Tikai 20. gs. kļuva skaidrs, ka šī filozofija cilvēci noveda gandriz līdz pašiznīcībai.

Tagad tikai varam skatīt vēl dažas seno zināšanu drumslas pēdējā gadu tūkstoša dokumentos.

Ta Einhorns 1627. gadā, apcerot putnu kliedzienus, vairs sa­skata tikai nelaimes. Krauklis un vārna pēc viņa domām vēstot par drauga nāvi vai kara bēdīgām sekām. Pūce, savukārt, ziņojot par mēri, nāvi, ugunsgrēku, dzeguze — cik gadu līdz nāvei. Šajā ziņā pārsvarā bija bailes no dabas.

Kaut arī zināšanas par dzeguzi stipri mazinājušās, vairāki ticē­jumi uzsver, ka dzeguzi nedrīkst mēdīt.

No palīdzības līdz nāves spriedumam. 21. gs. cilvēki, izdzir­dot kūkojam dzeguzi, apstājas un, viens uz otru skatoties, skaita gadus — cik vēl dzīvos. Dzeguzes ku-kū skaits viņiem ir it kā nāves spriedums — pēc tik un tik gadiem. Šādus uzskatus apstiprina daudzi pierakstīti ticējumi, piemēram,

Ja pirmo reizi dzeguzi dzirdot nav klāt ne maizes, nedz arī naudas, tad tanī pašā gadā jāmirst.

Skrunda. Aloja

Var būt arī tā: maize, kas dod spēku ir cilvēka enerģētiskais spēks, nauda folkloras simbolikā nozīmē informāciju, zināšanas. Tad šo ticējumu būtība ir jātulko šādi: ja cilvēks saņem nopietnu brīdinājumu, ka draud briesmas, bet viņam piemīt kārtīgs ener­ģētiskais spēks un pietiekošas zināšanas, tad viņš, pateicoties putna brīdinājumam, no šīm briesmām var izvairīties.

Latvju senākajās garamantās — dainās mēs dzeguzi gan sastopam kā pareģoni, bet ne jau nāves sprieduma noteicēju.

Var jau būt, ka jaunie ticējumi nemaz nav tik slikti. Jaunam cil­vēkam arī 30 kūkojieni liekas vēl tāli. Bet vecam cilvēkam tas ir gandrīz kā mūžīgas dzīves simbols.

Kūko, mana dzeguzīte, Zaļas birzes galiņā; Cik reizītes tu kūkoji, Tik gadiņus es dzīvošu.

Ltdz 11 248

Tomēr, ieskatoties senākās garamantās, iepazīstam dzeguzi ne tikai kā dzīves gala skaitītāju. Viņa var skaitīt arī citus laikus vai lielumus, ja jūs to palūdzat.

Bet, ja ejam vēl tālāk, tad vecākās garamantās var atrast vēl vienu un daudz nozīmīgāku — senāko un ari patieso dzeguzes tēlu. Ta ir brīnumputns, kas izpilda jūsu lūgumu. Protams, ja jūs mākat palūgt.

Ja dzeguzi redz kūkojam, tad kaut kas javelas, jo tad šis vēlējums piepildīsies.

6494 Alūksne

Jāsaprot gan tas, ka ne jau putns dzeguze izpilda. Bet ar senās pareģes Dzeguzes palīdzību jūs varējāt tikai saņemt ziņas par to, kas būs, un, kā savu likteni mainīt, t. i., vadīt.

Senākā slāņa garamantas paredzēja zināmas rituāla darbības, pavasarī pirmo reizi ieraugot vai izdzirdot kādu putnu. Gadu simtu un tūkstošu gaitā rituālās darbības izzūd, paliek tikai ticē­jumi. Vēlāk to vietā rodas māņticība. Samērā labi seno uzskatu nomaiņai var izsekot daudzos ticējumos par pirmo dzeguzes kū­košanas izdzirdēšanu pavasari.

Gan dainas, gan senākie ticējumi nesaskata dzeguzes kūko­šanā neko sliktu un iesaka izmantot šo kūkošanu, lai pēc rituālu darbību veikšanas uzdotu dzeguzei tos jautājumus, kas jūs interesē.

Kad dzeguze kur iemetas, tad meita apiet tai trīs reizes apkārt un saka: "Kūko man, dzegūzīt, cik ilgi vēl dzīvošu, kamēr puiši mani vedīs?" Ja nu pēc tam dzegūze kūko divreiz, tad vēl jāgaida divi gadi; ja pusotru reizi: kuku, ku, tad jāsēd vēl pusotra gada; bet ja nemaz nekūko, tad tai nekā no vīra.

6467

Dzeguze atbild tad, ja taujā. Šai ticējumā minētie vārdi atbilst dainas tekstam. Bet ticējuma otra daļa kropļota, jo viena kūkojiena vērtība pašam jāizvēlas kā skala. Parasti vērtība ir gads.

Kad dzeguze kokā kūkojusi, tad meitas gājušas deviņas reizes ap to koku un skaitījušas dzeguzes kūkošanu. Cik reizes dzeguze kūkojusi, pēc tik mēnešiem jeb gadiem meita izprecēta. Uz kuru pusi nu dzeguze aiz­laidusies, uz to pusi meita tikusi aizvesta.

6465

Te svarīgs ir rituālais deviņu reižu gājiens. Bet kūkojienus var izmantot arī citādi.

Kad pirmo reizi dzird dzeguzi, vajag trīs reizes piesist ar akmeni pie galvas, tad visu gadu galva nesāp.

6364 Valmiera

Ticējumos redzam norādi uz citu senu aizsardzības rituālu kūleni.

Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojam, tad trīs reizes jāmetas pār galvu; tad galva nesāpot.

6365 Nīca

Tātad secinām, ka bijuši savi noteikumi vai rituāli, kas jāveic pirmo reizi dzirdot dzeguzi. Un šie rituāli deva dažādas iespē­jas — vai nu veikt cerēto, vai ko uzzināt, vai atbrīvoties no slimības vai kādas ķezas.

Pirmo reizi dzirdot dzeguzi, varēja lūgt pildīt vēlēšanos un vairot to, kas jau ir, piem., maizi, naudu, bagātību klētī.

Kad sāk dzeguze kūkot, kas vēl to nav dzirdējis, vienmēr nēsā līdzi kabatā naudu, maizi jeb abus. Dzeguzei kūkojot, paskandina naudu vai parāda maizi. Cik reizes tā no vietas kūko, tik gadus vēl dzirdētājs dzīvos. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi neapģērbies un bez naudas, tad tas ir slikti.

6389 Liepkalne

Kad dzeguzi pirmo reiz dzird kūkojam, tad jāiet aiz klēts un jāšķin­dina atslēgas. Kad tā dara, tad gadu būs pilna klēts bagātības.

6376 Snēpele

Tatad dzeguzei var lūgt gan pareģojumus, gan veselību un labklājību. Bet kā vienu, tā otru var cerēt tikai pēc rituāla — pēc deviņiem, vai vismaz trijiem gājieniem.

Ticējumi par mantas vairošanu, vai to sēklu vairošanu, kura jau jums ir auglības, t. i., maizes rādīšana, naudas žvadzināšana vai klēts atslēgas vicināšana, ir jau seno zināšanu norieta sākuma laika ticējumi. Senatnē rituāla noslēgumā vajadzēja būt zieda lik­šanai par pateicības zīmi.

Visai iespējams, ka rituālās darbības pēc pirmās dzeguzes dzirdēšanas bija arī dainās minētais sit kociņu pie kociņa. Zemāk minētos ticējumos labi redzam, kā laika gaitā grimušas zināšanas.

ja dzeguze kūko kokā, tad jāpieiet pie tā un jāpiesit ar kādu sprungu- liņu; cik reizes pēc piesišanas dzeguze vēl kūkos, tik gadu vēl būs jādzīvo.

6297 Vestiena

Ja kokam, kurā kūko dzeguze, var apiet trīs reizes apkārt, tad, uz kuru pusi dzeguze aizlaižas, uz to pusi aizprecēs.

6299. Allaži

Vēl interesants ir arī senais ticējumus no Latgales, kas atkal uz­sver, ka dzeguze atbild tad, ja jūs to vēlaties. Bet tad jāiet uz mežu, kur ir koki, celmi, kur var uzdot jautājumu.

Kad cylvāks grib zi/nuot, cik jis vel godu dzeivos uz šuo pasauļa, tod kū jam vajag dareit? Pavasari vajag īt uz mežu un dzirdēt dzaguzi. Cik dzaguzja reižu aizklīgs, tik godu tys cylvāks dzeivos.

6292 Rēzekne

Tālāk jau pārējos ticējumos redzam vairs tikai seno zināšanu vāju atblāzmu, kuru nomāc kropļojums.

Cik reizes pavasari (pirmo reiz) dzird dzeguzi kūkojam, tik gadus dzīvos (ja tas, kas klausās ir vecs) vai pēc tik gadiem dabūs precēties (ja jauns cilvēks).

6288 Sātiņi

Dzeguze ir kautrīgs putns un māju tuvumā parasti neuzturas. Mūsu senči novērojuši ka, ja mājas tuvumā vai pašā mājā ieradies kāds tāds putns, kurš parasti pie mājām neuzturas, tad tā nav laba zīme. It sevišķi teiktais attiecas uz dzeguzi. Novērojumi par to, ko vēstī dzeguzes ierašanās mājās, uzkrāti visā Latvijā.

ja dzeguze kūko pie mājas, tad kāds tanī mājā mirs jeb būs kāda nelaime.

6340 Lubāna

Tagad, lūdzu, godīgi atbildiet uz jautājumu — vai jūs past­nieku saucat par sliktu tikai tāpēc, ka viņš kādu reizi atnesa vēstuli ar sliktu ziņu? Taču ne. Tas pats jāsaka par dzeguzīti. Ar to, ka viņa brīdina par sliktu notikumu nākotnē, viņa dara nevis sliktu, bet labu darbu, jo dod iespēju gatavoties tam, kas var notikt.

Un vēl padomāsim. Vai tik jaunāko laiku ticējumi par dzeguzi kā sliktu putnu nav radušies no nule minētajiem, neapšaubāmi daudz vecākiem ticējumiem?

Laika vērojumi. Kaut ari dzeguzi nav viegli ieraudzīt, toties to viegli izdzirdēt: Dzeguzes pirmajai kūkošanai veltīti visai daudzi ticējumi.

Liela vērība veltīta laikam, kad dzeguze iesāk, kūkot. Šo zinu ievēroja sējas sākuma noteikšanai. Dzeguzes pirmā dziesma lieci­nāja par to, kāda būs vasara. Ta kā pavasaris dažādos Latvijas no­vados ir atšķirīgs, tad pats par sevi saprotams, ka atšķirīgiem jābūt ari uzskatiem. Sniedzam vienu no ticējumiem, kas nāk no pašas Ziemeļlatvijas — no Apes.

Ja dzeguze sākot kūkot savā laikā, t. i., deviņas dienas priekš Jurģiem, tad esot laba, vienāda vasara, ja agrāk kūkojot, tad ar sēšanu esot agrāki jāpasteidzas, bet, ja vēlāku, tad varot ar sēšanu uzkavēties. Ja dzeguze beidzot kūkojot ap Jāņiem, tad gaidāmas agras salnas, bet ja bei­dzot ar Pētera dienu, tad gaidāms labs, silts rudens.

6495 Austrums, 1891 D. Ozoliņš

Agra kūkošana ir laba pazīme, kas liecina par agru pavasari, siltu vasaru (6481), labu gadu (6490).

Par to, ko nozīmē dzeguzes kūkošana pēc Jāņiem, ziņas pretru­nīgas. Pašā Ziemeļvidzemē Apē to uzskata par labu, citur par sliktu zīmi. Te nav nekādu pretrunu, jo pavasaris Apē iestājas divas, pat trīs nedēļas vēlāk, kā, teiksim, Bauskā vai Tērvetē. Pavasaris, kas apēniešiem liekas agrs, tērvetniekiem liksies pagalam iekavējies.

Pēc tam, kad dzirdēta dzeguze, var staigāt basām kājām (6523 un 4).

Māņu ticējumi. Diemžēl pārējie ticējumi — pēdējo gadsimtu māņi jau vairs tikai runā par miršanu. Ta kā dzeguze reti kad kūko vairāk nekā 30-40 reižu, tad, ja ticēt šiem jaunajiem māņiem, tad jau mūsu tauta sen būtu mirusi.

Otra māņu grupa ir par t. s. aizkūkošanu. Iespējams, ka šie ti­cējumi radušies kā vecmāmiņas mudinājums agrāk celties, paēst un tad pie darba. Jo tikai tad Dievs dod savu palīdzību.

Vai, Dieviņi, vai, Dieviņi, Kā tu man nepalīdzi? — Celies agri, gulsties vēlu, Es tev gribu palīdzēt.

LD 6689

Diemžēl liela daļa 19. gs. ticējumu jau zaudējuši savu jēgu. Tur, kur senās zināšanas zuda, iestājās nolemtība, kas nebija rak­sturīga mūsu senčiem.

Pavasarī, kad dzeguzes sāk kūkot, jāsargās, ka tās neaizkūko. Ja pirmo reizi dzird dzeguzi kūkojot neēdis, tad jābadojas līdz nākošajam pavasarim. Tāpat ja nav naudas kabatā un ja saplīsušas drēbes mugurā.

6375 Skrunda

Latvju dainas un vecākā slāņa ticējumi liek domāt, ka senāk jēdzienam "aizkūkošana" bija kāda cita, ar seniem rituāliem sais­tīta nozīme.

Dzagūzeite, koukojota, Kam tu mani oizkoukoji?

Nadūs gūvs lobu pīņu, Ni aiteņas meikstu vylnu.

Ltdz 11247

Mēģināsim atbildēt uz jautājumu — kāpēc gan mūsu darbīgie vectētiņi ļāvās nolemtības pilnajiem ticējumiem?

Pirmkārt, daudzās vietās senās zināšanas bija izskaustas. Bet, otrkārt, mēs šeit varam atrast ari visai skumju pamatojumu. Dzimtbūšanas laikā daudzi cilvēki, pat lielum lielā daļa bija iedzīti neticamā nabadzībā.

Kāda var būt dzimtcilvēkam kabatā nauda, ja dažkārt pava­sari ari bez maizes kumosa mutē nācās sākt darba dienu. Maizes labību nācās aizņemties no barona, rudenī atdot ar uzviju, un ziemā latvieti atkal gaida bads. Tā cilvēki mocījās visu 18. gs. un vēl līdz 19. gs. vidum.

Lai dzeguze neaizkūkotu, tad pavasara rītos agri arvien ir kas jāuz­kož, ko sauc par dzeguzes kumosu.

6274 J. Lange

Krustnešu veiktā okupācija 13. gs. līdz tam bagātos Ietu cilvē­kus noveda bezcerīgā postā un nabadzībā. Par to liecina 17. gs. sākumā pierakstīts ticējums.

Kad dzeguze pavasarī iesāk kūkot, tad tik gadu cilvēks dzīvos, cik reiz viņš dzird dzeguzi kūkojam.

6278 P Einhorns

Kaites nodošana. Vēl atzīmēsim, ka, veicot citas rituālas dar­bības, var atbrīvoties no dažādām kaitēm.

Kad pavasarī dzeguze tukšā sirdī (t. i., dūšā — /. V.) aizkūko, tad pie kura priekšmeta pirmā pieduras, tas nokaltis, vai tas būs dzīvnieks, augs vai kas cits.

6363 Vecpiebalga

Šī mežonīgā doma ir visai jauna un neatbilst mūsu senču uz­skatiem. Ta ievazāta no Rietumeiropas. Interesantas ir dažas citas darbības.

Tikai kā viduslaikos radusies tumsonība jāuzskata ticējumi par savas nāves nodošanu kokam.

Dzeguze ir ļauns putns, ja viņa aizkūko, tad jāmirst. Izglābties var tikai tad, ja tūliņ skrien pie kāda zaļa koka un iekož tā mizā, tad tikai koks nokalst.

6312 Jaungulbene

Sējējam vajadzējis sēklas graudiņu mutē ieņemt, lai dzeguze nedabūtu aizkūkot, citādi tam sējums labi neizdevās. — Ko dzeguze aizkūkojusi, tam bijis jāuzmeklē tas koks, kur dzeguze kūkojusi, un tanī ar zobiem deviņas reizes jāiekožas, vai arī ar galvu trīs reizes jābada, tad tas koks nokaltis, bet pašam neesot bijis jākalst.

6317 D. Ozoliņš

Ta nu koku, ko senči cienīja kā dzīvības izpausmi, no Rietum­eiropas ievazāti uzskati pārvērta par upurējamo, kam jāatdod sava dzīvība cita vietā. Te nepārprotami jūtams jaunāko reliģiju iespaids.

Kopumā jāsaka, ka par nevienu citu putnu nav tik daudz māņu ticējumu kā par dzeguzi. Tomēr, ja tos uzmanīgi skata, var atrast visai interesantas norādes. Piemēram, vēl pakavēsimies pie pēdējā ticējuma (6317) pirmās dalas. Sēklas graudiņa ieņemšana mutē norāda uz senu auglības rituālu, kurā dzeguzei bija sava un pie tam ļoti laba loma.

Citu tautu mīti

Daudzās garamantas liecina, ka dzeguze latviešiem bijis daudz cienījamāks putns nekā citām tautām. Kaut arī tā sastopama bez­maz vai visā pasaulē, mītos parādās ļoti reti.

Mēs jau atzīmējām, ka lietuvieši pavasara ziedoņa laiku dēvē dzeguzes vārdā. Līdzīgos vārdos viņi sauc arī izbraukumus zaļu­mos un zaļumballes. Tas liek domāt, ka arī viņi senatnē dzeguzi uzskatīja par labdabīgu putnu. Ar tā vārdu saistāmi pavasara rituāli.

Skandināvu pasakā trešais tēva dēls Esbens nonācis troļļu kalpībā. Lai tiktu no tiem vaļā, Esbens kāpj kokā un kūko kā dze­guze. Tas nozīmē, ka pat pazemes iemītnieki klausa dzeguzei. Šī kūkošana Esbenam deva iespēju nosist ļauno trolli.

Ļoti augstu dzeguzi vērtē Dienvidrietumķīnā. Par šo putnu pārvērtās debesīs nonākušā valdnieka Du Jui dvēsele pēc viņa nāves Rietumu kalnos. Tas ir augstākais cieņas apliecinājums. Citā variantā Du Jui nonāk pūķa varā, kas viņu iesloga krātiņā. Tur valdnieks mirst, bet viņa dvēsele aizlido. Vēlāk par putnu pār­vēršas arī viņa sievas dvēsele.

Te nu ne pirmo un arī ne pēdējo reizi jāsaskata latvju un Āzi­jas kontinenta austrumu daļā dzīvojošo tautu līdzīgie uzskati tālā senatnē.

Dzenis

Dzeņu dzimtas putni ir kāpelētāji. Latvijā uzturas piecas dzeņu ģints sugas. Bieži sastopami ir dižraibais dzenis un mazais dzenis. No dzilnu ģints biežāk sastopama ir zaļā dzilna.

Visi šīs dzimtas putni (sauksim tos vienkārši par dzeņiem) apveltīti ar īsām, spēcīgām kājām, gariem spēcīgiem nagiem. Tiem ir īpatna elastīga aste, uz kuras viņi atspiežas, kamēr kaļ koku.

Dzenim piemīt pārsteidzoša izjūta apjēgt, kurā kokā ieme­tušies tārpi un kur tieši tos meklēt. Mūsuprāt, to dzenim saka priekšā pats koks. Arī maniem draugiem bijis gadījums, kad, ejot pa mežu, kāds koks lūdz nogriezties sāņus un noteiktā vietā tam atplēst mizu. Tur vienmēr atradies kāds kaitēklis.

Dzeņiem ir ļoti ass un ciets ķīļveida knābis. Knābim ir visai īpatns, triecienus mazinošs (amortizējošs) stiprinājums galvā, kas pēdējo pasarga no pārmērīgiem satricinājumiem. Ar savu knābi dzenis ik dienas kaļ kokā dobumus, lai meklētu tārpus vai kū- niņas. Tāpat dzenis izkaļ sev ligzdu.

īpatna ir dzeņa mēle. Tā ir visai gara, ar dzeloni galā. Uz tās dzenis uzdur dobumos atrastus tārpus. Mēle kustas speciālā mak­stī. Ievelkot mēli atpakaļ makstī, dzenis no mēles nolaiza visu, kas tai pieķēries. Dzeņa siekalas ir kā līme, tāpēc mēlei pielīp sīkie kukaiņi.

Parasti mēs pazīstam dzeņa tarkšķi — ātru knābja sitienu grupu, bezmaz kā ložmetēja kārtu. Ar šiem rībieniem viņš baida kukai­ņus, tad dodas koka otrā pusē lūkot, vai nav kāds izlīdis.

Bet dzeņiem ir arī dziesma. Tā skan kā skaļi saucieni — kik, kik, kik. Visbiežāk sastopamajam dižraibajam dzenim gan dziesma ir tikai sauciens — gik.

Dižraibais dzenis vairāk mīl skuju kokus. Dzilnas, savukārt, biežāk dzīvo lapu kokos. Tās sauciens — divdaļīga skaļš kjūk, kjūk, kjūk un klusāks juk, juk, juk. Kāzu dziesmā tīrs un skaļš glii, glū, glti, glūk, gliik, glūk, glūklūklūklūk. Pirmie balsieni stiepti, pārējie seko viens otram visai ātri.

Dzilnīši. Vēl piebildīsim, ka pa kokiem veikli kāpelē arī dzil- nīši. Tie ir mazi dziedātājputniņi, kas vairāk rada zīlēm un zvir­buļiem. Dzeņi prot kāpt tikai augšup, bet dzilnīši veikli tekalē pa stumbru, tārpus un kukaiņus meklēdami gan augšup, gan lejup. Aicinājuma dziesma — kluss cit, cit, cit.

Dzilna arī pieder pie dzeņu dzimtas. Tautas ticējumos dzilna ir pārmaiņu vēstnesis.

Melnā dzilna brīdina ganus, ka lopi zūd (6838). Vēl tās klie­dzienus saista ar laika maiņām. Kad tā bļauj vai pīkst, būs lietus (6838), (6839) vai atkusnis (6840). Ja tā klikšķina — gaidāmas salnas (6841).

Dzilna, tāpat kā dzenis, vēsta par aiziešanu vai nāvi.

Ja dzilnu dzirdēs saimniece, kura nebūs ēdusi, tad nebūs piena vasarā.

(6837)

Dzenis latvju garamantās

Dzenis sasaistāms ar tālu senatni, kad pēc ledus laikmeta mūsu zemē auga gandrīz tikai skuju koki.

Dzenīts kala visu mūžu Ievu tēvu dārziņā; Man nolūza tēva cirvis, Sausu egli dzenējot.

FS 1750, 3469 Ēvele

Latvju un citu tautu garamantu salīdzināšana liek domāt, ka senatnē dzenim bijusi daudz ievērojamāka loma, nekā pēdējos gadu simtos. Iespējams, ka viņš bija seno svētvietu koku "tēvu tēvu dārziņa" sargs. Par to mūs pārliecināja jau pārstāstītais ga­dījums senajā svētkalnā — Īles Zilajā kalnā, kuru pēdējos gadu simtos izmanto kā kapsētu.

Kaut arī citas ziņas zudušas, vēl mūsu tēvutēvi dzeni aplūkoja par neaizskaramu putnu, kuru nedrīkst šaut pat bada laikos. Arī šis noliegums ir tālu ziņu atspulgs.

Dzenis māju tuvumā. Dzenis ir klauvētājs. Klauvēšana māju tuvumā kā zīme saistāma ar gaidāmo nāves ierašanos. Tāpēc arī dzeni uzskata par pārmaiņu ziņnesi.

Jaunākajās garamantās dzeņa parādīšanās māju tuvumā nozīmē vai nu nāvi, vai mājas atstāšanu.

Kad slimnieks mājā un dzenis pie loga klauvē, tad slimnieks mirs.

6669 Kalncempji

Minētajos ticējumos dzeņa uzturēšanās pie mājas nozīmē gandrīz to pašu, ko dzeguzes kūkošana mājas tuvumā. Tomēr galvenokārt dzenis norāda uz pārmaiņām — vai nu kāzām vai jaunu dzīves vietu.

Ja dzenis ziemā kaļ mājas jumtu, tad mājas iemītniekiem nākošā pavasarī jāaiziet uz citu māju.

6670 Talsi

Šie piemēri vedina uz pārdrošu domu, ka vēl senākās gara mantās dzeņa darbība vēstījusi par pārmaiņām iecerētajos plānos visai plašā nozīmē. Ja medniekam uz medībām ejot, dzenis kokā kladzina, tad labāk atgriezties, t. i., ej mājās (Jaunlaicene).

Gaidāmais laiks

Ja dzenis ielaižas mājā vasaru, tad būs sausi laiki; ja ziemu — auksti.

6672 Gaujiena

Citu tautu mīti

Eiropas tautu mītos dzenim ierādīta ļoti cienījama vieta. Skan­dināvu mītos dzenis ir senas Saules dievības Heimdala putns. Heimdals ir ļoti īpatna dievība, kuru dzemdējušas deviņas māsas. Šīs māsas, mūsuprāt, simbolizē deviņas Saules sistēmas planētas. Visai līdzīgi latvju dainās Sauli simbolizē māsa, kurai ir deviņi brāļi, un šī doma šķiet senāka. To, ka Saules sistēmā ir deviņas pla­nētas, mūsdienu zinātnieki uzzināja tikai 20. gs. Bet senie cilvēki to zināja pirms gadu tūkstošiem

Nule minētās ziņas saistāmas ar vēl senāku mītu par Saules dievību, ko rada Saule un deviņas jūras māsas — viļņi. Heimdals varētu būt arī cilvēku pirmsenča Rīga pārveidojums. Minētās de­viņas Heimdala mātes — māsas simboliski ir deviņas Visuma daļas. Fiziskajā pasaulē ir deviņi grūtniecības mēneši, deviņi augļa pārveidojumi mātes ķermenī.

Heimdals ir gaišākā no senskandināvu dievībām, Visuma sargs, ko saista ar Piena ceļu, ar varavīksni. Dzenis kā Saules dievības Heimdala putns vienlaikus ir ari koku dvēsele un to sargs.

Ļoti spēcīgi dzenis parādās senās Romas mītos, kas noteikti ir jaunāki nekā skandināvu mīti. Būtībā romiešu mīti netieši vēlreiz apliecina dzeņa saistību ar pirmās dzīvības devēju — Lielās gais­mas avotu — Sauli. Dzenis kopā ar vilku māti apsarga Romas dibinātāju Romulu. Romiešu gaišreģi — auguri nākotnes notiku­mu zīlēšanai dzeni uzskatīja par ļoti vērtīgu putnu.

Vēl atzīmēsim, ka Romuls, dibinot Romu, vietu izvēlējās, pētot putnu uzvedību.

Dzenis bija senas meža dievības — Pika (no igauņu Puha — svēts) iemiesojums. Te nu līdzība starp skandināvu un romiešu uzskatiem ir pārsteidzoši vienāda. Arī Pika vārds šķiet saistāms ar jau minēto Rīgu. Vēlāk dzeni uzskatīja par vienu no kara dievības Marsa simboliem. Ta senatnē dzenis bija trīskārši svētais putns.

Dzērve

Dzērve, ari klarka, klurgis (no igauņu klurg), luicēns ir bikla, kautrīga, īpatna un ļoti gudra, staltākais no mūsu putniem. Soļo lieliem, viegliem soļiem. Izturēšanās cienīgāka un elegantāka, pie­vilcīgāka nekā stārķim.

Dzērves nekad neapmetas kokos. Tas dzīvo purvos, ne­pieejamās vietās. Ligzdas ierīko vietās, kurām apkārt ūdeņi un biezi saauguši krūmi.

Dzērve savai ligzdai nekad netuvojas lidodama. Tā nolaižas visai attālu no tās. Tad uz ligzdu dodas salīkusi un slēpdamās zālēs. Mazie putnēni ligzdu pamet jau dažas dienas pēc izšķilšanās.

Dzenītim raibi svārki, Tam skrodera nevajaga; Dzērvītei garas kājas, Tai tiltiņa nevajaga.

FS 1573, 296 Naudīte

Dzērvju sauciens skan "kru kru kru" vai "kurr kurr". To var dzirdēt dažādās toņkārtās. Sevišķi skanīgi šie saucieni ir dzērvēm laižoties, kā arī pirms lietus.

Dzērve guļ, stāvot uz vienas kājas, otru pievilkusi. Viņai ir savdabīga muskuļu un cīpslu nostiprināšanas sistēma, tāpēc no šādas stāvēšanas kājas nenogurst. Ēd kukaiņus, tārpus, jaunos dzinumus, sīkus siltasiņu dzīvniekus. Labprāt pamielojas tīrumos gan ar pusgatavu labību, gan ari ar gataviem graudiem un zirņiem.

Dzērvju uzticība. Ja viens no dzērvju pāra aiziet bojā, tad pa­licējs žēlabās ilgi kliedz un dažkārt dzīvi beidz pašnāvībā. Ari citi putni, pat mazie, ir daudz uzticīgāki viens otram nekā cilvēki, tomēr galu sev nedara.

Pieradinātas dzērves. Dzērve ir viegli pieradināma, īpaši no mazotnes. Ta var ne tikai sagādāt daudz prieka, arī lauku sētā tā var būt arī visai noderīga. Dzērve ātri vien var kļūt par mājas putnu valdnieku un šai ziņā parāda izcilas gara spējas. Viņa neka­vējoties izšķir strīdus, ne tikai kliegdama, bet ari iekaustot vainīgos ar knābi.

Gudrais putns pārestību nevienam nedara. Toties lieliski gana putnu barus, pat zosis. Dzērve ari labi satiek ar mājas četrkājai­najiem dzīvniekiem.

Dzērve ļoti pieķeras savam barotājam. Labā omā tā pat rāda savas dejas. Tomēr jāzina arī tas, ka sakaitināta dzērve var būt visai bīstama, it īpaši, kad tā vēl ir maz pieradināta. Dusmās tā cērt ar savu spēcīgo knābi sejā un pat acīs.

Dzērvju vērošana

Parasti dzērves var vērot tikai pavasara vai rudens pārlido­jumos. Redzētie lidojumi nosaka, kāds būs nākošais gadalaiks.

Dzērves pavasarī. Dzērvju atlaišanās vai aizlaišanās noteica darba dienas iekārtojumu lauku mājās.

Dzērves pavasarī atnes launagu un rudenī ap Mīkāli atkal aiznes.

6728 Rauna, Plāņi, Lejasciems, Ikšķile, Tirza, Smiltene

Vai šogad jums veiksies?

Pavasari, pirmo reiz kad dzērves redz ejot un viņas iet pa tavai iešanai, tad togad dzīvē tas cilvēks daudz ies uz priekšu; ja iet atpakaļ — dzīve iet atpakaļ — uz sānis — dzīve sānis ies.

6730 Lubāna

Te gan jāpiebilst, ka mūsu senči nebūt nedomāja, ka, ieraugot labu zīmi, var salikt rokas klēpī un gaidīt, ka tie labumi paši kritīs no gaisa. Laba zīme deva pārliecību ražena darba darīšanai.

Savukārt, redzot sliktu zīmi, neviens negāja kārties mežā vai slīcināties jūrā. Tad darīja visu, lai gan ar fiziskās pasaules dar­biem, gan arī zintnieciski mainītu lemto likteni un darītu savu dzīvi labāku.

Ja dzērves lido pāri mājai

]a dzērvju rinda skrien pār jumtu gar skursteni, izprecēs meitas to gadu.

6734 Skaistkalne

]a dzērvju kāsis, laižoties pāri kādai mājai, sajūk, tad tās mājas meitām izputēs precības.

6739

Laika maiņas vasarā

ja dzird dzērves kliedzam, kuras lido augstu, tad drīz gaidāms ilgāku laiku lietains, slikts laiks.

6783 Aizpute

Ja dzērves purvos brēc, tad gaidāms lietains laiks.

6790 Mazsalaca

Aizlidošana. Uzskata, ka dzērves lido prom pēc pirmajām rudens salnām (6764). Par to, ko vēsta dzērvju zems vai augsts lidojums, ticējumu daudz, bet dažās vietās par to ir atšķirīgi uzskati.

Bet par to, ka pats aizlidošanas laiks saistāms ar ziemas tu­vošanos, neviens nešaubījās.

Kad dzērves rudenī agri aizlido, tad ātrs sniegs gaidāms.

6779 Ainaži

ja dzērves priekš Mīkāļa neaiziet, tad silti Ziemas svētki.

6780 Plāņi

Bet kā tas gari var būt, ka dzērves zina to, ko nezina pat valsts meteoroloģiskais dienests?

Dzērvju kāši. Tālos pārlidojumus dzērves veic savdabīgā ierindā — kāšos. Katra nākošā dzērve tādējādi izmanto iepriekšē­jās šķeltā gaisa savirpuļojumus un tāpēc, sastopot mazāku gaisa pretestību, var vieglāk lidot.

Pirms lidojumiem dzērves pulcējas noteiktās vietās, lielā barā. Lido bariem, bet bars sadalījies kāšos.

