science Ivars Viks Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Ivars Viks

Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa

Rīga • Daugava • Beverīna Kur meklēt Grāla kausu?

JUMAVA

" Ivars Vīks"

Ivars Viks (1933-2002) — latviešu svētvietu un seno zināšanu pētnieks. Enciklopēdijas "Kurzeme" līdzautors, publicējis daudzus rakstus par Latviju kā izcilu seno civilizāciju pieminekli. Pateicoties Ivaram Vīkam, esam atklājuši arī Pokaiņus un Ķeveles svētavotus.

Turpinot "Trejdeviņu Latvijas brīnumu" pirmās daļas tēmas (2001), šai grāmatā būs stāsts par trim Rīgām pavisam citā skatījumā, nekā to pierasts lasīt un dzirdēt. Tas būs stāstījums par senču svētvietu sistēmām Baltijā, par to, cik tautas teikas ir ne vien teiksmainas, bet arī patiesas. Kas to saprot un pieņem, tam paveras pavisam cita pasaule — brīnumaina un plaša.

Literārā redaktore Dina Nātiņa Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Brigita Šoriņa Tāļa Rožkalna mākslinieciskais noformējums

Grāmatas noformējumam izmantotas fotogrāfijas no Valda Plūksnas, Valdas Kārkliņas, Laimdotas Jordānes un Ivara Vika arhīva

Rutas Nukes zīmējumi

ISBN 9984-05-798-4 ©SIA "J.I..V", izdevums latviešu valodā, 2004 ©Ivars Viks, teksts, 2004 ©Tālis Rožkalns, mākslinieciskais noformējums, 2004

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

lv lv
Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv FB Editor v2.0 21 July 2011 0BD1F3CA-F4DC-4992-BAFF-86E1992226BA 1.0 Trejdeviņi Latvijas brīnumi 2. daļa 2004

Ivars Viks

Trejdeviņi Latvijas brīnumi

2. daļa

No Rīgas līdz zvaigznēm

Ši grāmata turpina stāstījumu par Latvijas brīnumiem, tās zemi, dabu un ilgi noklusētiem senās civilizācijas pieminekļiem.

Sastapsiet liecības par tik augstām senču zināšanām, ka tās iz­raisa apbrīnu vēl šobaltdien, un iepazlsiet diženus tāltālos aizlaikos veiktus darbus, kas mūsdienās nemaz nav atkārtojami.

Mūsu zeme ir pārbagāta ar liecībām par kādas ļoti senas, augsti attīstītas civilizācijas darbību, ko sauksim par senbaltu civilizāciju. Ta savās garīgajās un materiālajās izpausmēs ļoti atšķīrusies no pašreizējās. No tās esam mantojuši pasaules izcilāko seno ziņu krājumu — latvju garamantas, kā ari svētvietu sistēmas ar tūksto­šiem dažādu zemes un akmens veidojumu.

Seno svētvietu tikla izveidošana pašreizējā Latvijas teritorijā vien prasījusi neiedomājami daudz darba. Tikai to darbu apjoms, ko neapstrīdami varētu uzskatīt par apzinīgu būtņu veikumu, mē­rāms neskaitamos miljonos cilvēka darba dienu.

Pagaidām, neizprotot seno veidojumu nozīmi un būtību, visas šis materialās liecības dēvē par kulta jeb sakrāliem objektiem. Tas būtu apmēram tāpat, ja kāds zaļais cilvēciņš no Marsa par kulta jeb sakrālajiem objektiem nodēvētu visus mūsu civilizācijas sasnie­gumus, no mikroshēmas līdz kosmosa kuģiem.

Ši gramata, kurai varētu dot apakšvirsrakstu "No Rīgas līdz zvaigznēm", veltīta tiem mūsu senču darbiem, kas virzīti uz sa­skaņas sasniegšanu gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē un pat kos­mosā. Latvju garamantas māca, ka saskaņa ir laimīgas dzīves pa­mats. Gadu simttūkstošos gūtā pieredze liecina, ka izdzīvo tikai tās tautas, kas dzīvo nevis pret, bet gan saskaņā ar dabu un Visuma likumiem.

Autors cer, ka arī šī grāmata rosinās apzināt, sargāt un kopt mūsu senatnes pieminekļus, kā arī labāk izprast mūsu zemes pa­tieso vēsturi. Ja apjēgsim mūsu senču sasniegto, pratīsim to sa­glabāt un ar laiku pat lietot savā dzīvē, mūsu zeme un tauta nevis iznīks, bet plauks.

Pirmais apcirknis

Rīga pirms dibinašanas

Pašreiz izplatītais uzskats par Rīgas sākumiem balstās uz sakšu okupantu uzdevumā rakstīto Indriķa hroniku. Ja tai ticēt, tad 1201. gadā kādā vasaras dienā krustnešu vadonis bīskaps Alberts ieradās kārkliem apaugušajā pļavā Daugavas krastā, piesita kāju pie zemes un teica: "Es te dibinu pilsētu." Tad, pakasījis aiz auss, piebilda: "E, kā būtu, ja mēs to sauktu par Rīgu? Patlaban neviens cits vārds nav prātā."

Hronika nepaskaidro, kāpēc gan pilsēta netika nosaukta tās dibinātāja Alberta vai kāda viņa priekšteča — bīskapa Bertolda vai ari bīskapa Meinarda — vārdā. Ja jau to dibināja tukšā vietā, visai loģiski būtu saistīt jaunās pilsētas vārdu ar lielo upi, kuras krastos to cēla, un pēc tā laika upes nosaukuma dēvēt to par Dinaburgu. Citās vietās krustneši jaundibinātām pilīm un apdzīvotām vietām deva katoļu svēto vai arī Bībeles varoņu vārdus. Ta kā šeit tas no­tika citādi, jāsecina, ka Rīga pastāvējusi jau sen pirms tā sauktās dibināšanas un tās vārds bijis tik sens un cienījams, ka krustneši nedrīkstēja un ari neuzdrošinājās to pārdēvēt. Tādējādi jau Rīgas vārds pats par sevi pierāda, ka hronikas apraksts vismaz šajā jau­tājumā nav korekts.

Patiesībā šīs pilsētas sākumi ir daudz senāki. Arheologu atra­dumi liek domāt, ka 2.-4. gs. jau pastāvējis ceļš no Rīgas caur paš­reizējās Jūrmalas teritoriju un Kurzemi uz Žemaitiju un Prūsiju. Senākos atradumus Vecrīgā arheologi datē ar 11. gs. Tiesa, nav noteikts vecums viņu atraktajai Rīgas ostai, kuras izbūves šķiet vecākas.

Daugavas krastos visā tās tecējuma garumā atrasti daudzi baltu pilskalni. Izrakumi tajos liecina, ka Daugavas ūdensceļš aktīvi iz­mantots jau vairākus gadsimtus pirms tā sauktās Rīgas dibināšanas. Upes lejtecē šie pilskalni un līdz ar to apdzīvotās vietas bija izvietotas vidēji ik pēc 12-15 km. Nav iemesla domāt, ka pēdējos 40 km no Ikšķiles līdz Daugavas grīvai nebija nevienas apdzīvotas vietas. Arī šie apsvērumi liek secināt, ka Rīga ir senāka, nekā to pūlējās iestāstīt okupantu pakalpiņi.

Tautas garamantās saglabātas ļoti vērtīgas ziņas, kas ļauj ap­zināt mūsu galvaspilsētas patiesos pirmsākumus. Izrādās, ka šī nav ne pirmā, ne vienīgā Rīga.

1.1. Senākie Rīgas pieminējumi rakstos

Paši senākie Rīgas pieminējumi sastopami dainas. Tie attiecas uz seno Rīgas svētvietu un nav saistami ne ar Rīgu kā tirdzniecības vietu vai ostu, ne arī kā vācu krustnešu administratīvo centru, ka­rabāzi un garnizona nometni.

Vecākais Latvijā pazīstamais rakstu darbs, kurā pieminēta Rīga, ir Indriķa hronika. Tajā Rīgas ciems minēts 1198. gadā. Te gan jāpiebilst, ka Indriķa hronika nav vienīgā — zināmas arī citas Vācu ordeņa hronikas, kurās ietverti senāki, turklāt no Indriķa hronikas atšķirīgi dati. Tikai tās mūsu zemē nav pazīstamas.

Atskaņu hronika vēsta, ka Rīgu dibinājis nevis Alberts, bet gan viņa priekštecis Bertolds. Tad šajā vietā leti (t.i., latvieši) un līvi esot sākuši no Bertolda nomāt zemi.

Der bischof bertolt der began Die rige buiven als ein mann, Der gerne ivolde bliben,

Die letten un de liiven Umme zins sie hatzten: Das was dcn cristen helflich. [1]

Indriķa hronikas izklāsts sakas ar 1184. gadu, ja runa ir par Rīgu, tas ir pretrunu un tīšu noklusējumu pilns. No hronikas otrās nodaļas teksta izriet, ka bīskapa Alberta priekšteča Bertolda ierašanās laikā 1198. gadā bija kādi būtiski iemesli, kāpēc viņš ar kuģiem nevarēja doties līdz Salaspilij, lai tur izvērstu paredzēto soda ekspedīciju. Bertoldam vajadzēja karaspēku sadalīt, atstājot kuģus ar apsardzi lejpus Rīgas. Tas liek domāt, ka Rīgai bija pietiekami spēcīgs garnizons, kas varētu uzbrukt vai pat iznīcināt Bertolda floti.

No Atskaņu hronikas izriet, ka bīskaps Bertolds 1197. vai 1198. gadā dibinājis Rīgu tukšā vietā. To pašu apgalvo ari Indriķa hronika. Tomēr, ja rūpīgi izlasa Indriķa hronikas pirmās nodaļas, redzams, ka šie apgalvojumi ir pretrunīgi.

Tā, piemēram, 1200. gada bīskaps Alberts ieslodzījis kādā pilī vai lielā namā Anno, Kaupo un citus lībiešu vadoņus, kurus bija uzaicinājis pie sevis ciemos (Indriķa hronika IV, 4). Ja bija plaša dzīru zāle, tad tas liecina par gana lielu apdzīvoto vietu jau pirms 1201. gada.

'Iapat šī hronika vēsta, ka 1198. gadā bīskaps Bertolds pēc ne­veiksmīgas sirošanas atgriezies Rīgā (ad locum Rigae revertitur, II, 4). Ja Rīgas vēl nebūtu bijis, tā arī nebūtu pieminēta.

Lai mēģinātu nākamajām paaudzēm noslēpt skaudro patie­sību un izceltu Vācu ordeņa nopelnus, Indriķa hronikas sākumā autors Rīgu cenšas nepieminēt. I Ironikas otrajā nodaļā uzzinām, ka Rīgas zemessargi sakauj Vācijā apmacitos un apbruņotos biskapa Bertolda kareivjus. Tas liek domāt, ka Rīga šai laikā bijusi ne tikai apdzīvota, bet arī militāri pietiekami spēcīga.

Par to, ka osta pastāvējusi jau pirms 1195. vai 1196. gada un uz turieni devies bīskaps Meinards, stāstīts hronikas I grāmatas 11. nodaļā, protams, neminot vārdu Rīga. Arī pati Meinarda iera­šanās 1184. gadā varēja būt iespējama tikai pēc tam, kad vācu tir­gotāji jau bija apmeklējuši Rīgas ostu.

No pirmās nodaļas teksta izriet, ka vācu tirgotāji Daugavas grīvu apmeklējuši jau daudzas reizes pirms hronikā norādītā 1184. gada. Tā kā vienas sezonas laikā diez vai varēja būt vairāk nekā viens brauciens no Vācijas uz Daugavu un atpakaļ, jādomā, ka šie tirgotāji te ieradušies ne vienu vien gadu desmitu. Diezin vai krastmalā viņi tirgojās ar nejauši satiktu sēņotāju.

Indriķa hronikas otrajā nodaļā teikts, ka sapulcējās visi līvi un nometās viņpus Rīgas kalna (II, 5). No šī teksta izriet, ka Rīgas ciems atradās minētā kalna pakājē.

Ja uz mirkli pieņemtu hronikā pausto domu, ka Rīgas vēl ne­bija, kāpēc gan vienu no daudzajiem meža pauguriem sauktu par Rīgas kalnu. Hronika nespēj izskaidrot arī to, no kurienes it kā neapdzīvotā vietā pēkšņi uzradās līvu karaspēks.

Arheoloģiskie izrakumi Vecrīgā liecina, ka Rīga kā apdzīvota vieta pastāvējusi vismaz 200 gadus pirms tā sauktās oficiālās dibi­nāšanas, un maz ticams, ka Meinards par to nav zinājis. Ir pamats jautāt, kāpēc gan Meinardu Rīgā neielaida. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka uzpircēju iekļūšana Rīgā un Rigas ostā maksā­jusi daudz vairāk.

Indriķa hronikas sākuma teksts nav saglabājies. Vienā no tā norakstiem XXIX grāmatas 9. nodaļas sākumā rakstīts:

Daudzas slavenas lietas ir notikušas Livonijā pie pagānu atgriešanas, sākot ar to laiku, kad priekš 67 gadiem Brēmenes tirgotāji pirmo reiz at­rada lībju ostu. Ar to Indriķis neviļus atzīst, ka 1158. gadā vācu tir­gotāji atraduši Rīgas ostu. Ostu taču necēla tukšā, bet gan jau ap­dzīvotā vietā. Tatad Rīgas osta un pati Rīga pastāvējusi jau labu laiku pirms 1158. gada.

Niensteta hronika. Līdzīgus gadskaitļus min ari Rīgas bir­ģermeistara Niensteta hronika. Ta balstās uz dokumentiem, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Lūk, fragments no šis hronikas:

1148. gadā, daži ralista ari 1158. gadā, no Brēmenes aizburāja ku­ģis ar tirgotājiem un precēm, lai dotos uz Visbiju Cotlandes salā. Bet, liela vēja un vētras dzīti, tie nevarēja pie Cotlandes piestāties, un vakara un ziemeļvakara vējš tos dzina tālāk, kamēr tie nonāca pie Kurzemes. Tā kā tie pie šīs zemes neuzdrošinājās piestāties, tad, gods Dievam, tie savā prieldā ieraudzīja kādu mazāku kuģi, kas burāja Daugavas virzienā, tā kā tie domāja, ka šis kuģītis beidzot iebrauks kādā ostā, tad tie iedrošinājās, palaizdamies uz Dieva žēlastību, sekot šim kuģītim un iebrauca Daugavā. Kad nu mežonīgā pagānu tauta ieraudzīja, ka pienāk tik liels kuģis, kādu tic savu mūžu nebija redzējuši, tad tie saskrēja lielos baros, lai to tuvāk apskatītu, jo no tālienes tas viņiem bija licies ļoti svešs. Tie domāja, ko lai tie iesāk ar šiem iebraucējiem, kas bija tikpat sveši kā viņu kuģis un par kuriem tie nekā nebija ne dzirdējuši, ne redzējuši. Kristīgie pimo nakti palika upē uz kuģa un domāja, ko lai tie dara tālāk.

No rīta daži brauca uz krastu un paņēma līdzi tukšas mucas, nolika tās krastā un uzlika tur virsū maizi, alu, dažādus pārtikas līdzekļus un citas lietas, par kurām tie domāja, ka tās pagāniem var noderēt. Tic māja pagāniem ar roku, un daži iedrošinājās pienākt tuvāk; tad kristītie pagā­niem deva roku un tiem kā dāvanu pasniedza cukuru, vīģes, rozīnes, balt­maizi utt., un draudzīgi viens pret otru izturējās, bet tie nevarēja saru­nāties; tad pēc satikšanās tie ļāva viņiem iet mājās un ziņot saviem radiem un draugiem, cik kristīgie labi ar viņiem apgājušies. Trešā dienā mežoņi pulkos ieradās no jauna un par dāvanām kristīgiem atnesa medu, pienu, vistas, olas, putnus un zaķus. Kristīgie saņēma viņus ļoti laipni un apdāvi­nāja ar cepurēm un cepuru saitēm, bikšu saitēm, spoguļiem, jostām, na­žiem, ķemmēm un šujamām adatām; draudzība ļoti palielinājās, un, kad pagāni ceturtā dienā ieradās no jauna, tiem bija līdzi aitas, zivis, lini, me­dus, vasks, olas, putni, meža zvēri; to visu tie nolika zemē un rādija ar dažādām zīmēm, jo sarunāties tie nevarēja, ka tie vēlas apmainīties. Kad kristīgie viņu nodomus un vēlēšanos saprata, tad tie izmeklēja dažas viņu atnestās lietas un pie katras lietas nosvieda zināmu gabalu naudas. Tā kā pagāniem nauda nebija pazīstama, tad tie ar zīmēm rādīja, ka tie nav mierā, bet ka tie vēlas mainīties ar kristīgo mantām. Tad arī kristīgie deva pretim savas mantas, pielika un atņēma, līdz abas puses palika apmieri­nātas. Tad tie sniedza viens otram roku, paņēma viens otra mantas un šķī­rās. Tādā kārtā tie mācījās tirgoties viens ar otru.

Kad nākamā dienā ieradās kāds nabags, tie izlika nazi, cepures saites un dažas maisa adatas, turpretim nabags nolika dažas olas, domādams par tām iegūt izliktās lietas. Bet kristīgie viņam rādīja, ka olu ir par maz un par tām mantu nevar dot. Tad viņš no krūtīm noņēma divas caunu ausis, kurās bija ievērtas mazas sudraba standziņas; tās viņš pielika pie olām un lika saprast, ka nu esot samaksāts pietiekami. Lai gan kristītie tās maz vērtēja, tomēr tie pirkumam piekrita, lai ar to rādītu, ka pagāni var lietot arī šāda veida naudu. Domā, ka tādēļ arī vecos lailios 3 šiliņu un 2 šiliņu naudas gabali nevācu valodā dabūjuši, nosaukumu Auss un Nagat; pie kam 3 šiliņu gabalus sauc arī par 0re.

Kad tie 14 dienas ar pagāniem draudzīgi bija sagājušies, preces pret pre­cēm mainījuši un savas lietas tā bija iekārtojuši, ka tiem bija cerība atrast vēl labāku tirgu, kad tie pēc gada ieradīsies, tad tie šķīrās ļoti draudzīgi.

Lai tie uz priekšu arī pagānu valodu mācētu, tic pielabināja vienu zēnu, to katru dienu apdāvinot ar cukuru, vīģēm, rozīnēm, baltmaizi u.c., un dabūja vēlāk atļauju, ka tie šo puiku varētu ņemt līdz, tā vietā atstāja vienu no savējiem, lai tas valodu iemācītos.

Iepazīstot šo hroniku, vispirms krīt acīs nožēlojamo vietējo iedzīvotāju — pagānu apraksti. Patiesībā jau pirmās Latvijas Republikas laikā vēsturnieki pierādīja, ka mūsu zināšanas un teh­niskais līmenis itin nemaz neatpalika no vācu tehnikas. Jautājumā par lielajiem kuģiem birģermeistara hronika neatbilst patiesībai. Arheologi Rīgas ostā atrada kuģa paliekas, un tās liecina, ka lielos kuģus šie pagāni bija redzējuši vismaz jau pirms simt gadiem.

Jāpiebilst, ka šajā hronikā ir ari citas nepatiesas ziņas. Vētras laikā burinieki Rīgas līcī iebraukt nevarēja, un pat labā laikā tas nebija izdarāms bez loča. Ziemeļvakara vējš kuģus, kas nāk no Cotlandes, varētu aizdzīt uz Kuršu kāpām, nevis uz ieeju Rīgas līcī. Bet šī hronika atzīst, ka Daugavas grīvā bijusi liela apdzīvota vieta.

Arī citas ziņas liecina, ka osta te bijusi jau pirms 1158. gada. Interesants ir arī kāds 1804. gada latviešu amatnieku brālību iesnie­gums. Tajā amatnieki norāda, ka viņu tēviem šie amati Rīgā bijuši jau 1156. gadā, to viņi apliecina ar savu zīmogu. Tapat sāls nesēju brālība, pārdodot savu namu Rīgā, paziņo, ka šis nams tai piede­rējis jau 1000 gadu.

Par to, ka Rīga bijusi apdzivotajau sen pirms vācu ierašanās, liecina viduslaiku Rīgas plānojums. Pašas izdevīgākās vietas ap ostu un Daugavmalu apdzīvoja vietējie, bet ienācējiem vajadzēja atvirzīties tālāk smilšu pauguros. Par senās Rīgas agrākajiem vald­niekiem liecina arī Ķēniņu iela, kas 15. gs. pārdēvēta par Peldu ielu.

No vēstures liecībām var secināt, ka Rīga kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau ilgi pirms 1201. gada. Bīskaps Alberts ar militāro spiedienu un negodīgu šantāžu ieguva brīvu laukumu pie gadu simtiem izmantotas starptautiskās ostas un tur dibināja sa­vu karabāzi.

Vai gan vietai ar sirmu senatni mūsdienās bija jāsvin vācu krustnešu karabāzes celtniecība? Ta ir ne tikai klanīšanās oku­pantu meliem, tas ir arī goda un pašcieņas jautājums.

1.2. Rīgas īstie pirmsākumi

Pašreizējā Rīgas atrašanās vieta ir ģeoloģiski pārāk jauna, lai to saistītu ar dižajiem senbaltu civilizācijas veiktajiem darbiem.

Ģeologi uzskata, ka pirms 11,6 tūkstošiem gadu tagadējās Rī­gas pilsētas vietā bijuši jūras līča sēkļi, bet Daugavas grīva atra­dusies pie Salaspils. Apmēram pirms 10 tūkstošiem gadu izveidojās pirmie sauszemes apgabali — smilšu salas — tagadējā Šķirotava, Mārupe, Grīziņkalna-Čiekurkalna rajons, Mežaparks, Jaunciems.

Arheologiem pagaidām izdevies atrast tikai dažas Rīgas ciema un tā apkārtnes ēku paliekas. Vecākie no šiem atradumiem datē­jami ar 2. gadsimtu.

Patlaban valda uzskats, ka tagadējās Rīgas sākumi saistāmi ar kādu Daugavas zvejnieku apmetni. Attīstoties kuģniecībai Baltijas jūrā, te ieradās ārzemju tirgotāji un zvejnieku apmetne pārtapa par preču apmaiņas un tirdzniecības vietu. Tomēr jāatzīmē, ka senie ceļi uz tagadējās Rīgas vietu bija neērti. Tāpēc iespēja, ka nomaļa zvejnieku apmetne varētu pārtapt par rosīgas tirdzniecības vietu, ir visai niecīga. Ja uz mirkli arī pieņemtu uzskatu par šadu Rīgas attīstību, tomēr daudz ticamāka būtu to zvejnieku apmetņu izaugsme, kuras atradās Ķengaragā vai Salaspilī. Tāpēc pašreizējās Rīgas atrašanās vietas attīstībai jāmeklē citi pamatojumi.

Nesenie atklājumi Pokaiņos, ķā ari dainu simbolu valodas izpēte ļauj, un ne tikai ļauj, bet ari liek mums pavisam citādi vēr­tēt Latvijas senatni.

Rīgas sākumi meklējami tāltalos aizlaikos, un tie saistāmi ar Daugavas un visas Baltijas veidošanos. Šī doma ir pārāk neparasta, lai to varētu uzreiz pieņemt, tāpēc tās izklāstu sākšu palēnām.

Kompartijas laika ideologi centās pazemot mūsu tautu, kā vien varēja. Viņi sludināja, ka 9.-10. gs., kad gan Rietumu, gan Austrumu Eiropā jau bija plaši valstiski veidojumi, tagadējās Lat­vijas teritorijā, t.i., pašā Eiropas centrā, ļaudis vēl arvien esot dzī­vojuši pirmatnējās kopienās. Varētu pasmaidīt, ja to vēstītu tikai Niensteta hronika. Diemžēl šo appelējušo apgalvojumu atkārto vēl pat pašos pēdējos gados izdotās Latvijas vēstures mācību grā­matas. Tas liecina, ka bijušās kompartijas darbs mūsu tautas paze­mošanai un jaunu vergu audzināšanai sekmīgi turpinās, šoreiz jau ar Izglītības ministrijas gādību.

Jo senāki notikumi, jo vairāk tos sedz migla un krēsla, jo ziņu mazāk. Ļoti grūti spriest par senatni, ja ir tikai viens ziņu avots, par kuru turklāt zināms, ka tas rakstīts pēc iekarotāju pasūtījuma. Tomēr, vērīgi ielūkojoties, ari miglā un tumsā var saskatīt īstās ap­rises. Par tām var strīdēties, bet nebūtu godīgi tās noklusēt.

Par seno baltu zemju, kā arī par senās Eiropas vienotību lie­cina daudzi fakti. Antīkie grieķu un romiešu autori piemin kādu tālu zemi ziemeļos no Grieķijas, kur, viņuprāt, dzīvoja gudrākie cilvēki pasaulē. Ģeogrāfiski senajiem aprakstiem atbilst Baltija. Pirmajā grāmatā jau apskatījām transkontinentālās svētvietu sistē­mas, kas klāja visu Eiropu. Lai tās izveidotu, bija vajadzīgas ne tikai ļoti augstas zināšanas, bet ari vienota rīcība. Savukārt, ja jau bija vienota rīcība, kaut kur vajadzēja būt centram, no kura visu to vadīja. Jebkura iedoma, ka svētvietu sistēmas veidojusi sav­starpēji nesaistītu pirmatnējo kopienu pašdarbība, jāuzskata par absurdu. Ja salīdzinām senos rakstu avotus par tālo ziemeļu zemi, jāsecina, ka šis centrs atradās pie Daugavas. Vel tikai jāpiebilst, ka šai vietai vajadzēja pastāvēt jau pirms daudziem gadu tūkstošiem. Visai loģiski, ka senās pārvaldes centra vārdam vajadzēja atspogu­ļot tā būtību.

Senajās kartēs ar vārdu Eiropa apzīmēja tikai baltu zemes. Tas vienoja ne tikai svētvietu līnijas, bet arī līdzīgas valodas, kultūra un garamantas.

Ko nozīmē vārds "Rīga"

20. gs. vidū sakarā ar Rīgas 750 gadu svinībām tālaika presē ilgu laiku populāri bija raksti par to, no kurienes nācis vārds Rīgu. Pārsteidza neticami naivā nostādne, ka šis vārds ir no kaut kurienes aizgūts vai pārņemts. Beigās meklējumi nonāca Beļģijā.

Bet, pirms spriest par Rīgas vārda izcelsmi, atcerēsimies, ka pa­saules progresīvie valodnieki uzskata lietuviešu un latviešu valodu par senākajām dzīvajām valodām pasaulē. Nav nekādas vajadzības aizņemties pašus svarīgākos vārdus, jo tos var atrast mūsu pašu va­lodā, kas ir ļoti bagāta.

Rīgas vārds ir nācis no senbaltu valodas vārdiem — rīkot, izrīkot, rīkoties. Šo vardu pārņēmušās un saglabajušas vairākas kaimiņu tautas. 1a, piemēram, Zviedrijā un Dānijā parlamentu sauc par riksdagu. Skandināvu valodās saglabājušies vārdi, kas atbilst no mūsu valodas neapdomīgi izspiestajam vārdam — riktīgs. Igauņu valodā rīk (riik) nozīmē valsts, rig (riig) valstisks, valstij piederošs, rigi mā (mono) — valsts zeme, rigi maks — valsts nodoklis.

Skandināvijā saglabājušās ziņas par ļoti senu dievību — cilvēku pirmsenci Rigu. Agrīnajā skandināvu laikā Rigs izzūd, bet viņa vietā nāk līdzīga Saules dievība Heimdāls, ko radījusi Saule un dzemdē­jušas deviņas māsas, t.i., planētas. Secinām, ka Rīgas vārds saistāms ar Saules sistēmas pašu dvēseli. Šīs ziņas liecina par senās Rīgas izcilo nozīmi Eiropas tautu dzīvē. Tātad pats vārds skaidri norāda, cik augstu senatnē vērtēta Rīga.

Salīdzināsim ar senindiešu svēto valodu — sanskritu, kam rad­niecīgas ir senbaltu valodas. Sanskritā rakstītās svētās himnas — vēdas — vissvarīgākie teksti saucas par Rigvēdu, tātad pašu galveno, rīkojošo vēdu kopumu.

Ar lielu pārliecību varam secināt, ka Rīgas vārds ir ļoti sens, tā saukta vieta, no kuras doti rīkojumi. Daudzas ziņas par mūsu senču teritorijas saistībām ar pārējo Eiropu liek domāt, ka no Rīgas dotos rīkojumus pildīja ne tikai tagadējās Latvijas un ne tikai Bal­tijas teritorijā. Tie, iespējams, tika pildīti visās balto cilvēku zemēs, sākot no Baltās un Baltijas jūras ziemeļos līdz pat Eiropas dienvi­diem.

Rīga un Rīdzene. Dzirdētas arī domas, ka Rīgas vārds nācis no Rīdzenes upes. Par šādu izteikumu var tikai pasmaidīt. Turklāt Rī­dzene nebija upe, bet tikai sīks strauts.

Domājams, ka 12.-13. gs. Daugavas bijušo atteku vietas bija vairs tikai purvainas lāmas. Maz ticams, ka šāda lāma vai sīks strautiņš tajā nosaukts rīcības un vadības centra dižajā un cienījamā, t.i., Rīgas, vārdā, bet vēlāk tā nosaukta apdzīvota vieta. Daudz ticamāk, ka Rīdzene savu vārdu guvusi no Rīgas kalna, ap kuru tā tecēja.

Līdzīgi vārdi. Labā pasaules ģeogrāfiskajā atlantā var atrast vairākus desmitus vietvārdu, kas skan līdzīgi vārdam Rīga. Šāds no­saukums dots arī kādai nelielai ostai austrumos no Kuveitas. Du- bultvārdā Rig-Rig nosaukta kāda apdzīvota sala Čadas Republikā. Tomēr, labi nepārzinot ģeogrāfiskos un vēsturiskos apstākļus, kā ari vietējās valodas, būtu pārdroši teikt, ka visos šajos gadījumos vietē­jam vietvārdam ir tā pati nozīme, kas Latvijas Rīgai. Vēl jāpiebilst, ka dienvidos no Baikāla ezera atrodas neliels ciemats Rīga, ko, iespējams, tā nosaukuši latviešu ieceļotāji.

Tomēr dažos gadījumos par līdzīgu vietvārdu nozīmi var izteik­ties jau ar pārliecību, piemēram, Baltijas jūras dienvidrietumu daļā atrodas Rlgenes sala. 'Ia ir ļoti nozīmīga vieta, jo no turienes var kontrolēt visu to kuģu kustību, kas nāk no okeāna. Arī salas lie­lums ir vērā ņemams — 925 km2 . Neapšaubāmi, ka senatnē salai bija sevišķa nozīme kuģniecības kontrolē.

Rīgas vārds debesīs

Pirms pusotra gadsimta Krišjānis Vildemārs paņēma Eiropas karti un savienoja tās četrus galējos punktus ar krusteniskām līni­jām. Izrādījās, ka mūsu zeme atrodas pašā Eiropas centrā. Senajās kartēs ar vārdu Eiropa apzīmēja tikai tās centrālo daļu — senās baltu zemes. Un vēlreiz atgādināsim, ka tās centrs bija senā Riga.

Par to, ka senatnē šī centra nozīme bijusi sevišķi liela, liecina tas, ka mūsu zeme un galvaspilsēta ir vienīgas, kuru vārdi celti debesis.

Zvaigžņu nosaukumos saglabāti pasaules vissenākie nozīmīgo vietu vārdi. Valda uzskats, ka tos, pec ļoti senas tradīcijas, devuši arābu astronomi. Tomēr, iepazīstot civilizāciju vēsturi, jāsecina, ka zvaigžņu nosaukumi ir daudz senāki nekā laiks, ko varētu saistīt ar arābu astronomiem.

Ļoti senajos debesu ķermeņu nosaukumos saglabājušies vai­rāki vārdi, kas saistāmi ar senbaltu civilizāciju. Tai veltīti spožākie spīdekļi debesu velves visgaišākajā daļā ap Oriona miglāju. Zvaig­žņotajās debesīs senie grieķi saskatīja ap 850 spīdekļu. Katram bija savs vārds, bet ne grieķi, ne ēģiptieši neatrada kaut vai kadu sīku zvaigznīti savām augstākajām dievībām — Kronām, Zevam, Izīdai, Usiram (Ozīrisam). Toties zvaigžņu vārdos iemūžināti pasaules ci­vilizācijas šūpuļa — mūsu zemes — vietvārdi.

Skatoties zvaigžņu kartēs, redzam, ka tāds izcils gods parādīts arī Baltijas zemju centram — Rīgai. Senie astronomi tās vārdu iemūžinājuši vienā no spožākajiem debesu spīdekļiem, dodot tam vārdu Rīgels. Tas atrodas Oriona zvaigznājā, uz kurieni, pēc sen- ēģiptiešu uzskatiem, devās mirušo faraonu dvēseles. Šis zvaigznājs atrodas no Saules sistēmas apmēram 1000 gaismas gadu attālumā.

Rīga ir vienīgā pilsēta pasaulē, kuru senie gudrajie pacēluši debesīs. Zvaigznes vārda izskaņa cl nozīmē svēts. Tādējādi debesu spīdekļa vārds tulkojams kā svētā Rīga. Ta ir mūžīga piemiņa mūsu viedajiem senčiem — gara gaismas nesējiem.

Šī ziņa liecina par pasaules vecākās civilizācijas izcilo nozīmi cilvēces vēsturē. Senie arābi to vēl zināja, bet Eiropas tumšajos vi­duslaikos šīs ziņas izplēnēja.

Ēridana. Debesu zvaigznāju kartē atspoguļots Daugavas un ari mūsu zemes senais nosaukums Ēridana (ari Eridāna). Netālu no Piena Ceļa atrodams Ēridanas zvaigznājs. Pavisam netālu no tā, tuvāk Piena Ceļam, atrodas jau minētais Rīgels. Salīdzināsim: Rīgels blakus Piena Ceļam debesis, bet Rīga uz Zemes blakus Ēridanai (tagad Daugavai).

Kursa. Vēl šaja zvaigznājā ir zvaigzne Kursa. Vai tā arī būtu nejaušība? Diez vai! Ticamība, ka Ēridanas, Kursas un Rīgas at­spulgi debesīs novietoti blakus debesu Daugavai — Piena Ceļam nejauši, ir bezmaz nulle. Talā senatnē tie bija tik cienījami vārdi, ka viņu vieta bija debesīs.

Oriona zvaigznāja vārds nav nejaušs un saistāms ar pirmsledus laikmeta priesteru Ūriānu (dievības Uri dēlu) vārdu. Vēlākos laikos sengrieķi, kas jau bija aizmirsuši vārda izcelsmi, skaidroja to ka kāda mednieka vārdu, kurš esot bijis Lētas meitas Artemīdas iemīļotais. Tomēr arī šajā skaidrojumā saistība ar Ietu zemi ir nepār­protama. Grieķi savos darbos lietoja jaunākas skaņas nekā citas kultūras tautas. Tuvāk par to uzzzināsiet A. Rupaiņa darbā "Archeo- lingvistika". Baltijā var atrast vietas, kuru vārdos dzirdam senākās u(ju) skaņas: Ureles pilskalns (Cēsu rajonā), Uuri Pededzes augš­tecē netālu no Misso (Igaunijā) u.c.

Turklāt Sīriusa vārds saistāms ar Usiru, kura vārds tuvs mūsu Ūsiņam. Senie grieķi Usiru saistīja ar Asklēpiju, kura vecmāmiņa bija no Ietu zemes nākusī Leta. Tādā veidā secināms, ka spožais Oriona zvaigznājs un tam tuvākās zvaigznes bija veltītas mūsu sen­čiem un mūsu zemei.

Vēlreiz padomāsim par seno astronomu izvēli. Senie arābi lieliski zināja Grieķijas, Babilonijas, Šumeras, Indijas un Āfrikas civilizācijas. Var būt, ka nemākam saskatīt senos vārdus, tomēr šķiet, ka debesīs nav neviena atspulga no šīm vietām vai šo zemju valdniekiem. Bet senbaltu civilizācijas piemiņai veltīti vairāki vārdi. Tas liecina, ka vēl tikai pirms dažiem tūkstošiem gadu senie gud- rajie zinaja gan Ēridanas, gan Rīgas un Kursas vārdus, gan mūsu zemi un tās vēsturi — tam visam tātad bija izcila nozīme pasaules un citu tālāko civilizāciju attīstībā. Nav pasaulē otras tādas zemes, tautas vai civilizācijas, kurai būtu parādīts tik liels gods.

Aizlaiku Baltijas centrs

Teikas saglabājušas ziņas par trijām Rīgas vietām. Pati jaunākā ir pašreizējā Rīga, bet divas senākās meklējamas pie Ķekavas un Pārogrē. Neviena no šīm vietām nav izvēlēta nejauši. Tas un mūsu kaimiņu republiku galvaspilsētas vieno daudzas saiknes.

Rīgas aplis. Pavirši ielūkojoties kartē, šķiet, ka Baltijas zemju galvaspilsētas izvietotas tur, kur nejaušu vēsturisku apstākļu dēļ viduslaikos attīstījušies tirdzniecības centri. Patiesībā šis vietas pa­stāvēja jau tālos aizlaikos un tām ir daudzas senas saiknes.

Šī darba pirmajā grāmatā jau atzīmēju, ka senās Viļņas centrs — mākslīgi uzbērtais Ģedimina kalns — atrodas uz Pasaules meridiāna (222. lpp.). Viegli ieraugāms, ka Viļņa atrodas Nemuhas baseina vidusdaļā, Rīga — Daugavas lejtecē, Tallina piejūras. Ta ir vietu lo­ģiska attīstība no senču dzīvesziņas viedokļa.

Tallina un Viļņa atrodas no Rīgas vienlīdz tālu — ap 260 km, mērot gaisa līnijā. Šis attālums labi sakrīt ar Daugavas augšteces ģenerālvirziena garumu. Par to tuvāk — Otrajā apcirknī. Minēto lielumu velreiz apliecina Daugavas 260 km garā svētakmeņu līnija (Ceturtais apcirknis). Tas liecina, ka šo vietu plānotāji ļoti labi apzinājās ģeogrāfiskās un citas saiknes.

Baltijas loks. Viļņa, Rīga un Tallina izvietojas uz viena riņķa līnijas loka, kura centrs atrodas Valdaja augstienē. Iepriekšēji mē­rījumi liek domāt, ka centra vietu iezīmē Svētais ezers, kas atrodas ZA no Daugavas iztekas. Virzoties pa šo loku Saules kustības vir­zienā, t.i., pa labi, nonākam pie jau aprakstītajām sakarībām starp šim pilsētām. Šī loka garums — ap 550 km, kas labi sakrīt ar ta rādiusu. Šī sakritība ģeometrijā apzīmēta ar jēdzienu radiāns. Ar to apzīmē tādu riņķa loka garumu, kas līdzinās rādiusam. Šī loka galus robežo 57° 18' leņķis, kas vedina spert vēl soli tālāk. Uz ģeo­grāfiskās paralēles, kas atbilst nule minētajam lielumam Valdaja augstienē, atrodas Svētais ezers. Tas vērtējams ka centrs milzu lokam, kas ietver Baltijas galvaspilsētas un apzīmē iedomātu Dau­gavas augšteces ģenerālvirziena turpinājumu. Tatad Baltijas galvas­pilsētu izvietojums saistāms ar pašas zemeslodes ģeometriju.

Seno Rīgu izvietojums ari nav nejaušs, bet gan atspoguļo dziļās saiknes starp visām trim Baltijas galvaspilsētām. Vecākā Rīga saistāma ar Saules zīmes centrālo vietu. Ta saistās gan ar Rīgas līča Vidzemes krastu, gan Gaujas gultni un Munameģi, gan Daugavas gultni un Pokaiņiem (sk. 1. att.).

Tallina un ari Helsinki atrodas ziemeļos no otrās Rīgas. Savu­kārt Viļņa atrodas iedomātas līnijas turpinājumā, kas vieno trešo un pirmo Rīgu. Bet tās līnijas turpinājums, kas vieno pirmo un otro Rīgu, ved uz Daugavas izteku no Ohvates ezera.

Šādas daudzkārtējas un ļoti dziļas saiknes nekādi nevar uz-

1. att. Seno Rīgu vietas un tālās saiknes

skatīt par nejaušām. Tas liecina par rūpīgi pārdomātu, vienotu visas Baltijas plānojumu. Rīga nebija tikai ģeometrisks centrs, bet, kā liecina seno grieķu, romiešu raksti un citas ziņas, ari nozīmīgs visas pasaules seno civilizāciju radišanas un vadības centrs.

Visas trīs Rīgas bija svarīgi seno svētvietu līniju mezgli un arī ieverojami Daugavas aprites ceļa pagrieziena punkti. Plašāk par to šis grāmatas Otrajā, Ceturtajā un Devītajā apcirknī.

Treju Rīgu vietu plānošana notikusi tālajos aizlaikos, do­mājams, pat pirms Daugavas un Gaujas ūdensteču izveidošanās. Tas ir tik tālu aizlaikos, ka vairs nav nozīmes ne gadu tūkstošiem, ne miljoniem. Tas bija dainās ieskandētais Dieva dēlu laiks. Nejau velti daudzas teikas stāsta, ka ceļu uz Rīgu veidojis Lielais Virs.

Lielā cilvēka veikums. Par ceļu uz trešo Rīgu caur Lielajiem Kangariem vēsta teikas. Te jāpiebilst, ka dienvidaustrumos no Rīgas ir veseli trīs Kangari un tie visi skatās uz Rīgu. Ģeoloģiski šo kraujo pauguru grēdu nevar uzskatīt par dabisku, t.i., šļūdoņa radītu, jo nav iespējams izveidot ne matemātisku, ne fizisku modeli, kas va­rētu izskaidrot Lielo Kangaru rašanos. Lūk, kā senči simbolos skaidroja Kangaru rašanos.

Senāk Kangaros ilgu laiku dzīvojis un darbojies Lielais cilvēks. Dzīvo­jis pie paša ezera, kas tad izpleties visgarām Kangariem. Lielajam cilvēkam te bijusi pastāvīga dzīves vieta, bet bieži tas gājis arī uz to novadu, kur ta­gad uzbūvēta Rīga. Gribējis aiziet pa sausumu, tāpēc pāri ezeram nobēris smilšu jomu. Sākumā uzbērums bijis taisnāks, līdzenāks, bet ezera ūdens ar laiku izrobojis tā malas. Radušās gravas, izliekumi, iedobumi, radušies Kangaru kalni, tādi, kādi tic tagad, kad plašais ezers sen jau aizaudzis.

Vienmuļa, purvaina, vietām pastaignēja bijusi tā vieta, kur tagad uz- bīivēta Rīga. Un ari te Lielais cilvēks nesis smiltis, taisījis uzbērumus. Tikko pāraugušiem ezeriem uzkaisījis smilšu kārtu, citur uzmetis veselus kalnus. Kādā vietā tikko neapbēris zemnieka meiju. Mazu upīti lielais smilšu bē- rums novirzījis pie pašas šo māju rijas. Zemnieks savu jauno rijas upīti sā­cis dēvēt par Rīdzīti. Kad pie Rīdzītes celta pilsēta, nosaukums Rīdzite labi piederējies, jo pilsētai bijis jābūt lielai. Nosaukuši to par Rīgu.

1838, 6904. Madonas Bērzaunē pier. J. Krūmiņš 1953.

Pati senākā Rīga atradusies starp tagadējo Ķekavu un Olaini. Ta gājusi bojā, un tagad šajā vietā atrodas Smerdūkļa purvs, kura garums ir ap 15, bet platums ap 7 km. Smerdūklī paceļas neliela saliņa — Vīna kalniņš. Ziņas par šo vietu sniedz teika. Senos laikos tīreļa Smerdūkļa vietā esot bijusi Daugava. Un kādu versti no Olaines, Kangaru kalnos (kuru vairs nav — I. V.), bijusi senā Rīga. Saiās kultū­ras tautas tur braukušas ar lieliem kuģiem tirgoties. Kādreiz plūdu laikā vecā Rīga iegāzusies Daugavā, tagadējā tīrelī. No lielajiem plūdiem vecā Daugava aizsērējusi un izcēlusies tagadējā Daugava.

Nav sen atpakaļ, kad ogu lasītājas uzgājušas kāda kuģa mastu galus pie Vīna kalniņa Smerdūklī, kuri vēl nebijuši galīgi satrupējuši. (Smerdūk- lis — plašs purvs Doles pagastā).

937,33. Rīgas Dolē. 1930.

Teikā minētais Vīna kalniņš atrodas ap 5 km DR no Ķekavas. Šeit ir ari pagarš, ozoliem apaudzis zemes valnis, ko varētu dēvēt par dambi. Šo vietu varētu raksturot kā smilšu pauguru, kas ap­audzis ar mežu. Ta apkārtne purvaina. Zeme mazaugliga, un vīn­ogas šeit nav audzētas; vietas vārds varētu būt saistāms ar vienu no Daugavas senajiem vārdiem — Vina. Tuvāk par Vīna kalniņa vārdu sk. Ceturtajā, bet par dambjiem Septītajā apcirkni.

Vīna kalniņā krustojas vairākas nozīmīgas svētllnijas.

2. att. Pirmās Rigas saiknes lielajās svētvietu līnijās: Saules rieti; ^ — Saules lēkti

Teikās svētlinijas dēvē par apakšzemes ejam. ŠI vieta cieši saistīta ar abām vēlākajām Rīgas vietām. Otra senā Riga atradusies

Ķentes kalnā, kas uzbērts tieši austrumos 30 km attālumā no Vīna kalna, kas atbilst vienai desmitmiljonajai daļai no Zemes orbītas vidējā diametra. Pašas pēdējās Rīgas vietas sākums — mākslīgi uzbērtais Kubes kalns atradies 18 km ZZR no Vīna kalna. Turpinot šo līniju uz DDA, mēs nonāktu Viļņā. Šī, pati vecākā Rīga, noska­lota kādā dabas katastrofā. Atmiņas par to glabā pazīstamās dainas vārdi:

Visapkārt smilšu kalni, Pati Rīga ūdenī.

Pēc tam galveno apdzīvoto vietu — otro Rīgu — izveidoja pie Ogres ietekas Daugavā.

Ķēniņu pilsētas

Tautas atmiņā saglabātas vairākas teikas par otro Rīgu Dau­gavas krastā pie Ogres upes ietekas. Šo vietu sauc ari par Ķentes, ari Ķences vai Ķentu, arī Ķenču, t.i., Ķēniņu, pilskalnu. Tas atradās apmēram trīs kilometrus no šosejas tilta pār Ogres upi, Karjera ielas galā.

Teika stāsta, ka Ķēniņu kalnā bijusi liela pilsēta — senākā Rīga. Bet kalna pakājē, kur mūsu dienās ir mitra pļava, bijis ezers — osta kuģiem, kas braukuši pa upi (Daugavu) gar šo pilsētu. Šīs teikas stāsta par laiku apmēram pirms sešiem un vairāk tūkstošiem gadu. Uzmanīgi pārstaigājot Daugavas labajā krastā plašāku apkārtni starp Ķegumu un Ogri, pat nespeciālists atradis senās Daugavas gultnes vietas.

Vēl atzīmēsim, ka Ķēniņu kalnam, t.i., otrajai Rīgai, kā Latvijas svētvietu sistēmas daļai ir zināmas saiknes ar Valmieras Zilo kalnu un Pokaiņiem. ŠI vieta ietilpst Latvijas nozīmīgāko svētvietu tīklā. Matemātiski to apliecina šis vietas attālums no Saules sistēmas mo­deļa gala (sk. Devītajā apcirkni), kas atbilst šī modeļa garumam.

Nozīmīgas ziņas par senajām Rīgas vietām atrodamas teikās.

Agrāk Rīga bijusi tur, kur tagad Ogrē Ķenča kalns. Kalna galā atra­dusies Rīgas pils, bet piekājē veci cilvēki redzējuši kuģa mastus. Kad tur Rīga bijusi gatava, tad tā nogrimusi. Viņas vietā izcēlusies tagadēja Rīga. Katru gadu iznākot liela zivs un prasot Rīgas vecajam vecītim: — Vai Rīga gatava? Viņš atbildot: — Nē.

Kad Rīga būs gatava, tad viņa nogrims un tās vietā izcelsies Ogrē Ķenča kalnā.

1051,111167. Austra Būne Rīgas Olainē, 19 g.v.; pier. E. Bērziņš 1930.

Ķentu kalnos nogrimusī Rīga. Vecos laikos, kad Rīga vēl bija tur, kur tagad Ķentu kalni (Ikšķilē), nomira viena sieva. Bet pēc kāda laika tā atkal uzcēlās no miroņiem, nogāja uz Rīgu un daudzināja: — Rīga degs, Rīga grims, Ķentu kalni lai ceļas!

Un brīnumi — pēc simtu gadiem Rīga nogrima (tur bija abās pusēs tīrelis) un Ķentu kalni izcēlās.

Nesen tur vēl bija redzams dārgs, svēts akmens, uz kura bijis rakstīts, ka tur vecos laikos bijusi Rīga. Bet akmenim nepaticis, ka ļaudis to par tik dārgu un svētu turējuši, tādēļ nogrimis labāk zemē, un vairs tā nevarot atrast.

LPT XV, 461, 10, Lielvārde

Ķences kalna Rīga. Kur tagad Ķences kalns (pie Ogres), tur agrāk bijusi liela pilsēta — lībju Rīga. Tur valdījis ķēniņš Ķencis ar ķēniņieni. Bet šī pilsēta nogrimusi kalnā. Paši ķēniņi ierakti turpat kalngala — divās virsotnitēs. Pilsētai apkart bijis liels purvs — ezers, kur vēl nesen atrastas kuģa atliekas.

1041,750, Ogre

Pie Ogres atrodas Ķentas kalns ar trīs pauguriem. Manas mātes māte stāstīja, ka senāk teikuši, ka tur esot nogrimusi īstā Rīga un pauguri esot kuģa masti. Ap pusdienas laiku tur esot redzējuši staigājam preilenes. Ga­niem tur daudzreiz pazudušas govis.

Nogrimusī Rīga celšoties augšā, kad tagadējā Rīga būšot gatava. No Dinamindes cietokšņa arvien prasot, vai Rīga gatava. Bet vēl arvien atbil­dot, ka ne. Kad atbildēšot, ka tagadējā Rīga gatava, tad nogrimusī celšoties augšā un tagadējā nogrimšot.

1850,7069. Alīda Tošena Rīgas Tomē, 70 g.v.; pier. A. Šiliņa 1949.

Daugavas gultnes maiņas. Rīgas pārcelšana no Ķēniņu kalna uz tās tagadējo vietu šķiet saistāma ar Daugavas gultnes maiņu. Iespējams, ka sava loma bijusi arī ekonomiska rakstura apsvēru­miem.

No Ķēniņu kalna trīs pauguriem atlicis tikai viens — Dienvidu kalns. Pārējie norakti grantij pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.

Iepriekšējo Rīgu vietu maiņu izraisījušas ģeoloģiskās izmaiņas Daugavas lejtecē. Mūsu planēta ir daudzkārt viļņojusies un mai­nījusies. Daugavas senās gultnes var atrast gan pa labi, gan pa kreisi no tagadējās, dažkārt pat līdz 30 km platā joslā. Kādu laiku Dau­gavas ūdeņi tecējuši ari caur tagadējo Juglas ezeru un Ķīšezeru. Netālu no jūras tai pievienojās Lielupe.

Spriežot pēc vairākiem senlietu savrupatradumiem Rīgas ap­kārtnē, varētu uzskatīt, ka pašreizējo Rīgas pilsētas vietu ūdeņu sa­nestās smiltis veidojušas pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu. Tomēr ari kopš tā laika bijušas daudzas mazākas izmaiņas, jo gan Daugava, gan Lielupe šajā laika posma vairākkārt mainījusi savu tecējumu, radot jaunas salas, aizberot vecās attekas.

Lielas izmaiņas upes grīvā notikušas pirms 5-6 gadu simtiem. Daugava tad pameta veco gultni pie Vecākiem un izlauza jaunu — pašreizējo ieteku jūrā. Jaunu gultni sev izlauza ari Lielupe. Ģeologi saskata seno gultņu pazīmes pazeminājumos. Ari urbumos atrastas senas, upju sanestu dūņu paliekas.

1.3. Trešās Rīgas sākumi

Cilvēka, tāpat kā jebkuras bioloģiskas radības, vecumu skaita no brīža, kad viņš nācis pasaulē. Bet apdzīvoto vietu vecuma no­teikšana nav tik vienkārša. Mainoties Daugavas tecējumam ģeo­loģisku apstākļu dēļ, mainījās arī Rīgas vietas.

Trešās Rīgas vietas pacelšanās no ūdens saistāma ar šī darba pirmajā grāmatā aprakstīto Zelta vijas, t.i., lielas sauszemes daļas, pacelšanos no ūdens gar visu mūsu zemes piekrasti. Bet vēl vaja­dzēja paiet simtiem gadu, līdz neauglīgās jūras dibena smiltis ap­auga ar zāli un kokiem. Tad arī senči šajā vietā sāka veidot trešo Rīgu.

Rīgas centrālās daļas reljefu veidojušas galvenokārt vēja pūstās kāpas un Daugavas atteku ielejas. Upei paralēla ir ari ūdensšķirtne starp Daugavu no vienas puses un senāko gultni pa Juglas ezeru un Ķīšezeru no otras puses. 19. gs. pa šo ūdensšķirtni uzbūvēja dzelz­ceļu, un šo šķirtni izsaka līnija Sarkandaugava-Brasa-Zemitāni- Jāņavārti. Uz Daugavas pusi tecēja ne tikai Rīdzene, bet arī kāds sīks strauts, kura sākums bija vēlākas Avotu ielas nu jau izsikušie avoti. Bet vēl atgriezīsimies senākos laikos.

Trešās Rīgas sākums ir mākslīgi uzbērtais svētkalns — Rīgas kalns. Domājams, ka mūsu ēras sākumā tā pakājē pie Daugavas jau darbojās tirdzniecības centrs, jo arheoloģiskie atradumi liecina, ka 2.-4. gs. no Daugavas lejteces cauri Kursai veidojās sauszemes ceļš uz Žemaitiju un Prūsiju. Izrakumi Rīgas centrā liek domāt, ka te apmēram 9.-10. gs. bijusi starptautiska osta.

Galvenā vieta senču svinīgajiem pasākumiem droši vien bija pauguru grupa ar Svēto jeb Kubes (ari Senajo) kalnu centrā. Tur tagad atrodas Esplanāde.

Līdz 17. gs. ap Vecrīgu līdz Juglai bija daudzi smilšu kalni ar purvainām ielejām un sīkiem strautiņiem starp tiem.

Rīgas kalna uzbēršana. Mūsu senči labi apzinājās, ka Rigas pirmsākumos veidotais Kubes kalns, kura vietā tagad atrodas Mākslas akadēmija un muzejs, uzbērts mākslīgi pirms daudziem tūkstošiem gadu.

Treša Rīga sākās ar tās svētcentra izveidi — Rīgas kalna uzbēr- šanu. Par to stāsta teika.

Svešinieki ielauzās Daugavā un apmetās baltās teltīs pašā Bebru lukstā. Vietējie lībieši tad griezās pie saviem dieviem pēc palīdzības. Pēkšņi nakts laikā sacēlās vētra no ziemeļiem un smilšu mākoņi sāka velties pret svešinieku nometni. Starp mākoņiem bija redzams pelelis milzis ar melnu bārdu un rungu roka, kurš neganti kliedza burvības vārdus. Mākoņi sabie­zēja un lēnām virzījās uz Bebru lukstu. Tie bija jau sasnieguši tagadējo Dzirnavu ielu, kad svešinieki pamodās un saprata uznākušās briesmas. Ātri viņi noskrēja pie Rīgas upītes, kas tecēja turpat caur lukstu, nostājās garā rindā puslokā no Daugavas līdz Daugavai, sadevās rokās un sāka kliegt stiprus burvestības vārdus pret tuvojošos milzi.

Smilšu kustība gan palēninājās, bet neapstājās. Tad milzim pretim iz­gāja kāds ļoti vecs svešinieks un apvilka svītru plata puslokā ārpus nomet­nes. Milzis gan pretojās un mēģināja pārkāpt šo līniju, bet veltīgi. Smilšu mākoņi turpat apstājās un izveidoja smilšu kāpu vainagu ap Rīgu. Pats milzis turpat ievēlās zemē, kur izcēlās augsts kalns, Kubes kalns. Svešinieks tad aplika smilšu kalnu joslu ar velēnām un tā radīja Rīgas vaļņus.

Juškēvičs, Vecā Rīga, 46. Riga, 1936.

Latvijā ir daudz mākslīgi veidotu svētkalnu, daži pat visai lieli, bet parasti teikas stāsta, ka tie sanesti cepurēm. Ši ir vienīgā teika, kas dod tuvākas norādes par to, kā bērti senie kalni.

Cik veca trešā Rīga? Dažādi savrupi atradumi Rīgas apkārt­nes pauguros liek domāt, ka šie pauguri un citi smilšu kalni, kā arī upju ielejas un ezeri pastāvējuši jau vismaz piecus tūkstošus gadu. Jādomā, ka trešās Rīgas pirmsākumu — Rīgas kalnu — uzbēra pirms 5,5 tūkstošiem gadu. Ta pakājē sākotnēji dzīvoja tikai zintnieki.

Jau apskatitās sakarības liek domāt, ka pašas pirmās aizlaiku Rīgas sākotne ir daudz senāka. Ta saistama ar Pokaiņu un senbaltu civilizācijas dzimšanu pirms simtiem tūkstošiem gadu. Kubes kalns uzbērts vecākās Rīgas vietā, kas gājusi bojā dabas katastrofā ledus laikmeta beigās.

Trīs kalnu mīkla. Indriķa hronikas otrajā nodaļā pieminēts Rīgas kalns (Mont Rige), tālākajās — Senais kalns (Mont Anticļuus). Vairākums vēsturnieku uzskata, ka ar šiem dažādajiem vārdiem do­māts viens un tas pats — Kubes kalns, kas minēts 15. gs. un vēlā­kos dokumentos. Pagaidām pieņemam domu, ka visi šie trīs vārdi varēja izteikt vienu un to pašu mākslīgi veidoto seno svētkalnu — Rīgas patieso sākumu. Tomēr ieskatīsimies dažās ziņās vērīgāk.

Uz Senā kalna bija apmetušies no Ventas padzītie vendi (X,14). Šī kalna pakājē notikušas cīņas līdzīgi kā pie Rigas kalna.

Senā kalna vārds liek domāt, ka tas ir īstais Rīgas pirmsākums.

Hronika par vendiem sacīts, ka viņi dzīvoja Senajā kalnā, kuram līdzās tagad uzcelta Rigas pilsēta. Tas ir vēl viens papildu apliecinā­jums tam, ka Rīga pastāvēja pirms sakšu karabāzes dibināšanas 1201. gadā.

Izraksts no hronikas apliecina arī to, ka Senais kalns bija senču Svētais kalns. Vendi tur gribēja glābties no kuršu vajāšanas, jo se­natnē bija paraža, ka svētā vietā asinis nedrīkst izliet. Vēl viduslaikos pats lielākais noziedznieks baznīcā un kapos bija neaizskarams. Tomēr bez ūdens un ēdiena nevarēja ilgi dzīvot pat Svētajā kalnā.

Iespējams, ka Rīgas kalns un Senais kalns arī bija pāru kalni. Ap Rīgas kalnu tecēja Rīdzene, kas guva no tā savu vārdu. Starp kalniem, līdzīgi kā daudzās citās vietās, gāja ceļš uz Ropažiem, tālāk uz Cēsīm. Ta atsevišķās daļas saglabajušās nosaukumos: Cēsu iela un Ropažu iela. Senā ceļa sākumā — apmēram tur, kur tagad sākas Baznīcas iela, senatnē auga svētozoli, tur atradās arī akmeņu krā­vums, kur ceļinieki vai nu lūdza Dievu sargāt viņus ceļa, vai patei­cās par veiksmīgu ceļojumu. Vēlāk te atradās pašas pirmās Ģertrū­des baznīcas. Tas, skaitā piecas, bija būvētas no koka, pēdējo node­dzināja 1812. gadā. Tad būvēja sesto — tagadējo veco Ģertrūdes baznīcu.

Rīgas kalna ZR daļā iztecēja veselības avots. Tur Pēteris I 18. gs. sākumā lika uzcelt lazareti. Pirmais Valdemāra ielas nosau­kums bija Lazaretes iela. 1888. gadā ielu pārdēvēja par (cara)

Nikolaja ielu, bet Lazaretes ielas vārdu ieguva mazāka ieliņa bijušās lazaretes aizmugurē. 1998. gadā Lazaretes ielu pārdēvēja par Jeru­zalemes ielu. Vēsturiskais vārds, kas atgādināja par seno veselības avotu, ir zudis.

Bērtā kalna norakšana. Tā kā tas bija augstākais kalns, no tā varēja ērti apšaudīt Rīgu. Tāpēc 17. gs. to sāka norakt. Šo posta dar­bu pabeidza 18. gadsimtā. Ta iznīcināja pašu vecāko un ievēroja­māko Rīgas senatnes pieminekli. Kalna nosaukums saistāms ar di­viem seniem vārdiem kups — virsotne (salīdzinājumam — kupica) un otru tās pašas izcelsmes vārdu kupt- sabērt (piemēram, kupena). Tātad vārds norāda uz mākslīgi veidotu vietu. Kaut ari ziņas ir visai skopas, tās tomēr ļauj secināt, ka pirms vairākiem tūkstošiem gadu mākslīgi izveidots svētkalnu pāris, kas 13. gs. dēvēts par Rīgas kalnu un Seno vai ticamāk — Senču kalnu. Turpmākajā tekstā — Rīgas kalns.

Senatnē šī vieta veidoja Ietu zemes garīgās vadības centru. Ve­cākās dainas, kur piemin Rigas meitas, t.i., priesterienes, attiecas uz ļoti seniem laikiem. Citas dainas, kurās pieminēti Rīgas kungi, vēsta par senajiem priesteriem.

Rīdzenes upes mīkla

Valda uzskats, ka Rigas pirmsākumi meklējami pie Rīdzenes jeb Rigas upes ietekas Daugavā. Ir divi viedokļi par to, kas bija Rī­dzene. Pirmais — tā bijusi tikai vecupe; otrs — tā bijusi kuģojama upe; diemžēl neviens no pieņēmumiem nav pārliecinošs. Ūdeņi un grāvji ap Rīgas mūriem attēloti vairākos 17. gs. sākuma zīmējumos. No tiem, ņemot ari vērā arheologu pētījumus, veidoti citi, 20. gs. publicēti zīmējumi. Diemžēl, zinot gan lielu upju atteku veidošanās likumsakarības, gan mazu strautu tecēšanas īpatnības, neviens no šiem zīmējumiem nešķiet pārliecinošs. Rīdzeni kā vecupi raksturo speciālists, kas jau daudzus gadus pēta seno Rīgu — arheologs An­dris Caune savā grāmatā "Rīga zem Rigas" (Rīga, "Zinātne", 1985, 28.-31. lpp.).

.. Rīgas upe ietecējuši Daugavā Minsterejas ielas galā un bijusi vai­rāk kā 30 m plata… Nelielā Rīgas upe lejasdaļā, plūzdama pa kādu Dau­gavas gultnes vecupi gar smilšu kalniem, pie Pulvertorņa strauji pagriezās uz dienvidiem un, metot loku pa Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielu, iete­cēja Daugavā. Trasē, sākot no Ļeņina (lasi Brīvības — 1. V.) ielas uz leju, upe padziļinājās un kļuva platāka. Pie 13. janvāra ielas, kur tā pagriezās uz Daugavu, izveidojās t. s. Rīgas ezers — ap 4 m dziļa derīga osta."

Šie uzskati par Rīgas upes gultni ir interesanti, tomēr nav pie­ņemama doma, ka senās Rīgas iedzīvotāji vecupi sauktu par Rīgas upi. Vecupēs taču nav nekāda tecējuma. Zemāk izklāstītie fakti liek domāt, ka Rīdzene bijusi tikai neliels strauts.

Sāksim ar ziņām par pašu lejasgalu. 30 m plata gultne varētu būt upei, kuras garums no iztekas (ja tā nenāk no liela ezera) ir vis­maz 100 km. Te var būt tikai viens skaidrojums, proti, Rīgas upes lejasgals lejpus Rīgas ostas sakrīt ar kādas attekas gultni. Tas arī iz­skaidrotu Rīgas ezera dziļumu — 4 m.

Pasekosim Rīgas upes tecējumam — augšpus Rīgas ostas. Tās gultne nevar būt attekas gultne. Senatnē atteka varēja iet pa taga­dēja kanāla gultnes trasi. No otras puses, Rīdzenes līkumi kaut cik ievērojamai upei ir pārāk strauji.

Rīdzenes izteka atradusies netālu no tagadējās Brasas stacijas ap Skanstes ielu. Te saglabājies sens Daugavas krasta posmiņš. Rī­dzene sākās no avotiem, kas tagad izsīkuši, un tecēja apmēram pa­ralēli mūsdienu Valdemāra ielai, tad aiz Dzirnavu ielas (protams, ta­gadējās) tecēja apkārt Rīgas kalnam un šķērsoja tagadējo pilsētas kanāla vietu (tolaik ieleju) iepretī Pulvertornim. Talako ceļu jau ap­rakstījām. Rīdzenes kopgarums līdz Rīgas ostas vietai bija 3 km. Tā­dām strautam vasarā varde var pārlēkt pāri bez ieskriešanās. Visā Daugavas garumā tai varētu būt kāds tūkstotis šādu sīku pieteku.

Rīdzenes upes gals pirms senās ostas ielaists koka caurulēs, kas kalpoja kanalizācijai. Virs caurulēm uzbērtas smiltis, uzbūvētas mā­jas; tās veido Rīdzenes ielu.

Daudzos vēstures avotos pieminētas Rigas dzirnavas. Jā, tādas pastāvēja. Taču tās bija nevis ūdens, bet gan vēja dzirnavas. Divas lielas vējdzirnavas atradās vietās, kur tagadējā Dzirnavu iela krusto­jas ar Brīvības un K. Barona ielu. Pareizāk būtu, ja savā laika Dzir­navu iela būtu nosaukta par Vējdzirnavu ielu. Bet, ja tā nenosauca, šķiet, citu dzirnavu Rīgā nemaz nebija. Vēl divas dzirnavas bijušas Pulvertorņa tuvumā. Teorētiski ir iespējams, ka, aizsprostojot Rīgas strautu, varētu ierīkot nelielas dzirnavas. Bezvēja laikā, kad nedar­bojas vējenes, un pēc paliem vai lielām lietavām tās varētu samalt dažus maisus labības, lai Rigas augstajiem kungiem tiktu pa rau­sim. Nelielā ūdensbaseina un niecīgā krituma dēļ tās vairāk neko nespētu.

Tāpēc jādomā, ka šis strauts bija senās Rīgas svētvietas daļa. Atgriežamies pie jau minētā dīvainā loka no Pulvertorņa līdz ostai. Pagarināsim to ar vēl augstāku loku ap Rīgas kalnu un iegūsim S veida loku, seno Zalkša zīmi. Tās augšējais loks vērsts pret uzlecošo Sauli, bet lejas loks — pret veļu kulta vietu Dzegužkalna.

Ģeogrāfiskais raksturojums. Šobaltdien pat grūti iedomā­ties, ka tagadējās Rīgas teritorija pirms apbūvēšanas bijusi visai ne­līdzena, apmēram tāda kā Vidzemes jūrmala iepretī Kalngales sta­cijai vai ari mežs Vārnu kroga apkaimē gar Buļļupi. 12. gs. daudzi pauguri te bija apaudzēti ar ozolu birzīm. Starp tiem bija purvainas ielejas. Lieko ūdeni no tam novadīja daži nelieli strautiņi. Tuvāk Daugavai bija vairākas pussalas ar attekām un vecupēm.

Pēdējos gadu tūkstošos Daugava gan lēnām, gan visai pēkšņi mainījusi savu gultni, virzoties pa kreisi. Kādreiz tā ietecēja jūras līcī pa Juglas un Ķīšezera gultnēm netālu no Carnikavas. Līdz 15. gs. Daugavas grīva atradās pie Vecākiem. Daugavai virzoties pa kreisi, tās labā krasta tuvumā izveidojās vairākas salas, kas ar laiku pievienojās krastam. Ģeologu urbumi liecina, ka, sākot no 12. gs., Daugavas labais krasts tādā veida pieaudzi apmēram par 70 m. ("Rīga zem Rīgas", 28. lpp.). Samērā jauna ir arī pilsētas daļa starp Daugavu, tagadējo pilsētas kanālu un tālāk Gogoļa ielu.

Vecie Rīgas iedzīvotāji vēl 20. gs. sākumā atcerējās, kur kādreiz bijuši kalni, kur lejas. Mana māte stāstīja, ka viņai rīdzinieki tei­kuši — tur kalnā, tur lejā — par vietām, kas iebraucēja acij likušās pilnīgi līdzenas. Ļaužu atmiņas vēstīja arī par Rīdzenes upes tecē­jumu. Veidojot Rīgā ceļus un būvējot pašu pilsētu, kalni pamazām norakti, ielejas aizbērtas.

Rīgas osta. 1939. gadā veiktie izrakumi Rīdzenes ielas galā, kur tagad ir 13. janvāra iela, pretī tagadējām tramvaju un autobusu pie­turām, atklāja apmēram 9. gs. starptautisku ostu. To taču nebūvētu, ja te gadā ierastos tikai daži desmiti kuģu. Senie kuģi gan bija ma­zāki par mūsdienu liellaivām, un tos varēja ievilkt pat mazu upīšu grīvās. Tāpēc jādomā, ka mazās Rīdzenes upītes grīva tika mākslīgi padziļināta, uzturēta un kopta un ostas piestātnes veidotas tāpēc, ka Rīgā ienāca visai ievērojams skaits kuģu. No Indriķa hronikas ne­tieši izriet, ka šeit starp dažādu valstu tirgotājiem bijusi visai no­pietna konkurence. Ta arī radīja vēlmi iegūt Rīgu savā varā ar jeb­kuriem līdzekļiem.

1.4. Rīgas okupācija

Dažādas svešas varas mūsu zemi dalījušas ne vienu reizi vien. 13. gs. vācu ordenis ar bīskapu dalīja viņiem nepiederošās un vēl neiekarotās Ietu zemes. Indriķa hronikas teksti liek domāt, ka 1184. gadā vācu tirgotāju sūtnis Meinards ar Polockas kņazu dalīja tiesības uz ietekmi mūsu senču zemē. Ar to arī skaidrojams sakšu aizliegums svešzemju kuģiem iebraukt Zemgales ostā.

Iekarotāji vienmēr centušies sevi rādīt par atbrīvotājiem, vienī­gajiem taisnības un izglītības nesējiem, labu tradīciju un pasākumu ieviesējiem, nepieminot to labo, kas bijis iepriekš. Teiktais pilnībā attiecas ari uz viņu ziņojumiem par Rīgu.

Indriķa hronikas zemteksti. Indriķa hronikā ir milzums pret­runu, viegli samanāmu melu, sagrozījumu, apzinātu noklusējumu. Turklāt šiem meliem ir ļoti īsas kājas. Tomēr no tā nebūtu jāsecina, ka hronists bijis naivs cilvēks.

Varbūt jā, ticamāk gan ne. Daudzos gadījumos viņš patiesību nedrīkstēja teikt. Ka gan pastāstīt patiesību tiem, kas lasīs hroniku pēc simt gadiem? Domāju, ka Indriķis atrada lielisku izeju — rak­stīt vietām it kā naivi, pat pamuļķīgi, likdams saprast, ka patiesība jāmeklē starp rindiņām. Ja tā sākam lasīt hroniku, tā ļauj nojaust daudz ko tādu, kas noklusēts jau astoņus gadsimtus.

Ap 10. gs. Daugavas lejteces krastus pārvaldīja Polockas kņa­zistes vasaļi līvi, kam bija pakļauta arī Rīga. 13. gs. mūsu zemi un pirmām kārtām Rīgu iekaroja sakšu krustneši. Par šo pēdējo laiku ir saglabajušies dokumenti, kas ļauj apjaust daļu no Rīgas vēstures un tuvoties dažu mīklu atminējumam.

Zintnieces aizstāv Rīgu

Latvju garamantas, vietvārdi un citas ziņas liek domāt, ka mūsu zemei arī tālā senatnē nācies pārciest daudzus uzbrukumus. Arī trešā Rīga cietusi ne reizi vien. Apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu mūsu zemi pakļāva makroķelti, tad, pēc tūkstoš gadiem, som- ugri. Septītajā gadsimtā sākās skandināvu laupītāju un bandītu — vikingu sirojumi.

No arheoloģiskajiem izrakumiem var spriest, ka Rīga tajā laikā bijusi rosīgas tirdzniecības vieta. Pa Daugavu veda kravas gan no dižās upes augšteces, gan augšup uz aizjūras zemēm. Ir ari zināms, ka Rīgas iedzīvotāji devās tirgoties uz Gotlandi.

Ziņas par to, kā rīdzinieki uzbrucējiem pretojušies, var būt no­derīgas arī mūsu dienas, kad ieroču vietā tiek liktas lietā ekono­miska rakstura metodes.

Dainas vēsta, ka seno Rīgu ar savu gara spēku un zināšanām aizsargājušas četras dižas zintnieces, kuru simboli tautas gara­mantās ir Cielava, Lakstīgala, Zīle un Žagata.

Trīs putniņi skaisti dzied Smalku lazdu krūmiņā:

Zīle saka, žube vilka, Lakstīgala darināja.

FS 1311, 8587, Viļaka

Dainas piemin šo putnu kopdarbību, taču dabā šie trīs putni kopā nedzīvo un nedzied. ŠI daina tulkojama kā ziņa par trim senajām zintniecēm un viņu sadarbību.

Viduslaikos šis zināšanas bija jau izzudušas. Un tomēr tās ir vēsturiskas ziņas, kas ari pieder pie senās Rīgas vēstures. Šeit jāpiebilst, ka nosauktie putni simbolizē nevis kādas atsevišķas ievērojamas personības, bet gan mūsu viedo cilvēku grupas.

Dzeltenā cielaviņa, Meties aira galiņā; Es tev došu nostūrēt Rīgas piles maliņā.

L t.dz. 30725

Lakstīgala ir zintnieku aizgādne, zintniecisko darbību vadītāja un pārzinātāja.

Cielaviņa govis gana Āboliņa pļaviņā; Lakstīgala suņus sauca, Kalniņā stāvēdama.

LD 29056

No visiem šajās dainās minētajiem putniem Lakstīgala ieņem pašu augstāko vietu, jo tā stāv kalnā vai arī Rīgas torņa galiņā, kā to vēsta pazīstamā rotaļu dziesma "Skaisti dziedi, lakstīgala…". Tie, kas pazīst putnu dzīvi, zina, ka lakstīgala ir pavisam kautrīgs putniņš un torņos vai stabu galos neapmetas un nedzied. Tāpēc jāsecina, ka ar simbolu lakstīgala domāta gudra sieva, kas senajā sabiedrībā ieņēmusi augstu vietu. Vēl kāda cita tautasdziesma skaidri pasaka: …Tā nebija lakstīgala, tā bij' Rīgas jumpraviņa.

Zīle ir pareģone un ziņu nesēja. Piemēram, citās dainās tā at­nes vēsti māsai, ka drīz vajadzēs pušķot brāļa cepuri.

Dažās dainās kopā ar zīli pieminēta arī žubīte. Kaut arī ziņu par to ir maz, domājams, ka tā bijusi zīles palīdze un pavadone.

Žagata ir vērīgā un izveicīga savas vietas sargātāja. Latvju tau­tas ticējumos atrodam ziņas, ka žagata brīdina par zagļiem un no­rāda, uz kurieni tie devušies. Senatnē, kad cilvēki "saprata putnu valodu", tā ziņoja par ienaidnieka tuvošanos, viņa slēpņiem un la­matām, gatavošanos uzbrukumiem. Ne velti vācu valodā žagatas vārds ir die Elsta', ļoti tuvs vārdam "vecāki" — die Eltern.

Kad zviedri nākuši, krievi sakāpuši Bērzkalnē skatīties, vai Rīga jau deg. Meitieši visi sanesuši ratiņus pie Pētēm, tur bijis caurs ozols, un tur sa­bāzuši. Paši lielie un arī bērni vizītes apāvuši ačgārni kājās, lai kareivji domā, ka uz otru pusi aizgājuši. Cits atkal veselu nedēļu zem tiltiņa nogu­lējis. Tic bagātākie aprakuši naudu zemē. Vēl tagad vietām daudzina kara laika naudu apraktu.

524, 518a. Rīgas Sidgundā 1928.

Senāk Rīgu nevarējuši ne ar kādu karaspēku iekarot. Tur valdījusi sie­viete, tā bijusi ragana. Krievi daudzkārt izmēģinājušies Rīgu pārvarēt: gan pa zemes apakšu rakušies klāt, gan pa zemes virsu raudzīdami piekļūt, bet viss velti. Sieviete, valdniece, burdama pārvērtusies par žagatu un, apkārt skraidīdama, nomaitājusi vai visu karaspēku.

Jau krievu cars gribējis ar visiem kareivjiem Rīgu atstāt, te pienācis viens kareivis klāt, Pēteris vārdā, sacīdams:

Es gan varu Rīgu iekarot, bet tad man pēc dieni trīs jāmirst. Tā žagata, kas tur skraida, neļauj mums kaujā uzvarēt. Viņa ir Rīgas valdniece. Ja šo valdnieci nogalinātu, tad Rīga padotos, bet man būtu jāmirst.

Krievu cars apsolījis kareivim un viņa radiem daudz bagatības,ja viņš žagātu nonāvēšot. Bet šis atteicis:

Man nav ne bērnu, ne radu, esmu viens vienīgs. Bet, ja tu, car, apņe­mies uzcelt baznīcu, nosaukt to manā vārdā par Pētera baznīcu, tad es ža­gatu nošaušu. Man tikai vajadzētu tad deviņas sudraba lodes, tādas, kas viena par otru trīsreiz smagākas. Bez tam katrai lodei jābūt tiis zīmēm virsū.

Cars to visu apsolījis, lai tikai varētu Rīgu iekarot. Tad karavīrs atkal ieteicies:

Rīgai vēl vienu reizi ir jāuzbrūk, lai žagata mums pretim izskrietu, ka var to nonāvēt.

Cars devis visu vajadzīgo, pavēlējis arī pilsētai uzbrukt, bet pats no­skatījies, kas tur, gudrs, izjuks. Žagata izskrējusi, un Pēteris šāvis žagatai, žagata Pēterim: abas lodes, Pētera un žagatas, saskrējušās viena pret otru. Šāvuši otrreiz atkal lodes kopā; tomēr Pētera lode jau atcirtusi raganas lodi atpakaļ. Trešā Pētera lode vēl vairāk aiztriekusi raganas lodi atpakaļ. Un tā arvienu vairāk un vairāk, kamēr beidzot abas lodes raganai ieskrējušas krūtīs; viņa novēlusies gar zemi un izdzisusi. Rīga tūliņ padevusies.

Cars pavēlējis uzcelt baznīcu, nosaukdams to uzvarētāja kareivja vārdā par Pētera baznīcu. Šī baznīca ir vēl šodien Rīgā. Bet ragana ik katru Jaun­gada nakti iznākot no Daugavas vaicādama:

Vai Rīga gatava?

Cita balss atkal atbildot:

Vēl nav! Vēl viņa ir Pēterim.

Ja kādreiz balss atbildēšot: Ir gatava!, tad Rīga nogrimšot ar visiem iedzīvotājiem un palikšot šai raganai par mitekli.

LPT XV, 281, 2. Kuldīgas Skrundā

Vēl piebildīsim, ka dažās teikās zintniece dēvēta par zviedru princesi. Teikā stāstīts: Krievu aplenkuma laikā 1709. gadā kāds nams Mārstaļu ielā ticis sašauts un sagruvis virsū iedzīvotājiem. Viens no dzīvi apraktajiem nama iedzīvotājiem pamudinājis citus izrakties no drupām. Lai nodrošinātos pret krievu bumbām, sagruvušā nama iedzīvotāji nokāpuši pagrabā un sākuši tur rakt eju uz Rātslaukuma pusi. Ceļā viņi uzgājuši ve­cas velves un pussagruvušus pagrabus, visādas mantas, kā arī kapus. Tikai pēc pusgada viņi iznākuši dienas gaismā pašā Rātslaukumā, Melngalvju nama durvju priekšā, taisni tanī brīdī, kad tur notikusi pilsētas iedzīvotāju padošanās ceremonija, 1710. gada jūlijā.

Cita teika vēsta, ka bruņinieku laikā kādreiz zemgaļi gribējuši uz­brukt Rīgai un nogriezuši visus ceļus uz pilsētu. Pilsētniekiem aptrūcis ko ēst. Tad viņi ķērušies pie ejas rakšanas zem Daugavas gultnes. To dabūjuši zināt zemgaļi un sākuši rakt pretī eju no Daugavas kreisā krasta. Pašā gid- tnes vidū abas puses sastapušās, un izcēlusies nikna cīņa. Kad rīdzinieki re­dzējuši, ka cīņā virsroku sāk ņemt zemgaļi, viņi izlauzuši ejas griestus. Daugavas ūdens ieplūdis ejā un iznīcinājis visus kārotājus. Ejas paliekas esot atrodamas vēl tagad Grēcinieku ielas pazemē.

J. Juškēvičs, Vecā Rīga, 8, Rīgā, 1936.

No Mārtiņa baznīcas uz Doma baznīcu gājusi mūrēta velve. Tā Rīgā ienācis Pēteris Lielais ar savu karaspēku pa Daugavas apakšu. Citi teikuši, ka pa gaisu nācis, jo neviens neredzējis tos nākot. Pēteris Lielais pats ticis līdz Mārtiņa baznīcai, paslēpies kāda zemnieka mēslu vezumā. Visu laiku žagata žadzinājusi mēslu vezumam apkārt. Tamdēļ Pēteris tās nolādējis, ka trīs verstis tuvumā Rīgai tās nedrīkst rādīties.

32, 4105. Madonas Patkulē

Protams, ka šis teikas stāsta ne jau par Krievijas caru Pēteri Pirmo, kas valdija pirms trim gadsimtiem. Ka minētā valdnieka, tā arī putnu vārdi ir tikai simboli, kas vēsta par daudz senākiem notikumiem. Mainījušies ir laiki, un mainījušies arī simboli, bet notikumu būtība palikusi tā pati. Rīgu ne reizi vien iekāroja un iekaroja senajos laikos, un tas pats var notikt arī mūsu dienās un nākotnē. Senās garamantas liecina, ka rīdzinieki pārspēkam spēj pretoties un, ja neatkārtosim vēsturiskās kļūdas, Rīga tiks nosar­gāta.

Sakas ar izlukošanu

Visos laikos bijuši notikumi, par kuriem šīs pasaules varenie vēlas klusēt. Mēs šausmināmies par to, ka Lielvācija un PSRS 1939. gadā slepeni dalīja Eiropu. Bet par to, ka šim līgumam piekrita ASV un Anglija, pieņemts klusēt. Taču savā būtībā te nekā jauna nav. Jau pieminējām 1167. gada Artlenburgas līgumu, kas Daugavas lejteci piešķīra vācu tirgotājiem.

No 7. līdz 12. gs. Daugavas ceļus kontrolēja vikingi. 1167. gadā Artlenburgā tika noslēgts līgums par ietekmes sfēru dalīšanu vai, pareizāk, pārdalīšanu jaunajos apstākļos. Līdz ar to Ietu zemes no­nāca Vācu ordeņa ietekmes sfērā; izņēmums bija tikai Piltene, kur dāņu tiesības saglabājās līdz 16. gadsimtam.

Izlūkošana. Gan senos laikos, gan arī mūsdienās svešu zemju iekarošana nenotiek tik pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām de­besīm. Iekāroto zemi vispirms apciemo sūtņi, viesi un tirgotāji. Tad jau uz ilgāku darbu tajā iesūta izlūkus, kas iegūst ziņas par šis zemes resursiem, karaspēku, tautas un vadoņu noskaņojumu, pre­testības spējām, ceļiem utt. Karaspēks ierodas tikai tad, kad viss sagatavots. Ta tas notiek mūsdienās, tā notika nesen, un tieši tāpat senatnē. Ta atgadījās arī mūsu zemē 12. gadsimtā.

Vai lietuvieši bija varonīgāki? Ja salīdzinām Latvijas un Lie­tuvas vēsturi, dažreiz rodas jautājums: kā gan tas nākas, ka Ietu zemi sev pakļāva tikai daži simti bruņinieku, bet lietuvieši sīvi pre­tojās daudzkārt lielākiem speķiem? Vai lietuvieši bija varonīgāki par latviešiem?

Nebūt nenoliegsim žemaišu varonību. Tikai te jāpiebilst, ka krustneši devās uz Lietuvu, neko daudz par to nezinādami. Lietu­vieši vācu izlūkus pāri savai robežai nelaida, vienalga, vai tie nāca mūka, tirgotāja vai klaidoņa izskatā. Ja kāds ielavījās, to nonāvēja.

Pavisam citādi bija Daugavas grīva. Daugavas ūdens ceļš bija pakļauts Polockas kņazam. 12. gs. beigās Rīga bija vairs tikai Poloc- kas kņazistes attāla nomale. Bet kņazu galvenokārt intereseja nodevu ievākšana un krievu tirgotāju drošība. Meinardam vaja­dzēja doties uz Polocku, lai nopirktu valdnieka atļauju apmesties, celt ēkas un nodarboties ar tirdzniecību. Meinards te algoja kalpus un palīgus, nopirka zemi, uzcēla Ikšķiles pili un baznīcu, kā ari baz­nīcu uz Mārtiņa salas. Pareizāk sakot, cēla nejau viņš, bet uz šejieni atvestie Gotlandes meistari. Notikumu būtība no mūsdienām īpaši neatšķiras.

Citā lībiešu apdzīvotā vietā Turaidā bija iesūtīts kāds Teodorihs.

No hronikas izriet, ka vai nu pats Meinards, vai kāds no viņa palīgiem kāda reizē, iespējams, ne jau skaidra prātā būdams, bija pārāk daudz izrunājies un līvi jau zināja, ka tuvākajā laikā gaidāma kristiešu karaspēka ierašanās (Indriķa hronika 1, 11). Tikai Mei- narda nāves dēļ 1196. gadā iecerēto uzbrukumu atlika.

Pārdalīšana. Parakstot 1167. gada Artlenburgas līgumu, skan­dināvus piespieda atteikties no savām tiesībām uz zemēm Dauga­vas grīvā, un tās ieguva vācieši. Neapšaubāmi, ka vācieši par to kaut kādi atlīdzināja, tāpēc ka jau iepriekš bija pārliecinājušies par šī da­rījuma izdevīgumu. Tas liek domāt, ka vācu tirgotāji pazina šo zemi vismaz jau 12. gs. pirmajā pusē, ja ne agrāk. Bet šis līgums pats par sevi pielīdzināms 20. gs. slēgtajam Molotova-Ribentropa paktam.

Vācu tirgotāji bija iecerējuši iekārtot pastāvīgu iepirkšanas punktu, noliktavu un viesnīcu. Ši projekta īstenošanai viņi noalgoja kādu mūku Meinardu. Protams, uzpircējs, kas pastāvīgi dzīvoja uz vietas, varēja preci iegādāties izdevīgāk nekā uz īsu laiku krastā piestājušie tirgotāji. Tā 12. gs. beigās Latvijā ienāca ārzemju kapitāls un, kā tagad saka, investori. Kopumā šī darbība bija veiksmīga, jo vēlāk vācieši baltu zemju pakļaušanai piesaistīja vēl lielākus spēkus. Šo komercdarbību ietērpa ideoloģiskā oreolā — kā katoļu ticības sludināšanu pareizticības iespaidā nonākušiem Daugavas lejgala iedzīvotājiem.

1184. gadā vācu tirgotāji Ikšķilē nodibināja savu, patiesībā arī, kā mūsdienās teiktu, pārstāvniecību ar izlūkdienesta rezidentūru, kuras vadītājs bija viņu pašu atvestais mūks Meinards. No hroni­kas izriet, ka tirgotāji uzskatījuši par lietderīgu daļu peļņas, visai krietnu naudas summu, nodot Meinardam, lai tas ierīkotu pārstāv­niecībās un atbalsta bāzes Salaspilī un Ikšķilē, ko uzskatīja par otr­šķirīgām apmešanās vietām. Tas liek domāt, ka iekļūšana Rīgā un Rīgas ostā maksājusi daudz vairāk.

Kāpēc karabāzi cēla zemienē

Agrāk, kad vēl nebija elektrostaciju, palu laikā Daugava palai­kam applūdināja pat Vecrīgu. Pēdējo reizi tas notika pirms 75 gadiem. Tomēr pēdējos gadsimtos plūdi vairs neradīja tik lielas briesmas kā viduslaiku Rīgā, jo pašreizējo ielu līmenis ir par 2 m augstāks. 13. gs. Rīgas ielu līmeni var labi redzēt atrakumos pie Doma baznī­cas un pie Pulvertorņa. Līdz Pļaviņu I IES uzcelšanai visai līdzīgs liktenis bija arī Jaunjelgavai. Daudzie tirgotāji spiedās cik iespējams tuvu ūdens malai, lai krastā piestājušie plostnieki ātri varētu iegā­dāties vajadzīgās preces. Ūdens katru pavasari krastu applūdināja, bet pēc paliem tirgotāji savus veikaliņus atjaunoja.

Otrās šķiras Rīga. Kāpēc vācu krustnešu vadonis savu cietok­sni un baznīcu būvēja nevis stratēģiski drošākajos, augstajos pau­guros, bet gan zemienē? Šis pieredzējušais vīrs taču bija redzējis ne vienu vien nocietinātu vietu Rietumeiropā un zināja, ka pilis un baznīcas jābūvē augstās un grūti pieejamās vietās. Tomēr krustnešu celtnes būvētas nevis jau minētajos Rīgas kalnos, bet gan zemie­nēs, attālu no šīm izdevīgajām vietām. Bet, lai apkalpotu Rīgas ostā iebraukušos kuģus, vajadzēja celt ēkas blakus ostai. Arī tas ne­tika darīts.