Bet ari šie kāši nav viegli ieraugāmi. Dzērves parasti lido tik augstu, ka tās grūti saredzēt. Dzirdami vienīgi viņu skanīgie kliedzieni.

Dzērves lido arī naktī. Tad tās lido zemu, bet klusu, sadzir­dama vienīgi spārnu švīkstoņa.

Kāša gali var būt dažāda garuma.

Rudeņos vēroja arī, kā dzērves grupējušās kāsī. Kur īsākais, kur garākais kāša gals.

Ja dzērvēm rudenī aizejot, garais kāsis ir pret ziemeļiem, tad auksta un gara ziema, ja garākais pret dienvidiem — tad silta un īsa ziema.

6777 Burtnieki

Kad dzērves lido kāsī, un atlidojot ja kāša garākā puse atrodas uz jūru, tad gaidāma laba zveja, bet, kad uz meža pusi, tad laba raža.

6778 Ainaži.

Interesanti atzīmēt, ka gandrīz visas tautas garamantas par dzērvēm pierakstītas Vidzemē.

Un, nobeidzot ticējumu apskatu par dzērvēm, vēl atzīmēsim, ka

ja dzērves aizejot daudz klaigā, tad tās pavasarī vēlu pārnāks.

6785 Aloja

Dzērves un zintniecība

Vairāki novērojumi Latvijas dabā apliecina dzērvju saistību ar senajām svētvietām. Dzērves augstu vērtē cilvēku klusu darboša­nos tajās. Pirms dažiem gadiem dzērves zemā un lēnā lidojumā (augstākā goda un atzinības zīme) parādīja maniem draugiem, kā labāk no kādas klusas purva salā novietotas svētvietas izkļūt uz ceļa.

Dzērvju dejas. Dzērves dzīvo kopienās un šīs kopienas lemj daudz ko tādu, ko mēs nemaz nevaram iedomāties. Pavasaros dzērves sapulcējas klusā vietā un dejo. Kā likums, šīs dejas notiek ļoti klusās vietās, jo dzērves nevēlas, ka kāds cilvēks viņas redz. Tāpēc viņas noliek sargus, kas brīdina. To pašu viņas dara, apcie­mojot kādu lauku vai tīrumu.

Dzērvju deju vietas saistītas ar senču svētajām vietām, kur ir augsts enerģētiskais starojums. Tāda vieta, piemēram, ir pļaviņa pie Mazirbes kapiem (S. Rusmanis, I. Vīks. Kurzeme. — Latvijas Enciklopēdija. Rīga, 1993).

Dzērvju tiesas. Bet dzērves savās sapulcēs ne tikai dejo. Zi­nām novērojumus, kad dzērvju sapulce, sanākusi apkārt ap vienu, acīmredzot, tiesājamo dzērvi, kas galvu nolaidusi, stāvēja apļa vidū. Citas to sita, sita ar knābjiem pa tiesājamās dzērves galvu, līdz nosita.

Pasakās dzērves kā pārvērstas sievietes tēlu ieņēmis gulbis.

Citu tautu mīti

Dzērves gudrība atspoguļota daudzu tautu, it īpaši ķīniešu mītos kā augstākās gudrības simbols. Lūk, kā pēc seno ķīniešu domām radās pirmie gudrie cilvēki. Tās bija sievietes zintnieces.

Princese Pari-Kongžu sapnī redzēja, ka tai mutē ielido divas dzērves — zila un zaļa. No tā viņa tapa grūta un dzemdēja divus dvīņus. Tiem katram bija pa četrām meitām, kuras apmācīja zintnieclbā. Tad katru no tām nosūtīja uz vienu no senās Ķīnas astoņām provincēm. Tā radās zintniecība.

Dzeltenās dzērves uznesa debesīs senā svētā Mao brāļus — Gu un Czunu.

Kā visaugstākā gudrības izpausme tiek uzskatīta cilvēka gara spēja pieņemt dzērves izskatu. Izcilais Ķīnas zintnieks Vanezi Mjao apgūst savu māku trīsdesmit gadus. Tad viņš paziņo vecā­kiem, ka septītā mēneša septītajā dienā viņš pārlidos pār viņu māju baltas dzērves izskatā.

Tāpat Ķīnā ir iemīļota teika par astoņiem nemirstīgajiem. Viens no tiem Laņ Caha redz debesīs dzērvi un izdzird niedru sta­bules (flautas) skaņas. Viņš uzlido debesīs, tikai no turienes no­sviež savu apģērbu.

Ziemeļķīnas zirgu dievību Ma-Van, kas parasti ir zirga izskatā, var parādīties kā pūķis, fēnikss, dzērve.

Ķīnas mītos nemirstību (sjeņ, vai debešķīgo nemirstību, tjeņ sjaņ) saista ar svētu vientuļnieku vienā no 24 svētajiem kalniem, ko ielenc ezeri. Šie svētie lido uz nemirstīgām dzērvēm (sjaņ).

Uzskata, ka dzērves kliedzienu sadzird debesīs. Dzērvei pie­dēvē sevišķi ilgu mūžu ar pārvērtībām. Baltā dzērve pēc tūkstoš gadiem pārvēršoties zilajā vai zaļajā. Bet tā, savukārt, vēl pēc tūkstoš gadiem — melnajā.

Vēl kāds cits mīts piemin dzeltenas un sarkanas dzērves. Tās zīmē kopā ar priedi, kas skaitās ilga mūža simbols. Dzērvju krāsas maiņas no baltas (gaišais sākums) uz sarkanu (uguns), tad melno, ir simboliskas.

Kā redzējām, Ķīnā dzērve izteic nemirstību (iespēju dzīvam nokļūt debesīs), korejiešu mītos dzērve ir viens no 10 nemirstības simboliem — Aiz-Saules, kalna, ūdens, akmens, mākoņiem, prie­des u. c. svētajām dzīvības izpausmēm.

Dienvidāfrikas bušmeņu ciltīm galvenā dievība ir radītājs un vārda devējs visam — Cagns. Viņa māsa ir balta dzērve.

Ņenci uzskata dzērvi par šamaņa palīgu. Vairākās Eiropas tautu pasakās dzērve tēlota kā apburta sieviete. To sastopam ari grieķu mītos. Augstā dievība Hēra pārvērš par dzērvi iedomīgo pigmeju sievieti Herēnu. Viņa pat nevar atgriezties savā dzimtajā zemē, jo pigmeji karo ar dzērvēm un Herēnu padzen. Herēnas vārds atkārtojas ari citos mītos.

Eiropas tautu mītos par dzērvi kā svēto putnu palikuši tikai daži atspulgi. Tie gan liecina, ka tālā senatnē dzērves tēls ieņēmis visai cienījamu vietu, bet tad senais gods lēnām dzisis.

Lielajos plūdos Zeva un kādas nimfas dēlu Magaru, kas peld plūdu ūdeņos, izglābj dzērves saucieni. Pateicoties tiem, viņš sa­sniedz Herēnas kalnu. Atcerēsimies, ka ari Ķīnā dzērve saistās ar kalnu, kas gan drīzāk šķiet simbols, jo dzērves kalnos nedzīvo.

Pirms gadu tūkstošiem ezeru un purvu bija daudz vairāk nekā tagad, tāpēc senatnē dzērvju loma mītos varēja būt lielāka.

Ķeltu gudrības un uzticības dievības Brigitas vārds bija dzērve (ari gulbis) vai trīs dzērves.

Vēlākā laikā ķeltu dievību Ezu vai Jezu attēloja kā vērsi, uz kura muguras un galvas stāv trīs dzērves. Šķiet, no šejienes nākusi ideja par seno romiešu augstāko dievību Jupiteru, kas uz savas muguras aiznes nolaupīto Eiropu.

Gaigala

Lielākai daļai cilvēku šis skanīgais vārds ir pavisam svešs un nedzirdēts. Latvju dainās gaigalu piemin ar tādu cieņu, ka mēs šo reti sastopamo putnu apiet nedrīkstam.

Gaigala ir nirējpīle jeb nira. Niras atšķiras no pārējām pīlēm ar to, ka, barību meklējot, nirst ūdenī līdz dibenam taisni lejup un iznirst tai pašā vietā. Ķermenis mazāk slaids, īsāku kaklu, zemāku galvu. Peldot sēd dziļāk ūdenī, aste tik tikko virs paša ūdens, nevis augstāk kā pārējām pīlēm.

Dažās vietās Latvijā gaigalu dēvē arī par baltvēderi, dūķeni vai niru.

Gaigala īpatna ar to, ka ligzdo koku dobumos. Ar to tā būtiski atšķiras no citām pīlēm. Tomēr, ja tādu dobumainu koku tuvumā nav, gaigalas ligzdas ierīko arī ceros un zālē.

Gaigalas Latvijā parasti redz tikai kā caurceļotājas. Tas gal­venokārt dzīvo tālāk uz ziemeļiem, lielajos Skandināvijas pussalas ezeros. Tomēr retumis šie putni ligzdo ari pie mums. Vietvārdi liek domāt, ka senāk, kad pirms vairākiem gadu tūkstošiem Latvijā bija vairāk ezeru, bija vairāk ari gaigalu.

Dainās gaigala pieminēta reti, ticējumos nemaz. Iespējams arī, ka dainu simbols "baltā jūras gaigala" aizgūts nevis no melnbaltās nirpīles (Bucephala clangula L.), bet gan no lielajām polārkaijām, kas Latvijā patlaban ieceļo reti.

Vārds "gaigala" Latvijas vietvārdos. Gaigalavas pagasts, kura vārdu varētu tulkot — gaigalu ūdeņi — pieguļ Lubānas ezera aus­trumu daļai. Pagasts aizņem neauglīgu purvainu zemieni. No pirmā acu skatiena te nekā ievērības cienīga nav. Tomēr, uzma­nīgāk apskatoties kartē, redzam, ka šo apkārtni krusto divas ievē­rojamas svētvietu līnijas. Pa meridiānu, t. i., Z-D virzienā iet Lielā Munameģa-Alūksnes-Krāslavas Sauleskalna līnija. Bet R-A vir­zienā ir Pāvilostas-Gaiziņkalna līnija. Šī pēdējā līnija vēl mūsdie­nās ievērojama ar to, ka uz tās bieži vērojami enerģētiskie apļi zā­lēs vai tīrumos, kurus dēvē par "lidojošo šķīvīšu" nosēšanās vietām.

Turklāt uz jau minētās Pāvilostas līnijas netālu no Meirāniem ir neliela apdzīvota vieta Gaigalieši. Un vēl viena neliela apdzīvota vieta Gaigalava ir Rožupes pagastā. Tas liek domāt, ka senatnē putni gaigalas Latvijā vai vismaz Latgalē bija sastopami biežāk nekā mūsdienās.

Gaigala latvju dainās

Šo mitoloģisko putnu ar neparastām spējām piemin deviņu latvju dainu pamatvarianti. Gaigala nes gaismu tad, kad nekādi citi spēki to nespēj. Gaigala izceļ Zemi no tumsas un aizdedzina "Daugavu", t. i., ierosina Zemes enerģētisko starojumu, kas dod dzīvību visai Zemei.

Sajās dainās aprakstītos notikumus veica būtnes, kas stipri augstākas par cilvēku un citās dainās minētas kā Dieva dēli.

No visām dainām, kas simbolu valodā vēsta par senajiem notikumiem, izmantojot putnu vārdus, šīs "gaigalu" dainas vēsta par pašiem vissenākajiem. No visām dainām, kas izmanto putnu vārdus kā simbolus, lai ieskatītos Viņsaules un Aizsaules darbībās, šīs dainas raugās visdziļāk. Tas ir visgrūtāk izprotamas, jo mūs­dienu cilvēka domāšana ir ļoti tāla no seno zintnieku izpratnes.

Vēl izpratni apgrūtina tas, ka bieži vien visaugstākais simbols Gaigala mijas ar ļoti augstas zintnieces Gaigalas darbību. Tāpēc dažviet mūsu izteikumi būs drīzāk minējumi nekā tulkojumi.

Dainās ezera gaigalu sauc arī par gaigaliņu vai gaigalīšu. Ir vēl papildu raksturojumi, kas atšķir enerģētiskos līmeņus — sudra­botie gaigalīši, baltie gaigalīši un pelēkā gaigala.

Skaidrs, ka te nav runa par putnu nirējpīli. Bet nule minētos darbus nespēj neviens cilvēks, pat zintnieks. Daina par "Gaigalu" apraksta lielos kosmiskos notikumus, pamodinot Zemi bioloģiskai dzīvībai.

Gribot negribot rodas jautājums — ar ko gan šķietami necilā nirējpīle izpelnījusies būt par tik izcilu simbolu. Varbūt gaigalai kā simbolam visai līdzīgs ir cits sens simbols — niedra, tā vieno trīs telpas — ūdeni, gaisu un zemi. Gaigala uzturas ūdenī, uz zemes, nirst zem ūdens, bet ligzdo gaisā — kokos. Bet vēl ticamāk, ka šiem putniem ir tādas spējas, kuras zināja mūsu senči, bet mūs­dienu paaudze tās neapjauš.

Gaismas nesēja. Vairākos seno tautu mītos uzsvērts visai nozī­mīgs Zemes radīšanas posms, proti, gaismas došana zemei un Ze­mes kā "zelta" enerģijas ražotājas ierosināšana. Bet nevienā no mums zināmiem citu tautu mītiem nav parādīts, kā tas izdarīts. Tikai latvju garamantās, kas satur pašas vecākās un būtiskākās zināša­nas, dots šo kosmisko notikumu apraksts, protams, simbolu valodā.

Vispirms pievērsīsimies šo notikumu fizikālajai pusei. Saules sistēma un arī pati Saule izveidojās no auksta mākoņa. Lai Saule sāktu spīdēt, to vajadzēja "aizdedzināt".

Nākošajā posmā līdzīgā kārtā vajadzēja ari "aizdedzināt" Zemi, t. i., palaist to enerģētiskā režīmā.

Mūsdienu zinātne vēl nevar pateikt, kāpēc sākās un kāpēc beidzās ledus laikmeti. Ģeologi izpētījuši, ka ledus laikmetu beigas bija straujas. Varbūt ari te notika kāda aizdedze. Atbilstoši caurvi­ju principam, kas valda visā Kosmosā, jādomā, ka šo aizdedzi vi­sos trijos gadījumos varēja izraisīt enerģētisks Viņsaules impulss, ko varēja dot jau minētie Dieva dēli.

Visos Latvijas novados saglabājusies daina par kādu dīvainu notikumu, proti, gaiļi ar dziedāšanu mēģina izsaukt gaismu, bet tas viņiem neizdodas, kaut ari viņi dzied visu nakti.

Gaisma aust tikai tad, kad notikumā iesaistās gaigala.

To, ka šajās dainās nebūt nav runa par mājputnu gaiļu dziedā­šanu un par ezerā dzīvojošām nirēj pīlēm, neapstrīdēs neviens. Tāpat nav šaubu, ka te nav runa ne par ikrita gaismas ausmu, par sezonas izmaiņām, bet par daudz dižākiem notikumiem.

Vispirms atzīmēsim, ka dainas vēsta par kādu kosmisko noti­kumu. Atļausimies to nosaukt par kosmisko diennakti, jo dainas vēsta gan par iepriekšējo dienu, vakaru un nakti.

Dziedi, dziedi tu, gailīt, Nebūs gaismas dažudien; Dziedās jūras gaigaliņas, Nāks gaismiņa zvērēdama.

Ltdz 11273 v3

Daina simbolos vēsta par tik seniem notikumiem Kosmosā, kam šobrīd vēl nav ne laika, ne telpas apzīmējuma. Piebildīsim, ka ezers simboliski nozīmē sievietes dzemdi vai vispār vietu, kur dzimst kas jauns. Tādēļ — ezera Gaigala, radītāja.

Visai iespējams, ka šo vēstījumu par tālu senatni svinīgi dzie­dāja lielajā tautas sanākšanās un gada svinamās dienās, tādā veidā saglabājot vissenākās ziņas. Jo, rūpīgi ieskatoties, vēstījumu veids ļoti piemērots rituālām darbībām.

Visapkārt gaiļi dzied, Nevar gaismas sagaidīt; Dziedās kara gaigalīte, Nāks gaismiņa mirdzēdama.

Ltdz 11275 vl

To, ka daina vēsta par citu Visuma daudzdimensiju enerģē­tisku telpu darbību, norāda arī simbols "Daugava":

Viņpus jūras, aiz Daugavas Sudraboti gaiļi dzied; Šai pusē atskanēja Sudrabota gaiguliņa.

Ltdz 11276

Mēs šīs nodaļas sākumā jau aprakstījām Saules sistēmas pa­laišanas secību. Pirms iet tālāk, mums nepieciešama papildu izziņa par jēdzienu, ko senie indieši dēvēja par Ritu.

Gaigala senajos mītos

Seno tautu mīti stāsta, ka pasauli vairākkārt piemeklējuši da­žādi posta laiki, kas to gandrīz pazudinājuši. Vairāku tautu teikas atzīmē nirējpīles, t. i., gaigalas lomu gan Zemes radīšanā, gan tās atjaunošanā pēc lielajiem plūdiem. Lūk, ko par to stāsta Laosas mīts.

Kad uz zemes bija savairojušies pārāk daudz cilvēku, debesu vald­nieks Po Thers uzsūtīja milzīgus plūdus. No tiem izglābās tikai divi cil­vēki — puisēns Kai un meitenīte Ke. Viņi izgreba lielu ķirbi un tur patvērās kā laivā. Viļņi ķirbi ar bērniem pacēla līdz pašām debesīm. Tur viņi satika debesu valdnieku un izlūdza no tā atstāt viņus dzīvus un saglabāt viņus visu laiku. Kad bērni kļuva pieauguši, sienāzītis ieteica viņiem apprecēties. Kai un Ke izauga septiņi dēli. Tie arī audzēja rīsus, bet zemkopību traucēja divi koki.

Milzu koks Va klāja visu pasauli, bet otrs Hai visu zemi. Brāļi tos nocirta, bet nu radās jauna nelaime. Debesīs sāka spīdēt deviņi Mēneši un astoņas Saules. Sākās tik drausmīgs karstums un sausums, ka saplaisāja ne tikai zeme, bet pušu plīsa arī bruņurupuču muguras.

Po Thers lika vistai noknābt spīdekļus. Bet tā nespēja, jo līdz tiem vajadzēja peldēt ūdenī. Tad to izdarīja pīle. Tā pīle izglāba pasauli.

Rita. Mūsdienās tas ir tikai sievietes vārds. Senindiešu Rig- vēdās tas izsaka vienu no lielajiem dabas likumiem — notikumu gaitas apriti, kustību pa spirāli — apļa kustību uz priekšu laikā. Rig- vēda vēsta, ka ritai pakļaujas ne tikai cilvēki, bet arī dievības. Vār­dam "rita" latviešu valodā ir trīs, savstarpēji saistīti tulkojumi — kustība, ceļš un likums. Daži valodnieki domā, ka vārds "rita" nācis no vēl senāka vārda "rito" — ritenis, aplis.

Vecajo padomēs, kas apsprieda sevišķi svarīgus jautājumus, tie sēdās aplī. Par to vēsta "Odiseja", par to liecina vecajo sanāk­šanu saistības ar jau minētajiem vārdiem.

Vēl vārdu "rita" saista ap zvaigžņu Zodiaka riteni, ar "Kos­misko dzirnavu riteni" un, ka zvaigžņu Zodiaka rats ir jau tiešā mītiskā saite ar senlatvju civilizācijas lielo zināšanu nesēju uz seno Grieķiju — dievību Letu.

"Rigvēdas" vārdu un jēdzienu "rita" saista ne tikai ar periodis­kiem notikumiem. "Rigvēdas" saka, ka viss Visums balstās uz ritu un pārvietojas saskaņā ar to. Rita radās reizē ar vielas radīšanu un noteica tās attīstību:

Liesmojošā karstumā piedzima

Likums, kas bija patiesība.

Tā tapa tumsa.

Un no viņas viļņojošs Okeāns. No Okeāna viļņiem Radās gads.

Kas sadalījās dienās un naktīs, Un valdnieks par visur esošo.

Šādā kārtībā seno indiešu viedie apraksta Visuma radīšanu. Tikai pēc tam radīja Sauli, Mēnesi, Zemi, gaisu un pašās beigās — gaismu.

Tātad, pašā sākumā bija karstums. Tā liesmu vērpetēs radās likums, kas bija patiesībā — rita.

Senie cilvēki to zināja pirms desmitiem tūkstošiem gadu. Bet, lūk, pie kādiem uzskatiem nonākuši zinātnieki pēdējā gadu des­mitā par Kosmosa sākumiem pirms 10-15 miljardiem gadu.

".. Šajā brīdī Visutns sastāvēja no elementārdaļiņu sastāvdaļām — kvarkiem, kas pēc 1/1000 000 sekundes apvienojās .. Ēras sākumā Visums bija ļoti karsts — ap 1000 miljardu grādu… " (Ilgonis Vilks. Astronomija vidusskolām. Rīga, 1996., 199. lpp.)

No "Rigvēdas" stāsta izriet, ka sākumā Saule bija tumša un gaismu nedeva. "Rigvēda" šo tumšo sauli sauc par Savitāru — iero­sinātāju, radošo. Savitārs ir Saules — Surjas tēvs. Savukārt Surja (Saule), nolaižoties aiz horizonta, atkal pārvēršas Savitārā. Savitārs noiet ceļu no rietumiem līdz austrumiem pa Viņu pasauli un tad atkal pārvēršas Surjā.

Te nu atkal salīdzināsim desmitiem tūkstošu gadu senās zinā­šanas ar tām, kas mūsdienu zinātnei vēl nebija zināmas pirms gadu simta.

Pie tā, ka Saule, kas sevi savāca lielum lielo daļu no aukstā kosmisko putekļu mākoņa, pēc kāda laika sakarsa un sāka izstarot gaismu, zinātne aizdomājās tikai 20. gs. beigās.

Tikai nedaudz agrāk, ap 17. gs. beigām, zinātne pamazām pie­ņēma domu, ka Zeme riņķo ap Sauli. Bet senās gudrības liecina par to, ka cilvēce pirms desmitiem tūkstošiem gadu jau zināja to, ko vēl neapzinās mūsdienu cilvēki.

Raugoties uz visu esību Savitārs pilda nolikto Viņš izstiepj roku pret visa esību Un pārvalda lielo ceļu.

Lielais ceļš — tā ir rita — Saules un Visuma lielās aprites likum­sakarības. Latvju dainās nav tiešā jēdziena "Rita", bet ļoti līdzīgu aprites palaišanas darbību veic Gaigala.

Vēl par pašu vārdu "rita". Tas skan jauki, un varbūt pat nācis no mūsu valodas. Bet var atrast vēl labāku vārdu. Latviešiem ir sens skaists vārds, kas mūsdienās jau aizmirsts — "noridāt", t. i., visu nolikt savās vietās. "Noridāt" ļoti skaisti sasaucas ar "ritu" — gan skaņu līdzībā, gan būtībā.

Zemes "aizdedzināšana"

Pēc Zemes radīšanas vajadzēja tai dot dzīvību. Šeit vispirms domāta pašas planētas Zemes dzīvība. Šim nolūkam vajadzēja radīt smalko enerģiju plūsmu tīklu. Par to runā daudzas citas dainas, mēs te pieminēsim tikai tās, kur piemin Gaigalu.

Atskrien jūras gaigaliņa, Apzeltīti spārnu gali, Iesameta Daugavā, Aizsadega Daugaviņa.

Ltdz 11280 Ceraukste

Te atkal vispirms atzīmēsim to, ka runa nav par Saules taku upē Daugavā. Un ne jau no jūras puses ierodas saullēkta stari. Pie tam daina pierakstīta vietā, kas nemaz nav tuvu Daugavas upei.

Upe Daugava pieminēta mitoloģiskā nozīmē. Šo simbolu varētu tulkot kā "dzīvības devēja, kas nāk no debesīm".

Bioloģiski dzīvība uz Zemes varēja rasties tikai pēc dzīvības devējas "Daugavas", bet savā dziļākajā būtībā pašas Zemes ener­ģētiskās "aizdedzināšanas".

Gaigalas "vainadziņš". Dainas, kurās minēts vārds "gaigala", ir it kā pavisam vienkāršas. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties, tās satur grūti apjaušamus simbolus. Sāksim ar tām dainām, kas it kā šķiet pavisam nevainīgi sapņainas.

Lūk, kā simbolu valodā zintnieks apbrīno it kā ezera putnu.

Ai ezera gaiguliņa, Tavu skaistu cekulīnu! Man brālītis Rīgā pirka, Tas tik skaistu nenopirka.

LTdz 11278

Šķiet gan, ka šī jūsma izteikta par tuvu gaigalas radinieci cekul- pīli, arī no nirējpīļu apakšdzimtas. Pašai gaigalai nekāda cekula nav.

Pievērsiet uzmanību tam brālītis māsai nopirka Rīgā tādu ce­kulu. Tie, protams, ir simboli. Ar brālīti domāti senču veļi, kas dod mums spēku un gudrību. Šai dainā minētā Rīga nav vis mūsdienu galvaspilsēta, bet gan sens simbols: vieta, kur brālīts var iegūt spēku un gudrību savai māsai, kas dzīvo šai Pa-Saulē. Varbūt mūs­dienu valodā Rīga varētu būt informatīvs enerģētiskais Viņ-Saules centrs.

Nekādus cekulus parastie cilvēki nenēsāja, bet augstākās zint­nieces greznojumā šāds cekuls varēja būt.

Bet cekula īstā nozīme ir ne jau fiziski redzamais greznojums, bet gan Dieva spēka izpausme. To ļoti labi mums pastāsta šāda daina:

Voi azara geigaliņa, Tovu skeistu cakuliņu! Voi tev deve Dīvs, laimiņa, Pa azaru leigojūt?

L 1761,1774

Ievērojiet, ka tik izcili vārdi tiek teikti ļoti reti, piemēram, dainās par mītisko "bāreni". Tātad Gaigala ir jāsaprot kā lielais spēks, ko Dievs devis Zemes radīšanas gaitā caur Laimu, kuras izpausme ir Saule un gaisma.

Dziļās saknes

Mūsdienu progresīvākie fiziķi tikai vēl mēģina sākt Viņ- Saules un Aiz-Saules citu dimensiju enerģētisko telpu aprakstī­šanu. Viņi mēģina savas domas ietērpt sarežģītu formulu sistēmās. Mēs tikai varam apbrīnot tālo senču ģenialitāti, kuri pirms desmi­tiem tūkstošiem gadu bija izstrādājuši tādu simbolu sistēmu, kas atļāva samērā vienkāršā veidā pateikt ļoti būtiskas ziņas par to, kā gan Gaigalas darbība nokļūst šai Pa-Saulē.

Atskrien jūras gaigaliņa, Jūras niedras locīdama; Šķitu savu māmuliņu, Gar jūrmalu atnākam.

Ltdz 11282

Gaigala salīdzināta ar māmiņu, jo Lielā Jūras gaigala cilvēkam- zintniekam nodrošina spēcīgu gaišu aizstāvību — kā bērnam māte.

Viņ-Sauli apzīmēja ar simbolu "aiz Daugavas", tā ir robežas pārvarēšana, Daugavas šķērsošana. Dainā vēstītais nozīmē, ka šo pāreju Pelēkā Gaigala veikusi sekmīgi.

Jūras gaigala veic robežu — Niedres. Simbols Jūra nozīmē Vi­suma informatīvo lauku.

Tā redzējām, ka šo dainu saknes jāmeklē ļoti dziļi un ārpus šīs fiziskās pasaules robežām. Vēl dziļāku ieskatu dod dainas par pirti Daugavas vidū.

Daugavā dūmi kūp, Kas tos dūmus kūpināj'? Rauduvīte pirti kūra Savus bērnus pērdināj'.

2512

Dūmi, ari migla ir enerģētiskā apvalka auras apzīmējums. Zila dūmaka ir viens no svētajiem dievišķā spēka pilnajiem Silajiem (salīdzinājumam — Sila spēks). Vai putni tikai uzturas šais vietās, vai ar savu rīcību tās aktivizē — drošu ziņu šobrīd par to nav, tāpēc šaubāmies. Mūsu senči par to nešaubījās.

Vēl piebildīsim, ka pirts tēma visai tuvu sasaucas ar alus darīšanu.

Dūmi kūp ezerā Kas tos dūmus kūpināja? Rauduviete pirti kūra Gaigališa dēliņam.

2813

Variantā 311a — Aiz kalniņa dūmi kūp…

Variants 401 … gaigaliņas bērniņiem.

Variantā 46b — Pirmajam dēliņam.

Dažkārt pirts kurināšanas iemesli ļauj noskaidrot savstarpējās zintnieku attiecības, lā Cielava kur pirti Gaigaleņa dēliņam (530, 2053), Gaigala pati — tikai saviem bērniem.

Aiz kaļneņa dyumi kyup, Kas tūs dyumus kyupynoja? Gaigaleņa pērti kyure Ai sovim bērnenim.

L 197, 354

Apmēram 25 dainās pirti kurina rauduvite un lielākā daļā dainu to dara gaigaleņas dēlēnam.

Vēl jāņem vērā, ka pirts var arī nodegt.

Vārna brēca, vārna sauca, Kalējam bārda dedza; Nesauc, vārna, nebrēc, vārna, Tev pašai pirts nodedza.

Z 1835, 5050

Vismaz no dainas zemteksta izriet, ka tā nav kārtējā "pils" no­degšana un uzcelšana, kuru piemin dainās par cīruli.

Daugavas veidošana. Gaigalas dainas apraksta vairākas nozī­mīgas daļas no lielo upju tīkla un it īpaši Daugavas radīšanas, uz­turēšanas un atjaunošanas. Mēs šīs ziņas grupējam apakšnodaļās par Raibajiem cimdiem un Dīvainajiem kokiem.

Raibie cimdi. Tagad esam gatavi apskatīt vienu vēl grūtāk tulkojamu dainu par cimdu adīšanu.

Kas gaigolas meiteņom Raibu cymdu naadēt: ]yura sprēde dzeipareņu, Daugaveņa motkos tyna.

Ltdz 11285

Pilnīgi skaidrs, ka putna bērns — maza pīlīte cimdus neada ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Daina neapskata arī cilvēka bērna dar­bību, jo cilvēks nevar izmantot ne "jūras vērptos dzīparus", ne "dzijas, kuras Daugaviņa satinusi".

Lai varētu sākt tulkot dainu, pieminēsim vēl divas līdzīgas:

Kas kait Rīgas meitiņām Raibus cimdus neadīt? Gauja vērpa dzīpariņus Daugaviņa šķeterēja.

Db 17,1567

Šeit tā pati doma pausta nedaudz jaunākiem, vieglāk tulko­jamiem simboliem. Šeit Gauja pakārtota Daugavai tieši tāpat kā pirmajā dainā Daugava jūrai. Bet šie jaunie simboli vieglāk tulkoja­mi. Paskatoties kartē, redzam, ka, ja domās turpina Gaujas lejteces ģenerāllīniju, tad tā krusto Daugavas līniju tieši Rīgā.

Tātad te jau sākas raksta elementi.

Simbols Rīga nozīmē vadības vietu. Paliek jautājums — kas ir tie cimdi un raibie cimdu raksti. Ņemsim palīgā vēl vienu dainu.

Saules meita sagšas auda Vidū gaisa stāvēdama. Metus ņēma tīra zelta, Audus tīra sudrabiņa.

PS 958, 2816

Atzīmēsim līdzības. Sarežģītos raibu cimdu rakstus abās pir­majās dainās audēja meitas, tāpat arī šeit auž sagšas. Protams, visaugstākajā līmenī mēs varētu runāt par to, ka visu vada Dievs. Bet daudzus darbus var veikt Dieva izpausmes — pati Saule, Gaigala, vienkāršos procesos — viņu meitas.

Gan sagšas, gan raibie cimdi ir Zemes enerģētiskais tīkls, kas sastāv gan no Zelta, gan Sudraba enerģētiskajām plūsmām. Tā ir sagša. Senie cilvēki daudzos šo līniju krustpunktos ierīkojuši svēt­vietas. Centrālā jeb vadības vieta ir cimds, ar ko var pārvaldnieks savu zemi satvert un turēt. Cimda raksti ir raibi, tas ir svētvietu tīkls. Gaigala dod padomu, kā to uzturēt, labot, uzlabot.

Dīvainie koki. K. Barona vākumā ir dainu grupa, kas stāsta it kā par dabas īpatnībām:

Pār Daugavu melna egle, Pilna baltu gaigalīšu; Pasteidzies, bāleliņi, Tur būs tava līgaviņa.

LD 13324 v3

Pēdējās divas dainas rindas jau ir zintnieciskās dainas sadzī­viskais kropļojums. Esmu gan ar laivu, gan kājām izceļojis pa Dau­gavu visā tās tecējuma garumā, bet nevaru atcerēties, ka tās kras­tos kaut kur augtu melnas egles. Bet pat tajā gadījumā, ja arī tādas egles augtu, diez vai kāds varēs uzrādīt vismaz puskilometru garu koku, kas varētu pārkrist pār Daugavai. Citās šīs grupas dainās varenie koki aprakstīti nedaudz citādi, bet secinājums te ir tikai viens, ka dabā nav ne tādu koku, ne tādas vietas, nedz arī baltās nirējpīles būtu kādā pie Daugavas, uz pārkrituša koka sametušās.

Pilnīgi noteikti šeit nav arī domāts gleznains ciema meitu ce­ļojums, apzīmējot tās par pīlēm.

Tā nonākam pie secinājuma, ka dainā vēstīts par tiltu no šīs uz Viņu-Sauli, kur Gaigalas veic starpnieka funkciju.

Kupla liepa jūrmalā, Pilna baltu gaigaliņu; Viena meita māmiņai, Pilna sēta precinieku.

LD 14248

Šai dainai daudz variantu. Ir arī kupla liepa upmalā (V6), sētmalā (V5). Te nu jāsaka, ka ar gaigalas vārdu šajā dainā nav domāti iespē­jamie precinieki, tāpat kā iepriekšējā — līgavas. Atzīmēsim arī, ka jūrmalā gan liepas neaug. Šīm dainām ir pavisam cita nozīme.

Salīdzināsim ar t. s. pasaules koku aprakstu.

Kuplis auga ozoliņš Aiz brālīša nama duru; Pieci simti sīku putnu Dzied ozola galiņā. Visi saka dziedādami, Kas tur brauca, zeme rīb? Mūs māsiņas precinieki Sirmu zirgu mitenieki.

LD 14249

Piebildīsim, ka "simts" apzīmē pāreju uz citu dimensiju telpu. Dainā minētie putni ir dvēseles, kas dzird visu un zina visu. Tatad šeit aprakstīts starpnieka variants ar Aiz-Sauli.

Dažās dainās Aiz-Sauli apzīmē ar simbolu aiz ezera.

Aiz azara maina egle Pylna baltu gaigaliņu; Celis agri, bāleliņ, Byus tavā roceņā.

470, 206

Variantā 1691, 80 — velc, balini, boltu kraklu. Dainās sastopam ari vēl izteiktāku Aiz-Saules simbolu aizjūras.

Aiz jūreņu maina egle Pylna baltu gaigaleņu…

LD 13323 vl

Vēl šajā dainu grupā lietoti apzīmējumi — aiz upītes vai viņpus upes (V2). Kopumā šīs dainas pauž, ka "gaigalas" vieno mūsu pa­sauli ar Viņ-Sauli.

Dažkārt viena koka vietā saka melni alkšņi. Tas ir jaunāks, to­mēr skaidrs simbols.

Aiz upītes melni alkšņi Pilni baltu gaigaliņu; Celies agri bāleliņi, Būs tavā rociņā.

LD 13323

Itin neviena no dziesmām nav ne medību, ne precību dainas. Tas vēsta par Aiz-Sauli viegli saprotamos simbolos.

Zintnieku liktenis. Daļā dainu simbols Gaigala apzīmē zint- nieci, gaigalis — zintnieku un sniedz ziņas par viņu darbu.

Aiz kalniņa dūmi kūp, Kas tos dūmus kūpināja? Gaigaliņa pirti kūra Raudaviņas dēliņam.

V 72,1980

Nav sevišķi jāpierāda, ka šī daina nevar būt par divu zintnieču savstarpējo pakļautību, bet par svētvietu sistēmas — pirts aktivi­zēšanas gaitu.

Ko, jauna būdama, es nedarīju?

Ielēcu gaigala laiviņā. Ko dara, ko dara gaigafa bērni?

Cits sēd zeltē, cits sudrabe,

Cits sēd basām kājiņām.

2486,1896

Zintnieku darbs visos laikos bija bīstams. Pirmām kārtām tas bija garīgi bīstams pats par sevi. Otrām kārtām, ja mūsu zemītē daudzas reizes ienāca svešu zemju iekarotāji, tad tie vispirms iznī­cināja viedos cilvēkus. Tad vairs nebija grūti pārējos cilvēkus pa­darīt par vergiem.

Interesanti šī pasaule iekārtota. Zintnieki var pateikt daudz, pavēstīt citiem cilvēkiem un pat visai tautai tās likteni. Bet savu likteni, kuru dainās apzīmēja ar simbolu vanags, nezina neviens, pat pats visviedākais cilvēks.

Balta, balta gaigaliņa Zem tiltiņa mazgājās; Atskrien zviedru vanadziņš Spalvas vien noputēja.

LD 13337

Vēl piebildīsim, ka šī ir pārliecinoša simbolu daina. Gaigalas zem tilta nedzīvo, bet, vēl jo vairāk, tur itin nekad nelido vanags.

Savādais precinieks. Zintnieka darbs ir briesmu pilns. Darbo­joties ar lielo Dieva sniegto enerģiju — kumeļu nav viegli atrasties uz šīs Pa-Saules un Viņ-Saules robežas, nepārkāpjot bīstamo ro­bežu — jūras, Daugavas vai upes malu.

jūriņā(i) saliņā(i) jāju meitu lūkoties.

Jūras putni gaigalīši Traucčj manu kumeliņu.

LD 11204

Vairākas šķietamās precību dainas vēsta par pašu Aiz-Saules centru. To taču katrs saprot, ka uz jūras salu nevar nokļūt jāšus. Šeit "jāšana precībās" nav sadzīviskā nozīmē, bet domāta kā zint- niecības simbolika.

Citā dainas variantā saka "Melnās zosis gaigaliņas". To trau­cējuma dēļ jājējs zaudē gan zelta piešus, gan cepurīti.

Pirmajā brīdī šīs dainas mulsina. Kā gan tā var būt, ka gai­galas, kas citās dainās raksturotas kā aizgādnes, mīļas kā māmu­lītes, pēkšņi izturas bezmaz kā ļaunie gari, kas gatavi pazudināt līgavaini. Tomēr, pirms nosodīt gaigalas, jāpadomā, kas ir šis jājējs. Dainā par to nav teikts, te jādomā pašiem.

Sākšu ar salīdzinājumu no mūsdienām. Austrumu mācību ietekmē uzradies milzums ļaužu, kas sevī šķiet ieraudzījuši kaut kādas spējas, uzreiz uzskata sevi par ekstrasensiem un sāk savu spēku svaidīt pa labi un pa kreisi, vākdami nost visu ar tērauda zobenu, kas viņus traucē.

Labai daļai no viņiem īstā vieta būtu psihiatriskā slimnīcā. Ne­var jokoties un "jāt" gar enerģētisko pasauļu robežām. No sākuma gaigalas tikai baida kumeliņu, bet tālākās sekas var būt arī bēdī­gākas, var arī "palikt jūriņā".

Šīs dainas nebūt nav domātas kā pārmetumi Gaigalām, bet gan brīdinājums tiem, kas nezina, ko viņi dara.

Gailis un vistas

Mājputnu spējas mūsdienu cilvēki vērtē gauži zemu. Tomēr gan mūsu pašu garamantās, gan citu tautu ticējumi šiem putniem veltīja ne mazums vērības un it īpaši viņu vīriešu kārtas brašu­ļiem — gaiļiem. Gaiļa kareivīgumu vērtēja kā cīņas gara paraugu.

Atgriežoties pie iepriekšējās nodaļas par gaigalu, atcerēsimies, ka rītausmu ievada gaiļi. Gaigala pabeidz šo darbu, bet sācēji ir tieši gaiļi. Šeit ir kāda ļoti dziļa simbolika.

Dainās un vecākajos ticējumos par gaili atrodam dziļu cieņu. Rūpīgi ieskatoties tautas vērojumos, cieņa pret gaili aug vēl lie­lāka. Vai gan nav pārsteidzoši, ka putni, kuri jau nebrīvē pie cil­vēka pavadījuši tūkstošiem savu paaudžu, tomēr saglabājuši spē­jas uztvert brīvajam cilvēkam nemanāmas smalko enerģiju plūsmu nestās ziņas.

Gaili var novietot pilnīgi slēgtā tumšā telpā, bet viņš tomēr priecīgi dziedās laikā, kad ārā pamanāmas pirmās rīta ausmas pazīmes. Bet, ja kaut kur pat lielā attālumā notiek kas slikts vai nu ar kādu jūsu mājas iedzīvotāju, vai cilvēku, kas tuvs šīs mājas iemītniekiem, tad gailis dziedās neparastā laikā. Ari tad, ja viņš šo cilvēku nekad nav redzējis. Gailis mostas no miega un dzied. Vai viņš sliktu ziņu sapņos redzējis, vai?

Gailis vēsta par pārmaiņām. Ziņo labās, ziņo arī sliktās. Diem­žēl tumšajos viduslaikos cilvēku zināšanas par šiem putniem krop­ļotas un apaugušas ar visāda veida māņticību. Bet bez tam "gailis" kā simbols ir lielu notikumu ievadītājs un lielā Dieva spēka nesējs.

Gaiļa dziesma. Katra tauta vienas un tās pašas skaņas uztver un dzird citādi. Tāpēc nebrīnīsimies, ka gaiļa dziesmu katra tauta uztver citādāk. Mums liekas, ka visi gaiļi dzied — Ki-ka-re-gū, bet, lūk, kā to uztver citas tautas: angļi — kok-a-dudl-dū bulgāri — kukurigu čehi — kikiriki franči — kokkariko grieķi — kukuriko igauņi — kukuleegu itāļi — kikkeriku japāņi — kokekokko

krievi — kukareku lietuvieši — koka-pjeku poļi — kukuriky rumāņi — kukurigu spāņi — kikiriki vācieši — kukerikū zviedri — kukeliku

Latvju tautas pasakās un teikās gaiļa dziesmas nozīme uzsvērta daudzas reizes. Gaiļa pirmā rita dziesma padzen visus ļaunos garus, ieskaitot pašu nelabo. Cilvēki un zirgi ar to atsvabinās no visādiem murgiem un mocībām, no lietuvēna, no sāpēm. Gailis vēsta par to, ka sākas gaismas laiks un tumsas gara spēks ir zudis. Ari dienā gailis dzied, vēstot par gaismu.

Ir vēl ari citi gaiļa dziesmas veidi. Ja gailis dzied nelaikā — vēlu vakarā vai naktī — tad tas ir sevišķs vēstījums.

Gailis kā sargs. Teika stāsta, ka Bauskas pilsdrupās kādā pa­grabā atrodoties daudz senu mantu. 1913. gadā tur iegājusi grupa mālderu. Viņi ieraudzījuši lielu lādi un tai virsū sarkanu gaili. Gai­lis vienu no mālderiem ierāvis lādē, un tas pazudis no šīs pasaules bez vēsts. Pārējie paspējuši izbēgt. No tā laika neviens vairs nav iedrošinājies ieiet pagrabā.

Bet Dunalkas Elku kalnā kāds vīrs reiz ieraudzījis skursteņa caurumu. Iebāzis tur kārti un izvilcis gaili.

Bunkas pagastā mākslīgi veidots stāvs paugurs — Gaiļu kalns. Pēc vecu ļaužu nostāstiem, katru nakti no tā tieši pusnaktī iznākot melns gailis un dziedot.

Daudzās vietās Latvijā ir lieli akmeņi, kurus esot nesis velns, lai aizsprostotu tuvējo upi un noslīcinātu kādu ciemu vai pilsētu. Cilvēkus izglābusi gaiļa dziesma, pēc kuras nelabajam nācies lielo akmeni pamest tur, kur tas stāv vēl tagad.

Saglabājušās ziņas, ka senie romieši savos karagājienos līdzi ņēma gaiļus un vistas; ar to palīdzību noteica savu rīcību, gatavojoties kaujām. Vai varbūt tas nebija viens no iemesliem romiešu pārsteidzošajiem panākumiem neskaitāmajos karos? Jo karā ne jau tikai drosme, prasme un pārspēks visu izšķir, it īpaši svešās zemēs.

Dažādas ziņas liek domāt, ka gaiļa pareģojumiem piešķirta tikpat liela nozīme kā vanaga zīmēm.

Laika apstākļu maiņas

Daudzi tautas vērojumi, kurus nepamatoti sauc par ticēju­miem, pauž, ka, ja gailis vakarā dzied, tad gaidāmas laika maiņas. Ja patlaban labs laiks, tad būs slikts un otrādi (7716-7771). Dažos ticēju­mos papildināts, ka tas attiecas uz brīdi, kad gailis uzlēcis laktā.

Vista un laika izmaiņas. Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, daudzi cilvēki arvien vairāk tika piesaistīti mājas dzīvei un viņiem vairs nebija iespēju pacelt galvu, lai pavērotu dabu.

Gaidāmās laika izmaiņas noteica, vērojot vistas. Tas nebūt ne­nozīmē, ka, mainoties laika apstākļiem, nemainītos citu putnu uz­vedība. To, kāds būs tuvākais laiks, varētu spriest, arī raugoties citos putnos, bet vistas tajā ziņā ir ērtākas, jo visu laiku atrodas tepat acu priekšā. Te nu redzēsit, ka ļoti daudz var uzzināt no putnu uzvedības:

Ja vistas zāli knābājot, tad līšot lietus.

Rīga 33339

Ja vistas perinās pie mājas, tad būs lietus.

Rīga 33340

Ja vistas stāv uz vienas kājas, tad gaidāms auksts laiks.

Jaunlaicene, Ainaži 33341

Ja vistas knopās, tad vasarā gaidāms lietus, bet ziemā sniega putenis.

Lubāna 33351

ja vistas agri iet gulēt, tad būs labs laiks, ja vēlu iet gulēt, būs slikts laiks.

Rauna 33315

ja lietus sāk līt un vistas stāv pajumtē, tad lietus drīz pāries, bet ja viņas meklē barību, tad tik drīz nepāries.

Kroņa-Vircava 33317

Ja sausā laikā vistas peras pa smiltīm, tad līs lietus.

Lubāna 33344

Ja vistas purinās, tad būs vējains laiks.

Lubāna 33347

Ja pavasarī vistas ejot vēlu perēt, tad būšot vēls rudens.

Kroņa-Vircava 33338

Ja vistas agri cāļus atstāj, tad būs agrs rudens.

Lubāna 33343

Kad vistas kādas labības neēd, tad nākamā gadā tā labība nepadosies.

Lejasciems 33382

Vistas un sievietes

Tautas ticējumos vistu uzvedība paredz to, kā tuvākajā laikā uzvedīsies mājas sievietes. Diemžēl īpatnības vistu uzvedībā uz sliktu vien norāda. Gan šajos, gan citos ticējumos atsedzas kādas dziļas saistības, jo vistas sapņos vēstot nelaimi:

Ja sapnī redz nokautu vistu, tad mirs kāda tuvu stāvoša sieviete.

Rīga 33413

Vista sapnī nozīmē nelaimi.

Rīga 33414

Kur vistas plēšas, tur drīz sievietes ķīvēsies.

Plāņi 33377

Citi novērojumi vēl nepatīkamāki. Sevišķi slikta pazīme ir gara salma vilkšana:

Ja vistai salms spalvās ieķēries, tad izdzirdīs kur nomirušu.

Lubāna 33391

Ja vistai astē ieķeras vārpa, tad tai mājā kāds mirs.

Lubāna 33392

Ja vista salmu nes, tad mājā ugunsgrēks.

Grostona 33395

Ja pār bērna šūpuli pārlaiž vistu, lai tā arī šūpulī nebūtu, tad bērns vairs mierīgi negulēs.

Ludza 33400

Noslēdzot šo apakšnodaļu, jāpiebilst, ka ne jau vista ir slikts putns. Gluži otrādi, tas ir tikai labi, ka viņa rāda to slikto, kas var gadīties. Viņa tam pievērš uzmanību, lai tas nenotiktu.

Vakara dziesma

Gaiļa dziesmai ir slikta nozīme, ja tā skan nelaikā. Daudzi ti­cējumi no visām Latvijas malām vēsta — ja gailis ap pusnakti dzied, tad kāds atkal mežā maldās (7781-7797).

Ja gailis dzied pusnaktī, tad drīzumā kāds mirs, jeb tanī mājā būs ugunsgrēks, jeb arī kāds maldās.

Plāņi 7814

Ja gailis no rīta pie istabas durvīm dzied, tad ciemiņi gaidāmi.

Lejasciems 7847

Profesors K. Straubergs grāmatā "Latviešu tautas paražas" (148. lpp.) apraksta neparastu gadījumu. Strādājot lauku mājās pie minētās grāmatas, viņš pārrakstījis ticējumu:

Kad gailis pēc saules 6 reizes dzied, tad veci cilvēki saka, ka kāds miris.

Profesors pierakstījis šo teikumu un dzird gaili 6 reizes dzie­dam. Viņš paskatās savā pulkstenī — tas rāda desmit minūtes pāri desmitiem. No rita pienāk ziņa mājas saimniecei, ka, zirga sasperts, miris viņas krustdēls, 35 gadu vecais Māris. Miris iepriekšējā va­karā ap pulksten desmitiem, tieši tai laikā, kad dziedāja gailis.

Profesors nebija māņticīgs, viņa darbi raksturojami kā ieturēti zinātniskā stilā. Tomēr šī gadījuma aprakstu nobeidz ar vārdiem, ko teikušas minētās mājas sievietes: "Netici, nu netici, ka ne Dieva, ne Velna nav pasaulē. Tas mv un nav tiesa; kad tas tā nebūtu, kā tad tas gailis vakarā zināja dziedāt."

Vēl pastāstīsim par citiem ar šo putnu saistītiem ticējumiem.

Ja gailis priekš pusnakts laktā dzied, tad jālūko, kādas tam kājas, ja aukstas, tad kāds mirs — ja siltas, tad mājā būs ugunsgrēks.

Taurene 7864

Ja sapnī redz sarkanu gaili, tad būs ugunsgrēks.

Jaungulbene 7905

Kad vista sāk dziedāt, tad tas nozīmē lielu nelaimi. Tādā gadījienā vistai vajag nocirst uz sliekšņa galvu, tad nelaimi novērš.

Rīga 33259

Lielo laikmetu iezvanītājs

Gailis nebūt nav tikai ikdienišķu ziņu nesējs. Mitoloģiskajās dainās Gaiļa dziesma var vēstīt arī par lielām labām pārmaiņām. Protams, ka šajās dainās nav runāts par mājputnu gaili, bet gan par kosmiska rakstura informācijas avotu.

Sudraboti gaiļi dzied Zeltupītes maliņā; Tie pacēla Dieva dēlus Saules meitu preciniekus.

FS 1802, 4075

Pavirši izlasot šis rindiņas, varētu likties, ka te aprakstīts Sau­les lēkts. Bet varbūt lasīsim vēlreiz. Vai tad gaiļa dziedāšana vistu kūtī var ietekmēt vai neietekmēt Saules lēkta norises?

Gribot negribot te jāatzīst, ka simbols Gailis ir lietots ļoti cie­nījamā nozīmē, kā jauno lielo laikmetu vēstītājs un būtisku pār­maiņu ierosinātājs. Ar šo simbolu pat nav domāti lielie zintnieki, bet gan lielās zīmes, kuras varēja izburtot tikai dižie burtnieki — zīmju gudrie tulki, kā sacīja Rūdolfs Blaumanis.

Gailis un ledus laikmets. Gailim, ko uzskatām par ikrīta mo­dinātāju, ir vēl kāda daudz senāka simbolika, kas saistāma ar ledus laikmeta izbeigšanos. Šī simbolika atspoguļota vairāku tautu teikās.

Japāņu valdošajā reliģijā — sintoismā — galvenā dievība ir debesīs spīdošā Saule — Amaterašu. Apbēdināta par cilvēku grē­kiem, Saule noslēpjas alā. Lai Sauli izvilinātu ārā, lai Zeme atkal būtu gaiša, zemākās dievības rīko varenu rituālu, ko ievada Gaiļa dziesma.

Šis mīts ļoti labi sasaucas ar mūsu dainās pausto Sudraboti gaiļi dzied. Tāpat visai līdzīgi ir Ziemeļamerikas tautu mīti par Saules modināšanu, augšā celšanu no gulēšanas vigvamā.

Mēs atļausimies teikto papildināt ar zinātnieku uzskatiem, ka ledus laikmets neesot beidzies tā pats par sevi, kā, piemēram, bei­dzas nakts vai ziema, bet gan šīs beigas izraisījuši kādi ļoti lieli Vispasaules mēroga notikumi.

Mītos un simbolos gailis saistīts ar citām Saules dievībām — Ahuramazdu, Apollonu, Hermeju u. c., jo uzskata, ka Saule dod gailim savu visredzīgumu un modrumu.

Seno ķīniešu mītos kā gaili attēloja brīnumputnu Luaņ ņeo. Viņa balss skanēja līdzīgi pērkonam.

Lielo atmodas pārmaiņu ievadīšana. Neviena lielā pārmaiņa nenāk bez ierosmes. To ievada nojautas par pārmaiņām, tad nāk gailu dziedāšana. Un tikai tad seko pašas pārmaiņas.

Gan latvju teikās, gan citu tautu mītos un ticējumos ar pirmo gaiļa dziesmu pazūd visi mošķi. Vairāku seno tautu mīti pa­skaidro, ka pirms gaiļa dziesmas nāk izmaiņu gars. Gailis tikai ziņo par tā ierašanos.

Visai gleznaini to apskata japāņu mīti. Tie stāsta, ka Saule pirms uzlēkšanas peldas ezerā Seņ či, t. i., Visuma enerģijas jūrā. Pirmais dzied Jašmas gailis, tad Zelta gailis un tikai pēc tam Akmens gailis visā Japānā. Šai japāņu mītā ir ļoti dziļa simbolika. Jo Saules peldēšanās lielā ūdenī — ezerā vai jūrā apzīmē radīšanas pirm­sākumu, līdzīgi kā mūsu dainā — Saule gāja spēlēties ar to jūras ūdentiņu. Šis radīšanas sākums savā tālākajā attīstībā celtu sevī arī ražību un auglību.

Sumatras bataku tautas mītos visaugstākā dievība ir Mula džadi, kas pārvalda trīs pasaules — septiņdaļīgu debesi, zemi un okeānu. Viņš izpaužas katrā pasaulē, kuras vieno pasaules koks. Tā zaros vista dēj olas, no kurām rodas sievas visu trīs pasauļu die­vībām.

Kalimantanas salas (Rietumindonēzija) mīts stāsta, ka pirmā sieviete vispirms dzemdēja trīs mājdzīvniekus — cūku, suni un vistu un tikai pēc tam trīs dēlus. Būtība līdzīga ir Dienvidvjetna- mas tautu teikā par pasaules vadītāju Ndu, kas devis uguni un akmens ieročus. Un no apakšzemes valstības Brah Tinge Ndu devis — banāru, ma, sre u. c. — govis, cūkas un vistas. Vēl lielāku godu vistai kā līdzdalību pasaules radīšanā piešķir Nigērijas jorubu tauta. Sākumā sauszemes nemaz nav bijis. Tad Lielā die­vība Oloruns nolēma radīt sauszemi. Šim nolūkam gliemežnīcā iesmēla zemi. Tad balodis kopā ar piecpirkstu vistu izkašņāja to uz visām pusēm. Tā radās sauszeme. Šim darbam vajadzēja četras dienas. Joruba ciltij vel nesen bija četru darba dienu nedēļa, bet piektā diena veltīta sauszemes darbu radīšanas vadītājam Orišam Nla.

Mitā par Zemes radīšanu Oriša Nla vēlāk pēc Oloruna pa­vēles apstāda Zemi ar kokiem, tad rada cilvēkus.

Igauņu eposā Polārzvaigznes dēla līgava Saime rodas no vis­tas olas.

Zande tautas mītos zvēri sūtījuši pie cilvēkiem suni un vistu, lai tie atgūtu nozagto uguni. Bet suns un vista palikuši pie cilvē­kiem. Šī teika norāda uz to, ka suns un vista bijuši pirmie pie­jaucētie radījumi. To arī apliecina arheoloģiskie atradumi.

Lietuvā jaunas raibas vistiņas upurēja rūgšanas dievībai Rau- gupalis, lai rūgtu maize, mīkla, alus, piens u. c.

Viduslaikos auglības nešanas doma nolaižas līdz ugunspūķa tēlam, piemēram, lietuviešu Aitvaras.

No tā varēja rasties vēl viens ticējums, ka gailis nes arī pūķus. Protams, ka gailis kā putns nenes neko. Bet šeit runa par simbo­liem un to māņticību, kas, izzūdot Lielajām zināšanām, parādījās viduslaiku uzskatos.

Ar gailīti Rīgā braucu. Tā stāsta daina, kas ierindota pie bērnu dziesmām. Bet tā nav bijusi tikai bērnu dziesma.

Ar gailīti Rīgā braucu, Trīs zirnīši vezumā. Rīgas kungi brīnījās, Kur es tādu zirgu ņēmu, Rīgā pirku, naudu devu, Vāczemē kaldināju; Zīda aste, zelta krēpes, Sudrabiņa pakaviņi.

Šī daina saglabājusies tāpēc, ka tā tik jauki sastādīta, lai to no paaudzes paaudzē varētu bērniem skaitīt un pat izmantot rotaļām. Patiesībā tajā ir dziļi zemteksti, kas jāuzskata par nopiet­nu zintniecisku vēstījumu. Tie stāsta par "Gaiļa" palīdzību ļoti sva­rīgu jautājumu lemšanā, saistoties ar trim Visuma telpām (trīs zirnīši). Šo domu apliecina ari citu tautu vēsturisko ziņu pieraksti. Iespējams, ka ar simbolu "vāģi" vai "vezums" domāta debess spī­dekļu grupa, ko dēvējam par Lielajiem greizajiem ratiem. To sim­bols iekalts vairākos Latvijas svētakmeņos.

Senās dievības un gailis

Daudzu seno tautu mītos senajām dievībām dots vai nu gaiļa izskats, vai tās attēlotas ar gaiļa galvu kā gaismas nesēja, gudrības un paredzēšanas simbols. Vēlākos mītos gailis tēlots kā dievību pavadonis vai to nesējs.

Daudzas seno ēģiptiešu dievības attēloja ar putnu galvām. Vēl pat mūsu ēras 2. gs. sīriešu lielo dievību — Visuma valdnieku Abraksasu attēloja ar gaiļa galvu.

Drosme ir viena no gaiļa raksturigākajām īpašībām. Senie ļau­dis to cienīja daudz vairāk nekā mūsdienās. Senindieša kara dievība Skanda attēlots ar šķēpu, loku un gaili. Gailis bija, ari drosmīgās gailu tautas simbols.

Senās Korejas valdnieku kapenes greznoja akmens tēli — sargs karavīrs, tam blakus gailis.

Svētais gailis Sraoša. Svēto gaili Sraošu (tulkojumā — paklau­sība, dievbijība) pielūdz Irānas kurdu tautas jezīdu cilts. Viņi uzskata, ka Sraoša novērš ticīgo šaubas un maldus, sargā no ļauna­jiem spēkiem un kārdinājumiem. Irāņu svētajos rakstos Sraošam veltīta Sroš-Jašt un Jasnu 57. nodaļa. Sraoša pavada uz Viņsauli mirušo dvēseles.

Sraoša lielais nākotnes uzdevums — saglabāt ceļu un atklāt noslēpumus gaidāmajiem cilvēces glābējiem — Zaratustras nāko­šajiem dēliem Sraošjantiem.

Sraoša kā dievības izcelsmi saista ar Mitru, t. i., Sauli. Viņu uzskata par Ahuramazdas dēlu, tomēr franču mitologs Z. Dimezils saista Sraošu ar Ahuramazdas pretinieku Arināmu.

Sraošas izcelsmei ir nepārprotama saistība ar mūsdienu izpla­tītākajām reliģijām — Kristietību un musulmanismu.

Jezidi Jēzu Kristu uzskata par vienu no Sraošas izpausmēm (manifestācijām). Paraža uz kristiešu baznīcām uzstādīt gaili, šķiet, nākusi no jezīdu Sraoša kulta simboliem.

Savukārt Tuvējos austrumos savulaik ļoti plašais Mitras kults ir vēl senāka Saules kulta atzars, kuram diemžēl jau stipri jūtami asiņainie upuri. Tieši šīs asiņainās upurēšanas iezīmē cilvēces ga­rīgās tumsas laikmeta sākumu, kas 20. gs. noveda pie vēsturē vēl nedzirdēta masu terora Eirāzijas kontinentā.

Jāšana uz gaiļa. Visvecākās ziņas par gaismas un auglības nešanu pārveidojas par mistiskā pūķa nedarbiem mantu zagšanā un nešanā. Tad pasakās jauno pārmaiņu veicējs ezis jāj uz gaiļa uz pili. Jaunākajās pasakās ezīti uz pili ved gailis (vai divi gaiļi), iejūgts tāšu ratiņos. Tas ir tas pats Ar gailīti Rīgā braucu.

Frīģiešu garamantās eža vietā par pārmaiņu nesēju top Mē­ness dievība Mens. Gan grieķu, gan romiešu garamantās arī tas jāj uz gaiļa.

Bangladešā, khengu tautas pasakās bēru rituāla laikā, vedot mirušo uz apglabāšanu, tam pie kājas piesien gaili.

Seno korejiešu teikā nākošo valdnieku un lielu pārmaiņu ne­sēju atrod vēl kā bērniņu ieceltu grozā, kas iekārts kokā. Bet zem tā uzturas gailis. Būtībā tā ir atjāšana uz gaiļa.

Diemžēl pēdējā gadu tūkstotī jāšana uz gaiļa iemanto pavisam dīvainu skanējumu. Noliedzot gaili kā ziņu nesēju un apkarojot zintniecību kā tādu, tika izgudrotas pavisam ačgārnas ziņas — ka ar gaiļiem naktīs jājot raganas, mošķi un ļaunie gari. īpaši spilgti tas parādās slāvu mitoloģijā. Tomēr šī māņticība šķiet ienākusi no rietumu puses.

Tā romāņu tautas uzskata, ka naktīs uz gaiļa jāj ļaunie gari — strigi. Šis vārds saistāms ar itāļu — strega — ragana. Šeit ari meklē­jama sākotne senslāvu pirmskristlgās reliģijas dievībai — Stribo- gam. Vēlāk viduslaikos rodas māņticīgāki izdomājumi par bazi- lisku, pūķiem u. c. neradījumiem, kuri rodoties no gaiļa olas.

Gaiļi uz baznīcām. Lasītāji noteikti būs ievērojuši, ka daļu Latvijas baznīcu torņu grezno gaiļu tēli, nevis krusti.

13. gs. vācu krustnešu ordenis par Māras zemes (Daugavas labais krasts) un Dievzemītes (Kurzemes) iekarošanu kā atlīdzību saņēma ievērojamu daļu iekaroto zemju. Tajos novados, kuri pa­kļāvās Romas pāvesta pilnvarotajam bīskapam, uz baznīcām lika krustu. Bet ordenim padoto novadu baznīcas greznoja gaiļa tēls. Tas saistāms ar nule minētās jezīdu dievības Sraoša simbolu.

Vācu okupanti nespēja dot saprotamu šī simbola skaidrojumu. Zemnieki smējās, ka gailis uzlikts, lai atgādinātu par obligātajām olu nodevām.

Ražas devēja nogalināšana

Vēl pagājušajā gadsimtā mūsu vecvectēvi, nokopjot ražas, pēdējās vārpas atstāja nenokultas un glabāja. Šajās vārpās "ķēra jumi" — auglības un nāves dievību.

Bet daudzas citas tautas pēdējā labības kūlītī ielika gaili un to nokāva. Tā bija atskaņa no pēdējos gadu tūkstošos radušās to upurēšanas rituāla. Tā darīja bezmaz vai visā Eiropā, tostarp ari Lietuvā.

Vēlāk ari Latvijā dažās saimniecībās ienāca mode uz Ūsiņiem un Mārtiņiem kaut melnu gaili.

Gaiļus, īpaši melnus, slāvu tautas upurēja gan ražai, gan, lai atpirktos no ļauniem gariem. Osetīni kāva gaili, ja vajadzēja iz­saukt vēju labības vētīšanai. Nu, un kā jau minējām, uzskatīja, ka gaiļa upurēšana (upura ēšana) palīdz gūt labas ražas.

Šīs darbības skaidrojamas ar to, ka pēdējos piecos gadu tūkstošos Tuvējos Austrumos par galvenajām dievībām izvirza bargas, pat ļaunas personības. Tiesa, pēdējos divos gadu tūkstošos tēli ievērojami mīkstināti. Ta laika reliģiskie uzskati paredzēja atpirkšanās iespēju, ziedojot nevainīgus bērnus vai jauniešus, jērus vai citus dzīvniekus. Gailis nonāca upurējamo dzīvnieku skaitā divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tāpēc, ka tas bija lētākais no visām upurējamām radībām. Otrkārt, tāpēc, ka gailis bija gaismas nesējs. Šī paša iemesla dēļ krustā sita Jēzu Kristu. Mūsu senči bija vieni no reta­jiem, šķiet pat vienīgie, kas vēl 13. gs. bija saglabājuši ticību balta­jam labsirdīgajam Dievam, kurš netraucēja ievas ziedu, ne arāja kumeliņu, un neprasīja nekādus upurus.

Melnā gaiļa nokaušana. Latvju tautas paražās un garamantās nav asiņainu upuru. Tajās piemin tikai ziedu likšanu. Uzspiežot ar uguni un zobenu Baltijas jūras baltu ciltīm Melnās jūras apkārtnes paražas, ievazāja ari upurēšanas ideju. Ebreju Torā, t. i., Bībelē asi­ņaino upuru nešana ir viens no galvenajiem tematiem un aizņem daudz vairāk vietas kā jebkurš cits. Trešajā Mozus grāmatā asi­ņaino upuru nešanas kārtībai veltītas veselas deviņas nodaļas (!!!), kas būtu saucamas par Lielajiem baušļiem.