Šis jautājums par Rīgas karabāzes vietu ir ļoti būtisks trešās Rī­gas vēsturēs izpratnei. Iepriekšējos bīskapus — Meinardu un Ber­toldu Rīgā neielaida. Alberts ar nekaunīgu nelietību piespieda lībie­šus iedalīt viņam apbūves gabalus starp Rīgas ostu un Rīgas kalnu. Bet viņš ieguva tikai applūstošās zemienes, nevis cietoksnim un baznīcām tik noderīgos paugurus. Lai gan okupantiem bija militārs pārspēks, vietējie iedzīvotāji tos viņiem neatdeva. Tātad tam bija kādi ļoti nopietni iemesli.

No šī sadalījuma izriet, ka Rigas kalns un tuvākie pauguri ap to bija seni svētkalni ar ozolu birzīm. Tur atradās bišu dravas, ganī­bas un labibas sējumi (II, 6). Iespējams, ka tur vāca ozolzīles iztikai. Tomēr vai ozolu mežu saimnieciskā izmantošana varēja būt tik nopietns pretošanās iemesls?

Vel 13. gs. sākumā šo vietu uzskatīja par tik svētu, ka tās aiz­skaršana varētu izraisīt vietējo iedzīvotāju sašutumu. Bīskaps Al­berts jau esošajā Rīgā varēja izmantot tikai to, ko viņam atļava. Ta nu krustnešiem Rīgā tika otršķirīgi, samērā neizdevīgi zemes gabali.

1.5. Līvu garie ceļi

Latvijā vēl līdz 20. gs. vidum dzīvoja senas, ar šo zemi saistītas etniskās grupas — izzūdošo tautu pēcteči, kuru dzimtā valoda ne­bija neviena no Baltijas valstu vai tām tuvajām valodām. Vairākas tadas kopienas dzīvoja netālu no Ilūkstes un Krāslavas apkārtnē. Taču šie cilvēki sevi uzskatīja par latviešiem. Līdzīgas ziņas stāstītas arī par Rucavas apkārtni. NIo izzudušajām mazākuma tautībām vis­vairāk ziņu saglabājies par līviem. Viņu rīcība 13. gs. lielā mērā ietekmēja ne tikai Rigas, bet arī visas mūsu zemes vēsturi. Tomēr arī šeit ir daudz neskaidrību.

Pēdējo desmit gadu laikā par līviem samērā daudz rakstīts, radot visai romantisku priekšstatu. Patiesībā ziņas par līviem uzska­tāmas par traģiskām.

Vikingu laika sākums. Pirms runājam par līviem, jāatceras daži notikumi pirms viņu ienākšanas. Islandes vēsturnieks Snorri Sturlusons (1178-1241) savā Sv. Olava sāgā stāsta par notikumiem ap 760. gadu, kad Upsalas zviedru karalis Ēriks karojis austrumos, pakļāvis Somiju, Igauniju un Kursu, licis tur celt pilis un nocieti­nājumus.

Vēsturnieks Sakšu Gramatiķis savā Frodi sāgā stāsta par dāņu vikinga Hodinga teiksmainajiem sirojumiem pa Baltiju un Krieviju 10. gs. sākuma. Pēc tam vikings Frodi pakļāva Polocku un ar viltu ieņēma Daugavas karaļa Anduāna pilsētu (Rīgu?). Beigās Frodi ap­precēja Anduāna meitu.

Ilgāku laiku vikingu pakļautībā bija gan Krievzeme, gan zemes gar Daugavu. 9. gs., kad vikingu valdīšana beidzās, Vidzemes un Latgales teritoriju pakļautība Novgorodai un Polockai saglabājās. 12.-13. gs. Daugavas ūdensceļš bija tiešā Polockas vasaļu pakļau­tībā. Ziemeļvidzeme maksāja ikgadējus meslus Novgorodai pa­kļautajiem Pleskavas kņaziem.

Tomēr Daugavas ūdensceļa apgūšana ir daudz senāka par vi­kingu laiku. Grieķu teikās stāstīts, ka pa Daugavu (teikā — Ēri- danu) mājup no brauciena pa Melno jūru atgriezās argonauti. Maz ticams, ka viņi brauca pa nezināmu maršrutu. Arheologu atrastie gliemežvāki no Indijas okeāna krastiem liecina par tirdzniecības ce­ļiem, kas pastāvējuši daudzus tūkstošus gadu.

Pastāvīgi tirdzniecības sakari ar Gotlandi un tālākām Rietumei­ropas zemēm saistāmi ar baltu pilskalniem gandrīz visā Daugavas garumā. Līvu nometināšana jau pati par sevi liecina, ka tālaika ku­ģinieki Daugavas krastus vai Kolkasraga apkārtni izmantojuši visai aktīvi. Savukārt šī tirdzniecības ceļa attīstība veicināja ostu veidoša­nos pie Rīgas kalna un Daugavas. Kopumā jāatzīmē, ka Daugavas ceļa pakļaušana un līvu nometināšana bija Polockai ekonomiski un politiski izdevīga. Un gan jau izdevīga arī pašiem lībiešiem.

Līvi un vikingi. Līvi līdz vācu ienākšanai kontrolēja galvenos ūdensceļus, tostarp arī Daugavas labo krastu lejpus Aizkraukles. Bet līdz Aizkrauklei šo ceļu kontrolēja Polockas kņazu ielikteņi.

Līvu pārziņā bija arī Gaujas un Aģes ūdensceļi. Jūrā viņi kon­trolēja krastu ap Kolkasragu — sākot no Irbes līdz Ģipkai un no Daugavas līdz Salacai. Jādomā, ka līvu ziņā bija ari zemes ceļi gar minētajām upēm un jūru.

Baltu ciltis no šīm vietām, kas nodrošināja labu iztiku un peļņu, bija pilnīgi padzītas. Domājams, ka to veica apvienotie krievu un vikingu spēki ap 10. gs. Ticamāk, ka līvus šajās vietās nolika kā­das svešas okupantu varas, kas pārvaldīja Latviju līvu ienākšanas laikā. Acīmredzot tie bija vikingi, iespējams, sadarbībā ar austrumu kaimiņiem.

Viduslaikos līvi dzīvoja Vidzemes ziemeļrietumu daļā starp Sa- lacu un Daugavu, rietumos no līnijas Aizkraukle-Burtnieki un Kurzemes ziemeļrietumu daļa. Vēl 13. gs. viņi nebija paspējuši kaut cik manāmi ietekmēt skaisti skanošos Latvijas vietu vārdus. 15. gs. dokumentos jau parādās šņācošās skaņas. Tās pārveidoja senos senču dotos vietvārdus. Ta, piemēram, Lcmiselle pārtapa par Limba­žiem, Suncelle — par Suntažiem, Pabaselle par Pabažiem. Jā, izskaņa -aži radusies lībiešu valodas ietekmē. Kurzeme tas nav manāms. Vi­duslaiku apbedījumu izpēte liek domāt, ka līvi šajā zemē ienāca 10. gs. beigās. Par lībiešiem pēdējos gados rakstīts vairāk nekā par latviešiem, un tomēr par viņu izvietojumu un izcelsmi ziņu maz. Šo jautājumu noskaidrošana diez vai būs iespējama, ja neiedziļināsi­mies Eiropas kopējā vēsturē.

Lielās tautu staigāšanas atskaņas

Mūsu ēras 4. gadsimtā, pēc Romas impērijas sabrukuma, visā Eiropā sākās līdzšinējo teritoriju pārdalīšana. Daudzas tautas bija spiestas pamest gadu simtiem apgūtās un koptās dzīves vietas un doties uz citurieni. Daļa tautu pārceļoja uz dienvidiem, citas uz zie­meļiem. Visas šīs pārvietošanās zināmā mērā atgādināja mēbeļu pārkārtošanu kādā dzīvoklī pēc pārmaiņām ģimenes sastāvā. Ta vien liekas, ka visas šīs darbības vadīja ģermāņu un slāvu tautu slepena vienošanās. Pastāv uzskats, ka lielie pārvietojumi ilga četrus gadsimtus. Spēcīgas šo pārvietojumu atskaņas bija vērojamas ari Baltijā. Minēsim galvenos notikumus.

Baltijā staigāšanu ievadīja suomi cilšu pārvietošanās. Tas pameta Baltijas dienvidu daļu, tostarp arī Daugavas baseinu, un devās uz ziemeļiem.

Uz ziemeļiem devās sēļi, kurši un zemgaļi, ieņemot tagadējās dzīves vietas.

Visas šis pārvietošanās nebūt nenotika tik mierīgi kā skapju un gultu pārbīdīšana dzīvokli. Katra no tām bija saistīta ar cīņām. Par to liecina izrakumi Vidzemes pilskalnos.

Posta un bēdu laiki tik drīz nebeidzās. Izmantojot lielo saju­kumu, vairākus gadsimtus šeit siroja, t.i., laupīja, gan skandināvi no rietumiem, gan arī austrumu kaimiņi.

Tiklīdz Eiropā beidzās tautu staigāšana, sākās vikingu laiks. To izjuta arī latvju ciltis. Vikingi pa Daugavu devās uz Melno jūru, viņi iekaroja un pārvaldīja ne tikai Baltiju, bet ari Krievzemi.

Dažas ziņas liek domāt, ka vikingi vienā vietā nav ilgi uzturē­jušies. Viņi negaidīti ieradās, pieveica vietējos valdniekus, tad no­teica nodevas jeb meslus. Parasti tos vāca vietējie, bet, ja tie paši ar mesliem neieradās, vikingi devās uzbrukumā atkārtoti. Liekas, pa- devibas un kara laiki mainījušies ne vienu reizi vien.

Mūsu zemē 7.-11. gs. daudzu sadursmju izraisītāji bija skandi­nāvu vikingi. Viņi vairākkārt iekaroja Kurzemi, tomēr kurši vienmēr viņus padzina.

Ar vikingu virsvadību saistāms arī tas, ka Vidzeme nonāca Pleskavas pakļautībā un maksāja tai meslus. Pleskava savukārt bija pakļauta Novgorodai. Ar šim sakarībām saistās ari Daugavas ūdens­ceļa pakļaušana Polockai.

Līvu izvietošana lielo upju un jūras ceļu kontrolpunktos bija tikai daļa no Ziemeļlatvijas un Austrumlatvijas pakļaušanas. To ne­apzinoties, grūti izprast 12.-13. gs. notikumus.

Mums jāapzinās ilgi slēptais fakts, ka Ietu cilšu pakļaušana sve­šam varām sākās ne jau 12. gs. beigās, bet gan ievērojami agrāk. Mūsu zemes rakstītā vēsture sākās ne jau 12. gs. ar Indriķa hro­niku. Daļu no notikumiem var apzināt, pētot skandināvu — vi­kingu karagājienus. Minēsim galvenos notikumus, kas skar arī mūsu zemi, bet kas, protams, nav pilns vikingu vēstures apskats.

Ap 650. gadu Grobiņā izveidojās skandināvu kolonijas ar tirdz­niecības apmetnēm.

Vairāki fakti rada priekšstatu, ka mūsu senčiem jau pirms vi­kingu laika bija ne tikai spēcīgi valstiski veidojumi, bet ari sava flote.

Ap 750. gadu Baltijas jūrā pie Zviedrijas krastiem notika mil­zīgā Brovallas kauja starp dāņiem un zviedriem. Tajā piedalījās ap 2800 kuģu.

Šai kaujā uzvarēja zviedru karalis Sigurds Rings, kuru atbalstīja kuršu un igauņu flotes.

Šīs ziņas liek domāt, ka kuršiem bija vairāki simti kuģu. Šķiet neiespējami, ka šādā kaujā piedalītos vairāki simti pirmatnējo ko­pienu, sūtot pa kuģim pāri jūrai uz Brovallu.

Zaudētāja — dāņu karaļa Haralda — pusē bijusi lībiešu flote. Šis ir senākais lībiešu pieminējums, tas raksturo arī Baltijas jūras kuģotājus un cīnītājus. Tas liek domāt, ka lībieši vēl 8. gs. dzīvoja nevis Baltijā, bet gan dienvidos no tās, tuvāk Dānijai.

Brovallas kaujas apraksti ir arī vecākās liecības par līvu cīņām ar mūsu senčiem. Tas ari varēja būt viens no iemesliem, kāpēc sa­mērā naidīgas attiecības starp līviem un mūsu tēvutēviem sagla­bājās vēl pāri par tūkstoti gadu.

Dažkārt iekaroto zemju pārvaldīšana ir grūtāka nekā pati ieka­rošana. Vikingiem šo sūro mācību vajadzēja izbaudīt ne reizi vien. Vikingi izdomāja visai drošu paņēmienu, proti, — viņi nometināja Ietu zemē nevis atsevišķus pārvaldniekus, bet veselu tautu — līvus. Domājams, ka tas notika 10. gadsimtā.

Letgaļu traģēdija. Mūsu ēras pirmajos gadsimtos letgaļi vei­doja austrumbaltu cilšu kodolu. Austrumbalti aizņēma milzīgu daļu Austrumeiropas, teritoriju ne tikai līdz Maskavai, bet vēl tālu aiz tās lidz Okas augštecei. Lielās tautu staigāšanas beigās austrum­balti bija spiesti atkāpties vairāk nekā 1000 km uz rietumiem. Daļa palika Valdaja augstienē, un vēlāk viņiem bija svarīga loma cīņā ar Čingishanu. Paši noasiņodami, viņi izdarīja to, ko nespēja neviena slāvu cilts — apturēja mongoļu uzvaras gājienu.

Uz rietumiem atbīdītie letgaji savukārt iebruka somugru cilšu, vēlāko igauņu, aizņemtajās teritorijās. Visas šīs pārvietošanās no­tika ar kaujām, par to liecina izrakumi. Tādejādi apmēram četru gadsimtu laika baltu dzīves telpa kļuva 20-30 reizes mazāka.

Vikingu laika beigās letgaļi saņēma vēl vienu triecienu. Viņu teritorijā lībieši ar vikingu palīdzību ieņēma labakās vietas gar Dau­gavu un Gauju. Letgaļiem bija atņemtas labākās zemes, ostas, zve­jas vietas un tirdzniecības ceļi. Letgaļi bija kļuvuši par beztiesīgiem meslu maksātājiem.

Piedevām vēl vikingi, kas valdīja Krievzemē, piespieda letgaļus pieņemt pareizticību un maksāt meslus Pleskavai vai Polockai, at­karībā no dzīves vietas. Teikto papildina ieraksts Indriķa hronikā (XII, 6): …leti bija necili un nievāti, un cieta daudz pārestību no līviem un igauņiem. Par to, ka līvi apspieduši Ietus, Indriķa hronikā atrodamas arī citas liecības.

Bet, pirms nosodīt līvus, ieskatīsimies somugru tautu liktenī.

Līvu garais ceļš. Līvu valoda līdzīga Pievolgas somugru valo­dām. Zināma līdzība tai ir arī ar ungāru valodu, bet ar Baltijas som­ugru, t.i., igauņu un somu, valodām saites jau attālākas. Arī spriežot pēc viduslaiku zīmējumiem, līvi pēc izskata atšķīrās no igauņiem un somiem. Mēs zinām arī, ka līvi bija labi kuģotāji. Uz ilgstošu dzīvi piejūras smiltājos norāda arī tautas pašnosaukums — līva (liiva), kas tulkojams kā smiltis, smilšains.

Ņemot vērā iepriekš teikto, iespējams, ka līvu priekšteči, pame­tot savu dzimteni Pievolgā, piedalījās huņņu (uhnos) karagājienā uz Eiropu 4. gs. septiņdesmitajos gados. Domājams, ka daļa no viņiem palika Ungārijā, citi devās tālāk uz Baltiju. Ziņas par Brovallas kauju liek domāt, ka vēl 8. gs. viņi dzīvoja Baltijas jūras piekrastē dienvidrietumos no kuršiem.

Kaut arī ziņas par līviem ir skopas, tās liek domāt, ka pirms ierašanās mūsu zemē viņi dzīvojuši pie jūras. Viņu ierašanās laiks saistāms ar skandināvu vikingu uzbrukumiem. Jau minētajā Bro- vallas kaujā līvi cīnījās pret kuršiem un igauņiem, t.i., vietējiem iedzīvotājiem.

Līvu laika sākums. Līvu nometināšana gar galvenajiem ūdensceļiem un Rietumvidzemē iezīmēja jaunu vēstures posmu — vikingu tiešās pārvaldes laika nomaiņu pret līvu laiku.

12. gs. Dānijas karaļvalsts zaudēja teritorijas un ietekmi ne ti­kai Rietumeiropā, bet arī Baltijā. Sākās Baltijas pārdalīšana. Jau pie­minējam 1167. gada Artlenburgas līgumu. Saskaņā ar šo līgumu Daugavas lejtece nonāca sakšu pārziņā. Mēs varam tikai minēt, kā­pēc kurši 1187. gadā devās uz Zviedrijas galvaspilsētu Sigtunu un to izpostīja, bet tai pašā laikā nevarēja uzņemties Rīgas un Dauga­vas lejteces pārvaldīšanu.

Zināms, ka pat 13. gs. sākumā kurši vairāk baidījās no zvied­riem un dāņiem nekā no sakšiem. Rīgas likteni noteica daudzas un visai atšķirīgas intereses.

Līvu loma šai zemē. Kaut arī līvi bija tikai pārvaldnieki, viņu loma bija ļoti liela. Pārvalda tie, kas ir saimnieki, un saimnieko tie, kas pārvalda. Nejau velti vācu krustneši iekaroto latvju senču zemi nosauca par Līvzemi (Livoniju). Viņi tolaik šajā zemē par galve­najiem un noteicošajiem uzskatīja tikai līvus, kaut gan viņu dau­dzums pret šīs zemes iedzīvotāju kopskaitu diez vai pārsniedza 20 procentus.

Turklāt Indriķa hronika nepārprotami liecina, ka Daugavas līvi atradās stingrā Polockas kņazu pakļautībā un viņu tiesības bija vi­sai ierobežotas. Viņi maksāja šiem kņaziem meslus (nodevas, I, 3), bet nebija tiesīgi ļaut svešzemniekiem apmesties pie sevis un celt mājas. Mūsdienu valodā, viņi nebija nekas vairāk kā īrnieki, kam nav tiesību pieņemt apakšīrniekus. Vācu tirgotāju pārstāvim Mei- nardam vajadzēja pašam doties uz 400 km tālo Polocku, lai dabūtu šādu atjauju.

Starp dzirnakmeņiem. Līvu sadarbība ar vācu krustnešiem lielā mērā noteica mūsu zemes likteni. Pieņemts uzskatīt, ka Gau­jas lībiešu vadonis Kaupo, kas sāka šo sadarbību, bija nodevējs. Bet, pirms to apgalvot, aplūkosim, kas notiktu tad, ja Kaupo būtu rīko­jies citādi.

Jau apmēram no 9. gadsimta visa Vidzeme, Latgale, Dienvid- igaunija un Daugavas ceļš bija Novgorodas un Polockas kņazu pakļautībā. Nebija Ietu zemē tādu vadoņu kā Lietuvā, kas spētu saliedēt kopā atsevišķās ciltis. Mums draudēja kādreizējo austrumu kaimiņu, piemēram, ingru un votu, liktenis — pilnīga iznīcināšana un izzušana. Tas skan dīvaini, taču toreiz mūs glāba divu svešvaru tīkojumu sadursme.

1.6. Vanems Imanta

Vanems Imanta bijis Rīgas bruņoto spēku vadonis, kurš dzī­vojis aptuveni no 1170. līdz 1210. gadam. Vārds Vanems tiešā tulko­jumā skaidrojams kā vadonis vai vecākais, bet šeit tas nozīmē — karaspēka daļas vadonis.

Vanems Imanta nav uztverams tikai kā vēsturiska persona vien. Viņš ir atbrīvošanas un pretestības cīņu simbols, kura nozīmi no jauna iedzīvināja izcilais baltvācu humānists Garlībs Merķelis (1769- 1850).

Indriķa hronikā pieminēta līvu cīņa pret bīskapa Bertolda vīriem. Kaut arī šis apraksts ir apzinātu melu pilns, tomēr no tā varam izlobīt pašas svarīgākās ziņas.

Bertolda ierašanās. 1197. gadā no Vāczemes izpētīt apstākļus (2, 1) ieradās Meinarda pēctecis bīskaps Bertolds. Pēc īsas apskates Bertolds devās atpakaļ uz Saksiju vervēt karotājus. 1198. gadā Ber­tolds jau ieradās ar labi bruņotu karaspēku. Ar kuģiem atveda ari kaujas zirgus. Līdz ar to sākās ilgstoša karadarbība, Māras zemes okupēšana, kas ilga gandrīz simt gadus. Vēl piebildīsim, ka Romas pāvests Celestīns III krustnešiem pasludināja grēku atlaidi. Jebkurš noziedznieks, iestājoties krustnešos, izbēga no pelnītā soda. Tādē­jādi krustnešu armija ilgus gadus saņēma vajadzīgo papildinājumu.

Savukārt noziedzniekiem Saksijā pavērās lielāka brīvība, jo pat vis­ļaunākajā gadījumā viņiem tikai vajadzētu iestāties krustnešos.

Baltvācu rakstnieks Garlībs Merķelis to aprakstīja šādi.

Jā, viņi atkal atbrauca, šie laipnie, patīkamie ārzemnieki, taču ne vairs ka miermīlīgi tirgotāji, bet kā mantkārīgi laupītāji, kas nodedzināja latviešu sējumus un aizdzina to ganāmpulkus. Viņi atveda sev līdz bruņotus kara­pulkus un, kas bija vēl ļaunāk, viltīgus garīdzniekus. Latvieši varonīgi cī­nījās par savu mantu un zemi; bet, kaut arī viņi spēja turēties pretī sveši­nieku labākajiem ieročiem un vairāk attīstītajai kara mākslai, tomēr pret priesteru viltu viņi bija bezspēcīgi. Priesteri drīz radīja šķelšanos viņu starpā. Tie nīkstošus prata pierunāt kristīties; tic viņiem pavēra nākamības pasauli un par to tikai atņēma — cik pieticīgi! — visu, kas viņiem piede­rēja šai pasaulē. Tie sev izliškēja atļauju celt pilis un pēc tam augstprātīgi un ļauni izsmēja nabaga pieviltos.

1198. gada vasarā Daugavā ar vairākiem kuģiem iebrauca bīs­kapa Bertolda vadītais karaspēks. Karotāju skaits nav minēts, bet, zinot, ka ikvienā tālaika kuģī bija vairāki desmiti viru, to kopskaits varēja būt ap simtu. Tekstā pieminēti arī (kaujas) zirgi.

Vēsturnieki doma, ka kuģi tika atstāti lejpus Rīgas. Tieši lejpus Rīgas bija purvaine; ticamākā vieta kuģu atstāšanai varēja būt taga­dējā Sarkandaugava, kur tos ērti varēja noslēpt. Acīmredzot Ber­tolds gatavoja negaidītu zibenskaru.

Zibenskarš Mārtiņsalā. Mārtiņsala bija maza Daugavas saliņa. Apmēram pirms divdesmit gadiem to applūdināja Rīgas HES ūdens­krātuves ūdeņi. Tās atrašanās vietu varētu meklēt kādu kilometru virs HES turbīnām. Sala atradās tuvu Daugavas labējam krastam. Vasarā zinātāji turp varēja nokļūt brišus. Līdz HES dambja uzcel­šanai pāri Daugavai augšpus Doles salas bieži brauca smagās ma­šīnas. Riteņi līdz pusei bija ūdenī, bet motoru tas neskāra.

Kā vēsta Indriķa hronika (II, 4), krustnešu pirmais mērķis bija Mārtiņsala, jo salinieki esot Bertoldu aizvainojuši (II, 2). Turklāt jebkuru karu vēlams sākt ar vieglu uzvaru, jo tad karavīri gūst pār­liecību par saviem spēkiem. Bez tam asinīm aptraipītas rokas neļauj vairs tik vienkārši padoties, bet liek cīnīties līdz galam. Mazā Mār­tiņsala šai ziņā bija lieliska vieta kara sākšanai, jo uz tās pastāvīgi varēja dzīvot ne vairāk kā ducis kaujasspējīgu vīriešu.

Bertolds aizsūtīja uz salu ziņnesi, un sarunas notika, sasauco­ties pāri šaurajai Daugavas attekai. Pēc tam krustneši atkapas. Nav saprotams, kas viņiem traucēja nokļūt Mārtiņsala un krietni pār­mācīt tās iedzīvotājus.

Ja Daugavā būtu bijis augsts ūdens līmenis, ziņnesis nebūtu nokļuvis salā. Tatad bija kādi citi iemesli, kas atturēja labi apbruņo­tos un apmācītos karavīrus uzbrukt desmitreiz mazākam mierīgo iedzīvotāju pulciņam.

Pat tad ja ūdens līmenis būtu bijis augsts, kas gan kavēja viņus likt lietā līdzi atvestos kaujas zirgus vai doties gar Daugavu uz augšu, paņemt dažas laivas un pārcelties uz salu?

Ako. Domāsim tālāk. Bertolds bija gatavojies militāram uzbru­kumam, izpētījis apstākļus, viņa plānos nebūt nebija paredzēta tikai klaigāšana pāri Daugavas attekai un tad atkāpšanās. Militārā kor­pusa galvenais mērķis droši vien bija Rīgas un Ikšķiles ieņemšana, kā ari plašas apkārtnes pakļaušana. Bet — neveiksme jau pašā sā­kumā.

Hronika nepaskaidro, kāpēc gan Bertolds nedevās tālāk uz Ik­šķili. Ta atrodas tikai 10 km attālumā no Salaspils, lēni ejot, tur nonāktu pēc trijām stundām. Ikšķilē tajā laikā dzīvoja ap 100 cil­vēku (II, 7), no tiem vīrieši varēja būt kādi 25. Krustnešu bija daudz vairāk. Neapšaubāmi, ka Ikšķiles ieņemšana ietilpa Bertolda iece­rētā zibenskara sākuma posmā. Taču Bertolds bija spiests atteikties no diviem tik viegli ieņemamiem objektiem, kur piedevām bija ēr­tas vietas karavīru izvietošanai. Tagad mēs saprotam, kāpēc Mei­nards šajās vietās vispirms cēla mūra ēkas. Tas bija velnišķīgs, labi izdomāts, visai tālredzīgs plāns. Viss bija gatavs, vajadzēja tikai, kā saka, noplūkt odziņas. Bet speciāli apmācītie krustneši, kuru vidū bija arī pieredzējuši karavīri, no cīņām izvairījās. Tātad bija kādi bū­tiski iemesli. Indriķis savā hronikā par tiem rakstīt nevarēja, tomēr hronikas stils ļauj secināt, ka kaut kur netālu no salas Bertolds jau cietis pirmo militāro neveiksmi un bijis spiests atkāpties. Nule teik­to apliecina ari hronikas vārdi: Bertolds viņiem (līviem — I. V.) neko nevarēja padarīt (II, 4) un atgriezās pie kuģiem.

Jāsecina, ka Mārtiņsalu aizsargāja drosmīgi vīri, kurus vadīja virsaitis Ako. Viņu nogalināja 1206. gadā (X, 8), un varoņa galvu nolika pie bīskapa Alberta kājām.

Atgriešanās. Bīskapa kuģi bija atstāti lejpus Rigas. Līdz Mār- tiņsalai bija apmēram 20 km. Katrs karavīrs nesa vairogu un uzkabi. Turp viņi devās, vieglas uzvaras cerību spārnoti, atpakaļ — zaudē­juma kauna un niknuma pilni.

Vēl daudz bēdīgāks bija ekspedīcijas vadoņu garīgais noska­ņojums. Divpadsmit gadus vācu tirgotāju algotais Meinarda izlūk­dienests bija gatavojis militārās bāzes, iztērējot prāvus līdzekļus. Ve­selu gadu Bertolds Saksijā vāca karaspēku, to apmacīja, par lielu naudu apbruņoja un atveda uz Baltiju. Un nu ilgu gadu darbs, iz­strādātais plāns un iztērētie līdzekļi, kā tautā saka, kaķim zem astes.

Hronikā neminētu iemeslu dēļ krustneši neaizgāja līdz ku­ģiem, bet gan apmetās netālu no Daugavas, jo tur bīskaps apsprie­dās ar savējiem (II, 4). Tālāk lasāms: …Pa tam pie viņiem sapulcējās visi livi, kuri apmetās viņpus Rīgas kalna (II, 5). No tālākā teksta izriet, ka līvu bijis diezgan liels pūlis (II, 6). Šajā vietā hronika atkal, jau kuro reizi, sapinas savās pretrunās.

Ja uz mirkli ticam Indriķa hronikai, tad Rīgas vēl nebija. Tuvākā lielākā apdzīvotā vieta bija Turaida, ja neskaita Mārtiņsalu un Ik­šķili. No Turaidas ierasties līvi vēl nevarēja. Maz ticams, ka kāds mārtiņsalietis būtu pa sēkļiem pārbridis Daugavu, aizskrējis līdz Ikšķilei un tur sapulcinājis vīrus ar ieročiem. Līdz Ikšķilei 10 km, turp un atpakaļ — 20 km. Talu tas nav. Jau minējām, cik viru varēja būt Mārtiņsalā un cik Ikšķilē. Pieņemsim, ka krustnešus panāca kādi 30 līvi. Tas nepavisam nav pūlis. Atkal hronikas vēstījumā at­rodam pretrunas, kas lien ārā gluži kā īlens no maisa.

Tomēr, jo tālāk, jo vairāk neatbilstību, kas liek domāt, ka teksts neatspoguļo patiesos notikumus. Skatot notikumu gaitu kopumā, jādomā, ka rīdzinieku karaspēks devis krustnešiem pirmo triecienu pie Mārtiņsalas, bet pie Rīgas sekojis otrs — graujošs trieciens. Tā­lāko notikumu izklāsts, atkal atbilstoši Indriķa hronikai, šo domu vēlreiz apliecinās.

Kultūras nesēju pieklājības stunda. Tālāk hronika vēsta, ka līvi aizsūtījuši pie bīskapa ziņnesi, vaicādami, kādēļ viņš atvedis ka­raspēku. Tādēļ, atbildējis bīskaps, ka viņi, tapat kā suņi pie vēmek­ļiem, vairākkārt no ticības atgriezās pie pagānisma (II, 5).

Neko sacīt, kultūras nesēja cienīga runa. Turklāt jādomā, ka hronists pašus stiprākos teicienus nemaz nav pieminējis.

Kā redzam, godāto bīskapu nav mocījis nedz kautrības, nedz liekas pieklājības slogs. Var saprast viņa sarūgtinājumu par neveik­smi pie Mārtiņsalas, bet tas neattaisno gaismas un kultūras neseja rupjības.

…Tam seko līvu pieklājīgā un pat pazemīgā atbilde, ka viņi gatavi šo jautājumu risināt. Taču bīskaps pieprasa viņu dēlus par ķīlniekiem.

Te nu jāprasa — kāpēc? Vai līvi būtu aizņēmušies naudu vai citu ko vērtīgu? Vai tad līvi iebruka sakšu zemē vai tomēr notika ot­rādi? Par ko gan jādod ķīlā dēli? Šīs metodes liekas pārņemtas no citu Rietumeiropas karotāju pieredzes, kad tie rīkojas kā uzvarētāji. Uzvarētājs iekarotajā vietā atstāja savu pārvaldnieku un ņēma no pakļautajiem ķīlniekus, lai garantētu pārvaldnieka dzīvību. Bet te pagaidām vēl nekā tāda nebija. Vēl jo vairāk, bīskaps šai vietā un dienā jau ir zaudētājs. No zaudētāja puses šādas prasības ir absur­das. Līvi, protams, šai prasībai nepiekrita, un līdz ar to sarunas bei­dzās. Kur beidzas saprāts, sāk runāt ieroči. Un, ja var ticēt hronikai, krustneši uzbruka līviem, kas bija apmetušies uz svētā Rīgas kalna.

Rīgas kauja. 1198. gada vasarā netālu no Rīgas notika pirmā hronikā minētā līvu kauja ar krustnešiem. Nule teiktie vārdi "hro­nikā minētā" nebūt nav pārrakstīšanās. Jo mēs nezinām, kas gan pagrieza atpakaļ krustnešu spēkus pie Mārtiņsalas.

Ja ticam hronikai, krustneši uzbruka pirmie. Līvi metās bēgt.

Bīskaps paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imants, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu. Un citi viņu saplosīja locekli pa lo­ceklim (II, 6.).

Pamazām šķetināsim pierakstus Indriķa hronikas otrajā no­daļā. Sāksim ar bīskapa Bertolda zirgu. Tas nebūt nebija vienīgais kaujas zirgs. No hronikas teksta izriet, ka bijuši arī citi (II, 5 un II, 6) un vācieši nabadzīgajā apkārtnē meklējuši tiem ganības.

Senatnē vadoņi gāja sava karaspēka priekšgalā vai vidū. Bieži vien kauja sākās ar vadoņu cīņu. Tāpēc jādomā, ka Vanems Imanta sadūrās ar bīskapu Bertoldu aci pret aci. Krustnešu vadonis cīņu zaudēja, un tāpēc kaujā bija viens vienīgs kritušais. Tikai hronists par to tieši rakstīt nedrīkstēja.

Paskaidrosim, ka, ejot uzbrukumā, krustneši vienmēr saglabāja zināmu, daudzkārt pārbaudītu, kaujinieku izvietojumu. Bruņinieki ar zirgiem bija centrā, ap tiem — karakalpi kājnieki. Vadonim bla­kus atradās paši spēcīgākie bruņinieki, kuru galvenais uzdevums bija sargāt vadoni un viņam palīdzēt. Šinī gadījumā Bertolds bija Dieva sūtnis, tāpēc sevišķi sargājams. Blakus zirgam gāja karakalpi, kuriem bija jāpalīdz bruņiniekam, ja kaut kas atgadījās ar zirgu. Tāpēc Bertolds, pat gribēdams, nekādi nevarēja viens pats izrauties un aizaujot, jo gan tuvākajiem bruņiniekiem, gan karakalpiem tūlīt būtu viņam jāseko.

Hronikā teikts (II, 6), ka līvi jau pašā sākumā bez kādas cīņas metušies bēgt. Jāpiebilst, ka vadoņi nemetās vajāt bēgošus ienaid­niekus. Vai nav dīvaini, ka bēgošie paspēja Bertoldu ne tikai noga­lināt, bet ari noraut no zirga, izģērbt no bruņām, kas prasītu apmēram stundu vai vairāk, un vēl saplosīt gabalos? Tikai tad krustneši panāca bēgošos līvus un atrada savu bīskapu, kuru taču vajadzēja sargāt kā aci pierē.

Krustnešu varoņdarbi. Viss, ar ko krustneši varēja palielīties, skan gaužām nožēlojami — viņi postīja līvu sējumus (II, 6) atceļa no Mārtiņsalas. Un vēl kas visai dīvaini: ja jau līvi bija uzvarēti un uzvarētājs gatavojas šo zemi pārvaldīt, kāpēc postīt savus sējumus? No kā padotie maksās nodevas?

Tātad sējumu iznīcināšana lieku reizi apliecina kaujas zaudē­jumu. Un krustneši nekā citādi nespēja apliecināt savu uzvaru, kā vien postot sējumus. Vēlākajās hronikas daļās vēstīts par nogalinā­tiem pretiniekiem, sagūstītām verdzenēm, iegūto laupījumu. Bet te tikai sējumu postīšana starp divām lielām neveiksmēm.

Un, ja var ticēt hronikai, šajā kaujā krita tikai viens cilvēks — uzvārētāju vadonis Bertolds. Viņam mugurā bija iedurts šķēps…

Rūpīgi lasot hroniku, neviļus rodas secinājums, ka bēguši ne­vis līvi, bet gan krustneši, un ka viņi zaudējuši arī šo Rīgas kauju. Un iemesls nav tālu jāmeklē.

Iespēju robežās pret vēstures dokumentiem jāizturas nopietni. Taču šī hronikas daļa ir tik nenopietna, ka to nevar lasīt bez smaida. Ta liek atcerēties divas vecas anekdotes. Pirmā no tām stāsta par divu zēnu cīniņu: …Nu, tad es ka gāzu viņam, šis bija gar zemi, un es apakšā. Tad nu viņš metās bēgt, un es viņam pa priekšu. Atvainojos par nezinātnisko piezīmi, bet citādi hronikas pierakstu vērtēt nevar.

Lai arī tas bojā stāstījuma nopietno toni, minēsim vēl kādu vecu armēņu anekdoti. Vai tiesa, ka Ambaruņjans loterijā vinnējis desmit tūkstošus dolāru? Jā taisnība, tikai ne Ambarunjans, bet Karapet- jatis. Otrkārt, nevis loterijā, bet kazino. Un nevis desmit, bet tikai vienu tūk­stoti. Un nevis vinnēja, bet zaudēja.

Jau runājām par krustnešu fizisko un morālo stāvokli. Jāņem vēra arī tas, ka bijušie kriminālnoziedznieki nav nekādi labie karotāji.

Pavisam citādā situācijā bija līvi, kas aizsargāja savu zemi. Viņi zināja krustnešu spēkus un jau laikus izvērtēja, vai cīņa būs sek­mīga. Ja līvi nebūtu pārliecināti par savu veiksmi arī pie Rīgas, viņi no krustnešiem izvairītos.

Rīgas kauja līviem deva divus gadus ilgu atelpu. 1200. gadā Daugavas grīvā ieradās bīskaps Alberts. 23 kuģos viņš atveda 500 karotājus. Salīdzinājumā ar Rīgas zemessardzi tas bija ievērojams pārspēks. Arī Alberts vispirms devās uz Mārtiņsalu un Ikšķili.

Rumbulas krācēs notika cīņas, taču šoreiz iebrucēju pārsvars bija pārāk liels. Līdz ar to sākās mūsu zemes kārtējā, ne pirmā un, kā zi­nāms, ne pēdējā okupācija.

Vanems Imanta. Par Rīgas zemessargu vadoni Vanemu Imantu ziņu ir gaužām maz. Indriķa hronikā viņu piemin cik vien iespējams nicinoši — kā kādu līvu, vārdā Imauts (II, 6). Šim vārdam nevar atrast nekādu pieņemamu līdzību, tāpēc tā pieraksts šķiet kļūdains.

Neapmierina mēģinājums saistīt vārdu Imauts ar igauņu himat, no somu hitno — karsta iekāre, māksla. Lietuvju valodā tas nozīmē "iemaukti" un nevar būt cilvēka vārds. Tauta saglabāja Imanta vārdu, tas arī parādās vēlākajās hronikās. Mūsuprāt, šis vārds cēlies no ļoti senas dievības vārda — Imma.

Garlībam Merķelim pirms diviem simtiem gadu bija pieejami tādi senie raksti, kas līdz mums nav nonākuši. Viņš sarakstījis ro­mantisku apcerējumu "Vanems Imanta" (1802).

Šajā darbā viņš pārstāsta teiku, ka vācieši vēlāk Imantu pievei- kuši negodīgi — ievainojot viņu ar saindētu zobenu. Viņam esot parādīts visaugstākais gods, viņš esot apglabāts Valmieras Zilajā kalnā. Tā virsotnē esmu rīkojis piemiņas brīžus un redzējis viņam veltītos ziedus. Imants nav aizmirsts.

Imanta nevaid miris, Bet tikai apburts klus, No darbošanās rimis, Zem Zilā kalna dus.

Tam, zelta pilī snaužot, Tas zobins nesarūs, Kurš, dzelžu bruņas laužot, Kā liesma kļuvis būs.

Un Saules meitas nācis Un miglu projām trauks; Un gaismas laika balsis Imantu ārā sauks.

(Andrejs Pumpurs)

Valmieras Zilais kalns pieder pie pagātnes nozīmīgākajām vie­tām. Tas atrodas uz Pasaules Galvenā meridiāna, par ko rakstījām šī darba pirmajā grāmatā. Turklāt šo kalnu šķērso Pokaiņu staro­juma aplis. Šīs ziņas liek domāt, ka mūsu senči vēl 13. gs. apzinājās seno svētvietu lielās saiknes. Citādi viņi nebūtu mērojuši ap pus­otra simta kilometru talu ceļu, lai nogādātu Zilajā kalnā Vanema Imantas mirstīgās atliekas.

Pārdomām

Vēsturnieks Oļģerts Auns 1998. gadā aicināja Esplanādē — vietā, kur notika Rīgas kauja — novietot piemiņas akmeni Vanemam Imantam. Tie varas vīri, kas Rīgas pašvaldībā kārtoja kultūras jau­tājumus, toreiz nepiekrita, jo šādu pieminekļu jau tā esot pārāk daudz. Tiesa, godātie kultūras darbinieki gan neprecizēja, kuru no šāda veida pieminekļiem ir par daudz — vai K. Baronam, vai R. Blaumanim, vai Rainim? Un cik šādu pieminekļu drīkstētu būt, lai to nebūtu par daudz — viens vai neviens?

Piemiņas akmens nav ari Zilajā kalnā, varoņa atdusas vietā. Tam taču vajadzīga nauda, bet tās neesot. Toties Rīgas vadītājiem atradas vieta un tūkstošiem reižu lielāka nauda, lai atjaunotu ār­zemju tirgotāju dzertuvi — Melngalvju namu. Netrūka naudas arī citam ārzemju tirgotāju pasākumam — Hanzas dienām.

Savukārt, kad 2001. gadā sabiedrība sāka iebilst pret bīskapa Alberta un Pētera Lielā pieminekli, tad atbildīgi kultūras darbinieki paskaidroja, ka Rīgā esot pārāk maz pieminekļu. Katram no šiem okupantiem uz sirdsapziņas, ja tāda viņiem vispār bija, ir vismaz pa pusmiljonam nomocītu un nogalinātu sieviešu, bērnu, vecu cil­vēku. Dažiem pat šķiet, ka okupantu piemiņa godāta pārlieku maz. No atbildīgu darbinieku vārdiem rodas iespaids, ka pilna kom­plekta labad tiem vēl būtu jāpievieno Ļeņina, Staļina un Hitlera pieminekļi. Šoreiz gan par gaumi vajag strīdēties. Manuprāt, šādu pieminekļu izvietošana būtu vērtējama kā visu to cilvēku pie­miņas apgānīšana, kuri krituši cīņās par Latviju, kurus nogalinājuši un nomocījuši minēto okupantu kalpi un pakalpiņi.

Pasaules vēsture māca, ka zemju un tautu augšupejas un pagri­muma posmi vērtējami kā cikliskas paradības. Mūsu zeme pārdzī­vojusi smagus pagrimuma un pazemojumu laikus. Mēs ceram uz augšupeju, bet Rainis saka:

Tas jaunais laiks, Kas šalkās trīs. Tas nenāks, Ja ļaudis to nevedīs.

No kā jābaidās. 1939. gada nogalē pie Latvijas Valsts prezi­denta Kārļa Ulmaņa ieradās vadošo vēsturnieku un arheologu de­legācija. Viņi ziņoja, ka izrakumos Rīgā, bīskapa Alberta laukumā, atrastas sena kuģa un vēl senākas ostas atliekas. Šis kuģis gājis bojā ugunsgrēkā 11. gs. un nogrimis Rīgas osta. Izrakumos aiz ostas pa­liem atrastas vēl vecāku pāļu atliekas, kas ļauj domāt, ka šeit bijusi starptautiska osta jau vismaz 10. gs., t.i., krietni pirms krustnešu karabāzes izveidošanas senajā Rīgā.

Tas neapšaubāmi pierāda, ka Rīga gan kā apdzīvota vieta, gan kā starptautiska osta pastāvējusi jau pirms 1201. gada, ko tajos gados uzskatīja par neapšaubāmu Rīgas sākumu. Prezidents toreiz esot teicis: — Zēni, nevajag, starptautiskais stāvoklis ļoti saspīlēts, mēs nedrīkstam kaitināt Vāciju.

Lai ari vadošie speciālisti jau septīto gadu desmitu cenšas no­klusēt "nepatīkamās" ziņas par Rīgas ostu, tomēr atļaušos piebilst, ka vēl šis grāmatas tapšanas laikā bija dzīvi cilvēki, kas šajos izra­kumos piedalījās.

20. gs. astoņdesmitajos gados autoram bija iespēja piedalīties sava darba biedra Artura Zalstera vadītajā grupā, kas pētīja nule mi­nēto Rīgas kuģi. Apzinot seno kuģu būves principus, izdevās no dažam saglabātajām detaļām apjēgt visa kuģa konstrukciju. Tika iz­stādīti kuģa rasējumi un modelis, Lielupes grīvā iesākta kuģa kor­pusa būve. Diemžēl pēc zvejnieku kolhozu likvidēšanas 1992. gadā nebija vairs nevienas organizācijas, kas šos darbus finansētu.

Karabāzes dibināšanai veltītā 800 gadu jubileja izraisīja gan pārdomas, gan arī jautājumus. Masu dezinformācijas līdzekļi nevē­lējās apgaismot patieso Rīgas vēsturi. K. Ulmani spieda klusēt tā laika starptautiskais stāvoklis, bet kāpēc jāklusē tagad?

Šā apcirkņa noslēgumā piebildīšu, ka, skatot tikai Rīgas vēs­turi, nespējam tuvoties pašai Rīgas būtībai. Nākamajos apcirkņos vēl aplūkosim Rīgu kā nozīmīgu Daugavas sistēmas pagrieziena punktu.

Būtībā šī jubileja bija spļāviens sejā ne tikai Vanema Imantas pēctečiem, bet arī tiem, kas mīl un ciena savu zemi. Tā vien lie­kas, — jo treknāk uzspļauj mūsu zemei un tautai, jo vairāk mūs spiež smaidīt un teikt — re, tagad nu gan Eiropa mūs labāk sapratīs. Bet kāpēc gan pats Eiropas centrs uztraucas par nomalēm?

Nekur pasaulē neciena ne tautu, ne cilvēkus, kas neciena paši sevi.

Ir svarīgi, lai cilvēki sāktu apzināties patiesās vērtības jau no bērna kājas. Tāpēc skolās ir jāmāca patiesā Latvijas vēsture. Tikai tad mēs varēsim notīrīties un nepieļausim nākamos spļāvienus. Ja mēs negribam iznīkt, tad ne tikai nedrīkstam aizmirst savu varoņu piemiņu — mums jāatjauno un jāglabā cieņa pret viņiem.

Gan Vanemu Imantu, gan Ako, gan Viesturu, Nameju un citus ievērojamos latvju varoņus cenšas nepieminēt, jo citādi Eiropa va­rētu mūs nesaprast.

Lai slava varoņiem, un, pieminot Vanemu Imantu, atcerēsimies visus, kas cīnījušies par savu tēvu zemi, kā tas rakstīts uz Vanema Imantas līdzgaitnieka un, mūsuprāt, arī cīņu biedra Ako pieminekļa (atrodas Daugavas krastā Salaspilī):

Mūžīga piemiņa Ako un visiem, kas krituši līdz ar viņu, kā arī purns un pēc viņa brīvības vārdā.

Otrais apcirknis

Daugavas krastos un dzelmes

Latvijā ir apmēram 12 tūkstoši upju, upīšu un strautu. Vel 20. gs. sākumā katram strautiņam bija savs vārds. Abu pasaules karu, masu terora un kolektivizācijas laikā lielākā daļa vārdu ir zau­dēti. Līdz ar to zudušas daudzas nozīmīgas liecības par mūsu senatni. Saglabājušies tikai apmēram 2200 ūdensteču nosaukumi.

Zinot, ka Latvijas teritorija veido vienu divtūkstošo daļu no vi­sas zemeslodes kontinentu platības, neskaitot tuksnešus, kā arī po­lāros apgabalus, nav grūti aprēķināt, ka uz visas zemeslodes varētu būt apmēram 10 miljoni ūdensteču. Tomēr no šī lielā daudzuma maz ir tādu upju, kas senatnē būtu izpelnījušās tik lielu ievērību kā Daugava. Arī seno grieķu mītos Ēridanai (Daugavai) veltīta lielāka vērība nekā citai lielai upei, kas Grieķijai daudz tuvāka, — Nīlai.

Protams, rodas jautājums — par ko tāds gods? Daugavas garums ievērojami atpaliek no Amazones, Jeņisejas, Ļenas, Misisi­pi, pat Volgas, latad šī cieņa ir ne jau garuma dēļ. Mūsu senči uz­skatīja, ka Daugavai ir liela nozīme gan tautu, gan atsevišķu cilvēku dzīvē, jo tai pašai par sevi piemīt kādas sevišķas īpašības. Ne velti senatne pie Daugavas dzīvojuši izcili, visā pasaulē atzīti ļaudis.

Iepazīstot blīvo un ļoti plašo seno svētvietu tīklu, kas saistāms ar Daugavas baseinu, un milzīgos, apzinīgi radītos veidojumus, jā­secina, ka senču uzskatiem bijuši materiāli taustāmi pamati, kas nav zuduši arī mūsdienās. Tāpēc ziņas par Daugavu ir visai nopiet­nas izpētes vērtas.

2.1. Daugavas ģeogrāfijā

Pavirši uzmetot acis kartei, šķiet, ka lielā upe līkumo, kā pa­gadās, un nozīmīgas vietas tās krastos izmētātas bez jebkādas sistē­mas. Bet, ja ieskatāmies rūpīgāk, izrādās, ka gan upes tecējuma ģe- nerālvirzieni, gan lielākie kalni upes baseinā, gan senās apdzīvotās vietas un lielie svētakmeņi atrodas stingri noteiktā izkārtojumā. Vēl jo vairāk, dažas sakarības sniedzas tūkstoš vai pat vairāk kilometru tālu no Daugavas tecējuma. Daudzu senatnē ievērojamu vietu iz­kārtojums savstarpēji sasaistās vienkāršās ģeometriskās konstruk­cijās. 1as veido taisnes un apļi ap noteiktiem centriem. Neapšau­bāmi, ka šis plānojums ir ļoti sens. Šīs sasaistes mēģināšu parādīt iespējami vienkāršākā veidā.

Daugava ir viens no izcilākajiem Augstāka Saprāta veidojumiem uz zemeslodes. Tas sākumu, tecējuma galvenos virzienus un ieteku jūrā — grīvu saista trīs svētie (sakrālie) virzieni, kas senčiem bija ļoti nozīmīgi.

Ja neskaita sīkos likumus, Daugavas tecējumu var nosacīti dalīt divās daļās — augštecē un lejtecē. Augštecē Daugava tek uz DR, t.i., Saules rietu Ziemassvētkos. Nosacītā dalījuma vieta ir lejpus Viteb- skas pie Bešenkovičiem, kur upe krasi maina savu tecējuma vir­zienu.

Tālākais tecējuma ģenerālvirziens krasi mainās, un līdz pat grī­vai upe virzās uz ZRR, precīzāk, tās virziens atbilst 300° ģeo­grāfiskajam azimutam, t.i., vērsts uz Saules rietu Ūsiņos un Rudens Mārā. Pirmā posma garums ir 260 km. Mēs jau pirmajā apcirkni atzīmējām šo attālumu saistībā ar Rīgas apli. Otrā posma garums ir 420 km. To attiecība 1,6 atbilst zelta griezuma attiecībai, kas nosaka bioloģisko būtņu proporcijas.

Raugoties pret Daugavas tecējumu, tā savus ūdeņus augštecē nes no Saules lēkta Jāņos, lejtecē — no Saules lēkta Meteņos. Trešā ir Lieldienu līnija. Daugavas izteka atrodas tieši austrumos no pir­mās Rīgas, 510 km attālumā. Lieldienās Saule lec tieši austrumos, tāpēc pirmo Rīgu un izteku saista Lieldienu līnija. Visi šie virzieni ieņēma svarīgu vietu seno cilvēku pasaules skatījumā. Vēl jo vairāk, Daugavas lejteces virziena turpinājumu var saskatīt Rīgas līča Kur­zemes krastā ltdz pat Kolkai.

Precīzas Daugavas kartes parādījās tikai 19. gadsimtā. Zinātnieki vēl 17. gs. nezināja, kāds ir Daugavas patiesais tecējuma ģenerālvirziens. Bet pirms daudziem gadu tūkstošiem Ietu senči Daugavas galveno virzienu zināja precīzi. Par to liecina senatnē liktā dižo svētakmeņu līnija (tuvāk par to sk. Ceturtajā apcirknī). Tātad tāla senatnē, pirms daudziem tūkstošiem gadu, senči lieliski pārzināja ģeogrāfiju un kartogrāfiju, tās tecējuma galvenos virzie­nus, apzinājās Daugavas nozīmi.

Kur sākas Daugava

Daugava iztek no Ohvates ezera VUdaja augstienē. Savu vairāk nekā 1000 km garo tecējumu tā sāk ar spēcīgu straumi. Senajās kartēs tās izteka apzīmēta ar lielu ezeru, no kura iztek arī Volga un Dņepra. Pirms nepilna pusotra tūkstoša gadu iztekas rajonā visai blīvi dzīvoja mūsu senči — baltu ciltis.

Senatnē Daugavas iztekas rajonu dēvēja par Alauna kalniem. Mūsdienās šo vietu sauc par Valdaja augstieni. Tajā ir daudz ezeru. Tos, šķiet, veidojis ne tikai šļūdonis, bet arī iegruvumi, jo tic ir visai dziļi. Gan upēs, gan ezeros ūdens tīrs, dzidrs, daudz zivju. Meži ogām un sēnēm bagāti. Augstienes austrumu daļā sākas Volga, dienvidu daļā — Dņepra, bet rietumu daļā — Daugava. Šajā apvidū sākas arī Volkotas upe.

Senajās kartēs Valdaja augstienē iezīmēts liels ezers, no kura sākas trīs varenas upes — Daugava, Dņepra un Volga. Jāsaka, ka šis attēlojums senatnē nav bijis tālu no patiesības. Daļa purvu starp minēto upju augštecēm pirms dažiem tūkstošiem gadu patiešām bija ezeri.

Daugava sākas senajās baltu zemēs, kuras 7.-8. gs. pārņēma savā valdījumā agresīvās austrumu ciltis. Par baltu cilšu dzīvi liecina gan izrakumi, gan vietvārdi, gan ari daudzie baltu pilskalni Dauga­vas augštecē.

Parasti tie ceļotāji, kas devušies uz pašu izteku, interesējas par vietu, kur sākas Daugava. Ar Daugavas izteku ir tieši tāpat kā ar Gaujas sākumu — pastāv divas iztekas vietas. Viena no tām — vēs­turiskais ceļš laivu pārvilkšanai caur Ohvates ezeru uz Volgu. Otra būtu ģeogrāfiskā izteka.

Pasaulē ir vispārpieņemta metode, kā meklēt upes izteku. Ir jāiet vai jābrauc pret straumi, katrreiz pagriežoties pa to sateci, kura nes vairāk ūdens. Ta rīkojoties, jāpieņem, ka Daugavas sākums ir Volkotas upe.

Vēsturisko Daugavas izteku veidojot strautiņš. Nostāsts vēsta, ka tas meklējams zem kāda berza saknēm. Šis strautiņš ietek nelie­lajā Dviņecas ezeriņā, kuru caurteka savieno ar Ohvates-Žadeņas ezeriem. To kopējais garums apmēram 20 km. Gan pārteka no Dvi­ņecas ezera uz Ohvates-Žadeņas ezeriem, gan Daugavas tecējums virzās uz DR. Žadeņas ezeri atgādina pavasara palos pārplūdušu upi, bet Ohvates ezers — četrstaru zvaigzni. Pa tās DR staru uz ZA iet vēsturiskais laivu pārvilkšanas ceļš uz Volgu. Tālāk aiz Dviņecas ezera, apmēram pēc 15 km, var nonākt Volgas baseinā. Otrā Ohva­tes ezera šķērszarā ietek Volkota. Pa trešo zaru iztek Daugava, bet ceturtais norāda uz Dņepras sākumu.

Daugavas ģeogrāfiskais sākums ir Volkota. Ta iztek no Bobro- vije Luku ezera un ietek jau minētajā Ohvates ezerā. Volkotas ga­rums ir 72 km, vidējais kritums — apmēram 0,8 metri uz 1 kilo­metru. Ta ir ūdeņiem bagāta upe, braucama visu vasaru. Ieteicamā­kais ceļojuma laiks tomēr ir maijs un jūnijs, jo vēlāk gultnē saaug ūdenszāles.

Volkotas augštece raksturojama kā skaista pauguraine. Upei šai posmā augsti, mežiem apauguši, samērā krauji krasti, apkārtnē daudz gleznainu ainavu. Vidustecē Volkotas senleja paplašinās līdz puskilometram, vietām pat lidz 1 kilometram. Upe līkumo pa klānu pļavām, tuvojoties te vienam, te otram krastam. Senlejas krastu pauguros saglabājušās baltu cilšu pilskalnu un apmetņu vietas. Pils­kalni pie senajiem tirdzniecības ceļiem kalpoja gan aizsardzībai, gan par atbalsta punktiem nodevu ievākšanai no garāmbraucošajiem tirgotājiem, iespējams, arī par naktsmītnēm.

Pašus Volkotas sākumus iepriekšējā gadsimta astoņdesmita­jos gados kājām izstaigāja Latvijas tūristu kluba kājnieku tūristu grupa, kuru vadīja Eliass Peisenieks. Jāpiebilst, ka lielākā daļa minēo ciemu pamesti. Valdaja augstienē ir daudz skaistu, klusu, tikpat kā neapdzīvotu vietu. Kādreiz lielie, jau sešdesmitajos gados pamestie ciemi liecina par to, cik daudz cilvēku tur kādreiz dzī­vojuši.

Pie Volkotas augšteces var nokļūt visai ērti: ar Rigas-Maskavas vilcienu līdz Veļikije Lūkiem. Tur jāpārsēžas un pa Bologojes līniju jābrauc līdz Andreapoles pilsētiņai. No tās ar piepilsētas autobusu Andreapole-Serjožina līdz Vipolzovas ciemam. Tālāk aprakstu ce­ļojumu pa upi, kilometrus skaitot no grīvas.

66. km Peščahas ciems. Tā apkārtnē daudz smilts un grants pauguru, iespējams, tā radies arī ciema nosaukums. [2] pirms pešča­has volkotā samērā straujš posms, gultnē daudz akmeņu. Ja ūdens līmenis augsts, posms noteikti jāizlūko, jo tā beigās zems tilts un spēcīgs kritums. Tālāk klānu pļavas, vietām upē līči.

58. km labā krasta pieteka Brosņica, kas iztek no Brosno ezera.

57. km kreisajā krastā Voloku [3] ciems. nosaukums norāda uz senu laivu pārvilkšanas ceļu. Upi šķērso Andreapoles ceļa tilts. Laivas jāapnes.

56. km kreisā krasta pieteka Gaušica (9 km), kas iztek no Lu- čānu ezera (7x3 km). Lučānu ezers slavens ar skaistām atpūtas vietām un lieliem zivju lomiem. Lejpus Gaušicas ūdens daudzums Volkotā jūtami palielinās. Upe joprojām līkumo pa klāniem, krasti zemi. Apmierinošas nakšņošanas vietas ir tikai apmēram 3 km lej­pus Gaušicas.

46. km krasti atkal kļūst augstāki. Labajā krastā Bistru ciems. Upi šķērso Andreapoles-Dimitrovas ceļš. Pa šo ceļu var nokļūt Gorku ciemā pie Lučanu ezera. Upē ap 2 km garš straujš posms ar laukakmeņiem gultnē. Posma beigas kreisajā krastā augsts, ar ko­kiem apaudzis paugurs, iespējams, senais pilskalns.

42. km krasti kļūst zemāki. Klāni turpinās.

38. km ezera krasti kļūst augstaki, upe — seklāka un straujāka.

37. km abos krastos Stekļinas ciems. Tilts. Aiz ciema labas nak­šņošanas vietas. Tālāk — atkal klāni.

32. km Volkota ietek Patalovas (tulkojumā — Pietālavas) ezera (13 x 0,5 km) dienvidu galā. Izteka meklējama ziemeļaustrumu vir­zienā, ieslīpi šķērsojot ezeru. Orientieris — priedēm apaudzis pau­gurs ezera pretējā krastā, iespējams, sens pilskalns. Aiz tā — padziļš licis — no tā Volkotas izteka. Klāni turpinās.

27. km kreisā krasta pieteka Zaborje. Krasti kļūst augstāki. Sjomčenku ciems. Upe kļūst seklāka un straujāka. Ciema viņā gala tilts, ceļš uz Zaborji. Upes krasti samērā augsti, apauguši ar skuju un lapu kokiem. Vietām iztek avoti. Labas nakšņošanas vietas.

15. km Vdovecas ciems. Tiltiņš kājāmgājējiem. Kreisā krasta pieteka Vdoveca, kas iztek no tāda paša nosaukuma ezeriņa. Ap­kārtne pauguraina.

10. km kreisajā krastā ļoti laba atpūtas un nakšņošanas vieta. Tās tuvumā ierakumu un zemnīcu paliekas — Otrā pasaules kara pēdas. Tālāk senlejas krasti atkal pazeminās, straume pamazām pa­lēninās. Volkotas platums — ap 20 m.

0 km upe ieplūst pa pusei aizaugušajā Ohvates ezera Volkotas līcī. Ta krasti zemi, purvaini. Zālainas saliņas. Jāturas tuvāk labajam krastam. Pēc puskilometra — laba nakšņošanas vieta, t.s. Marti- nova rags. Vēl pēc puskilometra Volkotas garais šaurais līcis saplūst ar otru līci, kas nes sevi Žadeņas ezera ūdeņus. Tepat sākas trešais, 4 km garais Daugavas licis, kas, pakāpeniski sašaurinoties, pārvēr­šas par upi. Labajā krastā Bobrovecas ciems.

Latvijas ģeogrāfi vairākkārt sprieduši par upju, tostarp ari Dau­gavas, sākumiem. Par Daugavas izteku atzīts tās vēsturiskais ceļš laivu pārvilkšanai uz Volgu. Turpretī par Gaujas izteku 20. gs. bei­gās — tās ģeogrāfiskais sākums.

Atļaujos palikt pie saviem uzskatiem, ka uzziņās par šīm upēm abos gadījumos būtu ieteicams uzrādīt vēsturiskos upju sākumus, kurus noteica senie tirdzniecības ceļi, bet ģeogrāfiju ar vēsturi jaukt nevajadzētu. Manuprāt, uzziņa par Daugavas sākumu varētu ska­nēt apmēram šādi: Daugava sākas Krievijā, Valdaja augstienes rie­tumu daļā, apmēram 5 km uz ziemeļiem no Bologovas ciema. Dau­gavas garums no ģeogrāfiskās iztekas ir 1090 km, nevis 1020 km, kā to rēķina no vēsturiskās iztekas (pirmpublicējums laikrakstā "Padomju Jaunatne", 1980. g. 29. aprīlī).

Upes kā sistēma

Latvijas upes kopā ar senajām svētvietām veido visai saskanīgu sistēmu. Tas liek apšaubīt līdz šim valdošos uzskatus, ka upes ra­dušās, ūdens straumēm meklējot ceļu uz jūru. Haoss nevar radīt sistēmu, to var radīt tikai pārdomātas ieceres īstenošana.

Daugavas vietai pasaulē ir daudzas un visai tālas pārsteidzošas saiknes ar citām ievērojamām vietām. Šis saiknes ir pārāk pārstei­dzošas, lai tās varētu uzskatīt tikai par nejaušu sagadīšanos.

Globālās saiknes. Jau atzīmējām, ka lejpus Vitebskas Dauga­vas ģenerālais virziens krasi mainās. ŠI pagrieziena vieta ģeogrāfiski atbilst austrumu garuma 300. meridiānam. Āfrikā šis meridiāns šķērso lielās Gizas piramīdas un tālāk uz dienvidiem atbilst Nīlas tecējuma galvenajam virzienam.

Nila ir Āfrikas kontinenta diženā upe. Senie ēģiptieši tai debe­sīs saskatīja dubultnieku — Piena Ceļu. Daudzi mīti saistīja šo debesu Nīlu un zvaigžņu kustību debesis ar Senās Ēģiptes vēsturis­kajiem notikumiem un valdnieku dzīvi.

Iespējams, ka piramīdu atrašanās vieta ir sava veida aplieci­nājums tam, ka senie cilvēki zināja Daugavas sensenās gultnes pa­grieziena vietu un uzskatīja to par nozīmīgu. Eiropā šis meridiāns iezīmē Dņepras tecējuma galveno virzienu, šķērso Daugavu jau mi­nētā pagrieziena vietā un samērā garos posmos sakrīt ar Veļikajas un Volhovas upes tecējumiem.

Savukārt, dodoties no Daugavas pagrieziena pie Bešenko-

3. att. Daugavas lielās saiknes

vičiem uz rietumiem, apmēram pēc 520 (t.i., 2 x 250) km nonāk pie lielās Lietuvas upes Nemunas grīvas.

Dižu vietu un lielo upju gultņu atrašanās uz viena meridiāna iezīmē kādu ģeoloģisku struktūru Zemes pamatiežos septiņu tūk­stošu kilometru garumā. Neapšaubāmi, ka Daugavas tecējuma pa­grieziens tieši uz minētā meridiāna nav nejaušība, bet gan pauž nozīmīgu likumsakarību.

Daugavas izteka saistāma arī ar nozīmīgu svētlīniju R-A vir­zienā, kas iet pa 57. ģeogrāfiskā platuma grādu.

Ta sākas Gotlandes dienvidos, iet pāri Baltijas jūrai un saistāma ar senām svētvietām Pāvilostas apkārtnē. Tad šī līnija iet gar Aba- vas (seno Daugavas) gultni, gar Tukumu, Rīgu, tātad Daugavas grīvu. Tālāk līnija iziet uz to Valdaja augstienes daļu, kur sākas Dau­gava.

Daugavai ir savi, turklāt visai savdabīgi loki, un šajos lokos tā plūst jau simtiem miljoniem gadu. Šie loki liecina par kādu citu dabas likumību un jau tāpēc vien uzskatāmi par vienu no Latvijas brīnumiem.

Daugavas loki. No Krāslavas līdz Daugavpils Mežciemam Daugava met deviņus varenus lokus. Tas ir pats skaistākais no Daugavas neapplūdinātajiem posmiem. Daugavas ģenerālvirziens šajos lokos ir tieši no austrumiem uz rietumiem. Loki visai labi ietilpst šaurleņķa trīsstūri, kura virsotne atrodas Indrā, pamatne Daugavpilī. Šī trīsstūra izmēri 60 x 7 km.

Daugavas loki dalās divās grupās. Pirmajā ietilpst trīs samērā nelieli loki no Krāslavas līdz Kaplavai. Katrs no šiem lokiem ir apmēram 3x3 km liels. Atgriežoties pie jau minētā lokus aprakstošā trīsstūra, kura virsotne ir Indrā, bet pamatne Daugavpili, jāatzīmē, ka pirmās loku grupas nobeigums iezīmē tieši pusceļu no Indras līdz Daugavpilij.

Vēl jāatzīmē, ka, dodoties no Indras uz ZR, t.i., svētvirzienā, kur riet Saule Jāņu vakarā, nonāk pie nozīmīgas senču svētvietas Rušona krastā — Kameņecas Lielā akmens.

Pie Kaplavas upei ir 5 km taisns posms. Tas labajā krastā ap­dzīvota vieta Tartaks, domājams, senatnē Tora [4] , t.i., pērkona un zibeņu taka. Kreisajā krastā sena svētvieta Borne. Ari šī vieta, šķiet, saistāma ar jau minēto Tora vārdu. Senajā svētvietā uzcelta Vecbor- nes baznīca. Bet iespējams, ka pats senākais centrs atradies Dau­gavas gultnē. Tas bija milzīgais Krāslavas dižakmens, ko saspri­dzināja 20. gs. sākumā, jo tas atradās plostu ceļā. Nākamie seši loki sākas ar labās puses pieteku Rudņu. Vidēji rēķinot, tie ir divreiz lielāki par iepriekš minētajiem. Pats pēdējais loks ap Daugavpili ir 14 km plats.

Daugavas lokus līdz šim uzskatīja tikai par gleznainiem dabas veidojumiem, savdabīgu lielās upes posmu, kas aicināt aicina pie sevis tūristus. Krasti vidēji ap 20 m augsti. Pavasaros upe grauž ārējos līkumus, atsedzot ģeoloģiskos nogulumus. Savukārt ģeologi augsto krastu atsegumos pēta simtiem miljonu gadu vecas nogulas.

Ieskatoties rūpīgāk, jāsecina, ka lokiem ir daudz dziļāka jēga, kas jāmeklē tāltālajos aizlaikos, kad radīta ne tikai pati Daugava, bet arī lielo mūsu zemes veidojumu sistēma.

Šie loki saistīti ar milzīgiem zemes veidojumiem, kurus ģeo­grāfi sauc par augstienēm. Tie kopā nosaka seno svētvietu sistēmas plānojumu, kas pieder pie vispārsteidzošākajām senatnes mīklām visas pasaules mērogā.

Nīcgales Lielais akmens. Aiz Daugavpils Daugava tek gan­drīz uz ziemeļiem. Bet vidēji ap 8 km uz austrumiem no tagadējās gultnes ezeru un purvu virkne norāda tās seno gultni. Ap 5 km ZA no Nīcgales starp abām šim gultnēm atrodas Latvijas lielākais svēt- akmens — Nīcgales Lielais akmens. Pagaidām atzīmēsim, ka senais svētakmens iezīmē daudzas pārsteidzošas seno svētvietu saiknes gar Daugavu, kā arī precīzu viduspunktu starp svarīgām senču svētvietām ziemeļos un dienvidos no šī milzu svētakmens.

Dodoties no Nīcgales Liela akmens uz DR, t.i., senču svētajā vir­zienā, kur noriet Saule Ziemassvētku vakara, nonāk pie Anīkšču Puntukas — liela, arī apaļa baltu cilšu svētakmens. Līdzīgie veidoli, virziens un savstarpējais attālums, kas senajās mērvienībās ir 100 verstis (sk. Trešajā apcirknī), pārliecina par šo vietu sasaisti. Pārējās Nīcgales Lielā akmens saiknes turpmākajā tekstā pieminēšu vai­rākkārt. Bet tagad par pašu Daugavas loku atrašanās vietu ģeogrā­fiskā skatījumā.

Plašās kopsakarības

Daugavas loki pārsteidz ne tikai ar savu skaistumu un ne tikai ar to, ka pastāv jau miljoniem gadu. Vēl jo pārsteidzošākas ir saka­rības, kas šos lokus saista ar plašiem zemes veidojumiem, ko ģeo­grāfi dēvē par Hānjas, Minskas un Valdaja augstienēm. Tas ir ūdens­šķirtnes, starp kurām kā milzu muldā atrodas Daugavas un tās pieteku senielejas. Nule aprakstītos lokus Daugava met tieši šīs varenās, 420 km platās muldas vidū.

Hānjas un Minskas augstieņu augstākie punkti gan savā starpā, gan ar jau minēto senču svētvietu Vecbqrnē un ar Nīcgales svēt- akmeni veido daudzas precīzas sasaistes.

Tuvāka šo saišu iepazīšana pārliecinoši parāda seno civilizāciju izcilās zināšanas, ko viņi lika lietā, iekārtojot šīs svētvietas. Vēl jo vairāk — līdz šim iegūtās ziņas par seno svētvietu izvietojumu lie­cina par ļoti rūpīgi pārdomātu darba plānošanu pirms miljoniem gadu. Svētvietu savstarpējās, turklāt daudzkārtējās saiknes ļauj iz­darīt ļoti svarīgus secinājumus par Baltijas zemju radīšanas gaitu. Izcili nozīmīgu lomu plašajā svētvietu tīklā ieņem Hānjas augstiene.

Hānjas augstiene veido Igaunijas DA daļu. Tas atzars — Alūk­snes augstiene iesniedzas arī Latvijā un veido ūdensšķirtni starp Daugavas un Gaujas baseina upēm. Igaunijā, netālu no ļoti senas svētvietas Uuri, sākas Pededze. Ta ietek Aiviekstē, kas, kā jau mi­nēju, ir Daugavas pieteka. Hānjas augstienes augstākais punkts ir

Lielais Munameģis (318 m vjl.). Tas ir lielpaugurs ar izteiktu vir­sotni.

Jau pieminēju Lielā Munameģa un Pokaiņu sasaistes. Bet šim lielpauguram ir vēl daudzas citas papildu sasaistes. 45 km uz ZR no tā, t.i., senču svētvirzienā, kur riet Saule Jāņu vakara, atrodas otrs izteikts paugurs — Mazais Munameģis (307 m vjl.). Igauņu senči šo kalnu uzskatīja par svētu.

Tallinas vieta. Ja turpinātu iedomātu līniju no Lielā Muna­meģa uz Otepes svētezeru tālāk uz ZR, nonāktu Igaunijas galvas­pilsētā Tallinā. Šis ceļš četras reizes pārsniedz nule minēto pauguru

4. att. Baltijas pilsētu sasaistes

savstarpējo attālumu. Tālāko attālumu no L. Munameģa līdz Tal­linai varētu salīdzināt ar plaukstu, bet tajā ietverto posmu līdz M. Munameģim — ar pirksta platumu.

Tatad, ja ņem vērā jau agrāk minētās ziņas, Tallina atrodas vietā, kur krustojas četras senās svētllnijas:

a)   Munameģu līnija;

b)  jau aprakstītais aplis ap pirmo Rīgu;

c)   loks no Daugavas sākumiem, kas ietver sevi Viļņu, Rīgu un Tallinu;

d)  līnija, kas iet uz ziemeļiem no otrās Rīgas caur Tallinu un Helsinkiem.

Nule minētās sakarības vēlreiz apliecina, cik rūpīgi un pār­domāti tallalā senatnē plānotas senās Baltijas galvenās svētvietas un to sasaistes.

Vēl atzīmēšu kādu interesantu sagadīšanos. Ja no Alūksnes Tempļa kalna, kur uzbūvēts apaļš paviljons, lidotu tieši Rīgas vir­zienā un tālāk, mēs nonāktu pie slavenās apaļās svētvietas An­glijā — Stounhendžas.

Munameģu svētlīnijas. Caur L. Munameģi iet daudzas svēt- līnijas, kas liecina par tā nozīmīgumu: šī darba pirmajā grāmatā ap­rakstītā Pasaules meridiāna Laimas līnija (226. lpp.); L. Munameģi šķērso ari Pokaiņu Lielais aplis. Tādējādi šai vietai ir vairākkārtējas ļoti senas saiknes. Bet tās nav vienīgās. Dodoties no Mazā Muna­meģa tieši uz dienvidiem, pēc 200 km nonāk pie jau minētā Nīc­gales akmens. Bet, dodoties tieši uz dienvidiem no Lielā Muna­meģa, pēc tieši tāda paša attāluma, t.i., 200 km, nonāk Daugavas loku vidū pie jau minētās Vecbornes baznīcas (lasi — senās svēt­vietas). Šajos ceļos atrodas neparasti daudz seno svētvietu: Alūk­snes Tempļa kalns, Kameņecas Lielais akmens Jaunaglonā, Rušona ezera bijusī svētā, tagad Upura sala, daudzas seno svētvietu vietā celtas baznīcas, to vidū Izvaltas, Šķeltiņu, Rikavas, Litenes u.c. baz­nīcas. Tālāk apskatīsim interesantu svētlīniju R virzienā.

Minskas augstiene aizņem Baltkrievijas ZR daļu. Tas aug­stākais punkts Borovļāni, kas 20. gs. vidū pārdēvēts par Dzeržinska kalnu (346 m vjl.). Borovļānu apkārtne ir viegli viļņots līdzenums. Šai plašajai augstienei, kas nosaka Daugavas, Nemunas un Dņep- ras tecējumus, ir precīzas saiknes ar nule aplūkoto Hānjas augstieni un tās augstākajiem punktiem.

Ja turpina iesākto ceļu no Lielā Munameģa uz dienvidiem caur Vecborni, pēc 220 km nonāk Borovļānos. Apbrīnojams ir augstāko punktu simetriskais izvietojums pret Daugavas lokiem. Arī pats Bo­rovļānu, tāpat kā jau minētais Bornes, vārds norāda uz Tora kulta vietu.

Minskas augstiene būtībā ir līdzīga Hānjas augstienei. Arī šeit atrodas pacēlumu pāris, un tie ir simetriski pret jau minēto L. un M. Munameģi. Dodoties no Borovļāniem uz ZR, nonāk Krevo (lasi — Krīvu) kalnā (320 m vjl.).

5. all. Viļņas saikne ar senajam svētvietām

Senā krīvu vieta — Krevo. Vispirms atzīmēšu, ka šeit ir tieši viduspunkts starp Viļņu un Minsku. Pats vietas nosaukums norāda uz senu svētvietu, kur darbojušies arī makroķeltu priesteri — krivi. Turklāt Krevo ir saistīts ar Nīcgales Lielo akmeni. Ja turpina jau veikto iedomāto ceļu uz dienvidiem no M. Munameģa, kas pēc 200 km noved pie Nīcgales akmens, vēl pēc 200 km nonāk pie Krevo.

Turklāt Krevo ir viena no tām vietām, kas ietilpst milzīgā, iedo­mātā pērkonkrusta zīmē, kas šķērso visu Baltiju. Pirms sākt to kon­struēt, vispirms atzīmēšu, ka Krevo un L. Munameģa augstums virs jūras līmeņa ir gandrīz vienāds. Ja tos savieno ar nosacītu līniju un ziemeļos to papildina ar atzaru uz M. Munameģi, bet dienvidos uz Borovļāniem, iegūst pusi no pērkonkrusta zīmes. Tas otru pusi veido pati Daugava, kuras tecējuma augšgals atbilst figūras austrumu daļai. Zīmes rietumu daļu izsaka daudzkārt aprakstītā svētlīnija uz Pokaiņiem.

Aprakstot šo figūru, no trim literatūrā sastopamajiem vār­diem — svastika, ugunskrusts vai pērkonkrusts — izvēlējos pēdējo, jo tas saistāms ar Tora vārdu. Skandināvu mitoloģijā Tors ir dievība, kuras varā ir zibens un pērkons. Vel atzīmēšu, ka apskatītās pēr­konkrusta zīmes pirmo daļu veido augstieņu pauguri, bet otro — ūdeņi. Te nu spilgti izpaužas mūsu seno zināšanu pamatprincipi par divu atsevišķu enerģiju darbību.

Milzīgās zīmes centrs meklējams senajā Daugavpils vietā Nau­jenē. Tas liek ar svaigu skatu paraudzīties uz Naujenes izvietojumu un tās apkārtnes izveidojumu.

Viļņa. Krevo iezīmē arī vēl citas pārsteidzošas saistības. Proti, šis pacēlums atrodas tieši vidū starp Viļņu un Minsku. Līdz ar to arī senās Viļņas sākumi Ģedimina kalnā tiek apliecināti ar piecām ļoti ievērojamām svētliniju saistībām:

a)   Viļņa atrodas uz Pasaules Galvenā meridiāna centrālās līni­jas, par ko jau minēju šī darba pirmajā grāmatā;

b)   šo vietu šķērso loki ap Rīgu un loks, kas vieno trīs Baltijas valstu galvaspilsētas;

c) šo vietu šķērso divas jau aprakstītas svētllnijas: viena no tām iet caur pirmo un trešo Rigu, otra — caur Krevo un Minsku.

Kā redzams, senči savām galvaspilsētām izvēlējās vietas, ko šķērso ļoti daudzas svētllnijas.

Interesenti šeit atradis daudzas papildu saistības, bet tās nav šis grāmatas galvenais mērķis. Šeit atzīmēšu tikai pašu būtību.

Saiknes ar Valdaja augstieni. Daugavas tecējumu bez jau minētajām Hānjas un Minskas augstienēm veido arī trešā — Val­daja augstiene. Tā nosaka Daugavas sākumus lielākā mērā, nekā pieņemts uzskatit līdz šim.

Valdaja augstiene Krievijā aizņem Novgorodas, Sanktpēterbur- gas, Pleskavas, Smoļenskas un Tveras guberņu. Tas augstākā vieta meklējama 130 km uz ZA no Daugavas iztekas visai gleznainā, ezeriem bagātā apvidū. Ģeogrāfiski šis augstākais punkts ir 343 m vjl. Tas ir maz izteikts Cna upes krasta posms, kuram nav dots pat atsevišķs vārds. Tāpēc domājams, ka īstais Valdaja augstienes centrs atrodas uz DA no šī mērnieku noteiktā punkta un to iezīmē Svētais ezers. Ja no tā skatās uz DR, izrādās, ka šis virziens sakrit ar Dau­gavas tecējumu tās augšējā daļā līdz Bešenkovičiem. Bet, ja skatās vēl tālāk, nonāk pie Minskas un jau minētajiem Borovļāniem.

Savukārt, ja dotos no Valdaja augstienes augstākā punkta uz rietumiem, apmēram pēc 660 km nonāktu pie Daugavas svētak- meņu līnijas ziemeļu gala, kur novietots Vandzenes Lielais akmens. Tuvāk par to Ceturtajā apcirkni.

Šeit tikai vēlējos parādīt tās apbrīnojami ciešās kopsakarības, kas nosaka triju lielo augstieņu, pašas Daugavas tecējuma un seno apdzīvoto vietu pārsteidzošās saiknes. Šis blivo saikņu rajons vēr­tējams ap 1400 km garumā un ap 600 km platumā. Ta garenass iet R-A virzienā līdz Valdaja augstienei. Blīvās svētvietu sistēmas šķērs- ass iet Z-D virzienā cauri Daugavas lokiem pie Vecbornes.

Vecbornes saiknes. Mūsdienās tā ir pavisam klusa, maz ap­meklēta vieta. Tomēr tālāk aprakstītās saiknes liek domāt, ka šī vieta kādreiz bijusi nozīmīgs senais svētcentrs ar daudzām tālām saik­nēm. Jau atzīmēju, ka Vecborne atrodas uz līnijas, kas vieno Hānjas un Minskas augstieņu augstākos punktus, tieši šīs līnijas vidū. Šāda saikne ar lielo augstieņu augstākajiem punktiem jau pati par sevi ir apbrīnas cienīga, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā sakrīt ar Daugavas lo­kiem. Bet ir vēl citas, ne mazāk pārsteidzošas saistības.

Neredzamie Pokaiņu apļi. Ši darba pirmajā grāmatā jau at­zīmēju, ka ASV un Krievijas kosmiskie aparāti daudzas reizes kon­statējuši milzīgu starojuma apli ap Pokaiņiem; apļa diametrs ir 340 km. Bet dažādi izcili veidojumi liek domāt arī par otru apli ar divreiz lielāku rādiusu. Dabā šis aplis ir visai izteikti iezīmēts ar senām senču svētvietām. Šis aplis, kura rādiuss ir 340 km, savā austrumu daļā šķērso Baltijas augstāko punktu — L. Munameģi, iezīmē ūdensšķirtni starp Daugavas un Veļikajas baseiniem, kā arī Daugavas lokus pie Vecbornes.

Daži Pokaiņu starojuma apļu punkti savukārt kalpo par otrrei­zēju seno svētlīniju apļu centriem. Tāds neredzama starojuma aplis, iespējams, ir ari ap Vecborni. Ta rādiuss ir 200 km, t.i., attālums līdz L. Munameģim. Uz Vecbornes apļa atrodas ne tikai L. Munameģis, bet ari Kauņa, pirmās Rīgas vieta un Daugavas pagrieziena punkts pie Bešenkovičiem. Tatad Daugavas loki iezīmē ne tikai lielo augstieņu viduspunktu, bet ari šīs lielās upes lejteces vidus­daļu. Savukārt Vecbornes starojuma aplis šķērso Pokaiņu pirmo apli pie Valmieras Kocēnu muižas. Šajā vietā uzstādīts savdabīgais Bestes Jūdžu akmens, kam veltīšu atsevišķu šī darba apcirkni.

Saistība ar Aglonu. Aglona 20. gs. kļuva par Latvijas katoļu svētāko vietu, apsteidzot Krāslavu, kas ar šo godu lepojās līdz Pir­majam pasaules karam. Aglonas baznīca, kam piešķirts goda no­saukums bazilika, celta 18. gadsimtā.

Tam, ka Aglona kļuva par katoļu svētvietu, ir savs ļoti sens pa­mats. Lai to izprastu, jāatgriežas pie seno svētvietu līnijas, kas no Vecbornes iet uz L. Munameģi. Dažas no tām jau aplūkojām, bet Vecbornei ir arī citas, vietējas nozīmes saiknes. Dodoties no Vec­bornes uz ZA, t.i., virzienā, kur Saule lec Jāņu dienas rītā, nonāk Krāslavas Saules kalnā.

6. att. Vecbornes-Munameģa svētvietu līnija

Saules kalns atrodas uz jau pirmajā grāmatā minētās Laimas līnijas, kas to vieno ar L. Munameģi un lielajam Gizas piramīdām. Bet, ja no Saules kalna skatās uz ZR, t.i., senču svētvirzienā, kur riet Saule Jāņu vakarā, nonāk Aglonā. Šī katoļu svētvieta atrodas uz jau apskatītās seno svētvietu līnijas, kas Z-D virzienā vieno Hānjas un Minskas augstieņu augstākos punktus.

Jādomā, ka vēl pirms trim gadu simtiem letgaļi zināja par šo līniju. Aglonas baznīca celta nevis R-A virzienā kā citas kristīgās baznīcas, bet gan Z-D virziena ar skatu uz L. Munameģa pusi. Autors zina tikai vēl vienu, bet pretējā virzienā celtu baznīcu —Jēzus sirds baznīcu Rēzeknē, kas ar skatu vērsta uz Indru.

Vecpils inīkla. Lubānas klānu austrumu malā, tagadējā Bērz­pils pagastā, atrodas Vecpils pilskalns, kas bijis ilgstoši apdzīvots. Par to liecina 2 m biezs kultūrslānis. Te bijusi arī neliela muiža. Kas gan varēja piesaistīt cilvēkus šai nomaļajai vietai?

Pirmkārt, Vecpils atrodas uz L. Munameģa meridiāna, ko dabā iezīmē sens lielceļš. Turklāt Vecpils atrodas uz vienas ģeogrāfiskās paralēles ar pirmās Rīgas vietu. Šo vietu attālums — 170 km — ir skaitlis, kuru jau pazīstam no Pokaiņu apļiem.

Šis lielums iezīmē tieši trešo daļu no ceļa, kāds veicams, dodoties no pirmās Rīgas uz Daugavas izteku.

Pokaiņu dižsistēma. Sensenās svētvietas un līdz ar to vēlākās apdzīvotās vietas atrodas seno svētlīniju krustpunktos. Par to sā­kumu kalpo starojumu apļi, kuru centri meklējami Pokaiņos. Uz šiem apļiem atrodas pirmās kārtas punkti, kas savukārt kalpo par centriem otrās kārtas apļiem. To punkti savukārt iezīmē trešās kār­tas apļu centrus. Ta, piemēram, pirmā Rīga atrodas Vecbornes un tālāk apskatītā Bestes Jūdžu akmens apļu krustpunktā. Tālāk ap pirmo Rīgu vilktais trešās kārtas aplis iezīmē Tallinas un Viļņas atrašanas vietas.

Šī sistēma nosacīti salīdzināma ar Galaktikas uzbūvi. Ap Galak­tikas centru riņķo Saule ar visu tās planētu sistēmu. Savukārt ap Sauli pa otrās kārtas orbītām riņķo planētas, tostarp Zeme. Bet ap lielāko daļu planētu pa trešās kārtas orbītām riņķo to pavadoņi, to­starp Mēness.

No nule minētā nevajag secināt, ka Viļņa un Tallina būtu uz­skatāmas par trešās šķiras pilsētām. Gluži otrādi, tās pieder pie senās Pokaiņu dižsistēmas, kas apliecina to nozīmīgumu. Turklāt Viļņa atrodas uz Pasaules Galvenā meridiāna, bet Tallina līdz ar Helsinkiem un otro Rīgu iezīmē šī meridiāna rietumu joslu.

Šeit apskatījām tikai nelielu daļu no tām sakarībām, kas saistās ar Daugavu, Pokaiņiem un Pasaules meridiānu. Bet arī šis nepilnais apskats ir pietiekams, lai varētu apjēgt lielo darbu, kas veikts mūsu zemes izveidošanai.

Pasaulē nav zināma otra tāda seno svētvietu, milzīgu Ze­mes reljefa pacēlumu un upju sistēma, kas veido tik pārstei­dzošu un neticami precīzu zīmējumu. Gan Hānjas, gan Minskas augstieņu izveidošanai izlietoti miljardi kubikmetru zemes. Šo darbu apjoms ir pārāk liels, lai to varētu piedēvēt cilvēkiem. Bet, no otras puses, kā šo, tā arī Daugavas tecējuma un ar to saistīto punktu izvietojums ir pārāk precīzs, lai to varētu uzskatīt par dabas spēku radītu nejaušu sakritību. Atliek tikai viena iespēja — saistīt šos darbus ar kādu ļoti senu civilizāciju, kuras iespējas bijušas ne­salīdzināmi lielākas nekā pašreizējās.

Lielie izvērsumi. Sakarā ar to vēlreiz jāatgriežas pie jau aprak­stītā Daugavas loku zīmējuma. Šī divās daļās sadalītā deviņu loku sistēma salīdzināma ar apzināti darinātu milzu zīmējumu, ko zemā­kajā līmenī varētu uzskatīt par seno civilizāciju vēstījuma centrālo daļu.

Šīm Daugavas loku divām grupām var atrast vairākas plašak iz­vērstas sakarību kopas. Viena no tādām ir blīva seno svētvietu līnija no L. Munameģa līdz Vecbornei, kuru daudzkārt apzīmē senču svētvietās celtās baznīcas un apdzīvotās vietas. Tas dalās divās gru­pās, tieši tāpat kā Daugavas loki. Pirmajā ietilpst Alūksnes, Annas un Litenes baznīca. Seno svētvietu līniju gandrīz visā garuma iezīmē arī ceļš, kas vieno šīs un tālāk nosauktās vietas. Tālāk uz šī paša 270. meridiāna atrodas Bērzpils, Bikava un Vecrikava ar to baznī­cām, kas atbilst Daugavas taisnajam posmam pie Kaplavas. Tad, sā­kot no Rušona ezera Svētās jeb Upursalas, seko spilgti izteiktas un visai blīvi izkārtotas senās svētvietas, kur viduslaikos celtas kristīgo baznīcas.

Pirmā no tādam vietām ir Kameņecas Lielais akmens Jaunag­lonā. Viduslaikos tas kalpojis par altāra vietu ap to celtajai kapelai. Jau atzīmēju šī akmens saikni ar Indru. Tas liek domāt, ka agrāk arī Indrā bijis līdzīgs akmens.

Aglonas bazilika;

Šķeltiņu baznīca;

Izvaltas baznīca;

Vecbornes baznīca.

Interesenti atradīs arī līdzīgas sakarības abos Daugavas pos­mos, kurus sadala Bešenkoviči. Var atrast arī citas senvietu grupas ar līdzīgām sakarībām. Protams, paliek būtisks jautājums: vai šie Daugavas loki radušies nejauši vai arī tie savā laikā veidoti mākslīgi. Ta kā gadu tūkstošu gaitā loku ārējās daļas stipri izskalotas, jāveic nopietna ģeoloģiskā izpēte. Lai kāda arī būtu atbilde, Daugavas loki paliek viena no interesantākajām vietām Debesu upes tecējumā. Un neizslēgsim iespēju, ka Daugavas deviņi loki saistāmi ar Sau­les sistēmas deviņām planētām un lokus aprakstošā trīsstūra vir­sotne — Indra — ietver sevi daudz dziļāku jēgu, nekā šobrid to varam iedomāties.

2.2. Daugavas vēsture

Patlaban skolās, tostarp ari pašās augstākajās, māca, ka Iedus laikmeta šļūdoņi esot sanesuši lielus zemes un oļu kalnus, kas pa­likuši, kur pagadās. Ledāja ūdeņi, plūstot no augstākām vietām uz jūru, atraduši ērtākos ceļus. Gadu tūkstošu gaitā upes pamazām iegrauzušās arvien dziļāk, tā veidojot ielejas, gravas un palienes.

Nule minētais skan it ka pārliecinoši, tomēr patiesībā daudz kas ir citādi. Izrādās, ka lielo upju gultnes nav jūtami mainījušās jau daudzu ledus laikmetu gaitā. Tas labi sakrīt ar pamatklintāja plai­sām, kuras veidojušās pirms miljardiem gadu. Vēl jo vairāk, Latvi­jas lielo upju lejteces un jūras senkrasti veido seno sistēmu zīmi —

Saulīti, kuras centrs ir senākā Rīgas vieta. Par to jau rakstīju šis grāmatas Pirmaja apcirknī.

Iepriekšējā sadaļā apskatījām daudzas pārliecinošas Zemes rel­jefa un seno svētvietu sakarības. Tās nepārprotami un neapstrīdami rāda, ka līdzšinējie valdošie uzskati par šļūdoņa haotiskām sane­sām, kas it kā esot veidojušas mūsu zemes reljefu, nav korekti. Pub­lisku sarunu gaitā šļūdoņa versijas aizstāvji, juzdamies stūrī iedzīti, min savu pēdējo argumentu — sagadīšanās. ŠI apgalvojuma patie­sīgumu var izvērtēt ar vienīgo precīzo zinātni — matemātiku.

Sagadīšanās vai apzināts plānojums? Protams, dabā daudz kas var sagadīties. Paņemiet saujā četrus zirņus vai citus apaļus priekšmetus un ar vienu sviedienu nometiet uz grīdas tā, lai tie vei­dotu precīzu kvadrātu ar 1 m garu malu. Var jau gadīties, ka tas notiks jau pirmajā sviedienā. Tomēr varbūtības teorija apgalvo, ka vajadzēs metienus atkārtot miljoniem reižu, iekams izveidosies iece­rētais kvadrāts. Tapec, ieraugot uz grīdas no četriem zirņiem izliktu kvadrātu, apgalvojums, ka tas izlikts apzināti, ir miljoniem reižu ticamāks par izteikumu, ka šāds kvadrāts radies nejauši. Bet aplū­kotie plānojumi ir daudz sarežģītāki.

Lai pārbaudītu, cik ticams ir it kā pārdrošais apgalvojums par Daugavas, tās robežaugstieņu un ar tām saistīto svētvietu sistēmas apzinātu veidošanu, nav jāsviež zirņi uz grīdas. Ticamību nosaka matemātikas nozare, ko sauc par varbūtības teoriju. To izmantojot, ar aprēķinu palīdzību var salīdzināt divu apgalvojumu savstarpējo ticamību. Pirmais teiktu, ka visas aprakstītās sakarības ir nejauša dabas rotaļa, tā teikt, sagadīšanās. Bet otrs — ka tās liecina par apzi­nāti plānotu darbu.

Ja apskata tikai daļu no tām svētvietām, kas saistītas ar Dau­gavas lejteci, tās pirmajā tuvinājumā varētu pieticīgi raksturot ka sistēmu, kas ietver sevi 20 objektus. Katram no tiem ir, vidēji rēķi­not, sešas attālumu un virzienu saiknes ar pārējiem punktiem. Ja salīdzina jau minētos izteikumus par šis sistēmas apzinātu radīšanu vai arī nejaušu rašanos, var matemātiski izvērtēt šo pieņēmumu

7. atl. Baltijas un Baltkrievijas saiknes

ticamības savstarpējo attiecību. Ta vērtējama aptuveni ar 50 zīmju skaitli. Citiem vārdiem, ja apgalvojumu par seno svētvietu kopu ap­zinīgu radīšanu salīdzina ar visu milzīgo Saules sistēmu, dažkārt dzirdētie izteikumi par nejaušībām nav pat mikroskopiska putek­līša vērti.

Jāatzīmē vēl divas papildu sakarības. Līnija, kas vieno Krevo un M. Munameģi, nav gluži precīza Z-D virzienā, bet nedaudz vērsta uz austrumiem.

Savukārt līnija, kas vieno Minskas un Hānjas augstieņu aug­stākos punktus, nedaudz vērsta uz rietumiem. Abas šīs līnijas krustojas ap 1000 km uz ziemeļiem no Daugavas tecējuma blakus

Baltijas jūras Botnijas līča ziemeļu galam. Šajā apgabalā, pēc ģeo­logu domām, atradās pēdējā ledus laikmetā izveidotā Ledus kalna augstākais punkts. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet var būt arī, ka ne.

Un otra sakarība, ko Lietuvā veido Pokaiņu dižsistēmas četri punkti. Tie nosaka Viļņas, Kaunas, Jurbarkas un Kretingas atraša­nās vietas. Tas liek domāt, ka Pokaiņu dižsistēma noteikusi arī Ne- munas tecējuma galvenos punktus. Šeit atzīmējām tikai galvenās sakarības, bet interesenti atradīs vel daudzas citas.

Tādējādi, lai cik neticama šķiet plašo augstieņu, lielo upju un seno svētvietu mākslīga radīšana, tā tomēr ir kvadriljonu kvadril- joniem reižu ticamāka par nejaušas sagadīšanās iespējamību.

Nākamais solis pēc šī svarīgā secinājuma ir — apjēgt Baltijas zemju, it īpaši Daugavas baseina, radīšanas gaitu. Tas ir pirmais šāda veida mēģinājums apjēgt cilvēkam neiedomājami lielus un pla­šus darbus, kas veikli ar mums nezināmu spēku palīdzību. Arī šeit jāmēģina likt lietā matemātiska rakstura pieeju.

Radīšanas gaita

Pētot Zemes ģeoloģisko vēsturi līdz ar seno svētvietu plāno­jumu, iespējams izteikt iepriekšējus secinājumus par Baltijas rel­jefa, tostarp arī Daugavas senlejas, izveidošanās gaitu.

Pirms apskatīsim iespējamo radīšanas gaitu, atļaušos dažus sa­līdzinājumus. Konstruktors, skatoties uz sarežģītu zīmējumu, zina, kādā secībā vilktas daudzās līnijas. Savukārt celtnieks, aplūkojot kādu ēku, tiltu vai citu būvi, saprot, kādā secībā tā būvēta. Piemē­ram, nevar uzlīmēt tapetes uz vēl neesošām sienām. Līdzīgi arī mehāniķim ir skaidrs, kādā secībā izgatavota un montēta tā vai cita mašīna vai agregāts. Tadā pašā veidā aplūkota milzīgā un visai blīvā, daudzkārtīgām saiknēm saistītā seno svētvietu sistēma Daugavas baseinā. Lai ari tālāk minētie secinājumi var likties pārsteidzoši, tomēr, pēc loģikas, tie ir ticamāki par citām iespējām.

Reljefa, upju un svētvietu varenā sistēma radīta vairākās kārtās. Pirmajā no tām noteiktas jau ne vienreiz vien aprakstītās Galvenā meridiāna līnijas un novietots un iedarbināts Pokaiņu Lielais rai­dītājs.

Nākamais solis bija Hanjas augstienes un tās augstākās daļas — Saules Olas jeb, kā to tagad sauc, Lielā Munameģa — izveide. Seno tautu mītos vēstīts par olu kā pirmsākumu, no kura tālāk veidota visa Zeme. Par to vēsta somu-karēļu eposs "Kalevala", indiešu mīti par Brahmas olu u.c. Tikai te ir vienīgā vieta pasaule, kur šiem mī­tiem atrodam materiālu pamatojumu. Tam jau pakārtota šķiet vairāku seno vietu — pirmās Rīgas, Bornes, Viļņas, Tallinas u.c. svēt- centru noteikšana. Šo svētcentru izvietojums noteica, kā veidoja­mas Daugavas un Nemunas gultnes. Pēdējā lielajā radīšanas kārtā veidotas Valdaja un Minskas augstienes, lai radītu tehnisko no­drošinājumu Daugavas un citu upju darbībai. Šī radīšanas kārta atbilst mītiskā lielā spēka — lāča — darbībai latvju teikās par Dau­gavas rakšanu. Kaut arī gadu miljonu gaitā notikušas atsevišķas izmaiņas, tās šo sistēmu būtiski nav skārušas. Šīs pārdrošās domas ved pie vēl viena secinājuma, un, proti, — Daugavas loku grupas zīmējums varētu būt ziņa par mūsu Zemes radīšanas secību.

Saules Olas nozīme. Iepriekšējā nodaļā ar Lielo Munameģi sā­kām lielo ceļojumu ap Daugavas lokiem. Mūsu tālie senči labi zi­nāja plašās kopsakarības un nevienai vietai nedeva vārdu tāpat vien. Arī ši kalna vārds norāda uz lielām sakarībām.

Kalna vārds sastāv no trim daļām — Suur Muna-megi. Pēdējais 110 šiem vārdiem — rnegi nozīmē — kalns, bet diviem iepriekšējiem nepieciešams skaidrojums.

Suur igauņu valodā nozīmē — liels, dižs, varens. Bet senajās valodās, tostarp sanskritā, surja apzīmē pašu Sauli. Šī kalna saiknes ar Pokaiņiem un citām ievērojamām vietām pārliecina, ka milzīgā veidojuma vārds tiešām saistāms ar Sauli.

Savukārt muna igauņu valodā nozīmē — ola.

Ir gadījies lasīt izteikumus, ka L. Munameģim šads vārds dots tāpēc, ka kalnam esot olas veidols. Pirms daudziem gadiem kopā ar draugiem vairākkārt mēģinājām šo līdzību atrast, staigājot pa L. Mu­nameģa apkārtni, taču mums tas neizdevās. Toties ir dažas citas, daudz būtiskākas līdzības.

Netālu no Kolkasraga Slīteres Zilajos kalnos bija neliela ap­dzīvota vieta Muņi. Ta atrodas gandrīz uz tā paša platuma grāda (ģeogrāfiskās paralēles), kur L. Munameģis. Bet, ja turpina šo para­lēli vēl tālāk uz rietumiem, vēl pēc 650 km nonākam Skagena ragā, kas noslēdz Baltijas jūras izeju uz Ziemeļu jūru. Tatad līnija L. Mu- nameģis-Kolka-Skagena rags vispirms noslēdz mazo olu — Rīgas līci, tad lielo olu — pašu Baltijas jūru.

Pieredzējuši jūrnieki stāsta, ka Skagena rags, no viņu skatī­juma, ir līdzīgs Kolkasragam. Nebūtu korekti apgalvot, ka šīs līdzī­bas, līdzīgie vārdi un to nozīme, kā ari vairākas citas saiknes ir tikai sagadīšanās. Sensenās teikas par olu kā radīšanas sākumu liek do­māt, ka Pokaiņu un L. Munameģa saiknēm ir kāda ļoti būtiska nozīme Baltijas jūras izveidošanā tāltālajos aizlaikos. Tāpēc ar cieņu jāizturas pret Daugavu, tās lokiem un citām brīnumainām vietām šajā lielajā sistēmā. Vēl piemetināšu, ka somugru vārds muna sa­klausāms arī Lietuvas lielās upes Nemunas vārdā. Tātad Nemuna bija sava veida vienojošais pretstats Daugavai.

Radīšanas teikas. Dažādu ģeoloģisko laikmetu nogulumu kār­tas Latvijā klāj pamatklintāju vidēji 0,5-1 km biezumā. Jau mi nēju, ka Latvijas lielo upju gultnes atspoguļo pamatklintāja ieleju un plaisu izvietojumu. Apjēdzot, ka virszemes upju un svēt­vietu plānu, ari pamatklintāja profilu, saista Saules ceļi, tuvojamies senču izpratnei par Dabu kā Augstākā Saprāta veidojumu un iz­pausmi.

Sevišķu interesi izraisa tās latvju teikas, kurās ir runa par lielo upju saskaņotu, pakāpenisku veidošanu. Tālo aizlaiku notikumi pārstāstīti simbolu valodā, jo tikai tā senās zināšanas varēja saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm. Pašos pamatos šis teikas nepār­protami liecina, ka mūsu senči ir zinājuši dziļākās enerģētiskās sakarības, zinājuši, ka tās pakāpeniski izraisa būtiskas pārmaiņas Zemes reljefā.

Mūsdienu cilvēkus var mulsināt dažu teiku simbolika. To neiz­protot, ziņojums var likties pat bērnišķīgi naivs. Taču iedziļinieties teiku vēstījuma būtībā. Manuprāt, senākās cilmes teikas vēsta par Dieva radīto būtņu pakāpenisku un metodisku rīcību. Vislabāk šīs ziņas saglabājušās teikās par Daugavas rakšanu.

… Dievs sasaucis kopā visus zvērus, putnus, zivis pie darba, licis rakt Daugavu. Sanākuši ari visi, visi. Un zaķis ar lapsu, veiklākām kājām, tū­liņ mērojuši upei ceļu: zaķis lēcis pa priekšu, lapsa atkal pa zaķa pēdām ar kuplo asti ievilkusi robežas. Kurmis, zemes urķis, pa ievilkto robežu dzinis pirmo vagu, bet āpsis vagu pakasījis lielāku, lācis atkal, kā jau stiprinieks, klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās (lūk, tādēļ arī Daugavas krastos tie kalni gadījušies). Arī citi zvēri, putni strādājuši ko nagi nes, un tā drīzi vien Daugavas grava bij izrakta.

Minētie zvēri un viņu darbs, protams, ir simboli. Atzīmēsim lo­ģisku un pārdomātu darbu sadalījumu.

No latvju teikām izriet, ka arī citu upju ceļi vispirms ir iezīmēti.

To arī dara lapsa, iezīmēdama Gauju. Salacas ceļš iezīmēts, Vel­nam velkot smagu naudas maisu, Liede Velnam pievelkot līdzi otru kāju u.tml. Velns šeit ir teiku kropļojums, vecākos variantos runa ir par Milzi. Piemēram, Džūkstes upe cēlusies, Milzim raujot iz zemes varenu ozolu, tā vienas saknes vietā radusies upe. Līdzī­gas teikas vēstī ari par citu upju gultņu iezīmēšanu. Tas visas lie­cina: senči pavisam noteikti zinājuši, ka upju gultņu ceļi nosprausti iepriekš sagatavotos projektos.

Līdzība un ritmi

Viens no kosmosa uzbūves pamatlikumiem izpaužas dažāda lieluma objektu savstarpējā līdzībā. Jau minēju piemēru, ka planētu riņķojums ap Sauli būtībā līdzīgs Saules riņķojumam ap Galaktikas centru. Savukārt planētas pēc tiem pašiem dabas likumiem apriņķo pavadoņi, piemēram, Meness mūsu Zemi.

Daudzas un dažādas seno objektu grupas arī apvienotas sav­starpēji līdzīgās kopās. Jau atzīmēju, ka seno svētvietu līnija L. Mu- nameģis-Kolka-Skagena rags šķērso vispirms Mazo jūru — Rīgas līci, tad pašu Baltijas jūru. Mūsu senči šo līniju apzinājās. Apbrīnojami precīzi uz tās celta Burtnieku baznīca. Uz šīs līnijas atrodas ari tā sauktās Lībiešu Upuralas, un teika vēsta par apakšzemes eju, t.i., slēpto enerģiju plūsmu, no tām uz Burtnieku baznīcu. Turklāt ceļš no Munameģa līdz Kolkai sastāv no šādiem posmiem — Burtnieku baznīca-līča krasts-Somu līča krasts-Kolka — 2 x 50 = 100 km.

Te nu atkal labi redzam tos pašus plaukstas un pirksta salī­dzinājumus, ko minēju par ceļu no L. Munameģa uz Tallinu caur Munameģi. Vairākas lielo ritmu izpausmes jau aprakstīju šī darba pirmajā grāmatā. Tatad 3 x 50 km pa sauszemi, bet 15 x 50 km pāri jūrai. Ritmu attiecību nosaka skaitļi 1, 3, 15. Šos skaitļus vēl sastapsim.

Treji ritmi. Iepazīstot senos svētlīniju plānojumus, daudzas reizes jāsastopas ar attālumiem, kas vairākkārt atkārtojas. Tas lie­cina, ka senie Baltijas svētvietu sistēmas projektētāji lietojuši kādu noteiktu mēru sistēmu. Tas pamati, protams, jāmeklē pašā dabā.

Pirmā lielo mēru grupa, kas nosaka izcilāko vietu savstarpējos attālumus, sastāv no skaitļiem 50, 100, 150, 200, 400 utt. Protams, senie projektētāji nezināja modernos lielumus kilometros, bet mēs mērām attālumus kilometros tāpēc, ka minētie skaitļi ietilpst ritmā, kas saistāms ar Zemes apkārtmēru — 40 tūkstoši km. Visi šie mi­nētie mēri ir apkārtmēra daļas. Ta, 400 km ir simtā daļa, 200 km puse no tās utt.

Vairākkārt sastopams 260 km attālums. Tas atbilst piecdesmi­tajai daļai no zemeslodes diametra — 12,8 tūkstoši km.

Vairākkārt minēju attālumu 15 km un 3 x 15 km = 45 km u.tml. Tas saistāms ar Zemes attālumu līdz Saulei — 150 miljoni km.

Bet apļi ap Pokaiņiem, kuru rādiuss ir 170 km un 2 x 170 = = 340 km, saistāmi ar Mēness rādiusu 1,7 tūkstoši krn.

Protams, lai šos mērus lietotu, vispirms vajadzēja zināt kos­miskos lielumus. Tuvāk par to nakamajā apcirknī.

Modeļi. Šis grāmatas Pirmajā apcirknī apskatījām iedomātu trīsstūri, ko veido triju Rīgu vietas. Aplūkojot Daugavas kon­tūras, redzam, ka Daugavas izteces, grīvas un Bešenkoviču pagrie­ziena veidotais trīsstūris ir apmēram 15 reižu lielāks par triju Rīgu trīsstūri. Šo skaitli 15 jau atzīmēju, rakstot par L. Munameģa līniju.

Turklāt divas 110 Rīgu modeļa trīsstūra līnijām savos pagarinā­jumos veido minētā Daugavas trīsstūra malas. Līnija pirmā Riga- Ķēniņa kalns turpina veco ceļu uz Daugavas izteku. Bet līnija trešā Rīga-Ķēniņa kalns norāda Daugavas ģenerālliniju uz Bešenkovi- čiem. Tādējādi Ķēniņa kalns Parogrē salīdzināms ar palielināmo stiklu jeb lēcu, kas attēlu palielina 15 reizes.

Pilnīgi neiespējami, ka šādi kopā saistīti un savstarpēji līdzīgi (kongruenti) milzu trīsstūri varētu rasties kā nejaušu dabas speķu rotaļa. To varēja radīt tikai apzināta tādas senas civilizācijas darbība, kuras rīcība bija precīzas kartes, instrumenti un varenas apzinati virzītas jaudas jau minēto objektu izveidošanai dabā.

Ziņas par Baltijas radīšanas gaitu liek domāt, ka triju Rīgu trīs­stūris veidots pirms pašas Daugavas rakšanas. Tas ir tāpat kā projek­tētājs pirms sarežģītas būves celšanas izveido tās maketu.

Tagad nonākam pie nākamā nozīmīgā jautājuma — vai Rīgu trīsstūris ir Daugavas plāna atveids vai arī — Daugava ir Rīgas mo­deļa atveids daba.

Domājams, ka tāpat par maketu Hānjas, Minskas un Valdaja augstieņu veidošanai varēja kalpot ši darba pirmajā grāmatā aprak­stītie Zelta ķēdes trīsstūri (125.-136. lpp.). Šo trīsstūru virsotnē bija Engure, bet milzīgajā augstieņu trīsstūrī iedomāto zīmējuma vir­sotni veido L. Munameģis, kas atbilst jau aplūkotajiem principiem. Var jau iebilst, ka mērogu attiecības nav gluži precīzas, bet te atbilde ir vienkārša. Arī mūsdienu projektētāji, pārbaudot maketu, atrod, kas labojams un kas uzlabojams, tādējādi konstrukcija ir nevis ma­keta precīzs, bet gan izlabots palielinājums.

Vēl palika neskaidrs Indras trīsstūris ap Daugavas lokiem. Viens no šī trīsstūra skaidrojumiem varētu būt Pasaules meridiāns ar tā Māras un Laimas līnijām.

Kas viņi bija? Teikā par Daugavas rakšanu minēti zvēri. No tās izriet, ka Zaķis bija plānotājs, Lapsa — zemes mērītāja un ierī- kotāja, bet Lācis bija lielo darbu darītājs. Protams, tie ir simboli, jo citādi nevarētu saglabāt ziņas par lielo darbu darītājiem. Dainās vi­ņus dēvē par Dieva dēliem, cilās teikās par milžiem. Interesanta ir no­rāde par to, ka ūdens esot viņu asinis.

Senču asinis. Vairākas latvju teikas — par Alūksnītes,Juglas u.c. upju izcelšanos vēsta, ka tajās tekošais ūdens esot Vella (nejaukt ar kristīgās reliģijas radīto Velnu) asinis. Nelabā pieminējums liecina par nesenu kropļojumu. Senākās citu tautu teikās ūdens radies no milža, bet latvju teikās — no senču asinīm. Senie mīti vēsta, ka esam cēlušies no milžiem, tātad visas minētās teikas apliecina vienu un to pašu domu. Arī skandināvu "Jaunākajā Edā" pasaule radīta no milža Imira (salīdziniet ar krievu Mir— pasaule) miesas, bet jū­ras ūdens — no tā asinīm.

Ziņa, ka ūdens ir senču asinis, liek padomāt par Zemi kā dzī­vības devēju un daudz nopietnāk — par upju nestā ūdens nozīmi ne tikai mūsu fiziskajā, bet arī garīgajā dzīvē.

Savienojot Daugavas sākuma un beigu vietas, iegūstam noslēgtu svētlīniju sistēmu. Senie ļaudis šādu sasaisti uzskatīja par nozī­mīgu.

Šīs ziņas saistās ar senajiem uzskatiem par Zemi kā dzīvu ra­dību un liek rūpīgāk domāt par to, vai, piesārņojot upes un jūru, bendējot Zemi, mēs nebendējam paši sevi.

Senās gultnes

Mūsu mīļā zemīte gadu tūkstošu gaitā neskaitāmas reizes gan cēlusies, gan grimusi. Turklāt dažādas vietas — visai atšķirīgi. Līdz ar to mainījušās upju gultnes. Ta, piemēram, Burtnieku ezera dien­vidu galā ietek 16 km garā Ēķinupe. Gan tās vārds, kas somugru valodās nozīmē atpakaļ pagrieztā, gan grīva, kāda raksturīga iztekai, nevis ietekai, liek domāt, ka tā no Burtnieku ezera iztekas pārvēr­tusies par pieteku.

Savas gultnes mainījušas ari daudzas citas Latvijas upes. Ik ga­dus to dara Gauja, Pededze, Seda un citas smilšu krastos plūstošas upes. Ir pat dzirdēts, ka lielā ūdenī Gauja varot vienā rāvienā savu gultni uz vienu vai otru pusi novirzīt par kādu puskilometru, pame­tot prāvu vecupi.

Upes nemīl ari tecēt taisnās gultnēs, ja vien tecējumu neiero­bežo klinšu sienas. Tie, kas brauc ar laivām, zina, ka pat upes tais­najā posmā straume patiesībā līkumo no viena krasta uz otru. Šī līkumotā straume sāk deldēt krastus, veidojas loki, kas ar katru gadu kļūst arvien lielāki. Gadiem ejot, loka ārmalā ūdens nemitīgi grauž krastu, bet pretējā — palienes pusē nogulsnējas sanesas. Loks turpina pieaugt, līdz pārtop par cilpu. Ar laiku tā pati sevi noslēdz. Tad ūdens aizplūst pa caurrāvumu un sāk veidot jaunu loku kādā citā vietā, pametot veco cilpu. Tā sākumā pārtop par atteku, kas gadu gaitā aizsērē. Senākās gultnes vietā paliek tikai vecupes eze­riņi, kas ar laiku pārpurvojas.

Ta pirms kādiem četriem gadsimtiem esot noticis ar Ventu pie Piltenes. Laikam tas būs bijis lielu enerģiju laiks, jo apmēram tai pašā laika — 17. gs. pirmajā pusē — jaunu, tagadējo ieteku jūrā iz­rāvusi Daugava, pametot veco gultni pie Vecākiem. Jaunu ieteku jūrā meklēja arī Lielupe, līdz 1755. gadā tā izrāva pašreizējo grīvu.

Arī Daugavai bijušas daudzas gultnes. Iespējams, ka vecākā no tām bijusi pirms daudziem ledus laikmetiem un virzījusies uz taga­dējo Kolkasragu.

Kolkas gultne. Kolkā Daugavas gultnes turpinājums vērtējams ar jau aprakstīto paralēli, kas vieno L. Munameģi ar Skagena ragu. Braucot uz Kolku, nežēlojiet laiku, lai piestātu Gausajā jūdze pirms Klapkalnciema, Abragciemā, Bērzciemā, Pūrciemā. Šajās vietās ne­tālu no jūras manāmas senas upes gultnes paliekas. Uz tām lieliski zaļo lapu koki, kaut ari apkārt šķiet pārāk sauss pat pieticīgai priedei. Jūras krasta virziens šajās vietās labi sakrīt ar Daugavas gultnes iedomāto turpinājumu. Tas liek domāt, ka tāltālā senatnē pirms miljoniem gadu kāda dziļa, tagad jau slēpta plaisa pamatklin- tājā varēja radīt gultni senajai Daugavai.

Ģeologi domā, ka Rīgas līča vieta pirms pēdējā ledus laikmeta vai arī senāk bija sauszeme. Šī ziņa apliecina nule teikto, ka Dau­gava senāk tecējusi virzienā uz tagadējo Kolkasragu.

Daugavas gultne Juglā. Aizvēsturiskos laikos Daugava tecē­jusi caur Juglas ezeru un Ķīšezeru — tās ir vecās Daugavas gultnes. Viduslaikos tur vēl dažkārt plūda palu ūdeņi, piemēram, 1615., 1770., 1777. un 1867. gadā. Bet, kā liecina teikas, vēl senāk Dauga­va esot tecējusi dienvidos no Ķekavas, kur bijusi senākā Rīgas vieta. Turklāt šī vieta ir seno svētvietu līnijas Cēsis-īle viduspunkts.

Tas bija vietēja rakstura izmaiņas, taču bijušas arī citas, dažkārt visai būtiskas upju tecējuma maiņas.

Sece. Vēl tagad ar savu varenumu un krāšņumu pārsteidz senā Daugavas ieleja dienvidos no Seces (Aizkraukles rajons). Dižās iele­jas garums apmēram 15 km, kopējais aizsērējušās daļas garums ap­mēram 25 km. Daugava pametusi veco gultni Zemes garozas svār­stību rezultātā, ceļoties upes vecajai gultnei augšup. Par tautas atmiņu liecina vietvārdi Sērene un Sece — vieta, kurai Daugava pa­gāja secen.

Abava. Pirms vairāk nekā 11,6 tūkstošiem gadu, pēc ģeologu domām, izveidojās Baltijas ledus ezers. Ne Daugavai, ne Lielupei, ne Gaujai nebija noteces uz Rīgas līci, jo tas bija pilns ar lediem. Viss Lielupes baseins veidoja milzu ezeru, kurā ūdens krājās un krājās, līdz atrada iespēju izlauzties uz Baltijas jūru pa Abavas sengultni. Ta kā galvenā ūdens piegādātāja varenajai straumei, kas plūda pa Abavu, bija Daugava, tad Abavu varam uzskatīt par Dau­gavas noteces pagaidu gultni.

Abava atšķiras no citām Kurzemes upēm ne tikai ar vareno ieleju, kas dziļi iegrauzusies apkārtējā līdzenumā. Senās apdzīvotās vietas — Pūre, Kandava, Sabile, Rendas muiža izvietotas Abavas labajā, nevis kreisajā krastā. Senie ļaudis neapmetās, kur pagadās, un tieši tas, ka viņi apdzīvoja Abavas labo krastu, liek domāt par šo upi kā par Daugavas lejasteci.

Tatad Daugava ar Abavu izveidoja pirmo pecledus laikmeta upi mūsu zemē. Iespējams, ka apvienotās upes tecējums beidzās pie Rendas, jo šis vārds saistāms ar rand, kas igauņu valodā nozīmē ju­ras krasts.

Abavas gultne nav veidojusies tikai pēc pēdējā ledus laik­meta — tā pastāv jau miljoniem gadu. Paliek neskaidrs jautājums, kā gan par Abavas seno izcelsmi uzzināja mūsu senči, ja ģeologi to secināja tikai pašās 20. gs. beigās.

Abavas vārds skan tuvu latiņu vārdam, kas nozīmē vectēva ve­cāmāte, t.i., ciltsmāte. Tas uzvedina uz pārsteidzošu domu, ka mūsu tālie senči zināja par minēto notikumu gaitu ledāja kušanas periodā un norises secību; zināja, ka Abava ir pirmā un vecākā Kurzemes upe.

Vēlreiz atkārtosim, ka Abavai, tāpat kā Daugavai, senatnē gal­venokārt apdzīvots bijis labais krasts, nevis kreisais kā citām Kurze­mes upēm (sk. "Daugava mītos un dainās"). Tā ir būtiska iezīme, kas sasaistās ar jau teikto par Abavu kā Daugavas gultni. Tā ir ap­dzīvoto vietu veidošanas likumība. Gar Daugavu un tāpat gar Abavu senās apdzīvotās vietas ierīkotas tikai upju labajā krastā. Pie tām upēm, kas pa labi no Daugavas, apdzīvotas vietas atrodas labajā krastā, piemēram, Valmiera, Cēsu senākā vieta, Turaida. Turpretī pie upēm, kas plūst pa kreisi no Daugavas, apdzīvotas vietas ir krei- saja krastā, piemēram, Dobele, Skrunda, Kuldīga, Ventspils.

Mākslīgās gultnes. Mūsdienu cilvēks dažkārt rok upēm jau­nas gultnes. Bet vai tas ir labi? Daba katram strautam, upei, pur­vam, ezeram iekārtojusi savu vietu un uzdevumu. Pārvēršot mūsu upes par novadgrāvjiem, nosusinot purvus un iztaisnojot upes, cilvēki bojā smalko Dabas pašregulēšanas un pašatjaunošanās mehānismu. Ziemeļamerikā kādu agrāk taisnotu upi mēģināšot atgriezt vecajā, līkumotajā, purvainajā gultnē. Kaut gan šis projekts maksāšot dārgi, tas kopumā tomēr došot ietaupījumu uz attīrīšanas ietaišu rēķina.

īslaicīgu ekonomisku apsvērumu dēļ un sekojot tā sauktā zi­nātnes un tehnikas progresa nepārdomātām virzībām, mūsu zemē daudzas skaistas upes pārvērstas par novadgrāvjiem. Tads liktenis draud arī Daugavai. Lai nopietni runātu par Zemes auglību un cil­vēku veselību, jāmēģina saprast, ka un kāpēc veidots brīnumainais ūdens riņķojums dabā.

Apskatījām daļu Daugavas senāko gultņu. Te nu varētu pa­raustīt plecus un teikt— kas tur sevišķs? Visas upes maina gultnes. Arī Daugavai Latvijas teritorijā, posmā no Daugavpils līdz ietekai jūrā, bijis daudz vecupju. Tas radušās gadu miljonu gaitā, bet gultņu maiņu Daugavai veido citas norises. Lai arī cik spēcīga ir Daugavas straume, nevienā no minētajām vecajām gultnēm nav aprakstīto loku. Gultņu maiņu, ticamāk, izraisījušas spēcīgas zemes svārstī­bas, paceļot augšup vai nospiežot zemāk te labo, te kreiso krastu.

Daugavas vārdi

Daugava pieminēta latvju dainās un teikās, kur tai nav cita vārda. Toties grieķu mītos, skandināvu sāgās u.c. avotos tai doti daudzi citi, acīmredzot svešzemnieku lietoti vārdi. Pat ļoti kritiski lasot šīs ziņas, jāatzīst, ka upes pieminējums tālu jo tālu pārsniedz tās kā ūdensceļa nozīmi. Senie grieķi Daugavu atzina par ievēroja­māko upi pasaulē nejau ūdens daudzuma, bet gan to cilvēku gud­rības dēļ, kuri dzīvoja Daugavas krastos. Līdzīgu novērtējumu pauž arī latvju dainas.

Senie grieķi labi zināja Nīlu, Donavu, Dņepru, Volgu. Bet, ja kādi ļoti nozīmīgi notikumi bija saistāmi ar upi, tad viņu mītos tā ir Ēridana, t.i., Daugava. Uz Ēridanu devās sengrieķu varonis Hērakls pēc padoma, kā veikt savu visgrūtāko — divpadsmito varoņdarbu. Viņam vispirms vajadzēja atrast vietu, kur Atlants balsta visu debess jumu un no šīs vietas iekļūt Hesperīdu dārzā, lai iegūtu zelta ābolus. Meklēdams padomu, viņš izklejoja visu Eiropu un Āziju, lidz atbildi guva tālu Eiropas ziemeļos (raugoties 110 Grieķijas), pie Ēridanas. Šis mīts un ari citi līdzīgi liek domāt, ka šeit senatnē dzī­vojuši tiem laikiem gudrākie vai vieni no gudrākajiem cilvēkiem pa­saulē. Pa Ēridanu ar kuģi Argo grieķu kuģotājs Jāsons vedis Melnās jūras piekrastē nozagto zelta aunādu. Ēridanas viļņos, domājams, Baltijas jūrā, samērā netālu no Ēridanas grīvas, iekritis cits grieķu varonis — Faetons. Nav otras upes Eiropā, kura senajos mītos būtu guvusi tik lielu starptautisku ievērību.

Laika tecējumā Daugavai radušies daudzi un visai atšķirīgi vārdi, ko devušas galvenokārt citas tautas. Tie uzskatāmi par nozīmīgām vēstures liecībām. Arī šobaltdien lielo upi dēvē dažādi. Posmā lidz Bobrovije Luku ezeram to dēvē par Studerevku, tālāk — līdz Bob- rovecas ciemam — par Volkotu, bet no Bobrovecas ciema līdz Lat­vijas robežai — par Zapadnaju Dvinu. Mums tik labi pazīstamais Daugavas vārds upei ir tikai pašā lejtecē — Latvijā.

Daži valodnieki uzskata, ka vārda Daugava sakne esot daug, kas lietuviešu valodā nozīmē daudz. Šaubas nerada izskaņa ava, kas sanskrita valodā nozīmē avots vai ūdens. Tatad upes vārda tulkojums varētu būt — daudz ūdens. Tomēr šādu tulkojumu vairāki valodnieki noraidīja jau pirms Otrā pasaules kara.

Gan Latvijā, gan Lietuvā ir ezeri un nelielas upītes ar līdzīgiem nosaukumiem, kuri nekādi nav skaidrojami ar sakni daug, jo nekā tāda tur nav, par ko varētu teikt — daudz.

Lietuvas upe Daugavene, apdzīvota vieta Daugai, tāpat arī nelielas apdzīvotas vietas Latvijā ar līdzīgiem vārdiem, piemēram, vairāki Dauguļi (Dikļu, Mārsnēnu un Nirzas pagasta), Dauguļova (Pasienas pagastā), Daugasne (Rugāju pagastā) un vairāku pavisam nelielu ezeriņu nosaukumi liek domāt, ka šiem vārdiem jāmeklē cits skaidrojums.

Senākais vārds. Saglabājušies daudzi Daugavas vārdi, un se­nāko nosaukumu vecums vērtējams simtos tūkstošos gadu.

Vārds Daugava, ticamāk, skaidrojams ka Debesu ūdeņi vai kā Dieva ūdeņi. Šai gadījuma spilgti un spoži atdzimst arī citu seno vārdu, īpaši Ēridanas, nozīme.

Šo un daudzu līdzīgu vārdu tulkojumi ir veiksmīgāki, ja tos saista ar senjapāņu valodu. Pirmā zilbe Dau — Lielais (Garīgais) ceļš. Mūsdienu japāņu valodā šī skaņa ir pārveidojusies par Do, bet Daugavas vārda otrā daļa gava nozīmē — upe. Baltijas saistību ar senajiem japāņiem aplūkosim savrupā stāstījumā.

Šāds tulkojums atbilst gan minētajām seno svētakmeņu rindu (sk. Ceturtajā apcirknī) saiknēm, gan arī citu svētvietu nozīmei un daudzajām dainām par neredzamo Daugavu. Bet mūsdienu vārds Daugava, jādomā, ir vairāku simttūkstošu gadu senā vārda pārvei­dojums. Iespējams, ka dainas par Daugavu ir kadu tikpat vecu zi­nāšanu atspulgi.

Ēridana. Otru senāko Daugavas nosaukumu — Ēridana — saglabājušas grieķu teikas. Pazīstamākā no tām ir teika par argo­nautiem. Argonauti, kuģa Argo jūrnieki, devušies uz Melnās jūras tirdzniecības centru Kolhīdu, lai iegūtu zelta aunādu. Tas valdnie­ka Aiēta meitai Mēdejai iepaticies Argo kapteinis Jāsons, un viņa tam palīdzējusi iegūt, t.i., nozagt, kāroto aunādu. Aiēts zagļiem dzi­nies pakaļ un aizsprostojis izeju no Melnās jūras — Dardaneļus, tā­pēc argonautiem nebija iespējas atgriezties Grieķijā pa taisnāko ceļu. Viņiem vajadzēja atceļu meklēt uz ziemeļiem — pa Dņepru, tad pa ezeriem un upēm, no kurām beidzamā bijusi Ēridana. Velkot kuģi pret straumi uz augšu pa Dņepru un tās pieteku Berezinu, Argo nonāca Daugavā. Tālākais ceļš uz Grieķiju turpinājās tā, lai sauszeme atrastos pa kreisi. Tās lejtecē atradusies Elektridas (Dzin­tara) sala. Iespējams, ka par Elektridu toreiz saukta Kurzemes pus­sala. Arī ziemeļvācu hronists Brēmenes Ādams (11. gs.) Kurzemi dēvējis par lielu salu. Šeit gan jāpiebilst, ka vēl līdz 1920. gadam no­saukums Kurzeme sevī ietvēra daudz plašāku teritoriju. Kad tika no­teiktas Latvijas un Lietuvas republikas robežas, Latvija atdeva Lie­tuvai Dienvidkurzemi apmaiņā pret auglīgām zemēm dienvidos no Bauskas.

Daži vēsturnieki, piemēram, anglis Edžertons Saiks, uzskatī­juši, ka par Ēridanu toreiz saukta Daugava. Citi šo uzskatu apstrī­dējuši, jo arī Itālijas lielākā upe — Po senos laikos dēvēta par Ēridanu. Te nu gan jānorāda vairāki iemesli, kuru dēļ pēdējais iz­teikums nav attiecināms uz šo mītu. Vispirms atzīmēsim, ka pārē­jās sengrieķu teikās Ēridana minēta kā tālā upe Eiropas ziemeļos. Turklāt Po upe nekādi nav saistāma ar jau minēto Elektridas salu. Treškārt, argonauti, dodoties uz ziemeļiem no Melnās jūras, nekādi nevarēja nokļūt Po upē Itālijā.

Domājams, ka vārda Ēridana pirmā daļa ir nedaudz pārveidots aizlaiku augstākās dievības — Uri vārds. Igauņu valoda eri nozīmē — sevišķs. Vārda otrā daļa — dana, iespējams, saistāma ar sengrieķu mītos minētajiem titāniem. Tatad Ēridanas vārds varētu būt tulko­jams kā (sevišķa) augstākās dievības Uri vieta titāniem. Kopumā par Ēridanu kā par Daugavas, vai vismaz tās lejteces, seno vārdu tieši runāts trīs grieķu teikās, bet vēl divās — netieši.

Seno grieķu mītos stāstīts, ka viņu augstākā dievība Zevs sacē­lies pret savu tēvu, Urāna dēlu Kronu un viņa palīgiem — titāniem. Pēc gūtās uzvaras Zevs savus pretiniekus ieslodzījis pazemē. Tomēr šajā pazīstamākajā mīta variantā ir pretrunas. Daudz ticamāks ir cits variants, kas pauž, ka Krons kopā ar titāniem devies prom no Grieķijas uz kādu zemi tālu ziemeļos. Tur viņš nodibinājis jaunu valsti, kurā cilvēki dzīvojuši ilgi un laimīgi. Jau minēju, ka netiešu apliecinājumu sniedz daži Baltijas vietvārdi: senais Lietuvas galve­nās upes Nemunas vārds ir Kronosa, un netālu no tās grīvas atro­das sena pilsēta Kretinga, t.i., Krētas kungu pilsēta. Pilnīgi iespējams, ka Krons šo vietu sauca sava vectēva — Uri vārdā un laika gaitā vārds pārveidojās par Ēridanu.

Veine. Daugavai bijuši arī citi vārdi. Somu pētnieki uzskata, ka viņu eposa "Kalevala" varonis Veinemeinens (t. i., vīrs no Veines) dzī­vojis pie Daugavas. Veine arī ir viens no Daugavas senajiem vār­diem.

Iespējams, ka Veines vārds (skandināvu teikās Veina, Vein, lībiešu Vēti, Veina) nāk no somugru vana — sens, vecs. Tas atbilst daudzkārt "Kalevalā" teiktajam, ka eposa galvenais varonis Veine- meinens bija vecais, viedais. Veine un Viņa jau ir Vana pārveidojumi. Vārdu Vina sastopam skandināvu sāgās. Latvijā diezgan bieži sasto­pams vietvārds Vīnakalni — pie Pļaviņām, Talsiem u.c. vietās, kur vīnogas nav audzētas, vismaz par to nav ziņu. Tā vien šķiet, ka pē­dējo pārveidojumu sākuši vikingi un pabeiguši vācu baroni. Vārds Veine viņiem licies tuvs vācu vein — vīns. Tādējādi daļai seno svēt- kalnu vārdi pārveidojušies: Vana — Veine — Vein — Vina.

Dzintara dēļ tāltālā senatnē pastāvēja sakari ar Ēģipti un Seno Grieķiju, vēlāk, mūsu ēras sakumā, veidojās tirdzniecība ar Romas impēriju. Par Rudonas upi rakstos atrodamas ziņas, ka tā iztekot no Alanu jeb Alauna kalniem (tagad Valdaja augstiene) un ietekot Vendu līcī (tagad Rīgas līcis). Rudonas nosaukums saistāms ar Daugavas krācēm, jo latīņu valoda vārds rudo nozīmē krākt, rēkt vai rūkt.

Rudona. Daugavas krāces veidoja dolomīta sliekšņi un at~ lūžņi, kas reizēm kā ar ēveli nodrāza kuģu un laivu apakšdaļas. Ēve­les priekšteci — slīmestu sensenos laikos gatavoja no akmens. Gan skandināvu, gan krievu valodā ēveles nosaukums darināts no vārda ruban. No šī vārda atvasināts arī savā laikā sevišķi populārais Dau­gavas nosaukums Rubona. Līdz pat 20. gs. šis Daugavas vārds sa- glabajās gan kartēs, gan mazāku vietu toponimos.

Pirms spēkstaciju izbūves uz Daugavas tikai posmā no Ķe­guma lidz Rīgai laivinieki zinājuši vārdos saukt divdesmit piecas va­renas krāces. 1893. gadā iespiestajā A. Sopunova Daugavas ap­rakstā krāču saraksts vien aizņem 17 lappušu. Vēl nesen plostnieki daudzas Daugavas krāces sauca par Rubām. Spēcīga krāce — Ru- ba atradās desmit kilometrus pirms Vitebskas. Tagad tā saspridzi­nāta. Lejpus Daugavpils bija Saldā Ruba. Iepretim krācei krastā atradās Rubanišķu ciems, kas padomju gados nepārdomāti pārdē­vēts par Rubenišķiem. Pretim Aiviekstes ietekai atradās Klusā Ruba, pretim Skrīveriem — Ādmiņu (Kožemjackaja) Ruba.

Dina. Nākamais Daugavas nosaukums — Dina — pirmo reizi minēts ap 7. gadsimtu. Ravennas Ģeogrāfs citē filozofa Markomira vārdus: Dānijā ir daudz gudru un drosmīgu vīru, bet nav tik uzņēmīgu kā to, kas dzīvo Dinas krastos. Dina (Tuna) minēta ari skandināvu sāgās. Ar vardu din (seno indoeiropiešu duiri) skandināvu valodās apzī­mēja kāpu.

Dvina. Krievijā ar šādu vārdu sakas divas upes — Zapadnaja, t. i., Rietumu Dvina — Daugava un Severnaja, t. i., Ziemeļu Dvina, kas ietek Baltajā jūrā pie Arhangeļskas. Abas Dvinas ietek jūrās, kuru nosaukumi nāk no vārda balts, uz abām samērā viegli nokļūt no Volgas augšteces. Vēl jāatzīmē, ka Arhangeļskas apgabalā vecāko māju jumta rotājumi ar tā sauktajiem zirdziņiem apbrīnojami lī­dzīgi vai pat pilnīgi tādi paši kā veco kurzemnieku māju rotājumi. Tāpēc iespējams, ka jāmeklē ne tikai līdzīgi upju un jūru vārdi, bet arī citas — daudz dziļākas saknes.

Var būt, ka atminējumu vārdam Dvina varētu dot angļu vārds hvin — dvīnis. Šo domu apliecina arī tas, ka Ziemeļu Dvina (garums 744 km) ir divu lielu upju — Suhonas (588 km) un Jugas (570 km) sateka. Neizslēdzot iespēju, ka lielā ziemeļu upe domāta kā Dau­gavas dvīnis, apskatīsim vēl otru iespēju — Daugavas dvīnis ir Ne- muna. Par to liek domāt jau skatītais vārds muna — ola, jo Daugavai ir saiknes ar Munameģi, bet Nemunai to nav.

Līdzīgi un savstarpēji saistāmi ar Dvina ir vācu tekstos minētie Daugavas vārdi — Dina, Duna, skandināvu teikās — Tuna.

Lielie jautājumi

Tatad mūsu Daugava ir senas, milzīgas un cieši saistītas svēt­vietu sistēmas galvenā daļa, Debesu ceļš un Dieva upe. Seno vārdu tul­kojumi pilnībā apliecina domas par Daugavu kā Dieva dēlu raktu upi.

Pieminot vārdus Dieva dēli, autors ne vismazākajā mērā nevēlas izraisīt reliģiska rakstura strīdus. Šie vārdi ņemti no senajām latvju dainām. Dieva dēlu pieminējumi attiecas uz tāltāliem aizlaikiem. Turklāt Daugava ir vienīgā ģeogrāfiskā vieta, uz kuru attiecas Dieva dēlu darbība, un saistībā ar Daugavu viņi pieminēti vairākas reizes.

Jau pārliecinoši pierādījām, ka milzīgā svētvietu tīkla izveido­šana Baltijā nekādā gadījumā nevar būt nejauša, ka tā ir tādas augsti attīstītas civilizācijas darbs, kuras saprāts un iespejas ievērojami pārsniedz mūsdienu civilizācijas iespējas. Bet, sperot šo soli tāltālo aizlaiku lielo darbu izzināšanā, nonākam pie nākamā jautājuma — kāpēc veikti šie neiedomājami lielie darbi?

Korvo skatījums. Pirms sākt meklēt atbildes uz nule izteikto jautājumu, atļaušos izmantot mūsu seno pieredzi. Zinot, ka jau­tātājs ne vienmēr gatavs saņemt neparastu atbildi, iesākšu ar līdzību par tās galveno varoni, izmantojot jauno vārnu Korvo.

Paskaidrošu, ka 2001. gada rudenī noķēru slimu vārnas bērnu. Tam bija savainota, kliba kājiņa, palidot nevarēja, jo aste bija iz­plēsta. Turklāt putnēns stipri kāsēja un viens pats izdzīvot nebūtu spējis. Novietoju vārnas bērnu lodžijā un nosaucu par Korvo. Sa­vainotā kājiņa ātri sadzija, un bez antibiotiku lietošanas pārgāja arī kāss. Nolēmām turēt Korvo līdz laikam, kamēr tam ataugs aste un putns varēs lidot un pats sevi apgādāt.

Korvo saimniecībā ietilpst liela kaste, uz kuras tas var uzlaisties. No tās putns bez grūtībām var ieskatīties manā istabā. Korvo rau­gās pa logu augām dienām. Mēģinu iedomāties, ko tas varēs pa­stāstīt citām vārnām, kad atkal nokļūs brīvībā. Iespējams, ka vārnas dzirdēs vārdus krēsls, galds, gulta, durvis. Vēl varētu pieļaut domu, ka kaut kādu skaidrojumu putni varētu rast tādām lietām kā veļa, apģērbs, drēbju skapis. Tai pašā laikā man grūti iedomāties, ka putni varētu saprast tādas lietas kā avīzes, žurnāli, grāmatas, dators, putekļu sūcējs u.c.

Vēl atgādināšu, ka tikai pirms diviem gadsimtiem pat tālaika gudrākajiem zinātniekiem grūti būtu ieskaidrot elektrības, elektro- dzinēja, telefona, radio, atomelektrostacijas, datora u.c. tamlīdzīgu ierīču darbības principus. Šādus skaidrojumus labākajā gadījumā uzskatītu par slima cilvēka pārmērīgu fantāziju. Pat pieņemot, ka mans Korvo ir kaut ko izpratis no istabā redzētā, pārējās vārnas to nepieņemtu, ķērkdamas — tas nevar būt, jo tas nav iespējams!

Mēs esam līdzīgā stāvoklī, skatot seno civilizāciju sasniegumus un lasot to aprakstus dainās. Mēģināsim šīs ziņas pielāgot mūs­dienu izpratnei.

Šis grāmatas tālākās daļas ir mēģinājums vienot latvju gara­mantās rodamās zināšanas ar jaunajām zinātnes atziņām. Manu­prāt, latvju dainas, teikas un pasakas sniedz pietiekamu skaidrojumu, tikai cilvēki vēl ļoti maz zina par to, ka šo garamantu vēstījumi izteikti simbolos. Tie lietoti tāpēc, lai vēlākās paaudzes varētu sa­prast sarežģītus jēdzienus. Padomājiet paši — vai gan bez simbo­liem jūs viduslaiku cilvēkam varētu izskaidrot, kas ir atomelektro­stacija?

Mēģināsim ar dainu un arī matemātikas palīdzību tuvoties seno pieminekļu būtības izpratnei, lai 21. gs. beigtos senās, turklāt aug­stākās civilizācijas veikto darbu postīšana — to darbu, kuri nākotnē atkal varētu būt noderīgi mūsu tautai, zemei un cilvēcei.

2.3. Debesu upe Daugava

No visiem mūsu zemes fiziskajiem objektiem visvairāk zintnie- cisko dainu veltīts tieši Daugavai.

Uz mirkli pieņemsim, ka dainu daudzumam par to vai citu upi vajadzētu kaut vai aptuveni būt saistītam ar upes garumu mūsu zemē. Tad no upēm veltītā klāsta dainu skaitam par Daugavu vaja­dzētu būt visai pieticīgam — ne vairāk kā dažiem procentiem. Ne­apšaubu šis upes ūdeņu plūduma varenību, bet daudzās tai veltīta­jās dainās Daugava pieminēta neapšaubāmi pavisam citu īpašību dēļ.

Šeit nepieciešams atzīmēt, ka dainas (arī sāgas un senie eposi) nebūt nav tikai dzejiski tēlojumi, bet gan satur nopietnus ziņoju­mus, vēsturisku notikumu attēlojumus, kas izteikti simbolu valodā.

Latvju dainas uzsver, ka ar vārdu Daugava domāta ne jau pa­rastā upe, bet gan ļoti nozīmīga bioenerģētisko (torsionu) plūsmu josla. Lūk, viena no dainām, kuru zināja daudzos novados.

Upe tek dimdēdama, Daugaviņa skanēdama; Upe kārklu pieaugusi, Daugaviņa ozoliņu.

LD 31023

Upes tecējumā ozoli neaug. Ozoli simbolizē daudzās, ļoti spēcī­gās svētvietas Daugavas senielejā. To enerģētiskais strāvojums sais­tās ar neredzamo Daugavu. Dažas citas dainas stāsta par ozolu līcī­šiem, kas piešķir Daugavai īpašu spēku un atšķir to no citām ūdens tecēm.

Šīs dainas pieder pie izcilām aizlaiku zinātnes vērtībām. Kaut arī senās zināšanas zudušas, mēģināsim šīs dainas izprast pēc būtī­bas. Tās cieši savijas cita ar citu un tāpēc jāskata kopumā.

Es pārkāpu Daugaviņu Ar ozola skabardziņu; Paliek rokas nemazgātas, Jūras ogas nelasītas.

V191,7381

Būtībā šī daina vēsta par zintnieka darbību, lai iegūtu izziņu gaišredzībai.

Daudzas ziņas liek domāt, ka senie cilvēki, pat tie, kas dzīvoja talu no Daugavas, labi apzinājās šīs upes izcilo mītisko spēku.

Vai upīte vien tek strauji, Strauji tek Daugaviņa, Strauji tek Daugaviņa Gar ozolu līcīšiem.

FS 1730, 1886, Aizkraukle

Šis krasts, viņais krasts

Atomfizikā, bioloģijā, elektrotehnikā, ģeoloģijā u.c. zinātnēs krei­sais objekts nebūt nav labā objekta atspulgs. Tas pats attiecas uz visu dabu, tostarp arī upēm. Šīm atšķirībām bieži vien ir visai bū­tisks raksturs. Daugava un arī citas lielas upes atdala ne tikai pa­gastu, novadu vai valstu robežas. Upju labie un kreisie krasti ir atšķirīgi. Ja garākā posmā apskata Daugavu un tās labā krasta pietekas Pededzi, Aivieksti u.c., to lielakajai daļai labie krasti ir aug­stāki. Turklāt vēl ir vairākas, ne tik viegli pamanāmas, bet daudz būtiskākas atšķirības. Ražas Daugavas labā krasta joslā ir gandrīz divreiz lielākas nekā kreisajā. Labā krasta tuvumā labība nobriest par divām nedēļām agrāk neka kreisajā, tāpat agrak ienākas augļi, ogas, dārzeņi. Kaut arī saule apspīd vienādi abus krastus, tomēr zemkopji jau simtiem gadu vērojuši lielas atšķirības.

Stāsta, ka ap pļaujas laiku kads čigāns, lai paglaimotu no Dau­gavas attālākam saimniekam, reiz teicis: — Tev, saimniek, maizītes vēl gana. Bet tie lielvārdieši gan mirst badu kā suņi, jau rudzus pļauj.

Vēl, piemēram, 1995. gada graudaugu raža Lielvārdē, kas atro­das Daugavas labajā krastā, bija apmēram 35 centneri no ha, pre­tējā krastā — Birzgalē — ap 18 centneriem no ha. Ne velti senās dzīves vietas atrodas Daugavas labajā krastā, bet kreisajā — mirušo piemiņas vietas. Tas tāpat ir pie upēm, kas tek pa labi no Dauga- vas-Abavas līnijas. Bet upēm, kas pa kreisi — viss ir otrādi.

1210. gadā kurši pēc neveiksmīga uzbrukuma Rīgai savus kri­tušos sadedzināja Iļģu (t.i. ,veļu) ciema augstākajā vietā — Dzeguž- kalnā. Tur līdz Pirmajam pasaules karam bija kapi. Tagad uz veca­jiem kapiem ierīkotas pastaigu, sarīkojumu un izpriecu vietas.

Daugavas kreisā krasta apdzīvotība samērā jauna. Pārceltuvju vietu apsardze pie Sēlpils un Daugmales jau attiecas uz dzelzs laik­metu.

Nule teiktajam par Daugavas labā un kreisā krasta zemes un apdzīvotības atšķirībām ir daudz plašāka nozīme — tā skar ne tikai pašu krasta joslu. Ar jēdzienu labā krasta zemes jāapzīmē visa Vid­zeme un Daugavas baseins Latgalē, kreisais krasts — visa Kurzeme, Zemgale un Sēlija.

Senākās apdzīvotās vietas labā krasta zemēs meklējamas upju labajos krastos. Apdzīvotas vietas Daugavas kreisā krasta zemēs meklējamas upju kreisajos krastos. Pats vārds Kurzeme var būt tul­kojams kā kreisā krasta zeme.

Kopumā apdzīvoto vietu, kā arī seno svētvietu izvietojuma sis­tēma Latvijas upju krastos pakļaujas Daugavas labā un kreisā krasta likumiem. Izņēmums, šķiet, ir Abava, bet jau minēju, ka tās gultne ir senās Daugavas lejtece.

Vai vēju vaina? Varbūt vēl attiecībā uz Daugavu un Abavu va­rētu teikt, ka pērkona negaisi, ko nes valdošie dienvidrietumu vēji, bieži vien šīm upēm pāri neiet. Tatad dzīve ziemeļu, t.i., labajā, krastā ir nedaudz saulaināka un sausāka.

Tas skan pārliecinoši, bet kāpēc gan tāda gadījumā apdzīvotās vietas gar Ventu — kā Nīgrande, Nīkrāce, Skrunda, Kuldīga, Vents­pils (vecākā daļa) — izvietotas kreisajā, t.i., pērkona apdraudētajā, krastā? Laikam nejau negaisi noteica labo un kreiso upju izvieto­jumu Latvijā. Galvenais tomēr bija upju novietojums attiecībā pret Daugavu.

Senākie plānojumi. Labā krasta upe ir gan pati Daugava, gan visas citas Latvijas upes, kas atrodas pa labi no tās, ari Gauja un Sa- laca, tāpat Daugavas īslaicīgā lejtece — Abava. Šeit nepieciešama piebilde, ka runa ir nejau par pašreizējo, bet seno dzīves vietu plā­nojumu. Piemēram, tagad Valmiera, Cēsis un Sigulda ir abos Gau­jas krastos, taču to pirmsākumi jāmeklē upes labajā krastā. Bet Venta, Bērze, Lielupe u.c. upes pa kreisi no Daugavas ir jau kreisā krasta upes. Tāpēc latvju dainas daudzkārtīgi uzsver abu krastu at- šķirigumu. Nule minēto atšķirību dēļ senie ļaudis upi uzskatīja par mītisku robežu.

Daugavas labajā krastā senatnē bijušas daudzas senču svētvie­tas. Vēlāk ap tām izveidojās apdzīvoto vietu centri. Visai blīvais sav­starpēji saistīto svētvietu izkārtojums saistāms ar Daugavas gultnes izvietojumu pa lielo ģeoloģisko lūzumu līnijām. Savukārt senču zintnieku darbība svētvietās radīja lielu enerģētisko aktivitāti, kas vairākkārt uzsvērta dainās, kur tikai Daugava tek skanēdama (LD 31023).

Upes šķērsošana mītiskā nozīmē uzskatāma par pāreju no šīs Pa-Saules uz Viņsauli — veļu valsti. Šai ziņā fiziskā Daugava ir ne­redzamās Daugavas modelis.

Protams, Viņsaule atšķiras no šīs Pa-Saules. Tās raksturojumi jāsaprot simboliski. Tur ir augsti kalni, vara dārzi, sarkanas ogas. No senseniem laikiem Daugavas labajā krastā bija Māras zeme, krei­sajā — Dievzemīte. Šie vārdi ir ļoti seni.

Grandi (grondi), grandi, Pērkonīti, Lauzi tiltu Daugavā: Lai nenāca poļi, leiši Šinī Māras zemītē.

LD 32149, Rūjiena

Daugavu kā robežu starp mūsu fizisko pasauli un veļu jeb Viņsauli apzīmēja visai dažādi. Citas dainas šo pāreju Viņsaulē ap­zīmē kā Mežu vai Meža malu (LD 33867).

Daudzviet Latvijā zināmi pauguri, kas dēvēti par Augstajiem kalniem. Tie ir senču svētkalni un vārds augsts lietots garīgā, nevis fiziskā nozīmē.

Aiz Daugavas augsti kalni, Tur sarkanas ogas auga: Tur Saulīte raudājusi, Tur birušas asariņas.

LD 33738

Par abu krastu atšķirībām vēsta arī daudzas latvju pasakas. Tei­kās krastus vieno neredzami ceļi, kas tiek dēvēti par apakšzemes ejām.

Man pazīstama gaišreģe liecināja, ka, mēģinot Dzegužkalnā iz­tēloties notikumus 1210. gadā, pēc kuršu neveiksmīgā uzbrukuma Rīgai, viņa redzējusi, kā ordeņa karakalpi sagūstītos ievainotos kuršu jaunekļus krāvuši sārtā un dzīvus sadedzinājuši. Varbūt par to vēsta iepriekšējā daina. Bet beigsim ar jaunāku svētvietas aprakstu:

Aiz Daugavas vara dārzs Baltā smilšu kalniņā: Tur ziedēja zelta rozes, Sudrabiņa magoniņas. Dieva dēli, bāleliņi, Puškoj' savas cepurītes; Saules meitas, jumpraviņas, Darināja vainadziņus.

LD 33739

Šeit pieminētie bāleliņi ir aizgājēju gari, t.i., veļi.

Neredzamā Daugava

Mūsdienu cilvēkam Daugava ir nozīmīga un vajadzīga gan elek­trības ražošanai, gan atpūtai, gan kanalizācijas notekūdeņu novadī­šanai un dzeramā ūdens ņemšanai. Senatnē Daugava visā garumā kalpoja kuģošanai, cieši gar to gāja galvenie sauszemes ceļi. Būtu visai loģiski, ja Daugavas lielā loma seno cilvēku saimnieciskajā dzīvē atspoguļotos arī mūsu garamantās.

Tomēr tādu darbu skaits ir neliels salīdzinājumā ar dainām, kur Daugava ir lielo pārvērtību ceļa simbols. Vēl lielāks ir dainu skaits par acīm neredzamo Daugavu-, tajās ietvertas nozīmīgas ziņas par pāratdzimšanu. No tā jāsecina, ka viedie vecajie, kurus varētu dēvēt par aizlaiku zināšanu glabātājiem, neredzamās Daugavas lomu tautas dzīvē vērtēja daudz augstāk nekā šīs upes saimniecisko nozīmi.

Par zintnieku darbiem neredzamajā Daugavā stāsta tie, kas dzīvo visai tālu no Daugavas. Tas vēlreiz un vēlreiz apliecina, ka Daugava ir ne tikai liela upe, bet ari lielas enerģētiskās plūsmas simbols, un to labi zinājuši visos novados.

Ceļš pāri Daugavai

Mūsu zeme darbīgiem cilvēkiem spēj dot lielu garīgo spēku. Šī spēja nav zudusi, tikai mūsdienu cilvēki to vairs neapjauš un neprot likt lietā. Bet, ja vien būs griba atvērt sirdi un prātu, seno dainu vēs­tījumi mums iemācīs ļoti daudz.

Nāca govis, nāca vērši Pār Daugavu maurodami; Nāca pati mīļa Māra Zelta valgu rociņā.

LD 29183, Tirza

Šo dainu mēdz skaidrot kā mīklu, kuras atminējums esot ne­gaiss. Bet, kā zināms, negaiss parasti pāri Daugavai nepāriet, tas pa­liek un nolīst tikai vienā krastā. Jāpiebilst, ka nule teiktais neattiecas uz stipri piesārņotām vietām, piemeram, Rīgu. Bet dainā minētie vērši ir enerģētisko veidojumu simboli. Nākamā daina nepārpro­tami liecina, ka Māras nākšana nav saistāma ar negaisu:

Pūt, vējiņi, rāmi, rāmi, Māre nāk pār Daugavu. Pilna laiva sērdienīšu, Pilna sauja sudrabiņa.

LD 5053

Un vēl:

…Māra nāca pār Daugavu, Pilna laiva sērdienīšu.

LD 54858

Savukart šis vēstījums jau saistams ar jūru:

Es redzei' svēt' Mār' Vide jūr' zēģelam, Vide jūr' zēģelam Pili' laiv' sērdieniņ'…

LD 4994, Ance

Šī daina mums atgādina, ka Daugava ir simbols robežai starp Šo un Viņsauli. Dvēseles pāratdzimst jūrā, bet, kamēr tām nav pie­saistes, Māras dvēseļu laivā tās ir tikai sērdienes.

Melni vērši, balti ragi Daugavā niedras ēda. Tie nebija melni vērši, Tie bij' Dieva kumeliņi.

LD 33862

Kā Vērsis, tā kumeļš ir Dieva spēka simboli, kas izpaužas enerģijas plūsmā — Daugavā. Atcerēsimies, ka seno romiešu augstākā dievība Jupiters dažkārt parādījās vērša veidolā. Šī ziņa liecina, ka zināšanas sāka zust un dievības enerģētisko simbolu jauca ar viņa izpausmi. Arī nākamā daina piemin ozola skabardziņu:

Kur tu iesi, bāleliņ, Baltas kājas audamies? leš', māsiņ, pār Daugavu Zeltozolu darināt. Es tev lūdzu, bāleliņi, Atnes vienu skabardziņu. No tās vienas skabardziņas Nosaviju vainadziņu,

Nosaviju vainadziņu, Gāju Māras baznīcā. Vaicā man kungi, ļaudis: Kur, meitiņa, tādu ņēmi? Rīgā pirku, naudu devu Pusdāldera puķītē.

LD 33627 v 5, Bērzaune

Jau minēto svētvietu līniju Pāvilosta (senāk Zeltene) — senākā Rī­gas vieta apmēram 100 km platumā gadu tūkstošiem iezīmējusi ozolu josla. Vēl 13. gs. Rīgas bīskaps noteica, ka šie ozoli nav aizskarami. Acīmredzot viņš baidījās no vietējo iedzīvotāju sašutuma. Milzīgās ozolu audzes bija saglabājušās līdz 19. gs. sākumam.

Simbola Daugava kosmiskais tulkojums varētu būt Piena Ceļš. Tadā gadījumā ozoli apzīmētu zvaigznes. Dainās šīs Zemes ob­jekti bieži mijas ar kosmiskajiem vai pat enerģētisko telpu simbo­liem. Senčiem tas bija pilnīgi saprotams.

Senās Ēģiptes zīmējumos vērša ragos mirdzēja Saule. Iespē­jams, ka senie zintnieki šo dainu atspulgus saskatīja debesīs, vērojot planētu un zvaigznāju kustību pāri Piena Ceļam. Daugava ir cieši saistāma kā ar debesīm, tā ar Viņsauli. Jo tikai tad tās plūdums var dot mūsu zemes cilvēkiem gan garīgo, gan fizisko mundrumu.

Daugavas viedie zintnieki

Dainās vēstīts, ka Daugava nes gan zeltu, gan sudrabu. Tie nav domāti cēlmetāli, bet gan bioenerģētiskas, kā tagad saka — labā un kreisā savērpuma torsionu — plūsmas. Tas ne tikai būtiski ietekmē visas norises dzīvajā dabā, bet arī kalpo par neiedomājami liela in­formācijas apjoma nesējām. Mūsu viedie senči zināja, kā izmantot Daugavas neredzamās straumes zintnieciskiem darbiem, un veltī­juši tām lielu uzmanību.

Kas kaitēja Daugavai, Tecēj' dienu, tccēj' nakti. Dienā nesa sudrabiņu, Naktī zeltu vilināja. Tur būs man pūra lāde, Tur būs pūra ielociņi.

FS 1955, 14103, Salaspils

Zelts un sudrabs Daugavā. Senču viedie vecajie zināja ari, kā izraisīt nepieciešamās bioenerģētiskā lauka izmaiņas. Viņu māku augstu vērtēja visā pasaulē, un uz mūsu zemi pēc padoma devās no tāltālām vietām.

Līdz pusei Daugaviņa Sudrabā vizuļo, Iemetam zelta slotu, Lai tā visa vizuļo.

FS 94, 1466, Durbe

Par Daugavu kā enerģijas plūsmu ir runa arī šādā dainā:

Citu vietu Daugaviņa Ir salusi, nesalusi. Kuru vietu nesalusi, Tur peld zelta pureniņi.

LD 31036

Zelta enerģiju rezonanses vietās ūdens neaizsalst pat lielā salā. Pieņemts domāt, ka ledu kausē siltie avoti. Ienirstot, izmērot ūdens temperatūru vai citādā veidā var pārliecināties, ka parasti nekādu avotu šajās vietās nav. Sniegs atkūst ari uz svētakmeņicm, kas atro­das virs zemes, ja tos skar zelta plūsma.

Dainu vēstījumam, ka Daugava ir ozolu pieaugusi, var būt divu līmeņu tulkojumi. Zemakaja līmeni ozoli simbolizē svētvietas, aug­stākajā — zvaigznes.

Ozols auga Daugavā Ledainām lapiņām. Tur Saulīte miglu meta, Vai bij' ziema vai vasara.

LD 33885

Citas dainas ozols auga jūriņā (LD 33887), bet no Daugavas tā­pat kā no jūras izpeld Dieva dēlu kumeļi. Ir ari nedaudz atšķirīgi simboli:

Vītols auga Daugavā Sudrabiņa lapiņām; Tur nolaidās Saules meita Ik ritinu mazgāties.

OL 1726,1562, Ezere

Saules meita parasti ir zintnieces simbols. Nākamajā sadaļā viņām veltīta vesela nodaļa. Tomēr šajā dainā simbolam ir kosmiska nozīme.

Pieskaroties Viņsaulei. Mūsdienu cilvēkiem jēdziens Viņsaule šķiet mistisks, pat nepieņemams. Turpretī senči Viņsauli uztvēra kā dabisku Visuma sastāvdaļu. Viņi zināja, ka pašu svarīgāko dzīvē — Dieva padomu — cilvēks saņem caur Viņsauli ar aizgājušo vecve­cāku palīdzību.

Pēdējā gadsimta zinātnes sasniegumi arvien vairāk apliecina to seno zināšanu vērtību, par kurām vēl nesen ņirgājās. Izrādījās, ka nekas no tā, par ko vēsta dainas, nav novecojis un daudzos gadī­jumos pat apsteidz mūsdienu uzskatus. Cilvēce, izgājusi caur gara tumsas laiku, tuvojas Ausekļa laikam. Senču viedajie spēja saskatīt zīmes, kas vēsta par izmaiņām nākotnē.

Es redzēju vecomāti Daugavā zvejojam Sudrabiņa laiviņā, Zelta irklis rociņā.

LD 30745, Prauliena

Deviņu žuburu augi. Latvju garamantas māca, ka mūsu saik­nes ar tuviniekiem un draugiem, kas jau atrodas Viņsaulē, ne­pārtrūkst, ja vien mēs paši tās nesaraujam. Dainā LD 34043 v 4 stāstīts, kā bārenīte kāpj debesīs pie jau mirušajiem vecākiem pa Daugaviņas maliņā iestādītās pupas žuburiem.

Senču garamantas vēsta, ka tam, kas uzkāpj pa pupas žubu­riem, mirušā tēva un mātes veļi dāvā pašu vērtīgāko — padomu. Bet, lai šis padoms nestu labumu, tas jāapjauš un jāizprot.

Dainā norādīts, ka pupai izauga deviņi žuburi. Tikpat daudz žu­buru ir ozolam vai liepai, kas izaug no tās dvēseles, kuru izskalojusi jūra. Skaitlis 9 norāda uz pāreju no šīs triju dimensiju fiziskās tel­pas uz enerģētisko deviņu koordinātu Viņsauli. Piemēram:

…Tur izauga kupla liepa Deviņiem žuburiem. Devītā žuburā Bāleliņš kokles grieza. Sak' bālītis koklēdams: Tās koklītes skani skan. Sak' māmiņa raudādama: Tā pastares dvēselīte.

LD 33625 v 12

Šī daina būtībā saskan ar lasīto, ka Daugava tek skanēdama. Bet par to, kā nokļūt līdz tai pupai, kas ļauj gūt padomus no mirušās mātes un tēva, vēsta kāda Latgales daina:

Sastop mani div' viļneiši, Iz Daugovas velējāt, Izsvīž vālis Daugovā, Iceļ pošu laiveņā, Nūvad mani uz Vāczemi. Nuvaduši uz Vāczemi Palik mani klauseitics…

LD 5057

Šai dainai daudz variantu. Turpinājums līdzīgs pārējiem vēstī­jumiem par garo pupu, bet iesākums dod būtiski svarīgu ziņu par iespējamo ceļu, lai gūtu senču padomu.

Daugavas svētvietas bija tās, caur kurām senči smēlās dziļo dzī­ves gudrību. Tā ļāva izturēt grūtos laikus un atkal atgūties pēc tiem. Šī mūsu tautas atdzimšana salīdzināma ar Daugavu, kas ziemā gan ir nomākta un ieslodzīta zem ledus segas, bet pavasara saule to at­kausē.

Zintnieki uz Daugavas. Dažas dainas vēsta par seno zint­nieku darbošanos svētvietu kopās Daugavas krastos, t.i., uz lielajām bioenerģētiskajām plūsmām. Jau aplūkojām dainu par Daugavas pāriešanu ar ozola skabardziņu. Citos zintnieku darbības aprakstos izmantoti nedaudz atšķirīgi simboli.

Uz Daugavas es dzīvoju, Uz Daugavas auzas sēj'. Sēju laivu pie niedrītes, Pie auziņas kumeliņ'. Niedre tura manu laivu, Auza valda kumeliņ!

FS 1700, 4974, Lielstraupe

Fiziskajā pasaulē auzas nesēj ūdeni un kumeļu nesien pie to stiebriem. Šie simboli, ticamāk, ir saistāmi ar Debesu Daugavu —

Piena Ceļu. Viedie vecajie, vērojot zvaigžņu atspulgus ūdeni, veica darbibas plašā bioenerģētiskā plūsmā, ko veido neredzamā Dau­gava. Niedre apzīmē savienojumu ar Viņsauli.

Rāmā zvaigžņotā naktī atrodiet klusu vietu, kur netraucē pilsē­tas troksnis un ugunis. Raugoties zvaigžņu atspulgos, varat pārdo­māt problēmas, kas saistās ar jūsu vai jums tuvu cilvēku nākotni. Ziņas par šāda veida pareģošanu saglabājušās Centrālamerikā, un nav šaubu, ka uz to norāda arī mūsu dainas. Jums veiksies labāk, ja to darisiet kādā no senajām svētvietām.

Ko tu gaidi, oša laiva, Daugaviņas maliņā? No ziemeļa vēju gaidu, No Vāczemes īrējiņu.

FS 1400,2912

Ar ziemeļvēju Daugavā varētu braukt pret straumi. Bet no "Vāc­zemes gaidītais palīgs — īrējs ir nevis cilvēks, bet gan senča velis, paligs un padoma devējs.

Lielās plūsmas uz Daugavas rada un vada ne jau parastie cil­vēki, bet gan Dieva spēks. Tas nosaka, kad un ko var vai nevar darīt.

Nevar vaira, nevar vaira, Jau varite pievārēta. Nevar vaira laivā braukt, Jau Daugava izsusēja.

FS 1779, 838, Varakļāni

Varite pievārēta — tas ir torsionu enerģijas plūsmu izmaiņas simbols. Šīs izmaiņas atbalsojas arī fiziskās pasaules notikumos. Tomēr arī tajos brīžos, kad Daugava bija izsīkusi, dzīve turpinājās un cilvēki nesēdēja, rokas klēpī salikuši, bet gan ķērās pie cita, šajā brīdī darāmā:

Izsīkusi Daugaviņa, Zaļa maura pieaugusi, Eita, mani bāleliņi, Taisat govju laidariņu.

LD 30968, Linde

Šķiet, arī patlaban bioenerģētiskā Daugava ir zaļa maura pieau­gusi. Te vainojams nav tikai ķīmiskais piesārņojums vien, bet arī okupantu ideoloģiskā darbība, kas 50 gadus gandēja mūsu morāli. Diemžēl morāles gandēšana pēdējo desmit gadu laikā nav mazi­nājusies — tā kļuvusi vēl spēcīgāka.

Attīrīšanās. Katram no mums ir iespēja vērot zvaigžņu atspul­gus ūdenī.

Indriķa hronika liecina, ka vēl 12. gs. beigās ļaudis, kas dzīvoja Daugavas krastos, iebrišanu tās ūdeņos saistīja ar garīgu attīrīšanos.

Dziedniecība. Zinu vairākus gadījumus, kad Daugava darījusi brīnumus mūsu dienās. Vienu no tiem pats esmu piedzīvojis. Tas notika 1988. gadā, kad nevarēju atgūties pēc smagas slimības. Ne­gaidītu palīdzību man sniedza ārste V., lieliska diagnostiķe ar izci­lām dziednieces spējām, mediķu aprindās pazīstama ar negaidītiem un efektīviem ieteikumiem, kas daudzus cilvēkus glābuši no nāves. Viņa, man par lielu pārsteigumu, lika doties uz Koknesi. Tur cienī­jamā daktere mani gandrīz vai dzīšus iedzina Daugavā un lika pel­dēt. Risks bija ļoti liels, varēju arī vairs netikt līdz krastam. Nezinu, kas ar mani notika, bet, kad izkāpu no ūdens, jutos stipri labāk. Pēc tam atveseļojos ļoti ātri, kas manas poliklīnikas dakteri ļoti izbrī­nīja. Šis gadījums liek Daugavu salīdzināt ar Indijas svēto upi Gangu.

Daudzas latvju dainas liecina par Daugavu kā par neredzamo plūsmu nesēju saistībā ar netveramajām enerģētiskajām telpām. Mūsdienu izpratnē pa lielo svētlīniju virzās neredzamais strāvo­jums. No lietišķās zintniecības viedokļa tas deva Daugavas laba krasta zintniekiem lielu spēku un spēju pārvaldīt laika apstākļus ļoti plašā un pat visai tālā apkārtnē.

Daugavai bija ļoti liela loma dažādos zintnieclbas pasākumos. Daugavas labajā krastā bija visai plašas seno svētvietu sistēmas. Tās ietvēra sevi gan jau minēto Ķēniņu (Ķentu, arī Ķentes, Ķencu) kalnu, gan Ogres Zilos kalnus, gan Salaspili, gan Rīgas kalnu.

Kaut arī tagad vēl nav viegli apjaust Daugavas sistēmas nozīmi, tomēr ar lielu pārliecību var teikt, ka Daugavas tālākā piesārņošana var izraisīt katastrofas visā pasaulē.

Daugava bija izcila brinumupe senatnē, tā var veikt brīnumus ari nākotnē, bet tikai tad, ja mēs paši Daugavu neiznīcināsim.

2.4. Pāratdzimšana — Visuma likumsakarība

Dabā nekas neiet bojā, tikai pārtop un pāratdzimst citā veidā. Pāratdzimšana ir pati ikdienišķākā parādība. Ik bridi iet bojā un sa­dalās, lai pēc tam atkal pāratdzimtu bezgala daudz dažādu sīkbūtņu, būtņu un, kaut retāk, ari zvaigznes un pat galaktikas. Tāpat pārat- dzimšanai ir pakļautas tautas, pasaulē uzkrātās zināšanas un vēl ci­tas, grūtāk tveramas nemateriālās, enerģētiskās un sociālās sistēmas.

Pāratdzimšana ir mums zināmā vielas un enerģijas nezūdamī­bas likuma izpausme daudz augstākā — Visuma līmenī. Taltālā se­natnē mūsu senči šo likumu labi zināja.

Dvēsele ir nemirstīga. Mirstīgs ir cilvēka ķermenis, bet dvēsele pāratdzimst. Līdzīgas domas atrodam vairāku seno tautu mitolo­ģijā. Bet, kā tas notiek, par to vispārliecinošāk vēsta latvju dainas.

Diemžēl, izplēnot un zūdot zināšanām, zuda arī izpratne par pāratdzimšanu. Kaut arī latvju senči savās garamantās šīs zināšanas saglabāja ilgāk nekā citas tautas, okupantu kvazikultūras ietekmē lielum lielai daļai cilvēku mūsdienās nav pat nojausmas par dvē­seles riņķojumu Visumā. Tāpēc īss ieskats par to.

Dvēseles riņķojums. Vielas un enerģijas nezūdamības likums attiecas ne tikai uz mums redzamo un taustāmo vielisko pasauli, bet ari uz Visuma neredzamajām un netveramajām telpām. Cilvēks ir trīsdaļīga būtne, kuras pastāvēšana (eksistence) ir skaidrojama ne tikai ar ķīmiskiem procesiem organisma šūnās. Vēl jo vairāk, tikai ar ķīmiskajām norisēm vien nav izskaidrojama pat visvienkāršāko vienšūnas organismu pastāvēšana.

Tadas cilvēka darbības un īpašības kā atmiņa, intelekts, no­jautas, gaišredzība, pareģošanas spēja, rakstura īpatnības, hipnoze un vel citas garīga rakstura un zemapziņas izpausmes nevar izskaidrot ar ķīmiskām reakcijām cilvēka šūnās. Šis garīgās norises vada nere­dzamās un netveramās struktūras — gars un dvēsele. '1as cilvēka auglis iegūst jau mātes miesās līdz ar pirmajiem sirdspukstiem, bet, sirdij stājoties, gars un dvēsele cilvēka ķermeni pamet, lai dotos uz Viņsauli. Dvēsele no turienes dodas tālāk uz Aizsauli, kur notiek tās pāratdzimšana, lai atkal atgrieztos šajā Pa-Saulē.

Pāratdzimšanas fizikālais raksturojums. Katra dvēseles pār­eja raksturojama ar iepriekšējo enerģētisko un informatīvo saišu saraušanu un jaunu veidošanu.

Dainās uzzinām arī par Visumā valdošajiem līdzības un caur­viju likumiem, kas nosaka, ka jebkura liela mēroga procesiem ir savi atspulgi mazākās sistēmās. Savukārt mazākās sistēmas var ietekmēt lielo sistēmu darbību. No tā jāsecina, ka tāltālo aizlaiku civilizācija, veidojot Daugavu, domājusi par to, ka ari pāratdzim­šanas norises var vadīt un paātrināt.

Mums jāapzinās, ka pret senās civilizācijas veidojumiem jāiz­turas ar cieņu un izpratni, jo, iznicinot tos, var sākties nepārre­dzama katastrofu virkne.

Dvēseles pāratdzimšana, no fizikas viedokļa, jāuztver kā sarež- ģitu enerģētisko sistēmu pāreja citos rezonanses veidos. Latvju dainas un senās svētvietu sistēmas gar Daugavu liek domāt, ka sen­baltu civilizācijas viedie vecajie prata iedarboties uz šīm enerģētisko sistēmu pārejām.

Lielais ceļš. Dvēseles pāratdzimšana ir noslēgts ceļš, kas ved caur Debesu Daugavu uz Jūru.

Ar simbolu Jūra nav domāts nedz Rīgas līcis, nedz arī Baltijas jūra. Šim simbolam ir vairākas nozīmes. Lielā daļā no tām dainām, kur pieminēta jūra, patiesībā ar to domāts Visuma informācijas lauks ar telpu — Aizsauli.

Es redzēju Jūriņā, Zelta grīsli grīļojam; Ne tas slīka, ne tas grima, Ne tas nāca maliņā.

LD 30742

Pāratdzimšana. Šo līdzīgo domu pirmdzimtenei jābūt tur, kur pāratdzimšanas pieminējumu ir visvairāk un kur tie visprecīzāk izklāstīti.

Pāratdzimšana (reinkarnācija) ir viens no budisma stūrakme­ņiem, tai svēti tic daudzas Āzijas tautas.

Amerikas pirmdzimto kultūrā pāratdzimšana pieminēta maz, tikai runājot par kultūrvaroni Tunapu, un vēl mazāk izteiktā veidā — mītos par Virakoču un Kecalkoatlu.

Eiropas tautu mītos, leģendās un pasakās doma par pāratdzim- šanu atrodama jau biežāk un skaidrāk izteikta. Vairākkārt šī ideja sastopama grieķu mītos par Perseju un Orfeju. Tomēr visaptvero- šākie vēstījumi atrodami latvju dainās.

Jaunāks ir vēstījums "Kalevalā" par brīnumdzirnavām Sampo, kā arī ēģiptiešu mīts par Usiru (Ozīrisu) Nīlas upē. Citu seno kul­tūras tautu uzskati ir vēl jaunāki, pārmantoti no dainām vai arī no kāda vēl senāka, domājams, senbaltu civilizācijas avota.

Dainu vēstījumi par liepas zaru, pastarītes slīkšanu un it īpaši Auseklīti liek domāt, ka pāratdzimšanas ideju pasaulē nesusi senbaltu civilizācija.

Tautas atjaunošanās ir viens no pāratdzimšanas veidiem. Ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas teritorijā gadu tūkstošu gaitā iebrukuši daudzi okupantu un sirotāju karapūļi. Apzinātajā pēdējā gadu tūkstoša laikā vien te sirojuši un valdījuši dāņi, krievi, tatāri un mongoļi, poļi, vācieši 1111 zviedri. Talāka senatnē daudzmaz izse­kojama ķeltu, sakšu un somugru tautu ilgstošā ietekme šajā zemē. Katra iebrukuma laika daļu pastāvīgo iedzīvotāju nogalināja, daļu aizveda verdzībā, sievietes izvaroja. Daļa pamatiedzīvotāju labprā­tīgi iekļāvās kārtējā okupantu tautā, citi pameta dzimteni. Un tomēr par spīti postam, badam un sērgām mūsu senči bija un palika šīs zemes pamatiedzīvotāji, saglabāja savu valodu, kultūru, garaman­tas, dzīvesziņu un senās svētvietas.

Liekas, šādu daudzkārtēju posta laiku ietekmē mūsu tautai būtu bijis pilnīgi jāiznīkst. Turklāt šīs tāpat ka ikvienas citas zemes starojums gadsimtu gaitā pārveidojis ari iebrucējus. Lai gan neviens no mums nav tiešais tīrasiņu latvju pēctecis, tautas lielais vai­rākums tomēr saglabājis savu būtību.

Pāratdzimstošo dvēseļu nesēja

Dainās paustās zināšanas par pāratdzimšanu vēsta nejau tikai par cilvēka dvēseles, bet arī par cilvēces, laikmetu un garīgo vērtību pāratdzimšanu. Latvju dainas par Ausekli un Auseklīti — pastarīti pauž visaugstākās Visuma atjaunošanās likumsakarības ar ļoti plašu nozīmi.

Pāratdzimšana noris ūdenī, vairākos posmos. Senākajās dainās tas notiek vispirms rasas pilienā, tad upē, Daugavā, un visbeidzot Jūrā, Daugava nozīmē — ne tikai šīs un Viņsaules robeža. Neredzamā Daugava ir arī lielo pārvērtību virzītāja. Ūdenī (upē) nonākušo dve- seli Daugava ienes Jūrā. Jūras krastā dvēsele atdzimst no jauna. Bet tagad iepazīsim dainu, kas simbolu valodā vēstī par likteņa un pār­atdzimšanas norisi. Vanadziņš ir likteņa simbols. Šī daina būtiski atšķiras no jaunākiem citu tautu mītiem; šeit vanags nav bargo dievību lemtā nenovēršamā likteņa nesējs, bet gan gaidāmo pār­maiņu vēstnesis.

Kur tu skriesi, vanadziņi, ar tiem vaska spārniņiem ? Skriešu liepas apraudzīt, vai ir liela izauguse. Gana liela, gana kupla, zari mirka Daugavā, Tēvs ar māti mīļi guļ Daugaviņas maliņā; Vakarā guldamies, liepai zarus nolauzuši, Liepai zarus nolauzuši, palikuši pagalvī; No rītiņa celdamies, iemetuši Daugavā. Tas aizgāja pa Daugavu spīdēdams, vizēdams, Spīdēdams, vizēdams, burbulīšus mētādams. Satiek (jūras) Dieva zvejnieciņi, ieņem viņu laiviņā; Ieņem viņu laiviņā, ietin zīda nēzdogā; Ietin zīda nēzdogā, novizina Vāczemē; Novizina Vāczemē, ienes Māras baznīcā; Ienes Māras baznīcā, noliek Dieva altārī. Vāczemnieki brīnējās, kāda koka tie ziediņi. Saka Māra raudādama: Tie nevaid koka ziedi, Tie nevaid koka ziedi, tā meitiņas (puisīša) dvēselīte, Tā meitiņas (puisīša) dvēselīte, Daugavā slīcināta.