Seno paražu pētnieks Džeimss Džordžs Frēzers savā grāmatā "Zelta zars" (latviski nav tulkota), pētījis dažādu tautu paražas, novācot labību. Jau minējām, ka mūsu senākās paražas saistās ti­kai ar Jumja ķeršanu — būtībā auglības gara saglabāšanu.

Dž. Dž. Frēzers stāsta, ka rudenī apēstā gaiļa spalvas un kau­lus glabāja līdz pavasarim. Tad tos izsēja uz lauka kopā ar grau­diem. To varētu tulkot kā rituālu darbību, lai gūtu tādu graudu ražu un auglību, kādas ir gaiļa seksuālās potences.

Tomēr ar laiku šī paraža izzudusi. Mārtiņa gaiļa kaušanas dziesmas palikušas tikai kā vājš atspulgs paražām, kas viduslaikos ievazātas no Rietumeiropas, bet tās mūsu tautā izplatību neguva.

Mārtiņam gaili kāvu Vaskotām kājiņām;

Lai aug mana rudzu druva Zeltītām vārpiņām.

FS 1910, 3196 Jaunpiebalga

Iespējams, ka Rietumeiropā melna gaiļa kaušana simbolizēja cīņu pret rudens tumšo laiku. Šādas darbības jau liecina par māņ­ticības ienākšanu seno zināšanu vietā.

Tomēr šādu un līdzīgu dainu ir maz, un tās nekādi neiekļaujas latvju dainu kopumā. Bez tam Mārtiņos katra saimniecība parasti uz ziemu atstāj vistu barā tikai vienu gaili, bet pārējos vairāk netur. Ta nu šīs dziesmas ir saglabājušās.

Vai latvju senči upurēja? Latvijas vēsturnieki uz šo jautājumu atbild ar vieglprātīgu "jā". Viņi savus uzskatus pamato ar nule minētajām Mārtiņa paražām, kā arī ziņām par gaiļa kaušanu pie kāda koka vai akmeņu kaudzes. Daudzus svētos kokus vēstur­nieki nosaukuši par upurkokiem vai upurliepām, alas — par upur- alām, svētakmeņus — par upurakmeņiem.

Tomēr šiem patlaban valdošajiem vēsturnieku uzskatiem nav kaut cik nopietna pamata. Kā tikko lasījām, tautas gara mantas un paražas nevar uzskatīt par pamatojumu, tādēļ, ka rudens gailēni taču bija jākauj, bet jo mazāk pamatota ir mūsu seno svētakmeņu dēvēšana par upurakmeņiem. Tuvajos Austrumos upurakmeņiem ir visai noteikts, varētu sacīt, standarta veidols. Tie ir zemi, pla­kani, lai tur ērti varētu nogāzt upurējamo lopu vai cilvēku. Ak­mens vidū ir iedobums — upurbļoda, kur ielej asinis. No tā lejup ved iekalta rene, pa kuru asinis notek speciāli noliktā traukā. Šīs asinis dzer, un kā liecība tam vēl šodien dažu reliģisko kultu laikā piedāvā glāzi vīna un maizīti ar vārdiem: "Ēd, tā ir mana miesa, dzer, tās ir manas asinis."

Mūsu zemē šādu upurakmeņu nav. Ari t. s. upuralās, veicot izrakumus, nav atrastas liecības par upurēšanu.

Vienīgi Bitarinkalnā (Valkas rajons) pie centrālās svētakmeņu kopas atrasts zirga upurējums, kas, šķiet, attiecas uz Vikingu lai­kiem un saistāms ar tā mežonīgo iebrucēju paražām.

Skatot šīs ziņas kopumā, jāsecina, ka tās pauž tik augstu mo­rāli un ētiku, kas nepieļauj domu par asiņainu upurēšanu un vēl jo vairāk kanibālisma izpausmēm, t. i., upuru ēšanu.

Grieze

Kaut arī grieze ir samērā izplatīts putns, to redzējis tikai retais. Grieze, arī grieza, griezne, grieznis ir naktsputns, kas dzīvo visai slēpti. Uzturas puķotās pļavās, āboliņa un zaļos labības laukos. Siltā, mierīgā laikā, krēslai iestājoties, sāk savu īpatno dziesmu. To pazīst katrs lauku iedzīvotājs. Rudzu briešanas laikā grieze sāk savu briest-briest vai griez-griez. Ornitologi gan šeit saklausa erp- šņerp vai krek-krek. Mūsu vectēvi šo dziesmu uzskatīja par labu zīmi.

Grieze grieza Rudzīšos, Paipaliņa kārkliņos. Sagriez, Dievus, brāliņam Rudzus, miežus tīrumā.

LD 27997

Kad grieze griež rudzu druvā, būs bagātīga rudzu raža, bet ja dzied pļavā, būs daudz siena.

9635 Ungurpils

Kad grieze aizgriež (aizbrēc), tad tam rokas sagriež.

9639 Džūkste

Grieze ir ļoti veikla tecētāja, prot izglābties pat no dresēta me­dību suņa.

Atlido vēlu — maija otrā pusē, kad zāle jau paaugusies un ir kur slēpties.

Griezes aicinājuma sauciens: kji-kje-kje, izbailēs aizsmacis cib.

Lai gan par griezi ir visai maz garamantu, tajās atrodam pie­tiekošas līdzības ar dzeguzi, kas ļauj domāt, ka ari "Grieze" varēja būt viens no seno pareģu vārdiem.

Gulbis

Kas gan nepazīst cēlos gulbjus? Pašu putnu aprakstu tāpēc nepieminu, tikai pastāstīsim par dažām mazāk pazīstamām īpatnībām.

Barībā gulbis izmanto augu zemūdens daļas, sīkus kukaiņus, tārpus un tikai retumis vardītes vai sīkas zivtiņas. Gulbis ūdenī neienirst un barību gūst ar garā kakla palīdzību. Tāpēc gulbji mīt tikai seklā piekrastē. Jauki paskatīties, kā gulbji mīlas rotaļās viens otru apvij ar saviem kakliem.

Gulbja dziesma. Kaut ari šāds vārdu savirknējums ir pazīs­tams un to lieto, lai tā daiļi apzīmētu pēdējo iespēju izteikties, tam tieša pamata nav. Gulbis nav dziedātājputns. Labākā gadījumā viņu varētu nosaukt par taurētāju, jo tā sauciens atgādina viņa paša vārdu. Varbūt to varētu salīdzināt ar raga pūtienu. Pēc sava toņa tas ir atšķirīgs veciem un jauniem gulbjiem, tāpat ari tēviņiem un mātītēm.

Gulbju uzticība. Par gulbju bezgala lielo uzticību dzirdēti dažādi aizkustinoši stāsti. Ja viens no tiem ejot bojā, tad pēc kāda laika no bēdām mirstot arī otrs. Lūk, ko par šo jautājumu stāsta dabas zinātnieks Juris Lipsbergs.

Vecie putni ir uzticīgi savām ligzdošanas vietām un arvien cenšas tur atgriezties. Taču gulbju pāru izdaudzinātā pastāvība īstenībā nav ne­maz tik liela, kā mēdz domāt. Savā laikā gan pazīstamais vācu ornitologs Oskars Heinrots tika atzīmējis to, ka, piemēram, meža zoss pāru partneru savstarpējās saistības noturīgums ir ievērojami lielāks nekā gulbjiem. Nesen arī angļu pētnieks Mintons, kas īpaši pievērsies šī jautājuma noskaidrošanai, nācis pie līdzīgām atziņām. Reizēm gulbju pāri sairst, dzīviem esot abiem iepriekšējās laulības partneriem, pie tam tie nereti izveido jaunus pārus ar citiem savas sugas īpatņiem. Bet pēc vairākiem gadiem var atkal savienoties pāros ar agrākajiem laulības partneriem. Tātad aina mēdz būt visai sarežģīta. Līdz ar to laikam ir pamats apgalvot, ka gulbju savstarpējā lielā uzticība līdz nāvei vairāk figurē leģendās, nekā faktiski dabā. Tas neizslēdz, ka daudzu pāru partneri dzīvo ciešā saticībā ilgus gadus vai pat visu putna mūžu.

Kur pazūd gulbji vasarā? Pavasari un rudeni mūsu ezeros var redzēt lielus gulbju barus. Bet vasarā tikai retas grupiņas. Kur gan tie pazūd?

Atbilde ir vienkārša. Šie lielie bari ir pārceļotāji, kas vasaru pa­vada ziemeļos. Latvijā apmetas gandrīz tikai paugurknābja gulbji. No ziemeļu gulbjiem, kam kakls taisni izsliets, tie atšķiras ar savu S veida kaklu.

Daudzi putnu pētnieki domā, ka pirms pāra simts gadiem Lat­vijā un arī citur pasaulē gulbji bija jau liels retums. Tagad, 20. gs. beigās, to skaitu Latvijā vērtē dažos simtos pāru.

Latvijā visas gulbju sugas ir aizsargātas ar likumu.

Gulbji ziemā. Lielākā daļa gulbju ziemā dodas uz siltajām ze­mēm. Tomēr citi paliek arī vietās, kur sals nav pārāk bargs. Intere­santa ir šī gulbju kopējā darbība, lai pasargātu ezeru piekrastes no aizsalšanas. Gulbji barību var iegūt tikai piekrastē, iebāžot savu galvu ūdenī. Ja tā aizsalst, tad putniem vairs nav ko ēst.

Lai piekraste neaizsaltu, tad gulbju bars peld cauru diennakti pa savām barību vietām, spēcīgi kuļot ūdeni ar spārniņiem. Tas notiek uz maiņām. Kamēr viena daļa atpūšas, citi kuļ ūdeni, tad atkal mainās.

Bet, ja nu tomēr sals piekrasti sāk pārvilkt ar ledus kārtiņu, tad gulbji lauž ledu. Tas ir neparasts skats. Smagie putni paceļas gaisā, tad krīt uz ledus kā akmens, laužot to ar sava ķermeņa smagumu. Šai brīdī spārni pieglausti, galva gaisā, galveno triecienu gulbji dara ar savu krūšu kaulu.

Gulbju vērojumi

Par tuvākajām dienām

Ja gulbis izbāzis kāju caur asti, tad būs lietus.

9725 Kalnamuiža

Kad gulbji mazgājas, tad lietus gaidāms.

9726 Nīca

Par ziemas sākumu. To vēsta gulbju aiziešana. Ticējumu liela daļa uzskata, ka pirmais sniegs būs pēc trim, citi, ka pēc deviņām dienām:

Ja redz rudenī gulbjus aizejam, tad pēc trijām dienām būs sniegs.

9694 Jaunlaicene

Kad gulbji aiziet uz siltajām zemēm, tad pēc deviņām dienām būs sniegs.

9706 Smiltene

Par gaidāmo ziemu

Ja gulbji iet prom vakara pusē, tad agrs rudens gaidāms, ja rīta pusē, tad rudens vēls, bet pavasars agrs.

9708                 Aloja

Ja gulbji un klurgas (dzērves) iet rudenī augstu, tad ir dziļa ziema; ja zemu, tad sekla.

9709                Plāņi

Kad rudenī gulbju rindai garais kāsis ir uz ziemeļiem, tad būs gara ziema; ja uz dienvidiem, tad būs īsa ziema.

9710                Plāņi

Par notikumiem mājā

Ja pavasarī gulbji vai dzērves skrien pār mājas jumtu pareizā kārtībā un dzied, būs mājās kāzas; ja juceklī un izmisuši kliedzot — mirs kāds.

9716 Skaistkalne

Kad gulbji iet pār mājām spēlēdami, tad būšot kāzas; kad dzie­dādami, tad gaidāmas bēres.

9721 Džūkste

Vēl K. Straubergs piemin Ipiķos pierakstītu ziņu: ja gulbji lai­žas pār ezeru dūdodami, tad kāds jums samaitās noskaņojumu.

Gulbji senajās garamantās

Šķiet, ka senatnē sniegbaltajam cēlajam putnam centās līdzi­nāties augstākie priesteri, bet paša gulbja vārds skaitījās tik cēls, ka to nedrīkstēja lietot parastu zintnieku un priesteru vārdiem. Gulbis varēja simbolizēt pašas augstākās dvēseles.

Balti gulbji saguluši Atmatiņas maliņā: Redzēj' jūru uzaram, Jūras kāpas ecējam.

Fs 1752,19 Liepupe

Trīs dieniņas, trīs naksniņas Saguļ gulbis ezerā, Gulbja meitas precēdams Jaunākam brālīšam.

Fs 280,122 Ķēči

Domās skatot dižās Pokaiņu sistēmas ievaddaļu — mākslīgi veidotu Bramaņu ezeru ar apaļo, sniegbalto salu vidū, redzam tajā peldam gulbjus.

Dziļās sasaites ar Viņsauli norāda arī dažas citas dainas.

Gulbis kliedza ezerā Silā balss atskanēja…

LD 13720

Par gulbju ezeru kā svētezeru vēsta arī daina:

Vakar sirmi peldināju Baltā gulbja ezerā…

LD 1332 vl

Kaut ari tālākais teksts kropļots, tomēr līdzīgās dainās atro­dam ziņas par to, ka šim "kumeļam zvaigžņu deķis mugurā" (LD 1334). Šo "kumeļu", t. i., Dieva spēku vajag jaundzimušā bērniņa vārda meklēšanai (LD 1332) un krustabām. Kaut arī tās ir tikai drumstalas, tomēr šīs norādes liecina, ka gulbim bijusi liela no­zīme senajos rituālos.

Varbūt, ka tas ir nedaudz pārsteidzīgs secinājums, tomēr līdz­šinējā zintnieciskā pieredze liek domāt, ka no visiem putniem tieši ar gulbjiem ir visvieglāk sazināties. Protams, ka šeit domāju nejau skaņu, bet domu pārraidi.

Gulbis egles galā. Gulbis kokos nelaižas. Egles galā vēl varē­tu uzmesties strazds vai cīrulis, bet ne gulbis. Lai ari cik tas šķiet neticami, tomēr daina stāsta sekošo:

Dziedi, dziedi ganu meita, Skaties egles galiņā; Gulbits egles galiņā, Noraus tavu vainadziņu.

LD 1. sēj. Nr. 720,1907

Te nu atkal atcerēsimies, ka dainas sastādītas simbolu valodā. Nodaļā par gaigalu mēs arī sastapām egles stumbru, uz kura sēdēja gaigaliņas. Tas bija tilts-pāreja uz Viņ-Sauli. Arī šeit, tikai nedaudz atšķirīgā veidā aprakstīta līdzīga pāreja.

Ganu meita nav vis skuķēns, bet gan zintnieces — Saules (Ra) vadītā zintniece, t. i., ko gana Saule (salīdzini kristīgo baznīcās — draudzes gans). Ra+gana = ragana. Šis kādreiz goda pilnais vārds viduslaikos pārvērsts par lamu vārdu.

Gulbji citu tautu mītos

Arī citu tautu mīti liek domāt, ka simbols "Gulbis" apzīmējis izcili dižu zintnieku spēku un gudrību, bet vēl jo ticamāk, tik lielus spēkus, kuri varbūt piemita tikai milžiem vai Dieva dēliem.

Vispirms ieskatīsimies senindiešu mitoloģijā. Kā zināms, tās pamati likti pēc senču civilizācijas priesteru-brahmaņu daļas aiz­ceļošanu uz Indiju. Tur viņi radīja augstākās dievības Brahmas tēlu un kultu. Tātad indiešu mītos, kaut arī daļēji un kropļoti, var saskatīt mūsu seno uzskatu atspulgus.

Senindiešu eposā "Mahabharata" ir teikts, ka visvarenais Brahma pārvietojas jāšus uz gulbja. Tātad gulbis pielīdzināts Dieva kumeļam. Līdz ar to kļūst saprotamas minētās latvju dainas vai to nekropļotās daļas.

Dažus atspulgus atrodam ari grieķu mītos. Augstākā dievība Zevs pārvēršas par gulbi, lai gūtu Ledas mīlestību. Ledai no Zeva dzima meita Helēna. Pēc cita varianta Leda dzemdēja dvīņus — zēnu un meiteni. Šis mīts, šķiet, radies no senāka mīta par Apol- lona un Artemīdas piedzimšanu. Viņu māte bija no ziemeļiem (Letu zemes) nākusī Leta. Lētas bērni dzima uz peldošās Astērijas salas, tātad saskatāma līdzība ar gulbja perēkli.

Apollons var parādīties gulbja veidā. Kopā ar gulbjiem viņš ikgadus ceļo, t. i., lido uz mātes dzimteni. Tāpat viņš pārvērš gulbī savu dēlu Kikriu. Citā variantā tas ir tas pats Apollons. Kikns lika bēgt pat Hēraklam. Mītā vēl izteikta doma, ka gulbju žēlajos klie­dzienos par sevi atgādina nogalināto un no bēdām mirušo cilvēku dvēseles. Bet tas jau šķiet senākā jaunu laiku izskaistinājums.

Nobeigumā piebildīsim, ka gulbis un krauklis ir vienīgie putni, kurus senie astronomi iecēluši debesīs, veltot tiem zvaigznājus. Arī tas apliecina lielo cieņu pret gulbja simbolu senatnē. Šis zvaigznājs skatāms ziemeļu puslodē, Piena Ceļa blīvajā daļā.

Irbe

Vai esat kādreiz aizdomājušies par vārdu "gājputns"? Ar to apzīmē putnus, kas rudenī dodas uz siltajām zemēm. Patiesībā gandrīz visi šie putni turp lido, nevis iet. Ir tikai viens putns — gājējs, kas savos ceļojumos tek kājiņām, nevis lido. Ta ir irbe. Tāpēc pareizi būtu teikt, ka viņa ir vienīgais Latvijas gājputns.

Vēl šodien, ja gribam uzslavēt kādas meitenes raitumu, salī­dzinām tās darbību ar irbītes žiglajiem soļiem. Vēl 19. gs. meite­nēm deva arī šo dziļi latvisko vārdu. Senatnē tas bija apķērīgo, iz­darīgāko jauno zintnieču vārds.

Latvijā galvenokārt dzīvo lauku irbe, kas salīdzināma ar ne­lielu vistiņu. Tās krāsa no zilganpelēkas vai iesarkanbrūnas līdz stipri gaišākiem toņiem. Irbe ir ātra tecētāja.

Vēl ir meža irbes, kuru tērps ir raibāks. Lauku irbes neiet mežā, meža irbes laukos. Irbes šeit ari ziemo; barību iegūst, atkasot sniegu. Irbēm ļoti grūti sērsnas laikā, tad tās dažkārt nāk māju tuvumā.

Saucieni riesta laikā tihi-tititi-tim vecās irbīšu vistas aicina pie sevis ar daudzkārtīgu arvien skaļāku un ātrāk sauktu ti, nobeidzot ar kiul-kiul-kiul. Jaunās vistiņas klusi, gandrīz nesadzirdami sauc pipipipi.

Daļa no dainām, kas veltītas irbēm, pirmajā brīdī šķiet vai sa­dzīviski apraksti. Tomēr, skatot visas irbju dainas kopumā, redzam, ka tās veido vienotu aprakstu par jaunajām zintniecēm.

Kāds sakars čaklajiem putniem ar Irbes upi un šaurumu? Nekāda un ne vismazākā. Par Irbes šaurumu sauc Baltijas jūras daļu starp Sāremā (ig. Saaremaa) salu un Kurzemes piekrasti. Šīs vietas vārds radies, rupji kropļojot seno Sāremā salas dienvidu gala vārdu Srve, kas vēlāk latviešu mutē pārvērtās par Irve, tad Irbe.

Mūsdienu igauņu valodā vārds serv tulkojams kā kāda priekšmeta, lauka vai ceļa mala. Sāremā salā tas būtu salas gals.

Ticējumi par irbēm. To ir maz. Daži skaidro irbes īpatnējo sau­cienu — svilpšanu.

Dievs sūta putnus dziesmas mācīties. Irbe tad noiet pie kāpostu griezējām un iemācās šņirkt, šņirkt! svelpt.

10330  Džūkste

Saka, ka irbe savā valodā svelpot tā: "Svilpšu, svilpšu vīrus pusdienā!"

10331  Džūkste

Pārējie ticējumi saka, ka irbes ierodas mājās tad, kad drīzumā sagaidāmi puteņi (10334 un 35), stiprs sals (10335 un 36) vai lieli lieti (10 338).

Zintnieču apmācība

Vienmēr un visos laikos vajadzēja gudrus cilvēkus, kas spētu sniegt neatliekamo palīdzību, dziedināt slimības, nodrošināt vese­līgu barību un dzīvesveidu, paredzēt nākotni, atraidīt dažādus ļaunu spēku uzbrukumus. Šādus cilvēkus vajadzēja katrā lauku sētā. Savukārt vecie zintnieki un zintnieces — Irbes, mācīja tos jaunos, kuri nebaidījās grūtību un bija gatavi sekot.

Sudrabota irbe dzied, Es basām kājiņām. Dziedi, irbe, gaidi mani, Līdz kājiņas es apaušu, Līdz kājiņas es apaušu, Apsedlošu kumeliņu.

LD 30430, 2, Rāva

Gan no senajiem citu tautu, tostarp sengrieķu, rakstiem, gan no Pokaiņu dižo svētvietu izpētes zināms, ka mūsu zemi senatnē apmeklēja desmitiem miljonu svētceļnieku no visas pasaules, kuriem mūsu zintnieki deva padomu un tos dziedināja. Lai to varētu iespēt, vajadzēja pastāvēt plašai zintnieku izglītības sistē­mai. Līdzīgi kā mūsdienās pirmo speciālista kvalifikāciju nosaka medmāsas vai tehniķa diploms, senajā zintniecībā bija Irbe. Kā vē­lāk redzēsim, jaunās zintnieces, kad tās ieguvušas Irbes vārdu, varēja un vēlējās skoloties tālāk, izgāja nopietnus pārbaudījumus.

Nesaudzīgā māmulīte. Dainu tēvs K. Barons savā krājumā zem kārtas numura 13522 salicis no visām Latvijas malām vāktās visai līdzīgās dainas, kuru saturs pirmajā brīdī var šķist dīvains. Proti, māmulīte ver vaļā vara vārtus un laiž ārā savas meitas tieši tai laikā, kas ir sevišķi bīstams viņas meitām Irbītēm, jo apkārt lidinās daudz vanagu.

Slēdz māmiņa, vara vārtus, Laid irbītes tīrumā; Šo rītiņu liela migla Daudz vanagu lidināja.

LD 13522 v4

Te jāpiebilst, ka vara vārtu nebija pat pašiem vislepnākajiem muižniekiem un ka irbju vistiņas neviens pat naktī kūtī netur tā­pēc vien, lai vanagiem no rita būtu brokastis. Šī daina, bez šaubām, sacerēta simbolu valodā. Tai varētu būt vairāki tulkojumi. Viens no tiem, visvieglāk izpētāmais, būtu aicinājums jaunām zintniecēm Irbītēm darboties lielāku ļaužu uzraudzībā. Šo domu apliecina arī tālākās dainas par Irbes un Vanaga sacensībām.

Viedās līgavas

Daļa dziesmu par viedajām un žiglajām zintniecēm — Irbītēm gadu simtu gaitā pārveidojušās par rotaļīgām līgavu dziesmām.

Es biju irbīte

Es māku rotāt;

No viena kalniņa

Uz otraju; Uz trešu lēkdama Ieraugu tautas. Teciņus tecēju Uz māmuliņu. Gaidi, gaidi, māmiņa, Nu būs viesi…

LD 13645

Tālākā šis garās kāzu dziesmas daļa, kaut ari ir sadzīviska, to­mēr šķiet kādas senākas zintnieciskas dainas pārveidojums (sk. VI un V6). Bet jau no šīs daļas skaidrs, ka nevar lēkt no kalna uz kalna, ka šī redzēšana ir tēlaina, nekā tikai no kalna augšas līdz otram pauguram. Varbūt, ka vecāks ir variants (VI), kur vēstīts, ka zīlīte lec no zara uz zaru.

Citās dainās senās zintniecibas atblāzmas tik tikko, bet tomēr samanāmas.

Svilpa irbe šiliņā, Traucē manu kumeliņu. Vai bij irbe, vai nebija, Vai bij ciema zeltenīte.

LD 11194 vl

Mūsdienu pilsētnieku šī svilpšana var mulsināt. Viņiem liekas, ka svilpj tikai palaidņa puikas.

Vispirmām kārtām putnu pētnieki paskaidros, ka irbe patie­šām dažkārt izdod skaņas, kas līdzīgas svilpienam. Bet kāpēc gan jāsvilpj būtu meitenei? Te jāpaskaidro, ka tajos laikos, kad svētvie­tas vēl nebija apzīmētas ar akmeņu salikumiem, iesācējiem zint­niekiem dažkārt visai ērti ar šādiem vai līdzīgiem skaņu signāliem noteikt enerģētisko plūsmu joslu krustpunktus un virzienus. Ta kā šeit nav runa par parastu meiteni, bet iesācēju zintniecībā.

Koša irbe nosasauca Viņapus Daugaviņas; Cērtiet liepu, metiet laipu, Tā būs mana līgaviņa.

LD 11464 v

Te nu katrs sapratīs, ka pār Daugavu laipu nepārmetīsi. Tā at­kal aiz šķietami sadzīviskas dziesmas slēpta dziļa zintniecība.

Dainas par Irbēm ir sevišķi kropļotas. Iespējams, ka lielie zint­nieki šīs dainas ļāva grozīt tā, lai tās neradītu nekādas aizdomas mūsu tautas apspiedējiem. Tomēr vērīgi lasot šīs pārpalikušās zi­ņas par Irbēm, mēs tajās atrodam interesantas ziņas.

Irbe, irbe, tautu meita, Ir vanagi bāleliņi; Māk irbīte rotāties, Māk vanagi lidināt.

LD 11851

Mēs jau apskatījām to rotāšanu — lēkšanu no viena kalna uz otru.

Pirms doties tālāk, pieminēsim šīs dainas variantu, kur minēts sens, jau izzudis irbes vārds — jirrba. Vēl citur arī ierbe.

Irbe, irbe, tautu meita, Kā vanagi bāleliņi. Iet irbīte tautims, Sāk vanagi lidināt.

LD 11853

Šajā dainā tautās iešana pilnīgi noteikti nav apprecēšanās, bet gan zintniecisko darbību uzsākšana.

Irbe un ūdeni

Irbe ir sauszemes putns, kas dzīvo laukos, krūmos, mežos, sausās vietās. Lielos ūdeņos irbe nemīt.

Turpretī, skatot kopā tās dainas, kur minētas irbes, vairāk kā puse no tām irbes saista ar ezeriem, upēm, dižo Daugavu un pat jūru. Un šīs dainas nebūt nav tāpēc sacerētas, ka ari irbīte laiku pa laikam grib dzidro ūdeni nodzerties. Te domātas ļoti dziļas saistības.

Iesim, irbe, tecčtiesi Pa to lauka līkumiņ; Tu tecēsi ezerā, Es savosi bāliņos.

FS 1638, 4075 Skrunda

Bāliņos — tas būtu Viņ-Saulē. Salīdzinot ar citām dainām, nā­kas secināt, ka Irbes saistās ar Aiz-Saules ūdeņiem. Nākamā daina pirmajā mirklī šķiet pavisam sadzīviska, tomēr, vērīgāk lasot, at­rodam līdzības ar trīs laiviņām pie Viņsaules avotiem.

Trīs irbītes purināja Avotiņa maliņā; Purin, irbe, nepurini, Viena būsi vanagam.

FS 1450, 3191

Bet tagad jau būs viens no Daugavas pieminējumiem — ne jau upes, bet simbola. Kaut arī dainas vidējā daļa ir kropļota, vir­zot klausītāja domu it kā uz precībām, pēdējās divas rindas atkal jau glabā Aizsaules simbolus.

Ronīts pūta Daugavai, Irbe svilpa šiliņā. Pūt, ronīti, vai nepūti, Tās irbītes nedabūsi:

Tā irbīte sudrabota Dimantiņa cekuliņu.

FS 1441,108 Rauna

Savādi, ja lasa dainas par Irbēm, tad līgavas to vien darījušas, kā varen skaļi svilpušas un kliegušas. Diez vai tā būs. Te tomēr jā­meklē dziļāki zemteksti.

Dažām dainām par Irbi ir līdzība ar dainām par Gaigalu. Pie­mēram, tilta būve pār upi.

Skaņi irbe nokliedzās Aiz upītes kalniņā; Cirtu priedi, metu laipu, Tā būs mana līgaviņa.

LD 550, arī LD 11464

Irbes pārdzimšana

Daudzas dainas stāsta par irbes pārbaudījumu ceļu, par tai veicamajiem uzdevumiem. Tie, protams, ir simbolu valodā un tā īsti bija saprotama tikai tā laika zintniekiem. Kaut arī jaunajai zint- niecei Irbei ir citi pārbaudījumi nekā Cīrulim, tie nebūt nav mazāk bīstami. Interesanta ir daina, kura stāsta par uzmundrinājumu zintniecei — iesācējai nopietnā darbā turēties godam līdzās liela­jiem ļaudīm.

Ierbe gāja tecēt ies Ar pelēku vanadziņu; Tec ierbīte, loki kājas, Dari kaunu vanagam.

FS Bb 22, 226, Skrunda, Lutriņi, Jaunpils, Gaiķi

Daudz sarežģītākas dainas ir par Irbes pārdzimšanu. To pilns skaidrojums aizņemtu pārāk daudz vietas. Dainā par Irbīti mēs at­rodam visas "pārdzimšanas" sastāvdaļas.

Daugaviņa, melnacīte, Melna tek vakarā; Tu, irbīte, zeltspārnīte, Tu gul jūras dibenā.

FS 1766, 6759 Viļķene

Šajā dainā iztrūkst lielas vidusdaļas. Bet nākamajā jau vēsta par pārdzimšanas beigu daļu — izcelšanu no jūras.

Irbīt, mana zeltspārnīte, Negul jūras dibenā! Es laidīšu zelta āķi Līdz pašam dibenam, Līdz pašam dibenam, Līdz taviem spārniņiem.

FS 1935, 2094 Vecpils

Irbes lielās mākas. Dainas nerunā par prasmi dziedināt cil­vēkus un saglabāt viņu veselību, jo tās bija samērā viegli apgūsta­mas, bet par māku gūt sasaites ar viņsauli un aizsauli. Tas deva iespēju gan noteikt un vadīt nākotnes gaitas, gan ari vadīt klima­ta, it īpaši nokrišņu daudzumu. Lūk, ko Irbes prot:

Irbe svelpa, pērkons grauda Viņāpus Daugaviņas; Kas irbei irkļu deva, Kas pārcēla pērkonīti?

FS 191,10449

No dainas izriet, ka Irbe pati pārcēlusies uz Daugavas viņu krastu, kas ir viņsaules simbols un vada notikumus šajā — pasau­les krastā. ŠI ziņa atbilst daudzās citās, it īpaši veļu, dainās paus­tajām darbībām.

Protams, te nav jādomā, ka dzīvs cilvēks nokāpa apakšzemes veļu valstī, kā to visai naivi apraksta gan sengrieķu teikas, gan Austrumu zemju mīti. Te ir runa par darba metodi.

Citu zemju mīti

Ziemeļamerikas un Rietumeiropas tautu mītos irbei piešķirta visai liela loma. Irbe palīdz krauklim radīt uz Zemes gaismu, iz­knābjot debesu velvē caurumu, pa kuru tā sāk iespīdēt.

Itelmeņu mītos ar irbi jāj visu zvēru un dzīvo radību pavēl­nieks Piļecūčs (vai Biļukajs). Atceraties, ka senindiešu mītos uz gulbja jāja Brahma.

Neapšaubāmi, ka ne jau mazais putniņš aiz nez ko tā ticis lielā godā. Senos mītos visai noteikti var saskatīt Senlatvju civilizācijas uzskatu iespaidu par Irbi kā jaunāko zintnieci un palīgu lielo zint­nieku kustībā.

Par mūsu un ziemeļu tautu saistībām liecina arī sāmu mīts par Sauli Peivi, kas karojusi ar Mēnesi. Putni karoja Peives pusē. Karu izbeidza vecītis, domāts Dievs, roņa izskatā. Šī teika ļauj skaidrot iepriekš apskatīto dainu par Irbes un Roņa sadarbību. Savukārt šīs dainas apjēgšana ļauj izprast irbes gulēšanu jūras dibenā.