LD 33628

Pārvērtības, kas sākušās reizē ar ceļojumu pa ūdeņiem, beidzas Jūras krastā. Te atkal parādās līdzības princips. Ari cilvēka auglis at­tīstās ūdenī, ko mātes miesās satur dzemde. Piedzimšana — tā ir iznākšana no ūdens jūras krastā.

Turpinot šo domu, atļausimies salīdzināt samērā jaunu ģeo­loģisko veidojumu — Rīgas līci — ar vietu, kur bērns attīstās mātes miesās.

Upe, upe, Daugaviņa Māsiņai celiņā. Rauda pati, zviedz kumeļš, Maliņā stāvēdams.

LD 31026

Šajās un līdzīgās dainās sastopamies ar Daugavu — dvēseļu nesēju un atgādinājumu — pāratdzimšana nav tik vienkārša.

Daļa dainu vēsta, ka Daugava glabājot jauno puišu dvēseles. Vai tās piederējušas Daugavas ūdeņos bojā gājušajiem?

Ja dainā pausto uztveram tieši, vēstījums skan skumji, bet, ja ieklausāmies simbolu valodā, dižā upe pārtop par dvēseļu pārat­dzimšanas vietu — Debesu Daugavu.

Daugaviņa, melnacīte, Melna tek vakarā. Kā tā melna netecēs — Pilna dārgu dvēselīšu.

FS Bb 17,1396, Dignāja

Sīku laku upe tek, Zaru, zaru Daugaviņa, Upe loku pieņēmuse, Daugaviņa dvēselīšu.

FS 1730, 7870-3

Visas upes cauri jāju, Daugaviņu nevarēju, Daugaviņu nevarēju, Tā bij' pilna dvēselīšu.

FS 94, 1464, Durbe

Ar vārdu dvēsele te nebūt nav domāta tikai cilvēka dvēsele. Dvē­sele šajās dainās ir simbols, kas apzīmē pāratdzimšanas norises visai plašā nozīme. Ar to domātas tautas, kultūras un civilizācijas.

Senākā tauta pasaulē. Senās ķīniešu hronikas min simtiem tautu, kas vēstures gaitā izzudušas bez pēdām. Eiropā tā izzuduši etruski, ķelti, skiti un citas seno vēsturnieku pieminētas tautas. Lie­lākā daļa tagadējo tautu ir samērā jaunas.

Mūsu tautas garamantas un senatnes pieminekļi, kā arī citu tautu mītos saglabātās ziņas liek domāt, ka ciltis un tautas, kas dzī­vojušas Daugavas baseinā, spējušas vairākkārt pāratdzimt, saglabā­jot savas augstākās garīgās vērtības.

Dieva dēlu pļavā

Daugava saistīta ar nozīmīgu Centrālās Eiropas un arī Āfrikas upju sistēmas daļu, kas mūsdienu izpratnē vērtējama kā rezonanses kontūrs. Turklāt pati Daugava veidojusi kādu īpatnu robežu. Tas atspoguļojas arī seno dzīves vietu un svētvietu dalījumos.

Dainas vēsta, ka neredzamās Daugavas krastos senatnē veikti darbi, kas palīdzēja zemei, tautai, arī visai cilvēcei tuvoties gaišajam Ausekļa laikam. Tāpēc aizlaikos no mūsu zemes uz citām zemēm un kontinentiem devās gara gaismas nesēji — Lēte, Usirs, Kecal- koatls un citi senajos mītos minētie jauno civilizāciju veidotāji. Bet uz šejienes svētvietām mācīties nāca cilvēki no daudzām zemēm. Dainas saglabājušas ziņas par vēl senākiem aizlaikiem.

Sidrabiņa gailits dzied Zeltupites maliņā; Lai ceļas Saules meita, Auseklīša līgaviņa.

LD 34009 v 1

Pamatvariants šai dainai skan tā:

…Celies agri, Saules meita, Auseklīša vcdekliņa.

LD 34009

Tas ir netiešs Auseklīša dēla pieminējums. Biežāk gan sastopa­mas dainas, kas Saules meitu mudina celties, lai palīdzētu Dieva de- 1iem veikt dižus darbus.

Dainās vēstīto apliecina milzīgie zemes veidojumi. To orientā­cija un stāvās nogāzes izslēdz iespēju, ka tie būtu šļūdoņa vai citu dabas spēku radīti. Šie materiāla rakstura veidojumi apkārtējā vidē vērtējami kā liecības par aizlaiku civilizācijas darbību.

Viņpus upes, aiz Daugavas Sudraboti gaiļi dzied. Lai ceļas Saules meita, Lai vārīja azaidiņu.

LD 34006 v 1

Par Saules meitu un Dieva delu sadarbību simbolu valodā vēsta dainas, kas stāsta par Dieva delu pļavu. Ieskatam daži seno vēstī­jumu atspulgi:

Kur tecēji, Saules meita, Ar sudraba grābeklīti? Uz Daugavu sienu kast Pretim rīta Auseklīti.

K 94,7532

Dieva dēl(i)s sienu pļāva Spailes gali Daugavā; Saules meita grābt tecēja Ar sudraba grābeklīti.

LD 33764

Gan šajās, gan citās līdzīgās dainās Daugava ir robeža. Tas vienā krastā savus darbus dara mūsu senās zintnieces — Saules meitas, otrā — rīkojas citu dimensiju augstākās enerģētiskās būtnes. Dai­nas vārdi "Spailes gali Daugavā.." norāda uz ģeologu atrasto plaisu pamatklintājā zem Daugavas ģenerālvirziena. Ta atrodas ap 1 m zem redzamās gultnes. Būtībā šīs dainas stāsta par senbaltu civilizācijas sākumiem. Notikumi, par kuriem vēsta dainas, nevar būt jaunāki par aizpagājušo starpledus laikmetu, t.i., to vecums pārsniedz 300 tūkstošus gadu.

Dieva dēl(i)s, Saules meita Pār Daugavu rokas deva. Tik tie zelta gredzentiņi Nesabira Daugavā.

LD 33757

Variants (v 1) sākas ar daudzskaitli — Dieva dēli, Saules meitas… Gana liels ir to dainu skaits, kurās piemin Dieva dēlu kumeļus. Parasti tie izpeld no jūriņas (LD 33771, 33772), retāk jio Daugavas izpeldēja (LD 33773). Mūsuprāt, vecākajās dainās tie pār Daugavu pārpel­dēja… (LD 33773 v 3).

Saules meita rūku deva Par Dougavu Ausekļam, Ciki zelta gredzentiņu Dougavā nasabyra.

Līdzīga dz. LT 10348 v 2

Šajā un līdzīgās dainās Auseklis domāts — Saules pavadonis, kas lec agrāk un noriet vēlāk par pašu Sauli.

No seno laiku vēstures varam uzzināt, ka lielos laika mērogos tautu liktenis ir salīdzināms ar koku, kas izaug un zaļo, bet tad tiek nocirsts vai ari pats iznīkst. No kādreiz kuplās baltu cilšu saimes palikuši vairs tikai lietuvieši un latvieši.

Piedevām vēl pēdējos gadu desmitos vērojama būtiska morālā un garīgā degradācija. Līdz ar to apdraudēta latviešu tautas pastā­vēšana. Esam pietuvojušies tam slieksnim, kad, lai izdzīvotu, jā­maina līdzšinējie uzskati par augstākajām vērtībām un jāceļ gaismā senās zināšanas. Cita ceļa nav.

Trešais apcirknis

Seno baltu kosmiskie mēri

Patlaban zinātnē valda uzskati, ka gan Saules sistēmu kopumā, gan tās ķermeņus, tostarp Zemi, veidojuši nejauši dabas procesi. Tapat nejaušu ģeoloģisku procesu rezultātā esot radušies mūsu planētas reljefa galvenie veidojumi. Tomēr, iepazīstot rūpīgāk Sau­les, Zemes un Mēness savstarpējās attiecības, atrodam, ka Saules sistēmā valda dziļas savstarpējas sakarības. Savukārt tās atspoguļo­jas Zemes reljefa veidojumos un vēl tālāk — seno svētvietu sistēmu saiknēs.

Šī darba pirmajā grāmatā jau atzīmēju daudzas ģeometriskas un arī teikās apliecinātas saiknes starp senajām svētvietām, tostarp Pokaiņiem, Rīgu, Lielo Munameģi, Pitagora u.c. lielajiem trīsstū­riem, Popes līniju. Zelta viju, kā arī transkontinentālās sasaistes, ko vieno Pasaules Galvenās līnijas. Matemātiski arī pierādīju, ka iztei­kumi par seno objektu nejaušu atrašanos uz šīm līnijām uzskatāmi par absurdiem. Lielo svētvietu sistēmas mūsu zemē varēja radīt tikai civilizācija ar ļoti augstām zināšanām.

Papildu piemēri sniegti šis grāmatas pirmajos divos apcirkņos, kur stāstīts par Baltijas zemju galvaspilsētu saiknēm un Daugavas raldanu. Gan jau minēto, gan arī citu seno svētvietu izveidošanai veikti tik liela apjoma darbi, kādus vēl 21. gs., mūsdienās, nav iespē­jams veikt. Latvju dainās atrodamas ziņas par šo darbu veicējiem, kas dēvēti par Dieva dēliem. Viņu laiks ir ļoti nozīmīga aizlaiku daļa. Pašas spilgtākās liecibas par to glabā latvju dainas un īpatnēji reljefa veidojumi mūsu zemē. To ritmikā atrodam kosmiskos mērus.

Atkārtoti jāuzsver, ka vissenākās augsto zināšanu izpausmes nāca no dainās minētajiem Dieva dēliem. Viņu garīgo mantojumu varēja pārņemt tikai ļoti augsti attīstīta sabiedrība. Tāda bija mūsu senču — senbaltu civilizācija, seno zināšanu pārmantotāja un gla­bātāja, kas tās nesa tālāk citam tautām un zemēm. Šajā apcirkni ap­skatīsim vienu no senbaltu civilizācijas zinātnes sasniegumiem — dabisko mēru sistēmu.

3.1. Kas ir civilizācija

Pēdējos gadsimtos un vēl tagad par civilizācijas pazīmēm uz­skata dažadas lielas celtnes vai to paliekas, mākslās darbus un rak­stu pieminekļus. Bet, ja padomā, nule minētais vērtējams ne vairāk kā civilizācijas vienkāršākās un virspusējās (primitīvākās) izpausmes.

Civilizācijas patieso būtību labāk izteicis amerikāņu zinātnieks H. Morgans, proti, civilizācija ir sabiedrības attīstības pakāpe, kas nomaina mežonību un barbarismu. No ši redzes punkta mūsu senču garamantu vēstījumi un dižie darbi ir daudz pārliecinošāki nekā citu līdz šim vispāratzītu seno civilizāciju pieminekļi. Te jāatzīmē:

Augsta gara kultūra. Indiešu profesors S. K. Čaterdži un citi ievērojami ārzemju zinātnieki apliecina, ka latvju garamantas pauž augstāku morāli un ētiku neka citi seno rakstu pieminekļi. Lai arī dainu vecums vērtējams pāri par 100 g. t., tās vēsta vēl par daudz senākiem notikumiem, kur iesniedzas arī baltu kultūras, civilizā­cijas un valodas sākumi.

Garīgās vērtības. Latvju garamantās atrodams tāds senu un būtisku ziņu kopums par Visuma rašanos, uzbūvi un sakarībām kā nevienos citos senajos rakstos, mītos vai citās ziņās. Tāpēc mūsu garamantas uzskatāmas par senāko, nozīmīgāko un ari pašu svē­tāko ziņu krājumu pasaulē.

Mūsu senči zināja savu izcelsmi. Par to liecina latvju dainas un šumeru mīti par to, ka cilvēki radīti, lai palīdzētu Dievam, lespē- jams, ka izcilais notikums — cilvēku radīšana — tika atzīmēts tā sauktajās Saimnieku dienās 25. un 26. jūlijā, svinot Jēkabus un Annas.

Mūsu senču garamantas sniedz būtiskas ziņas par Visuma ne­redzamajām un netveramajām telpām. Līdz šim tieši šīs ziņas bija grūti izprast, jo ortodoksālā zinātne atzina tikai vielisko, tveramo un redzamo Visuma daļu, t.i., kosmosu. Šobrīd uz latvju garamantās vēstīto varam raudzīties ar lepnumu, jo zinātne nonākusi pie uz­skatiem, ka kosmosa viela veido tikai ap 10% no Visuma, bet pā­rējo daļu veido vēl neizprasta enerģija un neredzamais starojums. Visai līdzīgi, ne vairak kā 10%, ir vērtējamas mūsu zināšanas par mūsu zemes seno civilizāciju iespējām.

Garīgo vērtību saglabāšana. No vietvārdiem un garamantu līdzības izriet, ka balti saprātīgi un ar augstu atbildības sajūtu sa­glabājuši iepriekšējo civilizāciju sasniegumus un atziņas.

Lielo svētvietu apjomi. Pēdējos gadu desmitos Latvijā atklā­tas un pētītas talā senatnē iekārtotas svētvietas. Tas atrodas noteiktā attālumā cita no citas, un šis izkārtojums norāda uz vairākām likumsakarībām. Šo vietu savstarpējie attālumi liecina par ļoti senu dabisku attaluma meru sistēmu, bet precīzais plānojums — par labu kartogrāfu un zemes ierīkotāju darbu. Svētvietu ierīkošana prasīja gan plaša vēriena zemes darbus, gan arī simtiem tonnu smagu akmeņu apstrādi un pārvietošanu.

Svētceļniekiem, kas ieradas no citām zemēm, bija pieejamas daudzas ļoti plašas svētvietas. To ierīkošanai pārvietots milzīgs dau­dzums zemes — kopā desmitiem miljonu kubikmetru — un novie­toti simtiem tonnu smagie svētakmeņi, kas atgādāti no liela attā­luma un nolikti tieši svētlīniju krustpunktos.

Lielās svētvietu sistēmas veidotas ar apbrīnojamu precizitāti. Uz vienam un tam pašām svētlīnijām desmitu, simtu un pat vai­rāku tūkstošu kilometru attālumā izvietotie objekti liecina par to, ka mūsu senči zināja, kā plānot lielās sistēmas kopumā un kā pre­cīzi noteikt, kur jāatrodas katrai nākamajai svētvietai.

Pilnīgi aplams ir patlaban vēstures zinātnē valdošais uzskats senču svētvietas dēvēt par kulta vietām. Ne mūsu garamantas, ne ari pašu seno svētvietu iekārtojums neliecina par kulta rituāliem šī vārda mūsdienu nozīme. Dažādi kulti un to vajadzībām veiktie rituāli liecina par zināšanu pagrimumu. Ja svētvietas būtu veidotas kulta vajadzībām, šie kosmiskie ritmi nebūtu jāievēro.

Pirmais solis svētvietu kā dziļi strukturētu sistēmu izpratnē ir kosmisko mēru apjaušana. Lai arī cik vienkārši mēģinātu par to stāstīt, te nevar iztikt bez skaitļiem.

3.2. Senbaltu civilizācijas mērvienības

Senie grieķi teica, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Diemžēl šis ap­galvojums saprasts tā, ka cilvēka augumu un tā locekļu garumu uzskata par visu garuma un attāluma mēru pamatu. Tā, piemēram, colla (2,54 cm) esot cēlusies no īkšķa platuma, olekts (ap 50 cm) iz­saka attālumu no elkoņa līdz pirkstu galiem, bet pēda (30,5 cm) — cilvēka pēdas garumu utt. Nav grūti pārliecināties, ka šie uzskati nav korekti. Nu kaut vai izmēriet pieauguša vīrieša pēdas garumu. Jau minēto 30,5 cm garums atbilst tikai 46. izmēra apavu valkātāja pēdai.

Līdzīgi mēģināja skaidrot attāluma mēru rašanos. Ta, piemēram, tāds mērs kā jūdze izsakot attālumu, ko zirgs noiet pa senajiem ceļiem bez atpūtas. Valda uzskats, ka no šiem tautas mēriem zemju valdnieki noteikuši oficiāli apstiprināto mēru sistēmu, ko daudzās zemēs lieto vēl šobaltdien.

Augstas civilizācijas tehnisko sniegumu parāda tāda mēru sistēma, kuras pamatā ir dabas mēri. Lai šādu sistēmu izstrādātu, vajadzīgas labas zināšanas daudzās zinātnes un tehnikas nozarēs.

Mūsu zemes senās mērvienības liecina, ka to pamatā bija pie­tiekami precīzas ziņas par Saules sistēmas ķermeņu, it īpaši Saules, Zemes un Mēness, diametru, šo planētu kustību un savstarpējo attālumu, jo bez šīm ziņām nevarēja izstrādāt senās, turpmāk ap­skatītās dabīgās mērvienības. To izveidei izmantots nevis viens kos­miskais lielums, bet gan to kopa. Apstrādājot ziņu kopumu par kosmiskajiem lielumiem ar matemātiskām metodēm, senči guva izvēles variantus, no kuriem pieņēma optimālos. Atzīmēsim, ka arī mūsdienās tas nebūtu viegls uzdevums. Jebkuras domas par to, ka senbaltu mēru sistēmu varēja radīt nejaušas sakritības, uzskatāmas par pilnīgi absurdām.

Metriskā mēru sistēma. Patlaban lietojam metrisko mēru sis­tēmu — fizikālo mērvienību kopumu, kas balstās uz garuma mēr­vienību — metru. Ta ir samērā jauna starptautiska mērvienība, kuru pieņēma tikai 1875. gadā Parīzē ar tā saukto metrisko konvenciju, lai likvidētu jucekli un pārpratumus, ko radīja daudzās mēru sis­tēmas dažādās zemēs.

Lidz pat 20. gs. vidum metru definēja kā attālumu starp divām svītriņām uz Parīzē glabātā metra etalona. Jaunpieņemtā mērvie­nība, pēc tā laika uzskatiem, bija atbilstoša vienai 40 000. daļai no Zemes ekvatora. Tomēr precīzāki mērījumi 20. gs. otrajā pusē pa­rādīja, ka ekvators ir par 76 km garaks. Tāpēc metra definīciju va­jadzēja mainīt un izteikt to šādi: ceļa garums, ko gaisma vakuumā noskrien vienas sekundes 299 792 458. daļā.

Tādējādi garuma vienība metrs formulēta ar ļoti senas laika mērvienības — sekundes palīdzību. Bet arī tās noteikšana nebūt nav vienkāršā. Izstrādājot starptautisko mēru sistēmu, sākotnēji otra nozīmīga mērvienība sekunde noteikta šādi: viena 786 400. daļa no diennakts vidējā garuma. Vēlāk pieņēma precizētu formulējumu, ka sekunde ir viena 31 556 925,9747. daļa no tā sauktā tropiskā gada.

Vēl piebildīsim, ka minējām tikai daļu no sekundes formulē­juma. Pilns teksts prasītu visai garu papildu skaidrojumu. Nule mi­nētos garos skaitļus un formulējumus minēju nejau tāpēc, lai bai­dītu lasītāju, bet gan lai parādītu, cik sarežģīta ir precīza mēru sistēma. Tas apstrādāšana un uzturēšana prasa daudzu speciālistu sadarbību, augstas zināšanas un precīzus instrumentus. Bet vēl pār­steidzošākās ir senbaltu civilizācijas mēru sistēmas, kur atspoguļota kosmosa saskaņa. Nav ne mazāko šaiubu, ka to izstrādāšanai bija vajadzīgas tikpat augstas zināšanas kā mūsu dienās.

Akmens laikmets un mērnieki. Mūsdienu cilvēkam šie divi jēdzieni šķiet nesavienojami. Mērnieki — tie ir augsti izglītoti cil­vēki, kas rīkojas ar kartēm un plāniem, lieto visai sarežģītas ierīces, aprēķinu tabulas un skaitļošanas aparātus.

Valdošie uzskati par tā saukto akmens laikmetu, kurus veido­jušas vēstures mācību grāmatas, radījuši priekšstatu par mūsu tāla­jiem senčiem kā par aprobežotiem mežoņiem. Ar nožēlu jāatzīmē, ka pieeja seno laiku vēsturei vēl arvien atkārto tos principus, kādus iedibināja 17. gs. filozofi. Jau apskatījām pietiekami daudz piemēru, kas rāda, ka tādi uzskati jāvērtē par visai kļūdainiem, ja runa ir par mūsu senčiem.

Mērot senbaltu civilizācijas svētvietu mākslīgi veidotos objek­tus un arī vienotā sistēmā ietilpstošo pašu seno svētvietu savstar­pējos attālumus, jāsecina, ka tie visai bieži izsaka Saules sistēmas ķermeņu izmēru un savstarpējo attālumu decimāldaļas. Daudzu Latvijas seno svētvietu savstarpējais attālums veidots ar moduli 15 km, t.i., viena desmitmiljonā daļa no Zemes attāluma līdz Saulei (150 miljoni km). Dažu lielo svētvietu centru savstarpējais attālums ir 150 km, piemēram, Pokaiņi-Araiši. Šo vietu senums mērāms daudzos tūkstošos gadu.

Šādu piemēru ir pārāk daudz, lai tos varētu uzskatīt tikai par nejaušu sakritību. Tas rosina domāt, ka senbaltu civilizācija zināja kosmiskos lielumus un ņēma tos par pamatu senajai mērvienību sistēmai.

Lasītāju ērtības labad vairāki seno objektu lielumi uzrādīti metros vai kilometros, bet tas nenozīmē, ka sentēvi būtu lietojuši mūsdienu metra mērus. Objektu lielumi vai to savstarpējās saka­rības nemainās atkarībā no tā, kādās vienībās to visu izsaka.

Daudzu seno mākslīgo veidojumu izmēri Latvijā pārliecina, ka mūsu senči pirms daudziem gadu tūkstošiem zināja tādus kosmis­kos lielumus, kurus zinātne noteica tikai 20. gadsimtā. Vairāki aktivizētā ūdens ieguves akmeņi (bļodakmeņi), piemēram, Piņņu akmens Ulmalē un Ragaciema akmens, izkalti cilindra veidā ar 1,3 m diametru, kas atbilst vienai miljardai daļai no Saules diametra (1,39 miljoni km). Lielākais tāda veida bļodakmens ir Emīlu ak­mens Brantos. Ta diametrs ir ap 3 m, kas veido vienu simtmiljardo daļu no Zemes orbītas. Bet, mērot šo akmeni precīzāk, izrādās, ka tā ārējā, gandrīz cilindriskā daļa ir nedaudz ovāla. Varbūt ar to izteikta Zemes orbītas nedaudz saspiestā forma. Akmens kalts pirms tūkstošiem gadu, bet Zemes orbītas saspiedumu, t.i., Zemes riņķojumu pa elipsi, no jauna atklāja tikai 16. gadsimtā.

Šajā vieta, lai novērstu pārpratumus, nepieciešama neliela at­kāpe. Paredzu, ka, izlasot šo nodaļu, daudzi cienījamie lasītāji pa- sitīs padusēs savus lāzerteodolītus, GPS aparatūru, metra mērus, collštokus un olektis, lai dotos mērīt visu, ko tik dabā var izmērīt. Maz cerību, ka, mērot dabīgos laukakmeņus vai dabas veidotos paugurus, mācēsiet atrast lielas sakarības. Ar izteikumu bieži autors izteicis tikai to, ka Saules sistēmas ķermeņu ritmikai pakļautie mēri sastopami daudz biežāk, nekā tas varētu būt pēc varbūtības teorijas. Seno svētvietu mērījumi pelnījuši atsevišķu darbu, kas nav iekļaujams šajā grāmatā, jo ir pārāk specifisks.

Mūsdienu cilvēkam, šķiet, pilnīgi vienalga, kādas aršīnas, olek­tis vai veršokus uzskata par mēru sistēmas pamatu; svarīgi ir tikai vienoti standarti. Tomēr senbaltu civilizācijas viedo vecajo uzskati bija pavisam citādi. Viņi kosmiskos lielumus ņēma par pamatu, gan veidojot milzīgās svētvietu sistēmas, gan arī nelielus objektus. Da­žādi objekti, kas veidoti atbilstoši senajām mērvienībām, mūsu zemē sastopami pietiekami bieži, lai domātu, ka šiem mēriem bija kāda īpaša nozīme.

No tā izriet tālāki secinājumi, proti, daudzas senču svētvietas un to objekti veidoti kā kosmisko viļņu rezonanses kontūri.

Maz ticams, ka tie veidoti tikai tādēļ, lai pavēstītu pēctečiem par savām augstajām zināšanām. Daudz ticamāk, ka šos mērus lietoja ar kādu praktisku mērķi. Vienkāršākais no minējumiem: šādi veidoti objekti ļāva pieslēgties imaginālo telpu informatīvajam lau­kam un izzināt notikumus nākotnē un tālumā (pareģošana un gaiš­redzība). Citi pieslēgumi ļāva dziedināt cilvēkus, dzīvniekus un augus, kā arī veikt attīstības un aizsardzības pasākumus. Skatot lielās svēt­vietu kopas, jādomā, ka kosmisko lielumu lietojums deva tālaika civilizācijai tādas iespējas, par kādam mēs vēl nevaram pat sapņot. Par dažām no tām lasiet nākamos apcirkņos.

Plašais kosmisko mēru pielietojums ir nozīmīgs senbaltu civili­zācijas apliecinājums. To nevarēja atvest viesi no citām zvaigžņu sistēmām, jo senbaltu mēru sistēmas pamatā ir pašas Zemes un ar to saistīto Saules sistēmas ķermeņu izmēri.

Mēru sistēmas uzturēšanai vajadzēja organizēt skolas, kursus, apmācības, izstrādāt mēru etalonus, kā ari daudzas un dažādas ierī­ces un, protams, bija nepieciešamas izcilas tehniskās zināšanas.

Telpas mērīšana

Mums vēl grūti apjaušamu iemeslu dēļ tikai tagadējās Latvijas teritorijā vien senās civilizācijas pārvietojušas zemes masas vairāku desmitu miljonu kubikmetru apjomā, ja ne vairāk, veidojot mākslī­gus paugurus, vaļņus u.c. izbūves. Tajās novietoti jau iepriekš ap­strādāti akmeņi, kuru svars dažkārt sasniedz vairākus simtus tonnu. Tie likti stingri noteiktās, rūpīgi iemērītās vietās uz iepriekš sagata­votiem pamatiem. Par to liecina ne tikai teikas — daudzi no šiem darbiem vērojami vēl tagad.

Mūsu tēvutēvi minētās seno civilizāciju izbūves uzskatīja par neaizskaramām un svētām. Mēs tās dēvējam par senajam svētvie­tām. Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka šeit nav nekā kopīga ar jauno reli­ģiju uzskatiem, kas par svētām uzskata praviešu dzīves vietas, to relikvijas, kā arī vietas kultu rituāliem.

Senās svētvietas pārklāj mūsu zemi gluži kā sagša. Savā starpā tās veido milzu rakstus, kas salīdzināmi ar Lielvārdes jostas vai Stāmerienas sagšas rakstiem. Jebkuram svētvietu centram ir sava, stingri noteikta vieta. Katrs no tiem veido smalko enerģiju rezo­nanses kontūru, kas savukārt iekļaujas kopējā tīklā.

Lielāko daļu mūsu zemes seno svētvietu vieno to saistība ar Saules lēktu un rietu virzieniem senču svinamajās dienās. Dažas no svētllnijām iziet ārpus tagadējās Latvijas teritorijas, iet pāri jūrai, un šeit redzam sakarības pat vairāku tūkstošu kilometru attālumā.

Šīs svētvietas savstarpēji cita no citas izvietotas noteiktos vir­zienos un attālumos. Tie izsaka kosmisko lielumu decimālās daļas. Arī atsevišķu svētakmeņu un zemes veidojumu raksturojošie izmēri svētvietās dažkārt izteikti ar kosmisko lielumu decimālajām daļām. Lietojot seno mēru sistēmu, gan kosmisko objektu, gan seno svēt­vietu izmēri ērti izsakāmi veselos vienkāršos skaitļos ar decimālās skaitīšanas sistēmas palīdzību.

Treji ritmi. Senajām svētvietu sistēmām un mērvienībām, kas no­teica to izmērus un savstarpējos attālumus, bijuši trīs galvenie pamati:

Zemes vidējais attālums līdz Saulei;

Zemes diametrs;

Mēness diametrs.

Šie lielumi veido trejus savstarpēji saistītus ritmus, kas nosacīti dēvējami par Saules, Zemes un Mēness ritmiem. No tiem senatnē veidotas sava starpā saskanīgas mērvienības.

Sāksim ar Saules ritmu. Jau pieminēju Emīlu akmeni. Ari daudzi seno svētvietu mēri ir daļa no kosmiskā lieluma — Zemes attāluma līdz Saulei, vidēji 150 miljoni km. Dažādi lielumi, kas veido šī attāluma decimāldaļas, sastopami pietiekami bieži. Piemēram, Sa­derības alejas vaļņu vidējais attālums Vaidavas Burgā atbilst piecām nule minētajām vienībām.

Meļķītāru akmens (sk. Ceturtajā apcirknī) un arī Valbaļu diž­akmens (Ventspils rajons) apkārtmērs ir 15 m. Tads pats apkārt­mērs ir akmeņu krāvumam Tīrītava uz Pokaiņu Dižās sejas (sk. 1. grā­matu). Daudzkārt sastopams seno svētvietu savstarpējais attālums — 15 km. Jau pirmajā grāmatā aprakstīto Lielo trīsstūru augstums ir 5 x 15 = 75 km.

Otru ritmu grupu nosaka pašas zemeslodes rādiuss — 6378 km. Piemēram, baltās rases vīrieša sejā acu zīlīšu savstarpējais attālums ir ap 64 mm. Pokaiņos Dižās sejas acu zīlīšu attālums ir 64 m. Ar šādu 64 m rādiusu veidots Kroņa kalns, bet ar 6,4 km rādiusu mil­zīgais uzbērtais Krievu kalns (Dobeles rajons). Ta ir tūkstošā daļa no Zemes rādiusa (6400. 103 km).

Pokaiņos daudzu akmens krāvumu savstarpējie attālumi ir ap 12,5-12,8 m. Tāds ir arī Pokaiņu Dieva kalna terašu spārnu garums. Jau rakstīju par dažu cilindrisko bļodakmeņu diametru.

Mēness ritmi izpaužas netieši, caur lielo garuma vienību — tā saukto angļu jūdzi. Vairāki tās lietojuma veidi aprakstīti Piektajā apcirknī vēstījumā par Beverīnu.

Visu minēto ritmu saistība izpaužas mazajās mērvienībās — pēdās un collās.

Saglabājusies daļa svētakmeņu, kuru izmēri saistāmi ar seno mērvienību pēdu (ap 30,5 cm). Piemēram, Kaltenē netālu no II- matu dambja saglabājusies sena svētvieta ar daudziem apstrādātiem un uz balstiem liktiem akmeņiem. Lielākais no tiem nedaudz at­gādina sarkofāgu, tāpēc šo vietu nosaucām par Karaļa kapenēm. Sarkofāga izmēri 3,6 x 2,1 x 1,2 m senajās mērvienībās būtu 12x7x4 pēdas.

Nule teiktais vēlreiz apliecina, ka senbaltu civilizācijai bija izci­las, ar mūsdienu zinātnes uzskatiem neizskaidrojamas, ļoti augstas zināšanas kartogrāfijā, zemes ierīkošanā, matemātikā u. c. zinātnēs. Daļu šo saikņu autors aprakstījis enciklopēdiskajā izdevumā "Kur­zeme" (Rīga, 1993).

Senbaltu mēru sistēma, šķiet, sastāv it kā no divām daļām — lielajiem attāluma mēriem un mazajiem priekšmetu mēriem. Pir­majā grupā ietilpst jūdzes un verstis, otrajā — collas un pēdas. Ne­apšaubāmi vajadzēja būt kādai pārejas vienībai, kas šis abas sis­tēmas sajūgtu kopā.

Vēlreiz par senajām Rīgām. Senās mērvienības ļauj ne tikai noteikt seno svētvietu plānojumus, bet dažkārt izdarīt arī visai nozīmīgus secinājumus par to vēsturi. Piemēram, Pirmajā apcirknī aprakstījām saiknes starp senajām Rīgām: Kubes kalns atradies 18 km no Vīnkalniņa, savukārt Ķēniņa kalns atradies 30 km no Vīnkalniņa. Šo divu lielumu savstarpējā attiecība atbilst zelta grie­zuma proporcijai. Šeit stingri un noteikti izpaužas pats senākais — Saules ritms. Šīs ziņas ļauj secināt, ka Kubes kalns uzbērts stingri noteiktā un iepriekš plānotā vietā. Tālākajos apcirkņos redzēsim šo vietu dziļo saistību ar citiem visai nozīmīgiem Baltijas seno svēt­vietu centriem.

Tagadējās Rīgas vietas pacelšanās virs jūras līmeņa aprakstīta šī darba 1. grāmatas nodaļā par Zelta viju. Iespējams, ka milzīgā vē­riena darbs tika veikts tādēļ, lai atjaunotu Rīgas vietu, kura varbūt gāja bojā aizpērnajā ledus laikmetā. Par to liek domāt seno svēt­vietu līnija, kas vieno Jūdžu akmeni, Kubes kalnu un Mazo Muna­meģi Otepē (Igaunija).

Rīgas ir mūžīgas. Apskatītie fakti vedina uz vēl pārdrošāku secinājumu, ka tālie senči uzturēja trīs Rīgas vietas, apzinoties, ka kāda no tām var iet bojā dabas katastrofā. Bet, kad radās iespēja, bojā gājušo vietu atkal atjaunoja. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka gadu miljonu laikā katra no trim Rīgas vietām ņe reizi vien gājusi bojā un ne reizi vien atjaunota. Var izrādīties, ka senajai teikai par velnu, kas iznirst no Daugavas dzelmes un grasās iznīcināt Rīgu, ir daudz dzi­ļāka jēga, nekā to domājam. Bet, tā ka pāratdzimst arī Rīgas, jāse­cina, ka tās ir mūžīgas.

3.3. No debesīm ņemtas mērvienības

Dabas ritmiku telpā izsaka dabiskās garuma mērvienības, kas gūtas no Saules, Zemes un tās pavadoņa Mēness raksturojošiem lielumiem. 'la kā Saules sistēmas ķermeņu izmēri ir pārāk lieli, lai tos lietotu cilvēka praktiskajām vajadzībām, tad mērvienībām iz­manto kosmisko attālumu vai pārvietojumu decimālās daļas, no kurām ar dabisko skaitļu palīdzību veido cilvēkam ērtas vienības. Mērvienību izvēlē galvenais mērķis, manuprāt, bija radīt savstarpēji rezonējošas svētvietu kopas, lai uztvertu imaginālo (smalko ener­ģiju) informāciju, pastiprinātu zintnieku domu spēku un to pārrai­dītu.

Senatnē ierīkoto svētvietu mērījumi rāda, ka tagadējā Latvijas teritorijā senči lietoja šādas attālumu mērvienības:

versts (v.) — 1,07 km;

angļu jūdze (a.j.) — 1,61 km;

krievu (lasi krīvu) jūdze (k.j.) — 7,47 km;

zviedru jūdze (z.j.) — 10,7 km.

Senajām mērvienībām mūsu zemē bija uzreiz četri pamato­jumi — gaismas ātrums vakuumā, attālumi starp Saules sistēmas galvenajiem ķermeņiem, to izmēri un kustības ātrumi. Tatad tās ir četras dažādu fizikālu lielumu grupas. Par šo mērvienību pārdo- mātību liecina iespēja izteikt veselos skaitļos galvenos raksturoju­mus kosmisko ķermeņu sistēmai Saule-Zeme-Mēness. Atrast tā­das sakarības, kas ļautu vienkāršos skaitļos izteikt daudzus un visai dažādus lielumus, pat mūsdienās nebūtu viegls uzdevums.

Šo mērvienību izskaitļošanas un ieviešanas sākumi jāmeklē pirms pēdējā ledus laikmeta, kaut arī to nosaukumi ir samērā jauni.

Saules sistēmas raksturojumi

Apskatīsim minēto mērvienību lietojumu Zemes rādiusa, tās attāluma līdz Saulei, kā ari Mēnesi raksturojošo lielumu mērīšanai.

Zemes rādiuss ir 6378 km; mērot šo attālumu ar versti vai angļu jūdzi, tas izsakāms veselos vienkāršos skaitļos:

6378 : 1,07 = 6,0. 103 v = 6. 0. 102 z.j.

6378 : 1,61 =4,0. 103 a.j.

Noapaļošanas kļūda ir mazāka par 1%.

Cik tālu līdz Saulei? Zeme ap Sauli riņķo pa elipses veida orbītu, kas maz atšķiras no riņķa līnijas. Zeme vistuvāk Saulei — 147,1 milj. km — atrodas 3. janvāri, bet vistālāk ap 4. jūliju. Tad šis attālums sasniedz 152,1 milj. km. Tatad vidējais attālums būtu 149,6 milj. km. Mērot senajās vienībās, šajā attālumā ietilpst 20 milj. krievu jūdžu jeb 14 milj. z.j. vai ari 140 milj. verstu.

Citiem vārdiem, krievu jūdze ir tieši divdesmitmiljonā daļa no vidējā Zemes attāluma lidz Saulei. Tapat visai vienkārši izsakāms Zemes riņķošanas ātrums ap Sauli — vidēji 29,8 km/s, t.i., 4 k.j./s.

149,6. 106 km: 10,7 km = 14,0. 106 z.j. = 14,0. 107 v.

Mūsdienu mērvienībās attālums lidz Saulei izteikts ar grūti at­minamu skaitli. Senajās mērvienībās šis attālums apzīmējams pavi­sam vienkārši un ērti — vai nu kā 20 milj. k.j., vai 14 milj. z.j., vai 140 milj. verstu.

Mēness mērīšana. Ari Mēness riņķo ap Zemi pa elipses veida orbītu. Ta vidējais kustības ātrums šajā orbītā ir 1,02 km/s., t.i., tuvu vienai verstij. Mēness attālums no Zemes mainās no 363 lidz 406 tūkst. km. Vidējais Mēness attālums no Zemes ir 384,5 tūkst. km.

Attālumu līdz Mēnesim mēra angļu jūdzēs un verstis. Senajās mērvienībās tas ir

24. 104 a.j.= 36. 104 v.

Te var redzēt, ka diennakts dalījums 24 stundās saistīts ar Mē­nesi. Tas ir tikpat sens kā senā mērvienība, ko pēdējos gadsimtos dēvē par angļu jūdzi. Ja iedomājamies nokļūt uz Mēness diennakts laikā, ik stundu jānolido 10 000 a.j., bet, ja stundas laikā, tad ik sekundi jāveic 100 v.

Ar šo pašu angļu jūdzi var izteikt ari Mēness rādiusu, kas mūs­dienu mērvienībās atbilst 1738 km. Turklāt vienību skaits iet caur Visuma sistēmu raksturojošo svēto skaitli 108:

1738 : 1,61 = 108. 10 a.j.

Tas lieku reizi apliecina senbaltu mērvienību dziļo saskaņu ar Saules sistēmas uzbūvi.

Ceļojums uz Mēnesi. Vēl nedaudz pakavēsimies pie attāluma līdz mūsu planētas pavadonim. Angļu jūdzēs tas veido 24. 104 šo mērvienību. Saistot to ar diennakts dalījumu 24 stundās, nonāk pie skaitļa 104, t.i., 10 tūkstoši angļu jūdžu. Šis attālums būtu veicams vienā stundā tad, ja iedomātais ceļojums uz Mēnesi ilgtu vienu diennakti.

Nule minētajam attālumam ir fiziska jēga arī tepat uz zemes­lodes. Tas visai precīzi atbilst iedomātam ceļojumam ap zemeslodi pa Polāro loku caur senatnē svēto Puha Tunturi kalnu, kas atrodas uz Galvenā meridiāna. Tuvāk par to lasiet šī darba pirmajā grāmatā, 227. lpp. Šī vieta pieder pie senbaltu civilizācijas aizņemtās terito­rijas ziemeļu daļas, kur, pēc senajām leģendām, dzimusi augstākā dievība Uri. Te saistību ir pārāk daudz, lai runātu par sagadīšanos.

Zinot caurviju principu, šīs nule minētās sakarības vēlreiz lie­cina par Puha Tunturi kā par radīšanas vai izcelsmes vietu, kas cieši saistāma ar mūsu zemi.

Vai senči zināja gaismas ātrumu? Senās mērvienības sais­tāmas ar vienu no fizikas pamatkonstantēm — gaismas ātrumu vakuumā. Zinātnieki to noteica tikai 19. gs. otrajā pusē. 20. gs. beigās precizēts, ka gaismas izplatīšanās ātrums vakuumā ir 299 792 458 m/s. Zinot šo lielumu, viegli aprēķināt, ka gaisma vienā stundā veic vienu miljardu verstu.

Šī saistība ir pārsteidzoši precīza. Nesakritība ir mazāka par 1%. Tas neizslēdz iespēju, ka seno garuma mēru pamatvienību — versti noteica šādi: viena miljardā daļa no ceļa, ko gaisma vakuumā veic vienas stundas laikā.

Protams, tādam akmens laikmeta cilvēkam, kāds aprakstīts mūsu vēstures grāmatās, nevarēja būt ne mazākās sajēgas ne par vakuumu, ne par gaismas ātrumu tajā. Taču šajā apcirknī runa ir par mūsu senčiem — senbaltu civilizācijas pārstāvjiem. Ja jau viņi zināja citus kosmosa lielumus, kāpēc lai nezinātu arī gaismas āt­rumu? Te jāņem vērā arī citas senās ziņas. Japāņu mīts par ērgli min attālumu, kas pielīdzināms 10 kvadriljoniem tā spārnu vēzienu.

Tas ir neticami liels skaitlis, tomēr ari tam var atrast pamatojumu. Pieņemot vienā ērgļa spārna vēzienā veikto attālumu ap 1 m, atro­dam, ka japāņi tādā veidā izteikuši lielumu, ko astronomi dēvē par gaismas gadu, — attalumu, ko gaisma veic vienā gadā. Mūsdienu mērvienībās šis attālums būtu: 0,946. 1016 m.

Par sagadīšanos. Laiku pa laikam gadījies dzirdēt citādi cienī­jamu cilvēku izteikumus par sagadīšanos. Ta saka tie, kas nevēlas ņemt vērā faktus un iedziļināties lietas būtībā. Protams, sagadīties var viss, ko vien var iedomāties. Izcilais angļu satiras meistars Džo- natans Svifts romānā par Gulivera piedzīvojumiem ieteica nosēdi­nāt mērkaķus pie rakstāmmašīnām. Var taču gadīties, ka, sitot pa taustiņiem, kā pagadās, sagadīšanās dēļ kāds no tiem uzrakstīs vēr- tīgu zinātnisku darbu. Teorētiski šāda iespēja nav izslēgta. Nejaušas sagadīšanās dēļ vienā no kāda kvadriljona darbu kaudzes var atras­ties kādas derīgas domas. Tikpat ticama, t.i., neticama, ir arī Saules, Zemes un Mēness mērvienību nejauša rašanās. Turklāt, vēlreiz uzsveru, šis mērvienības ir savstarpēji saistītas, tam atbilstoši izvei­dotas svētvietas mūsu zemē, Lielbritānijā u.c.

Garuma mērvienību saskaņa

Atgādinu: senākās — dabiskās mērvienības saistīja seno svēt­vietu objektu lielumus ar Saules, pašas Zemes un tās pavadoņa Mēness diametriem, kā ari ar to orbītām. Pārējās mērvienības radu­šās pēc pēdējā ledus laikmeta. Zūdot senajām zināšanām, valdnieki noteica dažādas vietējās mērvienības. Eiropā vien to skaits vidus­laikos pārsniedza simtu, bet visā pasaulē varbūt pat tūkstoti. Apska­tīsim seno, dabisko mērvienību savstarpējās sakarības.

Versts. Saules sistēmas ritmikai, labāk nekā jebkuri citai, at­bilst jau aplūkotie mūsu senču garuma mēri. Jādomā, ka to pamatā ir versts. Lūk, galvenie iemesli, kas ļauj tā domāt:

a) tā dabiski ietilpst Saules sistēmas galveno mēru kopība, ku­ras vieno svētais skaitlis 108;

b)   šī vienība labi saistāma ar gaismas ātrumu vakuumā;

c)   tā lietojama, lai vienkāršos skaitļos izteiktu gan Zemes, gan Mēness kustības ātrumu;

d)   tai ir vislielākais sasaišu daudzums ar citām mērvienībām;

e)   tieši no versts atvasinātas citas, gan garākas, gan īsākas ga­ruma vienības.

Šie lielumi ir saskanīgi ar Zemes un Mēness kustības ātru- miem pa to orbītām. Tā kā Saules sistēma ir savstarpēji saskanīga, tad dabiskās mērvienības ir savstarpēji saistītas. Ta, piemēram, vienā krievu jūdzē ietilpa 7 verstis (pa 1,07 km katra).

Zviedru jūdze. Savukārt 10 verstis atbilst vienai zviedru jū­dzei. Senās mērvienības ir sajūgtas ar Visuma ritmikai nozīmīga­jiem, t.i., svētajiem, skaitļiem. Versts un zviedru jūdze saistītas ar citām mērvienībām — caur apli raksturojošo lielumu 3,14.

Piemēram, ja kāda apļa rādiuss ir 10 v. vai 1 z.j., t.i., 10,7 km, šī apļa apkārtmērs ir 2 x 3,14159 x 10,7 = 67,23 km = 9 k.j.

Ta kā aplī rādiuss ir pirmsākuma simbols, bet riņķa apkārt­mērs — sekas, jādomā, ka no šīm mērvienībām senākā ir versts. Nedaudz tālāk minēsim sīkākas, no versts atvasinātas pamatvienī­bas.

Krievu jūdze neapšaubāmi ir Saules mērs. Vēl pieminēsim, ka tie zemeslodes punkti, kas atrodas mūsu zemes platuma grādos, zemeslodes rotācijā pārvietojas ar ātrumu 2 k.j. jeb 15 km sekundē. Šis lielums precīzi atbilst vienai desmitmiljonai daļai no Zemes attāluma līdz Saulei. Nule minētie 15 km visai bieži ir Latvijas seno svētvietu centru savstarpējais attālums.

Megalītisko jardu, ko apzīmēsim ar M.Y. — 0,8291 m, notei­cis Oksfordas universitātes profesors A. Toms daudzos Anglijas seno akmeņu salikumos.

Megalitiskā jarda izcelsme saistāma ar pazīstamo seno Anglijas svētvietu Stounhendžu. Ta atrodas uz ģeogrāfiskās 51. paralēles. Ja apceļotu zemeslodi pa šo paralēli, ceļa garums būs tieši 30 miljoni M.Y.

Tomēr megalitiskais jards nav savrupa mērvienība. M.Y. veido­tāji parūpējušies, lai tas ietilptu senbaltu mēru sistēmā. Līdz ar to var pilnīgi droši apgalvot, ka seno mēru sistēma ir vecāka vismaz par trim tūkstošiem gadu.

Vienā k.j. ietilpst 9000 megalitisko jardu. Tas lieku reizi aplie­cina pirmsledus laikmeta Eiropas mēru vienotību. Vēl piebildīšu, ka arī šis sajūgums notiek caur jau minēto seno svēto skaitli 9. Mega- lītiskajam jardam ir arī sens fizioloģiskais pamatojums. Tas atbilst senatnē dzīvojušo milžu soļa garumam.

Angļu jūdze uzskatāma par Mēness mēru. Ar to ērti var izteikt gan Mēness rādiusu, gan arī attālumu līdz šim Zemes pavadonim. Aprēķinu skatīt iepriekšējā nodaļā.

Mērvienību nosaukumi. Minēto mērvienību nosaukumi pir­majā brīdī rosina domāt, ka tie radušies attiecīgajās zemēs. Tomēr, mērot mūsu zemes seno svētvietu savstarpējos attālumus, šis vienī­bas rodamas objektos, kas ir tūkstošiem gadu senāki par minēto tautu izcelsmes laiku. Tāpēc jāmeklē citi skaidrojumi. Pilnīgi neie­spējami, ka kads no kaimiņu zemes iebraucis krievs, pastaigāda­mies pa Daugavas krastiem, kādā vietā būtu apstājies un teicis: Zi­nāt, mīļie latvieši, šī vieta man patīk. Tā kā jutņs mērvienību nav, tagad par pamatu ceļu mērīšanai ņemsim attālumu no šīs vietas lidz manai naktsmīt­nei, Tikpat maz ticams, ka šādā vai līdzīgā veidā kāds zviedrs būtu noteicis zviedru vai anglis — angļu jūdzes garumu un ka šādas nejauši noteiktas mērvienības varētu būt saistītas gan savstarpēji, gan ar Saules sistēmas izmēriem.

Var būt, ka nosaukumus var skaidrot šādi: raugoties no latvju zemes puses, krievi dzīvo austrumos, tur, kur lec Saule. Krievu (krīvu) jūdze ir daļa no attāluma lidz Saulei. Bet angļu zeme atrodas rietumos aiz vietas, kur noriet Saule. Tad, kad Saule ir norietējusi, sāk spīdēt Mēness. Un tāpēc nebūt nav sagadīšanās, ka angļu jūdze saistāma ar Mēnesi. Tāpēc arī jādomā, ka tikai mūsu zemē varēja rasties šie mērvienību vārdi un, vēl ticamāk, arī pašas mērvienības. Savukārt zviedri dzīvo ziemeļos no mūsu zemes. Senču uzskatos zviedru jūdze saistāma ar paša Dieva mītni. Patiešām, tikai Dievs varēja dot kosmiskās zināšanas. Un piedevām, zviedru jūdze taču bija citu kosmisko mērvienību pamats.

Lūk, galvenās sakarības, nobeidzot šo sadaļu:

Saules mēri:

1 k.j. = 7 v. = 9000 M.Y.;

Zemes un Mēness mēri:

10 v. = 1 z.j.;

3 v. = 2 a.j. ;

Kā redzam, Saules un Mēness mēru sajūgšana iespējama tikai caur apļa raksturojumu 3,14. Ta kā uz Zemes sastop visus nule mi­nētos mērus, jādomā, ka tos lietojušas dažādas civilizācijas. Seno svētvietu lielie darbi parasti veikti ar Saules, retāk ar Mēness mē­riem. Tas vedina domāt, ka senākā ir Saules civilizācija, ko nomai­nījusi Mēness pielūdzēju civilizācija. Patlaban valda Mēness pielū­dzēji, kas vairāk sēj ļaunu nekā labu. Kā redzēsim, mēru sistēmas ļauj spriest par lielajām pārmaiņām Zemes vēsturē.

Par precizitāti. Lielākajā daļā rakstu par senajām mērvienī­bām, tostarp pat citādi nopietnos zinātniskos darbos, tās uzrādītas it kā ļoti precīzi, bet patiesībā nekorekti. Ta, piemēram, pat ļoti cie­nījami autori angļu jūdzes garumu uzrāda kā 1,609344 km, t.i., ar 1 mm precizitāti. Šāds pieraksts drīkstētu būt tikai tad, ja kāds zi­nātnieks ar ļoti precīzas aparatūras palīdzību būtu izmērījis dau­dzus un dažādus seno ceļu pilnīgi taisnos posmus, kuru sākumi un beigas atzīmēti ar metālā precīzi ieskrāpētām līnijām, un ceļa mērī­šanas precizitāte būtu vismaz milimetra 1 desmitās daļas robežās. Savukārt arī par izmērīto ceļa posmu garumu senajās mērvienībās būtu vajadzīga informācija, kas izsakāma ar tādu pašu, vismaz sep­tiņu zīmju skaitli. Tā tas noteikti nav bijis, tāpēc minētais pieraksts savā būtībā nav patiess. Labākajā gadījumā mērnieks noteica attā­lumu no kāda ceļa staba vai arī "no vecās pasta ēkas durvīm" lidz ot­rām durvīm citā apdzīvotā vietā un mērīja pa līkumotu ceļu. Turklāt jāņem vērā arī šāds apsvērums: ja no senatnes saglabājušās ziņas, ka starp divu pilsētu veco pasta staciju durvīm bija, piemēram, 10 jūdzes, tas jāsaprot tā, ka šis attālums bija tuvāks 10 jūdzēm, nevis 9 vai 11. Tādus attālumus vēl nesen noteica ar mērlatu, atliekot to tūkstošiem reižu. Uz mirkli pieņemsim, ka veselam simtam visrū­pīgāko mērnieku tādā veidā liktu izmērīt 10 verstis garu posmu. Tas atbilstu apmēram 5000 mērlatas pārcēlumu. Ta iegūtu 100 atšķirī­gus rezultātus, un varbūt tikai gadījuma pēc divi vai trīs no tiem sakristu. Mērot līkumotus ceļus starp neprecīziem atskaites pun­ktiem, kļūda par kādiem metriem uz vienu kilometru ir neizbē­gama. Turklāt arī mērlata nav ideāli precīza un kļūdas izraisa pati metode.

Tehnikā jau sen radīta mērīšanas kļūdu teorija. Tā māca, ka, nosakot jebkuru lielumu, jāuzrāda arī varbūtējā mērīšanas kļūda. No daudziem seno mērvienību aprakstiem vienīgi Oksfordas uni­versitātes profesors A. Toms, izmērot simtiem seno akmeņu sali­kumu, noteicis iespējamo mērīšanas kļūdu:

M.Y. = 2,720 ± 0,003 pēdas.

Mēģināsim profesora Toma mērījumu precizitāti attiecināt uz pārējām attālumu mērvienībām. Zinot, ka vienā krievu jūdzē ietilpst 9000 M.Y., tās precizēts lielums varētu būt:

9000 x 0,8291 = 7,462 ± 0,008 km.

Tas tā būtu gadījumā, ja kāds senos ceļus krievu jūdzēs būtu mērījis tikpat rūpīgi kā profesors Toms senās angļu svētvietas me- galītiskajos jardos. Bet nupat jau minēju iemeslus, kāpēc tā tas diemžēl nav noticis. Minētais lielums labi sakrīt ar J. Zemzara no­teikto krievu jūdzes garumu 7,4675 km ("Mērs un svars Latvijā 3.-19. gs." Rīga, 1981, 65. lpp.).

Beidzot šo nodaļu, vēl jāatzīmē, ka dažās šajā apcirknī minēta­jās rakstītajās formulās aprēķini uzrāda nesakritības, kas gan nepār­sniedz vienu procentu. Apzināti nav lietots vārds kļūda, jo tā mek­lējama zinātniskajos darbos, nosakot minētos garuma mērus. Pirms precīzāk noteikt seno garuma mēru lielumus mūsdienu mērvie­nībās, jābūt skaidram, ka ikvienu no aplūkotajiem kosmosa lielu­miem var noteikt ar atšķirīgām metodiskām pieejām. Līdz ar to iegūst atšķirīgus izejas lielumus. Tas ir tehniskas dabas jautājums, kura risināšana nav šī darba mērķis.

Mazās mērvienības

Bez lielajiem garuma jeb ceļa mēriem vēl pastāvēja mazie — t.s. celtnieku un amatnieku meri. Ziemeļeiropas mazo mēru sistēmas pamatu veido collas un pēdas. Sistēmas pamatmērs ir colla — 2,54 cm, tā pieder pie Zemes mēriem. Zemes diametrs ir tieši 500 miljoni collu.

Šai mērvienībai vēl pieskarsimies Devītajā apcirkni, kur ir runa par Saules sistēmas modeli. Izrādās, ka tad, ja visu Saules sistēmas modeli ietilpina vienā 108. daļā no Zemes diametra, šādā modelī Zemes diametrs būs 10 collas — 25,4 cm.

Tomēr, pirms tuvāk apskatīt mazās mērvienības, jāatzist, ka līdz šim literatūrā nav sastapta pārejas mērvienība, kas sajūgtu ceļa garuma mērus ar mazajām garuma mērvienībām. Līdzšinējie mēģi­nājumi izmantot jardu asi vai saženu ir nepārliecinoši, jo neie­kļaujas dabīgo mēru sistēmā.

Negaidītu atrisinājumu deva divi nesen atrastie akmeņi ar ap­strādātām skaldnēm, kuru garums atbilst 5 pēdām, t.i., 1,52 m. Viens šāds akmens atrasts Pokaiņos, otrs Vaidavas Burgā (Valmie­ras rajons). Šis izmērs lietojams, gan lai izteiktu Zemes attālumu līdz Saulei, gan ari lai sajūgtu abas mēru sistēmas. Dēvēsim to par lielo olekti (l.o.).

Tad 1 k.j. = 5000 l.o.

Šeit skaidrības labad jāpiebilst, ka abi nule minētie mērakmeņi nebūt neatgādina metra etalonu Parīzē. Tie nav arī precīzi slīpēti akmeņi ar ideāli paralēlām skaldnēm. Varbūt tieši tas glābis šos akmeņus no iznīcības. Tomēr jau minētie piemēri par 1,5 m ka

Aizkraukles pilskalns (no Daugavas puses)

Vandzenes akmens

Jupitera akmens

Meļķitāru akmens

Kandavas pilskalns

Nīcgales akmens

Jūdžu akmens

bāzes mēru šķiet pārliecinošāki par citiem iespējamiem pārejas mē­riem. Vaidavas Burgā atrodami daudzi veidojumi, kuru lielumi mē­rāmi ar Lielo olekti. Vairākās senajās svētvietās, tostarp jau minē­tajos Pokaiņos un Vaidavas Burgā, atrodami veidojumi, kuru garumus ērtāk izteikt ar simtkārt lielāku mērvienību, ko nosauksim par Sau­les olekti (s.o.). Ta, piemēram, Pokaiņos attālums no Skroderu ak­mens līdz Ziemassvētku kalnam ir īris s.o. un savukārt tikpat liels ir šī kalna garums. Bet paša šī akmens apkārtmērs ir 8 l.o., kas norāda uz senču kalendāra gada dalījumu astoņās daļās.

Saules olekts arī ir kosmisks mērs. Zemes attālums līdz Saulei ir viens miljards s.o. Arī daudzas senās svētvietas, šķiet, mērotas ar šo olekti.

Šo mērvienību sasaisti var izteikt ar šādiem vienādojumiem:

1 versts = 500 asis = 1,067 km;

1 k.j. = 50 s.o. = 5000 l.o.;

1 s.o.= 100 l.o.

Diemžēl nākamie divi sajūgumi starp asi, lielo olekti un pēdu ir tikai aptuveni, pieļaujot 1,6% kļūdu.

3 asis = 4 l.o.

12 collas veido nākamo mērvienību — pēdu, kas kosmiskā izteiksmē saistāma ar 24 Zemes diametriem.

Pēda ir visai interesants lielums. Pat mūsu dienās ir ļoti maz tik liela auguma vīriešu, kuru pēda būtu garāka par 30 cm. Tāpēc jādomā, ka šim lielumam ir kosmiska saikne ar nule minētajiem 24 Zemes diametriem. Ja zinām gaismas ātrumu vakuumā, nule mi­nētais lielums atbilst attālumam, ko gaisma noskrien vienā sekundē. Mūsuprāt, tikai tā var izskaidrot, kāpēc gan vienā pēdā ietilpst nevis desmit, bet 12 collas. Šīs sakarības ir vēl viens pierādījums jau izteiktajai domai, ka mūsu tālie senči zināja gaismas ātrumu vaku­umā.

1 l.o. = 5 pēdas = 1,52 m;

1 pēda = 12 collas = 30,48 cm.

Interesanta ir megalītiskā jarda saikne ar lielo olekti:

9 M.Y. = 5 l.o.

Mazo mērvienību saskaņa norāda uz senatnē notikušām pār­ejām no agrākajām piecnieku un devītnieku skaitīšanas sistēmām uz decimālo sistēmu. Varam tikai pasmaidīt, taču t.s. angļu jūdze nav sajūdzama ar klasiskajām angļu mērvienībām pēdu un collu. Tuvākās saistības būtu 2 v = 7000 pēdu. Angļu tehniskajos mēros colla nav pati mazākā mērvienība. Tāpēc minu tuvākos mērus:

1 colla = 10 līnijas = 2, 54 cm;

1 līnija = 10 punktu = 2,54 mm.

3.4. Dziļā saskaņa

Gan latvju, gan arī citu tautu teikās stāstīts, ka Dievs kā Sauli, tā Mēnesi palaidis no Zemes. Tas, ka šīs teikas pagalam neatbilst patla­ban valdošajiem uzskatiem par Saules sistēmas ķermeņu rašanos, vēl nenozīmē, ka tās būtu nepatiesas. Protams, ar vārdu Zeme šeit domāta ne jau mūsu planēta, bet gan radīšanas centrs. Nule ap­lūkotie senbaltu mēri dara šīs teikas ticamākas. Saules, Zemes un Mēness izmēri, attālumi un kustība saskan gan savstarpēji, gan ar seno mēru sistēmu. Šajā apcirknī apskatītās ziņas liek domāt, ka Saule, Zeme un Mēness projektēti un radīti kā vienota ķermeņu kopa, kas salīdzināma ar milzīgu svārstību kontūru.

Jāsecina, ka mūsu senči labi zināja nule aplūkoto mērvienību nozīmi, apjaušot Saules sistēmas galveno daļu kā vienotu svārstību kontūru. Turklāt darbībām vienā svētvietu tīkla krustpunktā vaja­dzēja rosināt arī pārējos punktus gan domu pārraidei, gan arī citām darbībām.

Kosmiskās rezonanses apraksti garamantās. Senči svētvietu kopas uz zemes un arī pašu svētvietu elementus veidoja ar lielu rū­pību un precizitāti, dažkārt veicot neiedomājami apjomīgus darbus.

Rūpīga mūsu zemes seno svētvietu izpēte ļauj tās salīdzināt ar milzu pulksteņa mehānismu, kura ietilpst milzum daudz detaļu, un katrai no tām ir sava vieta un nozīme. To apliecina daina:

Pilna Māras istabiņa Sīku mazu šūpultšu: Kad to vienu kustināja, Tad tie visi līgojās.

LD 1892

Māras istabiņa — tas ir simbols mūsu zemei, kas vēl 13. gs. do­kumentos dēvēta par Māras zemi. Šūpulīši — seno civilizāciju sim­bols. Tas vēlreiz apliecina, ka mūsu senči seno svētvietu kopumu izprata kā rezonanses kontūru. Par to vēsta arī nākamās dainas:

Svēta Māras istabiņa Pilna sīku šūpultšu; Līdz es vienu palīgoju, Visi līdzi līgojās.

LD 54865

Nule apskatījām vienkāršāko no šo dainu tulkojumiem. Šajā apcirknī sākto domu tālāku izvērsumu lasiet Devītajā apcirknī par Saules sistēmas modeli. Jāsecina, ka šīs dainas varēja vēstīt par rezonanses parādībām nule pieminētajos kontūros.

Es izgāju zaļu birzi, Ne lapiņas nenorāvu; Vējš norāva vienu lapu, Saulīt' gauži noraudāja.

FS 698,695

Mūsdienu cilvēkiem vēl jaaug līdz tai sistēmu un cilvēka sū­tības izpratnei, kāda bija mūsu senčiem.

Aiz Daugavas lieli meži Dzeltenām galotnēm. Es, pa vidu staigādama, Viju zelta vainadziņu.

FS 1900, 2919

Decimālā skaitīšana. Nobeidzot seno mērvienību apskatu, nedrīkst nepieminēt vēl vienu būtisku senču atklājumu — deci­mālās skaitīšanas sistēmu. Mēs to mācījāmies skolā, un gandrīz visā pasaulē mērs, svars un naudas skaitīšana balstās uz šīs sistēmas. Patlaban valda uzskats, ka tā Eiropā ienākusi 12. gs. no Austrumu zemēm, kur tās sākumi saskatīti 5. gadsimtā. Bet, kā jau redzējām, senču mērvienības, kas lietotas pirmsledus laikmeta objektu veido­šanai, ir kosmisko lielumu decimāldaļas. No tā jāsecina, ka mūsu senči decimālo skaitīšanas sistēmu zinājuši jau vismaz pirms 200 tūkstošiem gadu.

Septiņi pasaules brīnumi. Ta senajā pasaulē dēvēja celtnes un mākslas darbus — Gizas piramīdas Ēģiptē, augstu gaisā paceltos Semiramidas dārzus Bābelē, Artemīdas templi Efezā, Feidija dari­nāto Zeva tēlu Olimpijā, mauzoleju Halikarnasā, Rodas kolosu ar Faras salas baku Aleksandrijā. Lai uzbūvētu šīs dižās celtnes, bija vajadzīgi gudri darbu vadītāji un tūkstošiem vergu.

Kaut arī minētie darbi grūti salīdzināmi, tomēr mēģināsim at­rast līdzības ar šķietami necilo senbaltu civilizācijas kosmisko mēru sistēmu. Iegūt ziņas par kosmosa ķermeņiem, apjēgt šo ziņu no­zīmi, izstrādāt un uzturēt vienotu mēru sistēmu un to lietot seno svētvietu sistēmu izveidei un darbībai spēja tikai ģeniāli cilvēki. Tā­dējādi senču veiktie, it kā pat necilie darbi, vērtējami simtiem reižu augstāk par visiem septiņiem pasaules brīnumiem kopā.

Kaut arī senči senās svētvietas veidoja ar lielu drošības rezervi, tomēr jebkurai postīšanai ir savas robežas, kuru pārsniegšana var izraisīt nepārredzamas sekas. Līdz 20. gs. senču svētvietas postīja reliģisku iemeslu dēļ, tomēr tas vēl nebija pats lielākais ļaunums. Daudz lielāks posts Latvijas senajām svētvietām nodarīts 20. gs. otrajā pusē, kad postīšana notika zinātnes vārdā. Patiesībā jau vārds zinātne šajā gadījumā būtu jāliek pēdiņās, jo to kā lozungu lietoja savā laikā valdošie ortodoksālie zinātnes darboņi, kas neizprata ne kopsakarības, ne seno svētvietu nozīmi.

Lai mūsu tauta neaizietu bojā un zeme atdzimtu, postīšana jā­pārtrauc, tāpēc mums jāizzina šī Māras zeme un tās brīnumainās vietas.

Dziļā saskaņa dabā ir svēta. Ta sākas no sīkas lapiņas, zāles stiebra un sniedzas līdz pat Galaktikai.

Caur sidraba birzi gāju, Ne lapiņas nenorāvu: Būtu vienu norāvusi, Visas binu skanēdamas.

FS 1004,10

Jāatzīmē, ka tagadējās Latvijas teritorijā lietotās senās mērvie­nības bija sava laika izcils zinātnes sasniegums — tāds sasniegums, ko mūsdienu zinātne uzskatītu par neticami augstu. Jāapzinās, ka šis darbs nebija iespējams bez attiecīgas aparatūras, ilgstošiem vē­rojumiem, sarežģītiem aprēķiniem un pārdomātas pieejas. Pagai­dām valda uzskats, ka materiālās liecības tam visam nav atrastas, lai gan ticamāk, ka tās nav pamanītas.

Senās mērvienības ir dabas ritmu atspulgs. Dabā visas no­rises ir viļņveidīgas. Katram vilnim ir sākums un beigas, kas pariet nākamā cikla sākumā. Cikliem ir savi augstākie un zemākie punkti. Tas attiecas kā uz vissīkāko vielas daļiņu, tā arī uz vislielāko kos­mosa ķermeņu un to kopu kustību. Ja cilvēks savu dzīvi un darbu iekļauj dabiskajā telpas un laika ritumā, tā rit ne tikai raženāk, bet ari sekmē mūsu saskaņu ar dabu, līdz ar to sekmējot mūsu vese­lību, veiksmi un laimīgu dzīvi.

Pateicība. Izmantoju gadījumu, lai pateiktos mūzikas skolotā­jai Gaļinai Magidas. Pirms divpadsmit gadiem viņas veiktie aprēķini un idejas par dziļo kosmisko saskaņu rosināja autoru sākt darbu, kura rezultātā radās šajā apcirknī aprakstītie atklājumi par mūsu zemes seno svētvietu un seno mērvienību sasaisti ar Saules sistē­mas galveno ķermeņu izmēriem, attālumiem un ritmiem.

Ceturtais apcirknis

Zvaigžņu likumi Daugavas svētakmeņos

Senču garamantas liek domāt, ka tautu, zemju un civilizāciju pāratdzimšanas norisēs ipaša loma bija zvaigznēm.

Lai cik skeptiski vērtētu ziņas par senatni, nekādi nevar noliegt to, ka seno kultūras tautu interese un zināšanas par debesu spīdek­ļiem bijušas ļoti lielas. Seno cilvēku interese šai jomā simtiem vai pat tūkstošiem reižu pārsniedz apjaušamo, cilvēka dzīvei nepie­ciešamo ziņu apjomu. Acīmredzot mūsdienu cilvēks neizprot dau­dzas senču vajadzības. Jāsecina, ka lielākā daļa zināšanu šajā jomā ir aizmirstas. Ta, piemēram, mūsdienu izpratnē Saule ir tikai mūsu tuvākā zvaigzne.

Bet senči Saulei kā zvaigznei veltīja ļoti lielu uzmanību. Viņi domaja, ka daudzdimensiju enerģētisko veidojumu — dvēseles un gara — pariešana no vienas telpas citā, t.i., aprite, saistāma ar zvaig­znēm.

Dainas vēsta, ka mirušo dvēseles dodas uz Sauli, t.i., Viņu Sauli jeb Saules valstību.

Ai, cik labi, ai, cik labi Tai pēdējā stundiņā: Es redzēju Veļu māti Ar Dieviņu strīdamies. Ar Dieviņu strīdamies

Dēļ to manu dvēselīti. Dieviņš man rokujēma, Veļu māte atbalstīja, Veļu māte atbalstīja, Ieved mani Saulītē.

LD 55131

Mūsu senči uzskatīja, ka Viņā Saulē — mūsdienās to sauktu par Saules sistēmas citu dimensiju enerģētisko telpu — mīt senču gari, kas mums palīdz.

Gan jau iepazītās, gan arī tālākajā tekstā minētās ziņas nepār­protami liecina, ka senajiem cilvēkiem vairākās jomās bijušas pār­steidzoši augstas zināšanas par Visuma daudzveidīgo būtību. Šīs zināšanas nekādi nevar izskaidrot ar tām senču tehniskajām iespē­jām, kuras patlaban valdošās zinātnes uzskati saista ar akmens laik­metu. Tāpēc jāsecina, ka zinātne līdz šim nav pamanījusi ko ļoti būtisku.

Šajā apcirknī turpinām apskatu par Debesu upi Daugavu un tās lomu dvēseļu, tautu un civilizāciju pāratdzimšanā. Senči ne tikai uzskatīja, ka uz šo lielo pārvērtību ceļu var iedarboties, bet pat veidoja sistēmas, lai pāratdzimšanu veicinātu, t.i., vadītu. Mūsdienu cilvēkiem tas šķiet pavisam neparasti, bet tāpēc vien, ka tos neiz­protam, nedrīkstētu iznīcināt senatnes pieminekļus.

4.1. Daugavas līnija

Mūsu zemē, kas pārcietusi daudzus postījumus, vēl saglabāju­šies tūkstošiem tālās senatnes pieminekļu, kas veidoti gan no ze­mes, gan akmeņiem. Visi tie atradās ciešā savstarpējā saistībā, un katram senajam veidojumam bija sava noteikta vieta. Mēģināšu nule teikto paskaidrot ar piemēru par triju lielo svētakmeņu novieto­jumu. Šeit cieši kopā savijas zvaigžņu vērojumi, dainas par pārat- dzimšanu, Daugavas gultņu izveidošana un triju samērā attālu svētakmeņu novietojums.

Pāratdzimšanas vadīšana. Mūsu tautas garamantās līdz šim nav atrasti apcerējumi, kuriem nebūtu praktiskas nozīmes. Tas liek domāt, ka ziņas par pāratdzimšanu jāsaista ar noteiktu rīcību no­teiktās vietās. Protams, bez šīs rīcības darbojas Neredzamās Daugavas straume, tomēr to rada un vada nejau lietus un sniega ūdeņi Dau­gavā.

Nesen Krimā atrastas pazemē apslēptas piramīdas, kuras krievu zinātnieki uzskata par enerģijas pārveidotājām. Pievienojot šīs ziņas iepriekš teiktajam par Daugavu kā rezonanses kontūru, jādomā par līdzīgām sistēmām arī mūsu zemē. Uz to mudina arī sengrieķu mīts par Faetonu, kas iekritis Ēridanā (Daugavā), par mūsu zemi ka vietu, kur debesis saiet kopā ar zemi, kur atrodami zelta āboli u.c.

īpaši nozīmīgas šķiet ziņas par zelta ābeli, t.i., informācijas iegū­šanu praktiskai rīcībai. Daugavas līnijā patiešām ir trīs tādas vietas, kas apzīmētas ar trim lieliem svētakmeņiem, un tie saistāmi ar Auseklim veltītajam dainām par pāratdzimšanu.

Trīs dižie svētalcmeņi. Šeit aplūkosim visai attālus un savstar­pēji šķietami nesaistītus lielus svētakmeņus — Vandzenes, Meļķi- tāru un Nīcgales. Pirmais no tiem atrodas Kurzemē, otrs Vidzemē un trešais Latgalē. Pirmo akmeni no otrā šķir 170 km, bet 110 Meļ- ķītāru līdz Nīcgales akmenim vēl jāmēro 90 km. Līnijas kopgarums ir vairākkārt pieminētie 260 km. Ja apskatām šos akmeņus, pirmajā brīdī katrs no tiem šķiet pilnīgi atšķirīgs gan materiāla, gan veidola ziņā. Tomēr, vērojot rūpīgāk, atradīsim arī vairākas pazīmes, kas tos vieno.

Vienādās teikas. Patlaban valdošie uzskati, ka minētie trīs milzu akmeņi nesti un nosviesti, kur pagadās, nav korekti. Mūsu vec­vectēvi labi prata atšķirt tos akmeņus, ko likuši dabas spēki, un tos, kurus novietojušas apzinīgas būtnes. Visus trīs lielos svetakmeņus viņi uzskatīja par apzināti novietotiem. Teikās stāstīts, ka tos nesis Velis, nolicis šajās vietās, lai pats atpūstos, bet tad iedziedājies gailis un akmeņus nācies turpat pamest. Pētot šo akmeņu novietojumu, redzam, ka tie likti rūpīgi aprēķinātās un iemērītās vietās uz iepriekš sagatavotiem pamatiem. Vēlāk noskaidrosim, ka šos akmeņus vieno dainas ari par Ausekļa ceļojumiem.

Daugavas līnija. Visi trīs svētakmeņi atrodas uz vienas līnijas. Tā iet ZRR-DAA virzienā un sakrīt ar Daugavas gultnes ģenerālo virzienu posmā Bešenkoviči-Riga. Katrs no šiem milzu akmeņiem novietots stingri noteikta vietā uz Daugavas līnijas, bet to savstar­pējie attālumi norāda uz tām pašām likumībām, pēc kurām veidoti Daugavas galvenie posmi.

Akmeņu līnijas garums no Vandzenes līdz Nīcgalei — 260 km — sakrīt ar Daugavas augšteces garumu no Ohvates ezera līdz Bešen- kovičiem. Pēdējais garums atšķiras tikai par 5 km jeb 2%; visai pre­cīza sakritība.

Malējo akmeņu attālumu — 260 km var uzskatīt par vienu piecdesmito daļu no zemeslodes diametra (12 756 km). Daudzos veidojumos, kas uz Zemes simbolizē kosmiskos lielumus, galvenie izmēri izsakāmi mērogos, kam pamatā ir skaitlis 5 (sk. Devīto ap­cirkni).

Šis 260 km garums jau minēts, aprakstot apli ap Rīgu (sk. Pir­majā apcirknī). Tā nu šinī darbā sastopamies ar to trīs reizes, kas nekādi nevar būt nejaušība.

170 km ritms. Skatot Daugavas straumes virzienā, pats aug­stākais — Nīcgales akmens — likts 170 km no grīvas. Savukārt Vandzenes akmens novietots 170 km attālumā no Meļķītāra. Šādu attālumu jau vairākkārt pieminēju: desmitā daļa no Mēness rādiusā un starojuma apļa ap Pokaiņiem rādiuss. Šis attālums senajā mēru sistēmā atbilst 108 a.j. Šīs ziņas norāda, ka apskatāmās akmeņu kopas uzdevumi jāsaista ar debesu ķermeņiem.

Turklāt 170 km ritms izpaužas arī netieši caur zelta griezuma attiecību 1,616. Ta, piemēram, Daugavas augšteces ģenerāllīnijas garums no Ohvates ezera līdz Bešenkovičiem, attiecinot to pret nule minētajiem 170 km, atbilst zelta griezuma proporcijai. Arī

Daugavas otrā posma, t.i., no Bešenkovičiem līdz Rīgai, attāluma savstarpējā attiecība tuva zelta griezuma skaitlim.

Krustpils aplis. Novietojot uz kartes cirkuļa kājiņu tieši vidū starp Meļķītāru un Nīcgales akmeni, varam novilkt apli ar rādiusu 45 km. Apļa centrs atrodas uz lielā bioenerģētiskā starojuma loka ap Pokaiņiem. Šis aplis, nerunājot par jau minētajiem diviem svēt- akmeņiem, iet caur Subati, Pilskalni, Aizkraukles pilskalnu un Lo- bes ezeru, kuru teikas saista ar Kangaru kalnu bēršanu, Vestienu un ar Latvijas augstāko vietu Gaiziņu.

Vēl atzīmēšu, ka Meļķītāra un Nīcgales akmeņu apkārtmēru summa ir 45 m, t.i., 30 l.o. Apļa rādiuss, kas senajās mērvienībās ir 30 tūkstoši l.o. jeb 300 s.o., sasaucas ar dainās pieminētajiem 300 bruņotajiem vīriem. Tāpēc jādomā, ka abus akmeņus aptverošā apļa rādiuss — 45 km — nav nejaušība. Ar šādu ritmu veidota Mu- nameģa-Tallinas līnija. Jādomā, ka gan šis aplis, gan minēto ak­meņu veidols un lielums projektēti vienlaikus.

Turklāt vieta pie Daugavas, kur iespraudām iedomāto cirkuļa kājiņu un kuru krusto Pokaiņu aplis, atrodas no Bešenkovičiem tikpat tālu kā Daugavas izteka — no šā ciema.

Krustpils apļa centrs un vienlaikus arī Pokaiņu aplis Daugavas posmu no Bešenkovičiem līdz pirmajai Rīgai dala divās daļās, kuru savstarpējā attiecība ir 1:2. Šīs ģeometriskās konstrukcijas vēlreiz apliecina, ka Otraja apcirkni pārstāstītajai teikai par Daugavas rak­šanu ir nopietns pamatojums.

Kopas. Lielie Latvijas svētakmeņi veido kopas. Katru kopu vieno atrašanās uz vienas vai vienas sistēmas svētlīnijām. Turklāt vienas kopas svētakmeņiem ir vairāk vai mazāk izteiktas līdzības un savas īpatnības. Arī Daugavas līnijas kopai ir savas, tikai to vienojošas īpatnības.

Visi trīs šīs līnijas svētakmeņi atšķiras no citiem Latvijas svēt­akmeņiem ar rūpīgi apstrādātām augšējām daļām. Nīcgales un Vandzenes svētakmeņiem šo virsmu laukumi ir apmēram vienlī­dzīgi, Meļķītāram tas mazāks.

Viena otrai līdzīgas ir augstās un stāvās uzejas ar iecirstiem pa­kāpieniem Vandzenes un Meļķītāra svētakmeņos. Abos gadījumos tie ir ērti nevis mūsdienu cilvēkiem, bet gan milžiem, kuru augu­mam vajadzētu būt ap 2,4 m. Plašāk par milžiem jau rakstīju šī darba pirmajā grāmatā.

Savstarpēji līdzīgus elementus var atrast arī visu triju svētak- meņu augšējās platformās izveidotajās loku daļās. Tāpat savstarpēji līdzīgas ir visu triju svētakmeņu uzejas daļas projekcijas uz hori­zontālo plakni, kas veido lokus.

Kaut gan Vandzenes un Nīcgales akmeņu ģeoloģiskās struk­tūras atšķiras, abi ir gaišas krāsas akmeņi.

Daugavas līnijas svētakmeņu kopa veidota pēc vienota, rūpīgi izstrādāta plāna, kas stingri sasaistās ar pašas Daugavas plānojumu. Tas ļauj izteikt minējumu, ka kopa ierīkota ar mērķi — papildinat Daugavas rezonanses kontūra darbību.

Izmēri. Visu triju akmeņu augstums no pamatnēm, uz kurām tie uzstādīti, vērtējams ap 12 pēdu jeb mūsdienu mērvienībās 3,6 m. Gadu tūkstošu gaitā ap akmeņiem sakrājies augsnes slānis. Mērot no tā, akmeņu augstums nedaudz mazāks.

Vandzenes un Nīcgales akmeņu apkārtmērs ir 100 pēdas jeb 30 m, Meļķītāra apkārtmērs ir uz pusi mazaks — 15 m. Tas atbilst vienai desmitmiljardai daļai no Zemes attāluma līdz Saulei — 150 miljoni km. Tas, ka abiem galējiem svētakmeņiem apkārtmērs ir tieši divas reizes lielāks, uzskatāms par vienu no kopu apliecinošām pazīmēm.

Vandzenes akmens uzstādīts paugura nogāzē, Nīcgales ak­mens — purvā, tāpēc šķiet zemāks. Meļķītārs, kura izmēri paši mazākie, atrodas iedobē. Kā redzam, pazīmju skaits, kas vieno kopu, ir visai liels. Tālāk pāriesim pie ziņām par kopas galvenajiem uzde­vumiem.

4.2. Senču domas par Ausekli

Jau atzīmēju, ka Daugavu senči saistīja ar pāratdzimšanu un Daugavas svētakmeņu līniju — ar debesu ķermeņiem. Šim abām saiknēm atbilst dainās daudzkārt pieminētā Rīta zvaigzne — Auseklis.

Zvaigznes nav vienādi spožas — vienas ir spilgtākas, citas — blāvākas. Spilgtajām veltīta lielāka vērība, tām doti seno varoņu vārdi, tās saistītas ar ievērojamiem notikumiem un vietām. Lielum lielā zvaigžņu dainu daļa veltīta tikai vienai planētai — Auseklim. To var ieraudzīt ne katru dienu un arī tad tikai īsu brīdi — vai nu pirms Saules lēkta, vai pēc tās rieta. Zinot, ka mūsu senči bijuši lietišķi ļaudis, jādomā, ka viņiem bija kādi ļoti būtiski iemesli, kuru dēļ tik liela vērība veltīta tieši Auseklim.

Ausekļa vārds dainās izmantots plašākai Visuma norišu dziļā­kās būtības un secības, tostarp arī pāratdzimšanas, skaidrošanai. Tas attiecas arī uz nozīmīgākajām izmaiņām cilvēces vēsturē. Rīta zvaigznei Auseklim veltītās dainas lielākoties ir simboliski vēstījumi par vēsturē ļoti svarīgam likumsakarībām, notikumiem un lielo laikmetu attīstības posmiem.

Ausekļa zīme. Daudzi vārdu Auseklis saista ar gara atmodas laiku un tam piedēvēto astoņstūraino zvaigznes zīmi. Taču patie­sībā šī zīme ar četriem izteiktiem pamatstariem un astoņiem stū­riem ir laika cikla aprites zīme. Senatnē laiku un telpu nosacīti dalīja astoņās daļās. Senči lielās laika aprites visbiežāk izteica ar sim­bolu gads. Tā dalījumā ir četras galvenās gadskārtas, bet pavisam to ir astoņas. Ausekļa zīmē redzam tieši tādu telpas sadalījumu. Arī latvju zintnieku cepurēm bija astoņi stūri.

Mūsdienu astronomi no zemes var novērot astoņas Saules sis­tēmas planētas. Divas no tām — Merkurs un Venera — atrodas Saulei tuvāk nekā Zeme. Iespējams, ka tāpēc abām iekšējām planē­tām veltīja īpašu vērību. Planētu Veneru dainās dēvē par Ausekli, Merkuru — par Ausekļa dēlu.

Venera ir otrā Saulei tuvākā planēta aiz Merkura. Abas šīs planētas redzamas tikai periodiski. Labākie novērošanas apstākļi ir tad, kad šo planētu leņķiskais attālums no Saules ir vislielākais. Šajā laikā Venera redzama vairākas stundas pēc Saules rieta vai rītos pirms Saules lēkta. Planētu neredz tad, kad tā atrodas aiz Saules vai ari pārāk zemu vai pārāk augstu virs horizonta. Turklāt ar neapbru­ņotu aci Venera nav saskatāma tad, kad tā atrodas starp Saules disku un Zemi. Veneras redzamības periodi atkārtojas ik pēc viena gada un septiņiem mēnešiem. Dažas tautasdziesmas uzskata Ve­neru par diviem dažādiem spīdekļiem — Rita zvaigzni (Ausekli) un Vakara zvaigzni. Tomēr dainās ar dziļāku saturu šāda dalījuma nav. Senie grieķi šo planētu nosauca mīlas dieves Afrodites vārdā, ro­mieši par Veneru, senie slāvi par Čigiru. To rūpīgi vēroja, jo uzska­tīja, ka tā cilvēkam var vēstīt gan veiksmi un laimi, gan arī ne­veiksmi.

Mūsu senču viedie vecajie vēroja kā Ausekļa rietu, tā arī lēktu. Viņi ar šo vērojumu palīdzību centās izzināt dabas lielos auglības ciklus un citus nākotnes notikumus, lai ieteiktu, kā tautai vai ciltij un tās vadoņiem rīkoties.

Dainas par Ausekli nav zaudējušas savu nozīmi arī mūsdienās. Tas nav tikai jauku atmiņu vārsmas. Uzmanīgi lasot, tajās atradīsim norādes par nākotni.

Ausekļa darbi Vāczemē

Paraugoties uz debesīm skaidrā naktī, redzēsiet tur daudz spožu zvaigžņu. Bet velti tur meklēt spīdekli, par kuru dainās runā visvairāk, — Ausekli, jo pusnaktī tas nav redzams. Auseklis vienmēr atrodas Saules tuvumā un vakarā pēc Saules rieta redzams tikai samērā īsu laiku debesu malā, tad tas pazūd aiz horizonta. Astro­nomi pie šāda skaidrojuma nonāca tikai 18. un 19. gs. mijā, bet no dainām izriet, ka mūsu senči to zinājuši jau pirms daudziem tūk­stošiem gadu.

Mēness savas zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā. Ira visas vakarā, Auseklītis vien nebija. Auseklītis aiztecēja Pār jūriņu Vāczemē. Pār jūriņu Vāczemē Saules meitas lūkoties.

LD 34047 v 4

Rītausmā, īsi pirms Saules lēkta, Auseklis iemirdzas atkal, bet drīz vien spožajā gaismā nav vairs saskatāms. Par lūkošanos uz Sau­les meitu runā arī LD 33857 un citas dainas, tieši tādas pašas ir arī LD 55204 četras rindiņas.

Citas dainas vēsta par Ausekļa bojāeju vakarā — nonākot Vāc­zemē (jūrā, Daugavā). Tomēr Auseklis nepaliek Vāczemē (veļu zemē) mūžīgi. Viņš tur pāratdzimst un atgriežas. Dainas piemin Ausekļa agro lēktu, tikšanos, pat kāzas ar Saules meitu. Veneras un Merkura kustība šajās un līdzīgās dainās simbolizē cilvēces un pat Visuma lielo notikumu gaitu.

Debesu skroderis. Ari redzamības periodos Veneru tikai retu­mis ieraudzīsim apaļa diska veidā. Gan Veneras, gan Merkura veidols mainās tāpat kā Mēnesim. Dažreiz redzams tikai šaurs sirpis, kuru pat ar teleskopu grūti saskatīt. Senie romieši to sauca par Veneras ragiem. Teleskopā tos ieraudzīja tikai 18. gs. otrajā pusē. Vēl senākas ziņas sastopam latvju dainās, kas vēsta, ka Vāczemē Auseklis ņem savas adatas (Veneras ragus) un šuj svārkus Saulei.

…Auseklītis Vāczemē Saulītei svārkus šuva: Vienu strīpi zelta lika Otru tīra sudrabiņa.

LD 33859

Simboliski svārku šūšana attiecināma uz to laiku, kad Veneras asie ragi parādās te vienā, te otrā Saules pusē. Tieši tāpat šujot adata parādās gan vienā, gan otrā auduma pusē.

Greznu goda svārku šūšana pieminēta ari LD 33858 dainā. Šie simboli norāda uz Ausekļa riņķošanu ap Sauli. Nav šaubu, senči zi­nāja arī to, ko nekādi nevar saredzēt ar neapbruņotu aci.

Svārku šūšana attiecas tikai uz Veneras sirpja dilšanas un augša­nas laiku. Bet tad, kad planētu atkal var redzēt apaļu, dainas runā par zelta naudas kalšanu.

.. .Auseklītis Vāczemē Zelta naudu kaldināja.

LD 33856

Par to, ka senči visai rūpīgi vērojuši debesu spīdekļus un tam bijusi kāda liela, bet šodien aizmirsta nozīme, liecina visai plašais simbolu klāsts.

Citās dainās Veneras ragus saista ar vēišian, Dieva kurnēju iemauk­tiem — tātad iespējām vadīt lielu spēku.

Melni vērši, balti ragi Jūrā ēda niedoliņu. Tie nebija melni vērši, Tie Dieviņa kumeliņi; Tie nebija balti ragi, Tie sudraba iemauktiņ'.

LD 33862 v 4

Būtībā līdzīgas ir ari tās dainas, kas vēsta par telīti ar sudraba ra­dziņiem, kura naktī apraugāma (LD 28949 un 951). Par iekšējo pla­nētu zintnieciskiem vērojumiem vēsta arī daļa Jūrai veltīto dainu, kas piemin melno vēršu baltos ragus (LD 30931), divas baltiem ziediem pušķotas laivas (LD 30973), jūras puķes un jūras putnus ar sudraba spārniem (LD 30988) u.c.