Ne pirmo reizi mēs pieminam senās sasaites ar visai tālu tautu un pat citu kontinentu mītiem. Mēs visi tikām skoloti tādos uz­skatos, ka senatnē cilvēki dzīvoja mazās kopienās, viens no otra atrauti. Tomēr pēdējo gadu atklājumi ne tikai Pokaiņos, bet arī ci­tās vietās, piemēram, Arkaimā (Dienvidurāli) iezīmē pavisam citu ainu, kas rāda senāko tālo tautu tuvos sakarus sirmā senatnē. Var­būt tie pat bija labāki nekā šodien, jo modernie masu informācijas līdzekļi, lai cik ari tas paradoksāli nebūtu, drīzāk rada atsvešinā­tību, nevis tuvību. Mēģiniet atcerēties, kad pēdējo reizi skatījāties televizorā, dzirdējāt radio, lasījāt avīzēs vai žurnālos kaut ko par igauņu, lietuviešu vai baltkrievu kultūru. Un ko jūs vispār par to zināt? Domāju, ka pirms kādiem sešiem, astoņiem vai desmit gadu tūkstošiem jaunās zintnieku mācekles — Irbītes zināja par savām kaimiņu zemēm un tautām daudz vairāk nekā jūs.

Krauklis

Pēdējos gadu desmitos Latvijas senajās svētvietās veikti dau­dzi tautiski pasākumi. Tajos nereti piedalījās viens vai vairāki kraukļi. Viņi ne tikai novēroja cilvēku darbības, bet bieži vien deva pat savus "padomus"; dažos gadījumos līdzi darbojās sīki putni, pat to bari. Šajos gadījumos krauklis bija visu putnu vadonis. No to darbības, kā arī garamantām var secināt, ka krauklis kā simbols apzīmē pašus galvenos šīs pasaules zintniekus.

Krauklis sastopams gandrīz visā pasaulē. Viņa garums 86-88 cm, izplestu spārnu platums 120 cm.

Kraukļi un izglītība. Valda uzskats, ka izglītība kā sistēma ra­dusies tikai pēdējā gadu tūkstotī. Bet akmens laikmetā, pēc šo speciālistu domām, bijušas tikai pirmatnējo mežoņu kopienas, kur vadonis vai arī tā palīgs krīvs (burvis, šamanis), izmantojot no iepriekšējās paaudzes saņemtās zināšanas, prata dziedināt, noteikt laiku, veikt tos vai citus pareģojumus. Tomēr nopietnāk apskatot liecības par seno zintniecību, nevar neatzīt, ka šādi uzskati radušies tikai no nezināšanas un tie patiesībai nepavisam neatbilst.

Tā, piemēram, izrakumos pie Burtnieku ezera atrasti galvas­kausi, kas liecina par ļoti sarežģītu operāciju — galvaskausa trepa- nāciju — sekmīgu veikšanu. Operētie pēc tam vēl ilgi dzīvojuši. Mūsdienu mediķi pat nevar iedomāties, ka šādu operāciju varēja veikt lauku apstākļos ar akmens rīku palīdzību. Šāda veida operā­cijas nevar veikt pats talantīgākais dziednieks, ja viņš nav tai pie­tiekoši apmācīts vai, teiksim mūsdienu valodā, beidzis visai no­pietnu seno dziedniecību skolu. Līdz ar to šādu skolu pastāvēšanu var uzskatīt par pietiekami pierādītu.

Atradumi Pokaiņos liecina, ka mūsu zemi senatnē apmeklēja vismaz 15-20 miljoni cilvēku, meklējot šeit veselību un padomu. Jau apskatītās dainas par putnu vārdos dēvētiem zintnieku mā­cekļiem, it īpaši par irbi un cīruli, pārliecina, ka mūsu zemē pastā­vējusi zintnieku skološanas sistēma. Mūsdienās te varētu runāt gan par vidēji speciālo, gan augstāko izglītību zintniecības jomā līdz ar tālākas izaugsmes un pastāvēšanas iespējām.

Savukārt, šādas izglītības, kā ari pašizglītošanās sistēma ar sa­zarotu speciālistu tīklu varēja pastāvēt tikai garīgi attīstībā sabied­rībā. Ļoti augstās domās par mūsu zemes gudrajiem bijuši seno grieķu autori. Protams, šodien mēs varam runāt tikai par seno zināšanu atspulgiem dainās. Bet arī atspulgs nevar rasties, ja tam nav nekāda materiāla rakstura pamata.

Kraukļa īpašības. Kraukli var raksturot kā spēcīgu, ļoti gudru un drošsirdīgu, ja vajag, pat par kauslīgu, toties ari uzmanīgu putnu.

Kraukli var viegli pieradināt, īpaši mazotnē, un iemācīt runāt saprātīgus vārdus īstajā vietā un laikā. Tātad, kraukļa runa ir apzi­nātu domu paušana. Pieradināta putna teikto nezinātājam grūti atšķirt no zemas cilvēka balss.

Kraukļi nemīl sabiedrību, biežāk sastopami vieni. Ja tie lido vai uzturas vairāki kopā, tad interesanti viņus pavērot. Dažkārt tos var salīdzināt ar svētnieku procesiju.

Tai pašā laikā krauklis domā par palīdzību visiem, kas dzīvo mežā. Ja mežā krauklis ierauga kaut ko ēdamu, tad viņš, uzlaidies augstu gaisā, aicina arī citus. Šo kraukļa aicinājumu saprot ne tikai citi putni, bet arī zvēri, un tūlīt steidzas turp.

Skaists ir kraukļa lidojums, it īpaši, kad viņš rotājās. Kraukļi lieliski prot izmantot augšupejošās gaisa strāvas, tāpat dažkārt viņi planē virs senajām svētvietām, ko var spilgti saredzēt, līdz aiz­lido projām.

Kraukļa spalva ir spīdīgi melna. Tomēr latviešu teikas, Ziemeļ- austrumsibīrijas un Ziemeļamerikas tautu mīti apgalvo, ka krauk­lis senāk bijis pilnīgi balts. Savādi, ka dažādu kontinentu savstar­pēji tālo tautu mīti vēsta vienu un to pašu.

Kraukļa valoda. Krauklis garīgi ir ļoti spēcīgs putns. Savas domas, uzskatus un rīkojumus krauklis pārraida tā, ka tos grūti pārprast.

Cilvēku darbības virzīšanai krauklis izmanto tādas skaņas kā "krak, krak, krak", kuras var pateikt visai atšķirīgos veidos. Ja jūsu darbība ir apmierinoša, tad jau seko mīlīgie vārdi "kruk, kruk". Bet pašu augstāko labvēlību pauž neticami maigās skaņās teikts "korr, korr". Nezinātājs neparko neiedomāsies, ka šīs skaņas nāk no kraukļa, nevis maiga un maza putniņa.

Nelabvēlīgu attieksmi krauklis paziņo ar skarbu ķērkšanu.

Kraukļi savus norādījumus, atziņas un ari uzslavas prot pateikt tādā veidā, ka šīs sarunas ļoti labi noder par ievadu citu putnu sacītā izpratnei.

Sevišķi aizkustinoši ir brīži, kad krauklis dzied līdzi cilvēku grupai.

Vēl interesantāka ir kraukļa dziedāšana, to dainās salīdzina ar stīgu strinkšķināšanu.

Krauklis latvju garamantās

Gaidāmais laiks. Mēs jau iepazinām ticējumus par citu putnu uzvedību, kas ziņo par gaidāmā laika izmaiņām. To dara arī kraukļi.

Ja kraukli ķērc, tad gaidāmi negaisi: vasaru lietus, ziemu puteņi.

Jaungulbene

Ja krauklis ziemā ķērc, gaidāms mīksts laiks.

Nīca

Kad kraukļi gaisā plēšas, tad gaidāms lietus.

Ainaži

Nāves ziņas. Viduslaikos ziņas par kraukli kā zintnieku, skolotāju un augstas gudrības paudēju izplēn. To vietā nāk ticēju­mi par kraukli kā ļaunu ziņu nesēju. Sava daļa taisnības te ir, jo krauklis nes visas ziņas, tostarp ari ļaunās, un viduslaikos lielākā daļa ziņu bija tieši tādas.

Kur skriesiet, melni kraukļi, Bez saulītes vakarā? Māmiņai ziņu dot, Dēliņš jūras dibenā.

LD 30796

ja krauklis pārlaižas pār māju kraukšķinādams — kādam no tās mājas iemītniekiem tanī gadā jāmirst.

Kalsnava

Šādu un līdzīgu ticējumu vēl ir daudz, bet mēs to apskati neturpināsim, jo nekā būtiski jauna tur vairs nav. Lasot šos ticēju­mus, bezmaz šermuļi iet pār kauliem. Bet, padomāsim paši, ja kaut desmitā daļa no teiktā būtu taisnība, mūsu zeme jau sen būtu iz­mirusi. Drīzāk gan iemesls jāmeklē okupantu naidā pret mūsu senajām zināšanām.

Par kraukļa spēku. Dainās saglabātas ziņas, kas liecina par zintnieka Kraukļa ārkārtīgi lielo spēku un iespējām.

Es, prūšos aizjādams, Kraukļa kājas kaldināju, Vienu kāju zelta kalu, Otru skaidra sudrabiņa; Kad tas skrēja pa gaisiem, Visi gaisi vizuļoja.

LD 29728

Kaut arī senā daina stipri kropļota, ari šādā veidā tā liecina par zintnieka Kraukļa lielo spēku.

Kas gan nezina jauko "Krauklīt's sēž ozolā":

Krauklīt'š sēž ozolā, Zelta spēles rociņā; Vai, krauklīt', tu redzēj', Kur aizveda mūs' māsīn'?

Pār purviem, pār mežiem, Pār deviņi ezeriņ; Pār deviņi ezeriņi, Bagātā vietiņā.

FS 23, 8338, Valmiera

Būtībā tās ir atmiņas par zintnieku, gudro pareģi — Kraukli, kas spēj ieraudzīt tālu tālu — gan telpā, gan laikā. Pie Kraukļa devās tad, kad visi citi reģi un zintnieki bija bezspēcīgi.

Ko tie kraukļi kraucināja. Ko žagatas žadzināja? Veca puiša dvēselīte Sausas egles galiņā.

LD 13064

Nāc pie manis, jauna meita, Es bij' katla kalējiņš; Krauklīt's manim ogles dzēsa, Vārna plēšas kustināja.

LD 14774

Lidojums Lielās dienas rītā. Par seno rituālu pasākumu at­blāzmu liecina ticējumi, ka vairākās svinamās dienās ūdens iemanto sevišķu spēku. Ūdens brīnumainās spējas kļūst sevišķi iz­cilas, ja to nesis vai skatījis pats dižākais priesteris. Mūsu senčiem tas bija Krauklis, par ko liecina sekošās garamantas.

Zaļās ceturtdienas vai Lielās piektdienas rītā krauklim priekš saules jāaizskrien uz jūru, jāatnes jūras ūdens un bērni ar to jānokristī, citādi krauklēniem jāpārvēršas par kovārņiem.

14827 II, 1892

Zināmu līdzību varam atrast arī Ēģiptē. Nīlas grīvā atrasta seno ēģiptiešu skulptūra, kur augstais priesteris nes trauku ar ūdeni, tajā redz atspulgu. Ar šādu ūdeni aplaistīja valdniekus. Nodeva seniem rituāliem vēl mūsu gadsimtā saglabājusies paraža pavasarī rumulēties.

Skolotājs, palīgs un ziņu nesējs

Kraukļa gudrība ir apbrīnojama. Man šķiet, ka no visiem put­niem cilvēkam visvieglāk sarunāties ar kraukli. Daudzas reizes dažādās Latvijas vietās kraukļi mācījuši sameklēt to, ko mēs mek­lējam, un palīdzējuši atrast īsto atslēgu, kā rīkoties tai vai citā senvietā.

Krauklis izjūt arī citas jūsu darbības mežā vai laukā un sniedz tām savu vērtējumu arī tajās reizēs, kad viņa padoms netika prasīts.

Pētot latvju svētvietas, ne vienreiz vien nācies novērot, ka pēc vietas "iesildīšanas" nez no kurienes uzrodas krauklis un spārnus nekustinot aizplanē pa ugunsceļu. Citreiz atkal krauklis komandē, kā jārīkojas. Tomēr visinteresantākais ir tas, ka kādreiz svētvietās darbojas tikai paši kraukļi, veicot visādas mums neizprotamas zintnieciskas darbības, un tas ir ļoti liels gods cilvēkam, ja kraukļi to pieņem par savējo.

Dabas pētnieks K. Lorencs, kaut ari jautājumos par putnu intelektu ir ļoti skops, tomēr bija spiests atzīmēt sava pieradinātā kraukļa intelektu un to, ka šis krauklis spējis viņu ietekmēt.

Kādā pasakā krauklim ir tik liels spēks, ka tas uznes ķēniņa dēlu uz aizmēness zemi. Gan šī pasaka, gan daudzas citas ziņas par kraukli ir stipri kropļotas.

Toties visai izprotama kļūst pasaka, kur krauklis palīdz galve­najam varonim — aiznes viņu uz elli, lai nozagtu zelta gaili un iznestu to virszemē. Protams, tā izteikta simbolu valodā: sevišķi smagā brīdī vajadzīga paša — kraukļa (lasi zintnieka) palīdzība.

Ļoti tuvu patiesībai ir ziņa par kraukļu — zintnieku skolu, kur jaunekļus apmāca dažādās mākslās, tostarp arī pārvērsties. Bet samērā jauni kropļojumi ir stāsti par brīnuma akmeni, ko atrod kraukļa ligzdā. Pagalam aplams ticējums par kraukļa sirdi, kas jāizrauj dzīvam krauklim — tad visu zināšot.

Krauklis dziedniecības vārdos. Kraukli samērā bieži piemin senajos dziedniecības vārdos un parasti tie sastādīti dainu veidā. Tā asins vārdi stāsta par kraukli, kas skrien gaisā vai pa jūru, lais­tot asinis. Asinis šajos vaidos aptur skaistā Māra, apturot asiņu upi vai saslaukot tās ar liepu slotu vai arī ar krauklim izrautu spalvu.

Citos veselības vārdos kraukli sūta pār jūru "dziedēt asins pilītes" un pārvest pāri grāvim pienu (pūķa motīvs).

Latvijā, netālu no Skrīveriem, ir Kraukļu svētakmens, bijis Kraukļu pagasts, vietas Kraukļi un Kraukļavas.

Zināms, ka 19. un 20. gs. dažus zintniekus sauca par Krauk­ļiem. Piemēram, 20. gs. 20. gados Alūksnē darbojās Kraukļu Marija.

Krauklis citu tautu mītos

Ziemeļu puslodes mērenās joslas seno tautu un it īpaši Zie­meļamerikas un Ziemeļāzijas mītos krauklis ir pati galvenā persona. Ziemeļamerikā krauklis ieņem izcilu vietu tlinlitu, haidu, cim- cianu, kvakijutlu un daļēji arī eskimosu mītos. Austrumsibīrijā visai līdzīgi ir čukču, itelmeņu un korjaku mīti. Krauklis tajos redzams gan kā pirmradītājs, gan kultūras nesējs, gan spēcīgs šamanis.

Radīšanas mītos krauklis rada gaismu un debess spīdekļus, sauszemi, kalnus, upes, zvērus un cilvēkus. Krauklis dabū sald­ūdeni no jūras svešiniekiem. Viņš visiem putniem piešķir ekso­tiskus tērpus, tikai pats no baltā putna pārtop par melnu.

Interesants ir mīts par gaismas radīšanu. Krauklis kopā ar irbi izknābj debesu velvē caurumu, pa kuru uz mūsu zemi sāk spīdēt gaisma. Tad viņš nozog debesu spīdekļus, kas ir apaļi kā bumbas. Bet kā par debesu spīdekļu formu varēja zināt senie cilvēki?

Itelmeņu un korjaku mītos no pirmā kraukļa rodas kraukļu dzimta un no tās cilvēki. Ta kā cilvēki ir kraukļu bērni, viņš tos sargā un aizstāv, dāvina burvju instrumentu ar ko iegūt uguni. Šie miti vijas ap kraukli kā centrālo dievību. Pretstata ienaidnieki ir vilks, retāk gulbis, ērglis, pīle.

Gan indiešu vēdu, gan irāņu Zend Avesta, gan arābu un ebre­ju svētās vēstures — Toras — tekstos parādās vēl senāku mītu at­spulgi, kas liek domāt, ka visai tālā senatnē kraukļa loma bijusi ļoti cienījama ne tikai apskatītajās ziņās par Ziemeļamerikas un Zie- meļāzijas tautu mītiem.

Ta Torā (sk. 1. Mozus: 8,7) vēsta, ka Noass pēc piestāšanas pie Ararata kalna izlaida no šķirsta kraukli, un "tas skraidīja šurp un turp, kamēr ūdeņi nozuda no zemes virsas" — tātad spēcīga zint- nieciska darbība.

Krauklis — ari viens no Dieva dēla simboliem, jo viņa atveidu izmanto Zeva dēls Apollons, senākām tautām Dieva vai vēstneša simbols.

Vēl Rietumeiropā pazīstams ticējums, ka netaisni nogalinātu cilvēku krauklis varot atdzīvināt tik ilgi, līdz viņi atriebjas slep­kava m.

Vairākās ķeltu leģendās krauklis darbojas kā pareģis, pie­mēram, norāda vietu, kur jāceļ Lionas pilsēta. Grieķu teikā krauk­lis norāda vietu Delfu orākula akmeņiem.

Gaiļiem krauklis bija svētais putns. Dievībai Votānam uz ple­ciem sēž divi kraukļi — Hugns, kurš simbolizē prātu, un Mun- mins — atmiņu.

Atgādinām, ka vairāki senie motīvi vēsta, ka krauklis kādreiz bijis balts. Tā latvju teikā par Daugavas rakšanu baltais krauklis nosmērējies ar dubļiem.

Lakstīgala

Maz ir cilvēku, kas nebūtu dzirdējuši lakstīgalas dziesmu, bet vēl daudz mazāk ir to, kas redzējuši jauko dziedātāju.

Kautrais putniņš pieder pie ķauķu dzimtas. Tā garums 17,5 cm, spārnu platums līdz 9 cm. Spalvas, īpaši uz galvas, tumšas. Bet rīklīte un pavēderīte balta. Visbiežāk sastopama upju ielejās, krū­mainās vietās.

Ornitologi lakstīgalu raksturo kā nosvērtu, nopietnu putniņu ar noteiktu un pārdomātu rīcību. Šis putna īpašības saistāmas ar to augsto vietu, kādu mūsu senči piešķīruši tām senajām prieste­rienēm, kam deva vārdu Lakstīgala.

Dziesma. Dziedātāji ir lakstīgalu gailīši. Viņi dziesmu sāk va­karos un dzied augu nakti, aicinot pie sevis vistiņas.

Lakstīgalas nebaidās no cilvēkiem pat tad, kad tās dzied. Dziesma plūst ar neparastu spēku. Viegli, bet tai pašā laikā svinīgi, lēni, stingrā taktī, ar noteiktām pauzēm. Dziesmai varbūt visai da­žādi salikumi. Parasti tā sākas ar david vai judit. Tad seko dziesmas daļa, kas atkārtojas trīs reizes. To varētu pierakstīt kā —filip, filip, tarak, tarak, diderotl Tālākais turpinājums varētu būt… tak… tjr… taterok… bol… teceret…david… vat… dahir…dijč… trrr… crtctrrtc….

Citās reizēs var sadzirdēt jamba… glok… tot… cererk….

Laba lakstīgalas dziesma skan spēcīgi ar tīru, bezmaz metā­lisku toni, cītīgi un ar daudzām dziesmas maiņām un nokrāsām. Varbūt, ka lakstīgalas dziesmu burvīgu dara tas, ka ik dziedājums atšķiras no iepriekšējā. Var jau būt, ka daudzveidīgās dziesmas ir tikai acumirkļa iedvesmas auglis, tomēr neizslēgsim iespēju, ka tās satur kādus ziņojumus.

Mūsdienu ļaudis, labākajā gadījumā, uztver tikai lakstīgalas dziesmas skaistumu, turpretī senči tajās saskatīja lielu spēku. Pa­klausoties lakstīgalas dziesmā, arī jūs noteikti jutīsities labāk, drošāk un gūsit pašpārliecību.

Lakstīgala kroni pina Manā rožu dārziņā; Ne man miega, ne darbiņa, Lakstīgalu klausoties.

FS 1374, 391

Sējas laika zīmes. Lakstīgalas ierašanos un dziesmu laiku vecvectēvi saistīja ar sejas darbu laiku. Par to daudz dziesmu visās Latvijas malās, piemēram,

Arājiņi, ecētāji, Dzeniet garus birzumiņus, īsa būs šī vasara, Zemu dzied lakstīgala.

LD 27922

Zināmi ari līdzīgi ticējumi.

Ja lakstīgala vakaros ilgi dzied — būs labs laiks.

16389 Lubāna.

Ja lakstīgala dzied pazarē, tad būs īsa vasara.

16390 Palsmane

Citas labas zīmes. Parasti meža putnu uzturēšanās pie mājām neko labu nevēsta. Bet lakstīgalu saista ar laimi un veiksmi.

Ja lakstīgala pogā tuvu pie mājām, tad tajās mājās ir kāds labs dziedātājs.

16377 Valgale

Ka lakstīgola puorskrīn zam gūvis tesmiņa, itei pīzīmēj, ka tei gūs pīonu, bīzu un smeķeigu.

16381 Rēzekne

Kad lakstīgala nāk mājā, tad tur būs kāzas.

16382 Ikšķile

ja pavasarī pirmo dzird lakstīgalu dziedam, tad būs priecīga vasara; bet ja pirmo dzird dzeguzi kūkojam, tad bēdīga vasara.

16386 Mazsalaca

Aizdziedāšana. Kaut ari lakstīgala ir laimes putns, tomēr lī­dzīgi kā balodis vai dzeguze, tā var aizdziedāt neēdušu cilvēku.

Kad lagzdīgala aizdzied, tad pieguļniekam drēbes degs.

16378 Tirza

ja lakstīgala no rīta neēdušu aizdziedot, tad sadeg kāds uzvalks.

16388 Puikule

Augstā zintniece senajā pasaulē

Kaut ari senatnes vērtības grūti salīdzināt ar mūsdienām, to­mēr saglabājās dainas ļauj secināt, ka zintniece Lakstīgala veikusi visai nozīmīgus darbus.

Vispirms jau to apliecina senākais vārds — Lagzdīgala (Lag- zdugāla) — tā, kas dzīvo lagzdu (lazdu) virsotnēs. Vairākās vietās Latvijā saglabājušies seni svētkalni — Lagzdu vai Lazdu vai ari Lazdiņu kalni. Tie, kā likums, ir ar augstām enerģētiskām īpašī­bām. Šādas vietas dod iespēju saistīties ar Viņsaules veļiem, dainu simbolos pieminot Vāczemi.

Koši dzied lagzdīgala Vāczeme kārklienā…

LD 30614 v2

Dažreiz Viņ-Sauli apzīmē ar simboliem aiz Daugavas vai upes:

Aiz upītes melni meži, Ķēdītēm saķēdēti; Tur uzauga caunas, lapsas, Sudrabiņa lakstīgala.

Ltdz 11330

Citās dainās zintnieces Lakstīgalas augstā vieta izteikta ar vienkāršāku simbolu

Skaisti dzied lakstīgala Rīgas torņa galiņā…

LD 30614

Spilgtie simboli. Lasot dainas par lakstīgalu, nekādi nevaram paiet garām to viedo vecajo rūpēm, kas tās sacerējuši. Ta vien šķiet, ka vecajie raudzījušies gadu tūkstošiem uz priekšu, pare­dzot, ka nāks vulgārā materiālisma laiki un pat paši spilgtākie vēstījumi par senatni tiks apšaubīti un piezemēti. Tāpēc dainu vēs­tījumiem par lakstīgalu simboli izvēlēti sevišķi rūpīgi, izvēlēti tā, lai pat visaprobežotākie skeptiķi nevarētu tos apšaubīt. Apskatīsim dažus piemērus, kas sevišķi pārliecinoši rāda to, ka dainas vēsta nevis par putnu lakstīgalu, bet gan par zintnieci Lakstīgalu.

"Rīgas torņa galiņā" — lakstīgala ir ļoti kautrs putns, tā nekad nelido uz torņu galiem;

"Augsta kalna galiņā" — arī augstu kalnu galos lakstīgala ne­dzīvo un arī nedzied;

"Mežu tricināšana" — lakstīgalas dziesmas skan upju ielejās un gravās, nevis mežos. Mežu drīzāk tricina pērkona dārdi. Dainu vārdi rāda Lakstīgalas kā zintnieces spēku.

Atkārtojam, ka šie un daudzi līdzīgi piemēri raksturo zintnieci Lakstīgalu, bet nav attiecināmi uz jauko dziedātājputniņu lakstī­galu. No tā jāsecina, ka dainās par lakstīgalu senči vēlējās mums vēstīt ļoti nozīmīgu vēstures daļu par dižajām zintniecēm. Ar Lak­stīgalu domāts dziļš to cilvēku simbols, kas okupantu uzspiestajā garās tumsas — nakts laikā spēja nest gara gaismu kā uguni un tricināt līdz ar to visu plašo zemi un tās mežus.

Te nu varētu piebilst, ka simbolu valodā augstākas vietas ze­mes būtnēm vairs nav. Zintniecei Lakstīgalai veltīti arī citi diži salīdzinājumi:

Trejvalodu lakstīgala, Palīdz tautu pierunāt; Tev šķiras, tev vedas, Tev gudrais padomiņš.

LD 13872 V5

Te nav runāts par putna dziesmas trijām daļām, bet gan uz­svērtas zintnieces Lakstīgalas citas īpašības — gudrība, padoms. Citās dainās dziesmu vēl raksturo kā spējīgu tricināt pasauli.

Lakstīgala, trejvaloda, Nāc man līdzi tautiņās, Tu drīkstēji, tu mācēji Taut' istabu tricināt.

LD 18963

Šīs un ari nākamā daina pārliecina, ka "trejas valodas" apzīmē gudrās priesterienes Lakstīgalas darbību trejās Visuma telpās — šai pasaulē, Viņ-Saulē un Aiz-Saulē.

Lakstīgala, trejvaloda, Nāc man līdzi Vāczemēi. Tur šķirās, tur vedās, Tur trejādas valodiņas.

K 1715,1756

Dainās Lakstīgala novietota vidū jūras uz akmeņa, t. i., pašas Saules vietā un godāta par ķeizarieni.

Trīs putniņi skaisti dzied Vidū jūras uz akmiņi; Viena zīle, otra žube, Trešā pati ķeizariene (lakstīgala).

2699

Aptuveni pussimts dainu veltīts lakstīgalai rožu dārzā ar zint- niecisku zemtekstu.

Laksteigala krūni izkala Munā rožu dārzeņā; Maņ izkoda zalta jūstu, Div sudraba gredzeneņi.

L 1838, 5038

Latvju pasakās puisis, klausoties birzī lakstīgalas dziesmu, aizmieg uri noguļ simt gadu.

Apskatīsim ķeizarienes dziesmas būtību. Tā tiešām ir skaista, un kopā ar mīļu cilvēku to var klausīties augu nakti. Tomēr senie cilvēki šajā sarežģītajā dziesmā prata saklausīt uzziņu, vēstījumu, norādījumus, ieteikumus vai kā tagad saka — informāciju par gaidāmo notikumu iespējamību. Tie, kuri prot ieklausīties putnu teiktajā, no lakstīgalas dziesmas var iegūt vērtīgas ziņas un no­rādes. Te nu gan jāpiebilst, ka tas notiks tikai tad, ja mācēsit pie­slēgties un pajautāt. Senči to darīja no senajām svētvietām.

Brīnumputns. Daudzu Eiropas tautu pasakas stāsta par brī­nišķu putnu, kas spēj izzināt to, ko nespēj neviens cits, dot laimi un prieku. Kādā albāņu pasakā norādīts, ka šis putns esot lak­stīgala.

Arī latviešu teika stāsta par zelta lakstīgalu, tādējādi velkot pa­ralēles ar pasakās minēto mītisko zelta putnu:

"Kad Dievs radījis putnus, viņš licis katram izvēlēties, kādu tas spalvu grib. Visi putni klieguši vienā balsī, kādu nu katrs grib, un pat kāvušies savā starpā, tikai lakstīgala stāvējusi viena pati pavisam klusu un nogaidījusi, kad beigsies lielais tracis.

Kad pienākusi viņas rinda iet pie Dieva un teikt, kādu viņa vēlas spalvu, tad viņa teikusi: "Kādu man iedosi, būs labi!" Dievam patikusi tāda atbilde, un viņš teicis, ka viņai būšot zelta spalvas, kādas nav ne­vienam putnam. Bet nu lakstīgalai klājies pavisam slikti. Visi mednieki tikai viņu vien ķēruši un slodzījuši būrītī. [Atceramies pasakās mītisko "Putnu Bulbuli"! — Autora piezīme.]

Beidzot viņa aizgājusi pie Dieva un teikusi, lai dodot viņai labāk vienkāršu spalvu. Tad Dievs arī teicis: "Lai tev ir nesmuka, pelēka spal­va, bet skaista balss, par visiem putniem skaistākā. Ar savu balsi tu varēsi visus iepriecināt." ("Latviešu tautas teikas". Izcelšanās teikas, Rīga, Zinātne, 1991, 438.-439. lpp.)

Brīnumputna liktenis nav viegls. Viņu tur būrī un dažkārt daudz kas jāpacieš. Tā mēs atrodam vairākas līdzības, jo Lakstīgalu vairākas dainas salīdzina ar augstāka līmeņa būtni Gaigalu. Šāds salīdzinājums, protams, ir pārspīlēts, jo Lakstīgala ir tikai cilvēks, tomēr ieklausieties dainās:

Dziedi, dziedi, tu, gailīti, Nebūs gaismas vakarā; Kad dziedās lakstīgala, Tad nāks gaisma līgodama.

Ltdz 11344

Viņāpus Daugavai Sidraboti gaiļi dzied, Šai pusē atdziedāja Pazeltīta lakstīgala.

FS 1749, 37

Šeit jāatceras Gaigalas dainas par lielo pārvērtību sākumu. Simbols pazeltīta vēlreiz apliecina tuvību Saulei.

Šīs dainas liecina par zintnieces Lakstīgalas lielo spēku. Zin­tnieces Lakstīgalas "dziesma" var veikt lielus darbus. To sākums salīdzināms ar uguns dzirksteli.

Lakstīgalas saistība ar uguni. Šādi ticējumi pierakstīti visai plašā Ziemeļlatvijas daļā. Protams, ka tiem nav jāmeklē tiešs skaid­rojums; šeit mēs sastopamies ar atspulgiem no senās zintniecības.

Uguns vārdos norādīts, ka pieguļniekiem pirms gulētiešanas vajag sadedzināt kādu nātnu drēbes gabaliņu un sacīt — Ti, ti, ti, lakstīgala, ti, ti, ti labo putniņ, še tava daļa, neņem pati savu roku.

Ziņas par lakstīgalas saistību ar uguni ir ne tikai atmiņas par seniem pavasara uguns rituāliem. Tie, savukārt, bijuši atspulgi no vēl daudz senākām zināšanām par mūsu zemes vēsturi. Te iezī­mējas kāda sena Lakstīgalas saistība ar Gaigalu, pie kuras vēl šajā nodaļā atgriezīsimies.

Zīmīgs ir arī lakstīgalas vārds igauņu valodā — "ššbik", kas nāk no "šš" nakts. Ar to domāta ne tikai dziedāšana naktī. Zin- tniece Lakstīgala palīdz izdzīvot un pārvarēt garo nakti, iededzi­nāt uguni un gaismu. Tātad lakstīgala būtu tā, kas pat nakti spēj "iedegt gaismu".

Tai pašā laikā ilgstošajos tumsas laikmetos lakstīgalai klājās grūti: par nepaklausību vai pietiekoši labu nekalpošanu lakstīgalai draudēts ar nāvi:

… Ja tu labi nedziedāsi, Uzlaidīšu vanadziņu Dzeltenām kājiņām, Rakstītām spalviņām.

LD 30614 vl

Lakstīgalas lielie darbi

Zintnieces galvenos darbus raksturo divas viena otru papildi­nošas dainas, kas apliecina savstarpēji saistītas darbības visās trijās Visuma telpās — Aiz-Saulē, Viņ-Saulē un šai pasaulē. Tiesa, abas šīs dainas ir divu atšķirīgu vēstījumu sajaukums.

Lakstīgala suņus sauca Kalniņāi stāvēdama. Tā nebija lakstīgala, Tā bij Māras jumpraviņa, Treju ziedu lasītāja, Trīs kroniņu pinējiņa. Vienu deva Dieviņam, Otru Dieva dēliņam. Trešo pati paturēja, Par kroniņu pinumiņu, Par kroniņu pinumiņu, Par ziediņu lasījumu.

LD 30610 V4

Šai dainai ir ļoti daudz variantu, tas izplatība bijusi visai liela. Mēs vēl apskatīsim būtiski atšķirīgu variantu.

Strazdiņš jāja pieguļā Ar pelēku mētelīti. Lakstīgala suņus sauca Augsta kalna galiņā. Tā nebija lakstīgala, Tā bij Rīgas (Saules) jumpraviņa, Treju ziedu lasītāja, Treju kroņu pinējiņa…

LD 30069 VI

Dainas nobeigums līdzīgs iepriekšējam. K. Barona ievietotais papildinājums par to, ka Rīgas jumprava varētu būt Jūras meita, ir visai nozīmīgs.

Vēl šim otrajam variantam saglabātas pirmās divas un turklāt ļoti nozīmīgas rindas, kas zudušas pirmajā variantā. Tagad apska­tīsim piezīmes un tulkojumus pie abiem dainu variantiem.

a)   Šajās dainās aprakstītās darbības notiek laikā, kad mūsu zemē pirms apmēram 7 gadu tūkstošiem sāka valdīt ķeltu pries­teri. Rituālus vadīja jaunās paaudzes priesteri — Strazdiņš un Lēlis. Tuvāk par to nodaļā "Strazds".

b)  "Suņus sauca" — pretošanās kustības vadīšana. Tajā piedalās arī citi vecās paaudzes zintnieki.

Lakstīgala suņus sauca, Kalniņāi stāvēdama, Irbes meita klausījās Pelēkām austiņām.

FS 622, 881

c)   Apzīmējums "Māras" vai "Rīgas jumpraviņa" atbilst dainās daudzkārt minētajam dižās zintnieces simbolam "jūras meita".

d)    "Treji ziedi" un "treju kroņu pīšana" atbilst zintnieciskām darbībām gaišredzībā un pareģošanā, ieskatoties nākotnē un dziļi telpā. Vēl senākas dainas norāda uz to, ka šīs darbības sākas Vi­sumā enerģētiskajā centrā "jūras vidū uz aktneņa".

Akmiņ' vydu, cudiņ vudu Leiguj putu gabaleņs. Cel, Diveņ, Ielu vātru, Lai syt putas maleņā. Cēle Divs Ielu vātru, Syta putas maleņā. Nu to putu gabaleņa Trej puskenu darynovu Vi nu dev Diveņam, Otru Diva dēlēnam, Trešu paša aizturēju Ar kū tautas kairynot.

LD 30610 V2

Dažos dainu variantos pirmos radīšanas darbus veic Gaigala, kuras nozīmi pasaules radīšanā jau apskatījām.

Pūt, vējiņi, sit jūriņ, Izsit baltu gaigaliņ', Nodeva tā baltā gaigaliņ' Trīs pušķīšus darināj…

LD 30610 V5

Un vēl viens jaunāks, tomēr visai izplatīts variants, kur trīs pušķīšus darina no gaigalas cekula.

Ai, ezera gaigaliņa, Tavu baltu cekuliņu. Kur tu ņēmi, kas tev deva Pa ezeru lidojot? Es norāvu trīs spalviņas

No tā tava cekuliņa. Vienu došu Dieviņam…

LD 30610 VI

Kaut ari gadu tūkstošu gaitā simboli pārveidoti, nevar nepār­steigt, ka ari daudzi varianti saglabā lielās kopsakarības.

Draudi, par kuriem vēsta dainas, liek domāt, ka Lakstīgala va­jadzīga ne jau tikai dziedāšanas dēl vien.

Dziedi skaisti, lakstīgala, Manā rožu dārziņā; Ja tu skaisti nedziedāsi, Uzlaidīšu vanadziņu.

Bd 13,131

Lakstīgalu apmēram 20 dainās brīdina no necienīgiem darbiem un sadarbības, kas var apkaunot viņas godu.

Vai sudraba lakstīgala, Nelaidies rāvienā! Tev spārniņi sudraboti, Spārnu gali apzeltīti.

K 1106, 3461

Pie tam daina K 1206, 6907 paskaidro šo aizliegumu:

… Kas mums skaisti padziedās Uz novada robežām.

Dainas brīdina Lakstīgalu nenolaisties zemākā un netīrākā vidē — rāvienā.

No šīm dainām jāsecina, ka Lakstīgalai nācās dzīvot arī zem okupantu varas. Tomēr viņa nepārtop par aklu pavēļu pildītāju, bet aktīvi pretojas, par ko tiek sodīta.

Viņas meklēšana un "nosūtīšana" uz veļu valstību okupan­tiem bija ļoti nepieciešama, lai sagrautu tautas garīgo pretošanos.

Simboliski dainas tā aprakstīta kā jaunās paaudzes zavetnieka Lēļa (melnās maģijas burvis) naids pret Lakstīgalu:

Lēlis nīda lakstīgalu, Lielu karu saceldams; Lēlis teica savu balsi, Lakstīgalu nievādams.

FS 1766, 5959

Citu tautu mīti

Lakstīgalas, kā augstākās zintnieces tēls, šķiet, sastopams tikai latvju un albāņu garamantās. Šī putna pieminēšana citu tautu mītos stipri vienkāršota.

Jau pieminējām, ka zintniece — Lakstīgala ir tas pats pasakās minētais zelta putns jeb brīnumputns, putnu Bulbulis. Šim "put­nam" ir simboliska viņa darbības sasaiste gan ar mītisko zelta ābolu, gan burvju gredzenu. "Zelta ābols" savā augstākajā simbola no­zīmē ir liela laikmeta liktens dīglis — "laika ala". Gredzens simbo­lizē apriti. No šejienes izriet, ka līdztekus "baltajām jūras gaiga­lām", respektīvi, augstākām būtnēm, kuras pēc būtības šķiet tuvāk Dieva dēliem, Lakstīgalas kā cilvēki ieņēmuši īpašu lomu tieši laik­metu mijā. Katrs jaunais laikmets nāk ar būtiskām pārmaiņām un, lai varētu izprast un vadīt (tas nenozīmē būt par valdnieku — varas uzurpatoru latviešu senču zintniecībā) garīgos procesus, bija ari jāpiedzimst īpašiem Dieva cilvēkiem. Cittautu literatūrā visspilgtāk tas izpaužas Fēriiksa tēlā, kurš cikliski atdzimst no pelniem.

Uzskata, ka Fēniksa sākuma ideja meklējama Etiopijā. Pašu Fēniksa vārdu devuši asīrieši, vēlāk to pārņēma arī Indijā un slāvu zemēs. Taču saglabāti mīti par ugunsputna Rah (Ruhu). Savukārt daudzi Austrumāzijas tautu mīti stāsta par putnu valdnieku — indiešu Garudu, kam vēdās atbilst Suparnojs, Torkšjeja, Centrālajā Āzijā Han Garuda, mongolū Hengarid, burjatu Herding, Altaja Herede, tuviešu Hereti, jakutu Hordaji.

Albāņu pasakā mītiskais putns — gizarlakstīgala atrodas pašas garu valstības valdnieces Zemes Skaistes pilī, no kurienes galve­nais varonis — valdnieka jaunākais dēls to izzog, lai viņa dzim­tenē putns dziedātu jaunuzceltajā templī, jo tikai tad Dievs sadzir­dēs cilvēku lūgšanas. Bet pasakas nobeigumā gigarlakstīgalai atkal jāatgriežas garu valdnieces pilī, tātad — Aiz-Saulē. Iespējams, lielo laikmetu griežos uz Zemes ar īpašu uzdevumu devās arī īpašas dvēseles.

Tā grieķu mītā uzzinām par Aedonu, kas aiz skaudības gribē­ja nonāvēt Niobes dēlu, bet kļūdījās un nogalināja savējo. Par lak­stīgalu viņu pārvērta nevis sodot, bet aiz žēluma.

Senslāvu augstā dievība Dadžbogs sūta svēto lakstīgalu "aiz­slēgt" ziemu un "atslēgt" vasaru.

Viduseiropā saglabājusies mītu grupa par Donavu ne tikai kā upi, bet arī robežu starp šo un viņu Sauli. Zināmā mērā šie mīti atspoguļo latvju dainas par Daugavu. Šo mītu grupā, kas veltīti Donavas krastu apdziedāšanai, galveno lomu spēlē lakstīgala Budi- mirovics — visu putnu vadonis. Ari šī ziņa pieskaitāma pie atspul­giem par dižās zintnieces lakstīgalas nozīmi tālajā senatnē.

Minētie citu zemju mīti ir senu no­tikumu atspulgi. Grieķu mīta variantā par Aedonu soda ari viņas māsu Helutonu, pārvēršot par bezdelīgu, Atcerēsimies bez­delīgas saikni ar uguni un mūsu ticējumus par lakstīgalu un uguni. Bet senslāvu die­vības Dadžboga vārda saistību ar indo­eiropiešu sakni — deg, t. i., degšanu. Tā nu visas šīs ziņas pastiprina jau minētās lak­stīgalas saites ar uguni, zeltu, Sauli.

Japāņiem lakstīgala ir tālā ceļa rādītājs. Iā hieroglifa struktūrā ir divi hieroglifi, kas saistīti ar gaismu — tie ir divi jāņtārpiņa hieroglifi.

Pūce

Pūces, arī pelēdas (peļēdājas) ir nakts mednieces, dzīvo mežaudzēs. Pūces ir gājputni. Vasarā Latvijā biežāk sastop ausaino pūci, garastes pūci un purva pūci. Ziemā tās aizlido uz dienvi­diem, bet no ziemeļiem savukārt ierodas baltās pūces. Citas sugas retākas.

Pūces uzturas koku dobumos, atstātās ēkās, vecos mūros. Tas prot tumsā klusu planēt, lai noķertu kādu grauzēju. Pūces balss biedē daudzus cilvēkus. Parasti tā skan kā griezīgs rrl. Pārošanās laikā atkārtoti skan hu. Aicinājums kitrit, kitrit.

Pūce prot planēt bez vismazākā troksnīša. Otra tās īpatnība ir ārkārtīgi asā dzirde. Šīs abas īpatnības atļauj viņai sekmīgi pilnīgā tumsā ķert peles un žurkas. Vēl nesen uzskatīja, ka minētās spējas skaidrojamas ar pūces spēju redzēt pilnīgā tumsā. Jā, redze pūcei ir laba, tomēr tā neļauj redzēt pilnīgā tumsā.

Pūce un grauzēji. Grauzēji galvenokārt darbojas naktīs, un pū­ces varētu būt neatkārtojams palīgs to ķeršanā. Zināmi gadījumi, kad pūce pierod pie cilvēkiem, krēslai sākoties ielido kūtīs un tur pa nakti ķer grauzējus. No rīta tās kūtis atstāj. Varbūt pat pienāks laiks, kad cilvēki domās par pūces pieradināšanu un kārtīgu pa­vairošanu.

Vai pūce ir nelaimes putns?

Lielākā daļa pūcei veltīto ticējumu (ap 20) apgalvo, ka pūce ir nelaimes putns un tās kliedzieni mājas tuvumā vēsta nāvi, nelaimi, ugunsgrēku vai citu ļaunumu. Tomēr pareizais tulkojums ir nevis neizbēgama nelaime, bet brīdinājums būt uzmanīgam. Daudz no­pietnāki ir novērojumi, kas pūces balsi saista ar laika izmaiņām.

]a naktī dzird pūci klaigājam, tad nākošā diena būs silta un jauka.

25118 Lubāna

Kad pūces sausā laikā pa naktīm stipri brēc, tad būs lietus.

25119 S. gū bērts

Kā redzat, ticējumi par pūces sakaru ar to vai citu laiku ir pretrunīgi.

Kad lietus laikā pūce brēc, tad gaidāms labs laiks, bet, ja viņa brēc labā laikā, tad gaidāms lietus.

25122 Plāņi

Citu tautu uzskati

Uzskati par pūcēm grupējami divās daļās. Senie cilvēki pūces uzskatīja par gudrības simbolu, bet pēdējos gadu tūkstošos to vērtē kā nelaimes nesēju.

Francijā kāda kalna alā atrasts 17 gadu tūkstošus vecs zīmē­jums, kurā attēlota pūce. Varbūt tā domāta kā gudrības simbols, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Gudrību izsaka gan lielā galva, gan acis, jo domāja, ka tas, kas labi redz, redz daudz.

Pirms trim gadu tūkstošiem Ķīnā pūce bija labklājības simbols. Bet vēlāk pūci uzskatīja par briesmīgu, tās attēli uz ķēniņa vārtiem sargāja ieeju pilī. Vēl citi uzskati saista pūci ar skumjām un tumsu.

Senie peruāņi pielūdza pūci tās lielo, spīdošo acu dēļ.

Ja Samoa salās atrada beigtu pūci, to apraudāja un svinīgi apglabāja.

Pūces attēli atrasti arī uz seniem traukiem Kolumbijā, Dien­vidamerikā.

Uzskati par pūci kā gudrības simbolu saglabājušies no sena­jiem grieķiem un romiešiem. Senie grieķi 5. gs. p.m.ē. pūces tēlu novietoja uz Atēnās kaltajām monētām. Pūce bija dievības Atēnas Pallādas pavadone. Tāpēc senie grieķi priecājās, ja ieraudzīja pūci. Viņiem likās, ka pati Atēna Pallāda sūtījusi savas gudrības zīmi, lai cilvēkiem palīdzētu. Krētā atrasts skaists apoga tēls, kuru datē 14.-12. gs. p.m.ē.

Senajiem romiešiem gudrības dievība bija Minerva ar pūci. Pūce, kā zināms, lido naktīs, kad cilvēki gudrību viedajos sapņos gūst. Lielo gudrību pūce sargāja naktīs guļošo sapņus.

Ziemeļamerikas indiāņi pūci uzskata par spēka simbolu. Cilšu vadoņi, lai izceltu varu, greznoja sevi ar pūces spalvām.

Bet vēlākos laikos daudzas pasaules tautas pūci uzskata arī par nāves vai nelaimes zīmi. Centrālamerikā maiji domā, ka tad, kad pūce dzied, kāds mirst. Senie ēģiptieši pirms divarpusgadu tūkstošiem pūci attēloja uz kapenēm, uzskatot, ka pūces gars pa­vadīs mirušo uz viņsauli. Romieši uzskatīja, ka zaudējumu kaujā pie Kannām noteica pūces pareģojums.

Hlinkiti cilts indiāņi domā, ka pūcēs mīt to bērnu dvēseles, kurus nospiedušas mātes, neuzmanīgi pagriežoties miegā.

Sevišķi aizspriedumi pret pūci parādījās kristietības sākuma posmā. Pūci pielīdzināja ļaunajam garam, vēl senajās ar roku rak­stītajās grāmatās tā pieminēta kā "nešķīsta" radība. Pūces mīlēju­šas pavadīt raganas, raganas savukārt bieži jo bieži rādījušās cil­vēkiem pūces izskatā. Gleznu galerijās uz seno laiku audekliem pūces redzamas gan elles, gan raganu sapulču skatos. Nereti pū­ces spārni gleznās attēloti kā sātana atribūtika. Viduslaikos kris­tīgās baznīcas tēvi pūci dēvē par sātana putnu, nešķīstu un iznīci­nāmu radījumu. Skandināvijas valstīs pūci uzskatīja par nāves vēstnesi. Šī māņticība bija radusies, pūces kliedzienā klē-vit, klē-vit saklausot norvēģu valodas vārdus "tērpies baltā!". Ļaudis sprieda: kāds droši vien mirs un tiks ieģērbts baltā līķa drānās. Pūces klie­dzienus saistīja ar kāda cilvēka nāvi tuvākā vai tālākā apkārtnē.

Patiesībā pūces, tāpat kā citi putni, mūs brīdina par iespē­jamām nelaimēm. Mums vajadzētu saprast pūces teikto un attie­cīgi rīkoties, neaizmirstot pateikties pūcei par brīdinājumu. Aksels Munte stāsta, ka pūce brēkusi pie viņa mājas. Juzdams nemieru, viņš māju atstāja agri no rīta. Kad atgriezās, māju bija aprakusi lavīna. Pūce krietnajam ārstam izglāba dzīvību.

Apodziņš un apogs

Šie vārdi skan līdzīgi un arī putni ir līdzīgi. Gan apodziņš, gan apogs ir pūču dzimtas mazākie putni. Tie ir plēsīgi nakts putni. Kā jau rāda pats vārds, tad apodziņi ir paši mazākie, apogi — ne­daudz lielāki.

Apodziņi ir zvirbuļa lielumā. Spārna garums sastāda tieši treš­daļu no atpletuma — apmēram 9-10,5 cm, tomēr apodziņš lido ātri un veikli.

Putniņa mugura brūnpelēka, baltām lāsēm, apakša dzeltena brūnām gareniskām svītrām. Mīl vientuļu mežu un it īpaši pava­saros. Medī arī dienas gaismā un ir vienīgais no pūču dzimtas put­niem, kuru saules gaisma neapžilbina. Ķer dažādus kukaiņus un peles. Ar cilvēku piemīlīgs, piekrīt turēšanai istabā. Apodziņam veltītas divas tautas dziesmas:

Snaudiņ snaude apūdzcņš, Zareņā sēdēdams Ka man bekt tys zareņš, Kur nūsnaude apūdzcņš.

L 1958, 612

Opūdzeņš vylnu kāse Veituleņa galeņai; Sur sprūdzeņa, tur sprūdzeņa Maņ(i) balta vylnāneite.

L 970, 573

Apodziņš ir kustīgs un cilvēkus piesaista ar savu komisko iztu­rēšanos. Tāpēc jau arī apdziedāts viņa smaids. Būdams uzbu­dināts, tas izstiepj galvu, sabož nedaudz plīvura spalvas un izska­tās pēc ragu pūces, kas Latvijas dabā sastopama reti. Tas garums 20-24 cm.

Apogi ir divas reizes lielāki par apodziņiem. Barībā patērē lielus kukaiņus, peles, dzīvniekus. Uzbrūk arī mazākiem putniem. Medī galvenokārt naktī, bet izlido arī dienā.

Mājas apogs. Mājas apogs ir pelēkbrūnu muguru, gaišām lā­sēm. Apakša balta ar vāji tumšbrūnu atsitumu. Garums 20 cm, spārnu atvēziens 55 cm. Uzturas cilvēku mītņu tuvumā, arī tumšās nomaļās vietās — šķūņos, pamestos torņos, velvēs un mežmalās. Visai kustīgi un trokšņaini putni. Uz tēviņa aicinājumu kuuk, mā­tīte atsaucas ar kuivitt, kuivittl Mātīte to atkārto līdz 12 reizēm. Tautā to tulko kā kur vist, kur vist\ Cits sauciens ir kēr, kēr, kēr\ un dobjš šņācošs pupu, pupul

Bikšainais apogs. Lielāks par mājas apogu. Garums 25-27 cm. Spārnu pletums 60 cm, nedaudz līdzīgs mājas balodim. Vecākiem putniem balta seja un melns plankums acs priekšā. Mugura brūna, baltām lāsēm, vēderiņš balts, gaišbrūniem plankumiem. Sasto­pams reti, uzturas tumšos mežos un biezos krūmos.

Kliedzieni — kčr, kēr vai du du du\ Tad 3-4 reizes maigi un stiepti kuuk, kuuk, kuuk\ Rīta un vakara krēslā va va vai, kas notālēm izklausās pēc suņa rējiena.

Apogs tautas ticējumos

Te tas parādās kā nāves putns (882), līdzīgi kā dzeguze un pūce:

Apogs (purva pūce) kliedz: Vi,vi,vi! un dažreiz nāk mājas tuvumā. Tas ir uz miršanu, jo viņš ar' ir nāves zīlnieks.

(883) Aumeisteri

Citu tautu uzskati

Altaja tautu mītos apogs māca augstāko dievību — pasaules radītāju (demiurgu) Uļgenu, kā iegūt uguni. Apoga vārds krievu valodā — sič, un vārdam, kas apzīmē dzirksteles iegūšanu ar krama palīdzību — seč. Nav izslēgts, ka ar šiem vārdiem var saistīt vietu Seci Aizkraukles rajonā. Vairākas pazīmes liek domāt, ka tā ir sena svētvieta, kurai ir daudzas saistības ar citām svētvietām. Tiesa — Seces vārdam ir arī vēl cits skaidrojums. Grūtāk to apgalvot par apdzīvotu vietu Apogi — bieži redzēti pie Preiļu-Aglonas ceļa.

Raudava

Raudava (raudulīte, rauduve, raudive) ir pīļu dzimtas putns, kas pieder pie nirpīlēm. Šis vārds ir sens, un mūsdienās ornitolo­giem ir atšķirīgi uzskati par to, kurai pīļu sugai tas atbilst. Pēc no­stāstiem, raudavas bijušas garām astes spalvām; tēviņam vara krāsā ar zaļganu spīdumu, augšā rūsainu, apakšā melnu un baltu joslu. Mātīte gaišdzeltenā un pelēki iebrūnā krāsā ar melnu un baltu joslu. Garums līdz 68 cm. Uzturas lielākos ezeros.

Domu lasītāja. Katrai radībai lielākā vai mazākā mērā piemīt spēja lasīt citu radījumu domas. Tomēr šī spēja parasti dota tikai sastopoties vaigu vaigā ar otru radību.

Nirpīlēm piemīt neparasta spēja sajust tos, kas viņas pūlas nomedīt. Ja mednieks, izspraucies cauri krūmiem, niedrām, mel­driem, ierauga ezerā peldam nirpīli, viņa mēģinājumi to nomedīt būs pilnīgi veltīgi. Mednieks var rūpīgi notēmēt, bet brīdī, kad viņš nospiež bises gaili, pīle negaidīti ienirst. Skrotis trāpa tikai ūdens virsmai. To var atkārtot simtiem reižu. Šķiet, ka raudava ir vienīgā bioloģiskā būtne ar šādām spējām. Iespējams, ka raudava iemantoja cieņu tāpēc, ka jau senatnē prata lasīt bultu šāvēja domas.

Diemžēl nirpīlei šī spēja ir tikai tad, kad tā atrodas uz ūdens. Lidojumā viņas nespēj izvairīties no trāpīga šāviena. Bet ari nule aprakstītās spējas uzskatāmas par fantastiskām.

Neviens cilvēks savu lodi nedzird un nespēj izvairīties no snaipera šāviena. Vienīgais no dzīvajiem radījumiem pasaulē ir nirpīle, kas spēj lasīt ari to radījumu domas, kuras viņa neredz, bet kas par viņu domā. Bet vai tikai tāpēc Gaigala un Raudava ieņem ļoti augstu vietu seno vērtību grupā?

Uz šo jautājumu šobrīd nevar sniegt materiālistiski pamatotu atbildi. Bet loģiski domājot, maz ticams, ka neparastās nirpīļu spē­jas aprobežojas tikai ar nojautu par bultas, skrošu vai lodes šāvēja domu precīzu lasīšanu. Tad tas būtu apmēram tāpat, kā augstas klases mūziķis lieliski dzird toņa "re" visas nianses, bet skaņas "do" un "mi" vispār nedzird. Ta šai pasaulē nemēdz būt. Tāpēc, iepazīstot visas saglabātās ziņas par Gaigalu un Rauduvi, ar diez­gan lielu pārliecību varam teikt, ka mūsu viedie senči prata sa­prasties ar nirpīlēm un ar viņu palīdzību uzzināt lielās likumsaka­rības. Varbūt šis salīdzinājums ir pārāk piezemēts, bet niras mūsu senčiem bija tas pats, kas astronomam teleskops — iespēja ielū­koties tālajos zvaigžņu laukos.

Bet domāsim vēl tālāk. Ja to spēja mūsu viedie senči, tad kā­pēc gan to nevaram atkārtot arī mēs? Bet, lai to darītu, vispirms jāsāk ar gandrīz iznīcināto nirpīļu saudzēšanu.

Par zintnieci Raudavu saglabājusies kaut neliela, tomēr spēcīga dainu grupa. Vārda sakne raud neattiecas un vārdu raudāt, bet no­zīmē rudu, rūsganu, sarkanīgu krāsu (pēc apraksta putnam bija vara krāsa ar zaļganu spīdumu). Ari sakrāli ir tāds apzīmējums kā varš. Tas nozīmē, ka zintniece — Raudava ir pasakās aprakstītā Vara pils ķēniņmeita. Varš kā "smagāka" zelta enerģija dod vitalitāti, fi­ziskās dzīvības spēku. Tas norāda uz zintnieka darbības specifiku.

Raudavas darbība tuva tai, ko veic Saules meita. Dainas liek domāt, ka senatnē Raudavai bijis tāds gods, ka tā drīkstējusi sa­strādāties ar pašu Gaigalu, līdzīgi kā Saules meita ar Dieva dēlu.

Ik vakara dūmi kūp Zaļajā priedājā: Raudavite pirti kūra Baltajām gaigalām.

2513, 3.v

Aiz kalneņa dyumi kyup, Kas tūs dyumus kyupynoj'?

Rauduveite pērti kyure Gaigaleņas dēleņam. Tei Sauleite pārtūs gāja Ar vysom jumprovom…

L 363, 652

Piebildīsim, ka šī dainu grupa ir ļoti bagāta ar variantiem.

Rauduvīte rasu trauca. Garo dainu grupā par zintnieces ceļo­jumu uz "triju brāļu sētu" daudzkārt atstāstīts, ka

….Zīle man ceļu veda

Rauduvīte rasu trauca……….

LD 33643 V2

Tā ir norāde uz Rauduves lielo spēku gan šinī saulē, gan Viņ- Saulē un Aiz-Saulē. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka Rauduve ir tuva Gaigalai.

Par Rauduves kā izcilas zintnieces spējām liecina daina:

Pārpeldēja pār Daugavu Pelēkā raudaviņa; Ne tai mirka zelta spārni, Ne sudraba cekuliņš.

2514,125 c .

Daina aizrāda Raudavai tāpat kā Lakstīgalai:

Ai, ezera rauduvītt', Nemet ies rāvājā: Grūt' tev būs kalnā kāpt Rāvajām kājiņām.

Fs 72,10872 Alsunga

Kā redzams, dainas par Raudavu pierakstītas kā Kurzemē, tā Vidzemē, kas liek domāt, ka vārds "Raudava" senatnē bijis visai cienījams un pazīstams.

Ai, ūdeņa raudaviņa, Vij ūdeņa vainadziņu; Dzelten' bij tev galviņa, Zaļš ūdeņa vainadziņš.

2515,1 v, 342

Simbols ezers, kas bieži lietots kopā ar Raudavu, nozīmē radī­šanas vietu (domāts garīgā sakrālā radīšana), kas norāda, domā­jams, šo zintnieku pamatnodarbošanos. Minētā daina to apliecina tieši, jo vainags ir sievišķās radīšanas simbols.

Citēsim dainu par Rauduves — Raudavas bērniem — kā ener­ģētiskā darba rezultātu.

Raudi, raudi, rauduvite Div' bērniņus vadīdama; Es atradu div' burvīšus Buram ceļa maliņā: Dzilna būra kausiņā, Dzenis rieksta miziņā.

K1770, 53727

Raudava ir spējīga sagatavot otru zintnieku (mācekli) grūta­jam un sarežģītajam zintnieka ceļam, sagatavojot šo ceļu un palī­dzot kopā ar gaišreģi Zīli tikt pāri pirmajiem šķēršļiem — vārtiem uz nākamo garīgo pakāpi.

Silis

Sīlis, dažviet saukts par krēķi, ir kraukļu dzimtas putns. Tomēr sīlis nav melns kā krauklis, bet iesarkani pelēks.

Sīlis iznēsā senču svētā koka ozola augļus — zīles. Viņš vāc zīles, nes tās uz savām krātuvēm. Redzēts pat, ka sīlis vienlaikus knābī nes trīs zīles. Ja Latvijas mežos pēc postošajām kailcirtēm tomēr atjaunojas ozoli, tad tas ir sīļa nopelns. Tādējādi sīlis ir ozolu stādītājs.

Sīļa spēcīgā balss labi noder brīdinājumiem. To dzirdot, nebīs­tieties, bet gan mēģiniet tajā saklausīt nianses. Sevišķi interesantas ir sīļa sarunas ar cilvēku. Tās varētu salīdzināt ar kraukļa runām, bet sīļa uzsaucieni ir ļoti tieši un nekaunīgi. Viņa uzbrēcienu ar ķērcienu rec varētu tulkot tā — "kur lien, stulbeni!" Bet ja jūs esat sapratuši sīļa teikto un paklausījuši, tad viņš to atzīmē ar neparasti maigu skaņu, ko var salīdzināt ar vistas klukstienu.

Mednieki pat baidās no sīļa. Ja šis putns pamana medniekus, tad viņš mežā var sacelt lielu traci, un zvēri aizbēg. Mednieki pa­liks ar garu degunu.

Ornitologi ievērojuši, ka daudzi sīļi dzīvo arī pilsētās. Bet tur viņi ir pilnīgi klusi. Nekas vairs neliecina par to kārtības uzturētāju lomu, kādu viņi spēlē mežos. Nejuzdamies kā varoņi, pilsētas sīļi labāk klusē.

Sīlis ir liela spēka simbols ne jau tikai varenās balss dēļ. Pats viņa vārds saistāms ar krievu — sila — spēks. Ar šo spēku var veikt lielus darbus. Neapšaubāmi, ka daļai zintnieku deva vārdu Sīlis. Viņi varēja būt uzraugi, kurus varētu salīdzināt ar policistiem.

Sīlim dots liels spēks, spēja organizēt plaša mēroga enerģētis­kos zintniecības pasākumus. Dažkārt tie gan kaitē citiem. Par šo tēmu vairāk nekā 20 dainu, tomēr no zintniecības viedokļa tās drī­zāk ir īslaicīgas vērtības, nekā ļaunums.

Sīlim piedēvē meža "dedzināšanu". Sīli, sīli, būs tev tiesa, Kam šiliņu dedzināji. Bāliņam sadeguši Trīs rakstīti ozoliņi.

LD 30389

Diez vai šīs dainas rakstītas tikai sīļa viegli iesarkanās krāsas dēļ vien. Visām šīm dainām ir dziļāki zemteksti. Vārds "sils" te domāts tikai kā simbols. Senākās ziņu drumstalas, kas saglabātas dainās, liecina par lielu un spēcīgu darbību visas plašās apkārtnes enerģētiskā pacelšanā augstākā līmenī.

Sīli, sīli, kur tu brauksi, Rakstītām kamanām, — Mežā braukšu priežu taku Barot jūras kumeliņu.

V 1730, 37592

Visas nule minētās dainas norāda uz sīļa nozīmi un līdzdalību spēku radīšanas norisēs, pareizāk gan to vadīšanā.

Vēl dainās pieminēts, ka sīlis gatavo alu, tomēr aicina nevis vi­sus putnus, kā citi, bet tikai sīļus.

Savas problēmas ir ari sīlim. Diemžēl dainu otrā puse šķiet kropļota.

Ziņas par zintnieku un kārtībnieku Sīli ir ļoti interesantas un tās liecina par viņa lielo spēku un ietekmi. Diemžēl šo ziņu ir pā­rāk maz, lai varētu veikt tālākus salīdzinājumus.

Stārķis

Latvija ir stārķu paradīze.

2000. gada jūlijā vedu ekskursiju Rīga-Aizpute-Pāvilosta- jūrkalne-Kuldīga-Rīga. 450 km garajā braucienā redzējām 208 pieaugušus stārķus.

Pie mums tie dzīvo pat kolonijās. Valmieras-Mazsalacas šose­jas labajā pusē lapegļu alejā, dažu kilometru garumā varēja saska­tīt pat līdz astoņdesmit stārķu ligzdu. Ta bija lielākā stārķu koloni­ja pasaulē.

Stārķi mīl aizņemt atsevišķu koku vai vietu, bet nule minētajā Bauņu alejā dažos kokos ir pat vairākas ligzdas. Vēl kokus ar vāve­rēm, stārķu ligzdām var ieraudzīt Vītiņu pagastā pie Dobes kalniem.

Otra lielākā stārķu kolonija zināma Ogres rajonā Mazozolu ciemā. Tur ap 200 x 100 m lielā platībā ik gadu dzīvo 14-18 stārķu ģimenes, turklāt vienā ozolā pat atrodas piecas ligzdas.

Bet Dānijā tūristiem atļauj tuvoties viņu vienīgā stārķa ligzdai ne tuvāk par kilometru un tad paskatīties ar binokli.

Āfrikā stārķus medī, tāpēc ik gadu gaida viņu ierašanos.

Klabināšana. Stārķim nav balss, viņš var tikai šņākt. Dažādas sajūtas, kā prieku, dusmas, badu u. c., stārķis izsaka, klabinot ar knābi — parkšķinot. To sākot, putns atmet galvu uz muguras pusi un klabina, lēnām to noliekdams.

Tā kā stārķis parkšķinot izpauž visai atšķirīgas jūtas, iespē­jams, ka cilvēki neuztver šeit ielikto informāciju.

Mīlas sajūtas stārķi izsaka pāra dejās, kas notiek vispirms gaisā, tad ligzdā. Tas ir neizsakāmi skaists skats. Pat neticami, ka mēmajiem putniem var būt tik ļoti daudz skaistu veidu, kā paust savas jūtas.

Stārķi un bites. Stārķi ir nikni bišu ienaidnieki. Viņi, soļojot pa mitrām pļavām, knābj ziedos nometušās bites. Daži ornitologi gan domā, ka stārķis to darot tikai aiz garlaicības un niekodamies.

Ģimenes un sabiedriskā dzīve. Neuzmanīgam vērotājam liekas, ka katrs putns ir it kā pilnīgi brīvs. Tā tas tomēr nebūt nav. Mēs jau šī darba pirmajā daļā rakstījām par strazdu bara pār­lidojumu. Šo mazo putniņu kopējo organizāciju varētu salīdzināt ar armiju, kura dalās divīzijās, tās pulkos, tie tālāk bataljonos, rotās, vados. Ģenerālis domā par visu armiju, viņam pakļautie vadoņi atkal tālāk. Tomēr mazo putnu sadarbība ir grūti ievērojama.