Veneras vārda angliskais nosaukums, ko izrunā kā Vīnes, vedina domāt, ka tās Latvijas senās svētvietas, kas tiek sauktas par Vīna kalniem (pie Pļaviņām, Talsiem senākajās Rīgas vietās u.c.), saistās ar Ausekļa laiku un uzdevumiem. Iespējams, ka šis vārds saistīts ar somugru vana. Ar Ausekli varētu būt saistīti arī senie Daugavas vārdi Vina un Veine, kā arī "Kalevalā" minētais varonis Veinemei- nens.

Ausekļa dēls. Merkura kustība simboliski raksturo Ausekļa dēlu. Šī planēta uz debess fona ir mazāka un blāvāka par Ausekli, tāpēc vārds dēls ir pilnīgi loģisks. Turklāt Merkura redzamie ceļi de­besīs iet gandrīz tāpat kā Auseklim.

Merkurs ir Saulei tuvākā planēta. To var ieraudzīt zemu pie apvāršņa austrumu pusē pirms Saules lēkta vai rietumu pusē pec Saules rieta, lai gan uz gaišā debess fona tas grūti pamanāms.

Saule savu meitu deva Auseklīša dēliņam. Pati cēla zelta pūru Sudrabiņa kamanās.

LD 33946

Cits šīs dainas variants beidzas ar vārdiem …sudrabiņa laiviņā.

Ausekļa dels dainās pieminēts ne vienu reizi vien, piemēram LD 33804 v 1 un citās. Daina 34009 piemin Saules meitas — Ausekļa vedckliņas — celšanos, saistot Ausekļa dēlu ar Saules meitu.

Dainā minētās kamanas, tāpat kā laiviņa, simbolizē Merkura sirpi. Te nu atgādinām, ka daudz spožākās Veneras sirpi ar neap­bruņotu aci nevar ieraudzīt. Bet Merkura sirpi pat ar teleskopu grūti saskatīt. Un tomēr dainas nepārprotami liecina, ka senči zi­nāja gan par Veneras, gan arī par Merkura sirpjiem, zināja arī to, ko vēl mūsdienās grūti novērot pat ar vismodernākajiem instrumen­tiem.

Rītausmas apraksti

Rītausmā Saule vēl atrodas aiz apvāršņa, bet tās stari jau iekrāso debesu pamali. īsi pirms Saules lēkta vienlaikus redz gan atdzimušo Rīta zvaigzni, gan arī Saules starus. Uzmanīgi izlasīsim nākamo dainu. Pirmajā mirklī tā šķiet kā gleznains dabas apraksts.

Auseklītis mētājās Dimantiņa zvaigznītēm; Saulīt', laiku kavēdama, Stariņām laimes lēja.

LD 33746

Patiesība šī daina apraksta sekmīgu zintnieka darbību svētvietā. Citas dainas stāsta par Ausekļa un Saules meitas kāzām. Bet pirms tam kā fizisko, tā garīgo tumsu kliede gan sudrabotie, gan zeltītie pirmie gaismas stari.

Sudrabiņa gailis dzied Zeltupītes maliņā. Lai ceļas Saules meita, Auseklīša līgaviņa.

LD 34009 v 1

Dainas liecina, ka senie cilvēki ne tikai rūpīgi vērojuši, bet ari mācējuši gleznaini aprakstīt debesīs redzamos spīdekļus un ar tiem saistītās parādības. Tomēr šajās dainās atainots nejau tikai rīta gais­mas tapšanas fiziskais vērojums, kad Rīta zvaigzne nozūd uzlecošās Saules staros. Arī šīs, tāpat kā citas dainas, saceretas simbolos, kas zintniekiem dod būtiskas norādes vinu darbībai. Dziļākā simbolu nozīmē Saules meita ir mūsu tauta, ilgi gulējušās senbaltu civilizācijas augsto zināšanu pārmantotāja un glabātāja.

Arī sendienu grūtajos brīžos cilvēki gaidīja garīgo atmodu, tādēļ jauna laikmeta sākumu salīdzināja ar rītausmu. Bet šis laiks nenāk viegli un nenāk pats no sevis.

Šī daina dziļi simboliskā nozīmē saka, ka nav vēl tādu tik izcilu gaismas nesēju — cilvēku, kas varētu jauno laiku atvest.

Kam, Saulīte, zirgu pirki Dzeltenām krčpītēm ? Vēl nevaid Ausekļam Tāda dēla jājējiņa.

LD 33795

Astronomiski šī daina apraksta tādu bridi, kad Auseklis ma­nāms rīta Saules staros, bet Merkurs nav redzams. Cita daina mu­dina Sauli, lai tā apsteidz Ausekli.

Auseklītis agri lēc, Saules meitas gribēdams. Lec, Saulīte, pati agri, Nedod meitu Ausekļam.

LD 33745

Iespējams, ka tas ir senāka dainu teksta Nedod meitu Mēnešam kropļojums. Cilvēki jau kopš neatminamiem laikiem zina, ka nevei­cas darbi, kas darīti tad, kad pie debesim vienlaikus ir Saule un dil­stošais Mēness. Ta, piemēram, vecie zemnieki stāsta, ka tādā reizē sētos kviešus pārņemot melnplauka. Tatad Mēness starojums un Saules meitas kāzas nesa tikai postu. Bet, atgriežoties pie dainas, tās dziļākā jēga ir: neatdot savu meitu, t.i., civilizāciju — Mēness pie­lūdzējiem.

Ausekļa kāzas. Skaists ir brīdis pirms saullēkta, kad pie de­besu juma redzams Auseklis. Lūkošanās uz Saules meitu Auseklim ir beigusies. Sākas viņu kāzas. Tūlīt parādīsies Saule pati, un līdz ar to Auseklis mūsu skatienam zudīs.

Saule savu meitu deva Pa Vāczemi tautiņās; Pēc Saulīte žēlojās(i), Meitai dārgas dāvaniņas.

LD 33947

Citā dainā zintnieks (dažās dainās bārene) uzkāpj pa pupas za­riem debesīs un tur uzzina, ka Viņā Saulē aizgājušie tēvs ar māti atrodas Vāczemē, Ausekļa kāzās.

…Tur redzēju Dieva dēlus, Kumeliņus seglojot. Labu rītu, Dieva dēli, Redzējāt tēvu, māti? Tēvs, māmiņa Vāczemē Saules meitai kāzas dzer. Ausekl's ņēma Saules meitu, Pērkons jāja vedībās…

LD 34047 v 16

Diemžēl šis kāzas traucē Mēness, ja tas atrodas Saules tuvumā. Kā saka veci ļaudis: Mēness tad ir skābs un saņurcis. Tomēr tam vēl pietiek spožuma, lai nomāktu Ausekli un tas vairs nebūtu saska­tāms. Ausekļa kāzas ir izjukušas. Par to Mēness saņem sodu:

Saule cirta Mēnestiņu Ar aso zobentiņu. Kam atņēma Ausekļam Saderētu līgaviņu.

LD 33950 v 3

Patiesībā viss šis cikls apraksta tautas vai cilts gaišā laika no­rietu un tumsas laika sākšanos zem okupantu varas.

Cikli. Mums skolās mācīja, ka cilvēces attīstība kopumā vērtē­jama kā augšupeja no tumsas un neziņas uz gaišo nākotni. Draus­mīgais 20. gs. ar pāri par simt miljoniem terora upuru un daudza­jiem asiņainajiem kariem uzskatāmi pārliecina, ka skolā mācītie pasaules attīstības ceļi neatbilst patiesībai.

Cilvēci virza ne tik daudz tehnikas progress, bet gan pavisam citi likumi. Mūsu dainas un citas senās mācības par laika cikliem Zemes pašas un arī cilvēces vēsturē pauž pilnīgi atšķirīgu un daudz dziļāku esības izpratni. Ciklu ilgums atkarīgs no objekta lieluma. Piemeram, ik pēc katriem 150 tūkstošiem gadu uz Zemes iestājas ledus laikmets, kas atnes lielu postu. Pēc vēl garākiem laika perio­diem uz zemeslodes notiek drausmīgas katastrofas. Cikli, kas ietekmē atsevišķas zemes un tautas, ir īsāki.

Mēness — ļaunuma nesējs. Citos dainas variantos Saule kuļ Mēnesi ar sudraba čakārniti (v 1) vai sudraba pātadziņu (v 2). Tomēr šīs dainas nav tikai debesu parādību simbolisks apraksts. Tas liek domāt par lieliem notikumiem aizlaikos, kad mūsu zemē iebruka ļaundabīgas svešvaras — Mēness pielūdzēji.

Ausekļa dainu simbolikas zemteksti saistāmi ar lieliem laika cikliem cilvēces vēsturē. Lietojot dainu simboliku, varētu runāt par Ausekļa laiku un Mēness laiku, kas nomaina pirmo. Pastāv hipotēze, ka Mēness pie Zemes sākotnēji nav bijis, bet ticis pie tās "pievadīts" salīdzinoši nesen. Šī darba pirmajā grāmatā minēts Galvenā meri­diāna dalījums Baltā un Melnā šķēluma joslās, kas arī atbilst Ausekļa un Mēness (pielūdzēju) ietekmei. Pasaulē ik pēc kāda lai­ka mainās vienas vai otras joslas ietekme. Tā ir dabas likumība, tomēr tā nav automātiska dienas un nakts vai arī vasaras un ziemas maiņa. Nevajag jaukt kosmisku vai parastu dabas katastrofu ar ļau­numu. Dabā ļaunuma nav, to izraisa tikai cilvēka rīcība. Bet cilvēku spēkos ir ar apzinātu rīcību paātrināt vai palēnināt dažādas norises, kas katru no šiem lielajiem kosmiskajiem laikiem var ietekmēt. Vēl jo vairāk, senās garamantas vēstī, ka cilvēks radīts, lai palīdzētu Die­vam, t.i., lai atbalstītu labo.

Šo ļoti nozīmīgo dainu domu vienkāršotā un diemžēl kropļotā veidā pārņēmusi indiešu mitoloģija. Paskaidrošu, salīdzinot to ar latviešu dzīvesziņu. Blakus augstākajai dievībai Brahmam darbojas vēl Višnu un Šiva, kas pārstāv gan radošos, gan iznīcības spēkus. Indiešu mītos minētie Višnu trīs soļi atbilst trim Kosmisko dzirnavu apgriezieniem pa 25 920 gadiem, kas ir ledus vai arī starpledus laik­metu vidējais ilgums. Trīs soļu ciklu bieži sastopam arī dainās.

Indiešu mitoloģijā cikls ietver sevī četrus periodus, kurus no­sacīti varētu dēvēt par rītausmu — progresa sākumu, uzplaukuma, norieta un beigās arī posta laiku. Latvju dainas šīs ziņas saista ar Ausekli kā gaišā laika ievaditāju, darbu darītāju un rīkotāju. Te ne­pieciešamas būtiskas piebildes. Latviešu dzīvesziņa kā atsevišķam cilvēkam, tā arī ciltij, tautai un civilizācijai ir bērnības gadi, brie­dums, novecošanās kā dzīves piepildījums un beigās dabiskā nāve — nevis iznīcība, bet gan pāreja jaunā veidolā. Dabisku nāvi nes nevis iz­nīcinoši spēki, bet gan dzīvības spēki, jo tā pati ir attīstības nosa­cījums. Tātad — ja runājam par Mēness laiku, ar to domāta nevis civilizācijas novecošanās un dabiskā nāve, bet gan cilvēces darbības programmas maiņa, kas izraisīja ļaunumu pašiem cilvēkiem un vi­sai Zemei.

Starp četriem minētajiem lielajiem laikmetiem ir arī mazāki, tā­pēc atcerēsimies Ausekļa zīmi un senču gada dalījumu.

Bet varbūt Sīriuss?

Astronomi Sīriusu dēvē par Kanikula — Lielā Suņa zvaigznāja — alfu, t.i., spožāko zvaigzni. Sīriuss ir lielākais spīdeklis aiz Veneras. Vairākas ziņas liek domāt, ka līdz 7. gs. tas bijis daudz spožāks, nā­kamais aiz Mēness. Senajā Ēģiptē Sīriuss bija pati godājamākā zvaigzne, jo, pēc ēģiptiešu domām, turp devās mirušā valdnieka (fa­raona) sievas dvēsele. Šo zvaigzni saistīja ar Oriona zvaigznāju, kā arī ar dievieti Izīdu, kura atdzīvināja savu nogalināto un gabalos sa­cirsto vīru Usiru (Ozīrisu).

Lielajās Gizas piramīdās skatu lūkas vērstas precīzi uz Sīriusu.

Atcerēsimies, ka Gizas meridiāns iet caur Daugavas ģenerallīnijas pagriezienu, kur tā maina tecējuma virzienu 110 DR uz ZRR.

Dogonu cilts (Rietumāfrikā) uzskatīja, ka cilvēki uz Zemes iera­dušies no Sīriusa, bet to, ka Sīriuss ir dubultzvaigzne, viņi uzzināja pirms Eiropas zinātniekiem.

Seno garamantu gaismā arī Sīriuss ir dabas ciklu simbols. Tas izsaka to pašu pāratdzimšanas domu, ko Auseklis. Sīriuss reizi gadā pazūd skatienam, aizejot aiz Piena Ceļa. Tad tas atkal parādās. Se­najā Ēģiptē Sīriusa parādīšanos saistīja ar Nīlas plūdiem, kas nesa auglību. Tomēr šī saikne nebūtu pārspīlējama, jo plūdi, atkarībā no laika apstākļiem, var sākties kā ātrāk, tā vēlāk.

Sīriusa pielūgšana ēģiptiešiem bija saistīta ar mītu par varmā­cīgo Usira nonāvēšanu un viņa atdzīvināšanu. Šādi ar pavasari sais­tīti mīti, kuru vecums pārsniedz jau minētos piecus tūkstošus gadu, ir cieņā Tuvajos Austrumos, Āzija un Āfrikā. Tajā laikā tur jau visai bieži notika cilvēku upurēšanas rituāli.

Apēdot upuri, t.i., upurējot, dažas reliģijas cerēja sekmēt atjau­nošanos. Tas ir rupjš seno zināšanu izkropļojums. Pasaules senāko zināšanu krājuma — latvju dainās — nav nekādas, pat vismazākās norādes uz ko tādu. Latvju dainās pāratdzimšanas temats aplūkots daudz dziļāk.

Pēdējos gados izteiktas domas, ka Auseklis esot zvaigzne — Sīriuss. Šāda hipotēze tomēr nav pieņemama, jo Sīriuss nepazūd vakarā, neparādās īsi pirms Saules lēkta, kā Ausekli apraksta dau­dzas dainas. Šiem aprakstiem atbilst tikai Venera. Tomēr Sīriusa nobālēšana 7. gs. sakrita ar mūsu senču patstāvības zaudēšanas sākumu vikingu laikā.

4.3. Auseklis — atjaunotnes simbols

Dainas par pāratdzimšanu — lielo Visuma likumu — dalāmas divās nosacītās, tomēr savstarpēji saistāmās grupās — Daugavas dainās un Ausekļa dainās. Pirmās vēsta, kā un kur notiek pārat- dzimšana, otrās — par nenovēršamo cikliskumu, ko simbolizē pla­nēta Venera. Vairākas Ausekļa dainas ir līdzīgas garajām dainām par Auseklīti (citās dainās pastarīti), kas, noslīkusi rasas pilienā, upītē, Daugavā, atkal pāratdzimst. Ausekļa tēls šķiet jaunāks par Auseklīti (pastarīti).

Ausekļa ceļš. Pāratdzimšanas likums attiecas kā uz bioloģis­kām būtnēm, tā uz visiem kosmosa ķermeņiem. Bioloģiskas būt­nes, tostarp arī cilvēka personības, kodols ir dvēsele, kas sūtīta no Aizsaules un kadu laiku dzīvo fiziskajā pasaulē. Tad tā atstāj šeit savu vielisko apvalku, ko mēs saucam par ķermeni, un sāk savu ceļu caur smalkāku enerģiju telpām, lidz atgriežas atpakaļ Aizsaulē. Savukārt pārpalikušais apvalks kalpo par barību citām bioloģiskām radībām. Šis princips attiecas gan uz sīkajiem mikroorganismiem, gan arī uz vislielākajām bioloģiskajām būtnēm. Arī kosmosā vecie objekti sairst un no to vielas rodas jauni. Dainas, kur pāratdzimst sieviešu kārtas zintniece un gara gaismas nesēja, laikmeta simbols Auseklīte, liecina, ka mūsu priekšteči jau neatminamā senatnē sa­prata, ka pāratdzimšana attiecas arī uz tādiem plašiem un sarež­ģītiem sabiedrības veidojumiem ka civilizācijas.

Mēnesnīca zvaigznes skaita, Vai ir visas vakarā; Visas bija vakarā, Auseklītes vien nebija. Auseklīte aizgājusi Upes malā dziedādama, Upes malā dziedādama, Ievai ziedus lasīdama. Ievai ziedus braucījot, Nokrīt balta villainīte; Villainītes meklējot, Nokrīt zelta gredzentiņš;

Gredzentiņa meklējot, Iekrīt pati upītē. Upe viņu nepanesa, Tā ienesa Daugavā; Daugaviņa nepanesa, Tā ienesa jūriņā, Jūra viņas nepanesa, Tā iznesa maliņā.

FS 67,5444, Jaunpiebalga

Vairākās ļoti līdzīgās dainās Auseklite vārdā nav saukta, bet stāstīts par pastarītes pāratdzimšanu. Jūras malā izaug kupla liepa de­viņiem žuburiem utt. Gan šī, gan citas līdzīgas dainas vēsta par liela­jām pārvērtībām, un tās nekādā gadījumā nav jāsaprot kā slīkoņa izskalošana jūrmalā.

Pāratdzimšanas vietas simbols ir Jūra. Tur uzkrājas, pārveidojas un no jauna rodas Visuma viela, turklāt dzīvība veidojas Jūras putās.

…Auseklīša vien nebij; Auseklītis jūriņā Baltā putu gabalā.

LD 33855, Gulbene

Šīs pāratdzimšanas dainas papildina agrāk minēto aiztecēšanu uz Vāczemi.

Vainadziņa laupīšana. Pašas senākas, domājams, pirmsledus laikmeta dainas vēsta par vainadziņa nolaupīšanu. Diemžēl šo dainu beigu daļas ir kropļotas jaunākos laikos, pārvēršot tās par sadzī­viskām. Tomēr būtība ir saskatāma, un tā vēsta par kādu kosmisko ciklu, kas ari norit caur Jūru, bet vainadziņš simbolizē radīšanas sie­višķo sastāvdaļu.

Līdaciņa, kas aiznes vainadziņu, ir vanadziņam līdzīgs simbols.

Debesu laivas

Mūsu senči izvēlējās planētu Veneru, lai simbolos ietērptu ļoti būtiskas ziņas par Visumā notiekošo procesu cikliskumu. Izteikts senajos simbolos, šīs planētas kustības apraksts skan patiešām skaisti un gleznaini.

Ne tā zvaigzne visu nakti,

Kas uzlēca vakarā;

Ap pusnakti ielīgoja

Dvēselīšu naminā.

LD 33868

Dvēselīšu namiņš ir Aizsaules simbols. Planēta Venera nozūd cil­vēku skatienam kopā ar Sauli. Bet pēc nakts pienāk rīts, tāpat kā lielajā pasaules vēsturē notikumi atkārtojas cikliski. Pēc sasaluma un pagrimuma — Kāli laika — nāca kārtēja pāratdzimšana. Mēs va­ram tikai apbrīnot to, kā senči planētu kustibas likumus pratuši iz­mantot par modeli lielo vēstures ciklu skaidrojumiem.

Saules laiva. Dainas vēsta, ka Saule, vakarā norietot, sēžas lai­viņā, bet no rīta atstāj to līgojot. Visai līdzīgi uzskati ir arī senajiem ēģiptiešiem un grieķiem. Šī laiva, kas ved Sauli cauri naktij, ir Ve­nera (Auseklis, Auseklīte).

Planētas vārda izcelsme šķiet saistāma ar somugru vārdu vene — laiva. Par šā vārda plašo izplatību Rietumeiropā liecina Itālijas pil­sētas Venēcijas vārds, kur satiksme notiek laivās pa kanāliem.

Debesis laivas atveids ir Veneras sirpis, ko saista ar auglības kulta sievišķo izpausmi — joni zīmi. Šādi veidota Dziļā grava Pokaiņos un citi, par laivām dēvētie veidojumi. Nākamais solis šajā virzienā ir planētas saistīšana ar milas dievībām — grieķu Afrodīti un romiešu Veneru.

Gan plašais dainu klāsts par laivām un tamlīdzīgiem veido­jumiem, gan vairāki tūkstoši šādu veidojumu mūsu zemē vien liek domāt, ka tiem mūsu senču dzīvesziņā bija būtiska nozīme.

Latvijā vairākās vietas netālu no joni simboliem atrasti ari vei­dojumi, kas nepārprotami apliecina auglības kulta virišķo —faila simbolu. Tomēr šos simbolus nedrīkst uzskatīt tikai par auglības kulta elementiem vien. Zūdot zināšanām, laivas simbols pārtapa par apglabājuma vietas veidojumu. Tādi ir Ārīšu jeb Vikingu kapi (Dobeles rajons) — milzu laiva, kas brauc uz rietumiem. Tad i ir lai­vas veida krāvumi, ko saista ar skandināviem. Grieķu mītos tā ir pārcēlāja Harona laiva, kas ved mirušo dvēseles. Bet dzīvu cilvēku Harons pārceļ tikai tad, ja viņš parāda Persefones birzī nolauztu zelta zaru. Šī ziņa sasaucas ar mūsu garamantām un šķiet no tām nākusi, jo tai nav papildu liecību grieķu mītos.

Laivu tēli svētvietās. Dainās pieminētās laivas, ragi un svārki redzami ne tikai debesīs kā augošās vai dilstošās Veneras un Mer­kura sirpji. Dažādus to atveidus varam sastapt daudzas senajās svētvietās. Tie ir gan plakani, gan ari telpiski, tomēr ietver vienu un to pašu domu. Kopējais dainu skaits, kur minēti šadi veidojumi, ir visai liels. Turpmāk, lai neminētu visus nule nosauktos simbolus, runāsim tikai par Saules laivām.

Šis laivas veidotas gan no akmeņiem, gan ari no zemes. Tikai Pokaiņu svētvietā vien bija gandrīz četri tūkstoši akmeņu krāvumu, kas atgadina apgāztas laivas.

Lielākie telpiskie veidojumi ir laivām līdzīgās ielejas. Jāatzīmē arī daudzie laivām līdzīgie akmeņu krāvumi un plaknē izvērstie pus­loki. Viduslaikos šo veidolu atkārto kristīgo baznīcu altāra daļas.

Plaknē veidotie akmeņu pusloki parasti izvietoti tā, ka, tajos ieejot, cilvēka skatiens vērsts uz saullēkta pusi, t.i., uz austrumiem. Simboliski tas nozīmē, ka dzīvojam tikmēr, kamēr esam šajā lokā ka mātes klēpī.

Ozolkoka kambaris. Dainas, kas vesta par Visuma, tostarp ari mūsu Zemes un tās civilizāciju, galvenajām norisēm, ir ļoti senas, senākas par citu tautu līdzīgiem mītiem. Piemērs — senēģiptiešu vēstījumi no Piramīdu tekstiem par Usira (Ozīrisa) pāratdzimšanu. Jūras malā, kur tiek izskalotas viņa miesas, izaug milzīgs tamarisks (koks). Ta saknes ietver sevī Usira šķirstu. Šis senēģiptiešu mīts uz­rakstīts pirms pieciem tūkstošiem gadu un ne tikai saistāms, bet vēl jo vairāk — ņemts no daudz senākas senbaltu civilizācijas dainas.

Trīs ritini neredzēja Auseklītī uzlecam. Saules meita noslēpusi Ozoliņa kambarī.

FS 1650,7971, Ceraukste

Planēta Venera tiešām kādu laiku atrodas aiz Saules un nav re­dzama, tāpēc šī daina, ticamāk, ir simboliska, nevis astronomiska. Būtībā līdzīgs un arī senāks par Piramīdu tekstiem ir "Kalevalas" vēstījums par Sampo — Kosmisko dzirnavu — bojāeju un pāratdzim­šanu. Kaut arī stipri izkropļotus, tomēr interesantus pamatvirzienus saglabājusi daina, kurā stāstīts par Ausekļa ceļojumu.

Vakarā iesasēdu Ozoliņa laiviņā, Rīgā man gaisma ausa, Vāczemē Saule lēca; Rīgā man tēvs, māmiņa, Vāczemē līgaviņa.

LD 52134

Dainās vairākkārt minētā Vāczeme ir Viņsaules simbols. Un lī­gava Vāczemē nav kāda ciema puiša izredzētā, bet gan paša Ausekļa līgava.

Ausekļa darbu vadīšana. Kā laiva, tā arī Dieva kumeļš ir sim­boli, kas apliecina, ka nākotnes notikumus var apzināti vadīt vē­lamā virzienā.

Ausekļa darbu un saistību ar Dieva lielā spēka simbolu — kumeļu skaidro daina:

Es atradu uz celiņa Dieva jātu kumeliņu: Caur segliem Saule lēca, Caur iemauktu Mēnestiņš. Pavadiņas galiņā Auseklītis ritināja.

LD 33664 v 3

īpaši nozīmīgs simbols ir pavada. Pavadā cilvēks ved kumeļu, un tas viņam pakļaujas. Kumeļš apzīmē lielo spēku, kas spēj veikt dižos darbus. No tā izriet, ka simbols Auseklis saistāms ar zintniecību, kas spēj apzināti un lietderīgi vadīt sev piešķirto lielo spēku — Dieva ku­meliņu.

Ausekļu zeme

Miljoniem gadu ilgajā cilvēces vēstures gaitā bijuši ne viens vien, bet gan daudzi Ausekļa laiki. To apliecina citu tautu mīti par zināšanu, gara gaismas un kultūras nesējiem. Šie mīti mijas ar le­ģendām par Dieva dēliem. Savstarpēji salīdzinot šos daudzos vēstī­jumus, jāsecina, ka pašas galvenās ziņas par Ausekļa būtību pauž latvju dainas. Bet laika rituma dziļākajai būtībai raksturīga savstar­pēji līdzīgu notikumu likumsakarīga atkārtošanās.

Vai esat padomājuši, kāpēc senatnē mūsu zemi nav apciemoju­ši diži sludinātāji, mesijas, avataras vai citas Ausekļa izpausmes? At­bilde ir ļoti vienkārša — tāpēc, ka nevajadzēja. Jau kopš aizlaikiem mūsu zemē auguši, dzīvojuši un mācījušies gaiši un dievticīgi cil­vēki. Daļa no viņiem kļuva par Gara gaismas nesējiem citās zemēs un kontinentos. Vēl pēdējos trīs gadsimtos latvieši deva un dod ga­rīgo attīstību citām tautām, paši pārvācojoties, pārkrievojoties, pār- amerikanizējoties. Vēl šobaltdien talantīgo cilvēku skaits, attiecinot to pret latviešu kopskaitu, ir viens no augstākajiem pasaulē. Mūsu senči veica dižus darbus, bet ar tiem nelielījās. Arī dainās par

Ausekli pieminētas tikai pašas norises, nedodot tām vērtējumus. Tie jāmeklē tajos citu tautu mītos, kuros stāstīts par attiecībām ar mūsu senčiem.

Prometejs. Vispārzināma ir seno grieķu teika par titāna Japeta dēlu Prometeju. Viņš nozaga no debesīm uguni, t.i., māku to iegūt un saglabāt, deva cilvēkiem galvenās nepieciešamās zināšanas un mācīja amatus. Zagto uguni Prometejs aiznesa, paslēpis niedrē, kas ir dzīvības un triju Visuma telpu savienojuma vīrišķās izpausmes simbols.

Teikā vēstīto, ka viņš iemācījis cilvēkiem iegūt uguni, var skatīt divējādi. Ja šīs ziņas uztver tieši, atcerēsimies, ka iegūt un lietot uguni cilvēki prata vismaz jau pirms diviem miljoniem gadu. Iespē­jams, ka cilvēce cauri miljoniem gadu varētu saglabāt pateicību par viedo zintnieku, kas tai iemācīja uguns iegūšanas un lietošanas māku. Tomēr ticamāk, ka uguns ir gaismas simbols.

Vēl tagad bieži vien vārdus gaisma, uguntiņa, kvēle un līdzīgus sa­kām par tiem cilvēkiem, kuri nes sevī un dāvā citiem gara gaismu. Būtībā šajos gadījumos arī mēs runājam simbolos. Prometejs cilvē­kiem nesa zināšanas, mācīja amatus. Ta jau arī bija īstā gaisma un uguns. Vārds Prometejs (gr. Promētheus) tulkojams kā — uz priekšu do­mājošais, t.i., gaišreģis. Valda uzskats, ka Prometeja dzimtene esot Senā Grieķija. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties senajos mītos, jāsecina, ka Prometejs nāk no senās Ietu, t.i., mūsu senču, zemes.

Prometeja rīcība bija pilnīgi netipiska seno grieķu varoņiem. Viņš darbojas nevis sevis apliecināšanai, bet gan cilvēku labā. Pro­metejs neatzina cilvēku upurēšanu.

Zevs Prometeju sodījis — piekalis pie klints. Katru dienu atli­dojis ērglis un knābājis Prometeja aknas, bet pa nakti tās atkal ataugušas. Piebildīšu, ka aknas ir vienīgais cilvēka orgāns, kas spēj atjaunoties. Mediķi to uzzināja 20. gs. Bet no teikas izriet, ka senie cilvēki to zināja jau pirms daudziem tūkstošiem gadu.

Vēl spēcīgāku, galīgu apliecinājumu domai, ka Prometejs nācis no Ietu zemes, sniedz teika par Hēraklu. Padomu, kā veikt savu vis­grūtāko — divpadsmito varoņdarbu, viņš guva Ēridanā, t.i., zemē, kas atrodas Daugavas lejtecē. No teikas tālākā teksta izriet, kādā veida Hērakls pateicās par sniegto palīdzību. Viņš devās atpakaļ ne­vis tieši uz Grieķiju, bet gan uz Kaukāza (domājams, ka tas ir sim­bols) klintīm, kur bija piekalts Prometejs, un to atbrīvoja. Ja jau Ietu zemes gudrās zintnieces Hēraklam to lūdza, Prometeja saistība ar Ietu zemi Eridanu ir nenoliedzama. Te ir arī citas saiknes. Titāns At­lants bija Prometeja brālis. No zemteksta var spriest, ka vieta, kas "balsta debesis", bija Ēridanas tuvumā. Iespējams, ka ar to domāti Pokaiņi.

Par gaišmatainajiem un zilacainajiem gara gaismas nesē­jiem, kas mācījuši cilvēkiem ne tikai dažādus amatus un prasmes, bet ari ļoti dziļu morāli un ētiku, vēsta daudzi, turklāt pārsteidzoši līdzīgi Amerikas, Āzijas, Eiropas un Senās Ēģiptes mīti. Neapšau­bāmi, ka šiem mītiem ir kopīgs sens avots. Ta meklējumi norāda uz latvju dainām un mūsu senču, t.i., senbaltu, civilizāciju.

Lai gan Prometeja teikā stāstīts it kā par vienu noteiktu per­sonu, šī tēla būtība ir daudz dziļāka. Prometejs simbolizē ne tikai gaismas nesejus, bet arī pašu Ausekļa laikmetu. Tādēļ Prometejs uzskatams par vienu no Ausekļa izpausmēm. Iepazīstot citu gais­mas nesēju darbus Dienvidamerikā, Centrālajā Amerikā, Ēģiptē u.c., redzams, ka attiecīgo kultūrvaroņu — Virakoča, Kecalkoatla, Usira un citu — darbība un veikumi ir ļoti līdzīgi gan savstarpēji, gan sa­līdzinājumā ar Prometeja darbiem. Tāpēc tie uzskatāmi par Ausekļa atspulgiem, jo viņu darbība iekļaujas tajās likumsakarībās, kādas ir latvju dainās par Ausekli. Ziņas par kultūrvaroņiem vedina domāt, ka mūsu zeme bijusi pasaules civilizāciju pirmdzimtene un centrs. Visticamākais šo līdzību skaidrojums mūs noved senbaltu zemē.

Tomēr pašas senākās dainas vēsta nevis par vīriešu kārtas Ausekli, bet gan par pastarīti Auseklīti. Ari vecākajās citu tautu teikās runa ir par Rita zvaigznes dievībām, t.i., sievietēm. Vai šīs pretrunas ir būtiskas?

Te jāatgādina, ka gaismas nesēji nebija atsevišķi cilvēki. Ar šo varoņu vārdiem domāti laikmeti. Viņu darbošanās ietver sevī dziļu cilvēcīgumu un cieņu pret dabu, kas raksturīgi laikiem, kad notei­cošās bijušas sievietes. Arī latvju dainas, kas ar savu augsto morāli un ētiku izceļ sievieti, pielīdzinot to pašai Saulei, liek domāt, ka Auseklītes vārds ir senāks.

Simboliskie vārdi. Gandrīz pirms pusotra gadsimta jaunais tautas atmodas saucējs Krogzemju Mikus sev izvēlējās Ausekļa vārdu. Šis vārds nebija izvēlēts nejauši. Kaut arī Ausekļa mūžs bija īss, tas bija nozīmīgs. Pēc viņa jau nāca citi garīgās apgaismības nesēji — izcili tautas atmodas darbinieki.

Rīta zvaigzne ir arī vakara zvaigzne — Rieteklis. Tā gandrīz iz- zudušo vārdu atjaunoja mūsu dzejnieks Jūlijs Balodis (1836-1940), kas izvēlējās sev šādu pseidonīmu. Zīmīgi, ka Rieteklis aizgāja no šīs pasaules tieši 1940. gadā, kad norietēja mūsu brīvība.

Zīmīgs šķiet arī padomju laikā vajātā Gunāra Astras uzvārds. Viņa vārds saistāms ar seno vārdu gun, kas irāņu valodā vēl tagad apzīmē Sauli, uzvārds tulkojams kā zvaigzne. Šie cilvēki bija gluži kā pirmie Saules stari.

Dzīvē, protams, ir daudz nejaušību, bet tāpēc nav vienaldzīgi jāpaiet garām simboliskajām norādēm un likumsakarībām. Palieku pie pārliecības, ka dzejnieka Ausekļa loma mūsu tautas garīgajā atmodā pelnījusi daudz augstāku vērtējumu.

4.4. Atgriežoties pie svētakmeņiem

Ši apcirkņa sakuma aplūkojam trīs lielos svētakmeņus, radot to ciešās saites ar redzamo Daugavu. Tomēr vēl jo ciešākas ir šo ak­meņu saites ar Ausekli un neredzamo Daugavu. Ieskatoties šo ak­meņu veidolos, redzam, ka tie saskan ar pāratdzimšanas dainu vēstījumiem. Visos trijos akmeņos redzamas iekaltas zīmes, kas pa­pildina nule teikto. Pasaulē nav zinama otra šāda lielu, speciāli liktu un kaltu akmeņu līnija.

Nīcgales Baltais akmens. Akmens atrodas Daugavpils rajona Nīcgales pagastā purvainā mežā, ziemeļos no Nīcgales stacijas. Tas ir pats lielākais no Latvijas svētakmeņiem. Senatnē akmens atradās ezerā un pie tā varēja piekļūt tikai ar laivu. Gadu tūkstošu gaitā ezers izsīcis un pārpurvojies. Tagad pa meža ceļiem pie akmens var piebraukt pat ar automašīnu.

Ģeologi šo izcilo akmeni raksturo šādi: gaiši pelēks lielkristālu porfirveida rapakivi granīts. Pirmajā skatījumā to varētu salīdzināt ar apaļu siera rituli, kura diametrs 10 m, atsegtais augstums 3,4 m. Milzeņa svars — ap 700 tonnu. Skatā no augšas gaišā akmens vei­dols salīdzināms ar pilnu Ausekļa ripu debesīs. Dainu simbolikā tas pielīdzināms arī rasas pilienam, kurā noslīkst pastarīte. Akmens spe­ciāli izkaltā augšēja daļa — ar paaugstinājumu un daudziem savda­bīgiem iekalumiem. 19. gs. akmens bojāts pēc muižnieka Korfa pa­vēles: tajā izkalti pakāpieni.

Nīcgales akmenim piemīt kāda reta īpatnība — gaiši zilgans starojums. Uz akmeni ved 2,6 km gara, taisna stiga. Kaut arī pats svētakmens paceļas virs zemes tikai 2,5 m, šo starojumu redz jau no stigas gala kā izteiktu gaismas avotu. Tas redzams arī no 2 km attāluma uzņemtos fotoattēlos un videofilmās. Pat saulainā laikā šo starojumu nevar izskaidrot vienīgi ar gaismas fizisko atstarošanos no akmens virsmas.

Minētais starojums nebūt nav viendabīgs. Skatot akmens attēlu videofilmās vai fotouzņēmumos, kas iegūti ar teleobjektīva palī­dzību, redzams, ka starojuma tumšākās vietas (neviendabība) veido vairak vai mazāk izteiktu attēlu.

Netālu no akmens atrodas apdzīvota vieta Rimicāni, kas liek domāt par šīs vietas saistību ar Ramas kulta priesteriem.

Vandzenes Lielais akmens atrodas piekalnē. Raugoties uz to rīta Saulē no Krauju kapu kalniņa, akmenī var saskatīt sejas attēlu. Arī dažos citos Saules stāvokļos no zināmiem skatu punktiem Van­dzenes akmens DR daļas mākslīgajos veidojumos saskatāmi no­teikti attēli. Tādējādi šis akmens vērtējams arī kā senās mākslas darbs.

Akmens atsegtās daļas izmēri 7 x 6,7 x 3,5 m. Svars — ap 400 tonnu. Akmens sastāvs nav viendabīgs. Tā rietumu daļā — iesārts plagioklāza mikroklīna granīts, ZR daļā — pelēkbalts pegmatītgra- nīts, DA daļā — pelēks granīts.

Senči veikuši lielu darbu, lai akmenim piešķirtu iecerēto vei­dolu. Lielā akmens visa dienvidu siena veido telpisku pāratdzim­šanas zīmi, kas atgādina putna spārnus vertikālā lidojumā. Bet visa augšdaļa ir nosacīti raksturojama kā triju pakāpju horizontālās virsmas, kurās iecirsti mazāki veidojumi. Iespējams, ka viens no veidojumiem akmens ZR daļā speciāli pulēts. Tas šķiet saistāms ar Ausekli.

Ap akmeni vēl 19. gs. bijuši svētakmeņi un svētbirzs. Pēdējā liepa nocirsta 1930. gadā, akmeņi aizvakti 20. gs. septiņdesmitajos gados. Nostāsti vēsta, ka senatnē te atradusies Tilgaļu baznīca, t.i., svētvieta.

Akmens novietots Talsu rajonā starp Valdemārpili un Van­dzeni. Ta atrašanās vieta daudzām saitēm sasaistīta ar citām apkār­tnes svētvietām, un šīs sakarības atbilst senču svētajiem virzieniem, ko nosaka Saules lēktu un rietu virzieni senču svinamajās dienās (tuvāk par to sk. "Kurzeme", 13-100).

Zīmes Vandzenes akmenī. Ar simboliskiem veidojumiem Vandzenes akmens ir pats bagatākais Ziemeļeiropā. Zīmes izsaka gan pats akmens veidols, gan atsevišķas tā sānu daļas, gan augšējā virsma. Zīmes veidotas ļoti prasmīgi — tā, ka, mainoties Saules stāvoklim debesīs, redzami arvien jauni tēli, bet iepriekšējie nozūd. Turklāt nozīmīgs ir ne tikai Saules ģeogrāfiskais azimuts, bet arī tās augstums debesis, ko nosaka gadalaiki. Dienvidu daļā var vērot trīs dažādu seju jeb galvu attēlus.

Sevišķi interesanta ir Vandzenes akmens augšējā virsma. Tai ir trīs pakāpes, augstākā ir austrumu mala. Zemākās un vidējās daļas robežā Z-D virzienā orientēts slieksnis. Pašā rietumu, t.i., zemā­kajā, daļā veidots loks, kas atvērts uz rietumiem, tā plaknes rūpīgi apstrādātas, pat it kā pulētas. Šķiet, ka simbolisko attēlu nozīmi varēja izprast tikai līdz ar kādreizējo svētakmeņu sistēmu, kurā iekļāvās Lielais akmens. Kompartijas gados apvidū notika plaša mēroga meliorācija, kas šo sistēmu izpostīja. Te varētu atrast dažas līdzības ar Daugavas sistēmu un Saules mazo planētu novieto­jumu, tomēr šķiet, ka rūpīgi veidotie iekalumi prasa dziļāku skaid­rojumu.

Meļķitāru Muldakmens, ari Meļķītārs. Tibetā ļoti līdzīgs

vārds melkitar tulkojams kā debesu augstais priesteris.

Akmens guļ lēzenā iedobē, kuras diametrs ap 1 km. Iespējams, ka senāk ap to skalojušies ūdeņi; tagad tur ir nosusināts purvs.

Ģeologi Meļķitāru raksturo kā rapakivi granītu. Tā izmēri 4,9 x 3,7 x 2,8 m. Svars — ap 80 tonnu. Akmens krāsa ir tumši zil­gana atšķirībā no Nīcgales un Vandzenes akmeņu gaišās krāsas. Iespējams, ka tā simbolizē pāratdzimšanu ūdeni.

Meļķitāru Muldakmens ir rūpīgi apstrādāts; redzami simbo­liski veidojumi tā sānos un zintnieka vieta augšdaļā. Zintnieka (-u?) vietas priekšpusē iestrādāta mulda svētajam ūdenim, kuras izmēri 2 x 0,6 x 0,5 m. Aiz tās, zintnieka acu priekšā, slejas piramīdai līdzīgs veidojums, kurā iecirstas senas zīmes. Priesteris, kas ieņēmis vaja­dzīgo stāju uz Meļķitāru akmens noteiktā vietā, skatās pret Dau­gavas tecējumu Meteņu rīta virzienā, t.i., uz Nīcgales akmeni un Bešenkovičiem. Meļķitāru akmens novietots uz Galvenā pasaules meridiāna (sk. pirmo grāmatu) un Daugavas līnijas krustojuma. Vēl jāatzīmē, ka zintnieka skatiens vērsts uz vizieri, kas būtībā līdzīgs vizierim Vandzenes akmens dienvidu daļā.

Ap akmeni bijušas mazāku svētakmeņu kopas, kas iznīcinātas. Tuvumā svētbirzs.

Meļķitāru akmens atrodas Aizkraukles rajonā, 2 km uz zieme­ļiem no dzelzceļa pieturas Muldakmens.

Kopsakarības. Minētās zīmes pārliecinoši parāda aplūkotās svētakmeņu līnijas sasaisti ar Daugavas gultni un latvju garaman­tām par pāratdzimšanu, kā arī akmeņu savstarpējās saiknes.

Akmeņu izvietojums liecina par labām kartēm, teicamām zināšanām matemātikā, precīziem mērinstrumentiem un dziļu sis­tēmas izpratni. No tā secināms, ka sistēma veidota pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad senās zinašanas vēl nebija izplēnējušas.

Vēl piebildīšu, ka Daugavas līnija ietver sevī arī daudzus citus objektus, tostarp 20. gs. sākumā saspridzināto Krāslavas akmeni, lielu svētakmeņi pie Līvāniem, Rogaļu akmeni pie Krustpils, seno svētakmeņu grupu Daugavas krastos no Stukmaņiem un Sēlpils līdz Aiviekstes grīvai, Kokneses Pastamuižas akmeni u.c. Bet Dau­gavas līnijas turpinājums saistāms ar Kalteni un citām piejūras svēt­vietām.

Lielie uzdevumi. Būtu pārāk naivi iedomāties, ka lielie Dau­gavas līnijas svētakmeņi projektēti, meklēti, apstrādati un novietoti rūpīgi sagatavotās vietās tikai tāpēc, lai apliecinātu zināšanas par Ausekli un Daugavas līniju. Jau atļāvos paust domu, ka šie akmeņi papildina Daugavas sistēmu, veidojot informatīvās apmaiņas vietas, kas grieķu teikā pielīdzinātas trim zelta āboliem.

Daugavas līnijas lielie svētakmeņi būtībā salīdzināmi ar mo­derno elektronisko aparatūru, tikai šķiet, ka šo akmeņu iespējas bijušas daudz lielākas. Neskaitāmais akmens kristālu kopums spēj uztvert informāciju, to pastiprināt, glabāt, izstarot. Tomēr attiecīgā vietā liktu svētakmeņi nevar salīdzināt ar datoru. Svētakmeņi spēj darboties tikai tad, ja tie pareizi novietoti noteiktās vietās. Katra ši akmens spējas pašas par sevi ir ierobežotas. Pilnībā tās izpaužas tikai tad, ja tās darbojas kopējā tīklā.

Mūsu dainās šo kopējo tīklu dēvē par Saules meitas austo sagšu.

Daudz kas no tā, par ko zinātnieki ir izsenis sapņojuši, sapņo vēl šobaltdien un sapņos vēl ne vienu gadsimtu vien, bija zināms jau sirmā senatnē. Tagad inženieri izstrādā septītās astotās paau­dzes datorus un sapņo par desmitās paaudzes datoriem, bet Dau­gavas sistēmu, kopumā skatītu, var salīdzināt ar tālās nākotnes, teiksim, simtās paaudzes datoriem.

Jau minēju, ka senās svētvietas klāj mūsu zemi noteiktos vir­zienos un attālumos, izveidojot milzu rakstus, kas salīdzināmi ar

Stāmerienas sagšas rakstiem. Austrumāzijā budisti zina, ka pasau­les lielās svētvietu līnijas krustojas mezglos, un šos mezglu sajil­gumus viņi dēvē par Indras tīklu.

Pēc viduslaiku gara tumsības līdz ar zinātnes attīstību cilvēki sāk apjēgt senās zināšanas un senatnē veikto darbu dižumu. Šodien mēs jau izprotam, kas senatnē bijusi Daugavas līnija, rīt varbūt izpratīsim tās darbības pamatus, parīt sāksim apgūt tajā apslēpto senču gudrību. Bet līdz tam nekādā gadījumā nedrīkst iznīcināt tās senās civilizācijas liecības, kas vēl saglabājušās.

Piektais apcirknis

Cels uz Beverīnu

Latvijas viduslaiku vēsturē ir daudz interesantu miklu. Tomēr īpaša uzmanība jau pusotru gadu simtu pievērsta tieši Beverīnai. Laika gaitā tā pārtapusi par trīskāršu mīklu. Pirmkārt, Beverīna pie­saista ar neparasto stāstu par to, ka tai uzbrukušos igauņus atvai­rījusi priestera dziedāšana. Otrkārt, vēsturnieki meklē, kur gan šī pils atradusies.

Kritiski vērtējot, pie Beverīnas nav notikušas lielas kaujas, nav arī ziņu, kas liecinātu, ka tai bijusi kāda īpaša stratēģiska nozīme. Tātad jādomā, ari daudzie šīs mīklas pētnieki nojautuši, ka šai vietai bez militāras ir vēl kāda cita, visai būtiska nozime. Nopietnākajā no šai miklai veltītajiem darbiem — vēsturnieka Pētera Stepiņa grā­matā "Beverīna" (Valmiera, 1993) — literatūras sarakstā minēti vai­rāk nekā 50 publicējumi.

Treškārt, pārsteidz tā lielā uzmanība, kādu Beverīnai veltījuši gan pētnieki, gan radošie darbinieki. Beverīnai savus darbus vel­tījuši dzejnieki un rakstnieki, par šo jautājumu rīkotas zinātniskas konferences, tās vārdu izmantojušas sabiedriskās organizācijas. Tieši šī neparasti lielā uzmanība uzskatāma par Beverīnas lielāko mīklu. Jādomā, radošie darbinieki apjautuši Beverīnu kā senu svēt­vietu ar daudz augstāku nozīmi, nekā varētu būt vienai no vidus­laiku nocietinātajām vietām.

Šajā apcirkni aprakstīti tie meklējumi, kas sākās no Bestes Jūdžu akmens. Gar to gan tiešā, gan pārnestā nozīmē gāja ceļš uz

Beverīnu. Bet mani pašu un manus draugus ceļš uz. Beverīnu veda ar lielu loku caur Pokaiņiem. Pareizāk gan, tas nebija loks, bet pa­kāpiens, lai sāktu apjēgt Ziemeļvidzemes patiesās vērtības. Bez Pokaiņos gūtajām zināšanām un pieredzes mēs nebūtu spējuši iz­prast ne Jūdžu akmeni, ne Beverīnu. Šo darbu var arī uzskatīt par mēģinājumu sastādīt no drumstalām mozaīku, kas sadauzīta pirms tūkstošiem gadu. Bet nu visu pēc kārtas.

5.1. Ziņas par Beverīnu

Beverīnas neparastā aizsardzība notika 1208. gadā, kad to ap­lenca igauņi, lai atriebtu mierīgo iedzīvotāju drausmīgo slaktiņu, ko krustnešu vadītie līvi un letgaļi laupīšanas nolūkā sarīkoja viņu zemē. '1as aprakstā (XII:, 6) pagalam neparasti šķiet iemesli, kuru dēļ igauņi atmeta nodomu ieņemt pili un devās atpakaļ. Igauņus esot atvairījusi priestera dziedāšana un kāda mūzikas instrumenta spalgās skaņas.

Hronikā šis gadījums nav ne īpaši izcelts, ne īpaši paskaidrots, lai gan mūsdienās šāds notikums šķistu gaužām neparasts, tā būtu pat sensācija. Indriķa hronika visumā rakstīta stingrā viduslaiku ka­toļu baznīcas garā, un tur nav sastopama it neviena maģija, burves­tība vai cita veida darbība, kas neatbilstu baznīcas tradīcijām. To­mēr nav pamata uzskatīt, ka Livonijas Indriķis priestera dziesmas nozīmi būtu pārāk nekaunīgi pārspīlējis.

Vai gan dziesma pati par sevi var atvairīt karotāju pulku? Kau­jas troksnī taču nevar sadzirdēt pat atsevišķu cilvēku kliedzienus, par dziedāšanu ij nerunājot. Apskatot jautājumu no psiholoģiskās puses, piebildīšu, ka varbūt vēl varētu pierunāt niknu latvieti. Sanik­noti igauņi neparko jūs neuzklausīs, jo, ka viņi paši smejas, tādās rei­zes viņiem pakauši kļūstot biezi un ausis spalvainas.

Vai Beverīna bija pils? Pazīstamais Ausekļa dzejolis "Beve­rīnas staltā pili Tālivaldis valdīja…" noskaņojis pat vēsturniekus meklēt to, kā patiesībā nemaz nav bijis. Indriķa hronikā vairākkārt pieminētā castrum Beverin tulkota kā Beverīnas pils. Šādu tulkojumu atrodam arī pašā pēdējā hronikas izdevumā (Rīga, "Zinātne", 1993). Bet latīņu vārdam castrum patiesībā ir pavisam cita nozīme — nocie­tināta vieta, cietoksnis. Kļūdainais tulkojums radījis daudzus nevaja­dzīgus pārpratumus, jo daudzi Beverīnas meklētāji to iedomājās ka kalnā uzceltu varenu pili. Patiesībā jāmeklē nocietinātas vietas pa­liekas. 1217. gada sākumā Beverīnu nodedzināja nodokļu vācēji no Novgorodas. Vācu ordenis šo vietu vairs neatjaunoja, jo pēc Cēsu un Valmieras pils uzcelšanas tā bija zaudējusi savu nozīmi.

Pētnieki pūlējušies atrast Beverīnas vietu Valmieras apkārtējos pilskalnos, Raunā, Trikātā, Burtniekos u.c. Plašā apkārtnē pētīti visi militārai aizsardzībai kaut cik derīgie pauguri, bet Beverīnas vieta tajos nav atrasta. Lai gan šis jautājums pētīts gandrīz divus gad­simtus, vēsturniekiem nav izdevies nonākt pie kaut cik neapstrī­dama slēdziena. Tas vedina domāt, ka pati pieeja Beverīnas kā pils meklējumiem varētu būt kļūdaina.

Rakstītās ziņas par Beverīnu rosina domāt, ka tās aizstāvēšanai izvēlēti kādi citi, mūsdienās aizmirsti paņēmieni. Jau minējām, ka Beverīna varēja būt sena svētvieta. Senatnē pastāvēja sevišķi svētas vietas, kurās nedrīkstēja notikt nekāda vardarbība, par karu nemaz nerunājot, bet 13. gs. tas jau sen bija aizmirsts. Aizstāvji pulcējās pilskalnos, kurus uzbrucēji centās ieņemt.

Ziņas par Beverīnu sniedz Indriķa hronika. Tās ir skaidras un nepārprotamas. Papildu ziņas sniedz vietvārdi un seno svētvietu pa­liekas.

Beverīna Indriķa hronikā pieminēta piecas reizes. Pirmo reizi tā minēta 1208. gada rudenī, kad igauņi Beverīnu aplenca. Kaujas laikā priesteris uzkāpa uz aizsargsienas un, skaitīdams vai dziedādams lūgšanas, skandināja kādu mūzikas instrumentu. Šis apraksts ir iz­pušķots, un šķiet, ka vārdā nenosauktais priesteris bijis pats Indriķis (XII, 6). Vēl ievērosim, ka priesteris par augstāko vietu izvēlējās nevis pils torni, bet aizsargsienu. Tas liek domāt, ka torņa tur nemaz nebija.

Nakti Beverīnas aizstāvji sūtīja ziņnesi uz Cēsīm pēc papild­spēkiem. Vecajā pilī Riekstu kalnā spēku bija pamaz, tāpēc Cēsu bruņinieku mestrs Venno palīgā aicināja apkārtnes Ietus. Naktī cēs- nieki pārcēlās pāri Gaujai un rītausmā jau atradās pie Beverīnas. Igauņi atkāpās Imeras (tagad Jumaras) virzienā. Līdz ar to no hro­nikas teksta nepārprotami izriet, ka Beverīna atradusies Gaujas la­bajā krastā starp Cēsīm un Imeru.

Bija vels rudens, jādomā, novembra sākums. Lai arī tumsa (proti, nakts) iestājās samērā agri, tomēr minētie notikumi diez vai risi­nājās ilgāk par 12-14 stundām. Jāņem vērā, ka apkārtnes Ietu ap­ziņošanai un karaspēka sagatavošanai pašā nakts vidū vajadzēja vismaz 4, ja ne 5 stundas. Arī pārcelšanās pār Gauju prasīja vismaz 2-3 stundas. Nav grūti aprēķināt ceļam vajadzīgo laiku no Beve­rīnas līdz Cēsīm un atpakaļ. Turklāt jāņem vēra, ka nakts tumsā pa toreizējiem ceļiem varēja pārvietoties augstākais 5 km stundā. No tā izriet, ka Beverīna no Cēsīm atradās ne vairāk ka 15, augstākais 20 km attālumā. Papildu ziņas par ceļu uz Beverīnu dod 1210. gada kauju apraksts (XIV, 8):

Igauņi .. atkāpās no Cēsu pils, pārgāja pār Gauju un nakti atpū­tās, gulēdami pie ezera, kas atrodas pie Beverīnas ceļa. Bet Cēsu brāļi un Kaupo ar līviem un Ietiem viņiem no rīta sekoja, apmetās pie tā paša ezera brokastot.

No tālākā teksta izriet, ka ezers atrodas netālu no Imeras. No tā jāsecina, ka šis ezers, gar kuru gāja Beverīnas ceļš, varēja būt tikai Vaidavas ezers.

Pārējie trīs Beverinas pieminējumi būtiski jaunas ziņas ne­sniedz. 1211. gadā kāda neliela igauņu vienība aplenca Beverīnu otrreiz (XV, 7).

1214. gadā Talibalda (Thalibaldi) dēli Beverīnā uz laiku no­glabā igauņu zemēs iegūto laupījumu (XVII, 5). Pēdējo reizi Beve­rīna pieminēta 1217. gada sākumā (XX, 5), kad Novgorodas no­dokļu vācēji to nodedzināja. Bet, tā kā vācu krustneši bija jau iecerējuši būvēt mūra pilis tālāk uz ziemeļiem un austrumiem —

Valmierā, Burtniekos, Rūjienā u.c., Beverīnas cietokšņa baļķu aiz­sargsienas vairs neatjaunoja.

Metimmes svētvieta. Senas svētvietu joslas ziemeļu galā, Vai­davas ezera A krastā atrodas trim vaļņiem apjozts zemes gabals, kuru devē par Vaidavas jeb Metimmes pilskalnu, lai gan nekāda kalna tur nav. Vārda Metimme izcelsme saistāma ar somugru valo­dām. Vietvārda pirmā puse norāda uz akmeņu krāvumiem. Vārda otrā daļa liecina par senas dievības Immas (Jima, Jumja) svētvietu. Piebildīšu, ka ari dižās Pokaiņu svētvietas apkārtnē ir šis pašas iz­celsmes vietvārdi — Metamais kalns un Immas kalni.

Pēc vēsturnieka P. Stepiņa domām, Beverina atradusies Vaida­vas ezera ziemeļu krastā ap 1 km no Rubenes baznīcas, nule pie­minētajā Metimmes pilskalnā. Tur vēl saglabājušies ipatni zemes veidojumi — mazi grāvīši un sīki zemes valnīši. Tomēr tie nav uzskatāmi par nopietnu nocietinājumu pamatiem. Arheologi Z. Apale un J. Apals 1986. un 1987. gadā šajā vietā veica pārbau­des izrakumus. Viņi atrada dažus priekšmetus, tomēr to ir par maz, lai uzskatītu, ka tur atradusies apdzīvota vieta, t.i., Beverīnas cietok­snis.

Kaut arī arheologi secināja, ka tā nav bijusi nocietināta pils vieta, toreiz neviens nespēja iedomāties, cik tuvu patiesībai bijis sirmais vēsturnieks. Bet, lai nonāktu tuvāk Beverīnai, vispirms jādodas pie Valmieras Jūdžu akmens.

Kā tulkot vārdu Beverīna. Manuprat, vārds Beverīna tulkoja­ms ar igauņu valodas palīdzību. Igauņu senči dzīvoja un valdīja šai zemē četrus tūkstošus gadu. Tad vietvārds tulkojams kā ap galvas vietu (pea — galva) vilkts asiņu (vere — asinis) aplis (ring — aplis).

Šads tulkojums liek domāt, ka Beverīna iekļāvusies apļveida sistēmā, kuras centrs ir līdz šim maz pētītais Bestes Jūdžu akmens.

No senām teikām par to un seno svētvietu savstarpējām saik­nēm izriet secinājums par mūsu tālo senču zināšanām un, vēl jo pārsteidzošāk, par lieliem un traģiskiem notikumiem aizlaikos.

5.2. Pie teiksmām apvītā Jūdžu akmens

No Rīgas puses Valmierā ieved laba šoseja, kurai dots apzīmē­jums A3. Tas kreisajā pusē, netālu aiz Limbažu pagrieziena, sagla­bājusies vēsturiska celtne — Bestes krogs, kur savā laikā pulcējās Kauguru dumpja sācēji. Bet vēl 70 m tālāk novietots sarkanbrūns, ar zilganpelēkiem ķērpjiem apaudzis akmens. Dažādos literatūras avotos tam doti nedaudz atšķirīgi nosaukumi. Profesors Juris Ur- tans to dēvē par Bestes Jūdžu akmeni, bet citās publikācijās tas no­saukts par Valmieras vai arī Kocēnu Jūdžu akmeni. Pret ceļu vēr­stajā plaknē lasām:

14 M 1686.

Plaknes kreisajā pusē vēl redzamas vairākas iegravētas zīmes, kas šķiet senākas par uzrakstu.

Akmens atrodas netālu no bijušās Kocēnu muižas. Senatnē tur bijis ievērojams centrs, kur sanāca kopā pieci ceļi. Tā nav nejaušība, jo tieši šajā vietā Pokaiņu apli krusto Vebornes aplis.

Šo akmeni un tā atrašanās vietu apvij daudzas pagalam nepa­rastas teikas un nostāsti. Ieskatoties to būtībā, jāsecina, ka tālajos aizlaikos te risinājušies nozīmīgi notikumi.

Jūdžu akmens vēsture. 1686. gadā mērnieks Eberhards Tolks, pildot Zviedrijas karaļa Kārļa XI rīkojumu, pārmērīja Kokmuižas un citu apkārtējo muižu zemes, kas tagad ietilpst Kocēnu pagastā. Tolka kartē netālu no Kocēnu muižas iezīmets liels akmens ar ieka- lumu 14 Myl. Tas atradies tā sauktā klaušinieku ceļa — uzbēruma pa staignu lielceļa posmu — galā. Daži pētnieki domā, ka šis uz­raksts apzīmējot 14 jūdzes līdz Rīgai. Tajā laikā ierīkoja pasta ceļus, ko apgadāja ar jūdžu un pusjūdžu stabiem.

18. gs. sākumā Vidzemi iekaroja Krievija. Pagāja vairāki gadu desmiti, iekams galīgi izpostītā zeme sāka atgūties. Tad zviedru jūdžu stabus nomainīja ar verstu stabiem.

Ziņas par kartē atzīmētu akmeni pazuda uz ilgu laiku. Par "pazudušā" akmens atrašanu vēsta šāds nostāsts.

Kocēnu Jūdžakmens. Turpat pretim Ābelītēm dzīvo Lapainu māju saimnieks (uzvārdu neesmu pierakstījusi), kurš ienācis Kocēnos 1914. gadā. Kad viņš ieradies Kocēnos, šis akmens atradies augstāk, no alejas kreisajā pusē, tādā kā apmalitē — ieplakā — pūriņā.

Par šo akmeni stāstīts tā, ka baronam bijuši divi dēli, abi dienējuši ar­mijā un bijuši virsnieki, cīnījušies katrs savā pusē pretējās armijās, koman­dējuši savus pulkus viens pret otru. Kaujas notikušas pie Kocēniem (Kok- muižas). Abi brāļi kaujā krituši. Kad noskaidrojies, ka kaujā viens pret otru stāvējuši brāļi, tad tai vietā, kurā kauja notikusi, uzlikta piemiņas zīme — šis akmens ar iecirstām zīmēm.

1978,434 a. uzr. 1966. g.

Vēl tikai piemetināšu, ka Lapainu mājas atrodas tieši iepretī Jū­džu akmenim šosejas pretējā pusē. Aiz mājām atrodas ļoti jauka grava.

Laikā starp abiem pasaules kariem šo akmeni kā vēstures pie­minekli novietoja tuvāk ceļam. K. Vanags savā 1937. gadā izdotajā ceļvedī pa Vidzemi un Latgali to piemin kā ceļa stabu.

Profesors Juris Urtāns savā grāmatā "Pēdakmeņi, robežakmeni, muldakmeņi" (Rīga, "Avots", 1990, 50.-51. lpp.) raksta: Savu nosau­kumu akmens ieguvis no Bestes mājām, kuru robežās tas kādreiz atradies. Līdz 1986. gada oktobrim akmeni bija grūti ieraudzīt, jo gadu gaitā, la­bojot un pārbūvējot ceļu, tas pamazām bija iegrimis zemē. Oktobrī tas tika izrakts un novietots blakus savai sākotnējai vietai. Izrādījās, ka šis stab- veida akmens ir gandrīz 2,4 m garš. Tagad tas paceļas apmēram pusotra metra augstumā virs zemes.

Pieminekļu valdes arhīvā atrodama norāde, ka 1925. gadā akmens bijis četras pēdas (apmēram 1,2 m) augsts. Ļaudis atcerējušies, ka akmens kādreiz iegāzies grāvi, bet Kokmuižas brūža puiši par pusstopu brandvīna to uzstādījuši stateniski.

Bestes Jūdžakmens ir sens zviedru pasta ceļa aprīkojuma akmens. Tajā iekalts gada skaitlis 1686 un uzraksts 14 M. Vēsturnieki vienprātīgi uz­skata, ka gada skaitlis apzīmē akmens uzstādīšanas gadu, bet uzraksts — attālumu Zviedrijas jūdzēs (die Meile — jūdze) līdz Rīgai.

Mūsu republikā nav otra tāda akmens, kas būtu līdzīgs Bestes Jūdž- akmenim. Šis akmens ir nozīmīgs tehnikas vēstures piemineklis.

Mūsu gadsimta pirmajā ceturksnī pierakstītajos nostāstos akmens ne­kur neparādās kā attāluma mās. Zināmi vairāki nostāstu varianti par dvīņu brāļiem, kas iemīlējušies vienā meitenē un cīņā pie Bestes Jūdžakmens viens otm nogalinājuši.

Akmens kļuvis par interesantu tūrisma objektu. Tomēr vēl in­teresantākās ir miklas, kas saistītas ar tā atrašanās vietu.

Teikas

Valmieras skolotājas Ineses Rubertes teiku kārtojumā atroda­mas visai īpatnējas ziņas par Jūdžu akmeni. Tas saistīts gan ar mī­lestību, gan ari ar jaunu cilvēku nāvi savādos apstākļos.

Tomēr vispirms atzīmēšu, ka pati tuvākā Jūdžu akmens apkārt­ne ir, kā tautā saka, ziliem brīnumiem pilna. Teikas stāsta, ka velis, skrienot no Gaujas, izskrējis cauri kalnam un izrāvis Velna gravu. Tā meklējama 4 km uz Sietiņieža pusi pie Ķērkšu mājām.

Tuvējās Brīnumu mājās, kas atrodas uz Rubenes pusi, kāds jūga vērsis (senāk zemi ara ar vēršiem) apēdis otru jūga vilcēju.

Šīs un tālāk aplūkotās teikas ir atskaņas no vēstījuma par ļoti seniem notikumiem. Diemžēl līdz mūsu dienām šī vēstījuma pre­cīzs apraksts nav saglabājies. Ta kā katra teika dod savu atspulgu, skatīsim visas pieejamās ziņas. Sāksim ar visplašāko un romantis­kāko teiku par Jūdžu akmeni.

Cīņa Rozes dēļ. Leģenda par Valmieras ordeņa pils pilskunga diviem dēliem Vili un Rūdolfu un Gaujas krastā dzīvojoša ogļu de­dzinātāja Konrāda skaisto meitu Rozi sākās šādi.

Kādas netālas pils bruņinieks, saukts Helmūts, atgriezdamies no medī­bām, pārved līdzi jaunu ievainotu bruņinieku. Līdz, kamēr tiek atvests ārsts, pilskungs nodod ievainoto kopt savai skaistajai meitai, vārdā Alīde.

Kad slimais atveseļojas, viņš stāsta saviem kopējiem, ka esot no Valmie­ras pils, bruņinieka StiUklanda dēls, un atgriezies no Rīgas, kur bruņinieku lielmestrs viņu par tiesnesi iecēlis.

Atis iemīlas Alīdē un lūdz pēc viņas rokas. Saņēmis piekrītošu atbildi, do­das uz sava tēva pili Valmierā, solīdamies atgriezties pie savas līgavas Alīdes.

Valmieras ordeņpils pilskutiga laulātā draudzene ir pret dēla laulībām ar Alīdi, tiek sarežģīti apstākļi un darīts zināms, ka Atis pilī miris.

Alīde dzemdē dēlu, dodot vārdu Vilis. Alīdes kalponei kopa ar pils ār­stu Holleru (Alleru) izdodas notikumu slēpt, un bērna audzināšanu nodod pils kalēja Ramana sievai Annai.

Netālu no pils, uz Gaujas krasta dzīvoja vecs ogļu dedzinātājs, vārdā Konrāds, ar savu 12 gadus veco meitu Rozi. Kādu reiz, kad Roze gana sava tēva kazas, no meža iznāk zēns, satiekas ar Rozi un sāk stāstīt par savu ta­gadējo grūto dzīvi. Kad vēl tēvs Ramans bijis dzīvs, tad viss gājis labi, bet tagad pie audžutēva lmmera negribot dzīvot. Mani sauc Vilis un gribu iet tev līdz.

Izceļas nemieri. Āriju ienaidnieki ielaužas mūsu zemē un ar saviem ka­rapulkiem izlaupa daudz stipru piļu.

Toreizējais Vidzemes bruņinieku pārvaldnieks, Valters Pletenbergs, to laiku ordeņa karalietu vedējs, sūta ienaidniekam pretim savus kareivjus. Kaujas notiek pie toreizējās stipras Rūjienas pils, pie Rujas upes, kur cīņās tiek smagi ievainots Valmieras ordeņpils pilskunga dēls Rūdolfs. Roze, pa­teicoties ārsta gādībai, izaug labos apstākļos un sāk kalpot Rūjienas pilī par dienestnieci.

Kad smagi ievainotais Rūdolfs tiek novests Rūjienas pilī, viņa kopšanu uztic 19 gadus vecajai Rozei, kura, ieraugot Rūdolfu, iedomājas, ka tas ir viņas bērnības draugs Vilis. Rūdolfs sevi par Vili neatzīst. Bet, kā jau pa­rasti tanīs laikos, Rūdolfs kā bruņinieks izvēlas Rozi par savu sirds dāmu. Viņa turpretim spiesta mīlēt Rūdolfu kā savu sen pazudušo Vili, ko viņa, gan šaubīdamas, tomēr pie miroņu valstības domāja esot.

Pēc izveseļošanās Rūdolfs kopā ar Rozi dodas pie saviem vecākiem Val­mieras pilī. Valmieras ordeņpils pilskunga StiUklanda laulātā draudzene Rozi uzņem nelabvēlīgi, jo paredzējusi, ka Rūdolfam jāprec visā Vidzemē plaši pazīstamā grāfa Valdmana meita. Lai izjauktu laulības ar Rozi, Rū­dolfam uzdod doties uz Rīgu, pie bīskapa, nodot kādu steidzīgu vēstuli, un viņš kopā ar sulaini Valteru dodas ceļā. Rozei liek apprecēties ar kalēja Im- mera dēlu, ko Roze raudādama noraida un lūdz atļauju pili atstāt.

Kā jau bija runa par nemieriem un cīņām, kas tolaik plosījušās plašā apvidū, arī Vilis pret tēvijas ienaidniekiem dūšīgi līdz kāvies un no bruņi­nieku mestra bruņinieku kārtā iecelts ticis. Tagad, no kara pārnākdams, Vi­lis, pa Gaujas krastiem klejodams, kavējas bērnības atmiņās. Beidzot dodas pa Vidzemes apgabalu Rozi meklēt. Kad uz sava zirga iejāj Valmierā, redz ļaudis pie baznīcas pulcējamies. Ieraugot Rozi ar svešu vīrieti, viņš, zobenu rokā turēdams, dodas caur ļaužu pūli: "Roze, tu piederi man,"— to atbrīvo un izlauž ceļu uz izeju, ielec seglos, paceļ Rozi sev blakus un dodas prom. Pils sūta savus ļaudis gūstīt bēgļus.

Pa Rīgas-Valmieras ceļu šai laikā atgriežas Rūdolfs ar savu pavadoni un ceļā sastop Vili kopā ar Rozi. Roze iesaucas: "Vili, Rūdolfi" Grūti viņai nākas atšķirt vienu no otra, kā jau teikts, savas līdzības dēļ.

"Tā ir mana mīļākā," saka Rūdolfs. — "Tā ir mana bērnības drau­dzene Roze, un es viņu mīlu."— "Tad raudzīsim cīnīties,"Rūdolfs izsau­cas. Cīņa notiek, un Rūdolfs nokrīt bez spēka, nāvīgi ievainots.

Ir vecos ļaudis nostāsts, ka divkauja notikusi vairākus kilometrus no Valmieras, tajā vietā, kur tagad lielceļa Rīga- Valmiera grāvmalā, staip di­vām alejām, sauktām Jaunavu alejas, ceļš ved uz kādreizējo Kokmuižas pili, atrodas paprāva lieluma laukakmens ar iekalumu tam "14 M 1686".

Izsūtītie pils ļaudis notikuma vietā atņem Rozi ar Vili un ved atpakaļ uz Valmieras pili, kur Vilis tiek ieslodzīts tumšā pagrabā.

Pilskungs — tiesnesis Strūklands prasa apcietinātajam: "Kas esi?" — "Vilis Ramanis, kalēja dēls." Viņam nebija zināms, ka viņš no bruņinieku kārtas cēlies, Alīdes dēls, uzaudzināts no kalēja sievas Annas, bet tagadējais tiesnesis — viņa tēvs.

Vilim tiek piespriests nāves sods, kas izpildāms pēc trim dienām.

No pārdzīvojuma par sava dēla Rūdolfa nāvi un ļaunas nojautas mākts, Strūklands smagi saslimst, un, kad pēc trim dienām manāmi atvese­ļojas, Vilim nāves sods jau izpildīts.

Abi nelaimīgie brāļi Vilis un Rūdolfs, kas līdz šim nebija viens par otru nekā zinājuši, bet tagad jau nāvei padoti, tika pils rīta pusē viens otram blakus aprakti.

Kad sirmais ārsts Allers uzzināja par abu brāļu divkauju un pilskunga bargo tiesas spriedumu, viņš tagad atlilaj ilgi klusībā turēto noslēpumu.

Par šo leģendu turpat vairāk kā simts gadus atpakaļ katrā lauku sētā vai ciematā daudz runāts un stāstīts. Tagad tā aizmirsta gandrīz pavisam.

1978. 439 pēc A. Z., dzim. 1877. g., stāstītā, uzr. 1966. g.

Šis sirdi aizkustinošais stāsts radies vācu romantisma ietekmē un šķiet vietejo baronu sacerēts, ņemot par pamatu senās latviešu teikas. Tomēr publicēju šīs teikas pilnu tekstu, jo ik pa laikam pa­vīd senču patiesības graudi.

Būtībā līdzīga ir teika par akmeni pie Jaunburtnieku kapsētas. Tomēr tā liekas samērā jauna. Toties vecāka varētu būt teika par se­nas Burtnieku pils dēliem Turo un Tusko, kas mīlējuši jaunavu Lidu. Ši teika līdzīga stāstam par Turaidas Rozi. Tusko savam brā­lim Lidu nozadzis un vedis to projām. Lida pati sevi nodūrusi ar šķēpu. Turo brāli panācis, un abi krituši cīņā. Interesantākais šajā teikā ir varoņu vārdi, kādi Ziemeļeiropā nav sastopami, bet tiem līdzīgus vārdus atrodam etrusku leģendās.

Teika par akmeni ar gada skaitli 14 M 1686. Tur baronietei Hel- ziņai bijusi skaista istabmeita. Abi Helziņas dēli gribējuši viņu precēt. Vien­reiz viens no brāļiem to meitu paķēris uz zirga un bēdzis prom. Tai vietā, kur akmens, brālis brāli noķēris un nošāvis.

1978. 449 Emma Lejiņa, 82 g.v., Kocēnu dzirnavās

Senākos teiku variantos pieminēta bedre vai grāvis, pār kuru vajadzēja lēkt pāri. Kaut ari šis grāvis ir simbols, tomēr tas ir tik sens, ka vajadzēja kaut kur atrasties šī simbola materializējumam. Iespējams, ka tāda vieta varēja būt tagad uzplūdinatā grava, kas apliec bijušo Kokmuižas barona dzīvojamo ēku, tagadējo skolu. Ne velti šis graviņas sākums muižas laikos apstādīts ar ozoliem. Vēl ta­gad redzama dīvaina aleja ap gravas sākumu. Ši arī šķiet tā vieta, kur atrada Jūdžu akmeni. Bet pie skolas stadiona šīs gravas malā guļ dīvains plakans akmens, kas saistāms ar seniem rituāliem. Tomēr ticamāk, ka minētā grava ir nodaļas sākumā minētais Velna grāvis pie Ķeikšiem. Bet vēl ticamāk, ka gan šajās teikās minētās vietas, gan notikumu dalībnieki ir senatnes liecību simboli. Tāpēc turpinu teiku apskatu.

Mīlestības akmens. Koku pagastā, 5 km no Valmieras atrodas ak­mens, uz kura iegravēti daži skaitli. Veci ļaudis stāsta par šo akmeni dīvai­nas lietas. Vecos laikos dzīvojusi Kokmuižas pilī ļoti skaista princese. Šo princesi iemīlējuši divi bruņinieki. Bet viņi abi mīlējuši princesi un nevarē­juši izšķirties, kurš lai princesi precē. Beidzot princese teikusi, lai izrokot pie Bestes mājām dziļu un platu gravu. Kad tas bijis izdarīts, viņa teikusi, lai nu lecot ar zirgiem pāri; kas pārlekšot, tas varēšot viņu precēt. Labi. Šie nu abi ar mieru. Nu lēkuši ar zirgiem pāri. Bet, kā lēkuši, tā iekrituši un 110- situšies. Princese, redzēdama, ka neviens nav varējis pārlekt, arī ielēkusi bedrē un nositusies. Tad nu muižnieks licis tai vietā uzcelt akmeni un iegravēt šos skaitļus. Un nosaukuši šo akmeni par mīlestības akmeni, jo mīlestības dēļ gājuši bojā trīs cilvēki.

952, 7 uzr. Jānis Lūkass, 1930. g.

Seno vēstījumu būtiski papildina teika par Krustakmeni.

Krustakmens. Ķieģeļu pag. (Valmieras apr.) tā saucamajā Kailā silā, kura vārds cēlies no tā, ka koki tur auguši reti, uz Daibes pusi no Silēņu mājām, atrodas viena bedre un akmens, par kuriem saglabājusies teika.

Agrākus laikus divi puiši bijuši iemīlējušies vienā meitā. Meitai bijuse vienalga, pie kura iet. Bet puiši katrs gribējis meitu sev dabūt. Tad tiesa nospriedusi tā, ka tam piederēs meita, kurš ar zirgu pārleks dziļu bedri. Puiši bijuši ar mieru un dabūjuši zirgus. Meita pate iekāpusi bedrē un gai­dījusi, kas notiks. Pirmais kā lecis, tā bedrē iekšā. Otrais tāpat. Bet bedrē visi trīs bijuši nositušies. Bedre tikusi aizbērta un klāt pielikts akmens, kurā tikuši iecirsti trīs krusti. Šie krusti vēl tagad skaidri saskatāmi.

Tuvējās mājas saimnieks Tauriņš šo krusta akmeni aizvedis jaunās mājas duru pakāpienam. Bet saimniekam akmenis bijis gribot negribot jāved atpakaļ, jo naktis nav bijis miera gulēt, rādījušies visādi spoki. Naktis, ejot gar šo bedri, vienmēr bijuse redzama meita, sēžot uz bedres malas.

726, 3 Vaidavā

Katra mūsu teika radusies kā patiesu notikumu pārstāsts. Ti­kai, ejot gadu tūkstošiem, teikas pārveidotas, kaut kas aizmirsts, bet toties uzslāņotas jaunajiem laikiem atbilstošas domas. Ari Rie­tumeiropā ir visai plaši pazīstams stāsts par divu brāļu cīņu un sav­starpēju nogalināšanu vienas meitas dēļ.

Jāapzinās, ka teikās pieminētie un ar šo vietu saistītie notik' mi ir visai seni. Tiesa, arī Valmieras pusē saglabājušies tikai paši jaunā­kie, stipri kropļotie varianti par divu brāļu cīņu. Nedaudz senāks variants ir saglabāts Tukumā par vietējā valdnieka meitas zagšanu. Šī doma spēcīgi uzslāņojusies visām šeit minētajām teikām. Tomēr ari tad paliek ziņas par lielu ciņu pie kāda šķēršļa.

Senākās garamantas vēsta par diviem brāļiem un māsu, kas cits citu glābuši. Atļaujos izteikt pieņēmumu, ka šis pasakas vēsta par senām civilizācijām. Tikai nule lasītajās teikās māsa pārvērsta par lī­gavu, brāļi — par tās līgavaiņiem. Un Jūdžu akmens nav divu brāļu savstarpējās, bet gan kopējās cīņas vieta pret senbaltu civilizācijas ienaidniekiem. Tādējādi šīs teikas apliecina vietas izcilo nozīmi tālā senatnē.

Lai ari cik skeptiski vērtētu šo minējumu, nevar noliegt, ka Jū­džu akmens senatne bija nozīmīgas vietas centrs, kuru teikas saista ar niknām cīņām.

5.3. Jūdžu akmens sasaistes

Vairākas teikas saista Jūdžu akmens atrašanās vietu ar ceļu uz Rubenes baznīcu. Bet tā ir pārāk jauna, lai atbilstu senajām teikām. Neviena no teikām nesaista šo akmeni ne ar Rīgu, ne ar ceļojumu turp. Tāpēc, pirms skatām akmens saiknes ar Rīgu, pievērsīsimies tā tuvākajai apkārtnei.

Bestes krogs un tā vārds. Blakus vietai, kur atrodas Jūdžu ak­mens, vēl saglabājusies vecā Bestes kroga ēka. Šī vārda izcelsme ir ļoti sena, tā saistāma ar angļu valodā saglabāto indoeiropiešu pirm­valodas cilmes vārdu the best — pats labākais. No tā cēlušies vārdi ar zintniecisko sasaisti kā pestīt, pestītājs, pesteļi. Ventspils rajonā senu svētvietu netālu no Popes tā arī sauc — Pesteļi. Vairākas šī vārda senās nozīmes saglabājušās arī somu un igauņu valodā. Somu pēsto tulkojams kā palaišana, kas arī norāda uz nozīmīgu vadības centru.

Kocēnu, senāk Kokmuižas, Koku muižas vārda izcelsme nav saistāma ar lapu vai skuju kokiem, bet gan ar angļu prievārdu co, kas salikteņos lietots ar nozīmi apvienot vai savienot. Kokmuižā un pie Bestes kroga senatnē krustojās ceļi no Valmieras, Limbažiem, Zilākalna, Sietiņieža un Rubenes. Pa pēdējo tālāk varēja nokļūt gan uz Cēsīm, gan Turaidu, tālāk caur to uz Krimuldu un Rīgu. Līdzīgi skaidrojams arī Kokmuižas vārds Dobeles rajonā aiz Auces, kur atrodas ļoti sens svētvietu kopums.

Vēl piebildīšu, ka pie Valmieras Koku muižas savienojas trīs gravas, kas muižas laikos pieplūdinātas ar ūdeni. Tātad Kocēnu vārds savā būtībā apzimē to pašu, ko Beste, t.i., vietu, kas vieno svēt­vietu kopumu.

Šie vietu vārdi un ziņas par vietu liek domāt, ka te atradies sens un visai ievērojams centrs. To apliecina ari māju vārds Reģi, t.i., pareģi, jo nākamā vieta aiz Bestes kroga uz Rubenes, t.i., Rīgas, pusi bija Reģu krogs, kas atzīmēts 1686. gada kartē.

Varbūt lasītājus mulsinās mūsu seno vietvārdu sasaiste ar ci­tām valodām, tostarp angļu valodu, tāpēc piebildīšu, ka pirms pie­ciem tūkstošiem gadu Baltijā ilgstoši valdīja ķeltu senči, kuru va­loda ietekmēja vēlāko angļu valodu un atstājusi pēdas arī daudzos Latvijas vietvārdos.

Briņķi. Piemēram, netālu no Rubenes, Vaidavas ezera stāvajā krastā ir vieta Briņķi, Šis vārds skaidrojams ar angļu brink — krau­jas mala, stāvs krasts. Patiešām, šeit Vaidavas ezeram ir augsti, krauji krasti. Minētie ar angļu valodu saistāmie vietvārdi norāda, ka šīs vietas apdzīvotas jau sen. To apliecina Briņķu svētakmeņu pētī­jumi. Izrādījās, ka tie likti uz zemes pamatslāņa, kad augu valsts vēl tikpat kā nebija, t.i., vairāk nekā pirms astoņiem tūkstošiem gadu. Tātad dažās teikās minētā Rubenes baznīca, jādomā, ir sena svētvieta.

Rubenes baznīca ir samērā jauna, celta 1740. gadā. Vecākā kristiešu baznīca te būvēta 14. gs., bet arī tā ir pārāk jauna, lai to uz­skatītu par teikā minēto. No tā jāsecina, ka ar teikās minēto baznīcu patiesībā jāsaprot senā Beverīnas svētvieta.

Diemžēl kādreiz visai plašā senā svētvieta, kas atradusies Vai­davas ezera austrumu krastā, ir stipri izpostīta un aizmirsta. 20. gs. divdesmitajos gados lielākos akmeņus saspridzināja. Vēl palikuši daudzi mazāki akmeņi, kuriem manāmas senas apstrādes pēdas. Daļa akmeņu apstrādāti tā, lai uz tiem varētu ērti apsēsties vai at­gulties. Šie apstrādātie akmeņi domāti dziedniecībai un citām zint- nieciskām darbībām.

Mūsdienu ceļi daudzās vietās iet citādi nekā pirms diviem gad­simtiem. Tā, Jūdžu akmens vairs neatrodas piecu ceļu krustā, bet ti­kai pie Rīgas ceļa. Tāpēc arī 20. gs. to saistija tikai ar ceļu uz Rīgu.

Beverīnas ceļš. Arī senatnē ceļiem deva vārdu, kas norādīja, uz kurieni ceļš ved. Dažkārt vietas vairs nav, bet vārds vēl saglabājies.

Tā tas ir ari ar Beverīnas ceļu. Veci ļaudis vēl nesen ceļu gar Gauju sauca par Bevervēģi (vāciski Weg — ceļš). Par Beverīnas ceļa otru galu liecina māju vārds Vtlandes. Tas atradās pie Vaidavas ezera zie­meļu gala. Tātad gar Jūdžu akmeni, vai pareizāk, caur Kocēniem, gāja Vīlandes-Beverinas ceļš. Tas liek domāt, ka tagadējo pilsētu — Cēsu un Valmieras — vārdi ir jaunāki.

Cik tālu līdz Rīgai?

Bestes Jūdžu akmens aprakstos vienprātīgi pausts uzskats, ka iekaltie skaitļi apzīmē attālumu līdz Rīgai un gadu, kad tas noteikts. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties, abas šis ziņas šķiet vairāk nekā apšau­bāmas. Sāksim ar ziņām par ceļu mērīšanu.

Senākos laikos katra apdzīvotā vieta sākās no svētcentra, ko noteica viedie vecajie. To apzīmēja ar speciāli liktu svētakmeņi, vē­lāk ar zemē ieraktu stabu. Jaunākos laikos, kad zuda izpratne par seno svētvietu būtību, centrā ierīkoja tirgus laukumus, blakus sta­bam būvēja rātes (parvaldes) namu. Visi attālumu mērījumi notika no šī staba. Bet no 17. gs., kad ari mūsu zemē parādījās zirgu pasts, attālumus sāka mērīt no pasta ēkas.

Ceļš uz Rīgu. Mēģināsim pārbaudīt uzskatu, ka iekalums Jūdžu akmenī 14 M apzīmē 14 jūdžu attālumu līdz Rīgai. Šim nolūkam vispirms noteiksim senā ceļa garumu jaunajās mērvienībās — kilo­metros. Nu jau 20 gadus attālums no Rīgas līdz Valmierai pajauno šoseju ir tikai 109 km, mērot no vecajām pasta vietām. Bet attālums pa agrakajiem ceļiem bija lielāks, jo tie bija līkumotāki. 20. gs. trīsdesmitajos gados no Valmieras līdz Rīgai pa zemes ceļiem bija 121 km. Bet pirms pusotra gadsimta tālaika ceļi gandrīz nekur ne­sakrita ar tagadējiem.

Lūk, kādi tie bija. Ceļš no Rīgas pie Baložkroga nogriezās pa kreisi uz Bukultiem, tad gāja gar Gaujas kreiso krastu līdz Iļķenes pārceltuvei. Mūsdienās tā jāmeklē tieši ziemeļos no Ropažu staci­jas. Tālāk jau Gaujas labajā krastā ceļš veda uz Krimuldu, tad

Inciemu un Straupi. Pēc Stalbes ceļš pagriezās uz Cēsu pusi, tālāk gāja caur Ungurmuižu, Lenčiem un Vaidavu. Senākais ceļš no Ru­benes uz Koku muižu vēl saskatāms ziemeļos no Rubenes baznīcas. Neapšaubāmi, ka nule aprakstītais 1686. gada ceļš bija garāks par pagājušā gadsimta divdesmito gadu ceļiem. Vēl atgādināšu, ka no Valmieras līdz Jūdžu akmenim ir 5,5 km. Tā nu secinām, ka 17. gs. beigās ceļa garums no Jūdžu akmens līdz Rīgai varējis būt ap 130 km.

Tomēr, pirms izdarīt tālākos secinājumus, aplūkosim ziņas par jūdzēm.

Kas ir jūdze? Pats vārds jūdze varētu nozīmēt, ka šis ceļa garums sajūdz cilvēka ceļu ar kosmosa ķermeņu ceļu. Zūdot zinā­šanām, valdnieki noteica jaunas — savu valstu jūdzes.

Viduslaiku Eiropā vienlaikus lietoja vairākus desmitus ceļa garuma mērvienību, kuras sauca par jūdzēm (angliski — mile, zviedriski — mii). Vecākās no šīm mērvienībām jau apskatījām šīs grāmatas Trešajā apcirknī.

No 13. līdz 19. gs. tagadējā Latvijas teritorijā vien attāluma noteikšanai izmantoja ap 15 dažāda garuma jūdzes. Dažas no tām lietoja vienlaikus, kas radīja neskaitāmus pārpratumus un strīdus. Tāpēc, izdzirdot vārdu jūdze, tūlīt jautājiet — kura no jūdzēm. Diem­žēl no uzraksta uz Jūdžu akmens nav noprotams, kura no daudza­jām Vidzemē lietotajām jūdzēm šeit apzīmēta.

Par jūdžu un citu mērvienību lietošanu dziļu pētījumu veicis Jānis Zemzaris grāmatā "Mērs un svars Latvijā 13.-19. gs." (Rīga, "Zinātne", 1981.). Tās 64. lpp. minēts, ka 1691. gadā zviedru admi­nistrācija likusi pārmērīt visus Rīgai pakļautos ceļus.

Mērvienības Zviedrijā. 17. gs. beigās, t.i., laikā, uz kuru attie­cas iekalums Jūdžu akmenī, Vidzeme atradās Zviedrijas pakļautībā. Tās saimniecisko dzīvi noteica Zviedrijas likumi. Arī ceļu garumam vajadzēja būt izteiktam tajās mērvienībās, kādas izmantoja pašā Zviedrijā. Par to, kādas mērvienības ceļu mērīšanā lietoja paši zviedri, var uzzināt no Joana Jansonija 17. gs. otrajā pusē sastādītās

Livonijas kartes. Ta ir sava laika moderna karte ar koordinātu tiklu. Te doti divu dažādu mērvienību mērogi. Viena no tām ir parastā Vācijas jūdze (Milliaria germanica communia). Jansonija kartē gan iezīmēts no mūsdienu pieņēmumiem atšķirīgs koordinātu tikls, bet ceļi tur nav rāditi. Tomēr pilsēta Wolmar (vai Wolmer) te redzama, tā­pat uzrādita ari Gaujas pieteka Jumara. Mēs zinām, ka tai blakus celta Kocēnu muiža un turpat netālu ari atrodas Jūdžu akmens. Tā attālums līdz Rigai pa gaisa līniju ir ap 45 Vācijas jūdzes.

Otra kartē apzīmētā mērvienība ir parastā gailu jūdze (Milliaria gallica communia). Jau minētais attālums no Valmieras līdz Rigai ir 21,5 gailu jūdzes. Bet, virzoties pa zemes ceļiem, šie skaitļi būtu vēl lielāki.

Ta kā viduslaikos Eiropas valstis ceļus mērija ar 1 % precizitāti, jāsecina, ka tā laika zviedru kartēs lietotās mērvienības nevarēja no­derēt uzrakstam 14 Myi (ceļa garums līdz Rīgai).

Varētu mēģināt noteikt, cik garai vajadzētu būt tādai jūdzei, kuras 14 vienības veidotu jau minēto 130 km garo ceļu līdz Rigai. Tad mērvienībai vajadzētu būt ap 9,5 km. Nav zināma neviena jū­dze ar tādu garumu. Tuvākā mērvienība bija Vidzemes lielā jeb garā jūdze, kas atbilst 8,5-8,8 km. Tomēr, pat izmantojot šo jūdzi, kļūda pārsniedz 7%, tāpēc ari šis jūdzes atbilstiba minētajam uzrakstam nav ticama.

Valmieras novadpētniecības muzeja filiāles vadītājs L. Liep- nieks aprakstījis mērnieka Tolka sastādīto Kokmuižas zemju karti. At­tālumi tajā doti tā sauktajās Vidzemes jūdzēs (1 Vidzemes jūdze — 7155,6 m). Gadījumā, ja uzrakstā uz kartes 14 Myl būtu izteikts šajās jūdzēs, akmenī iekaltais uzraksts mūsdienu mērvienībās apzī­mētu 100,2 km. Šis lielums ir īsāks pat par mūsdienu šosejas ga­rumu, bet, braucot pa vecajiem ceļiem, attālums būtu daudz lielāks.

Turklāt vel izteiktas domas, ka attāluma mērīšanai lietota tā sauktā zviedru jūdze — 10,7 km. Tad 14 jūdzes būtu 149,7 km. Bet tas ir pārlieku daudz. Turklāt 17. gs. paši zviedri šo mērvienību ne­lietoja. Jāsecina, ka minētais uzraksts neizsaka ceļa garumu līdz

Rigai ne Vidzemes, ne zviedru, ne ari citās mūsu zemē lietotās jū­dzēs. Ta kā nav zināmas ari citas jūdzes, kas ļautu izteikt attālumu līdz Rīgai ar skaitli 14, jāsecina, ka izteikumi par iekaluma nozīmi ir aplami. Tatad iekalumam Jūdžu akmenī 14 M un uzrakstam kartē 14 Myl ir kāda cita nozīme.

Trīs nozīmes. Pirmais skaidrojums — uzraksts norāda attā­lumu pa gaisa līniju no Jūdžu akmens līdz pirmajai Rigai (sk. Pirmajā apcirknī), ko tagad iezīmē Ķekavas Vīna kalniņš. Turklāt šis attālums jāizsaka senajās mērvienībās — krievu jūdzēs. Mūsdienu mērvienībās šis attālums būtu 104,6 km.

Tas liek domāt, ka vēl 17. gs. beigās mūsu vecvectēvi bija sa­glabājuši atmiņas par pirmo Rīgu. Tomēr jāšaubās, vai zviedru mēr­nieks iezīmētu šo akmeni kartē un vēl ar tādu uzrakstu, ja akmens vientuļi gulētu dīķa malā. Tāpēc jādomā, ka pie Kocēniem tajā laikā atradās kāds no akmeņiem veidots seno svētvietu centrs. Kā zināms, 17. gs. beigās zviedri Vidzemē nopostīja daudzas senās svētvietas, tostarp arī Valmieras Zilākalna seno svētvietu. Ar lielu pārliecību var teikt, ka šāds liktenis piemeklējis arī Kocēnu — Bestes svētvietu. Bet Jūdžu akmens ir atkal augšāmcēlies.

Otra iespēja, ka uzraksts izteica 14 k.j. ceļa līdz Vīlandei. Trešā, jau mazāk ticamā iespēja, ka ar to apzīmēja 14 verstis līdz Beverīnai. Neviena no šīm iespējām cita citu neizslēdz.

Kad uzraksti iekalti? Pastāv uzskats, ka raksts akmenī esot mūžīgs, bet patiesībā tā tomēr nav. Mikroplaisās iekļuvušais ūdens sasalst un pamazām drupina arī akmeņus. īpaši ātri dilst iekaltie uz­raksti, jo kalšana rada daudz sīku spraudziņu. Tā, netālu no Valmie- ras-Rūjienas ceļa, Naukšēnu ceļa galā, grāvmala guļ kāds akmens, kurā pirms pusotra gadsimta barons licis iekalt senas zīmes. Tas pil­nīgi izdzisušas.

Dundagas novadā, blakus bijušai Mazirbes mācītājmuižai atro­das trīs tā sauktie Mēra akmeņi. Tajos mācītājs pēc 1710. gada mēra sērgas licis iekalt uzrakstus, kas nākamajām paaudzēm stāstītu par drausmīgo postu šai novadā. Uzraksti kļuvuši gandrīz nesalasāmi.

Bestes Jūdžu akmeni iekaltais gada skaitlis 1686 ir it kā vēl ce­turtdaļgadsimtu senāks, bet daudz labāk saglabājies nekā abi nule minētie. Iespējams, ka uzraksts iekalts cietākā akmeni. Tomēr var būt, ka šis uzraksts iekalts tikai 19. gs. Tolaik daudzi Baltijas baroni centās dažādi bagātināt savas muižas apkārtni ar īpašiem, oriģi­nāliem objektiem, kādu citiem nebija. Pilnīgi iespējams, ka Koku muižas barons, saskatījis kartē uzrakstu par 14 jūdzēm un saklau­sījies stāstus un teikas par divu brāļu ciņu, lika izkalt akmenī uz­rakstus, kas jau tā jauko muižas apkārtni padarītu teiksmaināku. Uz šādām domām vedina arī tas, ka uzraksts 14 M akmenī neat­bilst mērnieka Tolka pierakstiem — 14 Myl.

Norāde vai sagadīšanās? Tai pašā laikā Jūdžu akmens apkārt­mērs — 1,6 m veido vienu tūkstošo daļu no angļu jūdzes. Šī jūdze ņemta par mērvienību diviem tālāk aprakstītajiem seno svētvietu apļiem ap Jūdžu akmeni. Tas liek domāt, ka pats akmens ir īsts, tā apkārtmērs nav nejauša sagadīšanās, apšaubāms tikai iekaluma ve­cums.

Protams, te vajadzīgs ekspertu vērtējums, kas salīdzinātu zinā­mos 17. gs. rakstus ar burtiem Jūdžu akmenī.

Plašās sasaistes

Jūdžu akmens atrašanās vieta saistīta gan ar Pokaiņiem, gan arī ar daudzām citām ievērojamām vietām plašā apkārtnē. Šīs sasaistes viegli izteikt ar vienkāršām ģeometriskām konstrukcijām. Tāpēc šī vieta uzskatāma par rūpīgi izvēlētu.

Pokaiņu aplis. īsi atgādināšu, ka šī darba pirmajā gramatā aprakstīju gredzenveida starojuma joslu ap Pokaiņiem; apļa rādiuss ir 170 km. Tas ietver sevī Kurzemes rietumu piekrasti, iet pāri Valmieras Zilajam kalnam, Jūdžu akmenim, Piebalgai, Latvijas aug­stākajam punktam Gaiziņam, krusto Daugavu pie Krustpils (lūk, ko nozīmē šis vārds). Kā redzam, daudzas senatnē nozīmīgas vietas ir savstarpēji saistītas ar šiem apļiem. 170 km attālums parādās arī vairākās citās vietās gan Latvijā, gan citur pasaulē.

Visas mūsu zemes senas svētvietas ir cieši saistītas cita ar citu. Ta, piemēram, Jūdžu akmens, kas atrodas uz lielā Pokaiņu apļa, sa­vukārt kalpo par centru trim citiem (sekundāriem) svētvietu ap­ļiem. Turklāt savā starpā ar citām svētlīnijām sajūgtas vairākas svēt­vietas, kas atrodas uz šiem apļiem. Minēšu vēl dažas Jūdžu akmens sasaistes, iezīmējot kartē no tā iedomātas līnijas.

8. att. Daugavas baseina svētvietu

Rietumu virzienā pāri Rīgas līcim šī līnija ved uz 150 km attālo Saules akmeni Rojā (sk. Devīto apcirkni), lālāk caur Dun­dagu nonākam pie ievērojama objekta Rindas Ustupju akmens. Ta augšējā daļā ir varens divdaļīgs ūdens spogulis, kur senie reģi varēja vērot zvaigžņu atspulgus.

Austrumu virzienā šī iedomātā līnija nonāk Aumeisteros, kui- sākas īpatnais Aumeisteru valnis.

Ziemeļu virzienā seno svētvietu līnija iet caur Rūjienas baz­nīcu. Par to nebūtu jābrīnās, jo arī šī, tāpat kā daudzas citas vidus­laiku baznīcas, celta uz senas svētvietas. Tālāk uz ziemeļiem šī līnija iet caur Ķoņu Pilskalniem un Mīlestības akmeni Arakstē. Arī šīm vietām bija sava nozīme seno svētvietu tikla.

Dienvidrietumu virzienā iedomātā līnija pēc 100 km noved pie jau aprakstītās senās Rīgas vietas, tā sauktā Vīna kalniņa.

Vietējās sasaistes. No Jūdžu akmens atiet trīs savstarpēji simetriski svētlīniju zari, kas cits ar citu veido 120° leņķi. Uz šīm trim svētlīnijām 5 a.j. attālumā no Jūdžu akmens atrodas Valmieras Zilaiskalns, Valmiermuiža, vēl precīzāk — sena nozimiga svētvieta, kas tur bijusi pirms šīs muižas, un senās Beverīnas atrašanās vieta.

Beverīnas līnijas turpinājumā atrodas Cēsis, bet Valmiermuižas līnijas turpinājumā — nesen atrastais plašais svētakmeņu lauks pie Sedas, kas būtībā ir Sauleskalna svētvietas rietumu gals.

Trim kārtām zelta josta…

Tā sākas daina, kas vēsta par senajām svētvietām. Šis izteikums visā pilnībā attiecas ari uz Jūdžu akmeni. Ap to tālajos aizlaikos senči izveidoja trīs svētvietu apļus, kurus pēc ievērojamo vietu nosaukumiem dēvēsim par Beverīnas, Cēsu un Peruna apļiem.

Beverīnas aplis. Vairāku pēdējo gadsimtu laikā vēsturnieki mek­lējuši Indriķa hronikā minēto Beverīnas pili kā kādu nocietinātu vietu. Vēl neviens no skaidrojumiem nav devis augļus. Galvenais pētnieku neveiksmes iemesls bija tas, ka Beverīnu meklēja kā pa­rastu pilskalnu, nevis kā senās svētvietu sistēmas sastāvdaļu.

9. att. Judžu akmens apļi

Manuprāt, ar šo vārdu domāta nevis vieta, bet gan aplis ap Jū­džu akmeni. Jau minējām, ka vārda Beverīna pēdējā daļa nāk no vārda riņķis. Tagad turpināsim šo domu. Ap senajām dižajām svēt­vietām noteiktos attālumos atradās citas, mazākas.

Pirmā ap Jūdžu akmeni zīmētā apļa rādiuss ir 5 a.j. Uz šī apļa simetriski cits pēc cita atrodas jau pieminētie, ģeometriski saistītie punkti — Valmieras Zilaiskalns, Beverīnas vieta un Valmiermuiža. Šī apļa piecu jūdžu garais rādiuss saistams ar pieciem jau minē­tajiem ceļiem, kas sanāca kopā pie Bestēm. Piebildīšu, ka līdzīgi trīsdaļīgi svētvietu plānojumi atrodami arī citos Latvijas rajonos. Piemēram, ar vienu no tādiem saistīti Pokaiņi.

Turpinot iedomāto līniju Jūdžu akmens-Beverīna, mēs nonāktu senākajā Cēsu centrā. Tas, kā tūlīt redzēsim, atrodas uz nākamā apļa ap Bestes Jūdžu akmeni. Atzīmēšu, ka attālums no Cēsīm līdz Beverīnai pret attālumu no tās līdz Jūdžu akmenim veido attiecību, kas samērā tuva zelta griezuma skaitlim — 1,616.

Vēl kāda dīvaina sakritība. Attālums no Kocēnu gravas, kur va­rēja senatnē atrasties Bestes Jūdžu akmens, līdz Beverīnas vietai pa senajiem zemes ceļiem ir 14 verstis. Tā var būt tikai sagadīšanās. Tomēr jāatzīmē citas sasaistes ar 14 mērvienībām.

Skaitlis 14 parādās senajās izbūvēs un svētvietu plānojumos dažnedažādā veidā.

Bestes Jūdžu akmens novietojumam ir vairākas interesantas sasaistes ar skaitli 14. Tā nozīme šķiet saistāma ar sievietes biolo­ģisko ciklu. Četrpadsmitajā dienā sievietes organisms ir gatavs uz­ņemt jaunas dzīvības nesējus, un tā ir piemērotākā diena jaunas dzīvības aizsākumam.

Anglijas slavenā svētvieta Stounhendža veidota ar rādiusu, kas atbilst 14 svētajām mērrikstēm. Ēģiptē, Nīlas krastos, izbūvētas 14 piramīdas, kas simbolizē 14 galvenos zvaigznājus.

Bestes Jūdžu akmens spilgti apliecina seno zināšanu saistību ar skaitli 14. Jau minēju par 14 jūdžu attālumu gaisa līnijā līdz Rīgai. Izrādās, ka tādu vietu, kas saistāmas ar uzrakstu 14 M, ir visai daudz. Ja Jūdžu akmeni uzskata par ceļa stabu, pie Kocēniem novietots pasaulē vēl nebijis ceļa stabs, kas ar vienu īsu uzrakstu izsaka attālumu līdz daudzām vietām, kas saistāmas ar 14 jūdzēm.

Pirmkārt, no Jūdžu akmens, lietojot dažādas mērvienības, var noteikt trīs seno svētvietu apļus. Attālums no Jūdžu akmens līdz Cēsu centram — 22,5 km un vēl citām senvietām izsakāms ar 14 citām senajām mērvienībām — tā sauktajām angļu jūdzēm (1,61 km).

Otrkārt, 14 citas senās mērvienības, tā sauktās krievu (lasi krīvu) jūdzes, pa 7,47 km veido attālumu līdz Baltijas augstākajai virsotnei — Lielajam Munameģim Igaunijā un vēl citām vietām.

Tātad Bestes Jūdžu akmens ir vienreizīga (unikāla) piemiņa mūsu senču gudrībai. Uzraksts akmenī vienlaikus norāda uz diviem seno svētvietu apļiem ap to.

Uz katra no apļiem, kas vilkts ap Jūdžu akmeni, atrodas vai­rākas senās svētvietas. Savukārt dažādu apļu svētvietas savā starpā saistītas ar radiālām līnijām. Šos trīs apļus varētu pamatot arī ar dainās sastopamiem vārdiem Trim kārtām zelta josta ap kuplo ozoliņu. Šie apļi dabā nav tieši redzami, tos apskatām kā svētvietu kopumu ap centrālo punktu.

Cēsu aplis. Tas ir nākamais svētvietu aplis, kas aptver Jūdžu akmeni. Tā rādiuss ir 14 angļu jūdzes. Uz tā atrodas Cēsu, Ēveles un Matīšu baznīca. Visas tās celtas uz senajām svētvietām. Ka tā nav tikai sagadīšanās, liecina arī tas, ka šī apļa rietumu malā atrodas mā­jas Cēsnieki. Katrai no minētajām vietām ir arī citas papildu ģeo­metriskās sasaistes ar citām svētvietām. Nav arī nejaušība, ka šī apļa līnija iet caur senu apdzīvoto vietu Ozolmuižu.

Rīgas aplis. Senā krievu (krīvu) jūdze pieder pie nozīmīgām mērvienībām, kas saista daudzas senās svētvietas ap Bestes-Kocēnu sistēmas centru. Velkot kartē ar cirkuli ap Jūdžu akmeni apli, kura rādiuss atbilst 14 krievu jūdzēm jeb 104,6 km, šķērsojam šādas senās vietas:

—    pašu senāko, teikās minēto Rīgas vietu, kas meklējama dien­vidos no Ķekavas;

—     Aizkraukles pilskalnu pāri;

—     Tabora kalnu iepretī Pļaviņām;

—    Alūksni ar seno svētvietu Tempļa kalnu;

—    maz pazīstamu, stipri postītu senu svētvietu grupu pie Mei- rāniem;

—    Pērnavu, kur senatnē atradies lielais Peruna (Pērkona) akmens.

Tapat kā gadījumā ar pirmo apli, objektu skaits uz šī apļa pār­sniedz to skaitu, ko varētu iegūt, izmantojot nejauši izvēlētu rādiusu. Vēl atzīmēšu, ka vairāki Beverīnas un Munameģa apļa objekti ir ra­diāli saistīti. Tā, piemēram, uz viena rādiusa atrodas Matīši un Pēr- nava, Cēsnieki un Alūksne. Interesenti atradīs vēl citas saistības.

10. att. Treju Rīgu, Jūdžu akmens un seno svētvietu saiknes

Senās Rīgas, Pokaiņi, Munameģis. Bestes Jūdžu akmens iezīmē vēl ari stipri tālākas sakarības kā starp jau aprakstītajiem Pokai­ņiem, seno Rigu vietām, tā ari Baltijas augstāko vietu Lielo Muna- meģi.

Attiecība starp attālumiem no Jūdžu akmens lidz Pokaiņiem un līdz Lielajam Munameģim atbilst jau minētajam zelta griezuma skaitlim. Tāda pati attiecība ir starp līnijām Jūdžu akmens-Riga un Rīga-Pokaiņi, ko dala trešās Rīgas vieta. Tas lieku reizi apliecina Ri- gas vietu, jo zelta griezuma attiecība seno svētvietu plānojumos sastopama diezgan bieži. Interesenti bez grūtībām atradīs arī vai­rākas citas nozīmīgas saistības starp Jūdžu akmeni un dažām citām Latvijas ievērojamām vietām. Tas liecina, ka Bestes Jūdžu akmens vieta bijusi rūpīgi izvēlēta.

Pārdomāti plānojumi. Dzirdēti izteikumi, ka jebkura līnija šķērso kādu vērā ņemamu punktu. Pamēģiniet uzzīmēt uz Latvijas kartes kaut vai 100 šādus pašus apļus ap dažādām vietām un tad saskaitiet, cik uz tiem būs ievērojamu vietu. Tie cilvēki, kas nepār­zina matemātiku, teiks — re, kāda sagadīšanās. Taču jāpiebilst: iespē­jamību, ka te notikusi sagadīšanās, varētu vērtēt ne vairāk kā ar 1 miljardo daļu.

17. gs. pirmās puses kartes šīs zināšanas nevarēja sniegt. Tatad tās ir ļoti senas.

Jāsecina, ka šajās vietās pirms daudziem tūkstošiem gadu dzī­vojuši cilvēki, kas šis zināšanas prata likt lietā.

Vēl jo interesantas sasaistes redzam zīmējumā, kas vieno Jūdžu akmeni ar trim senās Rīgas vietām. Izrādās, ka, turpinot šīs līnijas uz ziemeļiem, mēs attiecīgi nonāktu sensenajā svētvietā Helmē, Tartu un nozīmīgā senās Baltijas svētvietā — Mazajā Munameģī pie Otepes. Šis sasaistes norāda uz Jūdžu akmens vietu kā nozīmīgu svētcentru senatnē un vēlreiz apliecina jau izteiktās domas par Ko­cēniem un Bestes vietu.

Ar lielā svētcentra senākajiem vārdiem saistāms arī Reģu vārds — Beste; tāpat kā Kocēnu un Reģu vārdus to jau skaidroju. Tieši pretī Bestes krogam atrodas Lapainu mājas. Arī tas ir sens vārds, kas apzīmē senas dziedniecības vietas. Skatot šajā apcirknī minētās ziņas kopumā, jāsecina, ka Jūdžu akmens ieņem izcilu vietu seno svētvietu tīklā. Pārsteidzošās sakarības un daudzu šeit minēto svētvietu precīzais plānojums ir neapšaubāms apliecinājums mūsu senču izcilajai gudrībai.

Valmiera un Jumara. Beverīnas apli iekļaujas senā svētvieta Valmiera, kas senatnē, kā liecina tās vārds, bijusi valdnieka mitne. Valmieras vārds un vieta saistāmi ar Valterkalniņu pašā pilsētā, kas savukārt saistāms arī ar igauņu vārdu vaidama — valdīt. Apskatot šo vietu kā kopumu, varam ar pārliecību teikt, ka Valmieras kā vald­nieku vietas vecums iesniedzas daudzos tūkstošos gadu.

Līdz mūsu dienām saglabājies Gaujas nelielās pietekas Juma- ras, arī Imeras, vārds. Vēl 12. gs. tas apzīmēja visai plašu novadu ap Valmieru. Šis vārds cieši saistāms ar jau skatīto Metimmes skaid­rojuma otro daļu un norada uz senu pirmsledus laikmeta dievību Immu, vēlāk Jumalu jeb Jumi. Te nu nonākam pie lielajām kopsa­karībām, kur Kocēni un Beste, tāpat arī Metimmes svētakmeņu josla, iezīmējas ka senais garīgais centrs, bet Valterkalniņš kā valdnieka mitnes vieta. Šajā sasaistē labi iekļaujas gan jau skatītās, gan arī tālāk aplūkotās saistības.

5.4. Beverīnas atrašana

Vaidavas pagasta iedzīvotāji jau izsenis zināja par dīvainajiem akmeņu krāvumiem netālu no Vaidavas ezera austrumu gala. Tos pētīt sāka Vaidavas vietējo fizkultūras pasākumu organizētājs Kārlis Purviņš, kurš arī uzskatāms par senās Beverīnas atklājēju. Vēlāk šajos meklējumos viņš iesaistīja arī Valmieras mūzikas skolas direktoru Aivaru Cepiti. Septiņus gadus viņi pētīja un tīrīja brikšņiem aizau­gušās vietas, atsedzot arvien jaunus objektus.

Pirmo paziņojumu par šo vietu K. Purviņš publicējis Valmieras rajona laikrakstā "Liesma" 1997. gada 5. februārī rakstā "Vai vēl viena Beverīna?" Diemžēl šis raksts palika bez atbilstošas ieverības.

Tai pašā laikā šī darba autors gāja citu ceļu, mēģinot atrast Beverīnu kā seno svētvietu sistēmas sastāvdaļu. Pirmais publicē­jums par Beverīnu un Jūdžu akmeni atrodams laikraksta "Dziedi­nātājs" 2001. g. 2.-5. numurā "Izmeklēšana Beverīnas lietā".

Latvijas senatnes izpētes grupas Beverīnā sāka darboties 2001. gada vasarā pēc K. Purviņa zvana šīs grāmatas autoram. Sadarbība ļāva K. Purviņa un A. Cepiša atradumu pētīšanai izmantot pieredzi, kas gūta Latvijas un citu zemju svētvietu pētījumos.

Šīs nodaļas teksts vēsta gan par K. Purviņa un A. Cepīša, gan autora vadīto izpētes grupu atklājumiem un pieeju Beverīnai kā sistēmai.

Vaidavas josla. Gar Vaidavas ezera austrumu krastu saglabā­jusies ap 5 km gara un ap 300 m plata seno svētakmeņu josla. Ta sākas no jau aprakstītā Metimmes pilskalna un stiepjas līdz Zibeņ- krustam. Šaja joslā ietilpst arī K. Purviņa pētītā Beverīnas vieta. Tā aizņem ap 300 x 320 m lielu laukumu. Vietas smagi postītas, tomēr šeit saglabājušies dažādu laiku veidojumi.

Vispirms atzīmēšu, ka Beverīna ietilpst Pokaiņu sistēmas otrajā kārtā, ko iepriekšējā nodaļā nosaucu par Beverīnas aplī. Šādas vietas plānotas tālos aizlaikos. Vecākie no šobrīd sastopamiem "taustā­miem" objektiem varētu būt vērtējami kā pirmsledus laikmeta svēt­akmeņi. Visai līdzīgi, citur līdz šim nesastapti, svētakmeņi atrasti iz­cilajā senču svētvietā Pokaiņos. Šo savstarpēji līdzīgo, senākās cil­mes apstrādāto svētakmeņu skaits ir neliels, varbūt seši vai astoņi. Te gan jāpiebilst, ka vieta stipri postīta, vēl 19. gs. šis skaitlis varēja būt lielāks. Tomēr arī jau minētais līdzīgo svētakmeņu skaits ir pie­tiekams, lai liecinātu par Beverīnas svētvietas piederību pie Pokaiņu kultūras.

Vaļņi. Jaunākas cilmes objekti varētu būt radīti vikingu laikos. Tie ir blīvi krautu laukakmeņu vaļņi, kuru augstums ir 2, bet pla­tums līdz 3 pēdām. Uz vaļņiem varēja no baļķiem būvēt nocie­tinājumu sienas. Tās patlaban nav noslēgtas, jo dienvidu sienas no­postītas.

Vaļņa iekšpusē ir samanāmas pārtrauktas akmeņu līnijas, ku­rām, šķiet, bijusi sakrāla nozīme.

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados liela daļa seno svētak­meņu saskaldīti un aizvesti uz Valmieru ielu bruģēšanai, kā arī ēku, tostarp slimnīcas infekcijas nodaļas, celtniecībai. Atlikušo akmens vaļņu kopgarums ap 700 m. Nedaudz garākas varētu būt pārtrauk­tās līnijas, 'lātad speciāli likto akmeņu līniju kopgarums ir 1,6 km. Šo attālumu var sadalīt vairāk nekā 20 dažādu konstrukciju un virzienu posmos, kuri kopumā tomēr liecina par noteiktu sistēmu. Katrs posms krauts apmēram no vienāda lieluma akmeņiem. Ko­pējo darbu apjomu Vaidavas joslas un tostarp Beverīnas izveido­šanā varētu vērtēt ap 50 tūkstošos cilvēkdienu.

Ievērību izraisa nosaukumi, kādus vietējie iedzīvotāji devuši akmeņu krāvumiem — Velna baznīca un Velna pagrabs. Šie vārdi liecina, ka vel pirms pāris gadsimtiem cilvēki apmeklējuši seno svet- vietu, bet Rubenes mācītājs to nolādējis. Tiesa, šī objekta atrašanās vieta visai neskaidra.

Burga. Nule aprakstītā senču svētvieta atrodas uz bijušo Burgu māju zemes. Tāpēc līdz laikam, kamēr arheologi noskaidros, vai šeit atradusies arī nocietinātā un Indriķa hronikā aprakstītā Beverīna, dēvēsim to par Vaidavas Burgu. Burga atrodas samērā ērti pieejamā vietā, retā jauktu koku mežā ar nelielu pamežu. Šī zeme pieder ASV dzīvojošam latvietim.

Bet pats vārds Burga nepārprotami liecina, ka viduslaikos šeit atradusies nocietināta vieta. Vācu valodā Burg nozīmē cietoksnis. Salīdzinājumā ar daudziem citiem līdz šim izteiktiem minējumiem par Beverīnas pils atrašanās vietu šī vieta šķiet visvairāk atbilstoša. Indriķa hronika liek domāt, ka Vaidavas Burga ka nocietināta vieta pastāvējusi samērā neilgi — varbūt tikai pāris simtus gadu. Pro­tams, šie izteikumi pagaidām ir tikai minējums.

Debesu kupoli. Atgādināsim, ka Beverīna atšķiras ar kādu ne­parastu notikumu: priesteris, kas igauņu uzbrukuma laikā atradies pilī, ar savu dziedāšanu un muzicēšanu aizbaidījis uzbrucējus. Par to, kā tas varējis notikt, izteikti minējumi. Priesteris esot vai nu pūtis bazūni, vai spēlējis nelielas pārnēsājamas ērģelītes. Šie minē­jumi liekas visai maz ticami, jo kaujas troksnī mūzikas skaņas diez vai būtu sadzirdamas.

Manuprāt, atbilde rodama dažu Latvijas svētvietu bioenerģē- tiskā starojuma stāvviļņu veidojumos, kurus varētu saukt par debesu kupoliem. Tie ir ļoti liels retums, un, kaut ari autors savā mūžā ir daudz ceļojis, tādus izdevies atrast tikai Latvijā virs dažām senajām svētvietām, piemēram, Mazsalacā, Pokaiņos, Sunākstē. Turklāt Po­kaiņos zināmi vismaz seši debesu kupoli. Dziedot vai runājot skaņas atbalsojas tieši no debesīm, dažkārt pat pastiprināti. Tāds kupols aprakstīts šā darba pirmajā grāmatā, kur stāstīts par Mazsalacas Skaņokalnu.

Pētot Vaidavas Burgas bioenerģētisko tiklu 2001. gada rudenī, debesu kupolu izdevās atrast arī šajā vietā. Šobrīd kupols darbojas vāji, jo senajā svētvietā iepriekšējā gadsimta divdesmitajos gados iznīci­nāta daļa lielo svētakmeņu, kuri, domājams, kalpoja arī kupola darbības pastiprināšanai. Mūsu pieredze, kas uzkrāta, pētot šādus veidojumus, ir pietiekama, lai varētu apgalvot, ka senie zintnieki Beverīnā prata radīt spēcīgu, skaņu pastiprinošu kupolu.

Varam iedomāties igauņu pārsteigumu, kad no debesīm at­skanēja spēcīga balss, kas igauņiem šķita paša Dieva balss. Patiesībā neparastās skaņas varēja radīt zintnieku balsis un tāšu taures. At­balsojoties debesu kupolā, šis skaņas pārvērtās pērkona dārdos.

Bet kāpēc brīnumaino Beverīnu vēlāk tomēr izpostīja? Šobrīd pilnīgi noteiktu atbildi nespēj sniegt neviens. Manuprāt, Beverīnas aizsardzības spēju zaudēšana un iznīcināšana izskaidrojama ar to, ka krustneši nogalēja mūsu viedos vecajos, kā tagad saka, zint­niekus. Šeit var uzdot otru, vēl asāku jautājumu — ja jau mūsu senči bija tik gudri, kā gan senajā Māras zemē un Kurzemītē — Dievzemītē vispār varēja ienākt svešzemju iebrucēji? Manuprāt, atbilde skan šādi: visvarenība nav dota nekad, nekur un nevienam.

Oģēni. Beverīnas senākais nosaukums, šķiet, saistāms ar otru tuvāko māju vārdu — Oģēni. Tas ir ļoti tuvs Ogānu svētvietas vār­dam Pokaiņos un saistāms ar ķeltu senču — makroķeltu laiku šai zemē apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu. Ogānu vārds, do­mājams, norāda uz pavasara svētkiem. Un neizslēgsim arī iespēju, ka tagadējais Vaidavas ezera vārds nācis no vēl senāka šīs vie­tas nosaukuma. Tas būtu saistāms ar lielo ezeru, upju un purvu loku, kas svētvietu un tās tuvāko apkārtni vērta par grūti pieejamu salu.

Kad sistēmas radītas? Dziļi pārdomātais un ar Pokaiņu sta­rojumu saistītais precīzais seno svētvietu izvietojums liek domāt, ka ši plašā sistēma veidota pirms pēdējā ledus laikmeta. Tāpēc iespē­jams, ka Bestes svētvieta un ar to saistītās vietas pieder pie senbaltu civilizācijas. Bet neizslēgsim iespēju, ka teikās minētie brāļi varētu būt Cēsis un Valmiera, māsa — Beverīna, bet dziļā grava — Vai­davas ezers. Par vēl senāko teiku nozīmi jau stāstīju.

Vienota kultūra. Nozīmīgākie atradumi Vaidavas Burgā un citās Valmieras un Valkas rajona svētvietās liecina par vienotu kul­tūru. Dažādās, savstarpēji pat visai attālās Latvijas svētvietas, tostarp ari Pokaiņos un Beverinā, atrod savstarpēji lidzlgus plānojumus un līdzīgus, apstrādātus svētakmeņus. Tas liecina, ka seno svētvietu sistēmas pat savstarpēji attālos novados veidotas ne jau ar savrupas pirmatnējās kopienas spēkiem — tas bijis vienotas senbaltu civilizācijas mērķtiecīgs darbs.

Lielo sistēmu daļa. Senā svētvieta nebija savrupa, bet gan iekļāvās visā mūsu zemes svētvietu tīklā. Jau minētas saiknes ar Jūdžu akmeni un Cēsīm, atgādināšu ari Metimmes vārdu, kas no­rāda uz akmeņu krāvumiem — vaļņiem Beverīnā.

Svētakmeņu josla gar Vaidavas ezera austrumu daļu saistāma ar akmeņu krāvumiem Kaltenē (Talsu rajons). Abu speciāli veidoto joslu virzieni ir paralēli. Beverīna atrodas uz tās pašas ģeogrāfiskās paralēles, kur 150 km attālais Kaltenes krāvumu dienvidu gals. Tas ir nozīmīgs attāluma mērs — tieši 1000 s.o. (sk. Trešo apcirkni) jeb miljonā daļa no Zemes attāluma līdz Saulei. Beverīnas josla arī iet paralēli ūdeņu joslai un uzskatama par samazinātu un apgrieztu Kaltenes svētakmeņu joslas atspulgu.

Nepieļaut tālāko postīšanu. Beverīnas mīklu nevar atrisināt, raugoties uz to tikai kā uz savrupu 13. gs. nocietinājumu. Minētās daudzās svētvietas, kas neredzamām saitēm savienotas ar Jūdžu akmeni un Valmieras Zilokalnu, aizlaikos veidotas kā vienota kopa ar vienotu uzdevumu. Tāpēc tās jāpēta kā vienots veselums. Tas ir sarežģīts uzdevums — mūsdienu vēstures zinātne vēl nav teorētiski tam gatava, un Latvijas arheologu rīcībā pagaidām nav apmierinošu metožu un nepieciešamo instrumentu. Šajos apstākļos nopietni jāapsver ne tikai, ko darīt, bet vēl jo vairāk jāapzinās, ko nedrīkst darīt. Nebūtu pieļaujama Beverīnas un ari citu līdzīgu vietu izpēte ar pašreizējām sagraujošām metodēm. Pieredze rāda, ka izrakumi senajās svētvietās tās gan saposta, taču būtiskas ziņas nedod. Spilgts piemērs tam — 1996. gada arheologu izpostītā akmens laiva Po­kaiņos.

Vēl jāpiebilst, ka šis apskats uzskatāms tikai par iepriekšēju ziņojumu. Šajā plašajā Jūdžu akmens sistēmā, tostarp arī Beverīnā, vēl jāveic daudzi un ilgstoši pētījumi.

Sestais apcirknis

Kur meklēt Grāla kausu

Kurš no mums gan nevēlas būt laimīgs? Latvju garamantas rāda, ka ceļš uz laimi sasniedzams ar godīgu darbu un neskaudlgu prātu. Tomēr pēdējos gadu tūkstošos daudzi sliņķi sapņo par tādu laimi, ko viegli un bez pūlēm varētu sasniegt ikkatrs, tikai iedzerot malku no burvju kausa.

Šai apcirkni apskatīsim viena veida svētvietas — svētielejas un to iespējamās saiknes ar Eiropā plaši pazīstamo teiksmu par Grala kausu.

6.1. Ziņas par brīnumkausiem

Daudzu seno tautu mītos, teikās un pasakās atrodam senus vēs­tījumus par brīnumtraukiem. Iepazīstot šīs teikas tuvāk, rodas pār­liecība, ka tām bijis kāds kopējs avots. Latvju dainas brīnumtraukus dēvē par biķeriem vai kausiem. Dažādu tautu garamantās sastopami arī citi apzīmējumi — bļoda, katliņš, krūze u.tml. Piemēram, pasakā par Kurbadu stāstīts par bļodiņu, kurā pusbrāļi redzēs, vai Kurba­dam nav gadījusies kāda liksta. Ar simbolu bļoda (brīnumtrauks) domāts objekts ar īpaši veidotu dobumu jeb ieplaku, kurā iepildīto ūdeni gaišreģi izmanto par nākotnes vīziju ekrānu. Gaišredzība, t.i., spēja attālināti redzēt laikā un telpā, ir viens no brīnumtrauku iz­mantošanas veidiem. Protams, brīnumtrauki ir tikai simbols, tomēr daudzie to pieminējumi liek domāt, ka senatnē tiem bijusi kāda vi­sai liela nozīme. Aptieku simbols vēl joprojām ir kauss, ap kuru ap­vijusies čūska. Arī tas uzskatāms par dziedinošā brinumkausa sim­bolu.

Biķeru salas. Pie Popes (Ventspils rajons) vairākas gravas veido tā saukto Biķeru salu. Līdzīgi veidojumi redzami Ugālē, kur deviņas gravas apliec apaļu veidojumu, ko dēvē par Pilskalnu.

Kausi dainās. Latvju dainas liecina, ka kausveida dabas ob­jektiem (ielejām) senču garīgajā dzīvē un apkārtējās vides veidošanā bijusi izcila nozīme. Kā to tūlīt lasīsiet, tajās iesaistīti tik augsti sim­boli kā Dieva dēli, Saules meitas un debesu spīdekļi.

Māte mani kult gribēja, Es noteku lejiņā, Es tioteku lejiņā Pie kuplajā ozoliņa. Gar kupbju ozoliņu Sudrabiņa upe tek, Sudrabiņa upe tek Deviņām attekām. Devītā attekā

Dieva dēts pirti dara (taisa), Dieva dēls pirti dara, Zelta spāres spārēdams, Zelta spāres spārēdams, Zelta sūnas sūnodams. Saules meita pirti gāja Zelta slota padusē, Zelta slota padusē, Zīda krekls azotē. Zvaigznes nesa ūdentiņu Ar dimanta kausiņiem, Mēnestiņš garu meta

Ar sidraba bikerīti, Salda piena garus meta, Vinā slotu slapināja. Met, Mēnesi, pamazām, Lai nekust zelta zari, Lai nekust zelta zari, Lai dabū Dieva dēls.

LD 33844 v 4

Šai līdzīgas dainas K. Barons apvienojis grupā LD 33844. Tās visas vēsta par kadu brīnumainu ieleju, kurā Dieva dēls ierīkojis pirti Saules meitai. Šajā dainas variantā garu lej Mēness, bet vecākajos va­riantos to dara Auseklītis (sk. 6.2.).

Šī visai seno dainu grupa, manuprāt, attiecināma uz (vai vismaz arī uz) izcilo seno Eiropas svētvietu — Pokaiņiem — milzum plašu, daudzu savstarpēji saistītu svētvietu kopu ar milzu kausiem — svēt- ielejām. Tuvākas ziņas šī darba pirmajā grāmatā.

Ko daina vēsta. Tapat kā citi senie vēstījumi, arī šī daina sa­cerēta simbolu valodā. Dainai var būt vairāku līmeņu skaidrojumi, jo Visumā valda caurviju princips par līdzīgiem atspulgiem dažādās struktūrās. Šeit apskatīsim to dainas skaidrojumu, kas attiecas uz latvju svētvietām. Šī simbolu valodā sacerētā daina, kas vēsta par darbībām nozīmīgā svētvietā, ir ļoti sena.

Daži senatnē lietoti vārdi, kas pēdējos gadsimtos vairs nebija saprotami, aizstāti ar jaunākiem simboliem, piem., zīds, vīns. Sim­bolam lejiņā vēl varētu būt tīri fiziska nozīme, bet tālākais vēstījums jau pausts simbolos, kuru nozīme šai gadījumā varētu būt īpaša.

Sudrabiņa upe tek — norāda uz aktīvu Sudraba smalko enerģiju plūsmu.

Deviņām attekām — norāda, ka zintnieciskās darbības, it īpaši gaišredzība, iet caur Viņsauli, t.i., imaginālo telpu. Dainas rinda Lai nekust zelta zari brīdina, ka šīs darbības jāveic visai uzmanīgi.

Seno svētvietu būtība. Vārdu Dievs un viņa būtību mūsu senči pazina jau desmitiem tūkstošu gadu pirms kristīgās ticības sākumiem. No vārda Dievs ir cēlies latīņu Deus, grieķu Zevs, indiešu Djeus. Viduslaikos jezuītu mūki apgalvoja, ka mūsu senči šajās vie­tās nākuši pielūgt kokus, akmeņus, zāli un nešķīstus garus. Tie ir nekaunīgi meli. Patiesība ir pavisam citada. Latvju dainas pārlie­cinoši rāda cilvēka attiecības ar Dievu. No Dieva mūsu senči lūdza padomu un aizsardzību. Lai to saņemtu, vajadzēja pašam strādāt, tad šī palīdzība nāca caur Viņsauli un Aizsauli.

Par svētvietām izvēlējas vietas ar tādām bioenerģētiskām plūs­mām, kas piemērotas cilvēka zemapziņas aktivizēšanai, prāta darbī­bas un fizisko spēju pastiprināšanai. Ja novada reljefā tādu dabīgu vietu nebija, tad, lai nokļūtu vajadzīgajā smalko enerģiju informa­tīvajā plūsmā, vai nu uzbēra tieši šim nolūkam paredzētu svētkalnu, vai izraka svētieleju. To veica stingrā saskaņā ar dabas enerģētiku. Ķīnā, piemēram, pirms tādiem darbiem zintnieki veica pārbaudes vairāku paaudžu garumā.

Šādi veidojumi ļāva mūsu senčiem gaišāk un skaidrāk ieskatī­ties nākotnē, vadīt to, mainot paredzamo notikumu gaitu, arī atjau­not, uzlabot un kopt veselību, t.i., dziedināt. Atgādināsim, ka lielum lielai daļai kristīgo baznīcu, ko viduslaikos cēla mūsu zemē, vieta izraudzīta tieši senajās svētvietās, lai izmantotu bioenerģētiskās plūsmas minētajos nolūkos.

Protams, vēstījumi par šīm darbībām veidoti simbolu valodā. Dainā, kuru aplūkosim vēlāk, zintnieces ieradās svētielejā ar diviem kausiņiem.

Kausi latvju teikās. Vēl saglabātas divas teikas, kas vēsta par ielejām Pokaiņu apkārtnē un piemin tuvākās Pokaiņu apdzīvotas vietas.'tiesa, neminot pašu Pokaiņu vārdu. Par to nav jābrīnās, jo vietas, kuras uzskatīja par ļoti svētām, vārdā nesauca.

Dobeles muzeja fondu glabātāja Māra Stabrovska pierakstījusi nostāstu par Spiņu mājām, kas atrodas tieši blakus Pokaiņiem. Te Kurzemes hercogs Fridrihs Kazimirs (1650-1698) esot kādās medī­bās nomaldījies. Viņu uzņēmis Spiņu māju saimnieks Ērmanis.

Hercogs par to viņam uzdāvinājis apmēram divas mārciņas smagu sudraba kausu. Tas bijis vēl saglabāts 19. gs. sākumā. Vairāku iemeslu dēļ šis nostāsts šķiet patapināts no kādas daudz senākas teikas. Kaut vai tāpēc, ka Fridrihs Kazimirs gan bija pazīstams kā uzdzīvotājs, bet nav dzirdēts, ka zemniekiem viņš kādreiz kaut ko būtu devis vai laba darījis. Jāatgādina, ka pats Pokaiņu nosaukums saistāms ar latīņu vārdu poculum (izrunā pokulum) — kauss.

Šī darba pirmajā grāmatā jau apskatījām svētvietu līniju Skaist- kalne-Mežotne-Tērvete-Kokmuiža. Ja to saista ar Pokaiņiem, ko­pējais izvietojums uz kartes ir neparasti līdzīgs debesīs redzamajam Lielā Lāča zvaigznājam ar tā kausu. Otra teika vēsta par daudzām bedrēm šajā apkārtnē. Svētvietu līnija Skaistkalne-Mežotne-Tērvete atbilst Lielā Lāča kausa rokturim, bet pašu kausu veido Pokaiņu sis­tēma posmā Pokaiņi-Kokmuiža līdz ar pārējiem tās objektiem.

Tibeta un Pokaiņi. Visai interesanti motīvi saglabājušies tibe- tiešu pasakās. Viena no tām stāsta par pokālu ar dzīvības pilieniem, kuri atdzīvina mirušos. Citā pasakā stāstīts par drošsirdīgu meiteni un pieminēta bļoda, kurā atrodas astoņas sirdis. Šīs pasakas liek domāt par Pokaiņos atrastajiem sirds veida akmeņiem. Abas minē­tās tibetiešu pasakas un akmens sirdis Pokaiņos neapšaubāmi no­rāda uz ļoti seniem uzskatiem, paražām vai ticējumiem.

Vēl jāpiebilst, ka 110 tibetiešu pasakas zemtekstiem izriet, ka cilvēkus, kas Pokaiņos zaguši akmens sirdis un citus veidojumus, gaida lielas nelaimes.

Rietumeiropā zināms sens nostāsts, kura pēdējais populārākais nosaukums ir "Grāla kauss". Ne tikai līdzība vārdos, bet arī vairā­kas citas, zintnieciska rakstura līdzības liek domāt par Grāla kausa un lēzeno Pokaiņu svetieleju saistību. Iespējams, ka izteiktais minē­jums par Pokaiņiem ir pārdrošs, tomēr, manuprāt, šobrīd tas ir vie­nīgais, kas balstās ne tikai uz acīm redzamiem, bet arī katram cilvē­kam taustāmiem faktiem. Nav nekur citur Eiropā dzirdēts par kādu svētvietu sistēmu, kur tik daudz reižu atkārtotos vārds kauss un uz kuru varētu attiekties garamantas par sudraba kausiem un biķeriem.

Pokaiņu svētielejas savu zintniecisko nozīmi nav zaudējušas. Tajās var dziedināt, pareģot, sniegt palīdzību no attāluma. Tas izvei­dotas tā, ka vienlaikus nepieciešamo enerģetisko iedarbību var sa­ņemt daudzi cilvēki.

6.2. Grāla kausi

Zūdot senajām zināšanām, ziņas par brīnumaino svētieleju pār­tapa mītā par Grāla kausu un kļuva arvien sadzīviskākas. Šķiet, ka megalītisko pieminekļu celšanas laikā pirms trim tūkstošiem gadu apmeklētāju skaits Pokaiņos sācis sarukt. Te gan jāpiebilst, ka tas pats noticis arī citas tagadējās Latvijas teritorijas svētvietās.

Pamazām atmiņas par Pokaiņu svētielejām, kas dod cilvēkam brīnišķīgas spējas, pārvērtās teikās par kausiem, kam radās arvien vairāk variantu. Kopīga tajos ir ziņa, ka brīnumainām spējam apvel­tītais Grāla kauss noslēpts vai pazudis un tas jāmeklē. Skaistākajā teiku variantā stāstīts: ja kausu atradīs, tas atbrīvos cilvēci no cieša­nām. Bet citā variantā šis trauks ir tāds kā pārpilnības rags, kurš var savu īpašnieku un tā viesus pabarot ar dievišķīgiem ēdieniem.

Trauks, kas visus paēdina. Doma par kausu, kas visus paē­dina, varētu būt radusies no pasakas "Galdiņ, klājies!" bērna vai pa­razitējoša sliņķa apziņā. Tomēr šai domai var atrast līdzību grāmatā, kurai ir simtiem miljonu cienītāju — proti, senebreju Torā, t.i., Bībeles Vecajā derībā, Otrajā Mozus grāmatā, 16. nodaļā. Šeit uzzi­nām, ka Mozus vadītā semītu tauta — 600 tūkstoši cilvēku 40 ga­dus dzīvojuši tuksnesī, pārtikdami no paipalu nestās mannas. Katru dienu viņi savāca mannas putraimus, kas bira no gaisa, izņēmums bija tikai sestdiena, kas ir seno ebreju atpūtas diena. Kaut arī le­ģenda par paipalu (2 M 16,13) šķiet fantastiska, apraksts ir pārāk detalizēts, lai to varētu uzskatīt par pilnīgu izdomājumu.

Vācu rakstnieks Valters Jergs Langbeins savā grāmatā "Sfinksu sindroms" domā, ka citu planētu astronauti tuksnesī uzstādījuši kādu aparātu, kas no kosmiskās enerģijas ražojis pārtikas produk­tus. Piedevām tas šķiet vienīgais skaidrojums, ja grib ticēt Torā rak­stītajam.

Ja atzīstam, ka šādas ierīces tiešām ir bijušas, iespējams atrisināt vēl vienu mūsu zemes vēstures mīklu. Lai izveidotu svētvietu sis­tēmu, bija vajadzīgas simtiem miljonu cilvēkdienu, bet zinātnieki aprēķinājuši, ka akmens laikmetā cilvēku skaits mūsu zemē neva­rēja pārsniegt trīs tūkstošus. Taču, ja pieļauj, ka bijusi kāda brī- numierīce, kas pabarojusi tūkstošiem cilvēku, var ari izskaidrot, kāpēc mūsu zemē veidotas svētvietas milzīgam daudzumam cilvēku un no ka šie cilvēki pārtikuši. Atmiņas par šīm ierīcēm atspoguļotas Ziemeļeiropas tautu mitos par "Kalevalas" Sampo un citām bri- numdzirnām.

Vārda Grāls skaidrojums. Valodnieki domā, ka minētais vārds nācis no senfranču graal, kas skan radniecīgi ar viduslatīņu grodalis. Šis vārds apzīmē lēzenu, pakāpeniski padziļinātu trauku. Tieši tā­das ir Pokaiņu svētielejas.

Vēl mūsu ēras pirmā un otrā gadu tūkstoša mijā daudzi cilvēki meklēja brīnumaino Grāla kausu. Par to liecina jau vēlākās teikas un nostāsti par karali Arturu un Apaļā galda bruņinieku varoņdar­biem, kurus vainago tieši Grāla kausa noslēpumi. Šo nostāstu gal­venie varoņi ir Parsifals un Galaheds.

Parsifala tēls mākslā. 1934. gada 14. martā Latvijas Nacionā­lajā operā varēja skatīt Riharda Vāgnera mistēriju trijos cēlienos "Parsifals". Šo darbu uzskata par augstāko R. Vāgnera sniegumu muzikāli dramatiskajā laukā. Rīgā "Parsifalu" sagatavoja T. Reitera muzikālā vadībā, M. Čehova režijā ar L. Liberta dekorācijām un kos­tīmiem. Tā mūsu zemē pēc trim gadu tūkstošiem atgriezās teika, kas sākās Pokaiņos. Tikai toreiz neviens skatītājs nenojauta, ka tai var būt saistība ar mūsu zemi.

Pirmo reizi šo operu uzveda 1882. gadā, tomēr tajā pausto domu aizsākumi meklējumi 12. gadsimtā. 1182. gadā teikas un no­stāstus par karali Arturu apdarināja Provansas dzejnieks Kretjēns de Truā romānā "Parsifals jeb Stāsts par Grālu". Šis darbs jau iezīmē kristiānisku pagriezienu teikās par bruņinieku varoņdarbiem. Pēc 30 gadiem top nākamais — vēl kristiāniskāks darbs — bruņinieku romāns dzejā "Parsifals". Tā autors Volframs fon Ešenbahs Grāla kausu raksturo kā dārgakmeni, kas izkritis no Lucifera Kroņa un ieguvis brīnišķīgas spējas. Grāla kausu glabā vientuļā pilī Pestīšanas kalnā. Šai vietā kausu sargā īpaši izredzēti bruņinieki. Pēc Volframa fon Ešenbaha un pirms R. Vāgnera parādījās vēl vairāki citi, ne­daudz atšķirīgi darbi.

Ar lielu ticamību var apgalvot, ka Grāla kauss nebūt nav izdo­mājums. Tādā gadījumā teikas par kausu būtu aizmirstas, tāpat kā aizmirsti neskaitāmi tūkstoši dažādu laiku valdnieku izdomājumi. Tai pašā laikā ir temati, kas šķiet daudz fantastiskāki, tomēr netiek aizmirsti. Tada ir ari ziņa par mistisko Grāla kausu. Mēs dzīvojam zinātnes, tehnikas un ārkārtīga, varbūt pat pārmērīga lietišķuma laikmetā, bet ļaužu interese par Grāla kausu nebūt nav rimusi. No­pietni zinātnieki neskaitāmas reizes pārlasa, salīdzina un analizē vi­sas pieejamās ziņas. Ik gadus jau tā neskaitāmo grāmatu un rakstu klāstu papildina gan jauni pētījumi, gan fantastiski vai romantiski sacerējumi.

Laimes kausa meklējumi

Viduslaiku Eiropā saglabātajos senās teikas variantos spēcīgi jūtama kristianiskā misticisma ietekme. Dažos variantos izmantots kropļots Jaunās derības teksts un stāstīts par Grālu kā par šķīvi vai bļodu, no kura Kristus sadalījis saviem mācekļiem svēto vakarēdienu.

Senfranču rakstnieks Roberts de Borons romānā Ioseph Arimi- athie (ap 1200) mēģina stāstīt, ka Arimiatejas Jāzeps pēc Kristus no­ņemšanas no krusta traukā savācis Kristus asinis. Jāpiebilst, ka mi­rušam un jau atdzisušam asinis vairs netek. Bet šeit gan varētu atrast norādi uz kādu daudz senāku ziņu par sasaistēm ar Viņsauli. Arī tālākajā romāna tekstā rakstnieks atgriezies pie sensena mītu teksta par dievišķā dzēriena nolaupīšanu, protams, pārstrādājot, kā saka, veco dziesmu jaunās skaņās. Stāstīts, ka no debesīm nolaidušies eņģeļi un kausu uznesuši debesīs. Pirms pakavējamies pie kausa ceļojuma, jāatzīmē, ka Bībeles Jaunajā derība Kristus nāve un ar to saistītie notikumi aprakstīti ļoti detalizēti. Bet jāpiebilst, ka neviens no evaņģēlistiem — ne Matejs, ne Marks, ne Lūka, ne Jānis — šādu patiešam nozīmīgu notikumu par asiņu trauka aiznešanu nav pa­manījuši. Tam var būt tikai viens izskaidrojums, proti — visi pēdē­jos astoņos gadsimtos rakstītie romāni, poēmas, eposi saistāmi ar senākām un savā laikā populārām teikām, kuru pamatā bijuši pa­tiesi notikumi.

Kausa dīvainais ceļojums. Ari tālāko notikumu aprakstā Ro­berts de Borons vadījies no senāko leģendu ievirzes.

…Eņģeļi kausu uznesa debesīs. Tomčr kauss tur nepalika, bet pēc kāda laika nolaidās uz Zemes atpakaļ. Kauss tagad bija ieguvis brīnišķīgas īpa­šības — atbrīvot cilvēci no ciešanām, bet kausu ieraudzīt un atrast var ti­kai izredzētie.

Arī šī daļa ir, kā saka, no pirksta izzīsta. Ja jau kausa izcelsmi saista ar Kristu, tad, atbilstoši tālaika leģendu tradīcijām, kausam atpakaļ nolaisties vajadzēja vai nu Kristus dzimšanas vietā Betlēmē, vai Sinaja kalnā, kur Jahve deva baušļus Mozum. Tomēr rakstnieks tik lielu atkāpi no seno leģendu teksta nav varējis atļauties. Romānā kauss, atbilstoši tradīcijām, atgriežas izcelsmes vietā un tāpēc ceļo no kristiešu Svētās zemes uz tā sauktajām pagānu zemēm. Tas no­rāda, ka tajā laikā vēl palikusi kāda nojausma par to, kur meklējami Pokaiņi. Kausa maršruts atbilst senajiem tirdzniecības un arī svēt- ceļotāju ceļiem pirms 3-4 tūkstošiem gadu un bijis šāds. Kauss it kā devies caur Kirēni, tad Feniki (Krētas salā), Sirakūzām (Sicīlijā), Romu, Marseļu, Fizaku, Limaožu un Morlē uz Angliju. Dīvaini, ka kauss nepalika pašā pāvesta sēdeklī Romā. Tas vēlreiz norāda uz seno teiku, kas ir vecākas par Romas pirmsākumiem, spēcīgo ietekmi.

Šis ceļš un tā galapunkts ļauj secināt, ka vēl 12. gs. par kausa atrašanās vietu uzskatīta kāda tāla un grūti pieejama vieta Ziemeļ- eiropā, skatoties no Francijas, aiz Anglijas — tātad austrumos no pēdējās. Rakstniekam un arī lasītājam tai laikā Anglija bija jau pats kristīgai ticībai pievērsto zemju gals, jo tālākos ceļus uz dzintar- zemēm tirgotāji rūpīgi slēpa. Pat tad, ja rakstnieks to zināja, viņš to­mēr nedrīkstēja kausu novietot zemē, kur vēl nebija katoļu ticības.

Karalis Arturs. Viduslaiku autori uzskatīja, ka karalis Arturs Grāla kausu meklējis Britānijā. Tomēr šajos rakstos sastopam pret­runas.

Protams, pilnīgi absurdi, ka kāds karalis Britānijā meklētu Jeru­zalemē zudušu kausu. Tomēr padomāsim par simboliem. Pilnīgi pieļaujama doma, ka pirms kādiem trim gadu tūkstošiem vai ari se­nāk kāds cienījams britu valdnieks kopā ar pavadoņiem ir apmeklē­jis Pokaiņus. Atgriezušies no tālienes, viņi meklēja pa visu Britāniju kādu vietu ar līdzīgām īpašībām, taču mītiskais Arturs, kas uzde­vumu pildīja godprātīgi, līdzīgu vietu tā arī neatrada. Šai versijai par labu runā karaļa Artura pieminēšana teikās sakarā ar vairākiem me- galītiskiem pieminekļiem. Šīs pēdējās un tātad ļoti senās teikas ir daudz ticamākas par citām. Tas ļauj vērtēt iespējamo teiksmainā Artura dzīves laiku vismaz pirms trim gadu tūkstošiem.

Karalis Arturs ir mākslīgi uzspodrināts tēls. No vietējo cilšu va­doņa vēsturnieki to pārvērtuši gandrīz vai par pasaulvēsturisku per­sonu. Tas vedina uz domam par kādu daudz senāku teiku varoni.

Karaļa Artura prototips varētu būt arī kādas cilts vadonis, kas lielās tautu staigāšanas laikā 5. gs. pārveda uzņēmīgākos britāņus pāri Lamanšam un iekaroja dzīves vietu kontinenta piekrastē. Tā radās bretoņi. Šim vadoņa tēlam bretoņi piedēvēja mistiskas īpašī­bas. No šīm teikām vēsturnieks Monmartas Džegrijs ap 1135. gadu Britānijas karaļu vēsturē ieraksta ziņas par karali Arturu. Pēc 20 ga­diem šo darbu pārtulkoja franču valodā. Tad dzejas pantos karalim Arturam piedēvēja Grāla kausa meklējumus. Jau minēju, ka šo pa­pildinājumu pamatā bija senās teikas.

Iespējams, tieši no mūsu senčiem Arturs uzzināja par lielo akmeņu pārvietošanas mākslu. Britu teikās stāstīts par vairākiem desmitiem un pat simtiem tonnu smagiem akmeņiem, kas pārvie­toti lielos attālumos. Karalis Arturs šos lielos akmeņus esot nesis pāri jūrai uz savas plaukstas.

Vēl viens mirklis pārdomām, pirms atvadāmies no Artura Apaļā galda bruņiniekiem. Zinot feodālo laiku paražas, jādomā, ka Apaļais galds patiesībā bija tikai simbols. Varbūt ar to domāts mikroviļņu starojuma aplis ap Pokaiņiem?

Metāla kauss. Dažādos gadsimtos kausa meklētāju mērķi bi­juši atšķirīgi. Agrīnajos viduslaikos galvenokārt meklēja trauku, kas pēc saimnieka prasības neierobežotā daudzumā ražotu dažādus edienus. Viduslaiku otrajā pusē Grāla kausu cerēja izmantot kā filozofu akmeni, t.i., zelta ieguvei. Bet visos laikos bijuši ari sapņo­tāji. Tie cerēja, ka atrastais kauss palīdzēs atbrīvot cilvēci no cieša- nam un darīs visus laimīgus.

Dažnedažādās vietās veikti tūkstošiem izrakumu, lai atrastu kādu kausam, biķerim vai vismaz bļodai līdzīgu priekšmetu. Lai ru­nātu par metāla kausa meklēšanu, jānoskaidro, kad to varēja izga­tavot. Valda uzskats, ka metalurģija kā māksla radās Āzijā apmēram pirms 7 gadu tūkstošiem. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties šīs tehnoloģi­jas attīstībā, jāsecina, ka to nevar izskaidrot tikai ar pieredzes uzkrā­šanu vien. Lai varētu uzsākt metāla kausēšanu un apstrādi, bija vajadzīgas lielas iepriekšējas zināšanas.

Pirmajiem pēcledus laikmeta metāla izstrādājumiem — gan ieročiem, gan greznojumiem, gan darbarīkiem — piedēvēja pārda­biskas spējas. Seno grieķu mītos pieminēts, ka Jāsons atceļā no Kol- hidas kaut kur Daugavas posmā bijis spiests (kā muitas nodevu?) atstāt kuģa ziedojumu altāri — bronzas trauku ar trim kājām. Šāda saistība ar seno Ietu zemi atkal rosina domu par Grāla kausa pirm­sākuma vietu Pokaiņos.

Ja teika par Grāla kausa īpašībām būtu radusies no pirmo me­tāla izstrādājumu apbrīnas, tad, metāla traukiem kļūstot ikdieniš­ķiem, teikai vajadzēja izdzist, izplēnēt, pazust. Bet mīts saglabājās.

Tas liek secināt, ka patiesais pamats teikai par Grāla kausu nav bi­jis kāda amatnieka darināts biķeris, bet gan daudz nopietnāks vei­dojums.

Līdz ar to atgriežamies pie jau teiktā, ka Grāla kauss ir Pokaiņu svētielejas simbols.

Kāpēc nav kausa relikviju? Katoļu baznīcas garīgie tēvi jau pusotru tūkstoti gadu rūpīgi vākuši visas materiālās liecības par kristietības sākumiem. Var izteikt apbrīnu par to rūpību un aizrau­tību, ar kādu meklēti un vākti materiāli. Esot pat atrasts krusts, pie kā sists Jēzus Kristus, un naglas no šī krusta. Pat tad, ja ticamības varbūtība ir niecīga, priekšmeti tiek rūpīgi glabāti. Tā ir kulturālu cilvēku pieeja pagātnes vērtībai. To varētu uzskatīt par ideālu Lat­vijas senatnes vērtību glabāšanā, jo mati ceļas stāvus, paskatoties uz drausmīgo vandalismu, uz to, kā ar vēsturnieku klusu piekrišanu un neiejaukšanos gandrīz pilnīgi iznīcināja Pokaiņus.

Katoļu baznīca, vācot relikvijas, vadās ne tikai no kanoniskā Bī­beles teksta, bet meklē arī nostāstus, leģendas, teikas. No tā varam izdarīt visai noteiktu secinājumu: proti, ja būtu kaut vismazākā var­būtība, ka pastāvējis kāds māla, koka, metāla vai cita materiāla priekšmets, kuru kaut vai ar nelielu varbūtību varētu saistīt ar Grāla kausa teikām, šads priekšmets jau glabātos kādā no baznīcām kā relikvija.

Tātad Grāla biķeris vai kauss ir tikai kāda kausveidiga objekta vai veidojuma simbols. Un vēl neaizmirsīsim, ja šāds kauss būtu kaut kur novietots, izraisītos jautājums: — kāpēc tas neatsvabina cilvēci no ciešanām un kāpēc visus nepabaro?

Kā Dieva padomu pārvērta par asiņu dzērienu

Pirms pieciem vai vairak tūkstošiem gadu Pokaiņus iekaroja makroķelti un nogalēja turienes priesterus. Manuprāt, tas bija gal­venais iemesls, kāpēc klimats mūsu zemē kļuva ievērojami vēsāks, jo nebija vairs zintnieku, kas spēja to regulēt. Līdz ar to apmeklē­tāju skaits strauji saruka. Tomēr atmiņas par Pokaiņu svētielejām — svētajiem kausiem bijušas pārsteidzoši spilgtas un labi saglabājušās.

Priesteru iznicināšana. Daļa seno notikumu atspoguļoti tei­kās, kuru fragmenti saglabāti senislandiešu teiku krājumos "Edās". Tas vēsta, ka nekrietnie zemes rūķi — cvergi — nogalinājuši pašu gudrāko viru Kvaslru un sajaukuši viņa smadzenes ar bišu medu, ta pagatavojot dievišķīgu dzērienu, kas dara tā baudītāju gudru un talantīgu; dzērienu ar viltu nolaupijušas dievības. Līdzīgas teikas ir ari citās zemēs. Minētā teika šķiet piemērojama Pokaiņu iespējamai vēsturei.

Pokaiņos atrodami veidojumi, kuru uzdevumi varētu būt sais­tāmi ar informācijas uzkrāšanu un apstrādi. Citiem vārdiem, tie sa­līdzināmi ar cilvēka smadzeņu šūnām. To varēja ievērot arī tie, kas pirms daudziem gadu tūkstošiem Pokaiņus apmeklēja un vēlāk iekaroja.

Pārdomas izraisa arī to cvergu vārdi, kuri nogalināja Kvasīru. Viņus sauca Fjalars un Galars. Tas varētu būt norādes uz iekarotā­jiem āriešiem, kas iznīcināja Pokaiņu senos priesterus. Iespējams, ka Fjalars nācis no Skandināvijas klinšainajām augstienēm fjelliem, Galars — no dienvidaustrumu āriešiem, kas iebruka baltu zemēs. Varbūt ari tā ir sagadīšanās, tomēr Galara vārds skan līdzīgi gan paša Grāla, gan karaļa Artura bruņinieka Galaheda vārdam.

Daļa senču devās uz Indiju. Mūsu senākie priesteri un bramaņi uz turieni aiznesa daudzas zināšanas. Tā kā Indijā smalko enerģiju plūsmas, kas nosaka zintnieclbas efektivitāti, ir stipri vājākas, indie­šiem vajadzēja meklēt papildu stimulatorus. Zemapziņas aktivizē­šanai Indijā izgudroja dzērienu somu.

Somas gatavošanu turēja lielā noslēpumā. Arī šodien tikai pries­teriem zināms, no kura auga sulas somu iegūst. Protams, šī dzēriena noslēpumu gribēja iegūt daudzi, it īpaši bagātie ļaudis. Recepte apauga ar mistiku. Izdomāja pat dievību Somu, kas senindiešu rak­stu pieminekļos ir trešā visbiežāk pieminētā dievība. Radās mīts par somas — dievu dzēriena — iegūšanu, pat zagšanu.

Līdzīgi Senajā Grieķijā Olimpa dievības dzēra tikai dieviem pie­ejamo nektāru.

Dievišķo dzērienu cvergiem nozaga viena no pašām augstāka­jām skandināvu dievibām — Odins. Teika par reibinošo dzērienu, apceļojusi puspasaules, caur Āziju atgriezusies Eiropā, bet jau kā ziņa par asiņu dzērienu, kuram piejaukts medus. Ar visai lielu pārlie­cību var apgalvot, ka jau minētā viduslaiku leģenda par Kristus asiņu vākšanu un uznešanu debesis radusies senskandināvu mita ietekmē.

Ta pēdējo divu gadu tūkstošu laikā, Eiropai grimstot arvien dziļākā gara tumsībā, gaišais Grāla kauss pārvērtās par asiņu biķeri. Vēl tagad dažu reliģiju rituālos to dalībniekiem piedāvā dzert no kausa, kurā vīns simbolizē upura asinis.

6.3. Darbības svetielejās

Nav zināms, ka kāda cita tauta būtu saglabājusi tik bagātu se­no ziņu krājumu par pašām visaugstākajām vērtībām. Iemesls viegli skaidrojams —ja kādas tautas zemē tādu ieleju nebija, ātri izdzisa atmiņas ari par kaimiņu svētvietām. Mūsu tauta saglabājusi gan pa­šas ielejas, gan garamantas par tām.

To dainu pamatvariantu skaits, kas vēsta par svētielejām un zintnieku darbībām tajās, jāvērtē daudzos desmitos. Visu šo dainu vēstījumi ir saskanīgi un savstarpēji cits citu papildina. Dainu va­riantu strukturālā analīze ļauj tuvoties gan seno civilizāciju, gan pašu svētieleju būtības izpratnei. Dainās paustās ziņas un seno svētvietu iekārtojums savstarpēji saistās.

Par darbībām svētielejās stāstīts šādā dainas fragmentā:

…Tur atradu lejiņā Zelta pirti kuroties. Dieva dēli kūrējiņi, Saules meitas pērējiņas.

Auseklītis garu lēja Ar sudraba bikerīti. Es tev lūdzu, Auseklīti, Lej gariņu pamazām, Lai tā man neizkusa, Zelta slota peroties. Lai pārnesu māmiņai Jel ar' vienu žagariņu, Jel ar' vienu žagariņu Par šautriņa sviedumiņu.

LD 33844

Dainas variantā lūgumu Auseklim saka Saule pērdamās.

Dieva padoms. Jau minējām, ka, atrodoties svētielejā, cilvēkam skaidrojas domas, viņš iegūst gaišredzību — Dieva Padomu. Mūsu senčiem Dievs bija nevis bargs soģis, kā to bieži parāda jaunās, pē­dējos gadu tūkstošos izveidotās Tuvējo Austrumu reliģijas, bet gan mīļš un atsaucīgs Padoma devējs un palīgs.

Par Dieva ierašanos svētielejā ir sacerēts daudz dainu. Visas tās uzsver mieru, rāmumu. Šai svētajā bridi nešķīst zibeņi un nedārd pērkons kā jaunākajās reliģijās. Zintniecības norišu laikā Dieva Pa­doma saņemšanu bieži vien pavada viegla vēja plūsma, lapu iešalk- šanās, kāda putna apliecinoša vai bridinoša balss.

Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā, Netraucēja ievas ziedu, Ne arāja kumeliņ'.

LD 33683

Dieva Padomu, t.i., cilvēkam un tautai būtisku izziņu, iegūšanu senči saistīja ar sudraba enerģijas plūsmām.

Ļauna diena priecājās, Redzēj' mani pienīkušu; Man Dieviņš atspaidīja Ar sudraba atspaidiem.

LD 9230

Tomēr zintnieku darba noslēpumi dainās nav izpausti. Par Dieva Padoma saņemšanu tajās dotas tikai īsas norādes:

…Dievs Padoma devējiņš.

B15,3032

… Dieviņš man laivu īra…

LD 30712

Dieva Padomu un palīdzību saņem čaklie un mudīgie:

">*"

Dievs palīdz mudīgam Mudīgos solīšos; Braukt ar bēru kumeliņu, Dabūt skaistu līgaviņu.

LD 11711

Dievs man deva, Dievs man deva, Dievs rokā neiedeva; Dievs rokā neiedeva, Kamēr pati nepelnīju.

LD 6854

Gaišo akmeņu veidojumi. Kur austrumos no Anglijas meklēt slavenu, kausam līdzīgu, ar sevišķām spējām apveltītu veidojumu? Zināma tikai viena šāda īpašas ievērības cienīga vieta — Pokaiņi ar gaišo akmeņu krāvumiem un svētielejām. Senajās garamantās gai­šums un svētums ir vienots jēdziens. Tie gaišredzīgie cilvēki, kas prot ieskatīties talu pagātnē, redzējuši svētielejās arī senos prieste­rus. Jo cienījamāks pats priesteris, jo gaišāks viņa apģērbs. Gaišais linu ģērbs liecina arī par to, ka tas ilgi valkāts un baltu to darījuši Saule un laiks. Pokaiņu gaišie akmeņi liecina, ka tie likti pirms sim­tiem tūkstošu gadu. Simt tūkstoši skatītāju tos redzējuši televīzijas filmās, tos var apskatīt arī dabā. Pokaiņu ielejā vasarā Saule spīd bie­žāk nekā citur. Gaiši ir Pokaiņi, gaišas ir gaišiem akmeņiem rotātās svētielejās.

Vienotā sistēma

Dainu gleznainie skandējumi, lietojot jau minētos līdzību un caurviju principus, ļauj izprast divu konstruktīvi būtiski atšķirīgu seno svētvietu — svētkalnu un svētieleju — dziļo saistību. Enerģē­tiskās sistēmas varētu salīdzināt ar ieleju un kalnu nozīmi ūdens riņķojumā dabā. Ielejas ir tās, kas ūdeņus uztver un savāc, kalni ir ūdensšķirtnes.

Protams, līdzības princips ļauj apjēgt dainu dziļo daudzpa­kāpju, t.i., vairāku līmeņu, skaidrojumu.

Dieva svētvietas ir kalnā, Māras — ielejās. Turklāt šīs vietas nav pretstatītas, bet gan vienojamas kopējā pieejā nākotnes apzinātai vadīšanai. Lai uzzinātu Dieva Padomu, kā virzīt savu nākotni, ir va­jadzīgi gan kalni, gan ielejas. Latvju senči prata nākotni virzīt, nevis ļāvās nolemtībai — karmai.

Kam tie kalni, kam tās lejas, Kam zaļie ozoliņi? Dievam kalni, Laimai lejas, Bitei zaļie ozoliņi.

LD 33671

Ari šī, it kā vienkāršā daina ir dziļu simbolu pilna. Bites — tās ir gudrās domas, ozoli — svētvietu sistēmas, kam vara saknes, zelta zari, sudrabiņa lapiņas.

Bieži vien divvienību piemin kā veselu kopu. Viens no svētie- leju pieminējumiem latvju garamantās skan tā:

Man māmiņa ūdens sūta Ar diviem katliņiem: "Ej, meitiņa, tec, meitiņa, Uz to lejas avotiņu"! Pie tā lejas avotiņa Dieva dēls pirti kūra…

LD 33844 v 7

Šīs dainas turpinājums līdzīgs apcirkņa sākumā lasītajam, tikai šeit minēti divi katliņi. Tie apzīmē cilvēka dvēseles enerģētisko pie­pildījumu ar abiem dainās minētajiem bioenerģijas veidiem — zeltu un sudrabu. Dieva dēlu pirtis, kur garu lej ar sudraba bikerīti, vēsta par Pokaiņu speciāli bruģētām un ar bruģētu ceļu vienotām svētiele- jām. Turklāt par kausiem un biķeriem vēsta arī citas garamantas par Pokaiņu apkārtni.

Senākās garamantas un svētvietu iedalījums liecina par divām svētielejām kā diviem poliem vai divu strāvojumu plūsmām, par Zelta-Sudraba (jan un iņ) principiem. Viens vienīgais kauss ir pē­dējo gadu tūkstošos radies vienkāršojums.

Uz divu polu sistēmu norāda daudzas latvju dainas:

No jūriņas izpeldēja Divi sirmi kumeliņi; Vienam bija zvaigzņu dekis, ' Otram zvaigzņu iemaviņi. Tic zināja zemei galu, Tie jūriņas dibentiņu.

LD 33874

Šeit simbols/ūra lietots kā Visuma informatīvās pirmvielas lau­ka apzīmējums. Citiem vārdiem, tā ir avots augstāko zinību iegūša­nai. Aizsaulē, \.X.,Aiz kalniņa lejiņā, atrodas div' sudraba avotiņi (323, 1899). Atgriežoties pie divu polu tēmas, sastopam norādes, ka Div' svecītes jūrā deg, div' sudraba lukturīši.

Vēl nule lasītajā dainā pieminēts zemes gals. Tikai šis vārds ne­būt nenozīmē galu kā beigas ne telpas, ne citā nozīmē. Gluži otrādi, tas simbolizē kalna galu, augstāko virsotni, tātad vēsta par visaug­stākajām zināšanām. Bet, ja gribat tās iegūt, jums jāzina gan abi ku­meliņi, gan abi lukturīši — Pokaiņu ielejas. To ari rāda senākās dainas.

Saule brauca vīna dzert Uz sidraba ezeriem. Zīda groži, Zelta loks, Sidrabiņa kamaniņas, Divus baltus bikerīšus Rociņā turēdama.

V 7552, 2954

Pokaiņos ir vairāki pāru veidojumi, kas uzskatāmi par nule la­sīto dainu materiāla rakstura apliecinājumu.

Vēl par gaišajiem biķeriem (dvēseles kausiem) vēstīts dainā, kur aprakstīta paša Dieva mītne ar trim avotiem:

Pie Dieviņa lab' dzīvot, Trīs avoti pagalma, Vienā dzēra raibas govis, Otrā bēri kumeliņi, Trešajā Saules meita Bikerīšus balināja.

LD 33688

Jau minējām simbolu svece. Tas šķiet samērā nesenas izcelsmes, varbūt tikai kādu tūkstoti gadu vecs. Tomēr pašas dainas, kurās pieminētas sveces vai vēl jaunākais simbols lākturis, šķiet visai senas. Lūk, viena no tām atkal vēsta par svētvietu darbību, kas līdzīga jau aprakstītajai.

Divas gaišas sveces dega Pašā jūras dibenā. Saules meitas kroņus pina, Pie uguns sēdēdamas.

K 867,2091

Ari šajā dainā vēstīts par diviem poliem, kas ļāva darboties ar smalko enerģiju plūsmām. Svētvietu un to polu konstruktīvie veidojumi varēja būt atšķirīgi. Gadu tūkstošu gaitā no Pokaiņu bruģēto svētieleju pāra saglabājās tikai jēdziens kauss.

Izmaiņas pasaulē. Pēdējos gadu tūkstošos Eiropa izgājusi cauri viduslaiku drausmīgajai inkvizīcijai un garīgajai tumsai un sākusi garīgās atjaunošanās ceļu. Pēdējos divos gadsimtos no aizmirstības izceltas daudzas senās kultūras, kuras bija pilnīgi aizmirstas.

Āzijā no gadu aizmirstības izcelta pilsēta Mohendžodaro. Pavi­sam citā gaismā redzam Seno Ēģipti, Eblu, Babiloniju, senās Āfri­kas valstis. Amerikā no gadsimtu aizmirstības izdevies izcelt senās Peru un Vidusamerikas kultūras centrus, cilvēku rokās nonākušas pārsteidzošas ziņas par Saules un citu debess spīdekļu vērojumiem. Tikai pēc tam, kad seno zināšanu jēga un nozīme bija apjausta ci­tur, konservatīvā Eiropa sāka domāt par savām vērtībām: Anglijā — Stounhendža, senās svētvietas Armēnija, Francijā un citur, kā ari pēdējie pētījumi par Ēģiptes piramīdām liecina par neticami aug­stām zināšanām pirms gadu tūkstošiem.

Bet latvju zeme šai seno kultūras vērtību izpratnei sāk tikai tu­voties.

Šajā apcirknī galvenokārt rakstīju par Pokaiņiem un Grāla kausu. Latvijā ir arī daudz citu vietu ar tādu smalko enerģiju strā­vojumu, kas var cilvēkiem palīdzēt. Visa Latvija ir milzu svētvieta ar izcilām iespējām. Mūsu pašreizējais uzdevums — apzināt un sagla­bāt senās svētvietas lidz laikam, kad to iespejas atkal varēs likt lietā.

ŠI uzdevuma izpildi stipri traucē daudzu vadošo darbinieku uz­skati, ka Latvijā nekā ievērojama nav un nedrīkst būt. Septiņus gad­simtus iekarotāji mūsu vectēvu vectēviem centās iestāstīt: mēs jums, pagāniem, atnesām gaismu! Un jāprasa, kā gan šajos apstāk­ļos mūsu vectēvu vectēvi saglabāja pasaulē visvērtīgākās un visse­nākās ziņas — latvju garamantas. Ir jābrīnās, ka gan šajos apstākļos izdevās pasargāt kaut daļu seno svētvietu no pilnīgas izpostīšanas.

Vai cilvēku var darīt laimīgu? Senākais viedo ziņu krājums — latvju garamantas — apgalvo, ka Dieva padomu un palīdzību saņem tikai tie, kas čakli strādā. Nekad nebūs laimīgi skauģi, alkatīgie un citi, par kuriem smejas mūsu garamantas. Bet paši sevi viņi uzskata par nelaimīgiem cietējiem.

Šie cietēji paši sevi nolēmuši mūžīgām ciešanām, un neviens cits kā viņi paši no tām neatbrīvos.

Ari daudzi veseli un pārtikuši cilvēki sevi uzskata par nelaimī­giem.

Daudzi cilvēki nemaz nezina, ka viņi ir laimīgi. Protams, vēl pa­liek ciešanas, ko izraisa smagas slimības, un patiesas bēdas. Tomēr lielum lielai daļai cilvēku laimes vai nelaimes izjūtas nosaka viņu pašu prasme dzīvot un vērtēt savu apkārtni.

Jāapjēdz, ka tāda sabiedrībā, kurā gandrīz visi cilvēki ir neap­mierināti un lielākā daļa uzskata sevi par nelaimīgiem, kaut kas nav kārtībā. Latvju dainas rāda, ka senču dzīves uztvere bijusi daudz gaišāka.

Pašreizējā sabiedrība ir ļoti tālu līdz tām cilvēku attiecībām ar dabu un citiem cilvēkiem, par kādām vēstīts dainās. Tomēr mūsu garamantu un seno svētvietu izpēte liek domāt, ka tie cilvēki, kas sapratīs nule teikto, var mainīt sevi, savu apkārtni un kļūt laimīgāki.

Svētieleju rītdiena. Laimīgs cilvēks, laimīga ģimene, laimīga sabiedrība var paveikt daudz vairāk nekā nelaimīgie un neapmieri­nātie. Pokaiņos un citās Latvijas senajās svētvietās gūtā pieredze ļauj apgalvot, ka šo vietu nozīme nebūt nav mazinājusies. Jau mi­nēju, ka tās var cilvēkiem palīdzēt gan garīgi, gan fiziski.

Nav vajadzīgi ne miljardi, ne miljoni, lai cilvēkus darītu laimī­gākus un labākus. Seno svētvietu iespējas cilvēku garīgo spēju at­raisīšanai un fiziskai dziedināšanai veikušas brīnumus pagātnē, nav zudušas tagadnē un daudz plašāk var to veikt nākotnē.

Varam teikt, ka mūsu zeme saglabājusi Grāla kausu, un tas arī tagad var cilvēkiem daudz palīdzēt.

Septītais apcirknis

Klimata vadīšanas ierīces

Klimata vadīšana ir viens no cilvēces sapņiem. Ik gadus desmiti tūkstoši cilvēku iet bojā plūdos, no pārmērīga sausuma vai citās da­bas katastrofas. Kaut arī Latvija dabas katastrofas ir retums, tomēr mūsu zemkopji bieži vien cieš no tiem vai citiem dabas untumiem.

Bagātākās valstis atvēl lielus līdzekļus klimata pētīšanai. Droši var teikt, ka pēdējā gadsimta ceturksni lielvalstis ik gadus tērē mil­jardus dolāru, pētot iespējas, kā paredzēt un mainīt gaidāmo laiku, novērst vai vismaz samazinat katastrofalās izmaiņas. Ir gūti arī daži panākumi, piemēram, cīņā ar krusu, lai aizsargātu dārzus un lau­kus. Lietu var kā izraisīt, tā ari novērst, kaisot no lidmašīnas dažā­das ķimikālijas. Tomēr pagaidām šīs rupji tehniskās metodes praksē izrādījušās pārlieku dārgas.

Lai cik tas arī skan pārsteidzoši, vairākas ziņas liek domāt, ka mūsu senči prata mainīt meteoroloģiskos apstākļus gan sev tuvākā, gan arī plašākā apkārtnē, radot sev vēlamo klimatu.

7.1. Senču veikumi

Ģeologi, pētot dažāda vecuma nogulās at'rodamos putekšņus, secinājuši, ka mūsu zemē 3,3 tūkstošu gadu garumā bijis neparasts klimats. Te bijis silts kā Moldovā, un tāpēc pastāvējusi arī līdzīga augu valsts. Šis laiks sākās 6. gt. p.m.ē. un turpinājās līdz 2,7. gt. p.m.ē.

Ta kā šai laikā uz zemeslodes kopumā pastāvēja parastā tempera­tūra, jādomā, ka mūsu senči prata panākt vietēja rakstura izmaiņas.

Vēl līdz 20. gs. vidum bija dzīvi cilvēki, kas prata novirzīt pēr­kona negaisu. Vēl 19. gs. dzīvoja cilvēki, kas varēja izsaukt lietu vai vēju, pārraidot domas.

Mūsdienu civilizācija vēl nav izaugusi tik tālu, lai kaut vai teo­rētiski tuvotos latvju senču augsto zināšanu izpratnei. Šobrīd senās zināšanas pēta ļoti slepenas laboratorijas, bet šie darbi virzīti galve­nokārt uz jaunu iznīcināšanas ieroču radīšanu.

Elektrotehnikas speciālisti tikai sākuši izstrādāt tādus aparātus, kas darbotos ar domu impulsiem. Mūsu senči spēja vadīt norises atmosfērā pirms desmitiem tūkstošu gadu.

Klimata vadības līdzekļi

Pētot senču garīgo mantojumu un pieredzi, atklājas, ka viņi, lai lietu izsauktu vai novērstu, pratuši sarunāties ar lietus mākoņiem gluži kā ar dzīvām radībām. Šī māka bija saglabājusies līdz pat 20. gs., un tā ir atjaunojama. Ir gadījies uzklausīt vairāku cilvēku liecības par viņu vecmāmiņu un vectētiņu spējām mainīt pērkona negaisa ceļus. Latvijas senvietās šur un tur atrodami īpatni veido­jumi, kas, manuprāt, kalpojuši klimatisko apstākļu mainīšanai. Vai­rākkārt ir pieredzēts, kā šajās vietās sabiezē vai izklīst mākoņi, pie­ņemas vai aprimst vēja brāzmas, notiek citas līdzīgas izmaiņas, kuras mūsdienu fiziķi nespēj izskaidrot. Senatnē zinoši cilvēki šā­das izmaiņas spēja veikt apzināti. Arī mūsu dienas šādas darbības iespējams atkārtot. Tām ļoti noderīgas, izrādās, ir dažas ielejas, dambji, kā arī speciāli izveidoti dobumi un alas.

No klimata vadīšanas līdzekļiem vairāk pētīti ir attiecīgās vietās uzbērtie dambji, izveidotās iedobes un noliktie svētakmeņi. To vietu skaits, no kurām varēja vadīt mākoņu kustību un pārveidoša­nos, varēja būt visai liels un mērāms daudzos desmitos tūkstošu.

Klimata vadīšanas būtība ietver sevī triju veidu darbības.

Pirmās ir — vēja plūsmu mainīšana. Otrajā darbību grupā zintnieki vada siltuma pieplūdi vai noplūdi, pēc vajadzības aizvelkot priekšā vai izkliedējot mākoņu segu. Trešā darbību grupa nodro­šina vajadzīgo mitrumu augsnē, izveidojot vai izkliedējot lietus mā­koņus, vajadzīgajos brīžos izsaucot vai pārtraucot nokrišņus. Mūsu senči prata izveidot, vadīt un pārvietot miljoniem tonnu smagas mākoņu masas.

Veidojumi klimata vadīšanai. Senči izbūvēja īpašus zemes veidojumus, no kuriem šīs dabas norises bija vieglāk ierosināmas un vadāmas. Viņi iekārtoja vietas, kuras atļāva caur pazemes ūde­ņiem iedarboties uz debesu ūdeņiem, t.i., mākoņiem. Lielākajā daļā gadījumu šis vietas ir dabīgas vai mākslīgas ielejas, iedobes, bedres jeb, vispārināti sakot, kausi. Daļā gadījumu pauguru nogāzēs vei­doti dobumi. Zintnieka domu raidījumus noteiktos apstākļos uz­tver tie pazemes ūdeņi, kas spēj pievilkt, atgriezt vai virzīt debesu ūdeņus. Vējš ir nevis cēlonis, bet gan tikai līdzeklis.

Latvijā, it īpaši tās rietumu daļā, atrasts ap 20 īpatnu zemes uz­bērumu — dambju, kuru veidošanas nepieciešamība un uzdevumi pagaidām nav neapstrīdami. Tie nav ģeoloģiski objekti, kurus radī­juši nejauši dabas procesi, bet gan saprātīgu būtņu veidojumi. Taču tie nav nedz ceļi, nedz dambji ūdens aizturēšanai, nedz seni nocie­tinājumi.

Dambju atrašana. Daudzās Latvijas vietās sastopami māj- vārdi Dambji, Dambīši vai līdzīgi. Šādu mājvārdu daudzums Rūjie­nas novadā vien ļauj pieņemt, ka visā Latvijā bijis ap 200 dambju. Patlaban apzināta ir apmēram desmitā daļa no tiem. Autors cer, ka atmiņas par dambju izpētes sākumiem var palīdzēt tiem, kas mīl šo zemi un grib saglabāt tās senās vērtības.

Tas sākās pirms 30 gadiem, ceļojot pa Altaja krāčainajām upēm. Kādu vakaru, sēžot pie ugunskura, izcilais neiroķirurgs Tālivaldis Apinis, kas bija uzņēmies mūsu grupas ārsta pienākumus, pastās­tīja, ka Latvijā, netālu no viņa mājām Umurgā esot īpatns, nekādi neizskaidrojams zemes valnis.