Jau vieglāk vērot dzērvju pārlaišanos, dejas un tiesu, par ko jau rakstījām. Taču ari dzērves ir grūti vērojamas.

Stārķi ir paši pateicīgākie putni dziļākiem putnu ģimenes un sabiedrisko attiecību vērojumiem, jo tie dzīvo māju tuvumā un no cilvēkiem nebaidās.

Stārķi, tāpat kā citi putni, cenšas ik gadu atgriezties tajās pašās ligzdās, kur tie dzīvoja pērn. Bet dažkārt ari stārķiem nākas cīnīties ar viņu ligzdas iekārotājiem. Gadās, ka šajās cīņās kāds aiziet bojā. Tad ierodas stārķu tiesa. Mēs nezinām, kādā veidā to apziņo, bet notikuma vietā pēc dienas ierodas desmit vai pat vairāk stārķu.

Stārķu pāris, tāpat kā citu putnu pāri, viens otram parasti ir uzticīgi. Ja kāds no pāra iet bojā, otrs vēl ilgi sēro un daudzkārt atgriežoties notikuma vietā, piemin bojā gājušo.

Tērvetē 1990. gadā stārķis bija sapinies auklās un nokarājās ar galvu uz leju pie ligzdas. Atlido milzums stārķu, parkš veselu dienu, bet neko palīdzēt nevar. Septiņus gadus te ligzdo vientuļš stārķis — atraitnis vai atraitne. Tikai 1998. gadā ierodas jauns pāris un padzen veco vientuļnieku.

Bet, kā redzēsiet nākamajās apakšnodaļās, ari stārķiem, tāpat kā mums, cilvēkiem, un ari citiem putniem, ir savi grēciņi. Diem­žēl dažkārt tāpat kā cilvēkiem, šādi gadījumi smagi iespaido to partneri, kurš uzvedas godīgi.

Dzimstības regulēšana. Dažkārt stārķis labi baro tikai divus mazuļus, citreiz trīs vai pat četrus, retumis pat piecus. Stārķis labi apzinās savas spējas bērnu barošanā, jo cālēni ir ļoti ēdelīgi. Jūtot, ka barības var nepietikt, stārķis dažkārt no ligzdas izgrūž olu, cit­reiz arī mazo stārķēnu.

K. Grigulis stāsta, ka reiz cilvēki, domādami, ka stārķēns izkri­tis nejauši, novietojuši to atpakaļ ligzdā. Otrā rītā putnēns atkal bija zemē, bet šoreiz jau nedzīvs. Vecais stārķis to bija nositis.

Gadījumā, ja rudenī kāds no jaunajiem stārķiem pietiekoši labi nelido, tad vecie stārķi uzskata, ka viņš uz Āfriku nespēs aizli­dot un jauno neveiklīti ar knābjiem nosit.

Pirms aizlidošanas stārķi pulcējas noteiktās vietās. Varam tikai minēt, kā gan viņi uzzina, kur un kad pulcēties.

Rituāli. Stārķiem ir arī savi rituāli. Redzēti viņi tādā it kā svinību brīdī. Stārķu grupējums ir tāds pat kā Kecalkoatla un viņu palīgu izvietojums akmens tēlu grupā pie Titikakas ezera Peru. Te prātā nāk trīsvienība Laima, Dēkla, Kārta. Ta kā putni ir ap 50 miljonu gadu vecāki par cilvēku, tad jāsaka, ka mēs esam mācījušies no viņiem, nevis otrādi.

Stārķa tālredzība. Penkules pagastā (Dobeles rajons) man rādīja vietas, kur dzīvo neparasti daudz varžu. Protams, ka šeit tuvumā uzturas arī stārķi. Iedzīvotāji novērojuši, ka stārķi pavasarī vardes neaiztiek, līdz tās nav izmetušas ikrus. Bet tieši šajā laikā stārķis, kas nule atlidojis no siltajām zemēm, ir izbadējies vairāk kā jebkad. Tomēr stārķis apzinās — ja viņš apēdīs vecās vardes, nebūs jauno varžu un tad visu vasaru būs jābadojas. Citiem vārdiem, stārķis apzinīgi pavasarī atsakās no vardēm, lai varētu izmantot "ražu" vasarā un rudenī.

Kopumā stārķu ģimenes un sabiedriskā dzīve jāvērtē kā ļoti līdzīga agrākai cilvēku dzīvei viensētās kādā atsevišķā pagastā.

Vērojumi

Stārķiem veltīts vairāk nekā 200 ticējumu. Lielākā to daļa ir sadzīviska rakstura ticējumi, kas stārķa pirmo redzējumu (lasi — vērojumu) saista ar pārcelšanos vai palikšanu šai vietā, precībām, bērnu dzimšanu u. c. Diemžēl šie vērojumi ir pretrunīgi un nelie­cina par tādu tautas pieredzi, kas gūta gadu tūkstošos. Varbūt ir taisnība tiem, kas domā, ka agrāk stārķi mūsu zemē neesot dzīvo­juši. Par to liek spriest tas, ka par stārķi dainu nav.

Atcerēsimies tikai tos ticējumus, kas Latvijā stārķus uzskata par neaizskaramiem.

Stārks ir svēts putns. Ja viņu kaut kā aiztiek vai iznīcina viņa ligzdu, tad tam cilvēkam notiek loti daudz nelaimes.

28704 Kaugurciems

Stārks ir neaiztiekams svēts putns. Kuras mājas stārks apdzīvo, tur mierīga dzīve laulāto starpā. Kas starkam ligzdu taisa, tam viņš katru pavasari atnes jaunu laimi. Kad starkam uz jumta vai kāda koka velk riteni vai ecēšu, ka var perekli taisīt, tad to tikai precējušies var darīt, jo citādi stārks nedzīvo. Arī tai ecēšai kociņu un riteņam zižļu vajaga pa pārim būt.

28723 Lindieši

A.Lerhis-Puškaitis pierakstījis Džūkstes nostāstu par saim­nieku, kas šāvis uz stārķi un to ievainojis. Putns tomēr izbēdzis, ieklibojot krūmos. Saimnieks vēl noņirgājies par klibo putnu. Kad saimnieks atnācis mājās, uzzinājis, ka viņa dēls šajā laikā salauzis kāju (LP 1,174,168).

Svētelis seno tautu mītos

Armēņu teikās stārķi salīdzina ar Sauli, kas cīnās ar mošķiem. Citu zemju mītos to pieminējumi nav atrasti.

Stārķi ir sastopami visā pasaulē; pilnīgi izslēgts, ka senie zint­nieki nebūtu ievērojuši lielo, lepno putnu. Drīzāk jādomā, ka bija kādi iemesli, kuru dēļ stārķis neiekļāvās seno garīgo vērtību sis­tēmā. Viens no tiem varēja būt stārķa fiziskais lielums pret tādām dižām personībām kā Gaigala, Krauklis, Lakstīgala, Rauduve. Tas, pro­tams, nenozīmē, ka senču viedie vecajie neuzskatīja par vērtīgām dažas stārķa īpašības un zināšanas. Ta mēs jau pieminējām valdo­šās tiesvedības principu, kura pamatā ir stārķu baru vadoņu kopas.

Ēģiptē, Anglijā un citās zemēs pazīstams sens simbols putns, kas nes čūsku. Šķiet, ka šis simbols bijis ar daļēji postīto svētak- meni netālu no Melišiem. Šo simbolu varēja veidot tikai stārķis, kas knābi nesa čūsku.

Strazds

Strazdu dzimta ir visai plaša, tajā ietilpst kādas 50 ģintis un vairāk nekā 200 sugu. Bet no daudzajām strazdu sugām Latvijā gal­venokārt sastopams parastais jeb mājas strazds. Vēl piebildīsim, ka jaukā dziedātāja lakstīgala pieder pie mežstrazdu apakšdzimtas.

Latvijā strazdu uzskata par derīgu un saudzējamu putnu. Bet rudeņos, kad strazdi lido uz Ziemeļfranciju pārziemot, tos Alpu kalnos gaida daudzi mednieki. Strazdus šauj nežēlīgi daudz un sa­ver virtenēs. Tirgos tos pārdod, mērot virteņu metros.

Strazdi un cilvēki. Gandrīz visi putni tiecas uz sadarbību ar cilvēku vai vismaz tam sniegt palīdzību, ziņas, brīdinājumus. Vis­maz līdz šim nav ziņu, ka kādreiz ko līdzīgu būtu darījis strazds. Tai pašā laikā strazdu var viegli pieradināt, un viņš labi iejūtas cil­vēku sabiedrībā.

Pat ja strazdi dzīvo cilvēka tiešā tuvumā, tie atšķiras no pārējo putnu sabiedrības ar to, ka viņus cilvēku bēdas, rūpes, domas it kā neinteresē. Tomēr cilvēki pavasaros strazdus gaida. Gaida varbūt pat vairāk kā citus putnus. Kāpēc?

Strazds ir ari rezgalis. Viņš prot atdarināt citu putnu valodu — gan bezdelīgas čivināšanu un vidžināšanu, gan cīruļa trallināšanu, gan vālodzes svilpošanu, gan vistas kladzināšanu, gan daudz ko citu, ieskaitot durvju čīkstēšanu. Tā vien šķiet, ka viņš to atdarina apzināti, lai pamēdītos un pazoboties. Iespējams, ka šīs uzvedības īpatnības bija par pamatu tam, ka, sākoties makroķeltu un vēlāk ari somugru okupācijas laikam mūsu zemē, ar simbolu Strazds ap­zīmēja okupantiem kalpojošus priesterus.

Igauniski Strazdiņš dzied Rīgas torņa galiņā; I es gribu mācīties Igaunisku valodiņu.

LD 2537

Laikā, kas sākās pirms apmēram četriem gadu tūkstošiem un beidzās mūsu ēras pirmajos gadsimtos, baltu zemēs valdīja somugri — igauņu priekšteči. Dainām par strazda augsto vietu grūti atrast kādu citu pamatojumu, kā tikai to, ka ar simbolu Strazds apzīmēts somugru okupācijas laika virspriesteris. Protams, uzreiz teiksim, ka ar to jaukais putniņš strazds nekļūst ne labāks, ne sliktāks. Mēs apskatīsim tikai Strazdu. Tomēr no tālāk lasītajām dainām izriet, ka senāk, t. i., pirms somugru ienākšanas, Strazdam bija cita nozīme.

Strazds un citi putni. Jāatzīmē, ka nav neviena cita putna, ar kuru būtu saistīti tik daudzi citi putni, patiesībā zintnieki. Mēs jau iepazinām ar Strazdu saistītos Cielavu, Cīruli, Irbi, Lakstīgalu. Pie tam dainas stāsta, ka Strazds sēž putnu "koka virsotnē".

Uz akmeņa liepa auga Pazeltītu virsotnīti; Pilni zari sīku putnu Strazdiņš sēd virsotnē.

Ltdz 10841

Pazeltītai virsotnītei sākums jāmeklē igauņu valodā, jo tajā vārds strazds skan — kuldnokk. Šis vārds ir saliktenis un tulkojams kā zelta knābis.

Nule lasītā daina izraisa dziļas pārdomas. No vienas puses liepa uz akmens ir simbols, kuram vajadzētu liecināt par augstām sasaitēm. Strazdi var būt visai agresīvi pret pārējiem putniem. Šai ziņā tos var salīdzināt ar mūsdienu politiķiem. Lūk, dainās tie novietoti visu putnu pilnā koka pašā augšā.

Strazdiņš zīli plucināja Liela meža maliņā. Ja es būtu zīlei rada, Es strazdam nepiedotu.

FS 1341,14802 Vidsmuiža

Strazdiņš nakti pārgulēja Zagatiņas ligzdiņā; Bij tādam bajāram Pie nabaga rūmi ņemt.

Ltdz 11487

Dainās Strazda virskundzību simboliski saista ar somugru okupācijas laika administratīvo un ideoloģisko vadoni.

Jājiens pieguļā. Lasot par lakstīgalu, mēs jau iepazinām garo dainu, kas sākas ar vārdiem "Strazdiņš jāja pieguļā". Šādu dainu ir visai daudz. Vēl, piemēram:

Strazdiņš jāja pieguļā Simtu bēru kumeliņu; Irbes meita klausījās Pelēkām austiņām.

76 v 3

Būtībā tās ir it kā dainas par Ūsiņu, kas jāj pieguļā. Citās šā laika dainās vēl stāsta par Lakstīgalu, kas "sauc suņus". Varētu do­māt, ka Strazda vārds izvēlēts kā Ūsiņa simbols. Vismaz pagaidām ticamākais no iespējamiem secinājumiem šķiet tas, ka somugru augstie priesteri vadījuši lielos rituālos pasākumus, tostarp ari Ūsiņus, bet mūsu senču viedie cilvēki, tostarp Lakstīgala, šiem pa­sākumiem pretojušies. Tad visai loģisku vietu ieņem arī jau lasītā nodaļa par Cielavas un Cīruļa traģisko dzīvi. Tomēr vēl ticamāk, ka abi pārējie nogalināti agrāk — makroķeltu okupācijas gados.

Kausu dauzīšana. Senču svētvietu kopās ietilpa ne tikai svēt- kalni, bet arī svētielejas. Dainās tās sauktas par "kausiem". Šādi "kausi" sastopami Pokaiņos, Āraišos, Smiltenē, Talsu apkārtnē u. c. vietās. Okupanti, kas ienāca pirms apmēram pieciem gadu tūk­stošiem, izpostīja gan Pokaiņus, gan daudzas citas svētvietas.

"Kausi" jeb biķeri un to postīšana pieminēta daudzās, tostarp arī putnu dainās. Mēs jau tos minējām, stāstot par Cielavu un Cīruli. "Kausu dauzīšanā" dainas galvenokārt vaino Strazdu.

Mēs jau pieminējām sava veida "zintnieku kustību", rakstot par luīkstīgalu. To sastopam ari dainās par putnu "kāzām".

Eita, visi sīki putni, Cīrulīša kaziņās; Strazdu vien nelūdzat, Tas dauzīja biķerīšus.

Ltdz 11506

Līdzīgu dainu ir visai daudz. Kopumā tās dod ieskatu tajā mūsu senvēstures posmā, kuru vēsturnieki centušies apiet un pat pilnīgi noklusēt.

Vanags

Latvijā sastopamas divas vanagu sugas — vistu vanags un zvirbuļu vanags. Garamantas runā tikai par vanagu kā tādu, jo tās apskata vanagu kā likteņa simbolu.

Vanaga redzēšanu mūsu vecvectēvi uzskatīja par labu zīmi. Ja braucot vai ejot pāri ceļam aizlaižas vanags, tad iecerētais pasā­kums izdosies. Vanags virs galvas nes laimi vai uzvaru.

Precinieka simbols. Lielākajā daļā dainu, kur piemin vanagu, ar to domāts precinieks. Savā būtībā jau precinieks arī ir tas cil­vēks, kas lielā mērā nosaka līgavas likteni.

Ai, vanagi, vanadziņu, Kur tik augsti lidināji? Sudrabota balta vista Ielīš brāļa kaņupēs.

LD 13321

Dažās dainās līgava apzīmēta ari ar simboliem irbe, cielava u. c. Pie precību dziesmām pieder ari mums pazīstamas rotaļas dziesma. Tomēr šīs dziesmas pamatā bijis kāds nozīmīgāks vēstījums.

Skaisti dzied lakstīgala Rīgas torņa galiņā; ja tu skaisti nedziedāsi, Apsolīšu vanagam. Vanags tevi apēdīs Pa vienai spalviņai…

Jāpiebilst, ka precību dainās Vanags ir tikai zemākā līmeņa simbols.

Vanags kā liktenis. Savā pirmatnējā nozīmē, kā jau minē­jām grāmatas sākumā, pats augstākais simbols no putniem bija va­nags — liktenis. Tas varēja būt tad, kad ari liktenis bija savā pirmatnējā būtībā — kā dabas normālas aprites likumsakarības. Ienākot mūsu mierīgajā gaišajā dainu zemē svešai asiņainai varai, un tas nebūt nebija mūsu tūkstošgadē, bet daudz daudz senāk, — mainījās arī dažu simbolu tulkojumi: Liktenis bija zaudējis Lielā Dabas Likuma funkciju, jo cilvēku dzīves ritējums šai laikā vairs neatbilda pašu nopelnītajam, kļūstot lielā mērā atkarīgs no ieka­rotāju cilts galvenā varas pārstāvja. Tādēļ daļa dainu par vanagu zaudē savu augstāko simbolisko jēgu un apzīmē svešo, naidīgo varu vai arī tieši valdnieku — iekarotāju. Piemēram,

Čīkstēt čīkst tas kociņš, Kas tai koka galiņā? Sidrabotis vanadziņis Timerēt timerēja.

FS 828, 6364 Gudenieki

Šī ir ļoti nozīmīga daina. Tie ir draudi augstākajiem mūsu senču zintniekiem, lai piesargās rīkoties pret pastāvošo varu. Dažkārt bezvēja laikā koki senču svētvietās izdod skaņas, kas līdzīgas čīk­stēšanai. Tie ir ziņojumi, kuri domāti zintniekiem, kas saprot Vanaga vēstīto.

Atminiet, sveši ļaudis, Kāda spalva vanagam ? — Tāda spalva vanagam Kā ķeizara sulaiņiem.

FS 1652, 944 Ceraukste

Protams, ka ar simbolu "Ķeizars" domātas augstākās būtnes, ko mūsu senči domāja par Dieva dēliem.

Es apkalu vanadziņu, Aizsūtīju Vāczemē;

Vāczemnieki brīnījās, Vidzem's putni bruņas nes.

LD 2560, Pļaviņas, Kokne

Jūs jau atceraties, ka simbols "Vāczeme" apzīmē viņsauli.

Lai bij nagi, kam bij nagi, Vanagam skarbi nagi. Tas noķēra cielaviņu Vidū jūras uz akmeņa.

2589, 379

Te gan jāpiebilst, ka mūsu senči visumā uzskatīja, ka cilvēki var mainīt savu dzīvi, ka stingri nolemts liktenis ir tikai ļoti retos gadījumos. Šīs dainas runā par tiem ļoti retajiem gadījumiem, kad liktenis nav grozāms.

Citu tautu mīti

Grieķu teiku varonis Dedolions pēc meitas nāves metās lejā no Parnasa kraujas. Tomēr Apollons nevēlējās Dedoliona nāvi un kritiena laikā pārvērta to vanagā (pēc citas versijas — irbē).

Vairāku tautu kosmiskajos mītos (piem., Ķīnā) vanagam ierā­dīta ievērojama vieta pasaules radīšanā un pārvaldīšanā. Izcila vieta vanagam ierādīta skandināvu mitoloģijā. Milzīga oša koka Iggdrasila (pasaules koka, kas savieno visas trīs pasaules) galotnē sēž gudrais ērglis, bet starp tā acīm atrodas vanags Vedrfjelnirs.

Pašu augstāko lomu vanagam piešķīra senajā Ēģiptē. Pašas augstākās dievības zīmēja ar vanaga galvu. Tāds, piemēram, tēlots Usīra un Izīdas dēls Hors. Šis vārds tulkojumā nozīmē — aug­stums, debesis.

Varna

Kraukļi, vārņi satupuši Gar bajāra sētmalīti, Gaida meitu aizvedam Ar barotu kumeliņu.

LD 18302

Vārna ir garīgi varena būtne, kas augstā intelekta dēļ patiešām novietojama blakus dižajam Krauklim.

Bioloģiski vārnu ģintī ietilpst četras Latvijā dzīvojošu putnu sugas — kraukļi, krauķi, kovārņi un Eirāzijas vārnas. Pēdējām ir divas pasugas — pelēkā (pelēkmelnā) un melnā. Latvijā galveno­kārt sastopama pelēkā vārna, melnā ieklīst reti. Šī nodaļa galveno­kārt būs veltīta pašām vārnām, tomēr dažus vārdus rakstīsim arī par viņas tuvējiem radiem.

Neuzmanīgam vērotājam šķiet, ka vārnas Latvijā dzīvo visu gadu. Un tomēr tās ir gājputni. Tās vārnas, kas šeit dzīvo vasarā, ziemā aizceļo uz Poliju. Bet no ziemeļaustrumiem pie mums ieceļo Krievijas vārnas.

Bet nu vēl atgriežamies pie dainas. Ta nebūt nav par līgavas aizvešanu no bagāta bajāra sētas. Ar simbolu bajāra sēta domāta svētvieta. Kraukļi un vārņi (vārnas) te ir blakus, visu redz, saprot un palīdzēs tur, kur vajag. Tātad daina liecina, ka tālā senatnē ar nule minēto putnu vārdiem apzīmēti ļoti cienījami zintnieki.

Palaid mani vārniņa, Paskaitīšu pātariņus: Zilis tavis kuzulinis, Pelēks mētelītis. Kas var tādu nopelnīt Tas var tādu nēsāt.

LD 2558

Tātad tiesības iegūt zintnieces Vārnas vārdu vai nēsāt tās spalvu kā goda zīmi nācās nopelnīt, un ne katrai tas bija iespējams.

Zaļā vārna. Ornitologi lēš, ka 1940. gadā Latvijā bijis 10-20 tūkstoši pāru zaļo vārnu. Diemžēl 1998. gadā bija zināmi vairs ti­kai daži desmiti pāri. Tā nu esam zaudējuši ļoti skaistu putnu. Iz­miršanas iemesli nav zināmi, jo speciāli neviens nav zaļās vārnas vajājis.

Viens no iemesliem šo jauko putnu izzušanai varēja būt mas­veida vārnu iznīcināšana 20. gs. 50. gados. Vārnas pasludināja par kaitīgiem putniem, un mednieki saņēma atzinību par katru uzrā­dīto vārnu kāju pāri.

Vārnas pārtikā. Viduslaikos galīgā nabadzībā iedzītie Kuršu kāpu iedzīvotāji ēda gan vārnas pašas, gan to olas un mazuļus. Vēl līdz Otrajam pasaules karam viņi tīklos ķēra ļoti daudz vārnu, kas rudenī lidoja uz Vācijas pusi. Vārnas piebeidza, ar zobiem pārko­žot galvu. Tad tās noplūca un sālīja mucās, tā sagādājot gaļu ziemai. Visai nabadzīgajiem kuršiem vārnas bija nozīmīgs barības krājumu papildinājums.

Ticējumi par vārnām

To ir vairāk nekā divsimt — vesela bagātība. Lielākā daļa no tiem vārnu saista ar visādām nelaimēm. Sniegsim to apkopojumu.

ja vārnas parādās pie logiem, uz kūts vai kūts priekšā, tad lopi ies postā un sprāgs.

(32037-51)

Ja vārnas redz pie upes uz jumta, virs galvas vai tamlīdzīgi — gaidāmas nepatikšanas un nelaimes.

(32052-83)

Vērā ņemami daži ticējumi, kas vārnu saista ar jaunām ziņām. Liela grupa ticējumu vārnu ķērkšanu vai apmešanos tuvumā saista ar kariem un miršanu (32086-103).

Ja vārna brēc priekšā, ceļa kreisā pusē, tad gaidāms labums, ja labā — tad būs slikti, ja vārna brēc aiz muguras kreisā pusē, tad labs ir pagājis, ja labā pusē, tad slikts pagājis.

32084 Priedīte, Asari

Visai ticami ir laika pareģojumi.

Ja vārnas tup koka galotnē, gaidāms sals, ja pazarēs — paliks silts.

(32113-155).

Ja vārnas tup zemē vai uz ceļa, vai pa zemi staigā, būs atkusnis.

(32201-231)

Ja vārnas mazgājas un stipri brēc, būs lietus.

(32104-7)

Kā tad nu iznāk? Radības kronis, visgudrais cilvēks gribēdams zināt, kāds būs laiks, vēro vārnas un vistas.

Veiklība, viltība, uzmanība

No daudziem vārdiem, kurus varētu teikt par vārnu, šie trīs vārdi ir paši piemērotākie. Laukos vārnas barību iegūst, laupot citu putnu ligzdas un apēdot mazuļus. It sevišķi no tām cieš irbes, pīles un pat zaķi.

Tajā pašā laikā vārnas un pīles ir vienīgās, kas attīra dārziņus no gliemežiem. Tās ari novāc visādus atkritumus.

Vārna var nostāties mazo putnu būrīša priekšā uz kociņa un tad gaida, līdz kāds putnelis pabāzīs galviņu. Ar to pietiek, lai putna bērns pārceļotu vārnas vēderā.

Ornitologi raksta par pārsteidzošākiem gadījumiem. Ja putnu būrītis slikti uztaisīts vai jau iepuvis, vārna var iebāzt knābi šķirbā starp būra jumtiņu un sienām, un tad atlauzt jumtu, lietojot knābi kā sviru. Daži tādi pielidojumi, un jumta vairs nav, un putna ma­zuļu ari vairs nav.

Pielidojusi atklātai putnēnu ligzdai, vārna gluži vienkārši perētāju izsviež no ligzdas un tad apēd olas vai bērnus. Tādā veidā vārnas aplaupa pat piles.

Japāņiem pile ir īpaši godājams putns, un var jau būt, ka tāpēc ari vārna, domājams, nav īpaši mīlēta — tās hieroglifiskajā struktūrā nav elementa "putns", bet tikai tam līdzīgs veidotājelements.

Cehu dabas pētnieks Bernhards Grži- meks stāsta par pieradināto vārnu, kas pati bez jebkādas apmācības iemācījusies uzraut sērkociņu. Degošo sērkociņu viņa turējusi zem spārna, laikam prie­cājoties par siltumu. Apskatot vārnu, nekādas spalvu apdeguma pazīmes nav pamanītas. Te nu vārds "instinkti" kļuvis smieklīgs.

Novērots, ja vārna izzvejo kādu upju gliemeni, viņa ar to uzlido augstu gaisā un nosviež gliemeni, lai tā sašķīst. Šim no­lūkam noder ari neliels akmens vai šoseja. Līdzīgi viņas sadauza arī valriekstus.

Vārnas, tāpat kā viņu brālēni kraukļi, kovārņi un žagatas, spēj atdarināt daudzas skaņas, tostarp ari cilvēka teikto. Tomēr zināmi daudzi gadījumi, kad šie vārdi teikti ar nozīmi īstajā laikā un vietā, tātad saprātīgi. Vēl jo vairāk — šiem putniem ir lieliskas spējas uz­tvert un pārraidīt domas (telepātija).

Amerikāņu pētnieki L. Stetners un K. Metainiels ziņojuši par vārnu, kas prata skaitīt līdz septiņi. Viņa varēja skaitīt ari trijstū­rus, gan uzzīmētus nīlzirgus un citus objektus. Daudzos gadīju­mos vārnas ļoti labi novērtē mednieku skaitu un ceļ trauksmi, ja to vairāk kā četri.

Vārnu pāra izdomas. Bet vēl pārsteidzošāka ir vārnu kopējā darbība medību un citās jomās. Šķiet, ka vārnas savā izdomā dažkārt pat pārspēj lapsas un vilkus. Saimnieks no Tukuma puses stāstīja, kā vārnas apcēlušas viņa ķēdes suni. Kad sunītim atnes pusdienas, viena nostājas ķēdes attālumā un sāk suni kaitināt. Tas metas vārnai virsū, bet ķēde neļauj. Suns rej, cik spēka, vārna staigā gar pašu degunu. Pa to laiku otra vārna izleksē suņa bļodiņu.

Līdzīgi vārnas laupa ūdensputnu olas. Viena kaitina perētāju, un pietiek tai tikai pacelt dibenu nedaudz augšup, kad otra vārna tai no apakšas izrauj olu. Redzēti arī gadījumi, kad divas vārnas ar knābjiem reizē saķer perētāju pīli aiz spārniem un izvelk to no ligzdas.

Laiku pa laikam kādu vārnu notiesā ūpis. Bet, ja vārnas ierauga ūpi, tad tās saaicina palīgā lielu baru un tik ilgi metas ūpim virsū, līdz to nogalē. Viena par visām, visas par vienu.

Dziļā gudrība

Sarunas ar vārnām. Tām ir savas īpatnības. Ja jums izdodas vest sarunas ar jebkuru citas sugas putnu, tad tas parasti runā tikai ar jums. Ar vārnu ģints putniem it kā vieglāk sarunāties, bet tai pašā laikā jāatceras, ka viņas nebūt nepārtrauc sarunas savā barā. Tāpēc neceriet uz pārāk lielu godu, ka viņas runā tikai ar jums. Lielum lielā daļa vārnu izsaucienu (negribu teikt ķērcienu) vai citu mai-guma un rūpju pilnu teicienu ir viņu pašu sarunas. Bet tad, kad iemācās atšķirt viņu pašu runas no atbildēm jums, pārsteidz gan sarunu vieglums, gan putnu atbildes.

Vārnas un kraukļus varētu dēvēt par lidojošiem ģēnijiem. Izcilais dabas pētnieks Brēms šo abu putnu garīgās īpašības vērtē­ja vienlīdz augstu. Arī vārnas spēj patstāvīgi domāt un risināt visai sarežģītus uzdevumus.

Tuvie radi

Visai tuvu vārnām atrodas kovārņi un krauķi. Pēdējie pasā­kuši dzīvot cilvēku tuvumā un atšķiras ar gandrīz nepārtrauktu ķērkšanu. Toties kovārņi man patīk, jo izceļas ar lielu pašcieņu.

Cieņas vērta ir kovārņa drosme. Ja viņi redz ko ēdamu, tad droši dodas tur klāt, nebīdamies ne kaķu, ne suņu. Ja kāds no tiem tuvojas, tad kovārnis, kā tautā saka, rāda cirku. Viņš negaidīti strauji uzlec kā atspere kāda pusmetra augstumā un turpat palē- cienā uzbrucējam gāž ar knābi. Tas ir ļoti spēcīgs trieciens, pat liels suns vairs nevēlas "iepazīšanos" turpināt. Un pat lielajam runcim tā ir mācība uz visu mūžu.

Interesanta īpatnība kovārņu uzvedībā ir darbību kopums, ko varētu nosaukt par vakarēšanu jeb rietošās saules pavadīšanu. To kovārņi bieži vien veic kopā ar vārnām rudenī un ziemā, protams, ja laika apstākļi nav pārāk slikti. Šīs vakarēšanas darbības sākas pāris stundu pirms tumsas iestāšanās un notiek netālu no nakts­guļas vietas. Varbūt šīs darbības varētu dēvēt par rituālām dejām gaisā, gan augstu uzlidojot, gan ļoti veikli nosēžoties koku zaros. Šos lidojumus pavada dažādos toņos un skaļumā izsaukti "kiā". Tā kā putni ir vairākus desmitus miljonus gadu vecāki nekā cilvēki, tad jādomā, ka iedvesmu cilvēku rituālajām dejām devušas vārnas un kovārņi.

Vārnas labprāt pieņem savā barā kovārņus, it īpaši, ja tās do­das uz jauniem barības avotiem. Vārnas ir neticami aizdomīgas un uzmanīgas. Viņas nepazīstamā vietā un apstākļos neņems neko, lai cik arī būs izsalkušas. Kā izlūkus tad vārnas sūta kovārņus. Ja ar tiem nekas slikts nenotiek, tad jauno barības vietu sāk izmantot arī vārnas.

Zīlīte

Pārsteidzoši, cik gan ļoti tikai viena gadsimta laikā mainījušies uzskati par šiem mīlīgajiem putniņiem. Mūsdienās zīlītes uzskata tikai par žēlojamiem dumiķīšiem, kuru barošanai ziemā cenšamies izlikt speķādiņu vai ierīkot kādu barotavu. Bet vēl tikai 20. gs. sā­kumā par zīlītēm pierakstīti gandrīz simts ticējumu, kas tās rak­sturo kā izcilas pareģones.

Latvijā uzturas septiņas zīlīšu sugas. Visbiežāk sastopamas lielā un pelēkā zīlītes. Jau retāk — purvu un cekulainā jeb cekul- zīlīte. Nelielā daudzumā ligzdo meža un zilā jeb zilzīlīte. Retumis sastopama gaišzilā zīlīte.

Vismaz daļa lielo zīlīšu ziemā dodas uz siltajām zemēm. Tas zīlītes, kuras paliek ziemā — pelēkā, purvu, cekulainā un meža zīlīte — gatavo sev ziemai pārtikas krājumus. Ik gadu tos "palīdz" tukšot lielā un zilzīlīte.

Zīlītes dziesma — ci, ci, ci — skan ļoti augstos toņos; iespē­jams, ka daļa dziesmas ir virs cilvēka dzirdamības sliekšņa, tātad apzīmējama ar ultraskaņu.

Zīle, tāpat kā citi meža putni, var norādīt ceļu tam, kas maldās.

Reiz vienai sievietei mežā pazudis ceļš, bet viņa ievērojusi, ka vienā pusē zīle stipri iečirkstējusies. Gājusi uz to pusi un ļoti labi iznākusi tur, kur vajadzējis.

35792 Ēdole

Ja zīle pārskrien ceļu, tad raugieties, uz kuru pusi viņa dodas.

ja jaungada rītā iet uz kūti un zīle pārskrien ceļam pāri no kreisās uz labo pusi, tad tajā gadā ar lopiem ies labi; ja no labās uz kreiso pusi, tad slikti.

0               Sunākste

ja precībās braucot, zīle pārskrien ceļam no labās puses uz kreiso, tad nav vērts braukt tālāk — līgava saderēta citam.