Pēc ceļojuma, atgriezies Latvijā, apmeklēju šo vietu. Valnis tie­šām bija visai neparasts — it kā milzīgs loks, it kā nepabeigts ceļš netālu no Dambīšu mājām. Valnis sākās un beidzās purvā, un to­brīd šķita, ka tam nav nekādas praktiskas nozīmes. Tajā pašā laikā nepārprotami bija redzams, ka tas ir mērķtiecīgi veikts cilvēka roku darbs.

Ceļojot pa Latviju, centos ieraudzīt ko līdzīgu, bet velti. Vaja­dzēja paiet vēl 20 gadiem, nostaigāt desmitiem tūkstošu kilometru, iekams no Sigurda Rusmaņa uzzināju par līdzīgu dambi Rucavā.

Kaut arī abus dambjus šķīra trīs simti kilometru, bija skaidrs, ka tos veidojuši cilvēki ar līdzīgu pasaules uztveri un zinašanu līmeni. Abus veidojumus saistīja vārds zviedri, bet tie bija pārāk seni, lai tos varētu attiecināt uz zviedru vai vikingu laiku. Vēl ilgi tie palika ne­izprotama mīkla. Arī pirmie publicējumi par dambjiem pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados it kā palika bez atbalss. Tad citu pēc citas sāku saņemt ziņas par dambjiem. Tomēr, kā jau sākumā minēju, lielākā dala dambju vēl jāatrod.

Pētot senos zemes uzbērumus un akmeņu dambjus, radies iespaids, ka tie tapuši senatnē un vēl tagad izmantojami ne tikai kli­mata vadīšanai, bet arī dažiem citiem uzdevumiem. Gandrīz visi pat­laban zināmie dambji veidoti līdzenumos. Iespējams, ka paugurai- nēs senči izmantoja dabīgus vai arī nedaudz pārveidotus paugurus.

Līdz šim iegūtās ziņas liek domāt, ka meteoroloģiskos apstāk­ļus savu lauku ražības veicināšanai, laistīšanai vai pārmērīga mit­ruma novēršanai varēja vadīt no vietējiem punktiem seno mājvietu tuvumā. Tomēr, manuprāt, klimata vadīšanai kopumā pastāvēja centrālās sistēmas ar izbūvēm domu pārraidei.

No lielās, teiksim, Baltijas zemju sistēmas saglabajusies centrālā trīsstūrveidīgā daļa un tās zari, kas veido ugunskrustam jeb svasti- kai līdzīgu zīmējumu. Par trlsstūrveida sistēmu vēsta arī daina:

Es nomešu baltu pupu Daugaviņas maliņā,

Tā uzauga liela, gara Deviņiem žuburiem. Es uzkāpu debesis Pa tiem pupas žuburiem. Man iedeva Dieva dēls Trim kantēm zobeniņu. Es pārcirtu Velnam galvu Deviņiem gabaliem…

LD 34043 v 4, Aizkraukle

Dieva dēlu stelles

Latvju dainās atrodam ziņas gan par klimata vadīšanu, gan par šim darbībām lietojamām ierīcēm. Dainas liecina, ka pirmās ietai­ses ierīkotas tālajos aizlaikos, kas dēvējami par Dieva dēlu laiku. Vieglāk saprotamas norādes par šīm darbībām izteiktas dainā:

Kas varēja grožus vīt No straujā ūdentiņa? Kas varēja vilnu cirpt No pelēka akmentiņa ? Dieva dēli grožus vija No straujā ūdentiņa. Saules meitas vilnu cirpa No pelēka akmentiņa.

LD 33818, Krustpils

Klimata vadīšanas sistēmas bija saistītas ar lielo svētvietu tiklu, ko dainās dēvē par sagšu. Senās dainas vēsta par divu enerģijas veidu pārraidi:

Saules meitas diegus vērpa Zeltītos ratiņos; Dieva dēli stelles taisa, Ar sudrabu sudraboja.

Fs 931,1435, Atašiene

Mūsdienu fizika māca, ka enerģijas pārraidei ir gan kvantu, gan viļņveida daba. Pilnīgi dabīgi, ka atsevišķās vietās krustojas gan dai­nās aprakstītās Zelta (Yang,jan), gan Sudraba (Yin, iņ) enerģijas pār­raides sistēmas.

Te tikai piebildīsim, ka ar simbolu stelles domāta sistēma, kas veido svētvietu sistēmu vadību pāri Latvijai. Bet simbols groži ir pa­visam viegli izprotams. Groži ir tie, ar kuriem vada lielo spēku, ko dainās apzīmē ar vārdu kumeļš.

Jābūt uzmanīgiem. Tomēr jābrīdina, ka šīs darbības nav bērnu spele. Tās prasa noteiktas iemaņas, un, nemākulīgi rīkojoties, cilvēks var nodarīt lielu ļaunumu ne tikai apkārtnei, bet arī pats sev. Domājams, ka mūsu zemē ir bijuši vairāki simti dambju, bet pagai­dām zināmi tikai daži desmiti.

Dambju veidi

Mūsdienās, dzirdot vārdu dambis, parasti iedomājamies kādas hidroelektrostacijas, teiksim, Rīgas, Ķeguma vai Pļaviņu HES aiz­sprostu pāri Daugavai un gar uzplūdinātā ezera krastiem. Bet vēl pirms gadsimta šim vārdam bija pat vairākas nozīmes.

Sīpeles dambji. Līdz 18. gs. Dobeles rajonā, īpaši Sīpeles (ta­gad Jaunbērzes) pagastā, bija daudz sīku dambīšu ūdens aizturēša­nai. Tos izveidoja līdzenās vietās ap apstrādājamiem laukiem ar mālainu augsni. Pēc divu trīs gadu zemes izmantošanas, kad tā bija zaudējusi ražību, apdambētajā laukā aizturēja sniega un lietus ūde­ņus. Tā izveidoja dīķi, kurā audzēja zivis. Zeme tikmēr atpūtās, apmēram pēc diviem gadiem tās ražība atjaunojās, un tad atkal to varēja apsēt vai apstādīt. Varbūt šo sistēmu varētu nosaukt par slapjo dubultpapuvi.

Ceļi. Kurzemē par dambjiem sauc uzbērtos ceļus. Rojā ir Ilmatu un Zibeņdambis, Engurē par dambi sauca veco ceļu uz Talsiem. Arī Jelgavā vēl ir Lielā un Mazā dambja ielas, Rīgā — Katrīndambis, Ga­nību dambis, Balasta dambis. Tomēr ne visi dambji ir ceļi. Lielum lielā dambju daļa vēl uzskatāma par neatminētu mīklu.

Raganu dambji. Dobeles rajonā, rietumos no Bēnes-Ukru ceļa, nomaļā pļavā ir neliels zemes valnis, ko dēvē par Raganu dambi. To it kā esot likusi uzbērt Bēnes baronese. Šis dambis nav savienots ne ar nule minēto, ne citiem ceļiem. Pļavā tas sākas un pļavā arī beidzas.

Kāds nostāsts par Raganu dambi vēsta, ka baronese, kas likusi dambi uzbērt, pati bijusi ragana. Pirmajā brīdī šis nostāsts šķiet sa­mērā jauns un visai apšaubāms, jo nevar nekādi iedomāties iemeslu, kāpēc baronesei būtu bijis vajadzīgs šis dambis. Piebildīšu, ka vēl pavisam nesen, kad granti raka ar lāpstām, veda ar zirgiem vai nesa ar groziem, jebkura dambja veidošana bija visai darbietilpīga un to darīja tikai tad, ja bija sevišķi liela nepieciešamība. Tomēr sva­rīga ir ši nostāsta būtība, — ka dambis ir speciāli uzbērts. Ziemeļos no Bēnes zināms kāds cits dambis. To it kā esot licis uzbērt barons, kas pa šo dambi devies uz slepenu satikšanos ar kalponi. Arī šī ziņa jāsaprot simboliski.

Uz daudz senāku, vairākus tūkstošus gadu vecu notikumu no­rāda cita teika. tā vēsta par Lielauces ezera izcelsmi. Ezers gribējis nolaisties pie Benes, bet tad kāda sieva, stāvēdama uz Raganu dam­bja, virzījusi to tālāk. Ja dambis jau tad pastāvējis, iznāk, ka tas vei­dots vismaz pirms četriem gadu tūkstošiem.

Zviedru kara ceļš. Līdzīgs, apmēram 0,25 km garš dambis zi­nāms starp Limbažiem un Umurgu. To dēvē par Zviedru kara ceļu. Dambis ir līdz 5 m augsts un augšpusē apmēram 2 m plats. Dam­bis atgādina milzu loku. Tā gali pazeminās un izbeidzas purvā. Mi­nētā loka rādiuss ir apmēram 1,7 km — viena tūkstošā daļa no Mē­ness rādiusa. Vaļņa augšējā daļā krauti vidēja lieluma akmeņi, kuru nozīme ir neskaidra.

Plānā dambis ir taisne, kas virzīta ZR-DA virzienā. Dambja gali nav savienoti ar ceļiem. Grūti, pat neiespējami iedomāties, kāpēc gan un no kurienes uz kurieni zviedriem tik ļoti vajadzēja to būvēt. Dambī ieguldīti ap 40 tūkstoši vezumu grants. Pilnīgi izslēgts, ka šis darbs būtu veikts kara laika steigā. Tāpēc jādomā, ka dambis ir daudz senāks par zviedru laikiem.

Citi lokveida dambji. Bez nule aprakstītā Latvijā zināmi vel divi lokveida dambji. Tie abi atrodas Dobeles rajonā. Lielāko no tiem sauc par Krievu kalnu. Tas paceļas 149 m v.j.l., kas ir viena miljardā daļa no Zemes attāluma līdz Saulei. Šī kalna augšējā daļa ir nepārprotami mākslīgi veidota ar stāvām nogāzēm. Dambja loka rādiuss ir apmēram 6,4 km, kas ir vien tūkstošā daļa no zemeslo­des rādiusa.

Apmēram 5 km DA no nule aprakstītā Krievu kalna Pokaiņos atrodas otrs, līdzīgs, tikai daudz mazāks veidojums. Tas ir šī darba pirmajā grāmatā aprakstītais Dižās sejas Kroņa kalns. Ari tas ir lok­veida dambis, tikai tā rādiuss ir simtreiz mazāks neka Krievu kalna rādiuss, t.i., apmēram 64 m. Diemžēl izcilā veidojuma virsma, pirms 10 gadiem izcērtot mežu, stipri kropļota.

Palaipes dambis. 8 km uz ziemeļaustrumiem no Rucavas (Lie­pājas rajons) atrodas Palaipes dambis, saukts arī par Zviedru dambi. Katrā galā dambja augstums un platums bijuši dažādi. Ar pilnu pārliecību var teikt, ka šeit, Kurzemē, Šventojas pļavās, zviedri ne­kad neko nav būvējuši. Arī šis dambis nav paredzēts ūdens aizturē­šanai, tas nav arī ceļu savienojums.

Kopējais Palaipes Zviedru dambja garums ap 1 km. Tas iesākas pamazām, uzeja slīpa. Abās dambja pusēs grāvīši, bet par maziem, lai no tiem uzbērtu dambi. Nav arī redzamas vietas, no kurienes būtu ņemta zeme dambja uzbēršanai. Šis dambis ir nedaudz liekts, vidū it kā pārrauts. Augstākajā galā atrodas paliels akmens. Te dam­bis ap 6 m plats, 3 m augsts.

Joda dambis. Embūtē (Liepājas rajons) iepretī tā sauktajam Induļa pilskalnam plešas ap 1 ha liela ieleja. No tās senkrasta uz pilskalnu ved dīvains uzbērums — Joda dambis, kas atgādina mil­zīgu jautātāju, būtībā seno Zalkša zīmi. Šī dambja virsma atšķiras no citiem Latvijas mazajiem uzbērtajiem dambjiem, tā ir pati slī­pākā. Ap 80 m garā dambja DR gals ir vairāk nekā 2 m augstāks par ZA galu.

Dambis nebūt nav vajadzīgs ne ceļam pār ieleju, ne arī ūdens aizsprostošanai. Toties dambim ir vairākas interesantas bioenerģē- tiskās īpašības, kuras varētu būt lietojamas meteoroloģisko ap­stākļu maiņai.

Dažkārt rakstos atrodamās ziņas, ka dambis kalpojis Lankas upes ielejas appludināšanai uzbrukuma gadījumā, ir galīgi aplamas. Lejas galā ši mākslīgā uzbēruma augstums ir ap 1,5 m, un tas ir ap 10 m zemāks par pilskalna pakāji. To apiet nebūtu grūti.

No ta jāsecina, ka dambim nevarēja būt nekāda militāra vai hidrotehniska nozīme.

Ukru dambji. Pie vietām, kur atklāti vēl neatminēti senatnes noslēpumi, pieskaitams ari citādi klusais un mazapmeklētais Ukru pagasts. Šeit, dienvidos no bijušās Mazauces muižas, saglabājušās nozīmīgu senatnes pieminekļu — Ukru dambju paliekas. Tie bijuši paši lielākie no tiem dambjiem, kuru mākslīgā veidošana nerada nekādas šaubas. Atšķirībā no jau aprakstītajiem dambjiem šeit bija sazarota, savstarpēji saistīta dambju sistēma. Kaut arī tie ir stipri iz­postīti, tomēr saglabājušās paliekas, kas ļauj tos salīdzināt ar citiem līdzīgiem veidojumiem Latvijā un Anglijā. Saglabājies Melnā dam­bja vārds, citi, šķiet, zuduši.

Lielākais no dambjiem atradies ap 3 km rietumos no Ukriem un gājis no Mazauces Stružām uz Karpēniem (Lietuvā). Dambja galvenais virziens apmēram ZA-DR, kas atbilst vispārējam zemes viļņojumam Ukru pagastā. Šāda virzienā uz DR tek Lietuvas upe Dabikene, bet ZA virzienā savu tecējumu sāk Tērvete un tās piete­kas. Dambja novietojums atbilst ūdensšķirtnei starp Tērveti un Da- bikeni.

No galvenā dambja atdalījās sānzari R-A virzienā.

Uzbērumu augstums un platums nav bijis vienāds. Dambja sā­kumā pie Stružām tas bija ap 1,5-2 m, bet pie pašas robežas — ap 6 m plats un 2 m augsts. Visas šis sistēmas kopgarums bija ap 10 km.

Dambja virsma bija līdzena, pa to varēja iet vai jāt, ziemā braukt ar ragavam. Tomēr tas nav bijis ceļš šī vārda parastajā nozīmē, jo neviens no dambja galiem vai atzariem nebija savienots ar kādu citu zemes ceļu.

Neparasto senatnes mīklu iznīcināja pagājušā gadsimta septiņ­desmito gadu beigās. Latvijas daļā no dambja saglabājies pavisam neliels gabaliņš pie Pērlēm. Tas steidzīgi jāņem valsts aizsardzībā kā senatnes piemineklis.

Darbu apjoms. Ņemot vērā to, ka liela daļa dambja iet pa pur­vainām vietām, uzbēruma apjoms varēja būt ap pusmiljona kubik­metru. Arī šeit, tāpat kā pie jau apskatītajiem Zviedru dambjiem, nav redzams, ka zeme būtu ņemta tepat uz vietas, tātad tā atgādāta no citurienes. Būvēt dambjus senatnē, kad, nerunājot par ekskava­toriem un pašizgāzējiem, nebija pat dzelzs lāpstu, bija grūts uzde­vums. Lai tādu dambi izveidotu, vajadzīgi vairāki simti tūkstošu, varbūt pat miljons darba dienu. Tātad vajadzēja būt kādam ļoti sva­rīgam iemeslam, lai šādu dambju sistēmu veidotu.

Kādēļ tie bērti? Ukru dambji nebija zemes ceļi braukšanai ar ratiem, jo tie nepievienojās citiem ceļiem. Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka dambji kalpojuši baroniem medību laikā. Protams, dambjus va­rēja izmantot arī šādam nolūkam, tomēr diez vai tādēļ veikts tik milzīgs darbs. Šim nolūkam pietiktu ar metru platu uzbērumu gan iešanai, gan jāšanai ar zirgu. Turklāt apkārtējie muižnieki bija naba­dzīgi. Par to liecina visai pieticīgās muižu ēkas. Ir neiedomājami, ka, bagāts kļuvis, muižnieks dzīvotu šaurā miteklī, bet tērētu milzu naudu medību ceļa būvēšanai.

Vēlreiz uzsveru, ka pilnīgi noteikti atkrīt doma par ūdens aiz­turēšanu, jo šī sistēma nenoslēdz nevienas ūdensteces ieleju. Visai apšaubāma ir arī iespēja, ka šeit, Ventas pietekas Dabikenes krastā, būtu kāds papildu ceļš.

Šie, tāpat kā jau aplūkotie Zviedru dambji, nevarēja kalpot ne ūdens aizturēšanai, ne arī kā nocietinājums kara laikā. Dambis ne­apšaubāmi bijis paredzēts pavisam citiem uzdevumiem, par kuriem varam tikai minēt.

Citi dambji. Dižciema (Ventspils rajons) dīvainas izcelsmes ze­mes uzbērumus atradis Viesturs Štellbaums. Bez tam zināmi vairāki no akmeņiem veidoti dambji gar Kurzemes krastu. Visi tie liecina par cilvēku apzinātu darbību.

Īsti droši var apgalvot tikai to, ka šie dambji ir viena no intere­santākajām senatnes mīklām. Mēģināsim to risināt, lai pievērstu sa­biedrības uzmanību senās civilizācijas pieminekļiem — noteiktās vietās un atbilstoši zināmām likumsakarībām talā senatnē veido­tiem zemes uzbērumiem, kurus tautā sauc par dambjiem. 20. gs. daudzus no tiem iznīcināja totālās meliorācijas laikā, pat neiedo­mājoties, ka šie dambji ir ne tikai senās civilizācijas pieminekļi, bet var būt ari ievērojama nākotnes civilizācijas daļa.

Akmens dambji. Latvijā zināmi arī vairāki akmens dambji. Pa­gaidām nav drošu ziņu par šo, neapšaubāmi mākslīgi radīto, dam­bju nozīmi.

Tie nav uzskatāmi ne par ceļiem, ne hidrotehniskām būvēm, ne aizsardzības nocietinājumiem. Tie nav uzskatāmi arī par tādiem vaļņiem, kas samesti uz ežām tikai tāpēc, lai kaut kur novietotu no laukiem nolasītus akmeņus. Pie Jeru (Valmieras rajons) dambjiem pielikts uzraksts, ka tie esot akmeņu žogi. Tomēr tāds uzraksts uz­skatāms par aplamu, jo sarežģītie Jeru krāvumi nav pielīdzināmi ne kapsētu, ne kristīgo baznīcu, ne aploku žogiem. Šos dambjus nosa­cīti var dalīt divās grupās. Pirmajā grupā iekļaujami šaurie vaļņi, kuru platums parasti nepārsniedz 2-2,5 m. Tādus atrodam Beve­rīnā, Jēros (abi Valmieras rajonā), Pokaiņos un Ziemupē (Liepājas rajons). Tie neapšaubāmi ir cilvēku rokām krauti no nelieliem, re­tāk vidēja lieluma laukakmeņiem. Otrā grupa — kalvas — ir ap 10 m plati uzbērumi, kas galvenokārt sastāv no lieliem un vidējiem akmeņiem. Daudzi no tiem ir īpaši apstrādāti. Kalvas ir zināmas Kaltenē (Talsu rajons), Ramatā (Ventspils rajons), Vēdē (Ventspils rajons) u.c.

Kalvu izcelsme ir neskaidra. Patlaban valda uzskats, ka tās vei­dojusi tikai daba vai nu no šļūdoņa nestiem laukakmeņiem, vai arī no jūras akmeņiem, kurus krastā izstūmis ledus. Tomēr Kaltene pie

Žūrnieku strauta gandrīz saskārās divas, savstarpēji perpendikulāru kalvu grupas. Tas liek domāt, ka vismaz viena no tām ir nevis da­bas, bet gan apzinīgu būtņu veidota.

Atšķirībā no zemes dambjiem, kas, manuprāt, bija paredzēti ti­kai klimata vadīšanai, daudzie speciāli apstrādātie svētakmeņi liek domāt, ka kalvās varēja dziedināt un tās kalpoja ari bioenerģētiskās aizsardzības un citiem uzdevumiem.

Lielie veidojumi

Latvijā ir daudzi lieli zemes veidojumi, par kuru mākslīgo iz­celsmi nav ne mazāko šaubu. Pie tādiem pieder daļa kalnu, tostarp arī par pilskalniem dēvētie — piemēram, Sunākstes Zilais kalns, Vecpiebalgas pilskalns un citi, par kuriem teikās stāstīts, ka tie sanesti ar cepurēm. Tādējādi esot veidoti ari dambjiem līdzīgie uzbērumi, piemēram, Talsu Ķēniņa kalnu ļaudis sabēruši virs ķēniņa kapa, Kangaru kalnus sabēris milzis, bet Tukuma Lielo kalnu — pats nelabais.

Latvijā ir daudz arī tādu kalnu un pauguru, kas vismaz daļēji ir tapuši mākslīgi. Tādi ir daudzie pilskalni un svētkalni — Valmieras Zilaiskalns (vismaz tā augšdaļa), Dobes kalni aiz Auces, Spārnu kalns pie Īles, dambis Ludzas ezera rietumu krastā u.c.

Runājot par tādiem kalniem, vēsturnieki mēģina skaidrot, ka tie veidoti nocietinātu piļu celšanai. No viņu paustā izriet, ka mil­zīga apjoma zemes darbus veikušas pirmatnējās kopienas savām vajadzībām. Tomēr šis skaidrojums daudzos gadījumos ir neapmie­rinošs, jo ne minēto kalnu veidols, ne izvietojums, vēl jo vairāk to virsma nevarēja būt noderīga dzelzs laikmeta militārām vajadzībām.

Kaut arī patlaban valda uzskats, ka visus lielos dambjus veido­jušas ledāja plaisās iebirušās grants un oļu masas, tomēr nopiet­nāka izpēte neatstāj šaubas par to, ka šie dambji mākslīgi radīti. Šie dambji nav nedz ūdens aizsprosti, nedz ceļi. Senatne to izveidoša­nai pārvietoti simtiem tūkstošu, dažkārt pat miljoniem tonnu ze­mes. '1ās liek domāt, ka tie kalpojuši kādām ļoti svarīgām vajadzibam.

Lielās dienas dambji. Dobeles rajonā atrodas arī citi visai iespaidīgi veidojumi — gareni, R-A virzienā orientēti dambji, kurus nevar uzskatīt par šlūdoņa radītiem. Šļūdonis, kas virzījās šurp no ziemeļiem, nevarēja radīt samērā šaurus, stāvus uzbērumus, kas orientēti perpendikulāri tā kustības virzienam. Daļa ģeologu tos sauc par osiem, t.i., veidojumiem, ko radījusi šļūdoņa plaisās iebi­rusi grants. Ja ticētu ģeologiem, būtu jāsecina, ka šļūdonis nācis ne­vis no ziemeļiem, bet gan grozījies pa mūsu zemi krustām šķērsām.

Tas runā pretī mehānikas, tostarp arī materiālu pretestības likumiem. Tāpēc dambji uzskatāmi par seno civilizāciju pieminek­ļiem. Diemžēl dambji bieži vien veidoti no tīras grants, tāpēc šie unikālie senatnes pieminekļi gandrīz pilnīgi norakti. Dambji parasti nav iekļauti aizsargājamo dabas, vēstures vai arheoloģijas piemi­nekļu sarakstā, turpinās to nežēlīga iznīcināšana. Jau minēju, ka apmēram pirms 20 gadiem meliorācijas gaitā iznīcināta lielākā daļa unikālā Ukru dambja, kā arī daļa Palaipes dambja. Tikai vietējie zina rādīt vietu, kur noraktas bijušo dambju daļas. Bet neviens nevar pa­teikt, cik vēl Latvijā bijuši un kādā veidā nopostīti citi veidojumi.

Saglabājusies Krūškalnes dambja rietumu daļa, jo tur atrodas kapsēta. Te uzbērumi ir līdz 10 m augsti, pārējā daļā — vairāk par 6 m. Par dambja austrumu daļas izmēriem liecina tikai bijušās grants- bedres vietā izveidojies dīķis.

Mazāks, ap 2 km garš dambis bija dienvidos no Zebrenes. Vel mazāks dambis atradās pie Dobeles un Tukuma rajona robežas austrumos no Rumbām. Nelieli dambji saglabājušies Sīpelē un Īlē pie Bļodniekiem (lies pagastā).

Grāvīši. Stounhendžas dambji veidoti no zemes, ko izsvieda no blakus raktiem grāvjiem. Ja uzmanīgi apskatām dažus Latvijas dambjus, izrādās, ka zeme to veidošanai ari daļēji ņemta no blakus raktiem grāvjiem. Tas redzams pie Palaipes dambja, pie dambja zie­meļos no Penkules, uz kura atrodas vecie Zemzaru kapi. Dīvaina grava ir blakus lielajam Kokmuižas dambim, austrumos no Incēnu kalna.

Nelieli grāvīši atrodami jau minētā Palaipes Zviedru dambja austrumu galā. Tomēr zemes daudzums, ko varētu izņemt no grāv­jiem, ir nepietiekams, lai uzbērtu vaļņus. Acīmredzot grāvjiem bijis kāds cits uzdevums.

Dambju izmēri ir visai dažādi — no pārsimt metriem (Raganu dambis Bēnē) apmēram līdz 10 km (Ukru-Karpēnu sistēma). Iz­mēri: no pāris metru augstuma apmēram līdz 15 m (Čāpuļu pils­kalns pie Kandavas); no metra platuma (Palaipes dambja uzeja) līdz 25 m (dambis pie Incēnu kalna). Ir vēl grandiozāki veidojumi, pie­mēram, Aumeisteru dambis aiz Smiltenes, Ilzeskalni aiz Rēzeknes, tagad noraktais Krūškalns jeb Garais kalns pie Bēnes u.c., kurus uzskata par ledus laikmeta beigu posma dabīgiem veidojumiem.

Slīpie dambji. Daudziem dambjiem ir slīpa, lēzena vienvir­ziena uzeja. Pārējās trīs malas ir stāvas. Ta vien šķiet, ka šādi dam­bji varēja noderēt rituāliem gājieniem, kurus vērotu tūkstošiem skatītāju. Bet, pat uz mirkli pieņemot šo domu, jāšaubās, vai šie dambji būvēti tikai tāpēc, lai uz tiem skaisti uzkāptu un nokāptu.

Zināms slīpums ir daudziem dambjiem, tāpēc slīpie dambji nav strikti nodalāmi no pārējiem. Tomēr ipaši slīps ir Ureles baznī­cas kalns (Cesu rajons) un tā sauktais Čāpuļu pilskalns aiz Kanda­vas. Mazāk izteikta ir Embūtes baznīcas vieta, dambis pie Sudrab- kroga u.c.

7.2. Dambju uzdevumi

Mākslīgi uzbērto dambju kopējais apjoms Latvijā vērtējams mil­jonos kubikmetru. Mēģināsim noskaidrot, kāpēc gan tie izveidoti.

Vēlreiz atgādināšu, ka neviens no aprakstītajiem senajiem vei­dojumiem nevarēja kalpot par ceļu. Šie dambji parasti sākas un bei­dzas purvainās pļavas, kur vēl pirms sešiem septiņiem gadsimtiem skalojās ūdens. Turklāt tie nav saistīti ar vietējiem ceļiem.

Dambji nevarēja kalpot ari ūdens aizturēšanai. Neviens no mums zināmajiem dambjiem nenorobežo kādu ieleju tā, lai tajā uz­krātos ūdens.

Citu tautu literatūrā sastopama doma, ka šādi veidojumi radīti zemkopības kulta rituālu vajadzībām. Ta domā Ziemeļamerikas zi­nātnieki, kas pētījuši simtiem jūdžu garās zemes uzbērumu kopas Ohaijo un Misisipi upju baseinos. To plānojums atgādina milzu rakstu jeb ornamentu.

Neizskaidrojami zemes dambji ir ari Anglijā, tostarp netālu no slavenās Stounhendžas. Angļi smaidīdami tos dēvē par zirgu sacīkšu skrejceļiem. Protams, tas ir tikai joks, jo apmierinoša skaid­rojuma šiem dambjiem nav. Šeit valda uzskats, ka senie cilvēki, bai­dīdamies no dabas un vienlaikus pielūgdami to, uzbēruši dambjus tajās vietās, kur cauri mežam gājis viesuļvētras ceļš. Tomēr arī šai domai nav pietiekamu pierādījumu. Viesuļvētras virzās pa līkloču līniju, un to skartā josla ir stipri platāka. Turklāt uzbūvēt dambi mežā uz sagāztu koku joslas pat mūsu dienas būtu grūts uzdevums. No tā secināms, ka šobrīd pasaulē nav kaut cik apmierinoša skaid­rojuma par šādu vietu nozīmi.

Šie dambji nav uzskatāmi ari par jaunākos laikos veidotām no­cietinājumu daļām — skanstēm, sporta ,vai citu spēļu vietām. Tas nevar būt arī lielu rituālo gājienu vietas, jo tuvumā nav ērtu vietu ne skatītājiem, ne ari dalībniekiem.

Tāpēc nav pieņemama doma, ka šie ļoti darbietilpīgie veido­jumi bērti tikai kādu rituālu vajadzībām. Pavisam smieklīgi būtu pieņemt, ka tos veidojušas akmens laikmeta pirmatnējās kopienas mītņu, aizsardzības vai citām vajadzībām. Tas nav iespējams, jo katra šāda objekta veidošanai būtu vajadzējis desmitiem un sim­tiem tūkstošu cilvēkdienu. Līdz ar to esam vēlreiz apskatījuši gal­venos mūsdienu literatūrā izteiktos minējumus par šo dambju no­zīmi. Tos tuvāk aplūkojot, neviens no tiem nav pieņemams. Tātad jāmeklē citi risinājumi.

Senatnes liecības. 3,3 tūkstošus gadu mūsu zemē valdījis ne­parasts klimats — tik silts un maigs kā Moldovā. Agronomi saka — ja Latvijas zemei varētu nodrošināt tādu klimatu, apstākļi zemkopī­bai būtu ideāli. Mūsdienu zinātne to nespēj, bet tas nenozīmē, ka to nespēja senie cilvēki.

Šis atlantiskais periods sākās pirms 8 tūkstošiem gadu. Mežos auga galvenokārt liepas, ozoli, skābarži, vīksnas. Ieviesās efejas, īves un lazdas. Bijusi liela zvēru, zivju, putnu bagātība. Bagātīgās ezer- riekstu, lazdu un skābaržu riekstu, ozolzīļu ražas, kā arī citas dabas veltes nodrošināja cilvēkiem labus dzīves apstākļus.

Aplūkotie fakti, kā arī latvju garamantas liek pārdomāt ziņas par maigo klimatu mūsu senču apdzīvotajā teritorijā.

Nav zināms, ka tai laikā uz Zemes būtu valdījis pārlieku karsts klimats. Tad jau rajonos, kuri tuvāk ekvatoram, visam vajadzēja sa­degt. Tā kā šādu ziņu nav, jādomā, ka mūsu senčiem ir bijusi kāda grandioza sistēma, un ne tikai lielo mākoņu caurlaišanai vai aizvir- zīšanai, bet arī meteoroloģisko apstākļu vadīšanai šī vārda plašākā nozīmē. Tautas garamantas liecina, ka to pratuši mūsu senči; arī mūs­dienās zināmi gadījumi, kad cilvēks spējis izraisīt vai novērst lietu, negaisu vai vēju. Un nemaz tik sen — vēl pēdējos gadsimtos — ari daļa kristīgo baznīcu garīdznieku pēc zemnieku lūguma rīkoja aiz­lūgumus par laika izmaiņām. Tomēr no pēdējo gadsimtu ziņām izriet, ka tādi aizlūgumi rīkoti arvien retāk. Citiem vārdiem, garīdz­nieku rīkoto aizlūgumu efektivitāte arvien vairak kritusies, līdz bei­gās zemnieki redzēja, ka tiem nav nekādas nozīmes. īstais iemesls meklējams tur, ka zintnieki tika viduslaikos vajāti un nīdēti, bet mā­cītāji viņus nespēja aizstāt.

Teikās stāstīts par zviedru kara ceļiem. Acīmredzot šie vārdi jā­saprot nevis tieši, bet kā simboli. Atcerēsimies, ka daudzās Latvijas senvietās ar simbolu zviedri apzīmē ļoti senas vietas. Meklēsim tul­kojumu arī vārdiem kara ceļi.

Pirmo pavedienu par šādu dambju uzdevumu dod jau minētā teika par Bēnes Raganu dambi. Kad Bēnē grasījies nolaisties Liel­auces ezers, kāda sieva, stāvēdama uz dambja, to raidījusi tālāk. Vēl kāds cits nostāsts par šo dambi liek domāt, ka šeit darbojušies zint­nieki (burtnieki).

Gadsimtu gaitā ļaudis ievērojuši vairākas dambju īpatnības. Ta, negaisa mākoņi, kas tuvojas Rojai no jūras puses, apiet to gar Zibeņdambi. Negaisi atduras arī pie Zibeņkrusta (Cēsu rajons).

īpatnēji novērojumi saistīti ar Dobes kalniem. Jau minētais val­nis austrumos no Kokmuižas Incēnu kalna bieži vien nelaiž pāri negaisus, kas nāk no ziemeļu puses. Savukārt pretī Incēnu kalnam stāvošais Kokmuižas Meža kalns nelaiž pāri negaisus no dienvidu puses.

Šie vērojumi liecina, ka dambji varēja kalpot un vēl tagad kalpo meteoroloģisko apstākļu mainīšanai. Vietējie pie tā, ka negaiss var atdurties pret dambi un neiet tam pāri, tā pieraduši, ka vasarā, re­dzot tuvojamies negaisa mākoni, teiksim, viņpus Zibeņkrusta, pat nevāc kopā sienu. Jo gadsimtiem ilgi negaiss to vēl nekad nav pār­gājis. Tātad neredzamā siena — dambja turpinājums debesīs — ir vismaz kādus 2-3 km augsta. Līdzīga neredzama siena aiztur mā­koņus ziemeļos no Pokaiņiem.

Negaisiem slēgta sistēma ir ari ap bijušajām Joju mājām Bikstu pagastā un ap Pokaiņu pauguraini. Pāvilostas, Raunas, Smiltenes un vairāku citu jau senatnē apdzīvotu vietu iedzīvotāji ievērojuši, ka negaiss tās parasti apiet.

Vēl atcerēsimies svētakmeņu joslu austrumos no Vaidavas ezera. 1a šķeļ negaisa mākoņus tā, ka viena daļa aiziet pa labi, otra — pa kreisi. Vietējie šo brīnumu uztver kā ikdienišķu parādību. Izteik­tais minējums par dambjiem kā meteoroloģisko apstākļu regulēša­nas sistēmu daļai lasītāju liksies pārāk pārdrošs. Tomēr, pirms to kritizējam, atskatīsimies aizvēsturē. Daudzi fakti liek domāt, ka mūsu senču iespējas bijušas daudz lielākas, nekā to spēj iedomāties mūsdienu cilvēks. Mākoņu aizture ir neapšaubāmi pārsteidzošs, bet varbūt ne pats galvenais uzdevums. Piemēram, tāpat kā blakus efekts ir dobjais troksnis, kāds rodas, uzsitot knipi pa televizora sāniem. Ne jau tāpēc iegādāts televizors, lai bungātu tam pa sā­niem. Mums jāskatās daudz dziļāk.

Kad dambji veidoti? Nevienam no Latvijas mīklainajiem dam­bjiem nav zināms veidošanas laiks. Tas nav bijis ne pagājušais gad­simts, ne viduslaiki, ne vikingu laiki, jo tad ļaužu atmiņā būtu saglabājušās pārliecinošas ziņas par šiem darbiem. Teikās minētie baroni un zviedri ir tikai simboli. Jāskatās vēl senāk. Ta, Ukru dam­bju sistēmu nevarēja izbūvēt otrajā gadu tūkstotī, kad Lietuva bija iekļauta te nemitīgos karos, te krievu dzimtbūšanas jūgā. Atkal jā­met skatiens atpakaļ tālā senatnē.

Ārzemju zinātnieki līdzīgus veidojumus saista ar zemkopības sākumiem.

Anglijā vēl neizprastās grandiozās Stounhendžas pirmā kārta pirms pieciem tūkstošiem gadu sastāvēja tikai no zemes vaļņiem un grāvjiem. Pieci gadu tūkstoši — tas ir cienījams vecums, un tomēr, domās savienojot kopā dažādu mums zināmu faktu drumstalas, neizslēgsim domu, ka daži Latvijas dambji varētu būt senāki.

7.3. Negaisa mākoņu diriģenti

Zeme un bioloģiskā dzīvība uz tās salīdzināma ar ļoti smalku mehānismu, ko viegli sabojāt, bet grūti labot. Mežu izciršana, ar­vien augošais izmešu daudzums atmosfērā, jūru un okeānu piesār­ņošana apdraud visu dzīvības veidu, tostarp arī cilvēka, pastāvēšanu uz Zemes. Pēdējos gadu desmitos strauji palielinājies dabas ka­tastrofu skaits — spēcīgi plūdi, viesuļvētras, zemestrīces, ilgstošs sausums u.c. postošas parādības. Līdz šim Latviju tās būtiski nav skārušas, tomēr tas nenozīmē, ka neskars.

Šobrīd pat pašas tehniski attīstītākās un bagātākās valstis ne­prot tikt galā ar dabas katastrofām. Kā piemēru minēsim ASV Pirms 20 gadiem ilgstošā sausuma laikā varenā Misisipi upe, kuras nesto ūdeņu daudzums parasti pārsniedz Daugavas noteci 30 reizes, pārvērtās par sīku žurgu. Bet pirms gadiem astoņiem lielās lietus­gāzes pārrāva visus aizsprostus un Misisipi plūdi nopostīja lielāku platību nekā visa Latvijas teritorija. Kā vienā, tā otrā gadījumā nodarītie zaudējumi vērtējami miljardos dolāru. Modernā zinātne nezina, kā novērst šādu postu, tāpēc ieskatīsimies senatne. Ieskatī­simies tur ne tikai aiz ziņkāres, bet apzinoties, ka ari mūsu Latvija atrodas uz tās pašas planētas un mēs esam visas pārējās pasaules sastāvdaļa. Mēs nezinām, kad posts var nākt pāri mūsu zemei, bet jābūt gataviem uz to. Dievs sargā to, kas pats sargās, tāpēc atcerēsi­mies, ko darīja mūsu senči.

Negaisa apturēšana

Jau stāstīju, ka starp Auci un Saldu atrodas īpatni, uzbērti vaļņi — Dobes kalni. To augstums vietām sasniedz 20 metrus. No Kērkliņu ezera tie stiepjas DA virzienā vairāk nekā 6 km garumā. Diemžēl arī šeit daļa seno veidojumu norakta granti.

Dobes kalniem piemīt kāda interesanta īpašība. To dienvidu daļa aptur negaisus, kas nāk no austrumiem, bet ziemeļu daļa — tos, kas nāk no rietumiem. Tāpēc apdzīvotās vietas — Kokmuiža un Sirmele celtas tur, kur negaisi tās neapdraud. Negaiss pie dambja apstājas. Tas ir varens un neaizmirstams skats.

Lietus vārdu spēks. Diezgan plašs latvju dainu klāsts pare­dzēts lietus un vēja apturēšanai. Domāju, ka šie vārdi var būt iedar­bīgi arī mūsdienās. Kā piemēru varu minēt kādu 1995. gada vasa­ras dienu, kad pāri visai Zemgalei gāja bargi pērkona negaisi. Tajā dienā vedu uz Pokaiņiem lielu Austrijas, Šveices un Vācijas tūristu grupu. Skaņā kalna lejā no biezajiem mākoņiem sāka birt pirmās lietus lāses, un tūlīt vajadzēja sekot arī lielajam gāzienam. Tad Do­beles tautas ansambļa dziedātājas, kas piedalījās šajā ekskursijā, trīs reizes nodziedāja Spīguļo, saulīt… Mākoņi pašķīrās, lietus pierima. Tālāk devāmies uz Ķeveles avotiem, un arī tur spīdēja Saule.

Mājās braucot, redzējām, kā pludoja visi Zemgales lauki lidz pat Rīgai.

Bet reizi mūžā, šķiet, 1996. gadā, autoram bija iespēja atrasties tieši blakus vietai, kur pēkšņi izauga neredzamā siena. Tas notika Dobes kalnos, netālu no Dobeles rajona Kokmuižas.

Milzīgo negaisa mākoni pamanījām vēlu. Pavisam negaidot tas bija sabiezējis virs Ķeveles avotiem un tuvojās visai strauji. Lai gan zemes tuvumā īpaši liela vēja nebija, augšā melnie mākoņi augtin auga, griezās, virpuļoja un kļuva arvien biezāki. Visas pazīmes rā­dija, ka tūlit dabūsim krietnu gāzienu. Tad pēkšņi kaut kas mainī­jās. Pirmajā mirkli pat neaptvērām, kas īsti noticis. Vējš bija pilnīgi norimis. Bija tik rāms, ka nesakustētos pat sīka sveces liesmiņa. Bija tāda sajūta, it kā mēs atrastos milzīgā stikla traukā. Metrus piecdes­mit no mums spēcīgā vējā locījās koki, bet vietā, kur stāvējām, ne­juta pat mazāko pūsmiņu. Tas ilga kādu minūti, varbūt pat mazāk. Tad vējš sāka pierimt arī viņpus neredzamās sienas, bet augstu de­besīs sākās dīvaina, nekad nedzirdēta šņākoņa, kas arvien pieauga. Tādu skaņu var dzirdēt piejūras ļoti spēcigu vētru laikā. Bet milzī­gie, kilometriem biezie mākoņi, kas nāca mums virsū, pašķīrās un izšķīda pret neredzamu sienu. Negaisa mākoņi, kas atradās mums gandriz virs galvas, bet tomēr aiz neredzamās sienas, bija apstājušies un kļuvuši biezi jo biezi. Tad tie pēkšņi pagriezās un aizslīdēja sā­ņus. Tas notika ar varenu troksni, kas nāca no plašas mākoņu jos­las vairāku kilometru augstumā. Daudz ko esmu dzīvē redzējis, bet šo uzskatu par pašu pārsteidzošāko.

Saruna ar mākonīti. Mūsu senči prata sarunāties ne tikai ar putniem un zvēriem, kokiem un ūdeņiem, bet pat ar mākoņiem. Būtībā mākonis tas pats ūdens vien ir. Viduvējs gubu mākonis nes sevi tūkstošiem tonnu ūdens, bet lietus mākonī tā ir daudz vairāk.

Aizej, lietiņ,

Rūkdams, kaukdams;

Atnāc, Saulīte,

Līgodama.

LT dz. 10578

Šiem lietus vārdiem ir daudzi varianti. Tā, piemēram, lietiņu sūta tālāk, lai tas iet prom dūkdams, krākdams, rēkdams, šņākdams. Tie trā­pīgi raksturo nupat pārstāstīto gadījumu Dobes kalnos, kur visus šos trokšņus un skaņas dzirdējām vienlaikus. Tapat Saulīte var nakt margodama, mirdzēdama, sijādama, spīdēdama, spulgodama, vizēdama…

Dažos variantos lietu sūta pie melnajiem ļautiņiem vai melnajiem kaimiņiem, dažkārt tos nosaucot ari vārdā — pie čigāniem, igau­ņiem, vāciešiem. Pierakstītas dainas, kur Valmieras puses ļaudis sūta lietu pie melnajiem ēveliešiem (Ēveles pagasta ļaudīm), kaugurie- šiem, rencēniešiem vai citiem melniem ļaudīm. Kaut gan nule lasītie un citi līdzīgi lietus vardi bija ļoti izplatīti, tajos manāma pēdējo gadsimtu ietekme, kas izpaužas nelabvēlīgā attieksmē pret kaimi­ņiem. Senču garamantas kopumā pauž sirsnību un labvēlību. Visi īstie lietus vārdi veidoti kā laipna saruna, laipns lūgums:

Pāri, pāri, lietutiņi, Pār šo zemes gabaliņu; Citā zemes gabalā Gaida tevi noejam.

LT dz. 10582 v 4

Spējas sarunāties ar dabu mūsu tauta saglabāja ilgāk nekā ci­tas tautas, tomēr ari šeit pēdējo gadsimtu laika tās gandrīz pilnīgi iz­zudušas. Ebreju svētajā vēstures grāmatā Torā, ko pie mums dēvē par Bībeli, no daudzajām tajā pieminētajām personām šīs spējas da­ļēji bijušas ķēniņam Zālamanam, tomēr arī viņš pratis sarunāties tikai ar putniem un zvēriem. Bet ari šis ierobežotās spējas uzskatīja par lielu brīnumu.

Iedarbība tālumā. Mūsu vecvecmāmiņas mācēja sarunāties ne vien ar mākoni, kas nāca tieši virsū, bet ari ar mākoni, kas atradās tālu pamalē. Pazīstamās Mazsalacas dziednieces Ošenieces atceras, ka vēl 20. gs. vidū viņu vecmāmiņa, redzot, ka pamalē briest negaisa mākonis, kas var saliedēt tālajās pļavās izārdīto sienu, paņēmusi katliņu, gājusi uz kādu noteiktu vietu pagalmā un skaitījusi lūg­šanu. Mākonis pagriezies uz citu pusi, un siens bijis glābts.

Lietus mākoņa apturēšana un novirzīšana sānis ir viens no tiem brīnumiem, kas nav skaidrojami ar klasisko zināšanu palī­dzību vien, bet prasa dziļāku izpratni.

Lietus mākoni ir vairāk masas nekā desmit smagsvara vilcie­nos. Lai nobremzētu tikai vienu tādu vilcienu, vajag pusotra kilo­metra sliežu ceļu. Bet kravas kuģim jūrā — sešus, astoņus vai pat desmit kilometrus, turklāt darbinot motorus ar pilnu jaudu atpa­kaļgaitā. Turpretī milzīgais mākonis, kam nav ne sliežu ceļa, ne dzen­skrūves, nobremzē, turklāt pārsteidzoši atri, tikai apmēram puski­lometru garā ceļā. Ja ar tādu spēku mēģinātu bremzēt vilcienu, tad norautu sliedes ar visiem gulšņiem.

No Pokaiņu Staru kalna pakājes dažkārt rudeņos var vērot, kā maina virzienu kilometriem biezi mākoņu vāli. Apmēram virs Krievu (Krīvu) kalna mākonis pašķiras, daļa aizslīd pa labi, daļa pa kreisi.

Šķiet, ka īstais dambju uzdevums bija vēja apturēšana un vir­ziena mainīšana.

Seno sistēmu iespējas

Mūsu senči uzskatīja, ka dzīvība ir ne tikai uz zemes, ūdenī un gaisā. Dzīva ir ari pati Zeme. Zinātne pamazām tuvojas senajām at­ziņām arī šajā jautājumā.

Vadāmās membrānas. Dambjus varētu uzlūkot par milzu pus- caurlaidīgu membrānu pamatnēm. Tas salīdzināmas ar bioloģisku būtņu dzīvu šūnu sieniņām. Šīs membrānas turpinās uz augšu at­mosfērā, aptverot visu zemeslodi. Membrānas nav ne redzamas, ne taustāmas, tās veido starojumi — bioenerģētiskās plūsmas, kas nāk no Zemes dzīlēm, to lūzumiem vai citām neviendabibām. Daudzos gadījumos Zemes starojumu neviendabības noteica seno admini­stratīvo novadu robežas. Vēl tagad to uzskatāmi var redzēt Engures pagastā, kura robežas sakrīt ar lietus un krusas robežām: vai nu krusa krīt pagastā līdz robežai vai otrādi.

Vairākas latvju dainas vēsta par vārtiem, kas paši veras neverami. Iespējams, šeit runa ir par vārtiem- atmosfēras procesu vadīšanai, mainot minēto membrānu caurlaidību.

Darbības milzīgo Zemes šūnu savienojumu — membrānu — vadīšanā var salīdzināt ar dziednieka rīcību pie slimnieka. Dzied­nieks dažkārt var ietekmēt tā vai cita orgāna atveseļošanos, enerģē­tiski iedarbojoties uz akupresūras punktiem.

Mēs varam tikai iedomāties, ka grandiozā, ap mūsu senču zemi izveidotā klimata vadīšanas sistēma varēja kalpot meteoroloģisko apstākļu mainīšanai plašā jo plašā apvidū. Par to liecina jau minē­tās latvju dainas.

Lietus izsaukšana ir pilnīgi pretēja darbība tad, ja iestājies ilg­stošs sausums. Ja jūsu lūgums būs uzklausīts, pēc īsa brīža augstu debesīs parādīsies mazs, balts, gandrīz caurspīdīgs mākonītis. Tas augs arvien lielāks, kļūs tumšāks, līdz beidzot sāks līt. Ta var izraisīt lietu gan vietā, kur esat jūs pats, gan citā jūsu iedomātā vietā. 1991. gadā to pārbaudījām Idus Pantenē (Valmieras rajons), darbojoties no 20 km attāliem svētakmeņiem.

Gan vienā, gan otrā gadījumā, lai cilvēks varētu iedarboties ar savu domu, būtībā lūgumu, viņam jāatrodas pareizā enerģētisko plūsmu joslā — pie svētakmens vai citā enerģētiskā vietā, kas var būt augstāk vai zemāk par apkārtni. Mūsu senči šim nolūkam vei­doja īpašus zemes uzbērumus, kas vēl joprojām spēj ietekmēt mā­koņu gaitu.

Tomēr nav iespējams pierādīt, ka dambjus bēra tikai tādēļ.

Sniega izsaukšana. Līdzīgi kā lietu varēja izraisīt arī sniegu. Darbību būtība gan mazāk pazīstama, jo tās sevī ietver arī tempe­ratūras izmaiņas. Par sniega izraisīšanu saglabājušās dažas intere­santas liecības.

Vakar kaza vēlējās

Dziļupītes maliņā:

Vai būs lietas, vai būs sniegs,

Vai salniņa pakaļā?

LD 34101

Vairākas latvju garamantas baltās kazas un aitas piemin saistībā ar ziemu, piemēram:

Ja balta aita skraida apkārt bērzam, tad driz būs ziema. (472, Zilupe)

Kad baltu aunu trīs reizes ap koku apvedot, tad sniegs nākot. (1401, Bērzaine)

Jo gons grib, lai dreiži zīma byutu, tad tam jouvad trejs reizes balts vucyns ap bērzu, bet ūtram gonam jūvīsa Itūž vadamam vucynam lipa ar zūbim. (1402, Stoļarova)

Kad grib, lai ātrāk uznāk sniegs, tad vajag baltu jēru ap bērzu dzīt. (1 1977, Sēja)

Kad gans gribējis, lai otrā dienā snigtu sniegs, tad bijusi kaza trīs rei­zes atsprākliski ap akmeni jāapved. Tādēļ vēl tagad, sniegam uzkrītot, sa­ka: lūk, ganu Jancis būs kazu ap akmeni apvedis. (13330, Bērzaune)

Vēl interesi izraisa kādu buramvārdu sākums:

Balta kaza zāli grūda, Uz kalniņa tupēdama…

LD 34110

Apskatot nule minētās garamantas kopumā, senākie šķiet kaza un akmens kā centra jēdzieni, kas saskan ar citiem simboliem. Balta aita, balts jērs, balts bērzs ir jaunāki. Šo ticējumu izplatība no Džūk­stes līdz Zilupei norāda uz baltu cilšu vienotiem zintniecības sāku­miem no viena seno ziņu avota, kas laika gaitā izplēnējis.

Nepārzinot simbola kaza jēgu, šie ticējumi var likties visdum­jākā un vistumšākā māņticība, tāpat kā šāda daina:

Vakar vēžu baltu kazu

Ap zaļo priedulāju;

Šodien sniga balti sniegi

Kā baltās gaigaliņas.

LD 34160, Ērgļi

Šis garamantas vedina domāt, ka vēl tikai pirms dažiem gadu simtiem veiktas rituālas darbības, lai lūgtu Dievu ātrāk sūtīt sniegu. Tas varēja būt atblāzma no senajām zināšanām par klimata vadīšanu.

Rudenī sniega uzkrišanai bija arī militāra nozīme. Mūsu senči vēl viduslaikos cieta no dažādiem sirotājiem. Sirošana parasti no­tika rudeņos, kad apcirkņi bija pilni, lopi nobaroti. Laupītājiem la­bākais laiks bija ilgstošs kailsals, jo tas ļāva pārvarēt ūdens šķēršļus un purvus. Savukārt vietējie iedzīvotāji drošāk jutās tad, kad ātrāk uznāca biezs sniegs, jo pa to sirotājiem bija grūti pārvietoties. Tāpēc senči veica rituālās darbības, lai izsauktu sniegu. Ticējumos minē­tais vārds gans, manuprāt, ir zintnieka simbols. Tomēr šie izteikumi jāvērtē tikai kā minējumi.

Ģeologs V. Grāvītis domā, ka kaza ir Vēršu dzinēja zvaigznāja spožākā zvaigzne — sarkanais milzu Arkturs. Šis minējums ir inte­resants, tomēr būtu pārak naivi domāt, ka senči par ziemas tuvoša­nos nojauta tikai tad, kad rudens debesīs uzlēca Arkturs. Un diez vai sarkano zvaigzni būtu saukuši par balto kazu.

Vēja izsaukšana, virziena mainīšana, apturēšana. Arī to prata mūsu vectēvi un vecvectēvi. Vecie rembatieši atceras, ka kādreizē­jais muižas mežsargs Juris Šteins (viņš dzīvojis 19./20. gs. mijā) vajadzības gadījumā, piemēram, graudu vētīšanai, svilpojis un tā iz­saucis īsto vēju. Būtībā arī mākoņus virza vējš. Senajos laikos svil­pojot izsaukt vēju pratuši jūrnieki. Vēja izsaukšanas vārdi gan nav saglabājušies, toties teikās zināmi vairāki desmiti vārdu vēja nomie­rināšanai, piemēram:

Pūti, pūti, Vēja māte, Stājies vēlu vakarā; Jau tu būsi piekususi, Garus mežus locīdama.

Lt dz 10624

Jāpārvērtē uzskati. Lai varētu nopietni runāt par klimatisko apstākļu vadīšanu, pašā būtībā jāpārskata līdzšinējie uzskati par laika apstākļu veidošanos. Patlaban domā, ka vējus rada nezināmu iemeslu izraisītās gaisa spiediena maiņas. Vēji savukārt dzenā mā­koņus gluži kā viļņus jūrā.

Tie, kas dzīvo pie jūras, zina, ka ne jau vējš saceļ viļņus. Vis­pirms rodas dunoņa un īpatna sajūta, taču laiks ir mierīgs. Tad jūra sāk viļņoties. Vēl paiet kāds laiks, un tad rodas vējš. Tātad vējš nav cēlonis, bet gan sekas.

Nule teiktais neattiecas tikai uz pagātni vien. Atkārtošu, ka vēl ir dzīvi cilvēki, kas ne reizi vien redzējuši, kā viņu vecmāmiņas ap­tur vai izsauc lietu. Mani draugi un es pats esam liecinieki tam, ka šos darbus var veikt ari mūsdienās.

Fizikālie pamati. Atmosfēra virs mums nav viendabīga. To va­rētu salīdzināt ar milzīgu šūnu kopu; starp tām atrodas neredzamas membrānas, par kurām jau rakstīju. Interesantas ir membrānu spē­jas ne tikai atstarot, bet pat pastiprināt skaņu. Par to jau rakstīju, stāstot par Mazsalacas Skaņokalnu, Pokaiņiem un Beverīnu. Daž­kārt ārzemju literatūra šo šūnu horizontālās daļas, kas sastāv no torsionu plūsmām, dēvē par stringiem.

Gan vēja pūsmas, gan ari mākoņi var pārvietoties no vienas šū­nas citā tikai tad, ja membrāna starp tām ir atvērta. Tādējādi visas atmosfēras kustības notiek pa noteiktiem koridoriem. Uzmanīgs vērotājs ne reizi vien būs pamanījis, ka uz zemes jūtama tikai viegla vēja pūsma, bet mākoņi debesis pārvietojas lielā ātrumā. Citreiz at­kal uz zemes plosās vētra, bet mākoņi debesīs ir gandrīz nekustīgi. Dažkārt mākoņi pat pārvietojas pretēji uz zemes valdošā vēja virzie­nam, vai arī dažādi mākoņu slāņi pārvietojas atšķirīgos virzienos.

Mēs visi zinām, ka laiku pa laikam atmosfēras spiediens mai­nās. Atbilstoši siltumtehnikas likumiem, karstās vasaras dienās tam vajadzētu palielināties, bet aukstā laikā mazināties. Tomēr bieži vien vērojams pretējais. Ziemas aukstumā gaisa spiediens var pieaugt pat vairāk nekā par 20 dzīvsudraba stabiņa milimetriem, bet karstā vasaras dienā ievērojami kristies. Šādus gadījumus var izskaidrot ti­kai ar smalko enerģiju iedarbību iepriekš minēto hipotētisko mem­brānu slēgtajās telpās.

Cilvēks ar savu domu spēku var vadīt nule minēto membrānu atvēršanu vai aizvēršanu. Protams, to nevar izdarīt katrs cilvēks un no katras vietas. Mūsu senči zināja, kā to darīt un kur to darīt, tā­dēļ iekārtoja atbilstošas vietas.

Vairāki novērojumi liek domāt, ka minēto membrānu ierobe­žotajās telpās iespējams veikt arī citus, vēl sarežģītākus uzdevumus, mainot gaisa un tostarp arī ūdens tvaiku stāvokli tajā. Tā, piemē­ram, novērots, ka mākoņi, ejot pāri pludmalēm, t.i., vietām, kur at­klāto ūdeni nomaina zeme, bieži vien mainās. Tie var rasties vai izzust, kļūt blīvāki vai plānāki, būtiski mainīt savu izskatu. Mem­brānu noslēgtajās telpās var mainīties gaisa spiediens, kas var izrai­sīt vēju vai arī to nomierināt. Šis būtiskās izmaiņas skaidrojamas ar smalko enerģiju iedarbību.

Dambju postīšana. Pēdējā gadu simtenī iznīcināta liela daļa senatnes pieminekļu, tostarp arī dambji. Mūsu vecvectēvi vēl sar­gāja šos veidojumus, bet 20. gs. zinātnieku acīs tiem nebija nekādas vērtības. Līdz šim dambji netika apzināti. Diemžēl, kaut arī to māk­slīgā izcelsme nav apšaubāma, līdz ar to zudušas arī ļaužu atmiņas.

Padomju armijas kartēs redzams, ka pie Palaipes bijuši divi dam­bji, no kuriem palicis tikai viens. Jau stāstīju par Ukru dambju pos­tīšanu. 2001. gada rudenī neapzinīgi cilvēki ar smago baļķu vedamo mašīnu saārdīja Joda dambja augšgalu.

Šobrīd par dambju nozīmi var izteikt tikai minējumus. Var ari būt, ka tie bija paredzēti tādiem mērķiem, kādi 21. gs. cilvēkiem vairs nav svarīgi. Bet, kamēr šis minējums nav pierādīts, dambji jāsaudzē. Senči taču nenoņēmās ar vērienīgajiem zemes darbiem tikai aiz gara laika. Tāpēc beidzu šo apcirkni ar domu, ka dambju saglabāšana un darbības atjaunošana dotu labumu mums visiem.

7.4. Pārdomām

Aplūkojot muzejos saglabātos priekšmetus un dabā atrodamos veidojumus, kas kalpojuši mūsu senčiem, šķiet, ka itin nekas no se­natnes mantojuma mums vairs nav vajadzīgs. To sadzīves priekš­metu un zināšanu klāsts, bez kā tagad varam iztikt, ir visai liels. Tomēr pašos pēdējos gadu desmitos daudz ko nācies celt ārā no putekļiem klātajām lādēm. Daudzās valstīs zinātnieki, pētot senās zināšanas, atraduši izcilas vērtības. Izrādās, ka tas, kas vēl nesen šķita lieks un novecojis, tagad vērtējams kā sasniegums un piemi­nams ar lielu cieņu, piemēram:

—   zāļu tējas;

—  senču dziedniecības paņēmieni, tostarp bioenerģētiskā iedar­bība, akupresūra un tautas dziednieku diagnostikas metodes;

—   cilvēku un mājdzīvnieku mītņu izvietošana labvēlīgās vietās, kur nav nelabvēlīga starojuma;

—   gaišredzība un pareģošana;

—   zintnieciskā aizsardzība;

—   svētavotu ūdens lietošana dziedniecībā;

—   dabas produktu lietošana; dziedniecisks uzturs kā ārstēša­nās veids;

—   lauksaimniecība bez ķimikālijām.

Šo sarakstu varētu turpināt, bet pietiks. Jau no minētajiem pie­mēriem vien pietiekami spilgti redzams, ka cilvēces nākotne sais­tāma ar atgriešanos pie senajām zināšanām. Pašreizējo stāvokli pa­saulē diemžēl nosaka alkatīga ātras peļņas iegūšanas un industriālā pasaules uzskata uzspiestā attīstība, kas ved uz iznīcību.

Kāpēc noliedza senās zināšanas? Industrializētā civilizācija ar plaša mēroga ražošanu un mehanizēto transportu radījusi lielas izmaiņas apkārtējā vidē. Augot pilsētām, zuda vietējās zināšanas un tradīcijas. Pilsētās augušie un mācītie cilvēki tās nesaprata un sāka dēvēt par māņiem un blēņām. Mutvārdu zināšanas saka apšaubīt — uzskatīja, ka tās ir zemākas par drukāto vārdu.

Viduslaikos sāka pat vajāt zināšanas, kas saistītas ar dabas zā­lēm un dziedniecību, rīkstniecību, pareģošanu, kā arī daudzas se­nās paražas, pat dialektus un izloksnes. Izplēnēja zināšanas par dzī­vošanai piemērotu vietu izvēli atbilstoši dabas enerģētikai. Vietējo kultūru izspieda masu kultūra.

Arvien biežāk valstis pārvaldīja varmācīgi diktatori. Viedie cil­vēki, kas pārzināja senču gudrību, viņiem traucēja. Viduslaikos par pareģošanu, dziedināšanu, gaidāmā laika noteikšanu tos sodīja ar nāvi, sadedzinot uz sārta kā burvjus un raganas. Par diktatoru ciņu pret gudriem cilvēkiem stāstīts arī senebreju vēstures grāmatā — Torā jeb Bībeles Vecajā derībā.

Nošķirtība no dabīgās vides bija diktatoru vēlme. Viņu virzī­tās totalitārās idejas bija vērstas uz seno zināšanu iznīcināšanu, lai cilvēki neko nezinātu ne par dižo senatni, ne par garo nakti. Ja nav ziņu par pagātnē paveikto, cilvēki slavina tagadni ka augstāko sasniegumu. Diemžēl varmācīga vienpusīgu uzskatu uzspiešana vērojama ne tikai politikā, bet arī zinātnē.

Viduslaikos drīkstēja runāt tikai par tiem brīnumiem, kurus atbalstīja valdošā reliģija. Tas pats attiecināms uz nesenajiem kom­partijas gadiem. Tā radās dīvains stāvoklis. Par mūsu zemes brīnu­miem rakstīt varēja tikai to, kas iekļāvās tālaika zinātnes dogmās. Jāpiebilst, ka tieši sakarā ar pašiem nozīmīgākajiem atklājumiem zi­nātnieki sākuši pētīt to, ko līdz tam dēvēja par brīnumiem. Tieši ar brīnumu izpratni Faradejs sāka elektrības, M. un P. Kirī — radioak­tivitātes, Flemings — antibiotiku pētīšanu.

Mūsdienās citādi domājošo cilvēku vajāšana kļuvusi izsmal­cinātāka. Tomēr vispārējā attieksme pret senajām zināšanām vel jo­projām ir visai noraidoša.

Pēdējo gadsimtu laikā, attīstoties tehnikai, pat ortodoksāli do­mājošie spiesti atzīt daļu no diktatoru noliegtajām sentēvu gudrī­bām. Piemēram, laika prognozēšanu neviens vairs neuzskata par burvestību, bet gan par zinātnes sasniegumu lietderīgu izmanto­šanu.

Mūsdienu civilizācija ir trausla. Ta iet no vienas krīzes uz nākamo. Šobrīd tā vēl nav tikusi galā ar ekoloģisko krīzi, bet jau iestājas informācijas krīze. Šīs krīzes nav ne pirmās, ne pēdējās, kamēr vien sabiedrība nemainīs savu attieksmi pret dabu.

Vēl joprojām mūsdienu Rietumu civilizācija attieksmē pret dabu pamatojas uz šauru materiālismu. Zinātne un tehnika cenšas kļūt par dabas aizstājēju, radot mākslīgu (virtuālo) vidi, kas arvien biežāk izraisa smagas psihiskās slimības. Pat diennakts ritmika (laiks) tiek piemērota sabalansētai Eiropas transporta kustībai, nevis dabas noteiktajiem cikliem.

Pasaules gaišākie zinātnieki, kas 1960. gadā apvienojās tā sauk­tajā Romas klubā, pierādījuši, ka pašreizējā tehnikas un zinātnes attīstība cilvēci ved uz katastrofu, jo iznīcina apkārtējo vidi.

Man ļoti patika doma, kādu angļu filmu seriālā par dižo zint­nieku Merlinu teica šīs filmas galvenais varonis. Proti, ja viņam rā­dīja kādus senatnē veiktus dižus darbus, viņš atbildēja: Ja to cilvēks varējis veikt kādreiz, tad kāpēc to nevar atkārtot šodien?

Tieši tāpat raugos uz senajiem dambjiem. Tāpēc atļaujos uz­skatīt, ka Latvijas klimatu atkal varētu padarīt par labāko pasaulē. Vajag ne tikai ticēt, vajag arī uzmanīgi mēģināt un saprātīgi rīkoties. Bet vispirmām kārtām jāpārtrauc senās gudrības liecību — dambju barbariskā iznīcināšana.

Astotais apcirknis

Saskaņa ar kosmosu

Iepriekšējos apcirkņos secinājām, ka tālie, tā sauktā akmens laikmeta senči pratuši ne tikai vērot, bet arī mērīt debess ķermeņu lielumus un kustību. Mūsdienu zinātne minētās zināšanas nevar iegūt bez precīziem instrumentiem. Bet tie parādījās samērā nesen.

Ierīci zvaigžņu vērošanai — teleskopu izgudroja Holandē 16. un 17. gs. mijā. To uzzinājis, uz Holandi devās jaunais itāļu zināt­nieks Galilejs (1564-1642). 1609. gadā viņš pats izgatavoja tele­skopu, sāka ar to vērot zvaigžņotās debesis un izdarīja daudzus izcilus atklājumus. Mūsdienu astronomu rīcība ir vēl daudz citu instrumentu un aparatūras debesu vērošanai. Šīs ierīces aizvien vairāk tiek pilnveidotas, dodot iespēju iegūt jaunas ziņas par Vi­sumu. 20. gs. beigās sāka darboties pirmais atklātā kosmosā nogā­dātais teleskops.

Tomēr, lai cik pārsteidzoši ir zinātnes sasniegumi, vēl daudz pārsteidzošākas ir mūsu senču zināšanas par debesu ķermeņiem. Seno zināšanu atspulgi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām, liek domāt, ka tās iegūtas vismaz pirms pēdējā ledus laikmeta. Bet, ja tā­lajiem senčiem bija zināšanas, tad vai nu viņiem pašiem bija attiecīgi instrumenti un aparatūra, vai arī zināšanas bija iegūtas no citas civilizācijas. Šobrīd vulgārā materiālisma piekritēji nevēlas at­zīt nevienu no šim iespējām. Patlaban uzskatus par senču zināša­nām galvenokārt veido viduslaiku dogmas, kas sen jau novecojušas.

Tās traucē ne tikai izprast senatni, bet ari virzities preti jauniem sa­sniegumiem.

Daudzu zinātņu kopsumma. Gan Latvijā, gan ari ārpus tās atrodas daudzas senās svētvietas, kas veidotas iepriekš noteiktās vietās. Tas atrodas zināmos attālumos cita no citas un grupējas uz noteiktu virzienu līnijām vai apļiem. Ta kā gan šajā, gan ari iepriek­šējā grāmatā jau minēju daudzus piemērus, neatkārtojot tikai īsi at­gādināšu, ka tie visi liecina par senbaltu civilizācijas augstajām zināšanām kartogrāfijā, zemes ierīkošanā un matemātikā. Turklāt katra senā svētvieta ietilpa kādā augstākas nozīmes tīklā. Seno svēt­vietu tīkls precīzi sakrīt ar Zemes reljefa veidojumiem — kalniem, pauguriem, jūras seno krastu, upju ģenerāllīnijām, lielākajām iele­jām. Tas viss, kopā skatits, liecina par rūpīgi pārdomātu un dziļi detalizētu sistēmu projektēšanu.

Piebildīšu, ka zemes reljefa veidojumu tīklu un tā saskaņotību 20. gs. sākumā atklāja angļu pētnieks Alfrēds Vatkinss (Watkins, 1855-1935). Vēlāk tika atklāta objektus vienojošo līniju saistība ar smalko enerģiju plūsmām.

Mūsu zemē padomju okupācijas laikā ārzemju literatūra par šiem jautājumiem nebija pieejama. Ap 1980. gadu Artura Zalstera grupa, pētot īpatnos akmeņu salikumus, tā sauktās Velna laivas, at­klāja garenasu un šķērsasu saistību ar āderēm. Turpinot darbu, Latvijas senatnes pētnieku grupa pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās pilnīgi neatkarīgi nonāca pie tādiem pašiem secināju­miem kā angļu pētnieks, tikai ejot pretējā virzienā. Latvijas pētnieki tomēr šobrīd tikuši ievērojami tālāk, pierādot latvju garamantu dziļo saistību ar minēto svētvietu tīklu. Spilgts pierādījums šāda iz­pētes virziena efektivitātei ir Pokaiņu atrašana un izpēte, par ko jau rakstīju šī darba Pirmajā apcirknī.

Iepazīstot milzīgās sistēmu kopas, nevar nepamanīt to daudz­kārtējās sasaistes ar debesu spīdekļiem. Šajā sadaļā pieskarsimies dažiem tehniskas dabas jautājumiem sakarā ar šo sistēmu izveidi.

8.1. Orientēšanas telpā

Vēl joprojām nav izdevies apjēgt, kādas senatnē bija precīzas orientēšanās metodes. Saulainā dienā ziemeļu virzienu var noteikt, vērojot vertikāla staba mesto ēnu. Kad tā ir visīsākā, tās virziens rāda tieši uz ziemeļiem. Laikā, kad nebija pulksteņu, noteikt īsto brīdi nebija viegli. Turklāt, mērot ēnas garumu ar auklu, kārti vai ko tamlīdzīgu, neiegūst tādu precizitāti, kadu vajadzēja mūsu svētvietu izveidei. Tatad bija kādas citas metodes. Ta, piemēram, Z-D vir­zienā ir precīzi orientētas Ēģiptes piramīdu pamatnes. Orientācijai šeit nevarēja izmantot staba ēnu, jo dienvidū Saule atrodas gandrīz zenītā.

Tomēr vēl pārsteidzošāki ir mūsu senču svētvietu lielie plāno­jumi. Tā, piemēram, neticami precīzs plānojums uz viena un tā paša meridiāna, t.i., Z-D līnijas, ir divām senām svētvietām, kas abas saucas Idus. Šis vārds tulkojams kā augstās dievības piedzimšanas vieta. Šī darba pirmajā grāmatā pieminētā Vilmieras rajona Idus svētvieta un 2000 km attālā Idus svētvieta Krētas salā novietotas uz viena meridiāna ar precizitāti, kas mērojama grāda sekundēs. Ar tādu pašu ļoti augstu precizitāti uz viena meridiāna novietotas mūsu senā svētvieta Pokaiņi un Apollona svētvieta Grieķijā. Pārsteidzoši ir arī citi seno svētvietu līniju plānojumi, kas saistīti ar Galvenā me­ridiāna līnijām gan mūsu zemē, gan ārpus tās.

Precīza orientēšanās bija vajadzīga ne tikai celtniekiem, bet ari ceļotājiem. Cilvēki ceļo miljoniem gadu, kopš pastāv cilvēce. Tie ir miljoni gadu. Lai nokļūtu vajadzīgajā vietā, jums jāzina, kur atro­daties un kādā virzienā jāiet.

Pazīstamā apvidū ceļu sev izraugāmies, vērojot pazīstamus orientierus — kalnus, kokus, celtnes utt. Nepazīstamā apvidū iz­mantojam kartes un kompasu. Bet vēl tikai pirms tūkstoš gadiem, cik zināms, nebija ne karšu, ne kompasa. Kompass, kā zināms, Eiropā parādījās tikai ap 9. gadsimtu. Un tomēr senči veikuši gan tālus ceļojumus, gan uzbūvējuši svētvietu sistēmas ar pārsteidzoši precīzu savstarpējo orientāciju, turklāt noteiktos, zināmos attālu­mos.

Mūsdienās palīdz orientēties automātiskās navigācijas ierīces (GPS), kuras izmanto Zemes mākslīgo pavadoņu signālus. Iepriek­šējos gadsimtos cilvēki orientējās ar kompasa un karšu palīdzību. Bet pirms tūkstoš gadiem nebija arī kompasa. Tomēr cilvēki veica tālus ceļojumus pāri jūrām un okeāniem, pari tuksnešiem, tundrām un kalniem, cauri mūžamežu un taigu biezokņiem. Pat ar kompasu un karti rokās nav viegli nospraust vajadzīgo virzienu, jo takas un ceļi ir līkumoti, jāapiet purvi, ezeri, gravas, biežņas, sagāzumi, jā­meklē brasla vietas.

Kartes. Senās svētvietas izvietotas precīzāk, nekā tās varētu iemērīt zemes ierīkotāji, teiksim, pirms diviem gadsimtiem. Bet tās taču veidotas daudz senāk.

Seno svētvietu izvietojums liecina par rūpīgi projektētām sistē­mām, kas lieliski iekļaujas zemes reljefā, upju tīklā un pat senajā jūras krasta līnijā. Mūsdienu speciālisti nespēj izskaidrot, kā gan tas bijis iespējams.

Šo sistēmu projektēšana nebūtu bijusi iespējama ar 20. gs. me­todēm, izmantojot kartes, kas zīmētas uz materiāla rakstura infor­mācijas nesējiem — papīra, ādas, metāla vai tamlīdzīgi. Jāpiebilst, ka senbaltu civilizācijas zināšanas arī šajā jomā pārsniedz 20. gs. teh­niskās iespējas.

Tā kā pašreizējās kartogrāfisko ziņu ievadīšanas metodes elek­troniskos nesējos pamatojas uz vairāk vai mazāk rupju izziņas ma­teriālu ģeneralizāciju, jādomā, ka senbaltu civilizācija lietoja tādus augstāku līmeņu informācijas nesējus, kas cilvēcei vēl nav pazīs­tami.

Orientēšanās jūrā. Mīti glabā ziņas par lieliem ceļojumiem senatnē pāri okeāniem. Par to liecina arī arheologu atradumi. Mūsu senči devās pāri Atlantijas okeānam nest gara gaismu Ameri­kai. Par to liecina seno tautu leģendas. Savukārt Tūrs Heijerdāls pierādījis, ka no Peru veikti daudzi ceļojumi uz Polinēziju, no

Polinēzijas uz Jaunzēlandi un tālāk uz Lieldienu salu. Visi tie noti­kuši pirms daudziem tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu gadu. Ta, piemēram, Austrālijā cilvēki ieradās vismaz pirms 40 tūkstošiem gadu. Gan ļoti tālie ceļojumi, gan vēl jo vairāk precīzā orientēšanās ceļā ir un paliek mīkla mūsdienu cilvēkiem.

Daļā gadījumu varētu runāt par cilvēku dabīgajām orientēša­nās spējām. Vēl 20. gs. mūsu pašu piekrastes zvejniekiem piemita apbrīnojamas spējas orientēties atklātā jūrā, kur nav redzami itin nekādi orientieri. Debesis ne vienmēr ir skaidras, it īpaši Baltijas jū­ras baseinā. Vecie zvejnieki prata tālu jūra bez jebkādiem orientie­riem atrast īstās zivju vietas, tumsā vai miglā nokļūt savā krasta. Vi­ņiem palīdzēja spēja atšķirt vietas ar dažādu ūdens krāsu, smaržu, skaņu un arī bioenerģēlisko starojumu. Mūsdienās šī māka ir aiz­mirsta. Tomēr ar šo māku vien nevar izskaidrot tālos ceļojumus uz pilnīgi nepazīstamam vietām. Patlaban valda uzskats, ka ceļotājiem palīdzēja debesu orientieri — zvaigznes.

Polārzvaigznes mīkla. Daudzus tūkstošus gadu ceļotājiem naktis virzienu rādījusi Polārzvaigzne. Tā nav kāda noteikta zvaig­zne. Ar šo nosaukumu apzīmē to spīdekli, kas debesu velvē atrodas vistuvāk Ziemeļpolam.

Lai mūsu dienās atrastu Polārzvaigzni, jāsameklē Lielā Lāča un no tā — Mazā Lāča zvaigznāji. 21. gs. cilvēkam šīs zināšanas noder ļoti reti, lielākai daļai tas šķiet bezmaz vai liekas. Bet senatnē, kad virzienus noteica pēc zvaigznēm, īstā ceļa noteikšanai tās bija ļoti nozīmīgas.

Nav grūti atrast Polārzvaigzni, ja zināt, kur to meklet. Bet vai esat padomājuši, kā gan mūsu tālie senči varēja precīzi noteikt zie­meļu virzienu tad, kad nezināja, kura zvaigzne ir ziemeļiem vistu­vāk? Vispirms vajadzēja kādā citā veidā precīzi noteikt ziemeļu vir­zienu, uzbūvēt orientācijas ietaisi un tad zvaigžņotajās debesīs sameklēt to stāvzvaigzni, kura būtu vistuvāk ziemeļu virzienam.

Zvaigžņu stāvoklis debesīs mainās. Pirms 14 tūkstošiem gadu, t.i., ledus laikmeta beigās, ziemeļiem tuvākā zvaigzne bija

Vega. Par to, ka Vega bija galvenā ceļa zvaigzne, liecina tās vārda saistība ar ģermāņu \Veg — ceļš. Nākamajos gadu tūkstošos Zemes pola ass virziena izmaiņas (precesijas) gaitā Vega no pola attālinā­jās, tāpēc vajadzēja meklēt citu orientieri. Pēdējos gadu tūkstošos par Polārzvaigzni kalpo Mazā Lāča zvaigznāja spilgtākā zvaigzne — Kinosura, kas pamazām tuvojas polam. Patlaban tā ir 45' attālu. Vistuvāk ziemeļu virzienam tā būs 2100. gadā — tikai 20' no tā. Tad Kinosura attālināsies, un pēc 12 tūkstošiem gadu Ziemeļpolam vis­tuvāk atkal būs Vega. No nule teiktā izriet svarīgs secinājums, ka vēl tikai pirms 5.-6. gt. mūsu senču astronomi spēja ar ļoti lielu preci­zitāti noteikt, ka līdzšinējo orientieri Veģu aizstājusi Kinosura, kļūs­tot par Polārzvaigzni.

Par to, ka mūsu senči spēja rūpīgi saglabāt desmitiem tūkstošu gadu senas ziņas, liecina arī Lielo Greizo Ratu (Lielā Lāča) zvaig­znāja vārds. Ta kā visi kosmosa ķermeņi pārvietojas un gadu tūk­stošu laikā zvaigznāji maina savu izskatu, mainījies arī šis zvaig­znājs. Vēl jāpiebilst, ka vārdu rati agrāk aizstāja ar vāģi[5] un šis vārds saistāms ar jau minēto Veģu.

Šī zvaigznāja simboliskie attēli iekalti Rojas, Valkas Saules­kalna, Zaubes Nemnaudu u.c. svētakmeņos. Visai iespējams, ka mūsu zemē pastāv vēl daudzi citi, daudz lielāki attēli, kuru izmēri vērtējami no dažiem desmitiem metru līdz desmitiem kilometru.

Skats uz dienvidiem. Dažos gadījumos ceļotājam naktī ērtāk bija meklēt nevis ziemeļu, bet gan pretējo — dienvidu virzienu. Pē­dējos gadsimtos tā noteikšanai izmantoja divas zvaigžņu kopas — Dienvidu krustu un Dienvidu zvaigzni.

Dienvidu krusts ir vairaku spožu zvaigžņu kopa Piena Ceļa blīvajā daļā, kas veido divas krusteniskas līnijas. Dienvidu krusts naktī varēja noderēt ceļotājiem aptuvenai orientācijai.

Es redzēju zelta krustu Vidū gaisa grozāmies. Dieviņ, tavu padomiņu, Kā zemē nenokrita.

LD 33780

Dienvidu zvaigzne. Procions ir spoža dubultzvaigzne Mazā Suņa zvaigznājā. Ta parādās pēc pusnakts sākot no augusta. Šo zvaigzni izmantoja aptuvenai orientācijai naktīs tad, ja mākoņi se­dza Polārzvaigzni.

Bija precīzākas metodes. Tomēr pat tad, ja sekotu Polārzvaig­znei un citām zvaigznēm, nebūtu iespējams nodrošināt tik precīzu svētvietu savstarpējo novietojumu, kā tas panākts pirms gadu tūk­stošiem. No teiktā izriet, ka senatnē izmantotas kādas citas, tagad nezināmas precīzas metodes un ļoti precīza aparatūra ka zvaigžņu pētīšanai, tā arī vietas ģeogrāfisko koordinātu noteikšanai.

Lai cik kritiski vērtētu tos darbus, kas tāltālos aizlaikos veikti mūsu tēvu zemē, nevar neatzīt, ka tie liecina par senbaltu civilizā­cijas augstajām zināšanām. Arī tad, ja uzskatām, ka šīs zināšanas ir aizgūtas, nevar neatzīt, ka tās aizgūt un saglabāt varēja tikai augsta civilizācija, gudri un talantīgi cilvēki. Tikai tādi varēja būt mūsu senči.

8.2. Dabīgie laiku ritmi

Visas mums zināmās norises kosmosā savā būtībā ir cikliskas, ar vairāk vai mazāk noteiktu ritmiku. Zemes dabīgos ritmus nosa­ka tās griešanās ap savu asi un gadu ilgā aprite ap Sauli. Cilvēka praktiskai dzīvei vajadzīga sīkāka laika dalīšana, kas nebūt nav vien­kārši izdarāms. Ta, piemēram, gadā ir 365,256 dienas. Šo skaitli va­jadzēja salāgot ar gada dalījumu noteiktā dienu skaitā. Tas nebija vienkāršs uzdevums, bet senči ar to tikuši galā tik veiksmīgi, ka šo ģeniālo dalījumu varam lietot un apbrīnot vēl šobaltdien. Mēģinā­sim aplūkot gan nesenās tēvutēvu zināšanas, gan aizvēsturisko gud­rību laika skaitīšanā.

Visuma ritmika

Ritmika izpaužas ne tikai laikā, bet arī telpā — Visuma un tā ķermeņu lielumos, attālumos un kustības ātrumos. Telpas un laika ritmika kosmosā ir cieši saistīta, un šīs sasaistes pierādījumus mēs jau aplūkojām Trešajā apcirknī. Ritmus izraisa gan atomu rotācija un molekulu svārstības, gan kosmosa ķermeņu, arī planētu, zvaig­žņu un to veidojumu kustība un pulsācijas.

Gandrīz katrs ķermenis vienlaikus pakļauts daudziem ritmiem. Atoma svārstību biežums mērāms sekundes miljonās daļās, bet ga­laktiku kopu cikli — miljardos gadu.

Svētie pamatskaitļi. Katrā — gan neorganiskā, gan organiskā (bioloģiskā) — kosmosa ķermenī vienlaikus darbojas vairākas struk­tūras ar savstarpēji saistītām ritmikām.

Ritmu raksturo skaitļi. To vidū sevišķi nozīmīgos senie cilvēki uzskatīja par svētiem. Mūsu senčiem svētie pamatskaitļi bija: 2, 3, 5. No tiem veidojas saliktie svētie skaitļi — 4, 8, 9, 10, kā ari dainās minētie trejdeviņi.

Laika skaitīšanai pēcledus laikmetā izvēlēti skaitļi 12, 24 un 60. Lielos ciklus izteica ritmi, kurus nosaka 4 x 27 = 108 un 10 x 24 x x 108 = 25920. Cilvēka un arī tautas dzīve ir veiksmīgāka, ja tā iekļaujas dabīgajos ritmos un to noteiktos mēros.

Lai skaitliski izteiktu kosmosa ķermeņu tehnisko raksturo­jumu savstarpējās attiecības, jālieto vēl trīs dabiskie skaitļi. Pirmo no tiem — 3,14159… pazīstam kā riņķa garuma un diametra attie­cību. Otrs ir dabisko logaritmu bāze e - 2,7183… Trešais skaitlis ir tā sauktā zelta griezuma attieciba 1,61803399… (vai tā apgrieztais lielums 0,618…).

Minēšu dažus piemērus. Saules bioenerģētiskais starojums sasniedz Zemi 3,14 diennaktis. Saules griešanās periods ap savu asi Zemes novērotājam šķiet 27,28 diennaktis. Šis skaitlis ļoti tuvs ma­temātiskām lielumam lOe.

Vispār zināms, ka zelta griezuma attiecība bioloģisko ķermeņu dažādu veidojumu savstarpējās attiecībās sastopama visai bieži. Mūsu tālie senči zināja par šim attiecībām, un tās atspoguļotas se­no svētvietu plānojumos, piemēram, Pokaiņu un Jūdžu akmens saistībā.

Visuma ritmi latvju garamantās. Mūsu senči uzskatija, ka daudzas norises kosmosā vada Visuma citu dimensiju (imaginālās) telpas, ko viņi sauca par Viņsauli un Aizsauli. Kosmosa telpu ritmi­ka ir tikai Viņsaules un Aizsaules ritmikas atspulgi. Šeit pieskarsi- mies Visuma ritmikai. Fiziskā pasaule ir triju dimensiju telpa, kur dvēsele sak savu jauno dzīvi, līdz dodas uz otro telpu — Viņsauli. No dainām izriet, ka Viņsaule un Aizsaule ir daudzdimensiju telpas.

Visuma ritmos pārejas izsaka kā skaitļa 108 daļas vienotā Visu­ma telpās. Te redzamas vairākas sakritības starp svētajiem skaitļiem 4 x 27 = 108. Šo skaitli var arī izteikt kā 40e.

Dainas ļoti gleznaini apraksta nule minētās saiknes. Mūsu senču gari, kas dainas saukti par bāleliņiem vai brāļiem, palīdz cilvē­kam veidot un uzlabot savas sasaistes ar Viņsaules informatīvo (imaginālo) lauku. Dainās stāstīts, ka Brāļi man klēti cirta deviņiem arodiem vai …kroni kala deviņiem žuburiem. Cilvēka vērtība ir augstāka tad, ja viņu sadzird brāļi, kas dzīvo devītā novadā. Lai gūtu Viņsaules atbalstu, cilvēkam sava garīgā enerģija jāvelta labiem darbiem un labām domām. Samērā jaunas, tikai lopkopības laikā radušās dai­nas, pielīdzina cilvēkus ganāmpulkam.

Rindojati, raibas govis, Pa celiņu laidarā! Māte gaida laidarā Deviņām slaucenēm.

LD 28914

Šī ir viena no vairākiem simtiem dainu, kas ar dziļu simbolu palīdzību apraksta Šīs un Viņsaules sasaistes. Tiem, kas vēlētos iebilst pret šāda veida aprakstiem, tomēr vajadzētu ņemt vērā, ka mūsdienu materiālistiskā simbolu valoda nespēj aprakstīt citu di­mensiju telpas.

Latvju garamantas un seno svētvietu iekārtojums liecina, ka mūsu senčiem bija divpusējas sasaistes ar imaginālajām tel­pām. Domājams, ka galvenās ziņas par kosmosu gūtas ar šo telpu palīdzību. Tapat ar šo telpu palīdzību izveidotas lielo svētvietu kopas. Šī sadarbība uzskatāma par būtisku augstāko ci­vilizācijas veidu pazīmi. Mūsdienu civilizācija labākajā gadījumā tam vēl tikai tuvojas.

Visuma ritmikas fizikālie pamati

Mūsu senči zināja, ka Visumā valda vienoti likumi. To atspul­gus atrodam daudzkārt un dažnedažādos veidos mums apzināmo struktūru iekārtojumā un darbībā. Tas attiecas arī uz diennakts laika dalījumu stundās, minūtēs, sekundēs, kas ieviests jau tālā se­natnē. Šis dalījums nebūt nav nejaušība vai iegriba, tam ir dziļi pa­mati.

Visuma uzbūves galvenais likums izpaužas caurviju un līdzī­bas principā — mazais atspoguļojas lielajā un otrādi. Visi Visuma veidojumi, sākot 3no atomiem līdz neaptverami milzīgajām šūnveida galaktiku sienām, veikti ar nelielu, tā teikt, tipveida konstruktīvo risinājumu daudzumu. Tā, piemēram, miljardi dažādu vielu radīti tikai no 92 atomiem. Savā būtībā līdzīga ir atoma, Saules sistēmas un galaktiku uzbūve. Šādi radīšanas pamati nosaka ķermeņu ritmiku visos to raksturojumos. Mūsdienu fiziķi, pētot iespējamo vielas paš- organizēšanos, izstrādājuši tā saukto sinenerģētikas teoriju. Tomēr tai pagaidām nav izdevies rast apmierinošus pierādījumus un pama­tojumus nule minētajam. Arvien lielāks skaits fiziķu un citu zināt­nieku tuvojas mūsu senču uzskatiem par Augstāko Radītāju — Dievu.