1               Sunākste

Zīlītes un žubītes. Dainas tik bieži abus šos putnus piemin kopā, ka daļa cilvēku uzskata tos par viena putna diviem vārdiem. Tomēr žubīte ir pavisam cits, tiesa, arī neliels putniņš. Mūsu zemē dzīvo 17 žubīšu sugas. Žubītes atšķiras ar iesarkanu krūtiņu un vēderiņu. Zīlīte dzied, bet žubīte svilpo. Tad gaidāms silts laiks (36745, Ropaži).

Zīlītes vārds un darbi. Zīlītes vārds saistāms ar nākotnes izzi­nāšanu, jeb kā senāk teica — zīlēšanu. Jebkuras zīlītes parādīšanās veids saistāms ar kādu jaunu ziņu.

Ja zīlīte pielaižas pie loga, it īpaši, ja piesit ar knābīti pie rūts, iečirk­stēsies vai dzied — gaidāmas jaunas ziņas (35754-776).

Ja zīlīte pie loga ar knābīti pieklabina un knābītī ir šūniņa, tad drīz saņems bēdīgu ziņu.

35758 Saldus

Ja zīle pielaižas pie loga un atgriež asti pret logu, tad kāds mirs.

35781 Jelgava

Nāves zīme ir arī tad, ja zīle ietriecas logā ar tādu sparu, ka pati nokrīt zemē. Bet bez tam zīle var nest arī precīzas vēstis.

Kad zīlīte čivinādama kokā lec uz augšu, tad dzirdēs labu vēsti, kad uz leju, tad sliktu.

35790 Sēlpils

Kad pa ceļu ejot dzird zīli spiedzam pa labo roku, tad tā ļauna zīme, ja pa kreisi — laba zīme.

35798 Kalncempji

Te nu jāpiebilst, ka šiem novērojumiem ir daudz plašāka no­zīme, jo tie attiecas arī uz citiem putniem, zvēriem un arī parādībām.

Ja rudenī vai ziemā zīle nāk pie loga, būs sals.

(35825-30).

Šis novērojums nebūtu jaunums.

Dainas daudzas reizes piemin zīli kā ziņu nesēju. īpaši bieži zīle nes ziņu par kara sākumu.

Aši aši zīle brēce Vārta staba galiņā; Jau tie mūsu bāleliņi Kara cirvjus balinava.

Ltdz 22179

Latvju dainu izdevumos "Zīlei, kas nes kara vēsti" veltītas ve­selas nodaļas. Par to vēsta simtiem dainu visās Latvijas malās. Nevar būt šaubu, ka šīm dainām bijis materiāla rakstura pamato­jums — neskaitāmi novērojumi ilgā laikā.

Sīvi sīvi zīle brēca Vārtu staba galiņēje. Ej, māsiņa, klausītiese, Kādu ziņu zīl' atnesa!

—   Zīl' atnesa tādu ziņu, Brālīšame karē iete.

—   Sēd', māsiņa, tu pie galda, Raksti kara karodziņu.

Bb 12,1172

Bet zīle var arī kādam cilvēkam nogādāt noteiktu vēstījumu.

Ar zīlīti ziņu laidu Savam linu arājam, Lai tas nāca šorudeni, Lai ilgāk negaidīja.

LD 9359

Zintniece Zīle

Zintnieci Zīli dainas raksturo kā ļoti spēcīgu.

Pērkons spēra ozolā, Ne lapiņa nedrebēja;

Zīle cirta akmenī, Akmens lēca dzirkstīdams.

FS 530, 1183 Barkava

Zīlei raksturīgi daudzi bērni, t. i., veiktie darbi.

Čf, čī, zīlīte, Kur tavi bērni?

—   Augstajā kalnā, Liepiņas galā.

Ltdz 11571

Salīdzinājumos ar citiem putniem viņa ieņem augstu vietu. Zīle māca Strazdu igauniski, tātad Zīles laiks skar ari somugru okupā­cijas laika sākumu.

Zīl' ar strazdu mācījās Sausā egles galiņā; Zīle strazdu izmācīja Igauniski trallināt.

Ltdz 11562

Lieliskajiem pareģojumiem Zīle izmanto šūpoles kā dabas ins­trumentus. Pēdējos gadsimtos šūpoles kļuvušas tikai par izpriecas veidu.

Zīlīte, žubīte, Kur tu mani vedīsi?

—   Augstā kalnā Šūpoties.

Ltdz11569

Zīli makroķeltu okupācijas laikā piemeklē tas pats gals, kas citus zintniekus. Par šo skumjo notikumu vēstī samērā daudz dainu.

Zīle liela pareģotie, Sava mūža neparedz; Spalvas vien noputēja, Vanagam nosperot.

FS 1654,2370 Viesīte

Žagata

Žagatas (arī žagates, žugyres) pieder pie vārnu dzimtas. To ga­rums 45-48 cm. Mīl ligzdot biezos krūmājos, bieži vien cilvēku ap­dzīvoto vietu tuvumā. Nereti ligzda ir tādā biežņā, kur grūti pat roku iebāzt, kur nu vēl putnam iespraukties. Grūti saprast, kā gan putns ietiek savā ligzdā.

Žagata ir gan ļoti uzmanīga, gan arī izmanīga. Pirms ietikt lig­zdā vai izlidot no tās, viņa ilgi un rūpīgi vēro apkārtni. Uz savu mītni viņa dodas tikai tad, kad neviens to neredz. Gadās, ka cilvē­ki žagatas dzīvošanu pie viņu mājām pamana tikai rudenī, kad krūmiem nokaltušas lapas un cauri zariem redz žagatas ligzdu. Bet citreiz nepamana arī pēc vairāku gadu kopējās dzīves. Citreiz žagata ligzdu iekārto kādas eglītes biezajos zaros.

Pieradināta žagata, ja to baro, būs jums pateicīgs un tikpat uz­ticams un krietns mājas sargs kā vārna.

Parasti par žagatas valodu saka, ka tā žadzina. Bet tā pilnīgi apzinīgi var smieties. Turklāt tā prot vēl daudzas citas skaņas.

Žagatas rīcību šajos gadījumos vadīja nevis instinkti, bet gan intelekts. Humora izjūta pieder pie augsta intelekta pazīmēm. Šai ziņā, kā redzējāt, pieminētās žagatas pārspēj daudzus cilvēkus.

Ziņu nesēja un mājas sargs. Žagata parasti cenšas būt nere­dzama un nemanāma. Bet, ja viņa liek sevi manīt, tad gaidāms kas nozīmīgs.

Ja žagata staigā pa sētsvidu vai jumtu, jeb žadzina pie loga, gaidāmi viesi. Tad jāskatās, uz kuru pusi viņai aste, jo viesi būs no tās puses (36561-571).

Daudz ticējumu (30572-639) apgalvo, ka tad, kad žagata ilg­stoši brēc pie mājas, gaidāmas jaunas ziņas. Bet te nu jāvēro, kā tas notiek.

Ja žagata mājas tuvumā uz augšu laižas, tad sagaidāmas labas ziņas, ja uz leju — sliktas.

26608 Puikule

Ja žagata kliedz pie mājas, tad gaidāmas jaunas ziņas: ja viņa kliedz uz māju skriedama, tad ziņas būs labas, ja no mājas prom skriedama, tad — sliktas.

36610 Vecpiebalga

Žagatiņa džidžināja, Dzirdēs jaunu valodiņu; Dzirdēs vecu nomirstam, Dzirdēs jaunu piedzemam.

LD 34096

Žagata var palīdzēt ķert zagļus un brīdina no tiem. Tagad bridi padomājiet. Žagata, kas citādi ir ļoti uzmanīga un vēlas, lai ne­viens neko nezinātu par viņas dzīvi, riskē ar savu ligzdu un maza­jiem putniņiem, riskē tikai tāpēc, lai palīdzētu cilvēkam.

Kad žagata bļauj mājās, tad zagļi ir tuvumā.

36645 Līvbērze

Tāpat tās brīdina par iespējamām ugunsnelaimēm.

Ja žagata laižas ap māju, tad būs ugunsgrēks.

365654 Skrunda

Tiesa, par žagatu ir ne mazums nelāgu ticējumu, tomēr tie šķiet tikai viduslaiku māņticības uzslāņoti.

Zintniece Žagata

Dažas ziņas liecina par spēcīgu zintnieci Žagatu.

Atminiet, sveši ļaudis, Kas locīja gaisa virsu? — Vējš locīja gaisa virsu, Zagatiņa mežu loka.

Ltdz 1741 Dzērbene

Nelielā dainu grupā par pirts kuršanu Žagatas apraksts ļoti tuvs tam, kā raksturo Saules meitas.

Žagatiņa pirti kūra, Savu vīru gaidīdama: Zīda kreklis padusē, Zelta slota rociņā.

FS 527 Elkšņi

Par ļoti cienījamu Žagatas vietu liecina arī šāda daina:

Zagatiņa kāzas dzēra Vidū jūras uz akmeņa; Es gribēju kāzās iet Vilks apēda kažociņu.

Ltdz 11606

Vecāks šķiet variants… vilks apēda kumeliņu… 17,1-328. Zintnieces žagatas iznīcināja makroķeltu laikos. Tomēr par tām saglabājušies daudzi vāji atspulgi.

Es nošāvu šāvienā Piecas raibas žagatītes; Es nošāvu kunga dusmas, I kundziņa dēliņam.

LD 31381

Žagata garamantās. Vairākas teikas vēsta par dižo zintnieci Žagatu, kas palīdzējusi zviedriem aizstāvēt Rīgu 1710. gadā, kad to aplenca krievu armija. Dažās teikās Žagatu dēvē par zviedru princesi un raganu. Rīgu nekādi nevarēja ieņemt, līdz neatklāja noslēpumu, ka to sargā zintniece Žagata. Aplencēji guva panā­kumus tikai pēc tam, kad Žagatu nošāva ar sudraba lodi.

Patiesībā šis teikas vēsta par ļoti seniem notikumiem, kas pār­nesti uz jaunākiem laikiem. Teika liecina, ka Žagata pratusi orga­nizēt splvu pretošanos.

Japāņu mitoloģijā stāstīts, ka žagatas reizi gadā septītā mēneša septītajā dienā (pēc Mēness kalendāra) ar saviem spārniem veido tiltu, lai abi mīlētāji — zvaigznes Vega un Altairs, kas atrodas katra savā pusē Piena Ceļam, varētu satikties. Zvaigžņu tikšanās svētkiem — Tanabatas svētkiem — ir ļoti sena tradīcija — vairāk nekā 2000 gadu. Arī

tagad Japānā svin zvaigžņu tikšanās svētkus — Tanabatas dienu. Hieroglifa žagata veidotājelements ir senatne. Augstāku cieņu grūti iedomāties.

3. nodala

Skats tālumā

Latvju garamantas par putniem vērtējamas kā vienreizējs un izcils, ļoti nozīmīgu ziņu kopums, kāda nav nevienai citai tautai pasaulē. Ziņas par katru putnu veido vairāk vai mazāk noslēgtu vēstījumu. Savukārt ziņas par putnu vārdos dēvētajiem zintnie­kiem savstarpēji neatkārtojas un veido vienotu kopumu. Kaut arī gadu tūkstošu gaitā daļa šī kopuma zudusi, cita kropļota, tomēr ari saglabātās dainas ļauj apjēgt savstarpējās sakarības.

Dažos gadījumos aprakstītajiem notikumiem var atrast vēs­turiskas līdzības, bet lielākajā daļā gadījumu putnu dainās aprak­stīti tik seni aizlaiku notikumi, kas meklējami iepriekšējos starple- dus laikmetos vai pat saistāmi ar Zemes radīšanu. Tas liek domāt, ka dažu putnu dainu vecums pārsniedz 150 gadu tūkstošus. Tā­pēc, lai saglabātu un apjēgtu izcili nozīmīgās ziņas par tāltāliem laikiem, pārskatīts viss pieejamo ziņu krājums. Svarīgi atzīmēt, ka visumā citu tautu mīti papildina mūsu garamantas un nerada kaut cik jūtamas pretrunas. Tas lieku reizi apliecina dainu vēstījumus par tāliem aizlaiku notikumiem.

Seno garamantu vēstījumi sastādīti simbolu valodā. Daļa no tiem tulkojami vairākos līmeņos. Vēl jāņem vērā, ka laika gaitā mainījusies dažu vārdu nozīme. Piemēram, dainās minēts vārds lec nenozīmē lēkšanu mūsdienu nozīmē, bet gan žiglu gaitu. Daļu tulkojumu ar pietiekošu pārliecību izdevies praktiski pārbaudīt se­najās svētvietās.

Putnu dainu kopumu caurvij visai cilvēcei nozīmīgo notikumu apraksti par Kosmiskajām kāzām; Dieva kumeļa pēdu; Uguns zag­šanu, Sauso egli; Kannas dauzīšanu un salāpīšanu; Pirts kurinā­šanu; Tiltu būvi pār Daugavu. Šajos aprakstos atrodam daudzas saistības ar citās dainās aprakstītajām Saules meitām, Ausekli, Ūsiņu, Jāni u. c. Dieva dēliem.

Putnu dainas ļauj apzināt mūsu tālo senču inteliģenci, tās viedāko cilvēku darbu un dzīvi kopumā. Vēl jāpiebilst, ka neviens no simboliem — ne Cielava, ne Cīrulis, ne Dzenis, ne kāds cits neap­zīmē kādu noteiktu cilvēku, bet sava laika to dižo zintnieku ko­pumu, kuriem deva šo ļoti augsto goda pilno putna vārdu.

Šim dainām ir ne tikai vēsturiska, bet ari praktiska nozīme. Tas atgādina, ka putniem piemīt daudzas tādas spējas, kur viņi ievēro­jami pārspēj t. s. radības kroni — cilvēku. Tās būtu:

•   neiedomājami laba orientēšanās pat ļoti sarežģītos apstākļos, tostarp tumsā, miglā, lietū un sānu vējā;

•   spējas uztvert ļoti tālus, ar pašu putnu nesaistītus notikumus un nodot tos tām cilvēkam, uz kuru šie notikumi attiecas;

•   spējas sniegt cilvēkam izziņas jautājumos, kas neattiecas uz paša putna dzīvi.

Sadarbība ar putniem var būtiski papildināt cilvēku spējas, it īpaši pareģošanā un gaišredzībā. Mūsu senči mācēja sadarboties, un to varam arī mēs.

Atskats

Putnu dainas liecina par senu civilizāciju, kas ļoti atšķiras no mūsējās. Tā veikusi neiedomājami lielus darbus, izmantojot vadā­mus antigravitācijas laukus un citus mums nezināmas enerģijas veidus.

Putnu dainas un zintnieki. To dainu izpēte, kas stāsta par putnu vārdos dēvētajiem zintniekiem, ļauj izdarīt svarīgus se­cinājumus par mūsu dižo senatni. Salīdzinot ar citiem jau zinā­miem aizvēstures laikiem, mēs varam runāt par dažu notikumu secību.

Aptveramā senatnē darbojās tādi cienījami zintnieki kā Cie­lava, Cīrulis, Irbe, Zīle, Žagata u. c. Bet vēl senākos — pirmsledus lai­kos — svarīgu vietu ieņēma Bezdelīga, Krauklis, Raudava, kas sais­tāmi ar pirmsākumiem — Gaigalas laikiem.

Bet uz samērā neseno pēdējo piecu sešu gadu tūkstošu oku­pācijas laiku attiecas Strazda un Lēļa simboli.

Vēl jāpiezīmē, ka dažu zintnieku darbība veido vairāk vai mazāk izteiktus pārus. Kā piemēru minēsim Cielava — Cīrulis; Gaigala — Raudava, Zīle — Zube.

Turklāt ziņas par šo zintnieku darbību un vēsturi savā starpā ir apbrīnojami sakarīgas. Tas varētu salīdzināt ar kādas valsts pār­valdes iestāžu aprakstu. Dažu ministriju darba lauki savstarpēji sa­skaras, daži ir līdzīgi, bet lielākajā daļā redzamas noteiktas robežas. Tikai jāatceras, ka, pieminot zintnieku darbību, sastopamies ar da­žādiem laikiem. Dažkārt putni pielīdzināti Dieva dēliem (Gaigala).

Putnu dainas ir nozīmīgas liecības par mūsu seno civilizāciju ar ļoti augstām garīgām vērtībām un pilnīgi citu, diemžēl aizmir­stu, cilvēku un dabas saskaņu. Šo dainu nozīmi apliecina arī tas, ka senči tās saglabājuši gadu tūkstošiem ilgi.

Tik daudz zintnieku. Citu tautu mīti un atradumi Pokaiņu kultūras pieminekļos liecina, ka mūsu zemi, meklējot padomu un veselību, apmeklējuši neskaitāmi miljoni cilvēku. Te bija senās ci­vilizācijas centrs un tā uz citām zemēm devās gara gaismas nesēji. No tā visa izriet, ka vajadzēja pastāvēt plašai zintnieku apmācības sistēmai. Nevajadzētu šīs apmācības sistēmu iedomāties līdzīgu mūsdienu skolām, tā būtu rupja kļūda. Vislielākās zināšanas dod praktiskās darbības dabā un tās katru dienu jāpilnveido pašam.

Neviens zintnieks tieši nedublēja kādu citu. Katram bija savs, atšķirīgs darbības lauks un spējas. Te salīdzinājumam ņemsim augu sugu pastāvēšanas spējas bioloģijā. Izdzīvo tās sugas, kurām ir vairāk paveidu (varietātes). Arī mūsu tautas pastāvēšanai vairāk nekā 100 tūkstošu gadu garumā jāpateicas tieši šo zintnieku daudzveidībai, jo pie jebkuru negaidītu ārējo faktoru maiņām vienmēr atrodas kāds vieds zintnieks, kas bija spējīgas saprast gan notiekošo, gan nākotni un zināja, kā tobrīd rīkoties.

Dainas par putnu vārdā sauktajiem zintniekiem ir ne tikai se­natnē nozīmīgo notikumu atspulgs. Tās rāda iespējas nākotnes izzināšanā un vadīšanā, kuras varam attīstīt arī nākotnē. Tādējādi putnu dainas jāuzskata kā ceļrādis uz nākotni.

Cilvēce pēdējo gadsimtu gaitā veikusi milzīgu garīgo izrā­vienu, ko pieņemts dēvēt par zinātniski tehnisko revolūciju. No­sacīti dalot zinātnes nozares divās daļās — tehnikā un ar dabu saistītajās zinātnēs, redzam, ka galvenie panākumi gūti tehnikā, jo tā ir vienkāršāka. Pat vissarežģītākās tehnikas sistēmas kā inter- nets vai kosmiskās stacijas ir miljoniem reižu vienkāršākas par zāles stiebru, puķīti vai ķērpīti, nemaz nerunājot par putniem. Tā­pēc pēdējo gadsimtu progresu dabas izpētē, pat maigi runājot, varētu dēvēt par visai pieticīgu.

Cilvēces gaišākie prāti tālāku attīstību saskata tieši dabas zinātņu attīstībā. Vēl jo vairāk, tālākā tehnikas attīstība jāuzskata par ļoti bīstamu. 1960. gadā pasaules izcilākie zinātnieki sniedza kopīgu paziņojumu, sevi dēvējot par Romas klubu. Tajā norādīja, ka tāda tehnikas attīstība, kas neievēro dabas intereses, ved cilvēci uz katastrofu. Romas kluba paziņojums bija tik pārliecinošs, ka tas ietekmēja pat totalitāro valstu politiku un tā sākās kaut neliels, bet tomēr pavērsiens uz dabas aizsardzību nepieciešamību.

Ar Romas kluba paziņojumu pirmo reizi iepazinos Maskavā, to inteliģenti cilvēki viens otram deva kā nelegālu, gandrīz vai pret- valstisku dokumentu. To lasot un pārlasot, sāku saprast, ka jādomā ne tikai par dabas saudzēšanu, bet vēl jo vairāk — par tās izpratni.

Mūsu senču dzīve nebija iespējama bez dabas mīlestības un izpratnes. Šo attieksmi saglabājuši daudzi mūsu zemes cilvēki un ļāvarast domu biedrus Latvijas dabas un senatnes izpētē.

Kā sākām saprast putnu nozīmi. Viduslaiku diktatori un tirāni, radot un virzot reliģisko fanātismu savās interesēs, Eiropu noveda gara tumsībā. Vēl šodien daudzi cilvēki dzīvo pārliecībā, ka putni ir tikai instinktu vadīti, bez saprāta un domāšanas. Arī šīs grāma­tas autors ar kaunu atzīstas, ka jaunībā bija tādos pašos uzskatos.

Putnu intelekts. Pēdējo gadsimtu laikā ortodoksālā zinātne rūpīgi pūlējās noslēpt vai apiet neērtos jautājumus par putnu inte­lektu. Ja to atzītu, tad nāktos atmest daudzus līdzšinējos uzskatus.

Tomēr neizskaidrojamo faktu daudzums aug augumā. Tā, pie­mēram, zinātniekus pamatīgā strupceļā iedzinusi putna smadzeņu anatomija. Izrādās, ka putnu smadzeņu garoza nav attīstīta. Uz­skata, ka cilvēkam tieši šī smadzeņu daļa ir tai vietā, kur risinās domas. No šī fakta būtu jāsecina, ka putnu smadzenēs nav vielas, kas ļautu radīt domas, tātad tās it kā putniem nespētu veidoties, un tos patiešām vadītu tikai instinkts. Bet patiesībā jūs jau šajā darbā iepazināt daudzus piemērus, kas liecina par izcilām domāšanas spējām, orientēšanos sarežģītos apstākļos, barības meklēšanu, bēg­šanu no vajātājiem u. c.

Atcerieties ari putnu kopējās darbības. Ar tām vien pilnīgi pie­tiek, lai atmestu jebkuras iedomas, kas šīs darbības saistītu tikai ar instinktu.

Ziņu nesēji. Mūsu senči zināja, ka putni nes svarīgas ziņas. Šajā darbā stāstīti daudzi piemēri, kā putni ziņojuši svarīgas vēstis. Šādu gadījumu ir pārāk daudz, lai tos uzlūkotu par sagadīšanos. Zinātne pagaidām vēl nespēj izskaidrot, kas lika zīlītei iesisties loga rūtī tieši tad, kad Austrālijā mirusi jūsu radiniece. Ja zīlītes sitas logā kaut vai reizi gadā, vēl varētu runāt par sagadīšanos. Bet, ja tas atgadās reizi mūžā un ne tikai jums, tad vārds sagadīšanās nebūtu vietā.

Tāpat jau stāstījām par pūci, kas naktī brēca pie Aksela Muntes mājas. Kas lika viņai brēkt? Kāds taču zināja, ka no rīta būs lavīna, kas māju apraks. Ja pūce tā kliegtu katru nakti un kaut vai reizi nedēļā, jeb vismaz mēnesī, varētu teikt, ka tā ir sagadīšanās. Nē, tā nebija sagadīšanās.

Senie cilvēki pirms svarīgiem notikumiem vēroja putnus, kas pareģoja kaujas iznākumu, ja šī zīlēšana nedotu labus rezultātus, tad to nedarītu. Nav zināmi tādi pieraksti, kas liecinātu par putnu kļūdīšanos. Hronikās saglabātas ziņas, kā vācu ordenī vēl 13. gs. vēroja putnus, lai noteiktu kaujas iznākumu. 1305. gadā Rīgas ar­hibīskaps par to ordeni nosūdzējis pāvestam. Tas liecina par laiku, kad mūsu zemē atteicās no putnu vērošanas. Ta zuda vērtīgas zināšanas.

Bet pašu putnu attieksme nav mainījusies. Maniem draugiem un man pašam putni ne reizi vien rādījuši izeju no purvaina vai citādi šķēršļota meža. Pie tam vienmēr parādīta ne tikai izeja uz kaut kādu stigu vai meža ceļu, bet tieši uz to, kas ved turp, kur ir gribēts nokļūt. Līdz šim mums nav vēl bijis neviena gadījuma, kad mazie, jaukie ceļa rādītāji mūs ievestu biežņā, purvā, sagāzumā vai citos strupceļos. Ta ir likumība, nevis sagadīšanās.

Cilvēki ar putnu galvām. Lai izprastu putnu neparastās spē­jas, tos salīdzināsim ar radio vai televizoru. Tie var būt dažādi — gan tādi, kas uztver tikai tuvējos raidītājus, bet var būt ari tādi aparāti, kas uztver lielu daļu pasaules. Salīdzinot šai piemērā cil­vēka un putnu iespējas, cilvēki tik tikko spēj uztvert vietējos raidījumus un tad ne vienmēr. Putni spēj uztvert kā to, kas notiek lielā attālumā, tā arī ielūkoties citu dimensiju telpās. Tāpēc, pie­slēdzoties putniem, mēs varam uzzināt daudz vairāk nekā paši ar savām uztveres spējām. Šajā grāmatā skatītās ziņas ļauj runāt par senu civilizāciju, kas balstījās uz cilvēku sadarbību ar putniem.

Senie cilvēki uzskatīja, ka savienojot tās zināšanas, kādas pie­ejamas putniem un tās iespējas, kādas ir cilvēkam, var nonākt die­vību kārtā. Šis mērķis pildāms, izveidojot un glabājot garīgo saiti starp cilvēkiem un putniem.

Kaut ari daži augstprātīgi cilvēki mēģinājuši sevi dēvēt par radības kroni, cilvēks ir un paliek bioloģiska būtne, kas ir dabas daļa. Tāpēc, lai varētu pastāvēt cilvēki un cilvēce, daba ne tikai jā­saudzē, bet arī jāmācās no tās. Cilvēku sabiedrība ir daudz mācījusies no saviem, kaut mazajiem, tomēr vecākajiem brāļiem, tostarp putnu valodu. Zināšanas par sabiedrībām, ģimenēm un valstīm cilvēce pārņēmusi no putniem.

Jaunais ceļš un strupceļš. Pēdējos gadu tūkstošos cilvēce bal­tās rases vadībā atteikusies no gudrībām, ko sniedz daba un to­starp putni, un sākusi iet jaunus ceļus. Varbūt toreiz tas likās prog­ress. Tagad redzam, ka šis jaunais ceļš patiesībā ir strupceļš, kas ved uz iznīcību. Tas skar arī mūs, latviešus. Patlaban redzams tikai viens ceļš, kas glābtu no bojāejas — atgriešanās pie tām neskai­tāmas reizes pārbaudītajām morāles vērtībām, kādas no putnu sabiedrības pārņēma mūsu senči.

Skats nākotnē

Ikvienas sabiedrības un ari civilizācijas attīstību nosaka izziņas iespējas. Mūsdienās informācijas sistēmas galvenokārt noder tikai nesenās pagātnes izzināšanai. Bet neizsakāmi svarīgākas ir ziņas par nākotni. Pat citādi gudram, čaklam un uzņēmīgam cilvēkam bieži vien neizdodas paredzēt nākotni, izvēlēties labāko ceļu. Laiku pa laikam kļūdās pat prezidenti, kaut viņus konsultē paši labākie speciālisti.

Mūsu zeme senatnē slavēta kā pašu gaišāko cilvēku zeme. To apliecina gan seno grieķu, gan ari romiešu autori. Vēl 11. gs. Eiropas vēsturnieks Brēmenes Ādams rakstīja, ka pie mūsu zemes gaišreģiem brauc cilvēki no visas pasaules. Šīs liecības ļoti labi sasaucas ar neparasti lielo seno svētvietu daudzumu mūsu zemē. Tuvāk par tām autora grāmatā "Mūsu dižā senatne".

Mūsu senči, izmantojot putnu sasaites ar citu dimensiju telpām, varēja uzzināt arī to, ko nevar uzzināt no fiziskās pasaules avotiem. Šīs ziņas apliecināja ari milzīgie sudraba uzkrājumi, ko krustneši nolaupīja mūsu senčiem 13. gs. Arveds Švābe savā darbā "Straumes un avoti" raksta, ka tikai Vidzemē vien viņi ieguva deviņas tonnas sudraba.

Ziņas, kas skatītas šajā darbā, uzlūkojamas ne tik daudz par pagātnes liecībām, kā attīstībai nākotnē. Lai to sekmētu, nav vaja­dzīgi nekādi miljoni.

Skatoties uz priekšu globālā tirgus apstākļos, mūsu zemei grūti konkurēt rūpnieciskajā un lauksaimnieciskajā ražošanā. Bet tas vēl nenozīmē, ka mūsu zemei jāgrimst nabadzībā. Gluži otrādi, izmantojot mūsu zemes augsto bioenerģētisko starojumu un cil­vēku augstās garīgās spējas, Latvija var atkal kļūt par bagātāko zemi pasaulē, pārdodot intelektuālos pakalpojumus.

Ar ko sākt? Putni pret mums izturas labvēlīgi, palīdzot ar savu padomu. Tikai jāapzinās, ka draudzība nevar pastāvēt tikai ņem­šanā, tā attīstās laba darīšanā. Mūsu tēvu tēvi teica: " Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt!"

Putni mūs saprot visai labi, daudz labāk, nekā mēs to varam iedomāties. Bet pamazām mēģiniet saprast ari viņus. Tas prasa laiku, uzmanību, bet pats galvenais — mīlestību. Ja būs mīlestība, būs ari saprašanās.

No cilvēka puses, pirmkārt, būtu jādomā par to, lai saglabātu vidi, kur putniem dzīvot. Ja tās nebūs, tad ar ko sadarboties. Dau­dzos savos ceļojumos ārpus Latvijas nācies pabūt vietās, kur putnu tikpat kā nav. Vairākās Rietumeiropas zemēs, attīstot indus­triālo lielražošanu, tikpat kā iznīcinātas putnu dzīvesvietas. Mūsu zemē vēl to ir samērā daudz. Tomēr nepieredzēti lielās mežu izcir­šanas dēļ daudziem putniem vairs nav kur dzīvot. īpaši mazinājies melno stārķu un piekūnu skaits. Autors ir pret to slinko putnu barošanu, kas nevīžo normāli dzīvot (pilsētas baloži). Bet ir brīži, kad putniem jāpalīdz. Tas ir pēc puteņiem, lielā salā vai citos ne­labvēlīgos apstākļos. īpaši ātri iet bojā sīkie putniņi, un visvairāk barības viņiem vajadzīga rītos. Ja mīlēsim putnus, viņi palīdzēs ari mums.

Bērniem jādod iespēja apgūt dabas mācību — izprast ūdens, zāles, koku un putnu valodu. Cilvēces nākotne ir ne jau tehnikas attīstībā, bet gan sadarbībā ar dabu un it īpaši ar putniem. Tad mēs varēsim ar pilnu pārliecību atkārtot Kronvaldu Ata vārdus:

Mēs bijām, Mēs esam, Mēs būsim!

Saturs

I daļa

SARUNAS AR KOKIEM

 Ievadvārdi 7

1.  nodaļa BRiNUMZĀLES MEŽĀ 8

Saskaņa dabā 9

Mums ir viss 10

Meža dziednieciskās spējas 15

2.   nodaļa KOKS KĀ DZĪVA BŪTNE 18

Salīdzinājums ar cilvēku 21

3.   nodaļa GUDRIE KOKI 26

Koki vēstī par laika pārmaiņām 34

Ko vēstī koku lapas 36

Koki pareģo nākotni 38

4.   nodaļa ZAĻIE DRAUGI 42

Stādījumi pie mājām 43

5.   nodaļa KĀ IEKLAUSĪTIES KOKOS 50

Koki glābj cilvēkus 57

Sarunas ar kokiem 64

6.  nodaļa SVĒTIE KOKI 66

Svētās birzis 75

Koki kā svētvietu simboli 80

Bērzu svētbirzis 84

Liepu svētbirzis 86

Svētie ozoli 89

Svētie vītoli 91

7.  nodaļa MĒS VARAM ATGRIEZTIES UN PACELTIES 93

Meža smaržas 95

Meža māte 99

Koki kā saikne ar viņsauli 103

8.   nodaļa KOKI — DZIEDINĀTĀJI 105

Ābele 110

Alksnis 114

Apse 116

Bērzs 118

Egle 124

Ieva 128

II daļa

SARUNAS AR PUTNIEM

Zoologa priekšvārds 135

1.  nodaļa PUTNU GUDRĪBA UN INTELEKTS 137

Neizskaidrotās spējas 138

Putnu valoda 143

Gudrie pareģi 158

Atbildi meklējot 168

2.  nodaļa PUTNI KĀ CILVĒKI UN CILVĒKI KĀ PUTNI 190

Balodis 190

Bezdelīga 198

Cielava 203

Cīrulis 217

Dzeguze 243

Dzenis 259

Dzērve 263

Gaigala 269

Gailis un vistas 285

Grieze 300

Gulbis 301

Irbe 307

Krauklis 316

Lakstīgala 323

Pūce 337

Apodziņš un apogs 340

Raudava 342

Sīlis 345

Stārķis 347

Strazds 351

Vanags 355

Vārna 358

Zīlīte 363

Žagata 368

3.  nodaļa SKATS TĀLUMĀ 372

www.jumava.lv

Izdevējs — apgāds "Jumava", Dzirnavu ielā 73, Rīgā LV 1001. Iespiests un iesiets SIA "Tipogrāfija Ogrē",Brīvības ielā 31, Ogrē LV 5001.