Jebkura, tostarp ari kosmiskā, dzīvība sevi pauž kustībā. Lai tā ritētu ar vismazāko enerģijas patēriņu, nepieciešams izmantot rezo­nanses parādības. Neiedziļinoties pašu ķermeņu konstrukcijas bū­tībā, atzīmēšu tikai, ka viens no Visuma pastāvēšanas noteikumiem ir ritmi. Fizikāli tie sevi izpauž kā dabiskie garuma, laika un citi sav­starpēji saistīti mēri.

Svētais skaitlis 108. Aritmētiski 108 ir deviņi duči vai četri trejdeviņi. Šie skaitļi raksturo pāreju uz augstāko sistēmu. Ta, pie­mēram, sistēmā Saule-Zeme mūsu planētas diametrs ir 108 reizes mazāks par Saules diametru. Bet Saules attālums no Zemes ir 108 reizes lielāks par Saules diametru.

Mūsdienu zinātne Saules sistēmu raksturojošos lielumus uzzi­nāja tikai pirms nepilniem diviem gadsimtiem. Līdz ar to skaitļa 108 kosmiskā nozīme apzināta tikai 20. gs. beigās. Senie cilvēki par šī skaitļa nozīmi zināja pirms daudziem tūkstošiem gadu. Te nu at­kal un jau kuro reizi apliecinām, ka senču zinātne apsteidza taga­dējo.

Ar laiku zināšanas zuda, bet svēto skaitli atcerējās; tas izpaužas dažnedažādi. Ta, piemēram, lietuvieši savās garamantās saglabājuši pasaku par 108 valdoņiem. Tieši 108, nevis, teiksim, 100 vai 200.

Gan indiešu mitoloģijā, gan ķeltu leģendās parādās lielo laika periodu skaitliskie vērtējumi, kuru pamatā ir 108. Ta, piemēram, Brahmas diena ir 4 320 000, t.i., 4 x 108 x 104 cilvēku gadi.

Skaitļa 108 nozīme slēpta veidā atrodama arī latvju tautas dzies­mās bieži pieminētā sudraba kā ķīmiska elementa raksturojumā.

Senie cilvēki sudrabu pazina kā attīrošu metālu, kas dezinficē ūdeni. Latvju dainās ar simbolu sudrabs apzīmēts smalko enerģiju plūsmas veids, kas sekmē cilvēka garīgo darbību. Ne velti mūsu senči cienīja sudraba rotas vairāk nekā citu metālu darinājumus. Šajos piemēros atkal izpaužas caurviju princips — sasaistīt kopā objekta tehnisko raksturojumu un kosmiskās sakarības ar imagi- nālo telpu un cilvēka zemapziņas darbību.

Indiešu svētajā rakstu valoda — sanskritā, kas cēlusies no mūsu senču valodas, ir 108 svēto tekstu — Vēdu skaidrojumi — upanišadas. Bet pašu Vēdu tekstu apjoms ir 10 800 rindiņas. Saulei šais tekstos doti 108 vārdi. Hinduistu un budistu lūgšanu krellēs ir 108 pērlītes. Japānā budisti jauno gadu sagaida, zvanot ar lielo zvanu 108 reizes. Uguns pielūdzēju svētie altāri mūrēti no 10 800 ķieģe­līšiem.

Sena garuma mērvienība, tā sauktā angļu jūdze (1,61 km), ir 1080. daļa no Mēness rādiusa (1737 km).

Katrā latvju senču gadskārtā vidēji ietvertas 45 dienas, t.i., 45 x 24 = 1080 stundas.

Šādu piemēru ir pārāk daudz, lai tos uzskatītu par sagadīšanos. Tie vēlreiz apliecina, ka senajiem cilvēkiem bija zināma ne tikai Saules sistēmas uzbūve, bet arī tās skaitliskie lielumi.

Kaut arī mūsu zemē ļoti daudz kas izpostīts, tomēr saglabajies pietiekami daudz senās civilizācijas liecību, lai varētu apjaust mūsu senču dižās zināšanas. No šādām liecībām atzīmēšu seno svētvietu plānojumu, teikas par tām, kā arī senās mērvienības. Pēdējo gadu desmitu zinātnes un tehnikas sasniegumi ļauj šīs senās ziņas skatīt citā gaismā.

Devītajā apcirknī aprakstītā Lielā Saules modeļa garums atbilst vienai 108. daļai no Zemes diametra, t.i., 12 756 : 108 = 118 km. Savukārt viena 108. daļa no šīs līnijas garuma kalpojusi par pamatu senai mērvienībai — verstij.

Tā izskatās jau aprakstīto savstarpēji saistīto lielumu sistēma, kur katrs nākamais lielums ir 108. daļa no iepriekšējā:

—  Zemes attālums līdz Saulei — 149,6 miljoni km;

—  Saules diametrs — 1392 tūkstoši km;

—  Zemes diametrs — 12 756 km;

—  Zemes moduļa līnijas, piemēram, Dobeles meteorīta vieta — Slīteres pacēluma centrs vai Dobele — Meļķitāru akmens, pa 108 verstīm (118 km);

—  senās mērvienības versts garums — 1,065 km;

—  Babilonijas divkāršā olekts — 0,996 m.

Šos attālumus devu mākslīgajās jaunajās un nedabiskajās mēr­vienībās — kilometros un metros. Kā nedaudz tālāk būs redzams, rakstot šos attālumus senajās dabīgajās mērvienībās, tie izsakāmi vienkāršos skaitļos.

Skaidrības labad jāpiebilst, ka minēto objektu izmēru attiecības nav gluži ideāli 108,000. Tomēr viegli pārliecināties, ka kļūda ir viena procenta robežās. Kļūdas radušās, miljoniem gadu gaita mainoties minētajiem lielumiem. Piemēram, Zemes vidējais attālums līdz Saulei nemitīgi pieaug. Ik dienu Zemes diennakts garums pieaug par divām desmitmiļjonajām sekundes daļām. Atbilstoši šai izmai­ņai ik dienas Zeme, tapat kā citi Saules sistēmas ķermeņi, attālinās no Saules, Mēness no Zemes utt.

Slēptie skaitļi. Skaitlis 1,08 slēptā veidā parādās arī kā attie­cība starp patiesajiem Saules sistēmas ķermeņu cikliem un tiem, ko redz Zemes novērotājs. Mēness apriņķo Zemi 27,32 diennaktīs (si- deriskais mēnesis), kas ļoti tuvs jau minētajam lOe. Novērotājs no Zemes Mēnesi tajā pašā fāzē ierauga ik pēc 29,53 dienām (sinodis­kais menesis), jo Zeme pa šo laiku pārvietojusies citā savas orbītas punktā. Šo abu periodu attiecība izsakāma ar skaitli 1,08.

Tādu pašu attiecību iegūst starp to. Saules rotācijas periodu, ko novērojam no Zemes (27,28 diennaktis), un rotācijas patieso ciklu — 25,38 diennaktis. Vēl atzīmēšu, cik ļoti tuvs ir šis pēdējais skaitlis Mēness sideriskajam periodam. Šīs sakritības liecina par Saules, Zemes un Mēness dziļo saistību.

Vēl jāpiebilst, ka skaitlis 1,08 ļoti tuvs attiecībai starp apļa līni­jas raksturojumu 3,1416 un Mēness sinodisko ciklu 29,53 dien­naktis. Matemātikas mīļotāji atradis vēl citas sakarības.

Zināšanu zušana. Zināšanas par kosmiskajiem lielumiem un senajam mērvienībām lielākajā daļā pasaules zemju izzuda pēdējos gadu tūkstošos. Mūsu senči šis zināšanas spēja saglabāt ilgāk nekā citas senās kultūras tautas.

Eiropa pēc ledus laikmeta, t.i., pēdējos 13 tūkstošos gadu, pārdzīvojusi daudzus no Āzijas puses nākušo iekarotāju — āsu uzbrukumus. Ari Baltijas valstīm gājuši pāri daudzi iekarotāju pūļi. Mūsu zeme ilgi bija okupēta, un daudzas liecības par senču dižo gudrību ir zudušas.

Pēdējos gadu tūkstošos Tuvajos Austrumos radās jaunas — Mēness pielūdzēju — reliģijas, kurām svētais skaitlis ir 7. Turpretī latvju senčiem 7 saistījās ar ļaunuma izpausmēm. Dainas šo skaitli nepiemin.

Milzu postu nodarījuši arī iebrucēji no rietumiem. Sakšu krust­neši 13. gs. noslepkavoja mūsu senču gudrākos cilvēkus — vecajos. Vairākās vietās, piemēram, Lielvārdē viņus sadedzināja dzīvus. 17. gs. beigās zviedru baznlctēvi sāka latvju seno svētvietu iznīcinā­šanu Vidzemē.

Diemžēl senbaltu civilizācijas materiālo darbu iznicināšana tur­pinās ari mūsdienās.

Laika uzskaite

Lielie laika cikli. Vai esat kādreiz vērojuši rotaļu vilciņu? Lai kā jūs pūlētos vilciņu skaisti iegriezt, tas vienmēr streipuļo. Ta ass telpā apraksta konusu.

Līdzīgas kustības izdara arī Zeme. Tas ass telpiskās rotācijas — precesijas — periodu mūsdienu zinātnieki vērtē ap 26 tūkstošiem gadu. Precesijas dēļ mainās virziens, uz kuru norāda poli, un ik pa dažiem gadu tūkstošiem orientācijai jāmeklē cita Polārzvaigzne.

Tāpat precesijas dēļ katru gadu no ikviena zemeslodes punkta paveras kaut nedaudz, tomēr atšķirīgs skats uz zvaigžņoto debesi. Astronomi tos salīdzina pavasara punktā. Šīs izmaiņas ir ļoti niecī­gas, un 72 gadu laikā zvaigžņotās debess stāvoklis pavasara punktā izmainās tikai par 1°. Bez ļoti precīziem instrumentiem šīs pārmai­ņas nemaz nevar ievērot. Un tomēr mūsu senči par tām zināja.

Nejau modernā astronomija atklājusi šo parādību. Vēl jo vai­rāk, diez vai mūsdienu zinātne būtu precesiju pamanījusi un izpra­tusi tās fizikālo jēgu, ja par to nebūtu saglabājušās ziņas no senās

Babilonijas un Šumeras laikiem. Šobrīd neviens nevar pateikt, kā gan precesiju varēja ievērot bez pavasara punkta aprēķina, bez pre­cīzas laika mērīšanas un bez moderniem astronomu instrumen­tiem. Taču senie cilvēki ne tikai zināja par Zemes ass stāvokļa maiņu, bet bija pat noteikuši precīzu precesijas periodu — 25 920 gadu. Ar to viņi saistīja lielus notikumus cilveces vēsturē. Pēc viņu domām, apmēram ik pēc diviem tūkstošiem gadu katra valsts, tauta, cilts vai novads ieejot citā zvaigznājā un mainoties tās likteņi. Tomēr šim uzskatam pagaidām nav vēsturiska pamatojuma.

Precesijas periodu zināja ari senās Centrālamerikas tautas — maiji un acteki, kas to dalīja piecos posmos. Slēptā veidā tas pausts arī ķeltu mītos. Iespējams, ka šo lielā laika ciklu var dalīt mazākos, piemēram, 108 periodos, kas katrs sevi ietver 240 gadu auglības ciklu. 240 gadu ciklu piemin arī senie grieķi, saistot to ar Ietu zint­nieku Abarisu. Ne Babilonijā, ne Šumerā, nedz arī citās minētajās vietās nav atrastas pēdas, kas liecinātu par pakāpenisku astronomi­jas un citu zinātņu attīstību. Bet visas šīs vietas apciemoja gara gais­mas nesēji no mūsu senču zemes.

Skaitlis 25 920 parādās ne tikai kā Zemes precesijas periods. Diennaktī mēs ieelpojam un izelpojam —

24 x 1080 = 25 920 = 2,59 104 reizes.

Visai līdzīgu, tikai 100 reb.es lielāku skaitli iegūst, aprēķinot se­kunžu skaitu starp diviem pilnmēness novērojumiem:

60 x 60 x 24 x 29,32 = 2,53 106 .

Vel atcerēsimies, ka Saules patiesais rotācijas periods ir 2,54. 10 diennaktis. Visu šo skaitļu zīmīgās daļas ir visai tuvas.

Šie salīdzinājumi lieku reizi rada, cik pārdomāti izvēlēta laika skaitīšanas sistēma.

Senie cilvēki zināja arī to, ka Zemes un Mēness savstarpējais stāvoklis precīzi atkārtojas ik pēc 19 gadiem. Vecākais apraksts, kur šīs ziņas saglabājušās, sastādīts Senajā Grieķijā. Par godu tā auto­ram, šo 19 gadu periodu dēvē par Mentona ciklu. Uz Zemes tas ir periodiskais auglības cikls. Šīs zināšanas liecināja par rūpīgu de­besu spīdekļu vērošanu un precīziem pierakstiem daudzu gadsimtu gaitā.

Saules kalendārie vērojumi. Gan seno, gan ari mūsdienu as­tronomu uzdevumos ietilpst kalendārā laika noteikšana un paša kalendāra precizēšana. Mēs varam tikai apbrīnot, cik precīzi šis darbs veikts senatnē. Mūsu zemē kalendāro laiku var noteikt, vēro­jot Sauli. Ik dienu Saule lec citā vietā nekā iepriekšējā dienā. Arī Saules rieta vieta ik dienas ir cita. Ziemas periodā Saules lēkta un rieta virzieni mūsu zemē veido leņķi, kas ir mazāks par 180°.

Gada sākuma noteikšana. Mēs esam Saules tauta, un mūsu tālie senči gada sākumu atzīmēja gadskārtējā Saules augšupejas sa­kumā, t.i., Ziemassvētkos (21. XII). Par to liecina daudzās senas svētvietas un svētakmeņi, kuru garenasis virzītas uz Saules lēkta virzienu Ziemassvētkos — DA. Ka piemēru minēšu Saules lenti Po­kaiņos, kas uzskatāma par centru transkontinentālai, uz DA virzī­tai līnijai Stokholma-Ventspils-Pokaiņi-Minska-Erevāna-Senā Šumera. Pašos Pokaiņos šī līnija ved caur Dižās sejas Saules lenti, tad Naudas kalnu, Skroderu akmeni un Ziemassvētku kalnu. Šajā pašā virzienā likti Beverinas vaļņi.

Tomēr jāpiebilst, ka, pieņemot šo dienu par gada sākumu, ne­pieciešami labi instrumenti Saules vērošanai un laika uzskaitei.

Zūdot senajām zināšanām, vajadzēja pieņemt tādu gada sā­kumu, kas ērtāks novērojumiem.

Lielās dienas lūkotavas. 13. gs. senčiem gada sākums bija Lielajā dienā. Sākoties pavasarim (Lielajā diena — 21. III), kā arī va­sarai beidzoties (Miķeļos jeb Apjumībās — 29. IX), Saule lec tieši austrumos un riet tieši rietumos. Šajas divās dienās Saules lekta un rieta virziens veido taisnu līniju, kas atvieglo kalendārā laika no­teikšanu. Īlē, Sunākstē, Suntažos, Tukumā un citur atrastas vietas, kas, jādomā, bijušas observatorijas, kas izveidotas astronomiskiem Saules vērojumiem Lielajā dienā un Miķeļos.

Jāpiezīmē, ka vel pirms pusotra gadu tūkstoša ari Rietumeiropā jaunais gads sākās Lielajā dienā. Vēl šobaltdien tāda laika skaitīšana atspoguļojas mēnešu nosaukumos. Ta, septembris nozīmē septītais, oktobris — astotais utt. Arī astrologi zvaigžņu zodiaku sāk skaitīt no Lielās dienas. Tikai no 5. gs. kristīgā reliģija uzspieda jauno gadu sākt no iedomātās Jēzus Kristus apgraizīšanas dienas.

Ar iecirtumiem nepietiek. Pēc Saules rietu un lēktu stāvokļa var noteikt ari citu gada svinamo dienu tuvošanos. Lai novērojumi būtu pietiekami precīzi, bija vajadzīgi vismaz 1 km tāli orientieri. Dažās publikācijās pausti uzskati, ka pec iecirtuma zīmēm akme­ņos varot noteikt, piemēram, Jāņu vai Ziemassvētku dienu. Patiesī­bā, lai nu ko, bet saulgriežu dienas tādā veidā noteikt nevar. Tādā veidā var viegli kļūdīties par 2-3 nedēļām, jo kā Saules lēkta, tā ari rieta vietu izmaiņas, tuvojoties saulgriežiem, ir ļoti niecīgas. Saul­griežu dienās Saules lekta un rieta virzieni mainās tikai par 0,003°. To grūti pamanīt pat ar speciāliem instrumentiem. Nejau velti lie­to vardu saulstāvji un pieņemts sacīt, ka Saule trīs dienas stāv uz vietas. Arī tuvojoties šīm dienām un pēc tam izmaiņas ir nelielas. Zīmju cirtumiem šai laikā, tāpat kā bieži aprakstītajai spraugai Stounhendžas akmeņos (Anglijā), bija ne vairāk, ne mazāk kā tikai rituālā nozīme. Tāpēc publicējumi par to, ka kādu kalendāra dienu varētu noteikt, vērojot Saules lēkta stara iespīdēšanu noteiktā vietā, jāuzskata par nepārdomātiem.

Diennakts sadalījums

Cilvēka organismā pastāv daudzas ritmiskas norises. Ātrākās no pierakstītajam svārstībām ir viļņi smadzenēs. Arī mūsu domas ir svārstības. Neskaitāmi, visā pasaulē veikti pētījumi liecina, cik spē­cīgi ritmi iedarbojas uz cilvēka zemapziņu. Dabīgam dzīves ritumam vairāk vai mazāk ritmiski jāuzņem gaiss, ūdens, barība, informācija un bioenerģētiskais starojums, kā arī jāizvada pārstrādātā barība.

Cilvēka dabīgie ritmi saistīti ar mūsu jau pazīstamo skaitli 108. To var atrast arī mūsu plaušu un sirds darbībā. Vienas stundas laikā mēs parasti ieelpojam 108 x 10 = 1080 reižu. Protams, skrienot vai ari darot smagu fizisku darbu, elpojam ātrāk. Četras reizes ātrāks ir cilvēka- sirds ritms. Te jāpiebilst, ka cilvēka sirds ritms dienā un nakti ir manāmi atšķirīgs. Tāpat tas var būt krasi atšķirīgs dažādu slimību laikā. Tahikardijas gadījumā cilvēka sirds var veikt 250-300 sitienu minūtē, bet brahikardijas gadījumā — tikai 30-40.

Nakti pulss ir lēnāks, dienā — ātrāks. Sēžot sirds pukst lēnāk, strādājot fizisku darbu — straujāk. Vesela cilvēka sirds diennaktī vi­dēji veic 108 tūkstošus sitienu. Cilvēka augli sirds kļūst pamanāma 108. dienā pēc olšūnas apaugļošanas.

Sekundes sākums. Viens no nozlmigiem laika dalījumiem ir sekunde. Šis laika sprīdis ir rūpīgi pārdomāta mērvienība, kas lieci­na, ka tās ieviesējiem bijuši ne tikai teicami instrumenti laika mērī­šanai, bet arī labas zināšanas matemātikā.

Sekunde ir viena tūkstošā daļa no laika, kas nepieciešams gaismas staram, lai tas šķērsotu Zemes orbītu. Manuprāt, šis formulējums norāda uz ticamāko no iemesliem, kāpēc senči tieši šādu, nevis kādu citu laika sprīdi izvēlējās par pamatu laika mērīša­nai. Savukart stundu veido 3600 sekundes, un šis skaitlis daudzkārt atspoguļojas mūsu svētvietās. Tik liels, iespējams, bijis laivas veida krāvumu skaits Pokaiņos, kā ari akmeņu skaits šīs svētvietas savda­bīgajā veidojumā — Saules lentē. Tāds varētu būt arī zvaigžņu skaits debesīs, ko var ieraudzīt ar neapbruņotu aci.

Turklāt sekundes izpausmi var novērot vēl ari citos veidos, pie­mēram, vērojot Saules lēktu pāri jūrai, lielam ezeram vai līdzenu­mam. Sākumā virs horizonta parādās šaura sirpja maliņa, tā aug, kāpj augšup, un nu jau redzama Saules ripas puse. Tad — it kā lē­ciens, un pēkšņi Saule ir uzlēkusi visā savā godībā. No sarkanīgas pusripas tā pārtapusi par žilbinoši baltu lodi. Šis lēciens ir ildzis vienu sekundi. Šī mirkļa garums — sekunde — cieši jo cieši sasais­tīts gan ar gada, gan diennakts laika skaitīšanu ar svēto skaitļu palī­dzību. Sekunžu skaits gadā būtu ļoti tuvs skaitlim pi, reizinātam ar bāzes skaitļa 10. pakāpi:

60 x 60 x 24 x 365,256 = 3,1558. 107 s.

Šī skaitļa zīmīgā daļa 3,1558 atšķiras no jau minētā riņķa līni­jas raksturojuma 3,1416 tikai par 0,0142 jeb 0,45 procenta — rezultāta precizitāti var tikai apbrīnot.

Astoņu dižstundu diennakts? Sekunžu skaits stundā liek domāt, ka senatne diennakti dalīja astoņās daļās, līdzīgi kā astoņās daļās dalīts mūsu senču gads. Šāds dalījums pa trim stundām, t.i., dižstundām, atbilst bioloģiskajam ritmam cilvēka organismā. Katrā šādā laika sprīdī ietilpst:

60 x 60 x 3 = 108. 102 sekundes.

Turklāt sekundi var arī izteikt kā laika sprīdi acu pamirkšķi- nāšanai — t.i., acumirkli. Tomēr šie piemēri nav lietojami precīzai laika noteikšanai.

Šumeru eposi vēsta, ka diennakts dalījumu 2x12 stundās un gada dalījumu 12 mēnešos ieviesis šumeru ķēniņš Marduks, kura laiks atbilst senākajām mītos saglabātajām ziņām par mūsu zemes okupāciju.

Kā redzams, laika dalījums ir bijis liela, rūpīgi pārdomāta darba rezultāts, lai galvenie cikliskie lielumi atbilstu svētajiem skaitļiem. Mūsdienu valodā tas skanētu tā, ka laika dalīšanas projekta izstrā­dāšana prasījusi ilgu un rūpīgu zinātnisko darbu.

Diennakts laika vērošana. Vēl 19. gs. pulksteņi lauku mājās bija retums. Bet mūsu senčiem dažādu kopīgu darbu darīšanai, kā ari svinamos un citos pasākumos vajadzēja ierasties noteiktā laikā. Lai uzzinātu laiku, vēroja Saules gaitu un pēc tās noregulēja ari pulk­steņus.

Laika izjūta. Senatnē un ari tagad vajadzība pēc pulksteņa nav nemaz tik liela, kā pieņemts domāt. Katram normālam cilvēkam ir iekšejā laika izjūta, kuras precizitāte var būt plus mīnus 10 minū­tes. ŠI izjūta palīdz piecelties vajadzīgajā laikā, ierasties tur un tad, kad vajadzīgs. Ja cilvēks mostas modināts, viņš jūtas tā, it kā nebūtu izgulējies.

Stipri pārspīlēta ir kalendāro datumu nozīme dažādu darbu veikšanai. Pēdējā gadu desmitā vairākkārt parādījušies raksti, ka ka­lendārā laika uzskaite esot vajadzīga, lai zinātu, kad kādi lauku darbi darāmi. Tā ir aplamība, jo darbi ir darāmi tad, kad ir vajadzī­gie apstākļi.

Nule teiktais gan nenozīmē, ka kalendārā laika uzskaite būtu lieka. Tā ir vajadzīga, lai zinātu, kad svētki svinami, kad nodokļi maksājami, kad godos kopā pulcēties.

Nakts stundas. Tumšajā gada laikā — no Miķeļiem līdz Liela­jai dienai — nakts laiku senči noteica pēc Sietiņa zvaigznāja debe­sīs. Sietiņš jeb Plejādes ir spoža zvaigžņu kopa Vērša zvaigznājā.

Meitas sēd vakarā, Sietiņā raudzīdamās. Jau Sietiņš pusnakti, Meitas vēl negulēja.

LTD 1 1893, Meirāni

Sietiņš pieminēts arī citās latvju un citu tautu garamantās. Bet pavasarī, kā vēsta ticējumi, Sietiņu nolika malā. Laiku naktī aptuveni varēja noteikt arī pēc Mēness vai Greizajiem Ratiem.

Sietiņa mīkla. Sietiņā ir ap 250 zvaigžņu, bet ar neapbruņotu aci tajā redz tikai piecas līdz septiņas zvaigznes. 1ās ir pārak maz, lai veidotu jēdzienu sietiņš. No tā jāsecina, ka mūsu senči zināja, ka zvaigžņu tajā ir daudz vairāk. Tas atkal un jau kuro reizi liecina, ka mūsu senču rīcībā pirms neskaitāmiem gadu tūkstošiem bijuši vai nu astronomiskie instrumenti, vai arī pieejamas kādas citas, precī­zas ziņas par tālajiem debesu ķermeņiem. Tāpēc Sietiņa vārda izcel­sme uzskatāma par seno zināšanu atblāzmu. Vēl atgādināšu, ka Pokaiņos bija ap 3600 akmens krāvumu. Iespējams, ka to kopums veidoja zvaigžņu karti. Maz ticams, ka tā bija iecerēta tikai zintnieku mācībām. Manuprāt, tā varēja noderēt arī tāliem kosmiskiem saka­riem.

Bija arī uzskaite. Kalendārā laika noteikšana pēc Saules nebūt nenozīmē, ka var iztikt bez rūpīgas darba un svinamo dienu uzskai­tes. Var pat gadīties, ka 10 vai vairāk gadus pēc kārtas tieši novēro­jumu dienās Saule gan lec, gan riet mākoņos. Bet vai tāpēc drīkstēja zaudēt dienu skaitu? Vienalga, bija jāzina, kad darbi darāmi, kad svētki svinami. Vairākas ziņas liek domāt, ka mūsu senajiem pries­teriem bija sava pierakstu sistēma laika skaitīšanai.

Devītais apcirknis

Latvju senči kosmosā

Kaut ari jau aplūkojām daudzas liecības par mūsu senču kos­miskajām zināšanām, tomēr šis virsraksts var likties pārdrošs. Tāpēc sāksim ar pārdomām par cita veida (alternatīvām) civilizācijām.

Mūsdienu tehniku darbina galvenokārt mehāniskā un elektris­kā enerģija. Mehāniskās enerģijas lielāko daļu dod degviela, ko sa­dedzina dažāda veida kurtuvēs, tostarp iekšdedzes cilindros un reaktīvajos dzinējos. Elektriskā enerģija kalpo ne tikai objektu pār­vietošanai, bet arī visu veidu sakariem. Tagad grūti iedomāties civi­lizāciju, kas balstītos uz citiem principiem. Aizlaikos tomēr ir lietoti citi enerģijas veidi, ko šobrīd vēl nepazīstam. Vēl jo vairāk, gan se­nās svētvietas, gan citi senbaltu civilizācijas veiktie darbi, kā ari mūsu garamantas liek domāt, ka šai civilizācijai, kuru mūsdienu valodā varētu saukt par alternatīvo, bijušas daudz lielākas iespējas nekā pašreizējai. Vēl jo vairāk, ja spējam atmest novecojušās vidus­laikos radušās dogmas par mūsu senatni, jādomā, ka mūsu zemē dažādos laikos darbojušās vairākas alternatīvās civilizācijas.

9.1. Saules sistēmas modeli

1

20. gs. otrajā pusē atrasti milzīgi veidojumi, kuru nozīme ilgāku laiku bija neskaidra. Pagaidām dēvēsim tos par Saules sistēmas mo­deļiem. Jebkurā gadījumā tie vēlreiz apliecina seno cilvēku pārstei­dzošās zināšanas par Saules sistēmu.

Modeļu vecums. Mūsdienu astronomi kaut cik apmierinošas ziņas par Saules sistēmu kopumā ieguva tikai 20. gs. vidū. Šobrīd pasaulē atrasti četri šādi modeļi — trīs mūsu zemē, viens Centrāl­amerikā — Teotiuakanā. Tie ir izcili seno cilvēku zināšanu aplieci­nājumi. Planētu Urānu atklāja tikai 1787. gada, Neptūnu — 1846. gadā, Plūtonu — 1930. gadā, taču pareizāk būtu teikt, ka nule mi­nētās planētas pēc viduslaiku tumsas un aizmirstības atklāja no jauna. Tāpēc atļaušos atgādināt dažas mazāk pazīstamas liecības.

Senajā Šumerā arheologi atraduši māla plāksnītes, kurās ne tikai attēlota Saules sistēma ar visām planētām, bet arī doti galvenie planētu raksturojumi. Tātad baltajiem kultūras nesējiem pirms daudziem tūkstošiem gadu bijusi ļoti labi zināma gan Saules sistē­mas uzbūve būtībā, gan arī šīs sistēmas skaitliskie raksturojumi.

Pirmais no tiem atrasts Centrālamerikā, Teotiuakanā. Tur sa­glabājušās daudzas, dažāda līmeņa izbūves visai plašā teritorijā. Pēt­niekus sākumā pārsteidza dažu izbūvju lielais attālums no centra. Aprēķini, kurus veica, pārbaudot kādu ģeniālu atklāsmi, rādīja, ka to savstarpējie attālumi mērogā izsaka Saules sistēmas planētu or­bītas.

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Latvijā atrastas divas zemes un akmeņu veidojumu kopas, kur atsevišķu elementu sav­starpējie attālumi proporcionāli Saules sistēmas planētu orbītām. Viens no šiem modeļiem atrodas Kurzemē, otrs — Zemgalē. Par modeļu esamību liecina arī ar Sauli saistītie vietvārdi — Saules muiža Liepājā un Rakažu (Saules centra) kalns lies pagastā.

Turklāt 2001. gadā Kurzemē atrasts akmeņu riņķu veidojums, kas šķiet vēsturisks Saules sistēmas modelis.

Kurzemes modeļi

Kurzemē atrasti divi modeļi. Mazākais no tiem atrasts pavisam nesen. Tas atrodas pie Rojas Zibeņdambja.

Lielakais no modeļiem mūsu zemē izveidots R-A virzienā. Pati Saules vieta bija Saules muižā pie Liepājas. Tālākās planētas —

Plūtona — vieta atradās Īlē. Kaut arī gandrīz visi senie svētcentri, kas varētu kalpot ka tieši materiālie pierādījumi, ir iznīcināti, par 118 km garo modeli saglabājušies vairāki pierādījumi.

Saules akmens. Liepājas rajona jūras piekraste ir samērā jauna. Ģeologi uzskata, ka tā pacelusies virs ūdens tikai pirms kā­diem astoņiem tūkstošiem gadu. Līdz pat 1920. gadam galvenais administratīvais centrs bija Grobiņa, kur arī krustojās galvenie se­nie ceļi, tostarp uz Rietumeiropu. Grobiņas ceļš Liepājā ienāca gar Saules muižu. Šo ceļu tagad zinām kā Brīvības ielu. Pie Saules mui­žas tas aplieca nozīmīgu senču svētakmeni — Pērkona akmeni, kas iezīmēja milzīgā Saules modeļa centru. No tā uz austrumiem gāja svētvietu līnija ar mezglu punktiem, kas iezīmēja planētu vietas. Pērkona akmens bijis 4 m augsts un 30 m apkārtmērā. To šeit pēc tam, kad apkārtējais līdzenums paceļas virs ūdens, novietoja senie zintnieki. Teikā stāstīts par darbu vadītāju Ķintu, kura vārds tulko­jams kā Ķēniņš (atcerieties Ķentes kalnu Ogrē). Viņš radījis ari vai­rākus citus izcilus senatnes pieminekļus, bet arī tie gandrīz visi 19. gs. iznīcināti garīgās tumsonības deļ.

Neapšaubāmi, arī šo milzu akmeni novietoja uz iepriekš saga­tavotiem pamatiem. Citādi ap 800 tonnu smagais akmens gadu tūk­stošu gaitā būtu iegrimis jūras sanestajās smiltis. Diemžēl izcilā se­natnes pieminekļa vairs nav. To saspridzināja 1841. g., paplašinot Rīgas ceļu (sk. "Kurzeme", 2-9). Bet diez vai iznīcināja akmens pa­matni. Modernā aparatūra ļauj redzēt arī cauri asfalta un šķembu segumam, un, papētot ielu tagadējās rūpnīcas "Liepājas metalurgs" rajonā, tur varētu atrast Ķinta liktā dižakmens pamatni.

Citā teikā stāstīts, ka no Ķinta novietotā akmens austrumu vir­zienā gājusi akmeņu līnija. Tieši ši ziņa arī ierosināja sākt Saules sis­tēmas modeļa kā svētakmeņu līnijas meklējumus. Tas virziens no­rāda uz Saules lekta virzienu pavasara saulritu, t.i., Lielajā dienā, un rudens saulritu, t. i., Miķeļa dienā. Latvijā ir vairākas tādas svētvietu līnijas, bet šī šķiet vienīgā, kas bija izlikta ar akmeņiem. Diemžēl ari šo akmeņu vairs nav, ziņas par tiem jāmeklē latvju garamantās.

Ģeogrāfiski šī līnija atrodas uz 56° 32' ziemeļu platuma. Tā iet caur Krotes Vidiem, Embūtes Indula kapa vietu, šķērso Ventu pie Nīkrāces Tukumiem, iet caur Pampāļiem, Iii. Aiz Daugavas tā tur­pinās caur Viļāniem uz Ludzu. No minētajām vietām ar senatni sais­tāms būtu tā sauktais Induļa kapa akmens Embūtē ("Kurzeme", 7-137). Ar šo līniju varētu būt saistīts Nabas (t.i., savienojuma) kalniņš ilē.

No visām minētajām vietām sevišķu interesi izraisa Īle. Tam ir trīs iemesli. Pirmais ir Nabas kalniņa vārds. Kā nākamais iemesls jā­min līnijas Liepāja-īle garums, kas atbilst jēdzienam par Saules sis­tēmas modeļa garumu. Trešais iemesls ir teika par īliņu.

Modeļa mērogs. Pirms rakstīt par modeļa garumu, atgādi­nāšu, ka Saules sistēmas galveno objektu savstarpējās attiecības nosaka svētais skaitlis 108. Saule atrodas 108 savu diametru attā­lumā no Zemes. Zemes diametrs ir 108 reizes mazāks par Saules diametru. Nākamais samazinājums ir 108. daļa no Zemes diametra, kas ir 108 verstis jeb 118 km (sk. Trešo apcirkni). Tāds patiešām ir attālums no Liepājas Saules muižas akmens vietas līdz Īles Nabas kalnam. Senajās mērvienībās tas atbilst 108 verstīm.

Saules sistēmas modelis vienlaikus attēlo divus mērogus. Pirm­kārt, Saules muižas līnija mērogā 1:108 atspoguļo Zemes diametru. Otrkārt, tā ir Saules sistēmas modelis mērogā 1:50 000 000. Šai ga­dījumā 3 verstis atbilst trešās planētas — Zemes attālumam līdz Saulei. Tādējādi izvēlētais mērogs veido divas papildu sakritības. Šādu izvēli nevar dēvēt citādi kā par ģeniālu.

Teika par spēkavīru īliņu ir pagalam neparasta, jo tās sā­kums būtiski atšķiras no pārējām latvju un citu tautu teikām par spēkavīriem. Dievs īliņa sētā nolicis akmens stabu, ap kuru varēja griezt apkārt visu pasauli, un lliņš to ari izdarījis. Neparastā teika ļoti labi papildina jau teikto par akmeņu līniju, kas apzīmēja Saules modeli. Varbūt ne tikai apzīmēja, bet ari ļāva veikt kādas mūsdienās jau aizmirstas darbības Saules sistēma.

Dieva kalni. Teikā minēto apliecina ari tas, ka Īles ciemats at­rodas blakus Immas kalniem. Šis vārds apzīmē senu somugru dievību Immu vai Jimu, vēlāk Jumalu, kas latviski tulkojams kā Dievs. Protams, šādu vārdu deva tikai izcilai vietai pēc kāda ievēro­jama notikuma, domājams, pēc teikās minētās pasaules pagriešanas.

Teikas turpinājumā Dievs tomēr Iliņam lielo spēku atņem, uz­skatot, ka varoņdarbu veikšanai tik daudz spēka nevajag. Šai vietā lliņa teika labi sasaucas ar citu teiku par zintnieku neveiksmi Po- kaiņu Naudas kalnā. Ari šeit redzama norāde uz kādu vēsturisku notikumu. Simboliski ši teika tulkojama ka vēstījums par senbaltu civilizācijas attīstību un norietu.

Plūtona vieta. Tagad atgriezīsimies pie matemātikas. Jau no­skaidrojām, ka minētais modelis veidots ar 50 miljonu reižu sama­zinājumu. Lielāka sistēma būtu grūti apjēdzama, bet mazākā zustu uzskatāmība par Zemes tuvāko planētu attālumiem.

Saules sistēmas tālākā planēta ir Plūtons, kas vidēji atrodas 5915 miljonu km attālumā 110 Saules. Mūsu modelī tas atbilst Īlei, kur Dieviņš ielika akmens stabu. Vietvārds liek domāt, ka atbilstoša vieta varētu būt vecās lies muižas centrā — Nabas kalniņā.

Neptūns ir nākamā Saulei tuvākā planēta. Ta atrodas 4500 miljonu km no Saules, kas atbilst 90 km attālumam no Saules mui­žas. Šī vieta meklējama uz paugura, kur vēl līdz Otrajam pasaules karam Zvārdes pagastā (Saldus rajons) atradās Ķauķu vējdzirnavas. Kompartijas varas gados visu Zvārdes pagastu aizņēma PSRS avio- bumbu mešanas laukums, vislielākais Eiropā. Tagad no Ķauķu dzir­navām palicis pāri tikai viens dzirnakmens. Te varētu meklēt planē­tas Neptūna vietu Saules sistēmas modelī. Vēl atcerēsimies, ka vārds kaukt apzīmē senču garus. Diez vai tā būs nejauša sakritība.

Urāns. Ceļā uz Sauli Neptūnam seko Urāns — tas atrodas vi­dēji 2870 miljonu km no Saules, kam senbaltu civilizācijas izveido­tajā modelī atbilst 57 km attālums no Saules muižas. Šo vietu iezīmē Venta. Uz šis līnijas pie Ventas atrodas bijusīTukuma muiža (nejaukt ar Tukumu kā pilsētu!). Starp citu, sena, daudzām piramī­dām apzīmēta vieta ar līdzīgu nosaukumu atrodas ari Dienvidame­rikā netālu no Titikaka ezera.

Saturns — atrodas vidēji 1425 miljonu km attālumā no Sau­les. Šis lielums ir tieši puse no Urāna attāluma līdz Saulei, citiem vārdiem, Saturna orbīta ir tieši vidū starp Sauli un Urāna orbitu. Mūsu mērogā tas būtu 28 km, uz Latvijas kartes tam atbilst vieta, kas saucas Krotes Vidi. Te nu jāsaka, ka vietvārdu Vidi Latvijā sastopam vairākkārt. Parasti tas norāda uz kādu pusceļu. Var jau būt, ka senatnē caur Vidiem gājis kāds sens ceļš no Liepājas, tomēr tas šķiet maz ticams. Bet daži šie Vidi tiešām iezīmē vidu uz iedo­mātas līnijas Liepāja-Ventaskrasti pie Tukuma.

Te gan varētu iebilst, ka Krotes Vidi iezīmē pusceļu starp Vec­pili un Priekuļi. Taču Krotē ir pārāk daudz svētvietu, lai šo vietu uz­skatītu tikai par pusceļu dažu stundu laikā noejamam vai nobrau­camam 24 km attālumam starp Vecpili un Priekuļi.

Tajās 19. gs. kartēs (visai sīkās), kādas nonāca autora rīcībā, nav tieša ceļa Liepaja-Krotes Vidi-Nikrāce. Tieši taisna ceļa ari te nav bijis. Piebildīšu, ka Latvijā ir vēl daži citi Vidi, kas iezīmē lielās saka­rības, piemēram, Vidi pie Mazsesavas (Jelgavas rajons). Krotes Vidi ("Kurzeme", 7-78) ir bijušās Vidusmuižas vieta. Apkārtnē vairākas interesantas svētvietas, turklāt Kroti šķērso vēl kāda liela svētvietu līnija, teikā aprakstītā Zelta ķēde, kas iet caur Nīgrandi, Dobes kal­niem, Tērveti, Mežotni u.c. Tuvāk par to lasiet šī darba pirmajā grā­matā.

Jupitera akmens. Modeli tas apzīmē pašas lielākās Saules sis­tēmas planētas —Jupitera vietu. Šis akmens atrodas Ālandes upes ielejā 0,2 km no Liepājas šosejas pie ceļa atzara uz Vārtaju. Savda­bīgajā akmenī ir iekaltas zīmes un daudzi iedobumiņi. Akmens vi­dus daļā divi sēdekļi zintniekiem. Akmens patlaban orientēts R-A virzienā, tā izmēri ap 2,9 x 2,1 x 1,6 m. Tā veidols īpatns, atgādina fallusu, kas vērsts uz austrumiem. Šajā galā iekalti ap 100 dobu- miņi — varbūt zvaigžņu karte. Iekalumi jāvērtē kā liela un mērķtie­cīga apstrāde. Agrāk tas, tiesa gan nepilnīgi, aprakstīts literatūra kā Grobiņas akmens. No Saules akmens vietas to šķir 10,5 km.

Diemžēl šis interesantais un savdabīgais akmens neatrodas savā īstajā vietā. 1978. gadā melioratori ar buldozeru akmeni izcēla no īstās vietas un nolika tagadējā. Ap šo akmeni vajadzēja atrasties citiem mazākiem, bet par tiem nav nekādu ziņu.

Par akmens sākotnējo orientāciju var spriest pēc tā, ka citos zi­nāmajos Latvijas svētakmeņos ar dubultsēdekļiem, piemēram, Po- kaiņos, Sedā un Vaidavas Burgā, zintnieki raugās uz DA, t.i., uz Saules lēktu Ziemassvētkos.

Lielākos iedobumus un iekalumus zīmējuši J. Sudmalis un V. Grāvītis.

Iekšējo planētu vietas. Ar nožēlu jāsaka, ka pagaidām nav iz­devies atrast pēdas vietām, kas apzīmētu iekšējo planētu orbītas. Tas vajadzētu meklēt šādos attālumos no bijušās Saules muižas vie­tas, kas atrodas blakus tagadējai "Liepājas metalurga" teritorijai:

Merkurs — 1 versts, apmēram 1 km;

Venera — 2 verstis;

Zeme — 3 verstis;

Marss — 4,5 verstis.

Svētvietu pamatnes tur var atrast ar vairākām mūsdienu meto­dēm, piemēram, aerofoto, kā arī — izmantojot ultraskaņas radarus u.c. aparatūru.

Nav grūti aprēķināt, cik liels akmens šajā 118 km garajā modelī apzīmētu pašu zemeslodi. Rēķinu pavisam vienkārši pārbaudīt — Zeme taču ir 108 reizes mazāka par Sauli. Tatad zemeslodi attēlotu akmens lode ar 25,4 cm lielu diametru. Senču dabiskajās mērvienī­bās šis izmērs atbilst tieši 10 collām. Saistība vēlreiz apliecina mūsu iedomātā modeļa patiesīgumu. Līdzīga izmēra akmeņi likti Pokaiņu krāvumos. Jāšaubās, vai arī šī būtu tikai sagadīšanās.

Saules vieta. Tagad mēģināsim iedomāties pašas Saules vietu, kuras diametrs ir 1 392 000 km. Jau minētajā mēroga to varēja iezī­mēt akmeņu riņķis 28 m diametrā. Šis izmērs tuvs jau minētā ķē­niņa Ķinta liktā akmens apkārtmēram.

Šobrīd svarīgi pasargāt domājamo Saules modeļa planētu vietas no lieliem zemes darbiem, būvējot ceļus, ēkas vai meliorējot zemi.

Neapšaubāmi Saules muižas vārds nav nejaušs. Nav šī vieta saulaināka par citām. Bet citos Latvijas Sauleskalnos mākoņu to­mēr ir mazāk un pašas vietas saulainākas par apkārtni. Tādas vietas ir Sauleskalns pie Krāslavas vai Vecsaule pie Bauskas u.c. Tātad muižas nosaukumam bijis kāds cits iemesls.

Planētu vārdi. Gadu tūkstošu gaitā debess spīdekļu vārdi mai­nījušies ne reizi vien. Tāpēc modeļa vietvārdi neatbilst planētu paš­reizējiem nosaukumiem ne latviešu, ne latīņu valodā. Urāna, Nep- tūna un Plūtona vārdi vispār ir pavisam jauni, taču šo planētu senie vārdi nav saglabāti arī citu tautu garamantās. Bet to, ka senie cilvēki zināja arī šīs, tikai teleskopiski skatāmās planētas, apliecina jau mi­nētais Saules sistēmas modelis Teotiuakanā. Ari citas ziņas liecina, ka senči zinājuši daudz vairāk debess ķermeņu, nekā tos var ierau­dzīt ar neapbruņotu aci. Iespējams, ka to vietu vārdi, kas atbilst katras konkrētas planētas stāvoklim uz svētvietu līnijas Saules muiža-īle, arī izsaka šīs planētas nosaukumu. Tad Plūtona senais nosaukums varētu būt bijis Naba, Urāna — Tukums, Neptūna — Ķauķis, Saturna — Krote. Protams, tie ir tikai pirmie minējumi. Bet ar Jupiteru visai pārliecinoši saistāms Saules muižai tuvējās vietas Tores nosaukums, jo šis romiešu dievības vārda pamatā ir senākais Tora vārds. Toru skandināvi pielūdza jau pirms kristietības ievieša­nas. Bet šis vārds ir daudz senāks. Ta, piemēram, par Toru ebreji dēvē savus svētos rakstus jeb Bībeles Veco derību.

Rojas modelis. Enciklopēdiskajā izdevumā "Kurzeme" aprak­stīts Saules akmens (17-15), kas atrodas 1 km R no Rojas baznīcas. Tā forma tuva cilindram, kura diametrs 1,45 m. Atgādināšu, ka Saules diametrs ir 1,4.107 km. Tas liek domāt, ka senči, kas apstrā­dāja šo akmeni, veidoja tā diametru kā 109. daļu no Saules (sākot­nējā?) diametra.

Akmens augstums virs zemes 0,7 m, tā virsma horizontāla, no­gludināta, nebojājot akmens kristālisko struktūru.

Horizontālajā virsmā iekalta senču svētā zīme — Zelta (slīpais) krusts. Tā gali norāda uz ZA, ZR, DA, DR — t.i., Saules lčktu un rietu vietām saulgriežos. Vēl manāmi daži šikāki iedobumiņi.

Nule pieminētās grāmatas "Kurzeme" tekstā autors izteicis pār­domas par to akmeņu nozimi, kas atrodas ap Saules akmeni. To­mēr vajadzēja paiet desmit gadiem, līdz šī pārliecība piepildījās 2001. gada beigās. Kad beidzu strādāt pie šīs grāmatas teksta, ne­gaidīti no Rojas piezvanīja Osvalds Bergans, kas, pētot šo vielu, veicis nozīmīgu atklājumu. Viņš konstatējis ap akmeni četrus lauk­akmeņu riņķus. To diametri atbilst Saules sistēmas mazo planētu orbītām, kas izteikti 20 reizes mazākā mērogā nekā pats Saules mo­delis. Akmens riņķu diametri atbilst 1010. daļai no planētu orbītu pusasu lielumiem. Šis apraksts uzskatāms par iepriekšēju ziņo­jumu, jo vieta prasa dziļu izpēti. Piebildīšu, ka pašlaik Saules ak­mens un riņķi ap to atrodas purvaine, ne visai pieejamā jauktu koku mežā.

Šī modeļa vieta nebūt nav nejauša. Virzoties no Rojas modeļa cauri Pokaiņiem, nonākam otrā lielajā Lietuvas pilsētā — skaistajā Kauņā. Tieši tā ar igauņu valodas palīdzību tulkojams tās vārds. Pie tam līnija Roja-Kauņa ir paralēla kā līnijai Rīga-Viļņa, tā arī Beve­rīnas svētvietu līnijai ar Vaidavas ezeru centrā. Jau minēju Saules akmens saistību ar zvaigžņu spoguļiem Ustupu akmenī (Ventspils rajons).

Saules akmenī iekaltas līnijas, kas norāda uz Saules lektu un rietu virzieniem saulgriežos, veidojot senu zīmi — Zelta krustu.

Zemgales modelis

Zemgales modelis visai būtiski atšķiras no abiem Kurzemes mo­deļiem. Tajos Saules un planētu vietās likti speciāli apstrādāti svētakmeņi, Zemgales modelī šis vietas iezīmē simboliski zemes veidojumi.

Lielajā modeli visai izteiktas bija lielo jeb ārējo planētu vietas, bet pie Rojas — iekšējo planētu vietas. Toties Zemgales modeli visai izteiksmīgi iezīmētas mazās jeb iekšējās planētas — Merkurs, Ve­nera, Zeme un Marss. Zemgales jeb Mazo modeli veido Immas un Krievu kalni.

Immas kalni Īlē nosacīti atgādina jaunavas krūtis. Katras krūts diametrs pie pamatnes ir ap 0,5 km. Kalni vismaz daļēji ir mākslīgi veidoti. Ziemeļos no Immas kalniem sākas Krievu (lasi Krīvu) kalni. Tajos ir vairāki lieli, mākslīgi uzbērti veidojumi. Galveno pauguru savstarpējie attālumi atbilst Saules sistēmas mazo planētu izvieto­jumam mērogā 1:30000000.1,9 km no Immas kalniem atrodas Ra- kažu kalns, kas atbilst Merkura orbītai (58 miljoni km).

Veneras orbītai atbilst īpatns veidojums — lēcveidīga iedobe starp divām Āžu kalna grēdām, kas atgādina joni zīmi — sievišķības simbolu. Diemžēl, rokot granti, šī vieta stipri sapostīta.

Zemes orbītai atbilst apvidus augstākā vieta — Krievu kalns (149 m vjl.). Tas ir neapšaubāmi mākslīgs veidojums, milzīgs lok­veida uzbērums, kas virs apkārtnes paceļas 55-60 metrus. Ta ir ainava, kas atgādina Gaisa tiltu Rīgā. Turklāt šī loka nogāzes ir pā­rāk stāvas, lai tās uzskatītu par dabas veidotām. Aptuveni mērījumi rāda, ka loks veidots ar rādiusu ap 6,4 km, kas atbilst tūkstošajai daļai no Zemes rādiusā.

Marss no Saules atrodas vidēji 228 miljonu km attālumā, kas šinī modelī atbilst 7,3 km attālumam. Šī vieta meklējama paugu- rainē starp Krievu un Zebrus kalniem. Tomēr gan Marsa, gan tā­lāko planētu vietu atrašana vēl prasa papildu pētījumus.

Akmeņu līnija Saules muiža-īle likta pirms vairākiem tūksto­šiem gadu. Teotiuakanā Saules sistēmas modeļa vecums varētu būt līdzīgs. Bet Zemgales modeļa Veneras vietā izraktās grantsbedres ļauj secināt, ka šī modeļa pamatne veidota vismaz pirms pēdējā le­dus laikmeta.

Šie modeļi nav vienīgie. To var apgalvot pavisam droši. Atgā­dināšu, ka par modeļiem liecināja teikas un nostāsti, objektu izvie­tojums un ar Sauli saistītie vietu vārdi. Latvijā ir ari citi Saules kalni, kuru vārda nozīme vēl nav pietiekami noskaidrota. Ar seno

7 7. all. Saules sistēmas modeļi Kurzemē un Zemgalē

Saules vārdu Sun saistīti Suntaži un Sunākste. Bet ar vēl senāko Saules vārdu Ra saistīto vietu ir daudz vairāk. Tomēr ne jau katrā vietā varēja šādu modeli radit.

Vēl piemetināšu, ka dažu seno svētvietu sistēmu plānojumos atrodamas proporcijas, kas atbilst vai ir tuvas planētu orbītu vidējo lielumu savstarpējām attiecībām. Tas liek domāt, ka Saules sistē­mas proporcijām ir daudz plašāka nozīme, tās nosaka likumsakarī­bas daudziem mērķiem.

Piemēram, trīs senās Rīgas vietas veido pašas Daugavas modeli. Rigas līcis ir Baltijas jūras modelis. Turklāt Latvijā vairākās vietās atrasti veidojumi, kuriem ir to vai citu modeļu pazīmes.

Kā Sedā un Emīļu akmenī (abi Valkas rajonā), tā arī dažos ci­tos akmeņos var saskatīt Latvijas piekrastes profilus. Akmeņus ar šādu zīmējumu mani paziņas atraduši arī Adrijas jūras piekrastē un pat Kunaširas salā Japānā. Var jau būt, ka tā ir tikai dabas rotaļa, to­mēr neizslēgsim pretējo iespēju.

Precizitāte. Lielais Saules sistēmas modelis Kurzemē izpildīts ļoti precīzi.

Viduslaiku tumsībā mūsu senču zinības pieminekļi gāja bojā. Gandrīz visu senatnē zināmo vajadzēja atklāt no jauna. Vēl 16. gs. Koperniks un Tiho Brahe uzskatīja, ka Zemes attālums līdz Saulei ir 9 miljoni km. Tas ir 16 reižu mazāk nekā patiesībā. Par pārdro­šību uzskatīja Keplera aprēķinus, kurš domāja, ka šis attālums ir 58 miljoni km. Tikai 19. gs. beigās noteica attālumu līdz Saulei, kas jau bija tuvs mūsdienu skaitļiem. Tuvs, tomēr neprecīzāks nekā sen­čiem zināmais.

Kaut ari Zemgales modeļa precizitāte ir mazaka, kļūda nepār­sniedz 10 procentus. Iespējams, ka šis ir vecākais modelis, kas tapis kadā no iepriekšējiem starpledus laikmetiem. Vēl 20. gs. sākumā nule minētos atklājumus nekādi nevarētu novērtēt, jo zinātne vēl nezināja visas Saules sistēmas planētas un to orbītas.

Var rasties iebildums, ka tas vai cits lielums nav pilnīgi preciza tā vai cita kosmiskā objekta daļa, bet atšķiras par kādu procenta daļu vai pat vairāk. Tas ir tehniskas dabas jautājums un tā arī jā­risina. Vēl atgādināšu, ka tos kosmiskos lielumus, kurus senie cil­vēki lietoja modeļu izveidošanai, zinātne vēl pirms 100 gadiem nezināja. Nelielajām atšķirībām no teorētiskiem lielumiem var būt arī citi skaidrojumi, piemēram, pulsācija vai izmaiņas pēdējo mil­jonu gadu gaita. Iespējams, ka ar šīm atkāpēm senči uzrādīja ob­jektu sākuma stāvokli Saules sistēmā modeļa radīšanas laikā. Daži zinātnieki domā, ka planētu orbītas nav gluži pastāvīgas un perio­diski mainās.

Saistība ar Pokaiņiem. Kā lies, tā arī Krievu kalna veidojumi ir dziļā sasaistē ar Pokaiņu un citiem šīs apkārtnes mākslīgajiem uz­bērumiem. Būtībā visa šī apkārtne ir viena vieniga cieši saistīta svēt­vietu kopa. r Ia kā saišu šeit ir visai daudz, minēšu tikai dažas, kas, manuprāt, ir būtiskākās un izteiktas ar ZR-DA, t.i., ar Saules Jāņu rieta-Ziemassvētku lēkta, līniju.

Pokaiņu Dižās sejas acis vērstas uz Veneras vietu. Šī līnija norāda virzienu, kur Saule noriet Jāņu vakarā, t.i., iegrimst Jūrā. Ta ir dziļi simboliska auglibas kulta saistība.

Otra interesanta saistiba ir pats Krievu kalns. Milzīgais loks seno priesteru — bramaņu rituālajiem gājieniem.

Skatoties no šī kalna DA virzienā, t.i., uz vietu, kur Ziemas­svētkos lec Saule, skats pāri mežiem nonāk pie mākslīgi uzbērtā Po- kaiņu Baltā kalna. Šim kalnam ir plašas sasaistes gan ar Ziemas­svētku kalnu (autora dots nosaukums) pie Sesavas, gan ar Nabas kalnu un Dižās sejas veidojumiem.

Vēl tikai pieminēšu, ka visu Īles un Pokaiņu apkārtnes mākslīgo zemes uzbērumu kopējais apjoms vērtējams ap 5 miljoniem m3 .

Ja veikti tik lieli darbi, tie nevarēja būt kādas vēsturnieku izdo­mātas pirmatnējās kopienas mežoņu darbs. Lielus darbus varēja veikt tikai tie, kam bija augstas zināšanas. Tā kā mūsu senčiem šīs zināšanas tomēr ir bijušas un viņi veica lielus darbus, jāsecina, ka latvjū senči bija nevis primitīvi mežoņi, bet gan augstas civilizācijas pārstāvji.

Šajā ziņā nav nekā neparasta. Pasaule nekad nav bijusi vienda­bīga. Atcerēsimies kaut vai 19. gs. vidu. Tas bija laiks, kad pat atpa­likušajā Krievijā atcēla dzimtbūšanu, t.i., verdzību, Amerika vēl ieveda važās iekaltus nēģerus un bezdievīgi nogalēja indiāņus.

Arī mūsu zemē 7.-13. gs. risinājās līdzīgi notikumi. Gan seno grieķu, gan arī romiešu autori un citu tautu mīti liecina, ka mūsu senči bijuši augstāko zināšanu glabātāji un nesēji. Vēl 1076. gadā izcilais Eiropas vēsturnieks Brēmenes Ādams raksta, ka uz mūsu zemi pēc padoma cilvēki devušies no visas pasaules. Diemžēl 13. gs. mūsu zemi pārņēma rupji varmākas, iznīcināja seno kultūru un tās viedos cilvēkus. Nākamos 700 gadus okupanti turpināja iznīcināt senos kultūras pieminekļus un cilvēkus, kas par tiem zināja. Tomēr jāapbrīno, ka tautai izdevās saglabāt lielu daļu seno zināšanu. Mēs šīs senču gudrības liecības uztveram ar lepnumu, bet vulgārā ma­teriālisma aizstāvji, kas nezina mūsu zemes patieso vēsturi, nekādi nevar beigt brīnīties: kādas gan zināšanas varēja būt tādiem muļķa bauriem, kādus tos aprakstīja okupanti (sk. Pirmo apcirkni). Tomēr mūsu garamantas un lielie zemes veidojumi rosina domāt pilnīgi pretējo.

Modeļu uzdevumi

Saules sistēmas un zvaigznāju modeļi veidoti nejau tikai tāpēc, lai tālie pēcteči pēc daudziem tūkstošiem gadu sāktu apjēgt senču zināšanu dižumu. Vēl mazāk ticams, ka tie iecerēti kā mācību līdzeklis tālaika astronautiem. Drīzāk gan jāuzskata, ka šiem mode­ļiem bija kādi praktiskas dabas uzdevumi. Tikai, lai sāktu šos uzde­vumus apjaust, vispirms jāsavāc tās seno zināšanu druskas, kas vēl saglabājušās līdz mūsu dienām.

Abu Saules sistēmas modeļu trases izvēlētas ļoti veiksmīgi. Tas liek domāt, ka vispirms radīti Immas kalni un tad visas pārējās vie­tas abām modeļu trasēm. Vēl nozīmīgāka ir to simboliskā sasaiste.

Kurzemes Lielais modelis sākas no jūras, tāpat kā senču uz­skatos Saule saistās ar jūru. Veiksmīgi izvēlēts mērogs un vēl veik­smīgāk atrasta trase, kas pareizā vietā šķērso lielu upi (Ventu) kā viduspunktu. Aiz modeļa beigām (Plūtona vietas) sākas Immas jeb Dieva kalni — nākamā modeļa sākums. Šo lielisko risinājumu, kur jāizmanto dabīgie objekti, sekmīgi atkārtot nebūtu viegli pat tādam projektētajam, kas apgādāts ar modernu datortehniku.

Gan Kurzemes, gan Zemgales un ari Teotiuakanas Saules mo­deļu izveidei bija nepieciešams gan garīgais, gan fiziskais darbs.

Pāratdzimšanas uzdevumi. Gan Kurzemes, gan arī Zemgales modeļi saistīti ar Immas kalniem, kuri iezīmē Kurzemes un vienlai­kus ari Zemgales modeļa sākumu. Tātad šeit iezīmējas kosmiskā pāratdzimšana, kuru jau apskatījām šīs grāmatas Ceturtajā apcir­knī. Uz pāratdzimšanu norāda ari netālās Auces upes vārds. Šī upe iztek no Lielauces ezera. Šis vārds saistāms ar angļu oat, kas norāda uz izeju ārā.

Immas kalni. Pats vārds Imma saistāms ar senām auglības dievībām — Jimu, Jamu, Jumalu, Jumi. Tās ir Saules (solārās) dotās auglības dievības, kas pēdējos gadu tūkstošos saistītas ar pārat- dzimšanu, auglibu un ražību. Senākā šī vārda nozīme ir dvīnis. Rig- vēdā saglabājusies himna, kas apraksta divu dvīņu —Jama un viņa māsas Jami sarunu (RV 10; AV XVIII 33,14).

Vēlākajos grieķu mītos iepazīstam dievību Letu, kas no mūsu senču zemes devās uz dienvidiem, dzemdēja tur dvīņus Apollonu un Artemīdu un deva zināšanas visai Eiropai.

Senāks par Rigvēdas tekstu šķiet senirāņu mīts par diviem dvī­ņiem — Jimu un Jimanu, kas ir visas cilvēces pirmradītāji. Tomēr vēl senākas ir mūsu garamantās sastopamās ziņas par pāratdzim- šanu un teikas, kas vēsta par Saules sistēmas radīšanu.

Latvijā ir vairāki seni ar Immu saistīti vietu vārdi. Līdzās jau minētajiem Immas kalniem, Imetas un Metimmes atzīmēsim Allažu Immas (Rīgas rajons), Imulas un Amulas upi un Jumurdu (Mado­nas rajonā).

9.2. Vērojumi kosmosā

Jau minēju daudzas senču kosmiskās zināšanas. Jo dziļāk ieska­tāmies mūsu senatnē, jo šādu ziņu skaits pieaug. Mēģinot skaidrot neparastus faktus, rodas arvien jauni jautājumi, uz kuriem mūs­dienu zinātne ne vienmēr spēj atbildēt.

Tomēr cilvēkam, kas vadās tikai no vispārpieņemtajām dog­mām, grūti pieņemt domu, ka tā sauktajā akmens laikmetā senčiem varēja būt augstas zināšanas. Bet tāpēc vien jau nedrīkst klusēt, kā to darīja līdz šim. Atbildes var rast tikai tas, kas meklē.

Atbilžu meklēšana nav tikai ziņkārības apmierināšana. Tā va­rētu palīdzēt apjaust senas, bet joprojām derīgās zināšanas un atteikties no mūsdienu dzīvesveida, kas ved cilvēci iznīcības strup­ceļā.

Akmens laikmeta astronomija

Kaut ari senās zvaigžņu lūkotavas postītas vairāk nekā citas svētvietas, dažas liecības tomēr saglabājušās. Tukuma Lielajā kalnā speciāli izmantots robs Saules vērojumiem Lielajā dienā.

Valkas Sauleskalna senajā svētvietā atrodas akmens ar dziļu rievu slīpā plaknē, kas varētu būt domāta kādas zvaigznes vēroša­nai noteiktā laika. Idus Pantenē arī bija akmens ar iecirtumu Sau­les vērošanai, bet to iznīcinaja 1990. gadā. Iespējams, ka līdzīgiem vērojumiem varēja kalpot grava Sperjāņu kalnā pie Sunākstes, kā arī vairāki citi lieli zemes veidojumi citās svētvietās.

Zvaigžņu vārdi uz Zemes. Liecības par seno astronomu dar­bību var sastapt mūsu zemes vietvārdos. Senais zvaigžņu nosau­kums asti (latīņu astra — zvaigzne) labi saglabajies Latvijas vietvārdos. Te minēsim Asteres ezeru Limbažu rajonā un tagadējo Burtnieku, agrāk Asti ezeru (Astijārv, vēl 13. gs.) Valmieras rajonā. Atzīmējami arī vietvārdi Asīte (Priekules pagastā), Astašova (Andrupenes pagas­tā un arī Abrenes novadā), Astiči (Kaunatas pagastā), Astiki (Lūzna­vas pagastā). Šādu vārdu, šķiet, ir bijis vairāk, pārējie kropļoti un grūti atpazīstami. Minēto vietu nosaukumi vedina domāt, ka tur, iespējams, bijušas zvaigžņu lūkotavas. Ezeros un īpaši veidotās ūdenstilpnēs viedie zīmju tulki — burtnieki vēroja ūdenī zvaigžņu atspīdumus un citas zīmes nākotnes noteikšanai. Par zvaigžņu lū- kotavām liecina Lūku un citi līdzīgi vietvārdi pie Zebrus ezera, Nīg­randē u.c. vietās. Jāpiebilst, ka Ziemeļitālijā ir pilsēta Asti. Interesi izraisa šī vārda līdzība ar vēsturnieka Tacita pieminēto baltu cilšu aistu vārdu Baltijas jūras dienvidu krastā. Senais zvaigznes vārds asti ļoti tuvs vārdam aust un līdz ar to arī vārdam Auseklis. Tā mūsu senči dēvēja planētu, kas vēsta par drīzo rītausmu.

Pieminēšu vēl vairākas citas liecības, kas papildinās ziņas par seno astronomiju.

Marss. 1971. gadā ASV raidītais kosmiskās izpētes aparāts uz Marsa nofotografējis milzu piramīdas un grandiozu veidojumu, kas atgādina humanoīda seju. Tas lielums ir 3 x 2 km. Šis Marsa pira­mīdas atrodas uz ģeogrāfiskā platuma grāda, kas uz zemeslodes at­bilst Ēģiptes lielo Gizas piramīdu ģeogrāfiskajam platumam. Tomēr cits ASV aparāts, kas Marsu aplidoja 2001. gadā, šos veidojumus vairs neatrada.

Dažas ziņas par Saules sistēmas uzbūvi bija saglabājušās pat vēl viduslaikos. Tā, piemēram, angļu rakstnieks Džonatans Svifts (1667-1745) grāmatā "Gulivera ceļojumi" (1726) stāsta par diviem Marsa pavadoņiem, kas toreiz likās izdoma bez jebkāda pamata. Pa­gāja 150 gadu un izrādījās, ka rakstnieka minētie pavadoņi tomēr pastāv. Tie ir nelieli un riņķo samērā tuvu Marsa virsmai, tāpēc zi­nātnieki tos varēja ieraudzīt tikai pēc tam, kad bija radīti pietiekami spēcīgi teleskopi.

Kāpēc Jupiteru godināja kā dievību? Ta ir piektā Saules sis­tēmas planēta, gan skaitot no Saules, gan no ārmalas. Ta atrodas piecreiz tālāk no Saules nekā Zeme. Jupiters ir pati lielākā Saules sistēmas planēta, kuras diametrs ir 11 reižu lielāks nekā Zemei. Tai pašā laikā milzīgais ķermenis rotē ap savu asi ārkārtīgi ātri, ātrāk nekā jebkura cita Saules sistēmas planēta. Viens apgrieziens aizņem tikai 10 stundas. Teleskopā Jupitera gredzenu ieraudzīja tikai pirms trīsarpus gadsimtiem.

Lielās līdzības. Šī darba pirmajā grāmatā aprakstīju milzīgo zemes veidojumu Pokaiņos — Dižo jeb Apsu seju, kas uzskatāma par cilvēka sejas atveidu tūkstoškārtīgā palielinājumā. Netālu, Džūkstē, pierakstītās pasakas liecina, ka šo veidojumu senči izmantojuši nā­kotnes pareģošanai.

Desmittūkstoš reižu palielināti atsevišķu cilvēka ķermeņa daļu atveidi skatāmi Immas un Krievu kalnos. Abi Immas kalni, kā jau minēju, salīdzināmi ar jaunavas krūtīm, bet veidojums Krievu kal­nos, kas atbilst planētas Veneras vietai, ir milzīga Joni zīme. Šo vei­dojumu var salīdzināt ar milzu laivu, kuras izmēri ap 0,8 x 0,4 km, sienu augstums līdz 10 m. Domājams, ka šīs vietas kalpoja sena­jiem auglības kultiem un tādējādi saistāmas ar seno, Šumerā saglabāto indoeiropiešu mitu par Apsu sievas — dievības Tiamatas sadalīšanu.

Saskaņas optimizēšana notiek nejau caur mūsu fiziskajām, bet gan imaginālajām telpām.

Zemgales modelī Saules vieta veidota kā mātes krūts. Ari senā astroloģiskā zīme, kas attēlo Sauli, ir aplītis ar punktu vidū.

Raugoties uz Saules sistēmas mazo planētu izvietojumu, to va­ram salīdzināt ar milzīgu kosmisko cilvēku. Viņa sirds un dvēsele tādā gadījumā būtu Zeme.

Jau rakstīju, ka Pokaiņos un citās Latvijas vietās atrastie ak­mens diski simbolizē Galaktiku. Tas vedina domāt, ka senči labi apzinājās mūsu zemes un tautas ciešas sasaistes ne tikai ar Zemes­lodi kopumā, bet ari ar visu Saules sistēmu un pat milzigo, cilvēka prātam grūti aptveramo Galaktiku.

Senču tālie lidojumi

Par tāliem un ilgiem lidojumiem un tādiem novērojumiem no augšas, kādus nevar uzzināt cilvēks, kas atrodas uz zemes, liecina ari latvju pasakas. Piemēram, ķēniņmeita lido pa gaisu ar zelta ratiem. Citā pasakā puisis ar spārniem pārnes ligavu pāri jūrai.

Kā latviešiem, tā arī vairākām citām Eiropas tautām sastopamas pasakas, kur ķēniņieni ar mazu bērnu iesprosto mucā un palaiž jūrā. Pēc trim dienām vai ilgāka laika muca atsitas pret cietzemi, un bērns, kurš jau paspējis izaugt liels, izsit mucai dibenu un kopā ar māti no­nāk jaunā zemē. Manuprāt, arī šeit varētu būt aprakstīts kosmiskais lidojums hermētiski slēgtā telpā.

Tostarp daudzas latvju tautas garamantas vēsta par neparas­tiem lidojumiem. Šīs ziņas ir pārāk spilgtas, lai tās uzskatītu tikai par izdomājumiem.

Es, Prūšos aizjādams,

Kraukļam kājas kaldināju.

Vienu kāju zelta liku,

Otru skaidra sudrabiņa; Kad tas skrēja pa gaisiem, Visi gaisi vizuļoja.

LD 29728

Pat ļoti maigi izsakoties, šo dainu nevar raksturot citādi kā vi­sai neparastu ziņojumu. Kas gan tas par savādu putnu, kas jāapkaļ, putns, kas lido tā, ka visi gaisi vizuļo?

Bet, ja apzināmies, ka mūsu dainas ir seni, simbolu valodā sastādīti vēstījumi, šeit varam ieraudzīt ziņas par kāda sena lidapa­rāta sagatavošanu tālam ceļam. Domājams, ka simbols zelta liku ap­zīmēja degvielas jeb kādas citas cēlējspēku radošas vielas papildinā­šanu. Savukārt otru skaidra sudrabiņa apzīmēja oksidējošas vielas tvertni. Protams, ka šāda lidaparāta ugunis raksturojamas kā visi gaisi vizuļoja. Pēc būtības līdzīgu, kaut arī ne tik spilgtu dainu skaits, kas liek domāt par ceļojumiem virs Zemes, mērojams desmitos.

Zemeslodes veidols. To, ka mūsu zemeslode ir apaļa kā bumba, uzzināja tikai pirms diviem gadsimtiem pēc kapteiņa Džeimsa Kuka (1728-1779) ceļojumiem. Mūsu senči to zināja jau aizlaikos. Par to liecina ļoti senās latvju teikas par Zemes radīšanu.

Pasakā "Ērglis un Kurzemnieka puika" minēts, ka no ļoti liela augstuma Zeme izskatoties cepures lielumā. Bet, ja uzlidojot vēl aug­stāk, tā esot kā poga.

Ari šo ziņu, kas liecina par Zemes apaļumu, nekādi nevarētu paust cilvēks, kas nav bijis Visumā.

Arī citas senās tautas zināja par Zemes veidolu. Seno Centrāl­amerikas iedzīvotāju — maiju — mīti vēsta: viņu dievības zinot, ka Zeme ir apaļa. To zināja jau senie grieķi. Vēlāk zuda zināšanas, un viduslaikos jau uzskatīja, ka Zeme ir plakana.

Latvju dainas papildina seno ēģiptiešu, babiloniešu, asīriešu un šumeru mīti par dievībām, kas lidojušas ar ugunskuģiem. Inku mīti vēsta par dievībām, kas atlidojušas no zvaigznēm — Plejādēm un arī aizlidojušas atpakaļ. Eskimosu leģendas vēsta, ka viņu pirmās ciltis uz ziemeļiem nogādājuši putni ar dzelzs spārniem. Ziemeļamerikas indiāņi stāsta par Pērkona putnu, kas nesis tiem uguni un auglību.

Mīkstā piezemēšanās. Jau minētā pasaka par kurzemnieku puiku vēsta par kādu ierīci, kas nekādi nevarēja būt zināma mūsu vecvectēviem. Pasaka stāstīts, ka puika trīs reizes mests no liela aug­stuma, un kritieni pie pašas zemes nobremzēti. Krītošo puiku glā­buši ērgļa nagi. Tas liek domāt, ka mūsu senčiem ir bijuši izpletņi vai citas līdzīgas ierīces.

Bet var būt, ka šī pasaka jāsaprot daudz dziļākā nozīmē; iespējams, ka tajā stāstīts par senbaltu civilizācijas likteņiem.

Citu tautu raksti. Līdzīgas ziņas atrodamas pasaules senākajā rakstu piemineklī "Poēmā par Gilgamešu", kuru uzskata par četrus tūkstošus gadu vecu. Te visai izsmeļoši aprakstīts Gilgameša drauga Enkidu lidojums dzelžainā ērgļa nagos. Enkidu atstāsta tādus skatus, kurus nav iespējams izdomāt: …Zeme bija kā kalns un jūra kā mazs ezeriņš. Lidojot vēl augstāk, Enkidu stāsta, ka Zeme izskatoties kā miltu putra un jūra kā ūdens sile. Šādu aprakstu nekādi nevar izdo­māt cilvēks, kas pats nav bijis kosmosā vai vismaz nav redzējis no tā izdaritus fotouzņēmumus. Mākoņu sega, kas pārklāj Zemi, pa­tiešām atgādina miltu putru. Tāpēc jādomā, ka dzelžainais ērglis, kas nesa gan kurzemnieku puiku, gan Enkidu, ir senu patiesu noti­kumu atspulgi.

Vēlāk brīnumainā kārtā pāri milzu jūrai pārklūst Gilgamešs, nonākdams pie sava senča Utnapištu. Šeit pakavējāmies pie Enkidu un viņa biedru lidojumiem tāpēc, ka Enkidu šķiet saistāms ar se­nāku šumeru mītu par dievību Enki, kas savukārt saistāms ar Lat­vijas vietu Enguri. Tie nav vienīgie mīti, kas, iespējams, pārceļojuši uz Seno Šumeru un tur saglabājušies labāk nekā mūsu zemē. Bet vēl vēlāk šī pati ziņa parādās Bībeles Vecajā derībā kā stāsts par pra­vieša Elija ceļojumu ugunsratos.

Lielie zīmējumi. Par seniem lidaparātiem liek domāt arī daudz­kārt aprakstītie zīmējumi Peru — Naskas plakankalnē un uz klin­tīm okeāna tuvumā.

Tomēr šis nebūt nav vienīgās tāda veida liecības. Jau stāstīju par milzīgajām zvaigžņu kartēm mūsu zemē. Lielus zīmējumus veido gan bramaņu svēto taku kopas Pokaiņos, gan ari Dižā seja.

Lielu zīmējumu sistēmu veido no akmeņiem izliktie apļi un lī­nijas Valkas Sauleskalna sistēmas rietumu daļā pie Sedas ciemata, ko atklājuši un pētījuši Māra Ķlle un Andris Zanders. Pēc viņu do­mām, šī Sauleskalna sistēmas daļa aizņem ap 5 x 5 km lielu platību. Kaut ari patlaban atsegta tikai neliela daļa, galvenokārt starp Sedas kapiem un Kultūras namu, tā jau uzskatāma par pārsteidzošu sen­baltu civilizācijas pieminekli ar pasaules mēroga nozīmi.

Milzu zīmes veido ari akmeņu salikumi Jēros un Ramatā (Val­mieras rajons). Lielākas zīmes bija redzamas stipri postītajā Idus Pantenes svētvietā un vēl citās vietās. Tie ir seni vēstījumi ar izcilu nozīmi senču pasaules augstāko vērtību apzināšanā.

Vēl lielākas zīmes veido latvju zemes svētvietu sistēmas. Ja kādā gadskārtu naktī uz katra svētkalna iedegtu pa ugunskuram, no aug­šas mūsu zeme atgādinātu milzu Lielvārdes jostu vai Stāmerienas sagšu. Bet tos nekādi nevar ieraudzit, tikai staigājot pa Zemi. Vēl jo vairāk, šīs sistēmas nevarēja izdomāt un izveidot tikai Zemes novē­rotāju interesēm.

Lidaparāta troksnis. Seno tautu garamantas piemin lidaparā­tus, kas radījuši tādu troksni kā pērkona dārdus. Mūsu dainās tie ir Pērkona zirgi, Ziemeļamerikas indiāņiem — Pērkona putns. Seno indiešu eposā "Mahābhārata" lidojošais aparāts vimāna aprakstīts šādi: Bhīma vimāna lidoja uz milzīga stara Saules spožumā, radot pērkona dārdiem līdzīgu troksni.

Atceroties, kā pa gaisiem gāja mūsu senča apkaltais krauklis, šie abi apraksti pārsteidzoši sakrīt.

Pērkons un Tors. Bet nu daži vārdi par Pērkona dievībām un Pērkona cirvjiem. Dažkārt Latvijas laukos atrod mazus akmens cir­vīšus — amuletus. Tos saista ar skandināvu Pērkona dievību Toru.

Iekalums akmenī, kas atgādina cirvi, atrodams jau minētā

Sauleskalna svētvietas austrumu daļā — Reģu laukā (autora dots vārds) Kailajā silā. Līdzīgi iekalumi atrasti Rojā un Zaubē.

Vēl, runājot par saistību Pērkons-Tors-Jupiters, atzīmēšu, ka uz planētas Jupiters nemitīgi plosās spēcīgi negaisi. Tomēr mūsu senčiem Pērkons nav bijis dievība.

Tora kults pastāvējis mūsu zemē somugru okupācijas laikā. Par to liecina ari vairāki vietvārdi — Torupe (Limbažu raj.), apdzīvota vieta un māju vārds Tora, no kura ņemts vārds dzelzceļa stacijai Tore (pie Liepājas), u.c. Ari seno skandināvu sāgās ļoti bieži pie­minēts, ka Zemes simbols ir ripa vai lode.

Skandināvu Pērkona dievību Toru attēlo ar veseri rokās. Tomēr kalēja vesera radīta skaņa maz atgādina pērkona grāvienu. Šķiet, ka senāks simbols dievības rokās ir akmens lode vai disks, jo veseris ir samērā jauns rīks.

Bet Pokaiņos u.c. vietās atrastie akmens diski — Galaktikas simboli — liecina par daudz senākām un dziļākām zināšanām.

Vēsturnieki no Tora kulta priekšmetiem secinājuši, ka mūsu senčiem esot bijis Pērkona kā augstākās dievības kults (LPE, 52, 145. lpp). Tā ir rupja kļūda. Garamantās nav norādes, ka mūsu senči būtu pielūguši Pērkonu. Diemžēl šo aplamību atkārto dau­dzas tagad izdotas vēstures grāmatas.

Staru slimība. Lidojums kosmosā ir bīstams spēcīgā kosmiskā starojuma dēļ. Mūsdienu cilvēce par to uzzināja tikai 20. gs. otrajā pusē. Bet, kā tālāk būs lasāms, cilvēki par to zināja jau pirms gadu tūkstošiem.

Gilgameša draugs Enkidu ari, atgriezies no lidojuma Visumā, kādu laiku pēc tam mira no nepazīstamas noslēpumainas slimības. Gilgamešs jautā: vai viņu nav skārusi debesu zvēra indīgā elpa?

"Mahābhāratas" varoni Ardžūnu lidojumā pa debesīm kaujas ratos ielūdza dievība Indra. Atcerēsimies, ka Latvijas vietvārdos sa­glabājušies tādi vārdi kā Indra un Adžūni. Par Ardžūna nāvi zināms tikai tas, ka viņš miris klejojumā Himalajos. Atbilstoši seno mītu tradīcijām varoņi vienmēr iet bojā kadas dižas cīņas laikā. Bet Enkidu un Ardžūna šai ziņā ir izņēmums un ne jau bez iemesla.

Mūsu uzdevumi

Turpinot sākto domu pavedienu, jāatgādina latvju dainās un seno šumeru mītos vēstītās ziņas par cilvēka uzdevumu. Cilvēku radīja tāpēc, lai viņš palīdzētu Dievam. Tā esam nonākuši pie Saules modeļa uzdevuma — tā ir iedarbība uz Saules sistēmu. Par šādu uzdevumu iespējamību liecina arī Pokaiņos u.c. vietās atrastie akmens diski — Galaktikas simboli un milzīgās zvaigžņu kartes.

Latvju teikas par Saules, Zemes u.c. debess ķermeņu rašanos vai radīšanu liek domāt, ka katrai planētai ir sava nozīme. No radī­šanas mītiem būtu jādomā, ka Zeme bijusi visas Saules sistēmas vadības centrs. Jāsecina, ka šie modeļi varēja būt tādas kā vadības pultis, no kurām izzināmas citu planētu imaginālās un līdz ar to arī fiziskās norises.

Tomēr nule minētos vārdus vadības pults nekādā gadījumā ne­vajadzētu izprast tādā mūsdienu nozīmē, kādā runā par elektrosta­ciju, lidmašīnu vai sarežģītu sistēmu vadības pultīm. Pasaules svē­tāko ziņu krājums — latvju garamantas — māca, ka augstākā gud­rība slēpjas saskaņā. Tāpēc šos un ari citus modeļus pareizāk būtu dēvēt par augstākās saskaņas vai mūsdienu svešvārdā — optimizā­cijas — vietām.

Protams, arī šajā darbā lietotais vārds — modelis, kā jau atzī­mēju, neizsaka šādu un līdzīgu vietu būtību. Bet, kamēr aprakstu tikai šo veidojumu tehnisko pusi, neiedziļinoties to būtībā, tikmēr vārds modelis šķiet pats piemērotākais.

Kā šos, tā arī citus līdzīgus veidojumus varētu dēvēt par opti­mālās saskaņas sistēmām. To darbība pamatojama ar jau pieminē­tajiem līdzības un caurviju principiem. Pēdējos gadu tūkstošos gūtā negatīvā pieredze liek domāt, ka cilvēci no bojāejas var glābt atgrie­šanās pie dainās paustajiem principiem un seno saskaņas sistēmu darbības atjaunošana.

Mūsu dainas, pasakas, teikas un citas garamantas atšķiras gan no citu tautu garīgajām vērtībām, gan jo vairāk no mūsdienu lite­ratūras ar ļoti augstu morāli un atbildības sajūtu. Tas ir rūpes ne tikai par sev tuvajiem cilvēkiem un cilvēci vispār, bet arī par visu dzīvo radību sev apkārt. Visā pilnībā jāapzinās, ka tā ir vienīgā iespēja izdzīvot arī pašai cilvēcei.

Ja izmirs dzīvās radības ap mums, pārplūdušajā mēslu bedrē aizies bojā arī cilvēki. Jebkurš mēģinājums novietot cilvēku augstak par pārējo Dieva radību ved uz iznīcību.

Latvju garamantas māca, ka šajā pasaulē viss ir cieši saistīts un saskanīgs. Tikai ievērojot šo saskaņu, cilvēks var būt laimīgs un spēj izdzīvot pat grūtos laikos.

Jau astoņus gadsimtus mūsu okupanti audzinājuši padevību ļaunajam, t.i., viņiem, pazemību pret tiem, kas mūs pazemo, centu­šies ieaudzināt verga dvēseli un saliekt muguru verga kūkumā. Tā­pēc arī mūsu zemē, ko senajā pasaulē uzskatīja par augstākās gud­rības zemi, nedrīkstēja būt nekas ievērojams. Mūsu garamantas, kas pauž pašu augstāko gudrību, pasludināja par blēņām.

Mums dots brīdis, lai atmestu uzspiestos maldus, iztaisnotu vergu kūkumu mugurā un atbrīvotos no verga dvēseles. Vai nu to izdarīsim un izdzīvosim, vai mūsu tauta un senās zināšanas izzudis. Ikviens no mums var stāties pretī ļaunajam un atbalstīt labo.

Un tikai tad, ja to darīsim ar visu savu sirdi, piepildīsies Kron- valdu Ata vārdi:

Mēs bijām, mēs esam, mēs būsim!

Saturs

 No Rīgas līdz zvaigznēm 5

Pirmais apcirknis 7

Rīga pirms dibināšanas 7

1.1.   Senākie Rīgas pieminējumi rakstos 8

1.2.   Rīgas īstie pirmsākumi 13

Ko nozīmē vārds "Rīga" 15

Rīgas vārds debesīs 17

Aizlaiku Baltijas centrs 19

Ķēniņu pilsētas < 24

1.3.   Trešās Rīgas sākumi 27

Rīdzenes upes mīkla 30

1.4.   Rīgas okupācija 33

Zintnieces aizstāv Rīgu 34

 Sākās ar izlūkošanu 39

Kāpēc karabāzi cēla zemienē 41

1.5.   Līvu garie ceļi 42

Lielās tautu staigāšanas atskaņas 44

1.6.   Vanems Imanta 49

Pārdomām 57

Otrais apcirknis 61

Daugavas krastos un dzelmēs 61

2.1. Daugavas ģeogrāfija 62

Kur sākas Daugava 63

Upes kā sistēma 67

Plašās kopsakarības 71

2. 2. Daugavas vēsture 81

Radīšanas gaita 84

Līdzība un ritmi 87

Senās gultnes 90

Daugavas vārdi 94

Lielie jautājumi 99

2.3.   Debesu upe Daugava 101

Šis krasts, viņais krasts 103

Neredzamā Daugava 106

Ceļš pāri Daugavai 107

Daugavas viedie zintnieki 109

2.4.    Pāratdzimšana — Visuma likumsakarība 116

Pāratdzimstošo dvēseļu nesēja 119

Dieva dēlu pļavā 122

Trešais apcirknis 125

Seno baltu kosmiskie mēri 125

3.1.   Kas ir civilizācija 126

3.2.   Senbaltu civilizācijas mērvienības 128

Telpas mērīšana 132

3.3.   No debesīm ņemtas mervienības 135

Saules sistēmas raksturojumi 136

 Garuma mērvienību saskaņa 139

 Mazās mērvienības 144

3.4.    Dziļā saskaņa 146

Ceturtais apcirknis 151

Zvaigžņu likumi Daugavas svētakmcņos 151

4.1.    Daugavas līnija 152

4.2.   Senču domas par Ausekli 157

 Ausekļa darbi Vāczemē 158

Rītausmas apraksti 162

Bet varbūt Sīriuss? 166

4.3.   Auseklis — atjaunotnes simbols 167

Debesu laivas 170

Ausekļu zeme 173

4.4. Atgriežoties pie svētakmeņiem 176

Piektais apcirknis 182

Ceļš uz Beverīnu 182

5.1.   Ziņas par Beverīnu 183

5.2.    Pie teiksmām apvītā Jūdžu akmens 187 Teikas 189

5.3.   Jūdžu akmens sasaistes 195

Cik tālu līdz Rīgai? 197

Plašās sasaistes 201

Trim kārtām zelta josta… 203

5.4.    Beverīnas atrašana 209

Sestais apcirknis 215

Kur meklēt Grāla kausu 215

6.1.   Ziņas par brīnumkausiem 215

6.2.    Grāla kausi 220

 Laimes kausa meklējumi 222

Kā Dieva padomu pārvērta par asiņu 226

dzērienu

6.3.    Darbības svētielejās 228

Vienotā sistēma 231

Septītais apcirknis 237

Klimata vadīšanas ierīces 237

7.1.    Senču veikumi 237

Klimata vadības līdzekļi 238

 Dieva dēlu stelles 241

Dambju veidi 242

Lielie veidojumi 248

7.2.    Dambju uzdevumi 250

7.3.    Negaisa mākoņu diriģenti 254

Negaisa apturēšana 255

 Seno sistēmu iespējas 258

7.4.    Pārdomām 264

Astotais apcirknis 267

Saskaņa ar kosmosu 267

8.1.   Orientēšanās telpā 269

8.2.    Dabīgie laiku ritmi 273

Visuma ritmika 274

Visuma ritmikas fizikālie pamati 276

 Laika uzskaite 280

Diennakts sadalījums 283

Devītais apcirknis 288

Latvju senči kosmosā 288

9.1.   Saules sistēmas modeļi 288

Kurzemes modeļi 289

Zemgales modelis 296

Modeļu uzdevumi 301

9.2.   Vērojumi kosmosā 302

Akmens laikmeta astronomija 303

 Senču tālie lidojumi 305

 Mūsu uzdevumi 310

www.jumava.lv

Izdevējs — SIA "J.L.V.", Dzirnavu ielā 73, Rigā LV 1011. Iespiests un iesiets SIA "Tipogrāfija Ogrē", Brīvības ielā 31, Ogrē LV 5001.

[1] bīskaps bertolds sāka Rīgu būvēt kā vīrs, kas labprāt gribēja to atstāt Ietiem un līviem, neprasot no viņiem atlīdzību: viņš bija izpalīdzīgs kristiešiem. (Parindenis; no vācu vai.)

[2] krievu val. "peščanij" — smilšu, smilšains.

[3] krievu val. "voloč" — vilkt.

[4] tors — pērkona (ari auglības) dievs skandināvu mitoloģijā.

[5] vācu val. Wagen — rati.